Prom

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

255 stundas, 42 minūtes

Sems, Astrīda, Kvinns un Edllio pārguruši sabruka laukuma zālē, toties Mazais Pīts, iegrimis savā spēlē un vienaldzīgs pret apkārtni, palika stāvam kājās, it kā desmit jūdžu garais gājiens visas nakts garumā viņam būtu bijusi tikai pastaiga. Austošā saule izgaismoja kalnu siluetu viņiem aiz muguras un apmirdzēja pārlieku rāmo okeānu.

Zāli klāja rasa, slapjums sūcās cauri Sema kreklam. Šeit es neparko neaizmigšu, viņš nodomāja. Un aizmiga.

Kad Sems pamodās, acis spīdēja saule. Viņš samirkšķināja acis un uzrausās sēdus. Rasa bija nožuvusi, un zāle karstumā izkaltusi. Apkārt bija daudz bērnu. Taču savus draugus viņš neredzēja. Varbūt tie bija aizgājuši pameklēt ko ēdamu. Arī viņš pats jutās izsalcis.

Piecēlies kājās, zēns pamanīja, ka pūlis pārvietojas, turklāt noteiktā virzienā uz baznīcas pusi.

Sems pievienojās šai straumei. Līdzās gāja kāda pazīstama meitene. Viņš tai apvaicājās, kas notiek.

Meitene paraustīja plecus. Es tikai sekoju pārējiem.

Sems turpināja iet, līdz pūlis sāka apstāties. Tad viņš uzlēca uz parka soliņa atzveltnes. Lai noturētos, nācās nemitīgi balansēt, taču šādi varēja redzēt pāri citu galvām.

Pa Alameda avēniju virzījās četras automašīnas. Tās brauca lēni kā parādē. Iespaidu vēl pastiprināja tas, ka trešā auto­mašīna bija kabriolets ar nolaistu jumtu. Visas mašīnas bija tumšas jaudīgi un dārgi braucamie. Pēdējais procesijā bija melns džips. Visi brauca ar iedegtām ugunim.

- Vai šie nāk mūs glābt? Semam uzsauca kāds piektklasnieks.

- Tā kā neredzu nevienu policijas auto, tad šaubos. Varbūt labāk turies pa gabalu, vecīt.

- Vai tie ir citplanētieši?

-Ja tie būtu citplanētieši, mēs te redzētu kosmosa kuģus, nevis BMW.

Procesija vai parāde, vai eskorts, vai sazin kas tas bija vir­zījās gar nožogojumu laukuma malā, šķērsoja ielu un apstājās rātsnama priekšā.

No automašīnām izkāpa bērni. Zēni bija ģērbušies melnās biksēs un baltos kreklos. Meitenēm bija melni plisēti svārki un pieskaņotas pusgarās zeķes. Gan zēniem, gan meitenēm bija žaketes maigi iesarkanā toni ar lielu emblēmu kreisajā pusē. Gan zēniem, gan meitenēm bija sarkanmelni zeltaini svītrotas kaklasaites.

Emblēmā bija attēlots zeltains ērglis un puma, un visam pāri stiepās zelta diegiem izšūti, grezni izlocīti burti “K” un “A”. Zem emblēmas vīdēja Koutsas Akadēmijas devīze latiņu valodā: Ad augusta, per angusta. Uz virsotnēm pa šaurām takām.

- Tie visi ir Koutsas audzēkņi, ierunājās Astrīda. Viņa kopā ar Mazo Pītu stāvēja līdzās Edllio. Sems nolēca zemē, lai būtu viņiem blakus.

- Labi iestudēts uznāciens, kā nolasīdama Sema domas, noteica Astrīda.

Koutsas bērniem kāpjot ārā no automašīnām, pūlis soli atkāpās. Starp pilsētas bērniem, kas sevi uzskatīja par normā­liem, un Koutsas audzēkņiem, kuri pārsvarā nāca no bagātām ģimenēm un, lai ari Akadēmija centās šo faktu slēpt, sirga ar dažādām dīvainībām -, allaž bija pastāvējusi sāncensība.

