Solaris

SOLARISTI

Cauruļveida gaitenis bija tukšs. Ieklausīdamies brīdi stāvēju pie aizvērtām durvīm. Sienas laikam bija plānas, no ārpuses atplūda vēja gaudas. Uz durvīm mazliet iešķībi, pa roku galam bija piestiprināts taisnstūrveida plākstera gabaliņš ar uzrakstu «Cilvēks». Skatījos uz šo neskaidri ar zīmuli uzskricelēto vārdu. Pēc mirkļa gribēju atgriezties pie Snauta, bet sapratu, ka tas nav iespējams.

Ausīs vēl skanēja nejēdzīgais brīdinājums. Sakustējos, un manus plecus salieca neciešamais skafandra smagums. Klusām, it kā neapzināti slēpdamies no neredzama novērotāja, atgriezos apaļajā telpā ar piecām durvīm. Uz trim bija plāksnītes: «Dr. Gibariāns», «Dr. Snauts», «Dr. Sartoriuss». Ceturtās — bez uzraksta. Brīdi svārstījos, tad viegli nospiedu rokturi un lēni pagrūdu durvis. Kamēr tās vērās, biju gandrīz vai pārliecināts, ka tur kāds ir. Iegāju iekšā.

Neviena nebija. Uz okeānu izgāja tāds pats izliekts, tikai nedaudz mazāks logs. Šeit okeāns saulē taukaini spīdēja, šķita, ka viļņi noplūduši ar iesārtu eļļu. Purpurkrāsas atspīdums aizpildīja kuģa kajītei līdzīgo istabu. Vienā pusē stāvēja plaukti ar grāmatām, starp tiem — kardāniekarē vertikāli pie sienas piestiprināta gulta; otrā pusē bija ļoti daudz skapīšu, niķelētos rāmīšos karājās aerofotouzņēmumu lentas, metāla ietverēs rēgojās ar vati aizbāztas kolbas un mēģenes, zem loga divās rindās — tā, ka grūti bija iziet cauri, — stāvēja baltas emaljētas kastes. Dažām vāki bija vaļā — tās bija pilnas ar dažādiem instrumentiem, plastmasas šļūtenēm; abos kaktos atradās krāni, velkmes skapji, saldējamās iekārtas, uz grīdas stāvēja mikroskops — tam vairs nebija vietas uz lielā galda pie loga.

Kad pagriezos, pie pašām ieejas durvīm ieraudzīju vaļēju skapi, kas sniedzās līdzgriestiem; tas bija pilns ar kombinezoniem, darba un aizsargpriekšautiem, uz plauktiem — veļa, starp pretradiācijas zābaku stulmiem spīguļoja pārvietojamo skābekļa aparātu alumīnija pudeles. Divi aparāti ar maskām bija aizkabināti aiz stāvus uzslietās gultas turekļa. Visur valdīja tas pats steigas un uztraukuma izraisītais haoss.

Pētoši ievilku elpu un saodu vāju ķīmisko reaktīvu smaržu, arī kaut kādas asas smakas paliekas — vai tas būtu hlors? Instinktīvi ar acīm sameklēju ventilācijas režģus. Tie atradās kaktos zem griestiem, un pie to rāmīšiem piestiprinātās papīra strēmelītes viegli plivinājās, ziņojot, ka kompresori darbojas un gaisa maiņa ir normāla. Grāmatas, aparātus un instrumentus no diviem krēsliem pārvietoju kaktos, sabāzis visu juku jukām, līdz ap guļas vietu starp skapi un plauktiem izveidojās relatīvi tukša telpa. Pievilku statni, lai uz tā uzkārtu skafandru, ķēros pie zibeņslēdžiem, bet tūlīt palaidu tos vaļā. Baidījos novilkt skafandru, itin kā tad es kļūtu pilnīgi neaizsargāts. Vēlreiz apskatīju visu istabu, pārliecinājos, vai durvis cieši aizvērtas, un, tā kā tās bija bez atslēgas, pēc īsas vilcināšanās piestūmu tām priekšā divas smagākās kastes.

Provizoriski aizbarikadējies, ar trim rāvieniem atbrīvojos no savas smagās, čīkstošās čaulas. Šaurs spogulis skapja iekšpusē rādīja daļu no istabas. Ar acs kaktiņu notvēru tanī kaut kādu kustību, pielēcu kājās, bet tas bija tikai mans atspulgs. Triko skafandrā bija piesūcies sviedriem. Es to novilku un pagrūdu skapi. Tas pabrauca sānis, atklādams nišu, kurā laistījās nelielas vannas istabiņas sienas. Zem dušas gulēja prāva, plakana kārba. Nebija viegli to ienest istabā. Kad kārbu liku uz grīdas, tās vāks kā atsperes sviests atsprāga vaļā, un es ieraudzīju nodalījumus, kas bija pilni ar dīvainiem priekšmetiem: izkropļotiem tumša metāla instrumentiem, mazliet līdzīgiem tiem, kas atradās skapīšos. Neviens nebija lietojams — bezformīgi, saliekti, sakusuši, it kā izrauti no uguns. Visdīvainākais, ka tādu pašu bezveida formu bija ieguvuši pat praktiski nekūstošie keramīta rokturi. Nekādā laboratorijas krāsnī nevarēja sasniegt keramīta kušanas temperatūru, varbūt vienīgi atomkatla iekšienē. No sava uzkabinātā skafandra kabatas izvilku portatīvu dozimetru, bet, kad to tuvināja lūžņiem, melnais pīkstenis klusēja.

