Spēle ar uguni

10

Es neko nesaprotu. Mans putns ir iecepts maizē. Tas noteikti nav nekāds modes nieks kā tie stilīgie atveidojumi, ko es redzēju Kapitolijā. — Kas tas ir? Ko tas nozīmē? — skarbi noprasu, joprojām gatava nogalināt.

— Tas nozīmē, ka mēs esam tavā pusē, — man aiz muguras ierunājas dreboša balss.

Atnākot es viņu neredzēju. Viņa laikam tobrīd bija mājā. Neatrauju skatienu no pašreizējā mērķa. Jaunpie— nācēja droši vien ir bruņota, bet paļaujos uz to, ka viņa neriskēs. Es varētu izdzirdēt klikški, kas man nozīmētu tūlītēju nāvi, jo viņa zina, ka es uzreiz nogalinātu viņas sabiedroto. — Panāc priekšā, lai varu tevi redzēt, — pavēlu.

— Viņa nevar, viņa ir… — iejaucas sieviete ar cepumu rokā.

— Nāc šurp! — es uzkliedzu. Ir dzirdams, kā viņa pasper soli un tad kaut kas nošļūc pa zemi. Dzirdu, ka nācējai ir grūti kustēties. Manā redzeslokā ieklibo vēl viena sieviete — varbūt šī jāsauc par meiteni, jo izskatās, ka viņa ir apmēram manā vecumā. Viņa ir ģērbusies slikti piegulošā Miera sardzes formas tērpā ar visu balto kažokādas apmetni, bet tas viņas sīkajam augumam ir daudz par lielu. Ierocis nav redzams. Ar rokām viņa ir iekrampējusies rupji darinātā kruķī no nolauzta zara. Ar labo kāju viņa nevar paiet, tāpēc to pievelk.

Nopētu meitenes seju, kas aukstumā ir koši piesārtusi. Viņai ir šķībi zobi un virs vienas no šokolādes brūnajām acīm — sarkanīga dzimumzīme. Viņa nav nekāda Miera sardze. Un arī kapitoliete ne.

— Kas jūs tādas esat? — es jautāju piesardzīgi, bet vairs ne tik kareivīgi.

— Mani sauc Tvila, — sieviete atbild. Vina ir vecāka. Viņai varētu būt kādi trīsdesmit pieci gadi. — Un tā ir Bonija. Mēs aizbēgām no Astotā apgabala.

No Astotā apgabala! Tad jau viņas zinās par sacelšanos!

— Kur jūs dabūjāt formas?

— Nozagu fabrikā, — Bonija paskaidro. — Mēs tās šujam. Tikai es biju domājusi, ka šī te būs… būs kādam citam. Tāpēc tā tik slikti der.

— Ierocis ir no miruša Miera sarga, — Tvila saka, sekodama manam skatienam.

— Tas cepums tev rokā. Tas — ar putnu. Ko tas nozīmē? — turpinu iztaujāt.

— Vai tad tu nezini, Katnis? — Bonija izklausās ļoti izbrīnīta.

Viņas mani pazīst. Protams, viņas mani pazīst. Mana seja ir atklāta, un es netālu no Divpadsmitā apgabala mērķēju uz viņām ar bultu. Kas gan vēl es varētu būt? — Putns ir tāds pats kā uz piespraudes, kas man bija arēnā.

— Viņa nezina, — Bonija klusi saka. — Varbūt viņa nezina neko.

Pēkšņi man liekas, ka vajag parādīt, ka es zinu visu. — Pie jums Astotajā bija sacelšanās.

— Jā, tāpēc jau mums vajadzēja bēgt, — Tvila piekrīt.

— Nu, tagad jūs esat izbēgušas.' Ko jūs darīsiet? — es jautāju.

— Mēs dosimies uz Trīspadsmito apgabalu, — Tvila atbild.

— Uz Trīspadsmito? — es nesaprotu. — Tāda Trīspadsmitā nemaz nav. To noslaucīja no zemes virsas.

— Pirms septiņdesmit pieciem gadiem, — Tvila piebilst.

Bonija sakustina savu kruķi un saviebjas.

— Kas gadījies ar tavu kāju? — prasu meitenei.

— Izmežģīju potīti. Zābaki ir pārāk lieli.

Iekožu lūpā. Instinkts man saka priekšā: viņas runā patiesību. Un aiz patiesības ir vesela gūzma informācijas, ko es gribētu noskaidrot. Tomēr, pirms nolaist loku, pieeju pie Tvilas un paņemu viņas ieroci. Mirkli vilcinos, atcerēdamās kādu citu dienu šajā pašā mežā, kad mēs ar Geilu redzējām, kā no nekurienes uzrodas helikopters un notver divus bēgļus no Kapitolija. Zēnu caurdūra ar šķēpu un nogalināja. Sarkanmatainajai meitenei sakropļoja mēli un pārvērta viņu par mēmu kalpotāju, ko sauc par eivoksu. To es uzzināju, kad nokļuvu Kapitolijā. — Vai jums kāds dzenas pakaļ?

— Mums šķiet, ka ne. Visi droši vien uzskata, ka mēs gājām bojā fabrikas eksplozijā, — Tvila skaidro. — Mēs izglābāmies par mata tiesu.

— Labi, ejam iekšā! — Es pamāju uz cementa mājas pusi. Ar ieroci rokās sekoju abām iekšā.

Bonija uzreiz iet pie pavarda, atlaižas uz zemē izklāta Miera sardzes apmetņa un izstiepj rokas pret vārgo liesmiņu, kas lipinās vienā pārogļotas pagales galā. Viņas āda ir tik bāla, ka izskatās caurspīdīga, un es redzu, kā uguns teju staro tai cauri. Tvila mēģina ap drebošo meiteni sakārtot apmetni, kas laikam pieder pašai.

Viņas ir pārgriezušas uz pusēm skārda bundžu, un malas ir iznākušas robainas un bīstami asas. Bundža ir ielikta pelnos, un ūdenī kūp saujiņa priežu skuju.

— Vai jūs vārāt tēju? — apvaicājos.

— Mēs īsti nezinām. Atģidu, ka esmu redzējusi kādu tā darām Bada Spēlēs pirms dažiem gadiem. Vismaz man liekas, ka toreiz tās bija priežu skujas. — Tvila sarauc uzacis.

Es atceros Astoto — neglītu, urbanizētu apgabalu, kur smirdēja pēc rūpniecības dūmiem un ļaudis mitinājās noplukušās daudzdzīvokļu mājās. Tur pat lāgā neauga zāle. Turieniešiem nebija nekādu iespēju iemācīties kaut ko par dabu. Tīrais brīnums, ka abām bēglēm ir izdevies tikt tik tālu.

— Vai jums ir beidzies ēdamais? — jautāju.

Bonija pamāj. — Mēs paņēmām līdzi, cik nu varējām, bet ēdamā bija pavisam maz. Tā jau sen vairs nav. — Viņas balss iedrebas, un es atmaigstu pavisam. Viņa ir tikai izbadējusies, ievainota meitene, kas bēg no Kapitolija.

— Nu ko, tad jau šodien jums ir paveicies. — Nometu zemē savu medījumu somu. Visā apgabalā cilvēki cieš badu, bet mums vēl ir vairāk, nekā vajadzīgs. Tāpēc mazliet dalos. Man ir savas prioritātes: Geila ģimene, Taukā Sē, daži no Centra cilvēkiem, kam nācās pārtraukt tirgošanos. Mana māte grib palīdzēt vēl citiem, galvenokārt saviem pacientiem. Šorīt speciāli piebāzu somu ar ēdamo, zinādama, ka māte pamanīs aptīrīto pieliekamo un pieņems, ka esmu aizgājusi pie izsalkušajiem. Patiesībā es tikai ieguvu sev laiku, lai varētu aiziet uz ezeru un viņa neuztrauktos. Biju iecerējusi vakarā izdalīt pārtiku atpakaļceļā, bet tagad redzu, ka tā nebūs.

Izvelku no somas divus svaigas maizes klaipus, kam virspusē iecepts siers. Tādi mums mājās ir vienmēr, kopš Pīta uzzināja, ka man tie garšo. Vienu es pametu Tvilai, bet Bonijas tiesu aiznesu un ielieku meitenei klēpī, jo man šķiet, ka viņas rokas un acis pašlaik nedarbojas īsti koordinēti, un es negribu, lai maize iekrīt ugunī.

— Vai! — Bonija brīnās. — Vai! Tas viss man?

Manī kaut kas sažņaudzas, atceroties kādu citu balsi.

Rū. Arēnā. Kad viņai iedevu zošla stilbu. Vai, es nekad neesmu viena pati apēdusi veselu kāju! Pastāvīgi izsalkuša cilvēka neticība.

— Aha, ēd vien, — atsaucos. Bonija tur maizi tā, it kā nespētu noticēt, ka tā ir īsta, bet tad sāk kost lieliem kumosiem, nespēdama apstāties. — Ja sakošļāsi, tā garšos labāk. — Viņa pamāj un cenšas ēst lēnāk, taču zinu, cik tas ir grūti, kad esi tik izsalcis. — Man šķiet, ka jūsu tēja ir gatava. — Izķeksēju bundžu no pelniem. Tvila sameklē savā somā divas skārda krūzītes, es ieleju tēju un nolieku krūzītes uz grīdas padzesēt. Abas saspiežas kopā un ēd, un pūš tēju, iedzerdamas pa mazam, verdošam malciņam, bet es tikmēr pakuru lielāku uguni. Nogaidu, līdz viņas jau sāk aplaizīt taukus no pirkstiem, un tad pajautāju: — Kas tad īsti ar jums notika? — Un viņas man izstāsta.

Jau kopš Bada Spēlēm Astotajā apgabalā valdīja arvien pieaugoša neapmierinātība. Protams, zināmā mērā tāda bijusi arī agrāk. Atšķirība tikai tā, ka ar runāšanu vien vairs nepietika un ideja par rīcību no vēlmes kļuva par realitāti. Tekstila fabrikās, kas apgādā visu Paņemu, mašīnu dēļ valda liels troksnis, tādēļ varēja droši visu pārrunāt, cieši piespiežot lūpas otra ausij, un vārdi bija nemanāmi, un neviens tos nepārbaudīja. Tvila bija skolotāja, un Bonija — viena no viņas skolniecēm, un pēc abām skolas stundām bija četru stundu maiņa fabrikā, kurā ražoja Miera sargu formas tērpus. Bonijai, kas strādāja drēgnajā pārbaudes noliktavā, vajadzēja vairākus mēnešus, lai pagādātu divus pilnus formas tērpus, atsevišķi nozogot pa zābakam vai biksēm. Formas bija paredzētas Tvilai un viņas vīram, jo visi saprata: kad sacelšanās būs sākusies, lai tā izdotos, ārkārtīgi svarīgi par to paziņot ārpus Astotā apgabala robežām.

Tajā dienā, kad ieradāmies mēs ar Pītu un uzstājāmies Uzvaras turnejas ietvaros, notika tāds kā mēģinājums. Pūlis izkārtojās pa grupām un nostājās pie ēkām, kas būs viņu mērķis, kad sāksies dumpis. Plāns bija šāds: ieņemt pilsētas varas centrus laukumā — Tiesas namu, Miera sargu galveno iecirkni un sakaru centru. Citur apgabalā bija jāieņem vēl citas ēkas — dzelzceļa stacija, pārtikas noliktava, elektrostacija un ieroču noliktava.

Tovakar, kad es saderinājos, kad Pīta Kapitolijā kameru priekšā nokrita ceļos un atzinās savā nevīstošajā mīlestībā pret mani, — tovakar arī sākās sacelšanās. Tas bija nevainojams aizsegs. Mūsu Uzvaras turnejā iekļautā intervija ar Cēzaru Flikermanu bija jāskatās obligāti.

Tādējādi Astotā apgabala ļaudīm bija iemesls pēc tumsas iestāšanās atrasties uz ielas un sapulcēties galvenajā laukumā vai kādā no vairākiem rajonu centriem pilsētā. Parasti tas būtu pārāk aizdomīgi. Bet tad visi noteiktajā stundā, astoņos vakarā, bija savās vietās un visi uzlika maskas, un sākās īsta elle.

Sākumā pūlim izdevās uzveikt negaidīti pārsteigtos Miera sargus, kuri turklāt bija mazākumā. Izdevās ieņemt sakaru centru, pārtikas noliktavu un elektrostaciju. Modās cerība, ka viņi nav rīkojušies pilnīgi neprātīgi, ka kaut kādā veidā, ja vien izdotos sazināties ar citiem apgabaliem, tiešām būtu iespējams gāzt valdību Kapitolijā.

Bet tad krita DāmokJa zobens. Ieradās tūkstošiem Miera sargu. Dumpinieku nocietinājumus sabombar— dēja no helikopteriem. Sekoja haoss, un cilvēki centās dzīvi nokļūt mājās. Pēc mazāk nekā četrdesmit astoņām stundām pilsēta bija pakļauta. Un tad nedēļu blokāde. Nebija ēdiena, nebija ogļu, un visiem bija aizliegts iziet no mājām. Televīzijā nekas nebija redzams, izņemot vienu reizi, kad galvenajā laukumā pakāra tos, kurus turēja aizdomās par dumpja uzsākšanu. Un kādu vakaru, kad visam apgabalam jau draudēja bada nāve, pienāca rīkojums turpināt darbu kā parasti.

Tas nozīmēja, ka Tvilai un Bonijai bija jāatgriežas skolā. Bumbu saārdīto ielu dēļ viņas nokavēja savu maiņu fabrikā, tāpēc vēl bija vairāku simtu metru attālumā, kad tā eksplodēja un nogalināja visus tajā strādājošos — starp tiem arī Tvilas vīru un visu Bonijas ģimeni.

— Kāds noteikti bija pateicis Kapitolijam, ka sacelšanās ideja nāca no turienes, — Tvila klusi nosaka.

Abas atbēga uz Tvilas māju, kur vēl atradās Miera sargu formas tērpi. Viņas savāca tik daudz pārtikas, cik vien varēja, brīvi apzagdamas kaimiņus, par kuriem zināja, ka tie jau ir miruši, un devās uz dzelzceļa staciju. Kādā noliktavā pie sliedēm viņas pārģērbās par Miera sardzēm un, tā nomaskējušās, iekļuva kravas vilcienā ar auduma baķiem, kas bija ceļā uz Sesto apgabalu. Kad vilciens apstājās uzpildīt degvielu, viņas aizlavījās un tālāk gāja kājām meža aizsegā, bet turējās pie sliedēm, lai orientētos, un tā pirms divām dienām nonāca pie Divpadsmitā apgabala, kur bija spiestas apstāties, jo Bonija izmežģīja potīti.

— Saprotu, kāpēc jūs bēgat, bet ko jūs cerat ieraudzīt Trīspadsmitajā apgabalā? — Esmu neizpratnē.

Bonija un Tvila pārmij nervozus skatienus. — Mēs īsti nezinām, — Tvila atzīstas.

— Tur ir tikai drupas, — es apgalvoju. — Mēs visi esam redzējuši nofilmēto.

— Tur jau ir tā lieta. Neviens visā Astotajā apgabalā neatceras, ka jelkad būtu izmantots kāds cits materiāls, — Tvila iebilst.

— Tiešām? — Mēģinu atcerēties, ko esmu redzējusi par Trīspadsmito apgabalu.

— Tu taču atceries, ka vienmēr rāda l iesas ēku, vai ne? — Tvila turpina. Pamāju. To esmu redzējusi jau tūkstoš reižu. — Ja uzmanīgi ieskatās, tad to var pamanīt. Pašā labajā augšējā stūrī.

— Ko tad?

Tvila arkai pastiepj savu cepumu ar putnu. — Zob— gaļsīli. Tikai īsu mirkli — tas palido garām. Un tā katru reizi.

— Pie mums domā — veco filmas materiālu izmanto tāpēc, ka Kapitolijs nevar rādīt to, kas tur ir patiesībā, — Bonija piebalso.

Neticīgi nošņaukājos. — Un jūs, tam ticēdamas, dodaties uz Trīspadsmito apgabalu? Nofilmēta putna dēļ? Domājat, ka tur priekšā būs jauna pilsēta, pa kuru pastaigāsies cilvēki? Un Kapitolijam pret to nav nekādu iebildumu?

— Nē, — Tvila nopietni saka. — Mēs domājam, ka tad, kad virspusē viss bija sagrauts, ļaudis pārcēlās uz dzīvi pazemē. Mēs domājam, ka viņiem izdevās izdzīvot. Un mēs domājam, ka Kapitolijs viņus liek mierā tāpēc, ka pirms Tumšajiem Laikiem Trīspadsmitā apgabala galvenā nodarbošanās bija atomieroču izgudrošana.

— Viņiem bija grafīta raktuves, — izlaboju. Bet tad saminstinos, jo šo informāciju esmu uzzinājusi no Kapitolija.

— Dažas nelielas raktuves bija, jā. Bet ne jau tik daudz, lai tur mitinātos liels daudzums ļaužu. Tas laikam arī ir vienīgais, ko mēs zinām droši, — Tvila paskaidro.

Mana sirds sitas pārāk ātri. Ja nu viņām ir taisnība? Vai tas varētu būt tiesa? Vai varētu būt, ka ir vēl kāda vieta, kur aizbēgt, izņemot mežu? Kāda droša vieta? Ja Trīspadsmitajā apgabalā pastāv cilvēku kopiena, vai nebūtu labāk doties turp, kur es tiešām varētu kaut ko paveikt, nevis gaidīt savu nāvi te? Bet…

Ja Trīspadsmitajā apgabalā ir cilvēki un viņiem ir spēcīgi ieroči…

— Kāpēc viņi nav mums palīdzējuši? — dusmīgi noprasu. — Ja tas ir tiesa, kāpēc viņi mūs pameta šādai dzīvei? Kāpēc mums ir jāpārdzīvo bads un nogalināšana, un Spēles? — Pēkšņi es ienīstu iztēloto pazemes pilsētu Trīspadsmitajā apgabalā un tos cilvēkus, kas sēž ar klēpī saliktām rokām un noskatās, kā mēs mirstam. Vini nav labāki par Kapitoliju.

— Mēs nezinām, — Bonija nočukst. — Pašlaik tikai ceram, ka viņi vispār tur ir.

Tas liek man attapties. Neprāts! Trīspadsmitais apgabals neeksistē — jo Kapitolijs nemūžam nepieļautu tā eksistenci. Attiecībā uz nofilmēto viņas droši vien klūdās. Zobgaļsīļi ir tikpat bieži sastopami kā akmeņi. Un ir arī tikpat izturīgi. Ja viņi izdzīvoja sākotnējā Trīspadsmitā apgabala bombardēšanā, tad tagad viņiem noteikti klājas tik labi kā nekad.

Bonijai nav māju. Viņas ģimene ir mirusi. Atgriezties Astotajā apgabalā vai iekļauties citā nav iespējams. Protams, viņai liekas pievilcīga doma par neatkarīga, plaukstoša Trīspadsmitā apgabala pastāvēšanu. Nespēju piespiesties pateikt, ka viņa dzenas pēc sapņa, kas ir tik netverams kā dūmu grīste. Varbūt viņas ar Tvilu kaut kā iekārtosies uz dzīvi mežā. Es par to šaubos, bet viņas ir tik nožēlojamas, ka man ir jāpalīdz.

Vispirms abām bēglēm atdodu visu pārtiku, kas ir manā somā — pārsvarā tajā ir graudi un kaltētas pupas, bet ar to pietiek, lai kādu laiku iztiktu, ja viņas rīkosies apdomīgi. Tad izvedu Tvilu mežā un mēģinu viņu apmācīt medību pamatos. Viņai ir ierocis, kas vajadzības gadījumā pārvērš saules enerģiju nāvējošos staros, tā ka tas darbosies mūžīgi. Kad viņai izdodas nogalināt pirmo vāveri, no nabaga dzīvnieka paliek pāri gandrīz tikai ogle, jo viņa trāpa tieši pa ķermeni. Es viņai parādu, kā novilkt vāverei ādu un to iztīrīt. Kad viņa patrenēsies, tad jau iemanīsies. Es nogriežu jaunu kruķi Bonijai. Mājā novelku vienas no savām zeķēm un lieku tās pirms iešanas sabāzt zābaku purngalos, bet naktī vilkt kājās. Beigās es viņām vēl ierādu, kā iekurināt kārtīgu uguni.

Viņas lūdz mani izstāstīt par situāciju Divpadsmitajā apgabalā, un es pastāstu par mūsu dzīvi Treda vadībā. Redzu, ka, pēc viņu domām, tā ir svarīga informācija, ko nogādāt tiem, kas pārvalda Trīspadsmito apgabalu, un es piespēlēju, lai nesagrautu cerības. Bet tad, kad pēc gaismas kļūst redzams, ka ir vēla pēcpusdiena, man vairs nav laika viņām izdabāt.

— Tagad man ir jāiet.

Viņas izplūst pateicības vārdos un apskauj mani.

Bonijai līst asaras. — Nespēju noticēt, ka mēs tevi tiešām satikām. Visi par tevi vien runā, kopš…

— Es zinu. Zinu. Kopš es sadabūju tās ogas, — gurdi pārtraucu.

Mājupceļā tik tikko ievēroju kaut ko sev apkārt, kaut arī sāk krist slapjš sniegs. Man griežas galva no jaunumiem par sacelšanos Astotajā apgabalā un neticamo, bet kārdinošo iespēju, ka pastāv Trīspadsmitais apgabals.

Klausoties Bonijā un Tvilā, kļuva skaidrs viens: prezidents Snovs ir mani izmuļķojis. Spēku, kas izlauzās Astotajā apgabalā, nespētu apturēt visi pasaules skūpsti un mīļošanās. Jā, ogas bija dzirkstele, bet manā varā nekādi nebija kontrolēt uguni. Viņš noteikti to zināja. Tad kāpēc Snovs ieradās pie manis mājās, kāpēc pavēlēja pārliecināt pūli par to, ka es mīlu Pītu? Tā pilnīgi noteikti bija viltība, lai es apgabalos neizdarītu neko tādu, kas viņiem liktu vēl vairāk aizsvilties. Un, protams, lai izklaidētu kapitoliešus. Kāzas laikam ir tikai nepieciešamais turpinājums.

Jau tuvojos žogam, kad uz kāda zara zibenīgi uzmetas zobgaļsllis un novītero savu trelli. To ieraudzījusi, atto— pos, ka tā arī neuzzināju izskaidrojumu putnam uz cepuma un ko tas nozīmē.

"Tas nozīmē, ka mēs esam tavā pusē." Tā sacīja Bonija. Manā pusē ir cilvēki? Kā to saprast? Vai es, pati ro negribēdama, esmu kļuvusi par cerētās revolūcijas seju? Vai zobgaļsīlis uz manas piespraudes ir kļuvis par pretošanās simbolu? Ja tā, tad manai pusei diez ko labi neveicas. Pietiek paskatīties uz Astotajā apgabalā notikušo, lai to saprastu.

Iebāžu savus ieročus izdobtā balkī, kas atrodas vistuvāk manām vecajām mājām Vīlē, un tuvojos žogam. Nometos uz viena ceļa un jau gatavojos izlīst Pļavā, bet joprojām esmu tā aizdomājusies par dienas notikumiem, ka atjēdzos tikai pēc spalga pūces brēciena.

Sabiezējušajā krēslā metāla stiepļu žogs izskatās tikpat nekaitīgs kā parasti. Bet es parauju roku atpakaļ, jo izdzirdu skaņu — izklausās, it kā kāds koks būtu pilns ar sekotājdzēlēju pūžņiem, un tas liecina, ka žogs ir pieslēgts elektrībai.

11

Automātiski pasperu dažus soļus atpakaļ un nozudu kokos. Es aizlieku cimdoto roku priekšā mutei, lai noslēptu baltos elpas mutuļus saltajā gaisā. Manās dzīslās ieplūst adrenalīns un aizslauka no mana prāta visas šodienas raizes, un liek koncentrēties uz tūlīt draudošajām briesmām. Kas te notiek? Vai Treds būtu ieslēdzis žogu papildu drošībai? Vai arī viņš kaut kā ir uzzinājis, ka es šodien esmu izslīdējusi cauri viņa tīklam? Vai viņš ir apņēmies atstāt mani ārpusē tik ilgi, kamēr atradīs un arestēs? Kamēr varēs mani aizvilkt uz laukumu un ieslēgt siekstā vai nopērt ar pātagu, vai pakārt?

Nomierinies, es sev pavēlu. Šodien nav pirmā reize, kad palieku ārpus apgabala elektrībai pieslēgta žoga dēļ. Gadu gaitā tā ir gadījies vairākkārt, bet ar mani kopā vienmēr bija Geils. Mēs abi tādās reizēs vienkārši izvēlējāmies ērtu koku, kur pasēdēt un nogaidīt, kamēr strāvu atslēgs, jo kādā brīdī tā notika vienmēr. Dienās, kad es aizkavējos, Prima pat pasāka iet uz Pļavu pārbaudīt, vai žogs ir pieslēgts elektrībai, lai mātei nebūtu jāraizējas.

Bet šodien manai ģimenei neienāks prātā, ka esmu mežā. Esmu pat rīkojusies tā, lai viņas maldinātu. Tāpēc viņas uztrauksies, ja nepārnākšu. Un arī pati kaut kur sirds dziļumos jūtos norūpējusies, jo neesmu pārliecināta, vai tā ir sakritība, ka žogs ir pieslēgts elektrībai tieši šajā dienā, kad esmu atgriezusies mežā. Man likās — neviens neredzēja, ka palienu zem žoga, bet kā lai to zina droši? Allaž atradīsies kādas acis, kas skatās, ja ir samaksāts. Kāds ziņoja par to, ka Geils mani noskūpstīja, un tas notika tieši tajā vietā. Bet tad bija diena, un toreiz es vēl nerīkojos tik piesardzīgi. Vai varētu būt, ka tur ir uzstādītas novērošanas kameras? Tas man jau agrāk bija ienācis prātā. Vai tā prezidents Snovs uzzināja par skūpstu? Kad es palīdu zem žoga, vēl bija tumšs un mana seja bija ietīta lakatā, bet gan jau saraksts ar aizdomās turētajiem, kas uzdrošinātos neatļauti doties mežā, ir loti īss.

Cauri kokiem un žogam es lūkojos Pļavā. Redzu tikai sniegu, ko vietām izgaismo uguns no Vīles malas mājām. Miera sargus nemana, un nekas neliecina par to, ka mani kāds medītu. Aptveru, ka neatkarīgi no tā, vai l'reds zina, ka es šodien aizgāju no apgabala, vai ne, man, vienalga, ir jādara tāpat: neredzamai jātiek žoga otrā pusē un jāizliekas, ka vispār neesmu bijusi prom.

Mazākais pieskāriens žoga stieplēm vai dzeloņdrātij tā augšpusē nozīmētu tūlītēju nāvi no elektrības sitiena. Diez vai spēšu nepamanīta parakties žogam apakšā, un zeme arī ir pilnīgi sasalusi. Tātad atliek tikai viens: man ir kaut kā jātiek pāri pa augšu.

Sāku iet gar mežmalā augošajiem kokiem, meklēdama tādu, kura zari būtu gana augsti un gari, lai varētu tos izmantot. Pēc kāda kilometra uzeju vecu kļavu, kas varētu derēt. Vienīgi tās stumbrs ir pārāk resns un pārklājies ar ledu, lai uzrāptos augšā, un zemu pazaru kļavai arī nav. Uzkāpju blakuskokā un veicu bīstamu pārlēcienu uz kļavu, gandrīz vai paslīdēdama uz glumās mizas. Bet man tomēr izdodas to satvert un lēnām uzlīst uz zara, kas liecas virs dzeloņdrāts.

Palūkojoties lejup, atceros, kāpēc mēs ar Geilu vienmēr nogaidījām mežā, nevis mēģinājām tikt žogam pāri. Lai nedraudētu briesmas izcepties, ir jātiek vismaz sešu metru augstumā. Mans zars laikam ir apmēram astoņus metrus virs žoga. Tāds lēciens ir bīstami augsts pat cilvēkam, kas jau gadiem ir kāpis kokos. Bet ko tad lai es citu daru? Varētu meklēt citu zaru, bet ir jau gandrīz tumšs. Krītošais sniegs traucēs izlauzties mēness gaismai. Te es vismaz redzu, ka manu kritienu mīkstinās sniega kupena. Pat tad, ja atrastu citu koku, kas ir visai apšaubāmi, kā lai zina, kur man tad nāksies lēkt? Uzmetu kaklā tukšo medību somu un lēnām laižos uz leju, līdz karājos zarā aiz rokām. Es saņemu drosmi. Un tad atlaižu pirkstus.

Krītu lejā un ar kājām atsitos pret zemi triecienā, ko sajūtu visā mugurkaulā. Tūdaļ smagi nogāžos uz dibena. Guļu sniegā un mēģinu aptvert, cik daudz esmu cietusi. Pat nestāvot pēc sāpēm kreisajā papēdī un asteskaulā varu pateikt, ka esmu ievainota. Jautājums tikai, cik smagi. Ceru, ka man ir tikai sasitumi, bet, pieceļoties kājās, man rodas aizdomas, ka esmu arī kaut ko lauzusi. Bet paiet es varu, tāpēc sāku kustēties, pēc iespējas slēpdama, ka piekliboju.

Māte un Prima nedrīkst uzzināt, ka esmu bijusi mežā. Man ir jāizdomā kaut kāda atruna, lai cik neticama tā izklausītos. Daži no veikaliem galvenajā laukumā vēl ir vaļā, tāpēc ieeju vienā un nopērku baltu audumu apsējiem. To mums tāpat ir palicis pavisam maz. Citā iegādājos saldumu maisiņu Primai. Vienu konfekti es iemetu mutē pati un, sajūtot piparmētru izkūstam uz mēles, atceros, ka neko citu šodien neesmu ēdusi. Biju nodomājusi paēst pie ezera, bet tad, kad ieraudzīju, kādā stāvoklī ir Tvila un Bonija, man nelikās pareizi viņām atņemt kaut vienu kumosu.

Kad nonāku pie mājas, es jau vairs nevaru balstīties uz kreisā papēža. Izlemju pateikt mātei, ka mēģināju salāpīt caurumu mūsu vecās mājas jumtā un paslīdēju. Par pazudušo ēdienu es izvairīšos teikt, kam tieši to izdalīju. Ievelkos pa durvīm, gatavodamās sabrukt pie pavarda. Bet tā vietā mani gaida vēl viens šoks.