Koutsa bija vieta, kur bagāti vecāki nosūtīja savu atvasi tad, ja pārējās skolas to bija atzinušas par “grūti audzināmu”.

Koutsas bērni sastājās rindā, ne gluži ierindā pēc auguma, tomēr tā, it kā viņi to jau vairākkārt būtu izmēģinājuši.

- Kvazimilitāri, klusināti diskrētā toni secināja Astrīda.

Kabrioletā bija palicis kāds zēns, kuram bija nevis žakete,

bet gan dzeltens džemperis ar V veida kakla izgriezumu.

Kautrīgi pasmaidījis, viņš piecēlās kājās un, veikli izrausies no aizmugures sēdekļa, uzkāpa uz mašīnas bagāžnieka. To darot, viņš vainīgi nogrozīja galvu, kā gribēdams teikt, ka pats netic tam, ko dara.

Zēns bija glīts to pamanīja pat Sems. Svešajam, tāpat kā viņam pašam, bija tumši mati un tumšas acis. Taču zēna seja šķita izstarojam iekšēju gaismu. No viņa plūda pašpārliecība, taču bez augstprātības vai pārākuma pilnas labvēlības. Pat stāvot atstatu un nolūkojoties visos apkārtējos no augšas, viņam izdevās radīt patiesas vienkāršības iespaidu.

- Sveicināti, visi klātesošie! viņš sacīja. Esmu Keins Sorens. Jūs droši vien esat sapratuši, ka es… mēs… esam no Koutsas Akadēmijas. Vai nu tā, vai ari mums visiem ir vienādi slikta ģērbšanās gaume.

Pūli dažs iesmējās.

- Paškritisks jociņš ar nolūku likt mums atraisīties, Astrīda turpināja čukstus komentēt.

Sems ar acs kaktiņu ievēroja Kriketu. Zēns bija novērsis |

skatienu un sarāvies, it kā gribētu paslēpties. Krikets bija Koutsas audzēknis. Ko viņš tika teicis? Ka viņam ar šiem Kout­sas bērniem lāgā nesaskanot? Kaut ko tamlīdzīgu.

- Es zinu, ka starp Koutsas Akadēmijas un Perdidobīčas bēr­niem tradicionāli pastāv sāncensība, sacīja Keins. Jā, bet tas bija kādreiz. Man rādās, ka tagad visi esam vienādā situācijā.

Gan mums, gan jums ir vienas un tās pašas problēmas. Un, lai tiktu ar tām galā, mums būtu jāsadarbojas. Vai jums tā nešķiet?

Piekrītoši galvas mājieni.

Zēna balss bija skaidra, varbūt mazdrusciņ augstāka nekā Semam, taču spēcīga un noteikta. Skatiens, ar kādu šis zēns

uzlūkoja savā priekšā stāvošo pūli, radīja šķietamību, ka viņš sastop katra skatienu un redz katrā individualitāti.

- Vai tev ir zināms, kas īsti notika? vaicāja kāda balss. Keins papurināja galvu. Nē. Šaubos, vai mums ir zināms

vairāk nekā jums. Visi, kam ir piecpadsmit vai vairāk, ir pazu­duši. Un pastāv siena, barjera.

- Mēs to nodēvējām par IBJZ, skaļā balsī paziņoja Hovards.

- Kā, lūdzu? Keins likās ieinteresēts.

- I-B-J-Z. Izmešu Bedres Jaunatnes Zona.

Keins kādu bridi apdomājās, tad iesmējās. Lieliski. Vai tu pats to izdomāji?

-Jā-

- Ir būtiski saglabāt humora izjūtu, sevišķi tad, kad pasaule pēkšņi ir tik dīvaini pārvērtusies. Kā tevi sauc?

- Hovards. Esmu kapteiņa pirmais palīgs. Kapteiņa Orka. Pūli pāršalca satraukta čala. Keins to tūdaļ pat iztulkoja.

- Ceru, ka gan tu, gan kapteinis Orks piebiedrosieties man un visiem tiem, kuri grib apsēsties un pārrunāt mūsu nākotnes plānus. Jo mums ir nākotnes plāni. Šo pēdējo teikumu viņš pavadīja ar skaldīšanas žestu, kā nocērtot pagātni.

