Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums

Melnā anakonda

… Indiāņa stāsts mani saviļņoja ar negaidīti spēcīgajām asociācijām un dīvainajām analoģijām. Tas modināja manā galvā neskaidru minējumu bālos asnus, mezdams līganas laipas no agrākās tālās dzīves uz šo nakti pie ugunskura, kas smaržoja pēc arau- kāriju sveķiem. Manas dzīves loģiskais loks vēl gan nebija noslēdzies, taču iezīmējies un izgaismojies kā varavīksne mākoņos, kā zibens zem selvas melnā juma. Līdz pat mūža beigām es riņķošu pa šo loku, pa kuru mani dzīs sirdsapziņas pātaga un alkas aptvert neizzināto.

Indiāņa stāstu pierakstīju vēlāk, pēc atminas. Sākumā centos saglabāt stāstītāja valodas īpatnības un stilu, tad aizrāvos, un stāstījums ieguva manai iztēlei un izpratnei raksturīgo nokrāsu. Acīmredzot arī sudrabotā nezvēra līnija man ir mazliet vairāk izcelta un noteiktāka nekā indiāņa netveramajā stāstījumā, kas laistījās līdzīgi arapai- mas zvīņām. Es neko negribu grozīt. Lai viss paliek, kā ir. Tagad saprotu: jo vairākām ausīm un mutēm iet cauri nostāsts par patiesu notikumu, jo vairāk tas atgādina pasaku.

Klausījos indiāni un vēroju, kā viņš pīpē un smaida. Smeldzošas ilgas sažņaudza manu sirdi. Man blakus sēdēja izcilas tautas pēctecis, viens no pēdējiem dižas un mīklainas civilizācijas pārstāvjiem. Ar katru dienu mēs arvien vairāk attālināmies gan no šās tautas, gan no tās senās kultūras. Mēs viņiem ļaujam aiziet. Tie aizslīd no mums, bālē, gaist, irst līdz ar mūsu sapņiem. Ar katru cilvēku nomirst vesela pasaule. Ar katru indiāni aiziet neatklāts noslēpums.

Ar katru indiāni izzūd tālās pasaules atbalss. Un kurš gan var pateikt, kas zūd, iznīkstot veselai ciltij? Aiziet vesela tauta, nogrimst aizmirstības viļņos kā iznīcībai lemtā, klusējošā Atlantīda.

Apstājieties! Bet vilciens vienmēr ir priekšā. Tas nav panākams. Tas traucas bez tiltiem, nevērodams nekādus noteikumus, tas neiet taisni. Un nevar pat gulties zem riteņiem. Vilciens aiziet melnā tunelī.

Indiāņu asinīm sārtotā Riu Mansu …

Tuvojās lietus periods. Manisaua Misu

upē ūdens bija stipri cēlies. Baltām straumēm brāzdamās pa glumajiem akmeņiem, upe guva majestātisku mieru, tikai ieplūstot miglainajā Šingū. Trauksmainie, izplūkātie pavedieni savijās un zaudēja individualitāti bezgalīgajā plūsmas audumā, kas lēni lija no ciklopiskajām stellēm. Protams, te nevarēja rasties aizsprostojums …

Indiāņa poētiskajā leģendā par Stikla zemi mani ieinteresēja divi momenti, kuros varbūt atspoguļojās patiesi notikumi un parādības. Gribēju noskaidrot, kur rodas dīvainās skaņas, kas šai apvidū esot dzirdamas. Par tādām skaņām rakstījis arī Fosets, turklāt ne vienreiz vien man par tām stāstījuši indiāņi. Tagad tam visam vēl pievienojās mīts.

Sevišķi svarīga man likās ziņa, ka Manisaua Misu tecējums mainoties pēc dabiskā aizsprosta izveidošanās akmeņainajās krācēs. To nevar izdomāt. Tas var atklāties pieredzē, ilgu gadu novērojumos.

