Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums

„Tev nav jabaidas neveiksmes..

Tātad par pulkveža Foseta pēdējo ekspedīciju. Pievērsīsimies dokumentiem. «Man dažkārt gadījās piedzīvot vilšanos,» rakstīja Fosets 1925. gadā, «pēc ekspedīcijas uz Gon- guži es kādu laiku šaubījos par senu pilsētu eksistenci, bet pēc tam redzēju drupas, kas liecināja, ka vismaz daļa nostāstu ir patiesi. Vel arvien šķiet iespējams, ka mans galvenais mērķis «Z» ar seno iedzīvotāju atliekām nav nekas cits kā mežā slēpusies pilsēta, ko Rapozo atklāja 1753. gadā. Tā neatrodas pie Singū upes, ne arī Matugrosū. Ja mums kādreiz būs lemts sasniegt «Z», mēs droši vien tur pakavēsimies krietni ilgu laiku, jo tikai neveiksmīgi ceļojumi beidzas ātri.»

Beidzamās rindiņas pasvītrojis esmu es. Arī turpmāk pasvītrošu citēto dokumentu svarīgākās vietas. Cik žēl, ka šīs rindiņas savlaicīgi nav saistījušas pētnieku uzmanību! Bet par to vēlāk …

Pulkvedis Fosets savu maršrutu bija nodomājis sākt no Beigtā zirga nometnes (dienvidu platuma 11°43', rietumu garuma 54°35/ ). Virzīdamies uz ziemeļaustrumiem, viņš cerēja īsā laikā nokļūt pie Šingū upes. «Pa ceļam izpētīsim,» rakstīja Fosets, «seno akmens torni, kas apkārtnes indiāņiem iedveš šausmas, jo naktī tā durvis un logi esot spoži apgaismoti.»

Pēc Šingū forsēšanas ekspedīcijai vajadzēja doties selvas dziļumos (pusceļā starp Šingū un Aragvaju), lai, nogriežoties uz ziemeļiem un ejot pa ūdensšķirtni, sasniegtu dienvidu platuma 9—10°. Tālākais ceļš veda uz Santamariju du Aragvaju, kur sākās taka uz Tokantinsas upi. Tādējādi maršruts gāja starp dienvidu platuma 10°30' un 11° līdz augstkalnei starp Gojasas un Baijas štatu uz pilnīgi neizpētītu rajonu, ko, pēc nostāstiem, biezi apdzīvoja mežonīgas ciltis. Šajā augstu kalnu rajonā Fosets tad arī cerēja sameklēt' kādreiz apdzīvotu pilsētu pēdas. No turienes ekspedīcijai vajadzēja iznākt pie Sanfran-ļ sisku upes.

«… šķērsosim to (Sanfransisku) kaut kur; Sikišiki tuvumā un, ja pietiks spēka, apmek*| lēsim veco pamesto 1753. gada pilsētu, kas atrodas apmēram dienvidu platuma llo 30'un rietumu garuma 42°30'. Ar to mūsu ekspedīj cija beigsies, un, izgājuši līdz dzelzceļam, mēs ar vilcienu aizbrauksim līdz Baiji.»

Fosetam tomēr nebija lemts nokļūt San-, fransisku upes krastos … Kur pārtrūka viņa maršruts? Vai viņš sasniedza ilgoto mērķi? Kā biezs mūris paceļas klusējošā selva. Tā apslāpē palīgā saucienus, karsto purvu dzī-, lēs glabādama nepiepildītās cerības.

Izmisuma un miglu māte! Eldorado nol slēpumainais zelta mirdzums vilinājis tūk*ļ stošiem tauriņu. Kur tie ir tagad? Pat toļ vārdus aprijusi migla. Ambrozio de Allin-ļ gers, Bartolome SaMers, Georgs fon Šrteiers,; Sebastians de Balalkasars, Nikolass Federi-ļ ani, Filips fon Hutens, Pedro de Ursua, brāļi; Kesado, Berio, Nikolass Martiness, Visenteļ de la Fuente un vēl desmit tūkstoš nezināmuļ ceļotāju.

«Ja iecerētajam ceļojumam nebūs rezulj tātu, tas nozīmēs visa mana darba beigas, joļ neko citu es vairāk nepaveikšu. Mani katrā ziņā nosauks par fantastu un ierāvēju, kasi

tiecas tikai pēc bagātības iegūšanas. Kurš gan ticēs, ka es nemeklēju sev ne slavu, ne naudu un ka manos pasākumos nav savtīga ;iprēķina, bet vienīgi cerība, ka galu galā tie atnesīs cilvēcei labumu, kas attaisnos daudzo gadu meklējumus?»

