Solaris

DOMĀTĀJI

— Kris, tas ir šī eksperimenta dēļ?

Viņas balss man lika nodrebēt. Jau vairākas stundas gulēju bez miegā, skatīdamies tumsā, vientuļš, jo nedzirdēju pat viņas elpu; iestidzis rēgaino, pusbezjēdzīgo domu sarežģītajos labirintos — tas piešķīra jaunas dimensijas un jaunu saturu —, biju par Hareju aizmirsis.

— Ko… kā tu zini, ka neguļu?… — manā balsī skanēja bailes.

— Pēc tā, kā tu elpo… — viņa klusu, kā atvainojoties teica. — Negribēju tevi traucēt… Ja nevari, nerunā…

— Nē, kālab. Jā, tas ir šī eksperimenta dēļ. Uzminēji.

— Ko viņi no tā gaida?

— Viņi paši nezina. Kaut ko. Šīs operācijas nosaukums varētu but nevis «Domas», bet gan «Izmisums». Tagad vajadzīgs tikai viens — cilvēks, kuram būtu pietiekami daudz drosmes, lai uzņemtos atbildību par lēmumu, bet šo drosmes veidu vairums uzskata par parastu gļēvulību, jo tā ir atkāpšanās, saproti, rezignācija, cilvēka necienīga bēgšana. It ka cienīgi būtu iestigt un grimt kaut kur, ko viņš nesaprot un nekad nesapratīs.

Apklusu, bet, iekams paātrinātais pulss pierima, mani pārņēma jauna lēkme:

— Protams, nekad netrūkst ākstu ar praktiskiem uzskatiem. Viņi sacīja: pat ja neizdosies nodibināt kontaktu, tad, studējot šo plazmu — visus šos dulnos, dzīvos radījumus, kas izsprāgst no tās uz vienu diennakti, lai atkal pazustu, — mēs izzināsim matērijas noslēpumu, it kā viņi nezinātu, ka tie ir meli, klaiņošana pa nesaprotamā valodā rakstītu bibliotēku, kur var vienīgi apbrīnot krāsainos grāmatu iesējumus… Kā gan citādi!

— Vairāk tādu planētu nav?

— Nav zināms. Varbūt ir, bet mēs pazīstam tikai šo vienu. Katrā ziņā, tas ir kaut kas ļoti reti sastopams, ne tā kā Zeme. Mēs, mēs esam parasti, mēs esam Visuma zāle un lepojamies ar savu parastumu, kas ir tik vispārīgs, un domājam, ka tanī var visu ietilpināt. Tā bija tāda shēma, ar kuru droši un paļāvīgi devāmies tālēs: urrā citām pasaulēm! Bet galu galā — kas tās tādas, šīs citas pasaules? Pakļausim tās vai paši tiksim pakļauti — nekā cita nebija šais nelaimīgajās smadzenēs, ek, nav vērts. Nav vērts.

Piecēlos, taustīdamies atradu aptieciņu, tad plakanu kārbiņu ar miega zālēm.

— Es gulēšu, mīļā, — sacīju, aizgriezdamies tumsā. Augstu virs manis dūca ventilators, — Man jāguļ. Citādi pats nezinu…

Nolikos gultā. Viņa pieskārās manai rokai. Es satvēru viņas neredzamo delnu un turēju nekustīgi, kamēr mana roka atslāba miegā.

No rīta, kad uzmodos spirgts un atpūties, eksperiments man likās kaut kas maznozīmīgs, nesapratu, kā varēju tam piešķirt tādu svaru. Arī tas, ka Hareja ies man līdzi uz laboratoriju, mani maz uztrauca. Kad es uz dažām minūtēm atstāju istabu, redzēju, ka visi viņas pūliņi bija veltīgi, tāpēc atsacījos no tālākiem mēģinājumiem, kaut arī viņa uzstājīgi tos pieprasīja (viņa bija ar mieru pat sēdēt' ieslēgta), un ieteicu viņai paņemt līdzi kādu grāmatu lasīšanai.

Vairāk par pašu procedūru mani interesēja tas, ko ieraudzīšu laboratorijā. Izņemot diezgan lielus tukšumus sastatņu plauktos un skapjos ar medicīniskajiem stikliem (dažos skapjos trūka arī sienas, bet vienu durvju plātni greznoja zvaigžņveida plīsums, it kā te nesen būtu noticis cīniņš un tā pēdas būtu steidzīgi un rūpīgi likvidētas), šai lielajā, gaišzilajā zālē nebija nekā neparasta.

Snauts, kurš rosījās gar aparatūru, uzvedās vairāk nekā apmierinoši. Harejas ierašanos viņš uzņēma kā kaut ko pavisam parastu un viegli paklanījās viņai no tālienes; kad viņš slapināja man deniņus un pieri ar fizioloģisko šķīdumu, ieradās Sartoriuss. Viņš ienāca pa mazām stikla durtiņām, aiz kurām bija tumsa, tērpies baltā virsvalkā ar melnu pretradiācijas priekšautu, kas sniedzās līdz potītēm. Lietišķs, sparīgs, viņš sasveicinājās ar mani tā, it kā mēs būtu liela institūta darbinieki uz Zemes un būtu šķīrušies tikai vakar. Tikai tagad pamanīju, ka nedzīvo izteiksmi viņa sejai piešķir kontaktlēcas zem plakstiem, kuras viņš nēsāja aceņu vietā.