- Es gribu mammu, pēkšņi ieraudājās kāds mazs puisītis. Visi apklusa. Mazais bija skaļi pateicis to, ko juta viņi visi. Keins nolēca no mašīnas un piegāja pie puisēna. Viņš pie-

tupās un, saņēmis mazuļa rokas, pajautāja tā vārdu un vēlreiz pateica savējo. Mēs visi gribam, lai atgrieztos mūsu vecāki, maigi, taču pietiekami skaļi, lai dzirdētu ari visi apkārtējie, sacīja Keins. To gribam mēs visi. Un es ticu, ka tas notiks. Es ticu, ka mēs visi atkal sastapsim savas mammas un tētus, un vecākos brāļus un māsas, un pat skolotājus. Es tam ticu. Vai tu ari tam tici?

-Jā, šņukstēja mazais zēns.

Keins viņu apkampa un sacīja: Esi stiprs. Esi savas mam­mas mazais, stiprais puisītis.

- Viņam labi padodas, atzina Astrīda. Pat vairāk nekā labi.

Tad Keins piecēlās. Cilvēki bija izveidojuši ap viņu apli ciešu, bet goddevīgu. Mums visiem jābūt stipriem. Mums jātiek tam cauri. Ja darbosimies kopīgi, izvēlēsim labus vadī­tājus un rīkosimies pareizi, tad nešaubos, ka tiksim ar to galā.

Viss bērnu pulks šķita izslējies mazliet staltāk. Sejās, kuras vēl pirms brīža bija gurdenas un baiļu māktas, bija parādīju­sies apņēmība.

Semu šī uzstāšanās bija savaldzinājusi. Tikai dažu minūšu laikā Keins visam šim baiļu māktajam, nospiestajam bērnu baram bija iedvesis cerību.

Arī Astrīda šķita savaldzināta, tomēr Semam likās, ka mei­tenes acīs viņš redz arī vēsa skepticisma atblāzmu.

Arī viņš pats bija noskaņots skeptiski. Semam šādi iestu­dēti uznācieni neiedvesa uzticību. Nedz arī tāda savaldzināšanas prasme. Taču nevarēja noliegt, ka Keins vismaz centās uzrunāt Perdidobīčas bērnus, būt pretimnākošs. Un bija grūti viņam nenoticēt, kaut mazliet. Un, ja Keinam patiešām bija plāns, vai tad tas nebija labi? Nevienam citam, kā rādās, nekā tāda prātā nebija.

Atkal atskanēja Keina balss. Ja nevienam nav iebildumu, es labprāt izmantotu jūsu baznīcu. Tur, mūsu Kunga priekšā, es gribētu apsēsties kopā ar jūsu vadoņiem, lai apspriestu manu plānu un izmaiņas, kādas jūs tajā gribētu veikt. Varbūt te ir kāds ducis cilvēku, kuri gribētu runāt jūsu visu vārdā?

- Es, lauzdams sev ceļu uz priekšu, atsaucās Orks. Viņam rokā vēl arvien bija alumīnija beisbola nūja. Un viņš bija sadabūjis policista ķiveri kādu no tām plastmasas ķiverēm, ko Perdidobīčas kārtībnieki mēdza lietot, patrulēdami ar div­riteņiem.

Keins ar caururbjošu skatienu nomēroja kausli. Tu droši vien esi kapteinis Orks.

- Aha. Es tas esmu.

Keins pastiepa roku. Jūtos pagodināts iepazīties ar tevi, kapteini.

Orkam pavērās mute. Viņš vilcinājās. Sems nodomāja, ka Orka vētrainajā dzīvē šī varbūt ir pirmā reize, kad kāds, iepazīstoties ar viņu, jūtas pagodināts. Un varbūt pirmā reize, kad kāds vēlas paspiest viņam roku. Orks bija acīm redzami apjucis. Viņš pablenza uz Hovardu.