Es biju palicis vienīgi peldbiksītēs un tīkla krekliņā. Abus apģērba gabalus kā lupatas nometu uz grīdas un kails paskrēju zem dušas. Ūdens šalts sniedza atvieglojumu. Locījos zem spēcīgajām, karstajām strūklām, masēju ķermeni, sprausloju — visu to darīju kaut kā pārspīlēti —, kratīju, metu no sevis laukā visu šo duļķaino, aizdomu pilno nedrošību, kas pārpildīja Staciju.

Skapī sameklēju vieglu treniņtērpu, ko varēja valkāt arī zem skafandra, un sabāzu kabatā visu savu niecīgo īpašumu, starp bloknota lapiņām sataustīju kaut ko cietu — neizprotamā kārtā šurp bija nokļuvusi mana Zemes dzīvokļa atslēga. Brīdi pagrozīju atslēgu pirkstos, nezinādams, ko ar to iesākt, tad noliku uz galda. Man iešāvās prātā, ka varbūt ievajadzēsies kāds ierocis. Par tādu, bez šaubām, nevarēja uzskatīt universālo kabatas nazi, bet nekā cita man nebija, un vēl jau es nebiju tādā omā, lai sāktu meklēt kodolpistoli vai kaut ko līdzīgu. Atsēdos uz metāla soliņa tukšas telpas vidū, atstatus no visiem priekšmetiem. Gribēju būt viens. Apmierināts konstatēju, ka man vēl ir vairāk nekā pusstunda laika, — manā dabā ir pedantiski precīza attieksme pret visām, vienalga, svarīgām vai nesvarīgām, norunām. Pulkstenis ar divdesmitčetrdaļīgu ciparnīcu rādīja septiņi. Saule rietēja. Septiņi pēc vietējā laika nozīmēja divdesmit uz «Prometeja» klāja. Uz Modarda ekrāniem Solāris laikam jau bija samazinājies līdz dzirksteles lielumam un ne ar ko neatšķīrās no zvaigznēm. Bet kas gan mani vairs saista ar «Prometeju»! Aizvēru acis. Valdīja pilnīgs klusums, ja neskaita regulāri atkārtotu ņaudošu skaņu caurulēs. Vannas istabā, krizdami uz porcelāna, klusu pakšķēja ūdens pilieni.

Gibariāns nebija starp dzīvajiem. Ja pareizi sapratu Snautu, kopš viņa nāves pagājušas tikai dažas stundas. Kur palicis līķis? Vai apbedīts? Bet uz šīs planētas to nevarēja izdarīt. Ilgāku laiku apsvēru šo jautājumu, it kā Gibariāna mirstīgo atlieku liktenis būtu vissvarīgākais; sapratis šo pārdomu bezjēdzību, piecēlos un sāku soļot šķērsām pa istabu, ar purngalu pasperdams juku jukām izmētātās grāmatas un kādu nelielu somu; noliecos un to pacēlu. Soma nebija tukša, tanī atradās melna stikla blašķe, tik viegla, it kā izgatavota no papīra. Paskatījos caur to uz logu — uz drūmi kvēlojošiem, netīras miglas aizsegtiem pēdējiem rieta stariem. Kas ar mani notiek? Kāpēc es nodarbojos ar niekiem, noņēmos ar nejaušiem, nesvarīgiem sīkumiem?

Satrūkos, jo iedegas gaisma. Acīm redzot, fotoelements reaģēja uz iestājušos krēslu. Biju pilns gaidu, spriegums pieauga tik ļoti, ka vairs nevēlējos just aiz sevis tukšu telpu. Nolēmu cīnīties ar šo sajūtu. Piebīdīju krēslu pie plauktiem. Paņēmu man labi pazīstamās Hjūza un Jūgla vecās monogrāfijas «Solāris vēsture» otro sējumu un, atbalstījis biezo, cieto grāmatas muguru uz ceļgala, sāku šķirstīt.

Solāris atklāja gandrīz simt gadus pirms manas dzimšanas. Planēta riņķo apkārt divām saulēm — sarkanai un zilai. Vairāk nekā četrdesmit gadus tai nebija tuvojies neviens kosmosa kuģis. Tanīs laikos Gamova un Šeplija teoriju par dzīvības izcelšanās neiespējamību uz divkāršo zvaigžņu planētām uzskatīja par aksiomu. Sādu planētu orbītas nepārtraukti mainās, jo mainās gravitācijas spēks, abām saulēm rotējot vienai ap otru.

Gravitācijas lauka nestabilitāte pārmaiņus saīsina un pagarina planētas orbītu, un dzīvības iedīgļus, ja tādi rodas, drīz vien iznīcina vai nu ugunīgs karstums, vai arī ledains aukstums. Šīs izmaiņas notiek miljonu gadu robežās, tātad, rēķinot astronomiskā vai bioloģiskā mērogā (jo evolūcijai nepieciešami simtiem miljonu, ja ne miljardi gadu), — ļoti īsā laika posmā.

Vadoties no sākotnējiem aprēķiniem, piecsimt tūkstošu gadu laikā attālumam starp Solāris un sarkano sauli bija jāsaplok līdz vienai astronomiskās vienības pusei, bet vēl pēc miljons gadiem planētai bija jāiekrīt šīs saules kvēlojošajā dzelmē.

