Rietumos no ēdenes (Гарри Гаррисон) читать бесплатно онлайн полную версию книги

PASAULE RIETUMOS NO ĒDENES

Tulkotājā piebilde

Šī nodaļa tulkota no jilanē valodas, kas vienādiņ ir smags pārbaudījums tulkotājam. Dažviet tulkojums varētu izrādīties visai «brīvs», un tulkotājs jau iepriekš atvainojas par iespējamām kļūdām un neprecizitātēm, kas varētu būt iezagušās tekstā.

Pasaules v ēsture

Šīs īpašās vēstures pašā sākumā jāuzsver, ka tā atšķiras no daudzām vispārzināmām «vēsturēm», proti, tā atšķiras pašā būtībā, un lasītājs, kas domā dziļi, to jutīs ik bridi. Pārlieku ilgi jilanē vēsture kalpojusi kā plašs darba lauks fabulistiem un teiksmu rīmētājiem. Tā ir vienkārša patiesība, ka murgainus minējumus un grābstīšanos pa gaisu, ko traktātā par fizikas vai bioloģijas jautājumiem ikviena inteliģenta jilanē uztvertu kā ņirgāšanos, šī pati lasītāja it viegli piecieš vēsturiskos apcerējumos. Vai gan vēl jāmeklē spilgtāks piemērs nepamatota minējuma ierindošanai faktu kārtā, kā pašlaik populārā pasaules vēstures tēze, ka pirms 75 miljoniem gadu Zemē esot ietriecies milzu meteorīts, nomēžot no tās 85 % līdz tam dzīvojušo sugu. Tālāk mēdz sekot detalizēts izklāsts, kā attīstījušās siltasiņu radības un kļuvušas par valdošajām dzīvības formām. Tieši šī pieeja mūs skumdina kā daždien patvaļīgi pekstiņi, kas aizstāj rūpīgu zinātnisku izpēti. Nekad nekādi milzu meteorīti Zemē nav triekušies! Pasaule, kādu mēs to redzam, ir tieši tāda, kāda tā allažiņ bijusi un allažiņ būs, mūžīgi mūžos. Tieši tālabad, iekams turpinām, nepieciešams citu šādas ievirzes darbu gaismā definēt terminu «vēsture».

Vēsture, kāda tā pazīstama mūsdienās, bieži vien ir tik lielā mērā neprecīza zinātne, ka drīzāk pieskaitāma pie fantastikas, ne zinātniskām mācībām. Tā pat nav interpretācija, tā ir tīra izdoma. Šādi izpaužas jilanē patiesā iedaba. Mums maz rūp, kur esam bijušas, toties skaidri zinām, kurp dodamies. Esam mierā ar īslaicīgām pārmaiņām, līdztekus pieprasot, lai nākotne būtu tāda pati kā tagadne — nemainīga un neizmaināma. Tā kā šī vajadzība pēc ilgstošas, nepārtrauktas secības visā mūsu būtībā ir svarīgākā, mēs bīstamies, ka pagājība varētu slēpt ilgstošas izmaiņas, tāpēc mēs nenoteikti atsaucamies uz mirkli, «kad izšķīlās laiks», un, darot tā, pieņemam, ka tas bijis tad, kad radās pasaule — jauna, pilnīga un kopš tā brīža nemainīga.

Tās, saprotams, ir blēņas. Mūsdienās jilanē vēsture nonākusi krustcelēs, kad mums līdz šim pazīstamā vēsture izrādījusies bezvērtīga. Mēs varētu atsaukties uz šo sacerējumu kā uz jaunu vēsturi, bet tam būtu zināma ticības pieskaņa «vecajai vēsturei», tāpēc mēs noliedzam visus līdzšinējos vēsturiskos darbus pasludinām, ka tagad pastāv tikai viena vēsture. Šī.

Par šīs vēstures radīšanu esam pateicīgas tām nedaudzajām jilanē, kas interesējas par ģeoloģiju un paleontoloģiju. Mēs vēlamies celt godā šis zinātnes un paziņojam, ka tās ir tikpat patiesas kā fizika vai ķīmija, nevis zobgalību un izsmiekla objekts, kā tas uzskatīts līdz šim. Pagātne pastāv; nav nozīmes tam, cik ļoti mums gribētos šo netīkamo faktu nepamanīt. Jūtams, ka ar prātu ir daudz drosmigāk šo faktu atzīt un pieņemt, — atzīt, ka jilanē nav piepeši parādījušās, «kad izšķīlās laiks». Tāda ir vēsturiskā patiesība, daudz saistošāka un piepildītāka par līdzšinējiem māņiem.

Būtu vēlams pieļaut vēl nelielu atkāpi, pirms uzsākam šīs vēstures izklāstu. Mēs nedomājam atgriezties pie pirmsākumiem un prokariotu dzīvības formu rašanās. Šī tēma daudz sīkāk izklāstīta citos darbos. Te aplūkojamā vēsture sākās apmēram pirms 270 miljoniem gadu PM. (pirms mūsdienām), kad rāpuļi bija jau pilnībā nostiprinājuši savas dominējošās pozīcijas uz Zemes.

Šajā laikā te mita četras galvenās segzobju rāpuļu grupas, ko pieskaita pie tekodontiem. Minētie primitīvie radījumi bija pielāgoti dzīvei ūdeni, kur tie vajāja savu medijumu. Tie izveicīgi peldēja, kustinot prāvās astes. Daži šādi tekodonti atstāja jūru un pārvācās dzīvot uz sauszemes, kur to pārvietošanās veids darīja tos pārākus par daudzām citām radībām, teiksim, tādām kā dažas proterozuhiju formas, mūsdienu krokodilu priekštečus. Jūs droši vien esat redzējuši, cik lempīgi klumzā krokodili, ķermenim nokarājoties un zvārojoties starp plati ieplestajām kājām. Tāda gaita nebija raksturīga progresīvajiem tekodontiem, kas visus locekļus pavērsa lejup un atpakaļ stateniski, tā panākot garu soli.

Tā kā vēstures liecības rakstītas vien klintīs, vien fosīlijās, kas tur saglabājušās, daudzu posmu trūkst. Kaut ari ne vienmēr šos iztrūkumus izdodas aizpildīt pilnibā, vispārējā vēstures gaita ir pārsteidzoši skaidra. Mūsu attālie priekšteči bija radijumi, saukti par mozazauriem: jūras ķirzakas ar visai veiksmīgu ķermeņa uzbūvi. To pielāgojumi dzīvei jūrā bija astes spura un airkājās pārtapuši locekļi. Viens no mozazauriem bija Tylosaurus, liels un izskatīgs radījums. Liels nosacīti, jo Tylosaurus bija garāks par sešām jilanē, bet glīts tādēļ, ka daudzējādā ziņā atgādināja jilanē. Tas tāpēc, ka viņš bijis mūsu tiešais priekštecis. Ja novietojam mūsdienu jilanē skeletu līdzās Tylosaurus skeletam, radniecība kļūst acīmredzama. Skelets zem spuru miesas virskārtas slēpis četrus roku un četrus kāju pirkstus. Arī mums tagad katrai rokai ir divi pirksti un divi tiem pretstatīti īkšķi. Aste ir tikai attiecīgi saīsinājusies. Arī krūškurvju līdzība no ribu pludlīnijas un atslēgas kaula līdz iegurņa joslai ir nepārprotama. Palūkojieties uz šiem diviem līdzīgajiem skeletiem, un jūs ieraudzīsiet līdzās pagātni un nākotni. Te nu mēs esam, attīstījušās un pielāgojušās sauszemes dzīvei. Tāda ir mūsu izcelsmes patiesā vēsture, nevis kādi neskaidri izklāstījumi par parādīšanos, «kad izšķīlās laiks». Mēs esam pēcteces šīm apbrīnas vērtajām būtnēm, kuras pirms kādiem 40 miljoniem gadu kļuva par jilanē.

Agrīnie gadi

Turpinājumā pārsvarā sekos nepieciešamie pieņēmumi, tomēr tie ir atbilstoši pieņēmumi, kas saskan ar izrakteņos fiksētajiem faktiem. Tās nav tukšas fantāzijas par iedomātiem milzu meteorītiem. Iežos viss ir ierakstīts, atliek tikai izlasīt. Mēs vienkārši savācam daļas un sastiķējam tās kopā, tāpat kā savieto atpakaļ sasistas olas čaumalas suķes.

