Prom

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

132 STUNDAS, 46 MINŪTES

- Nevajag jau, lai tev tas džeks patiktu, brač, bet viņš dara labus darbus. Kvinns brīdi vilcinājās, pirms pieklauvēja pie durvīm trešajā mājā, ko viņi tajā rītā grasījās apsekot. Brigādē ietilpa Sems, Kvinns un kāda Koutsas meitene, vārdā Brūka. Viņi skaitījās “apsekotāju trijotne”.

Ritēja IBJZ astotā diena. Piektā diena, kopš bija ieradies un pārņēmis vadību Keins.

Otrā diena, kopš Sems, stāvot pie tikko aizbērta kapa, bija skūpstījis Astrīdu.

Keins bija noorganizējis desmit brigādes, kuru uzdevums bija virzīties cauri pilsētai, apsekojot visas mājas. Katrai bija ierādīts viens kvartāls. Bija paredzēts ieiet visās mājās, kuras atradās četros ielu posmos, kas veidoja šo kvartālu. Apsekotājiem bija jāpārliecinās, vai ir izslēgtas plītis un gaisa kon­dicionēšanas iekārtas, kā arī jāparūpējas, lai tiktu atvienoti televizori un telpās lieki nedegtu gaisma, toties darbotos lieveņa apgaismojums. Viņiem bija jāatslēdz ari automātiskās irigācijas sistēmas un ūdens sildītāji.

Ja apsekotāji nevar īsti saprast, vai kaut kas no tā visa nav izslēgts, tas jāieraksta sarakstā, kurš vēlāk tiks nodots Edīlio. Edīlio, šķiet, vienmēr izdevās atrisināt ar tehniku saistītas problēmas, un tagad, apbruņojies ar rīku jostu un diviem “palīgiem” Koutsas puišu izskatā, viņš apstaigāja Perdidobīču.

Apsekošanas brigādēm bija jāmeklē ari pazuduši bērni, zīdaiņi, kuri var būt pamesti un iesprostoti savās gultiņās. Un ari mājdzīvnieki.

Katrai mājai tika izveidots saraksts par visu, kas tajā var būt noderīgs, kā datori, un bīstams, kā ieroči vai narkotikas. Bija jāpieraksta, cik daudz tur ir pārtikas, un jāpievāc visi medikamenti, lai tos atdotu Dārai. Autiņi un piena maisījumi aizceļoja uz bērnudārzu.

Tas bija labs plāns. Laba doma.

Keinam bija atsevišķas labas idejas, tas nebija noliedzams. Keins bija uzdevis Datordžekam izveidot trauksmes saziņas sistēmu. Datordžekam radās ideja atdzīvināt veclaiku sistēmu: pilsētas valdi, ugunsdzēsēju depo, bērnudārzu un pamesto māju, ko Dreiks izmantoja sev un dažiem no saviem šerifiem, viņš apgādāja ar īsviļņu radiouztvērējiem.

Bet Keins nekādi nebija vērsies pret Orku.

Sems bija aizgājis pie viņa un pieprasījis rīcību.

- Kas man būtu jādara? Keins saprātīgi apjautājās. Beta pārkāpa noteikumus, un Orks ir šerifs. Tā ir traģēdija visiem, kuri tur bija iesaistīti. Orks jūtas ļoti nelādzīgi.

Līdz ar to Orks joprojām klaiņoja pa Perdidobīčas ielām. Sems zināja tikai to, ka viņa nūja vēl arvien ir notraipīta ar Betas asinīm. Un tagad bailes no tā sauktajiem šerifiem bija desmitkāršoj ušās.

- Labāk darīsim to, kas mums darāms, teica Sems. Viņš netaisījās apspriest Keinu Brūkas klātbūtnē. Sems bija gandrīz pārliecināts, ka šī desmitgadniece ir spiedze. Lai vai kā, viņš bija pretīgā noskaņojumā, jo viena no mājām, kas viņiem vēlāk bija jāapseko, bija viņējā.

