Nerūsējošā tērauda žurka nerūsējošā tērauda žurkas atriebība

1. nodala

Kad ofisa durvis pēkšņi atvērās, es sapratu, ka spēle ir beigusies. Tas bija izdevīgs darbs, bet nu ar to ir beigas. Es sagaidīju ienākošo policistu, sēdot krēslā un tēloti laimīgu smaidu sejā. Viņš nāca ļoti noteiktā gaitā ar visiem kruķiem tik pierasto drūmo sejas izteiksmi. Un pilnībā bez humora izjūtas. Vēl pirms tam, kad viņš atvēra muti, es jau zināju, ko viņš teiks.

«Džeims Bolivār di Grīz, es apcietinu jūs sakarā ar apsūdzību…» Es gaidīju vārdu «apsūdzība», tieši šo vārdu. Kad viņš to izteica, es nospiedu podziņu, kas bija savienota ar pulvera lādiņu patronā. Lādiņš uzsprāga un trīstonnīgs seifs sagruva uz policista galvas. Kad apmetuma mākonis nosēdās, es ieraudzīju tikai vienu vārgi kustošu roku. Tā raustps tik ilgi, kamēr nebija nofiksējusi uz mani nomērķētu rādītājpirkstu.

Viņa balss, lai arī nedaudz seifa klusināta, skanēja kaitinoši saraustīti. Viņš iebubinājās:

— «… pēc apsūdzības par nelegālu iebraukšanu, zādzību, viltošanu…» Viņš turpināja monotoni malt un malt, tas bija nebeidzams saraksts, taču es to visu jau biju dzirdējis agrāk. Es pārliku visu naudu no rakstāmgalda atvilktnes somā. Saraksts nobeidzās ar jaunu apsūdzību un man palaimējās dzirdēt, kā viņa balsī ieskanas apvainojums.

«… pie visa jau uzskaitītā pievienojas arī apsūdzība par uzbrukumu policijas robotam. Tam nav nekādas jēgas, par cik manas smadzenes un balss saites ir nosegtas ar bruņām, bet vidējā sekcija…».

— Ko es zinu precīzi, Žorž: tad to, ka nelielais divpusējais raidītājs izvietots tavā pakausī, bet man tik ļoti gribētos, lai tu šajā brīdī grieztos pie saviem draugiem.

Kārtīgs spēriens atvēra sienā slepenas durvis, pavērās pieeja kāpnēm. Ķad es cēli apmetu līkumu apmetuma kaudzei uz grīdas, robota pirksti rāvās pie manas kājas, bet es to biju gaidījis un viņam pietrūka dažas collas. Savā dzīvē biju sastapis daudz policijas robotu un labi zināju, ka tie ir praktiski neiznīcināmi. Jūs varat gāzt viņam no augšas, spridzināt no apakšas, bet viņš tik un tā rausies jums pakaļ, velkot pats sevi, ja vesels būs palicis kaut viens pirksts, un nepārtraukti gāzīs jums pāri cukurainu morāli. Lūk, tas arī pašreiz tika darīts. Viņš sīki iztirzāja visu manu noziedzīgo dzīvi un apskatīja manu pienākumu pret sabiedrību un tamlīdzīgi. Es dzirdēju viņa runas atbalsi kāpņu laukumā pat tad, kad biju jau sasniedzis pagrabu.

Tagad svarīga bija katra sekunde. Man bija aptuveni trīs sekundes laika līdz tam, kad viņi uzsēdīsies man uz astes, un ne vairāk kā viena minūte un astoņas sekundes, lai pamestu ēku. Vēl viens spēriens, un atvērās durvis uz istabu bez izkārtnes un numura.

Neviens no robotiem pat nepaskatījās, kā es nonācu lejā, un es būtu šausmīgi izbrīnīts, ja tas tā nebūtu. Tie visi bija novecojušie M-tipa roboti, kuri derīgi vienīgi vienkārša darba veikšanai. Tiem bija pilnībā vienalga, kādēļ viņi plēš nost etiķetes no pilnām konservu kārbām un kas atrodas konveijera otrā galā, kurš piegādā šīs kārbas cauri sienai. Viņi nepacēla skatienu pat tad, kad es atvēru durvis, kuras veda otrpus sienai un līdz šim nekad vēl nebija atvērtas. Es pat netaisījos tās aizvērt, jo pašreiz noslēpumiem vairs nebija nekādas nozīmes.

Uzmanīgi virzoties gar dārdošo konveijeru, es izlīdu pa neglītu caurumu, kuru biju izlauzis valdības noliktavas sienā. Es pats biju uzstādījis gan konveijeru., gan izsitis caurumu, protams, nelegāli.

Uz noliktavu veda vēl vienas durvis. Blakus tām darbīgi dūca au- toiekrāvējs, liekot konservus uz konveijera lentes un ņemot tos no liela izmēra konteinera. Tas ar savām mikrosmadzenēm nevilka pat līdz robotam. Es apgāju viņu un traucos tālāk pa eju. Aiz muguras apklusa arī manas pārtikas rūpniecības radītās skaņas. Patīkamu atmiņu pārņemts, es laimīgi pasmaidīju.

Tas bija viens no maniem brīnišķīgajiem mazajiem reketiem. Par nelielu summu es nomāju noliktavu, kas atradās blakus valdības noliktavām. Parasts caurums sienā — un es ieguvu pieeju plaša sortimenta daudzveidīgām precēm, kuras te glabājās ilgstoši un kurām, cik man bija zināms, tādās milzīgās noliktavās nepieskārās mēnešiem, bet citreiz pat gadiem ilgi. Nepieskārās, protams, kamēr nebija manis.

Pēc cauruma izlaušanas es uzstādīju konveijeru, viss pārējais bija tikai tehnikas jautājums. Sadabūju robotus, lai tie plēstu nost vecās etiķetes un lipinātu klāt jaunās, kuras es pats personīgi nodrukāju. Mans sortiments bija tas labākais, bet cenas, dabiski, ļoti zemas. Es patiesi varēju atļauties pārdot lētāk nekā konkurenti un tik un tā gūt pamatīgus ienākumus. Vietējie tirgoņi ātri saprata, cik tas viņiem izdevīgi, un pasūtījumi man bija mēnešiem uz priekšu. Tā bija lieliska operācija un varēja turpināties vēl ilgi.

Es ātri apspiedu sevī šo domu plūsmu. Viens no mana biznesa pamatlikumiem bija tas, ka, gadījumā, ja operācija ir cauri, tad — CAURI! Kārdinājums izstiept to vēl par kaut vai vienu dieniņu un iegūt vēl kādu čeku, varēja pazudināt. Ak, cik labi es to zināju! Tāpat es droši zināju, ka tas ir pats labākais paņēmiens, kā iepazīties ar policiju. «ĪSTĀ LAIKĀ PROJĀM TĪTIES UN PIE JAUNA DARBA STĀTIES!» — tā ir lieliska devīze, mana devīze. Neauglīga sapņošana nav priekš manis.

Es izmetu no galvas visas domas, tikko biju sasniedzis gaiteņa galu. Ārpusē šobrīd policistu ir ka biezs, un man jārīkojas ātri un nekļūdīgi. Ātrs skatiens pa labi un kreisi. Neviena nav. Divi soļi uz priekšu, nospiežu lifta podziņu. Es biju uzstādījis liftā nelielu aparātiņu, kas skaidri rādīja, ka ar to brauc ne biežāk kā reizi mēnesī.

Lifts parādījās pēc trim sekundēm, tukšs. Es ielidoju tajā, vienlaicīgi spiežot podziņu «jumts». Brauciens, likās, nekad nebeigsies, bet tas tikai likās. Tās ilga tieši četrpadsmit sekundes. Sākās pati bīstamākā šīs lietas daļa. Mans 0,75 kalibrs atradās man rokā, tas parūpēsies par vienu policistu, bet ne vairāk.

Durvis atvērās, un es atviegloti uzelpoju. Neviena. Viņus acīmredzot aizdzina tikai pie ieejām, un nebija palicis neviena, ko aizsūtīt uz jumta.

Ārā atskanēja sirēnas — kādas brīnišķīgas skaņas! Tādu troksni bija spējīgi radīt mazākais puse visas valsts policijas spēku. Es, kā īsts aktieris, biju pārpilns lepnuma.

Arī dēlis gulēja turpat, kur biju to atstājis. Nedaudz izdilis, bet vēl aizvien pietiekami stiprs. Dažas sekundes, lai to paceltu un pārbīdītu pie nākošās ēkas.

Jā, šis ir pats bīstamākais manas ķēdes posms, ātrums te nav vajadzīgs. Uzmanīgi uzkāpju uz dēļa malas, somu piespiežu pie krūtīm: cenšoties noturēt smaguma centru virs dēļa. Viens solis uz priekšu. Līdz zemei tūkstoš jardu lidojums. Skatoties lejup, var arī nokrist.

Viss, tagad jāsarauj. Labi, ja viņi no apakšas nav ieraudzījuši dēli. Desmit ātri soļi un manā priekšā durvis, kas ved uz kāpnēm. Tās, protams, atvērās viegli, ne velti es tik rūpīgi biju ieeļļojis eņģes. Iegājis iekšā, es aiztaisīju tās, drošības labad aizslēdzot, un dziļi ieelpoju. Tas vēl nebija viss, tomēr pati sliktākā daļa, kurā biju pakļauts maksimālam riskam, jau aiz muguras. Vēl divas minūtes, un viņi nekad neatradīs Džeimsu Bolivāru di Grīzu ar iesauku «Glumais Džims».

Netīrās un slikti apgaismotās kāpnes, kuras veda uz jumtu, neviens neizmantoja. Pirms nedēļas es biju to rūpīgi pārbaudījis. Arī bagi — ierīces priekš slepenās novērošanas un noklausīšanās — uz tām nebija. Putekļu kārta bija neskarta, ja neskaita manu personīgo pēdu nospiedumus. Es loloju cerības, ka bagi te nav arī patreiz. Šāda veida lietās attaisnotam riskam vienmēr ir vieta.

Paliec sveiks, Džeims di Grīz, svars 98 kilogrami, vecums aptuveni 45, apaļīgs vēderiņš, vispār tipisks biznesmenis, kura attēls kopā ar pirkstu nospiedumiem labi pazīstams policistiem uz tūkstošiem planētu. Pirmām kārtām nost ar pirkstu nospiedumiem. Kad uzvelc tos, viņi ir gluži kā otra āda. Pāris piles šķīdinātāja — un tie izgaist gluži kā caurspīdīgu cimdu pāris.

Tagad kārta apģērbam, bet pēc tam jostai, kura rūpīgi piestiprināta ap jostasvietu un satur 20 kilogramus svina un termīta maisījuma. Sauja balinātāja no pudeles — un mani mati atkal atgūst savu dabisko brūno nokrāsu. Ielikti arī nelieli spilventiņi aiz vaigiem un paplašinātāji nāsīs. Pēc tam zilas krāsas kontaktlēcas. Es stāvēju, kā no mātes miesām nācis, un jutos gluži 'no jauna piedzimis.

Tas nebija tālu no patiesības, es biju kļuvis jauns cilvēks, par 20 kilogramiem vieglāks, desmit gadus jaunāks un ar pilnīgi citu ārieni. Lielajā ceļasomā atradās pilns komplekts apģērba un tumšas brilles, kuras var izmantot kontaktlēcu vietā. Visa nauda bija akurāti sakārtota kastītē.

Kad es iztaisnojos, goda vārds, jutu, ka esmu nometis desmit gadus. Visa lieta svarā. Es neievēroju jostu, kamēr nebiju to noņēmis, bet tagad gandrīz vai palēcos pie katra soļa.

Termītam ir jāiznīcina visi pierādījumi. Es saliku visu kaudzē un aizdedzināju. Pudeles, drēbes, kurpes un viss pārējais sadega apžilbinošajās termīta liesmās. Policija var atrast šķipsniņu cementa, mik- roanalīze dos pāris molekulas, bet tas arī būs viss, ko viņi varēs te atrast. Degošā termīta liesmas vēl meta atblāzmu, kad es nobraucu trīs posmus zemāk uz 112. stāvu.

Pagaidām veiksme mani nepameta. Kad es atvēru durvis, šajā stāvā neviena nebija. Minūti vēlāk ātrgaitas lifts, paņēmis pa ceļam vēl dažus biznesmeņus, nogādāja mani vestibilā.

Ārā veda vienas vienīgas durvis, virs kurām bija uzstādīta portatīvā telekamera. Nemanīja arī nekādus mēģinājumus apturēt ēkā ienākošos un izejošos ļaudis, lielākā daļa no kuriem pat neievēroja telekameru un kruķu bariņus ap to. Es devos turp.

Uz mirkli es atrados šīs ledainās stikla acs redzeslokā. Nekas nenotika — tātad es biju tīrs. Šai kamerai noteikti bija sakari ar galveno policijas kompjūteru. Ja mana āriene kaut vai vispārīgi sakristu ar meklējamo, acumirklī šiem robotiem tiktu doti norādījumi, un es nepa- gūtu pat soli paspert. Mēs nevaram sacensties ātrumā ar kombināciju «kompjūters — robots», jo to reakcija mērāma mikrosekundēs, bet mēs varam viņu apmānīt, ko es arī nupat izdarīju.

Es iekāpu taksometrā desmit kvartālus tālāk. Nobraucis visai ievērojamu gabalu, paņēmu otro, bet tikai trešajā beidzot jutos drošībā un devos uz kosmodromu. Sirēnu skaņas aizmugurē kļuva aizvieri vājākas un vājākas, un tikai viena nejauša policijas mašīna aiztraucās man garām.

Viņi bija sacēluši milzīgu traci sakarā ar tik niecīgu zādzību, bet šajās supercivilizētajās pasaulēs jau tā ir vienmēr. Noziegums tagad ir tik reta parādība, ka policisti patiesi lien vai no ādas ārā, tikko kaut ko ir uzostījuši. Es taču nevarēju pārmest viņiem tik milzīgu tiekšanos atklāt pārkāpumu. Un es patiesi uzskatīju, ka viņiem jābūt man pateicīgiem par šo nelielo prieciņu, kas pārtrauca viņu dienesta trulo vienveidību.

2. nodala

«

Brauciens uz kosmoostu, kura, protams, atradās tālu no pilsētas, pagāja mierīgi. Beidzot es varēju droši ļauties savām domām. Bija laiks pat nedaudz pafilozofēt. Un nu beidzot es varēju baudīt arī labu cigāru. Savā agrākajā dzīvē es smēķēju vienīgi cigaretes un nekad nepārkāpu šo likumu, pat atrodoties vienatnē. Cigāri bija lieliski, kaut arī nogulējuši pusgadu īpašā kastītē, kura atradās somā ar apģērbu. Es dziļi ievilku dūmus, vērojot garām zibošās ainavas. Labi būt brīvam no darba, bet tikpat labi arī būt darbā.

Man, starp citu, būtu pagrūti atbildēt, kurš no periodiem mani apmierina vairāk un rada lielāku prieku — katram no tiem bija savas priekšrocības un jaukumi.

Mana dzīve tik ļoti atšķiras no lielākās daļas mūsu sabiedrības cilvēku dzīves, ka, baidos, nespēšu viņiem to paskaidrot. Viņi eksistē bagātā, ļoti bagātā pasauļu savienībā, kurā jau praktiski ir aizmirsts, ko nozīmē vārds «noziegums».

Tomēr, neskatoties uz gadsimtiem ilgo ģenētisko kontroli, ir neliela grupa neapmierināto un vēl mazāks skaits to, kuri vispār nepieņem pastāvošo sociālo iekārtu. Daži no tiem tiek agri izķerti un ātri pārveidoti atbilstoši normām. Citi neatklāj savu vājību, bet, kad kļūst pieauguši, nedaudz pazog — nakts dzīvokļu zādzība, zādzības veikalos vai kaut kas tamlīdzīgs. Pēc tam viņi nozūd uz nedēļu vai mēnesi, atkarībā no savas apķērības. Tomēr, pateicoties pēdējiem tehnikas sasniegumiem, policija visai ātri viņus atrod un izķer.

Tie, jādomā, arī ir visi noziedznieki un noziegumi mūsu organizētajā un brīnišķīgajā pasaulē. Precīzāk — deviņdesmit deviņi procenti no tiem. Bet ir arī vēl pēdējais, pats galvenais procents, kura dēļ tiek uzturēts policijas departaments. Šis viens procents — Es un saujiņa cilvēku, kuri izkaisīti pa visu Galaktiku. Teorētiski mēs neeksistējam, bet, ja arī eksistējam, tad nevaram eksistēt un darboties.

Mēs — žurkas sabiedrības sastāvā — mēs dzīvojam ārpus tās likumiem un aizliegumiem. Jo mīkstāki ir sabiedrības likumi, jo vairāk žurku tajā, tāpat kā vecajās koka mājās žurku ir vairāk nekā dzelzsbetona — tajās, kas celtas nesen. Tagad visa sabiedrība — tā ir no dzelzsbetona un nerūsējošā tērauda, aizvien mazāk paliek spraudziņu, un žurkai jābūt patiesi veiklai, lai tās atrastu. Tādā apkārtējā vidē par normālu parādību kļūst nerūsējošā tērauda žurka.

Būt par nerūsējošā tērauda žurku ir gods, bet reizē tas ir arī dīvaini, it īpaši tad, ja klīsti pa Galaktiku. Eksperti — sociologi nespēj vienoties par mūsu eksistences iemesliem, bet daži no tiem pat nespēj tai noticēt. Visizplatītākajā teorijā valda uzskats, ka mēs esam pašu psiholoģisko traucējumu upuri, traucējumu, kas nav parādījušies bērnībā, kad varēja tikt viegli izlaboti, bet likuši sevi manīt krietni vēlāk. Man pašam par šo jautājumu ir savi uzskati, kas nesakrīt ar teoriju.

Pirms dažiem gadiem es sarakstīju nelielu grāmatu par šo tēmu, protams, ar pseidonīmu. Saskaņā ar manu teoriju šīm novirzēm ir gan psiholoģisks pamats, gan arī nav. Noteiktā intelektuālās attīstības stadijā indivīdam ir jāizdara izvēle: vai nu dzīve ārpus sabiedrības nosacījumiem, vai arī nobeigšanās no absolūtas garlaicības. Apkārtējai dzīvei nav ne nākotnes, ne brīvības, alternatīvā var būt vienīgi dzīve, pilnībā ignorējot likumus. Avantūristiem un Fortūnas džentlmeņiem nav pieņemama dzīvošana gan sabiedrības iekšienē, gan ārpus tās. Ir jāizdara izvēle: visu vai neko. Lai saglabātu normālu savu psihi, es izvēlējos visu.

Manu pārdomu negatīvā daļa tika pārtraukta sakarā ar ierašanos kosmoostā. Mūsu lietās bezrūpība un bezdarbība ir ļoti bīstama. Tās kopā ar žēlumu pret sevi pašu var pilnībā izvest no ierindas. Aktivitāte vienmēr ir man palīdzējusi, briesmu un pakaļdzīšanās sajūta vienmēr attīrījusi smadzenes. Laikā, kad norēķinājos par braucienu, apkrāpu vadītāju, noslēpjot vienu no noskaitītajiem kredītiem piedurknē. Viņš bija akls kā kuģa starpsiena, viņa uzticība mani pārsteidza. To es biju izdarījis vienīgi aiz garlaicības, tūlīt pat iedodot viņam divkāršu dzeramnaudu.

Aiz biļešu kases lodziņa sēdēja robots — kontrolieris, kuram ka-.meras lomu pildīja trešā acs pieres vidū. Kamēr es pirku biļeti, viņš klusiņām tikšķēja, reģistrējot manu personību un ceļa mērķi.

Parasta policijas piesardzība: es būtu stipri pārsteigts, ja tas tā nenotiktu. Mana lidojuma mērķis bija iekšējā sistēma. Šajā reizē es netaisījos veikt starpzvaigžņu lēcienu, kā parasti rīkojos pēc liela darba, tam vienkārši nebija nozīmes. Lielam darbam monopasaule kā neliela sistēma — par sīku, bet Minguo Betai bija apmēram divpadsmit planētas, kuru apstākļi līdzinājās tiem, kas uz Zemes. Tikai uz planētas Š patreiz bija karsti, bet visās citās — īsti piemēroti. Komerciālās konkurences sistēmas iekšienē nebija, bet policijas departaments darbojās pavāji. Par to viņi vēl samaksās. Mana biļete ar numuru HUS bija uz Moriju: lielu un pamatā lauksaimniecisku planētu.

Kosmoostā atradās vairāki sīki veikaliņi. Es tos rūpīgi apskatīju un nopirku jaunu ceļasomu ar pilnu apģērba komplektu un nepieciešamiem ceļa piederumiem.

Pēc tam es iegāju pie drēbnieka. Viņš man ātri uzmeistaroja pāris uzvalkus un formas svārkus ar ielocēm. Visu paņēmis, es iegāju uzlaikošanas kabīnē. Lai izbēgtu no nepatikšanām, es pakāru vienu no uzvalkiem virs sienā ievietotā optiskā baga un demonstratīvi skaļi sāku vilkt nost zābakus, bet pats pa to laiku ķēros pie tikko nopirktās biļetes viltošanas. Mana cigāru apgriežamā naža otrā pusē atradās perforators, ar kura palīdzību es izmainīju ceļamērķa apzīmējuma kodu. Tagad planētas HUŠ vietā es devos uz planētu H un uz šī kursa izmainīšanas rēķina zaudēju gandrīz 200 kredītus. Tā jau arī ir manas metodes būtība. Nekad nepalieliniet vērtību, pārāk lielas izredzes ar tādu biļeti iekrist. Bet, ja jūs vērtību samazināsiet, pat, ievērojot to, visi uzskatīs, ka mašīna kļūdījusies, nevienam neradīsies pat mazākās aizdomas, tā kā zaudēt naudu pēc viltošanas ir acīm redzama nejēdzība.

Lai neradītu aizdomas policijai, es tomēr noņēmu uzvalku no kameras un ķēros pie tā pielaikošanas. Kad viss bija gatavs, līdz kuģa izlidošanai man bija atlikusi vēl stunda. Es devos uz automātisko tīrītavu un pēc neilga laika dabūju atpakaļ savu apģērbu tīru un rūpīgi salocītu. Arī muitnieki, apskatot mani, neatrada neko ievērības cienīgu, vienīgi pilnu somu ar netīrām drēbēm.

Viņi mani ātri atlaida, un es iekāpu kuģī. Kuģis bija pustukšs, un es varēju ieņemt vietu blakus stjuartei. Es nesekmīgi flirtēju ar viņu, fīdz tā aizgāja, ierakstīdama mani kategorijā: «Tēviņš, nekauņa, piesējās». Man blakus sēdošā vecmeita arī pieskatīja mani tai pašai kategorijai, savu syēto nicinājumu viņa izrādīja, demonstratīvi skatoties logā. Es laimīgs snauduļoju, tā kā būt ievērotam un nokļūt jau minētajā kategorijā dotajā gadījumā bija labāk, nekā vispār palikt neievērotam. Mans apraksts tagad nekādi nebūs atšķirams no jebkura cita tāda paša puiša apraksta, bet patreiz man tieši tas arī bija vajadzīgs. Kad

pamodos, mēs jau bijām pie planētas H, un, kamēr kuģi izpētīja muitnieki, es vēl nedaudz pasnauduļoju. Manas mantas neizraisīja nekādas aizdomas, tā kā pirms pusgada es tālredzīgi biju sagatavojis sev visus papīrus un sāku figurēt kā bankas kurjers.

Uz šīs planētas praktiski neeksistēja starpplanētu kredīts, un muitnieki jau bija pieraduši redzēt naudas kaudzes, kuras veda turp un atpakaļ.

Gandrīz automātiski, aiz pieraduma jaucot pēdas, es aizkļuvu līdz lielam rūpniecības centram ar visai skanīgu nosaukumu — Brugha, kas atradās vairāk nekā tūkstoš kilometrus no tās vietas, kur biju piezemējies. Izmantojot pilnībā izmainītus identifikācijas dokumentus, es piereģistrējos klusā piepilsētas viesnīciņā.

Parasti pēc laba darbiņa, līdzīga iepriekšējam, es vienu, divus mēnešus atpūtos. Tas bija nepieciešams, lai gan es pēc tā neizjūtu nekādu vajadzību. Pastaigājoties pa pilsētu un izdarot sīkus pirkumus, es meklēju iespējas jaunam darbam. Vienlaicīgi atgūstot arī Džeimsa di Grīza izskatu. Dienu no dienas es pārliecinājos, ka izskatos aizvien labāk un labāk.

Man vienmēr izdevās izslīdēt no likuma ķetnām, un viens no daudzajiem tā iemesliem bija tas, ka es nekad neatkārtojos.

Es izdomāju kaut kādu nelielu, brīnišķīgu reketu, pēc tam laidos lapās un nekad pie tā paša vairs neatgriežos. Vienīgā visu manu reketu kopīgā īpašība bija tā, ka tie taisīja naudu. Bet vienīgais, ko es vēl nebiju paguvis veikt, bija bruņota laupīšana. Nu bija pienācis laiks apdomāt arī šo variantu.