Ja vēlaties paši salikt visas detaļas kopā, tad smelieties padoma lietai atbilstošos ģeoloģijas un paleontoloģijas tekstos. Tajos jūs atradisiet sugu izcelšanos, agrīnāko sugu pārtapšanu vēlākajās, dažādu ledus laikmetu vēsturi, kontinentu dreifa maršrutus, pat iežos rakstītu liecību, ka magnētiskais pols nebūt nav atradies dienvidos kopš aizlaikiem, kā tas ir tagad, bet gan ģeoloģisko laikmetu gaitā ceļojis šurpu turpu starp ziemeļiem un dienvidiem. Bet, ja nevēlaties šķiest pūliņus šo faktu pārbaudei, tad apmierinieties ar mūsu saīsināto aprakstu.

Palūkojieties uz pasauli, kāda tā varētu būt bijusi 40 miljonu gadu P.M., kad pirmās vienkāršās un laimīgās jilanē izklīda pa Zemi. Tā bija mikla un silta, pārtikas pārpilna pasaule. Tolaik, tāpat kā tagad, jilanē bija plēsoņas, kas mielojās ar sauszemes un jūras radījumu miesām. Jaunules tāpat kā tagad pulcējās jūrā efenbaros, kopus darbojās un dūšīgi ēda. Kā tas noticis, ka tās izlīdušas uz sauszemes, ģeoloģiskajā hronikā nav izlasāms, un mums atliek vienigi minēt.

Jūrā sabiedriskojušās, jilanē, gluži dabiski, nezaudēja kopibas tieksmi ari tad, kad no okeāna pārvācās uz cietzemi. Tolaik, tāpat kā tagad, vīrišķi, protams, bija tās pašas vienkāršās, mīlīgās radības, un tiem bija nepieciešama aizsardzība. Tad arī pludmales sāka apsargāt, jo vīrišķi, briedinot olas, bija kūtri un vārīgi. Barības bija pārpārēm, nekas nekavēja dzīves plauksmi. Patiesi, tad ari «izšķīlās laiks», — īstais, nevis tas šķietamais, kad dzīve bija vienkārša un rāma, pirmatnēja un gausa.

Šīs te agrīnās eksistences laikā rodami tagadējās jilanē zinātnes iedīgļi. Tas redzams šīs pilsētas Ērkšķu Sienā. Lai aizsargātu vīrišķus, tika ķerti lieli vēžveidīgie un ar tiem atbaidīti plēsoņas, — to spīles bija spēcigs aizsarglīdzeklis. Jo pamatīgākas spīles, jo iespaidīgāka spēja aizstāvēties, tādēļ tika atlasīti prāvākie. Tajā pašā laikā tika izmeklēti stiprākie un aktīvākie koraļļi, lai aizsargātu krastus no jūras puses. Tagad zinām, ka tā sperti pirmie, neveiklie soļi ceļā uz attīstītu bioloģijas zinātni.

Lai nu kā, šī primitīvā eksistence bija lemta bojāejai. Tā kā jilanē cilts plauka un zēla, tai drīz vien kļuva par šauru šajā pirmajā pilsētā senjūras krastā. Izauga cita pilsēta, tad vēl viena un vēl…

Kad draudēja barības trūkums, saprātīgi bija iežogot laukus un audzēt gaļas lopus, kā arī aizsargāt tos no plēsoņām. To veikdamas, jilanē pierādīja savu pārākumu pār zemākajām būtnēm. Palūk, tiranozaurs — tāds pats plēsoņa kā mēs! Tomēr šie milzu truleņi varēja vienigi strauji vajāt un saplosīt upuri, vairumu medījuma miesas aizlaižot postā. Tie nedomāja par rītdienu, tie nerūpējās par ganāmpulkiem, nenodarbojās ar lopu atlasi. Viņi izrādījās bezjēdzīgi iznīcinātāji. Daudz pārākās jilanē bija saprātīgas saglabātājas. Zinātniecei visas dzīvības formas ir līdzvērtīgas, jo iznīcināt sugas nozīmē iznīdēt pašas sugu. Mūsu cieņa pret dzīvību redzama laukos ar daudzveidīgajiem lopiem — sugām, kas bez mūsu pūliņiem varētu būt izzudušas pirms gadu tūkstošiem. Mēs esam celtnieces, ne grāvējas, saglabātājas, ne patērētājas. Kad šie fakti apsvērti, top skaidrs, kāpēc mēs esam valdošā suga uz šīs planētas. Tā nav nejaušība, tikai neizbēgams apstākļu kopuma galarezultāts.

Jilanē fizioloģija

Lai saprastu mūsu pašu fizioloģiju, pirmām kārtām jāaplūko citu dzīvnieku fizioloģija. Vienkāršākie radījumi, kā vairums kukaiņu, ir poikilotermi, proti, tie ir vienoti ar dzivesvidi un to ķermeņa temperatūra ir tāda pati kā apkārtējam gaisam. Tāda termoregulācija var būt gana laba mazam radījumam, bet sarežģītākiem organismiem vajadzīga pastāvīgāka ķermeņa temperatūra. Šie dzīvnieki ir homeotermiski, t.i., to ķermeņa temperatūra ir nosacīti nemainīga un maz atkarīga no vides temperatūras. Jilanē pieder eksotermisko siltasiņu dzīvnieku grupai. Visi nozīmīgākie dzīvnieki pasaulē ir eksotermiski, jo šis ķermeņa temperatūras kontroles veids ir nesalīdzināmi pārāks par to, kas asta- zoiem, kuri uztur ķermeņa nemainīgo siltumu, nepārtraukti tērējot iekšējo enerģiju.

Mēs esam vienoti ar vidi un saglabājam ķermeņa temperatūras pastāvīgumu, izmantojot temperatūras dabiskās svārstības. Saltā rītā mēs tiecamies pēc saules; kad sasilstam pārlieku, ļaujamies vējpūtai, pavērsdamas pret sauli mazāku daļu ķermeņa virsmas; saslejam sekstes vai arī meklējam paēnu. Mēs darām to tik automātiski, ka vairs neievērojam ārējo temperatūras regulāciju tāpat kā elpošanu.

Pastāv arī daudzas citas mūsu fizioloģijas priekšrocības salīdzinājumā ar endotermiskajiem astazoiem. Bezgalīgie barības meklējumi, lai pieēdinātu astazou negausīgās šūnas, mūsu vielmaiņai nav vajadzīgi. Mūsu metabolisms izmainās atkarībā no apstākļiem. Piemērs tam ir mūsu garie ceļojumi ar araketo. kad mēs vienkārši palēninām savus ķermeņa procesus. Subjektīvā skatījumā tad laiks paiet ātrāk un ik indivīde prasa mazāk barības.

Vispārliecinošākais jilanē unikālā fizioloģiskā pārākuma piemērs ir mūsu metabolisma nedalāmā saistība ar kultūru; mēs esam mūsu pilsēta, un mūsu pilsēta ir mēs pašas. Neviena nespēj dzīvot bez citām. Tas pierādījies ļoti retajos gadījumos, kad iestājas neatgriezeniskas fizioloģiskas izmaiņas, ja indivīde pārkāpusi kādu likuma pantu, nepieļaujami atkāpusies no jilanē dzives normām. Lai sodītu paklīdušo indivīdi, nekāda ārēja fiziska iedarbība nav vajadzīga. Soda atslēga slēpjas viņas pašas ķermenī. Eistaā, kas iemieso sevī mūsu pilsētu, kultūru un likumu kodeksu, atliek vien izraidīt grēcinieci no pilsētas un atņemt šai indivīdei vārdu. Pelnīti izraidītā tūdaļ pat ir pakļauta neatgriezeniskām fizioloģiskām izmaiņām, kas beidzas ar nāvi.

Tas ir hormonāls mehānisms, kas balstās uz prolaktīna sekrēcijas. Prolaktīns regulē mūsu vielmaiņu un seksuālo uzvedibu. izraidītajai sabiedrības loceklei apzinoties savu noziegumu, hipotalāms cieš nepanesamu pārslodzi un individe nonāk nelīdzsvarotā fizioloģiska miera stāvoklī. Mūsu priekštecēm prolaktīns izrasīja ziemas guļu, nodrošinot izdzīvošanas iespēju, bet mūsu pašreizējā attīstības pakāpē reakcija ir neizbēgami liktenīga.