Kvinns pieklauvēja. Tad piespieda zvana pogu. Nekā. Viņš paraustīja durvis. Tās bija aizslēgtas. Atnes man āmuru, palūdza Kvinns.

Katrai apsekotāju brigādei bija rati, vai nu paņemti no saimniecības preču veikala, vai palienēti kādā pagalmā. Ratos viņi vilka līdzi smagu sitamo veseri.

Lai tiktu galā ar abām pirmajām mājām, vajadzēja vismaz divas stundas. Paies krietns laiks, iekams katra Perdidobīčas māja būs pārmeklēta un padarīta droša.

- Tev vajadzīgs smagais metāls? Sems paķircināja Kvinnu.

- Smagais metāls ir mans dzīves aicinājums, brač.

Kvinns atvēzējās ar veseri un trieca to pret durvīm, tieši

zem kliņķa. Koks sašķēlās, un Kvinns atrāva vaļā durvis.

Viņiem pretī gāzās smirdoņa.

- Aū, ja nu te kāds atdevis galus, lai atsaucas! izmeta Kvinns.

Joks nešķita smieklīgs.

Pie pašām durvīm uz koka grīdas mētājās zīdaiņa knupītis. Visi trīs blenza uz to.

- Nē, nē, nē! Es to nespēju! pavēstīja Brūka.

Visi trīs stāvēja uz lieveņa. Iekšā iet neviens negribēja. Bet neviens nevēlējās arī aizcirst durvis un iet prom.

Brūkai tik nežēlīgi trīcēja rokas, ka Sems pasniedzās un satvēra tās. Būs jau labi, viņš mierināja. Tev nav jāiet iekšā.

Brūka bija patukla, vasarraibumainu seju un cietiem kā salmi, iesarkaniem matiem. Viņa bija ģērbusies Koutsas for­mas tērpā un līdz pat šim brīdim bija likusies pilnīga nulle. Meitene nekad nejokoja un nedraiskojās, tikai, sekojot Sema vadībai, darīja, kas darāms.

- Tikai… pēc tā, kas Koutsā… čukstēja Brūka.

- Kas tad Koutsā notika? jautāja Sems.

Brūka pietvīka. Nekas. Tikai, nu, visi pieaugušie ir pazu­duši. Tad, juzdama, ka jāpaskaidro vairāk, viņa piebilda:

- Vienkārši es negribu redzēt vēl vairāk preteklību.

Sems uzmeta zīmīgu skatienu Kvinnam, bet tas tikai paraustīja plecus un teica: Liekas, ka tur, iekšā, ir beigts sīkais. Un nevienam no mums negribas iet to izdibināt.

Sems uzkliedza, cik skaļi vien spēja: Vai tur, iekšā, kāds ir? Tad viņš vērsās pie Kvinna: Mēs nedrīkstam to vien­kārši ignorēt.

- Varbūt mums būtu jāziņo Keinam, ierosināja Kvinns.

- Es gan neredzu viņu staigājam no mājas uz māju, atcirta Sems. Viņš deldē dibenu mīkstā krēslā un izturas kā nez kāds Perdidobīčas imperators.

H kā neviens uz šīs ēsmas neuzķērās, Sems teica: Iedod man vienu lielo miskastes maisu.

Kvinns to notina un pasniedza viņam.

Pēc desmit minūtēm Sems bija ticis galā. Viņš vilka maisu ar tā bēdīgo saturu pār tepiķi un ārā pa durvīm. Tad viņš to aizsēja un aizstiepa uz ratiem.

- Kā mēdz iznest atkritumus, Sems, nevērsdamies ne pie viena, sacīja. Zēnam trīcēja rokas. Viņš jutās tik nikns, ka gribēja kādu savainot. Viņa niknums bija tik liels, ka tad, ja varētu tikt klāt tam, kurš to izraisījis, Sems no tā būtu izžņaudzis dzīvību.