Sakrustojis rokas uz krūtīm, Sartoriuss vēroja, kā Snauts aptin manai galvai piekļautos elektrodus ar bandāžu, kas izveidoja kaut ko līdzīgu baltai micītei. Vairākas reizes viņš aplūkoja zāli, it kā vispār nemanīdams Hareju, kas salīkusi, nelaimīga sēdēja uz maza ķeblīša pie pašas sienas un izlikās, ka lasa grāmatu; kad Snauts atkāpās no mana krēsla, es pakustināju metālā un vados ieskauto smago galvu, lai redzētu, kā ieslēdz aparatūru, bet Sartoriuss negaidīti pacēla rokas un augstā stilā ierunājās:

— Doktor Kelvin! Lūdzu mirkli uzmanības un koncentrētības! Netaisos dot nekādas pavēles, jo tas nevestu pie mērķa, bet jums jāpārtrauc domāt par sevi, par mani, par kolēģi Snautu, par kaut kādām citām personām, lai, izslēdzot jebkuru nejaušību, varētu koncentrēti domāt par to, ko mēs te reprezentējam. Zeme un Solāris, pētnieku paaudzes, kas sastāda vienotu veselu, — neraugoties uz to, ka atsevišķiem cilvēkiem ir sākums un gals, — mūsu neatlaidīgā tiekšanās nodibināt intelektuālu kontaktu, cilvēces nostaigātais, garais vēsturiskais ceļš, pārliecība, ka nākotnē tas tiks turpināts, gatavība pārciest jebkādus upurus un grūtības, pakārtot visas personiskās izjūtas šai mūsu misijai — lūk, temati, kuriem noteikti jāaizpilda jūsu apziņa. Tiesa, asociāciju gaita nav pilnīgi atkarīga no jūsu gribas, tomēr tas, ka jūs atrodaties te, apstiprina manis sniegtā izklāsta autentiskumu. Ja jūs nebūsit pārliecināts, ka uzdevumu esat izpildījis, lūdzu darīt to zināmu, un kolēģis Snauts ierakstu atkārtos. Laika mums pietiek…

Pēdējos vārdus viņš izrunāja ar neizteiksmīgu smaidu, kas nespēja izdzēst caururbjoša stinguma izteiksmi viņa acīs. Man iekšā viss sagriezās, dzirdot ar tādu nopietnību un svarīgumu nodeklarētu frāžu plūsmu; par laimi Snauts pārtrauca ieilgušo pauzi.

— Vai var, Kris? — viņš nevērīgi un familiāri jautāja, ar elkoni atspiedies uz augstās encefalogrāfa pults, it kā tā būtu krēsla atzveltne. Biju viņam pateicīgs, ka viņš uzrunāja mani vārdā.

— Var, — es teicu, pievērdams acis.

Uztraukums, kas bija mani nogurdinājis, izgaisa, tikko Snauts beidza piestiprināt elektrodus un pieskārās slēdžiem; caur skropstām ieraudzīju kontrollampiņu iesārto spīdumu uz aparāta melnā paneļa. Pamazām zuda mitrā un nepatīkamā vēsuma sajūta, ko radīja metāla elektrodi, kas gluži kā aukstas monētas apkļāva manu galvu. Es līdzinājos pelēkai, neapgaismotai arēnai, kuru kā amfiteātri no visām pusēm ieskāva neredzamu skatītāju pūlis. Manī brieda mēms, ironijas pilns nicinājums pret Sartoriusu un Misiju. Iekšējo vērotāju saspringums sāka atslābt. «Hareja?» es iedomājos, it kā eksperimentēdams, nepatīkama nemiera pilns, gatavs uzreiz aizmirst šo vārdu. Bet mana modrā un reizē aklā auditorija nesāka protestēt. Kādu brīdi manī bija tikai jūtīgums, žēlums, biju gatavs nest mocošus, ilgus upurus. Hareja bez formas, bez kontūrām, bez sejas piepildīja manu būtni, un piepeši cauri viņas bezpersoniskajam, izmisīgi sentimentālajam tēlam ar visu savu profesoriskā izskata autoritāti pelēkajā tumsā parādījās Gīze, solāristikas un solāristu tēvs. Bet ne par dubļaino izvirdumu es domāju, ne par smirdīgo atvaru, kas aprija viņa zeltītās acenes un rūpīgi sasukātās sirmās ūsas, — redzēju tikai gravīru uz monogrāfijas titullapas, blīvi aizšvīkoto fonu, kurā mākslinieks kā oreolā bija ietvēris viņa galvu; ne jau šīs sejas panti, bet gan tās godīgums, vecmodīgais saprātīgums atgādināja mana tēva seju, tā ka galu galā es nezināju, kurš no viņiem skatās uz mani. Abiem nebija kapa vietas — mūsu laikos tik bieži sastopama un parasta parādība, ka tā neizraisīja nekādus īpašus pārdzīvojumus.

Tēls jau sāka gaist, kad es uz kādu brīdi pēkšņi aizmirsu Staciju, eksperimentu, Hareju, melno okeānu, visu, un mani zibenīgi pārņēma pārliecība, ka tie divi vairs neesošie, bezgalīgi mazie, par izkaltušu purvu pārvērstie cilvēki tika galā ar visu, ar ko viņiem nācās saskarties, un šī atklājuma radītais miers iznīcināja amorfo pūli, kas ielenca pelēko arēnu, mēmi gaidot manu sakāvi.

Tad aparatūru izslēdza; atskanēja divkāršs klikšķis, un manas acis apžilbināja gaisma. Pievēru plakstus, Sartoriuss pētījoši skatījās uz mani, arvien vēl stāvēdams tai pašā pozā.

Snauts, uzgriezis viņam muguru, rosījās pie aparāta, it kā tīšām klaudzinādams savas pārāk vaļīgās sandales.

— Kā jūs domājat, doktor Kelvin, vai izdevās? — atskanēja Sartoriusa nepatīkamā nazālā balss.

— Jā, — es atbildēju.

— Vai jūs esat par to pārliecināts? — Sartoriuss jautāja ar izbrīna un pat aizdomu pieskaņu balsī.

— Jā.