Ēdienkarte

Varētu teikt, ka, ielūkojoties kāda radījuma mutē, jūs varat izdibināt, ko tāds ēd. Uzturu nosaka uzbūve. Neniteskam ir plakani, stūraini zobi, kas noder augu barības samalšanai neiedomājamos daudzumos, un asšķautņu priekšzobi, kas ļauj nocirst vai noplūkt augus. Vienlaidu konusveida zobu valdzinošās rindas mūsu žokļos liecina par mūsu veselīgo uzturu — gaļu, zivīm. Mūsu masīvie un stiprie žokļi norāda, ka mūsu priekšteču diētā liela nozīme bijusi moluskiem, un mēs joprojām spējam sadragāt šo gardo radijumu čaulas ar zobiem.

Vairošanās

Ir lietas, ko jilanē neapspriež, un tas labi organizētā sabiedrībā ir pareizi un piedienīgi. Kad esam jaunas, dzīve jūrā ir nebeidzama līksmība. Šī līksme ilgst, kamēr esam fārgajas; mūsu vienkāršie prāti nav noslogoti ar lietām, kas pārmēru grūtas saprašanai.

Kā jilanē mēs ne tikai varam apsvērt un pārspriest ik jautājumu, bet mums tas arī jādara, ja gribam izprast pasauli, kurā mītam. Jilanē dzīves ciklam piemīt perfekta simetrija, un šā cikla novērošanu esam uzsākušas no tā aizsākuma, kad jaunules atbrīvojas no tēva aizbildniecības un dodas jūrā.

Tad arī sākas apzinātā dzīve. Visas agrīnās nodarbes — elpošana, peldēšana, savākšanās grupās — , ir iedzimti refleksi, tomēr līdztekus tiem parādās arī intelekta iedīgļi. Jaunules sāk sazināties, rosīgi novērot, pārdomāt un izdarīt secinājumus. Jauno efenbaru locekles mācās, atdarinot vecākās.

Tie arī ir valodas pirmsākumi. Valodas pētnieču viedokļi par valodas izcelšanos šķeļas divos galvenajos novirzienos. Atmetot detalizētus argumentus un pārfrāzējot tos populārā valodā, tās varētu nodēvēt par «žviku-žvaku» teoriju un «pliku-plaku» teoriju. Žviku-žvaku teorija postulē, ka mūsu pirmie saziņas mēģinājumi ir ņemti pēc citu jūras būtņu parauga, kā, piemēram, rokas un plaukstas kustība ir zivs kustibu atdarinājums, kam jāpauž ideja par zivi. No otras puses, «pliku-plaku» teorijas atbalstītājas teic, ka pirmā bijusi skaņa, zivju izdoto skaņu atdarinājums. Mēs nevaram zināt un, iespējams, nekad arī neuzzināsim, kura no šīm teorijām patiesa, bet varam novērot, ka jaunules iemanās sazināties jau jūrā.

Elementi, ko tās izmanto, ir tie paši, ko pielietojam vēlāk, tikai daudz primitīvāki. Ar locekļu pamatkustībām, krāsu signāliem ar delnām, vienkāršām skaņu secībām u.tml. pietiek, lai saturētu kopā efenbarus biedrenes, veidojot stingras saites, kas saglabāsies arī visu atlikušo mūžu, iemācot savstarpējas palīdzības un savienības nozīmīgumu.

Tikai izrāpušās krastā, fārgajas atklāj, ka pasaule var būt visai sarežģīta vieta. Mēs varam prātuļot, ka tajos tālajos laikos, kad mūsu rase bija jauna, cīņa par izdzīvošanu varēja nebūt tik skarba. Tikai tad, kad augšupejošā sabiedrībā saziņa sasniegusi vislielāko nozīmi, sāk ciest indivīde.

Tas ir dabas likums: izdzivo stiprākā, vārgā krīt. Lēnīga zivs neatstās pēcnācējas, jo tās notiesās žiglāka zivs. Ātrākā zivs izdzīvos un nodos ātrpeldēšanas gēnus pēctecēm. Tas pats ir ar jilanē: daudzas fārgajas tā arī neiemācās runāt un nevar iesaistīties laimīgajā pilsētas sadzivē. Viņas ir paēdušas, jo neviena jilanē neliegs barību citai, tomēr tās jūtas neaizsargātas, nevajadzīgas un nedrošas par sevi, jo tās redz citas no sava efenbarus, kam valoda raisās un kas iesaistās pilsētas dzīvē. Nomāktas tās tvarsta jūrā zivis, līdz aizklīst prom un pazūd uz neatgriešanos. Mēs jūtam tām līdz, bet nevaram palīdzēt. Dabas likums liecina, ka vājajai jāiet bojā.

Pats par sevi saprotams, ka šī brīvprātīgā trimda ir tikai sievišķo ipatņu daļa. Kā zināms, visus vīrišķus atlasa un lolo jau no tā brīža, kad tie iztrausušies no okeāna. Iznīcībai lemta tā kultūra, kas pieļautu šo vienkāršo, milīgo bezdomu radījumu bojāeju. Vēl miklus no okeāna tos nogādā uz hanalē, lai tie vadītu tur laiku dīkā vaļībā, kas tiem pienākas. Paēduši un aizsargāti, tie laimīgi dzīvo, gaidīdami vien to dienu, kad būs jāizpilda pēdējais pienākums — savas rases saglabāšana.

BRĪdinĀjums

Turpmākais apskats varētu izrādīties pārāk tiešs, lai visas to pieņemtu. Tā detaļas jilanē varētu likties aizskarošas. Tā kā šā pētījuma autores tikai sniedz informāciju, katra, kas jūt, ka šāda veida izziņa viņai nesniegs prieku, var pāriet uz nākamo apakšnodaļu, izlaižot visu tekstu līdz nodaļai «Jilanē zinātne».

Vairošanās sākas ar procesu, kurā maza vīrišķo audu deva, saukta par spermiju, savienojas ar sīku sievišķo audu daļiņu, sauktu par olšūnu. Apaugļotā olšūna top par olu, ko vīrišķis nēsā īpašā ādas krokā — somā. Iznēsājot olu, sildot to un gādīgi glabājot, vīrišķis nobarojas it tukls, ir snaudulīgs un laimīgs. Kādudien no olas izšķiļas mīlīga jaunule, kas trauc uz jūru, un tas arī ir viss, kas še bilstams.

Varbūt nedaudz piedauzīgi sīkumi

Spermas un olšūnas saplūšanu nodrošina fizioloģisks akts, ko apzimē ar tehnisku terminu «kopulācija». Sniedzam šā procesa aprakstu.

Sievišķās būtnes ierosmes rezultātā virišķis nonāk uzbudinājuma stāvoklī. Kad tas noticis, viens vai abi vīrišķa kopulācijas orgāni pieplūst asinīm un izlien no peņu somiņas pie astes pamatnes. Kolīdz tas atgadījies, sieviete uztupstas vīrišķim virsū un ievelk peņus savā kloākā. Šajā brīdī abpusējā stimulācija, ko aprakstīt nav nepieciešams, izraisa krietnas vīrišķa spermas devas izšļākšanos. Specializētās šūnas — spermiji — atrod sievišķās būtnes rumpī olšūnas un savienojas ar tām, veidojot apaugļotas olas.

Vienlaikus ar spermu izdalās prostaglandīns, kas rada atbildes reakciju sievietes ķermenī, izraisot locekļu stingumu, kas līdztekus citiem efektiem paildzina seksuālo saplūsmi lidz pat lielākai daļai dienas. (Kopulācija, kuras laikā šis hormons neizdalās, tehniskā valodā tiek saukta par «perversiju» un šeit apspriesta netiek.) Šajā laika periodā apaugļotās olšūnas ātri attīstās un aug, lidz tiek izstumtas vīrišķa somā.

Ar to sievišķā sūtība ir piepildīta, viņas funkcijas — veiktas, un atbildība par jilanē rases turpināšanu pāriet vīrišķa ziņā. Apaugļotā olšūna satur kā vīrišķos, tā sievišķos gēnus. Ap implantētajām olām uzaug placentas; tās pieņemas apmēros, apgādājot olas ar baribas vielām, kas izraisa ievērojamas pārmaiņas vīrišķa organismā. Jau pēc pirmajām pāris dienām rodas dzinulis atgriezties pie jūras, siltajā seklumā, jo briestošajām olām vajadziga stabila temperatūra. Liedagā un jūrā vīrišķis piedzivo fizioloģiskas izmaiņas: pieņemas tuklumā un kļūst lēnīgs, lielāko daļu laika pavadot snaudā. Šāds stāvoklis ilgst, līdz olas izšķiļas, un jaundzimušās dodas jūrup.