Visvairāk Sems dusmojās uz sevi pašu. īsti labi viņš šo ģimeni nebija pazinis. Vientuļā māte un viņas daudzie pie­dzīvotāji. Un mazs puisītis. Ģimenei nebija draugu vai pat paziņu, tomēr viņam būtu vajadzējis iedomāties aiziet un aplūkot bērnu. Tai bija jābūt viņa pirmajai domai. Vajadzēja to atcerēties, bet viņš neatcerējās.

Neatskatījies uz Kvinnu un Brūku, Sems teica: Atveriet dažus logus. Lai iekļūst gaiss. Mēs varēsim atgriezties, kad nebūs vairs tik… kad smaka būs izklīdusi.

- Brač, es jau nu tur iekšā neiešu, pavēstīja Kvinns.

Sems aši pārvarēja attālumu, kas abus šķīra. Redzot viņa

sejas izteiksmi, Kvinns pakāpās atpakaļ. Es pacēlu to bērnu un iebāzu viņu miskastes maisā, saprati? Tad nu ieej iekšā un atver logus! Dari, ko tev saka!

- Vecīt, tev patiešām ir mazliet jāatvēsinās, teica Kvinns.

- Tu mani nekomandēsi.

- Nē, toties Keins gan.

Kvinns izstiepa roku, gandrīz kā kaitinādams. Atvaino, vai es tev krītu uz nerviem? Kāpēc tad tu vienkārši nesade­dzini man roku, burvju puisēn?

Gadu gaitā Sems un Kvinns bija strīdējušies ne vienu reizi vien. Bet kopš IBJZ uzrašanās un sevišķi kopš Sems bija atklājis Kvinnam par sevi patiesību, vienkāršas nesaskaņas ātri pārauga vētrainos strīdos. Viņi blenza viens otram sejā, teju vai gatavi laist darbā rokas. Vismaz Sems bija pietiekami nikns, lai tā notiktu.

- Es to izdarīšu, Sem, piedāvāja Brūka.

Abus strīdniekus vēl arvien šķīra tikai dažas collas.

- Es negribu ar tevi ķildoties, teica Sems.

Kvinns atslābināja muskuļus un izmocīja smaidu. Neņem pierē, brač!

Brūkai Sems teica: Atver logus! Pēc tam aizej un pasaki Edīlio, lai izrok vēl vienu bedri. Es iešu un tikšu galā ar savu māju. Būtu labi, ja tu varētu aizvilkt ratus uz centru. Bet, ja tu to nevari, es sapratīšu.

Nepateicis ne vārda Kvinnam, viņš brāzās prom, tomēr pašā celiņa galā uz brīdi apstājās. Brūka, palūko, vai nevari atrast viņa un viņa mammas fotogrāfiju. Kaut kā negribas, lai viņš tiktu apglabāts viens. Viņam vajadzētu…

Neko vairāk pateikt viņš nespēja. Acis aizmigloja negaidī­tas asaras, un Sems ātrā gaitā devās prom pa ielu. Uzklumpačojis pa savas mājas mājas, kuru viņš ienīda, pakāpieniem, Sems aizcirta aiz sevis durvis.

Pagāja labs brīdis, iekams viņš pamanīja, ka ir pazudis mammas klēpjdators.

Sems piegāja pie galda. Pieskārās galda virsai vietā, kur bija stāvējis dators, itin kā lai pārliecinātu sevi, ka nav to iztēlojies.

Tad viņš pamanīja vaļā atrautās atvilktnes. Atvērtos ska­pīšus. Ēdiens nebija paņemts, tikai izvandīts, šis tas mētājās pa grīdu.

Sems metās uz savu istabu. Gaismas lodīte vēl arvien atradās savā vietā. Viņa vārgais mēģinājums to nomaskēt bija atklāts.

Kāds zināja. Kāds bija to redzējis.

Bet tas vēl nebija viss. Ari mātes guļamistabā bija izvandīts skapis un atrautas vaļā atvilktnes.