Virtuvē stāv divi Miera sargi — sieviete un vīrietis. Sievietes sejas izteiksme nemainās, bet es pamanu, ka vīrietis gan izskatās viegli pārsteigts. Mani viņi nav gaidījuši. Viņi zina, ka es biju mežā un šobrīd man vajadzētu būt tur iesprostotai.

— Sveiki, — es vienaldzīgi sasveicinos.

Māte parādās tiem abiem aiz muguras, bet paliek nostāk. — Redz, kur Katnisa nāk — taisni uz vakariņām! — viņa izsaucas mazliet par možu. Esmu krietni par vēlu vakariņām.

Apsveru iespēju novilkt zābakus, kā es to parasti darītu, bet šaubos, vai to spēšu, neatklājot ievainojumus. Tāpēc tikai noņemu slapjo kapuci un izpurinu no matiem sniegu. — Vai varu jums kaut kā palīdzēt? — pajautāju Miera sargiem.

— Galvenais Miera sargs Treds mums lika nodot tev zinu, — sieviete noskalda.

— Viņi gaida jau vairākas stundas, — māte piebilst.

Cerēja, ka neatgriezīšos. Gribēja pārliecināties, ka mani ir vai nu nositusi elektrība, vai arī esmu ieslodzīta mežā, lai varētu vest manu ģimeni uz nopratināšanu.

— Tā laikam ir ļoti svarīga ziņa, — nosaku.

— Vai drīkstam vaicāt, kur jūs bijāt, Everdīnas jaun— kundz? — sieviete prasa.

— Vieglāk būtu atbildēt uz jautājumu, kur es nebiju, — es atsaku, izlikdamās izmisusi. Ieeju virtuvē, piespiezdamās stabili balstīties uz savainotās kājas, kaut arī katrs solis drausmīgi sāp. Izeju starp abiem Miera sargiem un normāli tieku līdz galdam. Nometu savu somu un pagriežos pret Primu, kas stīvi stāv pie pavarda. Turpat ir arī Heimičs un Pīta, abi sēž vienādos šūpuļkrēslos un spēlē šahu. Vai viņi te ir sagadīšanās pēc vai arī viņus "ielūdza" Miera sargi? Jebkurā gadījumā es priecājos viņus redzēt.

— Un kur tad tu nebiji? — garlaikoti apvaicājas Heimičs.

— Nu, es visādā ziņā neaprunājos ar Kazu vīru par to, kā aplecināt Primas kazu, jo viens man te galīgi nepareizi izstāstīja to, kur viņš dzīvo, — uzsvērti saku Primai.

— Nekā nebija, — Prima pretojas, — es tev izstāstīju pilnīgi precīzi.

— Tu teici, ka viņš dzīvo raktuvēs pie rietumu puses ieejas, — apgalvoju.

— Pie austrumu puses ieejas, — Prima izlabo.

— Tu vēl speciāli pateici, ka rietumu, jo es pēc tam vēl jautāju, vai tas ir pie gružu kaudzes, un tu atbildēji, ka jā, — strīdos.

— Pie austrumu puses ieejas gružu kaudzes, — Prima pacietīgi atkārto.

— Nē. Kad tad tu to sacīji? — noprasu.

— Vakar vakarā, — iejaucas Heimičs.

— Viņa noteikti teica, ka tas ir austrumu pusē, — iejaucas Pīta. Viņš saskatās ar Heimiču, un abi iesmejas. Nikni paglūnu uz Pītu, un viņš pūlas izskatīties tā, it kā viņam manis būtu žēl. — Piedod, bet es teicu tieši to pašu. Tu nekad neklausies, ko tev saka.

— Varu derēt, ka arī šodien tev kāds sacīja, kur Kazu vīrs nedzīvo, tikai tu atkal neklausījies, — Heimičs zobojas.

— Aizveries, Heimič, — es spītējos, atklādama, ka viņam ir taisnība.

Heimičs un Pīta iespurdzas, un pat Prima atļaujas pasmaidīt.

— Nu labi. Lai kāds cits sapāro to stulbo kazu, — nošņācu, un šie sāk smieties vēl negantāk. Un es nodomāju: tieši tāpēc Heimičs un Pīta ir tikuši tik tālu. Jo viņus nekas nespēj pārsteigt.

Paskatos uz Miera sargiem. Vīrietis smaida, bet sieviete gan neizskatās apmierināta. — Kas ir tajā somā? — viņa asi noprasa.

Zinu: viņa cer, ka tur ir medījums vai savvaļas augi. Kaut kas tāds, kas mani nepārprotami nodotu. Izpurinu somas saturu uz galda. — Skatieties paši.

— O, tas ir labi, — māte izsaucas, apskatīdama drānu. — Mums sāk aptrūkties pārsēju.

Pīta pienāk pie galda un atver konfekšu paciņu. — Re, piparmētras! — viņš nopriecājas un iemet vienu mutē.

— Tās ir manējās. — Mēģinu viņam atņemt maisiņu. Viņš to pamet Heimičam, kurš iemet mutē veselu sauju konfekšu un padod paciņu smejošajai Primai. — Neviens no jums nav pelnījis konfektes! — es niknojos.

— Vai tāpēc, ka mums ir taisnība? — Pīta mani apskauj. Es mazliet iesmilkstos, kad man no pieskāriena iesāpas asteskauls. Mēģinu tēlot, ka tas no sašutuma, bet Pītas acīs redzu: viņš nojauš, ka esmu ievainota. — Nu labi, Prima sacīja, ka tas ir pie rietumu puses ieejas. Es skaidri dzirdēju, ka viņa teica rietumu. Un mēs visi esam stulbeņi. Vai tā ir labāk?

— Ir, — es piekāpjos un saņemu no viņa skūpstu. Paskatos uz Miera sargiem, it kā tikko būtu par viņiem atcerējusies. — Jums man ir nododama ziņa?

— No Galvenā Miera sarga Treda, — sieviete apstiprina. — Viņš gribēja, lai jūs zināt, ka turpmāk žogs ap Divpadsmito apgabalu būs pieslēgts elektrībai visu diennakti.

— Vai tad tā nav jau tagad? — es pārāk nevainīgi apvaicājos.

— Viņam likās, ka tu varbūt gribētu par to informēt savu brālēnu, — sieviete saka.

— Paldies. Es viņam pateikšu. Esmu pārliecināta, ka tagad, kad ir gādāts par mūsu drošību, mēs visi gulēsim mierīgāk. — Apzinos, ka izaicinu likteni, bet tāda piezīme liek man justies gandarītai.

Sievietes žokļi saspringst. Nekas nav izgājis tā, kā plānots, bet nekādu turpmāku rīkojumu viņai nav. Viņa strupi pamāj un iet prom, vīrietis soļo viņai nopakaļ. Kad māte ir aizslēgusi aiz viņiem durvis, es sagumstu pret galdu.

— Kas tev kaiš? — Pīta jautā, stingri mani pieturēdams.

— Ai, sasitu kreiso kāju. Papēdi. Un arī manam as— teskaulam šodien klājās plāni. — Viņš palīdz man tikt līdz šūpuļkrēslam, un es atslīgstu uz spilvena.

Māte novelk man zābakus. — Kas notika?

— Es paslīdēju un nokritu. — Četri acu pāri neticīgi noraugās manī. — Uz ledus. — Bet mēs visi zinām, ka mājā notiekošo noteikti noklausās un te nevar runāt atklāti. Ne šeit un ne tagad.

Novilkusi manu zeķi, māte ar pirkstiem iztausta kaulus kreisajā papēdī, es saviebjos. — Tur varētu būt lūzums, — viņa nosaka. Tad pārbauda otru kāju. — Otrai, šķiet, nekas nekaiš. — Asteskaulu viņa novērtē kā smagi sasistu.

Primu aizsūta pēc manas pidžamas un halāta. Kad esmu pārģērbusies, māte sataisa manam kreisajam papēdim sniega kompresi un uzstutē kāju uz soliņa. Es izēdu trīs bļodiņas sautējuma un notiesāju pusklaipu maizes; pārējie tikmēr vakariņo pie galda. Lūkojos ugunī, domāju par Boniju un Tvilu un ceru, ka biezais, slapjais sniegs būs izdzēsis manas pēdas.

Prima pienāk pie manis un, apsēdusies uz grīdas, atbalsta galvu pret manu celi. Mēs sūkājam piparmētru konfektes, un es saglaužu māsas gaišos matus viņai aiz auss. — Kā gāja skolā? — pajautāju.

— Labi. Mēs mācījāmies par ogļu blakusproduktiem, — vina atbild. Kādu laiku veramies liesmās. — Vai tu uzlaikosi savas kāzu kleitas?

— Šovakar ne. Droši vien rīt, — atsaku.

— Pagaidi, kamēr es būšu mājās, labi? — viņa lūdz.

— Protams. — Ja mani pirms tam nearestēs.

Māte iedod man tasi kumelīšu tējas ar miega sīrupa devu, un plaksti uzreiz kļūst smagi. Viņa ietin slimo kāju, un Pīta piesakās aizvest mani uz gultu. Sākumā es tikai balstos uz viņa pleca, tomēr eju rik grīļīgi, ka viņš vienkārši paceļ mani rokās un uznes augšā. Viņš apsprauda man apkārt segu un novēl labunakti, bet es satveru viņa roku un neļauju aiziet. Miega sīrups iedarbojas mazliet kā degvīns, no tā cilvēks kļūst mazāk atturīgs un ir jāpievalda mēle. Bet es negribu, lai viņš aiziet. Patiesībā gribu, lai viņš nāk gultā pie manis un ir tepat, kad sāksies nakts murgi. Ir grūti saprast, kāpēc tā, bet apzinos, ka nedrīkstu to vēlēties.

— Vēl neaizej. Pagaidi, līdz aizmigšu, — es lūdzu.

Pīta apsēžas uz gultas malas un silda manu roku savējās. — Man šodien gandrīz likās, ka tu tomēr esi pārdomājusi. Kad nokavēji vakariņas.

Esmu apskurbusi, bet varu uzminēt, ko viņš ar to grib teikt. Kad žogu pieslēdza elektrībai un es pārrados vēlu, un mājās gaidīja Miera sargi, viņš domāja, ka esmu aizbēgusi, varbūt kopā ar Geilu.

— Nē, es būtu tev pateikusi. — Saņēmusi viņa roku, piespiežu vaigu plaukstas virspusei, ieelpodama vieglo kanēļa un diļļu smaržu no maizes, ko viņš laikam cepa šodien. Es vēlos viņam izstāstīt par Tvilu un Boniju un sacelšanos, un sapni par Trīspadsmito apgabalu, bet tas nav droši un es jūtu, ka miegu ciet, tāpēc izdabūju vēl tikai vienu teikumu: — Paliec pie manis.

Kad miega sīrups pārmāc manas domas, vēl dzirdu, ka viņš atbildot kaut ko nočukst, bet es nesaklausu, ko tieši.

Māte ļauj man izgulēties līdz pusdienlaikam, bet tad pamodina, lai apskatītu papēdi. Viņa liek nedēļu palikt gultā, un es neiebilstu, jo esmu galīgi savārgusi. Ne tikai papēža un asteskaula dēļ. No pārguruma man sāp visas maliņas. Tāpēc ļauju mātei par sevi rūpēties un pasniegt brokastis gultā, un ievīstīt mani vēl vienā pledā. Es guļu nekustīgi un lūkojos ārā pa logu uz ziemas debesīm, un prātoju, kā gan tas viss beigsies. Daudz prātoju par Boniju un Tvilu, un balto kleitu kaudzi apakšstāvā, un par to, vai Treds izdomās, kā es esmu tikusi atpakaļ, un mani arestēs. Jokaini, patiesībā viņš, vienalga, varētu mani arestēt, pamatojoties uz pagātnes noziegumiem, bet varbūt tagad, kad es esmu uzvarētāja, viņam ir vajadzīgi kādi neapgāžami pierādījumi. Un es gudroju: vai prezidents Snovs sazinās ar Tredu? Man neliekas iespējami, ka viņš vispār kādreiz būtu pamanījis vecā Kreja eksistenci, bet, kad es esmu kļuvusi par valsts mēroga problēmu, viņš varbūt rūpīgi pasaka Tredam priekšā, kas darāms. Vai varbūt Treds rīkojas pats uz savu roku? Lai kā tur būtu, es esmu pārliecināta: abi ir vienisprātis par to, ka žogam mani ir jātur ieslēgtu apgabalā. Pat tad, ja pati varētu izdomāt veidu, kā izmukt — varbūt uzmest virvi uz tās kļavas zara un pārrāpties pāri žogam -, nekāda bēgšana ar ģimeni un draugiem vairs nav iespējama. Un es taču pateicu Geilam, ka palikšu un cīnīšos.

Dažas dienas satrūkstos ikreiz, kad pie durvīm pieklauvē. Taču Miera sargi tā arī nenāk mani arestēt, tāpēc es beigu beigās sāku atslābināties. Vēl vairāk nomierinos tad, kad Pīta it kā starp citu pastāsta, ka dažās vietās žogs neesot pieslēgts strāvai, jo turp ir nosūtīti strādnieki, lai nostiprinātu stiepļu pinumu pie zemes. Treds laikam domā, ka es kaut kādā veidā izlīdu žogam pa apakšu, kaut arī pieskaroties varēja dabūt nāvējošu triecienu. Apgabala ļaudis var uzelpot, jo Miera sargiem nu ir darāms kas cits, izņemot cilvēku spīdzināšanu.

Pīta iegriežas katru dienu un atnes maizītes ar sieru, un palīdz man darbā ar ģimenes grāmatu. Tā ir pavisam veca grāmata ar pergamenta lapām un ādas vākiem. To kaut kad senos laikos uzsāka veidot kāds zālīšu pazinējs no mātes puses. Grāmatā lapu pēc lapas ir ar tinti uzzīmēti augi un aprakstīts to pielietojums medicīnā. Tēvs pievienoja vēl nodaļu ar ēdamajiem augiem, kas man kalpoja kā rokasgrāmata, lai izglābtu mūsu dzīvību pēc viņa nāves. Jau krietnu laiku gribēju tajā atzīmēt arī to, ko zinu es. To, ko iemācījos no savas un Geila pieredzes, un to, ko uzzināju, trenējoties Spēlēm. Es to neizdarīju tāpēc, ka neesmu laba zīmētāja, un ir ļoti svarīgi, lai attēli būtu precīzi un detalizēti. Šajā ziņā man palīdz Pīta. Dažus augus viņš jau pazīst, no dažiem mums ir kaltēti paraugi, bet vēl citus man nākas aprakstīt. Viņš tos skicē tikmēr, līdz uzskatu, ka viss ir pareizi, un tad es ļauju viņam iezīmēt augus grāmatā. Un pēc tam rūpīgi pierakstu klāt visu, ko par šo augu zinu.

Darbs ir rimts un prasa lielu uzmanību, un palīdz man novirzīt domas no visām nepatikšanām. Man patīk vērot Pītas rokas, kad viņš strādā, ar tintes vilcieniem likdams tukšai lapai uzziedēt, un pievieno krāsu triepienus mūsu iepriekš tikai melni dzeltenīgajai grāmatai. Kad viņš koncentrējas, viņam ir ļoti īpaša sejas izteiksme. Pītas parasti rāmos vaibstus tad nomaina saspringtāki un atsvešinātāki, kas liek nojaust, ka viņā slēpjas neizpētīti dziļumi. Kā īsus uzplaiksnījumus es tos esmu redzējusi jau agrāk: arēnā vai brīžos, kad viņš uzrunāja pūli, vai arī toreiz, kad viņš Vienpadsmitajā apgabalā atgrūda Miera sargu ieroča stobrus no manis. īsti nezinu, ko lai par to domāju. Par vēl vienu apsēstību man kļūst puiša skropstas, ko parasti nevar īpaši pamanīt, jo tās ir pavisam gaišas. Bet tuvumā, kad tās apspīd slīpie saules stari no loga, tās ir gaiši zeltainā tonī un tik garas, ka nesaprotu, kā tās nesapiņķerējas, kad viņš samirkšķina acis.

Kādu pēcpusdienu Pīta pārtrauc ēnot kādu ziedu un tik pēkšņi paceļ acis, ka es satrūkstos, it kā būtu viņu izspiegojusi, ko varbūt dīvainā kārtā arī darīju. Bet viņš tikai saka: — Man šķiet, ka mēs pirmo reizi kopā darām kaut ko normālu.

— Alia, — es piekrītu. Mūsu attiecības visu laiku aizēnoja Spēles. Normāli tajās nebija nekas. — Tāda pārmaiņa ir patīkama.

Katru pēcpusdienu viņš nones mani lejasstāvā, lai pamainītu apstākļus, un es visus sanervozēju, ieslēdzot televizoru. Parasti mēs to skatāmies tikai tad, kad tas ir obligāti, jo mistrojums no propagandas un Kapitolija varenības izrādīšanās kopā ar fragmentiem no septiņdesmit četru gadu Bada Spēlēm ir pārāk pretīgs. Bet nu es meklēju kaut ko īpašu. To zobgaļsīli, ar kuru saistās visas Bonijas un Tvilas ilgas. Tas droši vien ir muļķīgi, bet, ja tā tiešām ir, tad gribu to uzzināt. Un uz visiem laikiem padzīt no savām domām cerību par plaukstošo Trīspadsmito apgabalu.

Vispirms noskatos ziņu reportāžu par Tumšajiem Laikiem. Redzu Trīspadsmitā apgabala l iesas ēkas degošās drupas un mirklīti pamanu zobgaļsīļa spārna melnbalto apakšu, kad putns pārlido labajam augšējam stūrim. Taču tas neko nepierāda. Tie ir veci kadri, jo reportāža arī ir veca.

Bet pēc vairākām dienām manu uzmanību piesaista kas cits. Galvenais diktors lasa ziņu par to, kā grafīta trūkums ietekmē kaut kādu lietu ražošanu Trešajā apgabalā. Tad it kā tiešajā ēterā parāda žurnālisti, kas ir tērpusies aizsargtērpā un stāv pie Tiesas ēkas drupām Trīspadsmitajā apgabalā. Viņa vēsta, ka diemžēl tieši šodien pētījumi esot pierādījuši — raktuves Trīspadsmitajā apgabalā vēl joprojām esot pārāk radioaktīvas, lai tām tuvotos. Un viss. Bet, pirms atkal parāda diktoru, es nekļūdīgi ieraugu to pašu zobgaļsīļa spārnu.

Žurnāliste vienkārši bija ielikta vecajā ierakstā. Viņa nemaz nav bijusi Trīspadsmitajā apgabalā. Un tāpēc neizbēgami rodas jautājums: kas tad tur ir?

Nupat man ir grūtāk palikt gultā. Gribu darīt kaut ko, noskaidrot kaut ko vairāk par Trīspadsmito apgabalu vai kaut kā iesaistīties Kapitolija gāšanā. Bet es tikai slaistos, štopēju siera maizītes un skatos, kā Pīta skicē. Pa reizei iegriežas Heimičs un pastāsta jaunumus no pilsētas. Tie vienmēr ir slikti. Arvien vairāk cilvēku saņem sodu vai pakrīt no bada.

Kad manu kāju atzīst par lietojamu, ziema jau sāk atkāpties. Māte uzdod man dažādus sīkus darbiņus un atļauj mazliet pastaigāties pašai savā vaļā. Kādu vakaru aizeju gulēt, apņēmusies nākamajā rītā apmeklēt pilsētu, bet pamodusies ieraugu smaidīgas Vīnijas, Okrāvijas un Flāvija sejas.

— Pārsteigums! — šie iespiedzas. — Mēs atbraucām ātrāk!

Pēc tam kad dabūju sejā pātagas cirtienu, Heimičs viņu ierašanos atlika par vairākiem mēnešiem, lai es varētu atkopties. Es viņus gaidīju tikai pēc trim nedēļām. Bet izrādu savu sajūsmu, ka beidzot notiks mana foto— sesija ar līgavas kleitām. Māte visas uzlika uz pakaramajiem, un tās ir gatavas vilkšanai, bet es, godīgi sakot, neesmu uzlaikojusi nevienu pašu.

Pēc parastās nošausmināšanās par manu briesmīgi nekopto skaistumu trijotne ķeras pie darba. Visvairāk šie raizējas par manu seju, kaut ari, manuprāt, māte to sadziedēja tiešām apbrīnojami. Pār manu vaigu stiepjas tikai gaiši sārta svītra. Par pātagām šiem noteikti nekas nav zināms, tāpēc sameloju, ka paslīdēju uz ledus un sagriežos. Un attopos, ka tieši tāds pats attaisnojums man ir arī sabeigtajai kājai, kuras dēļ būs grūti staigāt augstpapēžu kurpēs. Bet Flāvijs, Oktāvija un Vīnija nav aizdomīgi, tāpēc nav par ko raizēties.

Tā kā manai ādai ir jāizskatās pilnīgi gludai tikai dažas stundas, nevis vairākas nedēļas, tad šoreiz manu ķermeņa apmatojumu nevis vaksē, bet noskuj. Toties ir jāmērcējas vannā ar kaut kādu maisījumu, bet tas nav nekas briesmīgs, un, iekams es pagūstu attapties, komanda jau ir ķērusies pie maniem matiem un grima. Visi trīs, kā parasti, nepārtraukti vārās par visādām blēņām, kurās parasti cenšos pēc iespējas neklausīties. Bet tad Oktāvija izmet kādu piezīmi, kas dara mani uzmanīgu. Vispār tā ir tikai mazsvarīga pasūdzēšanās, ka viņa neesot varējusi dabūt garneles savai ballītei, bet tas mani kaut kā aizķer.

— Kāpēc tu nedabūji garneles? Vai tām pašlaik nav sezonas? — pajautāju.

— Vai, Katnis, mēs jau vairākas nedēļas nedabūjam nekādas jūras veltes! — Oktāvija izsaucas. — Nu tāpēc, ka Ceturtajā apgabalā ir tik slikti laikapstākļi.

Manas domas sāk šaudīties. Viņiem nav jūras velšu. Jau vairākas nedēļas. No Ceturtā apgabala. Uzvaras turnejā turienes pūlī bija jūtamas ar piespiešanos apvaldītas dusmas. Pēkšņi es esmu pilnīgi pārliecināta, ka Ceturtajā apgabalā ir sācies dumpis.

Sāku it kā starp citu izvaicāt par citām grūtībām, ar ko viņiem šoziem ir nācies sastapties. Viņi nav pieraduši, ka trūkst kaut kā, tāpēc viņus ietekmē pat neliels pārtraukums piegādē. Līdz brīdim, kad es esmu gatava ģērbties, viņu sūdzības, ka ir sarežģīti dabūt dažādas preces — sākot no krabju gaļas līdz mūzikas čipiem un lentēm -, manī ir radījušas priekšstatu par to, kuros apgabalos varbūt notiek sacelšanās. Trūkst zivju produktu no Ceturtā apgabala. Elektronikas no Trešā. Un, protams, audumu no Astotā. Doma, ka sacelšanās varētu būt tik plaša, liek man nodrebēt bailēs un uztraukumā.

Gribu viņus patincināt vēl, bet atnāk Sinna, apskauj mani un pārbauda grimu. Viņš uzreiz ierauga rētu uz mana vaiga. Nez kāpēc liekas, ka viņš nenotic pasaciņai par kritienu uz ledus, bet nekādus jautājumus neuzdod. Viņš tikai pielabo pūderi uz sejas, un tas, kas vēl bija redzams no pātagas cirtiena atstātajām pēdām, pagaist pavisam.

Lejasstāvā dzīvojamā istaba ir izvākta un izgaismota fotosesijai. Efija lieliski izbauda iespēju visus komandēt un likt iekļauties grafikā. Droši vien tas arī ir labi, jo kopskaitā ir sešas kleitas un katrai piederas atšķirīga diadēma, frizūra, grims, aksesuāri un apgaismojums. Krēm— krāsas mežģīnes, gaišsārtas rozes un sīkas sprogas. Ziloņkaula krāsas mežģīnes, zeltaini tetovējumi un zaļie augi. Pieguloša, dimantiem izšūta kleita ar dārgakmeņiem rotātu plīvuru un mēness gaisma. Smags, balts zīds, piedurknes, kas no manām plaukstu locītavām sniedzas līdz pat zemei, un pērles. Kolīdz viens uzņēmums tiek atzīts par labu, sākam posties nākamajam. Jūtos kā mīkla, ko mīca un veido, un atkal samīca. Manai mātei pa starpām izdodas man iedot dažus kumosus ēdamā un dažus malkus tējas, bet sesijas beigās esmu izbadējusies un pārguruši. Ceru, ka beidzot varēšu mazliet pabūt kopā ar Sinnu, bet Efija visus izdzen laukā, un man nākas samierināties ar solījumu piezvanīt.

Ir satumsis vakars, un mana kāja sāp no visām tām trakajām kurpēm, tāpēc atmetu nodomu iet uz pilsētu. Augšstāvā nomazgāju grimu un smaržas, un krāsas un tad noeju lejā izžāvēt matus pie pavarda uguns. Prima pārnāca no skolas laikā, lai vēl ieraudzītu divas pēdējās kleitas, un tagad nerimstas tās apspriest ar māti. Abas ir vairāk nekā priecīgas par fotosesiju. Iekritusi gultā, aptveru: acīmredzot viņas domā, ka es esmu drošībā. Ka Kapitolijs uz manu iejaukšanos pēršanā skatās caur pirkstiem, jo neviens taču tā nenopūlētos un netērētu tādus līdzekļus meitenei, kuru taisās nogalināt. Kā tad!

Murgos redzu, ka esmu tērpusies zīda līgavas kleitā, bet tā ir saplēsta un dubļaina. Skrienu cauri mežam, un garās piedurknes visu laiku ieķeras ērkšķos un zaros. Mutāciju izkropļotu pārstāvju bars min man uz papēžiem un tad panāk, un dveš karstu elpu man sejā, un no viņu žokļiem pil slienas, un es kliegdama pamostos.

12

Rītausma jau ir pārāk tuvu, lai vēlreiz iemigtu. Turklāt šodien man tiešām ir jāiziet no mājas un ar kādu jāaprunājas. Geils būs raktuvēs un tātad man nesasniedzams. Bet man vajag vai nu Heimiču, vai Pītu, lai dalītos ar viņiem visā, kas ir atgadījies kopš gājiena uz ezeru. Par bēglēm, par elektrības pieslēgšanu žogam, par neatkarīgo Trīspadsmito apgabalu, par deficīta lietām Kapitolijā. Par visu.

Paēdu brokastis kopā ar māti un Primu un izeju meklēt kādu uzticības personu. Gaiss ir silts, un tajā jaušas cerīgas pavasara vēsmas. Nodomāju, ka pavasaris būtu labs laiks nemieriem. Kad ziema ir galā, ļaudis vairs nejūtas tik viegli ievainojami. Pītas nav mājās. Viņš laikam jau būs aizgājis uz pilsētu. Bet mani pārsteidz tas, ka Heimičs tik agri rosās savā virtuvē. Ieeju viņa mājā nepieklauvējot. Augšstāvā dzirdu rosāmies Heizellu, kas tur slauka tagad nevainojami tīrās mājas grīdas. Heimičs nav galīgi piedzēries, bet neizskatās arī pilnīgi skaidrā. Laikam jau baumas par to, ka Uzšķērdēja esot atsākusi tirgoties, ir patiesas. Es jau domāju, ka varbūt labāk ļaut Heimičam iet gulēt, bet viņš pats ierosina pastaigāties līdz pilsētai.

Es un Heimičs esam iemanījušies sazināties ar ļoti nedaudziem vārdiem. Jau pēc dažām minūtēm esmu pavēstījusi viņam jaunāko un viņš man ir izstāstījis baumas par sacelšanos arī Septītajā un Vienpadsmitajā apgabalā. Ja mana nojauta neviļ, tad tas nozīmē, ka gandrīz puse apgabalu ir vismaz mēģinājuši sacelties.

— Vai tev joprojām liekas, ka šeit tas neizdosies? — pajautāju.

— Vēl ne. Citi apgabali ir daudz lielāki. Pat tad, ja puse ļaužu nobijušies slēpjas mājās, dumpiniekiem, vienalga, ir izredzes. Te, Divpadsmitajā apgabalā, mums vai nu ir jācīnās visiem, vai arī jāatmet tāda iespēja vispār, — viņš paskaidro.

Tas man nebija ienācis prātā. Ka mums trūkst spēka mazā cilvēku skaita dēļ. — Bet varbūt vēlāk? — es neatstājos.

— Varbūt. Bet mēs esam mazi un vāji, un mums nav atomieroču, — mazliet sarkastiski nosaka Heimičs. Mans stāsts par Trīspadsmito apgabalu viņā nekādu sajūsmu nav izraisījis.

— Kā tu domā, ko ar viņiem izdarīs, Heimič? Ar tiem apgabaliem, kas dumpojas?

— Nu, tu jau dzirdēji, ko izdarīja Astotajā. Tu pati pieredzēji, kas notika te, un tas notika pat bez provokācijas, — Heimičs saka. — Man šķiet: ja viss tiešām kļūs nekontrolējami, viņiem nebūs nekādu problēmu noslaucīt no zemes virsas vēl vienu apgabalu — tāpat kā Trīspadsmito. Par biedinājumu citiem, saproti?

— Tu tātad domā, ka Trīspadsmito tiešām sagrāva? Bonijai un Tvilai taču bija taisnība par to videomateriālu, — es prātuļoju.

— Nu labi, bet ko tas pierāda? Patiesībā jau neko. Ir kaudzēm iemeslu, kāpēc varētu izmantot veco ierakstu. 1as droši vien izskatās iespaidīgāk. Un tā ir daudz vienkāršāk, vai ne? Ir vienkāršāk nospiest dažas pogas redakcijā nekā aizlidot līdz turienei un visu nofilmēt, — viņš nepiekrīt. — Trīspadsmitais apgabals ir atguvies, un Kapitolijs par to neliekas ne zinis? Izklausās pēc tādām runām, kādām pieķeras izmisuši cilvēki.

— Zinu. Es tikai biju cerējusi, — atzīstos.

— Tieši tā. Jo tu esi izmisusi, — piekrīt Heimičs.

Nestrīdos pretī, jo viņam, protams, ir taisnība.

Prima pārnāk no skolas pāri plūstošā saviļņojumā.

Skolotāji ir paziņojuši, ka šovakar obligāti jāskatās televīzija. — Es domāju, ka rādīs tavu fotosesiju!

— Tas nevar būt, Prima. Tās bildes uztaisīja tikai vakar, — es šaubos.