Pārliecība un manas atbildes asais tonis uz mirkli izsita viņu no vēsās augstprātības sliedēm.

— Tas… labi, — viņš noteica un paskatījās apkārt, it kā nezinādams, ko tagad lai iesāk.

Pie krēsla pienāca Snauts un sāka noņemt bandāžu.

Es piecēlos un mazliet pastaigājos pa zāli, bet pa to laiku Sartoriuss, kurš bija pazudis tumsā, atgriezās ar jau attīstītu un nosausētu filmu. Uz pusotra desmit metru garas lentas stiepās drebošas, balti robotas līnijas, it kā uz melnās, slidenās celuloīda plēves būtu uzstiepts zirnekļa tīkls vai būtu parādījies pelējums.

Man vairāk nebija nekā, ko darīt, bet es negāju prom. Tie divi iesprauda modulatora oksidētajā kasetē filmu, kuras galu, neuzticīgi saraucis uzacis, Sartoriuss apskatīja vēlreiz, it kā mēģinādams atšifrēt saturu, kas slēpts šinīs saraustītajās līnijās.

Eksperimenta pēdējo daļu vairs neredzēju. Vienīgi zināju, kas notiek, kad viņi nostājās pie sadales pultīm un ieslēdza aparatūru. Vāji, parupji ņurdot, strāva ieplūda spoļu tinumos zem tērauda grīdas, un tikai tad uguntiņas pa mirdzspuldžu stateniskajām stikla virtenēm sāka skriet uz leju, liecinot, ka rentgenaparāta lielā lampa slīd pa vertikālo šahtu tai pašā virzienā, lai apstātos atvērtajā izejā. Tad uguntiņas apstājās uz skalas viszemākajām iedaļām, un Snauts sāka palielināt spriegumu, kamēr bultiņas, pareizāk, baltās svītriņas, kas tās aizstāja, līgojoties izdarīja puspagriezienu pa labi. Strāvas dūkoņa bija tikko dzirdama, nekas vairāk nenotika, kasetes ar filmām rotēja zem apvalka, tā ka to pat nevarēja manīt, kadru skaitītājs klusi tikšķēja kā pulksteņa mehānisms.

Hareja skatījās pāri grāmatai te uz mani, te uz viņiem. Es piegāju viņai klāt. Viņa jautājoši paskatījās. Eksperiments jau bija beidzies. Sartoriuss lēnām piegāja pie aparāta lielās konusveida galviņas.

— Ejam?… — Hareja jautāja tikai ar lūpām.

Pamāju ar galvu. Viņa piecēlās. Ne no viena neatvadoties — tas izskatītos pārāk nejēdzīgi —, pagāju garām Sartoriusam.

Augšējā koridora augstos logus piepildīja ārkārtīgi skaists riets. Tas nebija parastais drūmais, izblīdušais sārtums, likās, ka aizmigloti mirdzošās, iesarkanu nianšu pārpilnās debesis ir nobārstītas ar vissmalkākajiem sudraba putekļiem. Okeāna bezgalīgā līdzenuma smagie, nekustīgie, melnie viļņi, it kā atbildot uz šo silto mirdzumu, šķita metam mīkstu, rudi violetu, dzirkstošu atspulgu. Tikai pašā zenītā debess stūrgalvīgi palika spilgti sarkanbrūna.

Es pēkšņi apstājos apakšējā gaiteņa vidū. Gluži vienkārši nespēju domāt par to, ka atkal kā cietuma kamerā mēs būsim ieslēgti kabīnē, no kuras redzams tikai okeāns.

— Harej, — es teicu, — zini… es labprāt iegrieztos bibliotēkā… Vai tev nav nekas pretī?…

— O, ar lielāko prieku, pameklēšu kaut ko lasāmu, — viņa atbildēja ar mazliet nedabisku možumu.

Jutu, ka kopš vakardienas starp mums ir kaut kāda neaizbērta plaisa un ka man jābūt ar viņu kaut mazliet sirsnīgākam, bet mani pārņēma pilnīga apātija. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai to nokratītu.

Mēs griezāmies pa koridoru atpakaļ, vēlāk, tikuši pāri slīpumam, nokļuvām līdz mazai priekštelpai. Te bija trīs durvis, starp tām ziedi aiz kristāla stikliem, gluži kā puķu veikala skatlogā.

Vidējās durvis, kas veda uz bibliotēku, no abām pusēm sedza grumbuļaina mākslīgā āda; iedams garām, allaž vairījos tai pieskarties. Iekšā, lielā, apaļā zālē zem bāli sudrabotiem griestiem ar stilizētām saulēm, bija nedaudz vēsāks.

Nobraucu ar roku pa solāristiskās klasikas grāmatu mugurām un jau gribēju paņemt Gīzes pirmo sējumu, kur ar zīdpapīru segtajā titullapā bija šis portrets gravīra, kad negaidīti uzdūros biezam astotdaļformātā izdotam Gravinska sējumam, kuru pagājušajā reizē nebiju pamanījis.

