Spēle ar uguni

1

Es sakļauju pirkstus ap termosu, kaut arī tējas siltums jau sen ir izgarojis saltajā gaisā. Mani muskuļi aukstumā ir pavisam sastinguši. Ja tagad parādītos savvaļas suņu bars, man būtu maz izredžu uzrāpties kokā ātrāk, nekā viņi uzbruktu. Vajadzētu celties un kustēties, un izlocīt stīvos locekļus. Bet es sēžu tik nekustīga kā klints zem manām kājām, līdz mežu sāk izgaismot rītausma. Es neko saulei nevaru padarīt. Varu tikai bezpalīdzīgi noskatīties, kā tā ievelk mani dienā, no kuras pienākšanas es baidos jau vairākus mēnešus.

Pusdienlaikā visi jau būs pie manas jaunās mājas Uzvarētāju ciematā. No Kapitolija Divpadsmitajā apgabalā būs sabraukuši žurnālisti, televīzijas operatori un pat mana kādreizējā pavadone Efija Trinketa. Interesanti, vai EPijai joprojām būs tā pati rozā parūka vai arī viņa par godu Uzvaras turnejai būs izgreznojusies kādā citā nedabiskā krāsā. Mani vēl gaidīs apkalpotāji, kas garajā braucienā ar vilcienu gādās par katru manu vajadzību. Komanda, kas mani izdaiļos publiskajiem uznācieniem. Mans stilists un draugs Sinna, kas radīja brīnišķīgos tērpus, kuru dēļ Bada Spēļu skatītāji mani vispār pamanīja.

Ja man būtu teikšana, es mēģinātu Bada Spēles aizmirst pavisam. Es nekad par tām nerunātu. Izliktos, ka tas viss bija tikai slikts sapnis. Bet Uzvaras turnejas dēļ tas nav iespējams. Turneja ir stratēģiski ieplānota pa vidu starp ikgadējām Spēlēm, un tādējādi Kapitolijs gādā, lai šausmas vienmēr ir svaigas un jūtamas. Apgabalos ir ne tikai katru gadu piespiedu kārtā jāatceras, ka Kapitolijs valda pār mums ar dzelzs dūri, mums liek to vēl arī svinēt. Un šogad viena no šova zvaigznēm esmu es. Man būs jābrauc no viena apgabala uz nākamo, jāstājas gavilējoša pūļa priekšā, kurš patiesībā mani ienīst, un jālūkojas to ģimeņu sejās, kuru bērnus esmu nogalinājusi…

Saule neatlaidīgi turpina savu gaitu, un es piespiežu sevi piecelties kājās. Visas locītavas protestē, bet kreisā kāja ir tā notirpusi, ka es to sāku just tikai pēc vairāku minūšu gājiena. Esmu sabijusi mežā trīs stundas, bet manas rokas ir tukšas, jo neesmu īsti mēģinājusi kaut ko nomedīt. Manai mātei un mazajai māsai Primai tas vairs nav svarīgi. Viņas var atļauties nopirkt gaļu pilsētas skārni, kaut arī nevienam tā negaršo labāk par svaigu medījumu. Bet mans labākais draugs Geils Hautorns un viņa ģimene ir atkarīgi no šodien nomedītā, un es nedrīkstu viņus pievilt. Sāku mest loku, kura apiešanai man vajadzēs pusotru stundu un kurš ir jāiziet, lai pārbaudītu visas mūsu izliktās cilpas. Agrāk, kad vēl gājām skolā, mums pēcpusdienās pietika laika pārbaudīt sagatavotos slazdus, pamedīt, savākt kādus augus un tikt atpakaļ uz pilsētu, lai guvumu iztirgotu. Bet tagad Geils strādā ogļu raktuvēs, turpretī man nav darāms vispār nekas, tāpēc šo pienākumu esmu uzņēmusies es.

Patlaban Geils jau ir atzīmējies raktuvēs, aiz muguras ir šaušalīgais brauciens liftā zemes dzīlēs, kur viņš ar cirtni skalda rūdu. Es zinu, kā tur lejā ir. Skolā mums katru gadu bija jādodas ekskursijā pa raktuvēm, jo tas piederējās pie apmācības. Kad biju maza, tas likās vienkārši nepatīkami. Raktuvēs ir biedējoši šauri tuneļi, smacīgs gaiss un žņaudzoša tumsa visapkārt. Bet pēc tam, kad mans tēvs un vēl vairāki ogļrači gāja bojā sprādzienā, es gandrīz nespēju iekāpt liftā. Ikgadējā ekskursija man kļuva par dziļu baiļu avotu. Divas reizes, to gaidot, kļuvu tik slima, ka māte paturēja mani mājās, jo domāja, ka esmu saķērusi gripu.

Es domāju par Geilu, kurš pa īstam mundrs jūtas tikai mežā, svaigā gaisā, saules gaismā un pie tīra, tekoša ūdens. Nezinu, kā viņš tur var izturēt. Nē, vispār… es zinu gan. Viņš iztur tāpēc, ka tā var paēdināt savu māti, divus jaunākos brāļus un māsu. Un man ir kaudzēm naudas, vairāk nekā pietiekami, lai pabarotu mūsu abu ģimenes, bet viņš nepieņem ne grasi. Viņam pat nākas grūti ļaut man gādāt gaļu, kaut arī pats noteikti parūpētos par manu māti un Primu, ja es būtu nogalināta Spēlēs. Es gan saku, ka patiesībā viņš man izdara pakalpojumu, ka sajuktu prātā, ja visu dienu tikai laiskotos. Bet es, vienalga, nekad nenesu medījumu tad, kad viņš ir mājās. Tas ir viegli, jo viņš strādā divpadsmit stundas dienā.

Tagad mēs ar Geilu tā pa īstam redzamies tikai svētdienās, tad satiekamies mežā un kopā medījam. Svētdiena joprojām ir labākā diena visā nedēļā, bet nav tāpat kā agrāk, kad mēs varējām stāstīt viens otram visu. Spēles pat to ir sagandējušas. Visu laiku ir cerība, ka pēc kāda laika starp mums abiem atkal būs tāda nepiespiestība kā senāk, bet dziļi sirdī es zinu, ka tas ir veltīgi. Atpakaļceļa vairs nav.

Cilpās es atrodu brangu ķērienu — astoņus zaķus, divas vāveres un bebru, kas ir iepeldējis kaut kādā Geila izdomātā stiepļu uzpariktē. Ar cilpām Geils dara īstus brīnumus: viņš savij tās ap noliektām koku atvasēm tā, lai medījumu nevarētu aizsniegt plēsēji, iestiprina bluķus uz smalkiem zariņiem, prot nopīt grozus, no kuriem neviena zivs nevar izsprukt. Es eju uz priekšu un, uzmanīgi uzstādīdama atpakaļ katru slazdu, domāju, ka nekad nespēšu iegūt viņa līdzsvara sajūtu un instinktīvo nojautu par to, kurā vietā medījums šķērsos taku. Viņam tā nav tikai pieredze. Tas ir dabas dots talants. Tieši tāpat es varu izšaut uz dzīvnieku gandrīz pilnīgā tumsā un nogalināt to ar vienu vienīgu bultu.

Kad es nokļūstu atpakaļ pie žoga, kas iekļauj Divpadsmito apgabalu, saule jau ir krietnā gabalā. Kā vienmēr, brīdi ieklausos, bet nodevīgā zumēšana, kāda rodas, elektriskajai strāvai plūstot pa stieplēm, nav saklausāma. To var dzirdēt ļoti reti, kaut arī teorētiski žogam visu laiku vajadzētu būt zem sprieguma. Es izlokos pa caurumu žoga apakšmalā un izlienu Pļavā, kas ir tikai akmens sviediena attālumā no mājām — manām vecajām mājām. Mēs drīkstējām tās paturēt, jo tas ir manai mātei un māsai oficiāli noteiktais miteklis. Ja es uz līdzenas vietas nomirtu, viņām būtu tur jāatgriežas. Bet pašlaik abas laimīgi dzīvo jaunajā mājā Uzvarētāju ciematā un es esmu vienīgā, kas izmanto zemo, šauro būdiņu, kurā uzaugu. Tās ir manas īstās mājas.

Es ieeju tur, lai pārģērbtos. Nomainu tēva veco ādas jaku pret smalku vilnas mēteli, kas man plecos vienmēr liekas par šauru. Atstāju tepat savus mīkstos, novalkātos mednieces zābakus un apauju kaut kādas fabrikā ražotas kurpes, kas, pēc mātes domām, ir piemērotākas meitenei ar manu stāvokli sabiedrībā. Loku un bultas esmu jau noglabājusi mežā kādā izdobtā baļķī. Kaut arī laika nav daudz, atļaujos dažas minūtes pasēdēt virtuvē. Bez uguns pavardā un galdauta uz galda tā izskatās pavisam pamesta. Ir žēl savas vecās dzīves šajā būdiņā. Mums gāja ļoti grūti, bet es zināju, kur ir mana vieta un kādi ir mani pienākumi mūsu cieši savītajos likteņos. Es vēlos, kaut varētu atgriezties tajos laikos, jo atskatoties toreizējā dzīve liekas droša salīdzinājumā ar manu tagadējo, kad esmu tik bagāta un tik slavena un mani tik ļoti ienīst Kapitolija varasvīri.

Manu uzmanību novērš ņaudieni pie durvīm. Atveru tās un ieraugu Gundegu, Primas veco, noplukušo runci. Kaķim jaunā māja patīk tikpat maz kā man, un tas vienmēr no turienes aiziet, kad mana māsa ir skolā. Mēs nekad neesam viens otram īpaši patikuši, bet nu mums ir kaut kas kopīgs. Ielaižu runci mājā, iedodu nedaudz bebra tauku un pat mazliet pakasu šim starp ausīm.

— Tu esi drausmonis, tu taču pats to zini, vai ne? — es viņam jautāju. Gundegs ar purniņu baksta manu plaukstu, prasot vēl vairāk glāstu, bet mums ir jāiet. — Nāc nu.

— Es paceļu kaķi vienā rokā, maisu ar medījumu — otrā un iznesu ārā. Dzīvnieks izraujas un nozūd zem kāda krūma.

Kurpes, krakšķinādamas ogļu atlūzas, kas klāj ielu, berž kāju pirkstus. Iedama pa šaurām šķērsieliņām un pāri pagalmiem, es jau pēc dažām minūtēm esmu pie Geila mājas. Viņa māte Heizella ierauga mani pa logu, aiz kura līkņā pie virtuves izlietnes. Viņa noslauka rokas priekšautā un nozūd, lai atvērtu durvis.

Man Heizella patīk. Es viņu cienu. 7ajā sprādzienā, kurā gāja bojā mans tēvs, dzīvību zaudēja arī viņas vīrs, un Heizella palika viena ar trim puikām un vēl mazuli, kam vajadzēja piedzimt kuru katru dienu. Nepagāja ne nedēļa pēc dzemdībām, kad viņa jau sāka staigāt apkārt, meklēdama darbu. Uz raktuvēm viņa doties nevarēja, jo bija jāpieskata zīdainis, bet viņai izdevās dabūt veļu mazgāšanai no dažiem pilsētas tirgoņiem. Četrpadsmit gadu vecumā par ģimenes galveno apgādnieku kļuva Geils, vecākais no Heizellas bērniem. Viņš jau bija pierakstījies uz tezerām, un tas viņiem ļāva saņemt skopu graudu un eļļas devu apmaiņā pret papildu reizēm, kurās viņa vārds tika rakstīts uz pārstāvju lozēm. Turklāt viņš jau tolaik prasmīgi lika cilpas. Bet ar to nebūtu pieticis piecu cilvēku ģimenes uzturēšanai, ja vien Heizella nedarbotos ar savu mazgājamo dēli, noberžot pirkstus līdz kaulam. Ziemā viņas roku āda bija tik sarkana un saplaisājusi, ka pie niecīgākā kairinājuma sāka asiņot. Tā būtu arī tagad, ja mana māte nebūtu sabrūvējusi viņai kaut kādu ziedi. Bet Heizella un Geils ir apņēmušies, ka abiem pārējiem puikām — divpadsmitgadīgajam Rorijam un desmitgadīgajam Vikam — un viņu mazajai četrgadīgajai māsiņai Pouzijai nekad nebūs jāpiesakās uz tezerām.

Heizella pasmaida, ieraudzījusi medījumu. Viņa paņem bebru aiz astes un pacilā, novērtējot svaru. — Tur iznāks labs sautējums. — Atšķirībā no Geila viņai mūsu vienošanās par medībām neliek justies neērti.

— Un laba kažokāda, — atsaucos. Te, pie Heizellas, es jūtos mierīgi. Mēs izvērtējam guvumu tieši tāpat kā vienmēr. Viņa man ielej krūzīti zāļu tējas, un es pateicīgi sakļauju nosalušos pirkstus ap karsto trauku. — Vai zini, es tā iedomājos, ka tad, kad atgriezīšos no turnejas, varētu dažreiz paņemt līdzi Roriju. Pēc skolas. Iemācīt viņam šaut.

Heizella pamāj. — Tas būtu labi. Geils jau gribētu pats, bet viņam brīvas ir tikai svētdienas, un man šķiet, ka rās viņš labprātāk pietaupa tev.

Nespēju apspiest tvīkumu, kas iesitas man vaigos. Gandrīz neviens mani nepazīst tik labi kā Heizella. Neviens nezina par saikni, kas vieno mani un Geilu. Esmu pārliecināta — daudziem likās pašsaprotami, ka mēs kaut kad apprecēsimies, lai gan es par to pat nedomāju. Taču tas bija pirms Spēlēm. Pirms otrs mūsu apgabala pārstāvis, Pīta Melārks, paziņoja, ka ir manī neprātīgi iemīlējies. Mūsu mīlasstāsts kļuva par galveno stratēģiju, ko izmantojām, lai izdzīvotu arēnā. Toties Pītam tā nebija tikai stratēģija. īsti nezinu, ko tas viss nozīmēja man. Zinu, ka Geilam tas sagādāja tikai un vienīgi sāpes. Man krūtīs viss sažņaudzas, iedomājoties, kā Uzvaras turnejā mums ar Pītu atkal būs jāparādās kā mīlētājiem.

Es žigli izdzeru tēju, kaut arī tā ir pārāk karsta, un atgrūžu krēslu no galda. — Man jāiet. Jāsapošas filmēšanai.

Heizella mani apskauj. — Pamielojies!

— Noteikti, — es piekrītu.

Mana nākamā pieturvieta ir Centrs, kur es agrāk vienmēr pārdevu lielāko daļu sava guvuma. Pirms daudziem gadiem tā bija ogļu noliktava, bet tad, kad to vairs nelietoja, tur sāka slēgt nelikumīgus darījumus un beigās izveidojās pastāvīgs melnais tirgus. Ja to uzskata par vietu, kas pievelk kriminālus elementus, tad es tajā laikam iederos. Medības mežos ap Divpadsmito apgabalu ir pretrunā ar vismaz duci likumu, un par tām pienākas nāvessods.

Parastie centra apmeklētāji gan to nekad nepiemin, bet es esmu viņu parādniece. Geils man pastāstīja, ka Taukā Sē — vecā sieva, kura pārdod zupu, — esot sākusi vākt ziedojumus, lai Spēlēs sponsorētu mani un Pītu. Naudu bija paredzēts vākt no Centra cilvēkiem, bet vēl daudzi citi par to padzirdēja un arī piemeta naudu. Nav ne jausmas, cik daudz viņi savāca; katrā ziņā jebkura dāvana arēnā maksāja pasakainu naudu. Zinu tikai to, ka man tas nozīmēja dzīvību.

Joprojām rodas dīvaina sajūta, kad es atveru galvenās durvis un man rokā ir tukša medījumu soma, kurā nav nekā pārdodama, toties pret gurnu jaušas naudas zutņa smagums. Mēģinu iepirkties tik daudzās vietās, cik vien iespējams, iegādādama kafiju, maizītes, olas, dziju un eļļu pie dažādiem tirgotājiem. Pēdējā brīdī vēl nopērku trīs pudeles degvīna no vienroces, ko sauc Uzšķērdēja, — raktuvju negadījumā cietušas sievietes, kas izrādījās gana gudra, lai izdzīvotu.

Degvīns nav domāts manai ģimenei. Tas ir Heimi— čam, kurš Spēlēs bija mans un Pītas treneris. Lielākoties viņš ir īdzīgs, kauslīgs un pielējies. Bet viņš paveica savu pienākumu — un vēl vairāk nekā tikai pienākumu -, jo pirmo reizi Spēlēs tika atļauts uzvarēt diviem pārstāvjiem. Un tāpēc es esmu arī Heimiča parādniece, lai kāds viņš būtu. Uz visiem laikiem. Es pērku degvīnu tāpēc, ka pirms dažām nedēļām viņam izbeidzās alkohols un tajā brīdī to nevarēja nopirkt; viņu sagrāba paģiras, un viņš drebēja un kliedza uz briesmoņiem, ko redzēja tikai viņš pats. Primu viņš pārbaidīja līdz nāvei, un, godīgi sakot, arī man tas viss nelikās īpaši jautri. Kopš tā laika es veidoju degvīna uzkrājumus gadījumam, ja dziras atkal aptrūktos.

Mūsu galvenais Miera sargs Krejs sarauc pieri, ieraudzījis mani ar pudelēm. Viņš ir pavecāks vīrs ar plāniem, sudrabainiem matiem, kas ir sasukāti sāniski virs koši sarkanās sejas. — Tas dzēriens tev ir par stipru, meitēn. — Viņš zina, ko runā. Krejs līdz ar Heimiču dzer vairāk nekā jebkurš cits, ko jebkad esmu satikusi.

— Ai, mana māte to izmanto zālēm, — vienaldzīgi atsaku.

— Nūja, ar tādu var nožmiegt teju katru kaiti, — viņš piekrīt un uzmet galdā monētu, lai dabūtu savu pudeli.

Pie Taukās Sē es atgrūžos ar rokām pret leti un, apsēdusies uz tās, pasūtu porciju zupas — kā rādās, ķirbju un pupu maisījumu. Kamēr ēdu, pienāk Miera sargs, vārdā Dārijs, un arī nopērk bļodu viruma. No likuma kalpiem Dārijs man patīk vislabāk. Viņš nekad necenšas izlikties svarīgs, un parasti ar viņu var labi paķircināties. Dārijam droši vien jau ir pāri par divdesmit, bet viņš neliekas vecāks par mani pašu. Smaids un rudie mati kas spurojas uz visām pusēm, liek viņam izskatīties puiciskam.

— Vai tad tev nav jābūt vilcienā? — viņš man jautā.

— Mani savāks pusdienlaikā, — attraucu.

— Vai tev nevajadzētu izskatīties labāk? — skaļi čukstot, viņš interesējas. Nevaru nepasmaidīt par viņa zobgalību, par spīti manam nomāktajam garastāvoklim. — Varbūt iesien matos lenti vai kaut ko tamlīdzīgu? — Viņš pacilā manu bizi, un es viņu iebukņīju.

— Nesatraucies. Kad šie būs tikuši galā, mani vairs ne pazīt nevarēs.

— Tas labi, — viņš tērgā. — Pārmaiņas pēc izrādi lepnumu par savu apgabalu, Everdīnas jaunkundz. Ko? — Saskatījies ar Tauko Sē, viņš nošūpo galvu tēlotā nosodījumā un aiziet pie saviem draugiem.

— To bļodu tu man atdod! — Taukā Sē sauc puisim pakaļ, bet neizklausās īpaši barga, jo saucienu pavada smiekli. — Vai Geils tevi pavadīs? — viņa apvaicājas.

— Nē, viņa sarakstā nebija, — atbildu. — Bet es viņu satiku svētdien.

— Es biju domājusi, ka viņš jau nu gan būs tajā sarakstā. Viņš tak ir tavs brālēns, — viņa viltīgi noteic.

Tas piederas pie Kapitolija sadomātajiem meliem. Kad mēs ar Pītu iekļuvām starp astoņiem Bada Spēļu finālistiem, uz apgabalu atsūtīja žurnālistus, kuriem bija jāizveido sižeti par mūsu personisko dzīvi. Cilvēkiem jautāja par maniem draugiem, un visi norādīja uz Geilu. Bet, tā kā es arēnā spēlēju mīlnieci, mans labākais draugs nedrīkstēja būt Geils. Viņš bija pārāk izskatīgs, pārāk vīrišķīgs un it nemaz negribēja smaidīt un izlikties jauks kameru priekšā. Bet mēs esam visnotaļ līdzīgi. Mēs abi izskatāmies pēc Vīles bērniem. Mums ir tumši, taisni mati, olīvkrāsas āda un pelēkas acis. Tāpēc kāds ģēnijs izdomāja, ka Geils būs mans brālēns. Es par ro uzzināju tikai tad, kad bijām jau mājās, uz stacijas perona, un māte sacija: — Tavi brālēni un māsīca nespēj vien sagaidīt, kad varēs tevi satikt! — Es pagriezos un ieraudzīju Geilu un Heizellu, un mazos mani gaidām. Ko man citu bija darīt kā vien spēlēt līdzi?

Taukā Sē zina, ka mēs neesam radinieki, bet liekas, ka to ir aizmirsuši pat daži no tiem, kurus pazīstam jau gadiem ilgi.

— Es nevaru vien sagaidīt, kad tas viss būs galā, — nočukstu.

— Zinu, — Taukā Sē piekrīt. — Bet, lai tiktu līdz galam, tev ir tas jāpārdzīvo. Labāk nekavējies.

Ceļā uz Uzvarētāju ciematu sāk mazliet snigt. Ciemats ir apmēram kilometra attālumā no laukuma pilsētas centrā, bet tur izskatās kā pavisam citā pasaulē. Tas ir atsevišķs rajons, kur mājas ir uzbūvētas ap skaistu, ziedošiem krūmiem izdaiļotu skvēru. Ciematā ir divpadsmit māju, un katra no tām ir tik liela, ka tajā ietilptu desmit tādas būdiņas, kādā uzaugu es. Deviņas mājas stāv tukšas jau kopš uzcelšanas. Trīs apdzīvotās pieder Heimičam, Pītam un man.

Mājas, kurās mitinās mana ģimene un Pīta, izstaro dzīvības siltumu. Logos deg gaisma, no skursteņiem ceļas dūmi, un par godu tuvīnajiem Ražas svētkiem durvis grezno labības saišķi košās krāsās. Turpretī no Heimiča nama pretēji dārznieka pūlēm dveš pamestības un no— laistības elpa. Brīdi saņemos pie galvenajām durvīm, zinādama, ka iekšā būs nelāga smaka, un tad atgrūžu tās vaļā.

Es uzreiz nepatikā saraucu degunu. Heimičs neļauj nevienam nākt pie sevis tīrīt, bet pats to dara ļoti slikti. Gadu gaitā sakrājusies alkohola un vēmekļu, vārītu kāpostu un piedegušas gaļas, nemazgātu drēbju un peļu izkārnījumu dvaka ir sajaukusies tādā smakoņā, ka man acīs izsprāgst asaras. Laipoju pār tukšiem iesaiņojuma papīriem, stikla lauskām un kauliem piemētāto grīdu turp, kur zinu, ka atradīšu Heimiču. Viņš sēž pie virtuves galda, izplētis rokas pār koka virsmu, ar seju alkohola peļķē un krāc tā, ka galva plīst vai pušu.

Piebikstu viņa plecam. — Celies! — es uzsaucu, jo esmu iemācījusies, ka viņu nav iespējams pamodināt kaut kā pieklājīgi. Krākšana uz mirkli jautājoši pierimst, bet atkal atsākas. Pagrūžu viņu stiprāk. — Celies, Heimič! Ir turnejas diena! — Ar pūlēm atveru logu un dziļi ieelpoju āra svaigo gaisu. Es ar kājām paspārdu drazu uz grīdas un, atradusi alvas kafijas kannu, izlietnē piepildu to. Pavards vēl nav pilnībā izdzisis, un man izdodas no dažām kvēlošām oglēm izšķilt liesmu. Ieberu kannā tik daudz kafijas biezumu, lai būtu droša, ka sanāks labs, stiprs dzēriens, un uzlieku kannu vārīties.

Heimičs joprojām nemana neko no apkārt notiekošā. Tā kā nekas cits nelīdz, es ietecinu mazgājamā bļodā ledusaukstu ūdeni, izgāžu to šim uz galvas un palecu nost. No gulētāja rīkles izlaužas dobja, zvērīga skaņa. Viņš pietraušas kājās, aizsper krēslu metru no galda un atvēzējas ar nazi. Biju piemirsusi, ka guļot viņš to vienmēr tur rokā. Būtu vajadzējis nazi izķeksēt no šamā pirkstiem, bet man galva bija pilna citu rūpju. Viņš lādēdamies īsu brīdi dursta gaisu, bet tad attopas, noslauka seju piedurknē un pagriežas pret logu. Es sēžu uz palodzes — gadījumam, ja vajadzētu glābties.

— Ko tu dari? — viņš izspļauj.

— Tu liki pamodināt stundu pirms operatoru ierašanās.

— Ko? — viņš nesaprot.

— Tā bija tava ideja, — es apgalvoju.

Izskatās, ka viņš atceras. — Kāpēc es esmu galīgi slapjš?

— Es nevarēju tevi pamodināt, — paskaidroju. — Paklau, ja tu gribēji, lai ar tevi auklējas, tad vajadzēja sarunāt Pītu.

— Ko tad sarunāt? — Puiša balss vien liek manām iekšām nepatīkami sagriezties no vainas, skumjām un bailēm. Un ilgām. Atzīstos, ka jūtu arī tās. Tikai citu izjūtu ir pārāk daudz, lai ilgas jelkad ņemtu virsroku.

Skatos uz Pītu, kas pašlaik pieiet pie galda, un saules gaisma no loga atspīd nupat uzkritušajās sniegpārslās viņa gaišajos matos. Pīta ir stiprs un veselīgs, pavisam citāds nekā tas slimais, izvārgušais zēns, ko es pazinu arēnā, un tagad tas, ka viņš pieklibo, ir tik tikko manāms. Viņš uzliek galdā svaigu maizes klaipu un pastiepj plaukstu pret Heimiču.

— Es liku sevi pamodināt, nevis saslimdināt ar plaušu karsoni, — Heimičs burkšk un atdod savu nazi. Viņš norauj netīro kreklu, atklādams tikpat netīru apakškreklu, un noslaukās ar tā sauso dalu.

Pīta pasmaida un noskalo Heimiča nazi ar degvīnu no pudeles, kas atradās uz grīdas. Noslaucījis asmeni krekla stērbelē, puisis sagriež maizi. Pīta mūs visus apgādā ar svaigi ceptiem maizes izstrādājumiem. Es medīju. Pīta cep. Heimičs dzer. Mums katram ir savi paņēmieni, kā aizpildīt brīvos brīžus un novērst prātu no domām par laiku, kad sacentāmies Bada Spēlēs. Tikai pasniedzis Heimičam doniņu, Pīta vispār paskatās uz mani. — Vai gribēsi gabalu?

— Nē, es jau paēdu Centrā, — atsaucos. — Bet paldies. — Mana balss ir tik neskanīga, ka nemaz neizklausās pēc manējās. Tieši tāpat kā ikreiz, sarunājoties ar Pītu — pēc tam kad kameras bija nofilmējušas mūsu laimīgo atgriešanos mājās un mēs atsākām savu īsto dzīvi.

— Nav par ko, — viņš stīvi attrauc.

Heimičs aizmet savu kreklu kaut kur prom vispārējā nekārtībā. — Brr! Jums abiem pirms šova būs krietni jāpatrenējas.

Viņam, protams, ir taisnība. Skatītāji gaidīs mīlas balodīšus, kuri uzvarēja Bada Spēlēs, nevis divus jauniešus, kas tik tikko spēj paskatīties viens otram acīs. Bet es rikai nosaku: — Novannojies, Heimič. — To pateikusi, izlecu pa logu un pāri zālienam dodos uz savu māju.

Sniegs jau sāk krāties kārtām, un aiz manis paliek pēdu nospiedumi. Pie parādes durvīm es apstājos un nodauzu no kurpēm slapjumu, pirms eju iekšā. Māte pūlas dienu un nakti, lai filmēšanas laikā viss būtu nevainojami, tāpēc nav īstais laiks piebradāt viņas spodrās grīdas. Tikko pagūstu ienākt, kad viņa jau ir klāt un sagaida mani atplestām rokām.

— Neuztraucies, es noaušos tepat. — Atstāju kurpes uz paklājiņa.

Māte savādi gaisīgi iesmejas un noņem man no pleca medījumu somu, kas ir pilna ar pirkumiem. — Tas jau ir tikai sniegs. Vai tu jauki pastaigājies?

— Pastaigājos? — Viņa taču zina, ka es pusi nakts pavadīju mežā. Tad ieraugu, ka viņai aiz muguras virtuves durvīs stāv kāds vīrietis. Uzmetusi vienu skatienu pie drēbnieka šūtajam uzvalkam un plastikas ķirurgu noslīpētajiem vaibstiem, noprotu, ka viņš ir no Kapitolija. Kaut kas te nav tā, kā vajag. — Es drīzāk slidoju. Ārā kļūst slidens.

— Tev ir viesis, — māte saka. Viņas seja ir ļoti bāla, un balsī es sadzirdu raizes, ko viņa pūlas apslēpt.

— Es domāju, ka viesi būs tikai pusdienlaikā. — Izliekos nemanām viņas uztraukumu. — Vai Sinna atnāca ātrāk, lai palīdzētu man sagatavoties?

— Nē, Katnis, pie tevis ir atnācis… — māte iesāk.

— Nāciet šurp, Everdīnas jaunkundz, — svešais vīrietis aicina. Viņš pamāj uz gaiteni. Ir dīvaina sajūta, ka mani komandē pašas mājā, bet es neesmu tik dumja, lai izteiktu piezīmes.

Ejot pār plecu uzmundrinoši uzsmaidu mātei. — Droši vien kādas instrukcijas turnejai. — Man visu laiku sūta visādus materiālus par maršrutu un par to, kā viss norisināsies katrā apgabalā. Bet pie bibliotēkas durvīm, ko es līdz šim vēl nekad neesmu redzējusi aizvērtas, jūtu, ka domas sāk trauksmaini šaudīties. Kas ir atnācis? Ko no manis grib? Kāpēc māte ir tā nobālējusi?

— Ej vien iekšā, — mudina kapitolietis, kas sekoja man pa gaiteni.

Pagriežu pulēto misiņa rokturi un ieeju iekšā. Man degunā iecērtas pretišķīgs rožu un asins smaržas sajaukums.

Kāds sīka auguma vīrelis ar baltiem matiem, kurš man šķiet attāli pazīstams, pašlaik lasa grāmatu. Viņš paceļ pirkstu, it kā liekot mazliet uzgaidīt, pagriežas, un mana sirds uz mirkli apstājas.

Es lūkojos tieši prezidenta Snova čūskas redzokļiem līdzīgajās acīs.

2

Pēc manām domām, prezidentam Snovam vienmēr vajadzētu atrasties blakus marmora kolonnām, no kurām karājas milzīgi karogi. Redzēt viņu starp ikdienišķiem priekšmetiem bibliotēkā ir mulsinoši. It kā atverot katlu, ieraudzītu nevis sautējumu, bet odzes atņirgtos indes zobus.

Ko viņš varētu te gribēt? Es domās žigli pārskatu citu Uzvaras turneju atklāšanas ceremonijas. Atceros uzvarējušos pārstāvjus kopā ar viņu padomdevējiem un stīlīstiem. Dažreiz uzstājas pat kādi augsti valdības pārstāvji. Bet prezidentu Snovu es tajās nekad neesmu redzējusi. Viņš piedalās svinībās Kapitolijā. Punkts.

Tas, ka viņš ir šurp mērojis tālo ceļu no savas pilsētas, var nozīmēt tikai vienu: man ir lielas nepatikšanas. Un, ja tā, tad nepatikšanas ir arī manai ģimenei. Es nodrebu, iedomājoties, cik bīstami tuvu mana māte un māsa ir šim vīram, kurš mani ienīst. Viņš vienmēr mani ienīdīs. Jo izrādījos pārāk gudra viņa sadistiskajām Bada Spēlēm un liku Kapitolijam izskatīties muļķīgi — tātad iedragāju vina varu.

Es tikai mēģināju nosargāt savu un Pītas dzīvību. Jebkāda dumpinieciska rīcība bija tīrā sakritība. Bet, ja Kapitolijs nolemj, ka dzīvajos drīkst palikt tikai viens

pārstāvis un kāds uzdrošinās mest viņu lēmumam izaicinājumu, tā jau pati par sevi ir dumpošanās. Es varēju aizstāvēties, tikai izliekoties, sak, kaislīga mīlestība pret Pītu laupījusi man saprašanu. Tāpēc mums abiem atjāva palikt dzīviem. Mūs abus kronēja kā uzvarētājus. Mums atļāva doties mājās un svinēt, un atvadīties no kamerām, un mūs lika mierā. Līdz šim brīdim.