Dižais pētnieks ar Dona Kihota sirdi bija : maldījies. Neviens neiedrošinājās apsūdzēt mantrausībā tik nesavtīgo varoni un fantastu, kurš ar visu savu dzīvi samaksājis par r skaisto sapni. Bet kāda daļa gar to selvai? Konkistadors vai avantūrists, zinātnieks vai pravietis, kas tic zudušajām Atlantīdas pil- ; sētām — selva pieveic itin visus. Klu- ļ sums… Okeāna klusums un vientulība nav nekas salīdzinājumā ar Amazones zaļo tumsu. Te ir civilizācijas robeža, te sākas klu- r suma valstība, kur apstājies pat laiks. Te plūst Nāves upe. Tās otrā krastā — nepieejamā Šingū selva.

1925. gada janvārī Fosets, viņa vecākais dēls Džeks un dēla biedrs Relijs, nopirkuši biļetes līdz Riodežaneiro, uzkāpa uz kompānijas «Lemports un Holts» tvaikoņa «Vo- bans» klāja. Pēc dažu dienu brauciena pa rāmo, ezeram līdzīgo okeāna spoguli tvaikonis laimīgi pietauvojās Rio krastmalā. īsa atpūta hotelī «Internacional» (starp citu, hoteļa dārzā pirmo reizi tika izmēģināti Ņujorkā nopirktie piederumi), un mazā ekspedīcija devās ceļā. Ceļojuma sākums bija lielisks. Angļu rīcībā tika nodots dzelzceļu prezidenta speciālvagons.

Ganības, purvi upju ielocēs, zemaudzīgi meži. Visumā tas bija mierīgs, ne ar ko neievērojams ceļš: Rio, Sanpaulu, Korumba.

Esmu pārliecināts, ka arī tagad, gandrīz četrdesmit gadu pēc Foseta, šis ceļš maz mainījies. Tropiskās Amerikas bezgalīgā, vienmuļā ainava. Ja jums laimēsies, redzēsit dažus strausus, bariņu papagaiļu vai milzīgu zirnekli putnēdāju. Nav arī izslēgts, ka zirneklis migale ierīko savu ligzdu tieši vagonā virs jūsu galvas un to nevajadzēs meklēt apstāšanās laikā kokos …

Tālākais ekspedīcijas ceļš veda pa Parag- vajas upi. Purvaini krasti, aligatoru bari, odu mākoņi. Taču gluži tas pats raksturīgs jebkurai Amazones baseina upei. Lēnais, netīrais tvaikonis «Igvatemi», kas vēl tagad kursē pa Paragvaju, tāpat bez kādiem starpgadījumiem nogādāja ceļotājus Kujabā. Iespējams, ka es to visu aprakstu pārāk sausi. Foseta jaunajiem ceļabiedriem droši vien palika atmiņā nakts Portu Esperansā, no melnām pupiņām gatavotā Brazīlijas fei- žoado [9] , lieliskā kafija ar goijabada[10] džemu, bankets anglijas vēstniecībā Sanpaulu, slavenā čūsku ferma Butantanā un nakts karnevāla ugunis. Bet mani interesē tikai tā Foseta maršruta daļa, kas ģeogrāfiem un vēsturniekiem palikusi nezināma. Ja gribat

sīkākas ziņas par ce|u no Rio līdz Kujabai, palasiet attiecīgo literatūru vai dodieties šai ceļā paši. Tas jums izmaksās kādu tūkstoti kruzeiro. Bet es steigšos savā stāstījumā ātrāk nokļūt Beigtā zirga nometnē.

Šingū dvašu jūs sajutīsit jau trīs dienas pirms nonākšanas Kujabā, tiklīdz jūsu tvaikonis iebrauks Paragvajas pietekā Sanlo- rensu. Tai nav krastu. Cik vien tālu skatiens sniedz, plešas tikai purvi un purvi. Dienu tie raida neskaitāmas odu eskadriļas, bet pēc saules rieta «nakts bumbvedēju» — termītu armādas. Gaismas hipnotizēti, tie riņķo ap lampām un, apdegušajiem spārniem švīkstot, krīt uz klāja, uz galvas, aiz apkakles.