Iesēdos mīkstā krēslā. Bija pavisam klusi. Man aiz muguras Hareja šķirstīja kādu grāmatu; dzirdēju, kā lapas viegli čaukst zem viņas pirkstiem. Gravinska rokasgrāmata bija alfabētiskā kārtībā sarindotu solāristisko hipotēžu krājums, no «Abioloģisks» līdz «2iglaiņi». Kompilators, kurš nekad pat nav redzējis Solāris, izurbās cauri visām monogrāfijām, ekspedīciju protokoliem, atsevišķiem rakstiem un iepriekšējiem ziņojumiem un izveidoja katalogu, kas mazliet atbaidīja ar formulējumu lapidaritāti, jo tie vietvietām kļuva pliekani un nokāva domu izsmalcināto sarežģītību, ar kādu tie bija dzimuši; starp citu, enciklopēdiskā ziņā šis darbs drīzāk bija kuriozs: tas bija izdots pirms divdesmit gadiem, un pa šo laiku izauga jaunu hipotēžu kalni, kas vienā sējumā vairs nevarētu ietilpt. Pārskatīju autoru, pareizāk sakot, bojā gājušo autoru alfabētisko sarakstu, retais no tiem vēl bija dzīvs, aktīvi solāristikā nedarbojās tikpat kā neviens. Visa šī visdažādākos virzienus aptverošā intelektuālā bagātība radīja iespaidu, ka vienai no hipotēzēm taču jābūt pareizai, likās neiespējami, ka īstenība būtu absolūti citāda, vēl savādāka nekā izvirzīto hipotēžu miriādes. Gravinskis sastādīja grāmatai priekšvārdu, kurā viņš sev zināmos gandrīz sešdesmit solāristikas gadus sadalīja periodos. Pirmajā periodā, kad notika Solāris agrīnie pētījumi, neviens neizvirzīja hipotēzes apzināti. Tad tīri intuitīvi, no «veselā saprāta» pozīcijām tika pieņemts, ka okeāns ir nedzīvs ķīmisks konglomerāts, planētu aptveroša nejauka recekļveida masa, kas ar savu «kvazivulkānisko» darbību rada visbrīnumainākās formas un, pateicoties savdabīgam procesu automātismam, stabilizē nepastāvīgo orbītu, līdzīgi tam, kā svārsts paliek reiz dotajā svārstību plaknē. Tiesa gan, jau pēc trim gadiem. Maženons izteicās par «galertveida mašīnas» dzīvo dabu, tomēr Gravinskis uzskatīja, ka bioloģiskās hipotēzes radušās deviņus gadus vēlāk, kad Maženona izvirzītā tēze sāka iegūt arvien kuplāku piekritēju skaitu. Turpmākajos gados radās daudzi ar biomatemātiskām analīzēm pamatoti, detalizēti, teorētiski dzīvā okeāna modeļi. Trešais periods bija zinātnieku līdzšinējo, tikpat kā monolīto uzskatu sairuma periods.

Šai periodā parādījās daudz dažādu skolu, kas nikni cīnījās savā starpā. Tas bija Panmallera, Štrobla, Freihausa, Legreija, Osipoviča darbošanās laiks, kad viss Gīzes atstātais mantojums tika pakļauts iznīcinošai kritikai. Tais gados parādījās pirmie atlanti, katalogi, asimetriādu stereofotogrāfijas (līdz tam uzskatīja, ka šie veidojumi nepakļaujas pētīšanai); lūzumu ienesa jauni, no tālienes vadāmi aparāti, kurus sūtīja kolosu nemierīgajās dzīlēs, kas ik sekundi draudēja ar sprādzienu. Tad blakus trakulīgām diskusijām sāka parādīties atsevišķas, nievājoši noklusētas minimālistiskas hipotēzes; tās sludināja: ja realizēt izdaudzināto «kontaktu» ar «saprātīgo briesmoni» neizdosies, pat tad, pētot stingstošās mimoidālās būves un balonveida kalnus, ko okeāns izspļauj, lai no jauna aprītu, mēs ievērojami bagātināsim zināšanas ķīmijā, fizikālajā ķīmijā, iegūsim jaunus datus gigantisko molekulu struktūras jomā; bet ar šādu tēžu piekritējiem neviens pat neielaidās polemikā. Tas taču bija periods, kad dzima vēl šodien aktuālie tipu metamorfozes katalogi vai Franka bioplazmatiskā mimoīdu teorija, kas gan tika noraidīta kā maldīga, taču palika kā lielisks intelektuālā vēriena un loģiskā konstruktīvisma piemērs.

Šie «Gravinska periodi», kas kopsummā pārsniedza trīsdesmit gadus, bija naiva jaunība, stihiski optimistisks romantisms; visbeidzot ar pirmajām skeptiskajām balsīm sākās solāristikas brieduma laikmets. Jau divdesmitpiecgades beigās dzima pirmo koloidāli mehānistisko hipotēžu novēlojušies pēcteči — pieņēmumi par solāristiskā okeāna apsihismu. Visi apzinīgās gribas izpausmju, procesu teleoloģiskuma, ar okeāna iekšējo nepieciešamību motivētas darbības meklējumi tika vispār atzīti par veselas pētnieku paaudzes novirzīšanos no pareiza kursa. Publicistiski dedzīgā cenšanās sagraut viņu apgalvojumus sagatavoja augsni skaidriem, analītiski izstrādātiem, ar milzīgu, centīgi sakopotu faktu daudzumu pamatotiem Holdena, Eonidesa, Stolivas grupas pētījumiem; tas bija laiks, kad strauji auga un vairojās arhīvi, mikrofilmu kartotēkas, ekspedīcijas, kas tika bagātīgi apgādātas ar visdažādāko aparatūru, automātiskiem reģistratoriem, signalizatoriem, zondēm — ko tik vien Zeme spēja sadabūt. Dažus gadus pētījumos piedalījās pāri par tūkstoš cilvēku uzreiz, bet, nepārtraukti vākto materiālu uzkrāšanās tempam vēl paātrinoties, ideja, kas bija iedvesmojusi zinātniekus, pamazām kļuva neauglīga, un sākās laika robežās grūti ietverams šīs solāristisko pētījumu fāzes panīkums.