Hovards, novērtēdams situāciju, palūkojās vispirms uz Orku, tad uz Keinu. Viņš piedāvā tev palīdzību, kapteini, beidzot teica Hovards.

Orks ieņurdējās, pārlika nūju no labās rokas kreisajā un pastiepa savu resno ķetnu. Keins satvēra to ar abām rokām un svinīgi ielūkojās Orkam acīs. Abi sarokojās.

- Spoži, Astrīda tikko dzirdami noteica.

Vēl arvien turot Orka roku, Keins aicināja: Nu, kurš vēl runās Perdidobīčas vārdā?

Ierunājās Lecīgā Beta. Sems Tempis devās degošā ēkā, lai izglābtu mazu meitenīti. Viņš pilnīgi noteikti var runāt manā vārdā, viņa teica.

Atskanēja piekrītoša murdoņa.

- Jā, Sems ir īsts varonis, teica kāda balss.

- Viņš varēja aiziet bojā, pievienojās kāda cita.

- Kā tad, Sems ir īstais vecis.

Smaids Keina sejā uzradās un izgaisa tik ātri, ka Sems pat nebija pārliecināts, vai tas tur bija. Kādu sekundes simtdaļu viņa acīs bija lasāms triumfs. Tad Keins, atklāts un tiešs, svei­cienam izstieptu roku, devās tieši pie Sema.

- Varbūt ir kāds labāks par mani, Sems, kāpdamies atpa­kaļ, teica.

Bet Keins jau bija satvēris viņa elkoni un vedināja saroko­ties. Vai tiešām, Sem? Izklausās, ka tu patiesi esi varonis. Vai esi rados ar mūsu skolas medmāsu Koniju Tempļu?

- Viņa ir mana māte.

- Nepavisam neesmu pārsteigts, ka viņai ir tāds drosmīgs dēls, Keins dziļi izjusti pavēstīja. Viņa ir ļoti laba sieviete. Redzu, ka tu esi ne vien drosmīgs, bet arī kautrīgs, Sem, bet es… Es gribētu lūgt tavu palīdzību. Man patiesi ir vajadzīga tava palīdzība.

Līdzko tika pieminēta māte, viss nostājās savās vietās. Keins. “K”. Cik ticama bija iespēja, ka “K” ir kāds cits no Koutsas audzēkņiem?

Agri vai vēlu K. vai kāds cits no viņiem pastrādās ko nopietnu. Kāds tiks savainots. Kā tas notika ar S. un T.

- Labi, noteica Sems. Ja jau ļaudis tā grib.

Tika minēti vēl daži vārdi, un Sems bez īpašas pārliecības, drīzāk gan tīras draudzības vārdā nosauca Kvinnu.

Keina acu skatiens pārsviedās no Sema uz Kvinnu, un tikai kādu sekundes tūkstošdaļu tajās pazibēja ciniska, zinoša izteiksme. Bet jau pēc mirkļa tā bija izgaisusi, dodot vietu Keina iestudētajam lēnprātīgi izlēmīgajam skatienam.

- Nu tad visi kopā iesim iekšā, aicināja Keins. Pagriezies viņš mērķtiecīgi devās uz baznīcas kāpnēm. Pārējie izredzētie sekoja viņam pa pēdām.

Viena no Koutsas audzēknēm, tumšacaina, neparasti skaista meitene, noskatīja Semu un pastiepa viņam pretī roku. Sems to saņēma.

- Esmu Diāna, viņa, vēl arvien nelaizdama vaļā Sema roku, sacīja. Diāna Ledrisa.

- Sems Tempis.

Viņas naksnīgās acis sastapās ar Sema acīm, un zēns, sajuties neveikli, gribēja novērsties, tomēr nez kāpēc to nespēja.

- Ak! izdvesa Diāna, it kā kāds viņai būtu pavēstījis ko pārsteidzošu. Tad viņa atlaida zēna roku un pavīpsnāja.

- Jauki, jauki. Labāk iesim iekšā. Mēs taču negribēsim atstāt savu Bezbailīgo Vadoni bez sekotājiem.

