Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums: stāstu krājums

FIGŪRAS PLAKNĒ

Un tomēr uz dienas beigām, nemaz nesarunājuši, viņi pārgāja savu pētījumu rajona neredzamo robežu un sāka soļot uz Kanjonu. Mihails gāja aiz Jana, un antena tam aiz muguras šūpojās. Viņi nokāpa lejā, nogāja vairākus līkumus. Pēkšņi Jans apstājās un iesaucās:

— Skaties!

— Slidotava, — teica Mihails.

Tas, kas parādījās viņu priekšā, atgādināja mākslīgu veidojumu. Gluda, spīdīga, it kā ar plānu lakas kārtiņu pārklāta pien- balta lente iztecēja no smiltīm un aizplūda prom, pazuzdama Kanjona līkumos.

Bezgalīgie Anizatellas smiltāji — un pēkšņi šī pulētā virsma …

Jans paspēra soli uz priekšu.

— Uzmanīgi, — brīdināja Mihails.

— Tas bija tas, kas spīdēja, — tā kā jautādams, tā kā apgalvodams, sacīja Jans.

Viņš uzkāpa uz «ledus», taču nevarēja paspert ne soli — tik slidens tas bija. Tas pats notika ar. Mihailu. Viņu zābaki no porainā metālelastika, ar kuriem mierīgi varēja uzkāpt stāvā ledus kalnā, slīdēja kā ātrslidošanas slidas. Jans nokrita uz rokām, bet tās aizslīdēja katra uz savu pusi, un viņš skaļi atsitās ar ķiveri pret gludo virsmu. Cauri silikāttitāna stikla hermētiskajai ķiverei Mihails redzēja, kā saviebjas Jana seja.

Pamazām viņi pierada pie plato jokiem. Kustēties pa to varēja, tikai lēni un uzmanīgi cilājot kājas. Vispār tas izskatījās diezgan smieklīgi.

Draugiem kļuva jautri. Viņi krita, cēlās, smējās, viens otru ķircināja. Pati par sevi saprotamā neveiklība, kāda rodas, satiekoties ar kaut ko nepazīstamu, izzuda. Sākumā saspīlētie nervi atlaidās, iestājās atslābums …

Un tieši tad notika negaidītais.

Plato iedegās. Tas dega ar nespodru, dziļumā kvēlojošu gaismu.

— Ko tas varētu nozīmēt? — nesaprašanā jautāja Mihails. — Sī parādība rūpīgi jāizpētī.

— Bet mēs, liekas, rit taisāmies aizlidot? — pasmaidīja Jans.

— Jā, bet…

Ar šo «bet» viņiem sākās grūtas dienas. No vienas puses, bija skaidrs, ka uz Aniza- tellas viņiem nav ko darīt, plāns izpildīts, darbs pabeigts, bet no otras puses… Nevarēja atstāt planētu, nemēģinot atminēt plato noslēpumu.

Visi mēģinājumi atskaldīt kaut gabaliņu sti'klveidīgās vielas, no kuras sastāvēja plato, palika bez rezultātiem. Vienaldzīgi un nesatricināmi tā pretojās gan augsttermālajai uguns strūklai, gan pneimatiskajam urbim ar borila griežņiem. Jans un Mihails pūlējās vaiga sviedros, taču nespēja ieskrambāt «ledū» nevienu svītriņu.

Viņi pamanīja vēl vienu dīvainu plato īpatnību. Kad sākās smilšu vētra un debesis aizklāja mākoņi, plato virsma palika tīra un gaiša, it kā kāds nopūstu no tās katru smilšu graudiņu.

Taču, kad viņi pārliecinājās, ka radio un sonorajai lokācijai nav nekādu rezultātu, bet gamma- un korpuskulārā eholotēšana rādīja 0 dziļumu, viņi gluži apjuka.

— Šeit kaut kas nav kārtībā … — teica «Mihails.

— Kas tad?

— Ka lai tev to pasaku … Acīmredzot plato ir neparasti inerts un nereaģē ne uz kādu ārēju iedarbību. Tas, no vienas puses …

— Bet, no otras — plato tomēr spīd! — iesaucās Jans.