Ir pilnīgs pamats domāt, ka Fosets sasniedzis upes deltu aizsprostojuma veidošanās laikā. Ja viņš tiešām te gājis pāri, tas varēja būt ne vēlāk par jūliju vai augustu, proti, laikā, kad ir viszemākais ūdens līmenis un kad aizsprostojums šķiet visreālāks. Tāpēc iespējams, ka Foseta laivu patiešām vai nu aizrāvusi upes pagaidu attekas straume, vai arī viņš maldīgi noturējis pārplūdušos ude- ņus par deltu un novirzījies sānis no Šingū. Pirms devos tālāk, gribēju pārbaudīt, vai tas tā ir.

Lai kā es izjautāju indiāni par Manisaua Misu sazarošanos, viņš nevarēja skaidri pateikt, ar kādām upēm tā savienojas palu laikā. Mēģinādams iztēloties apstākļus, kādos bija nokļuvis Fosets, nolēmu izpētīt ziemeļu krastu, tāpēc ka jūlijā un augustā ziemeļu pietekas ir bagātākas ar ūdeni nekā dienvidu pietekas.

Spēcīgi saaugusī zāle slēpa jebkuru pārmaiņu pēdas, kaut arī tās būtu notikušas tikai pirms nedēļas. Tomēr, ar lupu rokā gandrīz vai rāpodams pa zemi, sameklēju lesa sanesas un satrunējušas drazu kaudzes. Izpētīju visu trasi un ar izbrīnu konstatēju, ka te nekur nav lielu koku. Visapkārt auga milzu cekropijas un bertolecijas, bet šaurajā līkumotajā joslā — tikai sīki krūmi un tīteņi, īsta stiga. Tas varēja būt tikai viens no upes nozarojumiem. Turklāt pastāvīgs, nevis vienreizējs, nejaušs.

Nolēmu doties gar šo klajo joslu. Ceturtajā dienā smakojoša vēsma un odu mākoņi vēstīja, ka tuvojos ezeram vai purvam. Sarkanīgo augsni nomainīja trūdzeme, kas līgani šūpojās zem katra soļa. Mežam izbeidzoties, sākās necaurejami krūmāji, un katru soli vajadzēja izcīnīt gandrīz vai kā kavalērijas uzbrukumā. Mūsu mačetes strādāja bez mitas. Par laimi, krūmu josla nebija plata, un drīz iegājām šalcošas zāles jūrā. Vajadzēja uzvilkt kreklu ar garām piedurknēm. Šķēp- veidīgās lentes ar mikroskopiskiem robiņiem kā abpusēji griezīgi asmeņi nežēlīgi plosīja rokas. Zeme kļuva arvien līganāka. Pirms katra soļa vajadzēja nomīdīt zāli, lai spertu kāju nevis uz zemes, bet gan uz zaļganbaltā zāles seguma. Tā bija lielākas izredzes ne- iegrimt līdz viduklim.

Un tad jau sākās īsts muklājs: ar brūnganu plēvi aizvilkušās bedres, melnas kafijas krāsas lāmas, kas vīdēja cauri zaļās salvijas slānim. Taču daudz lielākas briesmas sevī slēpa zāles segtie laukumi. Tur nu tiešām varēja dabūt galu! Vajadzēja vērīgi ielūkoties katrā puķē. Amfībiju ziedi daiļrunīgi un godīgi brīdināja no briesmām. Turpretī uz samērā stingra pamata augošās puķes es pazinu pārāk vāji.

Izrādījās, ka sešas stundas ilgais nogurdinošais gājiens bijis veltīgs. Tālāk ceļa nebija. Aiz dusmām gandrīz vai raudādams, gāju atpakaļ pa bālgano zāļu stiebru taku. Sviedri koda sejā kā sērskābe. Deniņus pulsējošās asinis plēsa vai pušu.

