Nerūsējošā tērauda žurka nerūsējošā tērauda žurkas atriebība

1. nodala

Es stāvēju rindā, tāds pat pacietīgs kā visi citi nodokļu maksātāji, sažņaudzis karstajā plaukstā aizpildītās deklarācijas un naudu. Skaidru naudu, vecmodīgu, lokāmu materiālu. Vietējā paraža, ko gatavojos padarīt vietējiem iedzīvotājiem par dārgu prieku. Es pakasīju viltus bārdu, kas man radīja briesmīgu niezi. Beidzot man priekšā stāvošais cilvēks aizvācās no ceļa, un es nokļuvu pie maza lodziņa. Mans pirksts bija pielipis bārdas līmei un nācās krietni papūlēties, lai to atbrīvotu, vienlaicīgi nenoraujot arī bārdu.

— Ātrāk, ātrāk, dodiet to šurp, — pieprasīja padzīvojusi, āmurse- jaina, ļauna un kašķīga kalpotāja, nepacietīgi pastiepjot roku.

— Gluži otrādi, — es iebildu, ļaujot nokrist dokumentiem un banknotēm, un atklājot skatam iespaidīgu 0,7 kalibra revolveri.

— «JŪS» dodiet to šurp. Visu šo nodokļu naudu, ko esat izspieduši no aunveidīgajiem zīdaiņiem, kas apdzīvo šo atpalikušo planētu.

Lai parādītu, ka nejokoju, es pasmaidīju, un kliedziens viņai iesprūda kaklā. Vecene sāka rakņāties pa naudaszīmju kasti. Mans smaids bija plats, tas atsedza visus zobus, kurus biju pārklājis ar melni sarkaniem plankumiņiem, un tas ļoti palīdzēja viņai izšķirties par attiecīgu darbību veikšanu. Man pastumto naudu es bāzu sava garā, ar kabatām nošūtā mēteļa kabatās.

— Ko jūs darāt? — izvalbījis acis, gluži kā milzīgas baltas vīnogas, noelsās man aiz muguras stāvošais cilvēks.

— Ņemu naudu, — es atbildēju un pasviedu arī viņam vienu paciņu. — Kādēļ arī jums pašam nedabūt kādu mazumiņu?

Viņš automātiski noķēra paciņu un sāka blenzt uz to. Tajā mirklī nostrādāja signalizācija: es izdzirdēju, kā ar troksni aizcirtās durvis. Kasiere bija pamanījusies nospiest pogu.

— Nav slikti, — es paslavēju. — Bet, lai šis sīkums netraucē jums turpināt naudas izsniegšanu.

Viņa iepleta muti un sāka slīdēt ārā no mana redzesloka, taču revolvera vēziens un vēl viens manu karmīnsarkano zobu atrieziens lika tai atgūt līdzsvaru, un banknošu straume turpinājās. Cilvēki sāka skraidīt man apkārt, pie viena parādījās arī sargi, kuri ar lielu entuziasmu vicināja pistoles, lūkojoties, uz ko varētu šaut. Tad es nospiedu radioreleja sviru savā kabatā. Bankā atskanēja sprādzienu sērija, jo visos papīrgrozos biju salicis gāzes bumbas. Pēc tam sekoja gluži burvīgi klientu kaucieni. Uz laiku pārtraucu naudas saņemšanu, lai uzvilktu un sakārtotu aizsargbrilles. Pie viena cieši sakniebu lūpas, jo biju spiests elpot caur filtriem nāsīs.

Tas bija patiesi brīnišķīgs skats. Aptumšojošā gāze ir neredzama un bez smaržas, bet tā satur gandrīz acumirklīgas iedarbības ķīmisku vielu, kas izsauc optisko nervu paralīzi. Piecpadsmit sekunžu laikā bankā visi bija kļuvuši uz laiku akli.

Izņemot Džeimsu Bolivāru di Grīzu, tas ir, mani — cilvēku ar daudziem talantiem. Svilpojot caur zobiem laimīgu motīviņu, es noslēpu atlikušo naudu. Arī mana labdare beidzot bija pazudusi no acīm un, neviena netraucēta, spiedza kaut kur zem galda. Gluži tāpat kā vairums pārējo cilvēku. Tad sāku lauzties cauri šim pamatīgi piedūmotajam haosam, kur daudzi bija pakrituši zemē, citi kā akli taustījās uz priekšu ar rokām. Patiesi dīvaina sajūta — redzīgais aklo vidū — un tamlīdzīgi. Ārpusē jau bija salasījies pūlis, svētās šausmās spiezdamies pie logiem un stikla durvīm, viņi alkatīgi vēroja iekšpusē norisinošos drāmu. Es pamāju ar roku un uzsmaidīju, tuvākstāvošie sāka drebēt un panikā metās prom no durvīm. Es sašāvu atslēgu, tēmēdams ar pistoli tā, lai lodes nospindzētu viņiem virs galvām. Tad ar spērienu atvēru durvis. Pirms izgāju ārā, es izvēlējos vajadzīgo «palīgu» un izsviedu to uz trotuāra, pēc tam steidzīgi iebāzu ausīs aizbāžņus.

Atskanēja griezīgs kauciens, un visi ātri sāka izklīst. Jums gribot negribot ātri jāpieliek solis, kad dzirdat vienu no šīm lietiņām. Tā rada velnišķīgu skaņu sakopojumu, pie tam pamatīgas zemestrīces decibelu līmenī. Dažas pastiprinātas skaņas ir līdzīgas naglas rīvēšanai gar stiklu, tai pat laikā citas — infraskaņas — izraisa panikas un tuvas nāves sajūtas. Tās ir nekaitīgas un ļoti iedarbīgas. Kad piegāju pie tikko nobremzējušās mašīnas, iela bija tukša. Caur aizbāžņiem izspiedušās infraskaņas manā galvā bija radījušas jucekli, un es biju vairāk nekā laimīgs ieslīdēt pa atvērtajām durvīm un atslābināties, kamēr Anžela brauca uz priekšu.

— Viss gāja lieliski? — viņa pavaicāja, neatraudama skatienu no ceļa, un uz diviem riteņiem pagriezdama gar mājas stūri. Tālumā iegaudojās sirēnas.

— Kā tortes gabals. Gludi, kā pa rīcineļļu…

— Tavs smaids liek vēlēties ko labāku.

— Piedod. Šīrīta kuņģa traucējumu iespaids. Taču mētelis ir piebāzts ar tādu naudas daudzumu, cik mums nemaz nevajadzētu.

— Cik mīļi! — viņa iesmējās, un nejokoja. Šis neatvairāmais smaids, šis uzrautais deguntiņš. Man tik ļoti kārojās iekost tajā, vai, sliktākajā gadījumā, vismaz to noskūpstīt, tomēr apmierinājos vienīgi ar biedrisku paplikšķināšanu pa plecu, jo Anželas uzmanība bija pievērsta automobīļa vadīšanai. Lai dabūtu nost sarkano emalju, es iebāzu mutē košļājamo gumiju, tad sāku noņemt masku.

Kamēr mainīju savu ārieni, to pašu darīja arī mašīna. Anžela to iegrieza blakusielā, pēc tam atrada vēl klusāku un sāka braukt pa to. Neviens nebija redzams. O-ho, bet tehnoloģija gan var paveikt interesantas lietas. Nozuda numurs, atsedzot citus ciparus, taču šis triks ir pārāk vienkāršs, lai būtu apspriešanas vērts. Anžela ieslēdza stikla tīrītājus un pār mašīnu nolija brīnišķīga katalizatora straumītes. Kur tās notecēja, zilā krāsa pārvērtās koši sarkanā, izņemot mašīnas virspusi, kura tapa caurspīdīga, tā kā pēc dažām sekundēm mēs jau sēdējām zem kupola un vērojām apkārtējo pasauli. Ievērojams daudzums pirmajā acu uzmetienā šķitušā hromētā tērauda izkusa, izmainot mašīnas izskatu un pat marku. Tikko šis process bija beidzies, Anžela pagrieza mašīnu un mierīgi aizbrauca atpakaļ uz turieni, no kurienes mēs ieradāmies. Viņas oranžā parūka bija ieslēgta kopā ar manām maskēšanās lietām, un es pieturēju stūri, kamēr viņa uzlika iespaidīga izskata saulesbrilles.

— Kur tālāk? — viņa painteresējās, kad kaucošu policijas mašīnu varza aiztraucās pretējā virzienā.

…Es domāju par piekrasti: vējiņš, saule, smiltis un tamlīdzīgi, veselīgi un spēcinoši.

— Par daudz spēcinoši, ja tu neiebilsti pret maniem vārdiem, — viņa ar vairāk nekā apmierinātu smaidu paplikšķināja sev pa diezgan apaļo vēderu. — Viņam jau ir seši mēneši, iet septītais, tik sportiski, ka atgādina man…

Viņa uzmeta man sadrūmušu skatienu, bet pēc tam atkal pievērsa visu uzmanību ceļam.

— Tu apsolījies izveidot no manis godīgu sievieti, tā kā mēs varam šo nosaukt par medusmēnesi.

— Mana mīlestība, es… — es izsaucos un no visas sirds saspiedu viņai roku. — Tiklīdz radīsies tāda iespēja. Es negribu padarīt tevi par godīgu sievieti — tas būtu neiespējami tīri fiziski, jo tev pamatā ir tāds pat zagļa prāts kā man — tomēr pats par sevi saprotams, es tevi apprecēšu, un uzvilkšu dārgu…

— Zagtu!

— …gredzentiņu uz šī iznesīgā pirkstiņa. Apsolu. Taču tai pat sekundē, kad mēģināsim reģistrēt laulību, mūsu datus iebaros kompjū- teram, un spēlīte būs cauri, pienāks gals mūsu mazajam atvaļinājumam.

— Bet tu būsu āķa galā visu dzīvi, es domāju, ka tevi labāk ir noķert tūlīt, nekā tad, kad būšu kļuvusi pārāk apaļa, lai tevi medītu. Mēs aizbrauksim uz tavu kūrortu un izbaudīsim vienu pēdējo neprātīgas mīlas dienu. Bet rīt, uzreiz pēc brokastīm, mēs apprecēsimies. Apsoli?

— Ir tikai viens jautājums…

— Apsoli, Glumais Džim? Es tevi pazīstu, j

— Es dodu tev savu vārdu, izņemot šo.

Viņa asi nobremzēja, un es pēkšņi skatījos tieši sava personīgā 0,75 kalibra revolvera stobrā. Tas izskatījās ļoti liels. Viņas pirksts bija nobālis, vieglītēm spiežot mēlīti.

— Apsoli man, tu, ātrdomājošais, glumais, viltīgais, blēdīgais afērist, vai arī es izšķaidīšu tev smadzenes!

— Mīļā, tu tomēr mani mīli!

— Protams, mīlu. Bet, ja es nevaru dabūt tevi visu sev, tad dabūšu tevi mirušu. Runā!

— Mēs apprecēsimies rīt no rīta.

— Dažus vīriešus ir tik grūti pārliecināt, — viņa nočukstēja, iemetot pistoli man kabatā, bet sevi — manos apkampienos.

Pēc tam viņa noskūpstīja mani tik saldkaisli, ka es gandrīz vai ar nepacietību sāku gaidīt rītdienu.

2. nodala

— Kur tad tu tā dodies, Glumais Džim? — apvaicājās Anžela, izliecoties pa mūsu numura logu. Jau pieskāries vārtiņiem, es apstājos.

— Vienkārši izmest mazu līkumiņu, mana mīlestība, — es atsaucos un atvēru vārtiņus. Augšā noblīkšķēja 0,75 kalibra pistole, un vārtiņu šķēpeles izlidoja man no rokām.

— Attaisi halātu, — viņa bez dusmām teica, tai pat laikā nopūšot no revolvera stobra dūmus.

Padevies liktenim, es paraustīju' plecus un atsitu vaļā pludmales halātu. Kājas man bija kailas, bet pats, protams, biju pilnībā apģērbts, ar uzlocītām biksēm un pie jostas piesietiem zābakiem. Viņa saprotoši pamāja.

— Vari atgriezties augšā. Nekur tu neiesi.

— Protams, ka neiešu! — (Kvēla neizpratne). — Neesmu jau es tāds puisis. Es vienkārši gribēju paķemmēt bodītes, un…

— Augšā!

Es gāju. Manas Anželas aprakstīšanai nepietiktu arī ar elles fūrijām. Speckorpusa ārsti iznīdēja viņā slepkavnieciskās noslieces, atšķetināja viņas zemapziņas mezglus un pavēra viņai ceļu uz daudz laimīgāku eksistenci, nekā agrāk to bija ļāvuši apstākļi. Bet, kad lietas nonāca līdz izšķirošai minūtei, viņa vēl aizvien bija tā pati vecā Anželīna. Es nopūtos un, smagi cilājot kā ar svinu pielietās kājas, kāpu augšā pa kāpnēm. Bet vēl lielāks nelietis es sev likos, kad ieraudzīju, ka viņa raud.

— Džim, tu mani nemīli! — klasiskais gambīts vēl no pirmās sievietes laikiem paradīzes dārzā, tomēr uz to vēl aizvien nav iespējams atbildēt.

— Mīlu, — es sāku protestēt un runāju patiesību. — Tas vienkārši ir tāds reflekss. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Es tevi mīlu, bet, lai apprecētos… Nu, tas ir gluži tāpat, kā doties cietumā. Bet tur pa visiem zagļa gadiem mani vēl ne reizes nav ietupinājuši.

— Tas ir nevis gūsts, bet atbrīvošana, — viņa teica un izdarīja dažas manipulācijas ar savu kosmētiku. Tikai tagad ievēroju, ka viņas lūpas ir uzkrāsotas, pieskaņojot lūpu krāsu baltajai kleitai un mazam mežģīņu nieciņam matos. — Tas vienkārši ir tas pats, kā ielekt aukstā ūdenī, — piecēlusies un paplikšķinājusi man pa vaigu, viņa teica. — Izdari to ātri, tā, lai to nemaz nejustu. Bet tagad atritini bikses un uzvelc zābakus.

Es tā arī izdarīju, bet, kad iztaisnojos, lai atbildētu uz šo muļķīgo padomu, ieraudzīju, ka durvis ir atvērtas un blakusistabā stāv laulību reģistrēšanas maģistrs un divi viņa liecinieki. Viņa paņēma mani zem rokas, jāatzīst, ka visai maigi, bet gaisu tai pat laikā satricināja ērģeļu mūzikas ierakstu varenie akordi. Viņa pavilka mani aiz elkoņa. Es mirkli pretojos, bet pēc tam grīļodamies devos uz priekšu. Manas acis tai pat laikā šķita aizklājam pelēka migla.

Kad tumsa izklīda, ērģeles blēja savas pirmsnāves notis, durvis aizvērās, aizsedzot aizejošo muguras, bet Anžela uz brīdi pārtrauca priecāties par savu gredzenoto pirkstiņu, lai pastieptu savas lūpas pie manām. Saņēmu atlikušo gribasspēku, vispirms noskūpstīju viņu, tad novaidējos.

Bufetē atradās vesela pudeļu batereja, un mani trīcošie pirksti, slīdot pa to, nemaldīgi atrada lielu pudeli ar «Sīriusa pantēras pēcteci» — varenu dzērienu ar tik pretīgiem pēcefektiem, — ka tā pārdošana ir aizliegta uz lielākās daļas civilizēto planētu. Iespaidīgs šī dzēriena kauss bija ārkārtīgi iedarbīgs — es sajutu, kā tas dara man ļaunu, un ielēju vēl vienu. Kamēr es, iegrimis savās sastingušajās domās, to darīju, droši vien bija pagājis ievērojams laika sprīdis, jo Anžela — mana Anžela (apspiests vaids) — tagad stāvēja manā priekšā, velkot mugurā džemperi un bikses, bet blakus ļoti gaidoši stāvēja mūsu čemodāni. Kauss tika izrauts no maniem pirkstiem.

— Pietiek individuālu orģiju, — viņa teica bez dusmām balsī. — Mēs dodamies prom šovakar, precīzāk, atzīmēsim mēs to vakarā, bet tagad ātri jālasās projām. Ieraksts par laulībām var tikt izdarīts kuru katru brīdi, bet, kad mūsu vārdi un uzvārdi nokļūs kompjūterā, tas iemirdzēsies kā publiskais nams algas dienā. Policija tūdaļ pat piedēvēs mums lielāko daļu no pēdējo divu mēnešu izdarītajiem noziegumiem, un metīsies mums pakaļ ar skaļām rejām un putām uz lūpām.

— Klusē, — es grīļodamies pavēlēju. — Labi zināma situācija. Sadabū mašīnu un braucam prom.

Gribēju piedāvāt savu palīdzību čemodānu nešanā, bet brīdī, kad biju pavēstījis šo informāciju, viņa ar tiem jau atradās pusceļā uz kāpnēm. Šādi uzmundrināts, es pārvarēju zināmas briesmas un laimīgi tiku lejā. Mašīna stāvēja ārpusē, dūcot neatbrīvotā enerģijā. Durvis bija atvērtas, pie stūres, sitot ar kāju acīm redzamā nepacietībā sēdēja Anžela. Klupdams krizdams, ierāpos mašīnā. Pirmie realitātes taustekļi izlauzās caur manu sastingušo smadzeņu krokām. Šī mašīna, līdzīgi visām nelidojošām šīs planētas mašīnām, kustējās ar tvaiku, ko ģenerēja kūdras paveida sadegšana. Kūdra mašīnas kurtuvē nokļuva caur viltīgu, bet pārlieku sarežģītu ierīci. Vismaz pusstundu bija jāceļ tvaika spiediens, lai piespiestu automobili kustēties. Anžela acīmredzot bija iededzinājusi kurtuvi vēl pirms laulības ceremonijas, un tāpat izplānojusi arī visu pārējo. Mans vienīgais ieguldījums visos šajos notikumos bija saskandināšana pašam ar sevi, kas vispār uzskatāma par ļoti niecīgu palīdzību. Nodrebēju, iedomājoties, ko tas nozīmēja, un tomēr biju spiests veikt vienīgo iespējamo darbību.

— Vai tev ir ātrās atskurbšanas tablete? — es aizsmacis pajautāju.

Tā parādījās viņai saujā, vēl pirms beidzu runāt. Maza, apaļa, rozā

krāsas tabletīte ar melnu galvaskausu un sakrustotiem kauliem virsū. Kāda neprātīga ķīmiķa atskurbinošs izgudrojums, kas darbojas kā me- tabolisks putekļusūcējs. Dažas īsas minūtes pēc nokļūšanas mana kuņģa sālsskābes peļķē ingridienti veiks masveidīgu pēkšņu uzbrukumu caur manu asinsrites sistēmu. Tie ne tikai likvidē alkoholu, bet pilnībā arī visus ar dzeršanu saistītos blakusefektus, tā kā nelaimīgais subjekts acumirklī kļūst nāvīgi skaidrs un ļoti slimīgi to apjauš…

— Es nevaru to iedzert bez ūdens, — noņaudēju, acis mirkšķinot, un uzreiz ieraudzīju viņas otrā rokā plastmasas krūzīti. Atkāpšanās ceļa vairs nebija. Ar pēdējo pirmsnāves nopūtu un dreboņu es iemetu šo lietiņu sev rīklē un iztukšoju krūzīti.

Runā, ka tas neprasa daudz laika, bet tas ir objektīvais laiks. Turpretim subjektīvais laiks velkas stundām. Tā ir ļoti neobjektīva pieredze, un arī grūti aprakstāma. Iedomājieties, ja vien ir tāda vēlēšanās, kāda būs jušana, ja ieliksiet mutē ugunsdzēsības šļūteni ar aukstu ūdeni, bet pēc tam atgriezīsiet krānu. Bet pēc tam, pēc pavisam īsa mirkļa, sajutīsiet, ka šis ūdens ar varenām strūklām gāžas ārā pa visām jūsu ķermeņa atverēm, ieskaitot arī poras, tik ilgi, kamēr esat izmazgāts tīrs.

— Uf-ff, — es vāji izdvesu, iztaisnodamies un slaucīdams pieri ar kabatas lakatiņu.

Mēs aiztraucāmies garām mazam ciematiņam, Anžela vadīja mašīnu mierīgi un efektīvi, kurtuve jautri dūca, apēdot kārtējo kūdras briketi.

— Ceru, ka tu jūties labāk? — viņa izbrauca uz transporta maģistrāles un pagriezās pa citu ceļu, uzmetot vienu vienīgu ātru skatu kartei. — Mūsu dēļ izsludināja lielu trauksmi — armija, flote, visi. Es dzirdēju viņu komandas pa radio.

— Mēs atrausimies?

— Šaubos — ja vien tu ātri, pie kam ļoti ātri neizteiksi kādu svaigu domu, citādi noteikti ne. Viņi ir izveidojuši ciešu gredzenu ap šo rajonu, piesedzot arī no gaisa, un savelkot cilpu aizvien ciešāk.

Es vēl arvien centos atjēgties no varonīgās ārstēšanās ar atskur- binošo tableti un nespēju saņemt kopā visu prātu. Eksistēja tieša saistība starp manām samudžinātajām domām un balssaitēm, pie kam iztiekot bez saprāta iejaukšanās.

— Brīnišķīgs laulību iesākums. Ja tās līdzinās kam tādam, tad nav jābrīnās, ka visus šos gadus esmu no tām vairījies.

Mašīna nogriezās no ceļa un nodrebējusi apstājās augstā zālē zem zilām lapām klātu koku rindas. Anžela izlēca ārā, aizcirta durvis un pastiepa roku pēc čemodāna, pirms es vēl biju paguvis noreaģēt. Centos sākt ar viņu sarunu.

— Es esmu muļķis…

— Tad es arī esmu muļķe, ja jau izgāju pie tevis par sievu, — viņas acis bija sausas, bet balss ledaina, visas emocijas tika stingri kontrolētas. — Es ar viltu un slazdiem piespiedu tevi apprecēties, tāpēc ka tieši to tu, manuprāt, arī gribēji. Man nebija taisnība un šī lieta tiks izbeigta tūlīt pat, Džim. Tu radīji man gluži jaunu dzīvi, un es domāju, ka spēšu to pašu izdarīt arī priekš tevis. Bija patīkami iepazīties. Paldies tev un uz redzēšanos.

Tai mirklī, kad viņa beidza runāt, manas domas bija sabiezējušas, radot kaut ko aptuveni līdzīgu to normālajam stāvoklim. Lai gan biju vēl vājš, tomēr gatavs. Vienā mirklī izlecu no mašīnas un nostājos viņai priekšā, aizšķērsojot ceļu un, cik iespējams maigi, saturēju viņas rokas.

— Anžela, es tev pateikšu to vienreiz un droši vien vienīgo reizi dzīvē. Tā kā klausies uzmanīgi un iegaumē. Vienu laiku es biju pats labākais afērists Galaktikā, pirms mani iedabūja Speckorpusā ķert citus afēristus. Un es noķēru tevi. Tu biji ne tikai afēriste, bet arī noziedzniece, slepkava, kurai nogalināšana sagādā prieku. — Es jutu, kā viņas augums nodrebēja manās rokās, un saspiedu viņu stiprāk. — Tas ir jāpasaka, jo tieši tāda tu arī biji. Tu vairāk neesi tāda. Tev bija iemesli tādai būt, bet šie iemesli ir likvidēti. Daži nelaimīgi mezgli tavā vēl nesabojātajā galvā, tavās smadzenēs tika atšķetināti. Un tagad es tevi mīlu. Tomēr gribu, lai tu atcerētos, ka mīlēju tevi pat toreiz, tavu nerekonstruēto dienu laikā, un tas izsaka ļoti daudz. Tātad, ja es tagad būšu kā alnis iejūgā vai ar mani būs grūti saprasties no rītiem, tad atceries to un dod man atlaides. Viss kārtībā?

Tieši tā. Viņa nometa čemodānu — tieši man uz kājas — bet es neuzdrīkstējos pat nodrebēt — apskāva mani, noskūpstīja un nogāza zālē, un es pavadīju jaukus brīžus, atbildot uz viņas skūpstiem. Domāju, ka to var nosaukt par jaunlaulāto efektu.

Mēs pamirām, kad pāris motociklu ievaidējās un nobremzēja pie mūsu mašīnas. Šādus braucamos lietoja vienīgi policisti, jo tie bija daudz ātrāki, nekā kūdras tvaikmašīnas. Tās bija mašīnas ar trim riteņiem un varenu spara ratu, starp pakaļējiem. Naktīs tos pieslēdza tā, ka ģeneratordzinēji varēja iekustināt spararatu līdz vislielākajam ātrumam. Dienā spararats ģenerēja elektrību, kas darbināja katra riteņa motoru. Ļoti efektīvi un bez dūmiem. Ļoti bīstami.

— Podder, tā ir tā pati mašīna! — ieaurojās viens no policistiem, pārkliedzot spararata pastāvīgos vaidus.

— Es izsaukšu papildspēkus. Viņi nevar būt tālu aizgājuši. Tagad viņi noteikti ir mūsu lamatās.

Nekas mani tā netracina kā sīku ierēdnīšu naivā pārliecība. Kā tad, jā, tagad patiesi lamatās. Es ieņurdējos, kad otrs nekompetentais subjekts formas tērpā, paspārdījis zemi pie mašīnas, iepleta muti, ieraugot mūsu jauko ligzdiņu zālē. Viņš vēl aizvien tā stāvēja, kad rāvos uz priekšu un saķēru viņu pie rīkles, cieši aizžņaudzot kaklu un pavelkot viņu uz mūsu pusi. Bija interesanti noskatīties, kā viņam izvēlās mēle, acis izsprāga no orbītām un seja piesarka, taču visu izbojāja Anžela. Viņa pasita nost ķiveri un aši (turklāt precīzi) iegāza policistam pa pakausi ar savas kurpes papēdi. Policists atslēdzās, un es ļāvu viņam nokrist.

— Bet tu vēl runā par mani, — nočukstēja mana jaunlaulātā. — Tavā paša dabā ir kas vairāk, nekā veca sadista izgājieni.

— … Es izsaucu. Visi jau zina. Tagad mēs viņus noteikti noķersim… — pilns entuziasma ziņoja palikušais policists, bet viņa balss aprāvās, kad tas ar ieplestām acīm paskatījās uz palīga revolvera draudošo stobru. Anžela izvilka no somas miegazāļu kapsulu un saspieda to viņam zem deguna.

— Un, ko tagad, bos? — viņa jautāja, laimīgi uzsmaidot divām ceļa malā gulošām figūrām melnos formas tērpos ar spīdīgām vara pogām.

— Padomāšu, — es teicu un, lai to pierādītu, paberzēju žokli. — Mums bija vairāk nekā četrus mēnešus garas, bezrūpīgas brīvdienas, taču visam jaukajam jau reiz ir jābeidzas. Mēs, protams, atvaļinājumu varam arī turpināt. Bet tas, maigi izsakoties, būs diezgan drudžains, cietīs cilvēki, un tu — lai gan tava figūra ir brīnišķīga, tā nav visai piemērota bēgšanai, pakaļdzīšanām un melnajam darbam vispār. Vai tikai mums nevajadzētu atgriezties dienestā, no kura aizbēgām?

— Es cerēju, ka tu to piedāvāsi. Nelabums rītos un banku aplaupīšana, liekas, nav savienojamas lietas. Būs jocīgi atgriezties.

— īpaši jau tādēļ, ka viņi būs priecīgi mūs atkal redzēt. Ņemot vērā, ka viņi noraidīja mūsu lūgumu par atvaļinājumu, un mums nācās nozagt pasta raķeti.

— Nemaz nerunājot par naudu, ko mēs nozagām, sīkiem tēriņiem, jo nevarējām izmantot savus banku kontus.

— Pilnīgi pareizi. Seko man, un mēs to izdarīsim ļoti eleganti.

Mēs novilkām policistiem formas tērpus un rūpīgi noguldījām krācošos likuma sargus uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Vienam apakšveļa bija ar rozā punktiņiem, turpretī otram — gluži melna, izšūta ar mežģīnēm, kas, iespējams, bija vietējais ģērbšanās paradums, tomēr radīja manī dažādas nelabas domas par Komātas policiju, un biju priecīgs, ka mēs dodamies prom. Uzvilkuši formas tērpus, ķiveres un brilles — konservu kārbas, mēs jautri aiztraucāmies pa ceļu savos motociklos, pīkšķinot un mājot tankiem un kravas mašīnām, kas rēkdamas aiztraucās pretējā virzienā.

Pirms atskanēja pārāk daudz atmaskojošu kliedzienu un gaudu, es nobremzēju ceļa vidū un signalizēju piebraucošai bruņumašīnai, lai tā apstājas. Anžela savu motociklu asi nogrieza viņiem aiz muguras, lai viņiem nebūtu jānovērš uzmanība, priecājoties par grūtniecības stāvoklī esošu policistu.

— Mēs iedzinām viņus stūrī! — es kliedzu. — Taču viņiem ir radio, tā kā neziņojiet to sakarniekiem. Sekojiet man.

— Rādi ceļu! — atkliedza vadītājs, bet viņa pārinieks piekrītoši pamāja, kamēr domas par slavu un medaļām skaidri atspoguļojās viņa sejā. Es aizvedu viņus pa pamestu ceļu uz mežu. Tas beidzās pie neliela ezeriņa komplektā ar pussabrukušu laivu būdu un piestātni.

Es nobremzēju, ar zīmēm apstādināju arī viņus, pieskāros ar pirkstu pie lūpām un uz pirkstgaliem atgriezos pie bruņumašīnas. Vadītājs nolaida vējstiklu un jautājoši paskatījās manī.

— Ieelpojiet šo te, — es noteicu, iemetot caur atveri gāzes granātu.

Dūmu mākonītim sekoja nopūtas, bet pēc tam zālē palika divas

mierīgi krācošas figūras formas tērpos.

— Gribi ātri uzmest acis viņu apakšveļai? — jautāja Anžela.

— Nē, man gribas saglabāt kādas ilūzijas, pat tad, ja tās ir kļūdainas.

Motocikli jautri aizripoja pa piestātni, novēlās ūdenī, izlaižot tvaika

mākoni, dabūja īssavienojumu un izdvesa milzumu gaisa burbulīšu.

Tiklīdz bruņumašīna bija izvēdinājusies, mēs ielīdām tajā un aizbraucām. Anžela atrada vadītāja neskartās brokastis un mundri tās izlietoja. Ceļā uz pilsētu, kur centrālajā policijas iecirknī atradās ko- mandantpunkts, es centos izvairīties no galvenajām maģistrālēm. Gribēju ierasties tur, kur risinājās visi lielākie notikumi.

Mēs atstājām mašīnu gluži tukšajā pazemes autostāvvietā un ar liftu uzbraucām tornī.

Ja neskaita komandantpunktu, ēka bija gandrīz tukša, un es atradu tuvumā neaizņemtu kabinetu, atstādams tajā Anželu, kura sāka nevainīgi izklaidēties ar aizzīmogotu, tomēr viegli attaisāmu konfidenciālo dokumentu mapi. Es nolaidu brilles — konservu kārbas uz acīm un organizēju izrādi ar nogurušu, taču entuziasma pilnu vēstnesi galvenajā lomā. Mani informēja Cilvēks, kuru es gribēju redzēt, staigāja no kabineta viena gala uz otru, sūcot garu un jau izdzisušu pīpi. Pielecu viņam klāt un atdevu godu.

— Ser, vai jūs esat misters Inskins?

— Jā, — viņš noburkšķēja. Visa viņa uzmanība vēl aizvien bija piekalta milzīgai, pie sienas stāvošai kartei, kas teorētiski atspoguļoja notikumus medībās.

— Ser, jūs kāds grib redzēt.

— Ko? Ko? — viņš pārjautāja, vēl arvien būdams aizņemts ar ko citu. Harolds Pīters Inskins — Speckorpusa galva un direktors — šajā dienā nebija īsti formā. Viņš diezgan viegli padevās, nākot man līdzi, bet es aizvēru durvis un noņēmu aizsargbrilles.

— Tagad mēs esam gatavi atgriezties mājās, — es viņam paziņoju. — Ja vien jūs varat atrast kādu klusu iespēju izvilkt mūs no šejienes, neļaujot vietējai varai dabūt savās alkatīgajās ķetnās.

Viņa žokļi dusmās sacirtās, saspiežot pīpes iemuti neskaitāmos gabaliņos un šķembās. Spļaujot uz grīdas plastmasas gabaliņus, viņš nāca man līdzi uz istabu, kur mūs gaidīja Anžela.

3. nodala

— Rrrr! — ierūcās Inskins un tā papurināja dokumentu paku sev rokā, ka tie iegrabējās gluži kā sausas lapas vai skeleta kauli.

— Ļoti izteiksmīgi, — es teicu, izvelkot no kabatas portsigāra cigāru un pieliekot to pie auss. — Taču ar visminimālāko informācijas saturu. Vai jūs nevarētu izteikties konkrētāk?

Es nogriezu cigāra galiņu un nedzirdēju ne mazāko knakšķi. Lieliski.

— Vai jūs zināt, cik miljonus izmaksāja jūsu noziedzības vilnis? Komātas ekonomika…

— Necieta ne par sprīža tiesu. Valdība atlīdzinās zaudējumus cietušajiem, bet pēc tam, savukārt, atskaitīs to pašu summu no savas ikgadējās iemaksas Speckorpusam, kam naudas tāpat ir vairāk, nekā tas spēj iztērēt. Bet paskatieties uz pretī iegūto labumu — milzīgs satraukums sabiedrībā, avīžu tirāžas palielināšanās, vingrinājumi bezdarbībā nīkstošajiem likuma sargiem — bet tas jau pats par sevi ir interesants notikums, gluži tāpat kā manevri brīvā dabā, kas radīja lielu prieku visiem to dalībniekiem. Par ko gan viņiem apvainoties, gluži otrādi, vajadzētu vēl izmaksāt mums honorāru, ka devām iespēju izbaudīt visas šīs satraucošās lietas.

Es aizdedzināju cigāru un izpūtu lielu dūmu mākoni.

— Nefantazē, vecais krāpniek. Ja es izdotu tevi un tavu jaunlaulāto Komātas varas iestādēm, jūs arī pēc 600 gadiem vēl būtu aiz restēm.

— Tas ir maz iespējams, Inskin, pats tu vecais krāpnieks. Jums tāpat jau pietrūkst labu palīgu. Mēs esam jums vajadzīgāki, nekā jūs mums, tā kā uzskatiet šo sarunu par izbeigtu un pāriesim pie lietas. Es tiku sodīts.

Norāvu no formas tērpa pogu un pametu to viņam pāri galdam.

— Lūk, mēs noraujam ordeņus un pazeminām sev dienesta pakāpi. Es esmu vainīgs. Nākošās lietas.

Ar pēdējo tēloti nikno rūcienu viņš aizsūtīja lietas uz papīrgrozu un paņēma lielu sarkanu mapi, kura draudoši iedūcās, tikko viņš bija tai pieskāries. Ar īkšķa spiedienu viņš padarīja nekaitīgu drošības ierīces spridzekli, un mape atvērās.

— Man šeit atrodas pilnīgi slepena informācija un īpaši svarīgs uzdevums.

— Vai tad man kādreiz ir ticis kaut kas cits?

— Tas ir arī ļoti bīstams.

— Tu slepeni apskaud manu skaisto ārieni un gribi manu nāvi. Liecies mierā, Inskin. Izbeidz sparingu un saki man, kas par lietu. Mēs ar Anželu varam tikt ar to galā labāk, nekā visi pārējie aģenti — galīgi veci un garā vāji.

— Tas darbs ir tev vienam pašam, Anžela — tas ir, nu… — Viņa seja nosarka, un viņš sāka pārāk rūpīgi pētīt dokumentus.

— Iedomājies tikai! — es iesaucos. — Inskins — slepkava, galvu- rāvējs, draudīgais priekšnieks, šodienas Galaktikas slepenā vara. Un nevar pateikt vārdus «ir stāvoklī»! Un kā ar mazuli? Pag, pag, sekss, lūk, kur tas suns aprakts. Nu, klāj vaļā, pasaki ātri trīs reizes «sekss», tas tev nāks tikai par labu…

— Aizveries, di Grīz! — viņš nošņāca. — Paldies dievam, tu beidzot apprecējies ar viņu. Tas norāda, ka tavā sapuvušajā personībā ir saglabājusies vēl kāda lāse goda. Viņa paliek. Tu dodies pildīt šo uzdevumu — tas ir vienam cilvēkam, un droši vien padarīsi viņu par atraitni.

— Melnā viņa izskatās šausmīgi, tā ka tev tik viegli neizdosies tikt no manis vaļā. Runā.

— Paskaties šo te, — viņš teica, izņemot no mapes kaseti un ieliekot to galda spraugā. No griestiem nolaidās ekrāns, telpa satumsa, sākās filma.

Filmēts bija ar rokas kameru, krāsa reizēm pazuda, un vispār — filma bija ārkārtīgi neprofesionāla. Tomēr tā bija pati labākā amatieru filma, kādu vien es jelkad esmu redzējis, jo pats materiāls bija atlasīts ļoti labi. Kāds karoja. Bija saulaina diena ar baltu mākonīšu pūkām uz zila debess fona. Bet to vidū — pretgaisa aizsardzības uguns melnie pleķi. Taču uguns nebija masīva, un ar to nepietika, lai zemu lidojošajiem desanta kuģiem traucētu piezemēšanos. Tur bija vidēja lieluma kosmoosta ar dažādām celtnēm tālumā un pāris kravas kuģiem blakus. Pārējie gaisa kuģi rēca ne visai augstu, bumbu sprādzieni sasniedza, šķiet aizsardzības pozīcijas. Tikai tagad es apjēdzu notiekošā neiespējamību.

— Tie taču ir kosmosa kuģi! — es nobubināju, — un kosmiskās transporta raķetes. Vai tiešām ir kāda trula valdība, tik stulba, lai domātu, ka var gūt panākumus starpplanētu karā? Kas notika pēc tam, kad viņi zaudēja, un kā tas viss skar mani?

Filma beidzās, un es atkal ieslēdzu gaismu. Inskins salika kopā pirkstus un nikni caur tiem paskatījās.

— Jūsu zināšanai, mister Viszini, šis iebrukums, gluži tāpat kā vairāki pirms tam bija veiksmīgs. Šo filmu uzņēma kontrabandists — viens no mūsu ziņotājiem, — kura kuģis izrādījās pietiekami ātrs, lai kaujas laikā aizmuktu.

Tas lika man aizvērties. Es dziļi ievilku cigāra dūmu un apdomāju to nedaudzo, ko zināju par starpplanētu karadarbību. Te manas zināšanas nebija īpaši plašas. Tas, tādēļ, ka šie kari gluži vienkārši neizdevās. Varbūt tikai daži gadījumi visā Galaktikā, kad vietējie apstākļi bija īpaši labvēlīgi, nu, teiksim, saules sistēma ar divām apdzīvojamām planētām. Ja viena planēta ir atpalikusi, bet otra — rūpnieciski labi attīstīta, tad primitīvajā var viegli ielauzties. Tomēr to nevar izdarīt, ja pēdējie būs radījuši kaut kādu patstāvīgu aizsardzību. Telpas un laika attiecības padara tāda veida karadarbību vienkārši nepraktisku. Kad katru kareivi, ieročus un uzturu nākas pacelt no planētas gravitācijas lauka un pārvadāt cauri kosmosam, rodas milzīgs enerģijas patēriņš, neiespējams transporta pieprasījums un neticamas pašizmaksas. Ja agresoram turklāt nākas arī izsēdināt desantu un sadurties ar reālu pretestību, iebrukums kļūst galīgi neiespējams. Un tā tas ir saules sistēmas iekšienē, kur planētas pēc galaktiskajiem mērogiem atrodas praktiski blakus. Doma par karadarbību starp dažādu zvaigžņu sistēmu planētām ir vēl neticamāka. Taču nu kārtējo reizi tika pierādīts, ka nav nekā principiāli neiespējama, ja cilvēki pie tā ķeras pietiekami enerģiski. Bet tādām lietām, kā vardarbība, karš un asinsizliešana vēl aizvien ir milzīga pievilcība cilvēku dabā mītošajā vardarbības potenciālā, pat neskatoties uz visu miera un stabilitātes periodu. Man radās kāda doma — pēkšņa un nomācoša.

— Jūs sakāt, tas bija pilnīgi veiksmīgs starpzvaigžņu iebrukums? — es prasīju.

— Vairāk nekā viens, — to sakot, viņa seju rotāja nelabs smaids.

— Gan jūs, gan Līga gribētu pieredzēt, ka tas tiek izbeigts?

— Tieši naglai uz galvas, Džim, manu zēn.

— Un es esmu tas darbinieks, kuru jūs izvēlējāties šai misijai?

Viņš pastiepās uz priekšu — izņēma cigāru no maniem pirkstiem un iemeta to pelnutraukā. Bet pēc tam ļoti svinīgi paspieda man roku.

— Tas ir tavs uzdevums. Dodies turp un uzvari.

Es izrāvu roku no viņa nodevīgā tvēriena, notīrīju pirkstus gar bikšu staru un atkal paķēru cigāru.

— Esmu pārliecināts, ka jūs parūpēsieties, lai man būtu vislabākās bēres, kādas vien Korpuss var atļauties. Bet vai tagad jūs negribētu izspiest no sevis dažas detaļas, vai varbūt uzskatāt par labāku aizsiet man acis un izšaut kosmosā ar vienreizējas lietošanas kravas raķeti?

— Mieru, manu zēn, tikai mieru. Situācija šķiet pilnīgi skaidra. Par to ir maz runāts masu informācijas līdzekļos, jo iebrukumus klāj zināma politiskā migla, plus vēl aplūkojamo planētu asā cenzūra. Saskaņā ar mūsu ziņām — daudz labu cilvēku gāja bojā, iegūstot šo informāciju — par to visa atbildība gulstas uz planētu Klizanta. Tā atrodas Indiāņa Epsilona sistēmā. Pa šīs saules orbītām kustas aptuveni divdesmit planētas, bet tikai trīs no tām ir apdzīvojamas. Un ir apdzīvotas. Pirms dažiem gadiem Klizanta pievāca sev abas līdzās esošās planētas, tomēr mēs neuzskatījām par vajadzīgu celt trauksmi. Uztrauc tas fakts, ka viņi palielināja savu vērienu. Līdz šim starpzvaigžņu iekarojumus uzskatīja par neiespējamiem. Viņi ir ielauzušies un iekarojuši piecas tuvākās planētas citās sistēmās un, šķiet, domā par vēl ko labāku un lielāku. Mēs nezinām, kā viņi to dara. Taču droši vien viņi kaut ko dara ļoti pareizi. Mums ir aģenti uz iekarotajām planētām, tomēr līdz šim viņi ir uzzinājuši ļoti maz vērtīga. Tika pieņemts lēmums, es apgalvoju tev, ka visaugstākajā līmenī, tu pieceltos un atdotu godu, ja vien izdzirdētu dažu apspriedes dalībnieku vārdus, ka mums jānpsūta uz Klizantu savs cilvēks, kurš aizraktos līdz problēmas saknei un pārcirstu šo Gordija mezglu.

— Kaut arī tā ir pretīga metafora, domāju, ka šī ideja ir pašnāvnieciska, tā vietā mēs varētu…

— Tu dosies turp, Glumais Džim, no tā nekādi nevar izvairīties.

Es mēģināju izvairīties, taču nekas nesanāca. Man iedeva visu zināmo detaļu kopijas, valodas ierakstu galvas smadzeņu garozā un ātra izlūkkuģa mūķīzeri, kas mani turp varētu nogādāt. Sadrūmis atgriezos savā istabā, kur Anžela, nogurusi ņemoties ar saviem matiem, mētāja nazi pie pretējās sienas stāvošajā galvas lieluma mērķī. Pat ar ātru zemu metienu pēc naža izraušanas no maksts viņa varēja trāpīt jebkurā acs plankumā.

— Iedod, es piekāršu Inskina fotogrāfiju; — es piedāvāju. — Tas vismaz būs tev interesantāks mērķis, tāds, no kura tu gūsi zināmu prieku.

— Tas ļaunais vecis sūta manu vīru uzdevumā?

— Tas vecais, netīrais āzis mēģina panākt, lai mani nogalinātu. Uzdevums ir tik slepens, ka es par to nevaru pastāstīt nevienai dzīvai būtnei, un jo īpaši tev, un te, lūk, visi dokumenti, izlasi tos pati.

Kamēr viņa ar tiem nodarbojās, es ieliku klizantiešu valodas ierakstu kopējamajā mašīnā. Tā ierakstīja materiālu tieši manu smadzeņu garozā bez garlaicīga un ilgstoša mācību procesa. Pirmā sērija aizņems aptuveni pusstundu, tai sekos vēl pusducis nostiprinošu sēriju. Viss beigsies ar to, ka es sākšu runāt šajā valodā, tai pat laikā iegūdams ellišķīgas galvas sāpes no visas šīs manas smadzeņu sinapses mocīšanas ar elektroniem. Bet kamēr mašīna strādāja, iestājās pilnīga bezsamaņa. Tieši to dotajā brīdī arī vēlējos. Es uzmaucu ķiveri uz ausīm, iekārtojos uz dīvāna un piespiedu podziņu.

Pagāja kāds laika sprīdis, un Anžela uzmanīgi noņēma ķiveri, un tūlīt iebāza man mutē tableti. Es to noriju un turēju acis aizvērtas tik ilgi, (īdz izzuda sāpes. Mani noskūpstīja maigas lūpas.

— Viņi mēģinās tevi nogalināt, bet tu viņiem to neatļausi. Tu pa- smiesies par viņiem un uzvarēsi, bet vienā jaukā dienā ieņemsi Inskina vietu.

Es nedaudz pavēru vienu aci un paskatījos uz viņas svinīgo sejas izteiksmi.

— Atgriezīšos mājās ar vairogu vai uz vairoga? Krūtis medaļās vai galva krūmos? Tu uztraucies par mani?

— Visu laiku. Bet tāds jau ir sievietes liktenis. Es, pats par sevi saprotams, nevaru stāties ceļā tavai karjerai…

— Es nemaz par to nezināju, līdz tu man nebiji to paziņojusi.

— … Un izdarīšu visu, ko varēšu, lai palīdzētu.

— Tu nevari doties man līdzi ļoti nopietna un acīm redzama iemesla dēļ.

— Es to zinu. Taču domās es vienmēr būšu kopā ar tevi. Kā tu domā nosēsties uz šīs planētas?

— Iekāpšu savā veiklajā izlūkkuģī-iznīcinātājā, ātri un tieši iziešu pret radara ekrānu, ienesīšos atmosfērā un …

— Un tiksi pārvērsts atomos. Lūk, palasi ziņojumu, ko rakstījis dzīvs palikušais no pēdējā kuģa, kas mēģināja šādu pieeju.

Es izlasīju. Tas bija ārkārtīgi nomācoši. Aizsviedu ziņojumu atpakaļ kaudzē pie visiem pārējiem.

— Brīdinājumu pieņēmu. Šī planēta, šķiet, ir līdz pēdējam militarizēta. Varu saderēt, ka pie viņiem pat mājdzīvnieki nēsā uniformas. Sperties cauri pa taisno nozīmē piemēroties cilvēkiem viņu pašu radītajā vidē, konkurēt ar viņiem tajā nozarē, kur klizantieši ir vislabāk organizēti. Ja nu viņi pret kaut ko arī nav organizēti, tad tā ir neliela mānīšanās, kaut kāda zādzība vai viltīgu uzbrukumu piesedzoša eleganta pieeja. Izslīdēt cauri, iespiesties, rīkoties un iznīdēt.

— Man tas pēkšņi sāk kaut kā nepatikt, — mana mīlestība sarauca pieri. — Džim, tu parūpēsies par sevi? Es nedomāju, ka pašreizējā stāvoklī uztraukums nāks man par labu.

— Ja tu gribi uztraukties, tad uztraucies par šīs nelaimīgās planētas likteni, uz kuru dodas Glumais Džims. Ar viņu iekarojumiem ir cauri, ar viņiem pašiem var sacīt, beigas.

Es viņu skaļi nobučoju un izgāju, iztaisnojis plecus un augstu pacēlis galvu, vēloties kaut uz minūti, kaut uz sekundes desmitdaļu būt tik pārliecināts par sevi, kā to tēloju. Uzdevums būs ļoti grūts.

4. nodala

Mans plāns bija ļoti detalizēts, gatavošanās — sarežģīta, pati operācija — gigantiska. Man nācās uzklausīt ne vienu vien Inskina spiedzīgo sāpju kliedzienu mana projekta izmaksu dēļ, un tomēr, nepievēršot uzmanību viņa kliedzieniem, turpināju visu rūpīgi plānot. Cilpā taču bija mana galva, ne jau viņa, es centos izdarīt visu, ko vien varēju, lai garantētu savu miesisko izdzīvošanu. Tomēr pat vispilnīgākais plāns galarezultātā nonāk pie beigām, pēdējās detaļas tiek nokārtotas, atskan fināla komandas. Un aunu ved uz kautuvi.

Baaa! Lūk, es, gluži kails parādījies šai pasaulē, sēžu starpplanētu lainera «Kvinettava» bārā ar stipri spirtota dzēriena glāzi priekšā un cigareti pirkstos. Klausoties paziņojumu, ka pēc stundas mēs piezemēsimies Klizantā, izsakoties figurāli, jutos pilnīgi kails. Bija vajadzīga stingra disciplīna un milzīgs gribasspēks, lai atstātu mājās visus nelikumīgi pie manis glabājošos priekšmetus. Nekādu minibumbu, gāzes kapsulu, rokas urbīšu, stiprinājumu, noklausīšanās ierīču. Pilnīgi nekā! Pat bez mūķīzera, kas vienmēr ir atradies piestiprināts pie labās kājas īkšķa naga. Vai…

No šīs domas es ciešāk sakodu zobus un pavēros visapkārt. Citi dzīrojošie ar visai apņēmīgu izskatu bija pieplakuši pie nodokļu neaplīktajām spirta pudelēm, un neviens man nepievērsa nekādu uzmanību. Izvilcis naudas maku, pieskāros tā augšējai šuvei un sajutu kaut ko cietu. Atmiņa — tā ir abpus griezīga lieta — un tikpat labi, kā paveras, tā var atkal aizvērties. Paša personīgā zemapziņa cīnījās pret mani. Tikai mans apzinīgais prāts juta kaut kādu entuziasmu attiecībā uz kāpšanu Klizantā bez visiem šiem nelikumīgajiem priekšmetiem. Noteiktā veidā es stipri saspiedu naudas maku un pavisam maziņš, tomēr neticami drošs mūķīzerītis iekrita man saujā. Ah, vienkārši mākslas darbs! Pacēlis glāzi, kādu brīdi pajūsminājos par to un pēc tam atvadījos. Atceļā uz savu kajīti iesviedu to atkritumu urnā. Tā aizlidos tālāk kopā ar kuģi, bet es izkāpšu uz šīs īpaši neviesmīlīgās planētas.

Visi ziņojumi un aptaujas liecināja, ka uz Klizantas dzīvo visuma paši piekasīgākie muitnieki. Kontrabandu gluži vienkārši nebija iespējams ievest. Tādēļ es arī nemaz to nemēģināju darīt. Biju vienīgi tas, kas biju pēc izskata. Komivojažieris, nāvējošo ieroču firmas «Fancio- leto-Mušiar-Limited» pārstāvis. Firma eksistēja, un es biju tās pārstāvis, un nekāda, pat visrūpīgākā izmeklēšana nevarēja pierādīt pretējo. Lai jau pamēģina!