Tomēr jau pēc neilga laika kļuva skaidrs, ka Solāris trajektorija nemaz nemainās, it kā tā būtu pastāvīga, tikpat pastāvīga kā mūsu Saules sistēmas planētu ceļi.

Novērojumus un aprēķinus atkārtoja ar maksimāli iespējamo precizitāti, bet tie tikai apstiprināja to, kas jau bija zināms: Solāris orbīta ir stabila.

Un tad no parastām planētām — kādas ik gadus atklāja simtiem un kuras tikai pāris rindiņās piemin statistiskie krājumi — Solāris pārgāja to debess ķermeņu rangā, kas ir vislielākās uzmanības vērti.

Četrus gadus pēc šī atklājuma to aplidoja Otenšelda ekspedīcija, kas pētīja planētu no «Laokoona» un diviem kosmosa palīgkuģiem. Šai ekspedīcijai bija provizoriskas, improvizētas izlūkošanas raksturs, it īpaši tāpēc, ka kuģi nebija spējīgi nosēsties. Planētas ekvatoriālajā un polārajā orbītā tika palaists daudz automātisko novērošanas pavadoņu, kuru galvenais uzdevums bija mērīt gravitācijas potenciālu. Bez tam izpētīja planētas virsmu, ko gandrīz simtprocentīgi klāja okeāns; tikai nedaudzās vietās virs tā limeņa pacēlās plakankalnes. To kopplatība bija mazāka par Eiropas teritoriju, kaut gan Solāris diametrs par vienu piekto daļu lielāks nekā Zemes diametrs. Šur un tur izmētātie klinšainie, tuksnesīgie kontinenta gabaliņi koncentrējās galvenokārt planētas dienvidu puslodē. Tika noteikts arī atmosfēras sastāvs (skābekļa tanī nebija), veikti ārkārtīgi precīzi planētas blīvuma, kā arī albedo un citu astronomisku lielumu mērījumi. Kā jau bija paredzēts, ne uz sauszemes, ne okeānā neatrada nekādu dzīvības pazīmju.

Nākamo desmit gadu laikā Solāris, kas tagad jau atradās visu šīs zonas observatoriju uzmanības centrā, uzrādīja apbrīnojamu tendenci saglabāt savu gravitācijas ziņā neapšaubāmi stabilo orbītu. Drīz lieta ieguva pat skandalozu nokrāsu, jo vainu par šādiem novērošanas rezultātiem (rūpēs par zinātnes labo slavu) centās novelt te uz noteiktām personām, te uz viņu rīcībā esošajām skaitļošanas mašīnām.

Līdzekļu trūkums aizkavēja speciālas ekspedīcijas izsūtīšanu vēl uz trim gadiem, līdz pat brīdim, kad Šenehens, sakomplektējis komandu, saņēma no Institūta trīs kosmodromiskās klases «C» tonnāžas kuģus. Pusotra gada pirms ekspedīcijas ierašanās — starts notika Ūdensvīra Alfas rajonā — cita pētnieciskā flote Institūta uzdevumā ievadīja orbītā ap Solāris automātisku sateloīdu — Mēnesi 247. Šis sateloīds pēc trim kārtējām rekonstrukcijām, kuras šķīra desmitiem gadu ilgs starplaiks, darbojas vēl šobaltdien. Pavadoņa iegūtie dati galīgi apstiprināja Otenšelda ekspedīcijas novērojumus, ka okeāna kustībām piemīt aktīvs raksturs.

Viens no Šenehena kuģiem palika tālā orbītā, abi pārējie pēc iepriekšējas sagatavošanās nosēdās uz apmēram sešsimt kvadrātjūdžu lielā klinšainā sauszemes gabala netālu no planētas dienvidu pola. Ekspedīcijas pētnieciskā darbība ilga astoņpadsmit mēnešus un noritēja sekmīgi, ja neskaita vienu nelaimes gadījumu, ko izraisīja aparatūras bojājumi. Taču zinātnieku kolektīvs sašķēlās divās naidīgās nometnēs. Par strīda objektu kļuva okeāns. Pamatojoties uz analīzēm, tas tika atzīts par organisku būtni (nosaukt to par dzīvu toreiz neviens vēl neuzdrošinājās). Bet, ja biologi uztvēra to kā primitīvu radījumu — kaut ko līdzīgu apmēros fantastiski palielinātai šķidrai šūnai (viņi to dēvēja par «prebioloģisku formāciju»), kas ar savu recekļveida mantiju, vietām sasniegdama pāris jūdžu dziļumu, pārklājusi planētas virsmu, tad astronomi un fiziķi, ņemot vērā, ka okeāns spēj aktīvi ietekmēt Solāris orbītas veidošanos, apgalvoja: tai jābūt ārkārtīgi augsti organizētai struktūrai, kas uzbūves komplicētības ziņā, iespējams, tālu pārspēj Zemes organismus.

Nekādus citus iemeslus, kas varētu izskaidrot Solāris stabilizāciju, atklāt neizdevās; vēl vairāk — planetofiziķi atrada kopsakaru starp zināmiem plazmatiskajā okeānā notiekošiem procesiem un lokāli mērīto gravitācijas potenciālu, kas svārstījās atkarībā no «okeāniskās vielu maiņas».