Lēnām atjaunodams Glumā Džima vēderiņu, es apdomāju operācijas plānu. Un laikā, kad bija gatavi jauni uzpirksteņi ar pirkstu nospiedumiem; operācija bija jau pilnībā izplānota.

Kā jebkura patiesi lieliska lieta, tā bija ģeniāli vienkārša.

Es gatavojos ķerties klāt Moransam — lielākajam pilsētas veikalam. Katru vakaru vienā un tai pašā stundā bruņumašīna aizveda uz banku universālveikala dienas ienākumus — gigantisku summu kredītbiļetēs. Mani uztrauca tikai viena patiesi reāla problēma — kā viens cilvēks lai aiznes tik milzīgu naudas daudzumu. Tiklīdz biju izdomājis atbildi uz šo jautājumu, operācija bija gatava.

Visus priekšdarbus, kamēr vēl nebiju atguvis Džeimsa di Grīza izskatu, es, protams, veicu domās. Kad mans vēderiņš atkal bija kļuvis apaļš, es jutu, ka esmu formā. Ar labpatiku es aizpīpēju pirmo cigareti un ķēros pie darba. Pāris dienas sīkām zādzībām, un es biju gatavs. Darbs bija ieplānots nākamajā pēcpusdienā.

Par manis izplānotās operācijas atslēgu kļuva varens furgons, ko nopirku pirms pāris dienām un kurā veicu šādus tādus pārveidojumus. Es atstāju furgonu pie G-veida alejas apmēram pusjūdzi no Moransa. Mans īpašums gandrīz pilnībā bloķēja aleju, lai gan tam nebija īpašas nozīmes, tā kā aleju izmantoja tikai agros rītos. Nesteidzīgi virzoties atpakaļ uz veikalu, es sasniedzu to gandrīz vienlaicīgi ar bruņumašīnu. Skata pēc es izlikos rūpīgi pētām gigantiskās ēkas sienu, bet pa to laiku sargkareivji nesa naudu. Manu naudu.

Es domāju, ka cilvēkiem ar vāju iztēli dotā situācija izraisītu svētas šausmas. Vismaz pieci bruņoti sargi stāvēja pie ieejas, divi no sāniem, bet vēl vairāki, iekšpusē, un kur vēl vadītājs un tā palīgs. Papildus piesardzībai ceļmalā rēgojās arī trīs motocikli. Tiem kā aizsegam vajadzēja pavadīt automobili ceļā. O, ļoti iespaidīgi! Es ar grūtībām valdīju smaidu, iedomājoties, kas notiks ar visiem tik rūpīgi izplānotajiem drošības pasākumiem.

Jau agrāk es biju izskaitījis, cik naudas ķīpas nes ārā pa durvīm. To vienmēr bija piecpadsdmit, ne vairāk un ne mazāk, kas man patiesi palīdzēja operācijas plāna izstrādāšanā. Tiklīdz bruņumašīnā bija ielādēta četrpadsmitā paka, durvīs parādījās piecpadsmitā. Vadītājs, gluži tāpat kā es, tās skaitīja. Viņš izkāpa no kabīnes un piegāja pie aizmugurējām durvīm, lai tās aizslēgtu, līdz ko iekraušana būs pabeigta.

Mēs darbojāmies absolūti sinhroni. Tai mirklī, kad viņš piegāja pie aizmugurējām durvīm, es piegāju pie kabīnes. Lēnām un pārliecinoši es iekāpu iekšā un aizcirtu aiz sevis durvis. Palīgam pietika laika vienīgi tam, lai atvērtu acis un muti. Es uzmetu viņam uz ceļiem anestizējošu bumbu, un viņš tūlīt pat atslēdzās. Es, protams, biju savlaicīgi ielicis nāsīs atbilstošus filtrus. Ar kreiso roku es iedarbināju motoru, bet ar labo izmetu pa logu tādu pašu, lielāku bumbu. Kā patīkama mūzika manās ausīs skanēja mīkstie trokšņi, kravas kastē esošajiem sargiem nokrītot uz grīdas.

Viss šis process norisinājās sešās sekundēs. Beidzot arī kājās stāvošie sargi saprata, ka notiek dīvainas lietas.

Es viņiem draudzīgi pamāju pa lodziņu un ar varenu rāvienu devos ceļā. Viens no sargiem metās uz priekšu, mēģinot ielekt bruņumašīnas atvērtajās durvīs, tomēr vairs nepaguva. Viss norisinājās tik strauji, ka neviens no sargiem pat neiedomājās izšaut, lai gan biju pārliecināts — vismaz dažas lodes jau nu dabūšu. Mazkustīgais dzīves veids uz šīm planētām, kā redzams, notrulina refleksus.

Motociklisti attapās ātrāk un metās man pakaļ, kad nebiju paguvis nobraukt pat simts jardus. Es piebremzēju, lai viņi nedaudz pietuvotos, pēc tam atkal uzņēmu ātrumu, neļaujot sevi apdzīt.

Protams, viņu sirēnas gaudoja, un revolveri šāva, bet es to biju paredzējis. Mēs nesāmies kā profesionāli autobraucēji, atstājot aizmugurē visu transportu. Viņiem nebija laika pat padomāt un saprast, kas īsti var notikt galarezultātā. Situācija bija ļoti smieklīga, un es baidījos sākt smieties, lavierējot ar bruņumašīnu.

Dabiski, ka trauksmes signālus dzirdēja ļoti tālu un ceļam priekšā vajadzēja būt nobloķētam, tomēr šo pusjūdzi mēs nesāmies pilnā ātrumā. Pēc dažām sekundēm es ieraudzīju ieeju alejā. Pagriezu mašīnu turp, vienlaicīgi nospiežot mana kabatas īsviļņu raidītāja pogu.

Visas alejas garumā uzsprāga manas dūmu bumbas. Tās, tāpat kā viss mans ekipējums, protams, bija paštaisītas, tomēr radīja šai šaurajā alejā brīnišķīgus dūmu mākoņus. Es pagriezu mašīnu pa labi, līdz tās spārns sāka berzties gar sienu un, nedaudz samazinot ātrumu, sāku braukt tādā veidā. Motociklisti tā darīt, protams, nevarēja un viņu priekšā bija dilemma: vai nu apstāties, vai arī, laužot kaklu, mesties tumsā. Es ļoti cerēju, ka viņi izvēlēsies pareizo variantu un nepakļaus savas dzīvības briesmām. Bija iecerēts, ka radioimpulss, uzspridzinājis bumbas, vienlaicīgi atvērs arī mana treilera pakaļējās durvis un nolaidīs tiltiņu. Tas viss brīnišķīgi darbojās izmēģinājumu laikā un atlika tikai cerēt, ka nepievils arī patreiz. Mēģināju noteikt attālumu pēc braukšanas ilguma pa aleju, taču acīmredzot biju to veicis nepareizi. Automobiļa priekšējie riteņi burtiski ietriecās tiltiņā, un bruņumašīna drīzāk ielēca, nevis ieripoja furgonā. Mani pameta uz augšu, tad uz sāniem, līdz beidzot es izvēlos no kabīnes, atsprāgu no sienas un izkritu laukā.

Dūmu bumbu radītās absolūtās tumsas un mana smadzeņu satricinājuma dēļ gandrīz izgāzās visa operācija. Es taustījos gar sienu, cenšoties saorientēties un zaudējot tik dārgās sekundes. Pagāja zināms laiks, līdz es galu galā atdūros pret aizmugurējām durvīm. Varēja dzirdēt šurpu turpu skraidošo apsardzes vīru balsis. Viņi bija dzirdējuši trieciena radīto troksni, un man, lai tos apmulsinātu, nācās izmest vēl pāris gāzes bumbas.

Tiklīdz biju aizkļuvis līdz kabīnei un iedarbinājis furgonu, dūmi arī sāka izklīst un, nobraucot dažus jardus, es iekļuvu spožā saules gaismā. Nedaudz uz priekšu aleja centrālajā ielā, kur stāvēja divas policijas mašīnas. Sasniedzis tās, es apstājos un uzmanīgi nopētīju apkārtni. Neviens nepievērsa furgonam ne mazāko uzmanību, acīmredzot visi gaidīja kaut ko no alejas otra gala. Es izbraucu uz ielas un lēnām aizripināju furgonu prom no veikala, kuru biju aplaupījis.

Protams tai virzienā es nobraucu tikai dažus kvartālus, pēc tam nogriežoties kādā sānieliņā. Uz nākošā stūra es vēlreiz pagriezos un devos uz Moransu — mana pēdējā nozieguma vietu. Pa logu ieplūstošais vēsais vējiņš beidzot pilnībā atgrieza man samaņu, un, vadot lielo furgonu pa sānieliņām, es sāku svilpot.

Tai brīdī es jutu pilnīgi nepārvaramu tieksmi izbraukt uz prospekta Moransa priekšā un patīksmināties par visu jampadraci. Tomēr riskēt nebija vērts. Pie tam šim priekam neatlika arī laika. Es ļoti akurāti vadiju mašīnu pa izstrādātu maršrutu, izvairoties no ielām ar dzīvu kustību. Pēc dažām minūtēm es izbraucu uz iekraušanas laukuma, izvietota veikala otrā pusē. Arī te bija jūtams neliels satraukums, tomēr tas izgaisa ierastajā darbīgajā jezgā. Kamēr roboti, kuri nenodarbojās ar tenkām, veica savu ierasto darbu, šoferi un pārdevēji nelielos bariņos apsprieda notikušo. Viņi visi bija tik ļoti aizrāvušies sarunās, ka man nepievērsa ne vismazāko uzmanību. Es apstādināju mašīnu blakus citam furgonam, izslēdzu motoru un atviegloti uzelpoju.

Pirmā daļa nu galā, tomēr arī otrā bija ne mazāk svarīga. Es parakņājos savā iekškabatā, kur glabāju šādas tādas lietas. Darbā man tās vienmēr bija līdzi un patiesi neaizvietojamas šādos gadījumos. Es parasti gan neuzticējos stimulatoriem, tomēr patreiz trieciena radītais satricinājums vēl bija visai jūtams. Divas limotēna tabletes iedarbojās patiesi ātri, mans solis atkal atguva vingrumu, kad devos pie furgona aizmugurējām durvīm.

Šofera palīgs un sargi vēl aizvien atradās bezsamaņas stāvoklī un būs tajā vismaz desmit stundas. Es aizvilku viņus uz kādu tīru stūrīti furgona priekšējā daļā un stājos pie darba. Tā kā, cik zināju, bruņumašīna aizņems visu treileri, savas kastītes biju piestiprinājis pie sienām. Tās bija brīnišķīgas, iepakošanai paredzētas kastītes, kuras rotāja uzraksts «Moranss». Es tās akurāti biju nospēris iepriekšējā dienā — tas arī bija viegli un pagāja nemanīti. Paņēmis kastītes, es sagatavoju tās iepakošanai. Sviedri lija aumaļām, biju spiests pat novilkt kreklu.

Gandrīz divas stundas es biju aizņemts ar naudas pārkravāšanu. Tikko kastīte bija pilna, es nostiprināju to ar lentu. Apmēram reizi desmit minūtēs es palūrēju «actiņā»: ārpusē viss bija mierīgi. Policija, protams, bija noslēgusi pilsētu un pārmeklēja ielu pēc ielas, pārbaudot automobiļus. Tomēr es biju pilnībā pārliecināts, ka aplaupītā veikala aizmugurējais pagalms jau nu būs pēdējā vieta, kur viņi ieskatīsies. Kopā ar kastītēm es no noliktavas biju paķēris līdzi arī īpašus talonus, kurus tagad lipināju uz kastītēm, rakstot tajos dažādas adreses un vērtības. Darbs tuvojās beigām.

Bija jau satumsis, tomēr, kā es zināju, iekraušanas nodaļa strādāja arī naktīs. Motors iedarbojās no pusapgrieziena, es lēnām izbraucu no rindas un sāku akurāti tuvoties platformai. Izvēlējies salīdzinoši mierīgu iecirkni, es piebraucu ar treileri pavisam klāt līnijai, kas atdalīja pieņemšanas laukumu. Es tik ilgi neatvēru pakaļējās durvis, līdz visi strādājošie nebija atkal ķērušies pie darba un aizgriezušies prom. Galu galā pat pats stulbākais no viņiem būtu ieinteresējies, redzot, kā no furgona izkrauj pašu veikala firmas kastītes. To minūšu laikā, kamēr veicu izkraušanu, apklājis kastītes ar brezentu, es diezgan stipri nervozēju, un tikai pabeidzis darbu, es nometu to malā un aizsmēķēju.

Gaidīt nenācās ilgi. Mana cigarete vēl kūpēja, kad blakus parādījās iekraušanas nodaļas robots.

— Paklau, UM-10, vietā, kur bija iekrautas šīs kastītes sabojājās bremžu lenta. Parūpējies par kravu.

Robota acis iemirdzējās pienākuma apziņā. Daži no šī M-tipa modeļiem ļoti nopietni attiecas pret darbu. Tikko paguvu palekt malā, kad durvīs jau parādījās M-furgons. Neliela iekraušanas un sakārtošanas jezga, un platforma kļuva tukša. Smēķējot cigareti, es vēroju, kā manas kastītes tiek apzīmogotas un iekrautas furgonos un transportieros.

Vienīgais, ko man tagad vajadzēja izdarīt — izbraukt ar savu treileri uz ielas un izmainīt ārieni.

Jau sēžoties treilerī, es pirmo reizi sajutu, ka kaut kas nav īsti kārtībā.

Es, protams, novēroju robotus, taču tuvumā tiem negāju. Iebrauca un izbrauca furgoni. Te pēkšņi man gluži kā ar āmuru iesita pa galvu. Tikko kā no pagalma izbrauca liels sarkans starppilsētu treileris. Es dzirdēju tā motora rēkoņu, tās atbalsis aizplūda lejup pa ielu. Norimstot tā pārgāja klusinātā rūkšanā. Pēc tam rēkoņa pastiprinājās un treileris iebrauca atpakaļ pagalmā pa otriem vārtiem. Aiz šīs sienas stāvēja un gaidīja policijas mašīnas.

GAIDĪJA MANI.

3. nodala

Pirmo reizi es sajutu strupceļā iedzīta cilvēka šausmas. Pirmo reizi man astē atradās policija, kad es to nebiju gaidījis. Pavisam skaidrs bija tas, ka nauda ir pazaudēta, tomēr ne tas mani tagad uztrauca. Galvenais, kas tālāk būs ar mani pašu.

Vispirms domāt — pēc tam rīkoties. Uz kādu laiku es biju drošībā. Viņi, protams, ienāks, tomēr lieta uz priekšu virzīsies diezgan lēnām, tā kā vjņi nezin, kur lai meklē mani šī gigantiskā pagalma haosā. Kā viņi mani atradīs? Tas bija svarīgs moments. Vietējā policija darbojās pasaulē, kur praktiski nebija noziegumu, tādēļ manas pēdas tā ātri nespēs atrast. Bet es jau arī nebiju atstājis pēdas. Tomēr kāds taču bija ļoti loģiski un tehniski izlicis man lamatas.

Pēkšņi smadzenēs uzplaiksnīja vārdi.

SPECIĀLAIS KORPUSS.

Par to nekur netika ne rakstīts ne runāts, vienīgi baumas klīda pa Galaktiku. Speciālais korpuss — Līgas nodaļa, ķeras pie tām problēmām,* kuras atsevišķām pasaulēm nebija pa spēkam atrisināt. Uzskatīja, ka tieši tas iznīcināja Heskela reideru paliekas pēc miera noslēgšanas, likvidēja pagrīdes tirgoņus T&P, un galu galā notvēra arī Inskinu. Bet tagad nu bija pienākusi mana kārta.

Viņi nāca, lai notvertu mani, viņi bija pārdomājuši visus manus atkāpšanās ceļus un droši vien tos bloķējuši. Man viss jāizdomā ātri un pareizi.

Eksistē tikai divi varianti: caur vārtiem vai caur veikalu. Vārtus pārāk viegli nosegt, cauri tiem neizlauzties, bet veikalā vajadzēja būt arī citām izejām. Man bija jāizvēlas šis variants.

Kaut arī nonācu pie šāda slēdziena, tomēr sapratu, ka tie domā gluži tāpat un durvis droši vien ir bloķētas. Es sajutu bailes un tas mani beidzot kārtīgi saniknoja. Doma, ka kāds spēja paredzēt manu rīcību, bija nepanesama. Viņi noteikti ir visu paredzējuši, tomēr arī man

vajadzēja spēt atstāt viņus ar garu degunu. Pie tam man krājumā vēi aizvien bija palikušas šādas tādas viltības.

Pirmkārt, sajaukt pēdas. Es pārslēdzos uz pirmo uzdevumu un virzīju furgonu vārtu virzienā. Tiklīdz tas saniedza vārtus, es ieslēdzu bremzes un, izlēcis no kabīnes pa otru pusi, traucos atpakaļ. Aizmugurē atskanēja pāris šāvieni un iestājās klusums. Tas man patika jau daudz labāk. Pie durvīm, kas veda veikalā, karājās nakts slēdzenes. Vecmodīgi signalizatori, kurus es varēju atvērt dažās sekundēs.

Mūķīzeris nostrādāja lieliski, spēriens ar kāju — un durvis atvērtas. Neatskanēja neviens signāla zvans, tomēr es zināju, ka kaut kur iekšā indikators rādīja — durvis ir atvērtas. Cik iespējams ātri es metos pie ēkas otrajā pusē esošajām pēdējām durvīm. Pa ceļam es pārbaudīju vai neskan sirēna; atvēru kārtējās durvis un aizslēdzu tās aiz sevis.

Visgrūtākais pasaulē ir bēgt un tai pat laikā palikt mierīgam. Manas plaušas vai plīsa, kad beidzot sasniedzu dienesta eju. Vairākas reizes es manīju priekšā gaismas uzzibsnījumus un slēpos dažādos kaktos, tā bija liela veiksme, ka mani neviens neievēroja. Durvju priekšā, caur kurām taisījos iziet, kā par nelaimi stāvēja divi vīri uniformās. Turoties pie pašas sienas, es piezagos aptuveni divdesmit metru attālumā no tiem un metu gāzes granātu. Pirmajā brīdī man šķita, ka vīri ir gāz- maskās un mans ceļš līdz ar to būs galā, tomēr pēc dažiem mirkļiem viņi nokrita. Viens no tiem aizšķērsoja durvis, un, paripinājis viņu malā, V es tās mazliet pavēru.

Ne vairāk kā trīsdesmit jardus aiz durvīm bija uzstādīts prožektors un, kad tas iedegās, man līdz sāpēm apžilba acis. Es tik tikko paguvu pietupties, kad automāta kārta izsita durvīs rindu spīdošu caurumu. Es burtiski kļuvu kurls no sprāgstošo ložu rēkoņas, tomēr pamanījos sadzirdēt ārpusē apkaltu zābaku dipoņu. Izrāvu savu 0,75 un bliezu durvīs, tieši cauri tām, mērķējot tā paaugstāk, lai nevienam netrāpītu. Tas viņus diezin vai aizturēs, taču nogulties gan piespiedīs.

Viņi atbildēja ar tādu pretuguni, ka man likās — tur atrodas vesela batereja. Visapkārt svilpa lodes. Burtiski pieplacis pie grīdas, es lēnām rāpoju prom, attālinoties no ugunslīnijas. Divreiz nogriezies gar stūri, beidzot atrados pietiekami tālu no šaušanas vietas, lai riskētu piecelties. Ceļgali man ļodzījās, bet acīs ņirbēja dažādu krāsu gaismas punktiņi. Prožektors bija labi pastrādājis, viss rēgojās tādā kā miglā.

Es kustējos lēnām, cenšoties aiziet pēc iespējas tālāk. Jā, šaušana bija sekojusi tūlīt pat, tikko pavēru durvis, tātad bija dota pavēle šaut uz katru, kas mēģinās atstāt ēku. Labas lamatas. Kruķi meklēs mani tik ilgi, kamēr nebūs atraduši. Ja es mēģināšu aiziet, mani nošaus. Tas viss atgādināja žurku slazdu.

Veikalā parādījās kaut kāda gaisma, un es apstājos, sastindzis uz vietas. Es atrados pie milzīgās lauksaimniecības preču izstādes zāles sienas. Pretējā pusē stāvēja trīs karavīri. Mēs viens otru ieraudzījām vienlaicīgi, es acumirklī iespruku pa durvīm, bet man virs galvas iesvilpās lodes, graujot visu visapkārt. Kļuva skaidrs, ka armijnieki bija arī iekšpusē. Lifta izsaukšanas pults atradās otrpus durvīm, bet blakus bija arī kāpnes augšup. Ar vienu Iecienu ielecu liftā, nospiedu pagraba stāva pogu un paguvu arī izmukt ārā, pirms durvis aizcirtās.

Pa kāpnēm nodimdēja tuvojošos karavīru zābaki. Man likās, ka es eju tiem tieši pretī, pretī viņu pistolēm un automātiem. Vajadzēja nokļūt līdz kāpņu laukumam kaut vai sekundes daļu pirms to parādīšanās. Es ielidoju pirmajā laukumiņā. Man vēl aizvien veicās, viņi mani neredzēja un domāja, ka atrodas lejā. Piespiedies sienai, es dzirdēju kliedzienus un svilpšanu, kad viņi metās ķert mani pagrabā.

Tomēr šai pūlī atradās arī kāds saprātīgāks. Kad citi aiztraucās pa viltus pēdām, es izdzirdēju, kā viņš sāk lēnām kāpt augšā pa trepēm. Man vairs nebija palikusi neviena gāzes granāta, tā kā viss, ko varēju darīt, bija kāpt augšā viņam pa priekšu, cenšoties radīt pēc iespējas mazāku troksni.

Viņš kāpa lēnām un neatlaidīgi, bet es žagos pa priekšu. Tādā garā mēs šķērsojām četrus kāpņu laukumus. Es zeķēs, ar kurpēm kaklā, viņš smagos, metāliskās kāpnes dimdinošos zābakos.

Nonācis pie piektā kāpņu laukuma, es apstājos, nepaguvis pat soli spert. Kāds tādos pašos smagos, pa metālu dimdošos zābakos, kāpa lejā. Atradis kādas durvis, es atvēru tās un ieslīdēju iekšā. Manā priekšā pletās garš gaitenis ar dažādām durvīm. Traucos pa to, cenšoties kaut kur paslēpties, rīdz durvis aizmugurē atvērsies un mani pārgriezīs sprāgstošo ložu kārta. Gaitenis likās bezgalīgs, un es pēkšņi sapratu, ka man nu nekādi neizdosies aizskriet līdz tā galam.

Es biju žurka, kas meklē caurumu, bet cauruma nav. Durvis, visas līdz pēdējai, bija aizslēgtas, es tās pārbaudīju, lidojot garām. Bet kāpņu durvis pavērās un pistoles tika nomērķētas. Neuzdrošinoties pagriezties un pārliecināties, sajutu to ar visām savām iekšām. Negaidīti kādas no durvīm padevās, un es iegāzos iekšā, nepaguvis apjēgt, kas notiek. Aizslēdzu durvis un kā nodzīts zvērs aizelsies atspiedos tumsā pret tām. Pēkšņi iedegās gaisma, es ieraudzīju pie galda sēdošu vīrieti, kas man uzsmaidīja.

Nav robežu šokam, kas var pārņemt cilvēku. Es to labi izjutu. Man jau bija vienalga — izšaus viņš vai piedāvās cigareti. Viņš nedarīja ne vienu, ne otru. Viņš piedāvāja man cigāru.

— Paņemiet vienu no tiem, di Grīz, man liekas, tā ir jūsu šķirne.

Ķermenis — ieradumu vergs, pat atrodoties tik tuvu nāvei, dzīvo

savu dzīvi. Mani pirksti gluži patstāvīgi pieņēma lēmumu un satvēra cigāru, manas lūpas saspieda to, bet plaušas ievilka dūmus. Tomēr acis nepārtraukti novēroja cilvēku, kas spēja atnest man nāvi.

To vajadzēja redzēt! Viņš paliecās krēslā uz priekšu un nolika rokas už galda. Bet es vēl aizvien žņaudzu savu pistoli, nomērķējis to uz viņu.

— Sēdieties, di Grīz, un novāciet savu lielgabalu. Ja es būtu gribējis jūs nogalināt, tad izdarītu to daudz ātrāk, vēl pirms ielaidu jūs istabā. — Viņa uzacis pacēlās uz augšu no izbrīna, kad bija ieraudzījis manu sejas izteiksmi.

— Vai tik jūs nedomājat, ka šeit nokļuvāt nejauši?

Jā, tieši tā (īdz šim brīdim es biju domājis, bet nu, saprotot savu lomu, mani pārņēma kauns. Mani apmānīja un pievarēja pēc visiem likumiem, un nu vairs neatlika nekas cits, kā skaisti padoties.

Noliku ieroci uz galda un apsēdos piedāvātajā krēslā. Viņš ieslidināja pistoli kādā atvilktnē un atgāzās krēslā.