Skapī māte glabāja aizslēgtu plakanu, pelēku metāla kasti. Sems to zināja, jo māte viņam to bija rādījusi ne vienu reizi vien. Ja ar mani kas atgadās, šeit tu vari uzzināt manu gribu. Viņa gan šķita ļoti nopietna, tomēr piebilda: Nu, zini, gadījumā ja mani notriec autobuss.

- Mums te, Perdidobīčā, autobusu nav, viņš aizrādīja.

- Hmm, acīmredzot tāpēc tie nekad nepienāk laikā, viņa nosmējās un metās apkampt dēlu.

Turot viņu apskautu, māte pačukstēja: Sem, tur ir ari tava dzimšanas apliecība.

- Skaidrs.

- Vai vēlies to redzēt, atkarīgs no tevis paša.

Viņš stāvēja sasprindzis mātes skavās. Viņa piedāvāja Semam iespēju uzzināt, kas teikts viņa dzimšanas apliecībā. Tur jābūt ierakstītiem trim vārdiem: viņa, mātes un tēva.

- Varbūt jā. Varbūt ne, viņš bija atbildējis.

Māte turēja viņu cieši, bet Sems saudzīgi atraisījās no viņas skavām un nostājās atstatu. Toreiz viņš gribēja kaut ko teikt. Lūgt piedošanu par to, kas notika ar Tomu. Pajautāt, vai ari savu īsto tēvu viņš kaut kā bija aizbaidījis.

Bet viņa dzīve tā bija dzīve ar noslēpumiem. Un, kaut gan māte bija izteikusi šādu piedāvājumu, Sems zināja, ka viņai negribas, lai šis noslēpumainības zīmogs tiek uzlauzts.

Mēnešiem ilgi Sems bija zinājis par kastes esamību. Zinājis, kur atrodama atslēga.

Tagad kaste bija pazudusi.

Viņam nebija šaubu, kas to pievācis un pārmeklējis māju.

Tagad Keins zināja, ka Semam piemīt spēks.

Sems izstūma savu divriteni. Šajā brīdī zēns izmisīgi vēlē­jās būt kopā ar Astrīdu. Viņa visam piešķirtu jēgu.

Vairums bērnu tagad pārvietojās ar divriteņiem ne vienmēr savējiem vai skrituļdēļiem. Kājām gāja tikai pirmsskolnieki. Un ceļā uz Astrīdas māju Sems sastapa veselu šādu mazuļu procesiju. Patlaban tie šķērsoja ielu. Pa priekšu gāja Brālis Džons. Māte Marija stūma divvietīgus ratiņus. Kāda meitene Koutsas formas tērpā stiepa mazuli, atstutējusi to sev uz gūžas. Divi citi bērni, kas bija norīkoti uz šodienu, pie­skatīja rindu, kas sastāvēja no kādiem trīsdesmit pirmsskolniekiem. Tie bija pārāk mazi, lai izskatītos tik nopietni, tomēr bija arī pāris palaidņu, un Marijai nācās uzkliegt: Džūlija un Zosja, atpakaļ rindā!

Dvīnes Emma un Anna pieskatīja aizmuguri. Semam viņas bija itin labi pazīstamas, ar Annu viņš pat reiz bija aizgājis uz randiņu. Emma stūma bērnu ratiņus, un Anna Ralfa pārtikas veikala iepirkumu ratiņus ar uzkodām un autiņiem, un bērnu pudelītēm.

Sems apstājās un pagaidīja, līdz tie šķērsos ielu. Viņi pārvietojās pa gājēju pāreju, un tas, kā viņam šķita, bija labi darīts. Pirmsskolniekiem labāk iemācīties šķērsot ielu tā, it kā pastāvētu satiksme. Daži Sema vienaudži bija mēģinājuši vadīt auto, un vairumā gadījumu iznākums necik labs nebija. Tagad Keinam bija noteikumi arī šajā jomā: pie stūres nebija ļauts sēsties nevienam, atskaitot dažus Keina cilvēkus un Edīlio, kuram teorētiski vajadzētu vadīt ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju auto. Ja vien viņš izdomātu, kā tas darāms.