Tāpēc tieši fiziķi, nevis biologi, izvirzīja paradoksālo formulējumu — «plazmatiskā mašīna», ar to saprotot būtni, kas mūsu izpratnē varbūt arī nebija dzīva, bet tomēr spēja realizēt mērķtiecīgu darbību, sacīsim bez aplinkiem, astronomiskā mērogā.

Šinī strīdā, kas dažu nedēļu laikā līdzīgi atvaram ierāva sevī visas ievērojamākās autoritātes, Gamova un Šeplija doktrīna saļodzījās pirmo reizi astoņdesmit gados.

Kādu laiku to vēl mēģināja aizstāvēt, apgalvojot, ka okeānam nav nekā kopēja ar dzīvību, ka tas nav ne para-, ne arī prebioloģisks veidojums, bet gan ģeoloģiska formācija, acīm redzot, neparasta formācija, kas spējīga vienīgi stabilizēt Solāris orbītu, neraugoties uz smaguma spēka izmaiņām; turklāt atsaucās uz Lešateljē likumu.

Par spīti šim konservatīvismam radās citas hipotēzes (viena no vislabāk izstrādātajām bija Čivita-Vites hipotēze), kas apgalvoja, ka okeāns ir dialektiskas attīstības rezultāts: no sava sākotnējā veida, no pirmokeāna, vāji reaģējošu ķīmisku vielu šķīduma, ārēju apstākļu spiests (tas ir — tā esamību apdraudošu orbītas svārstību ietekmē), tas, lūk, bez nervu sistēmas un smadzenēm pratis aiztraukt garām visām Zemei raksturīgām attīstības pakāpēm — vienšūnas un daudzšūnu organismu izcelsmei, augu un dzīvnieku evolūcijai — un vienā rāvienā sasniedzis «homeostatiskā okeāna» stadiju. Citiem vārdiem runājot, okeāns simtiem miljoniem gadu ritējumā nevis piemērojās apkārtējai videi, kā Zemes organismi, lai tikai pēc milzīga laika posma dotu sākumu saprātīgai rasei, bet gan kļuva par savas vides saimnieku uzreiz.

Tas bija visai oriģināli, tikai joprojām neviens nezināja, kā sīrupveida receklis spēj stabilizēt debesu ķermeņa orbītu. Jau gandrīz veselu gadsimtu bija pazīstami gravitori — ierīces mākslīgu spēka un gravitācijas lauku radīšanai, bet neviens nespēja pat iedomāties, kā bezveida masa var sasniegt rezultātu, ko gravitoros iegūst ar sarežģītu kodolreakciju un milzīgi augstu temperatūru palīdzību. Laikrakstos, kas tolaik, intriģējot lasītājus un šausminot zinātniekus, bija pilni ar visbezjēdzīgākajiem izdomājumiem par tēmu «Solāris noslēpums», netrūka arī tādu apgalvojumu, ka planetārais okeāns esot… tāls mūsu elektrisko zušu radinieks.

Kad problēmu zināmā mērā izdevās atrisināt, izrādījās, ka izskaidrojums, kā tas vēlāk bieži notika ar Solāris, vienas mīklas vietā ir uzdevis citu, varbūt vēl pārsteidzošāku.

Pētījumi parādīja, ka okeāns ne tuvu nedarbojas pēc mūsu gravitoru principa (kas, starp citu, nemaz nebija iespējams), bet prot tiešā ceļā modelēt telpas-laika metriku; tāpēc, starp citu, laiks uz viena un tā paša Solāris meridiāna ir dažāds. Tādējādi okeāns zināmā nozīmē ne tikai saprata, bet arī spēja (ko nevar pasacīt par mums) izmantot Einšteina un Boevī teorijas secinājumus.

Kad tas tika paziņots, zinātnes pasaulē izcēlās viena no spēcīgākajām mūsu gadsimta vētrām. Vispāratzītās, viscienījamākās teorijas pārvērtās pelnos, zinātniskajā literatūrā parādījās gluži ķecerīgi raksti, alternatīva «ģeniāls okeāns» vai «gravitatīva želeja» iekvēlināja daudzus prātus.

Tas viss risinājās gadus divdesmit pirms manas dzimšanas. Kad gāju skolā, jau bija atzīts — saskaņā ar vēlāk konstatētiem faktiem —, ka Solāris ir debess ķermenis, uz kura eksistē dzīvība, un tās nesējs ir vienīgais planētas iedzīvotājs…

Hjūza un Jūgla otrais sējums, kuru es šķirstīju gluži automātiski, sākās ar sistemātiku, kas bija tikpat oriģināla, cik amizanta. Klasifikācijas tabula sniedza pēc kārtas: tips — Polytheiia, klase — Metamorpha, kārta — Syncytialia. It kā mēs pazītu nezin cik šīs sugas eksemplāru, kamēr īstenībā bija tikai viens eksemplārs, tiesa gan, septiņpadsmit biljonu tonnu smags.

Zem maniem pirkstiem zibēja krāsainas diagrammas un shēmas, analīzes un spektrogrammas, kas demonstrēja sākotnējās vielu maiņas tipu un tempus, ķīmiskās reakcijas. Jo tālāk iedziļinājos noplukušajā foliantā, jo vairāk matemātikas bija uz krītpapīra lappusēm; varēja nodomāt, ka mūsu zināšanas par šo Metamorpha klases pārstāvi, kas četras stundas garas nakts aizsegā snauda pāris simt metru no Stacijas tērauda dibena, ir izsmeļošas. Īstenībā ne visi vēl bija vienis prātis, ka okeāns ir «būtne», nemaz nerunājot par to, ka okeānam varētu piedēvēt saprātu.