Sajūtos tā, it kā būtu ienākusi neaicināta — varbūt tāpēc, ka māja ir tik jauna, vai varbūt tāpēc, ka esmu tik šokēta, Snovu ieraugot, vai arī tāpēc, ka mēs abi saprotam — viņam pietiek tikai pakustināt pirkstu un es esmu pagalam. It kā šīs būtu viņa mājas un es te neesmu ielūgta. Tāpēc nesaku, ka viņš ir laipni gaidīts un nepiedāvāju apsēsties. Es nesaku neko. Patiesībā izturos tā, it kā viņš tiešām būtu čūska — indīga čūska. Stāvu nekustīgi un lūkojos viņam acīs, apsvērdama, kā lai nozūd u.

— Man šķiet: viss būs daudz vienkāršāk, ja mēs vienosimies, ka nemelosim viens otram, — viņš ierunājas. — Ko tu par to saki?

Man liekas, ka mēle ir sasalusi un es nevarēšu parunāt, tāpēc mani pārsteidz pašas rāmā balss, atbildot: -Jā, man arī šķiet, ka tā mēs ietaupīsim laiku.

Prezidents Snovs pasmaida, un es pirmo reizi ievēroju viņa lūpas. Rūtu domājusi, ka tās ir tādas kā čūskai, tas ir, ka viņam tādu nav. Bet viņam ir — tās ir pārāk pilnīgas, un to āda ir pārāk cieši nostiepta. Man neviļus iešaujas prātā: nez vai tās ir uzlabotas, lai viņš izskatītos pievilcīgāks? Ja tā, tad nauda un laiks ir palaists vējā, jo viņš nepavisam nav pievilcīgs.

— Mani padomdevēji raizējās, ka ar tevi varētu būt grūtības, bet tu taču nedomā radīt problēmas, ko? — viņš jautā.

— Nē, — atbildu.

— Tā jau es viņiem teicu. Es teicu, ka meitene, kas ir gatava iet tik tālu, lai glābtu savu dzīvību, negribēs to uzreiz aizsviest pa roku galam. Un viņai ir jādomā par savu ģimeni. Māti, māsu un visiem… brālēniem un māsīcām. — Viņš īpaši uzsver pēdējos vārdus, un es nojaušu, ka viņš zina — mēs ar Geilu neesam radinieki.

Nu ko, tagad tas ir pateikts. Varbūt tā ir labāk. Man nepatīk miglaini draudi. Daudz labāk ir skaidri zināt, kas notiek.

— Piesēdīsim. — Prezidents Snovs apsēžas pie lielā, pulētā koka galda, kur Prima pilda mājasdarbus un mana māte nodarbojas ar saviem rēķiniem. Viņam nav nekādu tiesību un tomēr ir pilnīgi visas tiesības sēdēt šajā vietā — tāpat kā atrasties mūsu mājā. Es sēžu galda otrā pusē uz viena no kokā grebtajiem krēsliem ar taisnu atzveltni. Krēsls ir paredzēts garākam cilvēkam par mani, tāpēc līdz grīdai sniedzas tikai mani pirkstgali.

— Man ir kāda problēma, Everdīnas jaunkundz, — prezidents Snovs saka. — Problēma, kas parādījās jau tajā brīdī, kad tu arēnā atradi tās indīgās ogas.

Tas bija brīdis, kad es uzminēju: ja Spēļu rīkotājiem būs jāizvēlas, vai noskatīties, kā mēs ar Pītu izdarām pašnāvību — tas nozīmētu, ka uzvarētāja nebūs vispār, — vai arī ļaut uzvarēt mums abiem, viņi izvēlēsies pēdējo.

— Ja galvenajam Spēļu rīkotājam Senekam Krei— nam būtu bijis kaut cik saprāta, viņš jūs uzreiz būtu saspridzinājis pīšļos. Bet viņu nelaimīgā kārtā pārņēma sentiments. Un tagad tu esi te. Vai vari uzminēt, kur ir viņš? — prezidents jautā.

Es pamāju, jo no tā, kā viņš to pasaka, kļūst saprotams, ka Senekam Kreinam ir izpildīts nāvessods. Tagad, kad starp mums ir tikai galds, rožu un asiņu smaka ir stiprāk jūtama. Pie prezidenta Snova žaketes atloka ir piestiprināta roze, kas vismaz norāda, no kurienes varētu nākt puķu smarža, kaut arī tā noteikti ir ģenētiski pastiprināta, jo neviena īsta roze tā neož. Kas attiecas uz asiņu smaku… es tiešām nesaprotu, kur tā rodas.

— Pēc tam nekas cits neatlika kā ļaut tev pabeigt spēlīti līdz galam. Un vispār tev diezgan labi sanāca tēlot samīlējušos skolnieci. Kapitoliešus izdevās pārliecināt. Diemžēl apgabalos gan visi tam nenoticēja, — viņš stāsta.

Manai sejai laikam pārslīd kaut neliela mulsuma ēna, jo prezidents Snovs paskaidro:

— To tu, protams, nezini. Tev nav pieejama informācija par noskaņojumu citos apgabalos. Bet vairākos no tiem cilvēki tavu sīko viltību ar ogām uzskatīja par izaicinājumu, nevis mīlestības apliecinājumu. Un, ja pat meitene no Divpadsmitā apgabala var izaicināt Kapitoliju un viņai par to ne matiņš nenokrīt no galvas, tad kas gan varētu viņus kavēt darīt to pašu? Kāpēc lai neizceltos, piemēram, nemieri?

Tikai pēc mirkļa es saprotu pēdējā teikuma nozīmi. Un tad mani pārņem atskārsme. — Vai kaut kur ir notikuši nemieri? — jautāju, vienlaikus izbijusies un mazliet pacilāta, iedomājoties par tādu iespēju.

— Vēl ne. Bet tādi izcelsies, ja notikumu gaita nemainīsies. Un nemieri jau agrāk ir noveduši līdz revolūcijai. — Prezidents Snovs paberzē pieri virs kreisās uzacs — tieši tajā pašā vietā, kur mēdz koncentrēties arī manas galvassāpes. — Vai tev vispār ir kāda nojausma, ko tas nozīmē? Cik cilvēku ietu bojā? Kādos apstākļos būtu jādzīvo tiem, kas paliktu dzīvi? Lai kādas kuram būtu pretenzijas pret Kapitoliju, tici man: ja mēs ļausim apgabaliem brīvu vaļu kaut vai tikai uz īsu brīdi, sabruks visa sistēma.

Mani pārsteidz, cik tieši un pat atklāti prezidents runā. It kā viņa lielākās rūpes tiešām būtu Panemas pilsoņu labklājība, kaut arī patiesībā tā nemaz nav. Nezinu, kur man rodas drosme izteikt šos vārdus: — Sistēma laikam gan ir ļoti trausla, ja to var sagraut saujiņa ogu.

Prezidents ilgi veras manī. Un tad vienkārši nosaka: — Tā ir trausla, bet ne tādā ziņā, kā esi iedomājusies tu.

Pie durvīm kāds pieklauvē, un galvu spraugā pabāž kapitolietis. — Viņas māte vaicā, vai jūs vēlētos tēju.

— Jā, vēlētos. Es vēlos tēju, — prezidents atsaucas. Durvis paveras platāk, aiz tām stāv māte, un viņai rokās ir paplāte ar porcelāna tējas servīzi, ko viņa pēc apprecēšanās paņēma līdzi uz Vīli.

— Nolieciet to šeit, lūdzu. — Prezidents pastumj savu grāmatu stūrī un ar plaukstu paplikšķina pa galda vidu.

Māte atstāj paplāti norādītajā vietā. Uz tās ir tējkanna un tasītes, krējums, piens un šķīvis ar cepumiem. Tie ir skaisti izrotāti ar ziediem maigos toņos. Tāda glazūra var būt tikai Pītas roku darbs.

— Cik brīnišķīgi! Vai zināt: tas ir jocīgi, bet cilvēki bieži piemirst, ka arī prezidentiem ir kaut kas jāēd, — prezidents Snovs šarmanti nosaka. Māte vismaz drusku atslābst.

— Vai pagādāt jums vēl kaut ko? Es varētu pagatavot šo to pamatīgāku, ja esat izsalcis, — viņa piedāvājas.

— Nē, viss ir vienkārši burvīgi. Paldies jums, — viņš attrauc, skaidri likdams saprast, ka viņa var doties prom. Māte pamāj, uzmet īsu skatienu man un tad iziet. Prezidents Snovs ielej mums abiem tēju un, papildinājis savējo ar krējumu un cukuru, ilgi maisa. Jūtu, ka viņš savu sakāmo ir pateicis un gaida, kad es atbildēšu.

— Mans nodoms nebija izraisīt sacelšanos.

— Es tev ticu. Tam nav nozīmes. Tavs stilists tērpu izvēlē izrādījās īsts gaišreģis. Katnisa Everdīna — meitene ugunī ir radījusi dzirksteli, kura nepieskatīta var pāraugt sātaniskā ugunsgrēkā, kas aprīs visu Paņemu, — viņš skaidro.

— Kāpēc nenogalināt mani tagad uz vietas? — man pasprūk.

— Publiski? — viņš brīnās. — Tas būtu kā eļļa ugunī.

— Nu tad noorganizējiet nelaimes gadījumu, — ierosinu.

— Kurš tam ticētu? — viņš nepiekrīt. — Ja tu skatītos, tu pati tam nenoticētu.

— Nu tad vienkārši pasakiet, kas man jādara. Es to izdarīšu, — es padodos.

— Kaut nu viss būtu tik vienkārši. — Viņš paņem vienu no ziediem rotātajiem cepumiem un to aplūko. — Burvīgi. Vai tos cepa tava māte?

— Pīta. — Pirmo reizi jūtu, ka nespēju paskatīties prezidentam acīs. Pasniedzos pēc tējas, bet nolieku krūzi atpakaļ, jo dzirdu, kā tā drebelīgi nošķind pret apakštasīti. Lai to noslēptu, es paņemu cepumu.

— Pīta. Kā tad klājas tavai lielajai mīlestībai? — viņš apvaicājas.

— Labi, — atsaku.

— Kurā brīdī viņš saprata, cik patiesībā vienaldzīga tu pret viņu esi? — šis jautā tālāk, pamērcēdams cepumu tējā.

— Es neesmu vienaldzīga, — pretojos.

— Bet varbūt ne tik ļoti aizrāvusies ar jauno cilvēku, kā uzskata visa valsts, — viņš neliekas mierā.

— Kas to saka?

— Es, — prezidents atmet. — Un manis te nebūtu, ja es būtu vienīgais, kuru māc šaubas. Kā klājas tavam izskatīgajam brālēnam?

— Es nezinu… es ne… — Man aizspiež rīkli pretīgums — pret visu šo sarunu, pret to, ka ar prezidentu Snovu ir jāapspriež savas jūtas pret diviem man vissvarīgākajiem cilvēkiem.

— Runā, Everdīnas jaunkundz. Ja mēs nenonāksim pie veiksmīga risinājuma, es viņu pavisam viegli varu nogalināt, — viņš saka. — Viņam nenāk par labu tas, ka jūs katru svētdienu kopīgi nozūdat mežā.

Ja jau viņš zina pat to, tad… ko vēl? Un kā viņš to zina? Daudzi varētu viņam pateikt, ka mēs ar Geilu svētdienās medījam. Vai tad mēs katras svētdienas pievakarē neesam redzami, apkrāvušies ar medījumu? Vai tad tā nav jau gadiem ilgi? Īstenībā jautājums ir par to, kas, pēc prezidenta domām, notiek mežā aiz Divpadsmitā apgabala robežām. Tur mūs noteikti nenovēroja. Vai varbūt novēroja? Vai varētu būt, ka mums sekoja? Tas liekas neiespējami. Vismaz tas, ka mums varētu būt sekojis kāds cilvēks. Kameras? Līdz šim man tas nekad nebija ienācis prātā. Mežs vienmēr bija mūsu drošā osta, vieta, kur mūs nevarēja sasniegt Kapitolijs, kur mēs varējām brīvi teikt visu, ko jūtam, un būt tie, kas esam. Vismaz pirms Spēlēm. Ja kapitolieši mūs kopš tā laika novēro, tad ko viņi ir redzējuši? Divus cilvēkus, kas medī, pauž ķecerīgas domas par Kapitoliju — to gan. Bet ne jau divus mīlniekus, kā, šķiet, ir iedomājies prezidents Snovs. Šajā ziņā mēs esam drošībā. Ja vien… ja vien…

Tas notika tikai vienreiz. Tas bija ātri un negaidīti, tomēr notika.

Pēc tam kad mēs ar Pītu atgriezāmies mājās no Spēlēm, bija pagājušas vairākas nedēļas, līdz es varēju palikt ar Geilu divatā. Sākumā bija obligātās svinības. Bankets uzvarētājiem, kurā bija lūgti tikai augstu stāvoši viesi. Brīvdiena visam apgabalam, kad visi varēja ēst par brīvu un izldaidēties, skatoties kapitoliešu mākslinieku priekšnesumus. Pirmā no divpadsmit Sainīšu dienām, kad katram apgabala iedzīvotājam piegādāja pārtikas saini. Tas man patika vislabāk. Redzēt, kā visi izsalkušie Vīles bērneļi skraidelē apkārt, vicinādamies ar ābolu biezeņa burkām, gaļas konservu bundžām un pat saldumiem. Mājās viņus vēl gaidīja lietas, kas bija pārāk lielas, lai tās panestu, — labības maisi un eļļas kannas. Man patika apzināties, ka tādus labumus viņi saņems katru mēnesi vesela gada garumā. Tas bija viens no nedaudzajiem brīžiem, kad es tiešām priecājos, ka esmu uzvarējusi Spēlēs.

Tā nu ar visām ceremonijām un sarīkojumiem, un žurnālistiem, kas dokumentēja katru manu kustību, kā es vadīju pasākumus un pateicos, un skūpstīju Pītu par prieku skatītājiem, man vispār nebija privātās dzīves. Pēc dažām nedēļām viss beidzot norima. Operatori un žurnālisti savāca savas mantas un aizbrauca mājās. Manas un Pītas attiecības kļuva tik vēsas, kādas tās ir vēl joprojām. Mana ģimene iekārtojās mājā Uzvarētāju ciematā. Divpadsmitā apgabala ikdienas dzīve atsāka savu gaitu — strādnieki gāja uz raktuvēm un bērni — uz skolu. Nogaidīju, līdz man likās, ka viss tiešām ir beidzies, un tad kādu svētdienu, nevienam neko neteikusi, es piecēlos vairākas stundas pirms rītausmas un devos prom mežā.

Laiks vēl turējās gana silts, un man nevajadzēja jaku. Paņēmu līdzi pilnu somu ar gardumiem — aukstu vistas gaļu un sieru, un beķerejas maizi, un apelsīnus. Vecajās mājās uzvilku savus medību zābakus. Žogs kā parasti nebija pieslēgts elektrībai, tāpēc bija pavisam vienkārši ielavīties mežā un atrast loku un bultas. Aizgāju uz manu un Geila satikšanās vietu — vietu, kur mēs ēdām brokastis tās izlozes dienas rītā, kad man nācās doties uz Spēlēm.

Gaidīju vismaz divas stundas. Es jau sāku domāt, ka viņš pagājušajās nedēļās ir zaudējis cerības, ka atnākšu. Vai arī ka es viņam esmu kļuvusi vienaldzīga. Varbūt viņš mani pat ienīst. Un, iedomājoties, ka esmu zaudējusi Geilu uz visiem laikiem, zaudējusi savu labāko draugu — vienīgo cilvēku, kam esmu uzticējusi visus savus noslēpumus, man tā sāpēja, ka vairs nespēju sāpes izturēt. Tas bija pēdējais piliens papildu visam notikušajam. Jutu, kā acīs sariešas asaras un rīkle aizžņaudzas tā, kā tas vienmēr notiek, kad esmu bēdīga.

Tad es pacēlu galvu un ieraudzīju, ka Geils stāv trīs metrus tālāk un klusēdams raugās manī. Nedomājot pielēcu kājās un apskāvu viņu, un izdvesu dīvainu skaņu, kas reizē bija smiekli, elsas un raudas. Viņš turēja mani tik cieši, ka neredzēju viņa seju, bet pagāja ilgs laiks, līdz viņš mani atlaida, un arī tad tas bija tikai tāpēc, ka viņam nekas cits neatlika, jo man sākās šausmīgi skaļas žagas un bija jāpadzeras.

Todien mēs darījām visu to pašu, ko parasti. Mēs paēdām brokastis. Mēs medījām, zvejojām un vācām saknes. Aprunājām pilsētniekus. Bet mēs nepieminējām mūs pašus, Geila jauno dzīvi raktuvēs un manu arēnā pavadīto laiku. Tikai visu ko citu. Kad nonācām pie tā cauruma žogā, kas ir vistuvāk Centram, man šķiet — es tiešām jau biju noticējusi, ka viss varētu būt tāpat kā agrāk. Ka mēs turpināsim veco dzīvi.

Atdevu visu medījumu Geilam, lai viņš to iztirgo, jo mājās tagad bija ļoti daudz ēdiena. Es viņam pateicu, ka neiešu uz Centru, kaut arī ļoti ilgojos tur nokļūt, jo mana māte un māsa pat nezināja, ka biju izgājusi medīt, un noteikti nesaprata, kur esmu palikusi. Un tad pēkšņi, tai brīdī, kad es ierosināju, ka varētu uzņemties ikdienas cilpu apgaitu, viņš saņēma plaukstās manu seju un noskūpstīja mani.

Es biju pilnīgi nesagatavota. Varētu domāt, ka pēc daudzajām stundām, ko esmu pavadījusi kopā ar

Geilu — redzējusi viņu runājam un smejamies, un saraucam uzacis —, es par viņa lūpām zinu visu, kas jāzina. Bet nebiju iztēlojusies, cik siltas tās jautlsies pret manējām. Vai to, cik viegli viņa rokas,— kas vija tik smalkus slazdus, varētu saņemt arī mani. Šķiet, es izdvesu kaut kādu rīkles skaņu. Neskaidri atceros, kā piekļāvu viņa krūtīm cieši dūrēs sakļautos pirkstus. Viņš palaida mani vaļā un sacīja: — Man bija tas jāizdara. Vismaz vienu reizi. — To pateicis, viņš bija prom.

Kaut arī saule jau rietēja un mana ģimene noteikti raizējās, apsēdos zem koka pie žoga. Mēģināju izdomāt, ko es jūtu pēc skūpsta, vai man tas patika vai ne, bet atcerējos tikai to, kā Geila lūpas piespiedās manējām un kā viņa āda vēl viegli smaržoja pēc apelsīniem. Nebija nekādas jēgas salīdzināt šo skūpstu ar tiem daudzajiem, ko biju mijusi ar Pītu. Vēl nebiju izšķīrusies, vai tie vispār skaitījās skūpsti. Pēc ilga laika es beidzot pārrados mājās.

Tonedēļ pieskatīju slazdus un atdevu gaļu Heizel— lai. Bet Geilu es nesatiku līdz svētdienai. Biju sacerējusi veselu runu par to, kā negribu sev puisi un kā plānoju nekad dzīvē neprecēties, bet beigās man to nemaz nevajadzēja. Geils izlikās, it kā nekāda skūpsta vispār nebūtu bijis. Varbūt viņš gaidīja, ka es kaut ko teikšu. Vai arī ka noskūpstīšu viņu. Taču es arī tikai izlikos, ka nekāda skūpsta vispār nav bijis. Bet tas bija. Geils bija sagrāvis kādu neredzamu barjeru mūsu starpā un līdz ar to arī jebkādas cerības, ka varētu turpināties mūsu senā, vienkāršā draudzība. Lai kā izliktos, es vairs nespēju skatīties uz viņa lūpām tāpat kā agrāk.

Tas viss pazib domās bridi, kad prezidenta Snova acis ieurbjas manējās, draudot nogalināt Geilu. Cik muļķīgi no manas puses bija iedomāties, ka Kapitolijs mani tāpat vien ignorēs, kad būšu atgriezusies mājās! Labi, es neko nezināju par iespējamo dumpi. Bet zināju, ka viņi uz mani dusmojas. Un ko es darīju tā vietā, lai ievērotu ārkārtīgu piesardzību, kāda pieklātos šajā situācijā? No prezidenta viedokļa, es neievēroju Pītu un visa apgabala priekšā nekautri atklāju, ka man labāk patīk Geils. Un tādējādi nepārprotami izrādu, ka tik tiešām ņirgājos par Kapitoliju. Tagad manas vieglprātības dēļ ir apdraudēts arī Geils un viņa ģimene, un mana ģimene, un Pīta.

— Lūdzu, nenodariet pāri Geilam, — čukstu. — Viņš ir tikai mans draugs. Viņš jau daudzus gadus ir mans draugs. Nekā vairāk mūsu starpā nav. Turklāt tagad visi domā, ka mēs esam brālēns un māsīca.

— Mani interesē tikai tas, kā tas ietekmē attiecību attīstību ar Pītu, tādējādi ietekmējot noskaņojumu apgabalos, — prezidents Snovs atsaka.

— Turnejā viss būs pa vecam. Es būšu viņā tikpat iemīlējusies kā iepriekš, — apsolu.

— Tāpat kā tagad, — viņš izlabo.

— Tāpat kā tagad, — es piekrītu.

— Bet, lai novērstu sacelšanos, tev būs jāizliekas vēl labāk, — prezidents turpina. — Sī turneja būs tava vienīgā iespēja izdarīt pavērsienu.

— Zinu. Es to darīšu. Es pārliecināšu visus apgabalus, ka nevis izaicināju Kapitoliju, bet esmu neprātīgi iemīlējusies.

Prezidents Snovs pieceļas un nosusina uzblīdušās lūpas salvetē. — Mērķē vēl augstāk, ja nu ar to nepietiktu.

— Ko jūs ar to gribat teikt? Kā es varu mērķēt vēl augstāk? — es nesaprotu.

— Pārliecini mani, — viņš paskaidro. Nometis salveti, prezidents Snovs atkal paņem savu grāmatu. Neskatos, vai viņš aiziet, tāpēc satrūkstos, kad čuksts atskan pie pašas auss. — Starp citu, es zinu par to skūpstu. — Durvis ar klikški aizveras.

3

Tā asins smaka… tā nāca no viņa elpas.

Ko viņš dara? es domāju. Vai viņš dzer asinis? Iztēlojos prezidentu malkojam asinis no tējas tasītes. Pamērcējam cepumu un izvelkam to — pilošu un sarkanu.

Aiz loga tik klusi un maigi kā murrājošs kaķis ierūcas mašīna, un tad rūkoņa pagaist tālumā. Mašīna aizslīd tikpat nemanāmi kā atbraukusi.

Istaba manās acīs griežas lēnos, greizos lokos, un es iedomājos, ka varbūt paģībšu. Paliecos uz priekšu un ar vienu roku pieķēros galdam. Otrā joprojām ir Pītas skaistais cepums. Šķiet, ka uz tā bija tīģerlilija, bet nu cepums manā rokā ir sabirzis drupačās. Es pati pat nepamanīju, pa kuru laiku to saspiedu, bet acīmredzot jau vajadzēja pie kaut kā pieturēties, kad mana pasaule apmeta kūleni.

Prezidenta Snova apmeklējums. Gaidāmā apgabalu sacelšanās. Tiešs nāves drauds Geilam un, iespējams, vēl citiem. Visi, ko es mīlu, ir nolemti. Un kas zina, kam vēl nāksies samaksāt par manu rīcību? Ja vien neizdosies turnejas laikā visu pavērst otrādi. Novērst neapmierinātību un nomierināt prezidentu. Un kā? Pierādot valstij, ka es mīlu Pītu Melārku. Tā, lai nepaliktu ne šaubu ēnas.

Es to nevaru. Man nav tik labu aktrises dotību. No mums abiem labākais un patīkamākais ir Pīta. Viņš spēj cilvēkiem likt noticēt jebkam. Es esmu tā, kura aizveras, nolien malā un ļauj viņam runāt,— cik nu tas ir iespējams. Taču Pītam viņa pieķeršanās nav jāpierāda. Man ir jāpierāda savējā.

Izdzirdu gaitenī mātes vieglos, žiglos soļus. Viņa nedrīkst uzzināt, izlemju. Neko. Es izstiepju rokas pār paplāti, veikli noslauku no plaukstām cepumu drupačas un drebelīgi iedzeru malku tējas.

— Vai viss kārtībā, Katnis? — māte apvaicājas.

— Viss ir labi. Televīzijā to gan nekad nerāda, bet prezidents vienmēr pirms turnejas ierodas pie uzvarētājiem, lai novēlētu veiksmi, — moži atsaucos.

Mātes sejai pārslīd skaidri redzams atvieglojums. — Ā, man likās, ka ir kādas nepatikšanas.

— Nē, kur nu! Nepatikšanas sāksies tad, kad sagatavošanas komanda ieraudzīs, ka esmu ļāvusi ataugt uzacīm. — Māte iesmejas, un es iedomājos par to, ka man no tā laika, kad vienpadsmit gadu vecumā uzņēmos rūpes par ģimeni, vairs nav citas iespējas, kā to turpināt. Man vienmēr māte būs jāsargā.

— Varbūt ielaist vannā ūdeni? — viņa jautā.

— Lieliski. — Es redzu, kā viņu iepriecina mana atbilde.

Kopš esmu atpakaļ mājās, ļoti cenšos uzlabot savas attiecības ar māti. Tā vietā, lai noraidītu jebkādus mēģinājumus palīdzēt, kā es gadiem ilgi biju darījusi, jo dusmojos, tagad lūdzu viņu paveikt dažādus uzdevumus. Es ļauju viņai rīkoties ar visu iegūto naudu. Es nevis tikai paciešu viņas apskāvienus, bet apskauju viņu arī pati. Arēnā pavadītajā laikā sapratu, ka ir jābeidz māti sodīt par to, kas nebija viņas vaina, īpaši par plosošo depresiju, kādā viņa ieslīga pēc tēva nāves. Jo dažreiz cilvēkiem kaut kas atgadās un viņi nav gatavi stāties tam pretī.

Kā, piemēram, es. Šobrīd.

Turklāt tad, kad pārrados atpakaļ apgabalā, māte izdarīja kaut ko brīnišķīgu. Pēc tam kad ģimenes un draugi bija mūs ar Pītu sveikuši stacijā, žurnālistiem ļāva uzdot dažus jautājumus. Kāds pajautāja mātei, ko viņa domā par manu draugu, un viņa atbildēja: kaut arī Pīta esot īsts paraugs visiem jaunajiem vīriešiem, es vēl esot par jaunu, lai man vispār būtu draugs. Vārdiem sekoja zīmīgs skatiens uz Pītas pusi. Atskanēja smiekli, un izskanēja komentāri, kā, piemēram, "vienam te būs nepatikšanas", un Pīta atlaida manu roku un pakāpās nostāk. Ilgi tas neturpinājās — spiediens rīkoties pretēji bija pārāk liels -, bet tas bija iegansts būt atturīgākiem, nekā mēs bijām Kapitolijā. Un varbūt tas palīdzēs izskaidrot to, cik reti esmu bijusi ar Pītu pēc tam, kad operatori bija prom.

Uzeju augšstāvā uz vannasistabu, kur mani jau gaida kūpoša baļļa. Māte ir ielikusi tajā nelielu maisiņu ar kaltētiem ziediem, kuru smarža vijas gaisā. Neviena no mums nav pieradusi pie tādas greznības — pietiek tikai atgriezt krānu un var neierobežotā daudzumā dabūt karstu ūdeni. Mūsu mājās Vīlē bija tikai aukstais ūdens, un, ejot vannā, daļu tā vajadzēja uzvārīt uz plīts. Izģērbjos un iegremdējos zīdaini glaudenajā ūdenī — māte tam ir pielējusi arī kaut kādu eļļu. Mēģinu atgūties.

Vispirms ir jāizdomā, kam visu izstāstīt un vai vispār to maz vajag. Mātei un Primai, protams, ne. Viņas tikai kļūtu galīgi slimas no raizēm. Ceilam arī ne. Pat tad, ja es varētu ar viņu aprunāties. Ko tad viņš darītu ar tādām ziņām? Ja viņš būtu viens pats, es varētu mēģināt Geilu pārliecināt bēgt. Bet viņš nav viens, un viņš nemūžam nepamestu savu ģimeni. Un arī mani ne. Kad atgriezīšos mājās, man būs viņam kaut kas jāpasaka, lai paskaidrotu, kāpēc mūsu svētdienas pieder pagātnei, bet šobrīd es nespēju par to domāt. Tikai par to, ko darīt turpmāk. Turklāt Geils jau tāpat ir tik dusmīgs un sašutis par Kapitolija izdarībām, ka dažreiz man liekas — viņš pats sarīkos dumpi. Pamudinājums ir pēdējais, kas viņam ir vajadzīgs. Nē, es nedrīkstu neko teikt tiem, kas paliks Divpadsmitajā apgabalā.

Ir vēl trīs cilvēki, kam varētu uzticēties. Vispirms jau mans stilists Sinna. Bet man ir nojauta, ka Sinna jau tā nav pilnīgā drošībā, un es negribu viņam sagādāt vēl lielākas nepatikšanas, esot tuvākās attiecībās. Vēl ir Pīta, kurš būs mans partneris šajā krāpšanā, bet kā lai uzsāku sarunu? Cau, Pīta, vai atceries: es teicu, ka vispār tikai izliekos tevī iemīlējusies? Nūjā, tagad tev vajadzētu to visu aizmirst un tēlot, ka esi manī samīlējies vēl vairāk, jo pretējā gadījumā prezidents nogalinās Geilu. Es to nevaru. Turklāt Pīta tēlos labi neatkarīgi no tā, vai viņš zinās, kas ir likts uz spēles, vai arī ne. Tātad atliek Heimičs. Piedzērušais, īdzīgais, kauslīgais Heimičs, kuram es tikko uzgāzu bļodu ledusauksta ūdens. Kad viņš bija mans padomdevējs, viņa pienākums bija rūpēties par to, lai palieku dzīva. Jācer, ka viņš vēl gribēs darīt to pašu.

Atslīgstu ūdenī un ļauju tam izdzēst apkārtējās skaņas. Vēlos, kaut baļļa izplestos, lai es varētu peldēt kā mežā kādreiz kopā ar tēvu karstās vasaras svētdienās. Tās bija īpašas dienas. Mēs devāmies mežā agri no rīta un gājām tālāk nekā parasti, līdz nonācām pie neliela ezera, ko bijām atraduši medījot. Es pat neatceros, kā sāku peldēt, jo biju vēl pavisam maziņa, kad tēvs man to iemācīja. Atceros tikai, kā niru, metu kūleņus un plunčājos. Kā starp kāju pirkstiem žļurkstēja ezera dubļainā gultne. Kā smaržoja puķes un zāles. Kā es šūpojos ūdenī uz muguras tāpat kā tagad un lūkojos zilajās debesīs un kā ūdens apslāpēja meža trokšņus. Tēvs ar maisu ķēra ūdensputnus, kas ligzdoja pie krasta, es meklēju olas garajā zālē, un mēs abi seklākajās vietās rakām katnisu — to augu saknes, kuru vārdā viņš nosauca mani. Vakarā, kad atgriezāmies mājās, māte izlikās, ka mani nepazīst, jo es biju pavisam tīra. Tad viņa pagatavoja brīnišķīgas vakariņas — ceptu pīli un katnisas sakņu sacepumu ar mērci.

Ne reizi neesmu aizvedusi Geilu uz to ezeru. Es to būtu varējusi. Lai tur tiktu, vajag daudz laika, taču ūdensputnus ir tik viegli noķert, ka tā var atgūt zaudēto medībās. Bet ezers ir kaut kas tāds, ar ko es nekad neesmu īsti gribējusi dalīties, tā vieta pieder tikai man un manam tēvam. Pēc Spēlēm pāris reižu esmu tur aizgājusi, jo man pa dienu ir maz darāmā. Peldēties joprojām ir jauki, bet parasti šie pārgājieni mani tikai nomāc. Pēdējo piecu gadu laikā ezers nav mainījies gandrīz nemaz, bet mani pašu vairs nevar ne pazīt.

Pat ballā zem ūdens es sadzirdu kņadu. Kaut kur taurē mašīna, kāds izkliedz sveicienu, aizcērtas durvis.

Tas var nozīmēt tikai to, ka ir ieradusies mana svīta. Man pietiek laika, tikai lai noslaucītos un uzvilktu halātu, kad sagatavošanas komanda jau iespurdz vannas— istabā. Par kaut kādu kautrēšanos nevar būt ne runas.

Attiecībā uz manu ķermeni šiem trim cilvēkiem nav nekādu noslēpumu.