Viņi pamēģināja. Izkāpšana uz Klizantas bija kas līdzīgs ieiešanai cietumā. Es un vēl bariņš atbraukušo noripojām no klāja pelēkā biedējoša izskata telpā.

Kamēr atnesa mūsu bagāžu un nometa turpat tuvumā, mēs bijām saspiedušies cieši kopā vērīgu un labi apbruņotu sargkareivju uzraudzībā. Neko tamlīdzīgu es vēl nebiju redzējis. Nekas nenotika tik ilgi, kamēr nolaižamās trepes nebija paceltas un kuģis aizlidojis. Un tad mūs sāka izsaukt pa vienam.

Es nebiju pirmais un nopriecājos par šo iespēju papētīt vietējos tipāžus. Viņi dimdināja zābakus, stingri turēja ieročus un zodus — augsti paceltus, pret mums izturoties augstākā mērā vienaldzīgi. Viņu uniformas bija vienā krāsā, kuru, pirmajā acu uzmetienā nekādi nevarēja noturēt par militāru — tā bija ar purpursarkanu nokrāsu. Es ātri aptvēru, ka tā bija ļoti precīza asins krāsas imitācija — tumša, pusar- teriāla, koša. Tas ir diezgan pretīgi un bija ļoti grūti noturēties, lai ik pa brīdim uz to nepaskatītos. Un turklāt tā nedeva ne mazāko mājienu par nēsātāja raksturu.

Visi sargkareivji bija ļoti veselīgi, ar viņu vidū tik ļoti izplatītajiem izvirzītajiem žokļiem un cūkas ačelēm. Viņu ķiveres, šķiet, bija taisītas no feberglasa ar draudīgiem melniem sejsargiem un caurspīdīgiem sejas vairodziņiem, kuri bija nolaižami. Katram bija klāt gauspistole — īpaši bīstams ierocis ar lielām iespējām. Jaudīgās baterijas uzkrāja visai iespaidīgu lādiņu. Kad nospieda mēlīti, stobrā ģenerējās spēcīgs magnētiskais lauks, kurš deva lādiņam ātrumu, kas līdzīgs jebkuram citam ar reaktīvajām patronām apgādātam ierocim. Tomēr gauspistolei bija tā priekšrocība, ka tai bija lielāks šaušanas ātrums, tā neradīja ne mazāko skaņu un varēja šaut ar jebkādiem nāvējošiem lādiņiem — sākot no indīgām adatām un beidzot ar sprāgstošām lodēm. Kādreiz Korpuss jau bija saņēmis ziņojumus par šiem ieročiem, taču tam vēl aizvien nebija neviena parauga. Nospriedu, ka šī kļūda ir jālabo pēc iespējas ātrāk.

— Pass Ratunkovs, — kāds iekliedzās un es atdzīvodamies sakustējos, jo šis pēc leģendas bija mans vārds. Kā šaubīdamies saminstinājos un viens no sargiem, klaudzinot kājas pret grīdu, pienāca man klāt. Biju pārliecināts, ka viņš militāra efekta radīšanai apkalis savus zābakus ar metāla papēžiem. Es gaidīju viņa tuvošanos, es nevarēju vien sagaidīt, kad pats dabūšu tādus zābakus — Klizanta sāka man patikt.

— Jūs esat Pass Ratunkovs?

— Viņš pats, ser, jūsu rīcībā, — es atbildēju viņa dzimtajā valodā, rūpīgi saglabājot ārzemnieka akcentu.

— Paņemiet savu bagāžu un sekojiet man.

Viņš pagriezās, un es biju tik neprātīgs, lai iesauktos:

— Bet, ser, čemodāni ir pārāk smagi, lai tos visus uzreiz aiznestu.

Šoreiz viņš uzmeta man neko labu nesološu aukstu, caururbjošu

skatu un, liekot saprast mājienu, sakārtoja gauspistoli sev uz pleca.

— Ratiņi, — viņš beidzot noņurdēja un norādīja ar pirkstu uz šī cietuma pagalma pretējo pusi.

Es paklausīgi devos norādītajā virzienā. Tie bija iespaidīgi, uz maziem ritentiņiem braucoši motorizēti platformas ratiņi. Ātri sakrāvu uz tiem bagāžu un palūkojos apkārt, meklēdams savu laipno gidu. Viņš stāvēja pie atvērtajām durvīm, vēl vairāk pietuvinājis pirkstu ieroča mēlītei. Elektromotors iekaucās trakos apgriezienos, un es galopā metos pakaļ šai ierīcei uz durvju pusi.

Sākās pārbaude.

Cik viegli tā pateikt. Tas bija kā ziņojums, līdzīgs vārdiem: «Es nometu atombumbu un tā nobūkšķēja». Tā bija visdetalizētākā un visrūpīgākā pārbaude, kādai vien jelkad esmu bijis pakļauts, un jutos neaprakstāmi laimīgs, ka pirmais atradu to mūķīzeri.

Antiseptiskā istabā ar pilnīgi gludām sienām gaidīja desmit cilvēki. Seši no tiem uzsāka manas bagāžas apskati, bet pārējie četri tai pat laikā ķērās pie manis. Pirmais, ko viņi izdarīja — atstāja mani gluži kā no mātes miesām nākušu un pabāza zem fluoroskopa. Pēc dažām sekundēm viņi jau apsprieda lielās plombēs manos zobos. Tika draudzīgi nolemts, ka viena no tām ir nepieļaujami liela un tai ir nepareiza forma. Parādījās draudīga izskata zobārstniecības komplekts un jau nākamajā mirklī plombi dabūja laukā. Kamēr zobs tika piepildīts ar emalju — jānovērtē pienācīgi — manu plombi caurskatīja ar spektroskopu. Viņi neizskatījās ne samulsuši, ne priecīgi, kad manas plombēs saturs izrādījās atbilstošs zobārstniecības praksei. Kratīšana turpinājās.

Kamēr zondēja manu rozā personību, viens no inkvizitoriem ķērās pie dokumentu paciņas. Lielākā daļa no tiem bija manas psīgrammas, kuras sūtīju pēc nolaišanās pieprasīšanas. Viņi sazinājās ar firmu «Fan- cioletto-Mušiar-Limited» — maniem darba devējiem, un saņēma ziņas par mana darba sīkumiem. Labi vēl, ka viss bija likumīgi.

Es pareizi atbildēju uz jautājumiem, tikai divreiz iepinot atbildēs nepiederīgas skaņas, tas ir, kad fiziskā pārbaude pieskārās jūtīgām vietām. Tas, šķiet, beidzās labi, katrā ziņā dosjē tika aizvērts un nolikts malā.

Kamēr risinājās šie notikumi, ar acu kaktiņu vēroju savu čemodānu likteni. Tie cieta daudz pamatīgāk, nekā es. Katrs no tiem tika atvērts un iztukšots, saturs izlikts uz baltiem galdiem, bet paši čemodāni izjaukti mazos gabaliņos: šuves uzplēsa, atslēgas noņēma, rokturus noskrūvēja. Bet iegūtos krāmus salika plastikāta maisiņos, piesprauda plāksnītes un atstāja glabāšanai. Neapšaubāmi nākošai, daudz rūpīgākai pārbaudei. Manas drēbes caurskatīja un nolika malā — līdz pat aizlidošanai no šīs planētas man tās vairs neredzēt.

— Jums izdos labu klizantiešu apģērbu, — paziņoja viens no maniem inkvizitoriem, — to nēsāt ir viens vienīgs prieks.

Es gan par to stipri šaubījos, tomēr tālredzīgi paklusēju.

— Tas ir reliģisks simbols? — prasīja cits, turot pirkstu galos fotogrāfiju.

— Tas ir manas sievas fotoattēls.

— Atļauti ir tikai reliģiski simboli.

— Viņa man ir tas pats, kas eņģelis.

Viņi nedaudz palauzīja par to galvas, tomēr galu galā atļāva paturēt fotouzņēmumu. To jau gan nedrīkstēšu nēsāt, kur nu — tik bīstamu lietu kā oriģināls. To aiznesa un ātri atgrieza fotokopiju. Anžela uz tās, šķiet, rauca pieri, bet varbūt tā bija tikai mana iztēle.

— Visas jūsu personīgās mantas, apliecība un tā tālāk tiks jums atdotas pirms aizlidošanas, — man auksti pavēstīja. — Atrodoties uz Klizantas, jums būs jānēsā vietējais apģērbs un jāievēro vietējās paražas. Lūk, jūsu personīgie piederumi.

Tika norādīts uz trim ļoti utilitāriem un nesmukiem garderobes priekšmetiem.

— Lūk, jūsu personības apliecība.

Es to satvēru, gluži laimīgs, ka man tiek garantēta eksistence, tomēr vēl aizvien kails un jau pamatīgi nosalis.

— Kas atrodas šajā aizslēgtajā čemodānā? — gaidu.pilnā balsī, gluži kā uz pēdām nokļuvis medību suns, iesaucās viens no pārmeklētājiem. Viņi visi pārtrauca darbu un pienāca man klāt, kad saņēmu man inkriminēto čemodānu. Viņu sejas izteiksmes skaidri liecināja, ka jebkura mana atbilde būs atzīšanās noziegumā un tai sekos nāves spriedums.

Es atļāvos nedaudz paeksperimentēt un izbolīju acis.

— Seri, es neesmu izdarījis neko sliktu, — ieīdējos.

— Kas tur iekšā?

— Kara ieroči…

Atskanēja klusināti kliedzieni, bet viens no viņiem pat sāka lūkoties apkārt, it kā meklētu pistoli, lai piebeigtu mani uz vietas. Es stostīdamies turpināju:

— Bet, seri, jums mani jāsaprot, tieši šī iemesla dēļ arī esmu atlidojis uz jūsu brīnišķīgo planētu. Mana firma — «Fancioletto-Mušiar-Limited» — ir sena un ļoti godājama ieroču ražotāja kara elektronikas jomā. Šie paraugi ir ārkārtīgi jūtīgi. Čemodānu atslēgt var vienīgi bruņošanās speciālista klātbūtnē.

— Es esmu bruņošanās speciālists, — paspēris soli uz priekšu, paziņoja viens no maniem mocītājiem.

Plikā paura un draudīgās rētas dēļ, kura bija savilkusi aci nepārtrauktā mirkšķināšanā, biju viņu ievērojis jau agrāk.

— Priecājos ar jums iepazīties, ser. Es esmu Pass Ratunkovs.

Mans vārds neatstāja uz viņu nekādu iespaidu un savējo viņš arī

nenosauca.

— Ja būtu iespējams saņemt manas atslēgas, es atvērtu minēto čemodānu un nodemonstrētu jums tā saturu.

Pirms man atļāva ķerties klāt, tika uzstādīta videokamera.

Atslēdzu vāku un atvēru čemodānu. Bruņošanās speciālists pārlaida kvēlojošu skatienu mīkstajās ligzdiņās saliktajiem komponentiem, bet es paskaidroju:

— Mana firma — vienīgā atmiņas mīnas un tuvuma spridzekļa radītāja un ražotāja. Nav citas tik kompaktas un daudzpusīgas mīnas kā mūsējā.

Lai izņemtu spridzekli no ligzdiņas, es izmantoju pinceti — tik miniatūrs tas bija.

— Šis ir vismazākais spridzeklis, kas paredzēts tik nelielam ierocim kā pistole. Šāviens aktivizē spridzekli, kurš detonē lādiņu lodē pēc tam, kad tā pietuvojusies mērķiem iepriekš paredzētā attālumā. Šis te ir cits spridzeklis — īpaši asprātīgs, un ir paredzēts izmantošanai smagajos ieročos vai raķetēs.

Viņi visi nepacietīgi paliecās uz priekšu, kad es parādīju oblati «PAM-4" un norādīju uz tās nepārspējamām īpašībām.

— Visa konstrukcija — cieta substance, kas spēj pretoties neticamām pārslodzēm, līdz pat tūkstoš «G», un spēcīgiem sitieniem. To var ieprogrammēt detonēt vienīgi tad, ja pietuvojas sfērisks objekts, vai ieprogrammēt ārēji, elektroniski, jebkurā laikā, kaut vai līdz šāvienam. Tā satur atsevišķas ķēdes, kuras veic šķirošanas funkcijas un spēj novērst sprādzienus draudzīgu objektu tuvumā. Tā patiesi ir unikāla.

Es ļoti uzmanīgi noliku to vietā un aizvēru čemodānu. Skatītāju rindas pāršalca smaga nopūta. Lai nu kas, bet tas viņiem patiesi patika. Bruņošanās speciālists maigi saņēma manu koferi.

— Jums to izsniegs, kad vajadzēs demonstrēt.

Pārbaude negribīgi tuvojās beigām. Spridzekļi bija kratīšanas kulminācija un nekas vairs nespēja ar to līdzināties. Viņi vēl nedaudz izklaidējās, izspiežot tūbiņas un iztukšojot kārbas manā tualetes komplektā, taču visu darīja bez īpaša entuziasma. Beigu beigās noguruši, viņi sagāza visu vienā kaudzē un pameta man jaunu apģērbu.

— Četras ar pus minūtes, lai apģērbtos, — pavēstīja inspektors, — atnesiet čemodānus.

Manu apģērbu nekādā gadījumā nevarēja nosaukt par supermo- dernu. Apakšveļa un viss pārējais bija garlaicīgi utilitārā pelēkā krāsā un taisīts no materiāla, kas man likās kā atkritumu un smilšpapīra sajaukums. Es nopūtos un apģērbos. Virskrekls bija līdzīgs kaut kādam kombinezonam, kas savu plato, tumši dzelteno svītru dēļ padarīja mani līdzīgu gigantiskai lapsenei — mutantam. Bet, ja jau tā ģērbās klizan- tieši, tad arī es nēsāšu tieši to pašu. Vispār jau nevarēja teikt, ka man būtu liela izvēle. Es paņēmu divus čemodānus ar asiem rokturiem, kuri tūlīt iegriezās man delnās, un izgāju pa atvērtajiem vārtiem.

— Mašīna, — man izsmeļoši pavēstīja ārpusē stāvošais sargs, norādīdams uz tuvumā esošo mašīnu ar caurspīdīgu virspusi un bez vadītāja. Tagad mēs atradāmies lielā, tādā pat pelēkas krāsas zālē. Man tuvojoties, atvērās sāndurvis.

— Būšu priecīgs izmantot mašīnu, — es pasmaidīju, — bet, kur lai braucu?

— Mašīna zina, lien iekšā.

Viņš nebija pats asprātīgākais sarunu biedrs Galaktikā. Es iesviedu mašīnā savus čemodānus un apsēdos arī pats. Durvis iešņākdamās aizvērās un robotvadītāja panelī iedegās virkne uguntiņu. Sākām kustēties un mūsu priekšā pavērās smagie vārti, un vēl vārti, vēl un vēl, katrs no tiem pietiekami biezs, lai nosprostotu bankas pagrabu. Pēc pēdējiem mēs izlidojām svaigā gaisā, un es biju spiests samiegt acis spilgtajos saules staros. Ar lielu interesi vēroju garām slīdošo ainavu.

Klizanta, pat gadījumā, ja šī bezvārda pilsēta bija paraugs, ir uzskatāma par modernizētu, mehanizētu un darbīgu pasauli. Ceļus pildīja kravas un vieglie automobīļi, visi robotu vadīti, un tie brauca diezgan iespaidīgā ātrumā, pie kam ievērojot stingru distanci. Gājēju pārejas bija divvirzienu un šķērsoja ielas virs galvas. Te bija veikali, izkārtnes, formas tērpi. Formas tērpi! Šie vārdi nedod ne mazāko priekšstatu par man apkārt esošo medaļu pārbagātību un daudzkrāsaino greznību. Katrs nēsāja citādas krāsas uniformu, kas, esmu pilnīgi pārliecināts, apzīmēja dažādas karaspēka daļas un dienestus. Un, vai ziniet, nebija neviena ar tumši dzeltenām strīpiņām. Vēl viena barjera manā ceļā, bet es nolēmu to neņemt vērā. Kad jau slīksti, tevi vairs maz uztrauc, ja uz galvas uzlej vēl vienu tējkarotīti ūdens. Šajā darbiņā nekas nesolījās būt viegls.

Mana mašīna izkļuva no straujās ielas straumes, ienira vēl vienā tunelī un beidzot apstājās eleganti krāsotu durvju priekšā. Virs ieejas zelta burtiem bija rakstīts: «ZLATO-ZLATO», kas klizantiski varēja nozīmēt «LUKSS». Tā bija patīkama daudzveidība. Elegants šveicars, viss vienos dārgakmeņos, metās atvērt durvis, taču, ieraudzījis manu apģērbu, apstājās un nicīgi savieba lūpas. Viņš atlaida durvis un aizgāja, bet viņa vietu tūdaļ pat ieņēma tumši pelēkā formas tērpā ģērbies indivīds ar buļļa cienīgu kaklu. Uz viņa pleciem bija mazas sudraba atšķirības zīmes: sakrustoti kaujas cirvis un nazis, bet par pogām kalpoja sudraboti galvaskausi. Kaut kāds ne īpaši uzmundrinošs izskats.

— Es esmu Pakovs, — šī figūra nodārdināja, — jūsu miesassargs.

— Esmu priecīgs ar jums iepazīties, ser, ļoti priecīgs.

Es izlīdu no mašīnas, derētu atzīmēt, pats nesdams savus čemodānus, un sekoju sava sargsuņa drūmajai mugurai viesnīcas kuluāros — tieši tāda arī izrādījās šī ēka. Manu apliecību paņēma ar maksimālu nepieklājību, norīkoja arī zēnu, kas parādīja ceļu uz paredzēto numuru. Mans teorētiski cienījamā citplanētu pārstāvja statuss deva tiesības apmesties pirmajā klasē, lai gan tas nebūt nenozīmēja, ka tā man patiks. Manas lapsenīgās krāsas apzīmogoja mani kā svešinieku, un par svešinieku visi mani arī uzskatīja.

Mani apartamenti bija grezni, gulta — mīksta, visur klāt atradās arī «blaktis». Skaņas un optiskās — tās bija iemontētas katrā daudzmaz apgaismotā ierīcē, kā arī sienās. Katrs otrais mēbeles izliekums bija mikrofons, līdzko es kaut nedaudz sāku pārvietoties, tūlīt iedegās lampiņas, kas mani izsekoja.

Kad iegāju vannas istabā, lai noskūtos, optiskā acs skatījās uz mani caur sudraboto spoguļa virsmu, bija arī vēl vien optiskais novērotājs manas zobu birstītes galā — neapšaubāmi, lai sekotu ikvienam pārsteigumam manos dabiskajos zobos. Viss bija ļoti efektīgi.

Tā domāja viņi. Un man vajadzēja iesmieties, ko es arī izdarīju, pārvēršot izlauzušos smieklus sprauslošanā, darot to tā, lai mans miesassargs neko nenojaustu. Viņš lāčoja man nopakaļ visur, kur vien es pa saviem apartamentiem negāju. Viņš, simts procenti, gulēs pie manām kājām, kad došos uz guļamistabu.

Tas viss maz palīdz, jo mīlestība smejas par «tehniķiem» gluži tāpat, kā Džims di Grīzs, kurš, piedodiet par nekautrību, par «blaktīm» zina neticami daudz. Šis bija masīvas pārdozēšanas gadījums. Tātad bija milzums «blakšu». Tā, — un ko jūs darīsiet ar visu šo informāciju? Kompjūteru tīkli šādā situācijā būs pilnīgi nederīgi. Un sekojoši, milzīgs cilvēcisko būtņu štats novēros, ierakstīs, analizēs. Ir zināms ierobežots cilvēku skaits, kuriem var uzticēt šādu darbu, tāpēc ka drīzumā sāks darboties ģeometriska progresija ar sargus sargājošiem sargiem, līdz beigu beigās visi ar to vien nodarbosies. Es biju pārliecināts, ka eksistēja liels štats mani uzmanīgi vērojošu darbinieku, jo ārzemnieki tomēr bija pietiekami reta parādība, lai varētu atļauties šādu greznību. No «blaktīm» mudžēs ne tikai mani apartamenti, bet arī tie rajoni, kur es parasti iešū, mašīnas un tamlīdzīgi.

Visu pilsētu nevar «sablaktizēt», un nebija arī nekāda iemesla to darīt.

Viss, ko man vajadzēja darīt, bija kādu laiku spēlēt savu paklausīgā komivojažiera lomu, līdz atradīšu iespēju pamest «blaktizētos» rajonus. Un sagudrošu tādu plānu, kas ļaus man pilnībā izgaist, kad nozudīšu no viņu redzesloka. Man būs tikai viena iespēja: izgaist noteikti vajadzēs jau pirmajā reizē, citādi es būšu beigta žurka.

Pakovs vienmēr bija klāt kā likts, sekojot katrai manai kustībai. Viņš vēroja, kad es likos gulēt, un šo mazo cieto ačteļu skatiens bija pirmais, ko ieraudzīju rītos. Tieši to es arī gribēju redzēt rīt. Pakovs tiks likvidēts pirmais, bet līdz šim brīdim tikai viņa klātbūtne vien nozīmēja, ka mani izsekotāji ir atslābinājušies. Es arī izskatījos atslābinājies, taču tāds nebūt nebiju. Izstudēju visus pilsētas aspektus, meklējot sev piemērotu žurkas alu.

Trešajā dienā es to atradu. Tā bija viena no agrāk izskatītajām iespējām, un tā izrādījās vislabākā. Es sastādīju attiecīgus plānus, un, laižoties miegā, pasmaidīju. Biju pārliecināts, ka manu smaidu ievēroja arī infrasarkanās kameras — bet, ko gan var. nolasīt pēc smaida?

Ceturtā diena tāpat kā visas iepriekšējās sākās ar brokastu pasniegšanu numurā.

— Oho, šodien esmu stipri izsalcis, — es teicu pavāram, kas uz mani dusmīgi skatījās.

— Te droši vien vainojams jūsu brīnišķīgās planētas radītais labais garastāvoklis. Domāju, ka man vajadzētu vēl ieēst.

Es notiesāju vēl vienas brokastis. Kas zin, kad man nākošo reizi izdosies remdināt savu izsalkumu, vajadzēja drošības labad iestiprināties rezervei.

Sekoja šabloniska rutīna. Mēs noteiktā stundā izgājām no hoteļa un mūs gaidīja mašīna. Tā tūlīt pat aizbrauca pa parasto maršrutu uz kara vēstniecību, kur es demonstrēju firmas «Fancioletto-Mušiar-Limi- ted» spridzekļus. Bija jau iznīcināti milzums mērķu un šodien savu kārtu gaidīja nākamie. Tā visa bija laba izklaidēšanās.

No tuneļa mēs izbraucām uz galvenās ielas, pariņķojām pa to un nogriezāmies kādā sānieliņā, kas veda uz brauciena galamērķi. Šeit ielu kustība nebija intensīva, arī kājāmgājēju bija pamaz. Lieliski. Garām zibēja iela pēc ielas un es jutu, kā savelkas tik pazīstamais sasprindzinājuma mezgls. Visu vai neko, Glumais Džim, lūk, mēs arī sākam…

— Apčī, — es, vismaz man tā šķita, nošķaudījos pietiekami dabiski un mēģināju izvilkt savu kabatas lakatiņu. Pakovs kļuva aizdomīgs.

— Nedaudz putekļu degunā, — es paskaidroju. — Ziniet kā gadās. Sakiet, lūk, tur, paskatieties, lūdzu, vai tas gadījumā nav cienījamais ģenerālis Trogbarts?

Pakovs bija labi apmācīts, viņa acis tikai uz mirkli pašāvās sānis, pirms atkal pievērsās man. Tomēr šis acumirklis arī bija viss, ko man vajadzēja. Kabatas lakatiņā atradās stabiņā sasietas monētas: vienīgais ierocis, ko man bija izdevies sadabūt varas iestāžu visuredzošās acs priekšā. Es sakrāju tās, monētu pēc monētas, naktī zem segas.

Kad sarga acis pašāvās sānis, mana roka pēkšņi gāza cieto stabiņu ar īsu trajektoriju, kura nobeidzās uz Pakova deniņiem. Viņš saļima, izdvešot tikai klusu vaidu.

Pakovs vēl aizvien krita, bet es, pārliecies pāri krēslam un uzsitis pa vajadzīgo pogu, ieslēdzu avārijas bremžu signālu. Motors noslāpa, iekaucās bremzes un mēs apstājāmies. Ne vairāk kā duci soļu no manis izvēlētās vietas. Precīzi ābolīti! Tai pat mirklī es izlēcu no mašīnas un metos bēgt.

Uz kontrolpults noteikti iedegās trauksmes signāls — mašīnā atradās milzums visuredzošu acu. Pretinieka spēki tika likti lietā reizē ar manējiem. Viss, kas man piederēja, šīs sekundes, var jau būt, ka minūte, pirms klāt būs kareivji un saņems mani ciet.

Vai man pietiks laika?

Ierāvis galvu plecos, es strauji ieniru šaurā dienesta ieliņas ieejā, kura pēc nelielas riņķošanas izveda uz citu ielu. Šeit strādāja roboti — krāva atkritumus tvertnēs. Viņi mani ignorēja, kad jozu garām, jo bija vienkāršie «M» tipa roboti un nebija ieprogrammēti nekam citam, kā vienīgi šādam darbam.

Bet, lūk, robotu dzinējs — gluži cita lieta. Viņš bija cilvēks un turēja elektronisko pletni, kas paredzēta robotu skubināšanai. Pletne nošvīk- stēja un pāršķēla gaisu man tieši blakus, bet strāva sakutināja sānus.

5. nodala

Trieciens maigi izsakoties, bija šokējošs, taču es to tikko sajutu. Spriegums turējās zems, jo galu galā pletne bija paredzēta robotu dzīšanai, nevis to smadzeņu ķēžu zibenīgai izvārīšanai. Es pieķēros pletnei un stipri parāvu to uz savu pusi.

Viss, protams, notika pēc mana plāna. Katru dienu, kad braucām garām tiku redzējis dzinēju kopā ar brigādi tieši šai vietā. Uz Klizantas cienīja rutīnu. Varēja droši rēķināties ar to, ka dzinējs — bandītiska izskata indivīds ar resnu kaklu, — metīsies ķert bēgošu svešinieku, un viņš arī rīkojās tā, kā biju iecerējis.

Raudams pletni uz savu pusi, es piespiedu dzinēju zaudēt līdzsvaru un viņš sagrīļodamies ar atkārušos žokli lidoja man virsū. Devu viņam drausmīgu sitienu tieši pa šo atkārušos žokli.

Dzinējs papurināja galvu, kaut ko norūca un metās man virsū ar atplestām rokām, gatavs dauzīt un plēst gabalos.

Tas vairs nebija pēc plāna. Viņam vajadzēja nokrist uzreiz, lai es varētu pabeigt atlikušo darbu, pirms atjoņos kavalērija. Kā gan es varēju zināt, ka viņam ne tikai nav smadzeņu, bet arī konstitūcija ir gluži cita? Pamuku maliņā, viņa pirksti satvēra tukšu gaisu, bet es sāku svīst. Laiks skrēja katastrofāli. Man vissteidzīgākajā kārtā vajadzēja izdabūt no šī gaļas blāķa apziņu.

Un es izdabūju. Paņēmiens gan neizcēlās ar īpašu eleganci, taču iedarbojās. Kad viņš atkal bruka man virsū, pieliku priekšā kāju, bet pēc tam uzlēcu viņam mugurā un, paātrinot kritienu, palēkāju pa to. Saķēru viņu aiz galvas un sāku dauzīt pa bruģi. Tam vajadzēja veselus trīs sitienus — vienu brīdi es baidījos, ka bruģis padosies ātrāk hekā viņš, bet beigu beigās dzinējs tomēr iegārdzās un atslāba.

Tālumā iekaucās pirmā sirēna. Es sāku svīst vēl intensīvāk. Pret cilvēkiem vienaldzīgie atkritumu savācēji turpināja savu darbu.

Robotu dzinējs bija tērpts tumšzaļā, neapšaubāmi viņa nodarbošanos simbolizējošā formas tērpā. To ciet saturēja viens vienīgs rāvējslēdzējs, kuru es attaisīju, bet pēc tam sāku to stīvēt nost no sava saimnieka apjomīgā torsa. Sirēnu skaņas nāca arvien tuvāk, bet man vajadzēja laiku, lai norautu zābakus, citādi arī bikses nenāca nost. Jāatzīst, ka gaužām trokšņainā operācija neko labu par šo lietu neliecināja.

Sirēnu skaņas draudīgi atbalsojās dienesta ieliņas sienās, un tuvumā ļoti efektīgi nokaucās bremzes.

Drudžainā steigā es uzmaucu šo uniformu virs sava lapseņveidīgā tērpa un aizvilku rāvējslēdzēju. Paķēru pletni un iezvēlu tuvākajam robotam tieši pa lodīšu gultņiem.

— Stūķē šo cilvēku iekšā tvertnē, — es nokomandēju un atkāpos, kad viņš satvēra savu bijušo saimnieku.

Tik tikko paguva nozust dzinēja kājas, kā klāt bija pirmais sarkanā formā tērpies kareivis.

— Svešinieks, — es iebrēcos un pamāju ar pletni uz ielas galu. — Viņš aizskrēja turp tik ātri, ka nepaguvu neko izdarīt.

Kareivji arī kustējās ļoti ātri, un tas bija ļoti labi, jo zābaku pāris vēl aizvien mētājās uz bruģa. Iemetu tos tvertnē, tur pat, kur atradās bijušais saimnieks, un noplīkšķināju pātagu savu robotu vidū.

— Uz nākošo iecirkni! — es pavēlēju, — soļos, marš!

Es cerēju, ka viņi ir ieprogrammēti patstāvīgam maršrutam, un nekļūdījos: Robots-kravnesējs virzījās pa priekšu, bet pārējie vilkās tā pēdās. Es gāju aizmugurē, turot rīksti kaujas gatavībā. Mana mazā procesija izsoļoja uz policistu un karavīru pārpildītās ielas.

Visapkārt lavierēja bruņmašīnas, bet to vadītāji lamājās. Mana uzticamā robotu vienība devās pāri ielai, tieši cauri visam šim juceklim, es tai pat laikā ar paralizētu smaidu sejā ļepatoju nopakaļ Baidījos, ka kaut mazākajā to programmas izmaiņas gadījumā mana mehāniskā brigāde tieši ceļa vidū pieteiks sēdstreiku.

Nomaršējām garām manis pamestajai mašīnai, kad manam bijušajam līdzbraucējam palīdzēja no tās iztrausties. Pagriezu viņam muguru, cenzdamies ignorēt pār muguru tekalējošās aukstās skudriņas. Ja viņš mani pazīs…

Pirmais robots iegriezās citā dienesta ieliņā, bet es tik centīgi trinos viņam aiz muguras, ka turpmākais man šķita kā divu dienu ilga pastaiga tuksnesī. Beidzot nokļuvu relatīvā drošībā. Lai gan diena bija visai vēsa, biju izmircis sviedros līdz pēdējai vīlītei. Kamēr mani roboti tukšoja atkritumu tvertnes, es atspiedos pret sienu atpūsties. Ielā atkal parādījās milzums mašīnu, bet virs galvas rēca Teaktīvās lidmašīnas. 0-ho, viņi taču patiesi pēc manis ir noilgojušies.

Ko tālāk? Labs jautājums. Jau ļoti drīz, ja netiks" atrastas nekādas bēgļa pēdas, kāds atcerēsies vienīgo viņa bēgšanas liecinieku. Un viņi atkal gribēs parunāt ar robotu dzinēju. Pirms notiks šī atklāsme, man vajadzētu būt kādā citā vietā. Bet kur? Mans aktīvs bija ļoti ierobežots: robotu-atkritumu savācēju kolekcija, kas patlaban ļoti darbīgi žvadzēja, veicot savus pienākumus; divi formas tērpi — viens virs otra, no kuriem katrs padarīja mani labi ieraugāmu, un elektroniskā pletne, kas derēja tikai robotiem; tās ģenerētā strāva izrādījās pietiekama, lai ieslēgtu iepriekšējo pavēli atceļošu releju. Ko lai dara?

Aiz muguras atskanēja pretīga šņirkstoņa un es atsprāgu malā. Pavērās sarūsējušas durvis un parādījās baltā halātā tērpta resnīša galva.

— Man šeit priekš tevis ir vēl viena tvertne, Slobodan, — viņš pavēstīja, bet pēc tam aizdomīgi mani nopētīja. — Tu neesi Slobodans.

— Jums taisnība. Slobodans — tas ir kāds cits. Un viņš ir kaut kur citā vietā. Viņš slimnīcā ārstē bruku. Tādēļ arī nozīmēja šeit mani, jauniņo.

Vai tikai te izdevīgs gadījums pats nekrīt man rokās? Es runāju ātri, bet domāju vēl ātrāk. Uz ielas, ko nesen šķērsoju, vēl aizvien notika aktīva skraidīšana, taču šeit neviens neieskatījās. Noplīkšķināju ar pletni pa tuvākstāvošā robota pārraides kastīti un pavēlēju viņam sekot.

Baltais halāts ienira iekšā, es tam pakaļ, bet robots aiz manis. Uz virtuvi. Lielu. Tā neapšaubāmi bija restorāna virtuve, un neviena tur vairāk nebija.

— Kad jūs verat vaļā? — es painteresējos. — Šajā darbā man radusies zvēra apetīte.

— Līdz vakaram vaļā nevērsim. Ei! Pasaki savam robotam, lai viņš nestaigā man nopakaļ, un savāc no šejienes atkritumus.

Pavārs riņķoja, atkāpdamies telpā no viņam nopakaļ uzticīgi lāčojošā robota, kuram es nemanāmi biju pavēlējis neatiet no resnuļa ne soli. Abi kopā viņi veidoja brīnišķīgu pāri.

— Robot, — es nokomandēju, — izbeidz skraidīt viņam pakaļ, bet vienkārši saķer tā, lai viņš nevarētu kustēties.

Robota elektroniskie refleksi izrādījās ātrāki, nekā pavāram. Tērauda rokas sakļāvās un pavārs atvēra muti, lai pažēlotos, taču es to steidzīgi aiztaisīju ar pavārcepuri. Viņš dusmīgi to košļāja un izdvesa pieklusinātas skaņas.

Šo nodarbi viņš turpināja visu laiku, kamēr sēju viņu pie krēsla ar brīnišķīgu virtuves dvieļu komplektu, neaizmiršu arī par sprūsli. Neviens neparādījās. Man vēl arvien veicās.

— Lasies! — es pavēlēju robotam, ielaizdams ar pātagu pa tā pacietīgo metālisko muguru. Pārējie vēl strādāja, un es kā laimīgs flagelants sadevu tiem veltes, līdz viņi visi satraukumā drebēja, gaidot jaunas pavēles.

— Atgriezieties tajā vietā, no kurienes šorīt parādījāties. Ejiet!

Gluži kā labi izdresēti kareivji, viņi pagriezās un aizsoļoja manai

bēgšanas vietai pretējā virzienā. Es iešmaucu atpakaļ virtuvē un aizslēdzu durvis. Uz kādu laiku atrados drošībā. Agri vai vēlu viņi izsekos mani līdz robotiem-atkritumu vācējiem, bet tiem nebūs ne mazākā priekšstata, kur es pametu konvoju. Lietas gāja uz priekšu vienkārši lieliski.

Mans gūsteknis pavārs pa šo laiku bija pamanījies apgāzt krēslu un locīdamies fīda uz izejas pusi.

— Palaidnis tāds, — es viņu norāju un paņēmu no galda lielu tuteni. Viņš acumirklī apstājās un izbolīja acis. Nolicis tuteni un pātagu tā, lai tie visu laiku būtu pa rokai, palūkojos apkārt. Kādu laiku es varēju atvilkt elpu un apdomāt tālākās rīcības plānu. Bet pašreiz viss notika ļoti strauji un ar lielu improvizācijas daļu. Kaut kur atskanēja klauvējieni.

Es nopūtos un atkal paņēmu nazi. Ātrums un improvizācija bija šīs operācijas devīze.

— Kas tas ir? — es prasīju pavāram, uz brīdi izņemdams tam no mutes vīšķi.

— Ārējās durvis, tur kāds klauvē, — viņš aizsmacis ierunājās, nenolaižot acis no naža, ko turēju viņam pie kakla.

Es iebāzu vīšķi tā likumīgajā vietā un uz pirkstgaliem piezadzies zālei, palūrēju tajā.

Restorāna zāle bija tukša un patumša. Klauvējieni atskanēja ieejas pretējā pusē. Neviens pēc šiem signāliem neparādījās, tādēļ nolēmu, ka mēs ar pavāru restorānā esam vieni. Bet tagad paskatīsimies, ko tas viss nozīmē?

— Ko jūs gribat, — es jautāju, cenzdamies atdarināt rudimentāro gramatiku un zemo balsi, kas piemita pavāram.

— Refrižeratoru serviss. Jūs zvanījāt, ka kaut kas nav kārtībā. Kādas problēmas?

— Visai pamatīgas! — mana sirds priecīgi salēcās. — Nāciet iekšā un ņemiet līdzi vislielāko instrumentu somu, kāda vien jums ir.

Tā bija visai cienījama izskata soma. Ielaidis meistaru, es asi iesitu viņam ar naža spalu pa galvu. Viņš mīļi saļima. Tā mundieris bija utilitāri tumšzaļā krāsā — patiesi daudz labāks par lapseņveidīgo vai miskastnieka. Es viņu ātri izģērbu un piesēju blakus pavāram pie krēsla, kur viņi abi varēja paraudāt viens otram uz pleca. Pirmo reizi es apsteidzu savus vajātājus. Veiksmes gadījumā paies vairākas stundas, pirms atradīs gūstekņus un saistīs tos ar manu bēgšanu. Es uzvilku tumšzaļo formas tērpu, sagatavoju lielu daudzumu sviestmaižu, paķēru instrumentu somu un, salutējis saviem gūstekņiem, izlecu ārā pa durvīm.

Tur stāvēja liels, klusi dūcošs kravas robots ar citu instrumentu somu rokā. Uz viņa metāliskajām krūtīm bija tāds pats apkalpojošās firmas ģērbonis, kāds tagad rotāja arī manas personīgās krūtis.

— Mēs ceļosim ar komfortu, — es teicu. — Paņem šo te.

Es tik tikko paguvu atrast pirkstus, kā viņš jau satvēra somu.

Braukādams pa pilsētu, biju redzējis daudz šādu robotu, taču nevienam nepietuvojos. Uz robota muguras bija savdabīgi sedli operatoram, taču man nebija nekāda priekšstata kā tajos var nokļūt. Varbūt viņš nolaidīsies sēdus, izvirzīs kaut kādas trepītes vai vēl ko nebūt? Ielas galā parādījās mašīnas un citi roboti. Ātri tuvojās arī kāda karavīru vienība. Es atkal nosvīdu.

— Es vēlos doties ceļā. Tūlīt pat.

Nekas nenotika, izņemot to, ka karavīri pienāca vēl tuvāk. Robots stāvēja vienaldzīgs kā statuja. No tā palīdzību nesagaidīsi. Nezinu, bija šis veids ortodoksāls vai ne, bet es atbalstīju kāju pret viņa gurnu, ar rokām ieķēros pagrieziena stabilizatorā uz pleca un uzlidoju augšā, motori ierēcās, kad viņš pārvietoja savu smaguma centru atbilstoši manam svaram. Ieslīdēju sedlos brīdī, kad vienība aizrikšoja garām. Mani viņi pilnībā ignorēja.

Sēdeklis bija ērts. Atrodoties trīs metrus virs zemes, varēju visu labi pārredzēt, tomēr man nebija ne mazākās nojausmas, ko lai dara tālāk. Lai gan sākumā vislabāk būtu tikt pēc iespējas tālāk no šīs ielas. Robota pakausī atradās kompakta vadības pults un es nospiedu podziņu ar uzrakstu «gaita». Es sajutu čerkstošu sakabināšanās pārraides vibrāciju un viņš sāka soļot uz vietas. Labs sākums. «Uz priekšu». Viņš pieliecās un metās skriet sīkā riksītī. Tagad uztraukumi un arī policija palika aiz muguras.

Braucu sava metāliskā rikšotāja mugurā cauri pilsētas centram un apdomāju savu stāvokli.

Viens cilvēks pret veselu pasauli. Ļoti poētiski un, iespējams, novedīs pie apjukuma. Ja neņem vērā faktu, ka es jau esmu bijis līdzīgās situācijās, bet viņi ne. Visa drošības sistēma apliecināja, ka svešinieki Klizantā nebija bieži viesi un atradās stingrā kontrolē. Agrāk viņi droši vien nekad nebija pazaudējuši novērojamā pēdas, un šis gadījums būs ļoti apkaunojošs. Lieliski, ripos galvas. Lieliski, kamēr starp tām nebūs arī manējā.

Savā ziņā man bija kāda priekšrocība. Viņi neko nezināja par mani, izņemot «leģendu». Ja es spēšu pazust kādā nomalē, viņu nomācošās kultūras dziļumos, atrast mani būs neiespējami. Pagaidām es esmu uz «grunts». Pozitīvā darbība sāksies vēlāk. Vispirms man vajadzēja glābt pašam savu dārgo ādu.

Priekšā parādījās viens no ārpilsētas ceļiem, kur neparasti liels sargkareivju skaits pārbaudīja un izkratīja visus izbraukt gribošos. Lai būtu tālāk no šīm briesmām, nogriezos pa kreisi. Kad vajadzēs, gan jau es pilsētu pametīšu. Pēcpusdienā man radās priekšstats par pilsētas izvietojumu, taču biju iedzīvojies tulznās uz pakaļpuses. Robots vilkās pavisam lēnu un tam noteikti vajadzēja uzlādēties. Man arī nemaz netraucētu iestiprināties ar sviestmaizēm no somas, tādējādi mums abiem bija vajadzīga atpūta. Pilnīgi iespējams, ka mani gūstekņi virtuvē ir atrasti un jau atkal ir sacelta trauksme. Es devos uz agrāk atklāto rūpniecības rajonu un sāku meklēt vietiņu, kur noslēpties. Atradu dažas acīmredzami pamestas rūpnīcas un noliktavas, kuras mani pilnībā apmierināja. Es izvēlējos vienu no tām. Zirnekļu tīmekļi uz durvīm un sarūsējušas eņģes. Atslēga, ko varēju atvērt pat tumsā ar vienu vienīgu naga kustību. Apkārt neviens nav redzams. Durvis ar skaļu čīkstoņu atvērās. Mēs iešmaucām pa tām un bulta aizcirtās. Drošībā.

Vieta bija pamesta, putekļaina un lielākoties tukša. Vienā stūrī atradās kāda veca robota paraugs bez jebkādiem vaibstiem, gluži kā džungļos pazaudēts elks ar ziedojumu pie kājām izmestu perfokaršu veidā. Brīnišķīgi. Es paēdu pusdienas, atpūtos, pārmeklēju ēku, atradu kādu iekštelpu bez logiem, atnesu abas instrumentu somas, kabatas bateriju un zīmuli no vienas upurētās kartiņas. Bija pienācis laiks nākošajam solim.

Ar kabatas baterijas apgaismotu aploksni rokā es ierunājos:

— Bet tagad klausies. Psihiskā uztvere var sākties. Atskaite sākas no desmit. Notikumu gaitā es aizmigšu. Atmiņa ieslēdzas ar vārdu… «nīgrulis»!

— Desmit, — es izrunāju, juzdamies brīnišķīgi. Pēc tam: — Deviņi, astoņi, septiņi…

Un nožāvājos. Tai laikā, kad tiku līdz pieci, mani plakstiņi kļuva neizturami smagi, un es nemaz neatceros, kā nokļuvu līdz nullei.

6. nodala

Es pamodos ar sastingušiem pirkstiem, notirpušu roku un aizpampušām acīm. Un ar lielu sarežģītām mikroshēmām noklātu kartona gabalu rokā. Zemapziņa — lieliska vieta, kur apslēpt apzinātam prātam nezināmas lietas. Man bija ne tikai rasējumi, bet arī pēkšņa sapratne, kā ar tiem rīkoties.

Plāns bija burvīgi vienkāršs, un manī radās skaudība pret tā radītāju. Tas neprasīja daudz laika, bet daudz elektronisku shēmu un ierīču. To visu nāksies nozagt. Es nopūtos un izstaipījos. Diena bija nogurdinoša, bet mans miegs hipnotiskā transa laikā vispār nebija miegs. Arī rīt vēl būs diena. Pakaļdzīšanās temps kritīsies.

Nākamā un aiznākamā diena bija ļoti piesātinātas ar darbu. Es biju virs zemes izlīdusi tērauda žurka, un man nācās šaudīties turpu šurpu. Pilsētas dzīve bija iegājusi savās parastajās sliedēs, tomēr jutos pārliecināts, ka mana meklēšana neatslābst, tā turpinās, lai gan neviens pat nepietuvojās manai ērtajai ligzdiņai. Es savienoju un lodēju mikroshēmas, izretis zagu ēdamo un citas nepieciešamas lietas. Šķita, ka uz Klizantas noziedzības līkne iet ļoti zemu, jo nekādi pasākumi pret šāda tipa zādzībām netika veikti. Noziedzīgā pasaule bija vai nu iznīcināta, vai arī atradās pie varas valdībā.

Pamest pilsētu izrādījās daudz vieglāk, nekā man bija licies. Izmanīgi slaistoties gar caurlaižu kontrolpunktu, es ievēroju, ka pārbaudes galvgalā atrodas militāristi, un to viņi darīja naivā manierē. Noteikta shēma: dokumentu un preses pārbaude, un lasies. Es cerēju, ka mans paņēmiens nostrādās viegli. Lai padarītu šo operāciju kaut cik militārāku, nozagu armijas kravas mašīnu. Vakara krēslā es pabāzu tās ceļā robotu.

Kravas automobilis nodrebēja un apstājās, bet vadītājs, izbāzis pa lodziņu galvu, tekoši izlamājās. Lielākā tiesa šo vārdu neietilpa manās valodas stundās, un es tos ierakstīju kartotēkā tālākai izmantošanai. Slava debesīm — viņš brauca viens.

— No tāda arī dzirdu, — es viņam bildu, — nav smuki tā sarunāties ar civilo. Te ir ārkārtēja situācija.

— Kāda vēl situācija? — viņš aizdomīgi prasīja.

— Tāda! — es enerģiski atsaucos.

Adata trāpīgi iedūrās kaklā un viņš sabruka. Biju devies reidā arī uz medikamentu noliktavu. Uzvilku viņa firmas kreklu un pavēlēju robotam čāpot nopakaļ.

Vispirms iebraucu pēc savām mantām. Tās ļoti precīzi ievietojās aiz atūdeņotā ēdiena kastēm, trīs eksemplāru veidlapu kaudzes, zābaku krēma un citām ārkārtīgi svarīgām militārām lietām. Ietērpies sarkanajā karavīra formā (īpašnieku biju ieģērbis savās drēbēs un atstājis guļam manā rezidencē), pateicu «uzr1 redzēšanos» robotam — manam vienīgajam draugam uz šīs planētas. Viņš gan neko neatbildēja, taču es neapvainojos.

Manus dokumentus pieņēma ar militāru klusuciešanu, izpētīja un atzina par derīgiem, un biju brīvs. Es jautri traucos naktī un mana plāna otrajā fāzē. Fiziski tas prasīja lielu skraidīšanu, dažādu automobiļu nolaupīšanu, lai sajauktu pēdas, un garu braucienu cauri centrālajam tuksnesim pie noteikta orientiera. Tas bija vientulībā starp smiltīm stāvošs, milzīgs akmens bluķis. Pēc formas tas atgādināja podu un klizantiski saucās «lonak». Tas arī nozīmē «pods» un dod jums zināmu priekšstatu par viņu fantāzijas vērienu. Maskēšanās tīkls droši noslēpa mašīnu, un es vaiga sviedros strādāju veselas septiņas dienas, līdz beidzot rezultāts mani apmierināja. Pats ar savām personīgajām rokām, robota-ekskavatora rociņām piepalīdzot, biju uzbūvējis pilnīgi drošu apakšzemes patvertni ne vairāk kā simts metru attālumā no «lonak» kalna. Tie bija trešās fāzes pēdējie priekšdarbi. Tai pat naktī ķēros pie tās realizācijas.

Mans mazais paštaisītais raidītājs bija noregulēts un gatavs darbam, antena pavērsta tieši pret zenītu. Pusnaktī es to ieslēdzu, un kosmosā aizšāvās precīzi nomērķēts signāls ar ļoti šauru diapazonu. Paturēju to ieslēgtu tieši trīsdesmit sekundes, tad izslēdzu.

Lūk, tādā veidā. Sakratīt kauliņus un izdarīt nākošo soli pienākas viņiem. Viņiem, tas ir, Speckorpusa apakšvienībai, kas arī organizēja šo fāzi. Ja plāns izdosies, es nedaudz pakošļāju lūpas pie šī «ja», noslēpdams rāciju atpakaļ mašīnā, manu signālu uztvers viņi, vienīgi viņi. Kanāls bija ļoti šaurs, un nopeilēt to nav iespējams. Klizantiešiem vispār par to nav jāzin. Bet varenie spēki sāks darboties.

Tie būs labākie kompjūteri, kas iededzinās ugunis milzīgās raķetēs. Izraudzītais meteorīts kopā ar to pavadošajām atlūzām uzsāks savu ceļu. Tālu kosmosā, ārpus klizantiešu detektoru sniedzamības robežām, notēmēts uz «poda» klinti, milzīgs meteorīts sāks virzīties uz šīs sistēmas pusi. Man vajadzēja paciesties vēl vienu diennakti.

Zinot savu attieksmi pret neproduktīvu gaidīšanu, es sarīkoju nelielu ballīti. Bija labs ēdiens, vismaz labākais, ko varēju atrast armijnieku konservos, un plaša pirmklasīgu dzērienu izvēle. Vīns ar uzkožamajiem, bet pēc tam krietni stiprāki dzērieni. Pieklājīgam vakara nobeigumam es aizkūpināju cigāru, ieslēdzu kabatas formāta miniprojektoru un noskatījos melnbaltu, krietni izbalojušu filmu, ko biju nopircis armijas veikalā. Visai rupja atpūta kareivjiem, tomēr man — tuksneša klejotājam — tā likās gluži pievilcīga.

Savos maigajos apskāvienos mani saņēma miegs, diena sekoja naktij, bet pēc tam savukārt atkal nakts. Tikko satumsa, es jau biju laukā ar binokli rokā. Apsekoju debesis pa kvadrātiem. Nekā. Un nekam nevajadzēja arī būt vismaz pāris stundas, taču mani mocīja nepacietība. Viss plāns sāka likties absurds. Un es ļoti stipri izjutu savu vientulību, jutos kā iekļuvis šīs planētas slazdos, daudzus gaismas gadus no civilizācijas. Garastāvoklis bija nospiests. Es atkal iemalkoju no blašķes.

Ja viss gāja labi, tad Klizantai tuvojās milzīgs akmens blāķis. Kurss — tieša sadursme.

Kad Klizantas aizsardzība to piefiksēs, tas izskatīsies pēc vēl viena kosmisko atlūzu gabala. Tas ietrieksies atmosfērā un sadegs.

Bet, ja nu viņi tomēr to izsekos, kas gan ir maz ticams, domājot, ka meteorīts nav vis parasts, tā sadegšana viņus nomierinās.

Ātrums un temperatūra izslēdza dzīvas kravas iespējamību. To būs diezgan grūti izsekot apkārt esošo un arī radara signālus atstarojošo atlūzu dēļ.