Ar troksni novietoju masīvo sējumu uz plaukta un paņēmu nākošo. Tas sastāvēja no divām daļām. Pirmā bija veltīta eksperimentālo protokolu izklāstījumam par neskaitāmiem mēģinājumiem nodibināt kontaktu ar okeānu. Labi atceros, ka manos studiju gados šī kontakta nodibināšana kalpoja par mērķi neskaitāmām anekdotēm, zobgalībām un jokiem; viduslaiku sholastika, salīdzinot ar šīs problēmas radītajiem džungļiem, likās kā skaidra, mirdzoša, acīm redzama patiesība. Sējuma otro daļu, kurā bija gandrīz tūkstoš trīssimt lappušu, aizņēma tikai bibliogrāfija. Oriģinālliteratūrai istaba, kurā sēdēju, droši vien būtu par mazu.

Pirmie kontakta mēģinājumi notika ar speciāliem elektronu aparātiem, kas transformēja raidāmos un uztveramos impulsus, turklāt okeāns aktīvi piedalījās šo aparātu darbā. Bet visu to tina pilnīga tumsa. Ko nozīmē «piedalījās»? Okeānam modificējot dažu iegremdēto ierīču elementus, mainījās pierakstāmie izlādēšanās ritmi, un reģistrējošā aparatūra fiksēja milzumu signālu, kas atgādināja gigantisku augstākās analīzes aprēķinu fragmentus. Ko tas varēja nozīmēt? Varbūt tās bija ziņas par okeāna acumirklīga uzbudinājuma stāvokli? Varbūt impulsi, kuru rezultātā dzima milzīgi veidojumi kaut kur tūkstošiem jūdžu attālumā no pētniekiem? Varbūt neizprotamā elektronu valodā izklāstīts šī okeāna mūžīgo patiesību atainojums? Varbūt — okeāna mākslas darbi? Kas to varēja zināt, ja uz identiskiem signāliem nekad neizdevās saņemt vienādu reakciju? Vienreiz atbilde bija impulsu vētra, kas draudēja iznicināt aparātus, bet citreiz — neizdibināma klusēšana. Nevienu pētījumu nebija iespējams atkārtot.

Visu laiku šķita, ka tikai viens solis mūs šķir no šīs nemitīgi augošās signālu jūras atšifrējuma; speciāli šim nolūkam konstruēja elektroniskas smadzenes ar tādu informācijas apstrādes ražīgumu, kādu līdz šim neprasīja neviena cita problēma. Patiešām, zināmi panākumi tika gūti. Likās, ka okeāns — elektrisku, magnētisku un gravitācijas impulsu avots — runā matemātikas valodā; dažus tā elektriskās izlādēšanās veidus varēja klasificēt, izmantojot augstākās analīzes, kopu teorijas visabstraktākos nozarojumus; dažreiz gadījās tādu struktūru homologi, kas ietilpst matērijas un enerģijas, galīgo un bezgalīgo lielumu, daļiņu un lauku mijiedarbību pētošās fizikas nozarē. Zinātnieku vidū sāka rasties pārliecība, ka viņu priekšā atrodas domājošs briesmonis, ka bezmaz visu planētu sedzošā protoplazmas jūra ir miljonkārt sakuplojušas smadzenes, kas visu laiku risina vēriena ziņā pretdabiskas teorētiskas problēmas par esošā būtību, un ka viss, ko nejauši noklausās mūsu aparāti, ir nožēlojami fragmenti cilvēka izpratnei nepieejamos dzelmeņos ritošā mūžīgā, gigantiskā monologā.

Vieni uzskatīja, ka šādas hipotēzes noniecina cilvēka iespējas, liek zemoties pagaidām vēl neizprastas parādības priekšā, ka no zārka dienasgaismā tiek celta vecā doktrīna «ignorāmus et ignorabimus»[1], citi domāja, ka tās ir kaitīgas un neauglīgas pasaciņas, ka šais matemātiķu hipotēzēs izpaužas modernā mitoloģija, kas gigantiskās smadzenēs — vienalga, elektroniskās vai plazmatiskās — redz eksistences augstāko mērķi — esamības summu.

Vēl citi… bet pētnieku un teoriju bija veseli leģioni. Ko galu galā nozīmēja visi «kontakta nodibināšanas» mēģinājumi, salīdzinot ar citām solāristikas nozarēm, kur specializācija, sevišķi gadsimta pēdējā ceturtdaļā, aizgāja tik tālu, ka solārists kibernētiķis tikpat kā nespēja saprasties ar solāristu simetriadologu. «Kā jūs varat saprast okeānu, ja nespējat saprasties savā starpā?» vienreiz pajokoja Veibeks, kurš manu studiju gados bija Institūta direktors; šinī jokā slēpās daudz taisnības.

Tā nebija nejaušība, ka okeāns tika ierindots Metamorpha klasē. Okeāna viļņojošais līmenis spēja dot sākumu visdažādākajām formām, kurām uz Zemes neatradās nekā līdzīga, pie kam šo nereti visai vētraino plazmatiskās «daiļrades» izvirdumu mērķis — pielāgošanās, izzināšana vai kaut kas cits — palika pilnīgs noslēpums.