Te vispirms jāatzīmē tādas lielas, spilgtas individualitātes, kam piemita ne vien teorētiskās iztēles spēja, bet arī drosme noliegt, — kā Gīze, Štrobls vai Sevada, kurš bija pēdējais no lielajiem solāristiem un gāja bojā planētas dienvidu pola rajonā mīklainos apstākļos, tik muļķīgi, kā negadās pat iesācējam. Lidojot virs paša okeāna, viņš savu aparātu simt aculiecinieku klātbūtnē novirzīja žiglaiņa iekšienē, kurš — tas bija skaidri redzams — deva viņam ceļu. Runāja par kaut kādu pēkšņu vājumu, ģīboni vai arī stūres iekārtas defektu. Pēc manām domām, īstenībā tā bija pirmā pašnāvība, pirmais atklātais, pēkšņais izmisuma izpaudums.

Pirmais, bet ne pēdējais. Gravinska rokasgrāmatā nebija tādu ziņu. Es pats papildināju datus, faktus un detaļas, šķirstīdams nodzeltējušās, ar sīkiem burtiem pārklātās lappuses.

Tik patētisku pašnāvības gadījumu pēc tam vairs nebija, arvien mazāks kļuva arī pieminēto solāristu pulks. Neviens vēl nav izpētījis, pēc kādiem likumiem rodas zinātnieki, kas ziedo sevi planetoloģijas atsevišķas nozares izpētei. Cilvēki ar izcilām spējām un stingru raksturu dzimst vairāk vai mazāk vienādi bieži, nevienādas ir tikai nozares, ko viņi izvēlas. Viņu darbību zināmā zinātnes nozarē laikam var izskaidrot ar perspektīvām, kādas tajā atklājas. Dažādi vērtējot solāristikas klasiķus, neviens nevar neatzīt viņu talantīgumu, pat ģenialitāti. Vairākus gadu desmitus klusējošais Solāris-gigants pievilka vislabākos matemātiķus, fiziķus, slavenus biofizikas, informācijas teorijas, elektrofizioloģijas nozaru speciālistus. Pēkšņi pētnieku armija no gada gadā sāka zaudēt savus vadoņus. Palika pelēka, bezpersoniska, pacietīga faktu krājēju, kompilatoru masa, kas realizēja ne vienu vien oriģinālu eksperimentu, bet nebija vairs ne masveida globālu ekspedīciju, ne drosmīgu, apvienojošu hipotēžu.

Solāristika sāka it kā izjukt, un tās ideju aizvien zemāko lidojumu masveidā pavadīja tikai nenozīmīgās detaļās atšķirīgas hipotēzes par solāristisko jūru deģenerāciju, iznīkšanu, involūciju. Laiku pa laikam parādījās drosmīgāka, interesantāka pieeja, bet tās visas kaut kādā veidā apsūdzēja okeānu, atzīstot to par attīstības galējo produktu, kas sen, pirms gadu tūkstošiem pārdzīvojis visaugstākās organizācijas periodu, bet tagad, vienots tikai fiziski, sairst nevajadzīgos, aplamos, agonizējošos radījumos. Tātad jau monumentāla, gadu simteņiem ilgstoša agonija; tādu redzēja planētu Solāris, garaudžus un mimoīdus kvalificējot kā audzējus, šķidrajā milzenī notiekošajos procesos saskatot haosa un anarhijas izpausmi; visa nākamo septiņu astoņu gadu laikā izdotā zinātniskā literatūra, kaut arī, protams, tajā nebija skaidri izteiktas autoru izjūtas, ir it kā viens vienīgs apmelojums, it kā atriebība pamestajai, bez vadoņiem palikušajai, pelēkajai solāristu masai.

Zināju šinī solāristiskās klasikas sarakstā laikam gan nepelnīti neietilpinātus vairākus oriģināldarbus, kuru autoriem — Eiropas psihologiem — ar solāristiku bija kopīgs tikai tas, ka ilgā laika posmā viņi sekoja sabiedriskās domas reakcijai, kolekcionēdami visparastākos izteicienus, nespeciālistu balsis; taču tādā veidā viņi atklāja apbrīnojami ciešo sakarību starp izmaiņām šajā sabiedriskajā domā un procesiem, kas tai pašā laikā norisinājās zinātnieku aprindās.

Tāpat arī Planetoloģiskā institūta koordinācijas grupas darbībā, tur, kur lēma par pētījumu materiālo atbalstīšanu, notika pārmaiņas, kas izpaudās nepārtrauktā, kaut arī pakāpeniskā solāristisko institūtu budžeta un solāristiskajām ekspedīcijām sniegto dotāciju samazināšanā.

Balsis par pētījumu sašaurināšanas nepieciešamību mijās ar pieprasījumiem izmantot stipri iedarbīgākus līdzekļus; šai ziņā laikam gan neviens neaizgāja tālāk par Vispasaules Kosmoloģiskā institūta administratīvo direktoru, kurš neatlaidīgi atkārtoja, ka dzīvais okeāns nepavisam neignorē cilvēkus, bet gan vienkārši tos nepamana, tāpat kā zilonis nesajūt skudru uz savas muguras, un, lai pievērstu okeāna uzmanību, vajag pielietot spēcīgākus impulsus un mašīnas milzeņus visas planētas apjomā. Bija amizanta detaļa, kā indīgi pasvītroja prese, — tik dārgus pasākumus pieprasīja Kosmoloģiskā un nevis Planetoloģiskā institūta direktors, kurš finansēja Solāris pētīšanu, tātad tas bija devīgums uz svešas kabatas rēķina.

Un no jauna radās dažādas hipotēzes, atdzima vecās, dažās ieviesa nebūtiskas izmaiņas; precizēšana vai, pretēji, daudznozīmības piešķiršana līdz šim tik skaidro solāristiku, neraugoties uz tās lielo apjomu, pārvērta arvien juceklīgākā aklu ieliņu labirintā. Vispārējās vienaldzības, stagnācijas, zaudētas pašpaļāvības atmosfērā blakus Solāris okeānam veidojās cits — neauglīgu rakstu un grāmatu okeāns.