— Nu bet kāds tā esot dzirdējis, — viņa paliek pie sava.

Ceru, ka viņa kļūdās. Man nav bijis laika tam sagatavot Geilu. Kopš pēršanas ar pātagu es viņu esmu satikusi tikai tajās reizēs, kad viņš ir nācis pie manas mātes, lai viņa paskatītos, kā dzīst āda. Geilam bieži vien ir jāstrādā raktuvēs septiņas dienas nedēļā. Tajās dažās minūtēs, ko mēs esam pavadījuši divatā, kad viņu pavadu atpakaļ uz pilsētu, uzzinu, ka runas par sacelšanos Divpadsmitajā apgabalā Tredam ir izdevies apspiest. Viņš zina, ka es nebēgšu. Bet viņš noteikti zina arī to: ja mēs nesacelsimies, tad man ir jākļūst par Pītas līgavu. Kad viņš televīzijā redzēs, kā es goros brīnišķīgos kāzu tērpos… ko viņš nodomās?

Kad mēs septiņos trīsdesmit sapulcējamies pie televizora, atklājas, ka Primai ir taisnība. Televīzijā tiešām rāda Cēzaru Flikermanu, kurš uzrunā prāvu pūli Treniņu centra priekšā un klāsta atzinīgajiem skatītājiem par gaidāmajām drīzajām kāzām. Viņš iepazīstina ar Sinnu, kurš ar maniem Spēlēm radītajiem tērpiem vienā rāvienā bija kļuvis par zvaigzni, un pēc neilgas draudzīgas pačalošanas mūsu uzmanību vērš uz milzīgu ekrānu.

Es saprotu, kā tas bija iespējams, ka mani fotografēja vakar un jau šodien rāda īpašo reportāžu. Sākumā Sinna radīja divus dučus līgavas kleitu. Un tad izvēle tika sašaurināta, tika uzšūtas kleitas un izvēlēti aksesuāri. Izskatās, ka Kapitolijā katrā posmā bija iespējams balsot par iemīļoto tērpu. Kulminācija pienāk, kad mani rāda sešās palikušajās kleitās; tās noteikti varēja iekļaut šovā pavisam ātri. Katru kadru pavada pūļa auri. Kapitolieši spiedz un uzgavilē savām favorītēm, un izsvilpj tās, kuras viņiem nepatīk. Viņi ir tiešām aizrāvušies ar manas kleitas izvēli, jo ir par to balsojuši un droši vien arī piemetuši naudu. Uz to ir jocīgi noskatīties, ņemot vērā, ka pirms fotogrāfu ierašanās es pat nepacentos kādu uzlaikot. Cēzars paziņo, ka interesentiem ir jānodod galīgais balsojums līdz nākamās dienas pusdienlaikam.

— Gādāsim, lai Katnisa Everdīna kāzās ir eleganta! — viņš sauc pūlim. Es jau taisos izslēgt televizoru, bet tad Cēzars liek mums palikt pie ekrāniem, lai noskatītos otru lielo dienas notikumu. — Pareizi, šogad Bada Spēlēm apritēs septiņdesmit piektā gadskārta, un tas nozīmē, ka ir laiks Ceturkšņa Spaidiem!

— Kas tagad būs? — Prima nesaprot. — Spēles taču ir tikai pēc vairākiem mēnešiem.

Pagriežamies pret māti, bet viņas seja ir drūma un svešāda, it kā viņa būtu kaut ko atcerējusies. — Viņš noteikti nolasīs kartīti.

Izskan himna, un mana rīkle sažņaudzas pretīgumā, redzot, ka uz skatuves uznāk prezidents Snovs. Aiz viņa nāk mazs zēns baltās drēbēs ar vienkāršu koka lādīti rokās. Himna beidzas, un prezidents Snovs sāk runu un atgādina visiem par Tumšajiem Laikiem, kad radās Bada Spēles. Tika izdomāti Spēļu noteikumi, un tajos paredzēja, ka ik pēc divdesmit pieciem gadiem jubileja ir jānosvin ar Ceturkšņa Spaidiem. Tie nozīmētu daudz iespaidīgākas Spēles, lai atsvaidzinātu atmiņas par tiem, kas gāja bojā apgabalu sacelšanās dēļ.

Mājiens nevarētu būt vēl tiešāks — tagad, kad man ir aizdomas par nemieriem jau vairākos apgabalos.

Tālāk prezidents Snovs izklāsta, kas notika iepriekšējos Ceturkšņa Spaidos. — Divdesmit piektajā gadadienā, lai dumpiniekiem atgādinātu — bērni mirst tāpēc, ka viņi izvēlējās vardarbīgu cīņu, — katram apgabalam bija jāsarīko vēlēšanas un jānobalso par tiem, kas apgabalu pārstāvēs.

Interesanti: kāda ļaudīm toreiz bija sajūta? Izvēloties tos bērnus, kuriem būs jāiet? Man šķiet, ka ir sliktāk, ja tevi nodod paša kaimiņi nekā ja tavu vārdu izlozē.

— Piecdesmitajā gadadienā, — prezidents turpina, — lai atgādinātu, ka par katru kapitolieti gāja bojā divi dumpinieki, no ikviena apgabala bija jānosūta divtik daudz pārstāvju.

Iztēlojos, kā būtu stāties pretī nevis divdesmit trim, bet četrdesmit septiņiem pretiniekiem. Iespēju un cerību ir mazāk, mirušu bērnu — vairāk. Tajā gadā uzvarēja Heimičs…

— Tajā gadā aizgāja kāda mana draudzene, — māte klusi ierunājas. — Meizilī Donere. Viņas vecākiem piederēja saldumu veikals. Pēc tam man atdāvināja viņas putniņu. Kanārijputniņu.

Mēs ar Primu saskatāmies. Vēl nekad agrāk nebijām dzirdējušas par tādu Meizilī Doneri. Varbūt tāpēc, ka māte nojauta: mēs būtu gribējušas uzzināt, kā viņa gāja bojā.

— Un tagad mēs godināsim trešos Ceturkšņa Spaidus! — prezidents izsaucas. Baltā tērptais zēns panākas uz priekšu un, atvēris lādītes vāku, pastiepj to pretī prezidentam. Ekrānā ir redzamas kārtīgas sadzeltējušu aplokšņu kaudzītes. Tas, kas izdomāja Ceturkšņa Spaidus, noteikti bija sagatavojies vairākiem gadsimtiem Bada Spēļu. Prezidents paņem aploksni, uz kuras ir skaidri uzrakstīts 75. Viņš ar pirkstu paver aploksnes malu un izvelk nelielu kartīti. Nevilcinādamies viņš nolasa tekstu: — Septiņdesmit piektajā gadadienā, lai atgādinātu dumpiniekiem, ka pat stiprākie no viņiem nespēj uzveikt Kapitoliju, vīriešu un sieviešu kārtas pārstāvjus katrā apgabalā izlozēs no esošajiem uzvarētājiem.

Māte klusi iekliedzas, un Prima paslēpj seju rokās, bet es jūtos aptuveni tāpat kā tie cilvēki, ko rāda ekrānā. Mazliet apdullusi. Ko tas nozīmē? No esošajiem uzvarētājiem?

Un tad es saprotu, ko tas nozīmē. Vismaz man. Divpadsmitajam apgabalam ir tikai trīs esošie uzvarētāji, no kā izvēlēties. Divi vīrieši. Viena sieviete… Es atgriezīšos arēnā.

13

Mans ķermenis reaģē ātrāk par prātu, un es izmetos pa durvīm un pāri Uzvarētāju ciemata zālieniem aizskrienu prom tumsā. No izmirkušās zemes manas zeķes uzreiz ir caurcaurēm slapjas, un es sajūtu, cik asi dzeļ vējš, bet neapstājos. Kurp? Kur lai aizbēg? Protams, uz mežu. Aizskrienu līdz žogam, un tikai zumēšana liek man atjēgties, ka esmu ieslodzīta. Elsodama atkāpjos, apcērtos un atkal skrienu.

Un pēkšņi es, sakņupusi uz ceļiem, tupu pagrabā vienā no tukšajām mājām Uzvarētāju ciematā. Pa dziļi iegremdētajiem logiem man virs galvas ieplūst blāvi mēness gaismas stari. Man ir auksti, esmu izmirkuši un aizelsusies, bet bēgšanas mēģinājums nekādi nav palīdzējis apslāpēt histēriju, kas briest manās krūtīs. Ja es to neizlaidīšu ārā, tā mani nosmacēs. Iebāžu mutē krekla krūtežu un sāku kaukt. Nezinu, cik ilgi. Bet, kad apklustu, esmu jau gandrīz aizsmakusi.

Saritinos uz sāniem un ar acīm riju mēnesnīcas plankumus uz cementa grīdas. Atpakaļ arēnā. Atpakaļ tur, kur dzimst murgi. Turp ved mans ceļš. Jāatzīst — to es nebiju gaidījusi. Es paredzēju daudz ko citu. Ka mani publiski pazemos, spīdzinās un nogalinās. Ka bēgšu mežā un man pakaļ dzīsies Miera sargi un helikopteri.

Ka apprecēšos ar Pītu un mūsu bērniem būs jādodas arēnā. Bet es nevarēju iedomāties, ka man pašai būs atkal jāpiedalās Spēlēs. Kāpēc? Tāpēc, ka tā nekad agrāk nav noticis. Uzvarētāji līdz mūža galam ir bijuši pasaudzēti no izlozes. Tas pienācās par uzvaru. Līdz šim.

Uz grīdas mētājas kaut kāds pārklājs, tāds, kādu izmanto grīdu noklāšanai krāsojot. Uzvelku to virsū kā segu. Tālumā sauc manu vārdu. Bet es šobrīd atļauju sev nedomāt pat par tiem, ko mīlu visvairāk. Domāju tikai par sevi. Un to, kas mani sagaida.

Pārklājs ir ciets, bet siltumu notur. Mani muskuļi atslābst, un sirds sāk sisties lēnāk. Atceros koka lādīti mazā zēna rokās un to, kā prezidents Snovs izvilka sadzeltējušo aploksni. Vai iespējams, ka tajā tiešām bija pirms septiņdesmit pieciem gadiem noteiktie Ceturkšņa Spaidi? Tas nevar būt ticami. Kartītē rakstītais pārāk nevainojami atbilst Kapitolija šābrīža problēmām. Tā viņi tiks vaļā no manis un vienlaikus pakļaus apgabalus — visus pie vienas reizes.

Domās es dzirdu prezidentu Snovu: "Septiņdesmit piektajā gadadienā, lai atgādinātu dumpiniekiem, ka pat stiprākie no viņiem nespēj uzveikt Kapitoliju, vīriešu un sieviešu kārtas pārstāvjus katrā apgabalā izlozēs no esošajiem uzvarētājiem."

Jā, uzvarētāji ir stiprākie no mums. Tie ir cilvēki, kuri izdzīvojuši arēnā un izbēguši no nabadzības cilpas, kas žņaudz nost pārējos. Viņi, vai varbūt jāsaka — mēs, ir cerības iemiesojums tiem, kam cerību nav. Un tagad divdesmit trīs no mums nogalinās, lai parādītu, ka pat tāda cerība ir bijusi vienīgi ilūzija.

Priecājos, ka uzvarēju tikai pagājušajā gadā. Citādi es pazītu visus pārējos uzvarētājus — ne tikai tāpēc, ka viņus rāda televīzijā, bet tāpēc, ka viņi viesojas katrās Spēlēs. Vairums uzvarētāju šī notikuma dēļ ik gadu atgriežas Kapitolijā pat tad, ja viņiem nav jābūt padomdevējiem — kā vienmēr Heimičam. Man šķiet, ka daudzi no viņiem ir draugi. Bet man būs jāsatraucas tikai par to, ka jānogalina viens draugs — Pīta vai Heimičs. Pīta vai Heimičs!

Uzraujos sēdus un aizmetu pārklāju. Kas man tikko vispār ienāca prātā? Es nekad un nekādā gadījumā nenogalinātu ne Pītu, ne Heimiču. Bet fakts ir tāds, ka viens no viņiem būs kopā ar mani arēnā. Varbūt viņi par ir vienojušies, kurš tas būs. Lai arī kurš tiktu izlozēts, otram būs iespēja pieteikties brīvprātīgi un ieņemt viņa vietu. Es jau zinu, kas notiks. Pīta lūgs Heimiču ļaut viņam doties arēnā kopā ar mani, lai kas arī notiktu. Manis dēļ. Lai mani sargātu.

Steberēju apkārt pa pagrabu, meklēdama izeju. Kā es te vispār iekļuvu? Uztaustos pa pakāpieniem virtuvē un ieraugu, ka durvju stikls ir saplēsts. Droši vien tāpēc man ir sajūta, ka asiņo roka. Izsteidzos laukā naktī un eju taisnā ceļā uz Heimiča māju. Viņš sēž pie virtuves galda, vienā rokā iežņaudzis pustukšu degvīna pudeli un otrā — savu dunci. Viņš ir pilns kā mārks.

— Ā, redz, kur viņa ir. Galīgi nomocījusies. Tu beidzot saprati, kāds ir rēķins, ko, sirsniņ? Izdomāji, ka nedosies turp viena pati? Un tagadiņ tu esi atvilkusies, lai man pajautātu… ko tad? — viņš prasa.

Neatbildu. Logs ir līdz galam vaļā, un vējš mani plosa tā, it kā es būtu ārā.

— Jāatzīst, ka puikam bija vieglāk. Viņš te bija ātrāk, nekā es paspēju atkorķēt pudeli. Un lūdzās, lai dodu viņam iespēju iziet arēnā vēlreiz. Bet ko tad varētu lūgt tu? — Viņš atdarina manu balsi: — "Ej tu viņa vietā, Hei— mič. Ja tā ņem, tad es labāk gribētu, lai dzīvi varētu turpināt Pīta, nevis tu"?

Iekožu lūpā, jo brīdī, kad viņš ir izrunājies, sabīstos, ka tieši to es arī gribu. Gribu, lai Pīta dzīvo pat tad, ja tas nozīmētu Heimiča nāvi. Bet nē, es taču to nemaz negribu. Heimičs, protams, ir drausmīgs, bet viņš ir kļuvis par manu ģimenes locekli. Kāpēc es šurp nācu? Ko gan es te varētu gribēt?

— Atnācu piedzerties.

Heimičs aizkaucas smieklos un triec pudeli galdā man priekšā. Ar piedurkni apslauku kakliņu un pagūstu ieraut pāris malku, bet sāku rīstīties. Atgūstos tikai pēc dažām minūtēm, un pat tad man vēl pil no acīm un deguna. Toties degvīns iekšā dedzina kā uguns, un man tas patīk.

— Varbūt tev vajadzētu turp doties, — es it kā starp citu izmetu, pievilkdama sev krēslu. — Tev taču riebjas dzīvot.

— Tas tiesa, — Heimičs piekrīt. — Un, tā kā iepriekšējā reizē mēģināju izglābt tavu dzīvību… liekas — mans pienākums šoreiz būtu izglābt puiku.

— Tas arī ir labs arguments, — es saku, noslaucīdama degunu un atkal piešķiebdama pudeli.

— Pītas arguments ir tāds: tā kā es izvēlējos tevi, tagad esmu viņa parādnieks. Esmu viņam parādā jebko. Un viņš vēlas iespēju vēlreiz iziet arēnā un tevi sargāt, — Heimičs paskaidro.

Tā jau domāju. Šajā ziņā Pītas rīcību nav grūti paredzēt. Kamēr vārtījos pagrabā uz grīdas un domāju tikai par sevi, viņš bija te un domāja tikai par mani. Kauns nav pietiekami spēcīgs vārds, lai apzīmētu to, ko šobrīd jūtu.

— Vai zini, tu varētu nodzīvot simt mūžu, bet, vienalga, nebūtu viņu pelnījusi, — Heimičs pārmet.

— Jā, jā, — strupi atmetu. — Nav nekādu šaubu, ka viņš no mūsu trijotnes ir vislabākais. Un — ko tad tu darīsi?

— Nezinu, — Heimičs nopūšas. — Varbūt atgriezīšos arēnā kopā ar tevi, ja vien varēšu. Ja izlozē izvilks manu vārdu, tam nebūs nozīmes. Viņš vienkārši pieteiksies manā vietā brīvprātīgi.

Kādu brīdi sēžam klusēdami. — Tev būtu grūti atrasties arēnā, vai ne? Jo tu pazīsti visus pārējos? — pajautāju.

— Nu, manuprāt, varam rēķināties ar ro, ka būs nepanesami neatkarīgi no tā, kur es atradīšos. — Viņš pamāj uz pudeles pusi. — Vai varu dabūt to atpakaļ?

— Nē, — uzrūcu un pieķeros stikla traukam. Heimičs no pagaldes izvelk vēl vienu pudeli un pagriež korķi. Bet es attopos, ka neesmu nākusi tikai piedzerties. Gribu no Heimiča izdibināt vēl kaut ko. — Labi, esmu izdomājusi, ko gribu lūgt. Ja Spēlēs piedalīsimies mēs ar Pītu, tad šoreiz mēģināsim glābt viņa dzīvību.

Heimiča asinīm pieplūdušajās acīs kaut kas savādi pazib. Sāpes.

— Kā jau tu pats teici, slikti ir neatkarīgi no tā, kāds būs sadalījums. Un ir vienalga, ko grib Pīta, šoreiz ir

viņa kārta tikt izglābtam. Tik daudz mēs abi esam viņam parādā. — Mana balss kļūst lūdzoša. — Turklāt Kapitolijs mani tik ļoti ienīst, ka esmu jau gandrīz pagalam. Viņam varbūt vēl ir izredzes. Lūdzu, Heimič. Saki, ka tu man palīdzēsi.

Viņš ar sarauktām uzacīm skatās uz savu pudeli, izsvērdams manis sacīto. — Nu labi, — viņš beidzot piekrīt.

— Paldies. — Tagad man vajadzētu aiziet pie Pītas, bet es to negribu. No spirtotās dziras griežas galva, un es esmu tā apskurbusi, ka nevar zināt, uz ko viņam vēl izdotos mani pierunāt. Nē, man ir jāiet mājās un jāsatiek māte un Prima.

Kad uzstreipuļoju pa savas mājas pakāpieniem, durvis atveras un Geils iekļauj mani apskāvienā. — Man nebija taisnība. Mums vajadzēja bēgt tad, kad tu teici, — viņš čukst.

— Nē, — es nošļupstu. Man ir grūti koncentrēties, un degvīns visu laiku skalinās ārā no pudeles uz Geila jakas muguras, bet viņu tas neuztrauc.

— Vēl nav par vēlu, — viņš saka.

Pāri Geila plecam redzu durvīs apskāvušās stāvam māti un Primu. Mēs aizbēgam. Viņas mirst. Un man ir jāsargā Pīta. Nekādu diskusiju. — Ir gan. — Man saļogās celi, un Geils notur mani stāvus. Bet manas domas aizmiglo alkohols, un es dzirdu, kā stikla pudele sašķīst uz grīdas. Tā arī vajadzēja, jo rādās, ka vairs nekontrolēju pilnīgi neko.

Pamodusies tik tikko pagūstu tikt līdz tualetei, un degvīns gāžas ārā no kuņģa. Vemjot tas dedzina, tāpat kā norijot, tikai garša ir vēl divreiz sliktāka. Beigusi vemt, esmu nosvīdusi un drebu, bet vismaz lielākā daļa alkohola vairs nav manā organismā. Toties asinīs ir ticis pietiekami, lai mani mocītu trulas galvassāpes, mute būtu izkaltusi un vēderā vārītos nelabums.

Atgriežu dušu un veselu minūti nostāvu siltajās straumēs, un tikai tad attopos, ka neesmu novilkusi apakšveļu. Māte laikam novilka tikai netīrās virsdrēbes un nolika mani gulēt. Iemetu slapjo veļu izlietnē un uzleju uz galvas šampūnu. Kaut kas dzalksta manas rokas, un es pamanu, ka plauksta un otras rokas delms ir no vienas vietas klāti ar sīkiem griezumiem. Neskaidri atceros, ka vakar vakarā izsitu logu. Noberžos no galvas līdz kājām un pārtraucu mazgāšanos, lai vēlreiz izvemtos turpat dušā. Tagad nāk gandrīz tikai žults, un tā aizskalojas notekā līdz ar smaržīgajiem burbuļiem.

Beidzot nomazgājusies, uzvelku halātu un iekāpju atpakaļ gultā, nelikdamās ne zinis par slapjajiem matiem. Paraušos zem segas, domādama, ka tāda noteikti ir sajūta, kad esi saindējies. Izdzirdot uz kāpnēm soļus, mani pārņem tādas pašas šausmas kā vakar. Neesmu gatava satikt māti vai Primu. Man ir jāsaņemas, lai spētu būt mierīga un droša tāpat kā toreiz, kad mēs atvadījāmies pēc izlozes. Man ir jābūt stiprai. Ar mokām pieceļos sēdus, atgrūžu slapjās šķipsnas no sāpošajiem deniņiem un saņemos viņas ieraudzīt. Abas ar raižpilnām sejām ienes tēju un grauzdiņus. Es atveru muti, gribēdama uzsākt sarunu ar kādu joku, bet izplūstu asarās.

Te tev nu bija — man jābūt stiprai.

Māte apsēžas uz gultas malas, un Prima ierāpjas man blakus. Abas mani apskauj un klusi mierina, kamēr es izraudos. Tad Prima atnes dvieli un izsusina man matus, un izķemmē sapiņķerējušos mezglus, bet māte tikmēr pierunā mani iedzert tēju un apēst grauzdiņu. Pa abām viņas saģērbj mani siltā pidžamā un sasedz virsū vēl vairāk segu, un es aizmiegu.

Kad atkal pamostos, pēc gaismas ārā var redzēt, ka ir vēla pēcpusdiena. Uz mana naktsgaldiņa stāv ūdens glāze, un es to alkatīgi iztukšoju. Vēderā joprojām jaušas nelabums, un sāp galva, bet man ir daudz labāk nekā pirmīt. Pieceļos, apģērbjos un sapinu matus bizē. Pirms iet lejā, apstājos kāpņu augšgalā, mazliet nokaunējusies par to, kā uztvēru jaunumus par Ceturkšņa Spaidiem. Par drudžaino bēgšanu, piedzeršanos kopā ar Heimiču, par raudāšanu. Bet laikam, ņemot vērā apstākļus, esmu pelnījusi vienu dienu, kurā man to var piedot. Taču esmu priecīga, ka te nebija kameru, kas to nofilmētu.

Lejasstāvā māte un Prima mani atkal apskauj, bet viņas neliekas pārlieku uztraukušās. Zinu, ka viņas patur jūtas pie sevis, lai man būtu vieglāk. Paskatoties uz Primu, ir grūti noticēt, ka viņa ir tā pati trauslā meitenīte, ko atstāju mājās izlozes dienā pirms deviņiem mēnešiem. Tas un visi turpmākie notikumi — nežēlība apgabalā, rindām slimo un ievainoto, kurus Prima bieži apkopj viena pati, ja māte ir pārāk aizņemta, — ir licis viņai novecot par vairākiem gadiem. Viņa ir arī krietni izstiepusies; nu jau mēs esam turpat vai viena auguma, bet ne jau tāpēc Prima izskatās daudz vecāka.

Māte iesmeļ man krūzīti buljona, un es palūdzu vēl vienu, ko aiznest Heimičam. Pāri zālienam aizeju uz viņa māju. Viņš tikai tagad mostas un, neko neteicis, paņem buljonu. Sēžam gandrīz mierpilni, malkojam karsto viru un pa viņa dzīvojamās istabas logu noskatāmies, kā riet saule. Dzirdu, ka augšstāvā kāds rosās, un nospriežu, ka tā ir Heizella, bet pēc dažām minūtēm lejā nonāk Pīta un ar noteiktu žestu uzmet galdā kartona kasti tukšu alkohola pudeļu.

— Tā, viss, — viņš nocērt.

Heimičam vajadzīgi visi spēki, lai vispār fokusētu skatienu uz pudelēm, tāpēc ierunājos es: — Kas — viss?

— Izlēju visu alkoholu notekā, — Pīta attrauc.

Rādās, ka šāds pavērsiens izrauj Heimiču no skurbuļa, un viņš neticīgi grābājas pa kasti. — Ko tu izdarīji?

— Es izgāzu to padarīšanu, — Pīta atkārto.

— Viņš vienkārši nopirks vēl, — es mierinu Heimiču.

— Nē, nepirks vis. Es šorīt uzmeklēju Uzšķērdēju un pateicu, ka, tiklīdz viņa vienam no jums kaut ko pārdos, es par viņu uzreiz ziņošu. Katram gadījumam arī samaksāju, bet nedomāju, ka viņa briesmīgi alktu atkal nokļūt Miera sargu uzmanības lokā.

Heimičs atvēzējas ar nazi, bet Pīta to atvaira tik viegli, ka tas izskatās nožēlojami. Manī briest dusmas. — Kāda tev tur dala, ko viņš dara?

— Vislielākā. Lai kā kritīs kauliņi, divi no mums atkaldosies arēnā un trešais būs padomdevējs. Mēs nevaram atļauties dzērāju mūsu komandā. Jo īpaši ne tevi, Kat— nis, — Pīta man saka.

— Ko? — sašutusi nosprauslājos. Izklausītos vēl pārliecinošāk, ja es nebūtu paģiraina. — Vakar vakarā bija vienīgā reize manā dzīvē, kad piedzēros.

— Aha, un paskat vien, kas no tā sanācis, — Pīta pavīpsnā.

Nezinu, ko īsti gaidīju no pirmās tikšanās ar Pītu pēc prezidenta paziņojuma. Apskāvienu un skūpstu. Varbūt mazliet mierinājuma. Bet ne jau šito. Pagriežos pret Heimiču. — Neuztraucies, es tev sadabūšu alkoholu.

— Nu tad es denuncēšu jūs abus. Ļaušu jums atskurbt siekstā, — Pīta piedraud.

— Kāpēc tu vispār tā ņemies? — Heimičs nesaprot.

— Tāpēc, ka divi atgriezīsies mājās no Kapitolija. Viens padomdevējs un viens uzvarētājs. Efija man atsūtīs ierakstus par visiem dzīvajiem uzvarētājiem. Mēs noskatīsimies tās Spēles, kurās viņi piedalījās, un iemācīsimies visu iespējamo par viņu cīņas paņēmieniem. Mēs pieņemsimies svarā un uzkrāsim spēkus. Mēs rīkosimies tā kā karjeristi. Un viens no mums atkal būs uzvarētājs — vai nu jums abiem tas patīk, vai nepatīk! — To pateicis, viņš izsoļo ārā un aizcērt mājas durvis.

Mēs ar Heimiču no blīkšķa saraujamies.

— Man nepatīk paštaisni cilvēki, — es sapīkstu.

— Kas tur būtu ko patikt? — Heimičs noburkšķ un sāk sūkt atliekas no tukšajām pudelēm.

— Tu un es. Mēs esam tie, kas, viņaprāt, atgriezīsies mājās.

— Nu ko, tas jau būs uz viņa rēķina, — Heimičs nosaka.

Bet pēc dažām dienām piekrītam rīkoties kā karjeristi, jo tā mēs arī vislabāk varam sagatavot Pītu. Katru vakaru skatāmies vecos ierakstus no Spēlēm, kurās uzvarēja pārējie. Atminos, ka mēs nevienu no viņiem nesatikām Uzvaras turnejā, un tas man tagad liekas savādi. Kad es par to ierunājos, Heimičs saka: vispēdīgais, ko prezidents Snovs gribētu — parādīt, ka es un Pīta — un jo īpaši es — biedrojamies ar citiem uzvarētājiem no iespējami dumpīgajiem apgabaliem. Uzvarētājiem ir īpašs stāvoklis sabiedrībā, un, ja izskatītos, ka viņi atbalsta manu izaicinājumu Kapitolijam, tas būtu politiski bīstami. Attiecībā par gadiem es apzinos, ka daži no mūsu pretiniekiem varbūt būs paveci un tas ir reizē gan skumji, gan mierinoši. Pīta rūpīgi veic piezīmes, Heimičs brīvprātīgi stāsta par uzvarētāju personībām, un tā mēs lēnām iepazīstam iespējamos sāncenšus.

Katru rītu mēs vingrojam, lai stiprinātu ķermeni. Mēs skrienam un cilājam svarus, un izstaipām muskuļus. Katru pēcpusdienu mēs slīpējam savas prasmes sadursmē, metam nažus un cīnāmies aci pret aci. Es pat iemācu Pītam un Heimičam kāpt kokos. Pārstāvji oficiāli nedrīkst trenēties, bet neviens nemēģina mums to aizliegt. Pat parastos gados Pirmā, Otrā un Ceturtā apgabala pārstāvji vienmēr prot rīkoties ar šķēpiem un zobeniem. Mūsu treniņi salīdzinājumā ar to nav it nekas.

Pēc daudzajiem gadiem, kad Heimiča ķermenis bija pamests novārtā, to ir grūti uzlabot. Viņš joprojām ir ļoti spēcīgs, bet pat visīsākais skrējiens liek viņam aiz— elsties. Varētu domāt, ka vīrietis, kas naktīs guļ ar nazi rokā, jau nu spēs to ietriekt mājas sienā, bet viņam tik drausmīgi trīc rokas, ka paiet vairākas nedēļas, līdz tas vispār izdodas.

Mums ar Pītu jaunais režīms gan nāk par labu. Tā man vismaz ir kāda nodarbošanās. Tā mums visiem ir nodarbošanās, lai neatzītu sakāvi. Mana māte izstrādā īpašu diētu, lai mēs pieņemtos svarā. Prima masē mūsu sāpošos muskuļus. Medža slepus nes sava tēva laikrakstus no Kapitolija. Paredzējumos par to, kas būs uzvarētāju uzvarētājs, mēs esam vieni no favorītiem. Pat Geils svētdienās palīdz un iemāca visu, ko pats zina par slazdiem, kaut arī viņam nepatīk ne Pīta, ne Heimičs. Man ir dīvaina sajūta, kad vienlaikus sarunājos ar Pītu un Geilu, bet viņi, kā rādās, ir aizmirsuši visas iespējamās nesaskaņas attiecībā uz mani.

Kādu vakaru, kad pavadu Geilu atpakaļ uz pilsētu, viņš pat atzīstas: — Būtu labāk, ja Pītu būtu vieglāk ienīst.