— Es pārdzīvoju trauksmainu minūti, kad jūs tur stāvējāt, bolot acis, bet artilērija grāva visu visapkārt.

— Kas jūs esat?

Viņš pasmaidīja par mana ķermeņa možumu.

— Kas es esmu, nav svarīgi. Svarīgi ir tas, kādu organizāciju es pārstāvu.

— Korpuss?

— Pareizi. Speciālais Korpuss. Jūs taču nedomājat, ka es esmu no vietējās policijas? Viņiem bija pavēle jūs nošaut. Tikai pēc tam, kad biju pastāstījis, kur jūs atrast, viņi atļāva Korpusam piedalīties šai lietā. Šai ēkā man bija vairāki cilvēki, kuri arī «pastūma» jūs uz šejieni. Visi pārējie ir vietējie, tiem nagi tā vien niezēja nospiest gaili.

Tas nebija patīkami, tomēr taisnība. Es atrados viņu kontrolē, gluži kā M-klases robots. Vecītis sēdēja pie galda, domāju, viņam bija ap 65, un turēja rokās visus pavedienus. Spēle bija zaudēta.

— Olrait, mister Detektīv, varat līksmot. Kas tālāk, psiholoģiskā pārorientācija, lobotomija vai vienkārši šaujošs vads?

— Nē, taču. Nekas no tā. Esmu šeit, lai piedāvātu jums darbu Korpusā.

Pateiktais bija tik muļķīgs, ka smejoties gandrīz izkritu no krēsla. Mani, di Grīzu, stapplanētu zagli policista darbā? Tas bija pārāk smieklīgi. Bet viņš sēdēja un gaidīja, kamēr nomierināšos.

— Es pieļauju, ka priekšlikumam ir arī sava smieklīgā puse, lai gan tā šķiet tikai pirmajā brīdī. Padomājiet un sakiet, kas gan labāk tiks galā ar zagļa noķeršanu, ja ne cits zaglis?

Te bija daļa taisnības, tomēr es netaisījos pirkt sev brīvību par provokatora dienestu.

— Interesants priekšlikums, bet es nevaru iziet no «žurku» sabiedrības. Jūs ziniet, ka zagļiem arī ir savs kodekss.

Viņš sadusmojās un pielēca kājās. Viņš bija ievērojami garāks, nekā man bija licies sākumā, viņa rādītājpirksts pavērsās manā virzienā, pārdurot gaisu savā priekšā.

— Kādas muļķības jūs runājat? Netēlojiet telepārraides varoni. Jūs lieliski zināt, ka savas dzīves laikā ar viņiem vairs nesatiksieties! Ja jūs ar tīru sirdi pārnāksiet pie mums, tad neapšaubāmi iegūsiet no tā daudz. Visa jūsu dzīves būtība — tas ir individuālisms un prieks, ka to, ko jūs, nevar izdarīt citi.

Izbeidzot to tagad, jūs pie tā atkal atgriežaties. Jūs vairs nevarat būt starpplanētu supermenis, bet varat nodoties darbam, kas prasīs visas jūsu spējas un talantus. Vai kādreiz esat nogalinājis cilvēku?

Šis negaidītais pavērsiens izsita mani no līdzsvara, es pat aizkavējos ar atbildi.

— Cik man zināms, ne.

— Tas ir labi, ka ne, citādi jūs naktīs negulētu tik mierīgi. Pirms doties šurp, es to pārbaudīju. Lūk, tādēļ esmu pārliecināts, ka jūs nāksiet uz Korpusu un gūsiet patiesu baudu, ķerot citas šķiras noziedzniekus, ne tos, kuriem asinīs ir sociāls protests, bet tos, kuri nogalina un gūst no tā baudu.

Viņa pārliecība bija pārsteidzoša, uz visu bija jau gatavas atbildes. Man vairs nebija ko iebilst, un es izspēlēju savu pēdējo stipro argumentu.

— Kas notiks, ja Korpuss uzzinās, ka esat savervējis pie sevis darbā bijušo noziedznieku? Mūs abus nošaus rītausmā.

Tagad bija pienākusi viņa kārta smieties. Es te neredzēju neko uzjautrinošu un pacietīgi gaidīju, līdz viņš beigs.

— Pirmkārt, manu zēn, es jau arī esmu Korpuss, tas ir, tā vadītājs, un, kā tu domā ir mans vārds? Haralds Pīters Inskins, lūk tā!

— Vai tik ne tas pats Inskins…

— Tas pats. Nenotveramais Inskins. Cilvēks, kurš lidojuma vidū aplaupīja Farondmenu un pazudināja vēl veselu rindu valdības pasākumu. Es ceru, ka jūs jaunības gados tikāt to lasījis? Mani savervēja tāpat kā jūs pašlaik.

Viņš turēja mani āķa galā un zināja to, bet tagad nolēma piebeigt galīgi.

— Bet no kurienes, jūsuprāt, rodas pārējie aģenti? Es, protams, nerunāju par tiem neattīstītajiem indivīdiem, kas nāk no mūsu tehniskajām skolām, bet gan par īstajiem aģentiem. Par tiem, kuri plāno operācijas, veic visus priekšdarbus, bet pēc tam plūc laurus. Viņi ir krāpnieki. Visi līdz pēdējam. Bet visu, ko tie prata darīt vislabāk, viņi tagad dara Korpusam. Jūs pabrīnīsieties par dažu labu no problēmām, kas rodas lielajā, neaptveramajā un trokšņainajā visumā. Vienīgie, ko mēs varam aicināt pie mums strādāt, ir tie, kuri jau agrāk veiksmīgi darbojušies tādā mērogā. Nu, kā?

Viss norisinājās tik strauji, ka neatlika laika pat padomāt. Man droši vien vajadzēja strīdēties, tomēr smadzenes jau bija pieņēmušas lēmumu. Biju gatavs piekrist, es nevarēju pateikt «nē».

Šo to gan zaudēju, tomēr cerēju iegūt daudz vairāk. Lai arī man būs brīvība darba laikā, tomēr es taču strādāšu kopā ar cilvēkiem. Vecās attiecības būs beigušās. Es atkal kļūšu par sabiedrības locekli.

No šīs domas man kļuva silti ap sirdi. Vismaz vientulībai nu ir beigas. Draudzība atlīdzinās to, ko zaudēju.

4. nodala

Nekad vēl dzīvē nebiju tā kļūdījies. Cilvēki ar kuriem es satikos, bija pārsteidzoši truli. Viņi apgājās ar mani kā ar kaut kādu sīku gariņu, un es nekādi nespēju saprast, kā esmu šeit nokļuvis. Saprast jau, protams, sapratu, atmiņa man ir laba. Pakāpeniski es iekļāvos šai vidē.

Mēs atradāmies uz pavadoņa, tas bija acīm redzami, tomēr es ne mazākajā mērā nestādījos priekšā, pie kādas planētas vai saules sistēmas. Tas bija pilnīgi slepeni, bet šī vieta acīmredzot arī bija Korpusa pilnīgi slepenais galvenais štābs un skolas pamata bāze.

Skola man patika. Tas bija vienīgais, kas mani atturēja no sajukšanas. Stulbeņi sēdēja un kala, bet man materiāls padevās viegli. Tikai tagad es sāku saprast, cik pelēkas bijušas manas operācijas. Ar to tehniku un ierīcēm, par kurām uzzināju, es agrāk būtu varējis kļūt reizes desmit spēcīgāks un viltīgāks. Šī doma man pamatīgi iesēdās galvā, riebīgi čukstot ausīs depresijas un skumju minūtēs.

Mācību priekšmeti gadījās gan truli, gan arī nepanesami garlaicīgi. Pusi laika aizņēma darbs ar arhīviem — Korpusa neskaitāmo uzvaru un dažu zaudējumu studēšana. Brīžiem mani pārņēma nāvīgas ilgas, bet es sapratu, ka tā ir pārbaudes perioda daļa — pavērot, vai tik mani nevelk pagātnes atmiņas. Es tomēr tās apspiedu, tāpat kā žāvas un domās sakoncentrējos. Ja jau es nevaru neko te izmainīt, tad man jāatrod kaut kas tāds, kas pieliktu punktu šim katorgas darbam.

Tas nenācās viegli, tomēr es to atradu. Pēc neilga laiciņa biju jau visu izlūkojis un noskaidrojis. Ar to nodarboties gan nācās laikā, kamēr visi gulēja, taču tas padarīja meklējumus savā ziņā pat interesantākus.

Kad lieta nonāca līdz atslēgu atvēršanai un seifu uzlaušanai, biju spiests atzīst, ka tas nav nekāds darbs.lnskina personīgo apartamentu durvis slēdzās ar reversīvu vecā tipa cilindru, kuru atvērt bija pavisam viegli. Man vajadzēja ieiet pa durvīm mierīgi, bez trokšņa un arī tā, lai Inskins mani dzirdētu. Iedegās gaisma, viņš sēdēja gultā, pavērsis pret mani 0,75 kalibra pistoles stobru.

— Jūs droši vien esat sajucis prātā, di Grīz, — viņš noņurdēja. — Ielīst manā istabā nakts laikā! Es varēju jūs nošaut!

— Nē, nevarējāt, — es atbildēju, tiklīdz viņš bija noslēpis ieroci zem spilvena.

— Tik ziņkārīgs cilvēks kā jūs, vispirms runā, pēc tam šauj. Un pie tam visas šīs nakts kaislības nebūtu notikušas, ja jūsu ekrāns būtu ieslēgts un es varētu jūs izsaukt.

Inskins nožāvājās un no gultas galvgalī esošā automāta ielēja sev glāzi ūdens.

— Tas, ka esmu Speciālā Korpusa galva, vēl nenozīmē, ka man būtu jāstrādā visa Korpusa vietā. Man dažreiz arī jāguļ. Ekrāns ir ieslēgts vienīgi īpaši svarīgiem paziņojumiem, bet ne katram aģentam, kuram vajadzīgs mierinājums.

— Vai tik tas nenozīmē, ka esmu nokļuvis mierinājumu gaidošo kategorijā? — pēc iespējas saldāk pajautāju.

— Ievietojiet sevi jebkurā jūs apmierinošā kategorijā, velns parāvis, — viņš norēja atkal atkrītot gultā. — Un tāpat pārvietojiet sevi koridorā un atnāciet rīt darba laikā.

Man kļuva viņa žēl. Viņš tik ļoti gribēja gulēt un centās iemigt pēc iespējas ātrāk.

— Vai jūs ziniet, kas tas tāds? — es pajautāju, pabāžot zem viņa garā, pārdauzītā deguna lielu spīdošu fotouzņēmumu. Viena acs lēnām pavērās.

— Liels kara kuģis, pēc izskata līdzīgs Impērijas kuģiem. Bet tagad, galu galā, vācieties prom! — viņš nostenēja.

— Lieliska apķērība tik vēlai stundai, — es viņam laipni teicu.

— Tas ir pēdējais augstākās klases Impērijas linkors. Neapšaubāmi, viena no visvarenākajām iznīcības mašīnām, kāda jebkad radīta. Pilnīga aizsargājošā ekranizācija pusjūdzes diametrā un apbruņojums, spējīgs pārvērst radiaktīvos pelnos jebkuru šodien eksistējošu flotili…

— Neskaitot to faktu, ka pēdējais linkors tika pārvērsts metāllūžņos vairāk nekā tūkstoš gadus atpakaļ, — viņš nomurmināja.

Palūkojos apkārt un pieliku lūpas pie viņa auss — lai izslēgtu pārpratumu. Es runāju klusi, bet skaidri.

— Taisnība, taisnība, — es teicu. — Bet vai jūs neizbrīnīsieties, kaut vai MAZLIET, ja es pateikšu, ka viens no tiem tiek būvēts ŠODIEN?

O, to vajadzēja redzēt! Sega aizlidoja uz vienu pusi, bet Inskins aizlēca uz otru. Ar vienu ātru un precīzu kustību viņš pārgāja no guļus stāvokļa uz stāvošu un ķērās pie fotouzņēmuma pētīšanas. Pidžammā viņš, protams, diez kā vis neizskatījās: stūrains ķermenis uz zoss kā- jelēm. Bet, ja kājas bija tievas, tad balss gan ļoti rešņa.

— Runājiet, di Grīz, runājiet, velns jūs rāvis! — viņš norūca.

— Kādas muļķības par kara kuģi? Kas to būvē?

Pirms sāku runāt, es nesteidzīgi sameklēju nagu vīlīti, efektīgi atmetu roku un sāku apstrādāt pirkstu. Ar acs kaktiņu es redzēju, kā viņa seja kļūst purpursarkana. Tā bija neliela atriebība.

— Norīkojiet di Grīzu arhīvā, lai viņš labāk orientētos. Rakties putekļainās, smirdošās gadsimtiem vecās pakās ir tieši tas, kas nepieciešams Džeimsa di Grīza brīvajam garam. Iemāciet viņam disciplīnu. Parādiet viņam, uz kā turas Korpuss. Bez tam arhīvā jau sen vajadzēja ieviest kārtību.

Inskins atvēra muti, atgāzās atpakaļ un no jauna to aizvēra. Viņš neapšaubāmi saprata, ka dotajā gadījumā, lai lietu nevilktu garumā, labāk mani nepārtraukt. Es smaidīju. Pēc tam pamāju un turpināju:

— Tādā veidā jūs gribējāt noturēt mani uz pareizā ceļa. Salauzt manu garu ar ieganstu «izstudēt dažas ziņas par Korpusa darbību». Šai ziņā jūsu plāns izgāzās, notika kas cits. Metodiski pētot arhīvu, es atzinu to par visai interesantu. īpaši sistēmu «S&M» — kategoriza- tors un atmiņa. Šī ēka ir pilna ar ierīcēm, kas savāc ziņas un atskaites no visas Galaktikas, visu klasificē, novieto attiecīgā kategorijā un fiksē atmiņā. Es izraku to informācijā par lidojumiem, ko biju pasūtījis priekš sevis. Vienmēr esmu interesējies par šiem jautājumiem…

— Kā tad ne, — Inskins mani pārtrauca. — Savā laikā jūs nozagāt ne vienu vien kuģi.

Es veltīju viņam rūgtuma pilnu skatienu un lēnām turpināju.

— Neuzmākšos jums ar visiem sīkumiem, redzu, ka jūs tāpat ļoti nepacietīgi gaidāt, bet gala rezultātā es uzgāju, lūk, šo rasējumu.

Viņš izrāva man to no pirkstiem, kad nebiju vēl paguvis to izvilkt.

— Un kas tas tāds ir? — viņš nomurmināja, ar acīm pārskrienot attēlam.

— Tas taču ir visparastākais lieljaudas pasažieru kuģis. Tas ir tāds pats kara kuģis kā, piemēram, es.

Nav viegli runāt un vienlaicīgi nicīgi viebt lūpas. Es tomēr pacentos to izdarīt.

— Protams, jūs to neatradīsiet Līgas kara kuģu reģistrā. Taču es jau teicu, ka no tā šo to saprotu. Man likās, ka kuģis ir pārāk liels paredzētajiem mērķiem. Tas aprij milzumu degvielas. Un turklāt pietiek arī veco kuģu. Tas vedināja mani uz pārdomām, un es pasūtīju visu to kuģu sarakstu, kas būvēti pārskatāmā pagātne un ir attiecīgi lieli. Jūs varat iedomāties manu pārsteigumu, kad «S&M» pēc trīs minūšu ilgām pārdomām iedeva man sarakstu tikai sešu rindiņu garumā. Viens bija uzbūvēts citas Galaktikas apguvei un, cik mums zināms, vēl aizvien atrodas ceļā. Atlikušie pieci visi ir D-tipa, būvēti lielās ekspansijas laikā, kad tika pārvietotas milzīgas ļaužu masas. Mūsu laikam tie ir daudz par lieliem.

Man nekādi nedeva miera doma: kam gan var izmantot tik lielu kuģi. Es virzījos atpakaļ pagātnē, ar «S&M» palīdzību apskatot visu kosmosa apgūšanas vēsturi, lai atrastu ko līdzīgu. Un, lūk, Impērijas Zelta Laikmetā atradu iekarojumiem paredzētu augstākās klases kara kuģi. Kompjūters pat uztaisīja man šo attēlu.

Inskins paķēra abus uzņēmumus un sāka tos atkal salīdzināt. Es stāvēju viņam aiz muguras un norādīju uz pašām interesantākajām detaļām.

— Ievērojiet, mašīnu zāle praktiski nav izmainīta, lūk, arī kravas tilpnes. Šī būve acīmredzot iezīmēta plānā pēdējā brīdī un to ir pavisam viegli nojaukt, liekot vietā ieroču torni. Korpusi ir identiski. Izmaiņas te, pārbīde tur, un smagais kravas nesējs top par ātru linkoru. Šīs izmaiņas var izdarīt būvēšanas laikā, bet pēc tam atzīmēt rasējumā. Pēc zināma laika kāds Līgā atklās, ka kuģis ir pabeigts un var startēt. Var jau, protams, teikt, ka tā ir sagadīšanās — tikko uzbūvētais kuģis sešās vietās ir pilnībā tāds pats kā gadu tūkstošus atpakaļ radītais. Bet, ja jūs tā domājat, tad es likšu simtu pret vienu, ka kļūdāties.

Nekādas derības tai naktī nenotika. Inskinam bija tāda pati oža uz visādām aizdomīgām lietiņām kā man. Ģērbjoties viņš turpināja uzdot jautājumus.

— Bet kā sauc to miermīlīgo planētu, kas būvē šo pagātnes briesmoni.

— Cittanuvo. Ziemeļu Kroņa zvaigznes otrā planēta. Vienīgā apdzīvojamā planēta tai sistēmā.

— Nekad neesmu par to dzirdējis, — teica Inskins, atverot sava kabineta durvis. — Tā var būt gan laba, gan slikta zīme. Ne jau pirmo reizi nelaime nāk no tādām vietām, par kuru esamību pat nenojaut.

Ar to dabisko savaldību, kas viņam bija tik raksturīga, Inskins savā pultī nospieda steidzamā izsaukuma pogu. Gandrīz tai pašā brīdī miegaini klerki un asistenti atnesa pierakstus un atskaites. Mēs ieurbāmies tajos.

Kautrība neļauj man runāt pirmajam, bet visai ātri Inskins nonāca pie tā paša secinājuma. Viņš aizlidināja mapi kabineta otrajā pusē un drūmi palūkojās uz austošo rītu.

— Jo vairāk es skatos uz to, jo aizdomīgāk tas viss kļūst. Pirmajā acumirklī šķiet, ka planētai nav nekādu motīvu kara kuģa izmantošanai. Tomēr viņi to būvē, tas ir neapšaubāmi, šajā jautājumā es varētu derēt uz tūkstoš kredītu zīmju kaudzi, kas būtu mūsu mājas augstumā. Un tomēr, ko viņi ar to gatavojas darīt? Kad tas būs gatavs? Pie viņiem attīstās kultūra, nav bezdarba, ir smago metālu pārpilnība, lieliski veikali viņu ražotajām precēm. Nav asiņainu sadursmju un tamlīdzīgu lietu. Ja nebūtu šā kara kuģa, to varētu nosaukt par ideālu Līgas planētu. Man jāuzzin par viņiem pēc iespējas vairāk.

— Jau paziņoju uz kosmoostu, protams, jūsu vārdā, — es teicu.

— Tiek gatavots ātrgaitas kuteris. Ne vēlāk kā pēc stundas es varu izlidot.

— Neskrieniet man pa priekšu, di Grīz, — viņš ledainā tonī atbildēja. — Pagaidām vēl es dodu pavēles un tieši es atļaušu jums komandēt, kad pienāks laiks.

Lai pabīdītu viņu man vajadzīgajā virzienā, es kļuvu smaidīgs un paklausīgs.

— Es taču, šef, cenšos palīdzēt jums iegūt vairāk informācijas. Tā jau nav reāla operācija, bet tikai izlūkošana. Es varu to izpildīt ne sliktāk par jebkuru citu aģentu. Un tas taču palīdzēs iegūt man pieredzi, tik nepieciešamu, lai dabūtu kaut kādu pakāpi…

— Labi, — Inskins pārtrauca. — Pietiek pļāpāt. Varat iet. Noskaidrojiet, kas notiek. Un tūdaļ pat atpakaļ. Nekādas pašdarbības, tā ir pavēle!

Man likās, ka attiecībā uz pašdarbību viņš stipri šaubās. Un viņam bija taisnība.

5. nodala

Apgādes un dokumentācijas nodaļas iedeva man visu nepieciešamo. Virs horizonta, tīra un skaidra, augstu stāvēja saule, kad mana kuģa sudrabotais korpuss pacēlās virs pelēkā lauka un aizšāvās kosmosā.

Ceļojums aizņēma dažas dienas, kas bija vairāk nekā pietiekami, lai es pagūtu sistematizēt savas zināšanas par Cittanuvo. Un jo vairāk es uzzināju, jo mazāk sapratu, kādēļ viņiem vajadzīgs kara kuģis. Cittanuvo otreizēji kolonizēja no Cellīnijas sistēmas, bet es jau biju bijis šais rajonos agrāk. Viņi visi apvienojās brīvās savienībās, dažreiz strīdējās savā starpā, bet fīdz sadursmēm lieta nenonāca. Viņi, tāpat kā visi, pret karu izjuta pretīgumu.

Un viņi slepus būvēja kara kuģi?

Galu galā man apriebās par to domāt, un, izmetis no galvas šīs domas, es ķēros pie kāda interesanta šaha uzdevuma. Laiks pagāja ātri, un beidzot kuģa ekrānos iemirdzējās Cittanuvo.

Viens no maniem vissvarīgākajiem principiem skanēja: «Slepeno nevajag speciāli slēpt». Burvju mākslinieki to sauc par uzmanības novēršanu. Dodiet cilvēkiem iespēju redzēt visu, ko jūs gribat, un viņi nemūžam neiedomāsies, ka aiz tā kaut kas slēpjas. Tādēļ arī, veicot ļoti efektīvu manevru, piezemējos pašā lielākajā planētas kosmodromā, dienas vidū. Sagatavojies darbam, jau biju ietērpies attiecīgās drānās un izkāpu no kuģa, tā amortizatoriem vēl vibrējot. Ar platīna sprādzi piesprādzējis kažokādas apmetni, es devos lejā pa trapu. Mazais M-3 robots — stiprinieks dārdināja iepakaļ ar manu bagāžu. Ignorēdams drudžaino aktivitāti pie muitas, es devos uz Galveno izeju. Un tikai tad, kad formā tērpies ierēdnis pieskrēja man klāt, atļāvos pievērst nicinošu uzmanību arī apkārtnei.

Pirms viņš bija sācis runāt, es piegāju pie durvīm un apstājos.

— Šeit pie jums ir brīnišķīga planēta! Lielisks klimats! Ideāla vietiņa vasarnīcai. Atsaucīgi, vienmēr izpalīdzīgi ļaudis. Man tas patīk. Esmu jums ļoti pateicīgs. Liels paldies, ka sagaidījāt. Es esmu Lielais Kņazs Sant-Anželo. — Es ar entuziasmu pakratīju viņa roku, tai pat laikā ieliekot tur simtvienību kredītbiļeti.

— Bet tagad jūs, protams, saprotiet, ka muitniekiem nav ne mazākās nepieciešamības pārbaudīt šo te manu bagāžu. Neatņemsim man laiku. Kuģis ir atvērts, viņi var pārbaudīt visu, ko vien vēlas.

Manas manieres, drēbes, dārglietas, vieglums, ar kuru es šķīros no naudas, un lieliskie čemodāni varēja nozīmēt tikai vienu. Tāds bagāts cilvēks nenodarbosies ar kontrabandu. Kalpotājs man kaut ko nomurmināja ar smaidu, pateica dažus vārdus telefonā un viss bija nokārtots.

Muitnieku bariņš salīmēja birkas uz manas bagāžas, pieklājības pēc ieskatījās dokumentos un atlaida. Es visiem paspiedu rokas, ne jau vienkārši paspiedu, protams, un devos tālāk. Taksometrs bija izsaukts, vadītājs piedāvāja kādu viesnīcu. Es piekrītoši pamāju, vērojot, kā robots iekrauj bagāžu.

Kuģis bija pilnībā tīrs, viss, kas man bija nepieciešams darbam, atradās manā bagāžā. Šis tas bija nāvējošs un sprāgstošs un, atklāšanas gadījumā, es iekultos lielās nepatikšanās. Patvēries viesnīcā, es gribēju pārmainīt drēbes un ārieni. Robots tikmēr pārbaudīja istabas, meklējot tajās bagus.

Šie Korpusa roboti ir lieliska lietiņa. Tie izskatās un darbojas tieši tāpat kā vienkāršie M-3. Taču tikai ārēji. Smadzenes tiem ir teicamas, ne sliktākas kā vislabāko firmu robotiem. Bez tam, vēl robota stūrainais ķermenis bija burtiski piebāzts ar visdažādākajām ierīcēm un rīkiem.