Meteorīts caururbs atmosfēru un ietrieksies tuksnesī ar pietiekamu ātrumu, lai tiktu iznīcināts viss dzīvais.

Ja arī sāksies izmeklēšana, tad tā būs lēna. Kad ieradīsies izmeklētāji, šajā vietā daudz kas būs noticis. Es vismaz tā cerēju. Teorijā viss likās tik nevainojami, bet praksē — pilnīgs neprāts.

Gandrīz pusnaktī pie horizonta sākumā iemirdzējās, bet pēc tam iedegās jauna zvaigzne, un es ar atvieglotu nopūtu noliku blašķi. Grafiks tika ievērots kā pasažieru kuģim. Punktiņš kļuva arvien spilgtāks un spilgtāks. Zināju, ka kompjūteri un astronomi bija labi pastrādājuši. Bet necerēju, ka tik labi.

šī lietiņa grasījās piezemēties tieši man uz galvas!

Tomēr ne gluži. Vēroju, kā tā palielināja ātrumu, šķiet, novirzījās sāņus, gaisā bija tāds troksnis, it kā šņāktu debesu tējkanna. Es ielecu mašīnā un ar kājas spērienu to atdzīvināju. Degošā gaismas bumba pazuda aiz «poda» torņa. Sekoja pērkondimdošs sprādziens, kas apgaismoja visu apkārtni un izcēla klints siluetu.

Šāvos uz priekšu. Mana auto starmeši izrāva no tumsas saārdītu zemes laukumu, ko apņēma putekļu, dūmu un tvaika mākoņi.

Zemē gulēja tvaikus izverdošs, liels ar glazūru pārklāts akmens gabals.

Tieši mērķī. Aizbraucu mašīnu aiz tuvākās kāpas un iedarbināju raidītāju. Atskanēja vēl viens sprādziens, tiesa, nedaudz mazāks, nekā pirmais, un pār manu galvu nosvilpa sīki akmens gabaliņi.

Kad es atkal paskatījos uz meteorītu, spridzeklis bija pāršķēlis to gandrīz uz pusēm un tā saturu sargājošā želejveidīgā viela iesūcās smiltīs.

Tajā pašā brīdī izdzirdēju arvien pieaugošu reaktīvās lidmašīnas rēkoņu un acumirklī izslēdzu starmešus. Lidojošie briesmoņi aiztraucās virs galvas — rēcošas tumsas trijstūri zvaigžņotajās debesīs" — un sagāzās pagriezienam. Es par jaunu novērtēju policijas spēku aizdomīgumu, gluži tāpat kā viņu radarus, kompjūterus un pašu organizāciju. Izrādījās, ka man ir mazāk laika, nekā biju domājis. Es ielecu bedrē, cenšoties nepievērst uzmanību karstumam, kas plūda no pāršķeltā akmens.

Visi rīki bija veseli — iepakoti šaurās kastītēs, un zvaigžņu gaisma izrādījās pietiekama, lai tās izvilktu un noslēptu mašīnā. Ar radara triangulāciju šeit atvestās lidmašīnas riņķoja virs manas galvas, un tagad meklēja precīzu meteorīta krišanas vietu.

Nebija jau tā, ka tās, lidodamas ar šādu ātrumu varēja kaut ko redzēt, pie kam vēl tumsā, tomēr ceļā šurp noteikti jau atradās arī lēnāki gaisa kuģi, ar dažādām ierīcēm un apgaismojumu viņi varēja izķemmēt visu rajonu.

Iedomājoties par to, es sāku kustēties ievērojami ātrāk, manā iztēlē jau parādījās propelleru dūkoņa pie horizonta. Smagi dvešot, ielicis mašīnā pēdējo kasti, es pirms doties uz savu alu, gaidīju, kad lidmašīnas aizlidos sāņus.

Es braucu ar vislielāko iespējamo ātrumu, izvairoties no lielajām bedrēm un palecoties pie mazākajām. Kad lidmašīnas pagriezās manā virzienā, es apstājos, gaidot, lai tās aizlido, un pilnīgi skaidri sajuzdams, cik esmu sīciņš.

Nākošajā izrāvienā pamanījos nokļūt līdz ieejai. Kad metu alā pirmo kasti, es izdzirdēju motoru troksni. Tālumā iemirdzējās spoža gaisma, tā, starp citu, virzījās uz manu pusi. Bārdas nazis man bija ticis jau pārāk tuvu. Es drudžaini lidināju kastes vienu pakaļ otrai, neuztraucoties, kur tās piezemējas.

Es biju jau gatavs ienirt aiz tām un rūpīgi sakārtot, kad virs galvas iedrebējās milzīgi spārni un no «poda» apakšas kā zibens izšāvās žilbinoša gaisma.

Tie virzījās tālāk; bet es cauri varavīkšņu galaktikām un rēcošiem gaismas diskiem ar kāju sameklēju mašīnas starteri. Mašīna izkustējās no vietas, pēc tam strauji palielināja tempu, kad es pārslēdzu ātrumus. Atkal nozibsnīja gaisma, es nokritu uz sāniem un pamiru.

Pat caur cieši samiegtajām acīm gaismas apsvilināts, es gulēju bezgalīgi ilgi. Man likās, ka guļu jau divus trīs gadus. Taču-tas ilga tikai dažas sekundes.

Kāpnītes bija vietā un es nolaidos pa tām, nodauzīdams ceļgalus pret pavirši sasviesto kravu.

Gluži kā kurmis lienot pa tumsu, es ar kājas spērieniem bīdīju to uz priekšu.

Aizmugurē aizvien skaļāka kļuva lielo mašīnu rēkoņa, bet pēc brīža tai pievienojās arī šaušanas trokšņi un sprādzienu rīboņa,

— Lieliski, — es izdvesu, pagrūžot pēdējo kasti. — Ieroči ir paredzēti lietošanai. Un, lūk, viņi arī tos lieto. Es biju pārliecināts, ka viņi būs tā kompānija, kuru labāk ar maizi nebarot — dod tik šaut, un esmu ļoti priecīgs, ka nekļūdījos.

Vēl daudz pamatīgāks «sprādziens pavēstīja par manas mašīnas likvidēšanu. Labāk nemaz vairs nevarēja būt. Paķēris līdzi raidītāju, es slinkā solī uzkāpu pa trepītēm. Ērti uz tām iekārtojies, ar elkoņiem atspiedies pret zemi, es šai izrādē biju ieņēmis vislabāko vietu. Kauca reaktīvās lidmašīnas. Propelleri graizīja gaisu virs galvas. Džinkstēja lodes un sprāga bumbas. Brīnišķīgi dega mašīna, šķiežot uz visām pusēm liesmu mēles, kad tās atliekas tika pakļautas viesuļugunīm. Kad dunēšana sāka pierimt, es to atkal atdzīvināju, piespiežot pirmo pogu savā raidītājā.

No «poda» virsotnes sāka bliezt ātršāvēji lielgabali, tai pat laikā no palaidēja ar dažādiem intervāliem izšāvās raķetes. Katrs otrais šāviens bija trasējošs, tā kā izrāde sanāca reti iespaidīga.

Lidmašīnas, gaisā pārgrupējoties, veica īpatnējus manevrus, bet pēc tam atsāka uzbrukumus ar divkāršu enerģiju. Klints virsotne un zeme visapkārt bija sprādzienu saplosīta. Lai iegūtu savus ieročus, es biju iebrucis klizantiešu armijas noliktavās un tagad ar prieku noraudzī- jos, kā viena puse šauj pati pa sevi.

Bumba sprāga ne vairāk kā piecdesmit metrus no manis, aiz apkakles sabira smiltis.

Šī izrādes daļa ir beigusies. Pienācis laiks finālam.

Kopā ar smilšu kaudzi es novēlos lejā pa trepēm. Ātri tās noslēpis, spēcīgi parāvu aiz troses. Milzīga smilšu kaudze virs pašas ieejas turējās vienīgi uz trim dēļiem, kurus es tagad arī likvidēju. Pēdējā brīdī paguvu aizcirst durvis, un tad jau platā straumē lejup sāka gāzties smiltis. Stāvot tumsā, es lēni aizskaitīju līdz desmit, gaidot,kamēr smiltis pilnībā piepildīs bedri, un tad nospiedu otru pogu savā raidītājā. Nekas nenotika.

Bet tā bija būtiska operācijas sastāvdaļa. Kopā ar visām šīm sprāgstošajām bumbām vēl viena eksplozija nemaz netiktu ievērota, bet tā pilnībā apglabātu visas manas darbības pēdas šai vietā. Ja tā neuz- sprāgs, mani viegli atklās un atraks …

Atgriezās atmiņa, un es nolādēju personīgo muļķību. Es, protams, biju atstājis rezerves variantu gadījumā, ja radiosignāls nespēs izkļūt cauri daudzmetrīgajam smilšu slānim, un ātri sataustīju pie ieejas atstāto kabatas bateriju. Ieslēdzu to un paspīdīnāju uz savas rezidences stūri. Lūk, tas! Vadiņš ar plāksnīti «Nr. 2» — lai steigā nesajauktu.

Bet e.s ļoti steidzos. Ārpusē eksplozijas sāka pierimt. Jādomā, ka mehāniskais ienaidnieks uz klints ir iznīcināts, un, ja mans sprādziens nenotiks tūlīt pat, tad tas, maigi "izsakoties, izskatīsies ļoti aizdomīgi. Satinu vadu galus (tie cauri smiltīm izgāja virspusē) un atkal nospiedu pogu… Klusums…

Kad varenais sprādziens nobūkšķēja man virs galvas, nodrebinot kaulus manā ķermenī un saklaudzinot visus zobus, ala iedūcās gluži kā bungas un lejup sāka birt smilšu graudiņi. Tomēr es biju pilnīgā drošībā.

Ērti kā tarakānam kastītē. Es iededzu gaismu un ar lepnumu apskatīju savu rezidenci turpmākajām pāris nedēļām. Enerģijas krājumi autonomi, protams, ēdiens, dzēriens, reģenerējama atmosfēra — viss, ko vien cilvēkam var ievajadzēties. Un kopā ar meteorītu ieradušās iespiestās shēmas un ierīces. Es strādāšu un montēšu kopā savu ekipējumu un iziešu virspusē, gatavs tikties ar pasauli aci pret aci. Kamēr virspusē nebūs izvandīts viss tuksnesis. Viņi nekad neiedomāsies paskatīties sev tieši zem kājām, nekad neiedomāsies pameklēt sev deguna priekšā, nekad. Es pasmaidīju un paņēmu pudeli, lai pienācīgi atzīmētu šo notikumu.

7. nodala

Es vairs neesmu zaglis un neslēpjos zem klintīm. Trīspadsmitajā dienā atbloķēju durvis un izraku ceļu uz virszemi. Ar šo simbolisko aktu es atstāju aiz muguras savas bēgļa gaitas un iekļāvos klizantiešu sabiedrībā. Dažādos formas tērpos un ar visdaudzveidīgākajiem dokumentiem es nospēlēju visdažādākās lomas šajā visai atbaidošajā sabiedrībā, līdz biju uzzinājis par to krietni vien vairāk, nekā vēlētos. Savos dažādajos izskatos pagrozījos vienīgi pa armijnieku perifēriju, jo vēlējos pietaupīt enerģiju frontālam uzbrukumam šim institūtam — uzbrukumam ar pilniem spēkiem.

Turot prātā šo ideju, es iesēdos SJT (super jaunā tehnika) reisā uz Dosadanu — Muļķ, pieklājīgu apmēru provinciālu pilsētiņu, kurai bija gadījies izvietoties blakus karabāzei «Muļķība».

Spriežot pēc tā, ko man bija izdevies uzzināt, «Muļķība» bija liels kosmisko kuģu un kosmiskās ekspansijas centrs, un es nebūt ne nejauši pietiekami ilgi riņķoju ap vietas rezervējošo kalpotāju, lai uzzinātu, kādas vietas kuram tikušas. Bet pēc tam dabūtu vietu blakus ļoti pievilcīgam «kādam».

Pievilcīgam, steidzu piebilst, vienīgi man. Pēc citiem standartiem majors neiegūtu nekādas balvas. Žoklis viņam bija pārāk liels, acīm redzami projektēts, lai izspiestos uz āru nevēlamās vietās, bet uz zoda bija pretīga maza bedrīte — noteikti cēlusies no pārāk aktīvas berzēšanas.

Aizdomīgās pelēkās ačeles slēpās zem pērtiķiski nokarenajām uzacīm, bet alveidīgās nāsis bija divi pazemes tuneļi. Tas mani uztrauca mazāk par visu. Es redzēju tikai melno kosmiskās flotes mundieri, daudz apbalvojumu par uzcītīgu dienestu, vecākā pilota zīmotņu spārnus un raķetes. Viņš bija tas, kas man vajadzīgs.

— Labvakar, ser, labvakar, — es sasveicinājos, apsēžoties blakus. — Patīkami iepazīties.

Viņš notēmēja uz mani divus sava deguna lielgabalus un izšāva ar skaļām šķavām, kas signalizēja par tik tikko uzsāktās sarunas beigām. Par atbildi es pasmaidīju, piesprādzējos un atgāžos krēslā, kad SJT laineris uzšāva sevi debesīs kreisera ātrumā. Lielākā spārnu daļa ievilkās korpusā, bet es sadabūju blašķi un divas glāzītes.

— Būšu priecīgs jums piedāvāt ko atsvaidzinošu, cēlais let-major, pateicībā par jūsu ilgo dienestu, kas ziedots Klizantas cēlajiem mērķiem.

Šoreiz viņš pat nepapūlējās ieurkšķēties, bet vienkārši paknibinājās zobos ar ne visai tīru pirkstu, izvelkot no nesenajām pusdienām tur palikušos gaļas gabaliņus. Rūpīga to izpēte pārliecināja viņu, ka tie ir pārāk lieli, lai izmestu, un ar patiesu baudu viņš nosūtīja tos atpakaļ mutē. Lētu tieksmju cilvēks, es varēju piedāvāt ko labāku.

— Nav nekā pārāk laba priekš mūsu puišiem dienestā. Tā ir nar- kolīka.

Viņš pirmo reizi uzmanīgi paskatījās uz mani un, pēc idejas, vajadzēja atskanēt sašķelšanās troksnim, kad viņa lūpas pavērās tām tik neierastajā smaidā.

— Es to izdzeršu, — viņš noteica čerkstošā balsī un viņam vajadzēja gan to darīt, jo šī mazā blašķīte maksāja pusi viņa mēnešalgas. Narkolīka ir brīnišķīgākais dzēriens, kādu vien pazīst cilvēce, un tas tiek iegūts minimālā daudzumā no ārkārtīgi skopa botāniskā avota uz mazas planētiņas pašā Galaktikas malā. Nomierinošs un valdzinošs, uzbudinošs un stimulējošs. Tajā bija viss, kas ikvienā citā dzērienā, plus vēl daudz kā cita, un bez jebkāda paģiru efekta.

Let-majors paņēma viņam piedāvāto glāzīti, pārlieca pār to sava deguna alu un nogaršoja.

— Nav slikts, — viņš ieteicās, un es pasmaidīju par viņa rupjo nenovērtēšanu, it kā tā būtu vispatiesākā uzslava, un stādījos priekšā ar savu kārtējo izdomāto vārdu. Viņš pārdomāja to un apjēdza, ka atbildei derētu nosaukt arī savējo.

— Let-majors Vasjka Huļa.

— Prieks iepazīties, ser. Vai nevarētu jums ieliet vēl, šīs glāzītes ir tik sīciņas.

Jau pavisam drīz pēc tam, kad mūsu laineris pārvarēja skaņas barjeru, es let-majoru biju gandrīz vai iemīlējis. Viņš bija pilnība, pabeigta pilnība, bez jebkādiem šaubu puniem vai nepārliecinātības rētām. Tieši tāpat, kā zirneklis ir ideāls zirneklis, vai sikspārnis-vampīrs — ideāls sikspārnis-vampīrs, viņš bija ideāls izdzimtenis.

Kad viņa garastāvoklis bija uzlabojies, bet mēle sākusi mežģīties, anekdotes kļuva daudz detalizētākas. Let-majors par šaušanu:

— Nekad nedari kļūdas, dzenoties pēc sīkām grupiņām, skaitīts tiek vienīgi kopējais bruto efekts. Turies pie plāna, iznīcinot ēkas un mašīnas, un beidz uzlidojumu. Otrajā uzlidojumā var droši iznīcināt arī ļaužu grupas, bet vienīgi lielās, izmantojot degbumbas. Šīs bumbas izplata un izšķaida uz visām pusēm uguni un nogalina visvairāk.

Let-majors par atpūtu:

— Mēs bijām tikai divi, un mums bija ducis pudeļu un cigarešu kaste — pietiekoši pāris dienām. Tā kā mēs sadabūjām trīs skuķus, vienu rezervei, vai saproti, katram gadījumam, aizvedām viņas…

Let-majors par citplanētiešiem:

— Lopi. Jūs nevarēsiet mani pārliecināt, ka mums ar viņiem jāsadarbojas. Ir taču acīm redzami, ka Klizanta ir visas saprātīgās dzīves pirmavots visumā un vienīgi civilizēta ietekme…

Bija vēl daudz tamlīdzīgu izteicienu, un es varēju tikai māt ar galvu. Es sajūsminājos. Kā jau teicu, pati pilnība. Un kas man lika taisni vai palēkties no prieka, tad tā bija informācija, ka viņš pēc sava atvaļinājuma ir tikko nozīmēts uz bāzi «Muļķība». Tā bija viņa pirmā vizīte uz milzīgo bāzi pēc daudziem dienesta gadiem kaujas flotē… Pats liktenis vadīja kauliņu krišanu.

Tas, ko man vajadzēja izdarīt tālāk, bija bīstami, risks ļoti liels, taču radusies izdevība bija pārāk laba. Manuprāt, jau pietiekami labi biju izzinājis klizantiešu sabiedrības dzīves sīkumus. Tagad pienāca laiks pārbaudīt, vai daudz esmu uzzinājis. Galu galā tā sabiedrības daļa, caur kuru es izlauzu ceļu, bija perifērija, nevis armija, bet patiesībā rēķināties vajadzēja vienīgi ar armijniekiem. Tie valdīja planētā pēc visiem parametriem un bija spējuši paplašināt savu kundzību arī uz citām planētām. Pretēji visiem loģikas un vēstures likumiem. Es iestājos armijā. Pierakstījos kosmiskajā armādā ar let-majora pakāpi. Kad kuģis nolaižoties sasvērās, es no domām pārgāju pie darbiem.

— Vasjka, vai tev tūdaļ pat vajag ierasties dienestā?

Stiprais dzēriens bija novedis mūs pie «tu». Viņš pakratīja galvu pinkainā "nē".

— Rīt.

— Brīnišķīgi. Tev gan nevajadzētu pavadīt pēdējo atvaļinājuma nakti virsnieku kazarmas vientuļajā gultā starp aukstiem palagiem. Iedomājies tik, cik lieliski varētu pavadīt šo laiku.

Es iedziļinājos iztēlojamos sīkumos, ko var darīt ar zīda palagiem gultā, kura nav vientuļa. Tika pieminēts arī labs ēdiens un dzeramais, taču tiem bija vairs tikai otršķirīga nozīme. Blašķe sasvērās vēl reizi, un viņš ar prieku pamāja, piekrizdams manam plānam.

Tikko mēs bijām piezemējušies un saņēmuši savu bagāžu, robo- taksometrs aizveda mūs uz «Dosan — Muļķ Strādnieku». Tā bija vis- planētas viesnīcu sistēmas vietējā filiāle, kas specializējās bezcilvēku servisā. Viss bija mehanizēts un kompjūterizēts. Cilvēki ieradās šajos hoteļos vienīgi tādēļ, lai pārbaudītu ierīces un iztukšotu naudas kastes. Tomēr labi saprotamu iemeslu dēļ es viņus nekad nebiju redzējis, lai gan itin bieži apstājos šāda veida iestādēs.

Reizreizēm es redzēju, kā iebrauca un izbrauca klienti, taču mēs izvairījāmies viens no otra kā spitālīgie. «Strādnieki» bija privātās dzīves saliņas visuredzošo acu okeānā. Tiem pastāvēja noteikti trūkumi, bet es jau biju iemanījies tikt ar tiem galā.

Kad es pietuvojos, ieejas durvis automātiski atvērās un, izlēcis no savas suņubūdas, lelle-robots nodziedāja:

— Jūs sveicina jau no atvēršanas dienas plaši pazīstamais «Dosan- Muļķ Strādnieks»! Esmu šeit, lai jums palīdzētu. Pavēliet, un es paņemšu jūsu bagāžu…

Tas tika nodziedāts skanīgā kontraltā pūšamā orķestra divsimt tauru pavadījumā — visu «Strādnieku» hoteļu standartizēts ieraksts. Es to ienīdu. Iespēru robotam — viņš bija pārāk pietuvojies mūsu kājām — un norādīju uz robotaksometru.

— Bagāža. Tur. Pieci priekšmeti. Atnest.

ledūcies, viņš aizbrauca un ielika taksometrā nepacietīgās spīles. Mēs iegājām hotelī.

— Vai tad mums nav četri priekšmeti? — pārdomās raucot kuplās uzacis, vaicāja Vasjka.

— Tev taisnība, es droši vien būšu kļūdījies skaitot.

Robots-nesējs panāca mūs un apdzina ar čemodāniem un no taksometra izlauztu sēdekli.

— Tagad mums to ir pieci.

— Labvakar… kungi, — noburkšķēja dežūrrobots ar nelielu pauzi pirms pēdējā vārda, kad viņš saskaitīja mūs un salīdzināja profilus savā atmiņas blokā. — Ar ko mēs varam jums pakalpot?

— Ar labāko numuru šai viesnīcā, — es atbildēju, ierakstot reģistrācijas žurnālā izdomātu vārdu un uzvārdu, kā arī izdomātu adresi, un sāku iebarot galda maksājumu spraugu ar banknotēm. Skaidra nauda — avansā, tie bija «Strādnieka» noteikumi, ar vienalga kādu pirms aizbraukšanas atdodamu bilanci. Robots — izsūtāmais zēns aizripinājās pa priekšu, rādot mums ceļu, un, piebraucis pie mūsu numura durvīm, fanfāru skaņu pavadībā atvēra tās, nu gluži kā otrajā debesbraukšanā.

— Ļoti mīļi, — es teicu, nospiežot uz robota krūtīm podziņu «dzeramnaudai» un automātiski noņemot no sava kredīta divus boginjē.

— Pasūti mums dzeramo un uzkožamos, — es piedāvāju let-ma- joram, norādot uz sienā iebūvēto vairogu — ēdienkarti. — Visu, ko vien iedomāsies apēst, un klāt vēl arī šo cepto gaļu un šampanieti.

Ideja viņam patika, un Vasjka sāka darbīgi spiest podziņas. Kamēr es izvietoju bagāžu. Pie delnas man bija piestiprināts «blakšu» detektors, kurš nekļūdīgi aizveda mani pie vienīgās optiskās — skaņas «blakts», tā atradās tajā pat vietā, kur visas pārējās līdz šim manis atrastās. Šīs viesnīcas patiesi bija standarta, un es prasmīgi noliku krēslu tās priekšā, kad atvēru savu čemodānu.

Piegādes durtiņas atvērās un no tām izslīdēja šampanietis un atdzesētas glāzes. Bet Vasjka vēl aizvien tik pasūtīja uz nebēdu, izvarojot podziņas un manu kredītu, kas sākumā dižojās ar lieliem cipariem, kuri tagad ātri tuvojās nullei. Es atvēru pudeli, izšaudams korķi sienā visai tuvu Vasjkam, lai pievērstu viņa uzmanību, un piepildīju glāzes.

— Iedzersim par kosmisko armādu! — es liku priekšā, padodams viņam glāzi un vienlaicīgi ieslidinādams tajā mazu zaļu tabletīti.

— Par kosmisko armādu! — atsaucās let-majors, iztukšodams glāzi un uzsākdams kādu šausmīgi šovinistisku dziesmu, kuru, kā es jau nojautu, nāksies iemācīties arī man, visu vienīgi par mirdzošām turbīnām, spīdošiem lielgabaliem, cēlajiem kareivjiem un degošām saulēm. Man tā bija līdz kaklam, vēl pirms viņš bija to uzsācis.

— Tu izskaties noguris, — es piezīmēju, — vai tad tev negribas gulēt?

— Gulēt… — viņš piekrita, badot ar degunu galdu.

— Es domāju, ka tev nenāks par ļaunu atlaisties gultā un mazliet nosnausties pirms pusdienām.

— Atlaisties… — glāze nokrita uz paklāja un viņš aiztenterēja pa istabu un izstiepās visā garumā tuvākajā gultā.

— Redzi, tu esi noguris. Aizmiedz, bet vēlāk es tevi pamodināšu.

Paklausīgs hipnonarkotikām, viņš aizvēra acis un tūlīt pat sāka

krākt. Ja arī kāds to «blaktī» dzirdēja, tad neievēroja neko aizdomīgu.

Pienāca pusdienas: to pietika, lai varētu pabarot veselu daļu — mana nauda Vasjkam neko nenozīmēja. Pirms ķerties pie darba, es nedaudz iestiprinājos.

Pirmām kārtām, protams, injekcija, kas spēlēja nervu lomu un padarīja nejūtīgu manu seju. Tikko tā iedarbojās, pacēlu krācošo let-ma- joru un pagriezu pret viņa seju galda lampu.

Tas nebūt nebija grūts darbs: mums bija apmēram vienāda kaulu struktūra un ķermeņa uzbūve, pie kam līdzībai nemaz nebija jābūt absolūtai. Vienīgi pietiekami tuvai, lai sakristu ar viņa fotogrāfiju cietuma nometnes apliecībā. Šīs fotogrāfijas kvalitāte bija tāda, kā uz attēliem, kuros cilvēka vietā parādās skūts pērtiķa purns.

Pati nopietnākā lieta visos aspektos bija zods un līdz Vasjkas izmēriem manu izaudzēja masveida plastiskās želejas injekcijas. Pēc tam es ķēros pie uzacīm. Līdz nepieciešamajai kondīcijai tās noveda uzacu loku plastiska izaudzēšana un melnas krāsas matiņu inplantē- šana. Kontaktlēcas deva viņa acu krāsu un gredzeni manās nāsīs iepleta tās līdz to tuneļveidīgajiem oriģināliem. Viss, kas bija atlicis — pārvest viņa pirkstu nospiedumus uz maniem cieši piegulošajiem un neredzamajiem pirkstu cimdiem.

Kamēr piemēroju labāko Vasjkas mundieri savam augumam, viņš, kā jau bija instruēts, piecēlās un mazliet ieēda atdzisušu zupu. Tūlīt pēc tam viņu atkal pārņēma miegs, bet šoreiz viņš aizlasījās prom uz citu pusi, dodamies uz istabu, kur viņa stenēšana un vaidi mani ne- tracināja.

Es iemaisīju sev tādu pastiprāku kokteili un devos gulēt. Rīt būs diena manā jaunajā veidolā. Es iestājos kosmiskajā armādā.

Ja nedaudz paveiksies, es atradīšu viņu brīnišķīgās armijas varenības būtības atslēgu.

8. nodala

— Man ļoti žēl, ser, bet jūs nevarat ienākt, — vārtu priekšā paziņoja sargkareivis. Paši vārti bija darināti no kniedēta tērauda un pamatīgi iebūvēti augstā, no vienas vietas ar dzeloņdrātīm apkarinātā akmens sienā.

— Ko nozīmē — nevaru ienākt? Man bija pavēlēts ierasties «Muļķībā», — es iebļāvos savā idiotiski armijnieciskajā stilā. — Bet tagad nospiediet pogu, vai kas jums tur atver vārtus.

— Es nevaru tos atslēgt, ser. Bāze ir izolēta no apkārtējās pasaules. Es esmu izlikts te no ārējās sardzes.

— Es gribu redzēt jūsu dežūrvirsnieku.

— Esmu šeit, — man virs auss atskanēja ledaina balss. — Kas tē par nekārtībām?

Atskatījies, ieraudzīju viņa leitnanta uzšuves, bet viņš — manu let- majora dubultkrustu, un es uzvarēju šajā strīdā. Viņš ieveda mani sardzes telpā, un tur bija daudz sazvanīšanās pa telefonu, līdz viņš neiedeva klausuli man, un es nepaskatījos sejā pulkvedim ar tēraudam līdzīgām acīm. Šo strīdu jau biju zaudējis.

— Bāze ir izolēta, let-major, — viņš teica.

— Man ir pavēle ierasties šurp, ser.

— Jums vajadzēja ierasties te vakar. Jūs nokavējāt no atvaļinājuma.

— Atvainojiet, ser, droši vien ir notikusi kļūda pierakstos. Mana pavēle vēsta: ierasties šodien. — Es pastiepu viņam pavēli un ieraudzīju, ka ierašanās datums tomēr bija vakarējais. Tas dzērājs Vasjka iegrūda mani nepatikšanās, kuras bija pelnījis pats. Pulkvedis pasmaidīja drūmu karaliskās kobras smaidu.

— Ja tā būtu bijusi kļūda pavēlē, let-major, tad, pats par sevi saprotams, nerastos nekādi sarežģījumi. Bet, ja reiz kļūda ir bijusi jūsu, leitnant, mēs zinām, kurš ir vainīgs. Ierodieties pie drošības ieejas.

Es pakarināju klausuli un sardzes leitnants, nelabi smīnot, izsniedza man leitnanta uzplečus. Atkabināju savus dubultkrustus un pieņēmu pazeminājumu dienesta pakāpē. Es cerēju, ka kosmiskajā armādā paaugstina tik pat ātri kā pazemina. Sardze nomaršēja kopā ar mani gar sienu pie slūžu tipa durvTm, un mani ielaida. Mani dokumenti tika izstudēti, pirkstu nospiedumi noņemti, un pēc dažām minūtēm es izgāju cauri pēdējiem vārtiem bāzē «Muļķība».

Tika izsaukta mašīna, ierindnieks paņēma manus čemodānus, mēs aizbraucām līdz virsnieku kazarmām, kur man ierādīja istabu. Un visu šo laiku es turēju acis plaši atvērtas. Ne jau tāpēc, ka te būtu kas īpašs, ko redzēt. Ja esi redzējis vienu bāzi, tad tu esi redzējis arī visas pārējās.

Ēkas, teltis, zēni formas tērpos, kas atkārtoja vienus un tos pašus lēcienus, smags, dārgi maksājošs bruņojums, viss krāsots vienmuļā krāsā, un tā tālāk. Tas, ko man vajadzēja noskaidrot, nebūs tik viegli atklājams.

Mani čemodāni tika samesti mazmazītiņā istabiņā, gods abpusēji atdots, kareivis aizgāja, un no blakus gultas atskanēja aizsmakusi balss:

— Vai tev gadījumā nav kaut kas dzerams, a?

Es ieskatījos uzmanīgāk un ieraudzīju, ka tas, ko es sākumā noturēju par saņurcītas veļas vīkšķi, tagad, šķiet, saturēja kaulainu indivīdu tumšās brillēs.

Šai runai patērētā enerģija droši vien izsmēla visus spēkus un viņš iestenējās, pievienodams vēl vienu izelpu jau tā ar alkohola izgarojumiem piesātinātajā atmosfērā.

— Gadījumā ir, — es atbildēju, atverot logu. — Mani sauc Vasjka. Tu dod priekšroku kādai īpašai markai?

— Ostrovs.

Es nespēju atcerēties nevienu dzērienu ar tādu nosaukumu, tātad tas, iespējams, bija mana sarunas biedra vārds.

Sadabūjis blašķīti ar visvarenāko dzērienu no manas kolekcijas, ielēju viņam puskrūzi.

Viņš satvēra to drebošām rokām un tukšoja, līdz viņa ķermeni sāka kratīt drebuļi. Dzēriens droši vien izdarīja ko labu, tādēļ, ka viņš piecēlās sēdus un pastiepa krūzi papildporcijai.

— Pēc divām dienām mūs «palaidīs no ķēdes», — viņš paziņoja, ostot dzērienu. — Vai tas patiesi nav šķīdinātājs, ko?

— Nē, tas vienkārši tā smaržo, lai apvestu ap stūri kara policiju. Kurp?

— Tik asi nejoko no rītiem. Tu taču zini, ka mēs nekad nezinām, kurai planētai dosim triecienu. Drošība! Vai arī tu dienē drošības spēkos?

Viņš aizdomīgi samiedza acis uz manu pusi. Vajadzēs sekot līdzi saviem jautājumiem, kamēr nebūšu uzzinājis vairāk. Es piespiedu sevi pasmaidīt un ielēju krūzi arī sev.

— Joks. Es pats arī nejūtos diez cik labi. No rīta es pamodos vēl kā let-majors.

— Bet tagad esi leitnants. Viegli nāca — viegli aizgāja.

— Nenāca nemaz tik viegli.

— Atvaino, figurāls izteiciens. Vienmēr esmu bijis leitnants, tāpēc nezinu, kā jūtas citi. Vai tu nevarētu vēl mazliet iepilināt šajā krūzē? Tad es spēšu saģērbties, un mēs varēsim aiziet uz klubu un iedzert pa īstam. Būs taču šausmīgi visas šīs prombūtnes nedēļas iztikt bez dzeramā.

Vēl viens fakts. Klizanta cīnījās, kaujās atsvaidzinoties ar ūdeni. Gribētu zināt, vai es to spētu? Iemalkojis no krūzes, atklāju, ka virspusē ir uzpeldējusi doma, kura nedeva man mieru jau vairākas minūtes, īstais Vasjka Huļa atrodas viesnīcā un tiks atrasts. Un es neko nevarēju darīt, jo atrados šajā izolētajā bāzē.

Šis tas no izdzertā nokļuva nerīklē, un es sāku klepot. Ostrovs uzsita man pa muguru.

— Manuprāt, tas patiesi ir šķīdinātājs, — viņš drūmi teica, kad biju beidzis klepot, un sāka ģērbties.

Kad mēs nonācām pie virsnieku kluba, biju visai tālu no laipna garastāvokļa, kurā Ostrovs, visticamākais vainoja manu neseno pazemināšanu. Ko lai dara? Liekas, paredzēta iedzeršana, vēl nebija pat dienas vidus, bet, lai izkļūtu no bāzes, vissaprātīgākais bija pagaidīt vakaru. Un uzņemt problēmas, kādas tās ir. Tieši tagad atrados lieliskā stāvoklī, lai uzņemtu alkoholu kopā ar grupu savu jauno biedru un vienlaicīgi vāktu informāciju. Tas galu galā bija iemesls, kādēļ es pirmām kārtām šeit arī atrados.

Pirms doties ceļā, es iebāzu kabatā tūbiņu ar pretalkoholiskajām tabletēm. Pa vienai ik pa divām stundām: tās rada nepārtrauktas grēmas, bet arī neitralizē lielāko daļu kuņģī nokļuvušā alkohola.

Es pamatīgi dzeršu un klausīšos, paliekot skaidrā. Kad mēs izgājām pa kliedzoši izkrāsotajām virsnieku kluba durvīm, es nemanāmi izvilku un noriju vienu tabletīti.

Tā visa bija diezgan nomācoša padarīšana, īpaši tādēļ, ka lēju dziru sev rīklē ar ātrumu, kādā vien spēju rīt, pērkot vienu glāzi pēc otras, bet nejūtot ne garšu, ne iedarbību vispār. Kad pienāca pusdienlaiks un slāpes pastiprinājās, klubā parādījās arī citi virsnieki, un drīz vien ap mani drūzmējās ducis citu pilotu. Visi dzēra labi un stāstīja maz ko interesantu.

— Dzeriet, dzeriet, — es, viņus iesildot, uzstāju. — Tur, kurp mēs dodamies, nauda nav vajadzīga.

Un pirku vēlreiz visiem pa apli.

Kā viegli var nojaust, daudz tika teikts par dažādu kuģu lidojumiem, un es atmiņas kartotēkā piefiksēju visas būtiskākās detaļas, tāpat daudzas atmiņas par iepriekšējām kampaņām.

— Es nāves cilpā un no 50000 iesēdināju bumbas, uzšāvos debesīs… — un tamlīdzīgi.

Vienīgais ievērības cienīgais fakts tajā visā bija ne ar ko neaptumšotā uzvaru sērija. Es zināju, ka Klizantas bruņotie spēki bija labi, taču, skatoties uz šiem dzērājiem, bija gandrīz neiespējami noticēt, ka tie ir tik labi. Taču tā noteikti bija — šie nebeidzamie lielīgie nostāsti par uzvarām un uzvarām, un ne par ko citu… Pēc kāda laika es arī sāku tam ticēt.

Šie zēni bija lieliski, bet kosmiskā armāda — neuzvarama. Tas viss bija pārāk nomācoši. Pievakarē sākotnējie gaiļi burtiski atkrita, lai gan viņu vietas pie galda aizpildījās pietiekami ātri. Kad kāds no viņiem noslīdēja uz grīdas, kalpotāji to maigi aiznesa prom. Es apjēdzu, ka esmu palicis pēdējais no sākotnējiem,/ tā kā neviens neievēros, ja es došos uz izeju šajā, noteikti tradicionālajā veidā.

Ļāvis acīm aizvērties, es dziļi ieslīgu krēslā, cerot, ka ar to pietiks, tā kā mani nemaz nevilināja perspektīva nokļūt uz stikla lauskām piemētātās grīdas.

Viņiem vajadzēja dažas minūtes, lai ievērotu, ka es vispār nefunkcionēju, bet gala rezultātā viņi tomēr pamanīja. Stingras rokas satvēra mani zem ceļgaliem un padusēm, un iznesa laukā.

Kad soļu dimdoņa attālinājās, es atvēru acis un aptvēru, ka atrodos krēslainā telpā ar nārām gar sienu. Netālu no manis atradās dzērāja miegā krācošā Ostrova mutes «o». Tāpat kā citi. Neviens neievēroja, kā es uzvilku cimdus, piegāju pie ārējām durvīm un izlaidu pats sevi. Bija gandrīz tumšs, vajadzēja atstāt nometni un man nebija ne mazākās sajēgas, kā to varētu izdarīt.

Vārti atkrita. Es pastaigājos gar sienu (īdz pirmajiem. Aizmūrēti un aizvērti, tērauds ar uzmanīgu sargkareivi, kurš pieskatīja, lai ar slēdzenēm neviens neblēņotos.

Devos tālāk. Gar sienu, apmēram ik pēc katriem simts soļiem, stāvēja sargkareivji un es pieņēmu, ka eksistē arī visai ievērojams skaits elektronisko ierīču. Tuvojoties vakaram, tika ieslēgti starmeši, kas apgaismoja kādu gabalu arī ārpusē. Starmešu gaismā spīguļoja dzeloņdrātis.

Jāatzīst, ka tas viss bija tādēļ, lai traucētu kādam tikt iekšā, bet tik pat labi tas darbojās arī pretējā virzienā.

Es devos tālāk, vēl aizvien cenšoties pārvarēt mani pārmākt draudošo melno depresiju. Izgāju cauri vidēja izmēra sektoram ar atmosfēras lidmašīnām, garām diviem skrejceļiem un dažiem angāriem ar tuvumā stāvošiem neveikliem reaktīvajiem transporta kuģiem. Vienu brīdi radās ideja nozagt kādu no tiem, bet, kur lai es piezemējos, nenokļūstot gūstā? Man šonakt vajadzēja būt pilsētā, bet nevis drasēt pa nezināmiem novadiem.

Aiz lidmašīnām atradās augsts metāla tīkls, kas atdalīja laukumu no kosmiskajiem kuģiem. Tur nokļūt varēja diezgan viegli — bet kāda no tā jēga? Tālumā es saskatīju to pašu augsto akmens sienu. Debesīs atskanēja dārdoņa, un atmirdzēja spožu gaismu pīķi.

Es pagriezos un, tumsas apslēpts, vēroju, kā deltaspārnu iznīcinātājs smagi uzsāka nosēšanos. Tas izskatps līdzīgs lidmašīnu tipam, kuras apšaudīja Podu. Kad tas piezemējās, iekaucās riepas, un sinhronas skaņas atskanēja arī no reaktīvajiem dzinējiem, bet es metos skriet, lai gan ideja manā galvā bija noformulējusies vēl tikai pa pusei.

Neprātīgi? Droši vien. Taču manā darbā — zagšanā un krāpšanā — ātri vien iemācīsies paļauties uz priekšnojautu un trenētiem refleksiem. Kamēr skrēju, visas detaļas nostājās savās vietās, un es ieraudzīju, ka tas ir «tas». Mīļš, ātrs, tīrs un bīstams. Tāds, kāds man patika. Izvilcis no kabatas viltus ūsas, es jožot tās pielipināju. Iznīcinātājs pagriezās un aizripināja uz kara bāzi, bet es rikšoju tam nopakaļ. Pilotu sagaidīt izbrauca mašīna, bet iznīcinātāju sāka aprūpēt mehāniķu brigāde. Viens no viņiem pielika kāpnītes, un, gluži kā aligatora žokļi, pavērās starmetis.

Kad pilots izlīda un devās pie mašīnas, es sāku skriet nedaudz ātrāk. Viņš tik tikko bija tajā ierāpies, kad es, klupdams krizdams, arī biju klāt, un atbildēju uz man atdoto godu. Tukls indivīds smagā vasaras uzkabē ar majora zelta pusmēnesi pie apkakles.

— Piedodiet, ser, — es izdvesu, — bet komandieris man pavēlēja pārliecināties, vai jums ir dokumenti.

— Par ko jūs te runājiet, velns parāvis? — viņš noburkšķēja, atgāzdamies sēdeklī. Viņš izskatījās noguris. Es ielīdu aizmugurējā sēdeklī.

— Tātad, jūs nezināt? Ak, dievs! Vadītāj, brauciet ātrāk, pēc iespējas ātrāk!

Vadītājs sāka braukt, tas galu galā bija viņa darbs, bet es izvilku no bikšu kabatas tūbiņu. Kad nozudām no mehāniķu brigādes redzesloka, pieliku to pie lūpām.

— Major… — es teicu, un viņš pagriezās un iekrekšķējās. Viņš atkal iekrekšķējās un pacēla roku pie vaigā iedūrušās mazas adatiņas, bet pēc tam sabruka uz priekšu. Noķēru viņu, pirms tas bija nokritis.

— Šoferi, apturi! Kaut kas noticis ar majoru.

Šoferis, cilvēks acīm redzami bez īpašas iztēles, ātri uzmeta acis saļimušajam majoram un nospieda bremzes.

Tikko bijām apstājušies, es atļāvu viņam saņemt otru narkoadatu, un šoferis atslēdzās, pievienodamies majoram sapņu valstībā. Noliku abus zemē un novilku virsniekam vasaras kombinezonu un ķiveri. Ar zināmām grūtībām man izdevās uzvilkt to virs sava personīgā formas tērpa, pēc tam sasprādzēju ķiveri un uzliku tumšas saulesbrilles. Tas viss neaizņēma vairāk kā minūti.

Atstāju pārīti vienu otra apkampienos un braucu atpakaļ pie lidmašīnas. Pagaidām viss gāja labi. Taču tā bija visvieglākā daļa. Es nospiedu bremzes un apstājos lidmašīnas stāvlaukumā.

— Steidzami, — es saucu, izlecot no automobiļa un pieskrienot pie kāpnēm. — Atkabiniet šo daiktu, lai es varu izlidot.

Mehāniķi vienīgi blenza manī, mutes ieplētuši, pat nemēģinot darīt kaut ko ar vadu un vadu mudžekli, kas savienoja lidmašīnu ar apkalpojošo sistēmu.

Tā vietā kāds seržants sāka darboties ar rāciju, izsaucot kādu, acīmredzot tādēļ, lai uzzinātu, ko ar mani darīt.

Uzskrēju pa kāpnītēm. Es ienīdu vecus, aizdomīgus seržantus, visu armijnieku centrālo asi. Tagad man nācās tērēt laiku vasaras kostīma atpogāšanai un kabatu sataustīšanai zem tā.

Dažas miega gāzes granātas vienā mirklī attīrīja laukumiņu no mehāniķiem. Daži priecīgi gulēja bez samaņas, bet citi tai pat laikā smējās līdz sajukumam. Seržants bailīgi bija palicis ārpus gāzes sniedzamības robežām un atkal ķērās pie rācijas.

Es izpētīju ierīces. Lūk! Mazs melns rokturītis ar uzrakstu «aizdedze». Kad uzsitu pa to, iekaucās un iedārdējās atdzīvojušies reaktīvie dzinēji.

Pa atvērto lūku man virs galvas aizšāvās reaktīvais šāviņš; lādoties, es pieliecos. Kustinot regulatoru, ieraudzīju, ka seržants stāv, pietupies uz viena ceļgala, un rūpīgi mērķē. Lidmašīna sāka palēnām kustēties.

Viņa lielgabals norībēja vēlreiz, un es sajutu vibrāciju, šāviņam ieurbjoties krēslā, kurš, visticamākais, bija klāts ar bruņām. Mana pirmā veiksme. Es nedaudz sagriezu lidmašīnas asti, lai tā pavērstos pret šāvēju. Tā starp mums atradās bruņas un es iedevu viņam purnā kārtīgu reaktīvo izdedžu strūklu. Lidmašīna noraustījās, iedrebējās un atkal devās uz priekšu, un es ieraudzīju, kā vējā plivinās pārrautais degvielas vads un izlaista dzīvības sulu. Šie idioti to nebija atvienojuši. Es nezināju, kur šajā ar mērītājiem pārblīvētajā vadības panelī atradās degvielas patēriņa rādītājs un pie tam pat nevēlējos uz to skatīties. Loģika man teica, ka gravitācija izsūknē asinis lēnāk, nekā tās sadzen bākā sūkņi, tomēr loģikai ar šo lietu nebija ne mazākā sakara. Man rādījās, kā reaktīvie dzinēji pamirst šeit, lauka vidū, kamēr ienaidnieka spēki savelkas visapkārt. Es sajutu, kā mans asinsspiediens trauc augšup gluži kā ātrgaitas lifts.

Mans mazais darbīgais draugs — seržants — noteikti vēl darbojās ar rāciju, jo, kad nogriezos uz pacelšanās skrejceļa, ieraudzīju vairākas kravas mašīnas dodoties turp, lai aizšķērsotu man ceļu, bet aizmugures plānā rēca kas aizdomīgi līdzīgs bruņmašīnai. Es nospiedu regulatoru līdz galam un pieliecos, atkal cenšoties izlasīt nosaukumus vadības pultī.

Tā, ko es tur meklēju, nebija! Toties ieraudzīju vēl vienu pogu rindu un sliktajā apgaismojumā ar grūtībām salasīju to nosaukumus. Tās ir īstās!

Pacēlis galvu, ieraudzīju, ka tūliņ pat ietriekšos pirmajā kravas mašīnā. No tās ārā leca kareivji un muka katrs uz savu pusi.

Manas kājas drudžaini spieda pedāļus, kamēr es taustījos pēc riteņu bremzēm, un ar visu spēku griezu stūri pa labi. Beidzot atradu bremzes un nospiedu labo, veicot šermuļus uzdzenošu pagriezienu.

Aptuveni pusmetrs apšuvuma no spārna gala tika norauts saskarsmē ar kravas mašīnas radiatoru.

Nozibsnīja oranža liesma, kad kāds atkal šāva, taču es pat nesapratu, kur šis lādiņš trāpīja. Pēc tam lidmašīna pagriezās, un es traucos atpakaļ. Šoreiz pilnā ātrumā.

Abās skrejceļa pusēs ņirbēja kara bāzes uguņi, aizvien ātrāk un ātrāk, bet es biju spiests ar vienu roku turēt stūri, tai pat laikā ar otru taustīties pēc uzkabes siksnas. Viena sprādze bija izgaisusi, un, jau esot pie paša skrejceļa gala, konstatēju, ka sēžu uz tās.

Piesprādzējos, saķēru stūri abām rokām un tai pat brīdī vairs ne^ atrados uz skrejceļa.

Kad pavilku stūres ratu uz sevi, lidmašīna vēl nebija sasniegusi pacelšanās ātrumu un neatrāvās no zemes.

Pēc tam drasēju pa izdangāto zemi, dodoties taisni uz akmens sienu, kuru biju pētījis visu šo vakaru.

Aizvien ātrāk un ātrāk, pretī drošai sadursmei.

9. nodaļa

Savlaicībai ir jābūt absolūti precīzai. Pārāk ātri vai pārāk vēlu — pilnīgi vienalga, abos gadījumos bojāeja sekotu nekavējoties. Kad lidmašīnas priekšā iezīmējās siena un varēju saskatīt bloku salaidumus, es nospriedu, ka nupat būs tas īstais brīdis un uzbliezu pa katapul- tēšanās pogu.

Bums! Turpmākais noritēja tik strauji, ka tam izsekot nevarēju. Tomēr nostrādāja! Caurspīdīga sieniņa aizcirtās manu acu priekšā, vēl aizvien līdz galam neaizvērtais starmetis aizlidoja kopā ar šāviena troksni, bet sēdeklis ieblieza man tik spēcīgi, ka mugurkauls saīsinājās divkārt. Gandrīz kā palēninātā kinolentē es uzlidoju gaisā un prom no lidmašīnas, vienu pretīgi garu sekundi redzot savā priekšā kailu akmens sienu. Bet pēc tam pārlidoju tai pāri, un skatam pavērās melnas debesis.

Manas lidojuma trajektorijas visaugstākajā punktā aizmugurē atkal atskanēja brīkšķis un, paceļot acis, ieraudzīju virs manis izpletušos kupolu. Pēc šī zobus drupinošā lidojuma sēdeklis atsitās pret zemi un apgriezās otrādi. Izpletņa kupols lēnām piezemējās un ietina mani savās mīkstajās krokās.

Ar dziļu nožēlu esmu spiests paziņot, ka tai brīdī nedarīju vispār neko. Notikumi risinājās pat straujāk, nekā biju plānojis. Un rezultāts, izrādījās vienkārši satriecošs.

Iepletis muti, es drudžaini riju gaisu, papurināju galvu un visbeidzot atradu sevī pietiekami daudz veselā saprāta, lai uzsistu pa avārijas pogu un nomestu siksnas. Pēc tam ar zemu noliektu galvu es izrausos no izpletņa apakšas.

Otrā ielas pusē, acis iepletuši, stāvēja vīrietis un sieviete. Nevienu citu nemanīja. Vienīgās aktivitātes pazīmes bija jūtamas, šķiet, no tumšās sienas otras puses. Debesis apgaismoja liesmas, vēlās dūmu mutuļi, es dzirdēju arī sprāgstošas munīcijas blīkšķus. Lieliski! — Jaunu rīku izmēģināšana! — es uzsaucu skatītājiem un pagriezies nozudu gar stūri. Tumšā kāpņu telpā novilku vasaras kombinezonu un uzmetu tam pa virsu arī ķiveri. Neatpazīstams un brīvs aizsoļoju uz viesnīcu «Strādnieks».

— Spīdoši izdomāts! — es sev teicu un paplikšķināju šim lieliskajam puisim pa plecu.

Tajā pašā mirklī apjēdzu, ka tagad atrodos ārpus bāzes un līdz rītausmai man jāatrod iespēja tur atgriezties. Taču ātri vien izmetu šīs draudīgās domas no galvas. Vispirms — pie pirmā uzdevuma. Man vajadzēja atbrīvoties no īstā Vasjkas Huļas, vēl pirms viņu atklās Drošības dienests. Man tas bija jāizdara, lai varētu uzņemties viņa lomu.