Jāpiemin, ka, kaut gan tas neattiecas uz mūsu sugas turpināšanu, ik gadu liedagos dažs vīrišķis arī mirst, jo organisms ar grūtībām pārcieš metabolisma atgriezeniskās izmaiņas uz normālu stāvokli, taču tas ietekmē tikai vīrišķus, lidz ar to nav būtiski. Galvenais, ka ir sācies jauns jilanē dzīves cikls.

Jilanē zinātne

Pastāv daudz zinātņu. Ikkatra ir specializēta izziņas sistēma, pārāk detalizēta, lai ietilptu šajā isajā apskatā. Interesentes var smelt izziņas speciālajos darbos, kas apskata hromosomu ķirurģiju, ķīmiju, ģeoloģiju, fiziku, astronomiju u.c.. Šeit rodamas piezīmes tikai par gēnu inženieriju un matemātiku.

Kā jau viss jilanē vēsturē, mūsu bioloģiskās attīstības patiesie pirmsākumi zuduši gadsimtu dūmakā. Lai arī kā, mēs varam izdarīt dažus loģiskus pieņēmumus, kas izskaidro faktus, kādus mēs tos pazīstam tagad, tomēr pietiek ar pacietību un laiku, lai ik problēmu bioloģijas zinātnē galu galā atrisinātu.

Sākotnēji tika pieņemts, ka vienīgā izmantojamā metode ir prasta selekcija. Gāja laiks, interese un zināšanas par vairošanos padziļinājās, un tika uzsākti gēnu struktūras pētījumi. Pirmais svarīgais sasniegums bija tas, ka pētnieces izsekoja genoma kristalizācijai, kas izraisa evolūcijas stagnāciju. Tikai tad. kad bijām evolūciju apstādinājušas, mēs sākām to izprast.

Šajā punktā neinformēta lasītāja varētu apmulst un vaicāt, kā gan kāda spēj apstādināt evolūciju un veikt ģenētiskas izmaiņas? Atbilde nav nemaz tik vienkārša, un, lai tādu dotu, mums jāsāk no paša sākuma.

Lai izprastu gēnu inženieriju, secīgi jāapjēdz dzīvības bioloģiskie pamati uz šis planētas. Še pastāv divu līmeņu organismi. Vienkāršākie ir prokarioti. pārsvarā baktērijas, zilzaļās aļģes, vīrusi, u.tml.. Citas, lielākas un sarežģītākas dzīvības formas — eikariotus — , apspriedīsim, kad pienāks to kārta. Vispirms aplūkosim prokariotus.

Visiem minētajiem organismiem ģenētiskais materiāls atrodas DNS (dažiem virusiem — RNS) ciklos. Šķiet, ka šie sīkie organismi taupa savu ģenētisko materiālu, jo daudzi to genoma posmi ietilpst vienlaikus vairāku olbaltumvielu kodos. Pirmkārt, gēnu funkcionālā kontrole, kā ģenētiskās informācijas nodošanas izslēgšana ar kodēta enzīma izdalīšanu operonā, kā arī lai nodrošinātu identificējamu tās secību ar transkripciju vai kopēšanas enzīmiem. Otrkārt, pastāv DNS secība, kas sakārto DNS savstarpēji un starp citām DNS ķēdēm. (Piemēri būs parazītu nesošā baktērija plazmidai vai bakteriofāgam vai eikariota šūna — vīrusam.) Ir tādas baktērijas, kas ražo tikai pāris fermentu, kas sašķeļ vai sašuj DNS ķēdes, pazīstot noteiktas nukleotīdu secības, starp kurām jābūt griezumam vai šuvei. Ar šo fermentu palīdzību iespējams noteikt nukleotīdu secību DNS pavedienā. To dara, sašķeļot ķēdes ar fermentiem, kas pazīst zināmas secības, un pēc tam analizē iegūto, iespējami īso posmu sastāvu ar citiem fermentiem.

Šī piņķerīgā izpēte saistīta ar miljoniem mēģinājumu. Bet jilanē pacietībai nav robežu, un mums ir bijis miljoniem gadu ko mēģināt. Lai noteiktu DNS vai RNS nukleotīdu secības, lieto arī radioaktīvos nukleotīdus, kas pieķeras DNS ķēdei vietās ar noteiktu nukleotīdu secību. Pēcāk ar speciālu fermentu palīdzību zināmās secības izgriež un iešuj cita organisma ģenētiskajā materiālā.

Šādi pārveido baktēriju DNS gredzenus. Pirmkārt, izmanto plazmīdas. kas ir visīstākie baktēriju dzimumpavedieni. Otrkārt, pakāpeniski apstrādā ar vīrusiem — baktēriju dabiskajiem parazītiem. Un treškārt, lieto kosmīdas — mākslīgus DNS gredzenus ar speciāliem savienotājposmiem, lai tajos varētu iešūt jaunus un pārveidotus vecos gēnus, liekot baktērijai ražot jaunas olbaltumvielas.

Kā redzams, izmainīt baktēriju, kā arī vienkāršu eikariotu, teiksim, raugu olbaltumvielu sastāvu ir itin vienkārši. Daudz sarežģītāk ir pārveidot vēlamajā virzienā lielus eikariotiskos dzīvniekus. Šo radījumu olšūna tiek programmēta mātes olnīcā, kur arī izšķiras embrija tālākā attīstības gaita. Tikai pēc embrija pilnīgas ģenētiskas nokomplektēšanas šūna sāk ražot proteīnus, kas izmaina pašu šūnu un citas tuvējās šūnas, galu galā izveidojot augļa organismu. Šī norise ir pārāk sarežģīta, lai tagad būtu vērts sākt iztirzāt, kā jilanē sākušas tajā iejaukties un kā izkopušas savu prasmi. Jilanē zinātnē pietiek citu apspriešanas vērtu jautājumu.

Jāparunā par matemātiku, jo daudzas jilanē būs par to dzirdējušas, un visas mūsu zinātnes to izmanto, kaut arī reizumis nepietiekami. Sekojošais izklāsts ir precīzs, kaut pastrups.

Matemātikas zinātne balstās uz skaitļiem. Ja vēlaties izprast skaitļus, izstiepiet rokas uz priekšu ar lejup vērstām delnām, lai iekšpus esošie īkšķi saskartos. Atlieciet labo ārējo īkšķi pa labi. Tas būs cipars «viens». Tagad pēc kārtas pakustiniet pa pirkstam no labās uz kreiso pusi: blakuspirksts ir «divi», nākamais pirksts — «trīs», iekšpuses īkšķis — «četri». Kreisais ārmalas īkšķis ir «pieci», pirksti — «seši» un «septiņi», un beidzot, kreisais ārējais īkšķis ir «desmit» Desmit sauc arī par «bāzi», kas ir tehnisks termins, un mēs tajā neiedziļināsimies. Jāzin, ka skaitīšana atsākas atkal, kolīdz bāze sasniegta; desmit-un-viens, desmit-un- divi un tā līdz divreiz-desmit. Desmitu skaitu var pavairot neierobežoti, līdz iegūts vajadzīgais skaitlis. Tāpēc skaitļu nozīme zinātnē ir tik liela, jo lietas tiek svērtas, mērītas, pierakstītas, skaitītas utt.. Pati par sevi. matemātika ir gaužām vienkārša, tikvien reģistrēšana, vai kādas lietas lielākas vai mazākas, vai arī vienādas ar citām lietām.

Matemātikas sākumi laika gaitā gaisuši, tomēr paši matemātiķi uzskata, ka bāze «desmit» izraudzīta tāpēc, ka mums ir desmit pirkstu. Viņi apgalvo, ka par bāzi var izraudzīties jebkuru skaitli, kaut arī tas izklausās gaužām muļķīgi. Ja par bāzi ņemam divi, tad divi būs desmit, trīs — vienpadsmit, tālāk četri — simts, pieci — simt viens, seši — simt vienpadsmit, un tā uz priekšu. Ļoti neveikli, nepraktiski un reāli nepielietojami. Tika izvirzīta doma no fantastikas jomas, ka, ja astozoi prastu skaitīt, tad viņu bāzes skaitlis «desmit» līdzinātos mūsu «divpadsmit». Visi mūsu skaitļi tad mainitos tā, ka jilanē pastāvēšanas 40 miljoni gadu sarautos lidz kādiem nieka 30 miljoniem. Kā redzams, tamlīdzīga prātuļošana mūs noved purvā, tāpēc labāk pārtrauksim neveselīgo teoretizēšanu.