Viņš lēnām pārvietojās pa istabu, pārnesa manu bagāžu un izlika mantas, tai pat laikā neaizmirstot rūpīgi izpētīt katru virsmas laukumiņu. Pabeidzis viņš apstājās un skaidri paziņoja:

— Visas istabas pārbaudītas. Atklāts tikai viens optiskais bags šajā sienā.

— Vai tad var norādīt ar pirkstu uz to? — es teicu robotam.

— Tas taču var izraisīt novērotājā aizdomas.

— Nē, nevar, — ar mehānisku pārliecības intonāciju balsī atteica robots. — Es to nedaudz aizķēru un tas vairs nedarbojas.

Ar šādām garantijām es droši nometu greznās drānas un uzvilku Līgas Lielās Flotes admirāļa melno formu. Es biju to dabūjis ar visiem izgreznojumiem, zelta uzplečiem un pilnu dokumentu komplektu. Nedomāju, ka tā mani stipri greznoja, tomēr uz Cittanuvo spēja radīt vajadzīgo iespaidu. Tāpat kā uz daudzām citām planētām, arī te labi zināja uniformu nozīmi. Izsūtāmie zēni, sētnieki, klerki — visi bija ietērpti sev raksturīgā formā. Mans melnais mundieris izskatījās ļoti iespaidīgi un tam noteikti pievērsīs uzmanību.

Pirms pametu viesnīcu, es uzvilku garu apmetni, kurš pilnībā nosedza mundieri, bet ar zeltā mirdzošo galvassegu un dokumentu pilno somu radās problēmas.

Pagaidām vēl nezināju visas pseidorobota M-3 iespējas. Varbūt viņš palīdzēs?

— Ei, tu, sīkais un plecīgais, — es pasaucu, — vai tev ir kādas kastītes vai nodalījumi? Ja ir, parādi.

Nospriedu, ka robots ir uzsprādzis. Viņā bija vairāk kastīšu nekā kases aparātā: lielas, maziņas, platas, šauras, tās izlēca no robota uz visām pusēm. Vienā bija pistole, divas citas piebāztas ar granātām, pārējās — tukšas. Es ieliku cepuri vienā, ceļasomu otrā un noknak- šķināju pirkstus. Kastītes slīdēja iekšā, un viņa metāliskais ķermenis kļuva tik pat līdzens kā agrāk.:

Es uzliku «modernu cepuri, aizsprādzēju apmetni un biju gatavs. Palikušās mantas bija mīnētas: pistoles, gāze, saindētas adatas un tamlīdzīgas lietas. Sliktākajā gadījumā tas viss uzlidos gaisā.

M-3 nobrauca lejā ar liftu, bet es nokāpu pa rezerves kāpnēm. Satikāmies mēs uz ielas.

Tā kā diena vēl bija tikai pusē, es nepaņēmu helikopteru, bet noīrēju automobīli. Mēs nesteidzoties braukājām pa šo valsti un līdz ar tumsiņu bijām pie prezidenta Ferraro mājas.

Kā jau pienākas bagātas planētas galvam, māja bija lieliska. Mani slepenie sagatavošanās darbi izrādījās vienkārši smieklīgi, lai neteiktu vairāk.

Kopā ar savu trīssimtkilogramīgo robotu izgāju cauri apsardzei un signalizācijai bez jebkādām problēmām, mani pat neaizturēja. Prezidents Ferraro, vecpuisis, patreiz pusdienoja. Tas ļāva man bez uztraukumiem apsekot viņa kabinetu.

Tur nebija pilnīgi nekā. Nekā, kas būtu saistīts ar karu un kara kuģiem. Bet, ja es būtu šantāžists, tad gan cita lieta. Te varēja atrast arī šo to vēl ļaunāku par politisko korupciju.

Kad Ferraro pēc pusdienām atgriezās kabinetā, tur bija tumšs. Es dzirdēju, kā viņš noburkšķēja kaut ko par kalpotājiem un sāka taustīties pēc slēdža.Vēl pirms viņš bija to sataustījis, robots aizvēra durvis un ieslēdza gaismu.

Es sēdēju pie galda, manā priekšā atradās visi viņa personiskie papīri, ko pieturēju ar pistoli, bet seju centos savilkt baismīgi nežēlīgu. Kamēr viņš vēl nebija attapies no šoka, es nokomandēju:

— Nāciet šurp un sēdieties, ātri!

Tajā pat brīdī robots pagrūda viņu tā, ka nebija nekādas izvēles — vienīgi paklausīt.

Acis prezidentam izspiedās uz āru, rīklē iekņudzējās, kad viņš bija ieraudzījis savus papīrus uz galda. Nedodot iespēju attapties, es pa- grūdu viņam zem deguna savu grāmatiņu.

— Es esmu Līgas Lielās Flotes admirālis Tars. Lūk, te ir manas pilnvaras. Varat arī pārbaudīt.

Dokumenti nebija atšķirami no īstajiem, tādēļ es neuztraucos. Ferraro sāka nesteidzīgi studēt grāmatiņu, pēc tam ar ultravioleto gaismu pārbaudīja zīmogus. Tas viņam deva laiku attapties un pāriet pretuzbrukumā.

— Ko nozīmē šī jūsu rīcība? Jūs ielauzāties manā kabinetā, izdarot zādzību ar uzlaušanu…

— Jūsu stāvoklis ir drausmīgs, — es teicu aizkapa balsī.

Pēc maniem vārdiem pār Ferraro seju pārslīdēja ēna. Tikmēr turpināju:

— Es arestēju jūs par sazvērestību, izspiešanu, zādzību un vēl daudz ko citu, kas galīgi kļūs skaidrs pēc šo dokumentu izpētes. Ņemiet ciet viņu!

Mana pēdējā pavēle attiecās uz robotu, kurš lieliski spēlēja savu lomu. Viņš panācās uz priekšu un satvēra prezidentu ap jostasvietu.

— Es varu paskaidrot — viņš sāka lūgties.

— Es varu visu paskaidrot. Nevajag apvainot mani visā. Es nezinu, kas jums tur ir par papīriem, tādēļ neapgalvošu, ka tie visi ir viltoti. Bet jūs taču zināt, ka man ir daudz ienaidnieku. Ja vien Līga zinātu, cik grūti ir vadīt šo atpalikušo planētu…

— Nu labi, pietiek, — es viņu pārtraucu ar rokas mājienu. — Uz visiem jautājumiem atbildēsiet tiesas priekšā. Bet tagad atbildiet tikai uz vienu.

— Kādēļ jūs būvējat kara kuģi?

Šis cilvēks bija liels aktieris. Viņa acis plaši iepletās, žoklis atkārās, un viņš sabruka krēslā, it kā būtu dabūjis ar āmuru pa galvu, kad viņš atkal spēja runāt, vārdi jau bija lieki. Visā viņa izskatā atspoguļojās apvainota nevainība.

— Kādu kara kuģi? — viņš izdvesa.

— Augstākās klases kara kuģi, kurš tiek būvēts Cittanuvo dokos. Atbilstoši šiem rasējumiem. — Es uzmetu tos viņam uz galda un norādīju augšējos stūrus. — Bet te arī jūsu pašrocīgie paraksti.

Ferraro vēl aizvien nebija atguvies. Viņš paķēra papīrus un sāka tos pētīt, es viņu nesteidzināju. Beidzot viņš tos atgrūda un papurināja galvu.

— Neko nezinu ne par kādu kara kuģi. Šie ir jaunā pasažieru lainera rasējumi. Tas ir viss, kas man zināms. Un tur patiesi stāv mans paraksts.

Savu nākošo jautājumu es izteicu ļoti rūpīgi, lai tā jēga katrā ziņā tiktu saprasta.

— Un tā, jūs noliedzat, ka kaut ko zināt par augstākās klases linkora būvi saskaņā ar šiem rasējumiem?

— Šie ir parasti pasažieru — kravas lainera rasējumi. Vairāk es nezinu.

Viņam bija apvainota bērna sejas izteiksme. Es atgāžos krēslā, atslābinājos un izvilku cigāru.

— Paklausieties šo to par robotu, kurš jūs tur, — es iesāku. Viņš neizpratnē paskatījās uz mani, acīmredzot satraukumā nebija ievērojis, ka mūsu sarunas laikā robots viņu visu laiku turējis ap vidukli.

— Tas nav parasts robots, viņa pirkstu galos iemontēti ļoti interesanti aparātiņi: termopāri, galvanometri un tamlīdzīgi. Kamēr mēs sarunājāmies, viņš reģistrēja jūsu ķermeņa temperatūru, asinsspiedienu, sviedru daudzumu un vēl daudz ko citu. Citiem vārdiem sakot, jūsu priekšā ir visai efektīvs un operatīvs melu detektors. Tūlīt jūs dzirdēsiet, kā esat melojis.

Ferraro atsprāga no robota rokām tā, it kā tās būtu indīgas čūskas. Es izpūtu skaistu dūmu gredzenu.

— Saki, — teicu es robotam, — vai šis cilvēks mūsu sarunas laikā meloja.

— Daudz, — robots atbildēja. — Tieši 74 % no viņa teiktā ir meli.

— Ļoti labi, — es pamāju, gatavojoties aizcirst pēdējās durvis manā slazdā.

— Tātad viņš zināja visu par linkoru?

— Subjekts nezināja par linkoru, — robots iebilda. — Visi viņa paziņojumi sakarā ar kuģi, kā arī tā konstrukciju bija negatīvi.

Tagad bija pienākusi mana kārta izbolīt acis. Bet Ferraro kļūtu daudz vieglāk, ja vien viņš zinātu, ka mani nemaz neinteresē visas viņa izdarības! Tas, protams, bija man sitiens zem jostasvietas, tomēr nedrīkst zaudēt galvu. Es piespiedu sevi domās atgriezties pie izejas punkta un apdomāt situāciju.

Ja prezidents Ferraro nezināja par linkoru, tad iznāk, ka viņš kalpo tikai aizsegam. Bet kas tad ir īstais vainīgais? Kāda militāristu kliķe, kura grib gāzt prezidentu un sagrābt varu? Es vāji orientējos planētas iekšējās lietās un nolēmu ņemt Ferraro sev par palīgu.

To izdarīt vairs nebija grūti, nevajadzēja pat piedraudēt publicēt viņa galdā atrastos dokumentus. Izmantojot šos papīrus, es varēju piespiest viņu dejot pēc manas stabules. Taču tas nebija nepieciešams. Tikko biju parādījis viņam abus rasējumus un norādījis uz to līdzību, viņš visu saprata. Neapšaubāmi, viņam bija vieglāk nekā man atrast to, kas izmantoja viņu kā ieroci savās rokās. Par dokumentiem mēs pēc klusas vienošanās aizmirsām.

Nolēmām, ka nākamais solis būs Cerentolas doki. Prezidents jau sāka apdomāt, kā izmantot situāciju pret saviem politiskajiem ienaidniekiem. Es liku viņam saprast, ka Līga vēlas apturēt linkora celtniecību. Un tikai pēc tam lai spēlē politiku pret saviem oponentiem.

Vienojušies par to, mēs izsaucām automobīli, apsardzes vadu un devāmies uz dokiem, ceļš uz kurieni aizņēma četras stundas. Pa ceļam mēs pārspriedām savas uzvedības līniju.

Doka priekšnieku sauca Rokka. Kad mēs atbraucām, viņš laimīgi gulēja. Tomēr ne ilgi. Uniformu un pistoļu parāde ātri viņu atmodināja. Man likās, ka viņš ir tāds pats zaglēns un melis kā Ferraro. Nevainīgs cilvēks nevarēja tik stipri izbīties.

Izmantodams situāciju, es pieliku viņu pie sava staigājošā melu detektora un sāku uzdot jautājumus.

Vēl nepabeidzis mūsu «sarunu», es jau sāku aptvert situāciju. Tā bija se.kojoša: kuģu būves doka priekšnieks ne mazākajā mērā nenojauta tā patieso dabu.

Kāds cits, mazāk pārliecināts par sevi, vai bez tik lielas dzīves pieredzes, šai brīdī jau varētu sākt šaubīties. Es — ne. Kuģis vēl aizvien sešās vietās sakrita ar linkoru, bet es neticēju nejaušām sakritībām. Kādu ceļu izvēlēties? Ja ir iespējami divi ceļi — izvēlies vienkāršāko!

Tikai neapstāties pie muļķīgām izredzēm un nejaušībām.

No jauna uzmetis acis pirmajam rasējumam, es atkal pievērsu uzmanību piebūvei. Lai laineri pārvērstu kara kuģī, pirmām kārtām vajadzēja novākt to.

— Rokka! — es draudīgi ierēcos. — Paskaties uz šiem rasējumiem, uz šo izvirzījumu, lūk, te. Vai tas vēl aizvien piestiprināts pie kuģa?

Viņš papurināja galvu un atbildēja:

— Nē, rasējumus izmainīja. Mēs uzstādījām jaunu pretmeteorītu iekārtu planetāro asteroīdu slāņu caurbraukšanai.

Es atvēru savu somu un izvilku rasējumu.

— Vai jūsu iekārta gadījumā neatgādina šo te? — es pastiepu viņam rasējumu.

Viņš domīgi berzēja pazodi, pētot shēmu.

— Laikam jā, — viņš nedroši atbildēja. — Es nevaru pateikt precīzi, jo visas šīs detaļas uz mani neattiecas. Es atbildu par darbu kopumā. Taču šī detaļa ir ļoti līdzīga tai, kura tikko tika uzstādīta. Liels daikts. Cik mēs iztērējām…

Tas, bez šaubām, bija linkors! Te pēkšņi viens vārds no Rokkas sacītā ķēra mani kā zibens.

— Uzstādīta! — es iekliedzos. — Jūs teicāt — uzstādīta?!

Rokka pat atvirzījās no mana kliedziena.

— Jā, — viņš nedroši atbildēja. — Es pat atceros, cik lielas bija grūtības…

— Un vēl kas? — es viņu pārtraucu. Auksti sviedri tecēja man pār muguru.

— Dzinēji, vadiba, tas arī ir uzstādīts?

— Jā, protams, — viņš atbildēja. — Vai tad jūs nezināt? Parastais grafiks tika stingri saspiests, kas izraisīja veselu lērumu neparedzētu grūtību.

Tagad auksti sviedri plūda pa mani straumēm. Sākotnējais termiņš bija saīsināts gandrīz par gadu. Un nebija vairs nekādu iemeslu, lai to vēl saīsinātu.

— Mašīnas! Ieročus! — es ierēcos.

— Pie kuģa! Ja tā celtniecība jau pabeigta, mums būs milzīgas nepatikšanas un ne ar ko nesalīdzināmas grūtības.

Apsardze ieslēdza sirēnas un prožektorus un, nospiežot akseleratorus fīdz grīdai, mēs kā mirdzoša bulta naktī traucāmies uz stāpeļiem un ielidojām pa vārtiem.

Taču tik un tā nokavējām. Naktssargs kā traks sāka māt ar rokām un mēs apstājāmies.

Kuģa nebija.

Rokka nekādi nespēja tam noticēt. Viņš klīda pa tukšo laukumu turp un atpakaļ. Es ielīdu automobīļa pakaļējā krēslā un nikni kožļāju cigāru, saukājot sevi par pēdējo idiotu.

Ignorējot acīm redzamus faktus, es kā muļķis biju iedzinis sev galvā, ka planētas valdība piedalās šai celtniecībā. Tā, protams, piedalījās, taču vienīgi kā aizsegs. Es sajutu žurku — nerūsējošā tērauda žurku. Žurku, kas darbojās tā, kā būtu rīkojies es pirms atgriešanas sabiedrībā.

Tagad, kad grauzējs bija aizšmaucis, man radās ideja, ar ko sākt meklējumus.

Pie mums grīļodamies pienāca kuģu būvētavas priekšnieks Rokka, kas tika sagrābts aiz matiem, un pār viņa galvu gāzās izmeklētu lamu straume. Prezidents Ferraro izvilka pistoli un nebija saprotams, kā viņš taisās ar to rīkoties un par ko kļūt: par slepkavu vai pašnāvnieku. Man bija vienalga. Viss, ko varēja no viņa gaidīt, un viss, kas spēja viņu uztraukt, bija nākošās vēlēšanas, kurās viņa vēlētāji un politiskie pretinieki nepiedotu kuģa zaudēšanu. Manas problēmas bija daudz sarežģītākas.

Man vajadzēja atrast linkoru, vēl pirms tas sāks sirot pa Galaktiku.

— Rokka! — es uzsaucu. — Nāciet uz mašīnu. Es gribu apskatīt jūsu atskaites, visas jūsu atskaites, es gribu to izdarīt nekavējoties.

Viņš ar grūtībām ielīda mašīnā, droši vien vēl nesaprotot, ko no viņa grib. Pēc tam, ievērojis, ka ir vēl tumšs, novilka;

— Bet admirāli… šai laikā… visi vēl guļ…

Es jau ievilku elpu, lai sāktu kliegt, taču to darīt vairs nevajadzēja. Acīmredzot viņš visu saprata, pēc manas sejas izteiksmes un paķēra radiotelefona klausuli.

Parasti es ienīdu šo birokrātisko kārtību, šos papīra blāķus, taču tagad es par to biju pateicīgs. Šie ļaudis bija izstrādājuši veselu zinātni. Neviens papīrelis nepazudīs, bet, ja tas arī notiks, tad par to tiks sastādīts dokuments piecos eksemplāros. Viņi sagāza man uz galda memorandu, atmiņu pierakstus, norakstīšanas aktus, dažādus pieprasījumus.

Man vajadzīgie fakti burtiski noslīka šajās papīra katakombās. Taču neko nevarēja darīt. Nesāku meklēt pirmos faktus, tas būtu pārāk ilgi, bet sakoncentrēju visu uzmanību uz pēdējām izmaiņām, tādām, kā ieroču tornis. Tam vajadzēja ātri uzrādīt vainīgos.

Beidzot arī klerki saprata, ko es no viņiem gribu. Iedegušies patriotisma liesmās un savu priekšnieku bargo balsu uzmundrināti, viņi sāka rosīties steidzīgāk. Tagad pietika vienīgi norādīt meklējumu virzienu, un attiecīgie dokumenti jau atradās manās rokās.

Soli pa solim viss sāka noskaidroties. Smalks viltojumu, kukuļu, līkloču ceļa un dokumentu viltošanas tīmeklis. To visu varēja radīt vienīgi man līdzīga galva. Es pat iekrekšķējos no skaudības. Kā jau visas lielas idejas, šī bija ārkārtīgi vienkārša.

Nezināmo grupa vai grupas pakāpeniski pēc sava prāta izmainīja visu celtniecības programmu. Sākumā tā neapšaubāmi bija milzīga transportkuģa celtniecības programma, pēc tam to nedaudz grozīja, bet beigās pārvērta par ko citu.

Tas tika veikts ar īsta ģēnija prātu. No dažādiem avotiem nākošas pavēles izmainīja un pārkārtoja. Ar lielām grūtībām es noskaidroju visus šos avotus. Visos gadījumos tie bija viltoti. Dažos gadījumos tie bija tik labi noslēpti, ka es sākumā vispār nespēju noticēt, kā tāda pavēle varēja iziet cauri, kamēr man paskaidroja, ka veselai rindai virsnieku bija pagaidu sekretāres, jo visas īstās sekretāres un asistenti slimoja. Visas īstās sekretāres viena pēc otras bija saindējušās ar ēdienu. Vienkārši kaut kāda epidēmija! Katru no viņām pēc kārtas nomainīja VIENA UN TĀ PATI meitene. Viņa palika katrā vietā tik ilgi, lai pārliecinātos, ka linkora celtniecības plāns virzās uz priekšu.

Šī meitene acīmredzot bija Vadītāja palīgs, kurš arī visu organizēja. Tas sēdēja šīs lietas centrā, gluži kā zirneklis savā tīklā, un raustīja diedziņus, iekustinot visu šo lietu, šo savu ideju. Mana pirmā doma bija, ka lietā jāiesaista brigāde, tomēr vēlāk es to atzinu par nepareizu. Pēc tam es pievērsos vienīgi viltojumu būtībai. Dažos gadījumos dokumenti nebija viltoti, tur mans noslēpumainais IKSS droši vien pats veica darbu.

IKSAM bija patstāvīga inženiera — dizainera palīga vieta. Viens pēc otra tika atšķetināti uz kantori ejošie pavedieni. Viņam arī bija sekretāre, kuras slimība sakrita ar darbu citās nodaļās.

Kad beidzot es piecēlos no galda, vairs nespēju saliekt muguru, tā dega, gluži kā tur būtu nokaitēta stieple. Norijis pretsāpju līdzekli, es pārlaidu acis savu palīgu nomocītajai armijai, kas kopā ar mani nebija gulējuši 72 stundas. Viņi sēdēja, atspiedušies pret mēbelēm, un gaidīja manu lēmumu. Pat prezidents Ferraro bija šeit, viņa mati bija sajukuši un kā lāstekas nokarājās pāri pierei.

— Jūs atrakāt šo noziedznieku ligzdu? — viņš jautāja, ielaizdams visus piecus pirkstus savā skalpā.

— Es atradu tos, jā, — es atbildēju. — Tikai ne noziedznieku ligzdu, bet vienu cilvēku, noziedznieku pasaules karali, kuram vairāk talantu, nekā visiem jūsu pērkamajiem birokrātiem kopā, un viņa sievieti — asistenti. Viņi visu izdarīja divatā. Viņa vārds vai pseidonīms ir Pepe Pero, viņu sauc Anželīna…

— Arestēt viņus nekavējoties! Sardze, sardze… — un Ferraro izsprāga no istabas. Es pavēlēju viņam atgriezties.

— Tas būtu bijis pats labākais, ko mēs varētu izdarīt. Bet dotajā brīdī tas ir diezgan sarežģīti, tā kā viņi ne tikai pārbūvēja linkoru, bet to arī nozaga. Tajā viss ir automatizēts, pirmajā laikā nav vajadzīga pat komanda.

— Ko jūs esat nolēmis darīt? — pavaicāja viens no klerkiem.

— Neko, — es atbildēju veca kosmosa vilka manierē.

— Līgas Flote jau devusies noziedznieku medībās un drīz jūs dzirdēsiet par to noķeršanu. Pateicos visiem par palīdzību.

6. nodala

Es to pateicu mundrā, jautrā tonī, un viņi izgāja. Kādu mirkli es apskaudu viņu svēto ticību Līgas Flotei. Bet patiesībā taču paziņojums par Floti bija tikpat nepatiess kā mana admirāļa pakāpe. Es turpināju darbu Korpusa labā. Inskinam jau vajadzēja būt saņēmušam pēdējo informāciju. Es aizsūtīju viņam psīgrammu, taču atbildes pagaidām vēl nebija. Droši vien zagļu identifikācija bija aizkavējusi atbildi.

Mans jaunais ziņojums bija kodēts, taču tā atšifrēšana neatlaidīgam cilvēkam neradītu nekādas grūtības. Es pats aiznesu to uz pārraidīšanas centru. Kad es iegāju tur, psīgrammists sēdēja savā caurspīdīgajā istabiņā. Viņa acis liecināja, ka viņš domās nav te Operators runāja kaut ko mikrofonā, noraidot ziņojumu cauri Galaktikas plašumiem.

Ārpusē šifrētāji kodēja, kopēja un pierakstīja ziņojumus, taču neviena skaņa neizkļuva cauri izolācijas sienām. Es pagaidīju, kamēr viņš pievērsīs man uzmanību un pastiepu papīra lapiņas.

— Līga, Centrālā 14, steidzami — es teicu.

Viņš pacēla uzacis, tomēr neko nesacīja. Pēc dažām sekundēm mums bija sakari ar vairākiem psīgrammistiem. Viņš lasīja kodētos signālus skaidri, rūpīgi izrunājot, bet paklusu. Viņa domas spēks pārvarēja daudzu gaismas gadu attālumu. Kad viņš bija beidzis, es savācu tekstu, saplēsu, bet gabaliņus iebāzu kabatā.

Šoreiz atbildi saņēmu visai ātri. Acīmredzot Inskins gaidīja manu ziņojumu. Mikrofonu iznesa pie šifrētājiem, bet es pats stenografēju kodu grupas.

— … kuvi dlil flie, un ja neizdarīsi, atpakaļ vari neatgriezties!

Ziņojuma beigās bija tiešs teksts un psīgrammists pasmaidīja, lasot

šos vārdus. Es sakliedzu viņam, lai neiedomājas kaut ko izpļāpāt, ziņojums ir slepens, un pretējā gadījumā es viņu personiski nošaušu. Smaids pazuda no viņa sejas, tomēr man no tā vieglāk nekļuva.

Dekodētais ziņojums neizrādijās nemaz tik ļauns, kā biju baidījies. Līdz nākamajam ziņojumam man vajadzēja tikai izsekot un sagrābt linkoru. Varēju griezties pēc palīdzības pie Līgas jebkurā laikā. Līdz darba beigām man vajadzēja palikt admirāļa amatā un turēt Inskinu lietas kursā. Mana laime būtu bijusi pilnīga, ja nebūtu tās pretīgās beigas atklātā tekstā.