Kad ienācu istabā, viņš kustējās, grozoties pa gultu un purinot galvu no vienas puses uz otru. Hipnotiskais transs sāka atslābt, un let-majors cīnījās ar miegu. Nevarētu teikt, ka robots-uzkopējs palīdzētu, tas vienkārši slaucīja putekļus un tīrīja istabu, pie viena cenšoties arī uzklāt gultu ar visu Vasjku tajā. Es iespēru ar zābaku viņam pa pogu «atgriezties vēlāk» un pasūtīju pusdienas diviem.

Lai novērstu Vasjkas zemapziņu no visām rūpēm, es radīju spēcīgu iedvesmu, ka viņš divas dienas nodzīvojis bez ēdiena, un ka šīs ir vislabākās pusdienas, kādas vien viņš dabūjis savas dzīves laikā.

Ēdot let-majors čāpstināja, ķiķināja un sajūsmā urkšķēja, bet es savu porciju vienkārši bakstīju. Galu galā atgrūdu šķīvi un pasūtīju spēcīgu dzērienu cerībā, ka alkohols stimulēs vai sapresēs manas domas kaut kādā daudzmaz pieņemamā plānā.

Ko lai daru ar savu ceļabiedru, kurš laimīgi stūma mutē barību? Viņa eksistence rada pastāvīgus draudus manai, vieta uz šīs pasaules bija tikai vienam Vasjkam Huļam. Nogalināt viņu? To izdarīt būtu samērā viegli.

Sadalīt vannas istabā un iemest viņa ķermeņa daļas kopā ar asiņu galoniem viegli konstruējamā krāsnī, līdz manās rokās nebūs palikusi vienīgi saujiņa pelnu. Kārdinājums bija liels. Viņš savas īsās dzīves laikā, pats par sevi saprotams, ir nogalinājis pietiekami daudz cilvēku, lai to varētu nosaukt gandrīz par taisnu tiesu… Aukstasinīga slepkavība gan nav manā stilā. Nesākšu noliegt, esmu nogalinājis pašaizsardzības nolūkos, bet tomēr es vēl aizvien saglabāju lielu godbijību pret dzīvību visās tās izpausmes formās. Tagad, kad mēs zinām, ka debess tajā pusē atrodas tikai lielas debesis, ideja par aizkapa dzīvi pilnīgi un galīgi ir pārcēlusies uz vēsturisku romānu lappusēm kopā ar visām pārējām dīvainām un aizmirstām reliģijām.

Pēc elles un paradīzes izzušanas mēs sadūrāmies ar nepieciešamību radīt elli un paradīzi tieši uz vietas. Nu, ko, mēs esam nogājuši garu ceļu kopā ar zinātni, metatehnoloģiju un palīgdisciplīnām, dzīve uz civilizētajām planētām ir labāka, nekā jelkad bijusi tumšajos māņticības laikos.

Tomēr uzlabojumiem, šeit un tagad, līdzi atnāca arī skaidra atziņa, ka tas ir viss, kas mums ir. Katram no mums ir tikai šī īslaicīgā pieredze ar zinību spožo gaismu šajā visuma mūžības bezgalīgajā, tumšajā naktī, un mums jāciena visu pārējo eksistence, un pats nozieguma akts, kādu vien var iedomāties — ir viens no šo apzināto eksistenču pārtraukšanas veidiem.

Klizantieši domāja citādāk, tādēļ es, bāzdams viņiem sprunguļus spieķos, patiesi tīksminājos, bet tik un tā domāju citādāk. Tas nozīmēja, ka nevaru atrast vienkāršu izeju, novedot ar mērci nolieto Vasjku līdz viņu pašu veidojošām molekulām. Ja es to izdarītu, tad nebūtu ne par mata tiesu labāks kā viņi, un iekļūtu vecajā spēlītē par mērķus attaisnojošiem līdzekļiem, un sāktu slīdēt arvien zemāk. Nopūtos, iedzēru un manā apziņā atplaiksnījušais krāsns rasējums izgaisa.

Nu, bet, ko tad? Es varēju atbrīvoties no viņa arī citādāk, piekaļot kādā alā ar automātisku ēdiena padevēju blakus, ja vien man būtu ala un viss pārējais. Atkrīt. Ja man būtu laiks, varētu ar smagu darbu izmainīt viņa ārieni un iedvest viltus atmiņu, kas noturētos vismaz mēnešus sešus, un ietupināt cietumā vai darba vienībā, vai vēl ko tamlīdzīgu. Izņemot to, ka man nebija laika kaut kam tik sarežģītam.

Tas bija jāpabeidz līdz rītam — vai pat vēl agrāk, ja vien negribēju atmest ar roku visam jau padarītajam darbam viltus Vasjkas radīšanas un viņa personības pieņemšanas sakarā. Viņi droši vien tieši tagad nodarbojas ar sasaukšanos, tā ka man patiesi derētu ātrāk izdomāt kādu paņēmienu, lai nokļūtu atpakaļ «Muļķībā», nevis te uztraukties par savu cūcīgo ceļabiedru.

Es ievēroju, ka vēders viņam jau sāk uzpūsties un atslēdzu apetīti. Viņš atgāzās krēsla atzveltnē, nopūtās un ne bez iemesla atraugājās. Pie pretējās sienas atskanēja troksnis, atvērās kāds panelis un ieripi- nājās robots-uzkopējs.

— Vai es nedrīkstu pie jums sarīkot kārtīgu tīrīšanu? — viņš iedziedājās seksapīlā kontraltā.

Pateicu, ko viņš varētu darīt, tomēr robots nebija tā ierīkots, lai izpildītu šāda veida pavēles, un tikai klikšķināja un dūca, līdz es pavēlēju viņam ķerties pie sava darba. Drūmi vēroju kā tas rosās visapkārt un klāj gultu — un pēkšņi tumsā iezibsnījās pirmā idejas dzirk- stelīte.

Vasjka bija palicis «Strādniekā» veselu dienu bez jebkādām nepatikšanām. Cik ilgi tad varētu viņu šeit noturēt? Teorētiski jau mūžīgi, ja vien par numuru būs pietiekami samaksāts. Taču hipnozē viņu nevarēja noturēt ilgāk kā vienu, divas dienas, ja vien es iedvesmu nepastiprināšu. Bet varbūt var?

Pirms pieņemt gala lēmumu, man vajadzēja atrast viesnīcas vadības centru. Šī ideja tomēr var izrādīties pareiza.

Es atstāju Vasjku skatoties televizoru, pa kuru rādīja kosmisko operu, iedvesis, ka tas ir pats brīnišķīgākais, ko vien viņš jelkad redzējis, kas, pilnīgi iespējams, tā arī bija. Apkrāvies ar ierīcēm un instrumentiem, es devos paklaiņot. Aiz numuriem vajadzēja atrasties robotu dienesta kāpnēm, neapšaubāmi, mazāk tumšām un putekļainām. Tas nu ir mans pēdējais ierocis. Lai kā būtu mehanizēta viesnīca, to tomēr būvējuši cilvēki un vajadzības gadījumā viņi varēja šo iestādi arī remontēt.

Nedaudz paklīdis pa apakšējiem gaiteņiem netālu no ieejas, es atklāju slēptas durvis ar nomaskētu slēdzeni. Tai bija visas maskējošās pazīmes, lai uzturētu pasaciņu par viesnīcas simtprocentīgo pašapkalpošanu.

Pagāja ilgs laiks, līdz pārliecinājos par «blakšu» trūkumu, un daudzkārt īsāks sprīdis, lai atvērtu pašu slēdzeni. Tā bija vienkārši anekdote. Kad iešmaucu pa durvīm un aizvēru tās aiz sevis, redzeslokā nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Jutos kā tarakāns radioaparātā. No visām pusēm uz āru spiedās un rēgojās elektroniskie bloki, kabeļi un vadi vijās gredzenos, un kā elektrospageti nokarājās lejup. Kompjūteros dūca un klakšķināja spoles ar lentām. Releji atvienojās, savienojās, zobratu pārnesumi izdvesa spalgas skaņas. Te bija ļoti darbīga vieta.

Veicu garum garu ceļu cauri šai putrai, studējot paskaidrojošos uzrakstus un kāpjot pāri lādītēm, kurās atpūtās no dežūras brīvie roboti, līdz atradu to, ko varētu nosaukt par vadības centru.

Pults priekšā stāvēja cilvēka ķermenim paredzēts sēdeklis, un es atkritu tajā. Pēc tam ķēros pie darba. Ceļojot cauri šiem mehāniski elektriskajiem džungļiem, paguvu apdomāt savu plānu un zināju, kas tagad jādara.

Vispirms elektroniskās "blaktis» Vasjkas numurā. Es negribēju, lai viņu novērotu vai noklausītos. Noklausīšanās ķēdes atrast bija diezgan viegli, eksistēja pat monitora ekrāns, ar kuru varēja savienot ikvienu

no tām.

Es to izmēģināju — «blaktis» acīmredzot atradās visos numuros, un tur notika šādas tādas interesantas lietiņas, taču es nekad neesmu īpaši aizrāvies ar nolūrēšanu, uzskatot par vērtīgāku personīgo piedalīšanos, un turklāt es biju precēts cilvēks.

Bet. laiks skrēja ātri. Visas noklausīšanās ķēdes sagājās un izzuda kabelī, kurš caururba sienu un veda uz vietējo policijas iecirkni vai kādu citu valsts iestādi, kas man arī deva ideju. Vairs nebija laika ielikt lentu un skaņas celiņu, kas varētu sūknēt noklausīšanās tīklā viltus informāciju, tā kā nācās vien improvizēt. To izdarīt bija itin viegli. No V^ikas numura nākošajam noklausīšanās tīkla signālam pieslēdzu V 'iiminu numuru.

Spriežot pēc tā, kā te viss ierīkots, bija acīm redzami, ka «blaktis» vienlaicīgi varēja novērot tikai vienu numuru. Šāda iekārtojuma sistēma taisīta vienīgi celtniekiem zināmu iemeslu dēļ.

Eksistēja tikai viena iespēja no desmit tūkstošiem ievērot, ka pilnīgi vienāds signāls nāk no divām istabām. Un šī niecīgā iespējamība mani pilnībā apmierināja.

Katrā gadījumā, vairāk nekā puse no numuriem bija tukši, kas vēl vairāk uzlaboja šo attiecību.

Tagad Vasjka nevarēja ne redzēt, nedz arī dzirdēt. Par numuru un ar to saistīto prieku ir samaksāts, bet, pirms doties prom, es atstāšu pietiekamu naudas daudzumu (visa zagta), lai izvilktu, ja ievajagas, arī visu gadu.

Tagad ir jāizstrādā plāns, kā noturēt Vasjku uz doto laika sprīdi viesnīcā, un es ar savu prātu un neizsīkstošo fantāziju jau biju to izgudrojis. Skaļruņa ķēdei bija pieslēgts magnetofons, taimers, un tas viss droši noslēpts visapkārt esošās elektronikas mudžeklī. Es ieprogrammēju magnetofonu, uzstādīju taimeri un ieslēdzu to, bet pēc tam metos uz numuru paklausīties un apskatīties, kā mans izgudrojums strādās.

Vasjka vēl arvien sēdēja, ar acīm pielipis televizora ekrānam, viņš smagi pūta, kad kosmiskie kuģi saķērās iznīcināšanas drudzī. Šņāca blastolielgabali un ārdījās mežonīgi enerģijas virpuļi, un tam visam cauri izspraucās mana ierakstītā balss:

— Bet tagad klausies, Vasjka. Tev bija grūta diena, un tu gribi gulēt. Tu žāvājies. Tagad tu izslēgsi gaismu un dosies uz blakus istabu, jo rīt būs jauna diena.

Tie bija lieli meli. Jo rīt nebūs jauna diena, vismaz priekš Vasjkas. Atkal atkārtosies viss tas pats no sākuma. Viņš tiks ieaijāts dziļā miegā un vēl dziļākā transā, manas mierinošās balss iespaidots. Un kamēr tajā atradīsies, viņam paskaidros, ka šī diena ir jāaizmirst, tā, lai Vasjka varētu pamosties savas pēdējās atvaļinājuma dienas rītā pirms ierašanās dienestā. Pēc vakardienas svētkiem pamostoties viegli paģirains, viņš tā dēļ nesāks sevi ar ko citu apgrūtināt. Vienkāreši gulēs viesnīcas numurā, nedaudz lasīs, nedaudz pasnaudīs, skatīsies televizoru, un dosies pie miera tā paagrāk. Viņš to baudīs. Un tā turpināsies tik ilgi, līdz netiks izjaukta programma.

Šis bija brīnišķīgs plāns, un maksimāli aizsargāts arī pret muļķīgām nejaušībām. Es iebaroju pusi savu likvida fondu maksas hopperā, un indikatora bilance uzlēca līdz milzīgai summai.

Lēni un laimīgi es izslīdēju no sava bijušā numura un piekarināju pie durvīm plāksnīti «Netraucēt!».

Bet pēc tam iegrimu depresijā, atkal ieslēdzu gaismu un palūkojos apkārt, meklēdams pudeli, kas bija apveltījusi mani ar tik intensīvu iedvesmu. Vasjka par tām lieliski rūpējās.

Kā lai es tagad nokļūstu bāzē ar tās trīskārt pastiprināto apsardzi?

Tikpat liela, kā savos patiesajos apmēros manās smadzenēs at- plaiksnīja augstā akmens siena. Es radītu lielu troksni, mēģinādams tai pārkļūt, un saceltu kājās visus. Būtu jau ļoti jauki, ka varētu atgriezties bez citu ziņas, varbūt parokoties zem tās. Tomēr par rakšanu nevarēja būt nekādas runas, tam vajadzēja būt kaut kam tādam, kas izdarāms dažu stundu laikā.

Aizdzīt lidmašīnu, pārlidot pāri un nolekt ar izpletni? Un tikt nošautam, vēl pirms kājas skar zemi. Lai iekļūtu vai izkļūtu ārā no bāzes, nevarēja būt sliktāka laika kā patlaban.

Sargkareivji būs divkārt uzmanīgi, bet visa bāze tā vien mudžēs no zaldātiem. Un tas, protams, deva man ierosmi turpmākai darbībai. Pavērst viņu spēkus pret šiem pašiem, izmantot viņu lielo skaitu, lai veiktu triecienu — gigantisku apjomu džudo paņēmienu. Bet kā?

Cik pareizi tika formulēta problēma, tikpat ātri klāt bija atbilde. Es savācu bruņojumu, tas bija visai apjomīgs. Pēc tam ieliku to lielā čemodānā un apgādāju ar pašiznīcināšanās aparatūru.

Būs vajadzīga personība, nekas sarežģīts, vienkārši, lai noslēptu manu reālo — piesavināto personību. Ak, līdz kādiem apmāna līmeņiem gan man vajag aizkļūt!

Pie kakla aizpogātais mētelis apslēpa manu formas tērpu, laiviņa atradās kabatā, to nomainīja platmale, bet vecā, labā, sirmā bārda uzlika manai sejai anonimitātes uzpurni. Es biju gatavs. Smagi nopūties, izdzēru pēdējo pilīti un izšmaucu no numura, aizslēgdams durvis un iebāzdams atslēgu kabatā.

Ejot gar atkritumu lūku, es iemetu to tur, un acumirklīgas iznīcināšanas uzliesmojums man norādīja tās ceļu. Aizgāju pienācīgā attālumā no hoteļa, apturēju robotaksometru un iestūķēju tajā savu čemodānu.

— Bāze «Muļķība», galvenā ieeja, — es pavēlēju, un mēs devāmies uz priekšu.

Neprāts? Iespējams, tomēr tas bija vienīgais līdzeklis.

Nevarētu teikt, ka pa muguru man neskraidīja skudriņas, cenzdamās izkļūt ārpusē. To arī varēja sagaidīt, kad mēs braucām pa galveno ielu starmešu apgaismoti, tuvodamies aizdomīgam, līdz zobiem bruņotam sargkareivim, kas maigā tvērienā bija saņēmis savu ieroci. Rītausma jau skāra debess maliņu.

— Bāze ir slēgta! — sauca leitnants, atraudams taksometra durvis. — Ko jūs šeit darāt?

Bāze? — es izdvesu drebošā balsī, visai slikti imitēdams vecišķu falsetu. — Vai tad tas nav Burkānu Sulas Centrs dabiskajai veselībai? Tas taksometrs ir mani atvedis nepareizi… Oficiozais leitnants nospraustajās un aizgriezās, bet es starp viņa līkajām kājām ieripināju pārīti granātu. Un tām pa pēdām aizlidināju vēl kādas piecas. Kad pirmās uzsprāga, uzmaucu pāri savai cepurei gāzmasku, pielicis sejai bārdu un visu tamlīdzīgo.

Oho, situācija tūdaļ pat kļuva darbīga. Granātas bija lielisks apziņu aptumšojošās, dūmu un smieklu gāzes kokteilis.

Apžilbušie, klepojošie kareivji smejoties, lamājoties klupa un krita, atskanēja vairāki šāvieni. Es lauzos cauri viņu izirušajām rindām, pa ceļam sēdams vēl lielāku paniku. Aizkļuvis līdz galvenajiem vārtiem, noliku zemē savu čemodānu un atvēru to. Komulatīvie spridzekļi saturēja līmi, kas pielipa pie vārtu tērauda, tiklīdz biju paguvis tos pielikt noteiktai vietai.

Reaktīvais lādiņš izsprāga pret vārtiem un šķembas saplēsa manu mēteli. Es sabruku zemē, izrāvu divas dūmu granātas un metu sev pār plecu. Tieši tad, kad sāka celties dūmu mutuļi, uz īsu mirkli ieraudzīju tuvojošos kareivju vadu, kuri vēl aizvien atradās ārpus sagā- zētā rajona un skrienot šāva.

Vēl divas aptumšojošās gāzes granātas stipri palīdzēja. Būdams tādā pat tumsā kā visi pārējie, es sataustīju kapsulas un savienoju tās ar radiovadību.

Laiks gāja pārāk ātri. Tagad viņi ir sacēluši trauksmi arī aiz vārtiem un gaidīs mani. Es biju aizgājis pārāk tālu, lai grieztos atpakaļ. Atkal taustoties pa tumsu, aizvēru čemodānu, saķēru to abās rokās, uzmanīgi aizlavījos gar sienu un nospiedu raidītāja pogu. Aizmugurē atskanēja sprādziens un tērauda žvadzoņa. Cerēju, ka vārtos būs izspridzināts caurums.

Laužoties cauri šim haosam un visapkārt esošajai tumsai, klupdams krizdams atgriezos pie vārtiem.

10. nodaļa

Caurums tur bija gan. Nav ko piebilst, labs caurums, kam no otras puses spīdēja gaisma. Dūmu mutuļi sāka velties iekšā bāzes teritorijā. Tāpat tur bija arī kareivji, spriežot pēc šaujamo ieroču raidīto ložu trokšņa, kuras taranēja vārtus, pa retam trāpīdamas arī caurumā. Aizmugurē atskanēja vaimanas, acīmredzot kādam arī trāpīja. Tie muļķi šāva viens uz otru, palīdzot izplatīt manis sēto paniku.

Turoties tālāk no uguns līnijas, kura izveidojās abpus vārtiem, es iemetu caurumā granātu, pēc tam vēl vienu, un vēl, un vēl… Kad dūmi šeit bija izklīduši, bet tur sasnieguši maksimālu biezumu, es līdu cauri pats, cik vien spēdams ātri un saliecies pēc iespējas zemāk. Tas patiesi skanēja teicami. Gaudoja sirēnas, kliedza kareivji, rēja ieroči

— galējā jucekļa troksnis. Es aizsviedu dažas granātas vēdekļveidīgi, metot pēc iespējas tālāk, lai palielinātu ietekmes rajonu, un metu tik ilgi, līdz bija palicis vairs tikai kāds pusducis. Tās sabāzu mēteļa kabatās, pietaupīju iespējamai ārkārtējai vajadzībai, kura droši vien radīsies.

Čemodāna likvidēšanas mīnai, kuru es ieslēdzu, bija piecu sekunžu aizture, aizmetis čemodānu, metos uz pretējo pusi. Žagos gar sienu

— manu vienīgo orientieri šajā tumsā — uz sardzes mājiņu, kuru biju ievērojis, kad pirmo reizi pētīju vārtus. Tur atradās automobiļu perēklis. Visu laiku skaitīju lūgšanas, lai tur būtu palikusi vēl vismaz viena.

Dūmi sāka izklīst, es aizmetu vēl divas granātas. Tumsā izdzirdēju iedarbināta dzinēja rūkšanu. Aizmirsis par piesardzību, metos skriet. Kāds manī ietriecās un smagi nokrita, tomēr es noturējos kājās un tenteriski jozu tik tālāk. Pēc tam paklupu pret trotuāra malu un nokritu, pazaudēdams cepuri. Motors ierūcās skaļāk, bet tad, tieši pašā dūmu mākoņa malā ieraudzīju zemu furgonu.

Tas griezās, gatavs braukt prom pa ceļu, un es, cik vien spēdams tālu aizlidināju divas no četrām atlikušajām granātām. Kad mašīnas priekšā izauga sēņveidīgi mākoņi, vadītājs piebremzēja. Tai mirklī es jau atrados pie durvīm un atrāvu tās vaļā.

Viņš bija baltā pavāra virsvalkā, ar pavārcepuri un visu pārējo. Kad viņš mēģināja atstāt mašīnu, izstiepu roku un pievilku viņu sev klāt, dodot ašu sitienu ar labo kāju pa atkārušos žokli. Pēc tam pārsēdos vadītāja vietā un pārslēdzu to lietiņu uz pirmo ātrumu, un rāvu mašīnas masu pēc iespējas ātrāk uz priekšu, ļaujot durvīm pēkšņā paātrinājumā aizcirsties pašām. Izraujoties no dūmiem, es ieraudzīju, ka ir jau kļuvis gaišs. Lieliski nostrādāts, apsveicu pats sevi, bet pēc tam samazināju ātrumu, lai nepievērstu kāda uzmanību. Pa ielu man pretī skrēja jauni karavīri un, ieniris kabīnē pēc iespējas zemāk, es sāku plēst nost sirmo bārdu. Tagad ir pats īstākais laiks atkal atgriezties Vasjkas lomā.

Pēkšņi manu galvu aptvēra mežonīgas sāpes, un, sāpēs iekliegdamies, nokritu, paraudams uz savu pusi stūri. Furgons aiznesās tieši kareivju bariņā, kuri aši metās katrs uz savu pusi. Kaut kas pazibēja man aizmugurē, es sasvēros uz sāniem tā, ka otrs sitiens trāpīja man pa plecu un cauri drēbēm bija tikko sajūtams. No furgona aizmugures pašāvās baltā tērpta roka, kura žņaudza smagu katliņu. Es sparīgi pagriezu stūri sānis, un roka pazuda no redzesloka, kad tās īpašnieks nokrita. Steigā biju piemirsis, ka furgonā varētu atrasties arī citi.

Tieši pretī furgonam pie sienas bija pieplacis pārbiedēts virsnieks. Es atkal pagriezu stūri, lai viņu nenotriektu. Kamēr furgons nesās garām, mēs labi apskatījām viens otru. Mana gāzmaska un bārda noteikti atstās iespaidu, un viņš nekavējoties paziņos to pa savu rāciju. Laika vairs nebija nemaz. Atkal parādījās roka ar katliņu, es iegāzu ar delnu pa šo roku un ieguvu katliņu. Tikko mans furgons atkal nogriezās gar stūri, metu katliņu kopā ar granātu atpakaļ tā īpašniekam, un vismaz uz laiku piespiedu apklust šo nepatikšanu avotu. Izlīdzinājis furgona gaitu, uzmanīgi aptaustīju punu uz galvas un ievēroju pāris bruņmašīnas, kas parādījās ceļa galā un nogriezās manā virzienā. Garām zibēja ēkas, es nobremzēju un iegriezos nākošajā šķērsieliņā. Furgons sāka vairāk traucēt nekā palīdzēt, un man nācās no tā atbrīvoties.

Bet, ko tālāk? Negribējās, lai mani ierauga tik tālu no istabas — tas tūlīt radīs aizdomas, jo virsnieku kazarmas atradās pavisam pretējā pusē. Pārāk tālu nebija «Virsnieku klubs». Vai man izdosies tur nokļūt? Vai bija iespējams, ka līdz nesamaņai piedzērušies virsnieki pēc vakardienas jautrās iedzeršanas vēl arvien gulēja nārās, kur es tos aizejot atstāju? Tā bija pārāk laba izdevība, lai palaistu garām. Ja man laimēsies atgriezties savā nārā, tad, protams, būšu ārpus jebkādām aizdomām.

Tas bija pietiekami tuvu. Bija man pretī traucošās mašīnas un, neapšaubāmi, vēl vairāk to bija aizmugurē, taču itin neviena dotajā momentā neatradās pa rokai. Iedams vilku nost savu maskarādes tērpu: mētelis, gāzmaska un bārda iezīmēja manis veikto ceļu.

Es iebāzu atlikušo granātu kabatā, uzmaucu laiviņu, iztaisnoju to pēc armijas modes, un ierindas solī nogriezos ap stūri. No kazarmas izbira kareivju nodaļa un kārtojās ierindā, taču pilnībā ignorēja mani — tikai vēl viens mundieris starp tūkstošiem citu.

Virsnieku klubs vairs nebija tālu. Vēl ap diviem stūriem, un, lūk, tas arī klāt. Priekšistaba bija aizslēgta, taču es zināju, ka ieeja istabā ar nārām būs vaļā. Mirklī, kad gatavojos nogriesties gar stūri, izdzirdēju divu kareivju sarunu un aizkavējos.

— Tas ir viss?

— Palikuši vairs tikai daži, ser. Pāris tādu, kurus grūti pamodināt. Un viens, kurš nevēlas līst nost no nārām.

— Es ar viņiem parunāšu.

Uzmanīgi paglūnēju gar stūri, bet pēc tam atrāvos atpakaļ.

Biju ieradies pārāk vēlu. Tieši šai brīdī virsnieks devās iekšā istabā, bet visapkārt mudžēja milzums zaldātu, kuri veda paģirainos virsniekus uz furgonu. Viens no virsniekiem sēdēja zemē, turēdams rokās galvu un ignorēdams kareivjus, kuri centās viņu ievilināt transporta līdzeklī. Vēl viens savu paģiraino pauri dauzīja pret sienu.

Domā ātrāk, di Grīz, laiks iet. Pasvārstīju plaukstā pēdējo granātu un piespiedu aktivatoru. Ja es spēšu pievienoties šai dzērāju kompānijai, tad būšu drošībā, tas bija riska vērts. Es pagriezos ap stūri, turot roku aiz muguras, un neviens neskatījās manā virzienā. Ar ātru rokas vēzienu metu granātu pēc iespējas tālāk aiz furgona.

Uzsprāga jau nu tā mīļi — dobjš troksnis — bums! Tūlīt pat uzvirmoja dūmu mākoņi un atskanēja kareivju kliedzieni. Un visi paskatījās tajā virzienā. Astoņi ātri soļi nogādāja mani aiz viņu mugurām pie sēdošā virsnieka, kurš kaut ko nelaimīgi murmināja, ignorējot visu visapkārt. Es pieliecos, līdzjūtīgi piekrītot viņa grūti saprotamajām žēlabām, un palīdzēju piecelties kājās.

Pēc tam palīgā nāca zaldāti, pieturot arī mani pašu, jo šķiet, ne visai stingri turējos kājās. Viņi veda mūs uz gaidošo furgonu. Es paklupu un tik tikko nenokritu, bet viņi uztvēra mani un pieturēja. Tagad bija veikti priekšdarbi tam, ko vēl vajadzēja izdarīt.

Furgonā bijušais pavārs pastāstīs, ka viņš iesitis spiegam pa galvu. Tādējādi parādīsies pavēle meklēt brūci galvā — aptuveni tādu kā manējā. Es nevaru atbrīvoties no puna galvaskausā, taču varu to nomaskēt. Tas būs sāpīgi, tomēr nepieciešami.

Kareivji palīdzēja man uzkāpt pa trepēm. Tiklīdz viņi palaida mani vaļā, es aizkāpu garām nākošajam pakāpienam un iebruku atpakaļ starp tām, atsizdamies ar galvu pret zemi.

Atsitos es spēcīgāk, nekā biju plānojis, un uz mirkli droši vien atslēdzos. Kad atjēdzos, sēdēju ar asinīm noplūdušu seju. To gan es nebiju ieplānojis, tomēr tas piedeva maskēšanai īstu šiku. Šurp skrēja kareivis ar aptieciņu rokā.

Mani apsaitēja un nomierināja, un šoreiz palīdzēja ielīst furgonā līdz galam; jutos es drausmīgi, kas bija lieliski. Velkot kājas, aiztaustījos uz tālāko stūri, pēc iespējas projām no ieejas, kur man uzsauca kāda aizsmakusi balss:

— Vasjka… — to nomainīja spējš klepus.

Mans pārinieks Ostrovs bija klāt kā saukts, un izskatījās visai no- šņurcis un nelaimīgs.

— Ko iedzert nav? — viņš jautāja. Tas noteikti bija rituāls rīta sveiciens.

Mūsu brauciena laikā izteicu viņam savu līdzjūtību sakarā ar dzēriena trūkumu.

Kad atskurbtuvi uz riteņiem sāka izkraut, atskanēja apvainoti brēcieni, un virsnieki pieskatīja, lai dzērāji neatgrieztos vis savās istabās, bet tiktu nogādāti pie vienas no administratīvajām ēkām. Es žēlojos kopā ar pārējiem.

Biju gaidījis kaut ko tamlīdzīgu. Kāds bēga no bāzes, bet kāds tajā iekļuva. Vajag saskaitīt visas galvas, līdz nebūs atrasta iztrūkstošā vai liekā. Mūs. klūpošus pie katra soļa, aizveda uz uzgaidāmajām telpām un sāka pa vienam izsaukt uz sarunu ar nogurušu ierēdņu pulciņu. Kamēr mēs gaidījām, radās dzīva kustība uz ateju turp un atpakaļ, arī es iestājos rindā. Galvenokārt tāpēc, lai, mazgājot rokas, varētu atstāt uz pirkstu galiem mazliet ziepju, un pēc tam iesmērēt acīs. Tās dedzināja kā skābe, taču es atļāvu viņām kādu brīdi mani pamocīt. No spoguļa manī vērās divas degošas acis, gluži kā ogļu pāris. Lieliski.

Rindā es atradu ierēdni, parādīju savu apliecību un ļāvu pārbaudīt savu vārdu pēc dežūru saraksta. Tāpat kā pārējie, arī es ļoti cerēju, ka mums drīz atļaus iet projām. Daudzi no mums likās nosnausties tieši uz soliņa, un es viņiem pievienojos. Nakts bija saspringta. Kāda gan maskēšanās spiegam var būt vēl labāka par gulēšanu ienaidnieka nometnes sirdī?!

Klusums iestājās tik pēkšņi, ka pamodināja mani gluži kā grūdiens. Es snauduļoju, klausoties savu bēdubrāļu — virsnieku vaidos un žēlabās, nepārtrauktajā kareivju zābaku dunoņā, kantora ierīču darbīgajā dūkšanā. Visas šīs skaņas pēkšņi nomainīja nāves klusums. Cauri šim klusumam atskanēja sākumā attāls, bet pēc tam arvien pieaugošs soļu troksnis — viena vienīga kāju pāra radīts, lēns un nosvērts. Tas pienāca pie manis un devās tālāk, bet es turēju acis aizvērtas un piespiedu sevi elpot mierīgi. Kad soļu troksnis bija pilnībā izgaisis, mazliet pavēru acis.

Es nobrīnījos par klusumu, viss, ko ieraudzīju — mundieris, nedaudz sakumpuša cilvēka mugurā; formas tērps bija no mīksta, neie- spaidīga bāli pelēka auduma; arī laiviņa no tā paša materiāla. Nespēju atcerēties, ka būtu šādu mundieri redzējis jau agrāk, un minēju, kādēļ tas bija atstājis tādu iespaidu. Žāvājoties es piecēlos sēdus un pakasīju apsaitēto galvu, vērojot, kā cilvēks sasniedza telpas pretējo stūri un pagriezās ar seju pret mums.

No priekšas viņš neizskatījās vairāk iespaidīgs kā no muguras. Galvvidū nedaudz pareti smilšu krāsas mati, augošs tauku slānis un dubultzods, gludi skūta, prātā nepaliekoša seja. Un tomēr, kad viņš ierunājās veca skolmeistara tonī, visi klātesošie virsnieki saglabāja nāves klusumu.

Virsnieki, daži no jums, tas ir, tie, kuri bija pietiekami skaidrā, varēja dzirdēt sprādzienu un redzēt pa ceļam šurp dūmu mākoni. Šo sprādzienu izraisīja kara bāzē iekļuvusi un vēl aizvien mūsu vidū atrodošās neatpazīta persona. Mēs par viņu neko nezinām, taču liekas, ka tas ir citplanētas spiegs.

Kā jau varēja gaidīt, teiktais izraisīja pārsteiguma pilnus izsaucienus un rūkoņu, un, pirms turpināt, pelēkais cilvēks kādu minūti nogaidīja.

— Mēs veicam intensīvus šī spiega meklējumus. Tā kā jūs, kungi, atradāties tiešā notikuma vietas tuvumā, esmu nolēmis aprunāties ar jums pa vienam, lai noskaidrotu, ko jūs varētu zināt. Tāpat es varu arī atklāt… kurš no jums ir šis pazudušais spiegs.

Šī pēdējā bulta izraisīja vienīgi satriektu klusēšanu. Tagad, kad bija mūs visus novedis nospiestā stāvoklī, ļoti piemērotā nopratināšanas krustugunīm, pelēkais cilvēks sāka pa vienam izsaukt virsniekus. Es jutos divkārt pateicīgs savai nojautai, kas lika man nokrist ar galvu pret zemi.

Tā nebija nejaušība, ka mani izsauca trešo. Uz kāda pamata? Vispārēja līdzība ar citplanētu spiega Pasa Ratunkova ķermeņa uzbūvi? Saite? Kaut kāds pamats aizdomām acīmredzot eksistēja. Es vilkos uz priekšu, knapi kustinot kājas, gluži tāpat kā citi pirms manis. Atdevu godu, un viņš norādīja uz krēslu blakus rakstāmgaldam.

— Kādēļ gan jums nepaturēt šo te, kamēr mēs aprunājamies? — viņš saprātīgi noteica, iedodot man melu detektora mērierīces sudraboto olu.

īstais Vasjka to nepazītu, un es arī to nepazinu. Vienkārši paskatījos ar vieglu interesi — it kā nezinātu, ka šī lietiņa parāda vitāli svarīgu informāciju par melu detektora priekšā sēdošo, un sažņaudzu to rokās. Manas domas nebūt nebija tik mierīgas.

Esmu iekritis! Viņš mani ir atmaskojis! Viņš zin, kas esmu, un vienkārši spēlējas. Pelēkais vīrs dziļi ieskatījās manās asiņu pielietajās acīs, un es ievēroju, ka viņa mute riebumā nedaudz saviebās.

— Jums bija jautra naksniņa, leitnant Huļa? — viņš vaicāja, skatoties papīra lapā un uz melu detektora rādītājiem.

— Jā, ziniet, ser… iedzēru ar zēniem dažas glāzītes.

Tieši to es pateicu balsī. Bet pie sevis nodomāju, lūk, ko: viņi sašaus mani līdz nāvei, tieši sirdī! Es skaidri iztēlojos, kā šis dzīvībai tik svarīgais orgāns izlej netīrumos manas dzīvās asinis.

— Es redzu, ka jūs esat nesen pazemināts dienesta pakāpē. Kur ir jūsu spridzekļi, Pas Ratunkov?

«Esmu noguris… kā es gribu nokļūt gultā», — nodomāju.

— Spridzekļi, ser? — es nomirkšķināju savas sarkanās ačeles un, pacēlis roku pakasīt galvu, pieskāros saitei un nospriedu, ka labāk nevajag. Viņa acis ieurbās manās, pelēkas acis, gandrīz vienādā krāsā ar formu, un uz brīdi aiz viņa mierīgajām manierēm es saskatīju spēku un dusmas.

— Bet jūsu brūce galvā, kur jūs to dabūjāt? Mūsu citplanētu spiegam iesita pa galvu no sāniem.

— Es nokritu, ser, kāds droši vien pagrūda no furgona. Kareivji pārsēja, paprasiet viņiem…

— Jau paprasīju. Piedzērāties, nokritāt, apkaunojāt virsnieku korpusa godu. Lasieties prom un nomazgājieties, jūs izraisāt manī riebumu. Nākošais.

Es nedroši piecēlos kājās, neskatīdamies šo ledaino acu caururbjošajās zīlītēs, un devos prom, it kā būtu piemirsis par ierīci savās rokās, bet pēc tam griezos atpakaļ un nometu to uz galda, taču viņš, noliecies pāri papīriem, mani ignorēja. Ievēroju viņa plikajā pakausī starp retajiem matiņiem nelielu rētu un aizgāju.

Lai apvestu ap stūri melu detektoru, ir nepieciešama māka, prakse un trenētība. Tas viss man bija. To iespējams izdarīt tikai zināmos apstākļos, bet patreizējie bija ideāli. Pēkšņa nopratināšana bez testiem, vērojot subjekta normālo reakciju. Tādā veidā nopratināšanu es sāku gandrīz panikā — vēl pirms tika uzdoti jautājumi. Tam visam vajadzēja attēlot skaistu līkni viņa pierakstos. Es baidījos: no viņa, no kaut kā, vienalga kā. Bet, kad viņš uzdeva jautājumus, lai pieķertu spiegu, es atslābinājos, tādēļ, ka gaidīju tos, un ierīce tā arī parādīja. Jautājums bija bezjēdzīgs visiem, izņemot citplanētu spiegu. Tik tikko viņš to ieraudzīja, tā nopratināšana beidzās, viņam bija vēl daudz darba.

Kad es atgriezos un atkritu uz soliņa, man blakus sēdēja Ostrovs, nāvīgi skaidrs, ar milzīgām acīm, gluži kā šķīvjiem.

— Ko viņš gribēja? — tas dobjā čukstā izdvesa.

— Nezinu. Viņš prasīja man par kaut ko, ko es nezinu, bet pēc tam viss beidzās.

— Ceru, ka viņš negribēs aprunāties ar mani?

— Kas viņš tāds ir?

— Vai tad tu nezini? — viņš jautāja satriektā neticībā.

Es sāku atkāpties, uzmanīgi piesedzot savu pilnīgo informācijas trūkumu.

— Nu, tu taču zini, es tikko kā šeit ierados…

— Bet visi pazīst Krāju.

— Tad tas ir «VIŅŠ»? — es novaidējos un centos izskatīties tikpat nobijies kā viņš, un tas, liekas, izdevās, tādēļ, ka Ostrovs pamāja un ātri palūrēja sev pār plecu un atkal atpakaļ.

Es piecēlos un atkal devos uz tualeti, lai šai pat vietā pārtrauktu mūsu sarunu. Visi zināja par Krāju.

Kas tas Krajs tāds ir?

11. nodaļa

Došanās iebrukumā pienāca kā visu nelaimju panaceja; labāk jau mīļais mierīgais karš, nekā aizdomas un bailes, kas satrauca «Muļķību» pēdējās dienās. Bija pēkšņas inspekcijas, pusnakts kratīšanas un visu laiku trauksmes un maršējošu zābaku skaņas. Es lepotos ar saviem sasniegumiem nekārtību radīšanā, ja vien pats arī vienlaicīgi nebūtu šo nekārtību upuris. Iebrukuma plāni droši vien jau bija aizgājuši pārāk tālu, lai tos mainītu, tādēļ, ka visu šo satraukumu laikā mēs tomēr turējāmies pie dienas kārtības. Mīnus divas dienas pirms «X» dienas visi bāri tika slēgti. Varēja sākties armijas atskurbšanas process. Daži neapmierinātie, to starpā arī mēs ar Ostrovu, noslēpām dažas pudeles, kas ļāva izvilkt vēl kādu dieniņu, tomēr arī tās izsīka, kad mūsu čemodānus un lādītes nosūtīja uz glabāšanu, tā vietā izdodot jau agrāk sakravātas kara mugursomas. Man vēl bija par zobu mazgājamo pulveri nomaskēta tūbiņa ar spirta pulveri, ko taupīju nebaltai dienai, kura nekavējās būt klāt, domājot p?r turpmākajām nedēļām bez dzēriena. Tādējādi manu «zobu pulveri» kopā ar Ostrovu piebeidzām «X» dienā mīnus viens, un cauri. Pēc pusnakts pārbaudes un kratīšanas mūs uz vietas savāca un, soļos marš, aizsūtīja uz nosūtīšanas rajonu.

Aiz vārtiem, mūs gaidot, stāvēja flote — tumšu ierīču rindas. Mūs izsauca pa vienam un nosūtīja uz paredzētajām vietām.

Sākumā domāju, ka tas ir visai pastulbs iebrukuma organizēšanas veids: nekādu plānu, nekādu treniņu, nekādu manevru — pilnīgi nekā. Visbeidzot man pieleca, ka tas bija ideāls paņēmiens, ja mēs vēlējāmies iebrukumu saglabāt noslēpumā. Pilotiem bija liels stāžs un nākamajā lidojumā tas kļūs vēl lielāks. Kareivji bija gatavi kauties, apgādes avoti — pilni. Bet kaut kur augšā atradās aizslēgtas lādes ar plāniem, kursu lentām un visu tamlīdzīgo. Nekas no tā netiks atklāts, līdz mēs neatradīsimies drošībā — ar ieslēgtiem hiperdzinējiem, kad nederīgi kļūs visi ārējās komunikācijas līdzekļi. Tas viss mums atviegloja dzīvi, pirmām kārtām jau man, par cik nebija daudz iespēju izgāzties ar to, kas klizantietim noteikti'jāzin.

Lielā apmierinājumā konstatēju, ka man uzticēts pilotēt desanta transportu. Tā bija loma, kuru varēju izpildīt godam. Man piešķirtais istabas kaimiņš arī nebija nejaušs, jo dažas minūtes pēc manis navigācijas kabīnē ielīda Ostrovs un paziņoja, ka būs mans otrais pilots.

— Brīnišķīgi, — es teicu. — Cik stundu tu esi lidojis ar šiem «Paviāna» klases transportkuģiem?

Viņš atzinās diemžēl par visai niecīgu skaitu, un es papliķēju tam pa plecu.

— Tev ir paveicies. Atšķirībā no lielākās daļas pirmo pilotu tavs vecais tēvocis Vasjka nav egoists. Priekš veca pudeles brāļa nav tāda upura, ko viņš nebūtu ar mieru nest. Es gribu atļaut tev veikt pacelšanos, bet, ja tu to izdarīsi tik labi kā es ceru, tad, iespējams, ka atļaušu arī piezemēties. Bet tagad piešķir man pasažieru sarakstu.

Pateicībai nebija robežu līdz pat tādai pakāpei, ka viņš man atzinās, ka ir pietaupījis savu pildspalvu patiesi nebaltai dienai, par cik tā piepildīta ar 200 % spirtu, un mēs ielaidām sev rīklēs pa strūklai. Un jau ar apmierinājuma sajūtu un apdedzinātiem kakliem vērojām, kā ierindas solī garām iet kareivji un plūst iekšā pa ieejas lūkām tālu apakšā. Pēc dažām minūtēm, klaudzinot papēžus, navigācijas kabīnē ienāca sirms pulkvedis pilnā bruņojumā.

— Pasažieriem ienākt aizliegts, — es teicu.

— Aizveriet žaunas, leitnant. Pie manis ir jūsu lentas ar kursu.

— Nu tad dodiet tās šurp!

— Ko? Jūs droši vien esat sajucis prātā vai arī jokojat, kaujas laikā gan viens, gan otrs ir ar nošaušanu sodāms noziegums.

— Laikam gan esmu uz robežas, pulkvedi, maz miega, ziniet…

— Ja? — viņš kļuva nedaudz pielaidīgāks.

— Es uzskatu, ka vajadzētu dot atlaides. Mums nevienam tas nebija viegli. Taču tagad viss jau aiz muguras. Uzvaru Klizantai! — Uzvaru Klizantai! — mēs atzinām rituālu. Pēdējās dienās tas notika visai bieži. Pulkvedis ieskatījās pulkstenī.

Gandrīz jau laiks. Sagatavojiet komandsakarus, — viņš pavēlēja.

Es pamāju Ostrovam, kurš nekavējoties piespieda pareizo pogu. Ekrānā parādījās paziņojums: «gatavība». Mēs piecēlāmies. Pēc tam uzraksts sāka mirgot un nomainījās ar citu: «iestādīt kursu». Pulkvedis izvilka no somas konteineru ar lentām, un mums nācās parakstīties kā lieciniekiem uz īpašām veidlapām, kuras vēstīja, ka lentu saņēmām aizzīmogotu.

Ostrovs ielika lentu kompjūterā, un pulkvedis, apmierināti nokrek- šķējies, ar izpildīta darba apziņu pagriezās, lai aizietu. Uz sliekšņa viņš raidīja mums pēdējo šāvienu.

— Un lai nebūtu nekādu piezemēšanos ar 10 G, kuras jūs, plānprātīgie piloti, liekas, ļoti dievināt. Ja tas notiks, es jūs abus nodošu kara tribunālam.

— Tava māte ada džemperi no atkritumiem! — es uzsaucu nopakaļ, pagaidījis, saprotams, kamēr durvis aizveras. Bet pat šī nelielā piepūle iekustināja entuziasmu Ostrovā, kurš sāka mani cienīt aizvien vairāk un vairāk.

Gaidīt un dzīties pakaļ — ierasta lieta visiem bruņotajiem spēkiem, un tieši ar to mēs arī nodarbojāmies. Pasažieru saraksts tika pabeigts, un mēs redzējām, kā paceļas citi kuģi, līdz nebija aizlidojis vairums no tiem. Transportkuģi lidoja pēdējie. Kā atvieglojums iedegās zaļais «pacelšanās» signāls. No mūsu redzes viedokļa, bijām ceļā uz bez- nosaukuma planētu, kas riņķoja ap nepazīstamu sauli. Lenta paziņoja kompjūteram, kur dodamies, tomēr nepazemojās tik tālu, lai to paziņotu arī mums. Šī visaptverošā slepenība turpinājās līdz pat pašam iebrukumam. Mēs bijām ceļā septiņas dienas, nedabūjot nekā dzerama, bet kuģi vadīja kompjūters, savukārt saldēto barību grūti nācās uzskatīt par ēdamu. Ilgu laiku ciešot bez alkohola, Ostrovs nebija īpaši spīdošs ceļabiedrs. Lai arī kā sāktos saruna, tā nenovēršami beidzās ar vienām un tām pašām anekdotēm par viņa skolas laikiem.

Jāatzīst, gulēju gan es labi, un parasti tieši tad, kad viņš pļāpāja, tomēr Ostrovs, šķiet, pret to neiebilda. Vēl es pārbaudīju viņa navigācijas zināšanas un informētību par visām kuģa vadības ierīcēm, kas, iespējams, deva viņam šādu tādu labumu, un tai pat laikā, pats par sevi saprotams, iepazinos ar kuģa vadību arī pats.

Tā kā kuģis bija pilnībā automatizēts, mēs ar Ostrovu izrādījāmies vienīgie ekipāžas locekļi. Vienīgās durvis uz kareivju telpām bija aizslēgtas, un atslēgas piederēja tikai manam rupjajam draugam pulkvedim. Viņš vienu otru reizi mūs apciemoja, kas, protams, nekādu patiku neradīja. Septītajā dienā, kad iznirām no hipertelpas normālā kosmosā, viņš stāvēja mums aiz muguras un dedzināja ar acīm man pakausī caurumu.

— Paņemiet šo, pārbaudiet te, parakstieties šeit, — rēca pulkvedis, un, pirms viņš bija salauzis zīmogu uz paciņas, mēs jau visu izdarījām.

Lieliem sarkaniem burtiem uz tās bija uzrakstīts: «IEBRUKUMS», kas visai miglaini norādīja, ka drīz būs karsti. Man domātās instrukcijas izrādījās samērā vieglas, un es pārslēdzos uz pavēlē minētajām elektroniskajām ķēdēm, lai kuģis varētu sekot eskadras līderim. Vienā pusē spoži mirdzēja dzeltenīga saule, bet otrajā atradās zilganā planētas sfēra.

Pulkvedis urbās šajā planētā ar tādu skatienu, it kā gribētu pastiept roku, sažņaugt un nokost no tās gabalu. Tuvākajā laikā paredzēto notikumu norise man kļuva skaidra arī bez jautājumu uzdošanas.

Iebrukums sākās. Kosmosa tumsā nozaudēta un, mainot kursu, redzama vienīgi dzirksteļu veidā, lielākā daļa flotes atradās mums priekšā. Mūsu transportkuģu eskadra turējās kopā, automātiski sekojot flagmaņkuģa nospraustajam kursam, un planēta ekrānos tapa arvien lielāka. No attāluma tā izskatījās pavisam mierīga, lai gan zināju, ka flotes priekšējām daļām šai laikā jau vajadzēja uzbrukt.

Nebūt negaidīju šo iebrukumu ar lielu nepacietību — kurš, izņemot ārprātīgo, gan var priecāties par draudoša kara perspektīvu? — Tomēr cerēju atrast atbildi uz jautājumu, kas bija mani te atvedis. Vēl arvien uzskatīju, ka starpplanētu kari ir neiespējami, pat neraugoties uz faktu, ka pats tajā piedalos. Jutos kā cilvēks, kurš, ieraudzījis zooloģiskajā dārzā eksotisku dzīvnieku, saka: «Tāda dzīvnieka būt nevar». Starpplanētu iebrukumi gluži vienkārši neizdevās.

Starpplanētu spēki traucās uz priekšu, varenā armāda norādīja uz manas teorijas melīgumu. Kad beznnosaukuma planēta sāka kļūt arvien lielāka un lielāka, aizņemot visu ekrānu, es ieraudzīju pirmās kara pazīmes, kas, cik zināju, ritēja pilnā spēkā: mazmazītiņas gaismas dzirkstītes nakts puslodē. Ostrovs arī ieraudzīja, sāka vicināt rokas un kliegt:

— Sadodiet viņiem, puiši!

— Aizveries un skaties uz savām ierīcēm, — es ierūcos, pēkšņi sākdams ienīst Ostrovu. Un tūfīt pat nožēloju Viņš bija savas vides produkts. Kad klūga ir saliekta, tā izaug par greizu koku. Viņu salieca armijas skola-internāts, kurā Ostrovs tika iebāzts zīdaiņa vecumā. Un par kuru viņš kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ vēl arvien bija labās domās, lai gan visam viņa stāstītajam izrādījās nomācošs vai sadistisks raksturs.

Viņa audzinātāji nekad nebija aizdomājušies par jautājumu, vai ticēt tam, ka dievs radījis Klizantu daudz labāku nekā citas planētas, un ka viņiem jārūpējas par nepilnvērtīgajām rasēm. Vienkārši pārsteidzoši, kam tikai netic cilvēki, ja vien viņus noķer pietiekami agri.

Kad transportkuģi izklīda, ejot katrs uz savu mērķi, mūs atsvabināja.

Es noņēmos ar rāciju un klusēdams lādēju klizantiešu tieksmes pēc slepenības. Lūk, es piezemēju ar kareivjiem piebāztu kuģi — un pat nezinu, kur! Saprotams, uz planētas lejā, šo faktu viņi nevarēja pietiekami labi nomaskēt, bet kādā kontinentā? Kādā pilsētā?