Tā bija katoļu baznīca, ko pirms simt gadiem bija uzcēlis kāds bagātnieks, kuram bija piederējusi konservu fabrika, kas tagad, sarūsējusi un pamesta, rēgojās pie laivu piestātnēm kā skārda skabarga acī.

Ar augstajām arkām, pusduci skulpturālu svēto tēlu un brīnišķīgiem, nodeldētiem koka soliem baznīca bija daudz varenāka, nekā varbūt piederētos mazajai Perdidobīčas pil­sētiņai. Trijos no sešiem augstajiem, smailajiem logiem bija saglabājušās vitrāžas, kas attēloja Jēzu dažādās evaņģēlija ainās. Pārējās trīs laika gaitā bija zudušas mainīgo klimatisko apstākļu, zemestrīču vai vandaļu vainas dēļ un aizstātas ar lētākām abstrakti ornamentālām vitrāžām.

Astrīda, iegājusi baznīcā, nometās uz viena ceļa un, lūko­damās uz biedējoši lielo krucifiksu virs altāra, pārmeta krustu.

- Vai tu apmeklē šo baznīcu? Sems viņai čukstus jautāja.

- Jā. Un tu?

Viņš papurināja galvu. Sems šeit, iekšā, bija pirmo reizi. Viņa māte bija tradīcijas atmetusi ebrejiete; par to, kas bija tēvs, netika runāts, un pašam viņam par reliģiju bija ļoti maza interese. Baznīcā Sems jutās nožēlojami sīks un iemaldījies nevietā.

Keins pašapzinīgi tuvojās altārim. Pats altāris nebija sevišķi iespaidīgs tikai gaišs marmora taisnstūris virs trim ar sarkanbrūnu tepiķi klātiem pakāpieniem. Keins nekāpa vecmodīgajā, augstajā kancelē, bet nostājās uz otrā no trim pakāpieniem.

Visi kopā viņi bija piecpadsmit, to skaitā Sems Tempis, Kvinns, Astrīda un Mazais Pīts, Alberts Hilsboro, Marija Terafino, labākais devītās klases sportists Elvuds Bukers un viņa draudzene Dāra Beidū, Orks, kura īstais vārds, kā melsa, bija Čārlzs Merimens, Hovards Besems un Cepums, kura īstais vārds bija Tonijs Gilders.

No Koutsas Akadēmijas bez Keina Sorena tur vēl bija Dreiks Mervins, draiski smaidošs puisis ar pinkainiem smilškrāsas matiem un ļaunām acīm, Diāna Ledrisa un kāds zēns ar bie­zām brillēm un gaišu, izspūrušu galvu, kurš izskatījās pēc nejauši ieklīduša piektklasnieka. Keins šo zēnu stādīja priekšā kā Datordžeku.

Visi Perdidoblčas bērni sasēdās solos, un Orks līdz ar savu bandu izpletās pa visu pirmo solu. Datordžeks nosēdās tik tālu no pārējiem, cik vien bija iespējams. Pa kreisi no Keina, sakrustojis rokas uz krūtīm, smīnēdams stāvēja Dreiks Mervins. Diāna Ledrisa vēroja sapulcējušos, stāvēdama pie Keina labā sāna.

Semam no jauna atausa, ka visu, kas šorīt notika, Koutsas audzēkņi ir izmēģinājuši, sākot ar organizēto autokolonnu daudzas stundas noteikti bija veltītas braukšanas prasmes spodrināšanai un beidzot ar publisko priekšāstādīšanos. Plā­not un mēģināt viņi noteikti bija sākuši, līdzko parādījās IBJZ.

Tā bija visnotaļ satraucoša doma.

Kad iepazīšanās bija galā, Keins aši pārgāja pie sava plāna izklāsta.

- Mums jādarbojas kopīgi, viņš paziņoja. Domāju, ka mums viss jāorganizē tā, lai nekas netiktu izpostīts, tad ari būs iespējams atrisināt problēmas. Domāju, ka mūsu mērķis ir sasniedzams. Lai tad, kad izzudīs barjera un atgriezīsies pazudušie cilvēki, viņi redzētu, ka esam paveikuši sasodīti labu darbu, uzturot esošo kārtību.