— Kam tu to saki, — novelku. — Ja es arēnā būtu spējusi viņu vienkārši ienīst, mēs vispār nebūtu iekūlušies tādā ķezā. Viņš būtu pagalam, un es būtu vienīgā laimīgā uzvarētāja.

— Un ko darītu mēs, Katnis? — Geils pajautā.

Klusēju, nezinādama, ko lai saku. Ko tad es darītu kopā ar manu it kā brālēnu, kurš nemaz nav mans brālēns, ja nebūtu Pītas? Vai viņš, vienalga, būtu mani noskūpstījis un vai es būtu atbildējusi skūpstam, ja to drīkstētu? Vai es viņam ļautos, ja mani ieaijātu naudas un ēdamā radītā drošība, ka esmu pasargāta, un uzvarētājas ilūzija, kādu es varbūt lolotu citos apstākļos? Bet pēc mums vienmēr snaicītos izlozes ēna — pēc mūsu bērniem. Lai ko es vēlētos…

— Mēs medītu. Kā jau katru svētdienu, — atbildu. Viņš to jautājumu nebija domājis burtiski, bet neko vairāk es godīgi pateikt nevaru. Geils zina: kad neaizbēgu, es Pītas vietā izvēlējos viņu. Pēc manām domām, nav nekādas jēgas runāt par to, kas varbūt būtu varējis notikt. Pat tad, ja arēnā būtu nogalinājusi Pītu, es tomēr negribētu ne ar vienu precēties. Saderinājos tikai tāpēc, lai glābtu mūsu visu dzīvību, bet mans plāns pilnīgi izgāzās.

Tomēr baidos, ka jebkādas jūtu izpausmes Geila acīs varētu likt viņam izdarīt kaut ko ekstrēmu. Piemēram, sākt sacelšanos raktuvēs. Un Divpadsmitais apgabals tam nav gatavs — kā jau Heimičs sacīja. Šobrīd varbūt pat vēl mazāk nekā pirms Ceturkšņa Spaidu paziņojuma, jo nākamajā rītā vilciens atveda vēl simt Miera sargu.

Tā kā es negrasos otrreiz atgriezties dzīva, būs labāk, ja Geils mani aizmirsīs iespējami ātrāk. Pēc izlozes, kad mums būs dota stunda, lai atvadītos, es vēlos viņam kaut ko pateikt. Es viņam pateikšu, cik svarīgs viņš man ir bijis visus šos gadus. Kā tas, ka viņu pazinu, padarīja manu dzīvi daudz gaišāku. Tas, ka viņu mīlēju, kaut arī es to varēju tikai mazliet.

Bet tādas iespējas man nemaz nav.

Izlozes diena ir karsta un tveicīga. Divpadsmitā apgabala ļaudis gaida un svīst, un klusē, un uz viņiem mērķē ar automātiem. Es viena pati stāvu nelielā, ar virvēm norobežotā laukumiņā, un man blakus tādā pašā stāv Pīta un Heimičs. Izlozei vajag tikai minūti. EPija spīdīgā zelta parūkā nav tik sprigana kā parasti. Paiet krietns brīdis, kamēr viņa stikla lodē sagrābsta vienīgo papīriņu, par kuru visi zina, ka tajā ir mans vārds. Tad viņa izgrābj Heimiča vārdu. Viņš tik tikko pagūst uzmest man nelaimīgu skatienu, kad Pīta jau piesakās iet viņa vietā.

Mūs uzreiz ieved Tiesas ēkā, kur jau gaida Galvenais Miera sargs Treds. — Jauna kārtība, — šis smaida. Mūs izved pa pagalma durvīm, iestumj mašīnā un nogādā stacijā. Uz perona nav neviena operatora un nav arī pūļa, kas pavadītu ceļā. Gvardes eskortēti, parādās Heimičs un Efija. Miera sargi steigšus aizved mūs uz vilcienu un aizcērt durvis. Riteni sakustas.

Palieku blenžam ārā pa logu un ar visām atvadām uz lūpām noskatos, kā Divpadsmitais apgabals izgaist tālumā.

14

Stāvu pie loga vēl ilgi pēc tam, kad skatu uz mājām ir aprijuši meži. Šoreiz man nav pat visniecīgāko cerību atgriezties. Pirms iepriekšējām Spēlēm apsolīju Primai, ka darīšu visu, ko spēšu, lai uzvarētu, taču tagad es esmu nozvērējusies pati sev, ka darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai glābtu Pītas dzīvību. Es vairs nekad nebraukšu atpakaļ pa šo ceļu.

Biju izdomājusi, kādi būs mani pēdējie vārdi mīļajiem. Kā es vislabāk varētu aizvērt un noslēgt visas durvis, un atstāt viņus skumjus, bet drošībā. Un Kapitolijs man ir atņēmis arī to.

— Mēs uzrakstīsim vēstules, Katnis, — man aiz muguras saka Pīta. — Tā būs pat labāk. Tad viņiem paliks kaut kāda piemiņa no mums. Heimičs tās aizvedīs, ja… ja būs nepieciešams.

Pamāju un taisnā ceļā dodos uz savu kupeju. Apsēžos uz gultas, apzinādamās, ka nekad neuzrakstīšu tās vēstules. Ar tām būs tāpat kā ar runu, ko es gribēju uzrakstīt Vienpadsmitajam apgabalam par godu Rū un Trešam. Manās domās viss likās pilnīgi skaidrs — arī tad, kad uzrunāju pūli, bet man neizdevās visu uzrakstīt tā, kā vajadzēja. Turklāt to, ko es gribēju sacīt, būtu jāpapildina apskāvieniem un skūpstiem; es noglaudītu Primas matus, noglāstītu Geila seju un paspiestu Medžas roku.

To visu nevarēs viņiem aizvest koka kastē ar manu nāvē sastingušo ķermeni.

Man ir pārāk drūmi, lai raudātu, un man gribas vienkārši saritināties gultā un nogulēt līdz nākamajam rītam, kad ieradīsimies Kapitolijā. Taču man ir uzdevums. Nē, tas ir kaut kas vairāk nekā tikai uzdevums. Tā ir mana pēdējā vēlēšanās. Izglābt Pītas dzīvību. Un kaut arī Kapitolija dusmu priekšā kaut kas tāds ir gandrīz neiespējams, man svarīgi būt vislabākajā formā. Un tā nebūs, ja es skumšu pēc saviem mīļajiem mājās. Atlaid viņus, es sev saku. Atvadies un aizmirsti! Pūlos, cik varu, un domāju par katru atsevišķi, palaizdama viņus kā putnus no būriem un aizslēgdama durtiņas, lai tie neatgrieztos.

Kad Efija pieklauvē un aicina vakariņās, mana sirds ir tukša. Bet tukšumam ir arī savs labums.

Maltītes laikā noskaņojums ir nomākts. Pat tik nomākts, ka lielākoties valda klusums, ko pārtrauc tikai šķīvju nomaiņa pret citiem. Auksta dārzeņu biezeņzupa. Zivju rausīši ar krēmīgu laima pastu. Sīki putni ar apelsīnu mērces pildījumu, savvaļas rīsiem un ūdenskresēm. Šokolādes krēms ar ķiršiem.

Pīta un Efija ik pa laikam mēģina uzsākt sarunu, bet tā ātri vien apsīkst.

— Man ļoti patīk tava jaunā frizūra, Efij, — Pīta ierunājas.

— Paldies. Es to īpaši pasūtīju, lai pieskaņotos Katni— sas piespraudei. Iedomājos, ka varētu tev sadabūt zelta kājsprādzi un varbūt sameklēt Heimičam kādu zelta rokassprādzi vai kaut ko tamlīdzīgu, lai mēs visi izskatītos pēc komandas, — Efija atsaucas.

Viņa acīmredzot nezina, ka mana piespraude ar zob— gaļsīli ir simbols, ko izmanto dumpinieki. Vismaz Astotajā apgabalā. Kapitolijā zobgaļsīlis joprojām ir asprātīgs atgādinājums par īpaši aizraujošajām Bada Spēlēm. Kas gan cits? īsti dumpinieki neradītu slepenu simbolu tik paliekošos priekšmetos kā rotaslietas. Viņi to izveido maizes gabaliņā, ko vajadzības gadījumā var uzreiz apēst.

— Man tāda doma šķiet lieliska, — Pīta nopriecājas. — Un tev, Heimič?

— Aha, lai nu būtu, — Heimičs noburkšk. Viņš nedzer, bet es jūtu, ka viņam to gribētos. Kad Efija ieraudzīja, kā viņš valdās, tad lika aizvākt arī savu vīnu, tomēr viņš ir nožēlojamā stāvoklī, ja Heimičs būtu pārstāvis, tad nebūtu Pītam neko parādā un varētu piedzerties pēc sirds patikas. Bet tagad viņam vajadzēs sakopot visus spēkus, lai glābtu Pītas dzīvību arēnā, kur būs pilns ar seniem viņa draugiem, un viņam droši vien tas neizdosies.

— Varbūt mēs tev arī varētu dabūt parūku, — arī es mēģinu runāt nepiespiesti. Heimičs tikai uzmet man skatienu, kas pieprasa, lai lieku viņu mierā, un mēs visi klusēdami turpinām ēst savu krēmu.

— Vai noskatīsimies izložu atkārtojumu? — Efija pajautā, nosusinādama mutes kaktiņus ar baltu auduma salveti.

Pīta aiziet pēc sava piezīmju bloknota par dzīvajiem uzvarētājiem, un mēs savācamies kupejā ar televizoru, lai redzētu, kas arēnā būs mūsu pretinieki. Iekārtojamies, atskan himna, un sākas ikgadējais kopsavilkums izlozes ceremonijām visos divpadsmit apgabalos.

Spēļu vēsturē ir bijuši septiņdesmit pieci uzvarētāji. Piecdesmit deviņi vēl ir dzīvi. Daudzas sejas es pazīstu — vienu otru esmu redzējusi kā pārstāvi vai padomdevēju agrākajās Spēlēs vai arī ierakstos, ko nesen skatījāmies. Daži ir tik veci vai slimi, vai apreibinājušies ar narkotikām, vai nodzērušies, ka nesaprotu, kurš ir kurš. Kā jau bija sagaidāms, vislielākā karjeristu izvēle ir Pirmajā, Otrajā un Ceturtajā apgabalā. Bet katram apgabalam ir izdevies sadabūt vismaz vienu sieviešu un vienu vīriešu kārtas uzvarētāju.

Izlozes ātri ir galā. Pīta savā piezīmju bloknotā cītīgi pievelk izlozēto pārstāvju vārdiem zvaigznītes. Heimičs ar tukšu sejas izteiksmi noskatās, kā viņa draugi kāpj uz skatuves. Efija klusinātā balsī satraukti komentē: — Vai, tikai ne Sesīlija! — un: — Nūjā, Cafs jau nekad nav varējis palikt mālā, kad jākaujas, — un bieži nopūšas.

Es pati mēģinu paturēt pārējos pārstāvjus prātā, bet tāpat kā pagājušajā gadā spēju atcerēties tikai dažus. No Pirmā apgabala būs klasiski skaistie brālis un māsa, kas uzvarēja divus gadus pēc kārtas, kad es vēl biju maziņa. Otrajā apgabalā brīvprātīgi piesakās Bruts, kam ir vismaz četrdesmit gadu, un izskatās, ka viņš nevar vien sagaidīt, kad atkal tiks arēnā. No Ceturtā būs Finiks, izskatīgs jauneklis ar bronzas krāsas matiem, kuru kronēja kā uzvarētāju pirms desmit gadiem četrpadsmit gadu vecumā. No Ceturtā apgabala izsauc arī histērisku jaunu sievieti ar vijīgiem, brūniem matiem, bet viņu momentā aizvieto brīvprātīgā — astoņdesmitgadīga sieviete, kurai ir jāatbalstās uz spieķīša, lai uzkāptu uz skatuves. Vel būs Džoena Meisone, vienīgā dzīvā sieviešu kārtas uzvarētāja no Septītā apgabala, kas pirms dažiem gadiem uzvarēja, izlikdamās par vārguli. Sievietei no Astotā apgabala, kuru Efija nosauca par Sesīliju, ir jāatraisās no trim bērniem, kas pieskrien viņai klāt un pielīp kā dadži. Piedalīsies arī Cafs, vīrs no Vienpadsmitā apgabala, par kuru es zinu, ka viņš ir viens no Heimiča labākajiem draugiem.

Izsauc mani. Tad Heimiču. Un brīvprātīgi piesakās Pīta. Vienas komentētājas balsī ieskanas asaras, jo izskatās, ka veiksme tā arī nekad nebūs Divpadsmitā apgabala nelaimīgo mīlētāju pusē. Bet viņa savaldās un saka: varot derēt, ka "šīs būs visu laiku labākās Spēles".

Heimičs aiziet no kupejas, neko neteicis, un arī Efija, izmetusi pāris nesakarīgu komentāru par to vai citu pārstāvi, novēl mums labunakti. Sēžu un noskatos, kā Pīta izplēš lapas ar tiem uzvarētājiem, kurus šodien neizlozēja.

— Kāpēc tu neej gulēt? — viņš pajautā.

Tāpēc, ka es nespēju izturēt murgus. Bez tevis. Šonakt murgi droši vien būs briesmīgi. Bet diez vai es varu lūgt Pītu gulēt pie manis. Kopš tā vakara, kad Geilu pēra ar pātagu, mēs tik tikko esam viens otram pieskārusies. — Ko darīsi ru? — atjautāju.

— Es tikai kādu laiku pārskatīšu piezīmes. Gribu izprast, pret ko tieši mums būs jācīnās. Bet no rīta to atkārtošu kopā ar tevi. Ej vien gulēt, Katnis, — Pīta mudina.

Tā nu aizeju gulēt un pēc dažām stundām, protams, pamostos no murga, kurā vecā sieviete no Ceturtā apgabala ir pārvērtusies par lielu grauzēju un skrubina manu seju. Es zinu, ka kliedzu, bet neviens nenāk. Ne Pīta, pat kāds no Kapitolija apkalpotājiem ne. Uzvelku halātu, lai pazustu zosāda, kas ir pārklājusi manu augumu. Palikt kupejā es nespēju, tāpēc dodos uzmeklēt kādu, kas man uztaisītu tēju vai karstu šokolādi, vai kaut ko citu. Varbūt Heimičs vēl ir nomodā. Viņš noteikti neguļ.

Kādam apkalpotājam palūdzu siltu pienu — nomieri— nošāko dzērienu, kādu vien varu iedomāties. Sadzirdējusi balsis no kupejas, kurā atrodas televizors, ieeju iekšā un ieraugu tur Pītu. Viņam blakus uz dīvāna stāv kaste ar veco Bada Spēļu ierakstiem, ko atsūtīja Efija. Atpa— zīstu to gadu, kad uzvarēja Bruts.

Pīta pieceļas un, ieraudzījis mani, izslēdz ierakstu. — Vai tu nevarēji gulēt?

— Tikai īsu brīdi, — atbildu un savelku ciešāk halātu, atcerējusies veco sievieti, kas pārvērtās par grauzēju.

— Vai tu gribi parunāties? — viņš jautā. Dažreiz tas palīdz, bet tagad tikai papurinu galvu un sajūtos vāja, jo mani jau vajā ainas ar cilvēkiem, ar kuriem pat vēl neesmu cīnījusies.

Kad Pīta pasniedz man pretī rokas, es uzreiz viņam piekļaujos. Pēc tam kad izziņoja Ceturkšņa Spaidus, pirmoreiz viņš vispār izrāda man kaut kādu mīļumu. Pēdējā laikā viņš vairāk līdzinājās prasīgam trenerim, kas visu laiku nelikās mierā, uzstāja, lai mēs ar Heimiču skrienam ātrāk, ēdam vairāk un labāk iepazīstam savus ienaidniekus. Mīļotais? Nieki. Viņš pat vairs neizlikās, ka būtu mans draugs. Cieši apķēros Pītam ap kaklu, iekams viņš vēl nav paspējis likr man piepumpēties vai kaut ko tādā garā. Bet viņš pievelk mani vēl tuvāk un paslēpj seju matos. No tās vietas, kur viņa lūpas pavisam viegli pieskaras manam kaklam, staro siltums un lēnām pārņem mani pilnībā. Sajūta ir tik laba, tik neiespējami laba, ka nolemju — es nebūšu pirmā, kas atraisīs apskāvienu.

Un kāpēc lai es to darītu? No Geila esmu atvadījusies. Nav noliedzams, ka viņu vairs nekad neredzēšu. Nekas, ko es daru, nespēs viņu sāpināt. Viņš to neredzēs vai arī domās, ka tēloju kameru priekšā. Vismaz šis smagums ir novēlies no maniem pleciem.

Mēs atraujamies viens no otra tad, kad atnāk Kapitolija apkalpotājs ar silto pienu. Viņš noliek uz galda kūpošu keramikas krūku un divas krūzītes. — Es atnesu vēl vienu tasi.

— Paldies, — es pateicos.

— Un pieliku pienam mazliet medus. Lai būtu saldāks. Un mazdrusciņ garšvielu, — apkalpotājs piebilst. Viņš skatās uz mums tā, it kā gribētu teikt vēl kaut ko, bet tad mazliet papurina galvu un atmuguriski iziet no telpas.

— Kas tad šim bija lēcies? — nesaprotu.

— Man šķiet, ka viņam mūsu ir žēl, — Pīta prāto.

— Kā tad, — es nosaku un ieleju pienu.

— Manuprāt, tā tiešām ir. Nedomāju, ka kapitolieši būs pārlaimīgi, noskatoties, ka mēs atgriežamies arēnā, — Pīta saka. — Un arī pārējie uzvarētāji. Viņi pieķeras saviem čempioniem.

— Mans minējums ir, ka viņi tiks tam pāri, tiklīdz sāks plūst asinis, — es sausi nosaku. Nu tiešām — ja ir kaut kas, par ko man galīgi nav laika satraukties, tad tā ir problēma, kā Ceturkšņa Spaidi ietekmēs kapitoliešu noskaņojumu. — Tu tātad vēlreiz skaties visus ierakstus?

— Ne gluži. Tikai fragmentus, lai redzētu, ar kādiem paņēmieniem kurš cīnās, — Pīta paskaidro.

— Kas ir nākamais? — painteresējos.

—Izvēlies tu, — Pīta piedāvā un pastiepj man pretī kasti.

Uz ierakstiem ir atzīmēts Spēļu gads un uzvarētāja vārds. Parakņājos un pēkšņi uzeju ierakstu, kuru mēs vispār vēl neesam skatījušies. Spēļu numurs ir piecdesmit. Tas nozīmē, ka tie ir otrie Ceturkšņa Spaidi. Un uzvarētāju sauc Heimičs Ebernatijs.

— Šo mēs ne reizes neesam skatījušies.

Pīta pakrata galvu. — Nē. Heimičs to negribēja. Tāpat kā arī mēs negribējām vēlreiz izdzīvot mūsu Spēles. Un, tā kā visi esam vienā komandā, man likās, ka tam nav nozīmes.

— Vai te ir arī Divdesmit piekto Spēļu uzvarētājs?

— Man šķiet, ka ne. Tas cilvēks droši vien jau ir miris, un Efija man atsūtīja ierakstus tikai ar tiem uzvarētājiem, kas varētu būt mūsu pretinieki. — Pīta pasvārsta rokā ierakstu ar Heimiču. — Kāpēc tu jautā? Domā — mums vajadzētu to noskatīties?

— Tie ir vienīgie Spaidi, kas mums ir. Varbūt uzzināsim kaut ko vērtīgu par to, kas tajos notika, — es ierosinu. Bet sajūta ir jokaina. It kā mēs taisītos nopietni iejaukties Heimiča personiskajā dzīvē. Nezinu, kāpēc tā, jo viss jau notika publiski. Bet tāda sajūta ir. Ir jāatzīst, ka mani māc arī liela ziņkārība. — Mums nav Heimičam jāstāsta, ka to būsim redzējuši.

— Nu labi, — Pīta piekrīt. Viņš ieliek ierakstu, un es saritinos viņam blakus uz dīvāna ar savu piena krūzīti rokā, kurā skalojas tiešām gards dzēriens ar medu un garšvielām, un koncentrējos uz Piecdesmitajām Bada Spēlēm. Pēc himnas rāda, kā prezidents Snovs izvelk otro Ceturkšņa Spaidu aploksni. Viņš izskatās jaunāks, bet tikpat pretīgs. Tajā pašā nomācošajā tembrā, kādā runāja mūsu Spaidos, viņš nolasa kartīti un informē Paņemu, ka par godu otrajiem Ceturkšņa Spaidiem Spēlēs būs divreiz vairāk pārstāvju. Ieraksta turpinājumā uzreiz rāda izlozes, kurās citu pēc cita nosauc vārdus.

Kad sāk rādīt Divpadsmito apgabalu, mani ir galīgi satricinājis jau tas vien, cik daudz ir bērnu, kas dosies pretī drošai nāvei. Divpadsmitajā apgabalā vārdus nosauc cita sieviete, nevis Efija, bet viņa, vienalga, sāk ar saukli: "Dāmas pa priekšu!" Viņa nolasa kādas meitenes vārdu, pēc kuras izskata saprotu, ka viņa ir no Vīles, un es izdzirdu: "Meizilī Donere."

— Vai! Viņa bija manas mātes draudzene. — Kamera uzmeklē Meizilī pūlī, kur viņu apkampj divas meitenes. Visas trīs ir gaišmates. Un visas acīm redzami ir tirgotāju atvases.

— Man šķiet, ka tā, kas viņu apskauj, ir tava māte, —

Pīta klusi nosaka. Un viņam ir taisnība. Kad Meizilī

Donere drosmīgi atraisās no draudzeņu skavām un dodas uz skatuvi, es mirklīti pamanu savu māti; runas par viņas skaistumu nav bijušas pārspīlētas. Viņas roku raudot tur vēl viena meitene, kura izskatās tāpat kā Meizilī. Bet viņa ļoti līdzinās arī vēl kādam, ko es pazīstu.

— Medža, — es izbrīnījusies iesaucos.

— Tā ir viņas māte. Viņas ar Meizilī bija dvīnes vai kaut kā tā, — Pīta paskaidro. — Mans tētis to vienreiz pieminēja.

Iedomājos Medžas māti. Mēra Andrezī sievu. Pusi dzīves viņa pavada gultā, nespēdama pakustēties nepanesamu sāpju dēļ un būdama nepieejama pasaulei. Kā es nemaz nezināju, ka viņa ir saistīta ar manu māti? Domāju par to, kā Medža toreiz putenī atnesa pretsāpju līdzekli Geilam. Par savu piespraudi ar zobgaļsīli un par to, ka tagad tā ir ieguvusi pilnīgi citu nozīmi, zinot, ka iepriekšējā īpašniece bijusi Medžas tante Meizilī Do— nere — pārstāve, kura tika nogalināta arēnā.

Beidzot izsauc Heimiča vārdu. Ieraugot viņu, jūtos vēl vairāk šokēta, nekā redzot savu māti. Viņš ir jauns. Spēcīgs. Grūti to atzīt, bet viņš ir bijis visai izskatīgs. Viņa mati ir tumši un cirtaini, Vīlei raksturīgās pelēkās acis — spožas un jau toreiz bīstamas.

— Vai! Pīta, tu taču nedomā, ka viņš nogalināja Meizilī, ko? — man pasprūk. Nezinu, kāpēc, bet tādu domu es nespēju paciest.

— Ņemot vērā, ka piedalījās četrdesmit astoņi spēlētāji? Es teiktu, ka tas nav īpaši ticami, — Pīta attrauc.

Braucieni ratos — Divpadsmitā apgabala bērni ir saģērbti briesmīgos ogļraču kostīmos — un intervijas aiz— zib pavisam ātri. Nav laika uz kādu iespringt. Bet, tā kā Heimičs būs uzvarētājs, mēs dabūjam pilnībā noskatīties viņa interviju ar Cēzaru Flikermanu, kurš savā mirdzoši tumšzilajā uzvalkā ir tieši tāds pats kā vienmēr. Tikai viņa tumši zaļie mati, plakstiņi un lūpas ir citādas.

— Tātad, Heimič, ko tu teiksi par to, ka Spēlēs ir par simt procentiem vairāk sāncenšu nekā parasti? — Cēzars jautā.

Heimičs parausta plecus. — Manuprāt, nav nekādas atšķirības. Viņi, vienalga, būs tieši par simt procentiem tikpat stulbi kā parasti, tāpēc es domāju, ka manas izredzes pa lielam būs tādas pašas.

Skatītāji sāk smieties, un Heimičs viņiem greizi uzsmaida. Viņš ir rupjš. Uzpūtīgs. Vienaldzīgs.

— Viņam nebija īpaši jātēlo, ko? — nosaku.

Tad seko rīts, kurā Spēles sākas. Kamera rāda ainu no kādas pārstāves skatpunkta, kad viņa no Starta istabas paceļas arēnā. Man negribot aizcērtas elpa. Spēlētāju sejās atspoguļojas neticība. Pat Heimičs labpatikā paceļ uzacis, bet tūlīt atkal tās drūmi sarauc.

Arēnā ir tik skaisti, ka aizraujas elpa. Zeltainais Pārpilnības rags stāv zaļā pļavā, ko vietām izraibina brīnišķīgi ziedi. Debesis ir spilgti zilas, un tajās peld balti, pūkaini mākonīši. Virs galvas laidelējas koši dziedātājputni. Spriežot pēc tā, kā daži pārstāvji ošņā gaisu, arī smarža laikam ir fantastiska. Skats no augšas parāda, ka pļava sniedzas kilometriem tālu. Uz vienu pusi tālumā zilgo mežs, un otrā redzama sniegota kalna virsotne.

Ainavas skaistums daudzus spēlētājus acīmredzot apmulsina, jo tad, kad atskan gongs, lielākā daļa izskatās tā, it kā mēģinātu atmosties no sapņa. Bet ne Heimičs. Viņš jau ir pie Pārpilnības raga, apbruņojies un paķēris somu ar dažādām vajadzīgām lietām. Viņš izgaist uz meža pusi ātrāk, nekā vairums pārējo paspēj nokāpt no savām platformām.

Pirmās dienas asinspirtī nogalina astoņpadsmit pārstāvjus. Atlikušie pa vienam iet bojā, un kļūst skaidrs, ka skaistajā vietā gandrīz viss — kārdinošie augļi, kas karājas krūmos, ūdens kristāldzidrajos strautos un pat ziedu smarža, ja to ieelpo tieši, — ir nāvējoši indīgs. Droši var lietot tikai lietusūdeni un pārtiku, kas bija dabūjama pie Pārpilnības raga. Un vēl tur ir liela, labi apgādāta karjeristu grupa, kuri ķemmē kalnus upuru meklējumos.

Heimičam mežā ir vēl citas nepatikšanas, jo pūkainās, zeltainās vāveres izrādās plēsīgas un uzbrūk baros, bet taureņu kodieni ir ļoti mokoši un dažreiz pat nāvējoši. Bet viņš tomēr laužas uz priekšu un vienmēr atstāj tieši aiz muguras tālo kalnu.

Meizilī Donere arī ir visai izveicīga, ja ņem vērā, ka viņa no Pārpilnības raga dabū tikai nelielu mugursomu. Iekšā viņa atrod bļodiņu, mazliet žāvētas liellopu gaļas un caurulīti šautriņu izšaušanai kopā ar diviem dučiem šautriņu. Izmantodama visapkārt pieejamo indi, viņa drīz vien padara caurulīti par šausmīgu ieroci, samērcēdama šautriņas nāvējošos šķidrumos un iešaudama tās pretinieku miesā.

Pēc četrām dienām gleznainais kalns eksplodē vulkāna izvirdumā un iznīcina vēl duci spēlētāju, to skaitā visus karjeristus, izņemot piecus, kam izdodas glābties. Kalns spļauj šķidru uguni, un pļavā nav nekādu iespēju paslēpties, tāpēc atlikušajiem trīspadsmit pārstāvjiem, kuru starpā ir arī Heimičs un Meizilī, nekas cits neatliek kā palikt mežā.

Rādās, ka Heimičs ir izlēmis turpināt ceļu tai pašā virzienā, prom no vulkāna, bet cieši saaugušo dzīvžogu labirints piespiež viņu atgriezties meža vidū, kur viņš satiek trīs karjeristus. Viņi gan ir daudz lielāki un stiprāki, bet Heimičs rīkojas ļoti veikli un divus nogalina, taču trešais izsit viņam no rokām ieroci. Karjerists jau taisās pārgriezt Heimičam rīkli, kad sabrūk no šautriņas.

No koku aizsega iznāk Meizilī Donere. — Mēs nodzīvosim ilgāk, ja būsim divatā.

— Tu to laikam tikko pierādīji, — Heimičs nomurmina, berzēdams kaklu. — Sabiedrotie? — Meizilī pamāj. Un viņi uzreiz izveido savienību, kuru būs spiesti pārraut, ja vispār gribēs nokļūt mājās savā apgabalā.

Kopā viņiem veicas labāk, tāpat kā veicās man un Pītam. Viņi var biežāk atpūsties, izdomā veidu, kā uzkrāt vairāk lietusūdens, cīnās un sadala pārtiku no mirušo pārstāvju somām. Bet Heimičs joprojām ir apņēmies virzīties uz priekšu.

— Kāpēc? — Meizilī visu laiku jautā, bet viņš to neievēro, līdz viņa atsakās iet tālāk, ja neuzzinās atbildi.

— Jo mežam kaut kur ir jābeidzas, vai ne? — Heimičs paskaidro. — Arēna nevar būt bezgalīga.

— Kā tu domā, kas tur ir? — Meizilī nesaprot.

— Nezinu. Bet varbūt tur ir kaut kas, ko mēs varētu izmantot.

Kad viņi beidzot tiek cauri neiespējamam labirintam, izmantodami gāzes lāpu, ko atrod viena miruša karjerista somā, izrādās, ka tur ir plakana, izkaltusi zemes strēle, kas stiepjas līdz kraujai. Zemāk ir redzamas klints šķēpeles.

— Nekā cita te nav, Heimič. Ejam atpakaļ, — Meizilī lūdzas.

— Nē, es palikšu te, — viņš attrauc.

— Nu labi. Mēs esam palikuši tikai pieci. Tikpat labi varam atvadīties arī tagad, — viņa saka. — Es negribu, lai viss izšķiras starp mums.

— Labi, — viņš piekrīt. Tas arī viss. Viņš nepasniedz viņai roku un pat nepaskatās. Un meitene aiziet.