Viss, ko es zināju, bija tas, ka vispirms nolaidās izlūkkuģi un izvietoja radiobākas. Man bija frekvence un signāls, kuru vajadzēja uztvert, nopeilēt, izvest uz to kuģi un piezemēties. Zināju, ka mērķis ir kosmo- osta. Reizē ar pēdējām instrukcijām, saņēmu dažus lielus un skaidrus fotoattēlus — klizantiešu spiegi bija labi pastrādājuši, kosmoostu varēja redzēt gan no augšas, gan lejas. Liela kosmoostas ēka, bet blakus — milzīgs sarkans «X» — vieta, kur man vajadzēja nosēdināt savu kuģi, pēc iespējas tuvāk šai zīmei. Lieliski.

— Ir signāls.

Ta-ta-ta bija skaļš un skaidrs.

— Piesprādzēties — lūk, mēs arī esam klāt — teicu Ostrovam un iebaroju instrukcijas kompjūterā. Tas gandrīz acumirklī aprēķināja nosēšanās orbītu un ieslēdza reaktīvos dzinējus.

— Nodod pulkvedim brīdinājumu, un, kamēr es iedarbinu kuģi, aizsūti arī ziņojumu par atstatumu un augstumu.

Mēs kritām lejā, ielidodami rītausmā. Kompjūters, pieķēries bākai, laida mūs lejā līganā, uzmanīgā trajektorijā. Kad izlauzāmies cauri mākoņu segai un tālu lejā tapa redzama zeme, es ievēroju pirmās pretošanās pazīmes. Mums apkārt parādījās melni sprādzienu mākonīši.

— Viņi šauj uz mums? — novaidējās satriektais Ostrovs.

— Bet tas taču ir karš ar šaušanu, vai tad ne? — es minēju; kas viņš īsti par veterānu, ja metas nelabi no retas zenītuguns vien. Tai pat laikā iedarbināju vadības pārņemšanu un atslēdzu galvenos reaktīvos dzinējus. Mēs kritām brīvā lidojumā, un nākamie sprādzieni parādījās augstāk un aiz mums, par cik mūsu krišana izslēdza no spēles ieroču kompjūteru. Tālu lejā es ieraudzīju kosmoostu un, lai novirzītos tajā virzienā, ieslēdzu sānu dzinējus. Tomēr vēl arvien kritām. Mūsu radara altimetra dati tika ievadīti kompjūterā, kas turpināja brīdināt par zemes tuvumu. Es ātri ievadīju tajā programmu aizkavēt bremzēšanu pēc iespējas ilgāk, lai nolaistu mūs zemē ar 10 G. Tas nozīmēja, ka kritīsim ar maksimālu ātrumu minimālā laika sprīdī, kas samazinās iespējamību trāpīt kuģim. Un vēl es gribēju, lai pulkvedis dabūtu savus 10 G, par kuriem viņš runāja, mūs brīdinot.

Reaktīvie dzinēji, iespiežot mūs krēslos, ieslēdzās augstumā, kas, likās, nemaz nepārsniedz koku galotnes. Es pasmaidīju, kas gan bija visai grūti izdarāms, domājot par pulkveža sejas izteiksmi dotajā brīdī.

Skatoties ekrānā, virzīju kuģi sānis. Pēc tam viss kuģa vadības smagums uzgūlās kompjūterā platajiem pleciem, kurš tika galā vienkārši lieliski, izslēgdams dzinējus tieši tad, kad iečirkstējās balsta amortizatori. Tiklīdz dzinēji apklusa, es nospiedu izkraušanas pogu, un kuģis iedrebējās, izsviežot kāpnes un pandusus.

— Ar šo mūsu loma ir galā, — es noteicu, atsprādzēdams siksnas un izstaipīdamies.

Ostrovs pievienojās man pie iluminatora, un mēs vērojām, kā kareivji skrēja lejup pa kāpnēm un muka uz aizsegu. Šķita, ka viņiem nav ne mazāko zaudējumu, kas likās pārsteidzoši. Tuvumā bija daži bumbu krāteri un šķembu kaudzes, tai pat laikā, mūs piesedzot, gaisā rēca iznīcinātāji — bumvedēji. Tomēr šķita neticami, ka pretestība bija salauzta tik ātri.

Tā varēja būt atbilde, kas izskaidroja klizantiešu iebrukumu panākumus: zini, izvēlies uzbrukumam nobriedušas planētas. Es izdarīju dažas atzīmes, lai vēlāk nepiemirstu par to uzzināt. Tālu aiz kareivjiem īpašā mašīna brauca pulkvedis. Cerēju, ka viņa zarnas vēl aizvien ir sapresētas pēc manas piezemēšanās.

— Bet tagad mums vajadzētu atrast dzeramo, — paziņoja Ostrovs, jaukās priekšnojautās aplaizot lūpas.

— lešu es, — steidzīgi atsaucos, paņemot no statņiem personīgo ieroci un piesprādzējot to pie jostas. — Tu paliksi ar rāciju un sargāsi kuģi.

— Tieši to vienmēr arī saka pirmie piloti, — viņš pažēlojās, tādējādi sapratu, ka esmu pavēlējis pareizi.

— Dienesta pakāpes privilēģija. Kādreiz tu arī to izmantosi. Es nepalikšu ilgi.

— Kosmoostas bārs ir tieši tur, kur tas parasti atrodas. Dzeramo visvieglāk atrast tieši tur, — viņš sauca man nopakaļ.

— Nemāci līdaku peldēt, — es nosprauslojos, pats jau sen biju to izskaitļojis.

Kad mēs piezemējāmies, visas kuģa iekšējās durvis bija automātiski atvērušās. Nokāpu pa trapu uz atbrīvojušos malējo klāju un ar spērieniem attīrīju sev ceļu cauri izmestajām ēdiena paciņām. Vējš nesa deguma smaku kopā ar putekļiem un sadegušu spridzekļu smārdu. Bijām atveduši uz citu planētu klizantiešu civilizācijas jaukumus.

Tālumā izdzirdēju šāvienus, nodārdināja un pazuda reaktīvā lidmašīna, bet pēc tam kļuva ļoti kluss. Uzbrukums vēdekļveidā attālinājās no kosmoostas, atstājot aiz sevis nāves klusumu. Un neviens nebija redzams, kad es nepārbaudīts izgāju cauri muitai un instinktīvi atradu ceļu uz bāru. Pirmais, ko izdarīju — izsūcu alus pudeli, bet pēc tam ielēju nedaudz antaresiešu landrevu un paturēju to mutē. Aiz letes bija izvietotas pudeļu rindas — jaunie un vecie draugi, es atvēru kādas durtiņas zem letes, meklējot kasti vai somu, un ieraudzīju jauna cilvēka pārbiedētās acis.

— Ne mortigu min! (Nenogalini mani!) — viņš iekaucās.

Es esperanto runāju kā iezemietis, un atbildēju viņam tajā pat valodā.

— Mēs atrodamies šeit, lai jūs atbrīvotu, tādēļ negrasos tev nodarīt ko sliktu, — runas par šo tikšanos varēja nokļūt arī līdz varas iestādēm, un es gribēju atstāt vajadzīgo iespaida. — Kā tevi sauc?

— Pīrs.

— Bet kā saucas šī planēta?

No klizantiešu iekarotāja mutes šis jautājums droši vien likās pavisam idiotisks, taču viņš bija pārāk izbijies, lai brīnītos.

— Burāda.

— Redz, cik jauki. Man prieks, ka tu esi nolēmis būt patiess. Un, ko tu varētu man pastāstīt par Burādu?

Viņš bija pārāk izbijies, lai arī atbildētu. Vienu mirkli pavēra muti, bet pēc tam izlīda no zemletes skapīša un pagriezās meklēt atbildi. Viņš atrada prospektiņu, ko, klusējot pasniedza man. Es izlasīju: «Brīnišķīgā Burāda — Galaktikas rietumu pērle…»

— Laupām un pinamies ar ienaidnieku, — aizmugurē atskanēja pazīstama balss. Es lēnām pagriezos un ieraudzīju durvīs manu pulkvedi, kurš stāvēja tur un turēja gauspistoli ar tādu sejas izteiksmi, ko var nosaukt vienīgi par pretīgu smīniņu.

— Un piezemējamies pie tam vēl ar 10 G, — viņš piebilda, nosaucot sava sliktā garastāvokļa patieso iemeslu.

— Kas atšķirībā no pirmajiem diviem gan neskaitās noziegums, par kuru jānošauj.

12. nodaļa

Pīrs iespiedzās un atsprāga, nesaprotot pulkveža vārdus, viņš pazina toni un ieroci. Es pasmaidīju pēc iespējas vēsāk, jo sapratu, ka manas rokas atrodas ārpus viņa redzesloka — zem letes. Pagriezies pret jaunekli, norādīju uz pretējo sienas stūri un pavēlēju viņam aizvākties tur. Kamēr notika šis nelielais, uzmanības novēršanas akts, es iebāzu prospektu kabatā un izvilku no maksts savu pistoli. Kad pagriezos pret pulkvedi, ieraudzīju, ka viņš jau ir pa pusei pacēlis savu gauspistoli.

— Jūs kļūdāties, — es teicu, — un arī apvainojat virsnieku, kurš nesen bijis let-majors. Es palīdzu mūsu iebrukuma spēkiem, neļaudams kareivjiem karadarbības laikā piedzerties. Un, atrodoties šajā vietā, esmu saņēmis gūstekni. Tieši tas arī notika, un vajadzības gadījumā mani vārdi būs pret jūsējiem.

Viņš pacēla gauspistoles stobru pret mani un teica:

— Būs tikai mani vārdi, ka noķēru jūs laupot, un biju spiests nošaut, kad pretojāties arestam.

— Mani ir grūti nošaut, — piezīmēju, ļaujot savas pistoles stobram parādīties virs letes malas, kamēr tas nebija notēmēts viņam starp acīm. — Esmu lielisks snaiperis, un viena no sprāgstošajām lodēm sašķaidīs jūsu stulbo pauri.

Viņš acīm redzami nebija gaidījis tik zibenīgu reakciju no virsnieka — lidotāja un mirkli vilcinājās. Pīrs vāji iespiedzās savā stūrī, un atskanēja dobjš troksnis. Nospriedu, ka viņš paģībis, taču biju pārāk aizņemts, lai to pārbaudītu. Šī nāvējošā scēna vilkās kādu minūti, un nevarēja paredzēt, ar ko tas viss beigsies, kad pēkšņi redzeslokā parādījās kareivis ar lauku rāciju. Pulkvedis paņēma klausuli un atgriezās pie kara, bet es tajā brīdī pabāzu zem jakas divas pudeles un izgāju pa citām durvīm, pārkāpdams Pīram, kurš, kā jau es to nojautu, gulēja zemē bez samaņas, tādējādi ticis visvieglāk cauri. Pirms pulkvedis to apjauta, es biju jau nozudis, un aiznesu dzeramo uz kuģi, aizsūtīdams to pa dienesta liftu Ostrovam.

— Neizdzer vairāk par vienu, — es pavēlēju, bet interkomā man atbildēja viņa priecīgais kauciens.

Tagad pilnībā biju savā rīcībā un gatavojos maksimāli izmantot šo iespēju. Laikā, kad kauja vēl aizvien rit pilnā sparā, neviens nesekos man un varēšu droši veikt savus novērojumus. Mani, protams, arī var nogalināt, taču tā jau bija viena no mana bīstamā dienesta likstām.

Tā kā iebrukums sekmējas, pārvietošanās brīvība drīz tiks stingri ierobežota, bet es droši vien būšu atceļā uz Klizantu. Tūristu prospekts vēl joprojām atradās manā kabatā, un manu sānu siltums uzturēja darbības norisi uz vāka. Es atvēru to un pāršķirstīju lappuses, kur bija daudz ilustrāciju un maz teksta. Tā bija uzbāzīga reklāma ar klusu mūziku, kas nāca no brīnišķīgajā Sabuļa līcī izvietotā peldoša orķestra ilustrācijas, un ziedu smaržu no Kanapē pļavām. Es gaidīju, ka Karm- skas kalnos attēlotās slēpošanas ilustrācija parādīs sniega snigšanu, taču tik tālu tehnika vēl nebija tikusi. Tur bija lidlauku un pilsētu karte, lielākoties shematiska un nekam nederīga, lai gan tā man pavēstīja, ka atrodos Sukula lidlaukā, netālu no Sukukas pilsētiņas. Aizmetu prospektu un devos aplūkot ievērojamās vietas.

Nomācošs skats — paies ilgs laiks, līdz šajos saulainajos krastos atgriezīsies tūristi. Es gāju pa tukšām ielām, garām sprādzienu sagrautām pārogļotām sienām, un minēju, kāds gan tam visam ir mērķis. Karš pret šo kūrortu planētu likās drausmīga muļķība. Karš vispār ir diezgan pastulba nodarbošanās, bet šajās minūtēs tas likās vēl infan- tīlāks, šausmīgāks, varbūt ir vairāk piemērots vārds. Es ieraudzīju pirmos līķus. Atskanēja šļūcošu soļu troksnis, un ielas galā parādījās gūstekņu orda, kuru no visām pusēm apsargāja vērīgie klizantiešu kareivji. Daudzi no gūstekņiem bija ievainoti, bet tikai daži pārsieti. Kad viņi gāja man garām, konvoju vadošais seržants atdeva godu un uzvaroši pamāja ar roku. Es atbildot pasmaidīju, tomēr tas prasīja zināmu piepūli. Kas man tagad jādara? Ir jāatrod kāds vēl nesagūstīts vai nenogalināts atbildīgs Sukukas pilsonis un jāsaņem atbilde uz dažiem jautājumiem.

Pilsonis atrada mani pirmais. Es pametu galveno ielu un iegriezos šaurā šķērsieliņā ar ļaunu vēstošu nosaukumu Maatbaakilinsalukta. Neviena iela ar tādu nosaukumu nevarēja būt pārāk laba. Manas aizdomas guva faktisku apstiprinājumu burtiski pēc minūtes. Es to atklāju, kad nogriezos ap stūri un sadūros aci pret aci ar jaunu sievieti, kura mērķēja uz mani no lielkalibra medību ieroča. Es pacēlu augšā savus pirkstiņus pat ātrāk, nekā viņa ierunājās.

— Padodieties, citādi nāve!

— Es padevos, vai tad nav redzams? Lai dzīvo Burāda! Urā…

— Izbeidz savus pretīgos jociņus, nolādētais tēviņ — kara kurinātāj, vai arī es nošaušu tevi uz vietas.

— Ticiet man, esmu jūsu pusē. Mieru Burādai, brīvību visiem brāļiem cilvēkiem, un, protams, arī māsām.

Uz to viņa aizdomīgi nosprauslojās un ar ieroča mājienu pavēlēja man ieiet tumšā durvju atverē. Pat dusmās viņa palika skaista sieviete, platsejaina, ar ieplestām nāsīm un pāri pleciem viļņojošiem melniem matiem. Viņai bija tumšzaļa forma, zābaki, ādas siksnas un viss pārējais, ar kaut kādām atšķirības zīmēm uz piedurknes.

Neskatoties uz to, viņa saglabāja sievišķību, nekāds mundieris nevarēja nomaskēt viņas krūšu izliekumus. Iegāju kāpņu telpā un, man garāmejot viņa pastiepa roku, lai paņemtu manu revolveri. Es varētu izdarīt dažādus paņēmienus gan ar viņas roku, gan ieroča stobru un beigu beigās, iegūt ir vienu, ir otru, tomēr atturējos. Kamēr viņa juta savu pārākumu, varēja runāt daudz nepiespiestāk. Mēs iegājām tumšā istabā ar vienu logu, kur uz galda bija izstiepusies vēl viena meitene formas tērpā. Viņas acis bija aizvērtas, viena formas bikšu stara norauta, atsedzot ar netīrām saitēm slikti pārsietu kroplīgu rētu. Tām cauri bija izsūkušās asinis un sakrājušās nelielā peļķītē uz galda virsmas.

— Vai jums ir aptieciņa? — vaicāja mans sargs.

— Ir, — atbildēju, atverot individuālo paketi pie jostas. — Tomēr nedomāju, ka no tā būs liels labums. Šķiet, ka viņa pazaudējusi daudz asiņu un ir nepieciešama hospitalizācija.

— Bet kur viņa saņems medicīnisko palīdzību? Vai tikai ne no jums, cūkām — iekarotājiem?

— Droši vien, — es biju aizņemts, ņemot nost veco saiti, iešļircinot antibiotikas un liekot virsū jaunus pārsējus. — Pulss ir lēns un vājš. Nedomāju, ka viņai izdosies izķepuroties.

— Ja viņa nomirs, tas nozīmēs, ka viņu esat nogalinājuši jūs. — Manas pavadones acīs parādījās asaras, taču tas viņai nebūt netraucēja turēt savu musketi notēmētu man pret vēderu.

— Es pacentīšos viņu glābt. Un variet saukt mani par Vasjku.

— Beiza, — viņa automātiski stādījās priekšā, — gvardes seržants, pirms «viņi» nebija ņēmuši virsroku.

— Viņi? — es jutos nedaudz apjucis. — Jūs domājat viņus, mūs — Klizantas armiju?

— Nē, protams, nē. Bet kāpēc es pļāpāju ar jums, kad vajadzētu jūs nogalināt…

— Nevajadzētu gan. Mani nogalināt, es domāju. Vai jūs nenoticētu, ja teiktu, ka esmu jūsu draugs?

— Nē.

— Ka esmu spiegs, pagaidām nav svarīgi kāds, kas tagad strādā pret Klizantu, lai gan atrodos viņu kosmiskajā armādā?

— Es teiktu, ka tu esi tārps, kurš izlūdzas savu niecīgo dzīvību un ir gatavs teikt vienalga ko.

— Bet, tā vai citādi, tā tomēr ir patiesība, — es norūcu, saprazdams, ka viņa negrasās nemt vērā manu atklātību.

— Beiz, — vāji pasauca meitene uz galda, un mēs pagriezāmies pret viņu. Pēc tam atkal: — Beiz… Un nomira.

Es nodomāju, ka arī būšu nelaiķis. Beiza pacēla ieroci, un es ieraudzīju, kā, nospiežot gaili, viņas pirkstu kauliņi kļuva balti. Ātri veicu visdažādākos drošības pasākumus, sākdams ar to, ka paniru zem ieroča stobra un aizripinājos viņai tieši zem kājām. Ierocis izšāva, šāviens šajā noslēgtajā telpā gandrīz norāva man galvu, tomēr pašu neaizskāra.

Pirms viņa paguva izšaut vēlreiz, es saķēru ieroča stobru un ātri uzbliezu pa viņas muskuļotajām rokām, kā arī izdarīju vēl dažas kustības, kādas pret sievietēm parasti nelieto, izņemot šādu situāciju. Pēc tam ieguvu ieroci un dabūju atpakaļ arī savu pistoli, bet viņa gulēja pie sienas. Šoreiz Beizai patiesi bija par ko raudāt. Paies kāds brīdis līdz viņa varēs kustināt pirkstus — es apstājos, tik tikko nesalauzis kaulus.

— Paklausieties, man ļoti žēl, — es teicu, noliekot malā pistoli un ņemoties ar šautenes arhaisko aizslēgu. — Vienkārši pašlaik nejūtu vēlēšanos būt nošautam, un tā bija vienīgā iespēja jūs apstādināt. — Es padarbojos ar aizslēgu un izmetu visas patronas, katram gadījumam ieskatīdamies arī aptverē, bet pārliecinājos, ka tā ir tukša. — Tas, ko jums teicu, ir patiesība. Esmu jūsu pusē un gribu palīdzēt. Taču vispirms jums jāpalīdz man.

Viņa bija samulsusi, tomēr pārliecinājos, ka esmu ieguvis viņas uzmanību. Beiza izslaucīja asaras ar piedurkni, kad atgriezu viņai šauteni, un plaši iepleta acis, kad atdevu arī munīciju.

— Es to augsti novērtētu, ja jūs kādu minūti atstātu ieroci nepie- lādētu. Ja jau negribat sniegt informāciju par velti, varu ar to mainīties. Eksistē kāda organizācija, par kuru jūs droši vien neesat neko dzirdējusi, un kura ir ļoti ieinteresēta noskaidrot, ar ko nodarbojas Klizanta. Bet tā nodarbojas ar starpplanētu iebrukumiem.

Burāda — sestā šai sarakstā, un viss notiekošais liecina, ka arī šis iebrukums izrādīsies tikpat veiksmīgs kā pārējie.

— Bet kādēļ viņi ar to nodarbojas?

— Nav svarīgi — kādēļ, vismaz dotajā brīdī, jo muļķīgas ambīcijas nav retums cilvēces politisko sistēmu starpā. Ko es gribu zināt — tad tas ir «kā». Kā viņiem izdevās šis iebrukums, uzveicot planētas aizsardzības sistēmu?

— Vainojiet «konsolosukus», — viņa norūca, kratot šauteni. — Es nesaku, ka sieviešu partija nebūtu izdarījusi kļūdas, tomēr nekas tamlīdzīgs nav bijis.

— Vai jūs kopējam fonam nevarētu pievienot kādu detaļu, jo citādi baidos, ka esmu pazaudējis šo pārdomu pavedienu.

— Es došu jums detaļu. Vīrieši! — viņa nospļāvās, tās acīs iegai- lējās dusmas, un viņa atkal izskatījās pievilcīga.

Sieviešu partija atnesa šai planētai apgaismības gadsimtus. Pie mums bija uzplaukums, tirdzniecība, un neviens necieta. Pareizi gan, iespējams vīrieši ieguva balsstiesības dažus gadus vēlāk un nevarēja dabūt pašas labākās darbavietas. Nu, un kas tad ir? Sievietes cieta no tādām un vēl sliktākām lietām uz citām planētām. Tad viņi sacēlās. Tie konsolosukieši ložņāja visapkārt, čukstēja melus: vīriešiem taisnība, nost ar apspiešanu un tamlīdzīgi. Sajauca galvas cilvēkiem, ieguva dažas vietas parlamentā, nedeva mieru lauku iedzīvotājiem. Pēc tam vienu dienu ilga revolūcija, viss tiek sagrābts, tiek iegūta vara. Un visi solījumi vējā. Viss, ko viņi gribēja — tēlot galvenos un valdīt. Neko nesaprot ne vadīšanā, nedz arī karā. Kad jūs piezemējāties, un izsēdās jūsu cūkas, lielākā daļa vīriešu uzskatīja par pareizāku bēgt, bet nevis kauties, vārgie muļķi. Un drīzāk padoties, nevis cīnīties. Es nekad nebūtu padevusies.

— Viņi droši vien bija spiesti to darīt.

— Nebūt ne. Vārguļi, tas arī viss.

Tas lika man apstāties un padomāt, bet līdz ar domām nāca aizdomas, pēc tam atspīdējās atklājuma gaismiņa. Dažādie iespaidi manās domās sāka sakārtoties noteiktā kopumā, un es centos īpaši nesatraukties. Pagaidām tā vēl bija bezformas doma, bet, ja tā nostrādās, ja tikai tā nostrādās!

Tad es varēšu uzzināt, kā Klizantai izdevās triks ar iebrukumu. Tik vienkārši, kā jau visas labas idejas, un pie tam vēl nodrošināts pret katru nejaušību.

— Man būs vajadzīga jūsu palīdzība, — pievērsos Beizai. — Es palikšu kosmiskajā armādā, vismaz vēl kādu laiku, jo tur varēšu uzzināt daudz vairāk. Taču planētu nepametīšu. Tieši šeit klizantieši ir visvājākie, un tieši šeit viņi tiks sakauti. Vai jūs kādreiz esat dzirdējusi par Speckorpusu?

— Nē.

— Nu, tad tagad dzirdēsiet. Tā ir, ē-ē, grupa, kura gatavojas jums palīdzēt. Es strādāju pie viņiem, un viņi man sekos. Viņi redzēja, kā flote atstāja Klizantu, un droši vien sekoja tai līdz šejienei. Tas bija viens no mūsu plānotajiem notikumu attīstības variantiem. Tieši tagad apkārt šai planētai riņķo zonde ar raidītāju. Tā pārraidīs jebkuras ziņas Korpusam, un mēs saņemsim pafīdzību un visu, ko vien ievajadzēsies. Jums jāpiekļūst vidēji spēcīgam raidītājam.

— Jā, bet kādēļ lai es to darītu? Kāpēc man jums jānotic? Varbūt jūs melojat.

— Var jau būt, tomēr jūs nevarat riskēt un neticēt man, — es drudžaini skricelēju uz lapeles ziņojumu. — Tagad pametīšu jūs, jo man jāatgriežas uz kuģa ātrāk, nekā viņi sāks minēt, kur esmu pazudis. Lūk, ziņojums, ko jūs pārraidīsiet šādā frekvencē. Jūs to varēsiet izdarīt neiekrītot, tas ir diezgan viegli. Un to veikusi, neko nezaudēsiet, toties palīdzēsiet izglābt savu planētu.

Vēl aizvien šauboties, viņa paskatījās uz lapiņu.

— Ir tik grūti noticēt — ka patiesi esat spiegs un gribat mums palīdzēt.

— Jūs varat droši ticēt, ka viņš ir spiegs, paļaujieties uz manu vārdu, — man aiz muguras atskanēja balss, un es jutu, kā ledaina roka sažņaudz manu sirdi. Es lēnām pagriezos.

Tur stāvēja Krajs — cilvēks pelēkā. Aiz viņa, pavērsuši pret mani savus ieročus, stāvēja vēl divi pelēkās formās. Krajs nomērķēja pret mani pirkstu, gluži kā revolveri.

— Mēs sekojām tev, spiegs, un gaidījām šo informāciju. Tagad varēsim ķerties pie jūsu Speckorpusa iznīcināšanas.

13. nodala

— Šķiet, šodien cilvēki pārāk bieži ielec pa durvTm, — teicu ar jautrību, kuru, pats par sevi saprotams, nejutu. Krajs ledaini pasmaidīja.

— Ja jūs te domājat pulkvedi, tad, jā, es pavēlēju viņam jūs izsekot. Pamēģiniet vien tagad izlikties par muļķīti, Pas Ratunkov, vai kā jūs tur patiesībā sauc?

— Huļa, kosmiskās armādas leitnants.

— Let-majors Vasjka Huļa tika atrasts viesnīcā, kas arī izveda uz jūsu pēdām. Jūsu plāns bija visai asprātīgs un varētu izrādīties veiksmīgs, ja vien nebūtu izdedzis optiskais bags. Turp kārtību ieviest aizsūtītais darbinieks atrada let-majoru un atklāja viņa maldīšanos sakarā ar datumu, un tas pievērsa manu uzmanību. Es viņu ņemšu līdzi.

Krajs izņēma papīru ar ziņojumu no satriektās Beizas rokām. Likās, ka viņš ļoti labi kontrolē situāciju. Es ieķēros ar rokām krūtīs sirds apvidū, pārgriezu acis, sagrīļojos, atkāpos soli atpakaļ.

— Pārāk daudz… — es izdvesu. — Sirds stājas… Nešaujiet… Tās ir beigas.

Krajs un divi viņa cilvēki turpināja auksti vērot, kā es daru to visu viņu dēļ, līdz dramatiskajam brīdim, kad ieķēros sev kaklā un sāpēs iekaucos, mans ķermenis saliecās kā atspere, visi muskuļi saspringa, bet pēc tam es ar muguru pa priekšu izkritu pa logu.

Tas tika izdarīts meistarīgi, gaisā izliecoties, es piezemējos uz pleca, apmetu kūleni un pielēcu kājās, gatavs skriet, un atskārtu, ka blenžu tieši gauspistoles stobrā, kura atradās vēl viena pelēkā tērpta drūma cilvēka rokās. Kā asprātīgs sarunu biedrs viņš vinnētu nulli punktu, taču dotajā brīdī no viņa tas arī netika prasīts, pie tam es pats arī nespēju izdomāt, ko tādu gudru lai pasaka. Caur izsisto logu man aiz muguras atskanēja Kraja balss.

— Savāc skuķi uz cietuma nometni. Viņa mums vairāk nav vajadzīga. Pārējais — atgriezties ar spiegu! Esiet pastāvīgi gatavībā: redziet, uz ko viņš ir spējīgs.

Ne uz ko īpašu, es pie sevis nodomāju pēkšņi uznākušā drūmā depresijā. Es iekļuvu, kur vajadzēja, uzzināju to, ko gribēju, tomēr izrādījos nespējīgs nodot savu informāciju, tādējādi padarot to nederīgu. Šis drūmais dvēseles stāvoklis saglabājās, kamēr pārējie drūm- sejainie pelēkie cilvēki ielenca mani un aizdzina uz gaidošo kravas automobili. Te vispār nebija ne mazāko izredžu aizbēgt, viņi ļoti meistarīgi rīkojās ar saviem lielgabaliem.

Ceļojums bija īss, lai gan pilnīgi bez komforta. Tas izrādījās trofeju automobilis — burādiešu kravas mašīna, kas droši vien paredzēta atkritumu vai kā tamlīdzīga pārvadāšanai. Biju vienīgais, kuru uztrauca iekšā esošā smaka. Pelēkie neizteica par to nekādas piezīmes un visu ceļojuma laiku nenovērsa no manis acu.

Es pārdomāju izmisuma pilnus plānus: izlēkt no kravas mašīnas vai uzbrukt savam konvojam un tamlīdzīgi. Tam visam nebija nekādas jēgas, un galamērķi mēs sasniedzām, neizmainījuši savas sākotnējās pozīcijas. Zem revolvera stobriem mani aiztrieca uz kara vajadzībās rekvizētu ēku un tukšā istabā, vēl aizvien zem pistoļu stobriem, piedāvāja izģērbties. Ar portatīva fluoroskopa un aukstas zondes palīdzību viņi novāca no manas personas visas ierīces un aparātiņus, bet pēc tam izsniedza jaunu apģērbu.

Šīs drēbes atkal bija kas jauns. No mīksta un lokana plastikāta izveidots ideāls kombinezons, kas droši sargāja pret vēju un siltumu. Un tomēr tas bija ideāls cietumnieka apģērbs, jo izrādījās pilnīgi caurspīdīgs. Šī pastāvīga neaizsargātība — kailums, saprotams, nestiprināja gara možumu, un es sāku just vēl lielāku cieņu pret pelēkajiem cilvēkiem. To visu veica klusējot, pat neskatoties uz maniem mēģinājumiem uzsākt sarunu. Pēdējais piliens bija man ap kaklu apliktā metāla kakla siksna. No kakla siksnas stiepās vads, kas beidzās kastītē viena no pelēko cilvēku rokās. Tam visam bija ļoti ļaunu vēstījošs izskats. Manas aizdomas attaisnojās, kad citi aizgāja prom ar visiem saviem ieročiem, bet palikušais, turot kastīti rokās, pagriezās ar seju pret mani.

— Es varu izdarīt tā, — viņš teica tikpat pelēkā balsī kā viņa drēbes. Un piespieda pogu.

Sajutu kaut ko pilnīgi negaidītu un īpaši sāpīgu. Vienā mirklī tiku apžilbināts ar nekad agrāk neredzētu krāsu uguņu sprādzienu un plosīšanos. Manas ausis pildīja skaņas, spēcīgākas par parastajām, un katra ādas colla iedegās ugunī, it kā es būtu iemests skābes vannā. Šīs interesantās lietiņas neturpinājās tik ilgi, lai es pagūtu tās pilnībā novērtēt, bet pēc tam izzuda tikpat ātri, cik sākušās. Atgriezās redze un dzirde, un es attapos zemē ar dūcošu pakausi, kuru biju krizdams sadauzījis.

Šī kastīte droši vien ģenerēja nervu impulsus selektētā frekvencē. Nav ne mazākās vajadzības spīdzināt ķermeni, kad tu vari iebarot specifiskus sāpju impulsus tieši nervu sistēmā.

— Piecelties, — nokomandēja mans konvojs, ko es arī visai steidzīgi izdarīju.

— Ja vēlaties paziņot, ka varat ar mani darīt visu, ko vien gribat, bet tieši tagad man jāuzvedas labi — ziņojumu esmu sapratis, tikai pasakiet, un pakļaušos. Es būšu paipuisītis.

Pagaidām, protams, tik ilgi, līdz neatradīšu izeju no šīm lamatām tērauda žurkai. Paklausīgi aizļepatoju uz citu istabu, kur, pie liela gaida mani gaidīja Krajs. Istaba bija putekļaina, un uz sienām varēja redzēt tukšas vietas, ko atstājušas aizvāktās gleznas un mēbeles.

Vienīgais jaunais priekšmets, izņemot galdu, bija pie griestiem nesen piestiprinātais spīdošais metāla āķis, un es nemaz nebrīnījos, kad āķi aizkabināja aiz manas kastes gredzena, un atrados piesiets sava ienaidnieka priekšā.

Krajs noskatīja mani no galvas līdz kājām, rūpīgi izpētot — darbs visai viegls, ja ņem vērā manu drēbju paaugstināto caurspīdīgumu. Es nekad neesmu slimojis ar kailuma tabu, tāpēc šī apskate mani neuztrauca. Bet, lūk, viņa acu auksti irracionālā izteiksme radīja krietni vien lielāku pretīgumu. Pašreiz es atrados, lietojot klasisko izteicienu, pilnībā viņa žēlastības varā. Man nebija ne jausmas, kādu riebeklību viņš ir izdomājis priekš manis, un stingri apņēmos to kaut nedaudz mīkstināt.

— Ko jūs vēlētos uzzināt? — es apvaicājos.

— Daudz ko, bet tas nāks vēlāk.

— Bet kādēļ gan ne tūlīt pat? Ņemot vērā mūsdienu hipnotiskās tehnikas, narkoterapijas un vecmodīgas spīdzināšanas, aptuveni kā šī jūsu mašīnīte, attīstību, no apņēmīgas nopratināšanas faktus noslēpt nav iespējams. Tādēļ — jautājiet vien, un es atbildēšu. — To mazumiņu, ko zināju par Speckorpusu, lai uzzin veseli. Visu bāzu atrašanās vietas, neapšaubāmi paredzot šādas nopratināšanas iespējamību, no mums tika turētas slepenībā.

Jutos pārsteigts, kad viņš pakratīja galvu lēnā «nē».

— Informāciju jūs sniegsiet man vēlāk. Iesākumā vajag jūs pārliecināt par manu mērķu nopietnību. Esmu nolēmis jūs nopratināt, bet pēc tam iesaistīt dienestā mūsu darbā. Brīvprātīgi. Lai par to pārliecinātu, man sākumā jāteic, ka jūs nenogalinās. Stipri cilvēki nāvi uzņem drošsirdīgi. Tā ir viņu problēmu viegls atrisinājums. Jums tādas izejas nebūs.

Pa visu šo laiku mana ieintriģētība tapa arvien mazāka un mazāka. Gaidīju rupju nopratināšanu, bet viņam prātā bija kas lielāks. Tāpēc atmetu savu jautro toni un spēru vaļā tieši:

— Par to aizmirstiet. Paskatieties sejā faktiem — es nemīlu ne jūs, ne jūsu organizāciju, ne to, par ko jūs cīnāties un savu attieksmi mainīt neesmu nolēmis. Pat, ja es apsolīšos jums palīdzēt, nekad nevarēsiet būt pārliecināti, ka saku to nopietni, tādēļ labāk jau no paša sākuma izbeigsim šo farsu.

— Gluži otrādi, — viņš atbildēja un nospieda pogu uz galda. Piekārtā kaste iedūcās un sāka satīt resno vadu, velkot mani augšup, līdz biju spiests nostāties uz pirkstgaliem, lai varētu paelpot. Kakla siksna iespiedās man mugurā.

— Vēl pirms būšu beidzis darbu, jūs lūgsiet man sadarbības iespēju un lūgsiet iespēju raudāt, bet es jums to neatļaušu, līdz nebūsiet sasniedzis laimīgāko brīdi savā dzīvē — kad beidzot atļaus izpildīt jūsu vienīgo vēlēšanos. Atļaujiet tagad nodemonstrēt vienu no mūsu vienkāršās, taču ārkārtīgi pārliecinošās tehnikas paraugiem.

Manas pēdas sāpēs vibrēja, tomēr es vēl aizvien stāvēju pirkstgalos, citādi kakla siksna mani nosmacētu. Krajs piecēlās un pienāca klāt. Viņš pienāca no mugurpuses, kur es neko nevarēju redzēt, bet pēc tam saķēra manas rokas un piespieda abas delnas pie metāliskā galda malas. Galds parādīja tam laipnību, savienojot ap maniem pirkstiem spailes, bet pēc tam sakabinot tās. Ne uz plaukstas pamatiem, tas nav īsti precīzi, bet uz roku apakšējās daļas, atstājot plaukstas brīvas. Nevarētu jau teikt, ka varēju darīt ko vairāk, kā vienīgi bungot ar pirkstgaliem pa galdu. Krajs atkal parādījās manā redzeslokā un pieliecās, izņemot kaut ko no galda atvilktnes.

Tas bija cirvis. Ar garu kātu un tērauda asmeni, primitīvs, tomēr efektīgs drausmīga izskata cirvis, kuru varētu izmantot koku gāšanai. Viņš paņēma to abās rokās un pacēla augstu virs galvas.

— Ko jūs darāt? Pagaidiet! — es iebļāvos pēkšņās bailēs, raustoties metāliskajās skavās, un nevarot darīt neko citu, kā vienīgi vērot, kamēr viņš mirkli turēja cirvi augstu virs galvas, bet pēc tam nolaida to ļaunā, spēcīgā cērtošā sitienā.

Domāju, ka sāku kliegt, kad viņš cirta — man nācās kliegt — sāpes bija milzīgas un visaptverošas.

Tāpat kā skats uz manu labo delnu, nocirstu pie pamatnes un nekustīgi uz galda gulošu, un no rokas tekoša asiņu straumīte, kas plūst pa galdu. Cirvis atkal pacēlās un, šoreiz esmu pilnīgi pārliecināts, sāku skaļi kliegt, un kliedzu visu laiku, kamēr tas pacēlās, zibenīgi nolaidās, un mana kreisā plauksta, tāpat kā labā, gulēja nocirsta uz galda un asinis šķīda pa visu galdu un tecēja uz grīdas.

Un cauri mani pārņēmušajām sāpēm un šausmām es ieraudzīju Kraja seju. Smaidošu. Pirmo reizi smaidošu.

Pēc tam es biju bez samaņas. Ieslīgu tumsā, miru, nemāku teikt. Pasaule aiztraucās no manis pa tumšu tuneli, bet es paliku vienu vienīgu sāpju pārņemts, pēc tam pazuda pat tās.

Kad atvēru acis, gulēju uz grīdas un bija pagājis nezin cik ilgs laiks. No miega vai vēl no kā cita manas domas bija gurdenas, un vajadzēja krietni vien papūlēties, lai izraktu atmiņas par to, kas noticis. Tikai spilgti atceroties manu nocirsto plaukstu satriecošo skatu, atvēru acis un apsēdos, berzējot vienu delnu pret otru. Tās jutās pilnīgi normāli. Kas gan bija noticis?

— Celties, — atskanēja Kraja balss, un es sapratu, ka sēžu uz grīdas viņa galda priekšā, un ka kakla siksna vēl arvien atrodas savā vietā man ap kaklu, kopā ar pretīgo vadu, kas stiepjas uz ierīci viņa tīrajā galdā. Nekādu asiņu nebija.

— Esmu gatavs apzvērēt, — es iesāku, un mana balss aprāvās, kad ieraudzīju metāliskā galda virsmā divas lielas skrambas, it kā pa to būtu iesists ar smagu asmeni. Pēc tam pacēlu rokas pie acīm un paskatījos uz plaukstām.

Katru plaukstu aptvēra dzīstošas miesas rētas ar izvilkto šuvju asi sarkanajiem punktiņiem gar malām. Un tomēr es sajutu savas rokas tādas pašas kā visu laiku. Kas gan bija noticis?

— Jūs sākat saprast, ko es domāju? — Krajs vaicāja, atkal apsēzdamies pie galda, tikpat pelēkā balsī kā viņa mundieris.

— Ko jūs izdarījāt? Jūs nevarējāt amputēt plaukstas un piešūt tās atpakaļ. Par to esmu pārliecināts, tas prasītu laiku, jūs nevarējāt… — sapratu, ka sāku atkārtoties, un aizvēros.

— Jūs neticat, ka tas notika? Man to atkārtot vēlreiz?

— Nē! — es atbildēju, gandrīz izkliedzot šo vārdu un atsprāgu no viņa. Šoreiz viņš atzinīgi pamāja.

— Tas nozīmē, ka treniņš ir sācies. Jūs esat pazaudējis mazu realitātes gabaliņu. Jūs nezināt, kas notika — bet zināt, ka nevēlaties, lai tas atkārtotos. Tieši šādi process arī turpināsies. Gala rezultātā jūs pazaudēsiet jelkādu kontaktu ar realitāti, kuru pazināt visu mūžu, bet pēc tam arī ar personību, kura bijāt visu mūžu. Kad sasniegsim šo stāvokli, jūs visos sīkumos izstāstīsiet par savu Speckorpusu, ne tikai piepūlot savu atmiņu to faktu drupaču dēļ, kuras varējāt palaist garām, bet arī aktīvi kalsiet plānus tā pilnīgai iznīcināšanai. — Tas neies cauri, — es iegaudojos ar daudz lielāku pārliecību balsī, nekā patiesībā sajutu. — Es neesmu viens. Korpuss tagad ir ķēries pie jums un aktīvi darbojas, tēdējādi ir tikai laika jautājums, kad viņi izvilks korķi, un visi jūsu iekarojumu plāni ieplūdīs kanalizācijā.

— Gluži otrādi, — paziņoja Krajs, sakabinot rokas virs galda, gluži kā skolotājs, kurš gatavojas nolasīt klasei lekciju. — Mēs ilgu laiku zinājām par tā uzmanību un apsteidzām uz katra soļa. Mēs saņēmām gūstā, spīdzinājām un nogalinājām milzumu Korpusa darbinieku, lai iegūtu vajadzīgo informāciju. Mēs zinām, ka viss tika sagatavots īpaša aģenta iesūtīšanai, un mēs gaidījām tā parādīšanos. Jūs parādījāties, un esat mūsu rokās. Lūk, cik tas viss ir vienkārši. Jūs esat tas ierocis, ar kuru mēs iznīcināsim Korpusu.

Viņš piespieda mani tam daļēji noticēt. Viņa piedāvātais plāns likās saprātīgs, taču es atmetu šo domu tikpat ātri, cik tā bija radusies. Man jābeidz viņam piekrist, drīzāk jāuzbrūk, nevis jāaizsargājas.

— No jūsu puses tas ir ļoti godkārīgi, un es ceru, ka jūs nokodīsiet lielāku gabalu, nekā varat sakožļāt. Jūs aizmirstat par simtiem planētu, kas atbalsta Līgu, un ko viņi var izdarīt ar jums, kad noskaidros, kādas nelaimes izraisāt.

— Nu, simti planētu eksistē kopā vienīgi teorētiski, petiesībā tās ir vienkārši viena aiz otras. Mēs tās noraujam tādā manierē, kādā viņas krīt mūsu priekšā, mūs nav iespējams apstādināt, un šis process arvien paātrinās. Un līdz ar impērijas paplašināšanos mēs virzīsimies uz priekšu aizvien ātrāk un ātrāk.

— Šim ātrumam ir robeža, — es viņu pārtraucu, cenzdamies ievest savā runā nicinošu sprauslošanu. — Es zinu, kā darbojas jūsu iekarošanas tehnika. Jūs neuzsākat iebrukumu, pirms planēta nav tam nobriedusi un zaudējusi jau iepriekš. Vai tad tas tā nav? — Viņš piekrītot pamāja ar galvu, un es turpināju. — Jūs atrodat noraušanai nobriedušu planētu ar kādu disidentisku elementu starp iedzīvotājiem. Ir ļaudis, kuri žēlosies pat paradīzē, tādēļ jums nerodas problēmas atrast šādu cilvēku grupas uz jebkuras planētas. Šeit, Burādā, tie bija vīrieši. Viņi dedzīgi iestājās par savām tiesībām. Jūs atbalstījāt tos ar visu nepieciešamo. Pagrīdes aģenti apgādāja viņus ar naudu, ieročiem, propagandas materiāliem — visu vitāli svarīgo varas sagrābšanai. Tas nostrādāja. Un par šo palīdzību jūs neko neprasījāt pretī, izņemot simbolisku pretošanos, kad sāksies iebrukums. Jūsu aģenti pieskatīja, lai bruņotie spēki kapitulētu pēc pavisam īsas spēku demonstrācijas. Šis iebrukums jau bija uzvarēts, pirms tas sākās! Nav brīnums, ka jūsu armijnieki nav pieraduši ciest zaudējumus.

— Jums ir labas novērošanas spējas. Tieši tā mēs arī darām. Jūsu analīze — meistarīgs mūsu darbības veida apraksts.

— Tad jūs esat man rokās, — es laimīgu teicu.

— Gluži pretēji, jūs esat manās rokās. Jūs — vienīgais, kurš zin par mūsu iekarojumu tehniku. Tomēr nekad nepaziņosiet par to saviem priekšniekiem.

— O, nezinu, nezinu, — es atsaucos ar bravūru, kuras nebūt nebija.

— Jūs droši vien nezināt, taču mēs gan to zinām. Mēs pārķērām jūsu sastādīto atskaiti, un tā nekad netiks nosūtīta. Viņi veltīgi gaidīs no jums kādu informāciju, bet laiks ies, un drīz būs jau par vēlu ko pasākt, tādēļ, ka mēs pāriesim pie mūsu operācijas otrās fāzes. Ar daudziem sabiedrotajiem, kurus esam ieguvuši no mums draudzīgu planētu valdībām. Mums ir pieejams liels kareivju skaits. Manuprāt, tos sauc par algotņiem. Viņi būs iebrukuma armija, un liela daļa tiks nogalināti, tomēr mēs vienmēr uzvarēsim, jo cilvēku rezerve būs praktiski neizsmeļama. Tas izklausās diezgan interesanti, vai ne?

— Tas nekad neizdosies! — es iekliedzos, juzdams aizvien lielākas aizdomas, ka izdosies gan. — Korpuss jūs apstādinās.

— Kā? Ar tā vienīgo, izsekoto un lamatās iekritušo aģentu?

Man bija grūti pārliecināt sevi, un es vispār neko nepanācu, cenšoties pārliecināt viņu.

Krajs piecēlās un nāca ap galdu.

— Bet tagad ir pienācis laiks uzsākt jūsu indokrināciju.

Nespēju nemaz aprakstīt šausmas, kas mani pārņēma un pievarēja,

kad izdzirdu šos viņa vārdus.

14. nodaļa

Mani aizveda uz kameru. Tukšu istabu bez logiem, kuras vienīgā mēbele bija tukšs spainis. Āķis griestos acīm redzami te bija uzstādīts pavisam nesen, un mans pavadonis — pelēks cilvēks — pakalpīgi aizkabināja mani aiz tā.

— Ir ļoti maz izredžu, ka nomiršu badā, — es viņu apgaismoju. — Tādēļ, ka vispirms nobeigšos aiz slāpēm.

Viņš uz to nekādi nereaģēja, bet atgriezās ar karavīra devu. Ne pati iedvesmojošākā pasaulē, tomēr dzīvību tā man uzturēs. Gremojot un sūcot ūdeni, es stingri turējos pie šīs domas. Saglabājot savu dzīvību. Viņi izdarīs visu ko, izņemot manu slepkavību. Viņi gribēja mani, viņiem vajadzēja mani. Viņi zināja, ka Speckorpuss jau karsti dveš pakausī, un nāksies pielikt visus spēkus, lai to apstādinātu. Krajs runāja nopietni un pa pusei pierunāja mani, es paskatījos uz savām plaukstām un nodrebinājos. Viņš tomēr mani pārliecināja. Bet kāpēc viņš tik ļoti centās?

Tādēļ, ka es acīmredzot biju kas vairāk, nekā vienkāršs bandinieks šajā spēlē. Es biju faktors, kas varēja nosvērt svara kausus uz jebkuru pusi.

Tieši pašreiz Klizanta ļoti veiksmīgi darbojās iekarošanas biznesā, tomēr to vēl aizvien varēja apturēt. Ar to, ko es zināju, Speckorpuss varēja uzsākt kontrinsurgentu organizāciju un novērst ekspansiju uz citām planētām. Klizantu varēja apstādināt pat šeit.

Ja es varētu pamest savu pusi, manas specializētās zināšanas nevarētu izraisīt Korpusa bojāeju, tomēr tas droši vien varētu to aizkavēt pietiekami ilgu laiku, lai varētu sākties iekarotāju politikas otrā fāze.

Bet tas nozīmēja, ka pelēkie cilvēki bija pieļāvuši kļūdu. Viņiem vajadzēja mani nogalināt, tiklīdz atklājās, kas es tāds esmu. Ja no manis ar spīdzināšanu varētu izvilkt ziņas par Speckorpusu un pārliecināt mainīt savus uzskatus, es varētu kļūt par ieroci viņu rokās.

Divi «ja». Tas ignorēja faktu, ka, kamēr vien esmu dzīvs, biju pats nāvējošākais ierocis pret viņiem.

• Viņi ir pieļāvuši kļūdu. Es pieķēros šim secinājumam un plosīju to gluži tāpat kā mani žokļi plosīja barību. Nemaz neņēmu vērā, ka no visiem aspektiem biju viņu gūsteknis. No visiem aspektiem? Hā! Fiziski — jā. Garīgi — noteikti ne. Viņi gandrīz piebeidza mani ar pirmo spīdzināšanu un milzīgo pārliecību, ka nokļūšu viņu rokās.

Domājot par amputāciju, mans kuņģis sacēlās pakaļkājās, un es pazaudēju apetīti. Dibināta iemesla dēļ.

Tagad man nāksies to atcerēties un padomāt, bet ne tā, kā viņiem gribētos. Tas bija triks, tam vajadzēja būt trikam, un tieši pie šāda pieņēmuma es nolēmu arī turēties. Kamēr gremoju un riju barību, veicu sevī spēcīgu iekšēju iedvesmošanu. Paklau, di Grīz, tu pietiekami daudz zini par realitāti, lai spētu noteikt, kur tā ir viltota. Tu pats vienmēr esi to viltojis savam labumam un citiem par skādi. Tad iznāk, ka kāds to pašu izdarījis arī ar tevi. Pārcirstas plaukstu pamatnes, asinis sūknējošas artērijas! Mierīgi, puis. Nolaid daļu emociju kanalizācijā. Pēc kāda brīža mēs nokļūsim arī līdz atmiņām. Bet vispirms paskatīsimies uz realitāti.

Realitāte. Lai cik arī brīnišķīga nebūtu medicīna, tā nevar pāris stundu vai pāris dienu laikā salabot nocirstas plaukstas.

Bet tagad, kur gan radās šis laika sprīdis? Kaut kādā zemapziņas līmenī es jutu, ka starp amputāciju un izveseļošanos ir pagājis visai neilgs laiks. Mums visiem ir smadzeņu dziļumos tikšķoši pulksteņi, tie vada diennakts miega un nomoda ritmu, un darbojas nepārtraukti. Tieši pašreiz tie centās man paziņot, ka no tā brīža, kad pelēkie ļaudis atveda mani šurp, pagājis ne īpaši ilgs brīdis. Bet vai man bija kāds reāls pierādījums, lai šo ziņu apstiprinātu? Aptaustīju seju un matus, man vajadzēja bārdasnazi, tomēr ne īpaši steidzami. Mati bija iepriekšējā garuma, taču man varēja apgriezt matus un noskūt bārdu, tas neko nepierādīja.

