Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums: stāstu krājums

Aiz šās neskaidrās_ pēdējās frāzes jaušama mokpilna patiesība. Ārpus tās paliek nostāsti un leģendas, kā ziepju burbuļi spilgtas un ātri gaistošas sensācijas un atklājumi, kuri nav ne plika graša vērti. Aizvien tālāka pagātnē atvirzās šie notikumi. Mēs tiem nevaram tikt līdzi. Straujā pagriezienā pēdas nozūd Nāves upes dzeltenajos ūdeņos. Neskaidrs čuksts atskan līdz purvainajiem krastiem, bet mēs to nesaprotam. Kas gan noticis šai zaļajā tālē? Vai dzirdat, cik viss klusu? Tikai ausīs dūc. Jūs domājat, tur pulsē asinis? Nē. Tur guldz burbuļi karstos, smirdošos rāvājos, čaukst saube kolonas, raud anakondas un zirnekļu tīklos raustās kolibri. Tur putns tukans pie stumbra tīra

savu maigi zaļo un rožaini mēļo knābi un katliņos mutuļodama verd kurare.

Kaut kur debesīs lido mākslīgie pavadoņi, pazemē eksplodē atombumbas, nerimst pilsētu troksnis, brauc kuģi, kauc reaktīvie iznīcinātāji un Ģenerālās Asamblejas zālē kāds ar nagu pārbauda mikrofonu. Bet šeit valda klusums, tāpat kā pirms divsimt, kā pirms tūkstoš gadiem. Klusums. Tikai asiņu pulsējums klusi šalko ausīs.

Nāves upē ūdens jau sārtojas. Tūlīt iestāsies nakts. Nekustīgās debesu zvaigznes un lidojošās selvas zvaigznes tūlīt uzsāks savu nebeidzamo rotaļu …