Celdams atpakaļ uz plaukta sējumu, kas bija tik smags, ka nācās balstīt ar abām rokām, es nodomāju — lai gan ar mūsu ziņām par Solāris pilnas visas bibliotēkas, būtībā tas ir lieks balasts un faktu muklājs, un mēs joprojām atrodamies tai pašā vietā, kur sākām pirms septiņdesmit astoņiem gadiem; precīzāk — situācija bija krietni sliktāka, jo visu šo gadu darbs izrādījās veltīgs.

Vienīgais mums labi zināmais bija noliegumi. Okeāns neizmantoja mašīnas un neražoja tās, kaut gan šķita, ka zināmos apstākļos okeāns to spēj, jo tas reproducēja dažu tanī iegremdēto aparātu daļas; bet okeāns to darīja vienīgi eksperimentēšanas pirmajos pāris gados, vēlāk tas ignorēja visus ar milzu pacietību turpinātos mēģinājumus, it kā zaudējis jebkādu interesi par mūsu aparātiem un ierīcēm (un tātad arī par mums…). Okeānam nebija — turpinu uzskaitīt mūsu «negatīvās zināšanas» — ne nervu sistēmas, ne šūnu, nekā, kas atgādinātu olbaltuma struktūru; ne vienmēr tas reaģēja uz kairinājumiem, pat ļoti spēcīgiem (tā, piemēram, okeāns pilnīgi ignorēja katastrofu, kad Gīzes otrās ekspedīcijas servoraketoplāns no trīssimt kilometru augstuma ietriecās planētā un, kodoldegvielai sprāgstot, iznīcināja plazmu pusotras jūdzes lielā rādiusā).

Maz pamazām «Solāris operācija» zinātnieku aprindās sāka nozīmēt to pašu, ko «zaudēta operācija», — it sevišķi Institūta zinātniskās administrācijas sfērās, kur pēdējos gados arvien biežāk runāja, ka dotāciju piešķiršana tālākiem pētījumiem jāpārtrauc. Par Stacijas pilnīgu likvidēšanu neviens pagaidām neuzdrošinājās runāt, jo tas nozīmētu pārāk klaji atzīt sakāvi. Starp citu, viens otrs jau paklusām izteicās, ka viss, kas mums vajadzīgs, tas ir — izstrādāt «goda pilnas» kapitulācijas stratēģiju «Solāris afēras» priekšā.

Un tomēr daudziem, it sevišķi jaunajiem, šī «afēra» pakāpeniski kļuva par kaut ko līdzīgu personīgās vērtības pārbaudes akmenim. «Būtībā,» viņi teica, «runa ir par lielāku likmi nekā solāristiskās civilizācijas izpēte, runa ir par mums pašiem, par cilvēku izzināšanas spēju robežu.»

Kādu laiku populārs bija uzskats (to centīgi izplatīja ikdienas prese), ka Solāris domājošais okeāns esot kolosālas smadzenes, kas attīstības ziņā mūsu civilizāciju apsteigušas par miljoniem gadu, ka okeāns esot nez kāds «kosmisks jogs», iemiesota viszinība, domātājs, kas sen jau sapratis jebkuras darbības veltīgumu un tāpēc attiecībā pret mums saglabā kategorisku klusēšanu.

Tā bija vienkārši nepatiesība, jo dzīvais okeāns darbojās — un kā vēl, tikai atbilstoši citiem — cilvēkiem neizprotamiem priekšstatiem; tas nebūvēja ne pilsētas, ne tiltus, ne lidojošas mašīnas, tas arī necentās pieveikt telpu vai pārkāpt tai pāri (tieši te daži cilvēka pārākuma idejas aizstāvji par katru cenu mēģināja saskatīt ļoti vērtīgu trumpi), toties tas nodarbojās ar tūkstoškārtīgām transformācijām jeb tā dēvēto «ontoloģisko autometamorfozi»; jā, ne mazums gudru terminu slēpa solāristisko sacerējumu lappuses! No otras puses, cilvēkam, kurš neatlaidīgi studēja visas pieejamās solariānas, šķita, ka te ir intelektuālu, varbūt pat ģeniālu konstrukciju atlūžņi, kas bez jebkādas sistēmas jaucas ar absolūta idiotisma, pat ārprāta radītiem augļiem. Tā koncepcijai par «okeānu-jogu» radās antitēze — doma par «debilu okeānu».

Šīs hipotēzes izvilka dienas gaismā un atdzīvināja vienu no visvecākajām filozofijas problēmām — matērijas un gara (apziņas) savstarpējās attiecības. Vajadzēja ne mazums drosmes, lai kā pirmais — kā to darīja di Hārts — piedēvētu okeānam apziņu. Šī problēma, ko metodologi steidzīgi atzina par metafizisku, atradās gandrīz visu diskusiju un strīdu pamatā. Vai ir iespējama domāšana bez apziņas? Un vai okeānā notiekošos procesus var nosaukt par domāšanu? Vai kalns ir ļoti liels akmens? Vai planēta ir milzīgs kalns? Var izmantot šos nosaukumus, bet jauna lieluma skala liek darboties jaunām likumsakarībām un jaunām parādībām.