Jilanē kultūra

Mēs vēlētos jūs iepazīstināt ar jaunās vēstures jaunajiem terminiem. Viens no tiem ir «kultūra». To varētu definēt kā mūsu dzīvesveida pilnīgu apkopojumu, kas gadsimtu gaitā nodots no paaudzes paaudzē. Varam pieņemt, ka mūsu kultūrai pastāv vēsturiski pirmsākumi, taču nevaram rast skaidru priekšstatu par tiem. Viss, ko spējam, ir aprakstīt mūsu pašreizējo eksistenci.

Ikviena jilanē pieder savai pilsētai, jo viņas dzīve ir ar to nesaraujami saistīta. Kad mēs iznākam no jūras, varam vien mēmā godbijībā nolūkoties mūsu pilsētas nevainojamajā dailē. Mēs ierodamies te kā fārgajas, tiekam pieņemtas un barotas. Mēs ieklausāmies citās un mācāmies no tām. Mēs skatāmies un apgūstam. Kad mēs jau mākam runāt, piedāvājam savus pakalpojumus un tiekam laipni pieņemtas. Mēs skatām visu daudzpusīgo pilsētas dzivi un tiekam nozīmētas te uz vienu, te citu pilsētas daļu. Dažas no mums pieticīgi un labi kalpo pie ganāmpulkiem un lopkautuvēs. Ik jilanē, kas lasa šīs rindas, der atcerēties, ka kalpošana nav vien zinātne un zinibu krāšana, bet gan kalpošana, kurā visas jilanē ir vienlīdzīgas.

Tāpat kā pilsēta ir būvēta apļveidīgi, kur lauki un lopi atrodas ārējā lokā, nākamais riņķis ir apdzīvojamā pilsētas daļa, bet dzimšanas liedagi un ambeseds — pilsētas sirdi, tā būvēta mūsu kultūra. Lielais fārgaju aplis ir visattālākais. Vairāk iekšpusē mīt palīdzes un milzums apmācītu amatnieču un strādnieču. Tas ietver sevi loku, kur ir zinātnieces, virsuzraudzes, arhitektes — visas tās, kuras atrodas savas nozares zināšanu virsotnēs. Tās pavērstas ar skatu pret pilsētas valdonēm; bet visas kopā — pret valdoni eistaā. Tā ir loģiska, vienkārša, pilnvērtīga kultūra, — un vienīgā pastāvētspējīgā.

Tāda ir jilanē pasaule. Tāds bijis šis ceļš, «kopš izšķīlies laiks», un tā turpināsies vienmēr. Kur vien ir jilanē, tur spēkā ir jilanē likums, un visas ir laimigas.

Mūsu zemeslodes divos polos valda liels aukstums, bet jilanē ir pārāk gudras, lai spiestos uz turieni. Tagad gan ir atklāts, ka šajā pasaulē ir arī ērtas vietiņas, kur vēl nav jilanē. Mēs apņemamies sevis un pasaules labad aizpildīt šo tukšumu. Dažās no šīm vietām mīt astazoi, netīkamie astazoi. Zinātnes interesēs mums jāizpēta šie radījumi.

Vairums lasītāju nu var aizvērt šo sējumu, jo tos šādas lietas neinteresē. Turpmākais materiāls domāts tām, kurām šajā jomā ir specifiska interese.

Tulkotāja[1] piezīme

Te beidzas tulkojums no jilanē valodas. Lai gūtu zināmu izpratni par aizraujošo problēmu kompleksu, ar ko saskāries tulkotājs, strādādams ar šo neparasto valodu, lūdzu ielūkoties nākamajā nodaļā.

Jilan ē valoda

Miljoniem gadus ilgā, lēnā attīstība radījusi bagātu un sarežģītu valodu. Faktiski tā ir tik komplicēta, ka dažas nekad tajā tā ari neielauzās un nekļūst par jilanē. Šī priekšroka kultūrā dala rasi divās apakšgrupās, no kurām viena, atšķirta no dzīves pilsētās, paliek dzīvot savvaļā, lielāko daļu dzīves pavadot jūrā. Tās nevairojas, jo nav spējīgas aizsargāt kūtros vīrišķus no plēsoņām. To zaudējums nozīmē, ka sugas genofonds lēnām noveco, bet šis process ir gauss kā šļūdonis.

Jilanē sarunājas ar secīgas pozu-žestu ķēdes palīdzību, kurā katra poza satur no viena līdz pat četriem jēdzieniem. Katrai pozai ir arī kontrolžests, kas tiek pausts ar stilizētu ķermeņa pozīciju vai kustību, kam ir noteikta nozīme kopējās jēgas ietveršanā. Šīs pozas reti mēdz būt vienas un tās pašas, jo iespējamo kombināciju skaits ir milzīgs — aptuveni 125 000 000 000.

Ik mēģinājums pārtulkot jilanē latviski atduras pret grūti risināmām problēmām. Pirmām kārtām, jārēķinās ar kontrolžestiem — stilizētām ķermeņa pozām. Nepilnā to uzskaitījumā, apzīmējot ar nosacītiem pieraksta simboliem, ietilpst:

Jilanē valodas skaņas ir līdzīgas cilvēcīgajām, un pamatizpratnei nav arī nepieciešams ievērot visas atšķirības. Pastāv četras īpašas zīmes, kas apzīmē tikai jilanē raksturīgas skaņas. Tās ir ' (balsenes aizvēršanās), < (pakšķis), I (klikšķis) un * (lūpu šmauksts).

Valodas bagātība un tās precīza pieraksta grūtības redzamas sekojošā izteiciena tulkojumā:

Atst āt mīlošo tēvu un jūras skāvienos iegrimt ir pirmās ciešanas dzīvē, bet draudzenes — pirmā līksme, kas tevi sagaida tur.

Pozu-žestu jēdzienu virkne, no kuriem katram ir savs kontrolžests, vieglākai izpratnei secīai numurēti no C1 līdz C12:

(1) Šajā punktā ar astes gala apļošanu tiek norādīta arī Apkārtesamība.

(2) Ar žokļu muskuļu kustību kā žāvājoties tiek pasvītrots arī siltums.

(3) Jāatzīmē, ka 4. un 5. vienību savieno kontrolžesti; 3. un 5. sākumā — vienlaikus divi pretēji jēdzieni.

(4) Šeit jilanē ietur pauzi un atkārto pozas-žestus apgrieztā secībā, lai veidotu atbrīvotu līdzsvarotu hiasmu.

Tā visa literārais tulkojums ar kontrolžestiem iekavās lasāms sekojoši:

C1 (sildīties) Mīlestība.

C2 (gulēt) Vīrestība. Draugs. Pieskāriena / ožas / taustes sajūtas.

C4 (krist) Spiediens. Lipīgums. Pārtraukšana.

C5 (krist) Ieeja. Bezsvars. Aukstums.

C6 (peldēt) Sāļums. Aukstums. Kustība.

C7 (segt) Skaitlis 1. Sāpes. Pieskāriena / ožas / taustes sajūtas. //

C8 (zvaigzne) Skaitlis 1. Prieks. Pieskāriena / ožas / taustes sajūtas.

C9 (peldēt) Sāļums. Aukstums. Medības.

C10 (izstiepties) Šķitums. Atklāsme. Palielināšanās. Izaugsme.

C11 (peldēt) Liedags. Vīrišķis / sieviete.

C12 (aizsniegt) Mīlestība.

Plašāks iepriekšējā pieraksts varētu būt šāds:

Enge hantēhei, agatē embokēka iirubushei kaksheisē, hēavvahei; hēvai'ihei, kaksheintē, enpeleiuu asahen enge.

Visprecīzākajam tulkojumam latviski jāskan dzejā, bet pasvītrosim, ka tulkojums tomēr ir tikai aptuvens: No mīlas tēvišķās tu izstumta un devies jūrup klaidā nemīlīgā, aukstā; tās pirmās sāpes dzīvē tavā ir, bet pirmais tavas dzīves prieks te, medīblaukos saltos, sāļos, rast jaunas draudzenes un viņu pulka kvēlā mīlā silt.