Mani nagi? Es turēju tos īsi apgrieztus, un tieši tādi viņi arī izskatījās. Pagaidi, padomā. Atceries. Kaut kas sīks un nenozīmīgs. Jāmanās piezemēšanās laikā, liels sasprindzinājums, daudz kas novērš uzmanību… Es salauzu kreisās rokas mazā pirkstiņa nagu. Nē, pagaidām neskaties, uzsēdies tam virsū, atceries. Pārlauztais nags… Novirzīt uzmanību… Nokost to. Diezgan nepatīkams kanibālisma paraudziņš, kuru tādā vai citādā veidā darām mēs visi. Traucējošā naga daļiņa norauta nost, fīdz pat ātram un klusam «vai», un mazmazītiņai asiņu pilītei Pilnīgi aizmirsta straujajā turpmāko notikumu attīstībā.

Ar uzmanīgu kustību es atbrīvoju delnu no to ieslodzījušās pakaļpuses, pacēlu gaisā plaukstu. Mazais pirkstiņš, īss nags — un neliela sarecējušu asiņu lāsīte.

Pieķēru gan tevi, Krāj, vecais faķīr!

Spriežot pēc naga izskata, gūsteknis biju, pats lielākais, dienu — divas, noteikti ne vairāk. Sarkanās atzīmes uz plaukstu pamatnēm? Tās var uztaisīt simts dažādos veidos. Bet amputācija? Krajs viltoja manu realitāti, hipnoze droši vien, bet patiesībā tam nebija nekādas nozīmes.

Krajs un viņa komanda nemaz nebija tik saprātīgi, kā likās. Šo smadzenes lauzošo spīdzināšanu viņi noteikti jau visai bieži izmantojuši agrāk un patiesi iespaidojuši sevi ar šīs tehnikas panākumiem.

Šādā ceļā viņi droši vien sadabūja rekrūšus no iekarotajām planētām saviem nelabajiem mērķiem. Pilnīgi iespējams. Taču Kraja rīkļurāvēji bija pieraduši strādāt ar respektabliem pilsoņiem, kuri vienlaicīgi ir arī zemnieki un kļūdaini uztver izkrāsotās kapes un savas eksistēšanas butaforijas par vienīgo realitāti. Viņu pasaule bija vienīgā pasaule, viņu pilsēta — patiesi labākā pilsēta. Izvelc viņus no to vides, izdari spiedienu uz apziņu, un no ausīm gluži kā želeja iztecēs visas smadzenes. Želejveidīgie cilvēki — pelēko mundieru medījums. Bet ne cēlais, tiešais, lokanais, negodīgais, hameleonam līdzīgais glumais Džims Bolivars di Grīzs. Cilvēks ar tūkstoš sejām, simtiem kultūru pazinējs, lingvistiski kompetents desmitiem valodās. Un viņi gribēja piedraņķot manu realitāti? Tas lika man iesmieties, nu, un es arī sāku smieties.

Es ne tikai sāku smieties, bet arī skraidīju un sāku dejot. Skrienot metu riņķus, kliedzot: «Hip-hip urrā! Uzvara!», un tamlīdzīgus laimes izsaucienus.

Skriet apļiem es biju spiests savas kakla siksnas un vada dēļ, bet drīz atklāju, ka strauji mainot virzienu varu to variēt. Vads izrādījās pārāk tievs, lai pa to uzlīstu, un šādi uztaisīts, esmu pilnīgi drošs, tas bija ar nolūku, tomēr varēju izveidot cilpu un iekārties tajā. Cilpu uztaisīju tik augstu virs galvas, cik vien varēju aizsniegt, ieķēros tajā, atgrūdos un brīvi šūpojos. Šūpošanās zemākajā punktā ar spēku at- grūdos un šūpojos tik tālāk. Lieliska izklaidēšanās. Kamēr mana roka nenoslīdēja un cilpa neatraisījās.

Tai brīdī, kad svars uzgūlās metāla kakla siksnai ap manu nelaimīgo kaklu, viss gandrīz arī beidzās. Tieši šādā veidā, ziniet, nogalināja ļaudis, pakarot tos nenosmacējot. Izdarot pēkšņu rāvienu, kas salauž kakla skriemeļus.

Šī doma virpuļoja manā galvā, kad rāpos augšā un ķēros pie vada, un izmanījos saķert to ātrāk, nekā klāt bija pēkšņais rāviens. Bet klāt tas kaklam bija no priekšas, nevis no sāniem, citādi es varētu dzirdēt vienīgi asu hh-rr-jak, kas signalizētu par beigām. Bija sāpīgi, un kādu minūti viss gāja riņķiem, un kad teicu «uff», tad darīju to čukstus, jo savām balssaitēm nebiju izdarījis neko labu.

Gala rezultātā es apsēdos un padzēru nedaudz ūdens, un jutos labāk, brīnoties, kādēļ neviens neierodas, lai izmeklētu visus nesenos trokšņus un nekārtības. Biju pārliecināts, ka kamerā ir ierīkotas «blaktis» un viņi mani novēro. Acīmredzot mana akrobātika uz viņiem nebija atstājusi nekādu iespaidu. Bet varbūt viņi ir tik ļoti aizņemti ar iekarošanu, ka nav atlicis laika mani uzmanīgi pavērot. Ja šis pēdējais pieņēmums ir patiess, tad es spēšu to izmantot savā labā.

Ēdiena iesaiņojums un ūdens pudele bija savienoti, izveidojot manām delnām brīnišķīgus spilventiņus. Tiem apkārt pie kakla aptinu dubultu vada cilpu. Pēc tam, stingri ieķēries vadā, palēcos pēc iespējas augstāk un ļāvu savam svaram gāzties uz vadu.

Un uz manām rokām. Kad veicu to desmito reizi, sāku just, ka manas rokas tūlīt pat notrūks un izdarīs to ātrāk, nekā kāda svarīga mani turošā mehānisma detaļa. Teorija, protams, bija pietiekami saprātīga, jebkura komponenta izlūšana varēja dot man brīvību. Lai gan mani komponenti daudz ātrāk. Atvilku elpu un palēcos mēģinājumā numur trīspadsmit.

Laimīgais trīspadsmit! Ar skaļu metālisku blīkšķi kaut kas plīsa, kastīte gāzās lejup un atlēca no manas galvas.

Nezinu, cik ilgu laiku biju atslēdzies, visticamākais, tikai dažas sekundes, un atjēdzos, purinot galvu un cenšoties apsēsties.

Kusties, uzstāja uzmācīga doma, lasies prom no šejienes, kamēr viņi nav atnākuši tev pakaļ. Bet vispirms man vajadzēja dezaktivēt moku kasti, jo tā varēja būt radiovadāma. Es apgriezu to otrādi un ieraudzīju, ka metāliskā cilpiņa, uz kuras viņa karājās, ir sašķīdusi drumstalās. Tur bija vadības pults ar aptuveni piecdesmit tīklveidīgi izvietotām mazām sarkanām podziņām. Iedomājoties vien, ka kādu no tām var nospiest, es nodrebēju. Virs šīm podziņām atradās divas lielas — viena sarkana, otra melna. Sarkanā bija piespiesta. Tas izskatījās pietiekami uzkrītoši. Loģiski spriežot, man vajadzēja nospiest melno pogu un atslēgt kasti, taču turpināja virmot atmiņas par sāpēm. Beigu beigās es aši piespiedu melno pogu.

Nekas nenotika. To es varēju sajust. Ar tādu nodrošinājumu vieglītēm pieskāros vienai no mazajām podziņām, pēc tam vēl vienai un vēl vienai. Nekā.

Kaste tagad bija nedzīva metāla kaudze. Kā arī biju cerējis. Paskatījos apkārt un satinu lieko vadu, līdz kaste sāka brīvi šūpoties. Pēc tam pārbaudīju durvis, kuras izrādījās neaizslēgtas. Nemākulīgi cietumsargi vai pārāk liela ticība savām moku mašīnām? Pieplacis ar acīm durvīm, es tās mazliet pavēru.

Un aizvēru pat ātrāk, nekā paguvu ko nodomāt. Pa gaiteni šurp nāca divi pelēkie cilvēki, nesdami sev pa vidu ļaunu vēstījoša izskata ierīci. Lai nopietni izpētītu detaļas, redzēju to pārāk īsu brīdi, kaut gan arī tas, ko ieraudzīju, izspieda aukstus sviedrus. Nākamais solis di Grīza pieradināšanas programmā? Kad durvju rokturis pagriezās, tas likās ļoti ticami.

Šim pelēkajam pārītim biju pietaupījis pārsteigumu, un gribēju to no viņiem noslēpt pēc iespējas ilgāk. Kad durvis atvērās, es aizstājos aiz tām un gaidīju, kamēr viņi ar savu milzīgo spīdzināšanas ierīci iespraucas iekšā. Un tikai tad, kad izdzirdēju, kā viens no viņiem pārsteigti noelsās, ar plecu pagrūdu durvis, iegāzdams ar tām viņiem no visa spēka. Līdzko viņu kauli nobrīkšķēja, es izlecu no aizdurves un savicināju vada galā esošo metāla kasti. Viens no pelēkajiem stāvēja saliecies, vairāk ieinteresēts uz savas kājas esošās mašīnas smagumā, nevis apkārt notiekošajā, un es iegāzu ar savu ieroci pa viņa galvaskausu. Kamēr kasti atkal ievēzēju, otrs centās izvilkt pistoli un, patiesi, pa pusei jau izdabūja to no maksts, pirms mans celis trāpīja pa vēderu, un viņš, saliecies uz pusēm, uzkrita virsū savam pāriniekam. Kad viņš nokrita, es izrāvu no atslābušajiem pirkstiem tā ieroci, un tagad biju apbruņots.

Lielāko daļu laika, ko pavadīju šajā ēkā, biju pie pilnas apziņas, un domāju, ka zinu, kā tikt ārā. Atpakaļ cauri galvenajai ieejai, kura droši vien tiek apsargāta. Tās atradās vienu stāvu zemāk, pretējā virzienā no Kraja kabineta. Gauspistolē bija pilns enerģijas lādiņš, tikpat pilna izrādījās arī aptvere. Nebija laika pārbaudīt, ar kādu munīciju tā lādēta, tomēr tas noteikti bija kaut kas nāvējošs, kas man lieliski derēja. Man bija šausmīgs garastāvoklis. Uztinis vadu tuvāk kastei, lai tā nekarātos un netraucētu man iet, dziļi ievilku elpu un izniru ārpus durvīm. Gaitenis bija tukšs; labs sākums. Nevienu neieraudzījis, aizļepatoju līdz kāpnēm, bet pēc tam metos lejā, un tieši tad, kad no nepārtrauktas skriešanas pa lejup vedošu spirāli man sāka griezties galva, sastapu cilvēku, kurš kāpa man pretī, pelēku cilvēku ar gauspistoli un ļoti aizdomīgu skatienu. Tā kā biju gaidījis šo tikšanos, bet viņš ne, pirmais šāviens pienācās man. Tad vēl viens šāviens. Gauspistolē bija pielādēta ar sprāgstošajām lodēm. Tās izdedzināja kāpnēs milzīgu caurumu un atsvieda pelēko pie sienas, kur viņš, saļimis un nejūtīgs, arī palika gulēt. Vēl arvien dārdēja atbalss, bet putekļi nebija nosēdušies, kad es, pārlēcis pāri caurumam, pašnāvnieciskā ātrumā jau metos lejup pa kāpnēm. Tur palikt bija vēl neprātīgāk. Kāpnes beidzās, es atrados lejā un ietriecos sienā, tik ātri biju skrējis. Virs manis atskanēja kliedzieni un skrejošu kāju dimdoņa. Ar gauspistoli rokās atsitu vaļā durvis un… izgāju melnā tumsā.

Tas bija neliels šoks, es gandrīz uz dullo neizšāvu pāris lodes, bet, kad manas acis pielāgojās, tālumā ievēroju vāju gaismiņu. Tur bija neapmestas sienas, putekļi un citas pazīmes, kas liecināja, ka esmu aiztraucies garām pirmajam stāvam un savu maratonu beidzis pagrabā. Tas arī nebija slikti, jo stāvu augstāk mani noteikti gaidīja silta uzņemšana. Ja es spēšu izkļūt no pagraba, tad aizvien vēl būšu soli priekšā saviem vajātājiem. Turot gauspistoli gatavībā, vēzējot kasti, uzdauzot zilumus pret neredzamiem šķēršļiem un klūpot uz katra soļa, es devos tālās gaismiņas virzienā. Kad, pārvarējis nesaskatāmo šķēršļu joslu, sasniedzu gaismas avotu, manu sirdi nepildīja entuziasms. Tas bija tikai logs.

Mazs lodziņš augstu sienā, pārklāts ar kukaiņu atliekām un netīrumiem. Pie tam vēl ar proves restēm.

Tumsā man aiz muguras atskanēja kliedzieni un dimdoņa, smagu kritienu trokšņi un skaļa lādēšanās. Ko lai daru?

Acīmredzot jālasās prom. Es pakāpos atpakaļ, aizsedzu ar rokām seju, šaudams izšķaidīju logu un daļu sienas tam apkārt arī gabaliņu ielas ārpusē, līdz mans ierocis noklakšķēdams apklusa. Es to aizmetu, pārsviedu kasti pār plecu un, ar brīvo roku piepalīdzot, uzrāpos pa šķembu kaudzi un izkļuvu ārpusē.

Lai atkal mestos bēgt. Kāds ieraudzīja mani un kaut ko uzsauca, taču es neatbildēju. Sāku skriet vēl ātrāk, lai gan aizelsos daudz stiprāk, nekā to būtu prasījusi šī piepūle. Viena lieta ir aizbēgt, bet gluži cita — palikt brīvībā, ja skrien basām kājām, tērpts pilnīgi caurspīdīgās drēbēs, ar kakla siksnu un vairākus metrus garu vadu ap kaklu, nemaz nerunājot par vadības kasti. Es laikam gan izskatījos visai neparasti un viennozīmīgi.

Man vajadzēja paslēpties, ielīst alā, pārģērbties, atbrīvoties no kakla siksnas un izdarīt vēl daudz ko citu. Taču es sāku arvien vairāk nogurt.

Cik spēdams ātri nogriezos ap stūri un ietriecos kādā, kas gāja pretējā virzienā. Mēs abi nogāzāmies, un es gluži kā vabole apvēlos uz muguras, būdams tuvu pilnīgam spēku izsīkumam un tverdams ar muti gaisu. Pēc tam ieraudzīju notriektā cilvēka seju, un sajutu pēdējo nelielas cerības uzliesmojumu.

— Ostrov, — es izdvesu, — vecais draugs, vecais istabas biedri, vecais pudeles brāli! Esmu nokļuvis nelaimē, un man vajadzīga tava palīdzība. Saproti, vietējie…

Es ieraudzīju kā Ostrovs — pavisam maigs cilvēks pat visļaunākajos brīžos — pārvēršas par ļoti dusmīgu dzīvnieku. Izķēmota seja, izvalbītas acis, putas uz lūpām. Viņš metās man virsū un piespieda pie aukstās zemes.

— Vietējie te ne pie kā nav vainīgi, — viņš iebļāvās. — Krajs izprašņāja par tevi. Krajs meklē tevi. Ko tu esi izdarījis?

15. nodaļa

Es drusku cīnījos, taču tas man nedeva neko labu. Darīju to bez sirds un biju ļoti tuvu pilnīgam spēku izsīkumam. Tomēr izmanījos izdarīt vienu labu sitienu ar kasti Ostrovam pa galvu. Viņa acis izval- bījās, taču viņš mani neatlaida. Tajā brīdī pie mums jau piesteidzās neliela pelēko cilvēku grupiņa, kuri novilka Ostrovu no manis un ar gauspistoļu stobriem piespieda piecelties kājās. Es lēnām piecēlos. Iegrimis melnā izmisumā un nogurumā pamirušiem locekļiem, es, pats par sevi saprotams, nesteidzos.

Viņi bija seši plus Ostrovs, kurš, spriežot pēc sejas izteiksmes, vēlējās atrasties pavisam citā vietā.

— Saprotiet, Krajs stāstīja man par Vasjku, lūk, arī pateica, ka meklē viņu… — viņa balss kļuva lēnāka un apklusa, jo akmeņsejainie pelēkie cilvēki viņu pilnībā ignorēja. Es — ne.

— Ko tu gaidi, pateicību? Tu — nodevējs. Uzsāc personīgo nedēļu «Iegāžu savu čomu», ja? — es mēģināju nicinoši nosprausloties, taču šie vārdi pārvērtās gārgšanā, kad viens no konvojniekiem parāva aiz vada. Viens no pieciem konvojniekiem. Es samirkšķināju acis un paskatījos lejā, tādēļ, ka varēju apzvērēt — pirms minūtes to bija seši.

Kamēr tos atkal pārskaitīju, parādījās roku pāris un sakļāvās uz piektā numura kakla. Acis viņam izspiedās no orbītām, bet mute pavērās, un es centos saglabāt mierīgu sejas izteiksmi un neizvalbīt acis tādā pat veidā. Rokas saspiedās, acis aizvērās, un piektais numurs pazuda no redzesloka. Es nedaudz pacīnījos, lai sveikā palikušo uzmanība būtu pievērsta man, un pat spēru ar kāju, trāpīdams Ostrovam pa celi, lai tādējādi noturētu arī viņa uzmanību.

— Tev nevajadzēja to darīt, — viņš pažēlojās. Es pasmaidīju, jo ceturtais numurs sekoja pārējiem.

Šajā efektīgajā un klusajā naidnieku likvidēšanā bija kas ļoti brīnišķīgs. Tas atgādināja man kādu pazīstamu mednieku. Viņš bija profesionālis un ļoti prasmīgs savā amatā. Kad gaisā pacēlās putnu bars, viņš nošāva pēdējo kāsī. Bet pēc tam nākošo. Dažreiz viņam izdevās nošaut četrus piecus, līdz pārējie putni apjēdza, kas notiek. Te tika izmantots tas pats princips, un tikpat profesionāli.

Sistēma nenostrādāja tikai pie trešā numura, kurš nedaudz paspi- rinājās un pievērsa sev kāda at'ikušā uzmanību. Galu galā cilvēcīgas būtnes nav daudz gudrākas par putniem.

Es nogaidīju, līdz viņi pagriezīsies pret nelaimju avotu, bet pēc tam iegāzu tuvākajam pelēkajam cilvēkam ar delnu pa kaklu. Nogurums atslābināja sitienu, tādēļ viņš nenokrita uzreiz, un man nācās bliezt vēl vairākas reizes, lai viņu galīgi nomierinātu. Kamēr es pūlējos, uztvēru krītošu ķermeņu troksni un pārējo aprautos kliedzienus.

Kad iztaisnojos, ieraudzīju, ka Ostrovs un citi, izņemot vienu no pelēkajiem cilvēkiem, sasviesti kaudzē, laimīgi snauda, tai laikā, kad mani glābēji piebeidza pēdējo. Tas bija veselīgs tēvainis, un kāvās viņš labi, tomēr zaudēja pretējai pusei meistarībā un drīz vien jau bija bez samaņas. Bija interesanti, ka abi viņam uzbrukušie izrādījās sievietes — tērptas trūcīgos un kolorītos burādiešu bruncīšos, un vietējās kurpītēs uz augstiem papēžiem. Tuvākā pagriezās, es atpazinu seržantu Beizu, un tā dažas grūti atrisināmā uzdevuma detaļas, sāka izkārtoties manā galvā.

Otra sieviete bija augumā mazāka un ļoti eleganti veidota, kuru es nevarēju aizmirst. Mana sieva…

— Nu, nu, — Anžela mani nomierināja, paplikšķinot pa vienu vaigu un ātri noskūpstot otru. — Es ceru, ka tu, mīļais, varēsi drusku paskriet, jo tuvojas vairāki bandīti.

Apstiprinot šo pieņēmumu, garām aizsvilpa nepazīstama paveida lādiņš.

— Skriet… — es nosēcos un vilkos nopakaļ, vēl ne īpaši pārliecināts par to, kas noticis, vismaz pietiekami saprātīgs, lai neuzdotu nekādus jautājumus'. Beiza apņēma mani ar vienu roku, virzot pareizajās sliedēs un velkot aiz sevis tai laikā, kad mana sieva atviegloja mani no kastes un vada smaguma. Tādā veidā mēs traucāmies uz priekšu, un, esmu pārliecināts, ka izskatījāmies patiesi brīnišķīgi — es savā caurspīdīgajā apģērbā, un divas meitenes savos elegantajos tērpos. Vienīgais trūkums bija tas, ka uz ielas neatradās neviena, kas spētu šo situāciju patiesi novērtēt.

— Neapstājies! — uzsauca Beiza, velkot mani aiz stūra. Aizmugurē atskanēja tuvi sprādzieni. Es ignorēju visu, izņemot uzdevumu pēc iespējas ātrāk pārlikt vienu kāju aiz otras, un minēju, cik ilgi vēl izvilkšu.

Beiza, likās, zina, ko dara. Pirms mēs bijām šajā virzienā aizgājuši pārāk tālu, viņa nogriezās un uzvilka mani dažus pakāpienus augšā pa kāpnēm kādā ēkā. Viņa aizšāva durvīm priekšā smagas bultas, un mēs aizvilkāmies tālāk, tagad mazliet lēnāk, cauri kaut kādiem pamestiem kabinetiem ēkas pakaļējā daļā, kur logi veda uz pagalmu. Augstums te bija lēcienam piemērots, un Beiza, veikla kā liela kaķene, nolēca pirmā, pēc tam, piepalīdzot no augšas Anželai, palīdzēja nokāpt arī man. Biju viņu rokās gluži kā māla pikucis, un šī sajūta pie tam likās ļoti patīkama.

Beiza aizskrēja uz priekšu atvērt lielas durvis. Iekšā atradās klizantiešu komandmašīna ar vēl arvien pie antenas plīvojošu ģenerāļa karogu.

— Lūk, tas jau man patīk daudz labāk, — es teicu, tuvodamies uz vatei līdzīgām kājām.

— Jūs abi, uz aizmugurējo sēdekli, — Beiza izmeta, uzvelkot armijas mēteli un pabāžot matus zem klizantiešu ķiveres. Es neprasīju, kas noticis ar iepriekšējo īpašnieku.

Kad ierāpoju mašīnā un sabruku uz grīdas, Anžela ielīda man pakaļ, pieglaužoties ar savu silto augumu. Kad mašīna rāvās uz priekšu, es jau jutos ļoti ērti. Pirms izdevās iegūt kādu informāciju, izbaudīju kārtīgu skūpstu.

— Tava figūra ir uzlabojusies, — izdvesu, atvilkdams elpu.

— Tu būsi ļoti laimīgs uzzināt, ka tagad esi lepns dvīņu tēvs. Abi zēni. Ar lielām mutēm un labu apetīti, tāpat kā viņu tēvam. Es viņus nosaucu tev par godu par Džeimsu un Bolivāru.

— Kā tev labpatīk, dārgā. Es domāju, ka tev nebūs nekas pretī paskaidrot man, kā gan uzradies šeit pašā vajadzīgākajā brīdī?

— Es ierados šeit parūpēties par tevi un, kā redzi, man izrādījās taisnība.

— Jā, protams. Es domāju, mehāniski. Kad redzēju tevi pēdējo reizi, tu devies uz hospitāli ar milzīgu vēderu un topošās mātes mirdzumu acīs.

— Nu, ar to, kā jau teicu, viss izgāja lieliski, vai tad tu nesaprati? Pēc tam padzirdēju, ka tie riebīgie klizantieši devušies iebrukumā uz vēl vienu planētu, un tu, visticamākais, arī piedalies.

— Tev to visu izstāstīja Inskins?

— Protams, ne! — viņa daiļi nospraustojās par šo domu. — Es uzlauzu dosjē un izlasīju pierakstus. Viņš gan bija visai dusmīgs, tomēr nemēģināja mani apturēt, kad devos šurp kopā ar otrā ešelona brigādi. Tā vien liekas, ka viņš zināja — mani labāk netraucēt. Mēs izgājām orbītā, saņēmām ziņojumu, un es nolaidos. Tas aptuveni arī viss, ko varu pastāstīt. Dod, mēģināšu šo te mūķīzeri šausmīgajai kakla siksnai, ko tu valkā. Nesaprotu, kādēļ atļāvi viņiem ar sevi tā apieties?

— Tavā izklāstā ir viens otrs balts plankums, — es uzstāju. — Piemēram: kādu ziņojumu?

— Manu ziņojumu, — viņas vietā atbildēja Beiza, kura, nepārtraukdama vadīt mašīnu, visu nekaunīgi noklausījās. — Jūs aizmirsāt, ka es esmu gvardes seržants un redzēju jūsu sagatavoto ziņojumu, to pašu, kuru viņi savāca. Tādēļ es, protams, to gluži tāpat kā frekvences, labi iegaumēju. Tie cūkas aizsūtīja mani uz cietuma nometni «civilajiem», tāpēc jau tai pat naktī varēju aiziet.

Beiza jutās ļoti pārliecināta par sevi, un, paraugoties atpakaļ, sapratu: viņai ir uz to pilnas tiesības.

— Tikko bija saņemts šis izsaukums, es nolaidos ar izlūkkuģi, — runājot Anžela manipulēja ar mūķīzeri. — Man nācās ar kauju izlauzt ceļu, kas, saprotams, nebija grūti izdarāms. Priekš Galaktikas iekarotājiem šie ļaudis ir ļoti nemākulīgi piloti. Pēc tam es satiku Beizu.

Ar lūpām pieskārusies manai ausij, Anžela ledaini apvaicājās:

— Cik labi tu pazīsti šo daiļavu? — un vienlaicīgi savilka kakla siksnu.

— Tikos ar viņu vienīgi tajā reizē, — es izdvesu, un spiediens atslāba. — Nebūt nav manā gaumē.

— Nemelo man, Džeims di Grīz, tev jau patīk tādas pilnīgas.

Es ātri samirkšķināju acis un centos atgriezt sarunu iepriekšējās sliedēs.

— Nu, bet kā jūs mani atradāt? Ko darījāt?

— Pietiekoši vienkārši, — atskanēja klakšķis un kakla siksna atvērās. Es atvieglots paberzēju sāpošo kaklu, — ir tikai viena ēka, kur darbojas tie pelēkie cilvēki. Mēs viņiem sekojām, cenšoties atrast ieeju. Vienīgais, kas traucēja — mūs vajājošie kareivji. Taču mēs izspiedām no viņiem informāciju un šo te mašīnu.

Iedomājos, kā šīs divas skaistulītes pļauj klizantiešu iekarotājus ar saviem slepenajiem ieročiem, un sapratu pietiekami daudz, lai neprasītu par vadītāja un viņa draugu likteni.

— Bet tagad pastāsti mums, kas notika ar tevi? — pieprasīja Anžela un pieplaka man, gatavodamās klausīties labu stāstu. — Mirstu aiz ziņkārības uzzināt, kas tā par lietiņu, ko viņi tev uzvilkuši kaklā, un kāpēc, debesu vārdā, tu valkā šo šausmīgo caurspīdīgo kostīmu.

Es viņām pastāstīju, un, ko tur teikt, tiku apbalvots ar milzumu meiteņu vaidu un, pats mazākais, ar vienu spiedzienu, kad nokļuvu līdz atgadījumam par nocirstajām plaukstām. Beiza pat apturēja automobili, lai arī paskatītos uz rētām. Pēc tam viņas klausījās ledainā nesatricināmībā, un es sajutu žēlumu pret ikvienu pelēko cilvēku, kas varētu viņām gadīties ceļā. Brīdī, kad biju pabeidzis savu aizraujošo un nedaudz atbaidošo vēstījumu, pietuvojāmies vietai, uz kuru traucāmies.

Mums piebraucot, atvērās plati vārti un aizvērās aiz muguras. Tur bija citas meitenes, labi apbruņotas, lielākoties pievilcīgas, un es minēju, kā gan tai konsolosuku partijai bija izdevies organizēt pretošanos šādai valdībai. Par to sakiet paldies klizantiešiem. Kad lietas nonāk līdz valdībai un armijai, es vienmēr lielā mērā esmu anarhists un neesmu visai augstās domās ne par vieniem, nedz otriem. Bet ja jau tās ir, tad nebūt nenāk par sliktu, ja tās ir labiņas. Es pakratīju galvu un ļāvu sevi aizvest uz istabu, kur atradās ļoti simpātiska armijas gulta. Sabruku uz tās.

— Apģērbu, — es izteicu, — un iedzert, un nebūt ne obligāti tādā secībā.

Kautrīgi uzvilku sev pāri segas stūri — ne aiz kauna, drīzāk tādēļ, lai vērīgās amazones nevestu kārdināšanā. Un, bez tam vēl, te bija mana sieva. Viņa lieliski saprata, ko es domāju ar vārdu «iedzert», atstūma ūdens glāzi, ko man centās uzbāzt viena no dāmām, un padeva nelielu blašķīti ar varenu dzērienu. Tas mīļi apdedzināja kaklu un izstiepa savus ugunīgos taustekļus smadzenēs.

— Baidos, ka manas domas… Mana realitātes izjūta vēl aizvien ir sajaukta, — es atzinos, un pēc Anželas sejas izteiksmes nojautu, ka viņa to saprot. — Viņi ir kaut ko izdarījuši ar mani, nezinu ko, taču esmu pārliecināts, ka tas ātri pāries.

— Es nogalināšu viņus visus, šausmīgi, — viņa izspieda caur zobiem, un klausītāju pulkā atskanēja piekrišanas pilna rūkoņa. Uz mirkli pievēru acis, lai dotu tām atpūtu, bet, kad atkal atvēru, istabā vairs nebija neviena, izņemot Anžela. Dega gaisma, aiz loga bija tumšs. Tas viss līdzinājās salīmētai kinolentai ar iztrūkstošu izgrieztu gabalu.

Es cienīju Kraja psihiskās manipulēšanas tehniku un ienīdu to no visas sirds.

— Izsalcis, — es pavēstīju Anželai, un viņa pienāca, apsēdās blakus un saņēma aiz rokas.

— Tu gulēji un murgoji. Dažādas drausmīgas lietas.

— No tā es jūtos labāk. Kad mēs atgriezīsimies bāzē, ļaušu mediķiem izsūkt putekļus no maniem tumšajiem kaktiem. Taču dotajā brīdī ir svarīgākas lietas. Pirms Klizanta organizēti un pamatīgi saņems visu savās ķetnās, mums vajag te organizēt pretošanos. Un…

— Nē.

— Ko tu gribi ar to teikt?

Man bija tāda sajūta, it kā būtu palaidis garām svarīgu sarunas daļu. Vai tas bija vēl vienas mahinācijas rezultāts ar manām smadzenēm, vai vienkārši sievietes runa?

— Es gribu teikt, ka nē, mēs to nedarīsim. Kamēr tu gulēji, es aizsūtīju Inskinam garā ziņojumā it visu, ko tu man stāstīji par Klizantas plāniem, un kā viņi organizē savus iebrukumus, un par viņu plāniem ķerties pie Korpusa, un visu pārējo.

— Tu vismaz parakstījies manā vārdā? — apvainoti pavaicāju.

Viņa noglāstīja manu roku.

— Protams, dārgais. Tas bija tavs darbs, un es nemaz neiedomājos to uzdot kā savu nopelnu.

Tai pat mirklī es nožēloju savus vārdus un atvainojos, bet pēc tam atvainojās viņa: tādēļ, ka mans nesaticīgais raksturs, visticamāmais, ir saistīts ar manu smadzeņu modifikāciju, un mēs iedzērām, bet, to nokārtojis, es centos atgriezties pie lietas.

— Tātad tu aizsūtīji atskaiti. Bet pēc tam?

— Pēc tam tā aizgāja līdz raidošajam kuģim otrpus saulei un kā psīgramma tika aizsūtīta Inskinam. Pienāca viņa atbilde, kas vēstīja: «Ziņojums saņemts, apsveicam, nekavējoties atgriezieties!», tātad tev, kā pats redzi, nāksies atgriezties.

Es nospraustajos, bet pēc tam iemalkoju dzērienu.

— Tu domā, es atgriezīšos?

— Tu esi slims, tev vajadzīga medicīniskā palīdzība, tu esi izdarījis to, kas bija tavs uzdevums…

— Es vaicāju ko citu. Tu domā, es atgriezīšos?

Anžela mēģināja rādīt saniknotu seju, ko viņa nevar izdarīt, ja vien tas nav nopietni, bet pēc tam, cik spēdama paklausīgi, paraustīja plecus.

— Protams, ne. Ja tu atgrieztos, tad nebūtu vairs tas vīrietis, pie kura es izgāju par sievu. Tātad tagad mēs noslaucīsim no planētas virsmas tos trakos, izglābsim Burādu un apturēsim šo iebrukumu.

— Ne gluži visu uzreiz, bet tas ir apmēram tas, kas man prātā. Vajadzēs organizēt pretošanās kustību ar mūsu padomiem un materiālo atbalstu. Beizai vajadzētu tikt ar to galā, taču ir viena lieta, kurai ir prioritāte pat pret šo. Mums jāsagrābj gūstā Krajs vai viens no viņa pelēkajiem ļaudīm.

— Kāda brīnišķīga doma! Ja viņi uzskata, ka ir lieli speciālisti spīdzināšanā, tad drīz uzzinās pāris lietiņas. Atceros, kā…

— Anžela! Es nebūt nedomāju par to. Mirkli tevī atspīdēja daudz iepriekšējā, neskatoties uz rekonstrukciju.

— Muļķības! Atzīstu, ka varu pielietot vienu otru no tolaik apgūtajiem tehniskajiem paņēmieniem, bet motīvi man ir pavisam tīri. Lauvene aizsargā savu lauvu, un tā tālāk. Pilnīgi attaisnojami.

— Jā, var jau būt, ka tas ir tā, bet es nemaz nerunāju par to. Es gribu dabūt vienu no pelēkajiem cilvēkiem laboratorijā un veikt ļoti sīku un detalizētu analīzi. Kad tu šodien izsiti garu tai kompānijai, vai neievēroji ko dīvainu?

— Neko īpašu. Es, varētu teikt, biju aizņemta ar ko citu. Vienīgi tas fakts, ka viņi nav pietiekami silti apģērbti, jo āda likās ļoti auksta.

— Tieši tā. Viņi nekad nesmejas, neizrāda nekādas emocijas, viņi nepļāpā, nesarunājas, ja vien nav jāpaziņo kas īpaši svarīgs, un ir vēl daudz citu uzmanību saistošu sīkumu.

— Vai tu, mans dārgais, gribi teikt, ka viņi ir zombi, vai roboti, vai kaut kas tamlīdzīgs? Es domāju, ka tāda veida joki parādās vienīgi kosmiskajās operās bērniem.

— Smejies, smejies, kamēr vēl ir laiks. Ne roboti vai kas tamlīdzīgs, tie tipi ir pietiekami dzīvi. Vienkārši es nedomāju, ka viņi ir cilvēki, lūk, tas arī viss. Mūsu vidū ir svešie.

— Tev droši vien labāk būtu vēl pagulēt. Es izslēgšu gaismu.

— Beidz izdabāt man, velns parāvis! Esmu domājis par to, kopš pirmo reizi satiku Krāju, tādējādi tas nav manu neseno pārdzīvojumu radīts iztēles auglis. Ir visdažādākie pierādījumi. Klizantiešu kareivji nāvīgi baidās no Kraja un viņa bandītiem, un pat nerunā par tiem. Pelēkie ļaudis ir atgriezti no normālas klizantiešu dzīves, un visos aspektos atšķiras no viņiem. Pilnīgi tā, it kā viņi nebūtu viena tauta. Es varu iedomāties, kā viņi aplido cilvēku planētas un atrod, ka Kli- zanta ir pilnībā nobriedusi, lai to norautu. Stratificēts, militarizēts dzīves veids, visi formas tērpos. Viss, ko vajadzēja paveikt, tas ir nomainīt valdību, un viņi tiek pie stūres. Un tieši tas arī tika izdarīts. Viņi neparādās ne pie viena no galdiem vai kartēm, kas tik ļoti dārgi armijnieku prātiem — un tomēr šķiet, ka lielākoties tieši viņi vada visas šīs lietas.

— Nu….

— Lūk! Tu neesi pārliecināta, bet sāc šaubīties. Tātad tu palīdzēsi man sadabūt kādu pelēkā cilvēka paraudziņu?

— Palīdzēšu? — viņa tīri meitenīgā entuziasmā sāka plaukšķināt rokas. — Es vienkārši nevaru to sagaidīt. Pirms atgādāšanas šurp tas, protams, var tikt nedaudz sabojāts, bet par cik viņš vēl aizvien turpinās funkcionēt, tam visam nav īpaši lielas nozīmes, vai ne?

Pirms paguvu atbildēt, ieskrēja Beiza un nometa uz gultas apģērbu ķīpu.

— Ātri ģērbieties, — viņa pavēlēja. — Zābaki ir paši lielākie, kurus mums izdevās atrast, ceru, ka tie derēs.

— Vai visai šai steigai ir kāds pamats? — es vaicāju.

— Saprotams, ka ir. No visām pusēm te čum un mudž armija un smagie ieroči. Naidnieks ir pilnībā aplencis šo ēku.

16. nodaļa

Zābaki bija šauri, ar elegantiem purngaliem, tomēr iespiedu pēdu cik spēdams tālu.

— Mūs izsekoja līdz šejienei? — es prasīju Beizai.

— Nē, protams, nē. Neesmu iesācēja šai lietā. Un nolaupītās mašīnas te nav, vairs nav.

Kamēr iemaucos otrajā zābakā, domājot nedaudz palauzīju savas slinkās smadzenes. Iezvanījās telefons, un es pamiru — tāpat kā abas sievietes — blenžot tajā kā indīgā čūskā. Tas ietrinkšķējās vēl reizi, bet pēc tam iedegās sīciņš ekrāns, un no tā, tikpat neemocionāls kā vienmēr, skatījās Krajs.

— Tu zini, ka esat ielenkti, — viņš teica. — Pretoties ir veltīgi, di Grīz, padodies mierīgi, un nevienam no taviem draugiem nenotiks nekas slikts…

Mans zābaks trāpīja ekrānā, un Kraja attēls uzliesmojis nozuda, es izrāvu aparātu ar visām saknēm un metu pret sienu. Zināju, ka lielāko daļu telefonu, ja vien ir attiecīgā aparatūra, var ieslēgt no centrālās stacijas, tomēr tagad nebija piemērotais laiks redzēt šo teoriju pierādītu.

— Bez panikas, — es uzsaucu, jādomā, galvenokārt pats sev, jo Anžela un Beiza bija pilnīgi mierīgas. Es sāku lēkāt pa istabu, maucot kājā otru zābaku, un centos izvilkt kādu gaišu domu no savām samežģītajām smadzenēm. Pēdējais lēciens beidzās ar to, ka, smagi elšot un liecot pirkstus, sēdēju gultā.

— Tagad uz minūti aizmirsīsim šo zvanu un noskaidrosim, kas ir noticis. Pirmkārt: mūs neizsekoja, kad braucām šurp. Otrkārt: mūsu transportlīdzeklis ir izgaisis, tādējādi arī uz to iekrist nevarējām. Treškārt: Krajs zin, ka es esmu šeit, bet tas nozīmē, ka viņi ir implantējuši manī radioraidītāju. Tādā gadījumā tiklīdz izkļūsim ārā, būs nepieciešams ķirurgs un labs rentgenaparāts.

— Tu piemirsi daudz vienkāršāku izskaidrojumu, — Anžela piezīmēja.

— Tad neturi nu noslēpumu. Ja vari piedāvāt ko labāku, klāj tik vaļā.

— Spīdzināšanas kaste. Tu teici, ka tā ir radiovadāma.

— Protams. Virzošā aparatūra, visticamākais, mehānisma integrālā daļa. Tā lietiņa ir vēl aizvien šeit, Beiza?

— Jā, lejā. Mēs domājām, ka tai var atrasties kāds pielietojums.

— Jau ir atradies. Kad pazudīsim, ka^.*.e paliks šeit. Iespējams, ka tas aizkavēs viņu uzmanību pie šīs ēkas, bet, tiklīdz būsim noziedējuši, viņi atkal mani tik viegli vis neatradīs. Tagad īsumā izstāsti man, Beiza, kas šī ir par māju, un kā mums no tās izkļūt.

— Tā ir vienai no mums piederoša rūpnīca. Un no tās nav iespējama nekāda izeja, esam nolemti cīņai un nāvei, taču mēs dārgi pārdosim savas dzīvības un paķersim līdzi datdz šo lopu…

— Tas ir brīnišķīgi, jā, lieliski. Tomēr dārgi savas dzīvības pārdosim tikai tad, ja būsim spiesti to darīt. Di Grīzs var atrast izeju arī tur, kur citi atrod tikai izmisumu. Vai jūsu fabrikas īpašniece ir šeit? Labi, sūtiet viņu pēc iespējas ātrāk šurp.

Beiza aizskrēja, bet es pagriezos pret savu sievu.

— Pieņemu, ka esi atvedusi līdzi parastās lietiņas? Tās, kuras bijām paķēruši līdzi medus mēnesī?

— Bumbas, granātas, spridzekļus, gāzes lādiņus — protams.

— Paimeitenīte. Ar tevi sievas vietā 6s izjūtu arvien pieaugošu nemieru.

Beiza bija atpakaļ un viņai pa pēdām vēl viena amazone mundierī. Nedaudz vecāka, ar ļoti pievilcīgām sirmuma pazīmēm matos, ar pilnīgām krūtīm un apaļīgām apburošām formām. Uztvēru Anželas acīs asinis stindzinošu izteiksmi un ātri pievērsu savas domas daudz steidzamākām lietām.

— Es esmu Džeimss di Grīzs, starpzvaigžņu aģents un spiegs.

— Faida Firtina no gvardes, — viņa nokliedza un atdeva godu.

— Jā, ļoti labi, Faida, esmu priecīgs ar jums iepazīties. Brīvi. Cik nopratu, šī ēka pieder jums.

— Pilnīgi pareizi. «Firtina Amalga Meitel Konstrakšen Roborecki Limited». Brīnišķīga prece tirgum.

— Kas par preci?

— Roborecki.

— Vai neuzskatīsiet mani par galīgi stulbu, ja apvaicāšos, kas tie roborecki tādi ir?

— Grezna, ikvienai kārtīgai mājai nepieciešama prece. Robots, kas ieprogrammēts, apmācīts, salikts un speciāli konstruēts tikai vienas funkcijas veikšanai. Pārvaldnieks, kalpotājs, gatavs palīdzēt mājas darbos, kurš dara māju omulīgu un patīkamu, atvieglojot saimnieka dzīvi, atbrīvojot viņu no ikdienišķa darba, mūsdienu dzīves stresiem…

Bija vēl daudz kas tādā garā, acīm redzami citāti no reklāmas brošūriņas, bet tos es vairs nedzirdēju. Galvā, iegūstot noteiktu formu, veidojās plāns. Tad cauri manu domu gājienam izspraucās šāvienu trokšņi.

— Viņi izdarījuši izmēģinājuma uzbrukumu, — ar komandrāciju pie auss ziņoja Beiza. — Bet tikuši ar zaudējumiem atsisti.

— Turpiniet viņus apvaldīt. Kādu laiku tiem nevajadzētu izmantot smago tehniku, jo ir cerības mani saņemt dzīvu. — Ar rokas mājienu pārtraucu rūpnīcas īpašnieci, kura atkal gatavojās uzsākt mutisko reklāmu. — Faida, ātri sagatavojiet šīs ēkas un apkārtējā rajona uzmetumu.

Viņa uzraseja ātri un precīzi (neapšaubāmi, armijas treniņš), norādot durvis, logus un tuvākās ielas.

— Kā izskatās jūsu roborecki? — es jautāju.

— Pēc formas un izmērierm apmēram kā humanoīdi, optimāls izskats mājas videi, un pie tam vēl…

— Lūk, lieliski! Cik tādu jums ir jau gatavi nosūtīšanai, izgājuši pārbaudes izmēģinājumus vai kā jūs tur to saucat, ar uzlādētiem ener- goblokiem?

Viņa domīgi sarauca pieri.

— Man jāsazinās ar piegādes daļu, taču pēc aptuveniem aprēķiniem, es teiktu, kaut kur starp 160 un 180.

— Tas būs tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jūs šausmīgi izputēsiet, vai apdrošināšana spēs atlīdzināt zaudējumus, ja viņi tiks iznīcināti Burādas dēļ?

— Visi firmas «Firtina» roborecki labprāt ies bojā, varētu pat teikt, ar prieku, ja vien viņiem būtu kādas emocijas, brīvības dēļ. Lai gan viņi, protams, nav spējīgi ņemt rokās ieročus, gluži tāpat, kā veikt kādus vardarbības aktus.

— Nu, tas nebūs vajadzīgs. Par to varam parūpēties mēs, mūsu pārvaldnieku brigāde veiks uzmanību novēršošu manevru, kas palīdzēs mums izkļūt no šejienes. Bet tagad, meitenes, pienāciet tuvāk, un es jums izklāstīšu savu plānu.

Vecās di Grīza smadzenes beidzot sāka patiesi darboties. Šaušana aizmugurējā plānā stimulēja manu piepūli, kad pacēlos priecīga entuziasma viļņa galotnē.

Pēc dažām minūtēm sagatavošanās darbi tika pabeigti, un pusstundas laikā mēs bijām gatavi uzbrukumam.

— Jūs zināt savu pavēli? — es prasīju robotu piepildītā, pustumšā piegādes daļā.

— Zinām, ser, jā, ser, pateicamies jums, ser, — viņi atsaucās ar vislabāko kultūras akcentu.

— Tad sagatavojieties nosūtīšanai. Tas, ko jūs izdarīsiet tagad — daudzreiz labāks par to, ko jūs varētu izdarīt visas savas elektroniskās dzīves laikā, kalpojot mājās. Kad es teikšu «iet ārā!», jūs iziesiet, katrs saskaņā ar viņam doto programmu.

— Jūs esat ļoti laipns, ser, pateicamies jums, ser.

Šeit, fabrikas piegādes daļā, to bija vairāk nekā simts — mūsu galvenais triecienspēks. Viņi stāvēja ciešās rindās, dūcot un alkstot darbības. Pirmās rindas bija ietērptas visdažādākajās drēbēs, kādas vien mēs spējām sadabūt, daži formas cepurēs, citi mēteļos, vēl daži biksēs. Lielāko daļu apģērba bija ziedojušas trieciennieces, bet šis fakts deva man maz labuma jaunajā armijas dienesta statusā. Apkārt bija pārāk daudz iedegušas miesas, lai vīrietis to varētu pilnībā ignorēt. Pārmaiņas pēc bija gandrīz prieks pabūt kopā ar robotiem, kuru apģērbs izrādījās daudzveidīgs un neatklāja skatam neko interesantu. Katrs no viņiem žņaudza rokās caurules vai plastika atlūzu, vai kādu citu ieroci atgādinošu priekšmetu. Gaidāmajā juceklī, kā es cerēju, viņus noturēs par uzbrūkošiem cilvēkiem. Ieskatījos pulkstenī un pacēlu pie lūpām rāciju.

— Gatavību visām daļām! Līdz nullei piecpadsmit sekundes. Bum- bmetējām sagatavoties! Līdz pēdējai sekundei turaties tālāk no logiem. Tas ir, nerēgojieties ārpusē… Aktivizēt bumbas… Mest!

No ielas atskanēja dobju sprādzienu sērija, kurus papildinās arī no visām citām ēkas pusēm, kad meitenes izmetīs bumbas no augšējiem stāviem. Lielākoties dūmu bumbas, lai gan tām klāt ir piejauktas arī dažas ar smieklu un miega gāzi.

Devu bumbām piecas sekundes līdz maksimālajam biezumam, bet pēc tam ieslēdzu garāžas durvju svirslēdzi.

Durvis ar troksni pacēlās, skatam daudz neko neatsedzot, izņemot dūmu vālus, kas nekavējoties sāka ieplūst garāžā.

— Uz priekšu, mani uzticamie kareivji, uz priekšu! — es pavēlēju, un visas kreisās kājas pacēlās kā viena, un manu robotu brigāde sāka soļot uz priekšu.

— Pateicamies jums, ser! — perfekti atskanēja no šīm metāliskajām rīklēm, un es atkāpos, kamēr viņi skrēja ārā.

Tagad atskanēja šaušana no augšējiem stāviem, kam nekavējoties atbildēja armija ārpusē. Viss pēc plāna. Piecpadsmit sekundes pēc nulles, otrā viļņa laiks.

— Visas pārējās roborecku daļas — aiziet! — es pavēlēju pa rāciju.

Šai brīdī no citām fabrikas durvīm un izejām dūmu un gāzes savannā vajadzēja doties robotiem. Netērēju laiku, mēģinādams organizēt pretinieku komandsakaru noklausīšanos, taču pilnībā varēju iztēloties, kas tur notiek. Pareizāk tas, ko cerēju notiekam.

Ēka bija ielenkta, visa viņu armija gatavībā, mūsu citadele labi redzama no visām pusēm siltajā pusdienas saulē. Pēc tam pēkšņa pārmaiņa, dūmi, ķīmiski kairinātāji, kas ietver ēku no visām pusēm. Acīm redzams pretuzbrukums — un, lūk tas! Dzinn, dzinn! Saņem zemiskais burādieti, bet Anžela atradās tieši man priekšā, tādēļ turējos viņai aiz muguras. Izvietojums, esmu pārliecināts, bija pilnīgi nejaušs, jo viņa varēja uzspļaut, ja arī es būtu pieķēries kādai no puskailajām burādiešu zeltenītēm.

Kustēšanās, lūk, tā, cauri tumsai, radīja nelielu satraukumu, īpaši, kad garām aizspindza nejaušs lādiņš. Es cerēju, ka nejaušs. Šī iela bija šaura un no abām pusēm to bloķēja klizantiešu karavīri. Ja vien viņi zinātu, kas notiek, varētu izķemmēt ielu krustugunīs. Taču, jācer, ka pašreiz viņi ir aizņemti ar roboreckiem.

Viss, kas mums bija jāizdara — jāšķērso metrus divdesmit atklātas telpas, lai nokļūtu līdz daudzstāvu un daudzdzīvokļu ēkai pretējā pusē. Ja nokļūsim līdz turienei neievēroti, mums būs labas izredzes iziet tai cauri līdz blakusielai pretējā pusē. Ja nokļūsim tur neievēroti, tad izšķirsimies un izsēsimies pa trušu alām līdzīgajām ieliņām, celiņiem, tuneļiem, vismaz jācer, ka tā notiks, saplūstot ar civilajiem un izgaistot ātrāk, nekā mūsu nozušana tiks atklāta. Cerēsim.

Es skaitīju soļus, tādēļ zināju, ka gandrīz jau esmu aizkļuvis līdz ēkai, un tas nozīmēja, ka puse no mūsējiem jau bija drošībā. Pēkšņi tuvumā atskanēja kāda balss:

— Tas esi tu, Zobno? Ko tur seržants teica par robotiem? Tie ir (īdzīgi robotiem?

Mūsu ķēdīte aizturot elpu, apstājās. Bijām tik tuvu. Balss bija vīrieša un runāja klizantiski.

— Roboti, kādi roboti? — es pārjautāju un, noņēmis roku no sava pleca pārliku to uz Anželas. — Kusties, — es viņai iečukstēju ausī. Bet pēc tam pametu ķēdīti un savos jaunajos zābakos smagi aizlāčoju pie viņa.

— Esmu pārliecināts, ka viņš teica «roboti». — balss pažēlojās; aiz muguras sajutu vāju kustību, kad ķēdīte atkal devās uz priekšu. Tuvodamies neredzamajam sarunu biedram, smagi klaudzināju kājas un klepoju. Izstiepu rokas, gatavs ātri saķert un žņaugt, kolīdz viņš atkal ierunāsies.