- Kapteinis jau par visu ir parūpējies, pavēstīja Hovards.

- Viņš noteikti ir izcili pastrādājis, Keins atzina. Runā­dams viņš kāpa lejup pa pakāpieniem un devās pretī Orkam.

- Taču tā ir smaga nasta. Kāpēc viss šis darbs būtu jāveic tieši kapteinim Orkam? Manuprāt, mums vajadzīga sistēma, un vēl mums ir vajadzīgs plāns. Kapteini Ork, viņš vērsās tieši pie huligāna, esmu pārliecināts, ka tev nav nekādas vēlēšanās izsniegt pārtiku un kopt slimniekus, un uzturēt kārtībā bērnu­dārzu, un izlasīt visu, kas jāizlasa, un uzrakstīt visu, kas jāuz­raksta, lai nostiprinātu šeit, Perdidobīčā, sabiedrisko kārtību.

Astrīda čukstus sacīja: Viņš ir uzminējis, ka Orks ir gan­drīz analfabēts.

Orks pablenza uz Hovardu, kuru Keins, šķiet, bija apbūris. Orks paraustīja plecus. Kā teica Astrīda, lasīšanas un rakstī­šanas pieminēšana lika viņam justies neērti.

- Tieši tā, teica Keins, it kā Orka plecu paraustīšana būtu nozīmējusi piekrišanu. Atgriezies paaugstinājuma vidū, viņš vērsās pie visas grupas: Rādās, ka mums ir drošs elektro­enerģijas avots. Toties sakari ir pārtraukti. Mans draugs Datordžeks domā, ka mums varētu izdoties atdzīvināt mobilos tele­fonus. Atskanēja jūsmīga murdoņa, un Keins pacēla rokas.

- Es nedomāju, ka mēs varētu sazināties ar kādu ārpus… kāds bija tas Hovarda piedāvātais lieliskais apzīmējums? IBJZ? Bet mēs vismaz varētu sazināties savā starpā.

Visu acis pievērsās Datordžekam, kurš norīstījās un piekrī­toši pamāja ar galvu, tad sakārtoja brilles un visbeidzot nosarka.

- Tas prasīs laiku, bet kopīgiem spēkiem mēs to paveik­sim, pavēstīja Keins. Savu pārliecību viņš uzsvēra, uzsitot ar labās rokas dūri pa kreisās sauju. Mums būs vajadzīgs šerifs, kuram būs jārūpējas, lai tiktu ievēroti likumi, šis darbs, manuprāt, būtu piemērots Dreikam Mervinam, jo viņa tēvs ir ceļu policijas leitnants, kā arī vajadzīgs ugunsdzēsēju priekšnieks, kurš tiktu galā ar neatliekamām situācijām, un šim amatam es iesaku Semu Tempļu. Atsaucoties uz to, kas pirms mirkļa tika teikts par viņa drošsirdību ugunsgrēkā, domāju, ka Sems tam būtu vispiemērotākais. Kā jums šķiet?

Galvas mājieni un piekrītoša murdoņa.

- Viņš tevi padara par savu apakšnieku, Astrīda čukstēja.

- Apzinās, ka esi viņa sāncensis.

- Tu viņam neuzticies, Sems tāpat čukstus atsaucās. Tas nebija jautājums.

- Viņš ir manipulators, attrauca Astrīda. Tas nenozīmē, ka viņš būtu ļauns. Varbūt viņam nav ne vainas.

- Sems izglāba no uguns saimniecības preču veikalu un bērnudārzu, teica Marija. Un gandrīz izglāba ari mazo meitenīti. Ja jau runājam par to, tad kādam viņa ir jāaprok.

- Akurāt, atsaucās Keins. Dieva dēļ, mēs negribam sastapties ar šādu nepieciešamību vēlreiz, taču kādam ir jāaprok mirušie. Gluži tāpat kā ir jābūt kādam, kurš palīdz tiem, kas ir slimi vai ievainoti. Un kādam jāparūpējas par mazajiem bērniem.