Heimičs soļo pa klints krauju, it kā pūlēdamies kaut ko izdomāt. Ar kāju viņš nejauši pasper akmentiņu, un tas iekrīt aizā uz visiem laikiem. Bet pēc mirkļa, kad viņš apsēžas atpūsties, akmentiņš uzlido gaisā un nokrīt viņam blakus. Heimičs pārsteigts pablenž, bet tad viņa seja pēkšņi saspringst. Viņš nomet lejā akmeni dūres lielumā un nogaida. Kad akmens izlido ārā no aizas tieši viņam rokā, viņš iesmejas.

Tajā brīdī atskan Meizilī kliedziens. Savienība vairs nepastāv, un viņa bija tā, kas to negribēja saglabāt, tāpēc neviens nevarētu Heimiču vainot, ja viņš meiteni ignorētu. Tomēr Heimičs metas turp. Viņš tikai paspēj ieraudzīt, kā pēdējais no karameļu rozā putnu bara iedur garu, tievu knābi Meizilī kaklā. Viņš tur meitenes roku, līdz viņa nomirst, bet es domāju vienīgi par Rū un to, ka arī es nācu par vēlu, lai viņu izglābtu.

Tajā pašā dienā vēl viens pārstāvis iet bojā kaujā un trešo apēd pulks pūkaino vāveru, tāpēc par uzvarētāja kroni sacenšas Heimičs un meitene no Pirmā apgabala. Viņa ir lielāka un tieši tikpat veikla, un, kad pienāk neizbēgamā cīņa, tā ir asiņaina un šausmīga un abiem jau ir brūces, kas varētu būt arī nāvīgas, bet tad Heimiču atbruņo. Viņš streipuļo pa mežu, ar rokām turēdams iekšas, un meitene steberē pakaļ, turēdama cirvi, ar ko viņu nokaut. Heimičs iet taisnā ceļā uz savu klinti, un tajā brīdī, kad viņa met cirvi, viņš jau ir pie malas. Heimičs sabrūk zemē, un cirvis ielido aizā. Meitene, kura arī ir palikusi bez ieroča, stāv un vienkārši pūlas apturēt asinis, kas plūst no tukšā acs dobuma. Varbūt viņa domā, ka nodzīvos ilgāk par Heimiču, kas guļ zemē un sāk raustīties agonijā. Bet viņa nezina, ka cirvis atgriezīsies. Heimičs to zina. Uzlidojis pāri kraujai, cirvis ietriecas meitenes galvā. Nodārd lielgabala šāviens, līķi aizvāc, un atskan trompetes, kas vēsta par Heimiča uzvaru.

Pīta izslēdz ierakstu, un mēs bridi sēžam klusēdami.

Beidzot Pīta saka: — Tas spēka lauks aizā bija tāds pats kā uz Treniņu centra jumta. Tas atmet cilvēku atpakaļ, ja kāds mēģina nolēkt un izdarīt pašnāvību. Heimičs atrada veidu, kā to pārvērst par ieroci.

— Ne tikai pret pārējiem pārstāvjiem, bet arī pret Kapitoliju, — piebalsoju. — To viņi negaidīja. Tā vieta nebija paredzēta kā arēnas daļa. Neviens nebija paredzējis, ka to kāds izmantos kā ieroci. Tas, ka Heimičs to atklāja, lika viņiem izskatīties kā stulbeņiem. Varu derēt, ka vini krietni izklaidējās, mēģinot to kaut kā noslēpt. Tad tāpēc es neatceros, ka būtu šīs Spēles redzējusi televīzijā. Tas jau bija gandrīz tikpat slikti kā mēs un tās ogas!

Nespēju apvaldīt smieklus, pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem pavisam īstus smieklus. Pīta tikai pašūpo galvu, it kā es būtu zaudējusi prātu, — un varbūt mazliet esmu ari.

—Gandrīz, bet ne gluži, — mums aiz muguras ierunājas Heimičs. Apcērtos otrādi, baidīdamās, ka viņš dusmosies uz mums. Esam noskatījušies ierakstu, bet šis tikai pavīpsnā un ierauj šļuku no vīna pudeles. Te nu bija atturība. Man laikam vajadzētu satraukties par to, ka viņš atkal dzer, bet vēl spēcīgāk mani pārņem kādas citas izjūtas.

Esmu vairākas nedēļas iepazinusi savus sāncenšus, pat neiedomādamās par to, kas ir mani sabiedrotie. Nu manī atjaunojas pašpārliecība, jo šķiet, ka es beidzot saprotu, kas ir Heimičs. Un es lēnām iepazīstu arī pati sevi. Un divi cilvēki, kas ir sagādājuši tādas nepatikšanas Kapitolijam, taču spēs izdomāt veidu, kā Pītu dabūt mājās.

15

Flāvijs, Vīnija un Oktāvija mani ir sagatavojuši jau daudzkārt, tāpēc tai jau vajadzētu būt rutīnai. Bet es nebiju gaidījusi, ka man būs jātiek galā ar emocionālu pārbaudījumu. Pošanās laikā katrs no trijotnes vismaz divas reizes izplūst asarās, un Oktāvija praktiski visu ritu klusi smilkst. Izrādās: šie man ir no sirds pieķērušies un doma par to, ka man jāatgriežas arēnā, ir viņus dziļi satriekusi. Turklāt, zaudējot mani, viņi zaudēs arī iespēju apmeklēt dažādus smalkus pasākumus sabiedrībā, jo īpaši manas kāzas, tāpēc viss kopā ir gluži nepanesami. Viņiem nenāk ne prātā, ka vajadzētu būt stipriem kāda cita dēļ, un es attopos, ka pēkšņi man ir jāmierina viņi. Ņemot vērā, ka tā, kuru te nogalinās, būšu es, tas ir mazliet kaitinoši.

Jebšu interesanti, jo nule atcerējos to, ko Pīta teica par vilciena pavadoni: viņš bēdājoties, ka uzvarētājiem atkal ir jācīnās. Kapitoliešiem tas nepatīkot. Es joprojām uzskatu, ka viss aizmirsīsies, tiklīdz noskanēs gongs, bet tas vien, ka kapitolieši pret mums vispār kaut ko jūt, ir vesela atklāsme. Viņus pavisam noteikti nesatrauc tas, ka ik gadu jānoskatās, kā noslepkavo bērnus. Bet varbūt par uzvarētājiem viņi pārāk daudz zina, īpaši par tiem, kuri ir slaveni jau ļoti ilgi, un tāpēc nespēj aizmirst, ka mēs esam cilvēciskas būtnes. Viņiem liksies, ka iet bojā draugi. Šīs Spēles kapitoliešiem nozīmēs gandrīz to pašu, ko ļaudīm apgabalos.

Kad ierodas Sinna, esmu nokaitināta un pārguruši, mierinot sagatavošanas komandu,'sevišķi tāpēc, ka viņu nerimtīgās asaras atgādina man par tām, kuras, bez šaubām, tiek lietas mājās. Stāvu, ģērbusies plānā halātā, un man sūrst āda un sirds, un es zinu, ka nespēšu paciest vēl kādu nožēlas pilnu skatienu. Tāpēc, tikko Sinna ienāk pa durvīm, noskaldu: — Zvēru, ja tu pinkšķēsi, es tevi uz vietas nožmiegšu.

Sinna tikai pasmaida. — Vai tev bija slapjais rīts?

— Mani varētu izgriezt, — atmetu.

Sinna apliek roku man ap pleciem un aizved pusdienās. — Neuztraucies. Savas jūtas vienmēr izpaužu darbā. Tā es nesāpinu nevienu, izņemot sevi pašu.

— To vairs nevar izturēt, — es viņu brīdinu.

—Zinu. Es ar viņiem parunāšu, — Sinna apsola.

Pusdienās sajūtos mazliet labāk. Mums pasniedz fazānu ar daudzkrāsainām želejām un sīciņiem, sviestā peldošiem dārzenīšiem un kartupeļu biezeni ar pētersīļiem. Desertā mēs drīkstam mērcēt augļu gabaliņus kausētā šokolādē, un Sinnam nākas pasūtīt otru porciju, jo es sāku ēst šokolādi ar karoti.

— Pastāsti, kas mums būs mugurā atklāšanas ceremonijā, — es mudinu, izkasīdama otro šokolādes trauku. — Lukturi vai uguns? — Ratu braucienā mums ar Pītu ir jābūt saģērbtiem kādā saistībā ar oglēm.

— Kaut kas tamlīdzīgs, — viņš nosaka.

Kad pienāk laiks posties ceremonijai, atnāk mana sagatavošanas komanda, bet Sinna aizsūta trijotni prom, sakt, ka viņi jau no rīta esot tik brīnišķīgi pastrādājuši, tā ka nekas vairs nav atlicis. Viņi aiziet atgūties un — paldies visiem labajiem gariem — atstāj mani Sinnas pārziņā. Vispirms viņš saņem uz augšu manus matus, izveidojot tajos tādas pīnes, kā ierādīja mana māte, un sāk mani grimēt. Pagājušajā gadā viņš lietoja pavisam maz grima, lai skatītāji mani arēnā pazītu. Bet šoreiz gaiši laukumi uz sejas mijas ar dramatiski tumšām ēnām un bezmaz pārmāc manus īstos vaibstus. Augstas, izliektas uzacis, asi vaigu kauli, zalgojošas acis, tumšas purpura lūpas. Tērps, pavirši aplūkojot, ir maldinoši vienkāršs — tikai melns kombinezons, kas sedz manu augumu no kakla līdz pirkstu galiem. Sinna man galvā uzliek tādu pašu puskroni, ko saņēmu kā uzvarētāja, tikai šis ir no tumša, melna metāla, nevis no zelta. Stilists noregulē gaismu telpā tā, lai iestātos krēsla, un nospiež pogu auduma iekšpusē pie manas plaukstas locītavas. Gluži apburta lūkojos lejup, kā mans tērps atdzīvojas, sākumā mirgojot bāli zeltainā gaismā, bet pamazām iezalgodamies kvēlojošu ogļu oranži sarkanajā liesmā. Es izskatos tā, it kā mani klātu zvērojošas ogles — nē, patiesībā es esmu zvērojoša ogle — kā no mūsu pavarda. Krāsas paceļas un atkrīt atpakaļ, sajaucas un saplūst tieši tā, kā tas notiek, degot oglēm.

— Kā tev tas izdevās? — es apbrīnā jautāju.

— Mēs ar Porciju stundām ilgi vērojām liesmas, — Sinna paskaidro. — Tagad paskaties uz sevi.

Viņš pagriež mani pret spoguli, lai es pilnībā novērtētu efektu. Neredzu meiteni, pat ne sievieti — redzu radību, kāda varētu mitināties tajā vulkānā, kas Heimiča

Spaidos nogalināja cik daudzus pārstāvjus. Melnais kronis, kas kvēlo koši sarkans, met dīvainas ēnas manā iespaidīgi nogrimētajā sejā. Katnisa, meitene ugunī, vairs nevalkā šaudīgas liesmiņas, greznus tērpus ar dārgakmeņiem un kleitiņas, kas līdzinās maigai sveces gaismai. Viņa ir tik nāvējoša kā pati uguns.

— Man šķiet… tieši to man vajadzēja, lai stātos pretī pārējiem, — izsaku atzinību.

— Jā, man arī liekas — tie laiki, kad tu krāsoji lūpas rozā un valkāji lentes, ir pagājuši, — Sinna piekrīt. Viņš atkal pieskaras pogai pie manas plaukstas locītavas un izslēdz gaismu. — Netērēsim enerģiju. Šoreiz tu no ratiem nemāj un nesmaidi. Es gribu, lai tu skaties taisni uz priekšu — tā, it kā skatītāji nebūtu tavas uzmanības vērti.

— Beidzot tas, kas man padosies labi, — nopriecājos.

Sinnam ir vēl šādas tādas darīšanas, un es izlemju noiet lejā uz pirmo stāvu — uz Pārvērtību centra milzīgo zāli, kur pirms atklāšanas ceremonijas sapulcējas pārstāvji un atrodas viņu rati. Ceru tur ieraudzīt Pītu un Heimiču, bet viņi vēl nav atnākuši. Pretstatā pagājušajam gadam, kad visi pārstāvji kā pielīmēti stāvēja savos ratos, šogad aina ir ļoti saviesīga. Uzvarētāji — gan šāgada pārstāvji, gan viņu padomdevēji — stāv nelielās grupiņās un sarunājas. Protams, viņi cits citu pazīst, bet es nepazīstu nevienu un neesmu gluži tāds cilvēks, kas pats no sevis staigās apkārt un iepazīsies. Tāpēc glāstu kaklu vienam no saviem zirgiem un mēģinu palikt neievērota.

Nekas nesanāk.

Sadzirdu skrapšķi ātrāk nekā pamanu, ka man blakus ir vīrietis, un, kad es pagriežu galvu, manī no dažu centimetru attāluma raugās Finika Odēra slavenās jūras— zaļās acis. Viņš iemet mutē cukura graudu un atspiežas pret manu zirgu.

— Sveika, Katnis, — viņš sveicina tā, it kā mēs būtu pazīstami jau gadiem, kaut gan patiesībā nekad neesam tikušies.

— Sveiks, Finik, — atsaucos tikpat nepiespiesti, kaut arī jūtos neērti, ka viņš ir tik tuvu, īpaši tāpēc, ka viņa ietērps ir ļoti trūcīgs.

— Vai gribi cukurgraudu? — viņš jautā un pastiepj plaukstu, kurā ir vesela kaudze. — Tie it kā esot domāti zirgiem, bet vai nav vienalga? Viņi vēl gadiem ilgi varēs gremot cukuru, bet tu un es… Nūja, kad ieraugām kaut ko saldu, tad tas arī mudīgi jāgrābj ciet.

Savā ziņā Finiks Odērs ir Panemas dzīvā leģenda. Tā kā sešdesmit piektajās Bada Spēlēs viņš uzvarēja, kad viņam bija tikai četrpadsmit gadu, viņš joprojām ir viens no jaunākajiem uzvarētājiem. Un viņš ir no Ceturtā apgabala, tātad bija viens no karjeristiem un tādējādi viņa izredzes uzvarēt jau tāpat bija lielas. Bet vēl bija arī viņa neparastais skaistums, ar kuru neviens treneris nevarēja lepoties, ka būtu viņam to piešķīris. Finiks ir garš, atlētisks, ar zeltainu ādu un bronzas krāsas matiem un neiespējamām acīm. Citiem tāgada pārstāvjiem bija smagi jācīnās, lai viņiem kāds uzdāvinātu kaut sauju graudu vai dažus sērkociņus, turpretī Finikam netrūka it nekā— ne pārtikas, ne zāļu, ne ieroču. Pagāja apmēram nedēļa, līdz viņa sāncenši saprata, ka viņš ir tas, kurš ir jānogalina, bet bija jau par vēlu. Viņš prata labi cīnīties ar šķēpiem un nažiem, ko atrada Pārpilnības ragā. Bet tad, kad viņš saņēma sudrabainam izpletnim piestiprinātu trijžuburi — tā laikam gan ir dārgākā dāvana, kādu es esmu redzējusi pasniedzam arēnā, — viss bija izlemts. Ceturtais ir zivsaimniecības apgabals. Finiks jau no bērna kājas dzīvojās pa laivām. Trijžuburis viņam bija dabisks, nāvīgs rokas pagarinājums. Viņš noauda tīklu no kaut kāda atrasta vīteņauga, pretinieki tajā sapiņķējās, un Finiks varēja tos nodurt ar trijžuburi; tā viņš jau pēc dažām dienām ieguva uzvarētāja kroni.

Kopš tā laika kapitolieši nav beiguši par viņu sajūsmināties.

Tā kā puisis bija tik jauns, pirmo gadu vai divus viņu nedrīkstēja aiztikt. Bet, kopš viņam palika sešpadsmit gadu, Spēļu laikā viņš nevar ne atkauties no izmisīgiem pielūdzējiem. Nevienam neizdodas iegūt viņa labvēlību uz ilgu laiku. Ikgadējās viesošanās laikā viņam var būt četri vai pieci favorīti. Veci vai jauni, piemīlīgi vai parasti, bagāti vai ļoti bagāti — Finiks uzturas viņu sabiedrībā un pieņem ekstravagantās dāvanas, bet nekad ne pie viena nepaliek un aizgājis nekad neatgriežas.

Nevaru noliegt, ka Finiks ir viens no satriecošāka— jiem, jutekliskākajiem cilvēkiem uz mūsu planētas. Bet varu godīgi sacīt, ka man viņš nekad nav licies pievilcīgs. Varbūt viņš ir pārāk izskatīgs vai arī pārāk viegli iegūstams, vai arī varbūt patiesībā viņu ir pārāk viegli zaudēt.

— Nē, paldies, — es atsakos no cukura. — Bet labprāt kādreiz aizņemtos tavu ietērpu.

Viņš ir ievīstīts zeltainā tīklā, kas kājstarpē ir stratēģiski sasiets mezglā, un tāpēc viņu gluži nevar nosaukt par kailu, bet arī vēl neapģērbtākam būt ir grūti. Laikam jau viņa stilists uzskata: jo vairāk skatītāji redzēs no Finika, jo labāk.

— Tu tajā kombinezonā izskaties šaušalīgi. Kur tad palika visas smukās meitenīšu kleitas? — Finiks zobojas. Viņš tikko manāmi samitrina lūpas ar mēles galu. Droši vien vairums cilvēku no šī žesta jūk prātā. Bet es nez kāpēc spēju domāt tikai par veco Kreju, kas siekalojas ap kādu nabadzīgu, izsalkušu jaunu sievieti.

— Izaugu no tām, — atcērtu.

Finiks saņem mana tērpa apkakli un paburza to pirktos. — Žēl gan, ka tā sanāca ar Spaidiem. Tu būtu varējusi kļūt par laupītāju Kapitolijā. Tev būtu dārgakmeņi, nauda, viss, ko tu vēlētos.

— Man nepatīk dārgakmeņi, un naudas man ir vairāk, nekā vajadzīgs. Par ko tad tu vispār izdod savējo, ko, Finik? — paķircinos.

— Vai, man jau gadiem nav sanākusi darīšana ar kaur ko tik prastu kā nauda, — viņš attrauc.

— Kā tad tev maksā par baudu atrasties tavā sabiedrībā? — noprasu.

— Noslēpumos, — viņš klusi murrā. Finiks pieliec galvu, tā ka lūpas tik tikko pieskaras manējām. — Un tu, meitene ugunī? Vai tev ir kādi noslēpumi, kas būtu mana laika vērti?

Kaut kāda muļķīga iemesla dēļ nosarkstu, bet piespie— žos palikt mierīga. — Nē, es esmu kā atvērta grāmata, — čukstu pretī. — Jādomā — visi uzzina manus noslēpumus jau tad, kad es pati tos vēl nezinu.

Viņš pasmaida. — Diemžēl man šķiet, ka tā ir taisnība. — Viņš pamet skatienu iesāņus. — Pīta tuvojas. Žēl, ka jums vajadzēja atcelt kāzas. Tev tas noteikti ir graujošs pārdzīvojums. — Viņš iemet mutē vēl vienu cukura graudu un aizpeld tālāk.

Pīta pienāk man klāt, ģērbies tādās pašās drēbēs kā es. — Ko Finiks Odērs gribēja? — viņš apvaicājas.

Pagriežos un, gandrīz piekļāvusi savas lūpas Pītas mutei, nolaižu plakstus, atdarinādama Finiku. — Viņš man piedāvāja cukuru un vēlējās izzināt manus noslēpumus, — es dvešu, cik vien pavedinoši spēdama.

Pīta iesmejas. — Fui! Nevar būt.

— Var gan, — palieku pie sava. — Es tev pateikšu, kad man beigsies šermuļi.

— Kā tu domā, vai mēs arī tādi kļūtu, ja tikai viens no mums būtu uzvarējis? — viņš jautā, paraudzīdamies apkārt uz pārējiem uzvarētājiem. — Vai mēs būtu zobra— tiņi kropļu parādē?

— Kā tad. īpaši jau tu, — es paņirgājos.

— O, un kāpēc tad īpaši es? — Viņš smaida.

— Tāpēc, ka tev ir vājība uz skaistām lietām, bet man ne, — augstprātīgi paskaidroju. — Tevi ievilinātu Kapitolija tīklos, un tu tajos pavisam sapītos.

— Prast novērtēt skaistumu uzreiz nenozīmē vājību, — Pīta aizrāda. — Varbūt vienīgi attiecībā uz tevi. — Sāk spēlēt mūzika, un es redzu, ka platās durvis atveras, lai izlaistu pirmos ratus, un pūlis ieaurojas. — Ejam? — Pīta pasniedz man roku, lai palīdzētu ietikt tajos.

Iekāpju iekšā un uzvelku viņu sev līdzi. — Stāvi rāms, — es nokomandēju un iztaisnoju viņa kroni. — Vai esi redzējis, kā tavs kostīms izskatās ieslēgts? Mēs atkal būsim pasakaini.

— Tieši tā. Bet Porcija sacīja, ka mums esot jāizturas, it kā mēs paceltos visiem pāri. Nekādas māšanas un nekā tamlīdzīga. Kur viņi vispār ir?

— Nezinu. — Pārlaižu skatienu ratu rindai. — Varbūt labāk ieslēgsim sevi paši. — Mēs to izdarām, un, kad sākam kvēlot, redzu, ka pārējie uz mums rāda un sačukstas, un es nojaušu, ka jau atkal būsim atklāšanas ceremonijas sensācija. Esam jau gandrīz pie durvīm. Grozu galvu, bet Sinnu un Porciju, kuri pagājušajā gadā bija kopā ar mums līdz pašam pēdējam brīdim, nekur neredz. — Vai mums šogad ir jāsadodas rokās?

— Laikam to viņi ir atstājuši mūsu ziņā, — Pīta nosaka.

Paceļu skatienu un ielūkojos zilajās acīs, kurām nekāds dramatisks grims nespēj likt izskatīties tiešām bīstamām, un atceros, ka vēl tikai pirms gada biju gatava viņu nogalināt. Es biju pārliecināta, ka viņš mēģina nogalināt mani. Tagad viss ir otrādi. Esmu apņēmusies glābt viņa dzīvību, zinot, ka par to samaksāšu ar savējo. Bet kāda daļa manis, kas nav tik drosmīga, kā man gribētos, priecājas, ka man blakus ir Pīta, nevis Heimičs. Mūsu rokas bez turpmākas apspriešanās atrod viena otru. Protams, mēs iziesim pūļa priekšā kā viens vesels.

Kad ieripojam sabiezējošajā āra krēslā, pūļa auri pāraug nepārtrauktā kliegšanā, bet neviens no mums abiem uz to nereaģē. Es fokusējos uz punktu kaut kur tālumā un izliekos, ka nekādu skatītāju un nekādas histērijas nav. Pa ceļam nevar nepamanīt uz lielajiem ekrāniem ierakstu fragmentus ar mums, un redzu, ka mēs esam ne tikai skaisti — mēs esam tumši un vareni. Nē, vēl vairāk.

Mēs, nelaimīgie mīlētāji no Divpadsmitā apgabala, kas tik daudz cieta un tik maz izbaudīja uzvaras augļus, nemeklējam pielūdzēju patiku, neaplaimojam viņus ar smaidiem un neķeram viņu gaisa skūpstus. Mēs nevienam nepiedodam.

Un man tas patīk. Beidzot drīkstu būt es pati.

Kad mēs iegriežamies līkumā uz Pilsētas Galveno laukumu, es pamanu, ka daži no pārējiem stilistiem ir mēģinājuši nozagt Sinnas un Porcijas ideju par pārstāvju izgaismošanu. Elektrisko spuldzīšu raibums elektronikas ražotāju — Trešā apgabala — tērpos vismaz ir loģisks. Bet kādā sakarā Desmitā apgabala lopkopju govju tērpiem būtu vajadzīgas liesmojošas jostas? Vai šie sevi cep, vai? Nožēlojami.

Turpretī mēs ar Pītu savos mūžam mainīgajos ogļu tērpos esam tik fascinējoši, ka lielākā daļa pārstāvju skatās tikai uz mums. īpaši neatvairāmi mēs liekamies pārītim no Sestā apgabala, kuri, kā visiem zināms, ir atkarīgi no morflinga. Abi ir tievi kā asakas un ar nokārušos, dzeltenīgu ādu. Viņi nespēj atraut savas milzīgās acis no mums pat tad, kad pūli no balkona uzrunā prezidents Snovs un sveic visus Spaidos. Nospēlē himnu, un mēs izbraucam pēdējo loku, un… vai acis mani neviļ? Vai prezidents tiešām arī skatās uz mani?

Mēs atslābināmies tikai tad, kad aiz mums ir aizvērusies Treniņu centra vārti. Sinna un Porcija jau gaida, apmierināti ar uzstāšanos, un šogad arī Heimičs ir tepat, tikai viņš nav pie mūsu ratiem, bet pie Vienpadsmitā apgabala pārstāvjiem. Redzu, ka viņš pamāj uz mūsu pusi, un viņa sarunu biedri nāk sasveicināties.

Čafu es pazīstu pēc izskata, jo daudzus gadus esmu skatījusies, kā viņi ar Heimiču televīzijā padod viens otram pudeli. Čafam ir tumša āda, viņš ir apmēram divus metrus garš, un viena viņa roka ir tikai stumbenis, jo zaudēja to Spēlēs, kurās uzvarēja pirms trīsdesmit gadiem. Esmu pārliecināta, ka viņam piedāvāja protēzi, tāpat kā Pītam, kad amputēja viņa apakšstilbu, bet Čafs laikam to negribēja.

Sieviete, vārdā Sīdere, izskatās gandrīz tā, ka varētu būt no Vīles, — viņai ir olīvkrāsas āda un taisni, melni mati, kurus caurauž sudraba pavedieni. Tikai zeltaini brūnās acis norāda, ka viņa ir no cita apgabala. Sīderei varētu būt sešdesmit gadi, bet viņa joprojām ir spēcīga, un nav nekādu pazīmju, ka viņa gadu gaitā būtu pievērsusies alkoholam, morflingam vai kādām citām ķīmiskām substancēm, kas palīdzētu aizmirsties. Pirms vēl kāds kaut ko saka, viņa mani apskauj. Nojaušu, ka tas ir Rū un Treša dēļ. Nespēdama savaldīties, es pačukstu: — Ģimenes?

— Viņi ir dzīvi, — Sīdere klusītiņām atteic un palaiž mani vaļā.

Čafs saķer mani apkampienā ar veselo roku un skaļi nošmakstina tieši uz lūpām. Satrūkusies atsprāgstu nost, bet šie ar Heimiču aizkaucas smieklos.

Vairāk laika mums nav; Kapitolija apkalpotāji jau izlēmīgi bīda mūs uz liftiem. Man rodas spēcīga nojauta, ka viņiem nepatīk uzvarētāju biedrošanās, bet tiem viss ir pilnīgi vienalga. Mēs ar Pītu joprojām sadotām rokām ejam uz liftu, kad man blakus sāk čabināties vēl kāds. Tā ir meitene, kas norauj galvassegu ar lapotiem zariem un aizmet, pat nepaskatījusies, kur tā nokrīt.

Džoena Meisone. No Septītā apgabala. Tur ražo kokmateriālus un papīru, tāpēc viņa ir saģērbta kā koks. Viņa uzvarēja tāpēc, ka ļoti pārliecinoši izlikās vāja un bezpalīdzīga, lai viņu neievērotu. Un tad viņa nodemonstrēja nešpetnu spēju nogalināt. Džoena sabužina spurainos matus un pārgriež tālu novietotās brūnās acis. — Vai mans ietērps nav drausmīgs? Mana stiliste ir vislielākā stulbene visā Kapitolijā. Viņas vadībā mūsu pārstāvji jau četrdesmit gadus tēlo kokus. Kaut man būtu bijis Sinna. Jūs izskatāties fantastiski.

Meiteņu sarunas. Tieši tas, kas man nekad nav padevies. Viedoklis par drēbēm, frizūru, grimu. Es samelojos: — Aha, viņš man palīdzēja radīt pašai savu apģērbu dizaina līniju. Tev vajadzētu redzēt, ko viņš spēj iztaisīt no samta. — Samts. Tas ir vienīgais audums, kas man iešāvās prātā.

— Esmu jau redzējusi. Jūsu turnejā. Vai atceries to kleitu bez lencītēm, kas tev bija Otrajā apgabalā? To tumši zilo ar dimantiem? Tā bija tik burvīga, ka man gribējās pasniegties cauri ekrānam un noraut to tev nost no muguras, — Džoena pļāpā.

Kā nu ne. Līdz ar dažiem centimetriem manas miesas.

Gaidot liftus, Džoena atver rāvējslēdzēju savam koka ietērpam, ļauj tam nokrist uz grīdas un nepatikā aizsper prom. Viņai mugurā vairs nav pilnīgi nekā, izņemot tumši zaļas iešļūcenes kājās. — Tā jau ir labāk.

Beigās mēs esam ar viņu vienā liftā, un visu laiku, kamēr braucam uz septīto stāvu, viņa ar Pītu tarkšķ par viņa gleznām, un gaisma no viņa joprojām mirdzošā kostīma atstarojas uz Džoenas kailajām krūtīm. Kad viņa izkāpj, es Pītu ignorēju, bet tāpat zinu, ka viņš smaida. Kad durvis aizveras aiz Cafa un Sīderes un mēs paliekam vieni, atgrūžu puiša roku, un viņš sāk smieties.

— Kas ir? — Pagriežos pret viņu, kad izkāpjam savā stāvā.

— Tas viss ir tevis dēļ, Karnis. Vai tad tu nesaproti? — viņš irgojas.

— Kas tad ir ar mani? — es nesaprotu.

— Viņi visi tā uzvedas tevis dēļ. Finiks ar saviem cu— kurgraudiem. Cafa skūpsts un Džoenas izģērbšanās. — Viņš neveiksmīgi mēģina runāt nopietnāk. — Viņi ar tevi spēlējas, jo tu esi tik… nu tu jau zini.

— Nē, nezinu, — noskaldu. Un man tiešām nav ne jausmas, par ko viņš gvelž.

— Tas ir tāpat kā toreiz arēnā, kad es biju gandrīz pagalam, bet tu, vienalga, uz mani neskatījies, kad biju kails. Tu esi tik… šķīsta, — viņš beidzot paskaidro.

— Neesmu vis! — esmu sašutusi. — Pēdējā gada laikā es katru reizi, kad tuvumā ir kameras, gandrīz vai rauju tev nost drēbes!

— Nūjā, bet… kapitoliešu acīs tu esi šķīsta, — viņš saka, acīmredzot mēģinādams mani mierināt. — Manuprāt, tu esi perfekta. Viņi vienkārši tevi izzobo.