Mūsu soļu izbiedēti, uz visām pusēm pajuka sienāži un spāres. Pāri galvai aizlidoja gārņi. «Gārņi,» es nodomāju. «Gārņi. Tas nozīmē, ka tur tomēr ir vaļēji ūdeņi. Varbūt tas pats ezers …»

Nolamājos gari un sarežģīti, kā to prot tikai Manausā. Mani pavadoņi apstājās un saskatījās. Nolamājos vēlreiz, jau īsāk, angliski. Viņi devās tālāk. Vieglāk man nekļuva.

Un tomēr nolēmu, ka vēlreiz jāmēģina sasniegt ezeru.

Pēc vienas dienas atpūtas atkal devāmies triecienā. Sakosti līdz satūkumam un strīpaini no kasīšanās, mēs četras dienas pūlējāmies pārvarēt šos nolādētos trīssimt jardus. Rezultātā ar savām asinīm un ciešanām izlauzām ceļu uz ezeru. Ceļu, kas vārda pilnā nozīmē bija bruģēts ar kārtīm un slacīts mūsu sviedriem.

Tūdaļ aiz purva ieraudzījām šauru sarkan- zemes joslu, kas krauji izbeidzās virs lejā melnējošā ezera. Uzplūdu laikā ūdens droši vien paceļas ezerā līdz krastiem un tad strauji krītas, izskalodams krauju, aiznes- dams sev līdzi sarkanas smilšmāla pikas un atsegdams sakņu savijumus.

Ūdens izskatījās melns ne tikai naktī, kā stāstīja leģenda. Starp citu, Amazones baseinā tas nav nekāds retums. No augu paliekām izveidojas humusa vielas, un tās, saskar- damās ar kaļķakmeni, rada nešķīstošus savienojumus, kas nogulsnējas dibenā.

Taču zināšanas un emocijas ne vienmēr iet roku rokā. Ezera izskats iedvesa grūtsirdību ,un nemieru. Debesu zilgme apdzisa. Saules gaisma kaitināja. Nolēmu ļaut cilvēkiem atpūsties, un, lai izklaidētos, pats gribēju pa- klaiņāt ar vinčesteru gar krastu. Bet man sasodīti neveicās. Četrdesmit pēdu attālumā netrāpīju tītaram. Nikns un drūms kā ievainots zilonis lauzos cauri brikšņiem. Indīgs gliemezis man aizkrita aiz apkakles, un kakls tūlīt satūka. Svilināja kā sinepju plāksteris. Tāpēc, kad pamanīju pa stumbru rāpjamies kokos dzīvojošo dzeloņcūku koendu, grasījos raidīt pret to pamatīgu zalvi. Tad apkaunē- jos, ka biju gribējis izgāzt savu īgnumu pār gluži nevainīgu radījumu un izdarīt bezjēdzīgu slepkavību.

Labi, ka nenošāvu koendu. Sastapšanās ar to man palīdzēja atjēgties. Palūkojos apkārt un biju pārsteigts, cik maz saskata saniknots cilvēks. Dusmas tiešām dara aklu. Likās, ka viss,.ko tagad ieraudzīju, bija slēpies no manis līdz pašam pēdējam brīdim. Tiklīdz nomierinājos, pasaule man atkal atklājās.

Mani ieinteresēja pār bezdibeni nokārusies ložņājošo liānu apvīta klints. Sagribējās uzrāpties tajā un pamēģināt binoklī saskatīt pretējo krastu. Klints pakājē rēgojās melna bedre. Noliecos pār to. Pretī uzvēdīja mitrums un kāda savādi vilinoša smarža. Mēģināju izprast, kāda tā īsti ir, un pēkšņi tā likās pretīga. īzslējos taisni un izvilku šķiltavas. Tikko gribēju apgaismot bedri, no tās lēnām pacēlās sātaniska galva …

Pat drudža murgos nevar ieraudzīt tik fantastiski lielu, absolūti melnu un miegaini vienaldzīgu čūskas galvu. Tas bija ļoti retas melno anakondu sugas eksemplārs. To sauc par dormideru jeb «miegaino» tās raksturīgo krācienu dēļ.