Reizēm pie ūdens pienāk kapibari [11] , dzer, pie katra malka atmetot galvu, un lēnām pazūd ložņājošo vīteņaugu biezoknī. Vienīgi zirgskābeņu plato vēdekļveidīgo lapu tikko samanāmā viļņošanās ļauj izsekot viņu ceļam līdz šaurajai koku joslai. Tālāk ir purvi ar nelielām mangrovju saliņām un smirdošām lāmām, kurās mudžēt mudž anakondas un malārijas odi. Bet debesis virs galvas ir bezgalīgas un zilas. Pie šīm debesīm kā nekustīgs punkts sastindzis melnbalts grifs, kas gatavs no milzīgā augstuma mesties virsū kādai asiņainai maitai. Tāds ir ceļš līdz Kujabai.

Tur kaut kur atrodas «Z». Pamestas sar

kana akmens pilsētas. Liānu apvītas pa- kāpienveida piramīdas, saplaisājušas marmora plāksnes, ciklopiskas arkas, un visu to slēpj zaļā selva. Sarkanā pilsēta. Drudža murgs, kas pārņēma Rapozo smadzenes tveicīgā dienvidū, kad saule kvēloja zenītā un ķirzakas bija salīdušas melnās spraugās. Pēdējā sapņu sala …

4. martā ekspedīcija ieradās Kujabā. «Iegriezāmies pie Frederika,» rakstīja Fosets jaunākais, «pie cilvēka, kam vajadzēja mums apgādāt mūļus, bet viņš bija kaut kurp aizgājis līdz svētdienai… Sertanista [12] (kaut kas līdzīgs mūsu pavadonim), ko tēvs gribēja ņemt līdzi, ir miris. Vagabundo aizgājis kopā ar .kādu uz sertanu — ļoti žēl…»

Laime vairs nesmaidīja Fosetam. Vēl nekas nebija noticis. Pie skaidrajām debesīm parādījās tikai sīks mākonītis. No kurienes gan cēlās šis satraukums, nomācošā grūtsirdība? Varbūt tā bija priekšnojauta?

Muļķīga priekšnojauta! Tikai tālāk! Tūlīt aiz Kujabas ceļotājiem vajadzēja šķērsot krūmiem noaugušu apvidu. Piecas līgas [13] un plato, kurā nav ūdens, — čapadoss, aiz kura stiepjas bezgalīgi sausu krūmu un saulē izkaltušas zāles lauki. Un tā* līdz pašam Bakiri postenim. Tikai divu dienu gājumā aiz posteņa sāk parādīties pirmie medījamie zvēri. Precīzi jāaprēķina proviants, lai ne

ņemtu līdzi lieku smagumu un, no otras puses, lai bezgalīgajā sertanā nenomirtu badā.

Pirmo reizi es tik tikko nokļuvu līdz Ba- kiri. Par laimi, tur bija cilvēki, kas mani paēdināja un iedeva ceļā līdzi maisu tapioka miltu un žāvētu kapibari šķiņķi. Citādi… Bet atgriezīsimies pie Foseta.

14. aprīlī ceļotāji saņēma pastu. Tās bija beidzamās ziņas no Anglijas. Divdesmitajā aprīlī vaiadzēļa doties ceļā, bet mūļu vēl arvien nebija. Piedevām nejēdzīgais notikums Košinu, tikai vienas līgas attālumā no Kuja- bas. Kādam puisim, vārdā Redžinaldu, un viņa biedriem no slēptuves uzbruka banda. Tai apvidū tas ir parasts personisko rēķinu kārtošanas paņēmiens. Kādreiz kaut kur dzērumā bija izcēlusies ķilda, un tagad nejauša satikšanās Košinu beidzās ar traģēdiju. Redžinaldu un viens no uzbrucējiem bija uz vietas beigti, bet divi citi — smagi ievainoti. Policijas komisārs izmeklēšanu sāka tikai pēc vairākām dienām. Pie kafijas tases viņš tēvišķīgi sarāja slepkavas.

— Kādēļ iūs, zēni, tā darījāt?

Ar to arī viss izbeidzās. Parasta lieta. Šeit katram bikšu kabatā glabājas kolts. Arī tagad stāvoklis gandrīz nemaz nav mainījies. Tiklīdz kas, — tā sākas šaudīšanās. Reizēm bez kāda iegansta. Aiz jūtu pārpilnības vai svētkos aiz sajūsmas. Par upuriem parasti krīt cilvēki, kam ar visu to nav nekāda sakara.

Beidzot mūļi bija sadabūti. Astoņi mūļi, divi zirgi un divi suņi. Salīgti arī pavadoņi: «ļoti pieklājīgs cilvēks vārdā Girdenija» un čakls tumšādains puisis, kas «atsaucas uz jebkuru vārdu».