— Katnis, tavas uzacis! — Vīnija uzreiz iebrēcas, un, par spīti drūmajam noskaņojumam, man nākas apspiest smieklus. Sievietes gaiši zaļganzilie mati ir ieveidoti tā, ka spurojas uz visām pusēm kā adatas, un zeltainie tetovējumi, kas kādreiz rotājās tikai virs uzacīm, ir apvi— jušies apkārt acīm un vēl pastiprina iespaidu, ka esmu viņu pilnīgi satriekusi.

Pienāk Oktāvija un mierinoši papliķē Vīnijai pa muguru; viņas apaļīgais ķermenis pret Vīnijas tievo, stūraino augumu izskatās vēl pilnīgāks nekā agrāk. — Nu, nu. Tās tu salabosi viens un divi. Bet ko lai es daru ar šitiem nagiem? — Viņa stingri sagrābj manu plaukstu savās zirņu zaļajās rokās. Nē, tagad viņas āda vairs nav gluži tādā krāsā kā zirņi. Drīzāk tā ir gaišā skuju zaļā tonī. Toņa maiņa neapšaubāmi ir mēģinājums turēties līdzi Kapitolija kaprīzajām modes tendencēm. — Nē, nu tiešām, Katnis, tu būtu varējusi man atstāt kaut ko, ar ko strādāt! — viņa gaužas.

Tas ir tiesa. Pāris pēdējos mēnešos es esmu nograuzusi nagus līdz ādai. Varētu jau mēģināt no tā atradināties, bet nespēju sameklēt gana labu iemeslu, lai to darītu.

— Piedod, — nomurminu. Neesmu īpaši piedomājusi pie tā, kādu iespaidu nagi atstās uz manu sagatavošanas komandu.

Flāvijs pacilā dažas šķipsnas manu slapjo, sapinkājušos matu. Viņš nosodoši papurina galvu, un viņa oranžās sprogas palecas. — Vai kāds ir tiem pieskāries pēc mūsu pēdējās satikšanās? — viņš stingri noprasa. — Atceries, ka mēs īpaši lūdzām tevi neaiztikt matus.

— Jā! — atzīstos, juzdamās pateicīga, ka varu kaut kā parādīt: nu nav tā, ka es pilnīgi nebūtu likusies par viņiem ne zinis. — Tas ir, nē, neviens nav tos apgriezis. Es atcerējos. — Nē, neatcerējos vis. Drīzāk vienkārši par tiem aizmirsu. Kopš atgriezos mājās, visu laiku tikai pinu matus parastajā bizē.

Izskatās, ka tas viņus nomierina, un šie visi mani noskūpsta, apsēdina uz krēsla manā guļamistabā un, kā parasti, sāk bez pārtraukuma pļāpāt, pat nepapūlēdamies noskaidrot, vai es klausos. Kamēr Vīnija atjauno manas uzacis, Oktāvija pieliek mākslīgos nagus un Flāvijs ziež matos kaut kādu ķēpu, es dabūju dzirdēt visu par Kapitoliju. Cik aizraujošas bijušas Spēles, cik garlaicīgi esot pēc tam, kad tās ir beigušās, kā visi nevarot vien sagaidīt, kad mēs ar Pītu Uzvaras turnejas beigās atkal ieradīsimies pilsētā. Un tad jau pavisam drīz kapitolieši sākšot gatavoties Ceturkšņa Spaidiem.

— Vai nav satraucoši?

— Vai tev nešķiet, ka tev ir šausmīgi paveicies?

— Jau pašā pirmajā uzvarētājas gadā tu varēsi būt padomdevēja Ceturkšņa Spaidos!

Viņi uzbudinājumā runā visi reizē.

— O jā, — atturīgi nosaku. Neko jēdzīgāku nevaru pateikt. Jau parastā gadā būt par pārstāvju padomdevēju ir visīstākais murgs. Es vairs nevaru paiet garām skolai, neiedomājoties par to, kurš no bērniem man būs jāapmāca. Bet šogad ir vēl ļaunāk — šogad notiks Septiņdesmit piektās Bada Spēles, un tas nozīmē, ka ir Ceturkšņa Spaidu gads. Ceturkšņa Spaidi notiek ik pēc divdesmit pieciem gadiem, tad par godu apgabalu sakāves jubilejai notiek grandiozas svinības, un, lai būtu jautrāk, pārstāvjiem būs paredzēts kāds nelaimīgs pavērsiens. Es, protams, vēl nekad neesmu to piedzīvojusi. Toties atceros, ka skolā dzirdēju: otrajos Ceturkšņa Spaidos Kapitolijs esot pieprasījis, lai arēnā būtu divreiz vairāk pārstāvju. Skolotāji neiedziļinājās detaļās, un tas bija pārsteidzoši, jo tajā gadā uzvarētāja laurus ieguva Heimičs Ebernatijs no mūsu pašu Divpadsmitā apgabala.

— Heimičam jāgatavojas tam, ka viņam pievērsīs lielu uzmanību! — Oktāvija spiedz.

Heimičs man nekad nav stāstījis par savu personīgo pieredzi arēnā. Es nekad arī nejautāju. Un, ja kādreiz esmu redzējusi viņa Spēles televīzijas atkārtojumos, tad laikam toreiz biju pārāk jauna, lai atcerētos. Bet šogad Kapitolijs neļaus viņam to aizmirst. Savā ziņā ir labi, ka Spaidu laikā padomdevēji būsim mēs abi ar Pītu, jo ir skaidrs, ka Heimičs būs galīgi pilnā.

Beiguši runāt par Ceturkšņa Spaidiem, mani palīgi sāk tērgāt par visvisādiem sīkumiem no savas neizprotami muļķīgās dzīves. Ko esot teicis kāds par kādu citu, par kuru es nekad neesmu dzirdējusi, un kādas kurpes šie tikko esot iepirkuši, un Oktāvija vēl plāj garu stāstu par to, kāda kļūda bija likt visiem viņas dzimšanas dienas svinībās izrotāties ar spalvām.

Jau drīz vien āda ap manām uzacīm sūrst, mati ir gludi un zīdaini un nagi ir sagatavoti lakošanai. Rādās, ka trijotnei ir dots rīkojums apkopt tikai manas rokas un seju, droši vien tāpēc, ka aukstuma dēļ viss pārējais būs apsegts. Kad šie ķeras pie sejas un nagu izkrāsoša— nas, Flāvijs par katru cenu grib izmantot pašam raksturīgo violeti sarkano lūpukrāsu, bet beigās samierinās ar rozā. No Sinnas sagatavotās krāsu paletes redzu, ka mēs liksim uzsvaru uz meitenīgo, nevis seksīgo. Tas labi. ja es mēģināšu izturēties provokatīvi, nemūžam nevienu ne par ko nepārliecināšu. To Heimičs pateica pavisam nepārprotami jau tad, kad trenēja mani intervijai pirms Spēlēm.

Mazliet sakautrējusies ienāk māte un saka: Sinna esot viņai lūdzis parādīt sagatavošanas komandai, kā viņa ieveidojusi manus matus izlozes dienā. Šie dedzīgi piekrīt un pilnīgi kā apburti noraugās, kad viņa sāk veidot smalko pinumu. Spoguli es redzu, kā trijotne seko katrai mātes kustībai un ar kādu dedzību viņi paši izmēģina roku. Visi trīs ir ļoti izpalīdzīgi, cieņpilni un mīļi pret manu māti, un es jūtos nelāgi par to, ka visu laiku uzskatu sevi par pārāku. Kas zina, kāda es pati būtu un par ko runātu, ja būtu uzaugusi Kapitolijā? Varbūt arī manas lielākās bēdas būtu tās, ka esmu dzimšanas dienai pasūtījusi kostīmu ar spalvām.

Kad mani mati ir ieveidoti, apakšstāva dzīvojamā istabā atrodu Sinnu un, jau viņu ieraugot vien, sajūtos cerīgāk. Stilists ir tāds pats kā vienmēr — vienkāršas drēbes, īsi, tumši mati un acis, kas mazliet ietonētas ar zeltainu kontūrzīmuli. Mēs apkampjamies, un es gandrīz gribu izstāstīt viņam notikušo ar prezidentu Snovu. Bet — nē, esmu nolēmusi vispirms izstāstīt Heimičam.

Viņš vislabāk zinās, kam lai to uzkrauju. Tomēr ar Sinnu ir tik viegli sarunāties. Pēdējā laikā mēs esam daudz runājuši pa telefonu, kas pienācās kopā ar māju. Vispār tas ir jocīgi, jo gandrīz nevienam citam no mums pazīstamajiem tāda nav. Pītam gan ir, bet viņam es, protams, nezvanu. Heimičs savējo jau pirms vairākiem gadiem norāva no sienas. Manai draudzenei Medžai, mēra meitai, mājās ir telefons, bet, ja gribam parunāties, mēs satiekamies. Sākumā telefonu gandrīz neviens nelietoja. Un tad sāka zvanīt Sinna, lai piestrādātu pie mana talanta.

Katram uzvarētājam ir jābūt kādam talantam. Talants ir kāda aizraušanās, ko uzvarētājs pats sev izvēlas, jo uzvarētājiem nav ne jāiet skolā, ne jāstrādā apgabala rūpniecībā. Talants var būt jebkas, vienalga kas, par ko uzvarētāju var intervēt. Pītam, kā izrādās, tiešām ir kāds talants — gleznošana. Viņš jau daudzus gadus ir veidojis glazūras kūkām un cepumiem ģimenes beķerejā. Bet tagad, kad ir bagāts, viņš var atļauties smērēt īstu krāsu uz audekla.

Man nekādu talantu nav, ja nu vienīgi nelegālas medības, par ko nemūžam nevarētu stāstīt kapitoliešiem. Māte mēģināja modināt manu interesi par kādu no piemērotām nodarbēm, kuru sarakstu viņai atsūtīja Efija Trinketa. Tajā bija pavārmāksla, ziedu kārtošana, flautas spēle. Nekas no tā visa mani neaizrāva, bet Primai gan padevās visas trīs. Visbeidzot iejaucās Sinna un piedāvāja attīstīt manu kaislību uz apģērbu modelēšanu, un to attīstīt tiešām bija nepieciešams, jo iepriekš man tādas nebija vispār. Bet es piekritu, jo tas nozīmēja, ka varēšu runāties ar Sinnu, un viņš apsolīja izdarīt visu nepieciešamo.

Pašlaik viņš izkārto manā dzīvojamā istabā dažādus priekšmetus: drēbes, audumus un bloknotus ar paša zīmētām skicēm. Paņemu vienu bloknotu un aplūkoju kleitu, ko it kā esmu radījusi. — Vai zini, man šķiet — esmu daudzsološa, — es saku.

— Ģērbies, tu nejēga, — viņš uzsauc un iegrūž man rokās kaudzi drēbju.

Kaut arī mani neinteresē apģērbu modelēšana, es jūsmoju par tām drēbēm, ko Sinna šuj man. Piemēram, šīs. Melnas, vaļīga piegriezuma bikses no bieza, silta materiāla. Ērta, balta blūze. Džemperis no zaļas, zilas un pelēkas dzijas kaķēna spalvas mīkstumā. Ādas šņorzābaki, kas pirkstgalos nespiež.

— Vai es savas drēbes esmu modelējusi pati? — pajautāju.

— Nē, tu tikai ceri, ka reiz varēsi veidot savus tērpus un būt tāda pati kā es, tavs modes elks, — Sinna attrauc. Viņš pasniedz man nelielu žūksni kartīšu. — Kad filmēs drēbes, tu nolasīsi sitās. Mēģini radīt iespaidu, ka tev tas ir svarīgi.

Tajā brīdī ierodas Efija Trinketa ar ķirbju oranžu parūku galvā un atgādina visiem: — Mums ir jāseko grafikam! — Viņa noskūpsta mani uz abiem vaigiem, vienlaikus mādama, lai televīzijas operatori nāk iekšā, un liek man nostāties savā vietā. Mēģinu Efijai pakļauties, jo tikai viņas dēļ mēs Kapitolijā vispār kaut kur ieradāmies laikā. Sāku šaudīties apkārt kā tāda uzvelkama lelle, cilāju drēbes un melšu niekus, piemēram: — Vai nav burvīgi? — Skaņu operatori ieraksta, kā es līksmā balsī lasu kartītes, lai vēlāk savienotu bikli ar tekstu, un tad mani izmet no telpas, lai varētu mierīgi nofilmēt manis (Sinnas) radītos tērpus.

Primu par godu šai dienai palaida no skolas agrāk. Tagad māsa stāv virtuvē un viņu intervē vēl viena televīzijas komanda. Savā debeszilajā kleitā, kas izceļ acu krāsu, ar pieskaņoto lenti, kas sakļaujas ap gaišajiem matiem, viņa izskatās ļoti piemīlīga. Prima ir mazliet paliekusies uz priekšu un pastiepusies uz balto zābaciņu pirkstgaliem, it kā taisītos pacelties spārnos, it kā…

Bam! Man ir tāda sajūta, it kā man kāds būtu iebelzis pa krūtīm. Neviens to, protams, nav darījis, bet sāpes ir tik īstas, ka es pasperu soli atpakaļ. Aizmiedzu acis un vairs neredzu Primu — es redzu Rū, divpadsmitgadīgo meiteni no Vienpadsmitā apgabala, kas bija mana sabiedrotā arēnā. Viņa prata kā putns lidot no koka uz koku, pieķeroties vistievākajiem zariem. Rū, kuru es neizglābu. Kurai ļāvu nomirt. Acu priekšā ieraugu, kā viņa gulēja zemē ar šķēpu vēderā…

Ko vēl man neizdosies paglābt no Kapitolija atriebības? Kurš vēl mirs, ja prezidents Snovs nebūs ar mani apmierināts?

Atskāršu, ka Sinna pūlas uzvilkt man mēteli, un paceļu rokas. Es sajūtu, kā mani ieskauj kažokāda — gan iekšpusē, gan ārpusē. Tā ir no kāda dzīvnieka, ko vēl nekad neesmu redzējusi. — Tā ir ermīna, — stilists saka, kad noglaudu balto piedurkni. Adas cimdi. Koši sarkana šalle. Manas ausis apsedz kaut kas pūkains. — Tevis dēļ atkal būs modē ausu sildītāji.

Man riebjas ausu sildītāji, domāju. Ar tiem ir grūtāk dzirdēt, un, kopš man pēc sprādziena arēnā viena auss kļuva kurla, man tie sildītāji nepatīk vēl vairāk. Pēc tam kad uzvarēju, manu ausi Kapitolijā atkal izārstēja, bet es joprojām ik pa laikam to nevilšus pārbaudu.

Māte piesteidzas klāt un atnes kaut ko sakļautā plaukstā. — Veiksmei!

Tā ir piespraude, ko Medža man iedeva, pirms es devos uz Spēlēm. Lidojošs zobgaļsllis zelta apļa vidū. Mēģināju to atdot Rū, bet viņa neņēma. Viņa teica, ka piespraudes dēļ esot izlēmusi man uzticēties. Sinna to piesprauž pie manas šalles mezgla.

Efija Trinketa turpat tuvumā sasit plaukstas. — Uzmanību! Tūlīt mēs filmēsim pirmo skatu ārā — uzvarētāji sasveicināsies pirms brīnišķīgā ceļojuma. Tā, Katnis, platu smaidu, tu taču esi ļoti sajūsmināta, vai ne? — Es nepārspīlēju, teikdama, ka viņa mani izgrūž pa durvīm.

Vienubrīd īsti neko neredzu, jo sniegs ir sācis snigt pa īstam. Tad pamanu Pītu iznākam pa viņa mājas durvīm. Domās dzirdu prezidenta Snova pavēli: "Pārliecini mani!" Un es zinu, ka man tas ir jāizdara.

Manā sejā atplaukst plats smaids, un es eju pie Pītas. Un, it kā vairs nevarētu nociesties ne mirkli ilgāk, metos skriet. Viņš mani saķer un griež riņķī, un tad paslīd — viņš vēl pilnībā nevalda pār savu mākslīgo kāju —, un mēs nokrītam sniegā, un es esmu uz viņa, un mēs pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem skūpstāmies. Visur ir kažokāda un sniegs, un lūpukrāsa, bet es jūtu, ka ar Pītu viss izskatās pa īstam. Un zinu, ka neesmu viena. Kaut arī esmu viņu ļoti sāpinājusi, kameru priekšā Pīta mani nenodos. Viņš nenolems mani nāvei, sniedzot vēsu skūpstu. Viņš mani joprojām sargā. Tieši tāpat kā arēnā. Par to domājot, man nez kāpēc gribas raudāt. Bet es tikai uzrauju puisi kājās, ielieku roku viņa elkoni un priecīgi velku prom.

Pārējā diena paiet kā miglā: mēs dodamies uz staciju, atvadāmies, un vilciens aizbrauc, un Pīta un es, Efija un Heimičs, Sinna un Pītas stiliste Porcija — visa vecā komanda — baudām neticami gardu mielastu, no kura es neko neatceros. Esmu jau ietinusies pidžamā un lielā halātā, sēžu savā greznajā kupejā un gaidu, kad pārējie aizies gulēt. Zinu, ka Heimičs vēl ilgi būs nomodā. Viņam nepatīk gulēt, kad ārā ir tumšs.

Kad vilcienā ir iestājies klusums, uzvelku čības un aizripinu līdz Heimiča durvīm. Tikai pēc vairākiem klauvējieniem viņš atver un sarauc uzacis, it kā būtu pārliecināts, ka esmu atnesusi sliktas vēstis.

— Ko tu gribi? — viņš norūc, un es gandrīz pakritu no alkohola dvakas.

—Man ir ar tevi jāaprunājas, — čukstu.

— Tagad? — viņš prasa. Pamāju. — Cerams, tev ir sakāms kaut kas labs. — Viņš gaida, bet esmu pārliecināta, ka ikviens vārds, ko mēs sakām Kapitolija vilcienā, tiek ierakstīts. — Nu? — viņš uzrej.

Vilciens palēnina gaitu, un vienu mirkli liekas, ka prezidents Snovs mani vēro un viņam nepatīk, jo es gribu visu izstāstīt Heimičam, un viņš tomēr ir nolēmis mani nogalināt. Bet mēs tikai apstājamies uzpildīt degvielu.

— Vilcienā ir tik smacīgi, — izdvešu.

Teikums ir pavisam nevainīgs, bet es redzu, ka Heimičs saprotoši samiedz acis. — Zinu, kas tev ir vajadzīgs. — Viņš paspraucas man garām un metas prom pa gaiteni uz durvīm. Viņš atrauj tās vaļā, un mums pretī uzvirpuļo sniega vērpete. Viņš nozvejas zemē.

Kāda Kapitolija apkalpotāja steidzas palīgā, bet Heimičs lādzīgi pamāj, ka nevajag, un steberē tālāk. — Mēs tikai paelposim svaigu gaisu. Tikai mirklīti.

— Piedodiet. Viņš ir piedzēries, — atvainodamās bilstu. — Es par viņu parūpēšos. — Izlecu ārā un klupdama krizdama brāžos Heimičam pakaļ, pilnīgi saslapinādama čības sniegā, bet viņš mani aizved līdz vilciena galam, lai mūs nevarētu noklausīties. Tad viņš pagriežas pret mani.

— Kas ir?

Es viņam visu izstāstu. Par prezidenta apmeklējumu, par Geilu, par to, ka mēs visi mirsim, ja man neizdosies.

Viņa seja kļūst nopietna un sarkanajās aizmugures gaismās izskatās vecāka. — Nu tad tev nedrīkst neizdoties.

— Ja vien tu varētu man palīdzēt izturēt šo ceļojumu… — iesāku.

— Nē, Katnis, nav runa tikai par ceļojumu, — viņš pārtrauc.

— Ko tu ar to gribi teikt? — es nesaprotu.

— Pat tad, ja tev tagad izdosies, pēc dažiem mēnešiem viņi atgriezīsies, lai mūs visus vestu uz Spēlēm. Tu un Pīta būsiet padomdevēji, un tā būs katru gadu līdz bezgalībai. Un katru gadu jūsu mīlasstāstu atsvaidzinās un rādīs detaļas no jūsu privātās dzīves, un tu nekad, nekad nevarēsi darīt neko citu kā dzīvot laimīgi līdz mūža galam kopā ar to puisi.

Satriekta aptveru viņa teikto. Man nekad nebūs dzīves kopā ar Geilu, pat tad, ja to vēlētos. Es nekad nedrīkstēšu dzīvot viena. Man mūžīgi būs jāmīl Pīta. Kapitolijs uz to pastāvēs. Varbūt es dažus gadus drīkstēšu palikt pie mātes un Primas, jo man vēl ir tikai sešpadsmit. Un tad… un tad…

— Vai tu saproti, ko es gribu teikt? — viņš neatstājas.

Pamāju. Viņš grib teikt: ja vēlos, lai mani mīļie un es pati paliekam dzīvi, tad mana nākotne ir izlemta. Man būs jāprecas ar Pītu.

4

Klusēdami lēniem soļiem ejam atpakaļ uz vilcienu. Gaitenī pie manām durvīm Heimičs papliķē man pa plecu un saka: — Zini, varēja jau būt arī sliktāk. — Viņš aiziet uz savu kupeju, un līdz ar viņu pagaist arī vīna smaka.

Savā istabā novelku izmirkušās čības, slapjo halātu un pidžamu. Atvilktnēs ir vēl citas drēbes, bet es ieraušos zem segas vienā apakšveļā. Blenžu tumsā, atcerēdamās sarunu ar Heimiču. Viss, ko viņš sacīja, bija patiesība — par to, ko Kapitolijs no manis sagaida, par manu nākotni kopā ar Pītu un pat viņa pēdējā piezīme. Protams, varēja būt sliktāk nekā ar Pītu. Bet ne jau par to ir runa, vai ne? Viena no nedaudzajām lietām, ko mēs Divpadsmitajā apgabalā drīkstam brīvi izvēlēties, ir lēmums, ar ko precēties un vai vispār precēties. Un nu man ir atņemta pat šī iespēja. Interesanti: vai prezidents Snovs uzstās, ka mums jābūt bērniem? Ja mums būs bērni, tiem katru gadu vajadzēs piedalīties izlozē. Un vai tas nebūtu ko vērts, ja arēnai izvēlētu pat ne tikai viena, bet divu uzvarētāju atvasi? Jau agrāk ir gadījies, ka uzvarētāju bērni nonāk Spēlēs. Tad vienmēr izceļas liels satraukums un visi runā par to, ka veiksme ir pavisam novērsusies no tās ģimenes. Bet tā notiek pārāk bieži, lai varētu runāt tikai par neveiksmi. GeiLs ir pārliecināts, ka Kapitolijs to dara speciāli, ka viņi manipulē ar lozēm, lai viss būtu vēl dramatiskāk. Ņemot vērā, cik daudz nepatikšanu esmu šiem sagādājusi, laikam gan būšu savam bērnam garantējusi vietu Spēlēs.

Es prātoju par Heimiču — viņš nav precējies, viņam nav ģimenes un viņš dzer, lai aizmirstu apkārtējo pasauli. Viņš būtu varējis izvēlēties jebkuru no apgabala sievietēm. Taču viņš izvēlējās palikt viens. Nē, ne gluži palikt viens — tas izklausās pārāk mierpilni. Drīzāk viņš izvēlējās pats sevi norobežot no sabiedrības. Vai tāpēc, ka viņš bija bijis arēnā un zināja, ka tā būs labāk nekā tad, ja piepildīsies otra iespēja? Tajā dienā, kad izlozē izsauca Primas vārdu un es noskatījos, kā viņa iet uz skatuvi nāvē, dabūju izjust to, kāda ir otra iespēja. Bet es esmu Primas māsa un varēju ieņemt viņas vietu, turpretī mūsu mātei tas bija liegts.

Domās drudžaini meklēju izeju. Nevaru pieļaut, ka prezidents Snovs mani nolemj tādam liktenim. Pat tad, ja tas nozīmētu, ka man ir jāatņem sev dzīvība. Bet vispirms es mēģinātu bēgt. Ko šie darītu, ja es vienkārši nozustu? Ja pagaistu mežā un nekad neatgrieztos? Vai man varētu izdoties paņemt līdzi visus mīļos un sākt jaunu dzīvi dziļi meža biezoknī? Diezin vai, tomēr pilnīgi neiespējami tas arī nav.

Papurinu galvu, lai noskaidrotu prātu. Nav īstais brīdis kalt pārdrošus bēgšanas plānus. Man ir jākoncentrējas uz Uzvaras turneju. No tā, vai man izdosies nospēlēt labu izrādi, ir atkarīgi pārāk daudzi likteņi.

Rītausma pienāk ātrāk, nekā es iemiegu, un Efija jau grabinās pie durvīm. Uzrauju mugurā drēbes, kas atvilktnē pagadās pa rokai, un aizvelkos uz ēdamva— gonu. Nesaprotu, kāda tur atšķirība, vai es ceļos vai ne, jo šodien mēs visu dienu tikai brauksim, bet izrādās, ka vakardienas sapošanās bija paredzēta vienīgi ceļam uz staciju. Šodien mani apstrādās sagatavošanas komanda.

— Kāpēc? Ir pārāk auksti, lai kaut ko varētu pamanīt, — es rūcu.

— Ne jau Vienpadsmitajā apgabalā, — aizrāda Efija.

Vienpadsmitais apgabals. Mūsu pirmā pieturvieta. Es daudz labprātāk sāktu jebkur citur, jo Vienpadsmitais apgabals bija Rū mājas. Bet Uzvaras turneja ir izplānota citādi. Parasti tā sākas Divpadsmitajā apgabalā un tad turpinās citos apgabalos dilstošā secībā līdz Pirmajam, pēc kura seko Kapitolijs. Uzvarētāja apgabalu izlaiž un pietaupa pašām beigām. Tā kā svētki Divpadsmitajā apgabalā ir vispieticīgākie — parasti ir tikai bankets pārstāvjiem un uzvaras manifestācija galvenajā laukumā, kur neviens no sanākušajiem neizskatās sajūsmināts, — droši vien ir labi mūs pēc iespējas ātrāk dabūt prom no acīm. Šogad pirmo reizi pēc Heimiča Uzvaras turnejas Divpadsmitais apgabals būs pēdējā pietura un Kapitolijs segs svinību izmaksas.

Mēģinu darīt tā, kā pieteica Heizella, un krietni pamieloties. Pavāri acīmredzot vēlas man izpatikt. Līdz ar citiem gardumiem viņi ir pagatavojuši manu mīļāko ēdienu — jēra gaļas sautējumu ar žāvētām plūmēm. Manā vietā uz galda gaida apelsīnu sula un krūze karstas, kūpošas šokolādes. Es ēdu daudz, un maltīte ir nevainojama, bet nevarētu teikt, ka to tiešām izbaudu. Mani kaitina arī tas, ka brokastīs esam atnākušas tikai mēs ar Efiju.

— Kur tad pārējie? — pajautāju.

— Ak, kas to lai zina, kur ir Hcimičs, — Efija attrauc. Heimiču es arī nebiju gaidījusi, jo viņš droši vien tikai ap šo laiku dodas gulēt. — Sinna līdz vēlai naktij kārtoja tavu apģērbu kupeju. Viņš ir sagatavojis vairāk nekā simt tērpu. Tavi vakartērpi ir ļoti izsmalcināti. Un Pītas komanda droši vien vēl guļ.

— Vai tad viņam nemaz nav jāgatavojas? — es nesaprotu.

— Ne jau tik daudz kā tev, — Efija atbild.

Ko tad tas nozīmē? Tas nozīmē, ka no manis visu rītu plēsīs matus, bet Pīta varēs izgulēties. Nebiju par to daudz piedomājusi, taču arēnā vismaz dažiem puišiem bija saglabāts ķermeņa apmatojums, no meitenēm gan nevienai. Atminos Pītu — kā mazgāju viņu strautā. Kad bija noskaloti dubļi un asinis, matiņi saules gaismā bija ļoti gaiši. Tikai viņa seja bija pilnīgi gluda. Nevienam no zēniem neauga bārda, kaut arī daudzi tam bija jau pietiekami nobrieduši. Interesanti: ko ar viņiem izdarīja?

Varbūt esmu galīgi neizgulējusies, bet mana sagatavošanās komanda liekas esam vēl bēdīgākā stāvoklī — viņi tempj krūzēm kafiju un padod cits citam mazas košu krāsu tabletītes. Man rādās, ka šie nekad neceļas agrāk par pusdienlaiku, ja vien nav jāmostas valsts mēroga ārkārtas gadījuma dēļ, kā, piemēram, mana kāju apmatojuma dēļ. Es priecājos, kad tas atauga. It kā tā būtu zīme, ka varbūt viss būs pa vecam. Tagad ar pirkstiem nobrauku mīkstās, sprogainās pūkas uz kājām un nododu sevi komandas rokās. Neviens no trijotnes nav tik pļāpīgs kā parasti, tāpēc es dzirdu, kā katru kušķi izrauj ar visām saknēm. Man ir jāmērcējas vannā ar biezu, nelāgi smirdošu šķīdumu, un pa ro laiku uz sejas un matos triepj kaut kādus krēmus. Man ir jāiet vannā vēl divas reizes, bet vairs ne tik kodīgos brūvējumos. Mani plūkā un tīra, un masē, un ieziež, līdz āda ir pilnīgi jēla.

Flāvijs paceļ augšup manu zodu un nopūšas. — Žēl gan, ka Sinna teica, lai tevī neko nemaina.

— Jā, no tevis mēs tiešām varētu iztaisīt kaut ko īpašu, — Oktāvija piebalso.

— Kad viņa būs vecāka, — gandrīz svinīgi drūmi iejaucas Vīnija. — Tad viņam būs mums jāatļauj.

Ko tādu? Uzpūst manas lūpas kā prezidentam Sno— vam? Notetovēt krūtis? Nokrāsot ādu violetu un im— plantēt tajā dārgakmeņus? Iegriezt sejā dekoratīvus rakstus? Pielikt man izliektus zvēra nagus? Vai kaķes ūsas? Kapitolijā es redzēju ne to vien. Vai tiešām viņi pat nenojauš, cik kroplīgi izskatās pārējo acīs?

Doma, ka mani varētu pakļaut sagatavošanas komandas modes kaprīzēm, pievienojas pārējām manām bēdām — nomocītajam augumam, miega trūkumam, gaidāmajai piespiedu laulībai un šaušalām, ka nespēšu izpildīt prezidenta Snova prasības. Pusdienās ierodos, kad EFija, Sinna, Porcija, Heimičs un Pīta jau ir sākuši ēst, bet es esmu pārāk nomākta, lai sarunātos. Šie pļāpā par to, cik gards ir ēdiens un cik labi šie varot gulēt vilcienos. Visi ir priecīgi satraukti par turneju. Visi, izņemot Heimiču. Viņam ir paģiras, un viņš knibinās ap smalkmaizīti. Es arī nejūtos īpaši izsalkusi — vai nu tāpēc, ka jau no rīta saēdos visādas sātīgas lietas, vai arī tāpēc, ka esmu tik nelaimīga. Spēlējos ar buljona bļodiņu, bet izēdu tikai karoti vai divas. Uz savu nolemto nākamo viru Pītu nespēju pat paskatīties, kaut arī zinu, ka viņš ne pie kā nav vainīgs.

Pārējie ievēro manu neomu un mēģina iesaistīt sarunā, bet es izvairos. Vienā brīdī vilciens vairs nekustas. Mūsu apkalpotājs pastāsta, ka mēs neesam apstājušies tikai uzpildīt degvielu — ir salūzusi kaut kāda detaļa un to vajadzēs nomainīt. Tam nepieciešama vismaz stunda. Efijai sākas totāla histērija. Viņa izrauj savu grafiku un sāk kalkulēt, kāda būs kavēšanās ietekme uz notikumiem līdz mūsu mūža beigām. Galu galā es vairs nespēju viņā klausīties.

— Nevienu tas neinteresē, Efij! — noskaldu. Visi ēdēji stīvi blenž uz mani, pat Heimičs, par kuru varētu domāt, ka viņš šādā situācijā būs manā pusē, jo Efija pataisa vinu traku. Es uzreiz sāku aizstāvēties. — Tā taču ir! — To pateikusi, pieceļos un izeju no vagona.

Pēkšņi vilcienā liekas ļoti smacīgi un man tiešām sametas nelabi. Atrodu izeju, atgrūžu durvis vaļā, iedarbinot kaut kādu signalizāciju, bet es neņemu to galvā un nolecu zemē, cerēdama, ka piezemēšos sniegā. Bet gaiss uz manas ādas jaušas silts un maigs. Kokiem vēl ir zaļas lapas. Cik tālu uz dienvidiem mēs esam aizbraukuši vienas dienas laikā? Eju gar sliedēm un miedzu acis spožajā saulē, jau nožēlodama to, ko pateicu Efijai. Viņu nekādi nevar vainot manā stāvokli. Vajadzētu atgriezties un atvainoties. Mans izlēciens bija vispēdīgā sliktu manieru izpausme, un labas manieres viņai ir ārkārtīgi svarīgas. Bet es turpinu soļot garām vilcienam un aiz tā. Stundas aizkavēšanās. Varu vismaz divdesmit minūtes iet vienā virzienā un tikr atpakaļ, un vēl būs laika atliku likām. Bet jau pēc pārsimt metriem noslīgstu zemē un sēžu, lūkodamās tālumā. Ja man būtu loks un bultas — vai tad es turpinātu iet?