Tas viss nostrādātu lieliski un sagādātu man milzīgu sadistisku prieku, ja vien no kāda ielas stūra neuzpūstu vakara brīze. Vējš apdvesa manu seju ar vēsumu, un dūmos pavērās gaišs laukumiņš. Skatījos uz klizantiešu kareivi, ķiverē tērptu, apbruņotu ar gauspistoli, un satriektu sejas izteiksmi.

Tai bija patiesi svarīgs iemesls — tā vietā, lai sastaptu brāli kareivi, viņš ieraudzīja nepazīstamu, pirkstus iesildošu invalīdu ar sarkanām acīm un neskūtu žokli, tērptu pilnīgi caurspīdīgā paltrakā un sieviešu zābakos, kuram plecos' karājās saiņi un ķīpas. Ieplest muti — tas bija viss, ko viņš varēja darīt.

Šī paralīze turpinājās tieši tik ilgi, lai pagūtu tikt viņam klāt. Es saķēru viņa kaklu, lai tas nevarētu izkliegt brīdinājumu, un gauspistoli, lai nevarētu man iešaut. Mēs nedaudz padejojām tādā stilā. Apkārt atkal sakļāvās dūmi. Mans pretinieks ne kliedza, nedz arī šāva, bet arī nepadevās.

Viņš bija augumā ražens un muskuļots, un turējās pie savas dzīvības. Par laimi, īpaši attapīgs viņš nebija un ar abām rokām turējās pieķēries gauspistolei, cenzdamies man to izraut. Aptuveni tai brīdī, kad viņam pieleca, ka var to turēt arī ar vienu roku un slānīt mani ar otru, es aizliku kāju priekšā un izkritu viņam virsū. Pirms atsisties pret zemi, viņš paguva man divreiz ātri iesist pa vēderu, kas neizraisīja nekādas patīkamās sajūtas. Pēc tam mēs piezemējāmies, un es aizsitu viņam elpu. Tas atbrīvoja manu roku pie kakla, un, pirms viņš paguva ievilkt pietiekami daudz elpas, lai iekliegtos, es novedu viņu bezsamaņā.

Sēdēju viņam virsū, gaidot, kamēr pārstās griezties galva un atslābs sāpju mezgls vēderā, kad tuvumā atskanēja cita balss: — Kas tas par troksni? Kas tur ir?

Es nodrebot dziļi izelpoju, lai izpūstu gaisu, un pūlējos tikt galā ar savu balsi.

— Tas esmu es, — vienmēr laba atbilde. — Paklupu un nokritu. Ievainoju pirkstu…

— Tad saņemsi par to medaļu. Bet tagad aizveries.

Es aizvēros, paņēmu gauspistoli no mana saļimušā ceļabiedra un piecēlos, apjēdzis, ka šajos dūmos esmu pilnībā zaudējis orientāciju.

Pavisam nepatīkama sajūta. Dūmi palēnām izklīda, bet es biju viens bez mazākās nojausmas, uz kuru pusi doties. Ja došos nepareizā virzienā, tā būs pašnāvība.

Panika! Vai, drīzāk, panikas mirklis. Es vienmēr atļāvos mazliet panikas jebkurā asā situācijā. Tas izraisa asins pieplūdumu asinsvados, liek sirdij sisties ātrāk, atbrīvo adrenalīnu un veic citas, ārkārtējos apstākļos nokļuvušam cilvēkam derīgas lietiņas.

Tomēr tikai mazliet panikas, laiks negaida. Pēc tam, kad zemās dzīvnieciskās emocijas bija uzsūkušās, lūpas atkal piesedza ilkņus, spalva uz skausta noplaka, un tā tālāk, es liku atkal darboties vecajam loģikas centram.

Nākošais: es neesmu viens. Nerunīgā izglābto ķēdīte varēja aiz- maršēt uz ēku un drošībā virzīties tālāk, taču mana Anžela mani nepametīs.

Es zināju, tikpat skaidri, ja vien varētu to redzēt, ka viņa stāv izdzīvošanas durvju priekšā un gaida mani.

Nākošais: viņai bija virziena izjūta, man — ne. Sekojoši, viņai jāatnāk pie manis.

— Tas pirksts galina mani nost, seržant, — es ieīdējos, un pēc tam iedomātās mokās iesvilpos. Viens īss svilpiens un viens garš. Kodā burts «A» nozīmēja Anželu, un tas viņai, cik zināju, nebija noslēpums. Ka man vajadzīga palīdzība, kā arī visu pārējo, cik zināju, viņa secinās pati.

— Izbeigt šo svilpšanu un troksni, — atbildot ierūcās cita balss, nobeidzot ar nicinājuma noti, kas pārauga aizdomās. — Pasaki labāk, kas tu esi?

Es parakņājos atmiņā, meklējot dažas minūtes atpakaļ dzirdēto vārdu.

— Tas esmu es — Zobno, seržant. Tas pirksts…

— Viņš nav Zobno! — iejaucās cita balss. — Zobno — tas esmu

es.

— Nē, es! — atbildot iekliedzos. — Kurš to teica?

— Jūs, abi divi, tūlīt pat panāciet šurp! — seržants iebļāvās. — Pēc piecām sekundēm šauju.

īstais Zobno klupdams lauzās cauri dūmiem, bet es neuzdrīkstējos ne ierunāties, ne arī pakustēties. Jau sajutu, kā mani dragā lodes, kad kāds pēkšņi parāva mani aiz rokas. Es tīri vai palēcos gaisā.

— Anžela? — es čukstēju, un saņēmu mēmu atbildi, kad viņa mani apskāva. Es pastiepos pretī, bet viņa nenogaidījuši satvēra mani aiz rokas un aizvilka sev līdzi. Mums aizmugurē dūmos atskanēja balsis, pēc tam pēkšņi gauspistoles šāvieni un komandas. Es paklupu pār neredzamiem pakāpieniem, un gaidošas rokas ievilka mani pa durvju spraugu.

17. nod aļa

— Meklēšanas grupa… meklēšanas grupa… — vārdi neskaidri skanēja caur uzbrūkošo plīša lācīšu bļaurīgo rūkšanu. Es varētu atkauties no tiem, pat neskatoties uz to, ka zobenu vietā izmantotās ledeņu nūjiņas turpināja lūzt. Taču pat bez ledeņu nūjiņām, ātri iesper plīša lācītim pa vēderu, un viņš apgāžas, un nepaliek nekāda spēka.

Ar lācīšiem es varēju tikt galā arī viens, ja tikai viņu pusē nebūtu to nolādēto koka zaldātiņu. No viņiem iznāks labs ugunskurs, un tieši par to es arī domāju, taustoties pēc sērkociņa, kad viens no viņiem iedūra man rokā savas šautenes galā e-.ošo durkli. Pēc viņa dūriena, ' S samirkšķināju un atvēru acis. ieraudzīdams mani pētošo dakteri Mutfaku.

— Si trauksme, jāsaka, patiesi ir visneizdevīgākajā laikā. Es izdarīju jums injekciju hipnotisko narkotiku neitralizēšanai. - Vinč turēja šļirci, un es paberzēju roku tai vietā, kur viņš bija man iedūris. — īpaši neizdevīgā laikā.

— Es jau to nesarīkoju, — noburkšķēju, vēl nebūdams īsti pamodies un vēl aizvien alkdams izrēķināties ar plīša lācīšiem.

— Ārstēšana veicas labi, un visu atkal uzsākt no sākump v milzums laika. Es regresēju jūs līdz pašai bērnībai, un uh j īms v bijusi ļoti interesanta, lai neteiktu atbaidoša, bērnība! Jums jāļauj man aprakstīt šo gadījumu. Plīša lācīša simbolu, kas normāli personificē sevī siltumu un mājīgumu, jūsu nepanesamā zemapziņa ir pārveidojusi par…

— Vēlāk, dakter, ja atļausiet, — man palīgā nāca Anžela — kā zeltīta šarma iemiesojums viņa ierunājās no balkona, un viņas šai operācijai sniegtais auduma gabaliņš bija aptuveni taureņa spārna lielumā.

Es piecēlos sēdus un, vēl aizvien atrodoties narkotiku palieku varā, papurināju galvu. Telpa bija kolorīta un grezna, viena puse pavērsta uz balkonu ar zilām debesīm, un vēl zilāku okeānu aiz tām

Mēs uzturējāmies viesnīcas «Ringa Valiči» pašā augšējā stāvā, un šis hotelis — labākais Burādā — kam es pilnīgi spēju noticēt, atradās lagūnas centrā, un tam tuvoties varēja vienīgi pa gaisu vai ūdeni.

Tas ļāva mums laicīgi saņemt brīdinājumu par jebkādām nevēlamām vizītēm — tāds brīdinājums arī tikko bija saņemts. Rīcības plāns tika izstrādāts ļoti rūpīgi. Smadzeņu labošanas sesijas laikā man kājās, paredzot ārkārtēju gadījumu, bija uzvilktas peldbikses. Saķēru Anželu aiz rokas, un mēs aizrikšojām uz liftu. Kad iekāpām tajā, dzinēju troksnis mums virs galvām esošajā nosēšanās laukumā kļuva skaļāks un tuvāks. Ātrgaitas lifts uzņēma ātrumu; mēs turējāmies, ieķērušies rokturos.

— Tu jūties tam gatavs? — Anžela vaicāja.

— Vienkārši galva tāda miglaina, bet tas pāries. Tu domā, tas smadzeņu izsūcējs kaut ko saprot šajā lietā?

— Viņu uzskata par labāko planētas speciālistu. Ja vien kāds vispār to spēj, tad viņš iztaisnos Kraja ieliktos psihes izmežģījumus.

— Viņš varētu strādāt mazliet ātrāk. Jau trīs dienas, bet mēs vel aizvien neesam izkļuvuši no manas bērnības.

— Tu droši vien esi bijis «šausmīgs» zēns. Šis tas no tā, ko es dzirdēju…

Pirms vēl paguvu izdomāt kādu asu iebildumu, lifts iesvilpās un apstājās. Mēs izgājām ārā ūdens līmenī. No slēgta baseina uz okeānu veda trepes. Uzraugs gaidīja ar kaujas gatavībā esošiem akvalangiem, un, tos piesprādzējuši, mēs ienirām. Tieši uz grunti un pastaigā starp rifiem. Pat, ja viņi atnāks paskatīties, mūs šeit nekad neatrast. Ieslēdzu skaņu sakarus un izsaucu operatoru.

— Pārbaude ne pa jokam, — viņš man paziņoja. — Darīšu jums zināmu, kad viņi aizkļūs līdz apakšējam līmenim.

Mēs ar Anželu iebirām dziļāk. Apkārt pēkšņi sāka riņķot visās varavīksnes krāsās mirguļojošas zivtiņas, bet zaļie ūdensaugi zemu klanījās, kad peldējām garām. Ūdens bija tīrs un silts, un ātri atjaunoja manus spēkus, domas un možo garu. Mēs iepeldējām koraļļiem apaugušā alā, kuru bijām atraduši iepriekšējā pastaiaā. ur atlaidāmies zeltainajās smiltīs. Ar vienu roku es apņēmu Anželu, un viņa pieplaka man gan prieka pēc, gan arī tādēļ, lai maskas saskartos un mēs varētu sarunāties.

— Vai pa to laiku, kamēr doks lauzās cauri manai pelēkajai vielai, ir parādījies kaut kas jauns sakarā ar Krāju un viņa puišiem?

— Viņus atrada, tas arī viss. Tagad, kad pirmā iebrukuma stadija ir galā, klizantiešu bruņotie spēki, šķiet, izkārtojas okupācijai. Viņi pievāca sev visu milzīgo administratīvo ēku, ko sauc par Oktagonu, droši vien tāpēc, ka tai ir astoņas puses, un izmeta no turienes visus ārā. Liekas, ka viņi lielāko daļu administratīvo operāciju ir pārveduši uz turieni, un vienu no Kraja pelēkajiem ļaudīm redzēja tur ieejam. Un tieši tur viņi, visticamākais, arī ir ierakušies.

— Gribētos gan zināt, kāpēc viņi pametušio savu iepriekšējo rezidenci?

— Neapšaubāmi, baidoties no tevis un tavas nežēlīgās atriebības.

Es nosprauslojos, lai gan maskā to izdarīt ir pagrūti.

— Tu tikai tā saki, bet zvēru, tajā ir kas vairāk, nekā patiesības elements vien. Vajag dot nokautējošu sitienu šai klizantiešu operācijai vispār, taču pelēkajiem cilvēkiem ir jāpievērš īpaša uzmanība. Sākumā vajadzētu savaņģot vienu no viņiem. Man jāiekļūst šajā ēkā.

— Tu neko tamlīdzīgu nedarīsi, — viņa ieknieba man zem ribām, un es centos pasist malā viņas roku, taču zem ūdens tas ir neērti. Nolēmu apmierināties ar to, ka iekniebšu pats, bet viņu, pats par sevi saprotams, knaibīt ir daudz ērtāk, nekā mani. Kādu laiku nodarbojāmies ar šo spēli, līdz atminējos, ka viņa novērsusi manu uzmanību, un bez žēlastības atgriezos pie pārtrauktās sarunas.

— Kādēļ es nevaru pamēģināt iekļūt ēkā? Būšu nomaskēts, runāju klizantiski. Es zinu visu, kas un kā pie viņiem…

— Bet viņi zin, kas un kā ir pie tevis. Virs katras ieejas būs videokameras, kas visu ziņos kompjūteriem: tavu garumu, ķermeņa uzbūvi, svaru, gaitu, iemīļotos vārdiņus. Tu nevari nomaskēt visu, un tu to zini. Viņi noķers tevi tajā pat mirklī, kad tur ieiesi.

— Tu to saki tikai tādēļ, ka tā ir patiesība, — es norūcu. — Tādēļ domāju, ka tev ir labāks plāns?!

— Ir. Es runāju klizantiski, un par mani viņiem nav nekādu datu, un es esmu pieredzējis aģents, vienīgais uz šīs planētas, izņemot tevi.

— Nē.

— Kāpēc, tad uzreiz nē? — viņa sarauca pieri, un nākošais kniebiens jau bija daudz sāpīgāks.

— Es vienkārši rūpējos par tavu drošību.

Pēc tā viņa atmaiga: pat visgudrākā sieviete ir mazulis, kura mīl, ja viņai izrāda uzmanību, un pieglaudās man. Es jutos kā nelietis, kāds arī biju.

— Tu tomēr mīli mani, Džim, savā veidā — šausmīgā, bet ar mani viss būs kārtībā, redzēsi. Klizantiešu otrajā ešelonā ir maz sieviešu — nesaprotu, kā viņas var nēsāt šos kroplīgos mundierus, un mēs ar meitenēm sadabūjām vienu tādu. Viņas formā un ar apliecību es iekļūšu ēkā, atradīšu Krāju…

— Tu taču nedarīsi nekādas muļķības.

— Protams, ne.

— Brīnišķīgi.

ledīcās komunikatora signāls, un es to ieslēdzu.

— Meklēšanas grupa aizvācās, varat atgriezties.

Mēs lēnām, roku rokā, baudot mirkļus, sākām peldēt atpakaļ. Doktors Mutfaks gaidīja, kad mēs izlīdīsim no ūdens.

— Labi, turpināsim tur, kur apstājāmies, — viņa smaidā nebija nemaz siltuma. — Plīša lācīši, mums šeit ir tā jāizzondē simbolika, lai varētu pāriet pie vēlākām lietām.

Viņš nepacietīgi dauzīja kāju, kamēr mēs ar Anželu apskāvāmies. Pēc tam es atļāvu dakterim uzlikt man narkozi, jo negribēju, lai Anžela ievērotu, ka nervozēju. Pirms došanās ceļā, viņa pamāja ar roku un aizgāja pārģērbties, bet Mutfaks ielaida man rokā šļirci, viņa dvēselē nebija nekādas romantikas.

Mēs laikam nedaudz pavirzījāmies uz priekšu, jo, kad atkal pamodos, plīša lācīši bija jau izzuduši, un pēdējais atmiņā palikušais sapnis saistījās ar sprāgstošiem kosmiskajiem kuģiem un saules uzliesmojumiem.

Dakteris Mutfaks kravāja savus instrumentus, bet ārā, naksnīgajās debesīs izzuda pēdējā dienas atblāzma.

— Ļoti labi, — viņš sacīja. — Virzāmies uz priekšu normāli.

— Jūs jau uzrakāt kaut kādas Kraja iejaukšanās pēdas?

— Pēdas! — nāsis iepletās, un viņš iešņācās. — Tie ir kā apkaltu zābaku nospiedumi visā jūsu galvas smadzeņu garozā! Šie cilvēki miesnieki! Visur atmiņu bloki, amnēzijas pēdas, viltus atmiņas raksti. Šīs atmiņas — vienīgais, kam ir kāda klīniska vērtība, man jāuzzin, kādu tehniku viņi lietojuši. Tās ieliktas ļoti ātri, un tomēr ir neticami pilnīgas. Iesaistītas visas jūtas, un ļoti sīkas.

— To es neapzvērēšu.

— Es domāju, ka jūs nespēsiet atšķirt tās no īstajām atmiņām, lūk, cik spēcīga ir viņu tehnika. Es izdzēsu dažas lielākās, kas jūs uztrauca, turpmāk parūpēsimies arī par pārējām. Bet tagad paskatieties uz savām plaukstām un pastāstiet man par sarkanajām līnijām, kuras tur ieraudzīsiet.

— Tās izskatās vienkārši kā sarkanas līnijas, — es atbildēju. Pēc tam atminējos, kā atrados kamerā un nez kāda iemesla dēļ uzskatīju, ka man ir nocirstas plaukstas. — Nezinu, kādēļ. Tās bija vienkārši sarkanas līnijas. Viltus atmiņa?

— Jā, un īpaši atbaidoša.

Durvis atsprāga vaļā, ieskrēja Beiza, bet kad viņa traucās garām, es ieraudzīju viņas sejā šausmu izteiksmi. Pēkšņas bailes iesita man pa vēderu, un es piecēlos sēdus, skatoties, neko nejautājot, kamēr viņa ieslēdza televizoru.

legaismojās ekrāns, un es pēkšņi skatījos Krajā. Viņš runājot gandrīz vai smaidīja:

— Tas ir ieraksts, tas atkārtojas, — teica Beiza.

— … ka mēs gribam darīt viņam zināmu. Kādam no jums ir jāpazīst cilvēks vārdā Džeimss di Grīzs. Sazinieties ar viņu. Pasakiet, lai noklausās šo pārraidi. Šis ir paziņojums tev, di Grīz. Mēs gribam, lai tu atgrieztos. Te, pie manis ir Anžela. Viņa ir neskarta — pagaidām, un paliks tāda līdz rītausmai. Es piedāvāju tev sazināties ar mani un aprunāties.

Laipni lūdzam mājās, di Grīz!

18. nodaļa

Pēc tam es dažas minūtes atrados šoka sastingumā, bet tādā stāvoklī labāk jūtos vienatnē. Beiza izrādījās pietiekami saprotoša. Uz apziņas sliekšņa gailošā doma beidzot parādījās visā spožumā. Man nāksies padoties un atkal pieņemt kakla siksnu — no tā izbēgt nevarēja. Atmiņas par to nebija īpaši patīkamas — faktiski manas smadzenes galvaskausā sāka konvulsīvi raustīties.

Pēdējā laikā manai pelēkajai vielai bija gājuši cauri pārāk daudzi pārdzīvojumi, un es nevēlējos to atkārtošanu, bet tomēr tas bija neizbēgami. Kakla siksna un spīdzināšanas kaste bija mana plāna daļa — tās nāksies neitralizēt. Un tas nebūt nebūs viegli.

Es pārdomāju visus iespējamos variantus un kad uzbrukuma plāna melnraksts bija gatavs, aizsūtīju pēc Beizas, un paziņoju, ka gribu padoties.

— Jūs nevarat! — zvēru, ka šajās brīnišķīgajās lielajās acīs atmirdzēja asaras. — Atdot sevi tiem sātaniem, lai izglābtu sievieti. Ja vien visi šīs planētas vīrieši būtu līdzīgi jums. Tam nav iespējams noticēt…

Es pretojos impulsam izbaudīt nelielu sievietes sajūsminātību un aizgriezos, lai atvērtu vienu konteineru ar nogalināšanas rīkiem. Ieraugot granātas, Beiza ar interesi paskatījās manī.

— Tā būs operācijas otrā daļa, — es viņai paskaidroju. Par pirmo es parūpēšos pats, tā būs iekļūšana ēkā un Anželas atbrīvošana. Es ceru arī sagūstīt pelēko cilvēku, bet, ja tas mani aizkavēs, tad šo operācijas daļu atliksim uz nākošo reizi. Operācijas otrā daļa būs izkļūšana no Oktagona, un tam vajadzēs jūsu palīdzību. Man ir nepieciešams ēkas plāns; gribu parunāt ar kādu, kas labi zin, kur kas atrodas, varbūt ar kādu no štata remontstrādniekiem, lai varētu atrast vājās vietas. Vai jūs varat to izdarīt tagad?

— Tūliņ pat, — viņa atsaucās, aizskriedama. Uzticama gan mūsu meitene Beiza. Sāku rakņāties pa konteineru.

Kad mēs bijām gatavi doties ceļā, līdz rītausmai atlika vairs tikai pāris stundas.

Es pabeidzu savas operācijas daļas izstrādi, kaut arī noorganizēt bēgšanu nebija tik viegli. To nelielo spēku priekšā, ko varējām savākt, Oktagons ļoti stipri līdzinājās cietoksnim. Un mums ļoti traucēja jebkādu gaisa kuģu un smagā bruņojuma trūkums. Liekas, neeksistēja neviena izeja ne pa gaisu, nedz zemi. Bet kāds no štata remontstrādniekiem, kuru bijām atraduši un atvilkuši šurp, ar drebošu roku atzīmēja plānā glābjošu spraudziņu.

— Kabeļu tauva, ser un mem, iet zem ielas un sienām un iziet subpagrabā 17. Liels tunelis kabeļiem, telefoniem un visiem pārējiem sakariem.

— Tas, protams, čumēs un mudžēs no «blaktīm», — es piezīmēju. — Taču, ja pareizi visu ieplānosim, tam nebūs nekādas nozīmes. Pierakstiet, lēdij, jo es nemīlu atkārtoties. Lūk, kā norisināsies šī operācija.

Kamēr paveicām pēdējos priekšdarbus, līdz rītausmai atlika vairs tikai minūtes divdesmit un es viss biju noplūdis aukstiem sviedriem. Kad pa video piezvanīju Krajam, priekšējās daļas jau devās uz izejas pozīcijām. Mūs savienoja uzreiz un es ierunājos ātrāk, nekā viņš paguva ko iebilst.

— Es nekavējoties gribu redzēt Anželu un parunāt ar viņu, gribu būt pārliecināts, ka viņa ir sveika un vesela.

Krajs nestrīdējās. Viņš to bija gaidījis. Anžela parādījās Ievas kostīmā, un viņai ap kaklu es ieraudzīju to pašu nīsto kakla siksnu ar augšup ejošiem vadiem.

— Ar tevi viss kārtībā?

— Tieši tik jauki, cik vien tas iespējams šādā izskatā un stāvoklī un vienā telpā ar šo izdzimteni.

— Ar tevi neko nav izdarījuši?

— Pagaidām neko, ja neskaita to, ka mani vardarbīgi izģērba un uzmauca kaklā šo kakla siksnu, piestiprinot vadu pie griestiem tā, lai es nevarētu aizbēgt. Bet tu vari iedomāties, kādus draudus izteica šis pretīgais subjekts. Nedomāju, ka ar tādām smadzenēm spētu nodzīvot kaut minūti.

Viņa sastinga, acis izvalbījās, lai gan neaizvērās. — Krajs iešļircināja viņai nervu spīdzināšanas zāles. Tai mirklī es sapratu — ja Krajs nonāks manās rokās, viņam ir beigas. Viņa seja atkal parādījās ekrānā, un ar piespiešanos, uz kādu nekad nebiju uzskatījis sevi par spējīgu, mierīgi skatījos viņā un klusēju.

— Tagad tu ieradīsies pie manis, di Grīz, un padosies. Tev ir atlikušas vairs dažas minūtes. Tu zini, ko izdarīšu ar tavu sievu, ja neieradīsies. Ja padosies, viņu uzreiz atlaidīs.

— Kādas man ir garantijas, ka jūs turēsiet vārdu?

— Nekādas! Bet tev nav izvēles, vai ne tā?

— Es tur būšu, — teicu pēc iespējas mierīgāk un videofonu izslēdzu ne ātrāk, kā dzirdēju Anželas izsaucienu aiz kadra: — Nē!

— Vai drēbes jau ir izžuvušas? — es prasīju, velkot nost kreklu un zābakus.

— Nupat jau būs sausas, — Beiza atbildēja. Viņa un vēl kāda meitene turēja fēnus virs klizantiešu uniformas, kuru šim gadījumam biju izvēlējies. Tā bija caurcaurēm izmērcēta ķimikātu vannā un tagad steidzami tika žāvēta.

— Pietiks! Mes nevaram vairs ilgāk gaidīt.

Palika daži mitri plankumi, taču tam nebija nozīmes. Lejā pie viesnīcas mūs gaidīja rūcošs kuteris. Pagaidām viss gāja labi. Bet krastā stāvēja automobilis ar doktoru Mutfaku uz aizmugurējā sēdekļa. Viņš turēja uz ceļiem melnu koferīti un kaut ko burkšķēja zem deguna.

— Nepatīk man tas, — viņš norūca. — Tā ir ārsta ētikas kodeksa pārkāpšana.

— Karš — ikviena kodeksa pārkāpšana, ētiskā vai morālā — kroplība, pret kuru visi līdzekļi labi. Izdariet to, ko no jums prasu.

— Es to izdarīšu, nevar būt pat runas, taču cilvēkam ir atļauts izteikt piezīmes par darāmā ētisko pusi.

— Piezīmes izsakiet vesels, tomēr piepildiet arī šļirci.

Mēs apstājāmies blakusielā. Aiz stūra atradās Oktagons…

— Katalizatoru, — es teicu. — Un neizlejiet ne lāsīti. Tikai zem padusēm, tur, kur mitrumu neievēros.

Es pacēlu abas rokas un sajutu no konteinera nākušā šķidruma siltumu, bet pēc tam ātri tās nolaidu, iespiežot mitro audumu starp padusēm. Pēc tam izlīdu no mašīnas un iebāzu slapjo roku pa lodziņu. Man ādā iedūrās adata — lieta darīta. Griežoties gar stūri, dzirdēju, kā aizbrauc automobilis.

Gluži kā kalns manā priekšā iezīmējās Oktagons, aiz tā debesīs sāka svīst gaismiņa. Bijām novilkuši līdz pēdējam. Pie nama stāvēja divi pelēkie cilvēki. Tiem abiem bija no makstīm vēl neizvilktās gaus- pistoles. Viņi izskatījās ļoti pašpārliecināti. Es piegāju klāt, un viens no viņiem piesprādzēja man pie delnas roku dzelžus un ieveda pa durvīm, garām diviem klusējošiem sargkareivjiem.

Kāpjot augšā pa kāpnēm, es paklupu un sāku daudz uzmanīgāk skatīties zem kājām. Injekcija sāka iedarboties. Man negribējās neko runāt, bet mani konvojnieki, kā jau pierasts, to negribēja vispār nekad.

Viņi iegrūda mani istabā. Tur viņi izvilka savus lielgabalus un, kamēr noņēma rokudzelžus, turēja tos pavērstus pret mani.

— Apģērbu nost, — viens no viņiem pavēlēja.

Vajadzēja piepūlēties, lai nepasmaidītu. Blakus atradās fluoroskops un cita aparatūra, lai mani pārbaudītu. Šie subjekti bija palikuši uzticīgi šablonam, sekojot tai pat shēmai, tai pat rutīnai, kuru piemēroja jau tad, kad sagūstīja mani pirmo reizi. Vai tiešām viņi neapjēdza, ka rutīna bija lamatas un zaudēta spēle?

Nē, neapjēdza. Neveikli novilku drēbes un ļāvu viņiem padarboties ap sevi.

Viņi, protams, neko neatrada — atrast jau nebija ko. Vai, pareizāk, bija gan viena lieta, kuru, kā es cerēju, viņiem neizdosies neatrast. Tā arī notika.

Pārbaude vilkās lēnām, un es nevarēju vien sagaidīt tās beigas. No narkotikām galvā sāka savilkties migla, es jutos kā vatē ietīts. Injekcija droši vien bija sasniegusi savas iedarbības apogeju un drīz sāks atslābt. Iecerēto pasākumu nepieciešams paveikt, kamēr narkotikas darbojas maksimāli efektīgi, citādi visi priekšdarbi izrādīsies velti.

Uzvilkt šo, — pavēlēja koksejainais konvojnieks, un pameta man jau pazīstamo caurspīdīgo apģērbu. Pieliecos to pacelt — un man nācās apslēpt smaidu, kuru nevarēju noturēt. Darīts!

Viņi pacietīgi gaidīja, kamēr es nopūlējos ap drānām. Uzmanīgi sekoju saviem pirkstiem, lai droši zinātu, ka tie veic savu uzdevumu. Kad ap manu kaklu sasprādzēja kakla siksnu, es tik tikko atviegloti nenopūtos.

Viss gāja gandrīz pēc plāna, plus mīnus piecas sekundes. Kad viens no sargiem paņēma spīdzināšanas kasti, es zemu noliecu galvu, sekojot savām kājām, lai nepakluptu. Ja tas radīja nomāktības ilūziju, jo labāk. Mēs gājām pa garu gaiteni gar kāpnēm, un es domās atzīmēju to izvietojumu, lai iegūtu aptuvenu priekšstatu par attālumu, kas mūs šķīra no ceļojuma galamērķa.

Kraja midzenis! Viņš gaidīja aiz rakstāmgalda tik pat pacietīgi un neemocionāli kā zirneklis savā tīmeklī. Anžela sēdēja viņa priekšā ar griestiem piekarinātu moku kasti kaklā.

— Ar tevi viss kārtībā? — es prasīju, ienākdams pa durvīm.

— Protams. Nekas nav noticis. Tev nevajadzēja gan šurp nākt.

Līdzko es to izdzirdēju, tā pievērsu uzmanību Krajam, neaizmirstot

arī par sargu, kurš pievēra aiz mums durvis.

— Tagad jūs viņu atlaidīsiet, vai ne?

— Protams, ne. No tā mums nebūtu nekāda labuma, — runājot viņa sejas izteiksme ne drusciņ neizmainījās.

— Es arī nemaz nedomāju, ka atlaidīsiet. Vai jūs varētu pateikt, kā noķērāt viņu?

— Jūsu atmiņā bija precīzs jūsu sievas apraksts, un kad konstatējām, ka bēgšanā palīdzēja divas sievietes, gluži dabiski, pieņēmām, ka viena no tām varētu būt šī pati Anžela. Kompjūters atpazina viņu, tiklīdz tā ienāca ēkā.

— Mēs izdarījām lielu muļķību, tā riskējot, — es teicu, pagriezdamies ar seju pret Anželu, bet skatoties uz sargu. Viņš jau gatavojās kuru katru brīdi piekarināt manu kasti pie otra āķa griestos. Ja viņš to izdarīs — mēs esam lamatās.

Viss, ko varēju iespēt — mesties viņam virsū.

— Apstādiniet viņu! — iesaucās Krajs, un sargs, uzmetis man acis, ātri nospieda rindu sarkanu podziņu kastes vākā.

Nesākšu izlikties, ka tā bija patīkama sajūta. Sāpes bija pietiekami spēcīgas, lai nelabums plēstu manu kuņģi un sasietu mezglos muskuļus. Ieņemtās narkotikas bloķēja lielāko daļu sāpju, bet ne visas. Droši vien eksistēja dažas nervu takas, kas bija pieejamas šai kontrolei. Acis pieplūda ar asarām un caur to plīvuram varēju izšķirt savā priekšā zābaku un formas bikšu staru. Slikti.

Bet pēc tam sarga roka, kad viņš pieliecās, lai paceltu mani aiz apkakles. Es aši situ ar izstieptu vidējo pirkstu un ieskrāpēju viņam ādu uz delnas. Viņš tikai nodrebēja un turpināja liekties, līdz nokrita man blakus, izmetis vadības kasti. Tā nokrita tik tuvu, ka varēju aizsniegt un uzsist pa melno pogu.

Vienā mirklī sāpes izbeidzās. Es sāku rāpot un velties, cīnoties ar mezglā savilktajiem muskuļiem un cenšoties piecelties kājās.

Dažus mirkļus pēc tam, kad uzbruku sargam, situācija bija strauji izmainījusies. Anžela, turoties pie kakla siksnas un sāpēs locoties.

gulēja šķērsām pāri Kraja galdam. Pats Krajs stāvēja uz ceļiem aiz galda un stiepās pēc pistoles.

Es metos Krajam virsū tajā brīdī, kad viņš to pacēla. Es nokavēšu! Metos uz priekšu pārāk vēlu, viņš pagūs izšaut un ar to pašu pasaciņai būs beigas.

Bet tieši šai brīdī nodārdēja attāls sprādziens, nodrebēja grīda, no griestiem sāka birt putekļi un plastikas gabaliņi, apgaismojums iemir- gojās. Krajs to negaidīja, bet es šo vitāli svarīgo mirkli biju gaidījis, aizslīdēju pāri galdam un mans nags nočirkstēja pa viņa ādu.

Krajs izšāva, bet lode caururba pretējo sienu, jo šāviena brīdī viņš saļima bez samaņas. Anžela droši vien bija uzbrukusi viņam tajā pat mirklī, kad es uzbruku sargam, lekārusies vadā, viņa uzmeta kājas pietiekami augstu, lai iedodu Krajam vienu kārtīgu spērienu, kas viņu notrieca uz grīdas. Viņš atriebās, pieķerdamies tālvadībai ātrāk, nekā pistolei, un šis nelielais sadisma ekscess deva man iespēju tikt viņam klāt. Bet Anžela tagad maksāja par to.

Kad uzlīdu uz galda viņai blakus, nevarēju skatīties uz locošos ķermeni. Kraja krēsla priekšā atradās milzums pogu, es nesāku tās studēt, bet vienkārši atkabināju un izslēdzu kasti.

Anžela atvēra acis un gulēja nekustēdamās, kamēr rakņājos pa galda atvilktnēm, viņa vienkārši skatījās uz mani.

— Mīļais, tu neapšaubāmi esi ģēnijs! — viņa vārgi teica. Es atradu atslēgas un noliecos, lai atslēgtu kakla siksnu. — Kā tu to izdarīji?

— Pārspēju viņus viltībā, tas arī viss. Viņi neatrada manās drēbēs nekādus ieročus, tāpēc, ka pats apģērbs bija ierocis. Audums bija piesūcināts ar tanturalīnu, kas to pārvērta varenā sprāgstvielā. Es uzlēju drēbei šķidru katalizatoru zem padusēm, kur siltums tam neļāva reaģēt.

Kamēr biju formas tērpā, nekas nenotika, bet, tiklīdz viņi piespieda mani to novilkt — es biju pārliecināts, ka viņiem tas noteikti ir jādara — katalizators atdzisdams sāka darboties, un kad sasniedza kritisko punktu…

— Bums, un viss uzsprāga. Mans ģēnijs, — kad kakla siksna bija atvērusies, viņa pievilka mani sev klāt un dāvāja karstu skūpstu, kam es kādu laiku abildēju, fīdz atcerējos, kur atrodamies. Viņa ne visai droši piecēlās sēdus un mēģināja ielikt atslēgu manā kakla siksnā.

— Un tev, esmu pārliecināta, ir arī kāds asprātīgs izskaidrojums, kā tu nogalināji šos trakos?

— Viņi vēl nav beigti, vienkārši bez samaņas. Es uzasināju vienu nagu, bet pēc tam ieziedu to ar kalanītu.

— Protams! Tas ar aci nav saskatāms un atklāt kaut niecīgākās tā pēdas var vienīgi ar spektroanalīzi. Bet ar to ir vairāk kā pietiekoši, lai novestu saskrāpēto bezsamaņā. Kas tālāk?

— Telefona zvans, lai uzsāktu otro operācijas fāzi, ja sprādziens nebūs dzirdēts ārpus ēkas. Viņiem gan ir noklausīšanās ierīces… Pirms paguvu pabeigt frāzi, gaisma nodzisa. Tā kā šī istaba bija tumša, es apmaldījos un nokritu, pazaudēdams kontaktu ar realitāti.

— Anžela, — es pasaucu, jauzdams aizsmakumu savā balsī, — mani līdz matu galiņiem piesūknēja ar narkotikām, kas atslēdz gandrīz visus sāpju centrus. Tādēļ es arī spēju tikt galā ar sargu, neskatoties uz to, ka viņš ieslēdza elektrošoka kasti. Taču esmu kļuvis galīgi stīvs. Viss, ko varu darīt tumsā, ir klausīties, tev nāksies man palīdzēt.

— Kas man jādara?

— Atrod Krāju un atvelc viņu pie manis. Jāpaskatās, vai mēs nevaram viņu paķert fīdzi.

Anžela izvilka viņu no galdapakšas, spriežot pēc trokšņa, ne īpaši maigi, un palīdzēja uzvelt to man uz pleciem.

— Bet tagad izved mūs no šejienes. Tev nāksies mani vest, jo esmu pilnīgi nespējīgs pārvietoties šajā tumsā. Pārej gaiteņa otrā pusē, bet pēc tam pa kreisi, apmēram metrus četrdesmit, līdz iziesi pie kāpnēm, bet pēc tam līdz pašam galam lejā pa tām.

Anžela paņēma m?ni aiz rokas un mēs devāmies ceļā. Es kaut kur ietriecos, taču tā nebi,a viņas vaina, jo vēl nebija atjaunojusies taustes sajūta. Pa gaiteni virzījāmies vieglāk un ātrāk, jo tur viņa ar vienu roku turējās pie sienas. Tālumā atskanēja balsis un divi trīs cerīgi kaucieni. Mana sprāgstošā garderobe nodrošināja tīri nesliktu uzmanību novēršošu darbību, bet tumsā tas vispār bija lieliski. Pēc tam, tieši tajā mirklī, kad apsveicu pats sevi ar labu izdošanos, iemirgojās un iedegās gaisma.

Mēs apstājāmies, spilgtajā gaismā pamiruši un acis miegdami, jūtoties kā aktieri uz skatuves. Un, mazākais, ducis skatītāju, bet viņi visi mūs ignorēja, aizņemti ar savām nelaimēm un tik tikko apjauzdami viens otra klātbūtni. Mundierī tērpts resns ierēdnis ar šausmās ieplestām acīm uzskrēja mums virsū, pat neievērojis.

— Pie kāpnēm, ātri. — Es nokomandēju, un laidos aulekšiem ar lēkājošo Krāju plecos.

Tas, protams, bija pārāk labi, lai turpinātos ilgi. Avārijas apgaismojums iemirguļojās un sarkanīgā krēsla gatavojās izdzist pavisam. Tomēr mums pretim nākošajam kareivim bija pietiekami daudz laika apskatīties un pārdomāt, kas viņa priekšā notiek. Beidzot viņam pie- leca, ka kaut kas nav īsti kā nākas, un, izrāvis gauspistoli, viņš uzkliedza:

— Stāt!

Anžela savu revolveri bija turējusi gatavībā. Atskanēja viens pats šāviens un kareivis nokrita. Mēs aizkļuvām līdz kāpnēm, kad izdzisa gaisma.

Kāpšanas laikā manevrēt bija pagrūti, lai gan dažas sajūtas sāka atgriezties. Zināmā mērā es jau pats varēju sataustīt ceļu. Tomēr vienreiz izlaidu no rokām Krāju un, drusku pasmējušies, mēs viņu noripi- nājām lejā, bet pēc brīža es paklupu un, uzkritu virsū Anželai un mēs gandrīz nolidojām lejup ar galvām pa priekšu. Pēc tam sākām iet uzmanīgāk un vienu kāpņu laukumiņu zemāk kāds teica:

— Mēs gaidām, lai jūs izvestu laukā. Tikai stāviet, nekustieties.

Tā bija sievietes balss, un pie tam vēl nerunāja klizantiski, pretējā

gadījumā Anžela būtu iznīcinājusi visus uz kāpnēm stāvošos. Pēc mirkļa kādas rokas pieskārās manai galvai un uzlika smagas brilles. Tagad varēju visu redzēt asā kontrastā. Tās bija infrasarkanās brilles, bet mūs gaidošajai meitenei rokā atradās infrasarkanais starmetis. Sākām skriet, tad viņa kādu izsauca pa rāciju. Kāpņu galā mūs gaidīja Beiza.

— Lai jūs nepazaudētu, mēs izlikām cilvēkus uz visām kāpnēm. Tagad tie atgriežas.

Viņi savāca Krāju. Nejutu ne sāpes, ne nogurumu, taču pēc savu muskuļu vibrācijas jau paredzēju smagas sāpes, kad izbeigsies narkotiku iedarbība. Ātrā riksī mēs jozām uz dienesta tuneļa atvērtajiem žokļiem.

Uz turieni, — norādīja Beiza, — otrā galā gaida mašīnas.

19. nodaļa

Es stenēju pie katras kustības. Nedaudz skaļāk un teatrālāk, nekā vajadzēja, tomēr tas novērsa Anželas uzmanību no pašas nepatikšanām, liekot justies man nepieciešamai. Viņa klukstēja kā cāļu māte, apzinīgi liekot zem galvas spilvenus, ielejot man sāpju remdētāju un griežot augļus mazos gabaliņos.

Cerēju, ka šie sievas pienākumi neļaus viņai atcerēties spīdzināšanas kasti.

Istabā ieplūstošais gaiss bija silts, bet debesis kā vienmēr zilas.

— Vai ir kādi zaudējumi? — pajautāju.

— Nekādu, par kuriem būtu vērts runāt. Nedaudz apdegumu un skrambu, un daži viegli ievainojumi avangarda vidū. Viss norisinājās punkts punktā, kā tu biji ieplānojis. Tiklīdz meitenes izdzirdēja sprādzienu, viņas sajauca visus telefona vadus un radīja līnijā drausmīgu mudžekli. Pēc tam viņas izgāja pa tuneli un izslēdza avārijas apgaismojumu. Pārējo tu zini, jo izrādījies pietiekami laipns, lai nenokristu zemē, kamēr nebijām noļuvuši līdz mašīnām

— Es būtu bijis laimīgs to izdarīt ātrāk, taču mani nemaz nesajūsmināja doma, ka tikšu vilkts pa caurulēm. Beiz, tavas amazones, šķiet, vēl arvien nav visai augstās domās par vīriešiem. Varbūt viņas padarīs mani par goda meiteni?

— Labāk pieskatīsim, lai viņas tev neizdara ko citu. Nesen zvanīja dakteris Mutfaks un teica, ka ar Krāju jau var aprunāties.

— Tad ejam. Es ilgi un ar nepacietību gaidīju šo sarunu.

Izlīdu no gultas, manas locītavas iekrakšķējās, jutos kā tūkstošgadīgs vecītis. Man, tāpat arī Anželai, mugurā bija peldu kostīmi ar visiem piederumiem. Greznajā viesnīcā «Ringa» neoficiāls izskats bija reglamentā. Tādējādi, glābjot dzīvības, varēsim ienirt, ja tuvumā atkal parādīsies kareivji.

— Kas notiks, ja ar pārbaudi ieradīsies klizantieši? Ir plāns, kā noslēpt Krāju?

— Noslēpt — pats piemērotākais vārds. Tā kā viņš ir bez samaņas, viņu iespējams glabāt kāda ledusskapja dziļumos. Laba doma, īpaši, ja par viņu aizmirsīs un tur atstās.

— Atriebību — pēc tam, tagad — informāciju. Interesanti, kādus apburošus faktorus mūsu svešajā ir atklājis doks.

— Viņš nav svešais, — doktors Mutfaks uzstāja. Kamēr gulēju, viņš strādāja ar mazu, bet pilnībā apgādātu laboratoriju, kas bija viesnīcas minihospitāļa daļa. — Par to es varu likt ķīlā savu reputāciju.

— Vienīgā jūsu reputācija, kas man zināma, ir smadzeņu izspiedēja reputācija, — es sacīju. — Vai tad jūs varat būt pārliecināts?

— Es necietīšu, ka mani apvaino citplanētieši! — dakteris iekliedzās, niknumā tik ļoti izsliedamies, ka viņa pakausis gandrīz sasniedza manu plecu. — Pie apvainojumiem no sieviešu puses esmu jau pieradis, bet no citplanētieša… Tur, kur jūs tikāt radīts, vajadzētu zināt, ka visas medicīniskās izglītības bāze ir bioloģijas un fizioloģijas pamati. Ir sagadījies, ka mans hobijs ir citoloģija. Es varētu jums parādīt šūnas, kuras liktu pārsteigumā iekliegties, tādēļ zinu, ko runāju! Šī subjekta šūnas ir pilnībā cilvēciskas, tādējādi viņš ir cilvēks. Dzīvotspējīgs «Homo Sapiens».

— Bet atšķirības: tāds svešādums, ķermeņa zemā temperatūra, emociju trūkums un tā tālāk…

— Viss pilnībā cilvēcības un cilvēku valsts variantu ietvaros. Cilvēcei ir ļoti lielas adaptācijas spējas un paaudzes, kas izaugušas citos apstākļos, labi pielāgojas. Literatūrā ir minēti daudz eksotiskāki piemēri par mūsu indivīdu.

— Tātad, arī robots viņš nevar būt? — plaši iepletusi acis, nevainīgi prasīja Anžela, un palēca malā, kad es izstiepu roku, lai viņu saķertu. Manas teorijas, šķiet, īpaši augstu te nekotējās.

— Kad mēs varēsim ar viņu aprunāties? — vaicāju. — Drīz, drīz.

— Vai drīkstu painteresēties, ko jūs izdarījāt, lai piespiestu viņu atbildēt uz jautājumiem?

— Labs jautājums. — Mutfaks pieglauda savu sudrabaino bārdu ar tādu izteiksmi, it kā gatavotos atklāt medicīnas brīnumus profānam.

— Par cik tieši šis cilvēks ir atbildīgs par iejaukšanos jūsu smadzeņu darbībā, es nejutu to, ko pierasts saukt par ārsta atbildību pacienta priekšā, īpaši jau tad, ja pacients palīdzējis organizēt iebrukumu manā dzimtajā planētā.

— Tas ir labi no jūsu puses, dok.

— Tādējādi es nejutu ne mazākās šaubas, kad!?]»«•> normālos domāšanas procesus mūsu, bet ne viņa labā. To izdarīt nebija viegli. Un es jutu līdzīgu morālu pārkāpumu tam, kāds tika izdarīts ar jums. Tomēr atbildību uzņemšos pats.

Man palīdzēja tas, ka atgādāšanas brīdī viņš bija bez samaņas. Es ieliku viltus atmiņas un izsaucu regresu attiecībā pret cilvēkiem un emocijām, uzstādīju atmiņu blokus un vispār izdarīju virkni šausmīgu lietu, par kurām līdz pat mūža beigām nesīšu krustu — atbildības krustu.

Doktors Mutfaks izskatījās tā, it kā kuru katru mirkli varētu sākt raudāt, un es paplikšķināju viņam pa plecu.

— Jūs, dakter, esat frontes priekšējās līnijas kareivis, kas visu dara uzvarai, un mēs jūs par to ļoti cienām.

— Es gan ne, tomēr nesākšu tagad par to uztraukties, — viņš nopurinājās un atkal kļuva zinātnes cilvēks. — Pēc dažām minūtēm gribu izvest pacientu no dziļa transa. Viņš izskatīsies pamodies, taču apziņa neorientēsies apkārtējā vidē. Viņa emocijas būs apmēram ieinteresēta divgadīga zēna līmenī. Atcerieties to! Pārāk neforsējiet ar jautājumiem un neizturieties naidīgi. Viņš no visas sirds centīsies palīdzēt, taču pieeja informācijai daudzos gadījumos nebūs viegla. Esiet pretimnākoši un pārfrāzējiet jautājumu. Jūs esat gatavi?

— Domāju, jā, — es teicu, lai gan ar lielām grūtībām varēju iedomāties Krāju izpalīdzīga zēna veidolā.

Mēs ar Anželu soļojām aiz daktera uz blāvi apgaismoto hospitāļa palātu. Kad ienācām, pie gultas sēdošais sanitārs piecēlās. Mutfaks ieregulēja apgaismojumu tā, lai lielākā daļa kristu uz Krāju. 3et pēc tam izdarīja viņam injekciju.

— Tam jāiedarbojas ātri, — viņš paskaidroja.

Kraja acis bija aizvērtas, seja atslābusi un nekustīga. Viņa galvaskausu ietina marles saites, no kuru apakšas uz blakus stāvošo iekārtu stiepās vadi.

— Mosties, Krāj, mosties, — paklusu teica ārsts.

Kraja seja nodrebēja, vaigi noraustījās un acis pavērās. Sejā bija bezrūpīga miera izteiksme, bet lūpās vāja smaida pēdas. — Kā tevi sauc?

— Krajs, — viņš klusu ierunājās zēniskā balsī. Nebija ne miņas no pretošanās.

— No kurienes tu ieradies?

Viņš sarauca pieri, mirkšķinot acis un skatoties manī, izdvesa kaut kādas skaņas. Anžela noliecās un, draudzīgi papliķējusi viņam pa roku, ierunājās:

— Tev ir jānomierinās, nesteidzies. Tu šeit ieradies no Klizantas, pareizi?

— Pareizi, — viņš pamāja un pasmaidīja.

— Bet tagad padomā, tev taču ir laba atmiņa, tu esi dzimis uz Klizantas? — Es…, manuprāt, ne. Es biju tur, dakter, ilgu laiku, taču dzimis neesmu tur. Es piedzimu mājās.

— Mājās — tas ir uz citas planētas, citā pasaulē?

— Pareizi.

— Vai tu nevarētu man pateikt — kam līdzinās tavas mājas?

— Aukstumam.

Kad tas tika pateikts, viņa balss bija tik pat ledaina kā šis vārds, vairāk līdzīga iepriekšējā Kraja balsij, un viņa seja pakāpeniski izmainījās, atspoguļodama domas, kuras kā atbalss atsaucās viņa vārdiem.

— Vienmēr aukstums. Nekā zaļa, nekas neaug, vienmēr aukstums. Nākas mīlēt aukstumu, bet es nekad neesmu to mīlējis, lai gan sadzīvot varu. Ir siltas planētas un daudzi no mums aizbrauc uz tām. Bet mūsu nav daudz. Mēs ne īpaši bieži redzam viens otru, un nedomāju, ka mīlam cits citu, un kālab lai mīlētu? Sniegā, ledū un aukstumā nav ko mīlēt. Mēs ķeram zivis, tas arī viss, sniegā nekas nedzīvo, visa dzīvība ir jūrā. Reiz iebāzu roku ūdenī, tomēr ūdenī izdzīvot es nevaru. Turpretim tās var un mēs viņas ēdam. Ir arī siltākas planētas.

— Līdzīgas Klizantai? — es prasīju tik pat klusi kā Anžela. Viņš pasmaidīja.

Līdzīgas Klizantai. Visu laiku silts, pat karsts, pārāk karsts, taču man nav nekas pretim. Dīvaini redzēt uz sauszemes arī citus radījumus. izņemot cilvēkus. Un daudz zaļuma.

— Kā saucas mājas, aukstās mājas? — es nočukstēju.