Taču šī dormidera klusi un nekustīgi raudzījās manī. Es droši vien tai likos kā niecīga skudriņa. Rokā vēl joprojām turēju aizdedzinātās šķiltavas un nez kādēļ nodomāju, ka velti izdeg benzīns. Par ko gan tikai cilvēks nedomā pašos briesmīgākajos brīžos!

Pakustēties nespēju, un stāvēju kā hipnotizēts iepretī čūskai, kas viegli šūpoja galvu. Varbūt tā arī bija hipnoze. Vismaz smaka, kas plūda no čūskas rīkles, man atkal šķita vilinoša un satraucoša.

Pēkšņi melnais, spīdīgais ķermenis saspringa un čūska izšāvās no alas kā tērauda atspere no pamatnes vai kā neredzēti liela torpēda no pneimatiskā aparāta. Nezvērs zibenīgā ātrumā aizšāvās man garām. Šķiltavu degošā dakts notrīsēja tikai vienu reizi. Bet man šis brīdis likās tikpat bezgalīgs kā drausmīgā nezvēra neiedomājami garais ķermenis.

Dormidera nokrita zemē kā iekrīt ūdenī torpēda, lai trauktos pretī nezināmam mērķim, un atstāja viļņotu sliedi sakustinātajā zālē.

Tai pašā brīdī sajutu savādu tukšumu un ārkārtīgu nespēku. Lēni apsēdos zālē, domādams, ka tūlīt būs jāvemj. Un tikai tad jutu apdeguma izraisītās sāpes. Nolādētās šķiltavas man bija apsvilinājušas trīs pirkstus.

Izdzirdu smagi noplunkšķam ūdeni un Enriko necilvēcīgi iekliedzamies. Bet te, par laimi, iedarbojās bioloģiskā pašaizsardzība un mani pārņēma pilnīga vienaldzība. Vēlāk izrādījās, ka biju gluži vienkārši paģībis.

Vakarā Manuels un Enriko kategoriski atteicās doties kopā ar mani tālāk. Izrādījās, ka melnā anakonda bija metusies ūdenī tikai kādu desmit soju attālumā no tās vietas, kur viņi ķēruši pintado, likdami uz āķa sau- be oliņas. Viņu pārdzīvotās šausmas es labi sapratu. Tie vēl nebija paguvuši atjēgties pēc tikšanās ar dormideru, kad, izdzirduši tālu dunoņu, klusu svilpšanu un sprakšķēšanu, metušies mani meklēt, lai pastāstītu par sastapšanos pie ezera un par savādo dunoņu, bet nekur nevarējuši mani atrast. Arī uz šāvienu es saprotamu iemeslu dēļ neatsaucos. Tikai pēc divām stundām viņi mani atraduši guļam pie klints ar tik baltu seju kā sausa sakne.

Nē, viņi neparko neies tālāk. Nelīdzēja nekāda pierunāšana. Vienīgais, ko man izdevās panākt, bija solījums gaidīt mani.

Viņi aizies no ezera un pa rnūsu iemīto taku atgriezīsies līdz krūmu joslai. Tur viņi uzcels mitekli un gaidīs mani līdz 15. novembrim. Ilgāk nekādi nav iespējams. Jau tā viņu rīcībā būs palikušas ne vairāk kā divas nedēļas, lai līdz lietus perioda sākumam nokļūtu pie Šingū.

Šķīrāmies agri no rīta. Viņi aizgāja pa zālāju, aiznesdami sev līdzi daļu manas apņēmības un optimisma un gandrīz visu kačasu. Atklāti sakot, jutos ļoti skumji, norau- dzīdamies tiem pakaļ. Gribējās uzsaukt, lai viņi apstājas un pagaida. Bet es nesaucu. Un zāle sakļāvās aiz Manuela, kurš gāja beidzamais,