Burtiski pēdējā dienā pirms došanās ceļā Fosetam pastāstīja interesantas ziņas. Un atkal kaut kādas liktenīgas sagadīšanās dēļ tās pētnieku uzmanībai paslīdējušas garām. Bet tā taču ir ceļa zvaigzne, kas mani uzveda uz pēdām… Taču labāk iepazīstieties vispirms ar fragmentiem no Foseta 14. aprīļa vēstules:

«Kāds mans paziņa no lopkopības rančo stāstīja, ka zēna gados reiz sēdējis kopā ar vecākiem savas mājas verandā sešu dienu gājuma attālumā no šejienes un laiku pa laikam dzirdējis dīvainas skaņas no meža ziemeļos. Viņš teica, ka izklausījies pēc svilpšanas, it kā gaisā paceltos rakete vai liels šāviņš un pēc tam kristu zemē ar troksni «bumm, buutn». Viņš nezināja, kas tas bijis, un man liekas, ka tas varētu būt kāds meteoroloģisks fenomens šai vulkāniskajā augstkalnes apvidū, līdzīgs tam, kas novērots Dardžilingā; tur starp musona brāzmām varēja dzirdēt skaņas, ko iedzīvotāji noturēja par artilērijas kanonādi. Arī citās vietās šai augstkalnes apvidū dzirdami trokšņi «bum-bum» un kaut kādi krācieni, kas cilvēkiem iedveš šausmas.

Mans paziņa stāsta, ka netālu no viņa rančo pie Paranatingas upes paceļoties gara, taisnstūraina klints, kurā izcirstas trīs ejas un vidējā abās pusēs it kā aizmūrēta. Aiz klints atrodoties rūpīgi nomaskēts uzraksts — četrpadsmit dīvaini hieroglifi. Mans paziņa solās mūs aizvest uz turieni, lai uzrakstu nofotografētu. Kāds viņa rančo indiānis zina citu klinti, kas apklāta gluži ar tādām pašām rakstu zīmēm, un mēs gribam izpētīt arī to.

Kāds cits, kas dzīvo čapadosā — augstā plato, kurš atrodas tieši uz ziemeļiem no šejienes un kādreiz bijis senas salas piekraste, — man stāstīja, ka redzējis lielu dzīvnieku skeletus un pārakmeņojušos kokus. Viņš zina, kur tai pašā čapadosā atrodami uzraksti un pat aizvēsturisku celtņu pamati. Nav šaubu, mēs esam tuvu apvidum, kuru meklējam. Netālu no šejienes kāda plaša zālaina līdzenuma pašā centrā pacejas liels akmens, kas izskatās pēc sēnes, — tas ir noslēpumains, nesaprotams piemineklis.

Senā celtne, kas atrodas starp «Z» un punktu, kur mēs atstāsim civilizēto pasauli, pēc indiāņu aprakstiem, ir kaut kas līdzīgs akmens tornim ar biezām sienām. Viņi no tā loti baidās, jo, kā stāsta, naktīs tur no durvīm un logiem spīdot gaisma! (Atkal šis tornis!) Es domāju, ka tā ir gaisma, kas nekad nedziest. Vēl viņi baidās tadēļ, ka tornis atrodas troglodītu morsego teritorijā — šī tauta mitinās bedrēs, alās un reizēm koku biezajā lapotnē.

Ne visai sen kādam izglītotam brazīlietim, šās pilsētas iedzīvotājam, kopā ar kādu armijas virsnieku tika uzdots atzīmēt kartē vienu no upēm. Indiāņi, kas pie viņiem strādāja, apgalvoja, ka ziemeļos esot kāda pilsēta, un piedāvājās viņus aizvest uz turieni, ja viņi nebaidoties satikties ar briesmīgiem mežoņiem. Indiāņi stāstīja, ka pilsētā esot zemas akmens ēkas un daudz ielu, kas cita citu šķērso taisnā leņķī; tur atrodoties arī dažas lielas celtnes un varens templis, kurā ievietots milzīgs no kalnu kristāla izcirsts disks. Upē, kas tekot cauri pilsētas tuvumā esošajam mežam, esot liels ūdenskritums, kura dārdoņa dzirdama daudzu ligu attālumā; lejpus ūdenskrituma upe kļūstot plata un veidojot milzīgu ezeru, kura ūdeņi notekot nezināmā virzienā. Mierīgajos ūdeņos esot redzams no balta akmens (varbūt kvarca vai kalnu kristāla) izcirsts cilvēka tēls, ko straume kustinot uz priekšu un atpakaj.