Ierunājās Dāra Beidū: Marija visu šo laiku superīgi rūpē­jās par sik… tas ir, par mazajiem. Kopā ar savu brāli Džonu.

- Taču mums ir vajadzīga palīdzība, Marija žigli iemeta starpā. Mēs nevaram izgulēties. Mums ir izbeigušies autiņi un pārtika un… Viņa nopūtās. -… viss. Mēs ar Džonu tagad pazīstam bērnus un varam ar viņiem nodarboties, taču mums nepieciešami palīgi. Daudz palīgu.

Keina skatiens šķita aizmiglojamies, gandrīz itin kā viņš taisītos notraust asaru. Ātriem soļiem piegājis pie Marijas, viņš uzrāva meiteni kājās un aplika roku viņai ap pleciem.

- Cik tu esi cēlsirdīga būtne, Marij! Tev un tavam brālim tiks piesūtīti papildspēki… Cik cilvēku būtu vajadzīgs, lai jūs varētu pienācīgi rūpēties par mazajiem?

Marija galvā parēķināja. Mēs divi un vēl varbūt kādi četri, viņa atbildēja. Tad, saņēmusi dūšu, viņa izlaboja: Patiesībā mums vajadzētu četrus no rita, četrus pēcpusdienā un četrus naktī. Un vēl mums vajadzīgi autiņi un piena maisījums. Un cilvēki, kuri mums šis lietas, kā, piemēram, ēdienu, sagādā.

Keins pamāja ar galvu. Mazie ir mūsu lielākā atbildība. Marija un Džon, jums ir absolūtas tiesības izvēlēties cilvēkus, kuri jums vajadzīgi, un pieprasīt lietas, kas nepieciešamas. Ja kāds spītēsies, Dreiks un viņa cilvēki, ieskaitot kapteini Orku, parūpēsies, lai jums tiek viss vajadzīgais.

Marija izskatījās aizkustināta un pateicības pilna.

Hovārds ne.

- Kā tad tagad būs? No sākuma es to laidu gar ausīm, bet vai tu saki, ka Orks tagad strādās šī puiša pakļautībā? viņš ar īkšķi norādīja uz Dreiku, kurš smaidīja kā haizivs. Mēs nestrādājam neviena pakļautībā. Kapteinis Orks nestrādās neviena labā, nebūs neviena apakšnieks, nedz ari pakļausies kāda pavēlēm.

Sems ieraudzīja Keina sejā saltu niknumu, kas gan pazuda tikpat ātri, cik parādījies.

Gan jau to redzēja ari Orks, jo viņš uzsvempās kājās un līdz ar viņu ari Cepums. Abi bija sažņauguši rokās beisbola nūjas. Dreiks, vēl arvien smaidīdams, nostājās starp viņiem un Keinu. Brieda kautiņš, negaidīts kā tornādo.

Diāna Ledrisa, nelikdamās ne zinis par Orku, savādi cieši lūkojās Semā.

Keins nopūtās, pacēla rokas un ar abām plaukstām atglauda atpakaļ matus.

Cauri grīdai un solu rindām nogranda dārdi. Maza zemes­trīce, pavisam niecīga nekas tāds, ar ko Sems, tāpat kā vai­rums Kalifornijas iedzīvotāju, nebūtu sastapušies jau iepriekš.

Visi pielēca kājās. Katram taču bija zināms, kā jārikojas zemestrīces laikā.

Bet tad atskanēja brakšķēšana: koks plīsa, metāls savērpās, un no sienas atdalījās krucifikss. Itin kā neredzama milža rauts, tas atbrīvojās no skrūvēm, kas to turēja vietā.

Visi sastinga.

Uz altāra sabira apmetuma un šķembu lietus.

Krucifikss gāzās uz priekšu. Tas krita kā nozāģēts koks.

Brīdī, kad tas krita, Keins nolaida rokas gar sāniem. Viņa seja bija drūma, cieta un nikna.

Vismaz divpadsmit pēdas augstais krucifikss ar šaušalīgu spēku triecās pret pirmo solu. Grāviens bija tik skaļš un pēkšņs kā autoavārijā.