- Kā klājas, Anna? Sems pieklājības pēc apjautājās.

- Sveiks, Sem. Kur tu biji pazudis?

Viņš paraustīja plecus. Ugunsdzēsēju depo. Iznāk, ka es tur tagad mitinos.

Anna norādīja uz mazuļiem, kuri tipināja viņai pa priekšu.

- Bērnaukles pienākumi.

- Baigā noņemšanās.

- Nav ne vainas. Man nekas nav pretī.

- Un viņai tas ari labi padodas, Marija uzmundrinoši uzsauca pār plecu.

- Autiņus es varu nomainīt nepilnas minūtes laikā, Anna smiedamās palielījās. Un, ja autiņi ir pirmā izmēra, tad vēl ātrāk.

- Kurp jūs visi dodaties?

- Uz pludmali. Mums tur būs pikniks.

- Superīgi. Tad jau vēlāk redzēsimies, noteica Sems.

Anna garāmejot pamāja pār plecu.

- Ei, Sem, novēli mums ar Annu daudz laimes dzimšanas dienā! nokliedzās Emma.

- Daudz laimes dzimšanas dienā jums abām! novēlēja Sems. Viņš uzmina uz riteņa pedāļiem un uzņēma ātrumu, gribēdams ātrāk nokļūt pie Astrīdas.

Atceroties savu randiņu ar Annu, zēnam sametās mazliet skumji. Viņa bija jauka meitene. Bet jāatzīst, ka tolaik viņš nemaz nebija īpaši ieinteresēts ar viņu tikties. Tas notika tikai tāpēc, ka Semam šķita tā pienākas. Negribējās taču, lai citi uzskatītu viņu par kaut kādu tizleni. Arī māte nerimās jautāt, vai viņš ar kādu satiekas, un tad nu Sems aizveda Annu uz kino. Viņš pat atcerējās filmu. “Zvaigžņu putekļi”.

Māte toreiz aizveda viņus ar auto. Tas bija viņas brīvais vakars. Mamma izlaida abus pie kinoteātra un pēc tam atbrauca viņiem pakaļ. Vēl viņi ar Annu bija aizgājuši uz Kalifornijas “Picas virtuvi” un apēduši par abiem vienu picu ar ceptu cāli.

Dzimšanas diena?

Sems zibenīgi apgrieza riteni un uzmina uz pedāļiem atpakaļ uz vietu, kur bija palaidis garām mazos. Viņš tos viens un divi panāca. Tie bija tikko sasnieguši pludmali; visi mazuļi, pārrāpušies pāri zemajam dambim, noāvuši kurpes, basām kājelēm skraidīja pa smiltīm un smējās, un Māte Marija skolotājas balsī sauca: Pieskatiet savus apavus! Nepazaudē kurpes, Aleks, paņem tās rokā un nelaid vaļā.

Anna bija apstādinājusi iepirkumu ratiņus ar uzkodām, autiņiem un pudelītēm. Emma bija atsprādzējusi un izcēlusi no ratiem mazuli.

- Palūko viņa autiņus, atgādināja Māte Marija, un Emma viņai paklausīja.

Sems nogāza divriteni smiltis un aizelsies pieskrēja pie Annas.

- Kas noticis, Sem?

- Cik gadu? viņš bez elpas jautāja.

-Ko?

- Cik gadu tev paliek, Anna?

Pagāja bridis, pirms meitenei pielipa viņa bailes. Pagāja bridis, iekams viņai atausa šo baiļu iemesls.

- Piecpadsmit, Anna čukstus izdvesa.

- Nu un tad? Emma, sajutusi savas dvīņumāsas noska­ņojumu, bilda. Tas neko nenozīmē.

- Nenozīmē, čukstēja Anna.

- Varbūt tev ir taisnība, teica Sems.