Solāris problēma kļuva par mūsdienu riņķa kvadratūru. Katrs patstāvīgs domātājs centās dot savu ieguldījumu solāristikas krātuvē; vairojās teorijas, kas apgalvoja, ka mūsu priekšā ir deģenerācijas, regresa produkts, kurš izveidojies pēc aizritējušās «intelektuālā uzplaukuma» fāzes, un ka okeāns īstenībā ir parazītisks jaunveidojums, kas dzimis planētas seno apdzīvotāju ķermeņos, viņus visus iznīcinājis un aprijis, sakausēdams atliekas mūžīgi pašatjaunojošas virsšūnu struktūras organismā.

Baltajā, Zemei raksturīgajā gāzes lampu gaismā novācu no galda aparātus un grāmatas, izklāju uz plastmasas virsmas Solāris karti un, ar rokām atbalstījies pret apmales metāla plāksnēm, sāku to pētīt. Dzīvajā okeānā bija savi sēkļi un dzelmes, bet ar sadēdējušu minerālgarozu pārklātās salas liecināja, ka tās kādreiz atradušās zem plazmas līmeņa. Vai okeāns regulēja arī savā klēpī ieslēpto klinšaino formāciju parādīšanos un nozušanu? Tas nebija zināms. Skatījos kartē uz milzīgo, dažādos violetos un zilos toņos izkrāsoto puslodi un jutu — nezinu vairs, kuro reizi dzīvē, — tikpat satricinošu izbrīnu, kāda mani pārņēma zēna gados, kad skolā uzzināju par Solāris esamību.

Nezinu, kā tas notika, bet visa apkārtne kopā ar Gibariāna nāves noslēpumu, pat mana nezināmā nākotne šobrīd man likās mazsvarīga, un es, iegrimis apbrīnojamās kartes pētīšanā, aizmirsu it visu.

Dzīvās planētas atsevišķie rajoni bija nosaukti Solāris pētītāju vārdos. Es aplūkoju Teksalla gleomasīvu, kas ieskāva ekvatoriālos arhipelāgus, kad sajutu man pievērstu skatienu.

Joprojām vēl stāvēju, noliecies pār karti, bet nu to vairs neredzēju, biju kā paralizēts. Durvis atradās man tieši pretī; pie tām bija pieslietas kastes un piebīdīts skapītis. «Tas būs kāds automāts,» es nodomāju, kaut gan pirmīt istabā tāda nebija un tas nevarēja ienākt nemanīts. Man notirpa mugura un skausts, smagā, nekustīgā skatiena iespaids kļuva nepanesams. Gluži neapzinīgi, ierāvis galvu plecos, aizvien stingrāk balstījos pret galdu, un tas pamazām sāka slīdēt pa grīdu; šī kustība mani it kā atbrīvoja. Spēji apsviedos apkārt.

Istaba bija tukša. Vienīgi liels, pusapaļš logs melnēja manā priekšā. Dīvainā sajūta neizzuda. Milzīga, amorfa nakts, bez gala un malas, akli raudzījās manī. Melno tumsu aiz loga nekliedēja neviens gaismas stariņš. Nolaidu žalūzijas. Atrados Stacijā tikai nepilnu stundu, bet jau sāku saprast, kādi iemesli te izsauc vajāšanas māniju. Instinktīvi saistīju to ar Gibariāna nāvi. Pazīdams viņu, līdz šim uzskatīju, ka nekas nespētu aptumšot viņa prātu. Bet nu vairs nebiju par to pārliecināts.

Stāvēju istabas vidū pie galda. Elpa kļuva mierīgāka, jutu, kā uz pieres žūst sviedri. Par ko biju domājis pirms brīža? Ak tā — automāti! Tas, ka nevienu no tiem nesatiku ne koridorā, ne istabās, bija ļoti dīvaini. Kur tie visi palikuši? Vienīgais, ar kuru saskāros — no tālienes —, piederēja pie raķetodroma mehāniskās apkalpes. Bet pārējie?

Paskatījos pulkstenī. Bija laiks doties pie Snauta.

Izgāju. Koridoru diezgan vāji apgaismoja luminiscējošas griestu lampas. Pagāju garām divām durvīm, līdz nonācu pie trešajām, ar Gibariāna uzvārdu. Ilgi stāvēju. Stacijā valdīja klusums. Nospiedu rokturi. īsti sakot, nemaz negribēju ieiet. Rokturis padevās uz leju, durvis pavērās, izveidojot sprīdi platu spraugu, sākumā tā bija tumša, tad tur iedegās gaisma. Tagad katrs, kas atrastos gaitenī, varētu mani pamanīt. Atri pārkāpu pār slieksni, klusi un cieši aizvēru durvis. Tad apgriezos.

Stāvēju, ar pleciem bezmaz skardams durvis. Šī istaba bija lielāka par manējo; arī te bija panorāmisks logs, kura trīs ceturtdaļas aizsedza droši vien no Zemes atvests, pie Stacijas inventāra nepiederošs zils, sārti puķots aizkars. Istabas sienas apjoza sudraboti zaļganā tonī emaljētu skapīšu un grāmatu plauktu rindas. Pašas grāmatas atradās uz grīdas, kur starp galdiņiem un krēsliem tās bija sasviestas veselām grēdām. Saplēstu mapju un izmētātu žurnālu kaudzē pa pusei aprakti, man ceļu aizsedza divi soļojošie galdiņi. Saburzīto grāmatu lappuses bija aplietas ar šķidrumu no saplīsušām kolbām un pudelītēm, kuru lielākajai daļai bija tik biezs stikls, ka parasts kritiens uz grīdas, pat no ievērojama augstuma, būtu pilnīgi nekaitīgs. Pie loga stāvēja apgāzts rakstāmgalds ar sasistu darba lampu uz izvelkama balsteņa; apgāzta ķeblīša divas kājas atradās līdz pusei izrautajās atvilktnēs. Grīdu klāja īsta papīru, kartīšu un aprakstītu lapiņu jūra. Pazinu Gibariāna rokrakstu un noliecos. Ceļot lapiņas, ievēroju, ka mana roka met nevis vienu ēnu kā līdz šim, bet divas.