Kādus divus gadus pirms tam, kad es kā Institūta absolvents iestājos Gibariāna laboratorijā, nodibināja Metta-Irvinga fondu, kas paredzēja augstu apbalvojumu tam, kurš atklās, kā okeāniskās plazmas enerģiju izmantot cilvēku vajadzībām. Arī agrāk par to tika sapņots, un ne vienu vien plazmatiskā recekļa kravu kosmiskie kuģi aiztransportēja uz Zemi. Ilgi un pacietīgi tika strādāts pie plazmas konservēšanas metodēm, izmantojot augstas un zemas temperatūras, mākslīgu mikroatmosfēru un mikroklimatu (kā uz Solāris), konservējošu apstarošanu, beidzot tūkstoš ķīmisku recepšu, — un tas viss tikai tāpēc, lai vērotu vairāk vai mazāk kūtru sairšanas procesu, kurš, protams, tāpat kā viss cits, tika daudzkārt aprakstīts ar vislielāko precizitāti visās stadijās — pašsagremošana, macerācija, sākotnējā un vēlākā, otrreizējā izjukšana. Analoģisku likteni piedzīvoja arī visdažādāko plazmas darinājumu paraugi. Atšķīrās vienīgi pats process, bet fināls bija identisks — viegla kā pelni, metāliski spīdoša, autofermentācijas izšķīdināta žurga. Tās sastāvu, elementu attiecības un ķīmiskās formulas spēja noskaitīt katrs nakts vidū uzmodinātais solārists.

Absolūtā neveiksme saglabāt dzīvu — kaut vai aizkavētas veģetācijas stāvoklī — briesmoņa mazu vai lielu daļiņu ārpus viņa planetārā organisma kļuva par cēloni pārliecībai (ko izvirzīja Menjē un Proroha skola), ka no atrisinājuma mūs šķir viens vienīgs noslēpums, un, kad atradīsim precīzi pieskaņotu interpretācijas atslēgu, viss uzreiz kļūs skaidrs…

Šīs atslēgas, šī Solāris filozofiskā akmens meklējumos šķieda laiku un enerģiju cilvēki, kam bieži vien nebija nekā kopīga ar zinātni, bet solāristikas eksistēšanas ceturtajā desmitgadē ārpus zinātnes aprindām stāvošo kombinatoru-maniaku skaits, šo aplamnieku, kas fanātismā pārspēja savus senos perpetuum mobile vai riņķa kvadratūras tipa priekšgājējus, pieņēma epidēmisku raksturu, atklāti satraucot vairākus psihologus. Šī kaisle pēc dažiem gadiem tomēr apdzisa, un, kad gatavojos ceļojumam uz Solāris, tā jau sen bija pazudusi no laikrakstu slejām un to nepieminēja sarunās, skarot plazmatiskā okeāna problēmas.

Celdams atpakaļ Gravinska sējumu, tam blakus atradu grāmatas bija sarindotas alfabētiskā kārtībā — mazītiņu, starp biezajām mugurām tikko samanāmu Gratenstroma brošūru, vienu no ievērības cienīgākām solāristiskās literatūras kvintesencēm. Tas bija darbs, kas vērsts — cīņā par Pārcilvēciskā izpratni — pret cilvēku, savdabīga paskvila par mūsu sugu, savā matemātiskajā vienaldzībā negants autodidakta sacerējums. Gratenstroms, sācis ar neparastu pētījumu rezultātu publicēšanu labi izpētītos un visai detalizētos kvantu fizikas nozarojumos, šinī savā galvenajā, kaut arī tikko pusotra desmit lappušu biezajā neparastajā traktātā centās pierādīt, ka pat visabstraktākie, teorētiski visaugstākie, matematizētie zinātnes panākumi īstenībā labi ja par soli vai diviem ir attālinājušies no apkārtējās pasaules pirmsvēsturiskas, rupji jutekliskas, antropomorfiskas izpratnes. Relativitātes teorijās, spēka lauku teorēmu formulās, parastatikā, vienota kosmiskā lauka hipotēzēs meklējot vielas pēdas, visus atvasinājumus un visu to, kas patiesībā ir mūsu jutekļu eksistēšanas rezultāts, mūsu organisma uzbūves, cilvēka dzīvnieciskās fizioloģijas ierobežojumu un fizisko trūkumu rezultāts, Gratenstroms nonāca līdz galīgam slēdzienam, ka ne par kādu cilvēka «kontaktu» ar ahumānistisku civilizāciju, kurai nav ne mazākās līdzībasar cilvēku sabiedrību, nevar būt nekādas runas. Šajā paskvilā par visu cilvēci ne ar vienu vārdu nebija pieminēts domājošais okeāns; tomēr viņa nicinoši triumfējošā, mēmā esamība bija jūtama gandrīz vai katrā teikumā. Vismaz man tā likās, iepazīstoties ar Gratenstroma brošūru pirmo reizi. Galu galā šis darbs drīzāk bija curiosum nekā solaiianum normālā nozīmē, tomēr Gibariāns to bija ietilpinājis solāristiskajā klasikā un, starp citu, iedeva man izlasīt.

Ar dīvainu, gandrīz vai cieņas pilnu sajūtu uzmanīgi liku neiesieto iespieddarbu atpakaļ plauktā. Ar pirkstu galiem piedūros brūngani zaļajam «Solāristikas Almanaham». Neraugoties uz visu haosu, visu bezpalīdzību, kurā bijām iestiguši, nevarēja noliegt, ka pēdējo dienu piedzīvojumi mums palīdzēja tikt skaidrībā par dažiem pamatjautājumiem, kurus aprakstot gadiem ilgi tērēja veselas tintes jūras un kuri savas neatrisināmības dēļ vienmēr izrādījās neauglīgu strīdu temats.