- Ak mans Dievs! izdvesa Anna. Vai mēs pazudīsim?

- Kad jūs esat dzimušas? jautāja Sems. Kurā diennakts laikā?

Dvīnes pārmija izbiedētus skatienus. Mēs nezinām.

- Vai zini, kopš tās pirmās dienas neviens vairs nav pazu­dis, tātad varbūt…

Emma izgaisa.

Anna iekliedzās.

Vecākie bērni to pamanīja. Satrūkās arī mazie.

- Ak mans Dievs! Anna kliedza. Emma! Emma! Ak Dievs!

Viņa satvēra Sema rokas, un viņš tās cieši saspieda.

Mazajiem, vismaz dažiem, bija pielipušas viņu bailes. Māte Marija nāca šurp. Kas te notiek? Tu baidi bērnus. Kur Emma?

Bet Anna tikai atkārtoja: Ak mans Dievs! un sauca māsas vārdu.

- Kur Emma? Marija vēlreiz noprasīja. Kas te īsti notiek?

Semam negribējās skaidrot. Anna, iecirtuši pirkstus zēna

plaukstās, darīja viņam sāpes. Annas acis bija kā milzīgi atvari, kas raudzījās viņā.

- Ar cik lielu laika starpību jūs piedzimāt? jautāja Sems.

Anna tikai turpināja šausmās blenzt.

Sems pieklusināja balsi līdz uzstājīgam čukstam. Anna, ar cik lielu laika starpību jūs dzimāt?

- Sešas minūtes, meitene čukstus izdvesa.

- Turi manas rokas, Sem! viņa čukstēja.

- Neļauj man pazust, Sem! viņa lūdzās.

- Es neļaušu, Anna, es neļaušu tev pazust, teica Sems.

- Kas tagad notiks, Sem?

- Es nezinu, Anna.

- Vai mēs nokļūsim tur, kur ir mūsu mamma un tētis?

- Es nezinu, Anna.

- Vai es miršu?

- Nē, Anna. Tu nemirsi.

- Neļauj man pazust, Sem!

Marija, turot uz gūžas kādu bērnu, tagad bija pienākusi viņiem klāt. Ari Džons bija tepat. Daži pirmsskolnieki nopiet­nām, raižpilnām sejām viņus vēroja.

- Es negribu mirt, atkārtoja Anna. Es… Es nezinu, kā tas ir.

- Būs labi, Anna.

Anna pasmaidīja. Tas bija jauks randiņš. Toreiz, kad mēs ar tevi satikāmies.

- Bija gan.

Kādu sekundes daļu likās, ka Annas stāvs aizmiglojas. Pārāk ātri, lai tas būtu reāli. Viņa aizmiglojās, un Sems gandrīz būtu varējis apzvērēt, ka meitene viņam uzsmaida.

Un tad viņa pirksti tvēra tukšumu.

Briesmīgi ilgu laiku neviens nekustējās un neko neteica.

Mazie neraudāja. Vecākie bērni vienkārši skatījās.

Sema pirksti vēl atcerējās Annas roku tvērienu. Viņš skatī­jās uz vietu, kur pirms mirkļa bija atradusies viņas seja. Viņš vēl arvien redzēja meitenes lūdzošās acis.

Nespēdams sevi apturēt, Sems pasniedzās ar roku tuk­šumā vietā, ko Anna tikko bija aizņēmusi. Pasniedzās pēc sejas, kuras tur vairs nebija.

Kāds iešņukstējās.

Kāds sāka šņukstēt, tam pievienojās citas balsis, mazie ņēmās raudāt.

Sems jutās briesmīgi. Kad pazuda viņa skolotājs, viņš to nebija gaidījis. Šoreiz viņš redzēja briesmas tuvojamies kā baismi palēninātā nakts murgā. Šoreiz viņš redzēja tās tuvo­jamies un jutās tā, it kā būtu ieaudzis zemē starp dzelzceja sliedēm bez iespējas atlēkt sāņus.