Pēc kāda brīža sadzirdu aiz muguras soļus. Tas noteikti ir Heimičs, kas nāk mani sunīt. Nav jau tā, ka nebūtu to pelnījusi, bet, vienalga, negribu to klausīties. — Man nenesas prāts uz morāli, — es brīdinu nezāļu puduri pie savām kājām.

— Centīšos izteikties īsi. — Pīta apsēžas man blakus.

— Man likās, ka tu esi Heimičs.

— Nē, viņš joprojām cīnās ar to smalkmaizīti. — Skatos, kā Pīta iekārto mākslīgo kāju. — Nelāga diena, ko?

— Pupu mizas, — attraucu.

Viņš dziļi ieelpo. — Paklau, Katnis, jau sen gribu ar tevi aprunāties par to, kā es izturējos vilcienā. Tas ir, iepriekšējo reizi. Tajā vilcienā, ar kuru mēs braucām mājās. Es zināju, ka starp tevi un Geilu kaut kas ir. Es uz viņu biju greizsirdīgs jau pirms tam, kad vispār oficiāli ar tevi iepazinos. Un nebija godīgi uzvelt tev atbildību par jebko, kas notika Spēlēs. Piedod.

Viņa atvainošanās mani pārsteidz nesagatavotu. Tas ir tiesa, ka Pīta pret mani pavisam atsala, kad biju atzinušies, ka mana mīlestība pret viņu Spēlēs ir bijusi tēlota. Bet es uz viņu neļaunojos. Arēnā no mūsu mīlasstāsta izspiedu visu, ko vien varēju. Reizēm es tiešām pat nezināju, ko pret viņu jūtu. Patiesībā joprojām nezinu.

— Piedod man arī. — Nesaprotu, par ko īsti atvainojos. Varbūt par to, ka pastāv pavisam reāla iespēja: manis dēl viņš drīz mirs.

— Tev ne par ko nav jāatvainojas. Tu tikai glābi mūsu abu dzīvību. Bet es negribētu, lai viss turpinās tā kā tagad, kad mēs īstajā dzīvē viens otru neievērojam, bet, tiklīdz parādās kameras, gāžamies sniegā. Tāpēc iedomājos: ja es izbeigtu būt tik… aizvainots, mēs varētu pamēģināt būt vienkārši draugi, — viņš ierosina.

Visi mani draugi droši vien ies bojā, bet, ja atteikšos, tas Pītu, vienalga, nepasargās. — Labi, — es piekrītu. Pēc viņa piedāvājuma sajūtos labāk. Ne tik melīga. Būtu bijis jauki, ja viņš mani būtu uzrunājis agrāk, pirms es uzzināju, ka prezidentam Snovam ir citi nolūki un draudzība mums vairs nav lemta. Bet es tik un tā priecājos, ka mēs atkal sarunājamies.

— Tagad stāsti — kas ir noticis? — viņš jautā.

Plucinu nezāļu kumški — es nevaru viņam to stāstīt.

— Sāksim ar kaut ko vienkāršāku. Vai nav savādi: tu riskēji ar pašas dzīvību, lai glābtu manējo… bet es pat

nezinu, kāda ir tava mīļākā krāsa? — viņš runā.

Man lūpās atplaukst smaids. — Zaļa. Un tavējā?

— Oranža.

— Oranža? Tāda kā Efijas mati? — prasu.

— Mazliet maigāka, — viņš piebilst. — Drīzāk tāda kā… saulrieta debesis.

Saulriets. Uzreiz ieraugu to acu priekšā — grimstošās saules apli un debesis, kas krāsojas maigi oranžīgos toņos. Skaisti. Atceros cepumu ar tīģerliliju, un tagad, kad Pīta atkal ar mani sarunājas, man ir ļoti grūti neizstāstīt viņam visu par prezidentu Snovu. Bet es apzinos, ka Heimičs negribētu, lai to daru. Labāk turēties pie ikdienišķiem tematiem.

— Zini, visi vienmēr sajūsminās par tavām gleznām. Man žēl, ka neesmu tās redzējusi.

— Vispār viens vilciena vagons ir pilns ar tām gleznām. — Piecēlies viņš pastiepj man roku. — Nāc līdzi.

Ir patīkami atkal just, kā viņa pirksti savijas ar manējiem nevis tēlojot, bet patiesā draudzībā. Mēs rokrokā ejam atpakaļ uz vilcienu. Pie durvīm es kaut ko atceros. — Man vispirms ir jāatvainojas Efijai.

— Nebaidies pārspīlēt, — Pīta iesaka.

Tā nu, kad mēs esam atgriezušies ēdamvagonā, kur pārējie joprojām pusdieno, es noturu veselu atvainošanās runu, kas, manuprāt, ir pārspīlēta, bet, pēc Efijas domām, droši vien tik tikko izlīdzina manu etiķetes pārkāpumu. Jāteic gan, ka Efija izturas teicami. Viņa saka: protams, uz mani tiek izdarīts liels spiediens. Un piezīmes par to, ka tomēr kādam ir jāparūpējas par grafiku, ilgst varbūt tikai piecas minūtes. Es tiešām esmu viegli tikusi cauri.

Kad Efija ir beigusi, Pīta mani aizved dažus vagonus tālāk apskatīt viņa gleznas. Nezinu, ko biju gaidījusi. Laikam tādus pašus ziedus kā uz cepumiem, tikai lielākus. Bet gleznās ir kaut kas pavisam cits. Pīta ir uzgleznojis Spēles.

Dažas bildes skatītājs nevarētu saprast uzreiz, ja vien pats nebūtu bijis arēnā kopā ar Pītu. Tajās ir ūdens pilieni no klints plaisām mūsu alā. Izžuvušais dīķis. Kāda plaukstas — paša Pītas -, kas rok saknes. Citas gleznas pazītu ikviens. Zeltaino Pārpilnības ragu. Klouvu, kas kārto nažus jakas iekšpusē. Vienu no mutantiem — precīzi atainotu gaišspalvaino, zaļacaino briesmoni, kam vajadzēja būt Spīgalai, — kas atņirgtiem zobiem metas mums virsū. Un mani. Es esmu visur. Karājos augstu kokā. Beržu kreklu pret akmeni pie upes. Bezsamaņā guļu asins peļķē. Vēl starp pārējām ir kāda glezna, ko īsti neizprotu: es tajā iznirstu no sudrabaini pelēkas miglas, kas precīzi atbilst manu acu krāsai. Varbūt tā es Pītas acīs izskatījos tad, kad viņu mocīja drudža murgi.

— Kā tev patīk? — viņš jautā.

— Man riebjas. — Gandrīz vai jūtu asiņu, dubļu un mutanta nedabiskās elpas dvaku. — Es te visu laiku to vien daru, kā pūlos aizmirst arēnu, bet tu to esi atdzīvinājis. Kā tu visu tik skaidri atceries?

— To es redzu katru nakti, — viņš nosaka.

Es viņu saprotu. Murgi man vispār rādījās jau pirms Spēlēm, bet tagad tie mani vajā katru mirkli, kad iesnau— žos. Taču mans vecais sapnis — tas, kurā uzspridzina manu tēvu, man rādās reti. Es parasti vēlreiz izdzīvoju arēnā notikušo. Veltīgo mēģinājumu glābt Rū. Pītas noasiņošanu. Spīgalas uztūkušā ķermeņa sadalīšanos manās rokās. Kāto drausmīgo galu mutantu ķetnās. To visu redzu visbiežāk. — Es arī. Vai tas palīdz? Ka tu to visu uzglezno?

— Ne jausmas. Man šķiet, ka tā es mazāk baidos iet gulēt vai vismaz to es sev iegalvoju, — viņš atbild. — Bet pazuduši tie murgi nav.

— Varbūt nepazudīs arī. Heimičam murgi rādās joprojām. — Heimičs pats to nav teicis, bet esmu pārliecināta, ka tas ir iemesls, kura dēļ viņam nepatīk gulēt tumsā.

— Jā. Bet man labāk ir pamosties ar otu, nevis nazi rokā, — Pīta attrauc. — Tev tiešām nepatīk?

— Tiešām. Tomēr gleznas ir neparastas. Patiešām. — Tā arī ir. Ber es vairs negribu uz tām skatīties. — Vai gribi redzēt, kāds ir mans talants? Sinna krietni pastrādāja.

Pīta iesmejas. — Vēlāk. — Vilciens ar grūdienu sāk kustēties, un es pa logu redzu, kā garām slīd lauki. — Nāc, mēs gandrīz esam Vienpadsmitajā apgabalā. Iesim paskatīties.

Mēs aizejam uz pēdējo vagonu. Tur ir dīvāni un krēsli sēdēšanai, bet visbrīnišķīgākais ir tas, ka aizmugurējos logus var iebīdīt griestos, izkļūstot ārā, svaigā gaisā, un acīm paveras plaša ainava. Bezgalīgi, atklāti lauki, kuros ganās piena lopu bari. Te ir pilnīgi citādi nekā mūsu mežiem aizaugušajā apgabalā. Vilciens mazliet palēnina gaitu, un es jau domāju, ka mēs atkal apstāsimies, bet tad priekšā parādās žogs. Tas ir vismaz desmit metrus augsts, un tā augšpusē vijas nejauki dzeloņdrāšu rituļi. Salīdzinājumā ar šo mūsu apgabala žogs izskatās pavisam bērnišķīgs. Uzmetu žiglu skatienu pamatnei, kas ir aplikta ar milzīgām metāla plāksnēm. Tur nekādi nevarētu parakties apakšā un nevarētu izlīst pamedīt. Es pamanu uzraugu torņus, kas ir izvietoti vienmērīgos attālumos visa žoga garumā, un katrā ir bruņoti sargi, kas galīgi neiederas savvaļas puķēm pilnajās pļavās visapkārt.

— Te ir citādi, — nosaka Pīta.

Rū vispār deva mājienu, ka likumi Vienpadsmitajā apgabalā ir jāievēro stingrāk. Bet kaut ko tādu es nemūžam nebūtu iedomājusies.

Sākas labības lauki, kas stiepjas tik tālu, cik vien acu skatiens sniedz. Vīrieši, sievietes un bērni salmu cepurēs, kas pasargā no saules, iztaisnojas, pagriežas šurp un ātri izstaipās, nolūkodamies pakaļ mūsu vilcienam. Vēl tālāk es redzu dārzus un iedomājos, ka varbūt tur strādāja Rū, varbūt tur viņa vāca augļus no vissīkākajiem zariem koku galotnēs. Šur tur ir nelieli ciemati ar būdiņām — salīdzinājumā ar tām Vīles mājas izskatītos greznas —, taču tur neviena nav. Laikam visas rokas ir vajadzīgas ražas novākšanā.

Lauki turpinās bezgalīgi. Nespēju noticēt, ka Vienpadsmitais apgabals ir tik liels. — Kā tu domā, cik cilvēku te dzīvo? — Pīta pajautā. Papurinu galvu. Skolā Vienpadsmito sauc par lielo apgabalu, un viss. Konkrētu iedzīvotāju skaitu nekad nemin. Bet bērnu, kurus katru gadu rāda televīzijā gaidām uz izlozi, taču nevar būt vairāk kā tikai niecīga daļa no tiem, kas šeit patiesībā mitinās. Ko tad viņi te dara? Rīko iepriekšēju atlasi? Izvēlas uzvarētājus jau pirms laika un tad parūpējas, lai tie atrastos sanākušajā pūlī? Kā tas gadījās, ka Rū nokļuva uz skatuves un neviens, pilnīgi neviens nepieteicās iet viņas vietā?

Mani sāk nogurdināt milzīgie lauki un nebeidzamie plašumi. Kad atnāk Efija un saka, lai ģērbjamies, es neiebilstu. Aizeju uz savu kupeju un ļauju sagatavošanas komandai ieveidot man matus un uzkrāsot seju. Sinna ienāk, nesot glītu, oranžu kleitu, kas ir rotāta ar rudens lapām. Iztēlojos, cik ļoti šī krāsa patiks Pītam.

Efija pasauc mūs ar Pītu un vēl pēdējo reizi izstāsta dienas programmu. Dažos apgabalos uzvarētāji vizinās cauri pilsētai un iedzīvotāji viņiem uzgavilē. Bet Vienpadsmitajā mūsu uzstāšanās ir paredzēta tikai galvenajā laukumā — varbūt tāpēc, ka te tā īsti nemaz nav pilsētas, vai arī rāpēc, ka viņi negrib ražas laikā velti izšķiest tik daudz darbaspēka. Uzstāšanās paredzēta pie šejienes Tiesas ēkas, kas ir ārkārtīgi liela marmora celtne. Savulaik tā droši vien bijusi ļoti skaista, bet to ir skāris laikazobs. Pat televīzijā var redzēt, ka apdrupusī fasāde lēnām aizaug ar efejām un jumts ir ielīcis. Ēkās apkārt laukumam rēgojas noplukuši veikalu skatlogi, un vairums no tiem ir tukši. Vienpadsmitā apgabala turīgie ļaudis noteikti dzīvo kaut kur citur, nevis šeit.

Mūsu publiskā uzstāšanās notiks ārā, uz lieveņa starp galvenajām durvīm un kāpnēm, ko Efija nodēvē par verandu, — tas ir plašs, flīzēm klāts laukums, ko sedz uz kolonnām balstīts jumts. Mūs ar Pītu stādīs priekšā, Vienpadsmitā apgabala mērs nolasīs runu mums par godu, un mēs atbildēsim ar Kapitolija sacerētu pateicību. Ja uzvarētājam starp mirušajiem apgabala pārstāvjiem ir bijuši kādi īpaši sabiedrotie, pie labā toņa piederas dažas personiskas piezīmes. Man vajadzētu pateikt kaut ko par Rū un vispār arī par Trešu, bet ikreiz, kad mājās mēģināju sacerēt tekstu, man pretī blenza tikai tukša papīra lapa. Man ir grūti par viņiem runāt, nepadodoties emocijām. Laimīgā kārtā Pīta kaut ko īsu ir izdomājis un ar nelielām izmaiņām tas derēs mums abiem. Ceremonijas noslēgumā mums pasniegs kaut kādu plāksni, un mēs dosimies uz Tiesas ēku, kur pasniegs īpašas vakariņas.

Kad vilciens iebrauc Vienpadsmitā apgabala stacijā, Sinna vēl izdara pēdējos labojumus manā tērpā — viņš nomaina manu oranžo matu lenti pret metāliski zeltītu un piesprauž pie kleitas nelielo brošu ar zobgaļ— sīli, kas man bija arēnā. Uz perona mums pretī ir nevis sagaidītāju svīta, bet astoņu Miera sargu grupa, kas mūs pavada uz bruņumašīnas aizmuguri. Kad durvis aiz mums ar klikšķi aizveras, Efija nošņaukājas. — Varētu domāt, ka mēs esam kaut kādi noziedznieki, — viņa purpina.

Nejau mēs visi, Efij. Tikai es.

Pie Tiesas ēkas mūs izlaiž no mašīnas un steigšus pavada iekšā. Saožu, ka tiek gatavota lieliska maltīte, bet, vienalga, var just arī pelējuma un puvekļu smaku. Mums nav laika skatīties apkārt. Sastājamies rindā pie galvenajām durvīm, un es dzirdu, ka ārā laukumā sāk spēlēt himnu. Kāds man piestiprina mikrofonu. Pīta saņem manu kreiso roku. Mērs pašlaik stāda mūs priekšā, kad masīvās durvis ar čīkstoņu atveras.

— Platu smaidu! — Efija komandē un iebiksta mums. Sākam soļot uz priekšu.

Tas brīdis ir klāt. Tagad man ir visi jāpārliecina, cik ļoti es mīlu Pītu. Svinīgā ceremonija ir diezgan sīki izplānota, tāpēc es īsti nesaprotu, kā lai to izdaru. Skūpstiem vispār nav laika, bet varbūt man tomēr izdosies kādu uzspiest.

Atskan skaļi aplausi, bet nav dzirdams nekas cits no tā, ko mums veltīja Kapitolijā, — gaviles, uzsaucieni un svilpieni. Ejam pār ēnaino verandu, līdz jumta virs galvas vairs nav un mēs stāvam augsto marmora kāpņu augšgalā spožā saules gaismā. Kad manas acis aprod ar gaismu, pamanu, ka ēkas ap laukumu ir piesegtas ar karogiem, lai noslēptu to, cik sliktā stāvoklī tās ir. Visur ir pilns ar cilvēkiem, bet arī tā ir tikai neliela daļiņa no šejienes iedzīvotājiem.

Skatuves dibeuplānā, kā parasti, ir uzbūvēts īpašs paaugstinājums mirušo pārstāvju ģimenēm. Treša pusē ir tikai veca, salīkusi sieviete un gara, stiegraina meitene, kas laikam ir viņa māsa. Rū pusē… es nebiju gatavojusies ieraudzīt Rū ģimeni. Viņas vecākus, kuru sejās skumjas vēl nepavisam nav pagaisušas. Viņas piecus jaunākos brāļus un māsas, kas tik loti līdzinās Rū. Visi ir sīka auguma un ar spulgām, brūnām acīm. Viņi izskatās pēc mazu, tumšu putnu pulciņa.

Aplausi norimst, un mērs skandē runu mums par godu. Uznāk divas mazas meitenītes ar milzīgiem puķu pušķiem. Pīta norunā savu daļu iepriekš sacerētās atbildes, un es jūtu, kā manas lūpas kustas, pabeidzot sakāmo. Par laimi, māte un Prima mani ir kārtīgi iedīdījušas, un to penteri es varētu norunāt pat sapnī.

Pīta savas personiskās piezīmes bija uzrakstījis uz kartītes, bet viņš to pat neizņem. Savā vienkāršajā, aizkustinošajā izteiksmē viņš stāsta par to, ka Trešs un Rū bija starp pēdējiem astoņiem pārstāvjiem, kā viņi abi izglāba man dzīvību, tādējādi izglābjot arī Pītu, un ka mēs nekad nespēsim atmaksāt šo parādu. Pēc nelielas vilcināšanās viņš piebilst kaut ko tādu, kas nebija rakstīts uz kartītes. Varbūt tāpēc, ka Efija liktu to izsvītrot. — Tas gan nekādi nespēs atlīdzināt jūsu zaudējumu, bet, lai apliecinātu savu pateicību, mēs vēlētos, lai katra pārstāvja ģimene no Vienpadsmitā apgabala visu mūsu atlikušo dzīvi ik gadu saņemtu mūsu viena mēneša ienākumus.

Visiem gluži negribot aizcērtas elpa, un pūlī izceļas murdoņa. Tas, ko tikko izdarīja Pīta, nav noticis nekad agrāk. Es pat nezinu, vai tas ir likumīgi. Droši vien viņš arī nezina, tāpēc jau nevienam nejautāja — ja nu gadījumā tā būtu. Ģimenes šokā tikai lūkojas mūsos. Kad Trešs un Rū gāja bojā, viņu dzīve mainījās uz visiem laikiem, bet šī velte tās mainīs vēlreiz. Pārstāvju mēneša ienākumi ļauj viegli uzturēt ģimeni visu gadu. Kamēr vien mēs dzīvosim, viņiem nebūs jācieš bads.

Paskatos uz Pītu, un viņš man skumji uzsmaida. Dzirdu Heimiča balsi. " Varēja būt daudz sliktāk." Šajā brīdī nav iespējams iztēloties, ka varētu būt vēl labāk. Tāda dāvana… tas ir nevainojami. Tāpēc tad, kad es paceļos pirkstgalos, lai viņu noskūpstītu, tas it nemaz neizskatās piespiesti.

Mērs panākas uz priekšu un pasniedz katram no mums plāksni, kas ir tik liela, ka man ir jānoliek savas puķes, lai to noturētu. Ceremonija jau ir gandrīz beigusies, kad pamanu, ka uz mani cieši skatās viena no Rū māsām. Viņai ir kādi deviņi gadi, un viņa izskatās tieši pēc precīzas Rū kopijas pat tajā, kā viņa stāv — ar viegli paplestām rokām. Viņa nepriecājas, spītējot lieliskajam jaunumam par ienākumiem. Patiesībā viņa skatās nosodoši. Vai tāpēc, ka es neizglābu Rū?

Nē. Tas ir tāpēc, ka es viņai vēl neesmu pateikusies.

Mani pārņem kauns. Meitenei ir taisnība. Kā es varu tā stāvēt pilnīgi pasīva un mēma un atstāt visu sakāmo Pītam? Ja Rū būtu uzvarējusi, viņa nepieļautu, ka mana nāve paliek nepieminēta. Atceros, cik rūpīgi es arēnā izrotāju meiteni ar ziediem, lai viņas zaudējums nepaliktu nepamanīts. Bet tas viss neko nenozīmēs, ja to neapstiprināšu tūlīt.

— Pagaidiet! — Es klūpu uz priekšu, piespiedusi plāksni pie krūtīm. Man atvēlētais laiks ir pienācis un pagājis, bet man ir kaut kas jāsaka. Esmu parādā pārāk daudz. Un pat tad, ja es ziedotu ģimenēm visus savus ieguvumus, tas neattaisnotu šodienas klusēšanu. — Pagaidiet, lūdzu! — Nezinu, kā lai iesāk, bet, kad esmu ierunājusies, vārdi paši laužas pār lūpām, it kā jau sen būtu mituši prāta dziļumos.

— Es gribu pateikties Vienpadsmitā apgabala pārstāvjiem. — Palūkojos uz abām sievietēm Treša pusē. — Ar Trešu es runāju tikai vienu reizi. Tikai tik ilgi, cik viņam vajadzēja, lai saudzētu manu dzīvību. Es viņu nepazinu, bet vienmēr respektēju. Viņa spēka dēļ. Par to, ka viņš Spēlēs nepakļāvās nevienam, izņemot sevi pašu. Karjeristi jau sākumā gribēja, lai Trešs tiem pievienojas, bet viņš to nedarīja. Par to es Trešu cienīju.

Pirmo reizi vecā, salīkusī sieva — vai tā būtu Treša vecāmāte? — paceļ galvu un viņas lūpās iezogas vārs smaids.

Pūlis ir pilnīgi apklusis. Ir tik klusi, ka es pat brīnos, kā viņi to var. Viņi visi laikam ir aizturējuši elpu.

Pagriežos pret Rū ģimeni. — Bet man šķiet, ka es pazinu Rū, un viņa vienmēr būs kopā ar mani. Viņu atgādina viss skaistais. Es viņu redzu dzeltenajās puķēs, kas aug pļavā pie manas mājas. Es viņu redzu zobgaļsīļos, kas dzied kokos. Bet visvairāk es vi nu redzu savā māsā Primā. — Mana balss dreb, bet esmu gandrīz pabeigusi. — Paldies jums par jūsu bērniem! — Paslienu zodu, vērs— damās pie pūļa. — Un paldies jums visiem par maizi.

Stāvu, juzdamās maza un satriekta, un manī veras tūkstošiem acu. Ilgu laiku valda sastingums. Un tad kaut kur pūlī kāds nosvilpo Rū melodiju zobgaļsīļiem no četrām notīm. To pašu, kas dārzos nozīmēja darba dienas beigas. To pašu, kas arēnā nozīmēja drošību. Kad melodija izskan, es ieraugu svilpotāju — tas ir kāds izkaltis večuks izbalējušā sarkanā kreklā un darba virsvalkā. Viņš ielūkojas man acīs.

Tas, kas notiek turpmāk, nav sagadīšanās. Tas ir pārāk organizēti, lai būtu spontāni, jo visi sakustas vienlaikus. Pilnīgi visi pūlī piespiež pie lūpām kreisās rokas trīs vidējos pirkstus un pastiepj tos man pretī. Tā ir pie mums, Divpadsmitajā apgabalā, lietota zīme — manas pēdējās ardievas Rū.

Ja es nebūtu runājusi ar prezidentu Snovu, tāds žests mani aizkustinātu līdz asarām. Bet ausīs vēl svaigi skan viņa pavēle nomierināt apgabalus, un mani pārņem šausmas. Ko gan viņš domās par publisku sveicienu meitenei, kas izaicināja Kapitoliju?

Pēkšņi aptveru, ko esmu izdarījusi. Tas tak nebija ar nodomu, es tikai gribēju pateikties, bet esmu izraisījusi kaut ko bīstamu. Vienpadsmitā apgabala ļaužu nepakļā— vības izpausmi. Tieši to man vajadzēja novērst!

Mēģinu izdomāt, ko lai tādu pasaku, kas vājinātu tikko notikušo, kas to noliegtu, bet sadzirdu vieglu sprakšķi, un tas nozīmē, ka mans mikrofons ir atslēgts un vadību pārņem mērs. Mēs ar Pītu saņemam vēl vienu aplausu vētru. Viņš ved mani atpakaļ uz durvīm, nemaz nemanīdams, ka kaut kas ir nogājis greizi.

Man ir jokaina sajūta, un es uz brīdi apstājos. Acu priekšā dejo sīki saules gaismas krikumiņi. — Vai viss kārtībā? — Pīta pajautā.

— Esmu tikai apdullusi. Saule bija tik spoža. — Pamanu viņa pušķi. — Es aizmirsu puķes, — nomurminu.

— Es atnesīšu, — viņš piedāvājas.

— Es pati.

Ja nebūtu apstājusies, ja nebūtu atstājusi savas puķes, mēs jau būtu drošībā Tiesas ēkā. Bet tagad mēs no verandas dziļās ēnas visu redzam.

Divi Miera sargi uzrauj augšup pa kāpnēm veco vīru, kas pirmīt svilpoja. Viņu nospiež uz ceļiem pūļa priekšā. Un tad ielaiž viņam galvā lodi.

5

Tajā pašā brīdī, kad vīrietis sabrūk zemē, skatu aizsedz baltos formas tērpos ģērbtu Miera sargu mūris. Vairāki zaldāti gareniski tur rokās automātiskos ieročus un stumj mūs atpakaļ uz durvīm.

— Mēs jau ejam! — Pīta uzbrēc Miera sargam, kas grūž mani. — Mēs jau sapratām, ja? Nāc, Katnis. — Viņš apliek man roku un ieved atpakaļ Tiesas ēkā. Kādu soli vai divus Miera sargi nāk mums aiz muguras. Kad ieejam iekšā, durvis uzreiz aizcērtas un mēs dzirdam, kā Miera sargu zābaki nogrand uz pūļa pusi.

Heimičs, Efija, Porcija un Sinna gaida zem ekrāna pie sienas, kurā zibinās tikai signāla traucējumu graudiņi, un viņu sejas ir saspringušas raizēs.

— Kas tur notika? — Efija piesteidzas mums klāt. — Attēls pazuda uzreiz pēc Katlisas skaistās runas, un tad Heimičs sacīja: viņam liekoties, ka esot bijis dzirdams šāviens, un es teicu, ka tas ir absurds, bet kas to lai zina? Trakie atrodas visur!

— Nekas nenotika, Efij. Kaut kādai vecai kravas mašīnai sastreikojās izpūtējs, — Pīta rāmi nosaka.

Atskan vēl divi šāvieni. Durvis tos īpaši neslāpē. Uz ko tie bija raidīti? Uz Treša vecomāti? Kādu no Rū mazajām māsām?

— Jūs abi! Nāciet man Ildzi! — Heimičs pavēl. Mēs ar Pītu viņam sekojam, pārējie paliek stāvam. Tagad, kad mēs esam Tiesas ēkā, te izvietotie Miera sargi nepievērš īpašu uzmanību mūsu gaitām. Kāpjam pa grandiozām, izliektām marmora kāpnēm. Augšā ir garš gaitenis ar nodilušu paklāju uz grīdas. Divviru durvis ir vaļā un vedina pirmajā istabā, ko ieraugām. Griesti ir vismaz sešas pēdas augsti. Tos rotā reljefi augļi un ziedi, un no visām pusēm uz mums raugās mazi, resni bērneļi ar spārniem. No ziediem vāzēs nāk tik salkana smarža, ka man sāk sūrstēt acis. Uz pakaramajiem pie sienas ir mūsu vakartērpi. Šī telpa ir sagatavota mums, bet paliekam tur tikai tik ilgi, lai nomestu dāvanas. Tad Heimičs norauj mums no krūtīm mikrofonus, aizbāž tos aiz spilvena uz dīvāna un pamāj, lai ejam tālāk.

Cik man zināms, Heimičs te ir bijis tikai vienu reizi — toreiz, kad viņš pirms vairākiem desmitiem gadu devās savā Uzvaras turnejā. Bet viņam laikam ir ļoti laba atmiņa vai arī attīstīts instinkts, jo patlaban viņš mūs ved augšup pa izliektu kāpņu un arvien šaurāku gaiteņu labirintu. Dažreiz viņam ir jāapstājas un jāatgrūž vaļā kādas durvis. Pēc tā, kā čīkst eņģes, var noprast, ka tās sen neviens nav vēris. Beigās pa redeļu kāpnēm uzkāpjam līdz kādai lūkai. Heimičs to atver, un mēs iekļūs— tam Tiesas ēkas kupolā. Telpa ir milzīga un piekrauta ar salauztām mēbelēm, grāmatu un rēķinu burtnīcu kaudzēm un sarūsējušiem ieročiem. Visu klāj tik bieza putekļu sega, ka ir skaidrs — neviens te neko nav aizticis jau daudzus gadus. Gaisma ar pūlēm spraucas cauri četriem netīriem kvadrātveida logiem, kas iebūvēti kupola malās. Heimičs ar kāju aizsper ciet lūku un pagriežas pret mums.

— Kas tur bija? — viņš prasa.

Pīta izstāsta visu, kas notika laukumā. Par svilpošanu, par sveicienu, par mūsu aizkavēšanos verandā, par vecā vīra noslepkavošanu. — Kas notiek, Heimič?

— Būs labāk, ja tu izstāstīsi, — Heimičs pievēršas man.

Es nepiekrītu. Man šķiet, ka būs tikai simtreiz sliktāk, ja stāstīšu es. Taču izklāstu Pītam visu tik mierīgi, cik vien varu. Par prezidentu Snovu, par nemieriem apgabalos. Nenoklusēju pat Geila skūpstu. Es atklāju, ka manas viltības dēļ ar ogām mums draud briesmas, ka briesmas draud visai valstij. — Šajā turnejā man vajadzēja visu labot. Man vajadzēja panākt, lai visi, kam ir kādas šaubas, noticētu, ka es to daru mīlestības dēļ. Man vajadzēja visu izlīdzināt. Bet izskatās — esmu panākusi tikai to, ka šodien nogalināja trīs cilvēkus un visus pārējos laukumā sodīs. — Man sametas tik slikti, ka ir jāapsēžas uz dīvāna, kaut arī no tā ārā rēgojas atsperes un pildījums.

— Tad jau arī es visu padarīju vēl ļaunāku. Piesolot naudu, — Pīta saka. Pēkšņi viņš iekrauj pa lampu, kas nedroši stāv uz kādas kastes, un tā aizlido pāri telpai un sašķīst uz grīdas. — Tas ir jāizbeidz! Tūlīt pat! Tā… tā… spēle, ko jūs abi te spēlējat, tā spēle, kurā jūs abi atklājat noslēpumus viens otram, bet noklusējat man, it kā es būtu pārāk mazsvarīgs vai dumjš, vai vājš, lai kaut kā tos izmantotu mūsu labā.

— Tā tas nav, Pīta… — cenšos iebilst.

— Tieši tā ir! — viņš man uzkliedz. — Arī man ir cilvēki, kas ir svarīgi, Katnis! Ģimene un draugi Divpadsmitajā apgabalā, kurus nogalinās tāpat kā tavējos, ja mums neizdosies! Vai tiešām pēc visa, ko mēs pārdzīvojām arēnā, es tev neliekos tā vērts, lai teiktu patiesību?

— Tev viss vienmēr padodas nemainīgi labi, Pīta, — ierunājas Heimičs. — Tu tik veikli proti uzstāties kameru priekšā. Es negribēju traucēt.

— Nu ko, tad jau tu esi mani pārvērtējis. Jo šodien es visu salaidu galīgā dēlī. Kā tu domā, kas notiks ar Rū un Treša ģimenēm? Domā, viņi dabūs viņiem pienākošos daļu no mūsu ienākumiem? Domā, es viņiem pagādāju gaišu nākotni? Viņiem būs paveicies, ja pārdzīvos kaut vai tikai šo dienu! — Pīta atkal aizmet kaut ko pa gaisu,

šoreiz tā ir kāda statuete. Tādu es vinu vēl nekad neesmu redzējusi.