Orks un Hovards atlēca sāņus. Cepums izrādījās pārāk gauss. Krusta horizontālais dēlis trāpīja viņam pa labo plecu.

Puisis gulēja uz grīdas, un ap viņu pletās sarkans traips.

Tas viss notika vienā elpas vilcienā. Tik ātri, ka bērniem, kuri bija pielēkuši kājās, nebija iespējas aizbēgt.

- Palīdziet! Palīdziet man! sauca Cepums.

Viņš aurodams gulēja uz grīdas. Asinis sūcās cauri viņa T kreklam, veidojot uz flīžu grīdas peļķi.

Elvuds atbrīvoja Cepumu no krusta, un Cepums sāpēs iekliedzās.

Keins nekustējās. Dreiks Mervins, vēl arvien šķietamā vien­aldzībā turot rokas sakrustotas uz krūtīm, nenolaida savu salto skatienu no Orka.

Diāna Ledrisa savukārt nenolaida acis no Sema. Un no viņas sejas nepazuda zinošs smaidiņš.

Astrīda satvēra Sema roku un čukstus sacīja: Taisāmies, ka tiekam, no šejienes. Mums jāparunā.

Diāna pamanīja ari to.

- Ai, ai, palīdziet man! Ak vai, kā sāp! Cepums kliedza.

Orks un Hovards pat nepakustējās, lai palīdzētu savam

pakritušajam biedram.

Ierunājās Keins. Kādas šausmas, viņš absolūti mierīgā balsī sacīja. Vai kāds prot sniegt pirmo palīdzību? Sem? Tava māte ir medmāsa.

Mazais Pīts, kurš visu laiku bija sēdējis kluss un mierīgs kā koka gabals, sāka šūpoties. Viņš šūpojās aizvien ātrāk un ātrāk. Puisēna rokas plivinājās, it kā viņš atgaiņātos no bišu uzbrukuma.

- Man viņš jādabū ārā no šejienes, viņš uzvelkas. To teikdama, Astrīda bīdīja Mazo Pītu prom. Palodze, Pītij, palodze…

- Es neesmu nekāda medmāsa, izgrūda Sems. Es nezinu…

No visus pārņēmušā apjukuma pilnā stinguma izlauzās

Dāra Beidū un nometās uz ceļiem pie Cepuma, kurš, izmisīgi aurodams, mētājās sāpēs. Es protu sniegt pirmo palīdzību. Elvud, palīdzi man!

- Varam uzskatīt, ka mums ir jauna medmāsa, pasludi­nāja Keins. Satraukums vai raizes viņa balsī nebija lielākas kā skolas direktoram, paziņojot tā abiturienta vārdu, kurš izlaidumā teiks apsveikuma runu.

Diāna novērsās, paslīdēja garām Keinam un kaut ko iečuk­stēja viņam ausi. Keins tumšās acis pārlaida pār satriektajiem bērniem, katru no tiem šķietami novērtējot. Izveidojis lūpās vieglu smaidu, viņš nemanāmi pamāja Diānai.

- ŠI sapulce tiek atlikta, līdz mēs būsim palīdzējuši savam ievainotajam draugam… Kāds ir viņa vārds? Cepums?

Cepuma balss, pieprasot palīdzību, bija kļuvusi vēl uzstā­jīgāka, tā jau robežojās ar histēriju. Patiešām sāp! Ai, cik briesmīgi sāp! Ak Dievs!

Keins, sekojot Astrīdai un Mazajam Pītam, aizvadīja Dreiku un Diānu pa aiļu garām Semam un ārā no baznīcas.

Pusceļā Dreiks apstājās, pagriezās un pirmo reizi ierunājās.

- Ei, ē, kapteini Ork? viņš uzjautrinātā toni sacīja. Lai tavi cilvēki tie, kuri nav ievainoti, ārā sastājas ierindā. Mums jānoskaidro jūsu… mm, pienākumi.

Un ar smaidu, kas vairāk atgādināja zobu atņirgšanu, viņš mundri piebilda: Vēlāk.