Par to, vai okeāns ir dzīva būtne, jebkurš pietiekami stūrgalvīgs paradoksu cienītājs varēja šaubīties joprojām. Bet nebija iespējams noliegt, ka tam ir psihika, vienalga, ko saprata ar šo vārdu. Kļuva acīm redzams, ka okeāns pat pārāk labi jūt mūsu klātbūtni… Šis viens konstatējums izsvītroja veselu solāristikas nozarojumu, kas sludināja, ka okeāns ir «pasaule sevī», «esamība sevī», ka tas atkārtotas atrofijas rezultātā zaudējis kādreiz eksistējušus maņu orgānus un iegrimis divu sauļu apspīdētā, verdošā dzelmē dzimstošu gigantisku domu virpulī, neko nezinādams par ārēju objektu vai parādību eksistēšanu.

Un tālāk: uzzinājām, ka okeāns spēj mākslīgi sintezēt to, ko mēs paši neprotam, — mūsu ķermeņus, un pat pilnveidot tos, to subatomu struktūrā izdarot mums nesaprotamas izmaiņas, kas droši vien ir kaut kādā sakarā ar okeāna slepenajiem mērķiem.

Tātad okeāns eksistēja, dzīvoja, domāja, darbojās; izredzes reducēt «Solāris problēmu» līdz absurdam vai līdz nullei, spriedums, ka okeāns nav nekāda Dzīva Būtne un līdz ar to mūsu zaudējums nav nekāds zaudējums, — tas viss atkrita reizi par visām reizēm. Tagad cilvēkiem, vai viņi to gribēja vai negribēja, bija jāņem vērā kaimiņš, kas gan atradās biljoniem kilometru no Zemes, izplatījumā, daudzu gaismas gadu attālumā, taču nostājās ceļā viņu ekspansijas tieksmēm. Apjēgt to, salīdzinot ar visu pārējo, kas notika Visumā, bija visgrūtākais.

Iespējams, ka mēs atrodamies visas Vēstures lūzuma punktā, — es domāju. Lēmumu par rezignāciju, atkāpšanos varēja pieņemt jau tagad vai tuvākajā nākotnē, pat Stacijas likvidāciju es neuzskatīju par neiespējamu. Tomēr neticēju, ka šādā veidā kaut ko izdotos glābt. Pats domājošā kolosa eksistēšanas fakts nekad vairs nedos cilvēkiem mieru. Kaut arī būtu izpētītas visas galaktikas, būtu nodibināti sakari ar citām mums līdzīgām civilizācijām, Solāris paliks par mūžīgu izaicinājumu cilvēkam.

Un vēl viens neliels sējums ādas vākos bija iemaldījies «Almanaha» gadagrāmatu biezoknī. Pirms to atvēru, brīdi skatījos uz nobružāto apvākojumu. Tas bija vecs izdevums, šis Muntiusa «Ievads solāristikā», atcerējos nakti, ko pavadīju, to lasot, un Gibariāna smīnu, kad viņš deva man šo eksemplāru, un Zemes rītausmu logā, kad nonācu līdz vārdam «beigas».

Solāristikā, — rakstīja Muntiuss, — aizstāj kosmiskās ēras reliģiju, tā ir zinātnes drānās tērpta ticība; kontakts, mērķis, uz kuru tiecas, — ir tikpat miglains un tumšs kā pazīšanās ar svētajiem vai Mesijas nokāpšana no debesīm. Pētniecība ir metodoloģiskās formulās ieslēpts reliģisks rituāls, pētnieku pazemīgais darbs ir Pasludinājuma gaidīšana, jo nav un nevar būt tiltu starp Solāris un Zemi. Šo acīm redzamo patiesību, tāpat kā citas, — to, ka nav kopīgas pieredzes, nav pārraidāmu jēdzienu, — solāristi ignorē, tāpat kā ticīgie ignorēja argumentus, kas grāva viņu ticības pamatus. Uz ko var cerēt cilvēki pēc «informatīvu sakaru nodibināšanas» ar domājošām jūrām? Ko viņi galu galā gaida? Pārdzīvojumu reģistru, kas saistīts ar laika ziņā bezgalīgu eksistenci, tik vecu, ka droši vien neatceras savu personisko sākumu? Alku, kaislību, cerību un ciešanu gammu, kas atbrīvojas dzīvu kalnu rašanās momentā, matemātikai pārvēršoties esamībā, vientulībai un rezignācijai — pilnībā? Bet šīs ir nedzīvas zināšanas, un, ja mēģinās tās iztulkot kādā no Zemes valodām, tad visas meklētās vērtības un nozīmes pazudīs, paliks viņā pusē. Ne jau tādus — drīzāk poētikai, nevis zinātnei derīgus atklājumus gaida «piekritēji», nē, jo, paši to neapzinoties, viņi cer uz Atklāsmi, kas viņiem izskaidros paša cilvēka būtību! Tādējādi soiāristika ir sen mirušu mitu atstāts pastarītis, mistisku ilgu kvintesence, ko skaidri, pilnā balsī cilvēku lūpas vairs neiedrošinās izrunāt, un dziļi šīs celtnes pamatos ieslēpts stūrakmens ir Izpirkšanas cerība…

Bet, nespējot atzīt, ka tā tiešām arī ir, solāristi cītīgi izvairās no jebkādiem Kontakta iztulkojumiem, tā ka viņu sacerējumos tas kļūst par kaut ko galēju un — kamēr sākotnējā, vēl skaidrā izpratnē tas nozīmēja sākumu, ievadu, pirmo soli uz viena no daudziem jauniem ceļiem — sacildināts gadu gaitā tas kļuva par viņu mūžību un debesīm…