— Viņam ir taisnība, Heimič, — atzīstu. — Mēs nerīkojāmies pareizi, viņam neko nesakot. Arī toreiz Kapitolijā.

— Pat arēnā jums abiem bija izdomāta kaut kāda sistēma, vai ne? — Pīta noprasa. Tagad viņa balss skan klusāk. — Kaut kas tāds, par ko es nezināju.

— Nē. Oficiāli ne. Es tikai varēju pateikt, ko Heimičs grib, lai es daru atkarībā no tā, ko viņš atsūtīja vai neat— sūtīja, — paskaidroju.

— Nu redzi, man tādas iespējas vispār nebija. Jo man viņš neko nesūtīja līdz brīdim, kad uzradies tu.

Nebiju daudz par to domājusi. Kā tas bija no Pītas viedokļa, kad es arēnā uzrados pie viņa un jau biju saņēmusi pretapdeguma ziedi un maizi, bet viņš, pat būdams uz nāves sliekšņa, nebija dabūjis neko. Droši vien izskatījās, ka Heimičs glābj mani uz viņa rēķina.

— Paklau, puis… — Heimičs iesāk.

— Nepūlies, Heimič. Zinu, ka tev bija jāizvēlas viens no mums. Un es pats būtu gribējis, lai tu izvēlies viņu. Bet tagad ir citādi. Ir nonāvēti cilvēki. Ja netēlosim ļoti labi, mirs vēl citi. Mēs visi esam pārliecinājušies, ka es kameru priekšā izturos ticamāk nekā Katnisa. Nevienam mani nav jāmāca, kas sakāms. Bet man jāzina, ar ko ir darīšana, — Pīta skaidro.

— Sākot ar šo brīdi, tu būsi pilnībā informēts, — Heimičs apsola.

— Skaties, lai tā būtu, — Pīta pabrīdina. Aizejot viņš pat nepaskatās uz mani.

Viņa saceltie putekļi savijas vērpetēs un meklē jaunas vietas, kur nosēsties. Man matos, acīs, uz spožās zelta piespraudes.

— Vai tu tiešām izvēlējies mani, Heimič? — jautāju.

— Aha, — viņš apstiprina.

— Kāpēc? Pīta tev patīk labāk, — es nesaprotu.

— Tiesa gan. Bet atceries, ka līdz tam laikam, kad mainīja noteikumus, es varēju cerēt pie dzīvības noturēt tikai vienu no jums. Un es domāju: tā kā Pīta ir apņēmies tevi sargāt, tad varbūt trijatā mums izdosies tevi atdabūt atpakaļ mājās.

— A… — Neko vairāk neattopos atbildēt.

— Tu pati redzēsi, ka būs jāizdara izvēle. Ja mēs izdzīvosim, — Heimičs noteic. — Tu to iemācīsies.

Nu ko, vismaz vienu es šodien tiešām esmu iemācījusies. Šeit nav tāds pats Divpadsmitais apgabals, tikai plašāks. Mūsu žogs ir neapsargāts, un to tikai dažreiz pieslēdz elektrībai. Mūsu Miera sargus gan neviens nepriecājas redzēt, bet viņi nav tik brutāli. Mūsu grūtības izraisa drīzāk nogurumu nekā dusmas. Šeit, Vienpadsmitajā, cilvēki cieš sāpīgāk un ir izmisušāki. Prezidentam Snovarn ir taisnība. Te pietiktu ar dzirksteli, lai sāktos ugunsgrēks.

Viss notiek pārāk ātri, lai es to saprastu. Brīdinājums, šāvieni, apziņa, ka varbūt esmu iekustinājusi kaut ko tādu, kam būs loti tālejošas sekas. Tas viss izklausās tik neticami. Un ja vēl es būtu nolēmusi radīt nemierus… Bet ņemot vērā apstākļus… Kā man vispār izdevās iekulties tādās nepatikšanās?

— Nāc. Mums ir jāiet vakariņās, — Heimičs aicina.

Es stāvu dušā, cik vien ilgi drīkstu, līdz beidzot ir jānāk laukā un jāļauj sevi sapost. Rādās, ka sagatavošanas komanda neko nenojauš par dienā notikušo. Visi trīs ir sajūsmā par gaidāmajām vakariņām. Apgabalos viņi skaitās pietiekami nozīmīgi, lai tajās piedalītos, bet Kapitolijā šiem reti gadās dabūt ielūgumu uz prestižiem sarīkojumiem. Viņi mēģina paredzēt, kādus tik ēdienus mums pasniegs, bet es visu laiku acu priekšā redzu, kā nošāva veco vīru. Nemanu pat, ko ar mani dara, līdz ir jau jāiet un es ieskatos spogulī. Man mugurā ir gaiši sārta kleita bez lencītēm, kas sniedzas līdz pat kurpēm. Mati ir sasprausti atpakaļ un krīt pār muguru sīkās sprogās.

No mugurpuses pienāk Sinna un man ap pleciem sakārto vizuļojoši sudrabotu lakatu. Spogulī viņa skatiens sastopas ar manējo. — Vai tev patīk?

— Tērps ir skaists. Kā jau vienmēr.

— Paskatīsimies, kā tam piestāv smaids, — viņš liegi saka. Tas ir atgādinājums, ka tūlīt apkārt atkal būs kameras. Man izdodas pacelt lūpu kaktiņus. — Nu redzi nu.

Kad mēs visi savācamies, lai dotos uz pusdienām, redzu, ka Efija ir satraukusies ne pa jokam. Heimičs viņai noteikti nav stāstījis par to, kas notika laukumā. Mani nepārsteigtu, ja to zinātu Sinna un Porcija, bet, šķiet, pastāv vārdos neizteikta vienošanās neko no sliktajām ziņām neatstāstīt Efijai. Nepaiet ilgs laiks, kad noskaidrojas, kas par lietu.

Efija pārskata vakara plānu, bet tad pamet to malā. — Pēc tam mēs, par laimi, varēsim kāpt vilcienā un pazust, — viņa paziņo.

— Vai kaut kas ir noticis, Efij? — Sinna pajautā.

— Man nepatīk tas, kā pret mums izturas. Ka mūs iegrūž furgonā un padzen no paaugstinājuma. Un tad vēl — es pirms kādas stundas nolēmu apskatīt Tiesas ēku. Jūs jau zināt, ka esmu liela arhitektūras speciāliste, — viņa stāsta.

— Jā, esmu par to dzirdējusi, — Porcija atsaucas, pirms klusums pagūst ieilgt.

— Tā nu es mazliet pastaigājos, jo apgabalu drupas šogad būs šausmīgi modē, bet uzradās divi Miera sargi un pavēlēja doties atpakaļ uz savu istabu. Un viens man pat iebakstīja ar ieroci! — Efija sašutumā iesaucas.

Man uzreiz ienāk prātā — tas noteikti ir tāpēc, ka pirmīt nozudām mēs ar Heimiču un Pītu. Patiesībā tas ir neliels mierinājums, ka Heimičam varētu būt bijusi taisnība. Ka neviens nenovēroja putekļaino kupolu, kur mēs sarunājāmies. Varu derēt, ka šobrīd gan to novēro.

Efija izskatās tā uzvilkusies, ka es jūtu uzplūdā viņu apskauju. — Tas ir briesmīgi, Efij. Varbūt mums vispār nevajadzētu iet uz vakariņām. Vismaz kamēr viņi nebūs atvainojušies. — Zinu, ka Efija nemūžam tam nepiekritīs, bet viņa ievērojami atplaukst, dzirdot manu ierosinājumu un to, ka viņas sūdzēšanos kāds ņem nopietni.

— Nē, es tikšu galā. Pārvarēt negludumus piederas pie mana darba. Un mēs nevaram pieļaut, ka jūs abi palaižat garām savas vakariņas, — viņa iebilst. — Bet paldies par piedāvājumu, Katnis.

Efija mūs izkārto ierindā ieiešanai zālē. Sākumā ies sagatavošanas komandas, tad viņa, stilisti un Heimičs. Mēs ar Pītu, protams, noslēgumā.

Kaut kur zemāk sāk spēlēt mūziķi. Kad mūsu nelielās svītas pirmā rinda sāk kāpt lejā, mēs ar Pītu sadodamies rokās.

— Heimičs apgalvo, ka es nedrīkstēju uz tevi kliegt. Tu esot tikai izpildījusi viņa rīkojumus, — Pīta saka. — Un nav jau tā, ka es agrāk nebūtu šo to noklusējis no tevis.

Atceros, cik šokēta biju, kad Pīta atzinās man mīlestībā visas Panemas priekšā. Heimičs to zināja, bet man neko neteica. — Laikam es pēc tās intervijas arī šo to sabojāju.

— Tikai urnu.

— Un tavas rokas. Bet vairs nav nekādas jēgas, vai ne? Kaut ko slēpt no otra? — es jautāju.

— Nav jēgas, — Pīta piekrīt. Mēs stāvam kāpņu augšgalā un ļaujam Heimičam iet piecpadsmit soļus pa priekšu, kā lika Efija. — Vai tiešām tā bija vienīgā reize, kad tu skūpstīji Geilu?

Es tā satrūkstos, ka tiešām atbildu. — Jā. — Vai t iešām šis jautājums viņu vēl nomoka pēc visa, kas šodien ir noticis?

— Piecpadsmit. Ejam!

Sejās iestaro gaisma, un es atplaukstu žilbinošākajā smaidā, kādu vien varu izspiest.

Nokāpjam lejā, un mūs ierauj gandrīz vienādu vakariņu, ceremoniju un vilciena braucienu reibinošajā karuselī. Katra diena ir tāda pati kā iepriekšējā. Pamosties. Apģērbties. Vizināties caur gavilējošu pūli. Noklausīties runu mums par godu. Atbildēt ar pateicības runu, bet tikai Kapitolija sacerēto, nekādas personiskas piezīmes vairs netiek izteiktas. Dažreiz doties īsā ekskursijā — apskatīt jūru vienā apgabalā, augstus mežus citā, neglītas rūpnīcas, kviešu laukus, smirdīgas rafinēšanas fabrikas. Uzvilkt vakartērpu. Piedalīties vakariņās. Iekāpt vilcienā.

Ceremonijās mēs izturamies svinīgi un ar cieņu, bet vienmēr esam sadevušies rokās. Vakariņu laikā mēs gandrīz kā neprātīgi izrādām savu mīlestību viens pret otru. Skūpstāmies, dejojam, mūs pieķer, kad mēģinām aizla— vīties prom, lai paliktu divatā. Taču vilcienā klusi un nelaimīgi lēšam, kādu iespaidu esam atstājuši.

Pat tagad, kad neapmierinātību nevar izsaukt mūsu personiskās runas — un nav pat jāpiemin, ka tas, ko mēs teicām Vienpadsmitajā apgabalā, pirms pārraidīšanas tika izgriezts no ieraksta -, kaut kas ir jūtams, it kā gaisotne būtu kā verdošs katls, kas tūlīt ies pāri malām.

Visur tā nav. Vairākos apgabalos pūlis izskatās pēc gurdiem ganāmpulka lopiem — tāpat kā uzvarētājiem veltītajās ceremonijās parasti izskatās Divpadsmitā apgabala ļaudis. Toties citos, īpaši Astotajā, Ceturtajā un Trešajā apgabalā, ļaužu sejās, mūs ieraugot, parādās neviltota pacilātība, bet aiz tās — slēptas dusmas. Pūlis skandē manu vārdu, tas drīzāk izklausās kā sauciens pēc atriebības, nevis gaviles. Kad Miera sargi panākas uz priekšu, lai nomierinātu nepaklausīgo pūli, ļaudis nevis atkāpjas, bet stumj viņus prom. Un es zinu, ka nemūžam nespēšu izdarīt neko, lai to izmainītu. Nekāda mīlestības izrādīšana, lai cik ticama tā arī būtu, nepalīdzēs. Kad es izstieptā plaukstā turēju tās ogas, mani bija pārņēmis neprāts, toties šie ļaudis ir gatavi mesties tādā pašā neprātā.

Sinna viduklī iešuj manas drēbes. Sagatavošanas komanda raizējas par tumšajiem lokiem zem manām acīm. Efija sāk man dot miega zāles, bet tās neiedarbojas. Ne pietiekami labi. Es iesnaužos, bet tad, vienalga, mostos no murgiem, kas ir biežāki un spilgtāki. Pīta lielāko nakts daļu staigā pa vilcienu un sadzird mani kliedzam, kad pūlos izrauties no zāļu skurbuma, kas tikai paildzina drausmīgos sapņus. Viņam izdodas mani pamodināt un nomierināt. Tad viņš ierāpjas gultā un tur mani apskautu, līdz atkal iemiegu. Pēc tam es pārstāju lietot tabletes. Bet katru nakti ļauju Pītam gulēt savā gultā. Mēs cīnāmies pret tumsu tāpat kā arēnā — guļam viens otra skavās un modri gaidām briesmas, kas var draudēt kuru katru brīdi. Nekas vairāk, bet vilcienā par to drīz vien sāk baumot.

Kad Efija man par to ieminas, nodomāju: tas labi. Varbūt prezidents Snovs par to padzirdēs. Es viņai pasaku, ka centīsimies rīkoties diskrētāk, bet mēs necenšamies.

Vienotram sekojošie Otrā un Pirmā apgabala apmeklējumi savā ziņā ir īpaši briesmīgi. Ja mājās nebūtu atgriezušies mēs ar Pītu, to būtu varējuši Otrā apgabala pārstāvji Kāto un Klouva. Splgalu un zēnu no Pirmā apgabala es nogalināju pati personīgi. Mēģinu neskatīties uz viņa ģimeni un uzzinu, ka zēnu sauca Brlnūms. Kā tas var būt, ka es to nezināju? Laikam jau pirms Spēlēm tam nepievērsu uzmanību un vēlāk nemaz negribēju zināt.

Nokļuvuši Kapitolijā, mēs jau esam galīgā izmisumā. Neskaitāmas reizes uzstājamies pielūdzēju masas priekšā. Šeit nepastāv nekāds risks, ka varētu sākties sacelšanās, te mīt privileģētie — tie, kuru vārdus nekad neiemet izlozes lodē un kuru bērniem nekad nav jāmirst it kā pirms daudzām paaudzēm izdarītu noziegumu dēļ. Kapitolijā mums neviens nav jāpārliecina par savu mīlestību, varam tikai saglabāt vārgu cerību, ka varbūt mums vēl izdosies no attāluma ietekmēt kādu no tiem, ko neizdevās pārliecināt apgabalos. Visu laiku liekas, ka mēs darām par maz un ka ir jau par vēlu.

Kad nonākam savos vecajos apartamentos Treniņu centrā, tieši es ierosinu bildinājumu. Pīta piekrīt, bet pēc tam uz krietnu laiku nozūd savā istabā. Heimičs man pavēl likt viņu mierā.

— Man likās, ka viņš taču to gribēja, — es sapīkstu.

— Ne jau tā, — Heimičs nepiekrīt. — Viņš gribēja, lai tas būtu pa īstam.

Aizeju uz savu istabu, apgulos zem segas un mēģinu nedomāt par Geilu, bet nespēju domāt ne par ko citu.

Tovakar uz skatuves pie Treniņu centra mēs atbildam uz veselu jautājumu gūzmu. Cēzars Flikermans mirguļojošā pusnakts ziluma uzvalkā un joprojām gaiši ziliem plakstiem un lūpām interviju vada nevainojami. Kad viņš pajautā par nākotnes nodomiem, Pīta nometas uz viena ceļa, atklāj savu sirdi un lūdz mani precēties ar viņu. Es, protams, esmu ar mieru. Cēzars ir mēms no sajūsmas, kapitolieši krīt pilnīgā histērijā, un ekrānos parāda ļaužu barus visā Panemā, kas ir kā apreibuši no laimes.

Negaidīti pienāk prezidents Snovs, lai mūs apsveiktu. Viņš paspiež Pītam roku un atzinīgi uzsit puisim pa plecu. Viņš apskauj mani, ietīdams rožu un asins smaržu mākonī, un ar savām uzpūstajām lūpām nobučo vaigu. Kad viņš atraujas, pirksti iespiežas man rokās un viņš uzsmaida, un es uzdrošinos pacelt uzacis. Tās jautā to, ko nedrīkst jautāt lūpas. Vai man izdevās? Vai ar to pietika? Vai pietiek, ka es tev atdodu visu, ka es turpinu spēli un apsolos precēties ar Pītu?

Par atbildi viņš gandrīz nemanāmi papurina galvu.

6

Šajā vieglajā kustībā es ieraugu galīgu cerību sagrāvi un nāves spriedumu visam, kas man pasaulē ir dārgs. Nespēju iztēloties, kāds tieši būs mans sods un cik tālu sniegsies Kapitolija roka, bet droši vien tad, kad viss būs galā, vairs nebūs nekā. Tāpēc varētu domāt, ka es kritīšu pilnīgā izmisumā. Tomēr dīvaini — es jūtu galvenokārt atvieglojumu. Tāpēc, ka varu beigt izlikties. Tāpēc, ka uz jautājumu, vai man izdevās paveikt pārdrošo pasākumu, vismaz ir atbildēts, kaut arī atbilde ir nepārprotama — nē. Ja izmisums liks rīkoties izmisīgi, es drīkstēšu brīvi ļauties izmisumam.

Bet ne šeit un ne tagad. Ir ārkārtīgi svarīgi tikt atpakaļ uz Divpadsmito apgabalu, jo, lai ko es izlemtu, tas attieksies arī uz manu māti un māsu, Geilu un viņa ģimeni. Un Pītu, ja vien man izdosies viņu pierunāt mums pievienoties. Es iekļauju sarakstā vēl Heimiču. Tie visi ir cilvēki, kas man ir jāņem līdzi, kad aizbēgšu mežos. Kā es viņus pārliecināšu, kur mēs iesim pašā ziemas vidū un kā mums izdosies izvairīties no ķērājiem, nav skaidrs. Bet tagad es vismaz zinu, kas man ir jādara.

Tāpēc nevis sabrūku un raudu, bet iztaisnojos un sa— jūtos pārliecinātāka nekā visu pēdējo nedēļu laikā. Mans smaids varbūt izskatās kā drusku ķertai, bet tas nav piespiests. Un, kad prezidents Snovs apklusina skatītājus un jautā: — Kā jums šķiet, vai mums nevajadzētu sarīkot kāzas tepat Kapitolijā? es nevilcinādamās notēloju līksmē teju aptrakušu skuķi.

Cēzars Flikermans prašņā, vai prezidentam jau ir padomā datums.

— Pirms noteikt datumu, varbūt mums vispirms jāaprunājas ar Katnisas māti? — prezidents atsaucas. Skatītāji sāk smieties kā kutināti, un prezidents apliek man roku. — Ja visa valsts lūgtu, varbūt tu varētu apprecēties pirms trīsdesmit gadu vecuma.

— Tad jums droši vien būs jāizdod jauns likums, -iekikinos.

— Ja citādi nevarēs, — prezidents noteic sazvērnieciskā vēlīgumā.

Ak, cik mums abiem kopā ir jautri!

Balle, kas notiek prezidenta Snova savrupnama banketu zālē, ir krāšņāka par visu līdz šim redzēto. Divpadsmit metru augstie griesti ir pārvērsti nakts debesīs, un zvaigznes ir tieši tādas pašas kā mājās. Droši vien jau zvaigznes no Kapitolija izskatās tāpat, bet kas to lai zina? Pilsētā vienmēr ir pārāk gaišs, lai saskatītu zvaigznes. Apmēram pusceļā starp grīdu un griestiem uz tādiem kā pūkainiem, baltiem mākonīšiem šūpojas muzikanti, bet es neredzu, kas tos mākoņus notur gaisā. Tradicionālo klāto galdu vietā te ir neskaitāmi polsterēti dīvāni un krēsli, salikti grupās ap kamīniem vai pie aromātiskiem puķu dārziem, vai dīķiem ar eksotiskām zivīm, lai viesi varētu ēst un dzert un darīt visu, ko sirds kāro, un justies pilnīgi nepiespiesti. Zāles vidū ir plašs, flīzēm izlikts laukums, kas var būt viss, ko ievajagas, sākot ar deju grīdu un skatuvi izklaidētājiem, kas nomaina cits citu, un beidzot ar vēl vienu iespēju iejukt starp krāšņi tērptajiem viesiem.

Bet vispasakainākais šajā vakarā ir ēdiens. Pie sienām ir salikti ar gardumiem nokrauti galdi. Uz tiem atrodas viss, ko vien varētu iedomāties, un arī lietas, kas ne sapņos nav rādījušās. Uz iesmiem griežas veselas ceptas govis un cūkas, un kazas. Uz milzīgiem šķīvjiem gozējas ar sālītiem augļiem un riekstiem pildīti putni. Visādi okeāna radījumi ir vai nu apslacināti ar dažādām zostēm, vai arī tā vien gaida, kad tos pamērcēs pikantās mērcītēs. Visur kārdina neskaitāmi sieri, maizes, dārzeņi, saldumi un īsti ūdenskritumi vīna un dažādu degvīnu, kas laistās liesmās.

Līdz ar vēlmi pretoties man ir atgriezusies arī apetīte. Pēc vairākām nedēļām, kad biju pārāk noraizējusies, lai ēstu, tagad jūtos izbadējusies.

— Gribu pagaršot visu, kas te ir, — saku Pītam.

Redzu, ka viņš mēģina atminēt, ko nozīmē mana sejas izteiksme, izdomāt, ko nozīmē tāda pārmaiņa. Tā kā viņš nezina, ka prezidenta Snova acīs esmu izgāzusies, tad var tikai pieņemt, ka es uzskatu — mums ir izdevies. Un varbūt pat to, ka tiešām mazliet priecājos par mūsu saderināšanos. Viņa skatienā atspoguļojas mulsums, bet tikai mirkli, jo mūs filmē. — Nu tad sāc ātrāk, — Pīta mudina.

— Labi, ne vairāk kā kumosu no katra šķīvja. — Mana apņemšanās gandrīz pagaist jau pie pirmā galda. Uz tā ir kādas divdesmit zupas, un es atklāju krēmīgu ķirbju virumu ar kapātiem riekstiem un sīkām, melnām sēklām. — Varētu visu vakaru ēst tikai to! — izsaucos. Bet es tā nedaru. Atkal kļūstu vāja, pagaršojusi dzidri zaļu buljonu, ko varu salīdzināt tikai ar pavasari, un vēlreiz, kad nomēģinu putainu, sārtu zupu ar avenēm.

Palaikam manā priekšā uzrodas svešas sejas, nosauc vārdus, fotografē kopā ar viesiem, skūpsta uz vaigiem. Mana piespraude ar zobgaļsīli acīmredzot ir radījusi jaunu modes kliedzienu, jo klāt pienāk vairāki cilvēki un parāda savus aksesuārus. Putns atkārtojas jostu sprādzēs, tas ir izšūts zīda atlokos un uztetovēts intīmās ķermeņa daļās. Visi grib valkāt uzvarētājas zīmi. Varu iztēloties, kā tas tracina prezidentu Snovu. Bet ko lai viņš padara? Šeit, kur ogas nozīmēja tikai to, ka meitene par katru cenu vēlas izglābt savu mīļoto, Spēlēm bija grandiozi panākumi.

Mēs ar Pītu paši nepūlamies meklēt sabiedrību, bet kāds visu laiku sameklē mūs. It neviens šajā ballē negrib palikt, ar mums nesasveicinājies. Es izliekos priecīga, bet kapitolieši mani nemaz neinteresē. Viņi tikai novērš manu uzmanību no ēdiena.

Uz katra galda ir jauni kārdinājumi, un es žigli vien piepildu vēderu, kaut arī esmu pieņēmusi tik stingru noteikumu, ka drīkstu tikai pagaršot. Paņemu nelielu ceptu putnu, iekožos, un mute pieplūst ar apelsīnu sulu. Gardi. Bet atlikušo lieku apēst Pītam, jo gribu nobaudīt vēl citas lietas, un mani šausmina doma par to, ka varētu pārtiku aizmest, kaut arī apkārt daudzi tā dara ar vieglu roku. Pēc kādiem desmit galdiem esmu jau pieēdusies, bet mēs esam pagaršojuši tikai nedaudzus no uzliktajiem ēdieniem.

Mūs nogrābj mana sagatavošanas komanda. Izdzertā alkohola un pacilātības dēļ, jo drīkst piedalīties tik smalkā pasākumā, viņi ir gandrīz apdulluši.

— Kāpēc tu neēd? — Oktāvija jautā.

— Es jau ēdu, bet vairs nevaru, — nostenu. Šie iesmejas, it kā kaut ko tik muļķīgu vēl nekad nebūtu dzirdējuši.

— Neviens neļauj kaut kam tādam sevi kavēt! — Flā— vijs izsaucas. Trijotne pieved mūs pie galda, kur ir saliktas maziņas vīna glāzītes uz peciņas, un tajās ir caurspīdīgs šķidrums. — Izdzer šo!

Pīta vienu paņem, lai pagaršotu, un viņi krīt panikā.

— Ne jau šeit! — brēc Oktāvija.

— Tas ir jādara tur! — Vīnija norāda durvis, kas ved uz tualeti. — Vai arī viss būs uz grīdas!

Pīta vēlreiz paskatās uz glāzi un saprot. — Jūs gribat teikt, ka es no šitā vemšu?

Mana sagatavošanas komanda histēriski smejas. — Protams, pēc tam var turpināt ēst, — Oktāvija klāsta. — Es tur esmu bijusi jau divas reizes. Tā dara visi — kā tad svētkos lai citādi izpriecājas?

Blenžu uz mazajām, skaistajām glāzēm, palikusi gluži bez valodas, un prātoju par to, kāda tam jēga. Pīta noliek savējo uz galda tik piesardzīgi, it kā tā varētu uzsprāgt. — Nāc, Katnis, padejosim.

Skan mūzika, un viņš mani aizved prom no komandas, no galda, uz deju grīdas. Mājās mēs protam tikai dažas dejas, tādas, kas piederas vijoles un flautas mūzikai un kam vajag plašu telpu. Bet Efija mums ierādīja dažas no Kapitolija iecienītajām dejām. Mūzika ir lēna un sapņaina, tāpēc Pīta mani apskauj, un mēs griežam apļus tikpat kā bez soļiem. Tādai dejai vietas pietiktu pat uz pīrāga šķīvja. Pīta saspringtā balsī ierunājas:

— Tu, cilvēks, visu laiku domā, ka vari ar te notiekošo samierināties, domā, ka varbūt vini nemaz nav tik slikti un tad… — Viņš apklust.

Spēju domāt tikai par kārnajiem bērnu ķermenīšiem uz mūsu virtuves galda un par to, kā māte viņiem izraksta zāles, ko vecāki nevar tiem pagādāt, — vairāk ēdiena. Tagad, kad mēs esam bagātas, viņa dod ēdienu līdzi. Bet agrāk mums nebija ko dot un bieži vien bērnu arī vairs nebija iespējams glābt. Un te, Kapitolijā, cilvēki vemj, lai varētu ar baudu pielocīt māgu vēlreiz. Nevis slimības vai bojātas pārtikas dēļ. Ballēs tā dara visi. Tā ir pieņemts. Tas piederas pie jautrības.

Reiz, kad iegriezos atdot Heizellai medījumu, Viks bija mājās, jo viņu mocīja nelāgs klepus. Tā kā puika ir no Geila ģimenes, tad noteikti ēd labāk nekā deviņdesmit procenti pārējo Divpadsmitajā apgabalā. Bet viņš, vienalga, kādas piecpadsmit minūtes runāja par to, kā viņi esot atvēruši Sainīšu dienā saņemto kļavu sīrupa bundžu un katrs esot dabūjis pa karotei garduma uz maizes un varbūt vēl kādu dienu tajā nedēļā dabūšot vēl. Un tad Heizella teica, ka viņš drīkstot pielikt karotīti sīrupa tējai klepus mīkstināšanai, bet zēnam likās, ka tā nebūs labi, ja arī pārējie drusciņ nedabūs. Un, ja tā ir pie Geila, tad kā varētu būt citās mājās?

— Pīta, mūs ved šurp, lai mēs cīnāmies līdz nāvei viņu izklaides dēļ, — es saku. — Salīdzinājumā ar to vemšana nav it nekas.

— Zinu. Es zinu. Dažreiz es vienkārši vairs nevaru izturēt. Tik ļoti, ka… ka trūkst padoma, ko varētu izdarīt. — Viņš pieklust un tad pačukst: — Varbūt mēs nerīkojāmies pareizi, Katnis?

— Kādā ziņā? — es nesaprotu.

— Mēģinot apspiest apgabalos notiekošo.

Paskatos apkārt, bet rādās, ka neviens to nav dzirdējis. Televīzijas ļaudis ir aizķērušies pie molusku galda, un tie pāri, kas dejo, ir vai nu pārāk piedzērušies, vai pārāk nodarbināti paši ar sevi, lai ievērotu.

— Piedod, — viņš atvainojas. Viņam tiešām ir jāatvainojas. Te nav īstā vieta, kur izteikt tādus minējumus skali.

— Pietaupi to mājām, — nočukstu.

Pienāk Porcija kopā ar ražena auguma vīru, kas šķiet attāli pazīstams. Viņu stāda priekšā kā Plūtarhu Heven— sbī, jauno galveno Spēļu rīkotāju. Plūtarhs jautā Pītam, vai drīkst mani nozagt uz deju. Pīta atkal izskatās tā, kā jāizskatās kameru priekšā, un vēlīgi mani palaiž, brīdinādams, lai dancinātājs pārāk neaizraujas.

Es negribu dejot ar Plūtarhu Hevensbī. Negribu just vienu viņa roku uz savējās un otru — sev uz gurna. Neesmu pieradusi, ka man kāds pieskaras, izņemot Pītu vai manas ģimenes locekļus, un Spēļu rīkotāju pieskārienus es vēlos tikpat maz kā tārpu glāstus. Viņš to laikam jūt, un mēs griežamies turpat rokas stiepiena attālumā.

Mazliet papļāpājam par balli, par izklaidi, par ēdienu, un viņš pajoko, ka kopš treniņiem vairs pat nepaskatoties uz punšu. Sākumā nesaprotu, bet tad aptveru, ka viņš ir tas vīrietis, kas atmuguriski iegāzās punša traukā toreiz, kad skates laikā izšāvu uz rīkotājiem bultu. Vispār tā tas gluži nebija. Es šāvu uz ābolu, kas bija mutē viņu ceptajai cūkai. Bet tas lika viņiem satrūkties.

— Ā, jūs esat tas, kurš… — lesmejos, atcerēdamās, kā viņš ar šļakstu iekrita punša bļodā.

— Jā. Tev noteikti būs prieks dzirdēt, ka es tā arī neesmu atguvies, — Plūtarhs turpina.

Man gribas piebilst, ka divdesmit divi mirušie pārstāvji arī vairs nekad neatgūsies pēc Spēlēm, ko viņš palīdzējis radīt. Bet es tikai nosaku: — Labi. Jūs tātad šogad esat galvenais Spēļu rīkotājs? Tas noteikti ir liels gods.

— Starp mums runājot, gandrīz neviens negribēja to darīt, — viņš atzīstas. — Ir jāuzņemas liela atbildība par Spēļu iznākumu.

Aha, tavs priekštecis ir pagalam. Viņš noteikti zina par Seneku Kreinu, bet neizskatās, ka tas vinu satrauktu. — Vai jūs jau plānojat Ceturkšņa Spaidu Spēles? — pajautāju.

— O jā. Vispār tās, protams, tiek gatavotas jau vairākus gadus. Arēnas nevar uzbūvēt vienā dienā. Bet tagad tiek lemts par, tā sakot, Spēļu ievirzi. Tici vai ne, bet šovakar pat ir tikšanās stratēģijas apspriešanai, — viņš stāsta.

Plūtarhs pakāpjas atpakaļ un izvelk no vestes kabatas zelta pulksteni ķēdītē, atver vāciņu, paskatās un sarauc uzacis. — Man drīz būs jāiet. — Viņš pagriež pulksteni tā, lai es redzētu ciparnīcu. — Tikšanās sākas pusnaktī.

— Tas gan ir diezgan vēlu… — es sāku, bet kaut kas piesaista mani. Plūtarhs ar īkšķi nobrauka pulksteņa kristāla ciparnīcu, un parādās mirdzošs, it kā sveces izgaismots attēls. Tas ir zobgaļsīlis. Tieši tāds pats kā piespraude pie manas kleitas. Tikai šis ātri pagaist. Viņš aizcērt pulksteni ciet.

— Ļoti skaists pulkstenis, — bilstu.

— O, tas ir vairāk nekā tikai skaists. Tas tāds ir vienīgais, — viņš palepojas. — Ja kāds jautā, kur esmu palicis, saki, ka aizgāju mājās gulēt. Tikšanās ir jātur slepenībā. Bet man likās, ka tev to varu pateikt.