Pamatatšķirības starp cilvēku un jilanē valodu ir tik lielas, ka tās dažam var būt nepārvarams šķērslis mēģinājumos apgūt jilanē valodu. Cilvēciskas būtnes, kas savā starpā sarunājas dažādās valodās, sāk saprasties, norādot uz lietām ap sevi un saucot tās vārdā: akmens, koks, lapa. Pēc zināmas saprašanās viņi nonāk pie darbībām: «Met akmeni, pacel lapu.»

Tā tas nenotiek attiecībā uz jilanē. Viņas nenosauc priekšmetus, bet tos apraksta. Lietvārdu «krēsls» viņas aprakstīs kā «neliels koka gabals, uz kura apsēsties.» Kur mums jālieto vienkāršs lietvārds «durvis», jilanē būs citāda valodas konstrukcija: «ieeja siltā vietā.» No otras puses, savukārt, tā varētu būt «izeja uz aukstu vietu».

Šādus jēdzienus nesaprata Isele. (Sk. 80. Ipp.) Viņa iegaumēja dažus vārdus, un tai bija pavirša nojēga par kontrolžestu lietošanu. Kad Vaintē mēģināja ar viņu runāt, viņa teica: (*) esekapen (t) yidshepen (y) yileibesat (r) efenduuruu (1) yilsatuu (*) yilsatefen.

To var tulkot tā: (zvaigzne) galvenā prasība; (uzkumpt) pavēle kādai runāt; (izstiepties) runas grūtību jēdziens; (izstiepties) dzīves turpināšanās jēdziens; (uzkumpt) runas spēju pieauguma jēdziens; (zvaigzne) valoda nozīmē dzīvību.

Tulkojums: «Es personiski un nelokāmi pieprasu: runā kā kāda no jileibēm — tām, kam valoda sagādā grūtības. Šādā veidā tu saglabāsi dzīvību un varēsi turpināt dzīvot. Valoda nozīmē izaugsmi! Lūdzu, saproti jel: valoda nozīmē dzīvi.»

Viss, ko Isele no sevis varēja izdabūt, bija: «has leibe ēnē uu.» Viņa domāja, ka saka: «man ir grūti runāt, lūdzu…» Tas kas no tā iznāca un diemžēl bija viņai liktenīgi, vairāk izklausījās pēc: «sieviete — vecums / sairums — pieaugums — piekāpība.» Viņas pielaistās kļūdas:

(1) «man ir» šeit nenozīmē «es», bet «sieviete». Pārpratuma cēlonis ir tas, ka Enga brīžos, kad runāja par sievieti, norādīja uz sevi.

(2) «leibe» patiesi nozimē «grūtības», ja tas teikts vienlaikus ar kontrolžestu, kurš satur zināmu samulsuma pakāpi, piemēram, «uzkumpt», «saliekties» vai «tupēt». Bez tā šī nozīme robežojas ar vecuma jēdzienu, kas nozīmē lejupslīdes procesu ne tikai jilanē valodā vien.

(3) «ēnē» nebūt nenozīmē «runāt», bet gan «pieaugums», jo jilanē šīs idejas apvieno visai bieži.

(4) «uu» bija bieži lietots apzīmējums iedrošināšanai, pamudinājumam Engas mācību stundās, bet tas nozīmē tādus jēdzienus kā «attīstīties», «censties», «ķerties klāt». Tas nenozīmē «lūdzu».

Tā kā Iselei nebija astes, viņa nevarēja pareizi parādīt žestu «segt». Piedevām viņa vēl pieļāva fatālu kļūdu, atdarinādama Vaintē beidzamo — «zvaigznes» pozu, kas apliecina draudīgu pārākumu. Tādēļ Vaintē nosprieda, ka Isele teikusi kaut ko tamlīdzīgu: «Večas novīstot kļūst pielaidīgas» vai, iespējams, ka tā: «sievišķim novecojot, aug viņas piekāpība». Vaintē pamatoti zaudēja pacietību; viņas dusmas vēl pavairoja fakts, ka bijusi laipna pret šo lopiņu, kurš ne vien nezemojās, bet pat izslējās viņai pretī kā «zvaigzne».

Keriks, turpretī, teica tā:

(k) esekakurud (h) esekyilshan (i) elel (I) leibeleibe. Kompleksā tas nozīmē (segt) pilnīgu riebuma pārtraukšanu ar (celties) lielu vēlēšanos runāt (neitrālā) ilgi jo ilgi (neitrālā) grūti-grūti.

To Vaintē saprata kā: «Es ļoti negribu mirt. Es ļoti gribu mācēt runāt. (Padevīgi.) Tas nākas ļoti ilgi, ļoti grūti.» Sākumā Vaintē neievēroja kontrolžestu «segt», jo Kerikam nebija astes. Toties viņa saprata «celties» un lēnām atskārta, ko viņš gribējis teikt.

Tani

Pasaules vēsture ir rakstīta tās iežos. Kaut pastāv vēl arī neatbildēti jautājumi, tomēr vispārējā mūsu planētas vēsture no paleozoja ēras līdz pat mūsdienām ir fiksēta fosilajās atliekās. Senās dzīvibas laikmetā — pirms 605 miljoniem gadu — vienīgās būtnes, kas mita seklajās, siltajās jūrās, bija tārpi, medūzas un citi bezmugurkaulnieki. Kontinenti tolaik veidoja monolītu laidumu, ko sauca par Pangeju.

Tieši tajos laikos dažas jūras radības veidoja kaļķa čaulas atbalstam un aizsardzībai. Iekšējo skeletu attīstība sekoja vēlāk, līdz ar pirmajām zivīm. Vēlākajām zivīm jau bija plaušas un daivveidigas spuras. Kad tās uzdrošinājās iznākt no jūras, šīs spuras ļāva tām izdarīt pirmo atspērienu pret sauszemi. Apmēram pirms 290 miljoniem gadu no tām attīstījās abinieki, pirmo rāpuļu priekšteči.

Pirmie dinozauri uz Zemes parādījās tikai kādu nieku senāk par 205 miljoniem gadu, bet, iekām jūras ūdeņi ievēlās Pangejas masiva pirmajās plaisās, dinozauri jau bija izplatījušies pa visu pasauli — katrā gigantiskā kontinenta daļā. kas pēc tam sadalījās mazākos kontinentos, kurus pazistam šodien. Tā bija ķirzaku pasaule, ik nišu dzīvajā dabā aizpildīja ķirzakas, 135 miljonus gadu tās nedaliti valdīja šajā pasaulē, līdz pār viņiem nāca pastarā tiesa. Okeānā iegāzās meteorīts 10 kilometru diametrā, izsviežot atmosfērā miljoniem tonnu ūdens un putekļu. Dinozauri izmira. Gāja bojā 70 procentu tajā laikā dzīvojušo sugu. Pavērās ceļš ciršļveidīgiem sīkuļiem — visu mūsdienu zidītāju priekštečiem. Tie nu sāka izvērsties, līdz mazpamazām apdzīvoja visu zemeslodi.

Tikai galaktiska sagadīšanās, mūžības kauliņu spēle lika nokrist milzu bluķim, kas satricināja visu planētu.

Bet ja nu tas būtu gājis secen? Ja varbūtības likums būtu lēmis citādi un bumba no izplatījuma Zemi nebūtu ķērusi? Kā tādā gadījumā pasaule izskatītos šodien?

Pirmā acīmredzamā atšķirība varētu būt tā, ka nebūtu Islandes, jo šī vulkāniskas izcelsmes sala iezīmē vietu, kur meteorīts sadragāja Zemes garozu un ieurbās mantijā.

Otra lielākā atšķirība būtu vēl līdz šim neizprastajā vispasaules klimata pulsācijas ritmā. Mēs zinām, ka dažādi ledus laikmeti nākuši un gājuši, taču nav zināms, kāpēc. Zinām arī, ka pagātnē izmainījās Zemes polaritāte, ka magnētiskais ziemeļpols šodien nonācis dienvidos, bet nejaužam, kāpēc tas tā. Šķiet tomēr, ka, ja nu Zemi nebūtu ķēris meteorīts, kas sabangoja atmosfēru pār visu planētu, tad leduslaikmetu cikls un kontinentu veidošanās ievirzītos citās sliedēs.

Palūkosimies, kāda varētu būt bijusi pasaule.

Dinozauru kundzība nav sagrauta. Pasaule pieder viņiem, un tie dominē ikvienā kontinentā. Un radības kronis ir jilanē.

Tikai rietumu puslodē ir citādi. Kaut gan Dienvidamerikā nedalīti valda rāpuļi, ziemeļos vērojama nedaudz atšķirīga aina.