Tas atgādina 1753. gadā celto pilsētu, bet indiāņu norādītā vieta nemaz nesaskan ar maniem aprēķiniem. Varēsim tur iegriezties pa ceļam vai, ja apstākļi ļaus, kamēr atrādīsimies «Z».

Mans paziņa, rančo saimnieks, stāstīja, ka reiz viņš atvedis uz Kujabu kādas tālas un savdabīgas cilts indiāni un vadājis to pa lielām baznīcām, domādams, ka tās uz viņu atstās spēcīgu iespaidu. «Tas nav nekas,» teicis indiānis. «Netālu no vietas, kur es dzīvoju, ir daudz lielākas, augstākas un skaistākas celtnes nekā šīs. Tām arī ir platas durvis un logi, bet vidū atrodas stabs ar lielu kristālu, kas apgaismo ēkas iekšpusi un žilbina acis!»

Šajā fragmentā redzams viss Fosets. Aizrautīgs, nelokāms, bezbailīgi ejošs pretī nospraustajam mērķim, naivs un paļāvīgs kā bērns.

Kur ir fakti? — jautās rūpīgais pētnieks, kas zina visu ģeogrāfisko karti no viena pola līdz otram un nekad neatstāj savu kabinetu. Patiesi, kur ir fakti? «Kāds teica, ka …», «Kāds indiānis stāstīja …», «Man pastāstīja kāds brazīlietis, kuram no tālienes nācis indiānis sacījis …». Kur ir nevainojamie, drošie fakti, uz kuru pamata notur diskusijas, organizē ekspedīcijas un, beidzot, piešķir nepieciešamos līdzekļus?

Kādi gan' fakti bija Kolumbam, kad viņš savās nedrošajās karavellās meklēja ceļu uz Indiju? Kukam, kurš uzdrošinājās sagraut akadēmisko mītu par Dienvidu kontinentu? Beidzot, Šlīmanim, kas devās uz Trojas izrakumiem ar «Iliādas» sējumiņu rokā? Lolotais mērķis bija sirdī. Acu priekšā. Izstieptas rokas attālumā. Tas mirdzēja un aicināja, tūkstoškārt reālāks nekā pasaules vistriviālākās un garlaicīgākās patiesības. Un daba nevarēja pievilt pētnieku, neapmierināt viņa nevaldāmo iztēli, kas sapni gribēja padarīt par īstenību. Taču, liekas, nevienam tas neatnesa laimi.

Fosets ticēja savām pilsētām, zināja tajās katru ieliņu, mazāko plaisiņu lietus un vēja apdrupinātajos akmeņos. Viņš iās nemeklēja, nē. Viņš gāja pie tām, kā pēc ilgas šķiršanās cilvēks steidzas uz tālo dzimteni vai pie mīļotās sievietes. Kas gan varēja atdot savam sapnim vairāk nekā atdevis Fosets?

Tas, kas daudziem skanēja kā mīts, Fo- setam bija neatspēkojams viņa taisnības pierādījums. Indiānis? Zelta meklētājs? Drosmīgs brazīlietis? Kareivis? Lopkopis? Metiss? Vienalga, kas! Galvenais, ka viņi redzējuši! Kur? Nav svarīgi. Tie varēja arī maldīties. Tomēr viņš atradīs savu mērķi «Z». Tas viņu gaida. Uz priekšu!

Līdzekļi ekspedīcijai? — arī te radīsies izeja. Ekspedīcija būs maza, tikai trīs cilvēki, savējie, uzticami, tādi, kuriem nevajag maksāt. Šis tas jāpārdod, no viena otra jāaizņemas, jāapsola materiāli Ziemeļamerikas avīžu aģentūrai — tā sanāks nepieciešamā summa. Bet ģeogrāfisko biedrību un zinātņu akadēmiju kases pārziņi lai gaida neapšaubāmus faktus par Borneo vai Kamčatkas atrašanās vietu. Uz priekšu!

15. maijā ekspedīcija beidzot sasniedza Bakiri posteni. Mūļi bija krietni novājējuši. Likās, ka tur, uz kurieni viņus pirms došanās ceļā sūtīja uzbaroties, viņi būtu mērdēti badā, lai tikai ietaupītu dažus milreisus. Toties zirgi izskatījās pavisam ciešami.