— Jā. Jūsu noslēpums pie manis ir drošībā, — apgalvoju.

Mēs paspiežam rokas, un viņš paloka galvu, kā te, Kapitolijā, bieži mēdz darīt. — Nu ko, tiksimies nākamajā vasarā Spēlēs, Katnis. Apsveicu ar saderināšanos un vēlu veiksmi sarunā ar tavu māti.

— Tā man būs vajadzīga, — es piekrītu.

Plūtarhs nozūd, un es eju meklēt Pītu pūlī, kur nepazīstami cilvēki mani nemitīgi ar kaut ko apsveic. Ar saderināšanos, ar uzvaru Spēlēs, ar izcilu lūpukrāsas izvēli. Es atbildu, bet patiesībā nespēju aizmirst to, kā Plūtarhs man parādīja savu skaisto, unikālo pulksteni. Tajā žestā bija kaut kas savāds. Viņš to izdarīja gandrīz vai paslepšus. Bet kāpēc? Varbūt viņš domā, ka kāds nozags viņa ideju — uzlikt gaistošu zobgaļsīļa attēlu uz pulksteņa ciparnīcas? Jā, droši vien viņš par to samaksāja veselu bagātību un nevar to nevienam rādīt, jo baidās, ka dažs labs uztaisīs lētu imitāciju. Kaut kas tāds var notikt tikai Kapitolijā.

Pītu atrodu pie kāda galda, kur viņš apbrīno nepārspējami izrotātas kūkas. Cepēji ir speciāli iznākuši no virtuves, lai ar viņu aprunātos par glazūrām, un var redzēt, ka viņi cits caur citu cenšas atbildēt uz jautājumiem. Pēc Pītas lūguma viņi savāc izlasi ar vairākām mazām kūciņām, ko paņemt uz Divpadsmito apgabalu, lai aplūkotu meistaru darbu mierīgi.

— Efija teica, ka mums vienos esot jābūt vilcienā. Interesanti, cik tagad ir pulkstenis, — viņš saka un pamet skatienu apkārt.

— Gandrīz pusnakts. — Es ar pirkstiem noplūcu no kādas kūkas šokolādes ziedu un knibinos, pavisam piemirsusi labās manieres.

— Laiks pateikties un atvadīties! — pie mana elkoņa iečivinās Efija. Šis ir viens no brīžiem, kad es tiešām dievinu viņas apsēstību ar punktualitāti. Mēs ņemam līdzi Sinnu un Porciju, un Efija mūs izvadā atvadīties no svarīgajiem viesiem un tad dzen uz durvīm.

— Vai mums nevajadzētu pateikties prezidentam Sno— vam? — Pīta pajautā. — Šis ir viņa nams.

— Nē, viņš nav nekāds pasākumu cienītājs. Viņš ir pārāk aizņemts, — Efija paskaidro. — Es jau esmu gādājusi, lai rīt viņam nosūta nepieciešamās dāvanas un zīmītes. Redz, kur tu esi! — Efija viegli pamāj diviem Kapitolija kalpotājiem, starp kuriem stutējas iereibušais Heimičs.

Caur Kapitoliju mēs braucam mašīnā ar tonētiem stikliem. Aiz mums vēl vienā mašīnā brauc sagatavošanas komandas. Līksmojošais pūlis ir tik biezs, ka virzāmies pavisam lēni. Bet Efijai viss ir sīki aprēķināts, un precīzi vienos mēs esam vilcienā un tas izbrauc no stacijas.

Heimičs ir savā kupejā. Sinna pasūta tēju, mēs visi sasēžamies ap galdu, un Efija čabina savus papīrus un atgādina, ka turneja vēl nav beigusies. — Mums ir jādomā par Ražas svētkiem Divpadsmitajā apgabalā. Tāpēc es ierosinu padzert tēju un tad doties taisnā ceļā uz gultu. — Neviens nestrīdas pretī.

Kad atveru acis, ir agra pēcpusdiena. Mana galva atdusas uz Pītas rokas. Neatceros, kad viņš vakar naktī atnāca. Es pagriežos, mēģinādama viņu nemodināt, bet viņš jau ir augšā.

— Nekādu murgu, — viņš saka.

— Ko? — es nesaprotu.

— Tu naktī nemurgoji, — viņš paskaidro.

Viņam ir taisnība. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem nogulēju visu nakti. — Bet kaut ko es sapņoju gan, — atceros. — Es mežā sekoju zobgaļsīlim. Patiesībā tā bija Rū. Kad putns dziedāja, tam bija Rū balss.

— Kurp viņa tevi aizveda? — Pīta jautā, atglauzdams man no pieres matus.

— Nezinu. Mēs nenonācām pie mērķa. Bet es jutos laimīga.

— Nūjā, tu gulēji tā, it kā būtu laimīga, — viņš apliecina.

— Pīta, kā tas var būt, ka es nekad nejūtu, kad tu murgo? — es jautāju.

— Ne jausmas. Es laikam nekliedzu un nemētājos vai kaut kā tamlīdzīgi. Tikai pamostos, sastindzis no bailēm, — viņš atbild.

— Tev vajadzētu mani modināt, — ierosinu, domādama par to, kā sliktākajās naktīs modinu viņu divas un trīs reizes. Un cik ilgu laiku vajag, lai mani nomierinātu.

— Tas nav vajadzīgs. Es parasti murgos redzu, ka zaudēju tevi, — viņš atsaka. — Kad es saprotu, ka tu tepat vien esi, viss ir kārtībā.

Vēe! Pīta nevērīgi bārstās ar tamlīdzīgiem izteikumiem, un man tas ir kā sitiens pakrūtē. Viņš tikai godīgi atbildēja uz manu jautājumu. Viņš nespiež mani atbildēt ar kaut ko līdzīgu vai paust savu mīlestību. Bet es, vienalga, jūtos briesmīgi, it kā būtu viņu kaut kā nekrietni izmantojusi. Vai tā ir? Nezinu. Es rikai apjēdzu, ka pirmo reizi sajūtos netikumīga tāpēc, ka viņš ir manā gultā. Ironiski, ņemot vērā, ka tagad mēs esam oficiāli saderinājušies.

— Mājās būs sliktāk, kad man atkal būs jāguļ vienam, — viņš turpina.

Pareizi, mēs gandrīz esam klāt.

Divpadsmitajā apgabalā ir paredzēts piedalīties vakariņās mēra Anderzī namā šovakar un uzvaras svinībās laukumā reizē ar Ražas svētkiem rīt. Uzvaras turnejas pēdējā dienā mēs allaž svinam Ražas svētkus, bet parasti tā ir maltīte mājās vai arī kopā ar dažiem draugiem, ja kāds to var atļauties. Šogad svinības būs publiskas, un, tā kā tās rīkos Kapitolijs, visi mājinieki pieēdīs pilnu vēderu.

Lielākā daļa gatavošanās notiks mēra namā, un, uzstājoties ārā, mēs atkal būsim tērpti kažokādās. Stacijā esam tikai pavisam īsu bridi, tikai pasmaidām un pamājam, un tad iekāpjam mašīnā. Pat savas ģimenes mēs neredzēsim līdz pat vakariņām.

Priecājos, ka viss notiks pie mēra, nevis Tiesas ēkā, kur bija piemiņas pasākums manam tēvam un kur mani aizveda pēc izlozes, un kur man bija jāpārdzīvo mokpilnas atvadas no ģimenes. Tiesas ēkā ir pārāk daudz skumju.

Bet man patīk mēra Anderzī māja, īpaši tagad, kad mēs ar vina meitu Medžu esam draudzenes. Savā zinā mēs tādas bijām jau agrāk. Oficiāli mēs kļuvām par draudzenēm, kad viņa pirms Spēlēm atnāca no manis atvadīties. Viņa man veiksmei uzdāvināja piespraudi ar zobgaļsīli. Pēc tam kad es atgriezos mājās, mēs sākām pavadīt laiku kopā. Izrādās, ka arī Medžai ir daudz brīva laika. Sākumā jutāmies mazliet neveikli, jo nezinājām, ko lai darām. Citas mūsu vecuma meitenes esmu dzirdējusi triecam par zēniem, citām meitenēm vai drēbēm. Mēs ar Medžu neesam tenkotājas, un drēbes mani garlaiko līdz asarām. Bet pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem es aptvēru, ka viņa ļoti vēlas nokļūt mežā, tāpēc pāris reižu paņēmu viņu līdzi un parādīju, kā šaut. Viņa grib man iemācīt spēlēt klavieres, bet man vairāk patīk klausīties, kā spēlē viņa. Dažreiz mēs ēdam viena pie otras mājās. Medžai manējā patīk labāk. Viņas vecāki šķiet jauki, bet man ir aizdomas, ka viņa tos reti redz. Viņas tēvam ir jāpārvalda Divpadsmitais apgabals, un māti moka briesmīgas galvassāpes, kuru dēļ viņa dienām ilgi paliek piesaistīta gultai.

— Varbūt jums vajadzētu aizvest viņu uz Kapitoliju, — es vienā no tādām dienām ierosināju. Todien mēs nespēlējām klavieres, jo pat divus stāvus augstāk skaņa radītu Medžas mātei sāpes. — Varu derēt, ka tur viņu izārstētu.

— Jā. Bet uz Kapitoliju nevar tikt bez ielūguma, — Medža nelaimīga atbildēja. Pat mēra privilēģijas ir ierobežotas.

Kad nonākam mēra mājā, es pagūstu tikai ātri apskaut Medžu, un Efija mani jau bīda uz trešo stāvu posties. Pēc tam kad esmu sagatavota un ietērpta garā, sudrabotā kleitā, man līdz vakariņām vēl paliek stunda laika, tāpēc aizlavos draudzeni uzmeklēt.

Medžas guļamistaba ir otrajā stāvā blakus vairākām viesu guļamistabām un tēva darbistabai. Pabāžu galvu darbistabā, lai sasveicinātos ar mēru, bet telpa ir tukša. Ir ieslēgts televizors, un es uzkavējos, lai paskatītos uz sevi un Pītu vakar Kapitolijā. Mēs dejojam, ēdam, skūpstāmies. Šobrīd to rāda ikvienā mājā Panemā. Divpadsmitā apgabala nelaimīgie mīlētāji skatītājiem noteikti ir apnikuši līdz nāvei. Man vismaz ir.

Es jau eju prom, kad mani piesaista pīkstiens. Pagriežos atpakaļ un redzu, ka televizora ekrāns satumst. Uz tā sāk mirgot vārdi: JAUNUMI NO ASTOTĀ APGABALA. Instinktīvi noprotu, ka tas nav domāts manām acīm, tikai mēram. Man vajadzētu iet prom. Mudīgi. Bet es pieeju tuvāk televizoram.

Parādās reportiere, kuru vēl nekad neesmu redzējusi. Tā ir sieviete ar iesirmiem matiem un raupju, autoritatīvu balsi. Viņa brīdina, ka situācija pasliktinās un ir izsludināts trešais trauksmes līmenis. Uz Astoto apgabalu ir nosūtīti papildspēki, un tekstilrūpniecība ir apstājusies.

Sieviete pazūd, un sāk rādīt galveno laukumu Astotajā apgabalā. Es to atpazīstu, jo pati tur biju vēl tikai pagājušajā nedēļā. No jumtiem joprojām plivinās karogi ar manu seju. Lejā mutuļo pūlis. Laukumā čum un ņudz ļaudis ar lupatām un paštaisītām maskām aizsegtām sejām, un viņi kliedz un met ķieģeļus. Ēkas deg. Miera sargi šauj uz cilvēkiem, pat neizvēloties mērķi.

Nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi, bet tas, kas atklājas, var būt tikai viens. To prezidents Snovs dēvē par dumpi.

7

Ādas soma ar ēdienu un termoss ar karstu tēju. Sinnas atstāts cimdu pāris ar kažokādas oderi. Zemē sniegā — trīs no kailajiem kokiem nolauzti zari, kas norāda virzienu, kurā došos. To visu es atstāju Geilam mūsu parastajā satikšanās vietā pirmajā svētdienā pēc Ražas svētkiem.

Turpinu ceļu tālāk aukstajā, miglā tītajā mežā, iebriz— dama taku, kas Geilam būs jauna, bet ko manas kājas atrod pavisam viegli. Taka ved uz ezeru. Neticu vairs, ka mūsu parastajā tikšanās vietā tiešām būsim vieni, un šodien, lai Geilam visu izstāstītu, man tas būs ļoti vajadzīgs. Bet vai viņš vispār atnāks? Ja neatnāks, man nebūs citas iespējas kā riskēt un nakts melnumā aiziet uz viņa māju. Ir lietas, kas viņam ir jāzina… lietas, par kurām es gribu, lai viņš man palīdz izdomāt…

Tiklīdz sapratu, ko redzu mēra Anderzī televizorā, metos uz durvīm un prom pa gaiteni. Bija arī pēdējais brīdis, jo jau pēc pāris mirkļiem pa kāpnēm nāca mērs. Es viņam pamāju.

— Vai tu meklē Medžu? — viņš draudzīgi apvaicājās.

— Jā. Gribu viņai parādīt savu kleitu.

— Nūja, tu jau zini, kur viņu atrast. — Tobrīd no viņa darbistabas atkal atskanēja pīkstiens. Viņa seja

sadrūma. — Atvaino, — viņš teica un, iegājis kabinetā, cieši aizvēra durvis.

Stāvēju gaitenī, kamēr biju savaldījusies. Es sev atgādināju, ka jāizturas dabiski. Tad'sameklēju Medžu — draudzene sēdēja savā istabā pie tualetes galdiņa un spoguļa priekšā sukāja gaišos, cirtainos matus. Viņa bija ģērbusies tajā pašā skaistajā, baltajā kleitā, kas viņai bija mugurā izlozes dienā. Ieraudzījusi mani spogulī, viņa pasmaidīja. — Paskat tik! Tu izskaties kā taisnā ceļā no Kapitolija.

Pienācu tuvāk un ar pirkstiem aizskāru zobgaļsīli.

— Tagad pat mana piespraude ir kā no Kapitolija. Pateicoties tev, zobgaļsīli tur ir īsts modes kliedziens. Vai esi pārliecināta, ka negribi to atpakaļ? — es jautāju.

— Nemuļķojies, tā bija dāvana, — Medža atrunājās. Viņa iesēja matos krāšņu zelta lenti.

— Kur tu tādu piespraudi vispār dabūji? — painteresējos.

— Tā piederēja manai tantei. Bet man šķiet, ka tā mūsu ģimenei pieder jau ilgi.

— Savāda izvēle — zobgaļsīlis, — es noteicu. — Nu, ja ņem vērā, kas notika dumpja laikā. Kad Kapitolijam izgāja greizi ar pļāpusīļiem un tā.

Pļāpusīli bija mutanti, ģenētiski uzlaboti putnu tēviņi, ko Kapitolijs radīja kā ieroci, lai izspiegotu sacelšanās dalībniekus. Šie putni spēja atcerēties garus sarunu fragmentus, tāpēc tos iesūtīja dumpinieku pārņemtajos apgabalos, lai noklausītos, ko mēs runājam, un atstāstītu Kapitolijā. Dumpinieki to pamanīja un pavērsa šo ieroci pret pašu Kapitoliju, sūtot viņiem visādus melus saklausījušos putnus. Kad tas atklājās, pļāpusīļus nolēma izmiršanai. Pēc dažiem gadiem viņi savvaļā bija izzuduši, bet pirms tam bija paguvuši sapāroties ar zobgaļstrazdu mātītēm un radījuši pilnīgi jaunu sugu.

— Bet zobgaļsīli jau nav nekāds ierocis, — Medža atsaucās. — Tie ir tikai dziedātājputni. Vai ne?

— Aha, laikam jau tā ir gan, — es novilku. Bet tas nav tiesa. Tikai dziedātājputni ir zobgaļstrazdi. Zobgaļsīli savukārt ir radības, kuru eksistenci Kapitolijs nebija ieplānojis. Kapitolieši nerēķinājās ar to, ka pilnībā vadāmie pļāpusīli būs pietiekami gudri, lai pielāgotos dzīvei savvaļā, nodotu tālāk savu ģenētisko kodu un radītu pilnīgi jaunu sugu. Viņi nebija gaidījuši, ka putniem būs tik stipra dzīvotgriba.

Tagad es brienu pa sniegu un skatos, kā zobgaļsīli lēkā pa koku pazarēm, noklausās citu putnu dziesmas, atkārto tās un rada pilnīgi jaunas melodijas. Putni man vienmēr argādina Rū. Domāju par to, ko biju sapņojusi vilcienā pēdējā turnejas naktī. Sapnī sekoju meitenei putna tēlā. Vēlos, kaut būtu varējusi gulēt vēl ilgāk un noskaidrot, kurp viņa mēģināja mani aizvest.

Līdz ezeram, protams, ir liels gabals ejams. Ja Geils vispār izlems nākt, viņu apbēdinās tāda spēku izšķiešana iešanai, kad tos daudz labāk varētu izlietot medībām. Vakariņās mēra namā viņš tīšām neieradās, kaut gan visa pārējā ģimene bija. Heizella sacīja — viņš esot mājās slims, bet tie acīmredzami bija meli. Arī Ražas svētkos es viņu neredzēju. Viks man pastāstīja, ka brālis esot devies medīt. Tas gan droši vien bija tiesa.

Pēc pāris stundām nokļūstu pie vecas mājas ezera malā. Varbūt "māja" tai ir pārāk lepns apzīmējums.

Būdiņā ir tikai viena apmēram četrus kvadrātmetrus liela istaba. Mans tēvs domāja, ka senāk te esot bijušas daudzas ēkas — to pamatus vēl var redzēt — un ļaudis nākuši šurp spēlēt spēles un zvejot ezerā. Šī māja ir noturējusies ilgāk par pārējām, jo ir būvēta no betona. Grīda, jumts, griesti. No četriem stikla logiem ir palicis tikai viens, un laika gaitā tas ir izšķobījies un rūtis nodzeltējušas. Kanalizācijas un elektrības nav, bet pavards vēl ir lietojams, un stūrī stāv kaudzīte malkas, ko mēs ar tēvu savācām pirms vairākiem gadiem. Sakuru nelielu uguni, paļaudamās uz to, ka nodevīgos dūmus paslēps migla. Kamēr liesma iedegas, izslauku ārā zem tukšajiem logiem sakrājušos sniegu ar zaru slotu, ko tēvs uztaisīja, kad man bija kādi astoņi gadi un es te spēlēju mājās. Apsēžos uz šaurās betona apmales pie pavarda un, sildīdamās pie uguns, gaidu Geilu.

Viņš parādās jau pēc pārsteidzoši īsa laika sprīža. Pār plecu ir pārlikts loks un pie jostas karājas beigts savvaļas tītars, ko viņš laikam ir nomedījis pa ceļam. Geils apstājas uz sliekšņa, it kā apsvērdams, vai nākt iekšā vai ne. Rokā viņam ir neatvērta ādas soma ar pārtiku, termoss un Sinnas cimdi. Dāvanas, ko viņš nepieņems, jo dusmojas uz mani. Skaidri zinu, kā viņš jūtas. Vai tad es agrāk tāpat neizturējos pret pašas māti?

Ielūkojos viņam acīs. Dusmas nespēj pilnībā noslēpt to, ka viņš ir sāpināts un nodots, jo esmu saderinājusies ar Pītu. Mūsu šodienas satikšanās būs mana pēdējā izdevība nezaudēt Geilu uz visu mūžu. Varētu mēģināt taisnoties stundām ilgi, un pat tad viņš manī pa īstam neklausītos. Tāpēc es tūlīt saku laukā pašu svarīgāko.

— Prezidents Snovs pats personīgi draudēja tevi nogalināt.

Geils mazliet paceļ uzacis, bet viņa sejā nav īstu baiļu vai pārsteiguma. — Vai vēl kādu?

— Saraksta kopiju jau viņš man neiedeva. Bet es domāju, ka ir diezgan droši — tajā ir mūsu abu ģimenes, — atbildu.

Ar to pietiek, lai draugs vismaz pienāktu pie pavarda. Viņš notupstas un sildās. — Un kas jādara, lai tā nenotiktu?

— Tagad vairs nekas, — atsaku. Tas noteikti prasa paskaidrojumus, bet man nav ne jausmas, ar ko lai sāku, tāpēc vienkārši sēžu un drūmi blenžu ugunī.

Pēc kādas minūtes Geils pārtrauc klusumu. — Nu ko, paldies par brīdinājumu.

Pagriežos, jau sagatavojusies kaut ko atcirst, bet pamanu dzirksti viņa acīs. Man riebjas, ka nespēju apvaldīt smaidu. Te nav nekā smieklīga, bet laikam jau tas, ko es pateicu, bija pārāk drūmi. Mūs, vienalga, iznīcinās — vai nu mēs paliksim nopietni, vai ne. — Vispār man ir plāns.

— Aha, tas noteikti ir izcils, — viņš novelk un iemet man klēpī cimdus. — Še. Es negribu tava līgavaiņa vecos cimdus.

— Viņš nav mans līgavainis. Tas vienkārši piederējās pie izrādes. Un cimdi nav viņa. Tie ir Sinnas, — es sapīkstu.

— Nu tad atdod, — viņš atsaucas. Uzvilcis cimdus rokās, viņš izloka pirkstus un atzinīgi pamāj. — Vismaz es miršu ar ērtībām.

— Tu esi optimists. Protams, tu jau nezini, kas notika.

— Nu tad izstāsti, — viņš mudina.

Izlemju stāstīt no tā vakara, kad mūs ar Pītu kronēja kā Bada Spēļu uzvarētājus un Heimičs mani brīdināja par Kapitolija dusmām. Izstāstu par nemieru, kas mani vajāja pat mājās, par to, kā mani apciemoja prezidents Snovs, par slepkavībām Vienpadsmitajā apgabalā, par jūtamo spriedzi pūlī, par pēdējo izmisīgo glābšanas mēģinājumu saderinoties, par prezidenta mājienu, ka ar to nepietiek, un pārliecību, ka man nāksies samaksāt.

Geils mani nepārtrauc. Es runāju, un viņš pa to laiku ir iebāzis cimdus kabatā un sagatavo mums maltīti no ādas somā atrastajiem produktiem. Viņš apgrauzdē maizi un sieru, iztīra āboliem serdes un saliek kastaņus cepties pavardā. Vēroju puiša rokas ar skaistajiem, veiklajiem pirkstiem. Tās ir klātas skrambām — tāpat kā manējās, pirms manu ādu pilnīgi nogludināja Kapitolijā. Geila rokas ir stipras un izveicīgas. Rokas, kurām pietiek spēka rakt ogles un izlikt vissmalkāko cilpu. Rokas, kurām uzticos.

Pirms stāstīt par atgriešanos mājās, es apklustu, lai padzertos tēju no termosa.

— Tu tiešām esi visu salaidusi pamatīgā dēlī, — viņš nosaka.

— Es vēl neesmu izstāstījusi visu.

— Man šķiet, ka šim brīdim esmu dzirdējis pietiekami daudz. Labāk pievērsīsimies tam tavam plānam, — viņš ierosina.

Dziļi ievelku elpu. — Mēs aizbēgsim.

— Ko? — viņš apstulbst. Man ir izdevies viņu izsist no sliedēm.

— Mēs iesim uz mežu un metīsimies bēgt, — paskaidroju. Viņa sejā nekas nav lasāms. Vai viņš mani izsmies un atmetīs plānu kā pēdējo muļķību? Satraukumā pieceļos, gatavodamās strīdam. — Pats teici, ka, tavuprāt, mēs to varētu! Tajā izlozes dienas rītā. Tu teici…

Viņš pienāk man klāt, un es jūtu, ka manas kājas atraujas no zemes. Istaba sagriežas, un man ir jāapķeras Geilam ap kaklu, lai noturētos. Viņš līksmi smejas.

— Ei! — es protestēju, bet arī smejos.

Geils noliek mani zemē, bet vaļā nelaiž. — Labi, bēgsim, — viņš piekrīt.

— Tiešām? Tu nedomā, ka es esmu traka? Tu nāksi man līdzi? — Mana smagā nasta kļūst vieglāka, jo tās daļu varu uzvelt Geila pleciem.

— Es domāju, ka tu esi traka, bet es, vienalga, iešu tev līdzi. Tas ir nopietni. Viņš to ne tikai domā nopietni, viņš par to pat priecājas. — Mēs to varam. Zinu, ka mēs varam. Notīsimies un nekad vairs neatgriezīsimies!

— Vai esi par to pārliecināts? — es pārbaudu. — Jo ar mazajiem un visu pārējo tas būs grūti. Negribu ieiet piecas jūdzes mežā un tad dzirdēt, ka tu…

— Es esmu pārliecināts. Es esmu pilnīgi, galīgi, simtprocentīgi pārliecināts. — Viņš pieliec galvu un, piespiedis pieri manējai, pievelk mani tuvāk. Viņa āda un viss ķermenis no sildīšanās tik tuvu ugunij izstaro svelmi, un es aizveru acis, izbaudīdama viņa siltumu. Ieelpoju sniegā izmirkušās ādas un dūmu, un ābolu smaržas — tās pašas, ko jutu daudzajās kopīgajās ziemas dienās pirms Spēlēm. Necenšos atrauties. Un kāpēc lai to darītu? Viņš runā čukstus. — Es mīlu tevi.

Tad tāpēc.

Es nekad iepriekš nenojaušu, ka kaut kas tāds var notikt. Tas notiek pārāk ātri. Vienā brīdī tu, cilvēks, piedāvā plānu bēgt un jau nākamajā..: ar tevi atgadās kaut kas tāds. Pasaku laikam pašu sliktāko atbildi. — Es zinu.

Tas izklausās drausmīgi. Tas izklausās tā, it kā es pieņemtu kā pašsaprotamu to, ka viņš nespēj mani nemīlēt, bet pati neko pret viņu nejustu. Geils grib atrauties, bet es viņu turu. — Es zinu! Un tu… tu zini, ko tu man nozīmē. — Ar to nepietiek. Viņš izraujas no mana tvēriena. — Geil, es pašlaik nespēju par kaut ko tādu pat domāt — ne ar vienu. Kopš izlozē izvilka Primas vārdu, ik dienu, ik nomoda mirkli spēju domāt tikai par vienu — cik nobijusies es esmu. Un nekam citam manā galvā nav vietas. Ja mēs varētu tikt kaut kur drošībā, varbūt būtu citādi. Es nezinu.

Redzu, ka viņš apspiež vilšanos. — Nu labi, tātad mēs bēgsim. Mēs to noskaidrosim. — Geils pagriežas pret pavardu, kur kastaņi jau sāk piedegt. Viņš izķeksē tos ārā uz pavarda malas. — Manu māti vajadzēs pamatīgi pierunāt.

Laikam jau viņš tomēr nāks līdzi. Bet visa līksme ir pagaisusi, un tās vietā ir sen pazīstamais saspringums. — Manējo arī. Man vajadzēs viņu piespiest saprast. Izvest viņu garā pastaigā. Pārliecināt, ka citādi mēs neizdzīvosim.

— Viņa sapratīs. Mēs ar viņu un Primu bieži skatījāmies Bada Spēles. Tev viņa neatteiks, — Geils ir drošs.

— Ceru, ka ne. — Ir tāda sajūta, it kā dažu sekunžu laikā mājā būtu kļuvis par divdesmit grādiem aukstāk. -Viscietākais rieksts būs Heimičs.

— Heimičs? — Geils nomet kastaņus. — Tu taču viņam nejautāsi, vai viņš grib nākt līdzi?

— Man ir tas jājautā! Es nevaru viņu un Pītu atstāt te, jo viņi… — Geila bargais skatiens mani apklusina. — Kas ir?

— Atvaino. Es nezināju, ka mūsu būs tik daudz, — viņš nikni izmet.

— Viņus spīdzinātu līdz nāvei, pūloties izdibināt, kur es esmu, — taisnojos.

— Un kas būs ar Pītas ģimeni? Viņi nemūžam nenāks līdzi. Patiesībā viņi droši vien nevar vien nociesties, kad varēs mūs denuncēt. Un es esmu pārliecināts, ka Pīta ir pietiekami gudrs, lai to saprastu. Ja nu viņš izlemj palikt?

Cenšos izlikties vienaldzīga, bet mana balss aizlūst. — Nu tad viņš paliks.

— Tu viņu pamestu? — Geils noprasa.

— Jā, lai glābtu savu māti un Primu. Tas ir — nē! Es viņu pielauzīšu nākt.

— Un es — vai tu pamestu mani? — Geila seja izskatās kā akmenī cirsta. — Ja nu man, piemēram, neizdotos pārliecināt māti, ka ziemas laikā jāstiepj mežā trīs mazi bērni?

— Heizella neatteiksies. Viņa sapratīs, ka tā vajag, — pretojos.

— Pieņemsim, ka tā nebūs, Katnis. Ko tad? — viņš neliekas mierā.

— Nu tad tev būs viņa jāpiespiež, Geil. Domā, esmu to visu sagudrojusi? — Arī es dusmās paceļu balsi.

— Nē. Nezinu. Varbūt prezidents tikai spēlējas ar tevi. Viņš taču rīko tavas kāzas. Tu pati redzēji, kā kapitolieši reaģēja. Nedomāju, ka viņš var atļauties tevi nogalināt. Vai arī Pītu. Kā viņš pēc tam izkulsies? — Geils prasa.

— Diez vai viņam atliek daudz laika kāzu kūkas izvēlei, kad Astotajā apgabalā notiek— sacelšanās! — es uzbrēcu.

Tikko šie vārdi izskan no manām lūpām, gribu paņemt tos atpakaļ. Uz Geilu teiktais iedarbojas uzreiz — viņam pietvīkst vaigi un pelēkās acis iemirdzas. — Vai Astotajā notiek sacelšanās? — viņš klusi jautā.

Mēģinu atkāpties. Nomierināt viņu, tāpat kā pūlējos nomierināt apgabalus. — Nezinu, vai tā tiešām ir sacelšanās. Tur ir nemieri. Cilvēki ielās… — es stomos.

Geils sagrābj mani aiz pleciem. — Ko tu redzēji?

— Neko! Ne jau savām acīm. Es tikai kaut ko dzirdēju. — Kā jau parasti, mani vārdi ir pārāk trūcīgi un nāk par vēlu. Padodos un izstāstu visu. — Es kaut ko redzēju mēra televizorā. Man nebūtu vajadzējis to redzēt. Tur bija pūlis un uguns un Miera sargi šāva uz cilvēkiem, bet viņi cīnījās pretī… — Iekožu lūpā un vēlos turpināt ainas aprakstu, bet skaļi pasaku to, kas mani jau visu laiku grauza no iekšpuses. — Un pie tā visa esmu vainīga es, Geil. Tas viss ir tā dēļ, ko es izdarīju arēnā. Ja es būtu vienkārši noindējusies ar tām ogām, nekas tāds nebūtu noticis. Pīta būtu atgriezies mājās un palicis dzīvs, un arī visi pārējie būtu drošībā.

— Drošībā — kālab? — Puiša balss atmaigst. — Lai nomirtu badā? Lai vergotu? Lai sūtītu savus bērnus uz izlozi? Tu neesi nodarījusi cilvēkiem pāri — tu esi viņiem pavērusi izdevību. Tagad ļaudīm tikai jābūt gana drosmīgiem, lai to izmantotu. Raktuvēs jau klīst baumas.

Ir cilvēki, kas grib cīnīties. Vai tad tu nesaproti? Tas notiek! Tas beidzot notiek! Ja jau Astotajā apgabalā ir sacelšanās, kāpēc lai tāda neizceltos šeit? Kāpēc lai tā nenotiktu visur? Tagad varētu būt īstais brīdis, tas ir tieši tas, ko mēs…

— Izbeidz! Tu pats nesaproti, ko runā. Citu apgabalu Miera sargi nav tādi kā Dārijs un pat ne tādi kā Krejs! Apgabala ļaužu dzīvība tiem tur nenozīmē pilnīgi neko! — es kliedzu.

— Tieši tāpēc mums ir jāpiedalās cīņā! — viņš skarbi atsaucas.

— Nē! Mums ir jādodas prom, kamēr neesam nogalināti mēs paši un vēl daudzi citi! — es atkal kliedzu, jo nesaprotu, kāpēc viņš tā runā. Kāpēc viņš nespēj saskatīt acīmredzamo?

Geils rupji pagrūž mani nost. — Nu tad ej! Es nemūžam neiešu līdzi.

— Pirmīt tu biji gatavs gājējs. Nesaprotu, kā tas var būt. Zinot par sacelšanos Astotajā apgabalā, tu neapjēdz, ka tieši tāpēc mums ir vēl jo svarīgāk bēgt. Tu vienkārši dusmojies, tāpēc ka… — Nē, es nevaru mest viņam sejā Pītu. — Kas notiks ar tavu ģimeni?