Es biju dabūjis ilgi gaidīto norīkojumu. Bet kā! Sagrāb linkoru vai atvadies no galvas. Un ne vārda par maniem varonīgajiem pūliņiem nozieguma atklāšanā. Cik gan cietsirdīgā pasaulē mēs dzīvojam!

Nogurums galu galā piebeidza mani, un es devos gulēt, tā kā mans galvenais uzdevums tagad bija gulēt un gaidīt…

Patiesi, gaidīšana tagad bija vienīgais, ko varēju darīt. Neņemot vērā tādas papildu rūpes, kā kreisera personīgā izsaukšana un papildus ziņu iegūšana par zagļiem. Bet tas patiesi bija otršķirīgi attiecībā pret galveno — gaidīt sliktas ziņas. No pakaļdzīšanās viedokļa raugoties, Cittanuvo bija pati labākā vieta. Pazudušais kuģis varēja doties jebkurā virzienā. Ar katru minūti tā iespējamā atrašanās sfēra pieauga proporcionāli laikam trešajā pakāpē. Savu kreisera komandu nepārtraukti turēju pilnā kaujas gatavībā, ierobežojot viņu pārvietošanos ar simts jardiem no kuģa.

Ziņu par Pepi un Anželīnu bija ļoti maz, viņi meistarīgi jauca pēdas, nebija zināms pat, no kurienes tie ir, vienīgi neliels akcents liecināja, ka abi nav vietējie. Bija miglaina Pepes fotogrāfija — resnvaidzis ar ļaunu seju. Meitenes fotogrāfijas nebija vispār. Savas nepacietības dzīts, es piespiedu kuģa psīgrammistu nepārtraukti caurklausīt izplatījumu un ziņot man par visiem notikumiem kosmosā.

Pēc tam mēs ar navigatoru atzīmējām kartē, pārbaudot vai tie iekļaujas nozagtā kuģa iespējamās atrašanās vietā. Daži incidenti notika šajā pat apgabalā, tomēr pēc vēlākās izmeklēšanas tiem izrādījās gluži dabiska izcelsme. Ejot gulēt, es atstāju pavēli nekavējoties modināt mani, ja ārkārtējs gadījums noticis bīstamajā zonā. Mani piecēla dziļā naktī un pasniedza papīra gabaliņu. Izberzējis acis un izlasījis pirmās divas rindiņas, es nekavējoties nospiedu vispārējās trauksmes pogu.

Jāsaka, ka šie zēni zināja savu lietu. Es vēl nebiju paguvis izlasīt ziņojumu, kad uz kuģa jau iekaucās sirēnas, lūkas aizcirtās un mēs izlidojām. Kad mana redze pēc pārslodzes atjaunojās un lapiņa atkal nokļuva fokusā, es izlasīju to līdz galam, bet tad pārlasīju vēlreiz, daudz rūpīgāk.

Tas izskatījās tā, kā mēs bijām gaidījuši.

Liecinieku nebija, bet dažas monitoru stacijas bija fiksējušas lielas jaudas ieroča pielietošanu ar milzīgas enerģijas izdalīšanos. Ar trans- gulācijas palīdzību mēs aprēķinājām koordinātes un atradām kravas kuģi. Tā korpusā bija dzelzceļa tuneļa izmēru caurums. Plutonija krava bija pazudusi.

Katrā ziņojuma rindiņā man rēgojās Pepe.

Uz linkora nebija komandas, un viņš rīkojās droši. Sveša kuģa sagrābšanā vai pārrunās vienmēr eksistē zināms risks. Tādēļ viņš gluži vienkārši pasauca neko nenojautušo kravas kuģi un sašāva to ar saviem drausmīgajiem ieročiem. Astoņpadsmit cilvēku bija nogalināti acumirklī. Zagļi bija kļuvuši arī par slepkavām.

Es alku darbības. Un ļoti baidījos, ka neizdaru kļūdu. Sīkulis Pepe izrādījās arī nežēlīgs slepkava. Ja kaut ko ievajagas, viņš vienkārši pienāk un paņem to, sagraujot visu savā ceļā. Vēl ļoti daudziem cilvēkiem nāksies iet bojā, un mans uzdevums bija šo skaitli padarīt pēc iespējas mazāku.

Pēc idejas man vajadzēja, lielgabalus rībinot, rauties realizēt atriebību. Lieliska doma, un arī vēlēšanās man ir. Nezinu vienīgi — kur viņš atrodas. Linkors, protams, ir gigantisks kuģis, taču visuma mērogos gluži kā puteklis. Kamēr viņš turēsies ārpus komercmaršrutiem, tālu no planētām un stacijām ar radariem, to atrast būs neiespējami.

Bet, ja es arī to atradīšu, kā lai sagrābju? Pēc jaudas tas elles izdzimums taču nepiekāpjas nevienam kuģim. Šis jautājums mocīja mani dienu un nakti, bet atbildi atrast nespēju.

Daži fakti bija man par labu. Piemēram, tas, ka es piespiedu viņu uzsākt spēli, pirms viņš bija tam pilnībā gatavs. Skaidrs, ka viņš nebija gatavojies laisties prom tai dienā, kad es ierados. Taču ikviens plāns, sevišķi tik rūpīgi izstrādāts kā viņam, noteikti paredz arī darbības briesmu gadījumā. Dzinēji, vadība un bruņojums uz linkora bija uzstādīti jau ilgi pirms manas ierašanās, tomēr daudzi darbi vēl bija nepabeigti. Viens no lieciniekiem, piemēram, ziņoja, ka redzējis, kā starta brīdi no kuģa korpusa nokarājušies spēka un padeves kabeļi.

Mana ierašanās izsita Pepi no līdzsvara, un šai ziņā man bija pār viņu priekšrocības. Tagad man vajadzēja domāt tāpat kā viņam, paredzēt nākošo soli un … noķert viņu lamatās. Aizsūtīja zagli ķert zagli. Teorētiski jau viss izskatījās lieliski, bet, tiklīdz es sāku domāt par praksi, kļuva neomulīgi ap dūšu.

Es iedzeru un aizpīpēju. Paiaižu dūmu gredzenus un novēroju, kā tie kustas. Tas ļauj man atslābināties. Galu galā, ko vispār var darīt ar linkora palīdzību? Tas, protams, ir labi piemērots kosmosa pirātismam, bet tas taču nav viss.

— Lieliski, lieliski, bet kādēļ linkors?

Es sāku sarunāties pats ar sevi, parasti tā ir slikta zīme, taču tagad man tas bija vienalga. Doma par kosmosa pirātismu man ilgi likās vienīgā pareizā, līdz acīs neiekrita brēcošā nejēdzība.

Kādēļ linkors? Kādēļ visi šie pūliņu un smaga darba gadi, lai iegūtu kuģi, kuru ar grūtībām var vadīt divi cilvēki. Pat desmitās daļas no šīm pūlēm būtu Pepem pieticis, lai uzceltu kreiseri, kurš pirātismam noderētu tikpat labi.

Pirātismam, bet ne Pepes mērķiem. Viņš gribēja linkoru, un viņš dabūja linkoru. Tas nozīmē, ka bez pirātisma viņam prātā arī vēl kas cits. Bet kas? Acīm redzams, ka viņš ir maniaks un nenormāls un nav svarīgi, kā viņš spējis izslīdēt no oficiālās testēšanas tīkliem. To nāksies vēl noskaidrot. Taču vispirms vajadzētu viņu noķert.

Manā galvā jau sāka veidoties rīcības plāns, taču es vēlējos dot tam laiku — lai nobriest! Pirmkārt, man jābūt pārliecinātam, ka labi zinu Pepi. Neviens cilvēks, kuram izdevies apmānīt veselu pasauli kuģa būves laikā, bet pēc tam arī nospert to, mūžīgi nepaliks ēnā. Kuģim nepieciešama komanda, bāze degvielas uzpildei un remontam.

Par degvielu viņam nāksies parūpēties pirmām kārtām, uzšķērstais kravas kuģis tam ir mēms liecinieks. Par bāzi var tikt izmantota kāda neapdzīvota planēta.

Šajā mierīgajā laikā sadabūt komandu ir visai grūti, taču arī te es varētu izdomāt vairākus variantus. Piemēram, reids pa cietumiem vai psihiatriskajām slimnīcām un dziedinātavām. Darbojoties šādi, jūs iegūsiet komandu, kura būs gatava uz visa veida pirātiskiem uzbrukumiem. Tomēr pirātisms, protams, ir pārāk sīka lieta šī jaunekļa ambīcijām. Viņš droši vien grib pārvaldīt veselu planētu… bet varbūt pat veselu sistēmu? Vai vairāk? Es pat nodrebēju no šīs domas. Vai kas tamlīdzīgs jau nav bijis pagātnē? Karalisko Karu laikā daži cilvēki ar pāris kuģiem un mazāku kopējo smadzeņu tilpumu, nekā Pepem, izveidoja kaut ko impērijai līdzīgu. Viņus visus galu galā gāza, tomēr par to tika samaksāta visaugstākā cena.

Plāns nobrieda, un es instinktīvi jutu, ka tas ir labs. Var jau būt, ka dažās detaļās arī pavājš, taču tas nebija svarīgi. Man bija skaidrs pamatmērķis un doma, ideja un tās realizēšanas veids. Noziegumos eksistē dabiskie likumi, gluži tāpat, kā citās cilvēku darbības sfērās. Es zināju, ka viss būs kā nākas.

— Nekavējoties pie manis sakaru virsnieku! — es iebļāvu interko- mā. — Un pāris klerkus ar transkiberiem. Un ātri — runa iet par dzīvību vai nāvi!

Bet pēdējo gan es pateicu lieki, tas nesaskan ar manu tēlu. Es aizpogāju apkaklīti, sakārtoju atšķirības zīmes un iztaisnoju piecus. Kad viņi ienāks, es atkal pilnībā būšu admirālis.

Pēc manas pavēles kuģis iznira no hipertelpas, lai mans psīgrammists varētu sazināties ar citiem operatoriem. Kapteinis Stengs ņurdēja, ka mēs apstādinam dzinējus un zaudējam dārgas dienas tai laikā kad viņa komanda izpilda nenormālas pavēles. Mans plāns bija ārpus viņa saprašanas. Viņš, protams, ir kapteinis, bet es tomēr admirālis, kaut arī tikai uz laiku.

Pēc manas pavēles navigators izveidoja bēgšanas sfēru, kura atpalika no iespējamās kuģa atrašanās vietas ne vairāk kā par vienu diennakti. Shēma ietvēra vairākas zvaigžņu sistēmas, kuru gan nebija īpaši daudz, un psīgrammists varēja tās izsaukt visas pēc kārtas un nodot ziņojumus, kurus nodeva tālāk Starpplanētu Attiecību virsniekam.

Paplašinoties sfērai, psīgrammists pārgāja pie jauniem objektiem. Es vajadzīgajā brīdī sagatavoju pamatziņojuma tekstu un pārraides virzienu un papildus ziņojumu, ko psīgrammists sūtīja uz Centrālo 14. Tur psīgrammistu grupa sazinājās ar atsevišķām planētām, nepārtraukti papildinot to sarakstu.

Visi pamata un papildus ziņojumi bija par vienu un to pašu tēmu. Es sīki, ar entuziasmu klāstīju, apspriedu un biju sašutis. Es uzrakstīju milzīgu variantu skaitu visdažādākajās formās. Es gribēju, lai informācijas jēga tādā vai citādā veidā nokļūtu visās avīzēs un žurnālos šīs paplašinātās sfēras ietvaros.

— Ko tas viss, sasper jūs zibens, nozīmē? — rūca kapteinis Stengs.

Viņam bija garlaicīgi, viņš pat atteicās piedalīties šai operācijā, uzskatot to par bezjēdzīgu. Un lielāko daļu laika pavadīja savā kajītē, lādējot visu uz pasaules. Garlaicības vai arī ziņkārības dzīts, viņš iz-!asīja vienu no maniem ziņojumiem.

— Miljardieris personiskās pasaules meklējumos …Pasakaini krāšņa kosmiskā jahta… — kapteiņa seja pieņēma tumši sārtu nokrāsu.

— Kāds gan visām šīm muļķībām ir sakars ar slepkavu notveršanu?

Kad mēs atradāmies kopā. viņš bija pieklājīgs, bet pēc dažām

pazīmēm varēja manīt, ka viņš mani uzskata par viltus admirāli. Neapšaubāmi es paliku vecākais, tomēr attiecības bija tīri formālas.

— Šīs muļķības un blēņas arī ir tā ēsma, uz kuras uzķersies zivtiņa, mūsu zivtiņa — es viņam teicu. — Lamatas Pepem un viņa partnerei.

— Un kurš ir tas mītiskais miljardieris?

— Es, — atbildēju. — Es vienmēr esmu gribējis būt bagāts.

— Bet tas kuģis, kosmiskā jahta, kur ir tā?

— Tiek būvēta Udrātas kosmodokos. Mēs dosimies turp tūlīt pat, tiklīdz būsim beiguši sagatavošanās darbus.

Kapteinis Stengs nosvieda manu šedevru uz galda un tik rūpīgi noslaucīja rokas, it kā baidītos inficēties. Viņš godīgi centās saprast manas idejas, bet bez mazākajām sekmēm.

— Nekas neizdosies, — viņš norūca. — Kādēļ jūs esat tik pārliecināts, ka viņi izlasīs vismaz vienu no šīm piezīmēm? Bet, ja arī izlasīs, tad kādēļ viņiem par to vajadzētu ieinteresēties? Manuprāt, jūs zaudējat laiku, un viņš izslīd jums no pirkstiem. Vajag izziņot trauksmi un paziņot visiem kuģiem. Flotei jābūt kaujas gatavībā, jāizsūta patruļas pa visām kosmolīnijām…

— No kurām viņš var viegli izvairīties vai gluži vienkārši iznīcināt, kas ir visticamākais. Tā, ka tā nav izeja, — es viņam atbildēju. — Šis Pepe ir ļoti veikls un viltīgs, viņš darbojas kā spēļu automāts. Šai faktā ir viņa spēks un vienlaicīgi arī vājums. Tādi kā viņš uzskata, ka neviens cits nav spējīgs domāt tāpat. Bet es varu!!!

— Aiz kautrības jūs nenomirsiet, — Stengs izmeta.

— Ļoti pareizi, — es atbildēju. — Viltus kautrība rada nekompetenci. Es gatavojos noķert to nelieti un pastāstīšu jums, kā to izdarīšu. Viņš ļoti drīz atkal izdarīs kādu noziegumu un tur, kur tas notiks, būs prese ar maniem ziņojumiem.

— Neatkarīgi no uzbrukuma mērķiem, viņš pievāks visas avīzes un žurnālus, ko vien spēs atrast. Vienā ziņā, lai apmierinātu savu patmīlību, bet, galvenokārt tādēļ, lai būtu lietas kursā par jautājumiem, kas viņu interesē. Piemēram, kuģu virzīšanās maršruti.

— Jūs tikai tā iedomājaties, taču visu noteikti nevarat zināt.

Viņa dziļā pārliecība par manu nekompetenci jau sāka krist uz

nerviem. Es savaldīju dusmas un pēdējo reizi centos ko darīt.

— Jā, es tikai domāju, taču domāju pamatoti, balstoties uz faktiem. No kravas kuģa viņš bija savācis visu, ko vien varēja lasīt, tas man tūlīt dūrās acīs. Mēs nevaram novērst jaunu linkora uzbrukumu, tomēr pēc tā varam pārliecināties, vai tālāk viss notiks, kā es domāju.

— Es nezinu, — kapteinis teica, — tas, man liekas, līdzinās…

Es tā arī nekad neuzzināju, kam tas līdzinās pēc kapteiņa domām, un tas ir labi, jo tūlīt pēc saviem vārdiem viņš būtu nokļuvis nokautā, bet es ar to pašu zaudētu savu pseidotitulu. Sirēnas rēkoņa viņu pārtrauca, un mēs metāmies uz radiokabīni.

Kapteinis Stengs vinnēja mani par puskorpusu, tas tomēr bija viņa kuģis, un viņš ceļu zināja labāk. Psīgrammists turēja rokā atšifrētu tekstu, bet viss bija jau skaidrs pēc viņa sejas izteiksmes. Viņš paskatījās manī ar ciešu un aukstu skatienu.

— Viņi atkal ir uzbrukuši, sagrāvuši piegādes pavadoni un nogalinājuši 34 cilvēkus.

— Ja jūsu plāns neizdosies, admirāli, — kapteinis aizsmacis man iečukstēja ausī, — es personīgi noskatīšos, kā jums dzīvam nodīrās ādu!

— Ja mans plāns neizdosies, kapteini, nebūs vairs ko dīrāt. Bet tagad, ar jūsu atļauju, mēs dosimies uz Udrātu pēc manas jahtas, un nekavējoties.

Šis naids un nicīgums pret manu rīcību satracināja un izveda no pacietības. Manu darbību tagad vadīja niknums, bet ne loģika. Es saņēmu sevi rokās un sakārtoju domas.

— Aizturiet pēdējās pavēles izpildi, — es uzsaucu atkal atgriežoties veca kosmosa vilka lomā. — Nodibiniet sakarus un noskaidrojiet, vai kāds nav apstājies pavadoņa tuvumā?

Kamēr psīgrammists nodarbojās ar mana uzdevuma izpildi, es apskatīju dažus papīrus. Ierindnieki un virsnieki saspringti gaidīja, vāji mēģinot izrādīt man savu naidu. Atbildei bija jāpienāk desmit minūšu laikā.

— Tieši tā, — beidzot atbildēja psīgrammists.

— Rezerves kuģis bija tur apstājies divpadsmit stundas pirms uzbrukuma. Līdz ar visu pārējo tur tika atstātas avīzes ar jūsu ziņojumiem.

— Ļoti labi, — es teicu. — Atdodiet vispārēju pavēli pārtraukt dažādu ziņojumu pārraidīšanu. Pavēli nododiet vienīgi ar psīgrammistu palīdzību, neizmantojot nekādas cita veida signālierīces. Nedrīkst pieļaut, ka mūs noklausītos.

Es lēnām, gluži kā apstākļu saimnieks, izgāju. Seju tomēr nedaudz pagriezu sānis, lai viņi uz tās neieraudzītu aukstus sviedrus.

Mēs nekavējoties devāmies uz Udrātu, kur mani gaidīja miljardiera jahta «Eldorado». Doka priekšnieks, izrādot man kuģi, ļoti delikāti mēģināja apmierināt savu ziņkāri. Bet, sadistiski atriebjoties Flotei, es viņam ne vārda neteicu par savu misiju. Pēc aparatūras un vadības sistēmas pārbaudes, es palūdzu visus attīrīt kuģi. Astronavigatorā bija ielādēta lenta, kura izvedīs mani pierakstos minētajā kursā. Vajadzēja tikai nospiest podziņu. Un es nospiedu.

Tas izrādījās brīnišķīgs kuģis, dokos bija parūpējušies pat par sīkumiem. No priekšas līdz pat pakaļējā gala reaktoriem tas bija pārklāts ar metālu, kuram ir ļoti augsts albedo, tas ir, ar tīru zeltu. Ir jau arī citi metāli ar augstu albedo, tomēr neviens no tiem neatstāj tādu iespaidu. Arī visa garnitūra mirdzēja krāšņumā. Viss šis darbs rasējumos nebija paredzēts, Flote bija spiesta pielāgot jahtu manām vajadzībām.

Viss bija kārtībā. Vai nu Pepe pārķers mani, vai nu es sasniegšu miljardiera planētu — paradīzi. Ja tas notiks, priekš manis labāk būs turpat arī palikt.

Tagad, kad atrados kosmosā, atdzima vecās šaubas, agrākais plāns, kurš likās tik skaidrs un loģisks, nu sāka izskatīties idiotisks.

— Paliec pie sava, jūrniek, — teicu pats sev admirāļa tonī.

— Nekas nav izmainījies, tas vēl aizvien ir pats labākais un vienīgais plāns, kas šajos apstākļos iespējams.

Bet vai tas tā bija? Vai es varēju būt pārliecināts, ka Pepe, lidojot savā kuģī un barojoties ar Flotes devām, ieinteresēsies par komfortu un greznību? Vai arī, ja greznība viņu neaizrauj, gribēs iegūt planētas īpašnieka mantu? Es piekrāvu telpas ar visu, ko vien cilvēks var vēlēties, un atstāju par to informāciju katrā iespējamā vietā. Ēsma bija izmesta, bet vai viņš uzķersies?

Es nevarēju to pateikt un biju ārkārtīgi nervozs. Centos koncentrēt uzmanību uz ko citu, tomēr nekas neizdevās.

Turpmākās četras dienas pagāja mierīgi.

7. nodala

Kad atskanēja trauksmes signāls, es sajutu milzīgu atvieglojumu. Es varēju tikt nogalināts un pārvērsts pelnos, tomēr ne tas bija galvenais.

Pepe norija ēsmu. Vienīgais kuģis Galaktikā, kurš no tāda attāluma varēja ekrānā izskatīties tik liels, bija viņa. Linkora dzinēju milzīgā enerģija atļāva tam radīt tādu bremzējošo lauku, ka mana jahta burtiski pacēlās uz pakaļkājām. Vienlaicīgi iedegās signāls: «Uzmanību, radiopārraide». Es pagaidīju, cik vien atļāva pacietība, pēc tam ieslēdzu uztvērēju. Ielauzās kāda balss:

— .. ka jūs atrodaties kara kuģa mērķeklī! Nemēģiniet veikt kādas viltības vai kādā citā veidā…

— Kas jūs esat un ko jums vajag, velns parāvis! — es bļāvu mikrofonā. Skanners bija ieslēgts, tā kā mani viņi redzēja, turpretim mans ekrāns palika tumšs, attēlu viņi neatsūtīja. Viņi varēja redzēt manu grezno tērpu un fonā bagātīgo kajīti. Manas rokas viņi, protams, redzēt nevarēja.

— Nav svarīgi, kas esam! — nodārdināja radio. — Ja gribat dzīvot, izpildiet visus norādījumus. Atejiet no vadības pults, kamēr mēs ne- pietauvosimies, bet pēc tam darīsiet visu, ko es teikšu.

Atskanēja divi klusināti klakšķi, tā magnēti satvēra korpusu. Kuģis nostiprinājās. Es, cerībā, ka mani redz, bailēs izbolīju acis un sāku skatīties apkārt, meklējot glābiņu. Jahta izvietojās pie linkora kosmo- slūžām. Es piespiedu pogu un aizsūtīju robotu metinātāju, kur biju ieplānojis.

— Bet tagad atļaujiet man jums kaut ko parādīt, — es auroju mikrofonā, nometot izbiedēta miljardiera masku. — Pirmkārt, es atkārtoju jūsu vārdus: izpildiet visus norādījumus, ja gribat dzīvot. Un es parādīšu jums, kāpēc…

Es pagriezu pārslēdzēju, kas rādija turpmākā darba programmu. Korpuss, protams, bija magnetizēts un cieši turēja bumbas. Saskaņā ar doto programmu skanners kabīnē ieslēdzās dotajā režīmā, gaidošā, bet ģeneratoru nodaļā — darba. Es pārbaudīju pārnēsājamo ekrānu — monitoru un sāku vilkt mugurā skafandru. To bija nepieciešams izdarīt ātri, vienlaicīgi uzturot sarunu. Viņiem ir jābūt pārliecinātiem, ka es vēl aizvien sēžu vadības kabīnē.

— Kā redzat, tas ir kuģa ģenerators.

— Deviņdesmit astoņi procenti jaudas tagad darbojas elektromagnētos. Mūs izšķirt praktiski nav iespējams. Un es jums neieteiktu to darīt.

Skafandrs bija uzvilkts, bet es turpināju runāt, izmantojot galvenajam raidītājam caur ķiveri pievienoto mikrofonu. Attēls monitorā izmainījās.

— Tagad jūs redzat ūdeņraža bumbu, kura turas uz drošinātāja, pateicoties vienīgi tam, ka magnētiskais lauks tai ir piespiedis jūsu linkora korpusu. Tā neapšaubāmi uzsprāgs, ja jūs centīsieties atdalīties.

Es paķēru monitora ekrānu un metos pie slūžu kameras.

— Bet tā, lūk, ir cita bumba, — es paziņoju, ar vienu aci skatoties ekrānā, bet ar otru uz ieejas durvīm, kas lēni vērās.

— Tās korpusā ir skaitļotāji. Ja jūs mēģināsiet sagraut mana kuģa daļu vai atvērt galveno ieejas lūku, tā detonēs.

Es jau biju kosmosā, tuvodamies milzīgajam linkoram.

— Ko jūs gribat? — bija pirmie Pepes izteiktie vārdi pēc manas demonstrācijas.

— Gribu ar jums aprunāties un noslēgt mūs abus interesējošu vienošanos. Bet, lai jūs pareizi spriestu par manām iespējām, parādīšu pārējās bumbas.

Un es parādīju viņiem pārējās bumbas, tas nebija grūti. Jahtas skanneri darbojās pēc agrāk sastādītas programmas. Es ātri nodemonstrēju visu pārējo bruņojumu, kas varēja novest pie mūsu kopīgās bojāejas, bet pats pa to laiku jau ielīdu linkorā pa robota iztaisīto caurumu. Šī vieta bija rūpīgi izmeklēta pēc rasējumiem, te nebija biezu bruņu un sargu-skaitļotāju.