Centrālamerikas zemes strēle, kas savieno ziemeļu un dienvidu Ameriku, dažādos ģeoloģiskajos periodos atradusies zem okeāna līmeņa. Kādā kritiskā periodā zemes garozas lūzums ļāva jūrai pārklāt lielāko daļu Ziemeļamerikas. Neilgi pēc tam uz dienvidiem sāka slīdēt šļūdoņu ledus vairogs, bezmaz sasniedzot plašās iekšzemes jūras krastu, tādēļ miljoniem gadu še valdīja ziema, atslābinot savas skavas tikai pašā vasaras vidū. Aukstasiņu sugas izmira, dodot ceļu siltasiņu dzīvniekiem. Šajā sauszemes masīvā uzplauka un attīstījās tieši tie, kļūdami par dominējošajām dzīvības formām.

Kad ledus vairogi atkāpās, zīdītāji izplatījās uz ziemeļiem. Ar laiku Vidusamerikas sauszemes tilts atkal pacēlās virs jūras līmeņa, un zīdītāji saimniekoja visā plašumā no okeāna līdz okeānam, līdz pakāpeniski sāka atgriezties rāpuļi. Bruņās slēgtiem astoņdesmittonnīgiem briesmoņiem zīdītāji nespēja pretoties, neatlika nekas cits, kā atkāpties.

Siltasiņu radības varēja izdzīvot tikai ziemeļos un kalnu apvidos. Viņu vidū bija arī Jaunās Pasaules primāti, no kuriem attīstījās tani.

Tātad, Vecajā Pasaulē zīdītāju nav, tur mīt tikai dinozauri. Nav lāču un suņveidīgo, toties briežu un stirnu Jaunajā Pasaulē netrūkst, — no sīkām sugām līdz pat milzīgajam Ziemeļamerikas alnim. Te mīt mastodonti un pulka somaiņu, ieskaitot zobenzobu tīģerus. Zīdītāji plašā daudzveidībā apdzīvo auglīgo joslu uz dienvidiem no ledājiem un uz ziemeļiem no aukstasiņu zauriem.

Vairums tanu zem skarbās vides spaidiem nav attīstījušies tālāk par klejojošu mednieku sabiedrību. Toties šādai dzīvei viņi ir pielāgojušies īpaši sekmīgi. Ir gan arī izņēmumi, tādi kā saski, kas sasnieguši stabilu neolīta zemkopju attīstības līmeni. Viņi izkopuši aušanas un podniecības amata prasmi, viņu sabiedrība ir vairāk noslāņojusies un augstāk organizēta. Tas gan nenozīmē, ka viņi kaut kādā ziņā būtu pārāki par tanu medniekiem, kuriem arī bija bagāta valoda, primitīvas mākslas formas, daudz praktisku iemaņu un stabilas ģimeņu grupu attiecības.

Marbaka valoda

Marbaks, lidzīgi citām valodām, kurās runāja tani, bija mūsdienīgāks tās pirmvalodas dialekts, kuru sauca par Austrumkrasta valodu. Marbakā «vīrs» ir «hannas», daudzskaitlī — «hannasan». Variācijas ir «hennasan» — velamana mēlē, «hnas» levrevasanā, «neses» — lebnarojā utt..

Visi šo mazo cilšu grupu nosaukumi ir aprakstoši, piemēram, «velamani» nozīmē «salinieki», «levrevasani» — «melnteltieši», t.i., «ļaudis no melnajām teltīm». Sieviete ir «linga», daudzskaitlī «lingai», kam plaši izplatīta līdzība. Personas bezdzimuma apzīmējums ir «ter», no kura ir atvasināts daudzskaitlis «tanu», kas pieņemts kā pamatapzīmējums visiem citiem cilvēkiem.

Visbiežāk lietotā viriešu dzimtes lietvārda locīšana ir sekojoša:

Vienskaitlis Daudzskaitlis

Nominatīvs hannas hannasan

Akuzatīvs hannas hannasan

Ģenitivs hannasa hannasanna

Datīvs hannasi hannasanni

Lokatīvs hannasi hannasanni

Instrumentālis ļiannasom hannasom

Marbaka v ārdnīca

Marbaks Latvie šu valoda

alladjex zintnieks, šamanis

amaratan nemirstīgie (dievišķās būtnes)

arnhvīt vanags

atta tētis

bana dēlēns

beka sasiet (mezglā)

bensīl sfagnu sūnas

daļas zupa

egoman zvērējušie

ekotaz riekstu-ogu mikslis

elsk mastodonts

erman debesis

Ermanpadar debestēvs

hans karagājiens

hannas vīrs, vīrietis

hannasan vīri, vīrieši

hardalt kalmārs

hault divdesmit (vīru skaits)

TOC \o "1–3" \h \z himin kalns

istak ceļš

kurmar upe

kurro vadonis

levrelag apmetnes vieta

levrevasan melno telšu ļaudis

ley izdega

linga sieviete

lingai sievietes

madrap mokasīns

margalus ķirzaku pazinējs

mar mati

marag aukstasiņu dzīvnieks

marin zvaigzne

marsk ihtiozaurs

murgu vārda «marag» daudzskaitlis

nat slepkava

naudinz mednieks

parad brasls

sammad jaukta ļaužu grupa

sammadar vēlēts samada virsaitis

stessi liedags

tais labība

tanu ļaudis

ter persona

terred ļaužu grupa darbībā

terredar šādas grupas vadonis

tharm gars, dvēsele

torsk ihtiozaurs

torskan ihtiozauri

torskanat ihtiozauru bars

ulfadan garbardis

vvedam sala

Jilan ē vārdnīcā

Jilanē Latviešu valoda

(Piezīme: šis saraksts ietver kā vienkāršākus runas elementus, tā biežākos žestus-pozas.)

dee šis

ee ara

eede tas

eesen plakanums

efen dzīve

efenburu bērnībā noformējusies grupa

efenselē efenbara locekle

eisek dubļi

eisekol dzīvnieks-bagars

eiset atbildība

eistaa pilsētas valdniece

eksei cēlonis

elin mazs

embo spiediens

empē uzslava

end šķitums

enet ezers

ēnē krājums

enge mīlestība

enteesenat pleziozaurs

ento katrs atsevišķi; pa vienam

Entoban< Āfrika

erek ātrums

esek virsotne

esekasak perēšanas liedagu apsardze

esik dienvidi

espei poza

eto< šāviens

fafn ķert

far< jautāt

fargi kāda, kas mācās runāt

gen jauns

Gendasi Ziemeļamerika

gul dzirde

hais prāts

han vīrišķība

hanalē vīrišķu mītne

has sieviete

has dzeltenums

(N.B. - šie abi iepriekšminētie jēdzieni vienmēr tiek atšķirti ar kontrolžesta izvēli.)

hē skaitlis «viens»

hen virietis / sieviete; virišķais / sievišķais

hent revolūcija

hēsotsan šautras raidošs ierocis

hornsopa ģenētiska forma

igi ieeja

ihei ožas / taustes sajūta

ineg vecs

lnegban< pilsēta-mājas

inlē liela izmēra

intē medibas

ipol berzt; spodrināt

Isegnet Vidusjūra

isek ziemeļi

ka< pārtraukšana

kain skatiena līnija

kakh sāls

kal inde

kalkasi ērkšķu krūms

kasei ērkšķis

kem gaisma

khets izliekums

kiyis austrumi

kru īss

lan< kopošanās

leibe grūtības

lek sliktums

mal bez raizēm

man< pēdējais

Maninlē Kuba

melik tumšs

natē draudzene

nefmakel radījums-apsējs

neni galvaskauss

nenitesk triceratopss

nin trūkums

ninsē bezatbildīgs

nu< atbilstība

okol zarnas

onetsensast stegozaurs

pelei atklājums

rubu bezsvara

ruud pārtraukums

sas< ātrums

sat vienādība

selē atkarība

sēsē kustība

sete darba grupa

shak maiņa

shan griba

shei aukstums

sokēi līdums

son< elements

stal vajāt

takh tīrs

tarakast apseglots jājamlops

tesk ieliekums

top skriet

tsan dzīvnieks

tso sūds

tuup tukls, neveikls

unut rāpot

unutakh matēdājs kailgliemezis

uruketo ihtiozaurs-mutants

uruktop astoņkājains mutants-nastnesis

urukub brontozaurs

ustu asinis

uu augt

ustuzou zīdītājs

yil valoda

Zooloģija

Apmetnis

(Selachii: Eiasmobranchus kappe mutatus) Jilanē izmanto, lai sasildītos naktī vai nemīlīgā laikā. Šiem radijumiem nav pilnīgi nekāda saprāta, bet labi barotu mantiju ķermeņa temperatūra pastāvīgi turas ap 102 grādiem pēc Fārenheita (apmēram 39 °C).