— Nekā, viņi par mani ņirgājas, un tu tāpat! — dusmojos.

— Nē. — Pīta papurina galvu, bet arvien vēl valda smaidu. Es jau sāku sirsnīgi apsvērt to, kuram no mums Spēlēs vajadzētu palikt dzīvam, kad lifta durvis atveras.

Mums pievienojas Heimičs un Efija, kuri ir ar kaut ko apmierināti. Bet tad Heimiča seja satumst.

Ko es izdarīju? gandrīz jau iebrēcos, bet tad pamanu, ka viņš lūkojas man pāri uz ieeju ēdamistabā.

Elija samirkšķina plakstus tai pašā virzienā un tad jautri iečivinās: — Izskatās, ka šogad jums ir iedots saskaņots pāris!

Pagriežos un ieraugu sarkanmataino eivoksu meiteni, kas pagājušajā gadā mani aprūpēja līdz Spēļu sākumam. Nodomāju, cik patīkami, ka te ir kāds draugs. Un ievēroju, ka jaunajam vīrietim viņai blakus, otram eivok— sam, arī ir sarkani mati. Laikam to Efija bija domājusi ar saskaņotu pāri.

Un tad man pārskrien salti drebuļi. Jo pazīstu arī jaunekli. Es ar viņu neesmu iepazinusies Kapitolijā, bet daudzus gadus esmu bezrūpīgi pļāpājusi Centrā, plēsusi jokus pie Taukās Sē zupas šķīvjiem un pēdējo reizi viņu redzēju bezsamaņā guļam laukumā, kur noasiņoja Geils.

Mūsu jaunais eivokss ir Dārijs.

16

Heimičs sagrābj manu plaukstas locītavu, it kā paredzēdams nākamo kustību, bet es esmu kļuvusi tikpat mēma, kādu Kapitolija spīdzinātāji ir padarījuši Dāriju. Heimičs reiz man pastāstīja, ka eivoksiem kaut ko izdarot ar mēli, lai vini vairs nekad nevarētu runāt. Domās dzirdu rotaļīgo, možo Dārija balsi, kas skan pāri visam Centram, mani ķircinot. Un nevis tā, kā par mani zobojas pārējie uzvarētāji. Mēs tiešām viens otram patikām. Ja Geils viņu redzētu…

Ja speršu kaut soli Dārijam pretī un jebkā izrādīšu, ka esmu viņu pazinusi, viņš par to saņems sodu. Tāpēc mēs vienkārši lūkojamies viens otram acīs. Dārijs, kas tagad ir mēms vergs. Un es, kas drīz dosies nāvē. Ko tad lai mēs sakām? Ka mums ir otra žēl? Ka mums sāp tas, ka sāp otram? Ka mēs priecājamies, jo bijām pazīstami?

Nē, Dārijs diez vai priecājas, ka mani ir ieraudzījis. Ja es būtu bijusi klāt, lai apturētu Tredu, viņš nebūtu mēģinājis glābt Geilu. Viņš nebūtu pataisīts par eivoksu. Un vēl jo vairāk — viņš nebūtu mans eivokss, jo ir pilnīgi skaidrs, ka prezidents Snovs viņu te ir norīkojis man par godu.

Izrauju roku no Heimiča tvēriena un, aizgājusi uz savu iepriekšējo guļamistabu, aizslēdzu durvis. Apsēžos uz gultas malas, ar elkoņiem atbalstos uz ceļiem un iespiežu pieri dūrēs, un tumsā vēroju savu zvērojošo kostīmu, iztēlodamās, ka esmu savās vecajās mājās Divpadsmitajā apgabalā, saritinājusies pie pavarda. Izbeidzoties baterijām, tērps pamazām satumst.

Kad Efija pēc krietna laika pieklauvē, lai sauktu vakariņās, es pieceļos un, novilkusi kombinezonu, to kārtīgi saloku, un kopā ar kroni nolieku uz galda. Vannasistabā nomazgāju no sejas tumšās grima svītras. Uzvelku vienkāršu kreklu un bikses un aizeju pa gaiteni līdz ēdamistabai.

Vakariņu laikā es neko daudz neievēroju, tikai to, ka mūs apkalpo Dārijs un sarkanmatainā meitene. Pie galda sēž Efija, Heimičs, Sinna, Porcija un Pīta un, liekas, runā par atklāšanas ceremoniju. īsti klātesoša sa— jūtos tikai tad, kad speciāli izgāžu šķīvi ar zirņiem un notupstos tos savākt, pirms vēl kāds pagūst mani aizkavēt. Tajā brīdī, kad esmu izgāzusi šķīvi, Dārijs ir man blakus un vienu mirkli mēs abi esam paslēpti no pārējo acīm un lasām zirņus. Mūsu rokas satiekas. Zem sviesta mērces kārtiņas, kas tek no šķīvja, jūtu viņa raupjo ādu. Mēs cieši, izmisīgi saspiežam viens otra pirkstus, tā pasakot visu, ko nekad nevarēsim izteikt vārdos. Bet Efija jau klaigā man aiz muguras, ka "tas nav tavs darbs, Kat— nis!" — un viņš atlaiž manu roku.

Kad ejam skatīties atklāšanas ceremonijas atkārtojumu, es iespiežos uz dīvāna starp Sinnu un Heimiču, jo negribu sēdēt blakām Pītam. Dārija drausmīgais liktenis kaut ko nozīmē man un Geilam, un varbūt pat Heimičam, bet ne jau Pītam. Viņš varbūt pazina Dāriju pietiekami, lai sasveicinoties pamātu viņam ar galvu, bet Centrs viņam nenozīmēja to, ko tas nozīmēja mums pārējiem. Turklāt es uz viņu joprojām dusmojos par to, ka viņš mani izsmēja kopā ar citiem uzvarētājiem, un nepavisam negribu ne viņa līdzjūtību, ne mierinājumu. Neesmu pārdomājusi to, ka arēnā glābšu viņa dzīvību, bet neko vairāk es viņam parādā neesmu.

Noskatos procesijā, kas slīd uz Pilsētas Galveno laukumu, un domāju: jau parastajos gados ir šausmīgi, ka mūs saģērbj kostīmos un liek ratos braukt cauri pilsētai. Bērni šajos kostīmos izskatās muļķīgi, bet novecojošie uzvarētāji, kā izrādās, ir pagalam nožēlojami. Daži no jaunākajiem, piemēram, Džoena un Finiks, vai arī tie, kuru ķermenis nav bijis atstāts novārtā, piemēram, Sī— dere un Bruts, vēl ir cik necik cienījami. Bet vairums pārstāvju, kurus vajā alkohola vai morflinga atkarība vai slimības, govju un koku, un maizes klaipu kostīmos izskatās vienkārši groteski. Pagājušajā gadā mēs visu laiku pļāpājām par katru spēlētāju, bet šogad tikai paretam izskan kāda piezīme. Nav nekāds brīnums, ka pūlis satrakojas, kad parādāmies mēs ar Pītu — tik jauni un stipri, un skaisti savos lieliskajos tērpos. Mēs izskatāmies tieši tādi, kādiem pārstāvjiem ir jāizskatās.

Tiklīdz atkārtojums televīzijā ir beidzies, es pieceļos un pateicos Sinnam un Porcijai par viņu apbrīnojamo darbu, un eju gulēt. Efija vēl atgādina, ka mums jāsatiekas agri pie brokastīm, lai izstrādātu treniņu stratēģiju, bet pat viņa izklausās nomākta. Nabaga Efija. Ar mani un Pītu viņai beidzot gadījās pieklājīgs Spēļu gads, un nu tas viss ir pārvērties totālā ķezā, kurā pat viņa nespēj atrast neko pozitīvu. Man šķiet, ka Kapitolijā kaut kas tāds skaitās īsta traģēdija.

Pēc tam kad esmu aizgājusi gulēt, drīz pie manām durvīm atskan kluss klauvējiens, bet es to izliekos nedzirdam. Šonakt es negribu Pītu. Ne tagad, kad te ir Dārijs. Tas ir gandrīz tikpat ļauni, it kā te būtu Geils. Geils! Kā lai viņu aizmirstu, ja šeit pa gaiteņiem klīst Dārijs?

Murgos man rādās gandrīz tikai mēles. Sākumā es sastingusi un bezpalīdzīga noskatos, kā cimdotas rokas izdara asiņainu amputāciju Dārija mutē. Tad esmu svinībās, kur visiem uz sejām ir maskas un mani vajā kāds ar garu, slapju mēli, un es domāju, ka tas ir Finiks, bet tad viņš mani noķer un noņem savu masku, un tas ir prezidents Snovs, un no viņa uzblīdušajām lūpām pil asiņainas siekalas. Beigās atkal esmu arēnā un mana mēle ir sausa kā smilšpapīrs, un es visu laiku cenšos sasniegt ūdenstvertni, kas attālinās ikreiz, kad jau taisos ūdenim pieskarties.

Pamodusies aizsteberēju uz vannasistabu un tempju ūdeni no krāna tik ilgi, līdz vairs nespēju. Norauju pie— svīdušās drēbes un kaila iekritu atpakaļ gultā, un kaut kā atkal aizmiegu.

Nākamajā rītā pirms iešanas brokastīs kavējos, cik vien ilgi varu, jo negribu apspriest mūsu treniņu stratēģiju. Kas tur būtu, ko apspriest? Visi uzvarētāji tāpat zina, ko spēj citi. Vai vismaz to, ko viņi kādreiz spēja. Tāpēc mēs ar Pītu turpināsim izlikties, ka esam iemīlējušies, un ar to arī pietiek. Es kaut kā vispār negribu to apspriest, īpaši tad, kad blakus mēmi stāv Dārijs. Ilgi dušojos, lēni uzvelku drēbes, ko Sinna atstājis treniņiem, un pa istabā novietoto mikrofonu pasūtu ēdamo. Pēc mirkļa parādās desa, olas, kartupeļi, maize, sula un karsta šokolāde. Pieēdu pilnu vēderu, mēģinādama stiept laiku līdz desmitiem, kad būs jāiet lejā uz Treniņu centru. Deviņos trīsdesmit pie manām durvīm dauzās Heimičs, kam acīmredzami esmu apnikusi, un pavēl man TŪLĪT nākt uz ēdamistabu. Bet es, vienalga, vēl iztīru zobus un tikai tad izeju gaitenī, tā veiksmīgi novilcinādama piecas minūtes.

Ēdamistabā ir tikai Pīta un Heimičs, un viņa seja ir pietvīkusi no alkohola un dusmām. Uz rokas locītavas šim ir tīra zelta aproce ar liesmu rakstu — tā noteikti ir piekāpšanās Efijas idejai par saskaņotām pazīšanās zīmēm -, ko viņš nepatikā groza. Patiesībā rokassprādze ir ļoti glīta, bet, kad viņš to virpina, tā atgādina kaut ko, kas ierobežo valkātāja brīvību — kā rokudzelži, nevis rotaslieta. — Tu nokavējies, — viņš man uzrūc.

— Piedod. Aizgulējos, pēc tam kad pusi nakts mocījos ar murgiem par sakropļotām mēlēm, — gribu izklausīties naidīga, bet teikuma beigās mana balss aizķeras.

Heimičs drūmi pablenž, bet piekāpjas. — Nu labi, tas nekas. Šodien treniņos jums ir divi uzdevumi. Pirmkārt, jūs paliksiet iemīlējušies.

— Tas nu būtu skaidrs, — piekrītu.

— Un, otrkārt, jūs iegūsiet draugus, — Heimičs turpina.

— Nē! Es nevienam no viņiem neuzticos, vairumu nevaru ciest un labprātāk darbotos tikai divatā.

— Es arī sākumā tā teicu, bet… — Pīta iesāk.

— Bet ar to nepietiks, — Heimičs pārliecinoši pārtrauc. — Šoreiz jums vajag vairāk sabiedroto.

— Kāpēc? — es nesaprotu.

— Tāpēc, ka jūs esat daudz sliktākā situācijā nekā pārējie. Jūsu sāncenši cits citu pazīst jau daudzus gadus. Kā tu domā, kas būs viņu pirmais mērķis? — viņš jautā.

— Mēs. Un mēs nevaram izdarīt neko, kas varētu pārspēt senu draudzību, — es klīrējos. — Kāpēc tad vispār pūlēties?

— Tāpēc, ka jūs varat cīnīties. Jums ir piekrišana pūlī. Tādēļ jūs varētu būt vēlami sabiedrotie. Bet tikai tad, ja parādīsiet pārējiem, ka gribat darboties komandā, — Heimičs paskaidro.

— Tu liec saprast, ka šogad uzstāj, lai mēs pievienojamies karjeristiem? — prasu, nespēdama noslēpt nepatiku. Parasti tajā grupā apvienojas pārstāvji no Pirmā, Otrā un Ceturtā apgabala un varbūt vēl daži izcili labi cīnītāji, un tad viņi kopējiem spēkiem izmedī vājākos.

— Tāda jau visu laiku bija mūsu stratēģija, vai ne tā? Trenēties kā karjeristiem? — Heimičs dod pretī. — Un tas, kuri būs karjeristu barā, parasti tiek izlemts pirms Spēļu sākuma. Pagājušogad Pīta knapi spēja pievienoties.

Atminos gan, kādu naidu pagājušajās Spēlēs izjutu, uzzinot, ka Pīta ir uz vienu roku ar karjeristiem. — Mums tātad jāmēģina apvienoties ar Finiku un Brutu — vai tas ir tas, ko tu gribi?

— Ne gluži. Uzvarētāji ir viņi visi. Ja jums tā patīk labāk, izveidojiet paši savu bandu. Izvēlieties tos, kuri jums patīk. Es ieteiktu Čafu un Sīderi. Kaut gan Finiku arī nevajadzētu ignorēt, — Heimičs pamāca. — Atrodiet kādu, kurš varētu būt jūsu komandā un kurš jums varētu noderēt. Atcerieties, ka jūs vairs nebūsiet arēnā līdzās izbiedētiem bērniem. Lai kādā stāvokli tie cilvēki arī būtu, viņi ir pieredzējuši slepkavas.

Varbūt viņam ir taisnība. Tikai — kam es varu uzticēties? Varbūt Slderei. Bet vai tiešām gribu ar viņu apvienoties un varbūt vēlāk nogalināt? Nē. Bet ar Rū es vienojos tādos pašos apstākļos. Pasaku Heimičam, ka pamēģināšu, kaut arī man liekas — īpaši labi gan neveiksies.

Efija atnāk mazliet agrāk, lai mūs vestu lejā, jo pagājušajā gadā mēs gan ieradāmies laikā, bet bijām paši pēdējie. Bet Heimičs pasaka: viņš negrib, lai Efija mūs pavada uz vingrošanas zāli. Neviens no uzvarētājiem tur neieradīsies ar aukli, un, tā kā mēs esam visjaunākie, tieši tāpēc mums ir vēl jo svarīgāk būt pašpietiekamiem. Tā nu viņai nākas samierināties ar mūsu pavadīšanu līdz liftam, satraukšanos par frizūrām un pogas nospiešanu mūsu vietā.

Brauciens ir tik īss, ka sarunām īsti nav laika, bet, kad Pīta saņem manu roku, es to neatrauju. Iepriekšējā naktī es viņu drīkstēju ignorēt, bet treniņā mums ir jāuzstājas kā nešķiramam pārim.

Efijai gan nevajadzēja uztraukties par to, ka mēs ieradīsimies pēdējie. Atnākuši ir tikai Bruts un īnobārija — sieviete no Otrā apgabala. īnobārijai ir apmēram trīsdesmit gadi, un es par viņu atceros tikai to, ka viņa kādā cīņā aci pret aci nogalināja savu pretinieku, ar zobiem uzplēšot tam rīkli. Tādēļ viņa kļuva tik slavena, ka pēc tam, kad bija uzvarējusi, viņa izmainīja zobu formu, un tagad tie ir smaili kā ilkņi un ar zelta pārklājumu. Kapitolijā viņai apbrīnotāju netrūkst.

Desmitos ir sanākusi tikai puse pārstāvju. Treniņu vadītāja Etala sāk tieši laikā, nelikdamās ne zinis par nedaudzajiem klausītājiem. Varbūt viņa to jau bija gaidījusi. Jūtos tā kā atvieglota, jo te'nav vismaz duča cilvēku, ar kuriem man būtu jāizliekas draudzīgai. Etala uzskaita nodaļas, kur var uzlabot gan cīņas, gan izdzīvošanas prasmes, un atlaiž mūs trenēties.

Pasaku Pītam, ka, manuprāt, būs labāk, ja mēs izšķirsimies, jo tā varēsim apgūt vairāk prasmju. Viņš aiziet mētāt šķēpus kopā ar Brutu un Čafu, bet es tikmēr dodos uz mezglu siešanas nodaļu. Tur neiet gandrīz neviens. Man patīk treneris, un viņš mani labprāt atceras, varbūt tāpēc, ka es pie viņa pabiju iepriekšējā reizē. Viņš ir apmierināts, redzot, ka joprojām protu izlikt cilpu, kas uzrauj pretinieku aiz kājas kokā. Viņš ir ievērojis arī slazdus, ko pagājušajā gadā izliku arēnā, un neuzskata mani par iesācēju, tāpēc palūdzu viņam parādīt visus mezglus, kuri, viņaprāt, varētu noderēt, un vēl dažus tādus, ko droši vien nemūžam neizmantošu. Es loti labi varētu pavadīt visu rītu kopā ar viņu, bet pēc pusotras stundas kāds apliek man apkārt rokas un kādi pirksti viegli pabeidz sarežģīto mezglu, ap kuru tobrīd svīzdama ņemos. Tas, protams, ir Finiks, kas bērnībā laikam gan to vien ir darījis kā vicinājis trijžuburi un vijis virvju tīklus ar pārsmalcinātiem mezgliem. Mirkli vēroju, kā viņš paņem gabalu auklas, uztaisa cilpu un man par prieku tēlo, ka pakaras.

Izbolījusi acis, aizeju uz nākamo brīvo nodaļu, kur mācās iekurt uguni. Es jau ļoti labi protu sakraut pašu ugunskuru, bet joprojām esmu atkarīga no sērkociņiem, kas aizšķiltu uguni. Tāpēc treneris liek man darboties ar kramu, tēraudu un apdegušu drēbi. Tas ir daudz grūtāk, nekā izskatās, un, pat pilnīgi koncentrējoties, man nepieciešama kāda stunda, līdz uguns iedegas. Paceļu galvu ar triumfējošu smaidu sejā un ieraugu, ka neesmu viena.

Man blakus darbojas abi Trešā apgabala pārstāvji; viņi pūlas uzšķilt uguni ar sērkociņiem. Iedomājos, ka varētu iet prom, bet man ļoti gribas vēlreiz pamēģināt kramu, un, ja man būs Heimičam jāziņo, kā es mēģināju ar kādu sadraudzēties, tad šie divi varētu būt ciešama izvēle. Abi ir augumā sīki, ar pelnu pelēku ādu un melniem matiem. Sieviete, vārdā Stiepule, laikam ir apmēram manas mātes gados un runā klusā, inteliģentā balsī. Bet uzreiz pamanu, ka viņai ir paradums teikuma vidū apklust, it kā būtu par sarunas biedru pavisam aizmirsusi. Vīrieti sauc Bītijs, un viņš ir mazliet nervozs. Bītijam uz deguna ir brilles, bet viņš bieži skatās apakš tām. Abi ir nedaudz dīvaini, bet es esmu diezgan droša, ka viņi nemēģinās man likt justies neērti, izmetoties pliki. Un viņi ir no Trešā apgabala. Varbūt viņi apstiprinās manas aizdomas par tur notikušo sacelšanos.

Pārlaižu acis Treniņu centram. Pīta stāv starp nažu metējiem, kas bārsta rupjus jokus. Abi morflinga atkarīgie pārstāvji no Sestā apgabala darbojas kamuflāžas nodaļā, kur krāso viens uz otra ģīmja koši rozā spirāles. Vīrietis no Piektā apgabala vemj vīnu zobenu cīņas nodaļā. Finiks un vecā sieviete no viņa apgabala trenējas loka šaušanas nodaļā. Džoena Meisone atkal ir kaila un ieellojas cīkstēšanās raundam. Izlemju palikr turpat, kur esmu.

Stiepule un Bītijs ir tīri laba kompānija. Viņi liekas gana draudzīgi, bet neuzmācas. Mēs tērzējam par saviem talantiem; viņi stāsta, ka visu ko izgudrojot, un uz šī fona mana tēlotā interese par modi ir visai nepārliecinoša. Stiepule parāda kaut kādu vīļu šuvotāju, pie kā viņa pašlaik strādājot.

— Tas sajūt auduma blīvumu un tad izvēlas stiprumu… — viņa skaidro un, tā arī nepabeigusi, aizraujas ar sausu salmu vīkški.

— Pavediena stiprumu, — Bītijs pabeidz skaidrojumu. — Automātiski. Tas izslēdz cilvēka izdarītas kļūdas. — Viņš vēl izstāsta to, kā viņam nesen esot izdevies radīt mūzikas čipu, kas ir tik maziņš, ka to var paslēpt sīkā spīgulītī, bet tajā ietilpst dziesmas vairāku stundu garumā. Atceros, ka Oktāvija par to stāstīja manā kāzu fotosesijā, un jaušu izdevību parunāties par sacelšanos.

— A, jā. Mana sagatavošanas komanda pirms dažiem mēnešiem satraucās, šķiet, par to, ka nevarēja tos čipus dabūt, — es it kā starp citu saku. — Laikam daudzi pasūtījumi no Trešā apgabala aizkavējās.

Bītijs nopēta mani zem briļļu stikliem. — Jā. Vai ogļu piegādē arī šogad ir notikusi kāda kavēšanās? — viņš pajautā.

— Nē. Mēs gan zaudējām pāris nedēļu, kad ieradās jauns Galvenais Miera sargs un viņa komanda, bet tas nebija nekas īpašs. Es domāju, attiecībā uz ogļu piegādi. Divas nedēļas sēdēt mājās un neko nedarīt vairumam cilvēku vienkārši nozīmē divas nedēļas dzīvot izsalkušiem.

Man šķiet, ka viņi saprot, ko cenšos pateikt. Ka pie mums nav bijusi sacelšanās. — Vai, žēl gan, — Stiepule, mazliet vīlusies, nosaka. — Man jūsu apgabals likās ļoti… — Viņa pieklust, atkal aizdomājusies par kaut ko citu.

— Interesants, — Bītijs papildina. — Tā likās mums abiem.

Sajūtos nelāgi, jo zinu, ka viņu apgabals noteikti ir cietis daudz vairāk nekā mūsējais. Skaidrs — savējie ir jāaizstāv. — Nūjā, Divpadsmitajā mūsējo nav daudz, — es turpinu. — Spriežot pēc tagadējā Miera sargu skaita, to gan nevarētu teikt. Bet laikam jau mēs tiešām esam diezgan interesanti.

Kad ejam uz pajumtes būvēšanas nodaļu, Stiepule apstājas un palūkojas augšup uz tribīnēm, kur Spēļu rīkotāji laiskojas, ēd, dzer un dažreiz palūr uz mums. — Paskaties, — Stiepule saka, viegli pamādama viņu virzienā. Paceļu galvu un ieraugu Plūtarhu Hevensbī krāšņā purpura mantijā ar kažokādas apkakli, kas norāda, ka viņš ir Galvenais Spēļu rīkotājs. Viņš ēd tītara stilbu.

Nezinu, kāpēc šis skats vispār būtu pelnījis kādu komentāru, bet nosaku: — Jā, viņš šogad ir paaugstināts par Galveno Spēļu rīkotāju.

— Nē, nē. lūr, pie galda stūra. To gandrīz nevar… — Stiepule apklust.

Bītijs samiedz acis aiz briļļu stikliem. — To gandrīz nevar redzēt.

Pārsteigta paskatos turp, kur viņi rāda. Un es to ieraugu. Apmēram piecpadsmit centimetrus liels laukumiņš gaisā virs galda stūra izskatās tā, it kā vibrētu. It kā gaiss kustētos sīkos vilnīšos, izšķobot koka asās malas un vīna kausu, ko tur kāds ir nolicis.

— Spēka lauks. Viņi ir to uzlikuši starp Spēļu rīkotājiem un mums. Interesanti: kāpēc tā? — Bītijs brīnās.

— Droši vien manis dēļ, — atzīstos. — Pagājušajā gadā es skatē izšāvu uz viņiem ar bultu.— — Bītijs un Stiepule ziņkāri veras manī. — Mani izprovocēja. Tātad visiem spēka laukiem ir tāda vieta?

— Plaisa, — Stiepule izklaidīgi novelk.

— Plaisa bruņās, tā tik tiešām ir, — Bītijs pabeidz. — Būtu ideāli, ja tā būtu neredzama, vai ne?

Man gribas jautāt vēl, bet jau izziņo pusdienu pārtraukumu. Raugos pēc Pītas, bet viņš ir kopā ar kādiem desmit uzvarētājiem, tāpēc nolemju paēst kompānijā ar Trešā apgabala pārstāvjiem. Varbūt man izdosies pierunāt Sīderi mums pievienoties.

Kad ieejam pusdienu zālē, ieraugu, ka dažiem no Pītas grupas ir padomā kas cits. Viņi savelk nelielos galdiņus, izveidojot vienu lielu, lai mums visiem būtu jāēd kopā. Nu es vairs nesaprotu, ko lai dara. Pat skolā parasti izvairījos ēst pie skolēnu pilna galda. Ja Medža nebūtu pasākusi man pievienoties, droši vien tā arī būtu sēdējusi viena pati. Varbūt būtu ēdusi kopā ar Geilu, bet, tā kā viņš mācījās divas klases augstāk, mūsu pusdienu pārtraukums nekad neiekrita vienā laikā.

Paņemu paplāti un sāku apstaigāt ar ēdieniem piekrautos rateļus pa telpas perimetru. Pīta mani panāk pie sautējuma. — Kā tev iet?

— Labi. Lieliski. Man patīk Trešā apgabala uzvarētāji, — atbildu. — Stiepule un Bītijs.

— Tiešām? — viņš pabrīnās. — Pārējiem viņi liekas ļoti jocīgi.

— Kāpēc mani tas nepārsteidz? — paironizēju. Atceros, ka skolā Pītam apkārt vienmēr bija draugu bars. Patiesībā apbrīnojami, ka viņš manī vispār ievēroja arī kaut ko citu, nevis tikai to, cik es esmu savāda.

— Džoena viņus nosauca ar Trako un Voltu, — viņš pastāsta. — Man šķiet, ka viņa ir Trakā un viņš ir Volts.

— Nu un es tātad esmu stulbene, jo domāju, ka viņi varētu būt noderīgi. Tikai tāpēc, ka Džoena Meisone kaut ko tādu pateica, kamēr ieeļļoja krūtis tuvcīņai, — atcērtu.

— Vispār man šķiet, ka tās iesaukas viņiem ir jau daudzus gadus. Un es to nebiju domājis kā apvainojumu, tikai dalījos informācijā, — viņš taisnojas.

— Stiepule un Bītijs ir slīpēti. Viņi ir izgudrotāji. Viņi no viena acu uzmetiena varēja pateikt, ka starp mums un Spēļu rīkotājiem ir izveidots spēka lauks. Un, ja jau mums ir vajadzīgi sabiedrotie, tad es gribu viņus. — Iemetu kausu atpakaļ sautējuma podā, apšļakstīdama mūs abus ar mērci.

— Par ko tu tā dusmojies? — Pīta jautā, slaucīdams mērci no krekla krūtežas. — Vai tāpēc, ka es liftā par tevi pazobojos? Piedod. Man likās, ka tu tikai pasmiesies.

— Aizmirsti, — es papurinu galvu. — Ne jau tikai tāpēc.

— Dārija dēļ, — viņš cenšas uzminēt.

— Dārija dēļ. Spēļu dēļ. Tāpēc, ka Heimičs liek mums apvienoties ar citiem, — paskaidroju.

— Varam jau vienkārši palikt divatā, — viņš piedāvā.

— Zinu. Bet varbūt Heimičam ir taisnība. Nesaki viņam, ka es tā teicu, bet attiecībā uz Spēlēm viņam parasti ir taisnība.

— Nu labi, tu drīkstēsi teikt pēdējo vārdu par tiem, kuri būs mūsu sabiedrotie. Bet pašlaik es sliecos ņemt Čafu un Sīderi, — Pīta saka.

— Manis pēc ņemam Sīderi. Bet ne Čafu, — iebilstu. — Vismaz pagaidām ne.

— Nāc paēd kopā ar viņu. Apsolu, ka viņš tevi vairs neskūpstīs.

Pusdienu laikā Čafs nemaz neliekas peļams. Viņš ir skaidrā, un, kaut arī uzvedas pārāk skaļi un bārsta daudz sliktu joku, lielākoties tie tomēr ir vērsti pret viņu pašu. Sāku saprast, kāpēc viņa sabiedrība nāk par labu Heimi— čam, kuru pastāvīgi vajā drūmas domas. Bet es joprojām neesmu pārliecināta, ka vēlos būt ar šo vīru vienā komandā.