— Un kas notiks ar citām ģimenēm, Katnis? Ar tām, kas nevarēs aizbēgt? Vai tad tu pati nesajēdz? Te vairs nevar būt runas par mūsu glābšanu. Ne jau tagad, kad ir sācies dumpis! — Geils papurina galvu, nemaz nepūlēdamies slēpt riebumu, ko jūt pret mani. — Tu varētu tik daudz paveikt. — Viņš nomet man pie kājām Sinnas cimdus. — Es pārdomāju. Es negribu neko, kas ir tapis Kapitolijā. — To pateicis, viņš ir prom.

Skatos lejup uz cimdiem. Neko, kas ir tapis Kapitolijā? Vai viņš ar to bija domājis mani? Vai viņš domā, ka arī es esmu tikai tāds Kapitolija veidojums un tādējādi man nedrīkst pieskarties? No tādas netaisnības es aiz— svilstos dusmās. Ber dusmas sajaucas ar bailēm par to, ko viņš varētu nostrādāt.

Noslīgstu pie uguns un mēģinu izgudrot, ko lai daru. Man izmisīgi vajadzīgs atbalsts. Mierinu sevi ar domu, ka dumpi nevar sarīkot vienā mirklī. Ar ogļračiem Geils varēs runāt tikai rīt. Ja pirms tam pagūšu tikt pie Heizel— las, viņa varbūt grozīs dēla prātu. Bet šobrīd es nevaru turp iet. Ja viņš ir mājās, tad aizslēgs durvis man deguna priekšā. Varbūt vakarā, kad visi pārējie jau gulēs… Heizella bieži strādā vēl vēlu vakarā, lai pabeigtu mazgāt veļu. Tad es varētu turp aiziet, pieklauvēt pie loga un viņai visu izstāstīt, lai viņa neļauj Geilam izdarīt neko muļķīgu.

Atceros sarunu ar prezidentu Snovu bibliotēkā.

— Mani padomdevēji raizējās, ka ar tevi varētu būt grūtības, bet tu taču nedomā radīt problēmas, ko? — viņš jautā.

— Nē, — atbildu.

— Tā jau es viņiem teicu. Es teicu, ka meitene, kas ir gatava iet tik tālu, lai glābtu savu dzīvību, negribēs to uzreiz aizsviest pa roku galam.

Domāju par to, cik ļoti Heizella nopūlējās, lai viņas ģimene izdzīvotu. Tāpēc viņa noteikti būs manā pusē. Vai ne?

Nu jau laikam tuvojas pusdienlaiks, un dienas ir tik īsas. Nav nekādas jēgas palikt mežā pēc tumsas iestāšanās, ja tas nav akurāt nepieciešams. Nomīdu atlikušās ogles, savācu ēdiena atliekas un aizbāžu aiz jostas Sinnas cimdus. Tos es kādu laiku paturēšu. Varbūt Geils tomēr pārdomās. Kāda bija viņa sejas izteiksme, kad viņš tos nometa zemē! Cik pretīgi viņam likās tie cimdi un es…

Eju atpakaļ cauri mežam un nonāku pie vecajām mājām vēl līdz ar gaismu. Saruna ar Geilu pilnīgi noteikti bija liels trieciens, bet es joprojām esmu apņēmusies īstenot savu plānu un bēgt no Divpadsmitā apgabala. Izlemju uzmeklēt Pītu. Dīvainā kārtā man liekas, ka viņu varbūt būs vieglāk pārliecināt nekā Geilu, jo viņš turnejā mazliet redzēja no tā, ko redzēju es. Uzskrienu puisim virsū, kad viņš pašlaik dodas prom no Uzvarētāju ciemata.

— Vai tu biji medīt? — viņš jautā. Var redzēt, ka viņam tas neliekas labi.

— Ne gluži. Vai iesi uz pilsētu? — apvaicājos.

— Jā. Man jāēd vakariņas kopā ar ģimeni.

— Nu tad es tevi vismaz pavadīšu. — Ceļu no Uzvarētāju ciemata uz galveno laukumu lieto reti — var runāt pietiekami droši. Bet man ir grūti kaut ko sacīt. Piedāvājums Geilam izvērtās par īstu katastrofu. Košļāju sasprēgājušās lūpas. Ik solis ir tuvāk laukumam. Varbūt man tik drīz neradīsies cita izdevība. Dziļi ievelku elpu un noberu savu sakāmo: — Pīta, ja es tev lūgtu kopā ar mani bēgt prom no apgabala, vai tu to darītu?

Pīta saķer manu roku un liek apstāties. Viņam pat nav jāielūkojas man sejā, lai saprastu, ka runāju nopietni. — Tas atkarīgs no tā, kāpēc tu to lūdz.

— Es nepārliecināju prezidentu Snovu. Astotajā apgabalā notiek sacelšanās. Mums ir jāpazūd.

— Vai ar "mums" tu domā tikai tevi un mani? Nē. Kas vēl nāks? — viņš grib zināt.

— Mana ģimene. Tavējā, ja viņi to gribēs. Varbūt Heimičs, — es uzskaitu.

— Un Geils?

— Nezinu. Varbūt viņam būs citi nodomi, — es izvairos.

Pīta pašūpo galvu un skumji man uzsmaida. — Kā nu ne. Protams, Katnis, es iešu tev līdzi.

Jūtu mostamies cerību. — Tiešām?

— Aha. Bet es nepavisam nedomāju, ka tu tiešām to izdarīsi, — viņš attrauc.

Izrauju savu roku. — Tādā gadījumā tu mani nepazīsti. Sagatavojies! Mēs varētu doties prom kuru katru brīdi. — Sāku iet uz priekšu, un viņš seko pāris soļu man aiz muguras.

— Katnis, — Pīta sauc. Es nepalēninu gaitu. Ja viņš uzskata, ka mana ideja ir slikta, negribu to zināt, jo citas man nemaz nav. — Katnis, pagaidi! — Pasperu no ceļa netīru, sasalušu sniega piku un apstājos, līdz viņš mani panāk. Ogļu putekļu dēļ viss izskatās īpaši neglīti. — Es tiešām nākšu, ja tu tā vēlies. Bet man liekas, ka mums vispirms vajadzētu aprunāties ar Heimiču. Tikt skaidrībā, ka mūsu bēgšana nenāks par ļaunu visiem pārējiem. — Viņš paceļ galvu. — Kas tad tas?

Es pasleju zodu. Biju tā aizdomājusies par pašas raizēm, ka nebiju sadzirdējusi savādās skaņas, kas nāk no galvenā laukuma. Kaut kāda svelpšana, būkšķis, elpas aizciršanās pūlī.

— Nāc! — Pītas seja pēkšņi kļūst skarba. Nezinu, kāpēc. Nesaprotu, kas tās par skaņām, un nevaru pat uzminēt, kas tur ir atgadījies. Bet viņam tas viss nozīmē kaut ko sliktu.

Kad mēs nokļūstam laukumā, kļūst saprotams, ka kaut kas tiešām notiek, bet pūlis ir pārāk biezs, lai saredzētu. Pīta uzkāpj uz kastes pie saldumu veikala sienas un pasniedz man pretī roku, pārlaizdams skatienu laukumam. Esmu jau gandrīz uzkāpusi uz kastes, kad viņš pēkšņi neļauj man tikt augstāk. — Kāp lejā! Prom no šejienes! — Viņš čukst, bet balss uzstājībā skan griezīgi.

— Kas ir? — Ar varu laužos uz augšu.

— Ej mājās, Katnis! Pēc laiciņa es arī nākšu, zvēru! — viņš lūdz.

Lai kas tur arī notiktu, tas ir kaut kas briesmīgs. Izraujos no Pītas tvēriena un sāku spraukties cauri pūlim. Ļaudis mani pamana, pazīst, un viņu vaibstos parādās šausmas. Rokas stumj mani atpakaļ. Balsis šņāc.

— Taisies, ka tiec, meitēn!

— Būs tikai ļaunāk!

— Ko tu gribi? Gribi, lai viņu nogalina?

Bet nu mana sirds jau sitas tik strauji un nevaldāmi, ka tik tikko dzirdu, ko man saka. Zinu tikai, ka tas, kas gaida laukuma vidū, ir paredzēts man. Kad beidzot izlaužos tukšajā placī, es redzu, ka man ir taisnība. Un Pītam bija taisnība. Un tiem ļaudīm arī.

Geila plaukstu locītavas ir piesietas pie koka staba. Savvaļas tītars, ko viņš nomedīja, karājas viņam virs galvas, pienaglots aiz kakla. Puiša jaka ir nomesta zemē un krekls noplēsts. Viņš bezsamaņā ir saļimis ceļos, un viņu pie locītavām tur tikai virves. Miesa uz muguras ir viens vienīgs jēls, asiņains gaļas gabals.

Aiz viņa stāv kāds vīrietis, kuru nekad agrāk neesmu redzējusi, bet es pazīstu viņa formas tērpu. Tas ir tāds kā mūsu galvenajam Miera sargam. Bet šis vīrietis nav vecais Krejs. Viņš ir garš, spēcīgs un ar asi iegludinātām bikšu vīlēm. Īsti neaptveru, ko redzu, līdz svešinieks paceļ roku ar pātagu.

8

— Nē! — iekliedzos un raujos uz priekšu. Ir par vēlu apstādināt sitienu, un es instinktīvi zinu, ka man nepietiks spēka aizkavēt triecienu. Tāpēc metos tieši starp pātagu un Geilu, izplešu rokas, lai pasargātu viņa saplosīto ķermeni, cik vien iespējams. Sitienu nekas nemīkstina. Pātaga no visa spēka noplīkšķ uz mana kreisā vaiga.

Sāpes ir mirklīgas un apdullinošas. Acīs pašķīst dzirksteles, un es nokritu ceļos. Ar vienu plaukstu apsedzu vaigu un ar otru atbalstos pret zemi, lai nenogāztos. Es jau jūtu, kā uztūkst āda un aizpampst acs. Akmeņi zem manis ir slapji no Geila asinīm, un gaisā smacējoši vijas to smārds. — Izbeidziet! Jūs viņu nogalināsiet! — es kliedzu.

Uz mirkli pamanu uzbrucēja seju. Tā ir skarba, dziļu grumbu izvagota un ar nežēlīgu mutes līniju. Sirmie mati ir gandrīz pavisam noskūti, un acis ir tik melnas, ka varavīksnenes izskatās pēc milzīgām zīlītēm, un viņa garais, taisnais deguns ir sasārtis saltajā gaisā. Spēcīgā roka atkal paceļas, un pātagotāja skatiens ir vērsts tieši uz mani. Mana roka piešaujas plecam, ilgodamās pēc bultas, bet mani ieroči, protams, ir paslēpti mežā. Sakožu zobus, gaidīdama nākamo cirtienu.

— Paga! — kāds uzrej. Parādās Heimičs un uzreiz paklūp pār zemē gulošu Miera uzturētāju. Tas ir Dārijs.

Uz puiša pieres un zem rudajiem matiem plešas milzīgs, sarkani violets tūkums. Viņš ir bezsamaņā, bet vēl elpo. Kas notika? Vai viņš mēģināja palīdzēt Geilam, pirms vēl atnācu es?

Heimičs Dāriju ignorē un skarbi uzrauj mani kājās. — Nu lieliski! — Viņš sagrābj manu zodu un paceļ to augstāk. — Nākamajā nedēļā viņai ir fotosesija ar kāzu kleitu modeļiem. Ko lai es tagad saku viņas stilistam?

Redzu, ka pātagotāja acīs pazib atskārsme. Manī nav viegli atpazīt pēdējo Bada Spēļu uzvarētāju, jo esmu satinusies biezās drēbēs, neesmu krāsojusies un mana bize ir nevērīgi sabāzta mētelī. Turklāt vēl man ir uztūkuši puse sejas. Bet Heimiču televīzijā rāda jau daudzus gadus un viņu būtu grūti aizmirst.

Vīrietis atbalsta pātagu uz gurna. — Viņa iejaucās noziedznieka sodīšanā.

Itin viss svešajā vīrā brīdina par nepazīstamu, bīstamu draudu — viņa pavēlošā balss, savādais akcents… No kurienes viņš ieradies? No Vienpadsmitā apgabala? No Trešā? No paša Kapitolija?

— Manis pēc viņa var uzspridzināt nolāpīto l iesas ēku! Paskatieties uz viņas vaigu! Kā jums šķiet, vai pēc nedēļas to varēs rādīt kamerai? — Heimičs rēc.

Svešinieka balss joprojām ir vēsa, bet tajā es varu saklausīt šaubas. — Tas uz mani neattiecas.

— Nē? Nekas, drīz attieksies, mans draugs. Kad tikšu mājās, es uzreiz zvanīšu uz Kapitoliju, — Heimičs ārdās. — Un noskaidrošu, kas jums deva pilnvaras sabojāt manas uzvarētājas smuko ģlmīti!

— Viņš nodarbojās ar malumedniecību. Un kāda viņai tur vispār daļa? — vīrietis iebilst.

— Tas ir viņas brālēns. — Otru manu roku satver Pīta, tikai viņš to izdara saudzīgi. — Un viņa ir mana līgava. Tā ka, ja gribat tikt klāt viņam, vispirms jums būs darīšana ar mums abiem.

Varbūt mēs tiešām esam īstie — vienīgie trīs cilvēki visā apgabalā, kas varētu kaut ko tādu atļauties. Lai gan arī tas noteikti ir tikai pagaidām. Tam noteikti būs sekas. Bet šobrīd es tikai gribu glābt Geila dzīvību. Jaunais galvenais Miera sargs pamet skatienu atpakaļ uz saviem papildspēkiem. Ar atvieglojumu pamanu, ka tur ir pazīstamas sejas, seni draugi no Centra. Viņu acīs ir skaidri redzams, ka viņiem notiekošais nepatīk.

Kāda sieviete, vārdā Pūrnija, kura regulāri ēd pie Taukās Sē, stīvi pasper soli uz priekšu. — Manuprāt, pātagas cirtienu skaits par izteikto apsūdzību ir pietiekams, kungs. Ja vien jūs nepiespriežat nāvessodu, ko tādā gadījumā izpildītu nošaušanas vienība.

— Vai tā šeit ir pieņemts? — galvenais Miera sargs jautā.

— Jā, kungs, — Pūrnija atbild, un vairāki no pārējiem piekrītot paloka galvu. Esmu pārliecināta, ka patiesībā neviens no viņiem to nezina, jo vismaz Centrā, ja kāds uzrodas ar savvaļas tītaru, vienīgais, kas ir pieņemts, — solīt augstāku cenu par stilbiņiem.

— Loti labi. Tad aizvāc savu brālēnu, skuki. Un, kad šis atjēgsies, atgādini viņam, ka nākamreiz, kad viņu pieķers medījam ārpus Kapitolija teritorijas, es pats personīgi noorganizēšu nošaušanas vienību. — Galvenais Miera sargs ar plaukstu nobrauka pātagu visā garumā un apšļaksta mūs ar asinīm. Viņš to ātri satin akurātā ritulī un aizvācas.

Lielākā daļa Miera sargu neveiklā ierindā dodas viņam pakaļ. Daži atpaliek un aiz rokām un kājām paņem Dāriju. Mans skatiens sastop Pūrnijas acis, un es bez skaņas ar lūpām izveidoju vārdu "paldies". Pūrnija nereaģē, bet es zinu, ka viņa saprata.

— Geil! — Pagriežos un ar pirkstiem sāku ķibināties ap mezgliem, kas ir sasieti pie viņa roku locītavām. Kāds padod nazi, un Pīta pārgriež virves. Geils sabrūk zemē.

— Labāk aizved viņu pie savas mātes, — Heimičs ierosina.

Nestuvju nav, bet vecā sieva, kas strādā drēbju tirgotavā, pārdod mums savu leti. — Tikai nesakiet, kur to dabūjāt, — viņa piekodina un ātri savāc savas mantas. Laukums ir kļuvis gandrīz tukšs, jo bailes ir izrādījušās stiprākas par līdzjūtību. Bet pēc tikko notikušā es nevienu par to nevainoju.

Kad mēs Geilu uz vēdera noliekam uz dēļa, ir palikuši tikai nedaudzi, kas varētu viņu nest. Heimičs, Pīta un pāris ogļraču, kas strādā vienā brigādē ar Geilu, paceļ vinu.

Manu roku saņem Līvija, meitene, kas Vīlē dzīvo dažas mājas tālāk no manējās. Pagājušajā gadā, kad viņas mazajam brālim bija masalas, mana māte izglāba viņam dzīvību. — Vai tev palīdzēt? — Meitenes pelēkās acis ir izbijušās, bet apņēmības pilnas.

— Nē, bet vai tu varētu sameklēt Heizellu? Un atsūtīt viņu pie mums? — es palūdzu.

— Aha, — Līvija atsaucas un apcērtas uz papēža.

— Līvij! — uzsaucu. — Neļauj viņai ņemt līdzi mazos.

— Nē. Es pati palikšu pie viņiem, — meitene apsola.

— Paldies. — Paķeru Geila jaku un steidzos pakaļ pārējiem.

— Uzliec sniegu! — Heimičs pār plecu pavēl. Pagrābju sauju sniega un pielieku to pie sava vaiga, mazliet remdējot sāpes. Kreisā acs ir sākusi pamatīgi asarot, un sabiezējušajā krēslā varu tikai sekot nesēju zābakiem.

Ejot noklausos, kā Geila brigādes biedri Bristels un Toms pa daļām atstāsta notikušo. Geils laikam bija devies uz Kreja namu, kā viņš to ir darījis jau simtiem reižu, jo zina, ka Krejs allaž labi samaksā par savvaļas tītaru. Bet Kreja vietā priekšā bijis jaunais Galvenais Miera sargs, vīrs, kuru kāds esot nosaucis par Romulu Tredu. Neviens nezina, kas noticis ar Kreju. Šorīt viņš Centrā esot pircis degvīnu un, pēc visa spriežot, vēl bijis galvenais apgabalā, bet nu ir nozudis kā akā. Treds uzreiz Geilu arestējis, un, protams, tā kā Geilam rokā bija beigts tītars, viņš nekā īpaši nav varējis aizstāvēties. Drīz vien par Geila nepatikšanām uzzinājuši visi. Viņu aizveda uz laukumu, piespieda atzīties noziegumā un piesprieda pērienu ar pātagu, kas izpildāms nekavējoties. Kad uz— rados es, viņš jau bija saņēmis vismaz četrdesmit cirtienus. Samaņu viņš zaudējis laikam pēc trīsdesmitā.

— Laimīgā kārtā Geilam bija tikai tītars, — Bristels saka. — Ja viņam būtu tik daudz medījuma, cik parasti, būtu bijis daudz ļaunāk.

— Geils esot pateicis Tredam, ka tītaru ieraudzījis klīstam pa Vīli. Ka tas esot ticis pāri žogam un viņš to esot nodūris ar mietu. Tas, vienalga, ir noziegums. Bet, ja šis būtu padzirdējis, ka Geils ir bijis mežā ar ieroci, viņu noteikti nogalinātu, — piebalso Toms.

— Kas notika ar Dāriju? — jautā Pīta.

— Pēc kādiem divdesmit cirtieniem viņš iejaucās un teica, ka nu jau pietiekot. Tikai viņš to neizdarīja tik gudri un oficiāli kā Pūrnija. Dārijs sagrāba Treda roku, un tas viņam iebelza pa galvu ar pātagas kātu. Dāriju nekas labs negaida, — Bristels stāsta.

— Neizklausās, ka arī mums pārējiem klāsies diez ko labi, — nosaka Heimičs.

Sāk snigt biezs, slapjš sniegs, un redzēt kļūst vēl grūtāk. Kluburoju mājup aiz citiem, vairāk paļaudamās uz ausīm nekā acīm. Atveras durvis, un sniegu izgaismo zeltainas gaismas strēle. Māte, kas noteikti pēc manas neizskaidrojamās nozušanas visas dienas garumā bija domājusi ieraudzīt vienīgi mani, pārlaiž mums skatienu.

— Jauns Galvenais, — Heimičs izgrūž, un viņa strupi pamāj, it kā nekāds cits paskaidrojums nebūtu vajadzīgs.

Kā allaž, pārņem apbrīna, redzot, kā māte no sievietes, kas sauc mani, lai nosistu zirnekli, pārvēršas sievietē, kura nepazīst baiļu. Kad viņai atnes slimu vai mirstošu cilvēku… man šķiet, ka tikai tad mana māte tiešām apzinās, kas viņa ir. Jau pēc mirkļa ir novākts garais virtuves galds, uz tā uzklāta sterila, balta drāna un Geils ir nolikts uz tās. Māte no tējkannas lej bļodā ūdeni un vienlaikus izrīko Primu paņemt no zāļu skapīša dažādus ārstniecības līdzekļus. Kaltētas zālītes, tinktūras un veikalā pirktas pudelītes. Vēroju, kā viņas rokas ar garajiem, slaidajiem pirkstiem saberž visādus stiebrus un piepilina ūdenim zāles. Samērcējusi karstajā šķidrumā drānu, viņa pamāca Primu, kā sagatavot otro maisījumu.

Māte uzmet man īsu skatienu. — Vai tev tika acī?

— Nē, tā vienkārši aiztūka, — atsaucos.

— Uzliec vēl sniegu, — viņa pamāca. Bet es šobrīd noteikti neesmu svarīgākā.

— Vai tu vari viņu izglābt? — jautāju mātei. Viņa neatbild, tikai izgriež slapjo drānu un tur to gaisā, lai mazliet atvēsinātu.

— Neuztraucies, — mierina Heimičs. — Pirms Kreja pēršanas notika bieži. Cietušos mēs vedām pie viņas.

Es neatceros laikus pirms Kreja, laikus, kad apgabala galvenais Miera sargs dāsni dalīja pātagas cirtienus. Bet māte toreiz bija apmēram tik veca kā es tagad un vēl darbojās aptiekā kopā ar vecākiem. Laikam jau tad viņai bija dziednieces rokas.

Māte sāk pavisam vieglītēm tīrīt saplosīto miesu uz Geila muguras. Man ir drausmīgi nelabi, un es jūtos pilnīgi nederīga; sniega paliekas nopil no mana cimda un izveido uz grīdas peļķi. Pīta apsēdina mani krēslā un tur man pie vaiga drāniņu, kurā ir ievīstīts svaigs sniegs.

Heimičs aizsūta Bristelu un Tomu mājās, un es redzu, ka viņš tiem vispirms iespiež saujā dažas monētas. — Nevar zināt, kas vēl notiks ar jūsu brigādi, — viņš nosaka. Abi pamāj un paņem naudu.

Heizella atskrien satvīkusi un aizelsusies, un viņas matos mirguļo sniegpārslas. Neko neteikdama, viņa apsēžas uz ķeblīša pie galda, saņem Geila roku un piespiež to sev pie lūpām. Pat par Heizellu māte neliekas ne zinis. Māte atrodas savā īpašajā pasaulē, kur ir tikai viņa, pacients un dažreiz Prima. Mēs pārējie varam pagaidīt.

Arī mātes prasmīgajām rokām vajag krietnu laiku, lai iztīrītu brūces, nogludinātu tās ādas jerpatas, ko vēl varēs saglābt, uzklātu ziedi un uzliktu vieglu pārsēju. Kad asinis ir noslaucītas, skaidri redzu, kur tieši trāpījis katrs pātagas cirtiens, un jūtu, kā tie atbalsojas tajā vienīgajā, kas tika manai sejai. Iedomājos, kā būtu, ja manas sāpes būtu divreiz, trīsreiz, četrdesmit reizes lielākas, un ceru, ka Geils neatgūs samaņu. Protams, tas būtu par daudz gribēts. Kad liek pēdējos apsējus, viņam izlaužas kluss vaids. Heizella glāsta dēla matus un kaut ko čukst, bet māte un Prima tikmēr pārskata savus skopos pretsāpju līdzekļu krājumus — tādus, kurus parasti var dabūt tikai ārsti. Šīs zāles ir grūti iegūt, tās ir dārgas, un pēc tām allaž ir liels pieprasījums. Manai mātei ir jātaupa stiprākie līdzekļi stiprākajām sāpēm, bet… kas tas ir — stiprākās sāpes? Man tās vienmēr ir pašreizējās. Ja būtu mana teikšana, šīs zāles izbeigtos vienā dienā, jo es nepavisam nespēju noskatīties, ka cilvēks cieš. Mana māte mēģina zāles pietaupīt tiem, kas jau mirst, lai viņiem būtu vieglāk aiziet.

Tā kā Geils atgūst samaņu, māte un Prima izlemj, ka ņems zālīšu maisījumu, ko viņš varētu iedzert. — Ar to nepietiks! — iejaucos. Abas pablenž uz mani. — Ar to nepietiks, es zinu, kādas ir viņa ciešanas. Ar to maisījumu jau knapi pietiek galvassāpēm.

— Mēs to sajauksim ar miega sīrupu, Katnis, un viņš pārcietīs. Zālītes vairāk ir domātas pret iekaisumu… — māte rāmi iesāk.

— Dod viņam zāles! — es viņai uzkliedzu. — Dod taču!

Kas tu tāda vispār esi, lai noteiktu, cik daudz sāpju viņš spēj paciest!

Sadzirdot manu balsi, Geils sāk kustēties un mēģina pasniegties man pretī. Uz apsējiem izspiežas svaigas asinis, un viņa mute izdveš mokpilnu skaņu.

— Vediet viņu prom! — mana māte izrīko. Heimičs un Pīta mani iznes no telpas; es izkliedzu visādas rupjības. Abi piespiež mani palikt gultā vienā no brīvajām guļamistabām, līdz pārstāju pretoties.

Guļu un šņukstu, un asaras pūlas izlauzties no aizpampušās acs, un es dzirdu, kā Pīta čukstus stāsta Hei— mičam par prezidentu Snovu un sacelšanos Astotajā apgabalā. — Viņa grib, lai mēs visi bēgam, — viņš saka, bet, ja arī Heimičam par to ir kaut kas bilstams, viņš to patur pie sevis.

Pēc kāda laika ienāk māte un apkopj manu seju. Tad viņa saņem manu plaukstu un glāsta delmu, kamēr Heimičs viņai izstāsta, kas atgadījies ar Geilu.

— Tātad atkal sākas? — viņa jautā. — Tāpat kā agrāk?

— Tā rādās, — viņš atsaucas. — Kas to būtu domājis, ka mums kādreiz būs žēl vecā Kreja?

Sava formas tērpa dēļ Krejs jebkurā gadījumā visos būtu radījis nepatiku, bet pa īstam viņu apgabalā ienīda tāpēc, ka viņam bija paradums par naudu ievilināt gultā izbadējušās jaunas sievietes. Ļaunākajās reizēs visizsal— kušākās pēc nakts iestāšanās sapulcējās pie viņa durvīm, sacenzdamās par iespēju, pārdodot ķermeni, nopelnīt dažas monētas, lai pabarotu savas ģimenes. Ja tad, kad nomira mans tēvs, es būtu bijusi vecāka, varbūt arī būtu viena no viņām. Bet es iemācījos medīt.

Īsti nezinu, ko māte grib teikt ar to, ka atkal sākas, bet mani pārāk nomoka dusmas un sāpes, lai jautātu.

To, ka atkal sākas sliktāki laiki, esmu gan sapratusi, jo, kad pie durvīm atskan zvans, kā dzelta izlecu no gultas. Kas tur varētu nākt šajā nakts stundā? Atbilde ir tikai viena. Miera sargi.

— Vini nedrīkst Geilu aizvest! — izsaucos.

— Varbūt viņi nāk pēc tevis, — Heimičs atgādina.

— Vai arī tevis, — attraucu.

— Šī nav mana māja, — viņš aizrāda. — Bet es atvēršu durvis.

— Nē, es pati, — klusi iejaucas māte.

Mēs visi ejam viņai līdzi līdz gaiteņa galam, kur uzstājīgi šķind zvans. Kad māte atver durvis, aiz tām izrādās nevis Miera sargu vienība, bet sīks, apsnidzis stāvs. Medža. Viņa man pastiepj mazu, miklu kartona kastīti.

— Ņem šo tavam draugam, — viņa saka. Es noņemu kastītei vāku un ieraugu pusduci ampulu ar caurspīdīgu šķidrumu. — No manas mātes. Vina teica, ka drīkstu tās atnest. Lūdzu, ņem! — To pateikusi, viņa aizskrien atpakaļ putenī, pirms mēs pagūstam viņu aizkavēt.

— Traks skuķis, — Heimičs nomurmina, kad ejam pakal manai mātei uz virtuvi.

Nezinu, ko īsti māte Geilam iedeva, bet man bija taisnība — ar to nepietiek. Viņš ir sakodis zobus, un viņa āda slapji mirdz sviedros. Māte iepilda šļircē šķidrumu no vienas ampulas un injicē viņa rokā. Geila seja gandrīz uzreiz atslābst.

— Kas tas tāds ir? — Pīta pajautā.

— Tas ir no Kapitolija. To sauc par morflingu, — māte atbild.

— Es nezināju, ka Medža vispār pazīst Geilu, — Pīta nosaka.

— Mēs agrāk pārdevām viņai zemenes, — es teju dusmīgi atcērtu. Bet par ko gan es dusmojos? Taču ne par to, ka Medža atnesa zāles.

— Viņai laikam briesmīgi garšo zemenes, — novelk Heimičs.

Tieši tas mani kaitina. Tāds mājiens, ka starp Geilu un Medžu kaut kas ir. Un man tas nepatīk.

— Vina ir mana draudzene, — es tikai noburkšku.

Tagad, kad Geils ir iemidzis no pretsāpju līdzekļa, visi, šķiet, nomierinās. Prima mūs piespiež ieēst mazliet sautējuma un maizi. Heizellai tiek piedāvāta istaba, bet viņai ir jāiet mājās pie bērniem. Gan Heimičs, gan Pīta grib palikt, bet māte aizsūta abus mājās gulēt. Viņa zina, ka nav vērts pūlēties piespiest mani darīt to pašu, un atstāj pieskatīt Geilu, kamēr viņas ar Primu atpūšas.

Palikusi virtuvē viena ar Geilu, apsēžos uz ķebļa, kur pirmīt sēdēja Heizella, un saņemu puiša roku. Pēc mirkļa apglāstu viņa seju. Mani pirksti pieskaras tur, kur man nekad agrāk nav bijis iemesla pieskarties. Viņa biezajām, tumšajām uzacīm, vaiga izliekumam, deguna līnijai, kakla iedobītei. Novelku pāri rugājiem uz viņa zoda un beidzot nonāku pie lūpām. Tās ir mīkstas un pilnīgas, un dažās vietās mazliet sasprēgājušas. Viņa elpa sasilda manu auksto ādu.

Vai miegā visi izskatās jaunāki? Pašlaik es viņu redzu kā to puiku, kuru nejauši satiku mežā pirms vairākiem gadiem, un tas puika man pārmeta, ka gribu zagt no viņa slazdiem. Mēs bijām varens pārītis — abi bāreņi, pārbijušies, bet arī spīvas apņēmības pilni nosargāt savu ģimeņu izdzīvošanu. Bijām izmisuši, bet pēc tās dienas, atraduši viens otru, vairs nebijām vieni. Domāju par simtiem tikšanos mežā, par laiskām pēcpusdienām makšķerējot, atceros to dienu, kad viņam mācīju peldēt, un to atgadījumu, kad izmežģīju celi un viņš pārnesa mani mājās. Mēs abi paļāvāmies viens uz otru, piesedzām viens otru un piespiedām sevi būt drosmīgiem.

Pirmo reizi iztēlojos mūs mainītās lomās. Redzu Geilu izlozē piesakāmies Rorija vietā, to, kā viņu izrauj no manas dzīves un viņš kļūst par svešas meitenes mīļoto, lai glābtu savu dzīvību, un tad viņš atgriežas mājās kopā ar to meiteni. Viņi dzīvo kaimiņos. Viņš apsola meiteni precēt.

Naids, ko es sajūtu pret viņu un meiteni savā iztēlē un pret pilnīgi visu, ir tik īsts un izjusts, ka mani tik tikko nenosmacē. Geils ir mans. Un es esmu viņa. Nekas cits nemaz nav pieļaujams. Kāpēc vajadzēja, lai viņu sit gandrīz līdz nāvei, lai es to saprastu?

Tāpēc, ka esmu savtīga. Esmu gļēvule. Esmu tāda meitene, kura brīdī, kad varētu kaut kam noderēt, aizbēgtu, lai pati paliktu dzīva un pamestu ciešanām un nāvei tos, kas nevarētu sekot. Tādu meiteni šodien Geils satika mežā.

Nav jau nekāds brīnums, ka es uzvarēju Spēlēs. Tur nekad neuzvar neviens normāls cilvēks.

Tu izglābi Pītu, vārgi nodomāju.

Bet tagad es šaubos pat par to. Es tikai skaidri zināju: ja ļaušu zēnam nomirt, tad mana dzīve Divpadsmitajā apgabalā būs nepaciešama.