Šais divdesmit piecās ceļojuma dienās gadījās viss: briesmīgās skudras saube, kas tikko neaprija visas mantas, maldīšanās un atgriešanās atpakaļ, kritieni, sasišanās, sastapšanās ar saniknotu bušmeistaru. [14]

Fosetam likās, ka ekspedīcija virzās uz priekšu pārāk gausi. Nespēdams apvaldīt nepacietību, kas viņu urdīja, viņš šad un tad aizsteidzās citiem tālu priekšā. Reiz viņš tā aizrāvās, ka bija spiests nakšņot viens pats tieši uz zemes. Necaurredzamajā tumsā virpuļoja spīdīgu kukainīšu mākoņi. Oda pēc trūdiem un gliemju saēstas glumas mizas. Fosets aizdedzināja pīpi un, kamēr vēl dega sērkociņš, palūkojās apkārt. Viņš paguva saskatīt dīvainus timbo sa- vijumus, kas atgādināja Salvadora Dali. fantāzijas. Indiāņi labi zina šo sauso, zaļgani violeto liānu. Viņi to dauza uz akmeņiem, saberž cieto šķiedru un tā iegūst kaut ko lūkiem līdzīgu. Pēc tam viņi timbo iemet ūdenī. Uzpeld burbuli, plīst glumās putas, uz visām pusēm lēni izplatās ziepainas duļķes. Bet pēc stundas jau var savākt aizmigušās zivis. Krastā atgriežas pārpilnas laivas — stipri vienkoči, kas izdobti no araukārijas stumbra. Tajos kaudzēm valgani laistās iegūtais laupījums: debeszilās piau, pelēkzajās pikuda, milzīgās treknās trirao, resnītes pintado, aszobes piraro un zilganās, bruņu kreiseriem līdzīgās tukanare. Arī piranjas, kuru zobainās rīkles nekad neaizveras, piranjas, kuras viz kā netīrs zelts un sarecējušas asinis, uzpeld ar vēderu uz augšu, kad līdz viņām nonāk timbo inde. Tikai valdnieciskās arapai- mas, milzīgas kā leviatāni, ar lielām, zaļgani pērļainām zvīņām, nenokļūst vienkočos. No indes reibdamas, tās kampj gaisu ar savu lielo, apaļo muti un aizpeld uz tīriem ūdeņiem. Pat indiāņu stingri uzvilktā loka raidītā bulta nespēj pievarēt arapaimu. Amazones dižciltīgā zivs reizēm padodas tikai smagam šķēpam un spēcīgai rokai.

Es tā aizrāvos ar timbo, ka aizmirsu Fo- setu. Cik nemanāmi un valdonīgi mūs paņem savā varā pēkšņas asociācijas, novirzīdamas no mērķa un ieraudamas miglainajos pagātnes atvaros!

Fosets sacirta timbo un ierīkoja sev guļvietu. Sausu un ne visai ērtu guļvietu. Viņš tūlīt aizmiga dziļā un ciešā miegā, kā prot gulēt tikai ceļotāji.

Džeks un Relijs nezināja, ko lai domā. Kaut kur miegaini klaigāja pērtiķi un raudāja žakubimi [15] , bet pulkveža vēl arvien nebija. Viņi izšāva gaisā. Fosets neatbildēja. Tiklīdz pirmie saules stari iedzina melnajos dobumos asinssūcējus, kas šaudījās gaisā, mazais pulciņš devās tālāk. Meklēt Fosetu būtu veltīgi. Atlika tikai cerēt, ka viņš pats atradīsies.

Viņi gāja stingri pēc maršruta, ko ceļojuma sākumā bija izstrādājis pulkvedis. Ja Fosets palicis dzīvs, viņš tiem ceļā kaut kur pievienosies. Tā art notika, bet viņi satikās tikai Nāves upes krastā.

Pirms civilizācijas robežas pāriešanas viņi nolēma Jaut kustoņiem atpūsties. Arī cilvēkiem pēc satraukuma pilnās nakts acis lipa ciet. Zaļā zāle vilināja, solīdama spirdzinājumu un mieru. Miegaini murmināja dzeltenā upe. Bet, tiklīdz cilvēki apsēdās zemē, viņiem no visām pusēm bariem uzbruka nežēlīgās ērces — garapata. Vajadzēja sakurt uguni un ļaut drēbēs iesūkties eļļas palmu riekstu taukainajiem dūmiem. Visvairāk šai pārgājienā bija cietis Relijs. Viņa noberztā kāja no kukaiņu kodieniem bija sapampusi un kļuvusi pērļaini violeta. Atpūtu vajadzēja atlikt līdz Bakiri postenim …

Tūlīt aiz Bakiri posteņa pauguriem sākās pilnīgi neizpētīts apvidus. Neliela auguma indiāņi — mehinaku —, kas bija atnākuši uz posteni, stāstīja, ka pēc četru dienu ilga grūta ceļa uz ziemeļiem sākšoties makahiri cilts apdzīvots rajons. «Makahiri nav garāki par piecām pēdām. Viņi staigā pilnīgi kaili. Tiem nav pat nožēlojamo gurnu jostu — guaijuko. Sargieties no makahiri! Viņi ir cilvēkēdāji.»