Ļoti nopūlos būt sabiedriska — ne tikai ar Čafu, bet ar visiem. Pēc pusdienām nodarbojos ēdamo kukaiņu nodaļā kopā ar Astotā apgabala pārstāvjiem — Sesīliju, kurai mājās palika trīs bērni, un Vūfu — pavisam vecu vīru, kurš ir pakurls un, šķiet, nesaprot, kas te vispār notiek, jo visu laiku grib iebāzt mutē kādu indīgu vaboli. Man ļoti gribas pastāstīt, ka mežā satiku Tvilu un Boniju, bet nevaru izdomāt, kā. Māsa un brālis no Pirmā apgabala — Mirdzūms un Kašmira — mani uzaicina pie sevis, un mēs kādu laiku pinam guļamtīklus. Viņi ir laipni, bet atturīgi, un es visu laiku domāju par to, kā pagājušajā gadā nogalināju abus viņu apgabala pārstāvjus — Spīgalu un Brīnūmu — un ka viņi droši vien bija pazīstami, un varbūt Mirdzūms un Kašmira pat bija viņu padomdevēji. Gan mans guļamtīkls, gan mēģinājumi ar viņiem satuvināties ir labākajā gadījumā viduvēji. Es pievienojos īnobārijai zobenu cīņā, un mēs apmaināmies ar dažām frāzēm, bet ir skaidrs, ka ne viena, ne otra negribam būt vienā komandā. Kad es mācos zvejošanas viltības, vēlreiz uzrodas Finiks, ber viņš tikai iepazīstina mani ar Megsu — veco sievieti, kura arī ir no Ceturtā apgabala. Večiņai ir spēcīgs viņu apgabala akcents, un viņa šļupst, varbūt pārdzīvotas triekas dēļ, tāpēc saprotu tikai apmēram katru ceturto vārdu. Bet varu apzvērēt, ka viņa spēj uztaisīt pamatīgu āķi no jebkā — no ērkšķa, no kaula, no auskara. Pēc kāda laika es vairs neklausos trenerī, bet vienkārši cenšos atdarināt Megsu. Kad uzmeistaroju gluži labu āķi no saliektas naglas un piestiprinu to pie savas matu šķipsnas, večiņa atplaukst bezzobainā smaidā un pasaka kaut ko nesaprotamu, kas laikam ir uzslava. Pēkšņi atceros, kā viņa savā apgabalā brīvprātīgi pieteicās iet jaunās, histēriskās sievietes vietā. Noteikti ne jau tāpēc, ka viņai būtu jebkādas izredzes uzvarēt. Viņa to darīja tāpēc, lai izglābtu meiteni, tāpat kā es pieteicos brīvprātīgi, lai glābtu Primu. Un es izlemju, ka gribu, lai Megsa ir mana sabiedrotā.

Lieliski. Tagad man būs jāizstāsta Heimičam, ka par sabiedrotajiem gribu astoņdesmit gadus vecu veceni, Trako un Voltu. Viņš būs sajūsmā.

Atmetu mēģinājumus iegūt draugus un aizeju uz loka šaušanas nodaļu, lai padarītu kaut ko prātīgu. Tur ir brīnišķīgi un es drīkstu izmēģināt visus dažādos lokus un bultas. Treneris Takss pamana, ka stāvus mērķi man nesagādā nekādas grūtības, un sāk mest gaisā mazus, stulbus mākslīgos putnus, kuriem man ir jātrāpa. Sākumā tas liekas muļķīgi, bet tad kļūst diezgan jautri.

Tas daudz vairāk līdzinās kustīgu radību medībām. Kad trāpu visam, ko viņš pamet, treneris sāk sviest gaisā vairākus putnus uzreiz. Aizmirstu visu — pārējos uzvarētājus, to, cik esmu nelaimīga, — un ļaujos vienīgi šaušanai. Kad vienā paņēmienā man izdodas nošaut piecus putnus, aptveru, ka apkārt ir pārāk klusi — es dzirdu, kā ikviens putns atsitas pret grīdu. Pagriežos un ieraugu, ka vairums uzvarētāju ir pārstājuši trenēties un vēro mani. Viņu sejās ir visas izjūtas, sākot ar skaudību un naidu un beidzot ar apbrīnu.

Pēc treniņa mēs ar Pītu laiskojamies un gaidām Heimiču un Efiju vakariņās. Kad mūs pasauc ēst, Heimičs uzreiz brūk man virsū. — Tātad — vismaz puse uzvarētāju ir likuši saviem padomdevējiem pieprasīt tevi par viņu sabiedroto. Es zinu, ka ne jau tava saulainā rakstura dēļ.

— Viņi redzēja, kā Katnisa šauj, — Pīta smaidīdams stāsta. — Patiesībā es arī pirmo reizi redzēju viņu šaujam tā pa īstam. Es jau pats gandrīz taisos viņu pieprasīt oficiāli.

— Vai tu to tiešām proti tik labi? — Heimičs man noprasa. — Tik labi, ka tevi grib Bruts?

Paraustu plecus. — Bet es negribu Brutu. Gribu Megsu un Trešo apgabalu.

— Nu kā tad. — Heimičs nopūšas un pasūta pudeli vīna. — Es visiem pateikšu, ka tu vēl neesi izlēmusi.

Pēc tam kad esmu izrādījusi savu šaušanas māku, mani joprojām dažreiz pavelk uz zoba, bet vairs neizsmej. Vispār jūtos tā, it kā kaut kādā veidā būtu uzņemta uzvarētāju sabiedrībā. Nākamās divas dienas pa brīdim pavadu gandrīz ar visiem, kas dosies arēnā. Pat ar abiem morflinga narkomāniem, kuri ar Pītas palīdzību ieglezno mani dzeltenu ziedu pļavā. Un pat ar Finiku, kas mani stundu apmāca cīņā ar trijžuburi apmaiņā pret stundu loka šaušanā. Un, jo labāk viņus iepazīstu, jo ļaunāk kļūst. Jo visā visumā es viņus neienīstu. Un daži no viņiem man patīk. Un daudzi ir tik novārguši, ka instinkts liek viņus sargāt. Bet viņiem visiem būs jāmirst, ja gribu izglābt Pītu.

Pēdējās treniņu dienas noslēgumā ir mūsu individuālās skates. Katram dotas piecpadsmit minūtes, lai pārsteigtu Spēļu rīkotājus ar savām spējām, bet es nezinu, ko tad mēs viņiem vispār varētu parādīt. Par šo tematu visi pie pusdienām plēš jokus. Par to, ko mēs varētu darīt. Dziedāt, dejot, izģērbties, stāstīt anekdotes. Megsa, kuru tagad saprotu mazliet labāk, izdomā, ka viņa laikam vienkārši nosnaudīšoties. Nezinu, ko darīšu es. Droši vien mazliet pašaudīšos. Heimičs mums lika, ja iespējams, viņus pārsteigt, bet man nav ne jausmas, kā to izdarīt.

Tā kā esmu meitene no Divpadsmitā apgabala, man ir jāuzstājas pašai pēdējai. Pusdienu telpā kļūst arvien klusāks, jo pārstāvji cits pēc cita iziet atrādīties. Kad mūsu bija daudz, bija vieglāk noturēt visu uzspēlēto bezrūpīgo neuzveicamības apziņu. Kad pārējie pa vienam iziet ārā, spēju domāt tikai par to, ka viņiem ir atlikušas tikai dažas dienas.

Beidzot mēs ar Pītu paliekam vieni. Viņš pasniedzas pāri galdam un saņem manas rokas. — Vai tu jau esi izlēmusi, ko darīsi?

Papurinu galvu. — Šogad, kad tur ir spēka lauks un vispār, es nevaru viņus izmantot kā mērķi šaušanai. Varbūt uztaisīšu kādus āķus. Un tu?

— Ne jausmas. Visu laiku vēlos, kaut varētu uzcept kūku vai kaut ko tamlīdzīgu.

— Parādi kamuflāžu, — ierosinu.

— Ja tie morflinga narkomāni man būs atstājuši kādus materiālus, — viņš sausi nosaka. — Viņi jau no sākta gala turējās tajā nodaļā kā pielīmēti.

Kādu laiku klusējam, un tad es izsperu to, par ko domājam abi. — Kā mēs tos cilvēkus nogalināsim, Pīta?

— Nezinu. — Viņš atbalsta pieri uz mūsu sadotajām rokām.

— Es viņus negribu par sabiedrotajiem. Kāpēc Heimičs gribēja, lai mēs viņus iepazīstam? — dusmojos. — Tas būs daudz grūtāk nekā iepriekšējā reizē. Varbūt izņemot Rū. Bet es droši vien tāpat nebūtu spējusi viņu nogalināt. Viņa pārlieku līdzinājās Primai.

Pīta paceļ galvu un lūkojas manī domīgi sarauktām uzacīm. — Viņas nāve bija visļaunākā, vai ne?

— Nekāda labā nebija neviena nāve, — nosaku, atcerēdamās, kā dzīvi beidza Spīgala un Kāto.

Pītu izsauc, un es gaidu viena. Paiet piecpadsmit minūtes. Tad pusstunda. Kad pienāk mana kārta, ir pagājušas jau gandrīz četrdesmit minūtes.

Ieejot zālē, sajūtu asu tīrāmā līdzekļa smaku un ievēroju, ka telpas centrā ir izvilkts viens no vingrošanas paklājiņiem. Noskaņojums ir pavisam citāds nekā pagājušajā gadā, kad Spēļu rīkotāji bija pa pusei piedzērušies un izklaidīgi knibinājās ap uzkodām uz dzīru galda. Patlaban viņi par kaut ko sačukstas un izskatās viegli aizkaitināti. Ko Pīta tādu izdarīja? Vai viņus kaut kas ir satraucis?

Sajūtu mostamies raizes. Tas nav labi. Negribu, lai Pīta izceļas kā vienīgais mērķis Spēļu rīkotāju dusmām. Tas ir mans pienākums. Novērst uguni no Pītas. Bet kā viņam izdevās tos satraukt? Jo man gribētos izdarīt to pašu un vēl vairāk. Izlauzties cauri to cilvēku pašapmierinātībai, kuri izmanto savu prātu, lai atrastu izklaidējošus veidus, kā mūs nogalināt. Kaut arī ir tiesa, ka esam pakļauti Kapitolija nežēlībai, — likt viņiem saprast, ka tāpat tai pakļauti ir arī viņi.

Vai jums ir kaut mazākā nojausma, cik ļoti es jūs ienīstu? Jūs, kas esat savas spējas veltījuši Spēlēm?

Mēģinu notvert Plūtarha Hevensbī skatienu, bet šķiet, ka viņš mani neievēro speciāli, tieši tāpat kā visu treniņu laiku. Atceros, kā viņš mani sameklēja, lai uzaicinātu uz deju, un cik apmierināti izrādīja zobgaļsīli uz sava pulksteņa. Draudzīgai attieksmei te nav vietas. Un kā lai būtu, ja es esmu tikai pārstāve, bet viņš — Galvenais Spēļu rīkotājs? Tik varens, tik tāls, tik drošs…

Pēkšņi es zinu, ko darīšu. Kaut ko tādu, pēc kā viņi pavisam aizmirsīs to, ko izdarīja Pīta. Aizeju uz mezglu siešanas nodaļu un paņemu virvi. Sāku ar to darboties, bet man iet grūti, jo pati tādu mezglu vēl nekad neesmu sējusi. Es tikai noskatījos, kā to savij Finika veiklie pirksti, un tie kustējās ļoti ātri. Pēc kādām desmit minūtēm man izdodas izveidot pienācīgu cilpu. Izvelku telpas vidū vienu no lellēm, kas ir paredzētas kā mērķis šaušanai, un pakaru to aiz kakla pie līdztekām. Būtu jauki sasiet lelles rokas aiz muguras, bet man ir bail, ka varbūt pietrūks laika. Aizsteidzos uz kamuflāžas nodaļu, kur kāds no pārstāvjiem ir radījis pilnīgu jucekli; tie noteikti bija abi morflinga atkarīgie. Bet es atrodu pa pusei tukšu bundžu ar asinssarkanu ogu sulu, kas derēs, lai īstenotu manu nodomu. Lelles miesaskrāsas audums ir piemērots. Ar pirkstiem uzmanīgi uzkrāsoju vārdus, neļaudama rīkotājiem tos ieraudzīt. Un tad ātri atkāpjos, lai pavērotu izteiksmi Spēļu rīkotāju sejās, kad viņi izlasa, kas ir rakstīts uz lelles.

SENEKA KREINS

17

Viņi reaģē nekavējoties un tieši tā, kā vajadzīgs, lai es justos apmierināta. Vairākiem pat izlaužas kliedziens. Citi palaiž vaļā vīna glāzes, kas šķindot sašķīst uz grīdas. Divi, kā rādās, taisās paģībt. Visi kā viens izskatās šokēti.

Nu man ir izdevies pievērst Plūtarha Hevensbī uzmanību. Viņš rāmi lūkojas manī, un viņam starp pirkstiem tek tikko saspiestā persika sula. Beidzot viņš nokremšļo— jas un saka: — Tagad jūs varat iet, Everdīnas jaunkundz.

Cienīgi pamāju un pagriežos uz promiešanu, bet pēdējā brīdī nespēju atturēties un pārmetu pār plecu ogu sulas bundžu. Dzirdu, kā tās saturs izšlakstās uz lelles un saplīst vēl pāris vīna glāžu. Kad aiz manis aizveras lifta durvis, redzu, ka neviens nav izkustējies.

Tas viņus pārsteidza. Es rīkojos neapdomīgi un bīstami, un nav šaubu, ka man nāksies to desmitkārtīgi atmaksāt. Bet šobrīd esmu gandrīz pacilāta un ļauju sev to izbaudīt.

Man gribas uzreiz uzmeklēt Heimiču un pastāstīt viņam par savu izrādi, bet nevienu nemana. Laikam gatavojas vakariņām, un es nolemju ieiet dušā, jo manas rokas ir notraipījusi sula. Stāvēdama ūdens strūklā, sāku apcerēt, vai mans izlēciens tiešām bija saprātīgs. Man vienmēr vispirms vajadzētu atbildēt uz jautājumu: "Vai tas palīdzēs glābt Pītas dzīvību?" Netiešā veidā mana rīcība varētu tam kaitēt. Treniņos notiekošais ir stingri glabāts noslēpums, tāpēc nav nekādas jēgas ar mani kaut ko pasākt, jo neviens jau nezinās, kāds tad ir bijis mans nodarījums. Pagājušajā gadā mana neapdomība atmaksājās. Bet tas bija citāds noziegums. Ja Spēļu rīkotāji ir uz mani dusmīgi un nolemj mani sodīt arēnā, uzbrukumā varētu ciest arī Pīta. Varbūt izdarījos pārāk impulsīvi. Bet vienalga… nevarētu teikt, ka es nožēloju.

Kad sapulcējamies uz vakariņām, ievēroju, ka Pītas rokas klāj blāvi, daudzkrāsaini plankumi, kaut arī viņa mati vēl ir mitri pēc vannošanās. Viņš laikam tomēr izvēlējās kamuflāžu. Tiklīdz pasniedz zupu, Heimičs ķeras klāt jautājumam, kas interesē visus: — Nu stāstiet — kā jums gāja skatē?

Mēs ar Pītu pārmijam skatienus. Man kaut kā nemaz negribas skaļi stāstīt, ko izdarīju. Ēdamistabas mierā mūsu klusēšana ir ļoti aizdomīga. — Tu pirmais! — es mudinu. — Tu laikam paveici kaut ko ļoti īpašu. Man bija jāgaida četrdesmit minūtes, līdz atļāva iet iekšā.

Rādās, ka Pītu nomoka tāds pats negribīgums kā mani. — Nu, es… es izvēlējos kamuflāžu, kā jau tu ieteici, Katnis. — Viņš vilcinās. — Vispār tā nebija gluži kamuflāža. Es tikai izmantoju krāsas.

— Un ko tu ar tām izdarīji? — prasa Porcija.

Atceros, cik satraukti bija Spēļu rīkotāji, kad es ienācu vingrošanas zālē. Tur smakoja pēc tīrāmā līdzekļa. Zāles vidū bija uzsegts vingrošanas paklājs. Vai tam vajadzēja paslēpt kaut ko tādu, ko nevarēja nomazgāt? — Tu kaut ko uzkrāsoji, vai ne? Uzgleznoji.

— Tu redzēji? — Pīta pajautā.

— Nē. Bet šie bija pamatīgi nopūlējušies to visu noslēpt, — atbildu.

— Nūjā, tas jau būtu tikai normāli. Nedrīkst pieļaut, ka pārstāvji ieraudzītu to, ko darījis kāds cits, — Efija bezrūpīgi atgādina. — Ko tu uzgleznoji, Pīta? — Viņas skatiens ir maigs. — Vai Katnisu?

— Kāpēc lai viņš gleznotu mani, Efij? — mazliet aizkaitināta izsaucos.

— Lai parādītu, ka viņš darīs visu, ko spēj, lai tevi pasargātu. Vismaz Kapitolijā tā domā. Vai tad viņš brīvprātīgi nepieteicās iziet arēnā kopā ar tevi? — Efija skaidro, it kā tas būtu pilnīgi pašsaprotami.

— Vispār es uzgleznoju Rū, — Pīta iejaucas. — Kā viņa izskatījās pēc tam, kad Katnisa bija viņu noklājusi ar ziediem.

Pie galda ilgu laiku valda klusums, kamēr visi to sagremo. — Un ko tieši tu gribēji ar to panākt? — Heimičs drausmīgi mierīgi iejautājas.

— īsti nezinu. Man tikai gribējās viņus kaut vai uz vienu acumirkli saukt pie atbildības. Tāpēc ka viņi nogalināja to meitenīti.

— Tas ir šausmīgi. — Izklausās, ka Efija tūlīt sāks raudāt. — Tā domāt… tas ir aizliegts, Pīta. Pilnīgi. Tā tu tikai sagādāsi sev un Katnisai vēl vairāk nepatikšanu.

— Tur nu man Efijai jāpiekrīt, — piebalso Heimičs. Porcija un Sinna nesaka neko, bet izskatās ļoti nopietni. Protams, viņiem ir taisnība. Bet, kaut arī mani satrauc tas, ko izdarīja Pīta, uzskatu, ka tas bija brīnišķīgi.

— Laikam nav pārāk piemērots brīdis, lai pieminētu, ka es pakāru lelli un uzrakstīju uz tās Senekas Kreina vārdu, — ierunājos. Un panāku vēlamo efektu. Mirkli ir jūtama neticība, bet tad uz manis kā ķieģeļu siena sabrūk pārējo nosodījums.

— Tu… pakāri… Seneku Kreinu? — Sinna stomās.

— Jā. Es rādīju savas jaunās mezglu siešanas iemaņas, un viņš kaut kā iekļuva cilpā.

— Vai, Katnis, — Efija klusi novaidas. — Kā tu vispār par to uzzināji?

— Vai tad tas ir noslēpums? Pēc prezidenta Snova izturēšanās tā nevarēja spriest. Man pat likās, ka viņš tieši vēlas, lai es to zinātu, — turpinu. Efija aiziet no galda, piespiedusi sejai salveti. — Esmu sarūgtinājusi Efiju. Vajadzēja melot un pateikt, ka šāvu ar loku.

— Varētu padomāt, ka mēs to izdarījām speciāli, — Pīta piebilst un pavisam vieglītēm man uzsmaida.

— Vai tad tā nebija? — Porcija jautā, ar pirkstiem spiezdama ciet plakstus, it kā acīs spīdētu pārlieku spilgta gaisma.

— Nē, — atbildu un palūkojos uz Pītu, juzdama kaut ko jaunu — atzinību. — Neviens no mums pirms ieiešanas zālē nezināja, ko darīs.

— Un, Heimič, — Pīta atceras vēl kaut ko. — Mēs izlēmām, ka arēnā negribam nekādus sabiedrotos.

— Tas labi. Tādā gadījumā es nebūšu atbildīgs, ja kādu no maniem draugiem nogalinās jūsu stulbuma dēļ, — viņš tikai nosaka.

— Tā jau mums likās, — attraucu.

Pabeidzam maltīti klusēdami, bet, kad pieceļamies, lai ietu uz dzīvojamo istabu, Sinna apliek man roku un viegli paspiež. — Nāc, iesim paskatīties treniņu rezultātus.

Sapulcējamies ap televizoru, un mums pievienojas arī Efija ar apsarkušām acīm. Apgabalu pēc apgabala tiek parādīti pārstāvju portreti un zem tiem — punktu skaits. No viena līdz divpadsmit. Kā jau bija gaidāms, daudz punktu ir Kašmirai, Mirdzumam, Brutam, Inobārijai un Finikam. Pārējiem ir vidējs vai mazs punktu skaits.

— Vai kādreiz ir iedota arī nulle? — pajautāju.

— Nē, bet kādreiz jau ir pirmā reize, — Sinna atsaucas.

Un izrādās, ka viņam ir taisnība. Jo tas, ka gan man, gan Pītam iedod divpadsmit punktus, ieies Bada Spēļu vēsturē. Taču nevienam nenesas prāts uz svinībām.

— Kāpēc viņi tā izdarīja? — es nesaprotu.

— Lai pārējiem nebūtu citas izvēles, kā mesties virsū jums. — Heimičs ir ļoti tiešs. — Ejiet gulēt. Es nespēju uz jums skatīties.

Pīta, ne vārda neteikdams, pavada mani uz istabu, bet, pirms viņš pagūst novēlēt labunakti, es viņu apskauju un pieglaužu galvu pie krūtīm. Viņa plaukstas glāstot slīd man pār muguru, un viņš piespiež vaigu maniem matiem. — Piedod, ja visu padarīju vēl ļaunāku, — es lūdzu.

— Ne jau ļaunāku kā es. Bet kāpēc tu to darīji?

— Nezinu. Lai parādītu, ka neesmu tikai skrūvīte viņu Spēlēs? — atbildu ar pretjautājumu.

Viņš īsi iesmejas, noteikti atcerēdamies nakti pirms Spēlēm pagājušajā gadā. Mēs bijām uz jumta, jo nevarējām aizmigt. Pīta tajā naktī kaut ko tādu pateica, bet es toreiz nesapratu, ko viņš ar to bija domājis. Tagad saprotu.

— Arī es, — viņš atzīstas. — Un es nesaku, ka nemēģināšu. Tas ir, ka nemēģināšu tevi dabūt atpakaļ mājās. Bet ja runājam pilnīgi atklāti…

— Ja runājam pilnīgi atklāti, tad tu domā — prezidents Snovs droši vien tāpat ir devis tiešu rīkojumu, ka mums ir jāmirst arēnā, — es pabeidzu.

— Tas man ir ienācis prātā, — Pīta piekrīt.

Man arī tas ir ienācis prātā. Vairākas reizes. Bet, kaut arī zinu, ka nekad nepametīšu arēnu dzīva, tomēr vēl ceru, ka tas izdosies Pītam. Galu galā ogas bija nevis viņa, bet mana ideja. Neviens nešaubās, ka Pītas mestais izaicinājums bija mīlestības vārdā. Varbūt tāpēc prezidents Snovs gribēs viņu atstāt dzīvu — sabradātu un ar salauztu sirdi — kā nesatricināmu brīdinājumu visiem.

— Bet pat ja tā, ikviens zinās, ka mēs cīnījāmies līdz galam, vai ne? — Pīta jautā.

— Visi to zinās, — es piekrītu. Un pirmo reizi norobežojos no savas traģēdijas, kas prasīja visus manus spēkus pēc Spaidu izziņošanas. Atceros, kā Vienpadsmitajā apgabalā nošāva veco vīru, atceros Boniju un Tvilu un baumas par sacelšanos. Jā, apgabalos visi skatīsies, kā es uzņemu savu nāvessodu, kā prezidents Snovs pēdējo reizi demonstrē savu varu. Vini meklēs kādu zīmi, ka nav cīnījušies velti. Ja man izdosies skaidri parādīt, ka joprojām, līdz pašām beigām nepakļaujos Kapitolijam, tad Kapitolijs gan nogalinās mani… bet ne manu garu. Kā vēl labāk dot cerību dumpiniekiem?

Skaistākais manā idejā ir tas, ka lēmums glābt Pītas dzīvību, atdodot savējo, arī ir izaicinājums. Es atsakos spēlēt Bada Spēles pēc Kapitolija noteikumiem. Mani privātie nodomi ir pilnīgā pretrunā ar publiskajiem. Un, ja es tiešām varētu izglābt Pītu… revolūcijai tas būtu ideāls. Jo mirusi es būšu vērtīgāka. Mani varēs pārvērst par tādu kā mocekli cēlā mērķa labad un uzkrāsot manu seju uz karogiem, un tas cilvēkus iedvesmos vairāk nekā jebkas, ko spētu paveikt dzīva. Bet Pīta būs vērtīgāks, ja būs dzīvs un traģisks, jo viņš savas sāpes spēs ietērpt vārdos, kas iedvesmos ļaudis.

Ja Pīta zinātu, ka es kaut ko tādu perinu, viņš tūlīt zaudētu savaldīšanos, tāpēc tikai pajautāju: — Ko lai mēs sadarām savās beidzamajās dienās?

— Es tikai vēlos katru atlikušās dzīves minūti pavadīt kopā ar tevi, — Pīta atbild.

— Nu tad nāc, — atsaucos un ievelku vinu savā istabā.

Tā ir tāda greznība — atkal gulēt kopā ar Pītu. Nebiju pamanījusi, ka esmu tā izslāpusi pēc otra cilvēka tuvuma. Ka tik ļoti vēlos tumsā sajust viņu sev blakus. Vēlos, kaut nebūtu izniekojusi pēdējās naktis, nelaižot viņu pie sevis. Ieslīgstu miegā, gozēdamās viņa siltumā, un, kad es atkal atveru acis, pa logu jau iespīd dienas gaisma.

— Tu nemurgoji, — viņš bilst.

— Nemurgoju, — es piekrītu. — Un tu?

— Nē. Es jau biju aizmirsis, kā ir pa īstam izgulēties.

Kādu laiku mēs vienkārši guļam nomodā, nesteigdamies uzsākt dienu. Rīt būs intervija televīzijā, tāpēc šodien Efijai un Heimičam vajadzētu mūs apmācīt. Atkal būs augstpapēžu kurpes un sarkastiski komentāri. Bet tad sarkanmatainā eivoksu meitene atnes zīmīti no Efijas, kas vēsta: ņemot vērā, ka mums nupat bija turneja, viņi ar Heimiču esot izlēmuši, ka mēs spēsim adekvāti izturēties publikas priekšā. Nekādas apmācības nebūs.

— Tiešām? — Pīta neticīgi izņem man no rokām zīmīti un izlasa. — Vai tu zini, ko tas nozīmē? Visa diena piederēs mums vieniem pašiem.

— Žēl, ka mēs nekur nedrīkstam iet, — skumji novelku.

— Kas to saka?

Jumts. Mēs pasūtām kaudzi ēdamā, paķeram dažas segas un dodamies piknikā uz jumta. Mums ir pikniks visas dienas garumā ziedošā dārzā, kur šķind vēja zvaniņi. Mēs ēdam. Mēs sauļojamies. Es saplūcu nokārušās vīnstīgas un praktizējos siet mezglus un aust tīklus, izmantojot treniņos iegūtās prasmes. Pīta mani zīmē. Mēs izdomājam spēli ar spēka lauku, kas apjož jumtu, — viens no mums pret to met ābolu, un otram tas ir jānoķer.

Neviens mūs netraucē. Vēlā pēcpusdienā es guļu, ielikusi galvu Pītam klēpī, un viju puķu vainagu, bet viņš mudžinās manos matos, apgalvodams, ka trenējoties siet mezglus. Pēc brīža viņa rokas aprimst. — Kas ir? — pajautāju.

— Vēlos, kaut varētu šo mirkli sastindzināt un palikt tajā dzīvot uz visiem laikiem.

Kad Pīta izmet tāda veida teikumus, kas norāda uz viņa bezgalīgo mīlestību pret mani, parasti sajutos vainīga un slikta. Bet tagad man ir tik silti un es esmu tā atslābinājusies un nespēju satraukties par nākotni, ka man pasprūk: — Labi.

Dzirdu vina balsī smaidu. — Tu to tātad atļausi?

— Atļaušu.

Viņš atkal atsāk mezglot manus matus, un es iesnau— žos, bet viņš mani pamodina, lai noskatītos saulrietu. Saule slīd aiz Kapitolija jumtiem krāšņās, dzelteni oranžās debesīs. — Man likās, ka tu gribēsi to redzēt, — Pīta saka.

— Paldies. — Man saulrietu ir atlicis tik, cik var saskaitīt uz pirkstiem, un es negribu palaist garām nevienu no tiem.

Mēs neejam vakariņot kopā ar pārējiem, un neviens mūs arī nesauc.

— Es par to priecājos. Man ir apnicis padarīt visus apkārtējos nelaimīgus, — Pīta saka. — Visi raud. Vai arī Heimičs… — Viņam nav jāturpina.

Paliekam uz jumta līdz gulētiešanas laikam un tad klusi noslīdam lejā uz manu istabu, nevienu nesatikuši.

Nākamajā rītā mūs pamodina mana sagatavošanas komanda. Ieraugot mani un Pītu guļam kopā, Oktāvija nevar noturēties un uzreiz sāk bimbot. — Tu atceries, ko mums sacīja Sinna, — nikni baras Vīnija. Oktāvija pamāj un iziet šņukstēt ārā.

Pītam ir jāatgriežas savā istabā, lai sagatavotos, un es palieku trijatā ar Vīniju un Flāviju. Parastā tērgāšana nesākas. Abi runā pavisam maz, tikai laiku pa laikam liek man pacelt zodu vai izsaka kādu piezīmi par grima tehniku. Ir jau gandrīz pusdienlaiks, kad sajūtu, ka kaut kas pil man uz pleca, un pagriezusies ieraugu Flāviju, kas griež manus matus, un viņam pār vaigiem plūst asaras. Vīnija pablenž uz viņu, un Flāvijs klusi noliek šķēres uz galda un iet prom.

Paliek tikai Vīnija; viņas seja ir tik bāla, ka liekas — tetovējumi varētu nolobīties. Apņēmībā viņa gandrīz skarbi izveido man frizūru, apkopj nagus un uzklāj grimu, darbodamās ļoti ātri, lai kompensētu klāt neesošos kolēģus. Visu laiku viņa izvairās no mana skatiena. Tikai tad, kad Sinna atnāk apskatīt mani un atlaist Vīniju, viņa saņem manas rokas, palūkojas tieši acīs un saka: — Mēs visi gribētu, lai tu zini, ka… ka bija liels gods tevi sapost. — Tad viņa strauji aiziet.

Mana sagatavošanas komanda. Manu dumjo, seklo, pieķērīgo, ar spalvām un ballītēm apsēsto lutekļu atvadas gandrīz salauž manu sirdi. No Vīnijas pēdējiem vārdiem bija skaidri saprotams, ka mēs visi zinām — es neatgriezīšos. Vai to zina pilnīgi visi? Paskatos uz Sinnu. Viņš noteikti zina. Bet Sinna tak apsolīja, ka viņa asaras man nedraud.

— Ko es šovakar vilkšu? — jautāju, nopētīdama drēbju maisu ar manu kleitu.

— Prezidents Snovs pats personīgi pasūtīja kleitu, — Sinna atbild un atver maisa rāvējslēdzēju, atklājot vienu no kāzu kleitām, kas man bija mugurā fotosesijā. Kleita ir no smaga, balta zīda, ar dziļu izgriezumu un ciešu ņieburu un piedurknēm, kas no manām plaukstu locītavām sniedzas līdz grīdai. Un pērles. Visur ir pērles. Ar pērlēm ir izšūta kleita, pērles nokarājas virtenēs no mana kakla un veido tiāru plīvuram. — Kaut arī fotoseansa vakarā izziņoja Ceturkšņa Spaidus, tomēr notika balsojums par mīļāko kleitu un šī uzvarēja. Prezidents saka: tev tā šovakar jāvelk. Mūsu iebildumus vērā neņēma.