— Jā, jā …es sapratu… jūs esat lidojoša bumba. Izbeidziet savu reportāžu un sakiet, ko jūs gatavojaties darīt.

Šoreiz es viņam neatbildēju. Atslēdzis mikrofonu un elsdams kā nodzīts dznējsuns, es joņoju pa linkora ejām. Ja var ticēt rasējumiem, tad kaut kur šeit vajadzētu būt durvīm uz vadības kabīni. Pepe, protams, ir tur.

Es iegāju, izrāvu pistoli un notēmēju viņam pakausī. Anželīna stāvēja viņam blakus un skatījās ekrānā.

— Spēlīte ir beigusies, — es teicu. — Stāviet mierīgi un nekustieties!

— Ko tas nozīmē? — viņš ļauni painteresējās, skatoties ekrānā sev priekšā, meitene saprata ātrāk. Viņa pagriezās un izsaucās:

— Viņš ir šeit!

Viņi blenza manī, apjukuši un izbiedēti.

— Jūs esat arestēts, vadoni, — es viņam teicu, — un jūsu meitene arī.

Anželīna aizvēra acis un noslīdēja uz grīdas. Patiesi vai izliekoties, es nezinu. Manas pistoles priekšā Pepe satvēra viņu un nolika pie sienas stāvošajā amortizācijas krēslā.

— Kas …kas tagad būs? — viņš prasīja drebošā balsī. Apakšžoklis viņam raustījās, acis pildīja asaras. Tas uz mani neatstāja nekādu iespaidu, nebiju aizmirsis, cik cilvēku viņš bija pazudinājis. Viņš aizvilkās līdz krēslam un gandrīz iekrita tajā.

— Ko viņi izdarīs ar mani? — pajautāja Anželīna. Viņa jau bija atvērusi acis.

— Es nezinu, ko viņi izdarīs ar jums, — es teicu atsvešinātā balsī. — To izlems tiesa.

— Viņi izdarīs ar mani visas tās lietas, — viņa sāka raudāt. Anželīna bija jauna, melnmataina un skaista, asaras nemaz nebojāja viņas izskatu.

Pepe ar plaukstām aizsedza seju, pleci viņam raustījās. Es pabakstīju ar pistoli uz viņa pusi.

— Pepe, izbeidziet. Grūti noticēt, ka jūs nožēlojat izdarīto. Šurp dodas vairāki Flotes kuģi, pirms minūtes atskanēja automātisks trauksmes signāls. Es domāju, viņi priecāsies, ieraugot cilvēku, kurš…

— Lūdzu, neatdodiet mani viņiem! — viņa bija jau kājās, piespie- žoties ar muguru sienai. — Viņi iebāzīs mani cietumā, izmainīs smadzenes. — Viņa klupdama virzījās gar sienu. Es atskatījos uz Pepi, negribēdams izlaist viņu uz ilgāku laiku no redzesloka.

— Neko nevaru darīt, — es viņai teicu. Pagriežot galvu atpakaļ, ieraudzīju, kā atveras mazas durtiņas un Anželīna pazūd.

— Neiedomājieties bēgt! — es uzsaucu nopakaļ.

— Nekas neizdosies!

Pepe izdvesa savādu skaņu, un es pagriezos pret viņu. Tagad viņš sēdēļa taisni, seja bija sausa. Viņš nevis raudāja, bet smējās.

— Lūk, tā. Viņa arī jūs apveda ap stūri, mister Superdetektīv, nelaimīgā mazā Anželīna ar maigajām actiņām. — Viņš atkal saliecās, raustoties smieklos.

— Ko tas nozīmē? — es ierūcos.

— Vēl aizvien nesapratāt? Viņa žēli raudāja… un aptina jūs ap pirkstu. Viss linkora celtniecības un aizdzīšanas plāns piederēja VIŅAI. Viņa ievilka tajā mani, pilnībā pakļaujot savai gribai. Es dzīvoju kopā ar viņu, vienlaicīgi būdams laimīgs un ienīstot sevi. Esmu priecīgs, ka viss ir tā noticis. Es viņai, mazākais, devu iespēju. Lai gan man likās — mēs uzsprāgsim — kad viņa aizmuka.

Es stāvēju viņa priekšā gluži kā paralizēts.

— Jūs melojat, — asi teicu, lai gan pats tam vairs neticēju.

— Nē taču. Tā ir taisnība. Jūsu zēni — psihiatri izjauks manas smadzenes pa gabaliņiem un pārliecināsies, ka es nemeloju. Pilnīgi nemaz.

— Mēs pārmeklēsim kuģi, viņa nevar slēpties mūžīgi.

— Viņa nemaz neslēpsies, — Pepe atbildēja. — Vienā no nodalījumiem mēs noslēpām ātrgaitas kuteri. Iespējams, ka patreiz tas atiet.

Mēs sajūtām caur grīdu attālinātu dreboņu un grūdiena radīto vibrāciju.

— Flote viņu noķers, — es teicu ar pārliecību, kuru pats nejutu.

— Var jau būt, — viņš teica, pēkšņi beidzot smieties un kļūstot nopietns. — Var jau būt. Tomēr es viņai devu iespēju. Ar mani ir cauri, bet viņa zin, ka es mīlēju viņu līdz beigām. — Viņš nošņirkstināja zobus kā no pēkšņām sāpēm. — Taču viņai tas ir pilnīgi vienalga.

Mēs abi apklusām un vairāk nekustējāmies, līdz pienāca Flotes kuģi, un to botes saskārās ar linkoru.

ES BIJU IEŅĒMIS LINKORU UN IZBEIDZIS ŠO MURGU! Es nevarēju vainot sevi, ja meitene izspruks. Ja viņa izmuks Flotes kuģiem, tā būs viņu kļūda, bet nevis mana.

Es svinēju uzvaru.

Tomēr mana laime nebija pilnīga. Mani māca priekšnojautas, ka ar Anželīnu vēl kādreiz tiksimies.

8. nodala

Dzīve būtu bijusi daudz patīkamāka, ja manas ļaunās priekšnojautas nekad nepiepildītos. Nevar vainot Floti, ja viņi palaidīs Anželīnu — viņi nav ne pirmie, ne pēdējie, kas nenovērtēja to, kas slēpjas aiz šīm brīnišķīgajām acīm. Un arī es sevi nevainoju. Pēc manas pirmās kļūdas, kad atļāvu viņai aiziet, svarīgi ir nepieļaut otru. Es vēl nebiju līdz galam noticējis tam, ko Pepe par viņu stāstīja. Tas viss varēja izrādīties arī par veiklu izdomājumu, lai novērstu manu uzmanību no viņa sargāšanas.

Esmu ļoti neuzticīgs cilvēks. Manas pistoles stobrs bija nomērķēts viņam tieši starp acīm, pirksts vieglītēm turēja mēlīti. Tā tas turpinājās tik ilgi, kamēr kabīnē ienāca kosmonautu vienība.

Kad viņi savāca Pepi, es pievērsos Anžefīnas notveršanai. Ieslēdzu vispārējās traukses signālu, pievienojot speciālu brīdinājumu, lai tiktu ievērota vislielākā piesardzība. Vēl pirms visi kuģi saņēma manu signālu, lokatora attēlā parādījās viņas kuteris.

Skaļi noskanēja mana atvieglotā nopūta. Ja viņa patiesi ir visas šīs operācijas smadzenes, es gan negribētu viņu pazaudēt. Viņa kopā ar Pepi un linkoru būtu lieliska dāvana Inskinam. Starp citu, izredžu viņai nebija — kuģi traucās turp no visām pusēm. Viņiem tā ir pierasta lieta, un tagad viss ir tikai laika jautājums.

Nodevis visas lietas un linkoru Flotei, es atgriezos savā greznajā jahtā, piepildīju milzīgu kausu ar skotu viskiju — tāda nebija nevienam divsimt gaismas gadu rādiusā, un aizsmēķēju garu cigāru. Ērti un ar komfortu iekārtojies pie ekrāna, sāku vērot pakaļdzīšanos.

Anželīna droši vien locījās sāpēs, veicot asus pagriezienus, mēģinot izvairīties no sagūstīšanas. 15G lielas pārslodzes var likt zaudēt samaņu. Tas viss bija interesanti, kaut arī bezjēdzīgi, jo ķērāji tik un tā pēc neilga laika notvēra kuteri tīklā un Anželīnu arestēs. Neviens no mums pat nenojauta, cik svarīgs ir šis laiks, līdz abordāžas komanda ielauzās kuterī.

Tas, protams, bija tukšs.

Tikai pēc desmit dienām mēs līdz galam sapratām, kas bija noticis. Tas bija nežēlīgi un šausmīgi, un pat, ja psihiatri nebūtu apstiprinājuši Pepes vārdu patiesumu, es būtu viņam noticējis.

Anželīna visu laiku bija vienu soli mums priekšā. Pametot kuterī linkoru, viņa nemaz nemēģināja aizlidot. Tā vietā viņa ar pilnu ātrumu sasniedza tuvāko zvaigžņu kuģi, nelielu kreiseri ar divpadsmit cilvēku lielu ekipāžu.

Viņiem, protams, nebija nekādas nojausmas par to, kas notika uz linkora, jo es vēl nebiju devis vispārējās trauksmes signālu. Man vajadzēja to izdarīt tūlīt pēc viņas aizbēgšanas un divpadsmit labi cilvēki būtu palikuši dzīvi.

Mēs nekad neuzzināsim, ko viņa tiem bija sastāstījusi, taču viņiem nebija radušās ne šaubas, ne mazākās aizdomas. Varbūt kaut ko par bēgšanu no bandītiem. Katrā gadījumā viņa nokļuva uz kuģa. Pieci apkalpes vīri gāja bojā no indīgas gāzes, pārējie tika nošauti. Mēs par to uzzinājām, kad tika atrasts kreiseris: bez dzīvības dreifējot dažus parsekus no sava kursa. Pēc kreisera sagrābšanas, viņa pārveda kuteri uz tālvadību un sāka izpildīt ar to dažādus numurus.

Kamēr mēs dzināmies pakaļ, viņa aizvadīja kreiseri pakaļdzīšanās astē, bet pēc tam pazuda.

Tālāk pēdas izgaisa, lai arī bija skaidrs, ka viņai nācās ieņemt vēl kādu kuģi. Kas tas bija par kuģi un kur viņa to atrada, nebija zināms.

Atgriezies Korpusa štābā, es centos to visu izskaidrot visuvarenajam Inskinam. Viņš turpretim skatījās manī ledainām acīm un izskatījās, it kā es taisnotos.

— Es taču atvedu jums linkoru un Pepi, — teicu. — Varbūt pēc tīrīšanas viņa personība dzīvos saskaņā pati ar sevi. Anželīna piemānīja mani un aizbēga. Izlaidu no acīm. Bet viņa strādā simtkārt labāk, nekā tie muļķi no Flotes!

— Kādēļ tik daudz emociju? — Inskins mierīgi apvaicājās. — Neviens jūs neapvaino pienākumu nepildīšanā. Jūs uzvedaties tā, it kā būtu ar netīru sirdsapziņu. Jūs veicāt labu darbu. Brīnišķīgu darbu. Milzīgu darbu …priekš pirmā uzdevuma…

— Lūk, jūs atkal, — es iebildu. — Bakstiet manu sirdsapziņu. Labāk pieskatiet to… — es norādīju uz Pepi Pero, kas sēdēja netālu no mums restorānā, Viņš lēnām kaut ko gremoja, ar trulu izteiksmi sejā pie sevis kaut ko murminot. No viņa smadzenēm bija izdzēsta vecā un ierakstīta jauna personība. Iepriekšējais bija tikai Pepes ķermenis, kas mīlēja Anželīnu un nozaga linkoru.

— Psihologi strādā pie jaunas ķermeņa — personības teorijas, — maigi teica Inskins, — tad kāpēc gan nepaturēt viņu redzeslokā? Ja jaunajā personībā attīstīsies kriminālās novirzes, tas ļaus mums savervēt viņu Korpusā. Ko tu par viņu domā?

— Neko, — es atbildēju. — Pēc tās asinspirts, ko viņš sarīkoja par godu savai draudzenei, varat taisīt no viņa kaut vai kapātu bifšteksu. Bet viņš man atgādina, ka Anželīna vēl nav noķerta un atrodas brīvībā. Pastaigājas un plāno jaunus noziegumus. Es gribu viņu atrast.

— Nē, — Inskins iebilda. — Tu jau man prasīji, un es atteicu. Šis jautājums patreiz netiks apspriests.

— Bet es varu…

— Ko tu vari? — viņš nikni paskatījās manī. — Visiem virsniekiem Galaktikā ir iedoti viņas attēli un tie nodarbojas ar meklēšanu. Vai tu tagad varēsi izdarīt ko vairāk, nekā viņi?

— Nē, nevarēšu, — es norūcu. — Es atstūmu savu šķīvi, piecēlos un cik spēdams dabiski teicu: — Es ceru dabūt lielu karafi ar kaut ko stiprinošu, lešu, slīcināšu bēdas.

— Dabūsi tu karafi, lielu. Un aizmirsti Anželīnu. Atnāc pie manis 9.00 no rīta. Ar skaidrāku galvu.

— Vergturis, — es nobubināju, aizverot durvis un ejot pa gaiteni prom no Inskina rezidences. Aizejot tik tālu, fīdz mani vairs nevar redzēt, pagriezos uz kosmoostas pusi.

Un tā es jau sāku rīkoties, mācoties no Anželīnas. Ja jums ir plāns — realizējiet to nekavējoties. Neļaujiet tam pārāk ilgi gulēt, zaudēt aktualitāti, lai arī citi nevarētu par to iedomāties. Es tagad biju sacēlies pret vienu no pašiem vērīgākajiem cilvēkiem, un šī doma vien jau radīja manī apmierinājumu. Es pārkāpu Inskina pavēli, aizejot no Korpusa un viņa. Aizejot nevis tiešā nozīmē, bet vienīgi tādēļ, lai pabeigtu uzdevumu, kuru uzsāku priekš viņiem. Tikai tagad acīmredzot visu nāksies darīt vienam pašam.

Manā istabā atradās instrumenti, ierīces un pieklājīga naudas paciņa. Tas man tagad lieti noderētu. Nāksies iztikt. Līdz brīdim, kad Inskins sāks prātot, kāpēc tik pēkšņi viņam piekritu, es gribu būt jau kosmosā.

Mehāniķis ar robotu-krāvēju gatavoja startam zvaigžņu kuģi. Es nostājos blakus un oficiālā tonī noprasīju:

— Tas ir mans kuģis?

— Nē, ser. To gatavo aģentam Nilsenam. Bet, lūk, viņš pats jau arī nāk.

— Aizskrien veicīgi uz centrālo korpusu un pārbaudi vadību no turienes.

— Jauns darbs, Džimmij? — pavaicāja Nilsens, pienākdams pie manis.

Es pamāju, vērodams, kā viņš tuvojas.

— Jauns, varbūt arī vecs. Bet kā tavs teniss? — es pacēlu plaukstu, attēlodams raketi.

— O, ar katru dienu aizvien labāk, — viņš atbildēja, pagriežoties uz savu kuģi.

— Es iemācīšu tev jaunu sitienu, — teicu, nolaizdams delnu viņam uz kakla. Viņš bez skaņas nolaida degunu. Es viņu uztvēru un akurāti noliku aiz kaut kādu muciņu grēdas, neaizmirsdams izņemt no viņa rokām kastīti ar kursa lentām.

Kamēr mehāniķis nebija paguvis atgriezties, es ieslēdzos kuģī, uzstādīju vadības blokā kursa lentu un lūdzu atļauju izlidot. Pagāja vesela mūžība, līdz beidzot iedegās zaļā uguntiņa.

Un, lūk, es esmu lidojumā. Līdzko starta paātrinātāji beidza ieskrējienu, es ar mūķīzeri rokās uzbruku vadības pultij. Tajā noteikti vajadzēja būt tālvadības blokam, tādam, kas visos Korpusa kuģos dod iespēju vadīt tos no attāluma. To atklāju vienā no maniem pirmajiem treniņlidojumiem līdzīgā kuģī, jo viena no manām pozitīvajām īpašībām vienmēr ir bijusi ziņkārība. Es atvienoju ieejas uz izejas klemmes un devos uz mašīntelpu.

Iespējams jau, ka biju pārāk aizdomīgs. Man bija pārāk slikti priekšstati par cilvēci. Un par Inskinu, kuram visā bija savi uzskati. Vairāk uzticīgi cilvēki, nekā es droši vien būtu ignorējuši radiovadāmo pašlikvidācijas spridzekli, kas iemontēts dzinējā. To varēja izmantot gadījumos, ja kuģis tiek sagrābts. Es gan nedomāju, ka viņi to izmantos pret mani, ja nu vienīgi ārkārtējā gadijumā. Tomēr, neskatoties uz to, es nolēmu šo daiktu padarīt nekaitīgu.

Spridzeklis sastāvēja no īpaša, dzinēja korpusā iemontēta bloka. Vāku nocēlu viegli un ieraudzīju uz bloka dziļumā ieskrūvētā spridzekļa sešstūraino galviņu stiepjošos vadu mudžekli. Satvēru to ar pirkstiem, spiedu, līdz satumsa acīs. un mēģināju pagriezt. Ar pēdējiem plīstošas miesas un mežģošos locītavu spēkiem es to izkustināju, bet pēc tam arī izņēmu. Tas karājās vadu galā gluži kā no zoba izrauts nervs.

Un pēkšņi tas ar skaļu blīkšķi uzsprāga, radot biezu, melnu dūmu mākoni.

Ar pārdabisku mieru caur melno dūmu mākoni vēros uz caurumu blokā. Kuģim ar visu tā saturu vajadzēja pārvērsties pelnos.

— Inskin, — es teicu, bet kakls izžuva un balss aizlūza.

— Inskin, — es vēlreiz atkārtoju — es saņēmu tavu «sveicieniņu». Tu domāji, ka mani atstādini. Nē, es pats aizeju no Speciālā Korpusa!

9. nodala

Sajutu atvieglojumu. Atkal biju viens un atbildēju tikai par sevi. Kuģis jau pietiekami ilgi bija virzījies pa kursu no pilnīgi nejauši izraudzītas lentas. Pārtvert mani praktiski nebija iespējams, un es varēju sagatavot jauna kursa lentu.

Kursu kurp? Es vēl nezināju. Vajadzēja padomāt, lai gan nešaubījos par to, kas jādara. Meklēt Anželīnu! Šī doma sākumā likās muļķīga: uzņemties tā Korpusa darbu, kurš bija atteicies no manis. Tas bija viņu darbs. Tomēr pēc tam es sapratu, ka lietas būtība neslēpjas Korpusā. Anželīna priekš manis bija kā čempiona medaļa. Glumajā Džimā di Grīzā ir kas tāds, ko jūs nesaprotiet — vienkārša patmīlība.

Patmīlība — vienīgā lieta, kas vīrietī uztur gara spirgtumu un noskaņo darbam. Atņemiet to, un jums nepaliks nekas. Es pat īsti nezināju, ko darīšu ar viņu, kad atradīšu. Iespējams, nodošu policijai, tā kā viņai līdzīgus, manu bijušo profesiju apkaunojošus cilvēkus, jāizolē no mums pašiem. Bet zivtiņu dalīt tomēr labāk pēc tās noķeršanas.

Bija vajadzīgs, un pirmām kārtām, jāsagatavo viss tam nepieciešamais. Vispirms man likās, ka uz kuģa nav cigāru, tas bija drausmīgs brīdis. Tomēr pēc tam servisa bloks pēc neilgas skrapstēšanas no kāda tāla un tumša stūra izstūma kastīti. Cigāri jau, protams, nebija no lepnākajiem, tomēr labāki, nekā nekas. Taču brendijs gan Nilsenam vienmēr ir bijis tas labākais, te nu man nebija nekādu iebildumu. Izskalojis kaklu un aizsmēķējis, es liku savam smadzeņu podam ķerties pie projekta izstrādes.

Vispirms man vajadzēja iedomāties sevi bēgšanas brīdī Anželīnas vietā. Vislabāk jau, protams, būtu tur faktiski atrasties, bet tas bija nereāli. Vismaz viens Flotes kuģis jau nu tur noteikti dežūrē. Lai gan šādu problēmu risināšanai ir uzbūvēts kompjūters, un es ievadīju tajā notikuma vietas koordinātes. Nebija arī vajadzības šķirstīt rokasgrāmatas, šie skaitļi dega manās smadzenēs ugunīgiem cipariem. Kompjū- teram bija milzīga atmiņa un spēja ātri apstrādāt ievērojamu informācijas daudzumu. Tas svētlaimē hokrekšķējās, kad es pieprasīju visu notikuma vietai tuvumā esošo zvaigžņu koordinātes. Desmit sekunžu laikā tas jau bija caurskatījis visus savus katalogus un ziņoja par darba pabeigšanu ar melodiskām zvaniņa skaņām. Paņēmu pirmā zvaigžņu duča sarakstu un atzīmēju, ka attālumi līdz tām ir ļoti lieli.

Tagad man jādomā tieši tāpat kā Anželīnai. Man jākļūst par slepkavu, kuru medī, kuram dzen pēdas un kuram aiz muguras ir divdesmit svaigu līķu. Visos virzienos ienaidnieki.

Viņai vajadzēja turēt rokās tādu pat nolaupītā kreisera kompjūtera izdotu sarakstu. Kurp tagad? Milzīgs sasprindzinājums. Kaut kur noslēpties. Kaut kā, bet tikai prom no šejienes. Acu uzmetiens sarakstam

— un atbilde liekas acīm redzama. Divas tuvākās zvaigznes atrodas tajā pašā debess kvadrātā piecpadsmit grādus viena no otras, apmēram vienādā attālumā no kreisera. Ļoti svarīgi bija tas, ka trešā zvaigzne atradās citā sektorā un uz pusi tālāk.

Un tā, uz priekšu, uz pirmajām divām zvaigznēm. Tas bija uz ātru roku pieņemts lēmums, tomēr pilnīgi saprātīgs. Uz priekšu pie saulēm, pasaulēm un trasēm, kur var atrast citus kuģus.

Kreiseris jāpamet, pirms parādās kāda planēta, un, jo ātrāk, jo labāk, tā kā ikviens kuģis Galaktikā var to atpazīt. Jāsatiek cits kuģis

— kuģis IKSS — jāieņem tas, jāpamet kreiseris un …ko tālāk?

Te nu manas smadzenes sāka buksēt, un man nācās tās uzstiprināt ar grādiem un svaigu cigāru. Sēdot ar pusaizvērtām acīm, es centos iedomāties lidojumu. Ir sagrābts jauns kuģis, un jālido uz planētu. Kosmosā Anželīna atrodas pastāvīgās briesmās, viņai draud personības izmainīšana. Kad es atradu šīs divas zvaigznes planetārajā katalogā, izvēle bija acīm redzama. Vietai bija barbarisks nosaukums — Freiburga.

Tur ap divām saulēm bija vēl pusducis planētu, bet tās atkrita pašas no sevis. Vai nu tik maz apdzīvotas, ka katrs jaunatnācējs vai nepazīstamais tūlīt bija ieraugāms, vai arī tik labi organizētas, ka nebija iespējams ilgi palikt neievērotam. Freiburgai šie trūkumi nepiemita. Tā Līgā atradās mazāk par divsimts gadiem un dzīve tajā ritēja laimīga haosa apstākļos. Vecā un jaunā sajaukums, pirmskontakta un pēc- kontakta civilizācija. Brīnišķīga vietiņa, lai viņa pazustu, brītiņu tur uzkavētos un atkal parādītos jaunā izskatā.

Nonācis pie šāda secinājuma, es sajutu divkāršu gandarījumu. Tas nebija vienkārši prāta vingrinājums izdzīvošanai, jo arī es taču atrados tādā pat stāvoklī kā Anželīna: incidents ar spridzekli skaidri parādīja, kā Korpuss attiecas pret saviem dezertieriem. Freiburga — vieta, kas lieliski paslēps arī mani. Es laimīgi nopūtos un atslābinājos.

Kad atjēdzos, bija laiks iziet no hipertelpas un nospraust jaunu kursu. Tomēr bija kāda lieta, pie kuras jāķeras vispirms. Vēl Korpusā būdams, biju uzzinājis daudz sīku faktu.Viens no tiem, parasti interesi izraisīja vienīgi hiperpārejas tehnikas mācības laikā, t.i. — dīvains iz- starojuma izplatīšanās veids hipertelpā. īpaši radioviļņu. Ja jūs ko raidāt vienā frekvencē, tad saņemat atpakaļ varenus atbildes signālus visās frekvencēs, it kā radioviļņi tiktu saspiesti un atgriezti atpakaļ.

Parasti šis eksotiskais efekts nevienu neinteresē, taču ļauj novērot jūsu kuģi. Es nospriedu, ka Speciālā Korpusa gluži saprātīga piesardzība būtu novērot savus kuģus. Tādejādi ļoti prasmīgi noslēptais sīciņais raidītājs būs viņiem kā bāka.