Mehinaku to visu skaidroja ar žestiem.

Nu ko — visam tā arī jābūt. Foseta pulciņš bija pārgājis liktenīgo Rubikonu — Nāves upi. Turpmāk brīdinājums «sargies» atskanēs arvien biežāk. Līdz pienāks diena, kad vairs nebūs neviena, kas to varētu pateikt…

Bet lai nu būtu, kā būdams, atpūta tomēr nenāca par ļaunu. Jo vairāk tādēļ, ka Relija kāja izskatījās briesmīga. Nabadziņš viebās aiz sāpēm un gandrīz nemaz nerunāja. Par laimi, viņa drūmais noskaņojums neietekmēja ēstgribu. Maltīšu laiks ceļojumā tika ievērots tikpat svēti kā Londonā. Tieši pusseptiņos no rīta ceļotāji dabūja tradicionālo auzu tumi un tēju ar kondensētu pienu.

Pusdienošanas laiks un ēdienu karte ne vienmēr atbilda normai, jo mainījās atkarībā no vietējiem apstākļiem. Taču visa Šingū zaļā elle nespēja izjaukt pēcpusdienas tēju. Precīzi pussešos tika pasniegta obligātā tējas tase. Divi trīs biskvīti, goijabada, sardīnes. Dažreiz manioka plāceņi un saldie kartupeļi. 2ēl tikai, ka Brazīlijā sviests ir sarkans. Bet, galu galā, sviestam piejaukt uruku krāsu — arī ir tradīcija. Sveša, tomēr tradīcija. Jāievēro taču arī vietējais kolorīts. Jo vairāk tāpēc, ka lapās ietītā un izceptā tapīra gaļa nebūt nav sliktāka par britu ceptajām olām un šķiņķi. Pat tītaru ar brūkleņu ievārījumu sekmīgi aizstāj cepti žakubimi un sulīgais, krēmam līdzīgais čirimoijas augļu mīkstums, kas smaržo pēc zemenēm un ananasiem.

Amazones baseinā nakts iestājas pēkšņi. Bez krēslas mokpilnajām pretrunām. Dzeltenām liesmām deg sausie tuksnešainā čapadosa krūmi. Uguns ir steidzīga un alkatīga. Tā neļauj koncentrēties. Tā nelīdzinās kamīna mirgojošajām oglēm. Jāguļ. No rīta dziestošajos pelnos sildīsies tikai saritinājies bušmeistars. Pacēlusi trīsstūraino galvu, čūska ar skatienu pavadīs aizejošos cilvēkus. Vai viņa zina, kas tiem gaidāms, vai arī viņas mainīgajās, aleksandrītiem līdzīgajās ačtelēs lāsmo saule?…

Trīs nedēļu gājumā aiz Bakiri posteņa Fosets cerēja sasniegt lielo ūdenskritumu. Par šo ūdenskritumu viņam bija stāstījis kāds Ermenežildu Galvans, kas savukārt par to dzirdējis no bakairi indiāņa Roberto. Arī pats Roberto nekad nebija redzējis šo nevienam nezināmo ūdenskritumu. Bet viņam par to stāstījis tēvs, kas dzīvojis tai apvidū, kad bakairi vēl bija mežoņi!

Lejup krītošā ūdens dārdoņa esot dzirdama piecu līgu attālumā. Varavīksne nekad neapdziestot šai miglas un dunoņas ielejā. Valgme nenožūstot no lapām un akmeņiem. Vienīgi tikai vertikāla, melna klinšu siena pratusi patverties no ūdens. Acis tūdaļ saskatīšot starp spīdošiem, slapjiem akmeņiem šo sauso klinti. Tajā iekaltas noslēpumainas zīmes, cilvēku un zirgu attēli …

Roberto to uzzinājis no tēva, dons Galvans — no Roberto un Fosets — no Galvana. Fosets palika sev uzticīgs. Labi, ka vismaz pats Roberto nav mīts. Par to varēs pārliecināties rīt, kad Roberto ieradīsies Bakiri postenī.