Paberzēju starp pirkstiem zīda audumu, mēģinādama saprast, ko prezidents Snovs ir izdomājis. Droši vien tāpēc, ka esmu vislielākā vaininiece, manām sāpēm, zaudējumam un pazemojumam ir jābūt visu uzmanības centrā. Viņš domā, ka tad viss būs acīm redzams. Prezidents ir manu līgavas kleitu pārvērtis par līķautu, un tas ir tik barbariski, ka tiešām mani smagi aizskar un atstāj sirdī trulu sāpi. — Nūjā, būtu žēl izniekot tik skaistu kleitu, — nosaku.

Sinna saudzīgi palīdz man uzvilkt tērpu. Kad kleita noslīd uz maniem pleciem, es tos neapmierināti paraustu. — Vai tā jau no sākta gala bija tik smaga? — Atceros, ka vairākas kleitas bija gan diezgan smagas, bet ir sajūta, ka šī te sver kādu tonnu.

— Apgaismojuma dēļ man vajadzēja veikt dažas izmaiņas, — Sinna paskaidro. Es pamāju, bet nesaprotu, kāda tam nozīme. Sinna uzvelk man kurpes, apliek pērļu rotas un plīvuru. Pielabo grimu. Liek man pastaigāt.

— Tu izskaties satriecoši, — viņš paslavē. — Paklau, Katnis, tas ņieburs ir ļoti piegulošs, tāpēc negribu, lai tu cel rokas virs galvas. Vismaz kamēr nesāksi griezties.

— Vai man atkal būs jāgriežas? — jautāju, iedomādamās savu pagājušā gada kleitu.

— Esmu pārliecināts, ka Cēzars to lūgs. Un, ja nelūgs, ierosini to pati. Bet ne uzreiz. Pietaupi to grandiozajam noslēgumam, — Sinna pamāca.

— Dod man zīmi, lai es zinātu, kad, — ierosinu.

— Labi. Vai esat kaut ko izdomājuši intervijai? Heimičs jūs esot atstājis pašu ziņā.

— Nē, šogad improvizēšu. Jocīgākais ir tas, ka es vispār nenervozēju. — Tā tiešām ir. Lai kā mani ienīstu prezidents Snovs, kapitolieši ir manā pusē.

Pie lifta satiekamies ar Efiju, Heimiču, Porciju un Pītu. Viņš ir tērpies elegantā smokingā un baltos cimdos. Tā uz kāzām ģērbjas līgavaiņi šeit, Kapitolijā.

Mājās viss ir daudz vienkāršāk. Līgava parasti noīrē kleitu, kas ir vilkta jau simtiem reižu. Vīrietim mugurā ir kaut kas tīrs, kas nav gluži ogļrača apģērbs. Abi aizpilda kaut kādus formulārus Tiesas ēkā, un viņiem ierāda mājvietu. Ģimene un draugi sapulcējas uz maltīti vai gabaliņu kūkas, ja to var atļauties. Pat tad, ja nevar, mēs vienmēr dziedam tradicionālu dziesmu brīdī, kad jaunais pāris pārkāpj savas mājas slieksni. Un mums ir pašiem sava ceremonija, kurā jaunlaulātie iekur pirmo uguni pavardā, cep maizi un to sadala. Varbūt tas ir vecmodīgi, bet Divpadsmitajā apgabalā neviens nejūtas pa īstam apprecējies, kamēr nav cepta maize.

Pārstāvji jau ir sapulcējušies aizkulisēs un klusām sarunājas, bet, kad parādāmies mēs ar Pītu, visi apklust. Atropos, ka neviens nevar atraut ne acu no manas kāzu kleitas. Vai viņiem skauž, ka tā ir tik skaista? Ka tai piemitīs tāds spēks, kas iekustinās pūli?

Beidzot Finiks izgrūž: — Nespēju noticēt, ka Sinna lika tev to uzvilkt.

— Viņam nebija citas izvēles. Prezidents Snovs viņu piespieda, — kā aizstāvēdamās attraucu. Neļaušu nevienam kritizēt Sinnu.

Kašmira atmet atpakaļ vijīgās, gaišās cirtas un iesaucas: — Tu izskaties vienkārši smieklīga! — Viņa sagrābj brāļa roku un velk viņu uz priekšu, lai gājienā uz skatuvi abi varētu iet priekšgalā. Arī pārējie sāk izkārtoties. Esmu samulsusi, jo visi gan ir dusmīgi, tomēr daži man līdzjūtīgi uzsit pa plecu un Džoena Meisone pat apstājas un sakārto manu pērļu kaklarotu.

— Liec viņam par to samaksāt, labi? — viņa saka.

Pamāju, bet sākumā nesaprotu, ko viņa ar to domā. Tikai tad, kad mēs visi sēžam uz skatuves un Cēzars Fli— kermans, kura mati un seja šogad ir izdaiļoti lavandas tonī, ir teicis ievadrunu un sākas intervijas ar pārstāvjiem. Pirmo reizi aptveru, cik ļoti nodoti jūtas uzvarētāji un kāds niknums pavada viņu vilšanos. Bet viņi to izspēlē gudri, apbrīnojami gudri, tā ka tas met ēnu uz valdību un īpaši uz prezidentu Snovu. Visi ne. Ir daži iesīkstējuši cīnītāji, piemēram, Bruts un īnobārija, kuriem tās būs tikai vēl vienas Spēles, un citi, kas ir pārāk satriekti vai apreibinājušies, vai apstulbuši, lai pievienotos uzbrukumam. Bet ir pietiekami daudz uzvarētāju, kuriem pietiek apķērības un drosmes, lai cīnītos.

Kašmira sāk pirmā un saka runu par to, kā viņa nespēj valdīt asaras ikreiz, iedomājoties, cik ļoti kapitolieši noteikti cieš, tāpēc ka mūs zaudēs. Mirdzūms atminas, cik laipni te vienmēr izturējās pret viņu un viņa māsu. Bītijs, nervozi raustīdamies, apšauba Spaidu likumību un izsaka šaubas, vai to pēdējā laikā ir pārbaudījuši eksperti. Finiks deklamē dzejoli, ko esot uzrakstījis savai vienīgajai īstajai mīlestībai Kapitolijā, un kāds simts skatītāju paģībst, jo ir pārliecināti, ka ar to ir domāti viņi. Kad pienāk Džoenas Meisones reize, viņa jautā, vai šajā situācijā nav iespējams kaut ko darīt. Ceturkšņa Spaidu izgudrotāji taču noteikti neesot paredzējuši, ka starp uzvarētājiem un kapitoliešiem uzplauks tāda mīlestība. Neviens nespētu būt tik nežēlīgs un pārraut tik dziļu saikni. Sīdere klusiņām apcer to, kā Vienpadsmitajā apgabalā visi uzskatot, ka prezidents Snovs ir visspēcīgs. Un, ja jau viņš tāds ir, tad kāpēc viņš nemaina Spaidu noteikumus? Un Cafs, kuru intervē uzreiz pēc Sīderes, uzstāj, ka prezidents noteikti varētu Spaidus mainīt, ja to gribētu, bet viņam laikam neliekoties, ka tas kādam ir svarīgi.

Kad stāda priekšā mani, skatītāji jau ir galīgi sagrauti. Viņi raud, krīt ģībonī un pat sauc, ka jāizdara izmaiņas. Ieraugot mani baltajā līgavas kleitā, kapitolieši gandrīz sāk dumpoties. Viņiem vairs nebūs manis, nebūs kāzu, nebūs nelaimīgo mīlētāju, kas bez bēdām dzīvotu mūžīgi mūžos. Pat Cēzara profesionālā stāja mazliet sašķobās, kad viņš pūlas ļaudis nomierināt, lai es varētu runāt, bet manas trīs minūtes tikmēr steigdamās aiztikšķ.

Beidzot tracis tā kā pierimst un Cēzars izmoka: — Kat— nis, šis visiem acīmredzami ir ļoti saviļņojošs vakars. Vai tu vēlētos kaut ko sacīt?

Runājot mana balss iedrebas. — Vienīgi to, ka man ir ļoti žēl, bet jūs nevarēsiet piedalīties manās kāzās… Taču es priecājos, ka jūs vismaz mani redzat šajā kleitā. Vai tā nav vienkārši… brīnumskaista? — Man nav jāskatās uz Sinnu, meklējot viņa zīmi. Jūtu, ka ir laiks. Sāku lēnām griezties, pacēlusi smagās kleitas piedurknes virs galvas.

Izdzirdot pūļa kliedzienus, domāju — tas ir tāpēc, ka izskatos satriecoši. Bet tad es manu, ka apkārt ceļas dūmi. No uguns. Nevis tie zibšņi, kas man bija pagājušā gada braucienā ar ratiem, bet kaut kas īstāks, kas aprij manu kleitu. Kad dūmi sabiezē, es izbīstos. Gaisā uzlido pārogļota zīda plēksnes, un pērles grabēdamas nobirst uz skatuves. Man nez kāpēc ir bail apstāties, jo liekas, ka mana āda tomēr nedeg un par notiekošo atbildīgs ir Sinna. Tāpēc es griežos un griežos vēl. Man aizcērtas elpa, un no visām pusēm mani ieskauj savādas liesmas. Tad vienā mirklī uguns vairs nav. Lēnām apstājos, prātodama, vai esmu kaila un kāpēc Sinna izdarīja tā, lai mana līgavas kleita sadeg.

Bet es neesmu kaila. Man mugurā ir tieši tāda paša piegriezuma kleita kā pirmīt, tikai šī ir ogļu melna un apšūta sīciņām putna spalvām. Brīnīdamās paceļu gaisā garās, brīvi krītošās piedurknes un vienlaikus ieraugu sevi televīzijas ekrānā. Esmu melnā, ar baltiem plankumiem uz piedurknēm. Vai varbūt jāsaka — uz spārniem.

Jo Sinna ir mani pārvērtis par zobgaļsīli.

18

Es arvien mazliet kvēloju, tāpēc Cēzars pavisam piesardzīgi pieskaras manam galvas rotājumam. Baltais ir nodedzis, atstājot gludu, piegulošu, melnu plīvuru, kas aizmugurē krokās pievienojas kleitas izgriezumam. — Spalvas, — Cēzars konstatē. — Tu esi kā putns.

— Tas ir zobgaļsīlis, — es saku, mazliet savēcinādama spārnus. — Šis putns ir uz piespraudes, kas bija mana pazīšanās zīme.

Cēzara sejai pārslīd viegla apjēgsmes ēna, un es nojaušu: viņš nu gan zina, ka zobgaļsīlis nav tikai mana pazīšanās zīme. Tas simbolizē daudz ko vairāk. Tas, ko Kapitolijā uzskatīs par ļoti spilgtu tērpa maiņu, apgabalos atstās pavisam citu iespaidu. Bet viņš dara, ko var.

— Nu ko, cepuri nost tavam stilistam. Diez vai kāds apstrīdēs, ka tas ir bijis visiespaidīgākais, ko mēs jebkad esam redzējuši kādas intervijas laikā. Sinna, manuprāt, tev vajadzētu paklanīties! — Cēzars māj, lai stilists pieceļas. Sinna tā arī dara un viegli, galanti paklanās. Un pēkšņi es ļoti baidos par viņu. Ko viņš ir izdarījis? Kaut ko ārkārtīgi bīstamu. Viņš ir rīkojies atklāti nepakļāvīgi. Un to viņš ir izdarījis manis dēļ. Atceros, ko viņš sacīja…

"Neuztraucies. Savas jūtas vienmēr izpaužu darbā. Tā es nesāpinu nevienu, izņemot sevi pašu."

…un baidos — viņš sevi būs sāpinājis tā, ka neko vairs nevarēs labot. Manas liesmotās pārvērtības nozīme prezidentam Snovam nepaslldēs garām neievērota.

Skatītāji, kas bija sastinguši apstulbumā, sāk mežonīgi aplaudēt. Tik tikko sadzirdu zvanu, kas atgādina, ka manas trīs minūtes ir beigušās. Cēzars pateicas, un es atgriežos savā vietā; mana kleita tagad ir viegla kā gaiss.

Kad ceļā samainos ar Pītu, kurš pašlaik dodas uz savu interviju, viņš neskatās man acīs. Uzmanīgi apsēžos, redzu vēl dažus dūmu mākonīšus, bet man pašai nekas nekaiš, tāpēc pievēršos Pītam.

Cēzars un Pīta tik dabiski sader kopā, kopš viņi uzstājās pirmo reizi. Nepiespiestā pļāpāšana, komiskās replikas un spēja veikli radīt sirdi plosošus momentus, kā Pītas atzīšanos mīlestībā pret mani, padarīja abus par skatītāju mīluļiem. Viņi uzsāk bezrūpīgu sarunu ar dažiem jokiem par uguni un spalvām, un pārceptiem cālīšiem. Bet katram ir redzams, ka Pīta ir noraizējies, tāpēc Cēzars pievēršas tematam, par ko domā visi.

— Pīta, kāda bija sajūta pēc tā visa, ko jūs bijāt pārdzīvojuši, kad uzzinājāt par Spaidiem? — Cēzars jautā.

— Biju šokā. Iedomājies, vienā mirklī es redzu, cik brīnišķīga Katnisa izskatās rajās līgavas kleitās, un jau nākamajā… — Pīta apklust.

— Tu saprati, ka nekādu kāzu nebūs? — Cēzars taktiski prasa.

Pīta ilgi neatbild, it kā pieņemdams kādu lēmumu. Viņš palūkojas uz skatītājiem, kas sēž kā noburti, tad uz grīdu un beidzot paceļ acis. — Cēzar, kā tu domā, vai mūsu draugi šeit spēj glabāt noslēpumu?

Skatītāji mulsi iesmejas. Ko viņš ar to grib teikt? Kam tad to noslēpumu nedrīkstētu izpaust? Visa pasaule skatās intervijas.

— Esmu par to pārliecināts, — Cēzars iedrošina.

— Mēs jau esam precējušies, — Pīta klusiņām saka. Pūlis ir acīm redzami satriekts, un man ir jāpaslēpj seja kleitas krokās, lai neviens nepamanītu manu apmulsumu. Ko gan viņš grib panākt?

— Bet… kā tas var būt? — Cēzars nesaprot.

— Nē, tā jau nav oficiāla laulība. Mēs neesam gājuši uz Tiesas ēku un neko tādu. Bet mums Divpadsmitajā apgabalā ir tāds laulības rituāls. Nezinu, kā to dara citos apgabalos. Bet pie mums dara tā, — Pīta stāsta un īsi apraksta maizes cepšanu.

— Vai jūsu ģimenes bija tur klāt? — Cēzars interesējas.

— Nē, mēs nevienam nepateicām. Pat Heimičam ne. Un Katnisas māte nemūžam nebūtu piekritusi. Bet, redzi, mēs zinājām, ka tad, ja apprecēsimies Kapitolijā, nekādas maizes cepšanas nebūs. Un neviens no mums abiem patiesībā negribēja gaidīt vēl ilgāk. Tāpēc mēs to kādu dienu vienkārši izdarījām, — Pīta klāsta. — Un mēs paši jūtamies vairāk precējušies, nekā saņemot kaut kādu papīru vai sarīkojot lielu balli.

— Tas tātad notika pirms Spaidiem?

— Protams, pirms Spaidiem. Esmu pārliecināts, ka mēs nemūžam to nedarītu pēc tā, ko uzzinājām. — Pīta sāk uztraukties. — Bet kas tad to varēja paredzēt? Neviens! Mēs piedalījāmies Spēlēs, mēs bijām uzvarētāji, likās — visi ļoti priecājas, ka esam kopā, un tad kā no skaidrām debesim… Nē, nu kā tad mēs varējām kaut ko tādu paredzēt?

— Jūs to nevarējāt, Pīta. — Cēzars apliek roku viņam ap pleciem. — Kā jau tu teici, to nevarēja neviens. Bet man jāatzīstas, ka es priecājos — jūs vismaz dažus mēnešus kopā bijāt laimīgi.

Atskan skaļi aplausi. Izliekos iedrošināta un paceļu seju no spalvām, un ļauju skatītājiem ieraudzīt manu traģisko pateicības smaidu. No atlikušajiem dūmiem spalvās man asaro acis, un tas visam liek izskatīties gauži piemīlīgi.

— Es nepriecājos, — Pīta iejaucas. — Es vēlos, kaut mēs būtu pagaidījuši, līdz viss būs oficiāli.

Tas satriec pat Cēzaru. — Bet īss brīdis taču noteikti ir labāks nekā nekas?

— Varbūt es arī tā domātu, Cēzar, — Pīta rūgti atzīstas, — ja nebūtu mazuļa.

Tā. Viņam atkal ir izdevies. Viņš ir nometis spridzekli, kas iznīcina visu iepriekšējo pārstāvju pūliņus. Nē, varbūt arī ne. Varbūt šogad viņš tikai aizdedzināja degli bumbai, ko uzvarētāji paši jau bija radījuši. Cerot, ka cits to uzspridzinās. Varbūt viņi domāja, ka to izdarīs mana līgavas kleita. Viņi nezināja, cik ļoti es paļaujos uz Sinnas talantu, turpretī Pītam nav vajadzīgs nekas vairāk par paša izdomu.

Bumbai eksplodējot, no visām pusēm atskan apsūdzības par netaisnību, barbarismu un nežēlību. Kādu mirkli pat tie, kas visvairāk mīl Kapitoliju, visvairāk alkst pēc Spēlēm un asinīm, pat tie nespēj būt vienaldzīgi, jo tas viss ir tik drausmīgi.

Es esmu stāvoklī.

Skatītāji nepieņem jaunumus uzreiz. Tikai tad, kad viņi aptver un saprot un dzirdēto apstiprina citas balsis aiz muguras, tikai tad pūlis saviļņojas kā ievainotu dzīvnieku bars, viņi kunkst, kliedz, sauc pēc palīdzības. Un es? Mana seja tuvplānā ir redzama televīzijā, bet es nepūlos to slēpt. Jo pat man ir jāpieņem tas, ko Pīta tikko pateica. Vai tieši no tā es visvairāk nebaidījos kāzās, nākotnē — ka zaudēšu savus bērnus Spēlēs? Un tagad tā varētu būt, vai ne? Ja es jau visu dzīvi nebūtu arvien vairāk nocietinājusies — tā ka tagad saraujos, jau iedomājoties vien par laulībām un ģimeni?

Cēzars jau atkal nespēj savaldīt pūli — pat tad, kad noskan signāls. Pīta atvadoties pamāj ar roku un, neko vairāk neteikdams, atgriežas savā vietā. Redzu, ka Cēzara lūpas kustas, bet valda pilnīgs haoss un es nedzirdu ne vārda. Tikai dārdošā himna, kas ir uzgriezta tik skaļi, ka jūtu to atbalsojamies visos kaulos, ļauj noprast, cik tālu esam tikuši programmā. Automātiski pieceļos un sajūtu, ka Pīta pasniedzas pēc manas rokas. Es to saņemu un ieraugu, ka pār puiša seju rit asaras. Cik tās ir īstas? Vai tās nozīmē, ka viņu vajā tādas pašas bailes kā mani? Ka tās vajā visus uzvarētājus? Visus vecākus visos Panemas apgabalos?

Palūkojos uz pūli, bet acu priekšā redzu Rū mātes un tēva sejas. Viņu skumjas. Viņu zaudējumu. Spontāni pagriežos pret Cafu un sniedzu plaukstu pretī viņam. Mani pirksti sakļaujas ap stumbeni, kas tagad ir viņa roka, un to stingri tur.

Un tas notiek. Visi uzvarētāju rindā sadodas rokās. Daži to izdara uzreiz, piemēram, abi narkomāni,

Stiepule un Bītijs. Citi, kā Bruts un īnobārija, šaubās, bet viņus aizrauj līdzi apkārtējo prasīgās rokas. Kad izskan himnas pēdējie akordi, mēs visi divdesmit četri stāvam ciešā līnijā un laikam pirmo reizi kopš Tumšajiem Laikiem publiski parādām apgabalu vienotību. Var redzēt, ka to ir sapratuši, jo televīzijas ekrāni cits pēc cita satumst un izslēdzas. Bet ir jau par vēlu. Vispārējā apjukumā tos neizslēdza laikus. Visi to redzēja.

Tagad nekārtības sākas arī uz skatuves, jo izdziest gaismas, un mums ir pašiem saviem spēkiem jākluburē atpakaļ uz Treniņu centru. Cafa roka izslīd man no pirkstiem, bet Pīta mani aizved uz liftu. Finiks un Džoena mēģina tikt līdzi, bet kāds satraukts Miera sargs aizšķērso abiem ceļu, un mēs ceļamies augšup vieni.

Tiklīdz izkāpjam no lifta, Pīta satver mani aiz pleciem. — Laika nav daudz, tāpēc saki uzreiz. Vai man par kaut ko ir jāatvainojas?

— Ne par ko. — Viņš ir rīkojies ļoti pārdroši, nelūgdams manu piekrišanu, bet es tikai priecājos, ka neko nezināju, ka man nebija laika uzminēt, jo tad vainas apziņa pret Geilu novērstu manu uzmanību no tā, ko patiesībā domāju par Pītas rīcību. Tā liek man sajusties spēcīgai.

Kaut kur ļoti tālu ir tāda vieta kā Divpadsmitais apgabals, kur manai mātei un māsai, un draugiem būs jāpiedzīvo šī vakara sekas. Pavisam īsa helikoptera lidojuma attālumā ir arēna, kur jau rīt Pīta un es, un pārējie pārstāvji tiksim sodīti. Bet arī tad, ja mūs visus gaida drausmīgs gals, vismaz šovakar uz skatuves notikušo vairs nevarēs izdzēst. Mēs, uzvarētāji, inscenējām paši savu sacelšanos un varbūt — tikai varbūt Kapitolijs to nespēs apspiest.

Mēs gaidām, kad atgriezīsies pārējie, bet, kad lifta durvis atveras, priekšā ir tikai Heimičs. — Tur ārā darās pilnīgs vājprāts. Visus aizsūtīja mājās, un televīzijā ir atcelts interviju atkārtojums.

Mēs ar Pītu steidzamies pie loga un mēģinām saprast, ko nozīmē jezga tālu lejā uz ielas. — Ko viņi tur saka? — Pīta jautā. — Vai viņi prasa, lai prezidents aptur Spēles?

— Nedomāju, ka viņi paši vispār zina, ko prasīt. Tāda situācija ir kaut kas vēl nepiedzīvots. Jau doma vien, ka dažam labam varētu būt iebildumi pret Kapitolija noteikto kārtību, šejieniešiem liekas mulsinoša, — Heimičs saka. — Bet Snovs nekādā gadījumā neatcels Spēles. To taču jūs saprotat, vai ne?

Es saprotu. Protams, šobrīd prezidents nu nekādi nevar atkāpties. Viņam ir atlicis tikai viens — dot prettriecienu un izdarīt to bargi. — Vai pārējie aizgāja mājās? — pajautāju.

— Viņiem lika tā darīt. Nezinu, kā viņiem veicas ar tikšanu cauri pūlim, — Heimičs atbild.

— Tad jau mēs vairs nekad neredzēsim Efiju, — Pīta atskārš. Pagājušā gada Spēļu rītā mēs viņu nesatikām. — Tu viņai no mums nodosi paldies.

— Vēl vairāk. Izdomā kaut ko īpašu. Galu galā tā ir Efija, — es piebalsoju. — Pasaki viņai, cik mēs esam pateicīgi, ka viņa ir bijusi visu laiku vislabākā pavadone, un vēl pasaki… pasaki viņai, ka mēs viņu mīlam.

Stāvam un klusējam, novilcinot neizbēgamo. Un tad Heimičs pasaka to vārdos: — Laikam jau arī mums ir jāatvadās.

— Vai tev ir vēl kāds pēdējais padoms? — Pīta jautā.

— Palieciet dzīvi, — Heimičs norūc. Šie vārdi ir tikpat kā vecs joks. Viņš mūs abus strauji apskauj, un es redzu, ka viņš vairs nevar izturēt. — Ejiet gulēt. Jums ir jāatpūšas.

Man Heimičam vajadzētu daudz ko vēl pateikt, bet nevaru iedomāties neko, ko viņš īstenībā jau nezinātu, un man rīklē ir iespriedies tāds kamols, ka, vienalga, šaubos, vai varētu kaut ko izdabūt laukā. Tāpēc atkal ļauju Pītam runāt par mums abiem.

— Saudzē sevi, Heimič.

Mēs jau ejam prom, bet, kad esam pie durvīm, mūs apstādina Heimiča balss. — Katnis, kad būsi arēnā… — viņš iesāk. Tad apklust un drūmi paglūn, tā ka man kļūst skaidrs: viņš ir manī vīlies.

— Kas ir? — es sapīkstu.

— Vienkārši atceries, kas ir tavs ienaidnieks, — Heimičs man saka. — Tas arī viss. Un tagad ejiet. Tinieties!

Mēs aizsoļojam pa gaiteni. Pīta grib iet savā istabā, nomazgāt dušā grimu un pēc laiciņa satikties ar mani, bet es viņam to neļauju. Ja starp mums aizvērsies durvis, tad tās aizslēgs un man būs jāpavada nakts bez viņa. Turklāt manā istabā arī ir duša. Es nelaižu vaļā vina roku.

Vai mēs guļam? Nezinu. Mēs visu nakti turam viens otru skavās pa pusei sapņos, pa pusei nomodā. Mēs nerunājam. Mēs abi baidāmies iztraucēt viens otru, cerot, ka varēsim iekrāt dažas dārgas minūtes atpūtai.

Rītausmā atnāk Sinna un Porcija, un es zinu, ka Pītam būs jāiet. Pārstāvji ieiet arēnā pa vienam. Viņš mani maigi noskūpsta. — Drīz redzēsimies, — viņš saka.

— Drīz redzēsimies, — atsaucos.

Uz jumtu mani pavada Sinna, viņš man palīdzēs apģērbties Spēlēm. Jau taisos kāpt uz helikoptera kāpnēm, kad kaut ko atceros. — Es neatvadījos no Porcijas.

— Es viņai pateikšu, — Sinna apsola.

Elektriskā strāva uz kāpnēm sastindzina mani, līdz ārsts ir injicējis kreisajā apakšdelmā raidītāju. Drīz mani arēnā varēs atrast vienmēr. Helikopters paceļas gaisā, un es lūkojos ārā pa iluminatoru, līdz tas satumst. Sinna visu laiku spiež mani ēst un, kad nekas nesanāk, dzert. Spēju iemalkot tikai ūdeni, domājot par dienām, kad gandrīz gāju bojā atūdeņošanās dēļ. Un domājot par to, ka man vajadzēs būt stiprai, lai glābtu Pītas dzīvību.

Kad mēs nonākam Starta telpā zem arēnas, ieeju dušā. Sinna sapin man bizi un palīdz uzvilkt apģērbu virs vienkāršas apakšveļas. Šogad pārstāvja ietērps ir piegulošs, zils kombinezons no ļoti plāna auduma un ar rāvējslēdzēju priekšpusē. Pa virsu — piecpadsmit centimetrus plata polsterēta josta no spīdīgi violetas plastmasas. Un pāris neilona kurpju ar gumijas zolēm.

— Ko tu par to saki? — jautāju, pastiepdama Sinnam audumu.

Viņš paberzē smalko materiālu pirkstos un sarauc uzacis. — Nezinu. Tas īpaši nepasargās no aukstuma vai ūdens.

— No saules? — Iztēlojos kvēlojošu debess spīdekli virs kaila tuksneša.

— Iespējams. Tas ir apstrādāts, — viņš secina. — Vai, es gandrīz aizmirsu. — Viņš izņem no kabatas manu zelta piespraudi ar zobgaļsīli un piestiprina to pie kombinezona.

— Mana vakardienas kleita bija fantastiska. — Fantastiska un neapdomīga. Bet Sinna to noteikti zināja.

— Man jau likās, ka tev patiks. — Viņš saspringti pasmaida.

Tāpat kā pagājušajā gadā, sēžam, sadevušies rokās, līdz kāda balss liek man gatavoties startam. Sinna aizved mani uz apaļo metāla plāksni un droši aizvelk manas apkakles rāvējslēdzēju. — Atceries, meitene ugunī, — viņš mani uzrunā, — es joprojām lieku savu naudu uz tevi. — Viņš noskūpsta mani uz pieres un atkāpjas, kad pār mani nolaižas stikla cilindrs.

— Paldies, — es saku, kaut arī viņš droši vien mani vairs nedzird. Izslienu zodu un turu galvu augsti, kā viņš man vienmēr ir licis darīt, un gaidu, kad plāksne sāks celties. Bet tā neceļas. Un joprojām neceļas.

Paskatos uz Sinnu un jautājoši saraucu uzacis. Viņš tikai mazliet pakrata galvu, tikpat izbrīnījies kā es. Kāpēc viss kavējas?

Pēkšņi Sinnam aiz muguras strauji veras durvis un telpā iebrāžas trīs Miera sargi. Divi sagrābj stilista rokas un saslēdz tās rokudzelžos viņam uz muguras, bet trešais iesit pa deniņiem tik stipri, ka Sinna nokrīt ceļos. Visi trīs turpina viņu sist ar kniedēm izšūtiem cimdiem, līdz uz Sinnas sejas un ķermeņa paveras brūces. Es kliedzu no visa spēka un dauzu nepadevīgo stiklu, cenzdamās nokļūt pie drauga. Miera sargi neliekas mani redzam un aizvelk Sinnas ļengano ķermeni prom. Paliek tikai asins traipi uz grīdas.

Man ir slikti, un es esmu pārbijusies. Un tajā brīdī platforma sāk celties uz augšu. Aizvien esmu atbalstījusies pret stiklu, bet tad jūtu matos vēju un pie— spiežos iztaisnoties. Ir arī pēdējais brīdis, jo stikls aizslīd un es brīvi stāvu arēnā. Kaut kas nav kārtībā ar manu redzi. Zeme ir pārāk spoža un visu laiku viļņojas. Sa— miegtām acīm skatos lejup un ieraugu, ka metāla platformu ieskauj zili viļņi, kas skalojas pāri maniem zābakiem. Lēnām paceļu acis un ieraugu, ka uz visām pusēm plešas ūdens.

Man prātā ir tikai viena skaidra doma.

Te nav vietas meitenei uguni.