To man arī vajadzēja atrast, pirms parādos kādas planētas tuvumā.

No iekšējā mikrofona reizi pa reizei atskanēja troksnis un rēkoņa, un es nolādēju raidītāja un pastiprinātāja izstrādātāju, taču, pirms meklēt raidītāju, man vajadzēja pārliecināties, vai tas vispār eksistē un vai tam ir pietiekami spēcīgs signāls lieliem attālumiem. Daži eksperimenti ar ekrāniem parādīja, ka mistiskie signāli nav nekas vairāk kā paša kuģa radītais izstarojums. Pēc ekranizēšanas ēterā iestājās klusums. Es atviegloti nopūtos un izgāju no hiperpārejas.

Ceļojums tuvojās beigām. Es izrakņāju visu kuģa īpašumu un galu galā atradu arī šo to tālākai izmantošanai. Rūpīgi izmeklēju visdažādākos bagus. Bet Glumā Džima izskata atjaunošana sagādāja man lielu apmierinājumu. Paplašinātāji nāsīs, spilventiņi zem vaigiem, krāsotājs galvā — un vecais kaujas zirgs atkal gatavs darbam.

Es paskatījos spogulī … izlamājos… un sāku novākt visu šo maskarādi tikpat rūpīgi, kā biju to uzlicis. Mans galvenais likums gan bija neatslābināties darba laikā. Šabloniska rīcība vienmēr noved pie nepatikšanām! Inskins lieliski zināja manu veco izskatu, un manas ārienes apraksts droši vien jau visur izsūtīts.

Tagad daudz rūpīgāk uzliku grimu un radīju kaut ko gluži jaunu. Radīju pavisam vienkārši — izmainot seju un matus. Sarežģītāks darbs arī turpmāk prasītu daudz vairāk laika kārtīgas ārienes uzturēšanai, bet Freiburga bija liela jautājuma zīme, un es tur nemaz negribēju domāt par šīm lietām. Es gribēju mierīgi staigāt, visu pārmeklēt un noskaidrot, vai tur nav Anželīnas pēdu.

Pēc kuģa laika atlika vēl divas dienas, un tās es aizvadīju, meistarojot visdažādākā veida ierīces, kas varētu noderēt: minigranātas, apslēptas pistoles. Tikko atskanēja reisa beigas vēstošs signāls, savācu visas atlikušās grabažas un iznīcināju.

Vienīgā pilsēta ar pieklājīgu kosmoostu uz Freiburgas bija Freibur- bada — milzīga ezera, lielas tīra ūdens krātuves krastā. Vērojot, saules zaķīšu mirguļošanu pa ūdens virsmu, sajutu pēkšņu vēlēšanos izpeldēties. Šo vēlēšanos acīmredzot radīja nepieciešamība noslēpt kuģi. Noslēpt ezera dziļākās daļas dibenā, kur tas vienmēr būs pa rokai, ja ievajadzēsies.

Lai nenokļūtu radara ekrānos, es piezemējos aiz robotu kalnu grēdas. Tumsā lidojot virs ezera, es ieraudzīju kosmoostas navigācijas radaru, bet mans kuģis bija pārāk tālu no krasta. Vētrainais laiks ierobežoja redzamību un ievērojami mazināja manu vēlmi izpeldēties. Tuvāk pie krasta es dziļi zem ūdens atklāju kanālu un, savācis visu nepieciešamo somā, piezemējos virs tā. Muļķīgi, protams, tā apkrau- ties, tomēr man roka necēlās atstāt visas šīs brīnišķīgās Korpusa lietiņas ezera dibenā.

Salicis visu ūdensnecaurlaidīgā sainī, uzvilku skafandru un pārgāju uz slūžu kameru. Kad sāku peldēt uz nesaskatāmā krasta pusi, pār mani gāzās lietus un melna tumsa. Es drīzāk iztēlojos, nekā dzirdēju sev aiz muguras ūdens burbuļošanu, kuģim aizejot dibenā.

Peldēt skafandrā ir tikpat neērti kā nodarboties ar mīlestību kosmosā, bezsvara telpā. Es aizkūlos līdz krastam stāvoklī, kas bija traģiski tuvs pilnīgam nespēkam. Izkļuvis no skafandra, ar lielu prieku vēroju, kā tas triju termīta gabaliņu ugunī pārvēršas izdedžos. Ar vēl lielāku prieku es ar kājas spērienu aizsūtīju šos izdedžus ezerā. Nepārtrauktais lietus aizskaloja visas ugunskura pēdas. Tādā lietū termīta gaismu droši vien no lielāka attāluma nav iespējams ievērot. Palīdis zem ūdensnecaurlaidīgas plēves, slapjš un nožēlojams, es gaidīju rītausmu.

Naktī es ik pa brīdim pamodos bez īpaša iemesla, bet pilnīgi pamosties spēju vienīgi tad, kad jau bija gaišs. Es nejutos īsti labi, un, kad izdzirdēju balsi, sapratu, kas mani visu nakti modināja.

— Ejat uz Freiburbadu? Protams, kur tad vēl var iet. Es arī turp taisos. Lieniet iekšā laivā. Laiva veca, bet laba gan. Pavizināsimies…

Balss bubināja un bubināja, bet es tajā neklausījos. Es lādēju sevi, ka negaidot un negribot nokļuvu šīs «ilgspēlējošās balss» īpašnieka redzeslokā. Viņš peldēja gar krastu mazā laiviņā: tā bija dziļi iegrimusi ūdenī, pārpildīta dažādiem baķiem un saiņiem, bet tam visam pāri rēgojās galva. Kamēr viņa žokļi turpināja kustēties, man bija visas iespējas viņu uzmanīgi nopētīt.

Viņam bija gara, sapinkājusies, uz visām pusēm izspūrusi bārda un mazas, tumšas, zem neiedomājami novalkātas cepures, kādu es vēl nekad nebiju redzējis, paslēptas ačeles. Mans sākotnējais izbīlis bija gandrīz pārgājis. Ja šis dīvainis nebija izmeklētājs, tad gluži nejaušā satikšanās varēja būt man ļoti nozīmīga un pat vēlama.

Kad šis mežonis uz brīdi apstājās, lai ievilktu elpu, es nolēmu pieņemt viņa uzaicinājumu un, satvēris laivas bortu, pievilku to tuvāk. Pārmetis pār plecu somu un turot kabatā roku ar pistoli, es ielēcu iekšā. Piesardzībai, kā izrādījās, nebija nekādu iemeslu.

Zugs, kā viņu sauca, (to ar lielām grūtībām izdevās noskaidrot viņa bezgalīgā monologa laikā), izlika aiz borta laivas pakaļgalā piestiprināto motoru, un iedarbināja. Tas bija ļoti parasts un efektīvs atomu siltumpārveidotājs. Tam nebija nekādu kustošu detaļu, ūdens tika gluži vienkārši iesūkts iekšā, uztvaicēts un izmests tvaiku veidā ārā jau pa citu atveri.

Kustības laikā praktiski nebija nekāda trokšņa, laiva slīdēja kā apburta.

Attiecībā uz Zugu viss izrādījās normāli, un, kaut gan es vēl nebiju par visiem simts procentiem ticis vaļā no aizdomām un turpināju turēt roku uz pistoles, satikšanās ar viņu, pēc visa spriežot, tomēr bija liela veiksme. Es sāku saprast, no kurienes rodas šī neapturamā vārdu straume. Viņš bija mednieks, kas veda uz veikalu kažokādas un bija izcietis daudzus vientulības un klusēšanas mēnešus, šo vārdu izvirdumu, kuru es nemaz necentos apturēt, tā kā viņš faktiski atbildēja uz daudziem maniem neuzdotajiem jautājumiem, bija izraisījusi cilvēka seja.

Daudz rūpju man radīja apģērbs. Galu galā es nolēmu palikt ceļojuma tērpā, kas bija ieturēts neitrālos toņos. Tādi kostīmi ar nelielām variācijām ir izplatīti visā Galaktikā, tā kā arī Zugs tam īpašu uzmanību nepievērsa. Dzīvē viņš droši vien nebija pļāpa, bet apģērbties gan noteikti mīlēja. Viņa jaka visticamāk bija taisīta no vietējām ādām — purpurs ar melnu, skaista, pat raugoties uz tai pielipušajiem netīrumiem un atkritumiem. Bikses no apstrādātas vadmalas, bet zābaki, gluži tāpat kā mani, no «mūžīgās» plastikas.

Zuga tehnika pastiprināja apģērba radīto iespaidu. Vecā un jaunā sajaukums. Pasaulē, kas līdzīgi Freiburgai tikai nesen iekļāvusies Līgā, ir grūti sagaidīt ko citu. Elektriskais ierocis, atbalstīts pret arbaleta tērauda bultu saini, radīja tipisku skatu. Neapšaubāmi, viņš vienādi veikli rīkojās gan ar vienu, gan otru. Es atlaidos mīkstajos baķos un nepārtraukta vārdu ūdenskrituma straumē sāku izbaudīt ceļojumu un austošo rītu.

Ap dienas vidu mēs tikām Freiburbadā. Zugs mani praktiski neiesaistīja sarunā, uzskatīdams par labāku runāt pats, tādēļ arī viņu pilnībā apmierināja daži mani nenoteiktie izteikumi.

Milzīgā labpatikā viņš uzcienājās ar koncentrātiem no manas somas un pretī pastiepa blašķi ar kaut kādu šķidrumu, kas bija pagatavots viņa kalnu miteklī. Tā garša bija neizsakāmi drausmīga, mutē palika sērskābē, izmērcētu metāla skaidiņu garša. Tomēr pēc dažiem malkiem viss nostājās savās vietās, un mēs, pavisam jautrini, piebraucām pēc zivīm smirdošā piepilsētas piestātnē. Pietauvojoties gandrīz noslīcinājām lielu laivu, kas mums likās šausmīgi jocīgi — un tas dod priekšstatu par mūsu stāvokli. Es aizgāju uz pilsētas parku un nosēdēju tur, līdz manas smadzenes nebija attīrījušās.

Vecais un jaunais te atradās blakus, ēkas no plastikas bija līdzās ar ķieģeļu un apmetuma būvēm. Nedalāmi savienoti bija tērauds, stikls, koks un akmens. Tāpat arī ļaudis, apģērbti dīvainā tipu un stilu sajaukumā. Es vairāk interesējos par viņiem, nekā viņi par mani. Kāds robots pievērsa man uzmanību. Viņš tik ilgi vicināja manā priekšā iespiestus virsrakstus un izkliedza tos man ausī, līdz paklausīju un paņēmu avīzi, lai viņš beidzot atsietos.

Līgas valūta šeit apgrozījās kopā ar vietējo naudu, un robots neprotestēja, kad ieslidināju viņa krūšu šķirbā monētu. Atlikumu, noteikti pēc mani izputinoša kursa, viņš izdeva freiburgiešu guldeņos.

Visi jaunumi bija absolūti triviāli, bet, lūk, sludinājumi un reklāma mani ieinteresēja. Es izskatīju lielo viesnīcu sarakstu, salīdzinot to komfortu un cenas.

Tas lika man nošausmināties. Cik ātri gan mēs zaudējam vecos ieradumus! Tikai mēnesis godīgas dzīves, un es jau spriežu kā kārtīgs cilvēks.

— Tu esi noziedznieks! — es izspiedu caur zobiem un uzspļāvu uzrakstam «NESPĻAUDĪTIES». — Tu nicini likumu un mierīgi iztiec bez tā. Tu esi likums pats par sevi un pats godīgākais cilvēks Galaktikā!

Tu nepārkāp nekādus noteikumus tik ilgi, kamēr tie tevi neskar un pārkāp tos katru reizi, kad redzi pēc tā vajadzību.

Tas viss bija taisnība, un es nicināju sevi par to, ka tik ātri spēju aizmirst. Šis nelielais godīguma periods Korpusā ietekmēja mani kā sērga, sagraujot visas manas labākās antisociālās tendences.

— Domā, kā nozagt! — es iekliedzos tik skaļi, ka nobiedēju pa celiņu pastaigājošos meiteni. Nojautis, ka viņa mani dzirdēja, uzmetu viņai ļaunu skatienu, pēc kura tā uzskatīja par labāku noslēpties. Arī es piecēlos un devos pretējā virzienā, meklējot iespēju kaut ko paveikt. Pirms sāku meklēt Anželīnu, nolēmu atjaunot savu veco dzīvesveidu.

Šāda iespēja radās viegli, pēc desmit minūtēm plāns bija gatavs. Visi nepieciešamie rīki bija man līdzi. To, kas man varēja noderēt darbā, saliku kabatās un aiz jostas, bet somu nodevu glabāšanas kamerā.

Freiburgas Galvenajā Bankā viss bija kā radīts aplaupīšanai. Trīs izejas, četri apsardzes vīri, ļaužu pūlis. Četri dzīvi sargi! Neviena banka nemaksās viņiem algu, ja tai ir elektroniskā aizsardzība. Es gandrīz dziedāju no prieka, stāvot rindā pie viena no dzīviem klerkiem. Pilnībā automatizētas bankas aplaupīt ir viegli, bet tam nepieciešama speciāla tehnika. Lūk, tāds cilvēku un mašīnu sajaukums bija vislabākais.

— Izmainiet Līgas desmitzvaigžņaino guldeņos, — es teicu, nolikdams klerka priekšā uz galda spīdošu monētu.

— Jā, ser, — teica klerks, uzmezdams acis monētai un ieslidinot to blakus esošajā skaitāmajā mašīnā. Viņa pirksti jau sāka atskaitīt man attiecīgo guldeņu skaitu, vēl pirms bija parādījušies apmaiņas kursa skaitļi. Tas tika darīts mehāniski. Nauda nošķindēja trauciņā manā priekšā, un es sāku to lēnām pārskaitīt, patiesībā manas domas bija pievērstas monētai, kura grozījās un vēlās mašīnas iekšās. Kad biju pārliecināts, ka tā savu ceļojumu ir beigusi un piezemējusies pagrabā, es nospiedu raidītāja podziņu jostā.

Tam nevar atrast citu vārdu kā «brīnišķīgi». Tādas lietas paliek atmiņā un raisa jaukas atmiņas vēl daudzus gadus pēc paša notikuma. Bija vajadzīgas daudzas stundas, lai radītu šo monētu, taču to nebija žēl.. Es pārvīlēju monētu uz pusēm, izņēmu iekšpusi, iemontēju tur radiouztvērēju, degli un spridzekli, un pielēju ar svinu, līdz tā atguva sākotnējo svaru.

Bet tagad tā uzsprāga! Dobjo triecienu bankas dzīlēs pavadīja brīkšķi un dārdoņa. Velvi balstošā aizmugurējā siena saplaisāja un izverda naudas un dūmu straumi. Bet pēdējā mirstošās skaitāmās mašīnas nopūta atnesa negaidītu pārsteigumu. Kasieru naudas aparāti pamodās, sākot drudžaini darboties. Pār apstulbušo apmeklētāju galvām gāzās lielu un mazu monētu lietus, jāsaka gan, ka viņi visai ātri attapās no izbrīna un sāka piestūķēt kabatas. Taču šie prieki bija īsi. Tas pats radiosignāls uzspridzināja gāzes un dūmu bumbas, kuras es tālredzīgi biju salicis visos papīrgrozos. Uzbudinātā publika pat neievēroja, kā es iemetu vēl dažas bumbas pie kasieriem. Šī gāze — pēc manas receptes ražots efektīvs vemšanu un asarošanu izraisošo komponentu sajaukums. Tās iedarbība bija acumirklīga un varena (bankā, protams, nebija bērnu, es nevarēju kļūt tik nežēlīgs pret aizsargāties nespēpgiem jaunajiem radījumiem). Pēc dažām sekundēm klienti un kalpotāji sāka zaudēt redzi, man, protams, uzmanību nepievērsa neviens.

Kad gāze bija tikusi līdz manīm, es pieliecos un uzliku aizsargbrilles, bet iztaisnojies ieraudzīju, ka esmu palicis vienīgais kaut ko saskatīt spējīgais cilvēks bankā. Pats par sevi saprotams, ka elpoju caur ļoti tālredzīgi degunā ieliktajiem filtriem, tā ka varēju izjust visus normālas kuņģa darbības jaukumus. Mans kasieris pazuda no redzeslauka, un es ar graciozu lēcienu caur lodziņu ieniru pie viņa.

Tagad vajadzēja izvēlēties un savākt. Nauda mētājās visur. Ignorējot dažādu sīknaudu, es sameklēju vietu, kur bija nolijis zelta lietus, varētu pat teikt — ūdenskritums. Divu minūšu laikā piepildīju līdzpaņemto somu un biju gatavs pazust. Durvju tuvumā dūmi sāka izklīst, un dažas granātas atgrieza dūmu aizsegu.

Viss gāja, kā ieplānots, izņemot vienu ēzeli no apsardzes, šausmīgi apnicīgu. Viņam likās, ka kaut kas nav kārtībā, un šis sāka šaut pa labi un kreisi. Laime, ka nevienu neievainoja. Es atņēmu viņam pistoli un iegāzu ar to pa galvu.

Durvju tuvumā dūmi kļuva ļoti biezi, tas no ielas neļāva redzēt, kas notiek bankas iekšienē. Viņi, protams, zināja — notiek kas ļauns: divi policisti, izrāvuši pistoles, metās iekšā…, tūlīt pat kļūdami tik pat bezpalīdzīgi kā pārējie. Es organizēju palīdzību cietušajiem un sāku tos lēnām stumt un grūst uz durvju pusi. Kad bija izveidojusies liela grupa, mēs kopā izrāpojām uz ielas. Brilles es noņēmu un iebāzu kabatā, tādejādi tikai mazliet ielaizdams acīs gāzi. Piesteigušies laipni cilvēki palīdzēja man piecelties, es tencināju viņus un, notrausis ar roku asaras, aizvilkos projām. Lūk, cik tas viss bija viegli. Viegli, ja plāns ir iepriekš izstrādāts un tu neriskē veltīgi. Mans gars bija mundrs, bet asinis jautri riņķoja dzīslās. Dzīve atkal bija kļuvusi brīnišķīga un interesanta. Tagad arī Anželīnas pēdas atrast nebūs grūti. Nav tagad nekā tāda, ko es nevarētu izdarīt.

Atrados uz emocionāla pacēluma viļņa. Noīrējis netālu no kosmo- ostas istabu kosmonautu viesnīcā, es sakārtojos un devos izlūkot vietējās dzīves jaukumus.

Apkārtnē bija daudz «jautru» iestāžu, un es nolēmu apstaigāt tās. Paēdis vienā, es katrā nākošajā iztukšoju pa glāzītei. Ja Anželīna ir Freiburgā, tad viņa, visticamākais, apmeklēs šīs vietas. Te ir jābūt viņas pēdām, es to jutu ar visām iekšām, tāpat, kā viens noziedznieks sajūt otru.

— Vai kāds nepiedāvās meitenei ko iedzert? — es izdzirdēju prostitūtas vienaldzīgo balsi un bez īpašas intereses pagriezu galvu. Meitenes, bālās nakts būtnes, jau bija devušās savā nakts peļņā. Biju saņēmis pietiekami daudz piedāvājumu — pēc izskata līdzinājos atpūtā esošam kosmonautam, bet tie vienmēr ir lielisks ienākumu avots tādām vistiņām.

Šī izskatījās labāk par citām, vismaz bija labāk veidota. Es ar interesi, bet vēlāk ar sajūsmu sāku viņu vērot. Viņas kleita bija īsa un cieši pieguloša, ar augstiem šķēlumiem malās. Augstpapēžu kurpes ejot radīja gurnu riņķveida kustību, un tam bija satriecošs efekts. Viņa aizgāja līdz bāram un pagriezās, atdodot sevi vispārējai novērtēšanai. Blūzīte sastāvēja vienīgi no augšā un apakšā sastiprinātām šaurām spīdošām strēmelītēm. Ejot strēmelītes pašķīrās, atklājot gludu un ie- degušu ādu. Mani sagrāba rupja dzīvnieciska kaisle.

Manas acis galu galā apstājās pie viņas sejas — pēc gara ceļojuma, ja ņem vērā, ka es sāku no ceļgaliem — tie bija ļoti pievilcīgi. Kaut kas pazīstams…

Un šai mirklī sirds man sakāpa kaklā, un es iekrampējos krēslā. Tas likās neticami, bet tomēr tā bija.

Tā bija ANŽELĪNA.

10. nodala

Viņas mati bija pārkrāsoti, bija arī citas vienkāršas un acīm redzamas izmaiņas. Kopumā ņemot, viņas āriene bija kļuvusi tāda, ka pēc fotogrāfijas vai apraksta viņu nebija iespējams atpazīt.

Izņemot, protams, mani. Es redzēju un sarunājos ar viņu nolaupītajā linkorā. Lieliski, es viņu pazinu, bet viņai nav pat jausmas, kas es tāds esmu. Viņa mani bija redzējusi vienīgi mirkli, ar paceltu gaismas filtru.

Šī bija manas laimīgās dienas augstākā virsotne. Apkārt viss likās tik brīnišīgs un jauks. Tomēr arī viņa jānovērtē pienācīgi, maskējās Anželīna lieliski. Lai gan biju centies paredzēt visas iespējas, tomēr nekādi nespēju iedomāties, ka ieraudzīšu viņu šeit un tādā izskatā. Viņai bija līdzi pieklājīga nozagtās naudas summa, tādēļ arī es nespēju viņu iedomāties kā klaidoni. Nē, meitenei viss ir kā nākas, tas jāatzīst. Arī savu lomu viņa spēlē absolūti dabiski. Kādu gan komandu mēs sastādītu, ja viņai nebūtu šīs pataloģiskās noslieces uz slepkavībām!

Un te mana sirds sastinga jau otru reizi šai vakarā. Lai paliek emocijas, bet visa galā skaidri sajūtama nāve. Viņa ir atnesusi nelaimi katram, kas bijis ar to kopā. Šai jaukajā galviņā ir augsti intelektuālas, bet drausmīgi izkropļotas smadzenes. Man būtu labāk domāt nevis par viņas figūru, bet gan par līķiem, ko viņa atstājusi visapkārt. Ir tikai viena izeja — aizvest viņu no šejienes un nodot Korpusam. Es nemaz nedomāju par savām attiecībām ar Korpusu. Viens otru neskāra. Tagad viss bija jādara ātri un tīri.

Piegāju pie bāra un pasūtīju divas vietējās sērskābes glāzes. Pazemināju balsi, izmainīju runas veidu un akcentu. Anželīna bija pietiekami ilgi mani dzirdējusi un varēja atpazīt pēc balss — tas bija vienīgais, no kā es baidījos.

— Iedzersim, lellīt, — es teicu, paceļot glāzi un dodot viņai otru.

— Bet pēc tam iesim uz tavu istabu. Vai tev ir istaba?

— Istaba atradīsies, ja tev būs desmitnieks pēc Līgas kursa.

— Protams, — es teicu, mēģinādams smaidīt. — Vai tad es pēc tāda neizskatos?

— Es neesmu no tām, kurām maksā pēc tam, — viņa teica ar lieliski notēlotu vienaldzību. — Vispirms samaksā, tad iesim.

Es uzmetu monētu uz bāra letes, viņa pameta to gaisā, noķēra, pasvārstīja rokā, pārbaudīja uz zoba un iebāza kaut kur aiz jostas. Es skatījos viņā ar atklātu izbrīnu, mani patiesi pārsteidza tas dabiskums, ar kādu viņa spēlēja savu lomu. Un tikai tad, kad viņa pagriezās uz iešanu, es atcerējos, ka šeit atrodos nevis izklaides dēļ, bet gan lai izpildītu pienākumu. Visas šaubas izgaisa, (īdzko atcerējos kosmosa dziļumos peldošos līķus. Iztukšojis savu glāzi, es sekoju viņas līgojošajiem gurniem prom no bāra kādā pretīgā šķērsieliņā. Šauro un netīro ieliņu tumsa saasināja manus refleksus. Anželīna savu lomu tēloja labi, bet es šaubījos, vai viņa dala gultu ar visiem ostā nokļuvušajiem kosmonautiem. Visticamāk, ka viņai ir līdzzinātājs, kurš noslēpies kaut kur tepat ar smagu milnu rokās. Bet varbūt esmu pārāk aizdomīgs? Es pastāvīgi turēju roku kabatā uz pistoles, bet to izmantot man nenācās.

Mēs šķērsojām vēl vienu ielu un ienirām garā gaitenī. Viņa klusējot gāja pa priekšu. Mēs nevienu nesatikām, un neviens mūs neredzēja. Kad viņa atslēdza durvis, es nedaudz nomierinājos. Tā bija tik maziņa, ka līdzzinātājam tur nebija kur noslēpties. Anželīna devās tieši uz gultu, bet es nolēmu pārliecināties, vai durvis ir aizslēgtas. Durvis bija aizslēgtas.

Kad pagriezos, uz mani bija nomērķēts 0,75 kalibra revolveris, tik milzīgs, ka viņa to turēja ar abām rokām.