Vienkārša un rūgta ir Muntiusa, šī planetoloģijas «ķecera», apžilbinošā negatīvā analīze, kurā viņš sagrauj solāristisko mītu vai, precīzāk, Cilvēka Misiju. Pirmā balss, kam bija drosme atskanēt vēl uzticēšanās un romantisma pilnajā solāristikas attīstības fāzē, tika uzņemta ar absolūtu, ignorējošu klusēšanu. Tas ir pilnīgi saprotams, jo Muntiusa uzskatu atzīšana būtu līdzvērtīga Solāris zinātnes — tādas, kāda tā eksistēja, — izsvītrošanai. Citas — skaidras, rezignējošas — solāristikas sākumi veltīgi gaidīja savu pamatlicēju. Piecus gadus pēc Muntiusa nāves, kad viņa grāmata jau kļuva par bibliogrāfisku retumu, ūnikumu, ko nevarēja atrast ne solāristisko, ne fizolofisko grāmatu krātuvēs, radās viņa vārdā nosaukta skola, norvēģu pulciņš, kas apguva viņa mantojumu atbilstoši savu biedru individualitātei. Muntiusa mierīgo stāstījumu nomainīja Erles Enesona kodīgā, kaismīga ironija un — mazliet trivializētā redakcijā — Fēlangas praktiskā solāristikā vai «utilitaristika»; Fēlanga aicināja tiekpēc konkrētiem labumiem, kādus var dot pētījumi, nepaļauties uz fantāzijas apdvestām, neīstām cerībām, necensties pēc civilizēta kontakta, pēc divu civilizāciju intelektuāliem sakariem. Muntiusa analīzes nežēlīgās skaidrības priekšā visu viņa garīgo skolnieku sacerējumi, izņemot Enesona un varbūt Takatas darbus, tomēr nav nekas vairāk kā līdzautoru darbība vai pat parasta popularizācija. Viņš pats būtībā jau paveica visu, pirmo solāristikas fāzi nosaukdams par «praviešu» posmu (pie tā pamatlicējiem viņš pieskaitīja Gīzi, Holdenu, Sevadu); otro fāzi viņš nosauca par «lielo shizmu» — vienotā solāristiskā tempļa sašķelšanos daudzās savstarpēji naidīgās sektās — un pareģoja trešo fāzi — dogmatizāciju un sholastisku sastingumu, kas iestāsies tad, kad būs izpētīts viss, kas ir izpētāms. Tā tomēr nenotika. Gibariānam bija taisnība, — es domāju, — kad viņš Muntiusa likvidatoriskos secinājumus uzskatīja par monumentālu vienkāršošanu, kas palīdzēja izvairīties no visa, kas solāristikā neatbilda ticības elementiem.

Muntiusa grāmatā bija ielikta divkārt salocīta, galīgi nodzeltējusi sleja no žurnāla «Parerga Solariana» — viens no pirmajiem Gibariāna sacerējumiem. Virsrakstam «Kāpēc es esmu solārists» sekoja koncentrēts konkrētu parādību aprēķins, kas pierādīja Kontakta nodibināšanas reālu iespējamību. Gibariāns taču piederēja pie tās — tikpat kā pēdējās pētnieku paaudzes, kurai bija drosme pievienoties agrīnajiem, lieliskajiem optimisma gadiem un kura neatteicās no savdabīgās materiālistiskās ticības, paļaujoties uz pietiekami neatlaidīgu un nepārtrauktu pūliņu triumfu.

Par pamatu viņš ņēma Eirāzijas bioelektroniķu Ho-En-Mina, Ngajalli un Kavakadzes tik labi zināmos klasiskos pētījumus. Viņi atklāja līdzības elementus starp smadzeņu elektriskās darbības attēlu un dažiem plazmā notiekošajiem izlādes veidiem, kas ievada, piemēram, Polymorpha agrīno stadiju un dubulto Solarīdu rašanos. Viņš atmeta pārāk antropomorfiskās interpretācijas, psihoanalītisko, psihiatrisko, neirofizioloģisko skolu daždažādās mistificējošās tēzes, kas nopūlējās plazmatiskajā okeānā iedzīvināt atsevišķas cilvēkiem raksturīgas slimības, kā, piemēram, epilepsiju (analoģija tika atrasta asimetriādu krampjainajos izvirdumos), jo viņš starp Kontakta sludinātājiem bija viens no vispiesardzīgākajiem un prātīgākajiem un neko tā neieredzēja kā sensācijas, kuras, tagad jau visai reti, pavadīja to vai citu atklājumu.

Līdzīgu vislētākās intereses vilni, starp citu, izraisīja mans diplomdarbs. Arī tas te bija, protams, neiespiests, nobāzts kādā no mikrofilmu kasetēm. Tanī es balstījos uz Bergmaņa un Reinoldsa pētījumiem; viņiem no smadzeņu garozas procesu mozaīkas izdevās atdalīt un «nofiltrēt» komponentus, kas pavada visspēcīgākās emocijas — izmisumu, sāpes, ekstāzi, — es salīdzināju šos pierakstus ar okeāna strāvu izlādēm un atklāju līdzību abējādo līkņu oscilācijās un profilos (zināmos simetriādu kupolu tipos, nenobriedušu mimoīdu pamatņu tuvumā u. c.) — tā bija uzmanības vērta analoģija. Ar to pietika, lai mans uzvārds uzreiz parādītos bulvāru presē zem muļķīgiem virsrakstiem, tādiem kā «Izmisuma receklis» vai «Planēta ekstāzē». Bet tas viss nāca man par labu (vismaz nesen vēl tā domāju), tāpēc ka Gibariāns, kurš, tāpat kā jebkurš cits solārists, nelasīja visus tūkstošus iespiesto sacerējumu, īpaši iesācēju darbus, pievērsa man uzmanību, un es saņēmu no viņa vēstuli. Šī vēstule noslēdza vienu un atklāja otru manas dzīves posmu.