— Tā jau ir tā lieta. Plato spīd, turklāt tā spīdēšanai ir sarežģīts raksturs. Sākumā man likās, ka tā nav atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet tagad …

— Tu kaut ko izdomāji?

— Kā lai tev to pasaku? … Tā vēl nav doma, drīzāk sajūta. Vai atceries, pirmoreiz plato sāka spīdēt-apmēram divdesmit minūtes pēc tam, kad mēs sākām rīkoties pa tā virsmu?

— Neskatījos pulkstenī.

— Es fiksēju laiku. Spīdēšana sākās divdesmitajā minūtē un turpinājās, kamēr mēs tur atradāmies. Toties otrreiz plato «aizdegās» piektajā minūtē, bet trešoreiz — tiklīdz mēs uz tā uzkāpām.

— Nu un tad?

— Pagaidām nekas, — teica Mihails, — klausies tālāk. Tu taču pats pārbaudīji spīdēšanas spektru un teici, ka …

— Neatradu līniju spektrā nevienu raksturīgu līniju.

— Redzi nu, — ar gandarījumu apstiprināja Mihails, — tā nav tāda gaisma, pie kādas esam pieraduši. Tas ir kaut kas, ko mēs uztveram kā gaismu …

— Bet spīdēšanas sākuma moments nemaz nav tik patvaļīgs, — domīgi piezīmēja Jans.

— Liekas, ka tā būtu. Taču ar to vien vēl ir par maz. Es salīdzināju spīdēšanas intensitāti ar dažiem mūsu eksperimentiem un konstatēju interesantu sakarību. Izrādās, ka tad, kad mēģinājām plato izdarīt urbumu, intensitāte palielinājās par divām kārtām; kad iedarbojāmies ar plazmas strūklu — par

septiņām kārtam, bet pārējos gadījumos palika nemainīga!

— Ak tā, — nočukstēja Jans, — tātad tas tomēr reaģē.

— Jā. Bet tā ir ļoti specifiska reakcija. Tā izpaužas tikai šās neizprotamās spīdēšanas mainīgumā, bet visas pārējās īpašības paliek tādas pašas.

• — Jā, interesanti. Ko tad lai mēs darām?

— Novērosim. Palūkosimies, kā spīdēšana mainīsies šodien, — noteica Mihails.

Jans pirmais ieraudzīja uz plato pēdas. Tās stiepās gar tuvāko «krastu», meta cilpas un noslēdzās aplī. Tās tik ļoti atgādināja bļitkotāja pēdas, kad viņš meklē vietu kārtējai dobītei ledū, ka Jans iesaucās:

— Tas nu gan…

— Interesanti, — nomurmināja Mihails, pielikdams soli.

Viņi ātri nokāpa lejā. Tikai tad tie ievēroja, ka šīs pēdas nav gluži parastas.

— Savādas pēdas, — brīnījās Jans, — tās nav vis pēdas, bet tikai pēdu ārējās kontūras.

— Vai tās ir mūsu pēdas?

— Kā gan cita? Šīs ir tavas, bet tās, mazākās, — manas.

— Nu, uzliec kāju! Tikai uzmanīgi, ka ne- paslīdi.

Jans neveikli piegāja klāt tuvākajai kontūrai un uzlika virsū kāju.

— Jā, tās ir tavas pēdas!

— Un te ir tavu roku pēdas! — priecīgi iesaucās Jans. Un te tu pieskāries ar pakausi!

— Toties šos astoņniekus atstājusi tava dibenpuse, — drūmi piebilda Mihails, atcerēdamies dienu, kad viņi pirmo reizi iepazinās ar plato.

Viņi apklusa, vērīgi aplūkodami figūrām izrotāto plato virsmu.

— Palūk, zvaigzne!

Patiešām, uz «ledus» bija redzamas nere* gulāras formas zvaigznes kontūras. Tā izskatījās pēc izpūrušas saules.

— Tās ir mūsu plazmas strūklas pēdas.

— Tā izskatās.

— Un te darbojies pneimatiskais urbis,— rādīja Mihails.

Viņš paņēma transportieri un uzlika to uz «ledus». Pacēla transportieri — uz ledus zaļās ugunīs dega pusloks. Tad kontūru krāsa sāka mainīties. Tās kļuva oranžas, violetas, gaišzilas.