Vienā no pēdējām vēstulēm Džeks rakstīja:

«Atnāca Roberto, un, kad mēs viņu pacie- iiājarn ar Vinho de Cajo [16] , pastāstīja interesantas lietas. Viņš teica, ka uzskatījis par visas savas dzīves goda lietu nokļūt pie lielā ūdenskrituma un tur apmesties ar savu cilti, bet nu jau esot pārvēlu. Turklāt tai apvidū dzīvojot morsego un kaksibi ciltis, un viņš no tām baidoties. Viņš mums aprakstīja ūdenskrituma atrašanās vietu un apkārtni. Sākumā plešoties tuksnešains apvidus, kur neesot ūdens, to varot šķērsot vienā dienā, pēc tam mēs nonākšot rajonā, kur aug zāle, bet nemaz nav koku. Viņa tēvocis stāstījis par pilsētām, un viņš apgalvo, ka tās uzcēluši viņa tālie senči. Mēs dosimies ceļā parīt un pēc piecām dienām sasniegsim neizpētīto novadu …»

Tātad starp Roberto radiniekiem ir ne vien tēvs, bet arī tēvocis, kas zina pat pilsētu atrašanās vietu. Cik neparasta veiksme! Zvērs skrien taisni virsū medniekam,… Pats Fosets par to izsakās šādi:

«Tikos ar indiāņu virsaiti Roberto un sarunājos ar viņu. Viris tam atraisīja mēli, viņš apstiprināja visu, ko stāstījis mans paziņa no Kujabas, un pat vēl šo to piemetināja. Turēdams prātā to, ko uzzinājis no vectēva (tā arī paliek neskaidrs, kas Roberto stāstījis par ūdenskritumu un pilsētām — tēvs, tēvocis vai vectēvs), viņš vienmēr gribējis doties uz ūdenskritumu, bet tagad jau esot pārāk vecs …»

Apbrīnojama, taisni karaliska naivitāte! «Vīns tam atraisīja meli!» Bet vai nebūtu pareizāk pieņemt, ka vīns tam lika pastāstīt tieši to, ko Fosetam tik loti gribējās dzirdēt? Jo vairāk bija vīna, jo spilgtākas kļuva detaļas. Rezultātā Fosets dabūja zināt arī to, ko Roberto «piemetināja». Piemetināja viņš dažus maršruta precizējumus. Pretrunas un aplamības Fosetu daudz nemulsināja. Viņš bija pilnīgā sajūsmā. Saruna ar Roberto kļuva par to beidzamo pilienu, kas piepilda kausu līdz malām. Un Fosets steidzās dalīties savā nesatricināmajā pārliecībā:

«Domāju nonākt saskarē ar seno civilizāciju pēc mēneša un galveno mērķi sasniegt augustā. Kopš šā brīža esam pilnīgi dieva ziņā!»

Pēc sarunas ar Roberto Fosets maršrutu pārlaboja.

Tas bija kaut kas vairāk nekā vieglprātība. Tā bija līdz absurdam novesta lētticība, kas tumšos, neizpētījamos dziļumos robežojas ar absolūtu zināšanu. Fosets devās selvā, klausīdams visvarenam likteņa aicinājumam, kas skanēja neatvairāmi, kā mīlas sauciens.

Foseta beidzamā vēstule sievai rakstītā 1925. gada 29. maijā, un to nosūtījuši peoni. Kopš tā brīža Fosets, Džeks un slimais Relijs palika vieni paši. Selvas tumšais aizkars uz mūžiem sakļāvās aiz viņiem. Kopā ar cilvēkiem arī dzīvnieki devās pretī nezināmajam liktenim. Pavadoņi nespēja pārvarēt māņti- čīgās šausmas un apstājās uz nezināmā robežas.

«Domāju sastapt indiāņus apmēram pēc nedēļas vai dienām desmit, kad radīsies iespēja sasniegt ūdenskritumu, par kuru man tik daudz stāstīts.

Patlaban atrodamies Beigtā zirga nometnē, un mūsu koordinātes ir dienvidu platuma 11°43' un rietumu garuma 51°31'; te 1920. gadā man krita zirgs. Tagad no tā palikuši tikai balti kauli. Šeit var izpeldēties, tikai kukaiņu dēļ tas jādara ļoti lielā steigā. Tomēr tagad ir lielisks gadalaiks. Naktis ļoti aukstas, rīti dzestri, kukaiņi un karstums sāk nomākt ap pusdienlaiku, un no šā brīža līdz sešiem vakarā mēs ciešam īstas mocības.

Tev nav jābaidās neveiksmes…»