Transformācija notika acumirklī. Krajs sāka locīties uz galda, viņa

seju sašķobīja dažādas grimases, acis plaši iepletās un stingi blenza vienā punktā. Doktors Mutfaks kliedza viņam, lai aizmirst jautājumu un guļ mierīgi, tai pat laikā cenzdamies iedurt adatu lēkājošajā rokā. Tomēr bija jau par vēlu. Manis izsauktā reakcija turpinājās un tikai īsu brīdi Kraja acīs parādījās kaut kas saprātīgs un arī naids, kad atjēdzies viņš saprata, kas notiek.

Bet tikai uz Tsu mirkli, pēc brīža viņa mugura izliecās mēmās spazmās un Krajs sabruka, sastindzis un nekustīgs.

— Miris, — paziņoja dakteris Mutfaks, uzmetis acis aparatūras rādītājiem.

— Sesija bija noderīga, — piezīmēja Anžela, pieiedama pie loga un atvilkdama aizkarus. — Laiks izpeldēties, ja tu, dārgais, jūties uz to spējīgs, bet pēc tam mums nāksies izdomāt paņēmienu, kā sadabūt doktoram citu pelēko cilvēku. Tagad, kad zinām, kādu sfēru nedrīkst aizskart, mēs piespiedīsim viņu nopratināšanas laikā izvilkt ilgāk.

— Es nevaru! — dakteris atsprāga. — Tikai ne to! Mēs viņu nogalinājām! Es viņu nogalināju! Viņam bija implantēta pavēle, kurai nav iespējams pretoties — nomirt, bet neatklāt, kur atrodas viņa planēta. To var ielikt — tiekšanos pēc nāves. Tagad es to ieraudzīju. Un vairāk negribu!

— Mēs esam audzināti dažādi, dakter, — mierīgi un bezkaislīgi piemetināja Anžela. — Es nošautu Krajam līdzīgu izdzimteni kaujā, un neizjūtu nekādas citas jūtas tādēļ vien, ka viņa nāve iestājās šādā veidā. Jūs zināt, kas viņš ir, un ko izdarījis.

Es neteicu neko. Biju vienisprātis ar abiem. Ar Anželu, kura redzēja Galaktikās džungļus ar to likumiem, un arī ar doktoru — humānistu, kurš bija izaudzis matriarhātā, stabilā un nemainīgā. Viņiem abiem bija taisnība. Interesants dzīvnieks ir cilvēks.

— Atpūtieties, dok, — es devu padomu. — Iedzeriet vienu no savām kapsulām. Jūs jau diennakti esat uz kājām un tas nāks tikai par labu. Mēs satiksimies, kad jūs pamodīsieties, bet līdz tam labi atpūtieties.

Es paņēmu Anželu aiz rokas un aizvedu prom no sadrūmušā mazā cilvēciņa, kurš satriekts blenza grīdā.

— Tev taču nav līdzjūtības pret šo izdzimteni? — jautāja Anžela. paužot man savas otršķirīgās rūpes, kas aptuveni nozīmēja: «Es nemeklēju nepatikšanas, bet, ja tās gribi — tu viņas arī dabūsi».

— Es? Uz to ir mazas izredzes, mīļā. Krajs ir tas, kurš nesen izritināja man smadzenēs dzeloņdrātis un mēģināja to pašu izdarīt arī ar tevi. Man vienīgi žēl, ka nevarējām izspiest ko vairāk, pirms viņš mūs pameta.

— Nākošais izstāstīs vairāk. Vismaz tagad mēs zinām, ka tava ideja ir pareiza. Viņi it kā nav svešie, tomēr nav arī Klizantas iedzīvotāji. Ja spēsim viņus iznīdēt tur, tad varēsim apturēt visu šo iebrukumu.

— Vieglāk iedomāties, nekā sasniegt. Labāk izpeldēsimies, bet pai to domāsim, kad atgriezīsimies, — pie dzēriena glāzes.

Ūdens atslābināja manus muskuļus, radīdama milzu izsalkumu un slāpes. Pa radio izsaucu kalpotājus un devu rīkojumu.

Kad iznācām no ūdens, mūs jau gaidīja gaļa un alus, kas tikai daļēji remdēja manu izsalkumu, tomēr deva iespēju aizkļūt līdz numuram un ķerties pie daudz izsmalcinātākām pusdienām.

Septiņi ēdieni: asā zupa burādiešu gaumē, gluži vai tīra uguns, zivs, gaļa un citas delikateses, pārāk lielā skaitā, lai pieminētu. Anžela mazliet ieēda un iemalkoja no savas glāzes, bet es tai laikā tiku galā ar lielāko daļu ēdienu.

Sātīgi paēdis, es nopūzdamies atslīgu krēslā.

— Visu pārdomāju — es paziņoju.

— Tu mani gandrīz vai piemuļķoji. Man likās, ka tu tikai šķini visu iekšā kā cūka pie siles.

— Tikai pietaupi savu humoru. Smags nakts darbs pelna labu ēdienu dienā. Klizanta, lūk, mūsu problēma, vai, drīzāk, pelēkie ļaudis, kuri tik stingri kontrolē tās ekonomiku. Varu saderēt, ja mēs spētu no viņiem atbrīvoties — Klizantai zudīs tik nepārvaramā interese par zvaigžņu iekarojumiem.

— Tas ir visai vienkārši: ieplānotu slepkavību programma. Viņu nevar būt īpaši daudz. Krajs pats par to teica. Vajag izrēķināties ar viņiem. Es ar prieku ķeršos pie šāda uzdevuma.

— O, nē, tu neķersies gan. Mana sieva nekļūs par algotu slepkavu. Tas nav tik vienkārši — ir fiziski, ir morāli. Pelēkie ļaudis var noorganizēt sev labu apsardzi. Bet tas — mērķis attaisno līdzekļus — ir bankrota politika. Tu redzēji, kas notika ar dakteri Mutfaku, kad viņš izmantoja savai morālei nepieņemamus līdzekļus. Mēs ar tevi, mana mīlestība, esam darināti no izturīgāka materiāla, tomēr arī mūs ietekmēs, ja uzsāksim slaktiņu…

Viņa nobāla un es nožēloju, ka viņai to teicu. Satvēru Anželas roku.

— Es negribēju runāt tādā nozīmē, es nerunāju par pagātni.

— Es zinu, bet tik un tā tas uzvandīja nepatīkamas atmiņas. Aizmirsīsim par slepkavībām. Ko vēl var darīt?

— Daudz ko. Esmu pārliecināts, ka ir iespēja sagraut izpletušos klizantiešu impēriju.

Anžela pacēla pie lūpām glāzi un viņas pierē parādījās apburoša grumbiņa.

— Kā būtu ar kontrrevolūciju un dumpju organizēšanu iekarotajās planētās? — viņa piedāvāja. — Ja klizantieši būs aizņemti ar cīņām tikko iekarotajās planētās, viņi neko īpaši nevarēs paplašināt savus īpašumus.

— t

Šī tauta pēc daudzām miera paaudzēm vairs psiholoģiski nav spējīga uz partizāņu karu. Es pat šaubos, vai klizantieši tik nežēlīgi reaģētu, ja vien viņus nepiespiestu visu organizējošie un pārvaldošie pelēkie cilvēki. Kareivji vienkārši izpilda pavēles, bet pavēļu izpildīšana vienmēr bijusi klizantiešu spēks. Mēs nekad neapturēsim šos ļaudis, cenšoties aiz viņu mugurām iedegt sīkus dumpjus. Tomēr tev ir taisnība par nepatikšanu radīšanu uz dažādām planētām… Visa klizantiešu ekonomika un kultūra ir radīta uz nepārtrauktu karu. Tas līdzinās kādai neprātīgai dzīvības formai, kurai jāturpinās un jāattīstās vai jāmirst. Pati par sevi Klizanta nevar būvēt un apgādāt savas flotes, tai vajag paļauties uz iekarotajām planētām. Šīs planētas atrodas pilnīgā Kli- zantas kontrolē, tādējādi ir spiestas pieņemt pasūtījumus un ražot produkciju, un iebrukumi veļas tālāk un tālāk, un neviens nevar apturēt šos iekarotājus.

— Es gribētu gan, lai klizantiešu iekarojumi būtu tās neprātīgās dzīvības formas, par kurām tu runā. Kaut kāda zaļa kroplīga jaunaudze. Mēs varētu to nīdēt ar visām saknēm, noraut dzinumus… — Viņa pārlauza uz pusēm mīkstu bulciņu, lai man nodemonstrētu, ko ar to domājusi, bet pēc tam nokoda gabaliņu.

Kad Anžela atkal sāka runāt, es sapratu, ka nepieciešams padomāt.

— Stop! — es pavēlēju. — Neko nerunā. Es domāju. Es kaut ko redzu, tas gandrīz jau ir šeit.

Pēc tam sāku staigāt turpu šurpu pa istabu, saskaitot divi un divi, iegūstot četri, pievienojot četri un iegūstot astoņi, un risināju citus tamlīdzīgus matemātikas un loģikas uzdevumus. Tapa skaidrs. Viss noskaidrojās, visas detaļas nostājās savās vietās, bet es sabruku krēslā un pieķēros glāzei.

— Esmu ģēnijs! — es paziņoju.

— Zinu. Tieši tādēļ arī izgāju pie tevis. Fiziski tu esi ļoti nepievilcīgs.

— Drīz tu lūgsi par to piedošanu, sieviete, bet tagad iedzersim par manu plānu un uzvaru.

Mēs saskandinājām un iedzērām.

— Par kādu plānu?

— Pagaidām vēl nevaru pateikt, izņemot faktu, ka tu par to ņirgāsies, jo tas vēl nav detalizēts. Taču tiks izstrādāts. Kā tu domā, vai pelēkie cilvēki ir paziņojuši par Kraja nolaupīšanu?

— Šaubos. Mēs neko neesam dzirdējuši pa komandtīklu, kuru noklausāmies. Un esmu pārliecināta, ka tas nebūt nav notikums, par kuru viņi gribētu informēt ierindas klizantiešus.

— Tā es arī domāju. Pievieno viņu egocentrisko attieksmi vienam pret otru. Esmu nolēmis izspēlēt faktu, ka par Krāju nav bijis plaša mēroga paziņojuma.

— Kā?

— Sadabū grimu un inventāru plastiskajai operācijai. Esmu nolēmis iekļūt kara bāzē Kraja izskatā. Man tur jāizdara vairākas svarīgas lietas.

Anžela jau gribēja protestēt, bet es pacēlu pirkstu un viņa apklusa. Gluži tāpat darīju es, kad viņa devās uz Oktagonu. Viņai nebija, ko teikt, un viņa to apzinājās.

Anžela aizgāja pēc pieprasītā inventāra.

20. nodaļa

Man bija vajadzīga klizantiešu pase un es to ieguvu visvienkāršākajā veidā — no ienaidnieka. Tā kā nebiju apmierināts ar grimēšanas darbu rezultātiem, operāciju nolēmu uzsākt pustumsā, kad apmānam piepalīdzēs vājais apgaismojums.

Ieģērbts Kraja mundierī un nesdams savu personīgo čemodāniņu, kopā ar Gamalu devos uz Oktagonu. Gamals bija palīgpolicijas spēku virsnieks, tas ir, vīrietis, jo lielāko daļu bruņoto spēku veidoja sievietes. Es gan būtu devis priekšroku kādai no meitenēm — viņas likās vairāk pārliecinātas par sevi, taču pašlaik uz planētas atradās vienīgi no vīriešiem sastāvošie bruņotie spēki. Saujiņa klizantiešu sieviešu nebija ņemamas vērā.

Gamals izskatījās mazliet nervozs un man nemaz nepatika kā viņš izbolīja acis, tomēr nācās vien iztikt.

— Tu saprati savu lomu? — es viņam jautāju, iegrūzdams parādes durvju dziļuma ēnā.

— Jā, ser, dabiski, ka sapratu.

Vai tik viņam neklabēja zobi? Grūti pateikt. Katram gadījumam izvilku mazu pudelīti, ko dakteris Mutfaks bija iedevis lietošanai ārkārtējā gadījumā.

— Paņem divas tabletītes, pārkod un norij. Tās ir laimes kapsulas, kam jāpaceļ tavs kaujinieciskais gars, neliekot dejot pa ielām.

— Es ne…

— Tagad tu «jā». Ņem ciet.

Viņš norija, un es aizšmaucu pie Oktagona, turoties ēnā un uzmanīgi lūrot gar stūriem, pirms uzsāku savu spēli. Pat tik vēlā stundā ēkas pagalmā iebrauca un no tā izbrauca mašīnas. Tomēr man tas nepalīdzēs.

Visbeidzot piebrauca neliela mašīna, izmeta divus virsniekus, bet pēc tam sakustējās manā virzienā. Visas sistēmas darbojās normāli. Izgāju uz ielas tieši tās priekšā un pamāju ar roku, automobilim nokauca bremzes un tas apstājās, gandrīz aizskāris mani ar priekšējiem bamperiem. Vadītājs izskatījās nobijies un es centos viņu noturēt šādā stāvokfī.

— Jūs vienmēr tā braucat?

— Nē, ser, bet…

— Pietaupi savas atvainošanās, mani tās neinteresē, — kamēr šoferis turpināja vārstīt muti, es iekāpu mašīnā un apsēdos viņam blakus. — Brauciet tālāk, es pateikšu, kur nogriezties.

— Ser, šī mašīna, es gribu teikt, ka…

Viens vienīgs ledaini krajisks acu skatiens lika viņam novīst kā ziediņam salā, un viņš iedarbināja mašīnu.

Tiklīdz izbraucām ārpus Oktagona redzamības robežām, es pavēlēju apturēt un saspiedu viņam zem deguna miega kapsulu. Biju pārliecināts, ka atpūta viņam netraucēs. Bet pēc tam aizvedu bijušo vadītāju uz vietu, kur gaidīja Gamals. Viņš atvēra stacionārās noliktavas durvis, un klizantiešu kareivi aiznesām uz turieni. Pēc kapsulas iedarbošanās viņš nogulēs līdz rītam. Kamēr Gamals pārģērbās jaunajā formā, es rūpīgi paliku gulošajam zem galvas un kājām papīra paciņas.

— Tu zini, kā jāvada šī mašīna? — prasīju.

— Vajadzētu zināt, tā ir viena no mūsu mašīnām, viņi ir to nozaguši un uzzīmējuši virsū savu netīro karogu.

— Atkal atgūtā kara trofeja! Bet tagad aizved mani uz kosmoostu. Un neapstājies pie vārtiem, vienkārši piebremzē un turpini braukt. Tas viss ir blefs, tā kā turi degunu gaisā un pacenties neizskatīties tik nobijies. Esi vīrietis.

— Es arī esmu vīrietis, — viņš nostenējās, — bet tā ir sieviešu darīšana. Nevaru saprast, kā vispār ļāvu sevi uz kaut ko tādu pierunāt.

— Aizveries un brauc, un iedzer vēl pāris tabletes.

Kosmoosta atradās mums priekšā un es vairāk uztraucos par savu

vadītāju, nevis par ko citu. Redzēju, kā viņi aizvācās no Kraja ceļa. Pieņēmu, ka Krāju pazīst visi, un tagad pārbaudīju šo teoriju dzīvē. Kad mēs parādījāmies, sargkareivji izstiepās miera stājā, seržants sāka kaut ko runāt, bet es viņu pārtraucu.

— Turieties tālāk no šī telefona. Es gribu aprunāties ar dažiem cilvēkiem un nevēlos, lai jūs viņus brīdinātu. Vai zināt, kas ar jums notiks, ja iedomāsieties nepaklausīt?

Pēdējos vārdus man nācās gandrīz izkliegt, jo Gamals piebremzēja tikai nedaudz un mēs aiztraucāmies garām sargiem. Tomēr viņi droši vien sadzirdēja, jo pat nemēģināja tuvoties telefonam. Pirmais solis.

— Es nevaru to izdarīt! — pēkšņi ieraudājās Gamals un sagrieza stūri, lai dotos atpakaļ uz vārtiem. — Es braucu mājās. Nekad neesmu jutis aicinājumu strādāt policijā, tās visas ir manas mātes idejas, kura gribēja meitiņu un iztaisīja no manis meiteņpuiku

Bet es gribēju būt vienkāršs mājsaimnieks, tāpat kā mans tēvs…

Vārti tuvojās milzīgā ātrumā, un es, nikni izlamājies, saspiedu viņa deguna priekšā miega kapsulu, tad strauji pārtvēru stūri. Vadīju mašīnu ar vienu roku un veicu vēl vienu pagriezienu, mēs aiztraucāmies naktī. Es pavilcinājos, apsverot, ko par redzēto nodomās sargkareivji. Cīnoties ar vadību, paguvu iebraukt mašīnu aiz viena no angāriem, pirms Gamala kāja noslīdēja no pedāļa un motors noslāpa.

Automobiļa aizmugurējā sēdeklī atradās kaut kādas kastes un ķīpas ar kareivju veļu. Es visu izmetu ārā, izņemot segas, ar kurām apklāju uz grīdas gulošo Gamalu.

Man laikam gan vajadzēja viņu nošaut vai vienkārši izmest ārā. Taču tā nebija viņa vaina, ka ir piedzimis par vīrieti matriarhātā. Kamēr neviens mašīnai netuvosies, mēs būsim drošībā. Taču par Kraja mašīnu neviens neizrādīja interesi. Piebraucu pie liela transporta kravas kuģa un apstājos tā patālāk no ieejas ugunīm. Tagad otrais solis.

— Jūs zināt, kas es esmu? — noprasīju pie trapa stāvošajam virsniekam. Mana balss bija auksta un tukša.

— Jā, ser, zinu. — Viņš stāvēja miera stājā, stingi skatīdamies sev priekšā.

— Lieliski, tad paziņojiet vecākajam mehāniķim, lai viņš sagaidītu mani uz «A» klāja.

— Viņa nav uz kuģa, ser.

— Es atzīmēšu šo kareivja pienākumu nepildīšanu, un jūs to paziņosiet, kad viņš atgriezīsies. Dodiet tad viņa palīgu.

Un, nepagodinājis viņu vairs ne ar skatu, aizsoļoju garām, bet kareivis pieleca pie telefona. Kad aizkļuvu līdz «A» klājam, mani tur jau gaidīja eļļainā kombinezonā tērpies mehāniķis, kurš nervozi slaucīja rokas lupatiņā.

— Atvainojiet, mēs izjaucam vienu no ģeneratoriem… — balss apsīka un apklusa pavisam, kad es caururbu viņu ar skatienu.

— Zinu, ka jums tas nav kārtībā, un tieši tādēļ arī esmu šeit Aizvediet mani uz mašīntelpu.

Viņš aizsteidzās, turpretī es, smagi lāčodams, devos nopakaļ. Tas izdosies pat vieglāk, nekā domāju. Kad ienācām, trīs nobāluši ierindnieki atrāva acis no ģeneratora iekšām.

— Izlieciet viņus ārā, — pavēlēju un man divreiz nenācās atkārtot.

Ieskatījos atvērtajā ģeneratorā un dziļdomīgi pamāju, it kā saprazdams, kas tur tiek labots. Apsekojot telpu, apstājos pie hiperdzinēja ģeneratora un uzmetu acis ar nepazīstamiem simboliem klātajai rūpnīcas markai.

— Kādēļ jūs izmantojat šo modeli?

Es vēl nekad nebiju redzējis mehāniķi, kurš nevarētu neko pateikt par ikvienu viņa uzraudzībā atrodošos mehānismu, un šis nebija izņēmums.

— Mēs zinām, ser, ka šis ir novecojis modelis. Taču maiņa neatnāca pietiekami ātri, lai to varētu uzstādīt un sabalansēt līdz lidojumam.

— Atnesiet man tehnisko izziņu grāmatu.

Tiklīdz viņš pagriezās ar muguru pret mani, es saspiedu čemodāna rokturi un rokā ieslīdēja spridzeklis. Es to uzstādīju uz četrdesmit minūtēm, iedarbināju un aktivizēju līmes molekulas tā apakšā. Pēc tam iegrūdu zem hiperdzinēja ģeneratora biezās statnes, kur to nevarēja ievērot.

Ātri pāršķirstījis atnesto izziņu grāmatu un daudznozīmīgi pasmīkņājis par dažām lapām, es to atdevu atpakaļ. Sajutu kaunu, ka darbiņš izrādījās tik viegls.

— Parūpējieties, lai darbs tiktu pabeigts ātri, — es aizejot pavēlēju, neko neprecizēdams, tomēr saņēmu dedzīgus apliecinājumus, ka tā arī tiks izdarīts.

Atkārtoju savu manevru uz cita kuģa. Tieši ap to laiku, kad sapratu, ka kuģis man atgādina kaut ko pazīstamu, pa trapu nokāpa Ostrovs un pagriezās ar seju pret mani.

Šī negaidītā sastapšanās mani satrieca tāpat kā viņu. Taču viņa balss izmainījās, acis izbolījās un Ostrovs sastinga kā pamiris, kamēr es, spēlējot Kraja lomu, tikai auksti blenzu viņā. Vai Ostrovs mani atpazina?

Es dzīvoju ar viņu vienā istabā un dzēru no vienas pudeles. Kraja izskats bija labs, bet vai varēju būt pārliecināts, kā tas izturēs man labi pazīstama cilvēka pārbaudi.

— Nu? — es beidzot nočukstēju, kad viņš neizrādīja vēlmi ne runāt, ne kustēties, bet tikai skatījās manī ar padevīgu skatu.

— Atvainojiet, ser, jūs pārsteidzāt mani nesagatavotu. Nebiju gaidījis jūs šeit ieraudzīt, ja saprotat, ko es domāju, — viņš sāka svīst, bet es turpināju klusēt. — Jūsu balss… — viņš beigu beigās ierunājās.

— Vai kaut kas noticis? Protams, ir noticis. Es zināju, ka nevaru piespiest savu balsi skanēt kā īstajam Krajam, īpaši jau tā priekšā, kas pavisam nesen bija runājis ar viņu kā Vasjka. Zināju, ka viens čuksts ir ļoti līdzīgs citam, taču viņam par to neteicu. — Ievainojums, — es nočerkstēju. — Galu galā ir taču karš, un daži no mums tajā arī cīnās.

— Jā, protams, es saprotu.

Es devos tālāk, bet viņš mani pasauca, un es, aukstā nepacietībā atkal pagriezos.

— Atvainojiet par traucēšanu, ser. Es vienkārši gribēju uzzināt, vai neesat kaut ko dzirdējis par Vasjkas atrašanās vietu…

— Tas nav īstais vārds. Viņš ir spiegs. Jūs taču negrasāties turpināt pazīšanos ar spiegu?

Ostrovs nosarka, tomēr turpināja:

— Nē, protams, nē, viņš pats par sevi saprotams, ir spiegs. Taču mēs vienu laiku bijām draugi un tad viņš bija neslikts cilvēks. Es vienkārši interesējos.

— Interesēšos es, bet jūs rūpējieties par pilotāžu.

Pēc šiem tīri krajiskajiem vārdiem es aizdimdināju uz kuģi. Ostrovs mani pārsteidza ar šo turēšanos pretī Krajam, kaut kas dziļi iekšā viņa alkoholiķa ādā cīnījās par cilvēcīgas būtnes atbrīvošanu.

Ielikt kārtējo bumbu izrādījās tik pat viegli kā pirmo. Braucot ar mašīnu, jau paguvu mīnēt septiņus kuģus, kad pirmās mīnas sprādziens pārsteidza mani astotā mašīntelpā.

— Kas tas ir? — es jautāju, izdzirdis attālas sirēnu skaņas.

— Nav ne jausmas, — atbildēja padzīvojis mehāniķis, un atkal norādīja uz dzinēju. — Tās impulsu caurulītes ir otršķirīgas un draņķīgas, bet jaunas es nespēju dabūt…

— Neesmu intendants, — norūcu. — Ejiet un uzziniet, kas noticis.

Kamēr viņa nebija, es uzstādīju mīnu uz trim minūtēm un paslēpu

zem statņiem.

— Kas tur ir? — es prasīju, sagaidot viņu trapa galā.

— Sprādziens uz viena no kuģiem, ser. Mašīntelpā.

— Kur? Man tas ir jāapskata!

Šos vārdus izkliedzu, jau skrienot lejā pa trapu. Tagad sprāgt vajadzēja gandrīz visām mīnām un sāks birt atskaites. Sākotnējā sajukuma laikā man vajadzēja pamest kosmoostu. Tādēļ, ka viņi pietiekami ātri apkopos informāciju un konstatēs, ka sprādzieni notikuši uz kuģiem, kur pabijis Krajs. Diezin vai Krāju uzreiz turēs aizdomās, tomēr vadība droši vien gribēs ar viņu aprunāties, lūk, no tā gan man vajadzēja izvairīties.

Pieejot pie savas mašīnas, ieraudzīju, ka tai blakus stāv divi policisti.

— Ko jūs šeit darāt?

— Mēs ieraudzījām uz aizmugurējā sēdekļa gulošu šo te cilvēku. Viņš sarunājās pats ar sevi un nodomājām, ka viņš ir piedzēries, līdz neizdzirdējām, ka viņš runā valodā, kas līdzinās tai, kurā runā uz šīs planētas. Jūs zināt, kas viņš ir?

Es nevilcinājos — tas ir karš un kareivji iet bojā dažādu iemeslu dēļ.

Mana balss iekļuva Gamala apdullinātajās smadzenēs, tāpēc ka viņš pacēla galvu un, lai arī cik vāji burādietim bija nervi, viņš izrādījās vesels kā vērsis, ja jau varēja kustēties pēc tādas gāzes devas. Viņš nopūtās, bet pēc tam ieķērās manī un iekliedzās:

— Jums man jāpalīdz! Aizvediet mani prom, viņi mani nogalinās! Tā vispār bija kļūda — vest mani šurp.

— Ko viņš runā? — painteresējās viens no policistiem.

— Nav ne jausmas, lai gan sāku domāt, ka viņš var būt tas spiegs, kurš izraisīja diversiju mašīntelpā. Ielieciet viņu aizmugurējā sēdeklī un brauciet līdzi. Es zinu, kā piespiest viņu runāt sakarīgi.

Ieslēdzis pirmo ātrumu, sāku braukt uz kosmoostas izeju. Taču pie vārtiem stāvošais virsnieks pacēla roku, un, lai viņu nenotriektu, biju spiests nobremzēt.

— Jūs nedrīkstiet izbraukt, bāze ir slēgta. — Viņš bija ar aukstām acīm, cietu seju un ļauns. Gluži tāpat kā es.

— Es aizbraucu. Pietaupiet savus spēkus un pavēles citiem.

— Man ir pavēlēts aizvērt vārtus visiem bez izņēmuma.

— Šeit ir gūsteknis, kurš var būt diversants un divi viņu apsargājoši cilvēki. Jūsu profesionālā centība ir slavējama, kaptein, taču jums jāzin, ka es esmu tas, kurš dod pavēles, nevis tām pakļaujas.

— Jūs nevarat izbraukt.

Viņš bija vai nu ietiepīgs (īdz ārprātam vai arī viņam bija īpaša pavēle attiecībā uz mani. To noskaidrot nebija laiks.

Logā ieraudzīju vienu no kareivjiem runājot pa telefonu un inetui skatus uz manu pusi. Izrāvu pistoli un pagriezu to pret kapteini.

— Nost no ceļa, vai arī es jūs nošaušu. — Es teicu pēc iespējas garlaikotākā tonī.

Viņš pastiepās pēc savas pistoles, bet tad apstājās. Vēl mirkli viņš vilcinājās un es ieraudzīju tā acīs parastās bailes. Kapteinis negribīgi pagāja malā un es traucos uz priekšu. Ar acu kaktiņu vēl ieraudzīju kareivi, kurš izskrēja no sardzes mājiņas un kaut ko kliedza nopakaļ aizbraucošajam automobilim.

Pēc tam atpakaļ vairs neskatījos, taču sānu spogulī redzēju, kā sačukstas aizmugurē sēdošie policisti. Riskēt nedrīkstēju.

Tiklīdz bijām nogriezušies, iemetu aizmugurē gāzes granātu, un apstājos vienīgi tāpēc, lai ceļa malā izkrautu savus pāris gulošos skaistuļus.

Gamals tagad gulēja cieši un es jutu tādu pat vēlēšanos. Plati nožāvājos un pa sānu ceļiem braucu uz mājām.

21. nodaļa

— Paskaidrojiet, di Grīz, un lai jusu paskaidrojums butu saprotams…

Inskins bija savā parastajā apburošajā garastāvoklī un staigāja šurpu turpu pa kosmiskā kuģa salonu.

— Vispirms pastāstiet, kā tur jūtas bērni, mani dēli, kurus viņu tēvs ne reizi nav redzējis, kā viņi tur?

— Jā, kā viņiem tur iet? — pievienojās Anžela, ērti iekārtodamās vienā no krēsliem. Inskins iešņācās, taču bija spiests atbildēt.

— Lieliski, pieņemas svarā, daudz ēd, gluži tāpat kā viņu tēvs. Jūs viņus drīz redzēsiet. Bet tagad pietiks par to. Esmu nolidojis nezin cik gaismas gadu, lai kontrolētu šo operāciju, jo, manuprāt, tā ir pilnīgi apstājusies. Un ko es redzu? Divi no maniem aģentiem nolēmuši, ka viņiem ir gana, un sagaida mani šeit, orbītā — kaut arī minētā planēta ļogās zem Klizantas dzelzs papēža. Paskaidrojiet!

— Mēs esam uzvarējuši.

Man nav noskaņojuma jokot, di Grīz, es varu jūs nošaut.

Jūs man pat pirkstu nepiedursiet, pārāk daudz esat manā ādā ieguldījis. Un es runāju nopietni. Esam uzvarējuši. Zem dzelzs papēža slenošā Burāda to vēl nezin. Arī klizantiešu iekarotāji to vēl nezin. To 7in tikai daži izredzētie.

— Es nepiederu šo laimīgo skaitam. Runājiet skaidrāk.

— Ir vajadzīga demonstrācija. Anžela, mīļā, pie tevis ir mūsu mazā spēļlietiņa.

Viņa atvēra atvilktni blakus krēslam un pasniedza man Ierīci. Tā bija gluda, melna un ne lielāka par manu delnu. Apakšā un abās malās tai atradās nelielas atveres, bet vienā galā arī mazītiņu lēcu sakopojums.

Es pastiepu to Inskinam, kurš aizdomīgi paskatījās manī.

— Jūs nojaušat, kas tas tāds? — es apvaicājos.

— Nē. Un nevarētu teikt, ka patiesi tiecos to uzzināt.

— Tas ir visu Klizantas ekspansionistisko ambīciju kapakmens. Uz kāda tipa kuģa mēs atrodamies?

— Viegls «Gnešera» klases izlūkkuģis. Bet kāds tam ar to sakars?

— Pacietību un jūs sapratīsiet.

Es paņēmu no Anželas tālvadības kastīti un ieliku izbīdāmo kājiņu Ierīcē.

Pēc tam izsitu uz klaviatūras «Genšera» klases izlūkkuģa sērijas numuru. Pagaidām neatvienodams kastītes, aiznesu Ierīci līdz salona izejai, kur mēs varējām redzēt galvenās ieejas apjomīgo disku. Anžela man sekoja, vezdama līdzi protestējošo Inskinu.

— Jums jāiedomājas, ka šis kuģis nosēdies uz planētas un lūka ir atvērta. Agri vai vēlu viņiem nāksies to izdarīt. Ierīce pagaidīs.

Tāpat arī operators, kurš to novēros no trīs kilometru attāluma. Lūka atveras un operators aktivizē Ierīci. Tās lidinās tieši pie atvērtās lūkas, ielido iekšā un…

Es nospiedu pogu «ieslēgts». Iedūcās sīciņi reaktīvie dzinēji un tā izrāvās no rokām, gluži kā kolibri prom pa gaiteni pie ēdiena.

— Aiziet! — es iesaucos un, nostājies pakaļdzīšanās galvgali, jozu tai pakaļ, ko kājas nes.

Ierīci mēs panācām divus stāvus zemāk, kur to uz īsu laiciņu apturēja aizslēgtas durvis. Taču termīta urbis Ierīces degungalā izdedzināja mazu caurumu, un atkal uzņēma ātrumu. Kad nokļuvām līdz mašīntelpai, tā jau gandrīz bija izgrauzusi sev ceļu cauri daudz biezākām durvīm un nokļuva tur vienlaicīgi ar mums, veica apli pa telpu, tāda maziņa un ātra, ka izsekot gandrīz nebija iespējams. Pēc tam Ierīce pielidoja tieši pie hiperdzinēja ģeneratora, kur arī uzsprāga, atstādama aiz sevis melnu dūmu mākoni.

— Nekaitīgs pulvera lādiņš, — es paskaidroju, — kara apstākļos tiek nomainīts ar varenu spridzekli, kas ir vairāk nekā pietiekami, lai iznīcinātu ģeneratoru, bet nenodarītu nekādu citu ļaunumu. Patiesi humāns ierocis.

— Jūs esat traks.

— Tikai Klizantai un cilvēkiem, kuri turpina šo karu. Ja mēs tagad uzkāptu augšā, tad pie dzēriena giāzes es pastāstītu, kā Ierīce tiks apturēta.

Ērti iekārtojies un atvēsinājis rīkli, izskaidroju:

— Es pats personīgi likvidēju ģeneratorus uz astoņiem kuģiem, vienkārši, lai paskatītos, kā tas izdodas Nekādu problēmu ar kuģa plānojumu. Klizantiešu kuģi ir vēl vienveidīgāki, nekā citi, jo viņi mii vienveidību, kas mūsu darbu stipri atvieglo.

Ierīce ir ieplānota šī darba veikšanai. Operators mierīgi var sēdēt ārpus kosmoostas, spēcīgā binoklī novērojot klizantiešu kuģus. Līdzko atveras lūka, Ierīce dod triecienu. Operatoram jāievada vienīgi ziņas par kuģa tipu, jānomērķē un jāsūta tā darbā. Ierīcei ir atmiņu banka molekulārā līmenī un kompjūteru ķēdes. Neapstādamās nekādu šķēršļu priekšā, tā iekļūst mašīntelpā un iznīcina ģeneratoru. Beigas klizantiešu iebrukumam.

— Beigas vienam ģeneratoram, — ar nicinājumu balsī teica Inskins. — Viņi pasūtīs citus, tas arī viss.

— Nebūt ne viss. Pēc savas uzbūves ģeneratori ir ļoti sarežģīti. Tos izgatavo tikai nedaudzās rūpnīcās, lielākā daļa planētu tos iepērk. Esmu pārliecināts, ka uz Klizantas ir vismaz viena šāda rūpnīca, taču to var atrast un iznīcināt no kosmosa.

— Tad viņi dabūs ģeneratorus no noliktavas.

— Ir robežas arī noliktavu rezervēm, un ļoti drīz tās iztukšosies. Mēs aizsūtīsim aģentus uz visām planētām, kur tagad valda Klizanta, un viņi uzspridzinās visus hiperdzinēju ģeneratorus.

Mums nemaz nevajadzēs tuvoties galvenajai planētai. Tiks iznīcināti visi kuģu dzinēji Klizantas kontrolētajā rajonā. Un viņi nevarēs tos dabūt kaut kur ārpus šī rajona, jo tādu embargo Korpuss un tam draudzīgās planētas jau nu varēs nodrošināt. Impērijas gals.

— Kā?

— Padomājiet, Inskin, padomājiet. Vecums nevarēja tik stipri izkaltēt jūsu smadzenes kā ādu. Ideju man deva Anžela. Klizantiešiem ir vai nu jāturpina ekspansija vai jāiet bojā. Uz savas vienīgās planētas viņiem nepietiks izejmateriālu, lai turpinātu šāda veida karus. Tāpēc viņi iekaro palnētu, piespiež to strādāt savā labā, bet pēc tam atjauno spēkus un dodas jaunu īpašumu meklējumos. Taču nu vairs nedosies. Viņiem vēl arvien būs planētas un materiāli, bet kāds no tā labums, ja tos nevar nosūtīt tur, kur nepieciešams? Ekspansiju nāksies pārtraukt, bet, kad kuģu atliks pavisam maz, viņi būs spiesti atkāpties. Arvien tālāk un tālāk, līdz atkal atradīsies uz savas dzimtās planētas, un ar to arī viss būs galā.

Ikviena atsevišķa planēta ir spējīga sevi pabarot. Bet impērija nevar dzīvot ar pārgrieztām tirdzniecības artērijām. Es dodu viņiem ne vairāk kā gadu, pēc tam Klizanta kļūs par vēl vienu noplukušu planēteli ar milzumu cilvēku formas tērpos un bez darba. Kad nu viss būs cauri, varēs atsākt normālu dzīvi un tirdzniecību. Pats ilgākais — gadu. Ko jūs par to domājat?

— Es domāju, ka tu atkal esi lieliski visu paveicis, manu zēn, bet to jau es gaidīju.

Viņš sāka starot, bet es sazvērnieciski pamirkšķināju Anželai, mēs pacēlām glāzes tostam par viņu.

22. nodala

5

Stāvējām pie lūkas un gaidījām izkāpšanu no kuģa, kad atskrēja kāds ekonoms un iedeva man psīgrammu. Anžela uzmeta tai iznīcinošu skatu.

— Saplēs to, — viņa ieteica, — ja tā ir no riebīgā Inskina, kurš atceļ vienīgo normālo atvaļinājumu, kādu jebkad esam saņēmuši…

— Nomierinies, — es atbildēju, ātri pārskatīdams depešu. — Mūsu atvaļinājumam nekas nedraud. Tā ir no Beizas…

— Ja tā lielkrūtainā neliete tev vēl aizvien neliek mieru, viņai būs nepatikšanas.

— Nebaidies, mana mīlestība. Tīri politiska rakstura sakari. Pirmo vēlēšanu rezultāti, kas sarīkotas pēc klizantiešu atkāpšanās. Vīriešu «konsoluku» partiju izmeta no valdības un meitenes atgriezušās pie stūres. Beiza iecelta par kara ministri, tā ka, domāju, nākošais iebrukums nebūs tik viegls kā pēdējais. Tālāk psīgramma vēsta, ka mēs abi esam apbalvoti ar pirmās klases «Gaišzilo Kalnu» ordeni, un, kad nākošo reizi apciemosim Burādu, notiks liela ceremonija ar ordeņu pasniegšanu.

— Skaties, tikai neiedomājies doties turp viens pats, Glumais Džim.

Es nopūtos, kad atvērās kosmosa kuģa masīvā lūka un kopā ar

svaigu gaisu iekšā ielidoja kara orķestra bravurīgās skaņas. Skaidrajās debesīs starp baltiem pūku mākonīšiem helikopteri lidināja transparentu ar uzrakstu:

LAIPNI LŪDZAM! LAIPNI LŪDZAM!

— Ļoti mīļi, — es bildu.

— Uhu, — vai kaut ko tamlīdzīgu teica Bolivārs, vai varbūt to sacīja Džeimss? Viņus bija ļoti grūti atšķirt. Anžela savukārt visai auksti uzņēma manu priekšlikumu vienam uz pierītes uzrakstīt «D», bet otram «B». Pagaidām.

Viņa noliecās pār bērnu sīciņajām figūriņām roboratiņos, sakārtoja segu un veica citus nebūtiskus mātes pienākumus. Taču es jau nu gan zināju, ka viņa nēsā pistoli aiz jostas un tur nazi autiņos. Manai Anželai mātes jūtas ir kā tīģerienei: viņa rūpējas par saviem bērneļiem, bet asus tur arī nagus, vienkārši katram gadījumam. Žēl nelaimīgā laupītāja, kurš gribētu nospert mūsu mazuļus!

— Tas ir uzlabojums, salīdzinot ar parasto dārdošo eskalatoru, — es teicu, norādot uz platformu ārpusē.

Pārkrāsots un ar karogiem greznots, kuģu remonta doks spīdēja un laistījās, pārvērsts par pasažieru liftu. Uz tā atradās ne tikai nupat atlidojušie, bet arī mūs aizrautīgi izklaidējošais kara orķestris. Izgājām uz platformas un roboratiņi noripoja aiz mums. Džeimss vai Bolivārs gribēja mesties pāri malai, bet tausteklis viņu nekavējoši atgrūda atpakaļ spilvenos.

— Neizskatās nemaz tik slikti, — konstatēja Anžela, skatīdamās apkārt. — Nesaprotu, par ko tu žēlojies?

— Kari ierados šeit pēdējo reizi, uzņemšana bija drusku citāda. Vai tas nav skaists skats?

Es norādīju uz kara kuģu rindu, kuru sānos pat no šejienes varēja saredzēt rūsas pēdas.

— Ļoti mīļi, — viņa nepaskatīdamās atsaucās, ievīstot bērnu, kuru jau tā pietiekami labi uzraudzīja roboratiņi. Līdzīgi visiem jaunajiem tēviem, es biju nedaudz greizsirdīgs uz bērniem un nepacietībā gaidīju nākošo uzdevumu, kad atkal atradīšos viņas uzmanības centrā.

Biju pieradis pie laulības saitēm, un, neraugoties uz savu iedzimto tieksmi pēc brīvības, sāku tās baudīt.

— Vai tad tas nav bīstami? — prasīja Anžela, kad mēs nobraucām zemē un divkārša rinda goda sardzes kareivju ar milzīgu troksni un ieroču šķindu sastinga miera stājā. To bija ne mazāk kā tūkstotis un visi apbruņoti ar gauspistolēm.

— Ieroči padarīti nekaitīgi. Tā bija daļa no vienošanās.

— Bet vai mēs varam viņiem uzticēties?

— Pilnīgi. Vienīgais, ko viņi zin, — izpildīt pavēles. Es tev parādīšu, — piebildu un pievedu viņu pie tuvākā kareivja, roboratiņi ripinājās mums nopakaļ. — Ieroci pārbaudei! — es uzkliedzu savā labākajā mācību skates stilā.

Viņš precīzi uzmeta ieroci uz rokas un pēc divkārša klakšķa atvēra aizslēgu. Es viņam to izrāvu un ieskatījos stobra aizmugurējā daļā. Neviena traipiņa. Paskatījies caur stobru, ieraudzīju vienīgi melnu tumsu.

— Kaut kas tur ir stobrā.

— Jā, ser, pavēle, ser.

— Kas tieši?

— Svins, ser. Pats izkausēju un ielēju.

.. Brīnišķīgs ierocis. Nēsā to, zaldāt, — es pametu viņam šauteni.

tā tika ļoti efektīgi noķerta un aizslēgs aizcirtās. Viņā bija kaut kas pazīstams.

— Es jūs pazīstu, kareivi?

— Droši vien, ser. Esmu dienējis uz daudzām planētām. Vienu laiku biju pulkvedis.

Kad tas tika pateikts, viņa acīs parādījās tāls mirdzums, taču ātri izgaisa.

Es viņu bez bārdas nepazinu. Viņš bija tas virsnieks, kuru man pielika Krajs un kurš centās mani nošaut, kad nolaidāmies Burādā.

— Es pazinu šo cilvēku — augsta ranga virsnieks, — paskaidroju Anželai, kad devāmies tālāk.

— Tagad viņam ir maz izredžu uz tādu darbu. Jāturas pie pašreizējā. Vienkārši pārsteidzoši, cik labi viņi visi to uzņem.

— Viņiem nav izvēles. Kad sabruka impērija, kareivji atgriezās Klizantā un konstatēja, ka izejvielu avoti ir iztukšoti, bet viņi to pat nebija ievērojuši. Tādēļ neatlika nekas cits, kā nodarboties ar zemkopību.

Cik saprotu, lauksaimniecība tagad piedzīvo strauja uzplaukuma periodu, bet pelēkie cilvēki ir nozuduši… Inskins aizsūtīja aģentus un atklāja, ka tie visi ir sapakojuši mantiņas un aizbraukuši. Es uzskatu, ka gatavot nepatikšanas kādā citā Galaktikas daļā. Vienā jaukā dienā mums nāksies izsekot viņus līdz to dzimtajai planētai.

— Nelieši. Lūk, kur būtu kaut kāda jēga no planētu iznīcinošās bumbas.

— Tikai ne bērnu klātbūtnē, — es teicu, paplikšķinādams viņai pa vaigu, — tu taču negribi, lai viņiem rastos nepareizs priekšstats par savu māti.

— Viņiem tas radīsies pareizs. Un tomēr es ar aizdomām izturos pret šiem ekskarotājiem.

— Nevajag. Pēc sabrukuma mēs atvedām šurp politiskos aģentus, kuri dod pavēles, bet tās izpildīt — vienīgais, ko klizantieši prot. Ņemot vērā apstākļus, viņi tika cauri ļoti viegli.

Vēl aizvien nepārliecinātā Anžela dusmīgi atbildēja.

— Gribētu gan zināt, kurš gudrinieks izdomāja tūrisma biznesu, un piedāvāja mums atlidot šurp ar pirmo kuģi?

— Es! Vainīgs abos gadījumos. Un neskaties manī tādām acīm. Viņiem ir vajadzīga kāda nodarbošanās un valūtas pieplūdums, bet tūrisms ir vienīgais, ko var organizēt planēta bez personīgajiem izejvielu resursiem. Viņiem ir pludmales, slēpošanas bāzes un daudz kas tamlīdzīgs, plus velnišķīga pievilcība dažu viņu agrāk paverdzināto tautu acīs. Tas izdosies, tu tikai pagaidi un pati redzēsi.

Mundieros tērpta portjē orda saplēsās mūsu bagāžas dēļ, bet pēc tam ar čemodāniem rokās devās pie virszemes transporta.

Mīļu atmiņu vadīts, piereģistrējos viesnīcā «Zlato-Zlato», pie kam tas vēl aizvien bija visgreznākais hotelis pilsētā.

Šveicara manieres kļuvušas labākas, nekā pagājušajā reizē, bet dežūrējošais administrators pat paklanījās, kad mēs ienācām.

— Laipni lūdzam Klizantā, ģenerāli, di Grīza kundze un dēli. Lai jūsu uzturēšanās šeit ir patīkama.

Ceļot ar titulu vienmēr ir patīkami, bet uz Klizantu jo īpaši. Es nopētīju foajē, pēc tam paskatījos uz administratoru.

— Ostrov! Vai tas tiešām esi tu?

Viņš atkal paklanījās.

— Es patiešām esmu Ostrovs, ser, bet baidos, ka jūs mani pazīstat labāk, nekā es jūs.

— Piedod. Nevar jau gaidīt, lai tu mani uzreiz pazītu ar manu īsto seju. Kad pēdējo reizi mani redzēji, tu domāji, ka esmu briesmonis vārdā Krajs, bet pirms tam pazini mani kā Vasjku Huļu.

— Vasjka — nevar būt! Kā, es ticu, ticu, protams. — Viņa balss pieklusa līdz čukstam. — Es ceru, ka tagad jūs pieņemsiet, lai gan ar nelielu nokavēšanos manu atvainošanos. Es nekad nejutos labi, palīdzot Krajam jūs noķert. Lai gan pēc tam pusotru dienu atrados bezsamaņā, tik un tā biju laimīgs, kad jūs aizbēgāt. Es zināju, ka esat spiegs un tā tālāk, taču…

— Nevajag vairāk runāt. Jautājums ir izsmelts. Es labprātāk domāju par tevi kā par pudeles brāli un kompanjonu.

— Ļoti jauki. Vai parādīsiet man godu, paspiežot roku?

Mēs apmainījāmies rokasspiedieniem un es ar interesi viņā paskatījos.

— Tu esi izmainījies uz labo pusi: pieņēmies svarā, noslīpējis manieres.

— Atmetu dzeršanu, tagad nākas ievērot diētu, un man vairs nav jāuztraucas par lidojumiem tajos pretīgajos kosmosa kuģos! Manos senčos vienmēr bijuši viesnīcu kalpotāji, ģimenes tradīcijas un viss pārējais. Kamēr mani neķēra iesaukums. Patīkami atgriezties darbā, kuru pazīsti, pie kam arī labā amatā. Tagad ir kvalificētu viesnīcas darbinieku deficīts. Parakstieties, lūk, šeit.

Viņš pasniedza man pildspalvu un turpināja tajā pašā neitrālajā tonī, vienīgi krietni klusāk.

— Ceru, ka jūs piedosiet manus vārdus, bet situācija ir ārkārtēja, tādēļ neleciet gaisā un neatskatieties. Bet šeit kopš brīža, kad mēs atvērāmies, ir apstājies viens cilvēks no Kraja ļaudīm, kā es uzskatu, un viņš ir iebiedējis visus manus kalpotājus. Līdz šai minūtei nezināju, kas viņam vajadzīgs. Bet tagad uzskatu, ka viņš medī jūs, un ļoti ceru, ka esat apbruņots. Viņš nāk šurp no labās puses, aizmugurē. Ģērbts tumši violetā uzvalkā un dzeltenā platmalē ar svītriņām.

Man bija atvaļinājums un pirmo reizi daudzu gadu laikā biju neapbruņots. Domās nozvērējos, ka tas ir pēdējo reizi. Pēc tam atcerējos par Anželu un ieraudzīju, ka viņa atkal noliekusies pār roboratiņiem.

— Negribu tevi traucēt, dārgā, — es ierunājos, sajuzdams, kā pa ādu tekalē skudriņas, — bet no aizmugures mums tuvojas slepkava. Vai tu nevarētu ko iesākt un, ja iespējams, atstāt viņu dzīvu?

— Cik jauki, ka tu lūdz! — viņa iesmējās, paplikšķinājusi pa autiņu kaudzi ratiņos.

Es pakāpos atpakaļ pie reģistrācijas galda, vērodams viņu: apburoša, smaidoša, atslābinājusies, pieglauž savus blondos matus.

Turklāt viņa arī nesteidzas. Pavēru jau muti, lai atgādinātu šo faktu, kad viņas roka strauji šāvās lejup. Aizmugurē atskanēja kauciens un pieliecies pagriezos atpakaļ.

Tumši violetajā uzvalkā tērptais pazaudēja ne vien savu platmali, bet arī pistoli, kas tagad mētājās uz grīdas. Viņš ar nevarīgu skrāpējošu kustību stiepās pēc plecā iedurtā naža. Anžela pieleca klāt un, iegāzusi pa kaklu, noguldīja viņu zemē.

— Neko teikt, planēta atpūtai, — viņa nospraustajās, bet es gan zināju, ka viņa izklaidējas.

— Par to tu, mans prieks, saņemsi medaļu. Korpuss parūpēsies par šo puisi un, man šķiet, viņi izspiedīs no tā informāciju par pelēko ilvēku dzimto planētu, kas mums lieti noderēs.

Es atkal pievērsos Ostrovam.

— Pateicos jums par manas dzīvības izglābšanu.

— Es vienmēr esmu uzskatījis, ka rēķinā ietilpst arī sīki pakalpojumi. Vai tagad drīkstu pavadīt jūs uz numuru?

— Turklāt drīkst arī iedzert Tu taču iedzersi at mums kādu glā/īti. vai ne?

— Nu, vienīgi šoreiz. Un jāsaka, ka jums ir ļoti paveicies ar tik talantīgu, kā jau arī jūs pats, sievu.

— Šīs laulības bija sacensība noziedzībā, un varbūt es tev kādreiz par to pastāstīšu.

Maigi paskatījos uz Anželu, kura rūpīgi tīrīja nazi pret samaņu zaudējušā kreklu, bet pēc tam noslēpa to starp autiņiem. Biju pārliecināts, ka, bērniem izaugot, tie spēs pienācīgi novērtēt mātes talantus.

Anžela bija māte, kādu vajadzētu ikvienam zēnam.