— Tagad iesim prom no šejienes! — pēkšņi iesaucās Jans.

Mihails vērīgi viņā palūkojās un pamāja. Viņi nogāja no plato un apsēdās smiltīs.

— Nesaprotami, — teica Jans. — Ar ko mums ir darīšana? … Tā ir viela ar neparastām īpašībām.

— Viela?

— Ko tu gribi sacīt?

— Neko. Vienkārši tikai apšaubu tava raksturojuma kategoriskumu. Turpini.

— Tātad tā ir viela, — stūrgalvīgi atkār

toja Jans, — kas uzrāda dīvainas īpašības. Esam sastapušies ar īpašu, līdz šim nepazīstamu ķīmisku matērijas stāvokli…

— Vai ar īpašu tās formu.

— Jā.

— Tas ir iespejams. Iespejams kā viens, tā otrs, kā arī trešais, ko mēs nezinām. Tavu pieņēmumu zināmā mērā apstiprina plato ārkārtējais inertums. Turpretī man rodas doma, ka mums ir darīšana ar jauna veida matēriju. Mūsu aparāti nav spējīgi gūt nekādu drošu informāciju. Minēsim kaut vai tikai eholota rādīto dziļuma nulli. Tas ir kaut kas pavisam absurds!

— Un šī gaisma …

— Vārdu sakot, brīnumi. Bet es gribu teikt ko citu. Tu runāji par plato inertumu, bet es pievērsu uzmanību tā reaktivitātei.

— Spīdumam?

— Jā. Mūsu acu priekšā norisinājās interesanta parādība …

— Spīdēšanas evolūcija?

— Tieši tā. Sākumā spīdums mainījās kvantitatīvi. Tas pieauga, kad palielinājās iedarbības spēks, un ar laiku sāka straujāk reaģēt uz mūsu manipulācijām. Tagad spīdēšanas raksturs mainījies kvalitatīvi: radušās kontūras. Plato reaģēšanā radies taisni satriecošs lēciens. Noticis kaut kas pavisam neticams — mainījies ķīmisko reakciju tips.

— Neredzu tur nekā savāda.

— Ja mums būtu darīšana kaut vai ar vielu, kurai piemīt dīvainas īpašības, reakcija nebūtu mainījusies, atkārtojoties vienādām darbībām. Magnēts taču vienmēr paliek magnēts. Plato ir sistēma, kas spējīga pārkārtot, mainīt mijiedarbību ar apkārtējo vidi. Vai tu zini, kas tas ir?

— Nu?

— Informācijās iekārta, ko radījuši vai nu izmirušie Anizatellas iedzīvotāji, vai atnācēji no zvaigznēm.

— Oho! Tu jau esi aizrunājies līdz fantastikai … Man tagad vajadzētu sajūsmināties. Bet es domāju, ka tavu ģeniālo ideju var eksperimentāli pārbaudīt.

— Kā?

— Ka tad parbauda tāda veida mašīnas? Uzdod jautājumus, saņem atbildes, — sacīja Jans pieceldamies.

— Bet tad jāzina, kur šai mašīnai ir pievads un pēc kādas sistēmas tā programmēta.

— Tīrais nieks. Tas jau tāpat skaidri redzams. Pievads ir visa plato virsma. Tā taču reaģēja uz pieskārieniem. Bet kods, kods … — Jans sarauca pieri. — Kods var būt dubults, — viņš apņēmīgi noteica.

— Labi, varam pamēģināt. Ja jau plato konstatē formu, jebkuri divi dažādas konfigurācijas priekšmeti var noderēt…

— Par signāliem «jā» vai «nē». Varam ņemt to pašu matu suku un transportieri.

Viņi atgriezās pie plato.

— Ko mēs jautāsim?

— Divreiz divi —- četri, protams ..,

— Viņa rēķina, — beidzot sacīja Mihails, — turklāt labi rēķina.

— Jā, tas ir plato ar saprašanu. — Jans brīdi klusēja, tad piebilda: — Pat mazliet neomulīgi.

— Pag, — ātri iesaucās Mihails, — uzdo- sim kādu sarežģītāku jautājumu, lai aprēķina apļa laukumu.