Es apgriezos. Sārto aizkaru augšmala kā aizdedzināta liesmoja spoži zilā ugunī, spilgti apgaismotā strēmele ar katru brīdi kļuva platāka. Parāvu aizkaru sānis — acīs iesitās drausmīgs ugunsgrēks, kas aizņēma trešo daļu no apvāršņa. Garu, rēgaini izstieptu ēnu mudžeklis vilņveidā joņoja uz Staciju. Tā bija rīttausma. Zonā, kur atradās Stacija, pēc vienu stundu ilgas nakts debesīs kāpa planētas otrā — zilā saule.

Kad atgriezos pie izmētātajiem papīriem, automātiski izslēdzās griestu lampas. Uzdūros pirms trim nedēļām projektēta eksperimenta īsam aprakstam — Gibariāns plānoja pakļaut plazmu ļoti cietu rentgenstaru iedarbībai. Pēc šīs kopijas teksta sapratu, ka tas bija domāts Sartoriusam — viņam uzdeva realizēt eksperimentu. Baltās papīra lapiņas sāka mani kaitināt.

Diena, kas iestājās, bija savādāka nekā iepriekšējā. Zem dziestošās saules oranžkrāsas debesīm tintesmelno, asinssārti spīguļojošo okeānu gandrīz vienmēr klāja netīri iesārta migla, kas mākoņus un viļņus sakausēja vienā veselā, — tas viss tagad pazuda. Pat caur aizkaru sārtā auduma filtru gaisma kvēloja kā spēcīgas kvarca lampas deglis. Manu roku iedegums tanī izskatījās gandrīz pelēks. Visa istaba izmainījās, viss, kam bija sarkana nokrāsa, pārvērtās bronzas krāsā un izbalēja, visi baltie, zaļie un dzeltenie priekšmeti turpretim kļuva asāki un, likās, izstaroja paši savu gaismu. Miegdams acis, paskatījos caur aizkaru spraugu: debesīs bija balta uguns jūra, zem kuras drebēja un raustījās it kā šķidrs metāls. Aizvēru plakstus un tagad redzēju sarkanus izplūstošus riņķus. Uz plauktiņa pie mazgājamās ierīces (tās mala bija sadauzīta) sataustīju tumšas brilles, uzliku tās un aizsedzu gandrīz pusi sejas. Tagad loga aizkars kvēloja kā nātrija liesma. Lasīju tālāk, kārtodams lapiņas uz vienīgā neapgāztā galdiņa. Vienas lapiņas pietrūka.

Tie bija protokoli par jau izdarītiem eksperimentiem. No tiem uzzināju, ka tūkstoš četrsimt jūdzes uz ziemeļaustrumiem no Stacijas pašreizējās atrašanās vietas okeāns ticis apstarots — veselas četras dienas. Tas viss mani ļoti pārsteidza, jo labi zināju ANO konvenciju par šādu rentgenstaru (ņemot vērā to nāvējošo iedarbību) pielietošanas aizliegumu; biju pilnīgi pārliecināts, ka neviens nav griezies pie Zemes, lai dabūtu atļauju realizēt šos eksperimentus.

Pacēlu galvu un spogulī — skapja atvērtajās durvīs — ieraudzīju savu atspulgu: līķa bālu seju un melnas brilles. Baltā un zilā gaismā kvēlojošā istaba izskatījās nedabiska, bet pēc dažām minūtēm atskanēja stiepta šņirkstoņa, un no ārpuses logus aizsedza hermētiskas plates. Istabu apņēma tumsa, tad iedegās mākslīgais apgaismojums, kas tagad izskatījās apbrīnojami bāls. Kļuva arvien karstāk; klimatizatoru vienmērīgā dūkoņa drīz pārvērtās saspriegtā kaukšanā: Stacijas saldējamās ierīces darbojās ar pilnu jaudu. Un tomēr svelme joprojām pieauga.

Izdzirdu soļu troksni. Kāds gāja pa gaiteni. Vienā nedzirdamā lēcienā sasniedzu durvis. Soļi palēninājās un apklusa. Tas, kurš bija soļojis, apstājās aiz durvīm. Rokturis pamazām slīga uz leju; nedomādams impulsīvi satvēru to un aizturēju. Spiediens nepastiprinājās, bet nekļuva arī vājāks. Šis nezināmais, it kā būtu pārsteigts, otrpus durvīm izturējās tikpat klusi. Labu brīdi abi turējām rokturi. Tad, palaists vaļā, rokturis piepeši atsprāga man no delnas, un viegla čaboņa liecināja, ka nezināmais dodas prom. Es vēl stāvēju ieklausīdamies, bet bija pilnīgs klusums.