Atbalstu galvu pret galda malu, un mani pārņem dziļš riebums pašai pret sevi. Vēlos, kaut būtu nomirusi arēnā. Kaut Seneka Kreins būtu mani uzspridzinājis, kā viņam pēc prezidenta Snova teiktā vajadzēja izdarit tad, kad es izvilku tās ogas.

Ogas. Aptveru, ka atbilde uz jautājumu, kas es esmu, slēpjas tajā saujiņā indīgu ogu. Ja es tās paņēmu tāpēc, lai izglābtu Pītu, jo zināju, ka no manis visi vairīsies, kad būšu atgriezusies bez viņa, tad esmu vienkārši nicināma. Ja es tās paņēmu tāpēc, ka mīlu Pītu, tad, vienalga, esmu egoiste, kaut gan man vēl varētu piedot. Bet, ja es tās turēju izstieptā plaukstā tāpēc, lai mestu izaicinājumu Kapitolijam, tad esmu pelnījusi cieņu. Nelaime tikai tāda, ka pati īsti nezinu, par ko tajā brīdī domāju.

Vai varētu būt, ka taisnība ir ļaudīm apgabalos? Ka tā bija dumpošanās, kaut arī to neapzinājos? Jo dziļi sirdī noteikti zinu — ar to nepietiks, ka aizbēgot glābšu savu vai ģimenes, vai draugu dzīvību. Pat tad, ja es to varētu. Tas neko nemainītu. Citiem šā vai tā nāktos ciest, tāpat kā Geils cieta šodien.

Dzīve Divpadsmitajā apgabalā patiesībā īpaši neatšķiras no dzīves arēnā. Vienā brīdī tomēr ir jābeidz bēgt un jāpagriežas pret to, kas draud tevi nogalināt. Grūti ir tikai atrast tam drosmi. Nu labi, Geilam tas nav grūti. Viņš ir dzimis dumpinieks. Es esmu tā, kas te plānoja laisties lapās.

— Man ļoti žēl, — nočukstu un pieliekusies noskūpstu puisi uz pieres.

Viņam nodreb skropstas, un viņš paskatās manī ar opiāta apskurbinātām acīm. — Cau, Kaķumētra.

— Čau, Geil, — atsaucos.

— Man likās, ka tu jau būsi prom, — viņš murmina. Izvēle ir pavisam vienkārša. Varu vai nu mirt mežā kā vajāts dzīvnieks, vai arī mirt tepat pie Geila. — Es nekur neiešu. Es palikšu tepat un vārīšu visādas ziepes.

— Es arī, — Geils nosaka. Viņam izdodas mazliet pasmaidīt, un tad viņu atkal uzveic zāles.

9

Kāds sapurina manu plecu, un es pieceļos sēdus. Esmu iemigusi ar seju uz galda. Baltā drāna ir atstājusi uz mana veselā vaiga kroku nospiedumus. Otrs vaigs, pa kuru trāpīja Treda pātaga, sūrst. Geils ir nemaņā, bet viņa pirksti ir sakļāvušies ap manējiem. Es sajūtu svaigas maizes smaržu un, pagriezusi stīvo kaklu, ieraugu Pītu, kas lūkojas manī ar dziļām skumjām. Man liekas — viņš mūs vēro jau kādu brītiņu.

— Ej vien gultā, Katnis. Tagad es viņu pieskatīšu.

— Pīta, par to, ko es vakar teicu, par to bēgšanu… — iesāku.

— Zinu, — viņš pārtrauc. — Tev nekas nav jāpaskaidro.

Palsajā, sniegotajā rīta gaismā ieraugu uz dēļa maizes klaipus. Un zilās ēnas zem Pītas acīm. Interesanti: vai viņš vispār ir gulējis? Noteikti ne jau ilgi. Atceros, kā viņš vakar piekrita bēgt kopā ar mani, kā viņš kopā ar mani aizstāvēja Geilu un kā viņš labprātīgi pilnībā atbalsta mani, kaut arī es viņam dodu tik maz. Lai ko darītu, es vienmēr kādu sāpinu. — Pīta…

— Ej gulēt, labi?

Taustīdamās uzkāpju pa kāpnēm, palienu zem segas un uzreiz aizmiegu. Sapnī redzu Klouvu, meiteni no Otrā apgabala. Viņa mani vajā, piespiež mani pie zemes un izvelk nazi, lai sagraizītu manu seju. Asmens dziļi iegrimst vaigā un paver platu vāti. Tad Klouva sāk mainīties, viņas seja izstiepjas un kļūst par purnu, viņas āda apaug ar tumšu spalvu un pirkstu galos parādās gari plēsoņas nagi, bet acis paliek tādas pašas. Viņa pārvēršas par sevi pašu mutanta ādā, par to vilkam līdzīgo radību, kas mūs mocīja pēdējā naktī arēnā. Atmetusi galvu, viņa palaiž garu, stindzinošu kaucienu, kam atsaucas vēl citi mutanti turpat tuvumā. Klouva sāk lakt asinis, kas tek no manas brūces, un no katra mēles pieskāriena mana seja iesāpas no jauna. Aizžņaugtā balsī iekliedzos un iztrūkusies pamostos, reizē nosvīdusi un kratīdamās drebuļos. Sakļāvusi plaukstu uz ievainotā vaiga, es sev atgādinu, ka to sagandēja nevis Klouva, bet Treds. Vēlos, kaut Pīta būtu te un mani apskautu, bet tad atceros, ka vairs nedrīkstu to vēlēties. Esmu izvēlējusies Geilu un dumpi, un nākotne kopā ar Pītu ir Kapitolija, nevis mans izdomājums.

Pietūkums ap aci ir mazinājies, un es varu mazliet pavērt plakstiņu. Atgrūžu vaļā aizkarus un redzu, ka putenis ir izvērties īstā sniega vētrā. Viss ir pilnīgi balts, un vējš kauc gandrīz tāpat kā mutanti.

Es priecājos par vētru, kas nes mežonīgas vēja aukas un dziļu, irdenu sniega kārtu. Ar to varbūt pietiks, lai pie manām durvīm nedauzītos īstie vilki, citā vārdā pazīstami kā Miera sargi. Man būs dažas dienas laika pārdomām. Varēšu izdomāt plānu. Un Pīta un Heimičs būs tepat pa rokai. Vētra ir īsta svētība.

Bet, iekams iet lejā un sākt savu jauno dzīvi, ļauju sev saprast, ko tā varētu nozīmēt. Vēl mazāk nekā pirms vienas dienas biju gatava ziemas vidū doties mežā kopā ar saviem mīļajiem un visai droši riskēt ar to, ka Kapitolija spēki mūs vajās. Pat veiksmes gadījumā tas būtu ļoti nedroši. Bet tagad es apņemos paveikt kaut ko vēl daudz bīstamāku. Ja cīnīšos pret Kapitoliju, viņi noteikti ātri vien atdarīs ar to pašu. Man ir jāsamierinās ar to, ka mani kuru katru brīdi arestēs. Pie durvīm atskanēs klauvējiens tāpat kā pagājušajā naktī, un mani aizvedīs Miera sargu vienība. Varbūt spīdzinās. Varbūt sakropļos. Varbūt man galvenajā laukumā ielaidīs galvā lodi, ja paveiksies dabūt ātru galu. Kapitolija izdomai cilvēku nogalināšanā nav robežu. Iztēlojos to visu un pārbīstos, bet, ja runājam atklāti, visas tās šausmas jau tāpat bija kaut kur mana prāta dziļumos. Es biju pārstāve Spēlēs. Man draudēja prezidents. Man ar pātagu iesita pa seju. Es jau tāpat esmu mērķis.

Tagad grūtākais. Man ir jāsaprot, ka manu ģimeni un draugus var piemeklēt tāds pats liktenis. Prima! Man pietiek tikai iedomāties par Primu, kad mana apņemšanās pagaist kā dūmi. Mans pienākums ir viņu sargāt. Uzvelku segu pāri galvai un elpoju tik ātri, ka izlietoju visu skābekli un sāku cīnīties pēc elpas. Es nedrīkstu pieļaut, ka Kapitolijs nodara pāri Primai.

Un tad es apjēdzu. Kapitolijs jau ir viņai nodarījis pāri. Viņas tēvu nogalināja tajās sasodītajās raktuvēs. Viņi neko nedarīja, kad Prima gandrīz nomira bada nāvē. Viņi izvēlējās Primu par pārstāvi un lika noskatīties, kā viņas māsa Spēlēs cīnās par savu dzīvību. Viņai ir nodarīts pāri daudz vairāk nekā man divpadsmit gadu vecumā. Un pat visas Primas ciešanas, kopā ņemtas, nobālē salīdzinājumā ar Rū dzīvi.

Atgrūžu segu un ieelpoju auksto gaisu, kas virmo no logu rūtīm.

Prima… Rū… Vai tieši viņu dēļ man nebūtu jāmēģina cīnīties? Vai ne tāpēc, ka viņām nodarītais ir tik slikts, tam nav attaisnojuma un tas ir neiespējams ļaunums? Vai ne tāpēc, ka nevienam nav tiesību pret viņām izturēties tā, kā tas ir noticis?

Jā. Tieši tas ir jāatceras brīžos, kad mani mēdz pārmākt bailes. Viss, ko darīšu, viss, kas mums būs jāizcieš, būs viņu labad. Rū vairs nevar palīdzēt, bet varbūt vēl nav par vēlu palīdzēt tām piecām mazajām sejiņām, kas lūkojās manī Vienpadsmitā apgabala galvenajā laukumā. Vēl nav par vēlu palīdzēt Rorijam un Vikam, un Pouzijai. Nav par vēlu palīdzēt Primai.

Geilam ir taisnība. Ja cilvēkiem būs drosme, šī varētu būt lielā izdevība. Viņam arī ir taisnība: tā kā es to visu aizsāku, es ļoti daudz varētu paveikt. Man gan nav ne jausmas, ko tieši. Bet lēmums nebēgt ir pirmais izšķirošais solis.

Ieeju dušā, un šorīt manas domas nešaudās, sastādot sarakstus ar lietām, kas jāņem līdzi uz mežu, tās nodarbina jautājums, kā Astotajā apgabalā tika organizēta sacelšanās. Tik daudz cilvēku tik nepārprotami meta izaicinājumu Kapitolijam. Vai tas vispār bija plānots, vai arī tur vienkārši izlauzās gadiem apspiestais naids un sašutums? Kā lai mēs to paveicam šeit? Vai Divpadsmitā apgabala ļaudis mums pievienosies vai arī noslēgs savas durvis? Pēc tam kad Geilu vakar nopēra, laukums ātri vien kļuva tukšs. Bet vai tā nebija tāpēc, ka mēs visi jūtamies nevarīgi un nezinām, ko lai dara? Mums ir vajadzīgs kāds, kas mūs vadītu un iedrošinātu, sakot, ka tas ir iespējams. Un man nešķiet, ka esmu īstā. Var jau būt, ka es biju revolūcijas katalizators, bet tās vadonim vajadzētu būt kādam, kas par to ir pilnīgi pārliecināts — un es taču vispār tikko izlēmu pievienoties. Tam ir jābūt kādam, kura drosme nekad nenoplok, — bet man pie savējās vēl ir daudz jāpiestrādā. Tam ir jābūt kādam, kas prot skaidri un iespaidīgi izteikt domas vārdos, — bet man viegli sametas mēle.

Vārdi. Es domāju par vārdiem un atceros Pītu. Cilvēki notic visam, ko viņš saka. Varu derēt: ja Pīta to vēlētos, viņš varētu iekustināt pūli. Viņš atrastu īstos vārdus. Bet esmu droša — viņam tāda doma nav pat ienākusi prātā.

Lejasstāvā atrodu māti un Primu, kuras apkopj bezspēcīgo Geilu. Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, zāļu iedarbība sāk beigties. Sagatavojos vēl vienam strīdam, bet mēģinu runāt mierīgi. — Vai nevari viņam iedot vēl vienu devu?

— Es tā darīšu, ja tas būs nepieciešams. Mēs nospriedām, ka vispirms jāpamēģina sniega sega, — māte atsaucas. Viņa ir noņēmusi apsējus. Var redzēt, kā Geila mugura burtiski izstaro siltumu. Māte uzliek uz jēlās ādas tīru drānu un pamāj Primai.

Viņa pienāk klāt, maisīdama lielā bļodā kaut ko tādu, kas izskatās pēc sniega. Bet šis ir iekrāsots gaiši zaļš un saldi, svaigi smaržo. Sniega sega. Māsa sāk ar karoti uzmanīgi likt masu uz drānas. Gandrīz vai dzirdu, kā Geila izmocītā miesa čūkst, saskaroties ar sniega maisījumu. Viņš pārsteigumā atver acis un tad atvieglojumā nopūšas.

— Labi gan, ka ārā ir sniegs, — māte nosaka.

Diezin kā būtu atgūties no pātagas cirtieniem vasaras vidū, dedzinošā svelmē un kad no krāna tek tikai remdens ūdens? — Ko tu darīji siltajos mēnešos? — pajautāju.

Māte sarauc uzacis, un starp tām iegulst rieva. — Mēģināju dzīt prom mušas.

To iedomājoties, man vēderā viss sagriežas. Viņa piepilda kabatlakatu ar sniega segas maisījumu, un es to pielieku pie ziluma uz sava vaiga. Sūrme uzreiz pierimst. Jā, daļēji tas ir aukstā sniega dēļ, bet augu sulas, ko mana māte tam ir pievienojusi, arī mazina sāpes. — O! Brīnišķīgi! Kāpēc tu viņam tādu neuzliki jau vakar vakarā?

— Vispirms vajadzēja, lai brūce nomierinās, — māte atbild.

Īsti nezinu, ko tas nozīmē, bet, ja jau tas iedarbojas, tad kādas man ir tiesības izprašņāt? Māte zina, ko dara. Mani pārņem nožēla par to, ko izdarīju vakar, par to, kādas cūcības sarunāju, kad Pīta un Heimičs vilka mani prom no virtuves. — Piedod. Par to, ka es vakar uz tevi sakliedzu.

— Esmu dzirdējusi sliktākas lietas, — viņa atgaiņājas. — Tu pati esi redzējusi, kā cilvēki uzvedas, kad sāp kādam, ko vini mīl.

Kādam, ko vini mīl. Vārdi sastindzina manu mēli tā, it kā tā būtu iebāzta sniega segā. Protams, es mīlu Geilu. Bet par kādu mīlestību māte runāja? Ko es pati domāju, sakot, ka mīlu Geilu? Nezinu. Pagājušajā naktī jūtu uzplūdā viņu noskūpstīju. Bet esmu pārliecināta, ka viņš to neatceras. Vai varbūt tomēr? Ceru, ka ne. Ja viņš to atceras, tad viss kļūs tikai sarežģītāks, un es tiešām nevaru prātot par skūpstīšanos, kad ir jāuzkurina nemieri. Mazliet papurinu galvu, lai noskaidrotu domas. — Kur ir Pīta?

— Viņš aizgāja mājās, kad dzirdēja, ka tu sāc kustēties. Viņš negribēja, lai māja vētras laikā paliek nepie— skatīta, — māte atbild.

— Vai viņš tika atpakaļ? — jautāju. Sniegputeņa laikā var apmaldīties jau pēc dažiem metriem un aizklīst sazin kur.

— Varbūt piezvani un pārbaudi? — viņa ierosina.

Ieeju bibliotēkā, no kuras kopš tikšanās ar prezidentu

Snovu esmu pēc iespējas izvairījusies, un uzgriežu Pītas numuru. Pēc dažiem signāliem viņš paceļ.

— Sveiks. Gribēju tikai pārliecināties, ka esi ticis mājās.

— Katnis, es dzīvoju trīs mājas tālāk no tavējās, — viņš pārmet.

— Zinu, bet tagad ir slikts laiks un vispār, — es taisnojos.

— Viss ir kārtībā. Paldies par apvaicāšanos. — Krietnu brīdi valda klusums. — Kā klājas Geilam?

— Labāk. Mana māte un Prima viņam tagad uzklāja sniega segu, — pastāstu.

— Un tavai sejai? — viņš jautā tālāk.

— Man arī tika mazliet sniega segas. Vai tu šodien esi saticis Heimiču?

— Es viņu apraudzlju. Viņš ir piedzēries un atslēdzies. Bet es iekūru pavardu un atstāju mazliet maizes.

— Gribēju aprunāties… ar jums abiem. — Neuzdrošinos teikt neko vairāk pa telefonu, kura sarunas noteikti noklausās.

— Ar to droši vien būs jāpagaida, kamēr pierims vētra, — viņš nosaka. — Ātrāk tāpat nekas liels nenotiks.

— Nē, nekas liels tiešām nenotiks, — es piekritu.

Vētra beidzas tikai pēc divām dienām un aiz sevis atstāj sapūstas kupenas, kas sniedzas man pāri galvai. Paiet vēl diena, kamēr iztīra taku no Uzvarētāju ciemata uz galveno laukumu. Pa to laiku palīdzu kopt Geilu, lieku uz sava vaiga sniega segu un mēģinu atcerēties visu, ko spēju, par sacelšanos Astotajā apgabalā — ja mums tas noderētu. Uztūkums pāriet, un manā sejā paliek niezoša vāts un pamatīgs zilums uz acs. Bet es, vienalga, pie pirmās izdevības piezvanu Pītam un pajautāju, vai viņš negrib kopā ar mani aiziet uz pilsētu.

Mēs uzpurinām Heimiču un izvelkam sev līdzi. Viņš gan gaužas, bet ne tik traki kā parasti. Zinām, ka ir jāaprunājas par notikušo, bet to nevar darīt tik bīstamā vietā kā mūsu mājas Uzvarētāju ciematā. Mēs pat vispār nesākam runāt, līdz ciemats nav pagaisis tālumā. Es pa to laiku pētu trīsmetrīgos sniega mūrus, kas slejas šaurās, iztīrītās takas abās pusēs, un prātoju, vai tie nesagrūs mums virsū.

Beidzot Heimičs pārtrauc klusēšanu. — Tātad mēs visi dosimies pretī nezināmai nākotnei, ko? — viņš man pajautā.

— Nē, — atbildu. — Vairs ne.

— Tu apdomāji sava plāna trūkumus, vai ne, sir— sniņ? — viņš noprasa. — Vai tev ir kāda jauna ideja?

— Es gribu sākt sacelšanos.

Heimičs tikai pasmejas. Viņa smiekli nav pat ļauni, un tas mani satrauc visvairāk. Tas parāda, ka viņš neuztver mani nopietni. — Nu ko, es toties gribu dzert. Ber vēlāk pastāsti, kā tev izgāja, — viņš nosaka.

— Kāds tad ir tavs plāns? — cērtu pretī.

— Mans plāns ir tāds, ka gādāšu, lai uz jūsu kāzām viss būtu nevainojami, — Heimičs attrauc. — Es piezvanīju un pārcēlu fotosesiju, neko daudz nepaskaidrojot.

— Tev jau nav telefona, — es neticu.

— Efija to salaboja, — viņš atmet. — Vai zini, ka viņa man jautāja, vai negribu tevi nodot viņas gādībā? Teicu, ka gribu un, jo ātrāk, jo labāk.

— Heimič. — Jūtu, ka manā balsī iezogas lūdzoša nots.

— Katnis. — Viņš atdarina manu toni. — Tur nekas neiznāks.

Mēs apklustam, kad mums garām uz Uzvarētāju ciemata pusi paiet bariņš vīriešu ar lāpstām. Varbūt viņi kaut ko izdarīs ar tām trīsmetrīgajām sienām. Kad viņi ir pietiekami tālu, lai neko nedzirdētu, laukums savukārt ir pārāk tuvu.

Puteņa laikā nekas liels nenotiks. Par to mēs ar Pītu bijām vienisprātis. Bet mēs drausmīgi kļūdījāmies. Laukums ir pārveidots. No Tiesas ēkas jumta nokarājas milzīgs karogs ar Panemas zīmogu. Pa tīri noslaucītajiem bruģakmeņiem maršē Miera sargi jaunos, baltos formas tērpos. Uz jumtiem ir vēl citi, kas dežurē pie automātiem. Vissatraucošākās ir vairākas konstrukcijas laukuma vidū — oficiāls pēršanas stabs, vairākas aizsargbarjeras un karātavas.

— Treds strādā ātri, — Heimičs nosaka.

Dažas ielas tālāk pamanu paceļamies sārtu. Nevienam nekas nav jāsaka. Tur var degt tikai Centrs. Iedomājos par Tauko Sē un Uzšķērdēju, un visiem maniem draugiem, kas tur pelna iztiku.

— Heimič, kā tu domā, tur taču neviena iekšā nebija, kad… — nespēju pabeigt teikumu.

— Nē-e, viņi nav tik dumji. Tu arī nebūtu, ja būtu te sabijusi ilgāk, — viņš mierina. — Nu ko, iešu palūkot, cik spirta ir atlicis aptiekā.

Viņš aizsoļo pāri laukumam, un es saskatos ar Pītu. — Kam viņam tas? — Un tad es aptveru, kam. — Mēs nedrīkstam viņam ļaut to dzert. Viņš nomirs vai labākajā gadījumā kļūs akls. Man mājās glabājas mazliet šņabja.

— Man arī. Varbūt ar to viņš varēs noturēties, līdz Uzšķērdēja atradīs veidu, kā atsākt tirgošanos, — Pīta prāto. — Man ir jāaprauga mana ģimene.

— Man ir jāaiziet pie Heizellas. — Jūtos noraizējusies. Likās, ka viņa būs uz mūsu sliekšņa, tiklīdz notīrīs sniegu. Bet no viņas nav bijis ne miņas.

— Es arī iešu. Beķerejā iegriezīšos pa ceļam uz mājām, — viņš piesakās.

— Paldies. — Pēkšņi es baidos no tā, ko varētu ieraudzīt.

Ielas ir gandrīz tukšas. Šajā laikā tas nebūtu nekas dīvains, ja pieaugušie būtu raktuvēs un bērni — skolā. Bet viņu tur nav. Redzu, kā uz mums pa durvīm un slēģu spraugām noraugās sejas.

Sacelšanās. Kāda es esmu stulbene! Šajā plānā ir kāds būtisks trūkums, ko nepamanīja ne Geils, ne es. Lai notiktu sacelšanās, ir jāpārkāpj likums un jāpretojas varas pārstāvjiem. Mēs paši vai mūsu ģimenes to darām visu mūžu. Mēs nodarbojamies ar malumedniecību, tirgojamies melnajā tirgū un mežā izsmejam Kapitoliju. Bet lielākajai daļai Divpadsmitā apgabala ļaužu pat iet uz Centru iepirkties liktos pārāk riskanti. Un es gribu, lai viņi ar ķieģeļiem un lāpām pulcējas galvenajā laukumā? Jau redzot mani un Pītu, cilvēki atrauj bērnus no logiem un cieši aizvelk aizkarus.

Heizellu uzejam mājās, kur viņa auklē smagi slimo Pouziju. Atpazīstu masalu izsitumus. — Es nevarēju viņu pamest, — Heizella saka. — Zinu, ka Geils ir vislabākajās rokās.

— Protams, — apliecinu. — Viņam ir daudz labāk. Mana māte saka: pēc pāris nedēļām viņš atkal strādās raktuvēs.

— Varbūt tās vēl nemaz nebūs vaļā, — Heizella atbild. — Runā, ka tās ir slēgtas līdz turpmākiem norādījumiem. — Viņa pamet nervozu skatienu uz savu tukšo veļas ballu.

— Vai pie tevis arī ir slēgts? — pajautāju.

— Oficiāli ne, — Heizella paskaidro. — Bet tagad visi baidās man kaut ko dot.

— Varbūt sniega dēļ, — ieminas Pīta.

— Nē, Rorijs šorīt mudīgi aiztecēja pie kundēm. Izskatās, ka nevienam nekā mazgājama nav.

Rorijs apskauj Heizellu. — Viss būs labi.

Izņemu no kabatas riekšu naudas un nolieku uz galda. — Mana māte atsūtīs kaut ko Pouzijai.

Kad izejam ārā, es pagriežos pret Pītu. — Ej vien atpakaļ. Gribu noiet gar Centru.

— Es iešu līdzi, — viņš piedāvājas.

— Nē. Jau tā esmu sagādājusi tev gana nepatikšanu, — es pretojos.

— Un tas, ka es izvairīšos no pastaigas gar Centru… tas visu atkal vērsīs par labu? — Viņš pasmaida un saņem manu roku. Ejam kopā pa šaurajām Vīles ielām, līdz nonākam pie degošās ēkas. Neviens nav papūlējies atstāt tur Miera sargus. Viņi zina, ka neviens šo ēku neglābs.

Liesmu karstumā sniegs izkūst, un gar manām kurpēm notek melna straumīte. — Ogļu putekļi no senākiem laikiem, — nosaku. Tie savākušies ikvienā plaisā un iedobē. Ieēdušies grīdas dēļos. Apbrīnojami, ka tas viss jau agrāk neuzgāja gaisā. — Es gribu apraudzīt Tauko Sē.

— Šodien ne, Katnis. Nedomāju, ka kaut ko līdzēs tas, ja mēs pie viņiem iegriezīsimies, — Pīta mani attur.

Atgriežamies laukumā. Nopērku no Pītas tēva dažas kūkas, kamēr viņš ar dēlu aprunājas par laikapstākļiem. Neviens nepiemin drausmīgos spīdzināšanas rīkus dažu metru attālumā no durvīm. Pēdējais, ko vēl ievēroju, kad aizejam no laukuma, ir tas, ka es nepazīstu nevienu no Miera sargiem.

Dienām ejot, kļūst vēl sliktāk. Raktuves paliek slēgtas divas nedēļas, un nu jau puse Divpadsmitā apgabala iedzīvotāju dzīvo badā. Strauji pieaug to bērnu skaits, kas piesakās uz tezerām, bet viņi ne vienmēr saņem pienākošos graudus. Sāk trūkt pārtikas, un pat tie, kam ir nauda, atgriežas no veikaliem tukšām rokām. Kad raktuves atkal atver, strādniekiem apcērp algas, pagarina darba stundas un viņus sūta strādāt acīmredzami bīstamās vietās. Sainīšu dienā visu ļoti gaidīto pārtiku atved sabojājušos un grauzēju piegānītu. Jaunās ierīces laukumā lieto bieži: turp atvelk cilvēkus un soda par pārkāpumiem, par kuriem neviens nav licies ne zinis jau tik ilgi, ka mēs esam aizmirsuši, ka tie bijuši pārkāpumi.

Geils atgriežas mājās, un mēs vairs neesam runājuši par dumpi. Bet es visu laiku domāju, ka viss, ko viņš ieraudzīs, tikai nostiprinās apņemšanos cīnīties. Grūtais darbs raktuvēs, nomocītie ķermeni laukumā, izsalkums viņa ģimenes sejās. Rorijs ir pieteicies tezerām, un par to Geils vispār nespēj pat ierunāties, bet ar to, vienalga, nepietiek, jo pārtika ne vienmēr ir pieejama un cenas arvien pieaug.

Vienīgais labais jaunums ir tas, ka es pierunāju Heimiču nolīgt Heizellu par viņa mājkalpotāju — tā viņa dabū mazliet papildu naudas un ievērojami uzlabo viņa sadzīvi. Ieejot viņa mājā, pārņem dīvaina sajūta, jo tur viss ir tīrs un sakopts un uz plīts sildās ēdiens. Viņš to tik tikko pamana, jo viņam ir jāizcīna pavisam citāda kauja. Mēs ar Pītu mēģinājām sadalīt degvīna krājumus porcijās, bet tie ir tikpat kā izbeigušies un Uzšķērdēju es pēdējo reizi redzēju, ieliktu siekstā.

Uz ielas jūtos kā izraidītā. Atklātās vietās visi no manis izvairās. Bet mājās sabiedrības netrūkst. Uz virtuvi pie manas mātes nerimtīgā straumē nāk slimie un ievainotie, un viņa jau sen vairs neprasa naudu. Zāļu krājumi ir tā noplicināti, ka drīz ārstēšanai paliks tikai sniegs.

Iet uz mežu, protams, ir aizliegts. Pilnīgi. Par to nevar būt ne runas. Pat Geils to nepārbauda. Taču vienu rītu to izdaru es. Un aiz žoga mani nedzen ne ar slimajiem un mirstošajiem pārpilnā māja, ne asiņojošās muguras, ne bērnu iekritušie vaigi, ne marša ritmā dipošie zābaki, ne mūžīgā nabadzība. To izdara kādu vakaru pienākusī kaste ar kāzu kleitām, kam klāt ir pielikta Efijas zīmīte, ka prezidents tās esot izvēlējies pašrocīgi.

Kāzas. Vai viņš tiešām grib izvest savu ieceri līdz galam? Ko viņa slimās smadzenes ir izdomājušas — ko tas līdzēs? Vai tas ir kapitoliešu dēj? Kāzas ir apsolītas, un kāzas viņi dabūs. Un tad viņš mūs nogalinās? Par mācību apgabaliem? Nezinu. Es nesaprotu. Mētājos un grozos savā gultā, līdz vairs nevaru izturēt. Man ir jātiek prom. Vismaz uz dažām stundām.

Pārmeklēju skapi, līdz atrodu ziemas ietērpu no siltumizolējoša materiāla, ko Sinna man izgatavoja brīvajiem brīžiem Uzvaras turnejas laikā. Man ir ūdensnecaurlaidīgi zābaki, sniega kombinezons, kas apsedz augumu no galvas līdz kājām, un siltumu saglabājoši cimdi. Man ļoti patīk mans vecais medību ietērps, bet tam pārgājienam, kas man ir padomā šodien, labāk derēs tādas augsto tehnoloģiju radītas drēbes. Uz pirkstgaliem nožogos lejasstāvā, piekrauju medījumu somu ar ēdamo un izlavos no mājas. Aizslīdu pa ielām un pagalmiem uz to caurumu žogā, kas ir vistuvāk miesnieces Rūbas skārnim. Tā kā daudzi strādnieki pa šejieni iet uz raktuvēm, sniegu no vienas vietas klāj pēdu nospiedumi. Manējos neviens nepamanīs. Par spīti visiem drošības pasākumiem, Treds nav ķēries pie žoga, droši vien domādams, ka skarbie laikapstākļi un savvaļas dzīvnieki ir pietiekams drauds, lai visi paliktu žoga iekšienē. Bet pēc tam, kad esmu izlīdusi zem stiepļu pinuma, es tomēr nomaskēju savas pēdas, līdz tās apslēpj koki.

Kad svīst rīta gaisma, es jau paņemu savu loku un bultas un sāku brist pa mežā sadzītajām kupenām. Kaut kāda iemesla dēļ esmu apņēmusies tikt līdz ezeram. Varbūt gribu no tā atvadīties — atvadīties no sava tēva un laimīgajiem mirkļiem, ko mēs tur pavadījām, jo zinu,

ka droši vien nekad vairs tajā vietā neatgriezīšos. Varbūt es vienkārši gribu beidzot brīvi paelpot. Pa daļai man ir pat vienalga, ja mani arī noķertu, kaut tikai vēl reizi varētu ieraudzīt to vietu.

Ceļā paiet divtik ilgs laiks nekā parasti. Sirmas dotās drēbes tiešām aiztur siltumu, un es nonāku galā, izmirkuši sviedros, lai arī mana seja ir kļuvusi nejūtīga no aukstuma. Ziemas saule žilbinoši atstarojas sniegā, un esmu tik pārguruši un tā aizmirsusies bezcerīgās domās, ka nepamanu zīmes. Neredzu ne sīko dūmu strūkliņu no skursteņa, ne svaigos pēdu nospiedumus, nejūtu priežu skuju viruma smaržu. Burtiski dažus metrus no cementa namiņa durvīm es pēkšņi apstājos. Un ne jau dūmu vai nospiedumu, vai smaržas dēļ. Apstājos tāpēc, ka aiz muguras sadzirdu ne ar ko nesajaucamu ieroča klikšķi.

Otrā daba. Instinkts. Apcērtos un uzvelku loku, kaut arī jau zinu, ka izredžu ir maz. Es ieraugu baltu Miera sardzes formas tērpu, smailu zodu un gaiši brūnu aci, kur ieurbsies mana bulta. Bet sieviete nomet ieroci un kaut ko pastiepj man pretī neapbruņotā, cimdotā rokā.

— Pagaidi! — viņa iekliedzas.

Saminstinos, nespēdama izprast pēkšņās izmaiņas. Varbūt ir dota pavēle sagūstīt mani dzīvu, lai ar spīdzināšanu izspiestu no manis apsūdzības pret visiem, ko jebkad esmu pazinusi. Aha, labu veiksmi! Mani pirksti jau gandrīz atlaiž bultu, kad ieraugu priekšmetu sievietes plaukstā. Tas ir neliels, plakans maizes gabaliņš. Tāds kā cepums. Malās tas ir pelēks un samircis. Bet attēls ir iespiests skaidri.

Tas ir mans zobgaļsīlis.