Bet plato izturējās ļoti savādi. Tas neaprēķināja vis apļa laukumu, bet gan riņķa līnijas garumu, nevis trijstūra laukumu, bet tā perimetru, nevis lodes tilpumu, bet atkal ekvivalento diametru.

— Kaut kāda defektīva domāšana, — sacīja Mihails.

Viņi uzdeva desmitiem jautājumu — lika noteikt piramīdu, konusu un kubu tilpumu, bet plato ikreiz stūrgalvīgi paziņoja, cik gara ir lauzta līnija, kas iezīmē stereometrisko figūru pamatus.

Diena gāja uz beigām.

— Šodienai pietiek, — teica Jans. — Iesim …

— Paklau … Un ja nu tas ir divdimen- siju? — jautāja Mihails, kad viņi jau tuvojās raketei.

— Kā tā?

— Man tas ienaca prātā, tiklīdz ieraudzīju pēdas.

— Bet kāpēc?!

— Tu taču pats ievēroji, ka plato nespēj iet pāri «robežai… Un… un tam nav pieejama stereāmetrija.

— Bet ari plakne tas risina tikai ar peri- letru saistītus uzdevumus.

— Tā jau ir tā lieta! Tas nespēj apjēgt aukumu.

— Kas par muļķībām!

— Bet vai tu pats vari kaut vai visvien- āršāko kubu ieraudzīt uzreiz, no visām usēm?

— Varu. — Jans apstājās. — Taču, pag…

— Tas jau ir tas joks. Tu nekad neredzēsi airāk par trim šķautnēm! Bet tagad iedomā- ies, ka šis plato ir plakans Visums, kurā nājo divdimensiju būtnes, kas ne vien ne- pēj pārvietoties trešajā dimensijā, bet pat ievar to iedomāties. Un arī mēs ar tevi, nor- tiāli trīsdimensiju puiši, nokļūdami uz plato, sam nonākuši viņu pasaulē. Vai saproti?

— Tad tādēļ ir kontūras! Vienmēr tikai ;ontūras. Viņiem mēs esam tikai pazoles, ilaknes, kaš tieši saskaras ar plato … Jā, iet kāpēc viņiem nav aptverams plakanas igūras laukuma jēdziens?

— Tāpēc ka tā ir slēgta figūra! Viņi taču ;pēj redzēt vai vēl kaut kā sajust tikai līnijas, :as atrodas viņu plaknē. Jebkuru priekš- netu viņi uztver tikai kā līnijas. Tiem nevar )ūt figūras jēdziena. Citādi taču viņiem vaja- izētu kaut mazmazlietiņ pacelties virs plak- īes, un tas nozīmē ieiet trešajā dimensijā, fa iedomājamies, ka viena no šīm būtnēm saceltos virs plaknes, tad taču tā pilnīgi aiz- etu no tai līdzīgo būtņu pasaules, pazustu, izzustu nezināmā virzienā. Vai saproti? — Viņš gandrīz vai kliedza.

— Tātad, kad mēs no plato aizvācām lietas vai pārvietojāmies pa to paši, arī mēs tām iz- zudām pavisam neaptveramā veidā?

— Protams!

— Velns parāvis! Tad ir saprotams, kāpēc aparāti izturējās tik savādi. Ja nav dziļuma, urbšana zaudē jebkādu jēgu. Izturība arī. Tie visi taču ir trīsdimensiju pasaules atribūti.

— Jā, jā, — viņu pārtrauca Mihails. — Figūras centru viņi nepavisam nespēj aptvert! Viņu pasaulē tā nemaz nav, jo arī pašu figūru tādu, kāda tā ir īstenībā, viņi nespēj ieraudzīt.

— Tas taču ir ārkārtīgi interesanti… pat ja tu maldies! Cik žēl, ka pienācis laiks lidot prom!

— Man neliek miera viena doma, — klusu teica Mihails. — Pat to iedomāties ir nepatīkami … Ko tad, ja kaut kur ir kādas citas būtnes, kas mums ar tevi ir tikpat neaptveramas kā mēs šīm … divdimensiju?

М. Емцев, Е. Парнов ПОСЛЕДНЕЕ ПУТЕШЕСТВИЕ ПОЛКОВНИКА ФОСЕТТA

Издательство «Зинатне»