Araketo

(lchthyopterygia: lchthyosaurus monstrosus mulatus) Vislielākā no jūras ķirzakām, kas pieder milzīgo ūdens dinozauru dzimtai. Gēnu inženierija un selekcija gadu tūkstošos izveidoja ihtiozauru celmu, kurš morfoloģiski stipri attālinājies no izejas celma. Virs mugurkaula tiem izveidojies plašs dobums, kurš atveras muguras spuras vidū un tiek izmantots ļaužu un kravas izvietošanai.

Araktops

(Chelonia: Psittachosaurus montanoceratops mutatus) Viens no visvairāk pārveidotajiem jilanē dzīvniekiem. To izmanto kā sauszemes transportlīdzekli, kurš pārvar lielus attālumus ar smagām kravām. Gēnu duplikācijas rezultātā tam ir astoņas kājas.

Banzemnila

(Metatheria: Didelphys dimidiata) Sārti pelēks somainis ar trim melnām joslām pār muguru. Tas spēj pieķerties priekšmetiem ar asti un pakaļkājām, kuru īkšķi novietoti pret citiem pirkstiem. Plēsējs, ķer žurkas un peles. Saski to piejaucējuši un izmanto, lai atbrīvotu savus labības apcirkņus no šiem kaitēkļiem.

Dižbriedis

(Eutheria: Alces machlis gigas) Lielākais no briežveidīgajiem. Izceļas Cervidae dzimtā ar savu iespaidīgo ragu platumu. Tani to medī ne tikai gaļai, bet arī vērtīgās ādas dēļ, kuru galvenokārt izmanto teltīm.

Eisikola

(Eutheria: Trichechus latirostris mutatus) Ūdens zīdītājs, augēdājs, kurš filtrē ūdenstilpes gultni, lai iegūtu bentiskus ūdensaugus. Mutantiem ievērojami palielināti izmēri, un tos izmanto ūdenstilpju gultņu tīrīšanai un bagarēšanai.

Elinous

(Saurischia: Coelurosaurus compsognathus) Mazs, veikls zaurs, kuru jilanē audzē, lai apkarotu sīkus kaitīgus zīdītājus. Krāsainās ādas un pakļāvīgās dabas dēļ dzīvnieks nereti kļūst par mājas luteklīti.

Enicenzasts

(Ornithischia: Stegosaurus variatus) Lielākais no plākšņzauriem. Šo milzīgo zālēdāju no uzbrukumiem pasargā divas plākšņu rindas pār kaklu un muguru, kā arī vareni dzelkšņi uz astes. Tas parādījās vēlīnā Juras" periodā, un tikai jilanē modrā aizsardzība paglābusi šo dzīvo pārakmeņojumu no izmiršanas.

Ent īsenats

(Sauropterygia: Elasmosaurus plesiosaurus) Plēsīgs jūras rāpulis, pielāgojies pelaģiskam dzīvesveidam un maz izmainījies kopš Krīta perioda. Raksturīga maza galva un garš čūskveida kakls. Airveida pleznas apmēram tādas kā jūras bruņurupučiem. Nesen selekcionētajām pasugām palielināta smadzeņu masa, un tās pakļaujas dresūrai, kuras rezultātā tiek izmantotas kā barības piegādātājas araketo (lchthyosaurus monstrosus mutatus).

Epetruks

(Tyrannosaurus rex) Lielākais un bīstamākais

plēsīgais dinozaurs. Augumā pārsniedz 40 pēdas (12 m), tēviņu masa — līdz 7 tonnām.

Priekškājas — mazas, bet stipras. Savu lielo izmēru dēļ ir samērā lēnīgs, tāpēc uzbrūk tikai lielākajiem dzīvniekiem. Lielu daļu barības iegūst, atņemot laupījumu mazākiem plēsējiem.

Hezocans

(Squamata: Paravaranus comensualis mutatus) Ši varānu suga tiktāl pārveidota, ka palicis maz kopīga ar izejas sugu. No Brachinus ģints vabolēm iegūtie gāzu dziedzeri rada spiedienu, kas izgrūž dzelksni, kura smaile, izejot caur speciāli selekcionētas Tetradontidae ģints zivs vairošanās orgāniem, kļūst indīga. Tā ir visnāvējošākā zināmā inde: jau 500 molekulu pietiek, lai izraisītu paralīzi ar sekojošu nāvi. Dzelkšņus iegūst no speciāliem krūmiem.

Jūgankšaā

(Squamata: Phrynosoma fjernsyna mutatus) Tā kā jilanē valodu līdz ar skaņām veido ādas krāsas maiņa un kustības, rakstu valoda ir neiespējama, un tā arī nav izveidojusies. Vēsturiski zināšanas tikušas nodotas mutiski; informācijas ierakstīšana kļuva iespējama tikai pēc dzīvu šķidro kristālu displeja izaudzēšanas, kurā attēls kustas vienlaikus ar skaņas ierakstu atskaņošanu.

Jūnatehs

(Mollusca: Deroceras agreste mutatus) Viens no jilanē tehnoloģijas stipri pārveidotajiem dzīvniekiem. Šis gliemis it viegli pārstrādā grūti sagremojamas olbaltumvielas, galvenokārt matu, epider- mas, nagu utt. ragvielu.

Laiva

(Cephalopoda: Archeololigo olcostephanus mutatus) Jilanē ūdenstransporta līdzeklis. Pārvietojas, uz aizmuguri izgrūžot ūdens strūklas. Šo radījumu nosacītās garīgās spējas pielīdzināmas viņu senču — kalmāru saprātam, bet ar to pietiek, lai pēc speciālas dresūras apgūtu noteiktas vienkāršas komandas.

Mastodonts

(Eutheria: Mastodon americanus) Liels zīdītājs ar gariem triekņiem, kas ir pārveidoti priekšzobi. Tā tvērējorgāns ir snuķis, kurš sniedzas līdz zemei. Tani to piejaucējuši, lai varētu mērot garu ceļu medību sirojumos līdzi ar visu savu mantību, kas sakrauta uz šļūceņiem.

Nenitesks

(Ornithischia: Triceratops elatus) Četrkājains zālēdājs, kuram raksturīgi trīs ragi uz kaula galvasvairoga. Neizmainījies kopš Krīta perioda. Vairojas, dējot olas. Smadzeņu tilpums ir mazs, un saprāta vēl mazāk. Aug lēni, līdz ar to nav praktiski izmantojams kā gaļas lops, toties ir dekoratīvs.

Sandu ū

(Anuva: Rana catesbiana mutatus) Iejaukšanās dzīvnieka gēnu struktūrā izmainījusi šo vardi pilnībā. Par sugu liecina tikai āda. Pareizi kombinējot gaismas krišanas leņķi caur tās galvas dzīvajām lēcām, var panākt palielinājumu līdz 200 reizēm.

Stirna

(Eutheria: Cervus mazama mazama) Stirna, kuras bukiem ir mazi, nežuburoti ragi. Tā nav gluži tāda stirna, kas dzīvo mūsdienās Latvijā (Capreolus capreolus), tomēr ārēji tai visai līdzīgi. Blīvi apdzīvo Ziemeļu puslodes mēreno zonu. Tani izmanto šos dzīvniekus pilnībā — gan gaļu, gan ādu. Ādu ģērē un darina no tās apģērbu un citus ādas piederumus (mokasīnus — madrapus, somas u.c.).

Tarakasts

/Ornithischia: Segnosaurus shiungisaurus mutatus) Plēsīgs dinozaurs ar asu knābi; lielākie īpatņi augumā pārsniedz 18 pēdas. Grūti paļaujas apmācībai un vadāmi ar lielu spēku, bet, attiecīgi izdresēti, kļūst par vērtīgiem transporta līdzekļiem.

Zobenzobu tīģeris

(Metatheria: Machaerodus neogeus) Somaino tīģeru dzimtas pārstāvis. Liels un negants plēsējs, kurš nonāvē laupījumu ar saviem zobenveida ilkņiem, kuri sniedzas ārā pat no aizvērtas mutes. Daži kargu mednieki piejaucējuši šos zvērus un izmanto tos medībās.