— Kas tad tas, aplaupīšana? — es sašutu, saprotot, ka ar savu rīcību e§mu nogulējis kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Mana roka vēl aizvien žņaudza kabatā pistoli, taču izvilkt to nebija nekādas iespējas, tas būtu tas pats, kas pašnāvība.

— Es jūs nošaušu, pat nezinot vārdu, — viņa mīļi sacīja un pasmaidīja, atklājot brīnišķīgi baltu zobu rindu. — Jūs esat tas, kurš izjauca manu operāciju ar linkoru.

Smaids kļuva arvien platāks, bet pagaidām viņa vēl nešāva. Viņa tīksminājās par emocijām, kas nevadāmi atspoguļojās manā sejā. Mednieks iekritis lamatās, atvests tieši tur, kur gribējis nokļūt, un te nu neko vairāk izdarīt nevarēja.

Redzēdama, ka esmu visu sapratis, Anželīna skaļi iesmējās, tīri un skanīgi, gluži kā sidraba zvaniņš tajā pašā laikā stingrāk uzspiežot pistoles mēlītei. Viņa bija īsta aktrise. Pistoles mēlīte tika nospiesta tieši tad, kad mans izmisums bija sasniedzis maksimumu, bet situācijas bezcerība kļuva acīm redzama.

Un ne vienu reizi vien, bet vēl un vēl.

Četras miesu plosošas lodes tieši sirdī un pēdējais šāviens tieši starp acīm.

11. nodala

Tā vēl nebija samaņas atgūšana, bet izpeldēšana no sarkanas miglas. Organisms izmisīgi cīnījās ar sāpēm. Bija šausmīgi, ka manas acis ir aizvērtas un atvērt tās ir neticami grūti. Galu galā no sarkanās tumsas parādījās seja plankuma izskatā.

— Kas notika? — plankums prasīja.

— Es to gribēju uzzināt no jums… — ierunājos un apklusu, satriekts, cik vārga un nedzīva ir mana balss. Kaut kas mitrs pieskārās pie lūpām, tā bija salvete, visa sarkanos traipos.

Kad atgriezās redze, plankums pārvērtās par baltā tērptu jaunu cilvēku. Droši vien dakteris, un mēs acīmredzot atrodamies slimnīcā.

— Kas uz jums šāva? — ārsts jautāja. — Kāds paziņoja mums par šāvieniem, un sakiet paldies, ka mēs paguvām atbraukt laikā. Jūs esat zaudējis daudz asiņu, to pārliešana jau izdarīta, un, bez tam, ir milzums elkoņa un delnas kaulu bojājumu pēc lodes šāviena, kas tālāk aizķērusi labos deniņus un, iespējams, traumējusi galvaskausu. Droši vien ķertas arī ribas un ir aizdomas par iekšējiem asinsizplūdumiem. Kāds jūs stipri ienīst! Un, kurš tas ir?

Kurš? Nu, protams, mana dārgā Anželīna. Kārdinātāja, pavedinātāja un slepkava centās izrēķināties ar mani. Es visu atcerējos, platais revolvera stobrs ar melnu caurumu, kurā, likās, varēja izvietoties vesels zvaigžņu kuģis. Mirdzoša liesma, manī triecošās lodes un ciešanas, kad manai dārgajai ložu necauršaujamajai bruņuvestei nācās aizturēt visu šāvienu spēku. Man radās cerība, ka viņai ar to pietiks, bet nē, stobrs pacēlās pret manu seju.

Es atcerējos savu pēdējo žestu, kad, aizsedzis ar rokām seju, metos sānis, izmisīgi cenšoties izglābties.

Brīnumaini, ka mans mēģinājums izdevās. Visticamākais, ka lode trāpīja pa rokas kaulu un tad rikošetē neizgāja vis cauri manam galvaskausam, bet to tikai nedaudz aizķēra. Tomēr bija daudz asiņu un nekustīgais ķermenis uz grīdas maldināja Anželīnu. Briesmīgais šāvienu troksnis mazajā istabiņā, mans acīm redzamais līķis kaut ko sakustināja viņas sievietes dabā, vismaz drusciņ. Viņa ātri aizgāja no istabas, pirms vēl kāds bija atnācis. Ja viņa būtu aizkavējusies kaut vai uz sekundi, lai pārliecinātos…

— Gulieties, — ārsts teica. — Ja jūs negulēsiet, es jums iešpricēšu ko tādu, kas jūs atslēgs uz nedēļu.

Tikai pēc tam, kad viņš bija to pateicis, es ievēroju, ka sēdu un ķiķinu kā ārprātīgais. Kustoties krūtis caururba sāpes, un es ļāvu sevi noguldīt.

Tagad manas smadzenes nodarbināja domas par to, kā lai izkļūst no šejienes. Ignorējot sāpes, es apskatīju pieņemamo telpu un domājot, kā lai izmanto to, ka liktenis dāvājis man dzīvību un Anželīna uzskata mani par mirušu.

Pieņemamajā istabā bija maz tāda, ar ko man izdotos iedzīvoties, es nospēru tikai pildspalvu, vēl arī oficiālās veidlapas no man virs galvas esošā plaukta. Kaut gan katra kustība radīja sāpes, labā roka darbojās diezgan labi. Robots pastūma zem manām nestuvēm ratiņus un sāka ripināt uz palātu. Kad izbraucām, dakteris iebāza kaut kādus papīrus man virs galvas esošajā turētājā un atsveicinoties pamāja. Es dāvināju viņam atbildes smaidu un turpināju ceļu.

Tikko viņš bija pazudis no acīm, es izrāvu papīrus un apskatīju tos. Ja es pagūšu to ātri izmantot, tad te bija man labas iespējas. Tas bija slēdziens četros eksemplāros. Kamēr šīs veidlapas nebija nokļuvušas mašīnā, es neeksistēju, es atrados statistiskā aizmirstībā, no kuras man bija jāizkļūst palātā. Mirušais — lūk, mans glābiņš. Es nosviedu spilvenu un robots apstājās. Viņš nepievērsa uzmanību tam, ka es rakstu un, paceldams spilvenu, apstājās vēl divas reizes tādejādi dodams man laiku pabeigt viltojumu.

Tas dakteris Mkvbklzs — tieši tā bija iespējams izlasīt viņa parakstu — atstāja man daudz vietas starp parakstu un ziņojuma pēdējo rindiņu. Es turpināju slēdzienu, cenzdamies maksimāli atdarināt viņa rokrakstu.

MILZUMS IEKŠĒJO BOJĀJUMU, ŠOKS… es uzrakstīju, MIRIS CEĻĀ. Tas skanēja pietiekami oficiāli. Es ātri piemetināju — REANIMĀCIJAS MĒĢINĀJUMI REZULTĀTUS NEDEVA. Brīdi es šaubījos par pirmā vārda pareizrakstību, bet tā kā dakteris Mkvbklzs vārdu «Milzums» raksta ar garo «ū», tad vēl viena kļūda neko nemainīs. Pēdējā frāze ļāva cerēt, ka mani nedurstīs un necentīsies atdzīvināt ar elektrisko strāvu, jo es galu galā esmu līķis. Pirms izbraukt no koridora, es noliku veidlapas vietā, apgūlos un izlikos par mirušu.

— Šeit D.O.A., Svend, — kāds teica, savācot man virs galvas esošos papīrus. Es izdzirdēju kā robots aizripināja tālāk, vienaldzīgs pret to, ka pacients, kas raustīja un mētāja pa zemi spilvenu, pēkšņi nomiris. Šis ziņkārības trūkums robotos man vienmēr ir paticis. Es iedomājos nāvi cerībā, ka attiecīga izteiksme atspoguļosies arī manā sejā. Kāds parāva mani aiz kājas, novelkot zābaku un zeķi. Roka satvēra manu pēdu.

— Kāda traģēdija, — teica patīkama balss, — varbūt noliksim uz galda un pamēģināsim reanimēt, viņš ir vēl pavisam silts!?

— Ne-ē, — atskanēja no blakus istabas. — Viņi ir jau to mēģinājuši. Ieliec viņu boksos.

Drausmīgas sāpes caururba manu kāju, un es gandrīz iekliedzos. Tikai ar milzīgu garīgu piespiešanos es liku sev gulēt mierīgi, kamēr tas muļķis savilka stiepli ap kājas īkšķi. Stieples galā karājās plāksnīte, un es no visas sirds novēlēju, lai šī plāksnīte, ar tādu pat stiepli savilkta, karātos viņam uz auss. Sāpes no pirksta atbalsojās visā ķermenī, sāka smelgt krūtis, galva un roka, un man bija vajadzīga milzīga piepūle, lai paliktu līķa izskatā.

Kaut kur aizmugurē atvērās smagas durvis un manu ādu skāra auksta gaisa vilnis. Es atļāvos ātru skatienu no piepaceltajiem plakstiņiem. Biju gatavs pēkšņi augšāmcelties, ja līķi šai iestādē tiek glabāti individuālos ledusskapjos. Nebūt nesapņoju par tādu milzīgu laimi, kā nomirt aiz slēgtām durvīm saldēšanas kamerā. Taču Lēdija Fortūna vēl aizvien bija kopā ar mani, mans mocītājs iestūma mani kopā ar visiem ratiņiem lielā istabā. Tur gar sienām izvietotos plauktos jau gulēja aizgājēji.

Bez īpašas godbijības mani uzmeta uz apsarmojušiem dēļiem. Soļi attālinājās, smagi noklaudzēja durvis, gaisma nodzisa.

Mans izmisums bija grūti aprakstāms. Pagājusi tikai viena diena, bet es jau viss esmu zilumos, kontuzēts un sakropļots. Nemaz nerunājot par vientulību saldēšanas kamerā, kas uz mani atstāja ārkārtīgi nomācošu iespaidu. Neskatoties uz sāpēm krūtīs un to idiotisko plāksnīti pie pirksta, es norāpos no plaukta un devos meklēt durvis. Man kļuva te karsti, te auksti, līdz es beidzot uzgrūdos sienai. Sataustījis slēdzi, ieslēdzu gaismu, un tai pat mirklī mana pašsajūta strauji uzlabojās.

Labākas durvis vairs nevarēja iedomāties — bez lodziņa un ar rokturi no iekšpuses. Tām bija pat iekšējais slēdzis, lai gan grūti iedomāties, kas varētu to izmantot. Es ķēros pie telpas izpētes. Pirmām kārtām es atritināju stieplīti un izberzēju pirkstu, atgriežot to pie dzīvības. Uz dzeltenās plāksnītes bija burti D.O.A. un ar roku uzrakstīts numurs, tieši tāds pats kā veidlapā, ko biju viltojis. Tā nu bija iespēja! …Es noņēmu līdzīgu plāksnīti no īpaši sakropļota līķa un nomainīju ar savu. Joka pēc samainīju plāksnītes arī visiem pārējiem gulētājiem. Tās karājās visiem uz kreisās kājas, un es skaļi lādēju šo pedantismu. Mana kreisā kāja bija pavisam sastingusi un man nācās novilkt labo zābaku līķim ar vislielākajām kājām. Tā kā kostīms un ložu necaur- šaujamā bruņuveste arī bija sabojāti, nācās aizņemties siltu krekliņu no kāda mana klusējošā drauga.

Nedomājiet, ka viss bija tik vienkārši, es burtiski grīļojos no vārguma. Pabeidzis, es izslēdzu gaismu un atvēru ledusskapja durvis. Man uzvēdīja kā no domnas. Te nebija redzama ne dvēsele, es pievēru līķu pagraba durvis un sāku meklēt citu istabu. Tā bija noliktava, kurā man vienīgā noderīgā lieta bija krēsls. Es apsēdos, atpūtos un atkal sāku skatīties apkārt. Blakus durvis bija aizslēgtas, bet nākošās atvērtas uz tumšu istabu, kurā kāds skaļi krāca. Tieši tas, kas man vajadzīgs.

Lai kas arī bija šis cilvēks, bet pagulēt viņš mīlēja. Es apstaigāju istabu un savācu visas drēbes, ko vien varēju atrast. Viņš nepamodās, un tas priekš viņa izrādījās ļoti labi, man galu galā taču bija galvaskausa trauma. Tiklīdz šie darbi bija veikti, atgriezās sāpes. Uzvilcis tur pat atrasto cepuri, es atvēru nelielas durtiņas, kas veda ārā no slimnīcas. Neviens man nepievērsa uzmanību, un es kājām devos prom pa lietainajām Freiburbadas ieliņām.

12. nodala*

Pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ tā nakts un vēl vairākas dienas manā atmiņā nesaglabājās. Atgriezties atpakaļ savā istabā bija riskanti, tomēr šis risks bija pamatots. Anželīna gandrīz notekti neko nezināja par tās eksistenci, bet, ja arī zināja, tam nebija nozīmes. Esmu miris un viņu vairs neinteresēju. Mans pieņēmums attaisnojās, pēc atgriešanās neviens mani netraucēja. Lai radītu vientuļu dzīru iespaidu, es pavēlēju atnest ēdienu un pāris vīna pudeles. Ķermenis lēnām atjaunoja savas funkcijas, es tam palīdzēju ar antibiotikām un pretsāpju līdzekļiem.

Beidzot, lai arī vārgs, atkal sāku justies kā cilvēks. Rokas atguva jūtīgumu, sāka bālēt melnie un zilie pleķi uz krūtīm un arī galvassāpes bija gandrīz pārgājušas. Laiks sākt domāt par nākotni. Nedaudz iemalkojis no pudeles, piezvanīju, lai man atnes pēdējo triju dienu avīzes. Pneimocaurule iešņācās, nošķaudīja un izgāza tās uz galda. Uzmanīgi tās pārskatījis, sapratu, ka manis izstrādātais plāns būs ievērojamāki labāks, nekā biju gaidījis.

Nākošajā dienā pēc manas noslepkavošanas visas avīzes bija ievietojušas no slimnīcas dokumentiem ņemtus, slinku komentētāju, kuri pat nepacents apskatīt līķus, ziņojumus. Un tas bija viss. Un nekas par Lielo Slimnīcas Skandālu Ar Līķu Samainīšanu vai par Izmeklēšanu Sakarā Ar To, Ka Zārkā Neatrodas Tēvocis Frims. Ja jau nav nekas uzrakstīts par maniem jociņiem slimnīcā, tātad tie kļuvuši par slimnīcas noslēpumu, un par to runās vienīgi zem četrām acīm.

Anžerīnai, manai snaiperei — iemīļotajai, tagad vajadzētu domāt par mani kā par mironi, viņas nāvi nesošā pistoles gaiļa un to nospiedušā pirkstiņa upuri. Nekas nevarēja būt labāk. Pēc kāda laika es atkal sēdēšu viņai uz astes, bet strādāt kļūs vieglāk, jo viņa galu galā ir pārliecināta, ka vietējā krematorijā esmu pārvērties zilganos dūmi- ņos. Tagad ir pats īstākais laiks izstrādāt plānu, un pareizu plānu.

Nebija vairs jājautā, kurš kuru medī. Anžefīnas arestēšana sagādās man ne mazāku prieku, kā viņai, šaujot uz mani.

Vajadzēja atzīt, ka meiča visu laiku bija man priekšā. Viņa aizveda linkoru man no deguna priekšas, bet pēc tam aizšmauca, atrodoties pistoles stobra galā.

Un pavisam pārsteidzoši bija tas, ka viņa izlika man lamatas laikā, kad domāju, ka medīju viņu. Mans naivums kļuva sāpīgi skaidrs. Viņa nebūt nebija histērijā, kad ieplānoja pazušanu no linkora, Anželīna vienkārši nospēlēja šo lomu. Viņa izpētīja mani, katru redzamo manas sejas un ķermeņa daļiņu, katru manas balss intonāciju. Viņas atmiņā mans tēls iespiedās ļoti skaidri un pēc aizmukšanas viņa pastāvīgi pārdomāja manas turpmākās rīcības variantus. Sava lidojuma pēdējā punktā viņa apstājās un sāka gaidīt, zinot, ka nākšu, un viņa būs gatava ar mani tikties. Tāda bija realitāte. Nu bija pienākusi mana kārta izdalīt kārtis.

Apdomāju un apsvēru milzumu variantu un plānu. Lai varētu ko pasākt, man bija jāiziet pilns liziskās rekonstrukcijas kurss. Ja tiešām gribu noķert Anželīnu, tas bija nepieciešams. Tāpat tas nepieciešams, lai izvairītos no Korpusa garajām rokām. Mācību laikā netiku par to domājis, taču biju absolūti pārliecināts, ka vienīgā iespēja pamest Korpusu ir ar kājām pa priekšu. Lai gan fiziski vēl arvien biju ļoti vārgs, galviņa man strādāja pa vecam. Man pietrūka faktu, un es vietējā bibliotēkā dalībnaudas veidā izdarīju nelielu ziedojumu. Tur bija vietējo avīžu fotokopijas vairāku gadu garumā. Iepazinu indīgi dzeltenu žurnālu ar ļoti mīļu nosaukumu «JAUNĀKĀS ZIŅAS!!»». «JAUNĀKĀS ZIŅAS!!» — bija ļoti populārs žurnāls, tā vārdu krājums sastāvēja no apmēram divsimts vārdiem, un tajā ar baudu tika apskatīta cietsirdība visdažādākajās tās izpausmes formās. Lielākā daļa lapaspušu bija veltītas helikopteru avārijām, protams, kopā ar krāsainām fotogrāfijām. Pietiekami bieži bija aprakstīti arī huligānisma gadījumi, cietsirdīgi kautiņi un tamlīdzīgas lietas, ko galaktiskās civilizācijas stingrā roka Frei- burgā vēl nebija paguvusi apslāpēt. Šai pārpilnībā šur tur sastapu pa» tumša nozieguma" izklāstam, ko arī meklēju.

Cilvēce vienmēr ir bijusi ļoti kaprīza, ietverot likumdošanā tādus aizraujošus terminus kā «slepkavība bez iepriekšēja nodoma», «slepkavība vainu mīkstinošos apstākļos» utt. It kā mirušais nemaz nebūtu miris. Lai gan mode ir noziegumos, ir spriedumos mainās, pastāv tādi, kas vienmēr izraisa lielu riebumu. Tie ir ārstu izdarītie noziegumi. Esmu dzirdējis, ka dažas mežonīgas ciltis nogalina šamani, ja pacients nomirst — kārtība ne bez plusiem. Ir saprotams šis mērķtiecīgais naids pret miesnieku-šarlatānu. Mēs pilnībā nododam sevi ārsta rokās, kad esam slimi. Mēs atļaujam pilnīgi svešam cilvēkam uzjautrināties ar pašu dārgāko, kas mums ir. Ja šo uzticību neattaisno, liecinieku un dzīvu palikušo pacientu vidū rodas dabisks sašutums.

Pilsētas ārsts Volfs Sifternics tika dēvēts par Augsti Godājamo Dakteri Sifternicu. «Jaunākās Ziņas!!» visos sīkumos izklāstīja, kā viņš apvienoja Ķirurga un Pleiboja dzīvi tik ilgi, līdz nazis viņa trīsošajās rokās nenogrieza TO Šī vietā un nesaīsināja slavena politiska darbinieka dzīvi par vairākiem, nākotnei nozīmīgiem gadiem. Mums ir jānotic Voltam, ka tas stājies pie darba skaidrā prātā un fatālos pirkstu krampjus izsaucis baltais drudzis nevis kas cits. Viņa licenci anulēja; ietaupījumi acīmredzot izsīka un tā parādījās ziņojumi par viņa arvien nepieklājīgākajiem gājieniem. Dzīve Volfu bija smagi satriekusi, un tieši viņš bija cilvēks, ko es meklēju, jo gribēju nopirkt viņa profesionālo meistarību.

Atrast un izsekot puslegālu personu svešā pilsētā uz tālas planētas cilvēkam ar manām spējām nesagādāja nekādas problēmas. Tā bija tehnikas lieta, bet ar tehniku man viss ir kārtībā. Biju gatavs pirmajam solim jaunajā plānā, kad klauvēju pie netīrām koka durvīm ne labākajā no pilsētas daļām.

— Man pie jums ir kāda lieta, Volf, teicu durvis atvērušajam subjektam ar duļķainajām acīm.

— Vācieties pie velna, — viņš sacīja cenšoties tās aizvērt man deguna priekšā, bet to neļāva tālredzīgi uz priekšu izliktais zābaka purngals.

— Es nenodarbojos ar medicīnu, — viņš teica, skatoties uz manu apsaitēto roku. — Negribu sapīties ar policiju, tā kā vācieties pie velna.

— Nu, ko jūs bubināt vienu un to pašu! — teicu es viņam.

— Esmu šeit, lai piedāvātu pilnīgi likumīgu darījumu par attiecīgu samaksu. Ignorēju viņa protestus un ieskatījos istabā. — Saskaņā ar pilnīgi drošu informāciju jūs dzīvojat šeit nereģistrētos sakaros ar meiteni vārdā Zina. Tas, ko es gribu teikt, nav paredzēts viņas jaukajām austiņām. Kur viņa ir?

— Nav! — viņš ieķērcās. — Un jūs arī lasieties prom! — Viņš saķēra aiz kakliņa lieiu pudeli un draudoši to pacēla.

— Ko jūs teiksiet par šo? — es pavaicāju, uzmetot uz galda paciņu jaunu kredītbiļešu. — Un šo… un šo… — pieliku vēl divas paciņas.

Pudele izslīdēja no viņa atslābušajiem pirkstiem un nokrita uz grīdas, viņa acis izbolījāš, likās, ka tās tūlīt izsprāgs no pieres. Lai piebeigtu viņu galīgi, pieliku vēl vienu kredītbiļešu paciņu.

Volfu nevajadzēja ilgi pārliecināt, atlika vienīgi saskaņot detaļas. Nauda uz viņu iedarbojās nomierinoši, viņš vairs nedrebēja un netrīcēja, bet sprieda pilnīgi loģiski.

— Palikusi tikai viena problēma, — es beigās sacīju. — Vai jūs domājat par to stāstīt jaukajai Zinai?

— Jūs ko, sajucis esat? — ar neviltotu izbrīnu vaicāja Volts.

— Tātad jūs viņai nestāstīsiet un par šo operāciju zinām tikai mēs divi. Bet kā jūs viņai izskaidrosiet savu prombūtni un naudas parādīšanos?

Viņu pārņēma arvien lielāks izbrīns.

— Paskaidrot? VIŅAI? Viņa taču neredzēs ne mani, ne naudu, pēc desmit minūtēm es šo vietu atstāšu.

— Nu, ko — es noteicu un iedomājos, ka tā tomēr ir cietsirdība pret nelaimīgo meiteni, kas uztur viņu, pateicoties profesijai, no kuras izvairās vairums sieviešu. Es šajā sakarībā nolēmu kaut ko darīt. Nākotnē, protams. Vispirms vajadzēja pazust Džeimsam Bolivāram di Grīzam.

Nežēlojot izdevumus, sagādāju visas Volfa norādītās operāciju un ķirurģiskās iekārtas. Tā kā viņam būs jāstrādā vienam, centos iegādāties pēc iespējas vairāk ierīču-robotu. Iekrāvuši visu lielā treilerī, kopā devāmies uz kādu lauku māju. Par nožēlošanu jāsaka, mūsu attiecībās nebija uzticības, pats smagākais bija finansiālais jautājums, jo vaļsirdīgais ārsts Volfs bija pārliecināts, ka es ielauzīšu viņam galvaskausu un savākšu naudu atpakaļ, uzreiz pēc tam, kad darbs būs pabeigts. Jokanais, viņš nesaprot, ka man nebūs grūtību ar naudu, kamēr vien eksistēs bankas. Beigu beigās par lielu prieku viņam tika apspriestas visas garantijas, un mēs ķērāmies pie darba.

Māja, vientulīga un tukša, atradās uz paugura ezera tālākajā krastā. Svaigu ēdienu mēs saņēmām reizi nedēļā kopā ar pastu, ar to atveda arī zāles un citus medicīniskus preparātus. Operācija sākās. Mūsdienu ķirurģiskā tehnika, protams, ļauj pacientu atbrīvot no sāpēm un šoka. Es pastāvīgi atrados gultā un dažkārt tiku piedzīts ar tik lielu zāļu daudzumu, ka dienas pagāja miegainā miglā. Divu radikālu ķirurģisko periodu starplaikā nolēmu pārliecināties, vai Volfa vakara dzērienā ietilpst miega zāļu kapsulas. Dzēriens, protams, bija bezalkoholisks, tā kā viņa atturēšanās visu kontrakta laiku bija viens no obligātajiem mūsu darījuma nosacījumiem. Lai izvairītos no problēmām, atbalstīju šo viņa apņemšanos ar zināmu naudas summu. Sakarā ar to viņš atradās tuvu nervu sabrukumam un es nolēmu, ka viņam nepieciešams labs miegs. Bez tam gribēju veikt arī nelielu izmeklēšanu. Tikko biju pārliecinājies, ka viņš iegrimis dziļā miegā, atslēdzu durvis un pārmeklēju istabu.

Revolveris droši vien bija tikai drošības pēc, tomēr šie nervozie tipi bieži rīkojas neparedzēti. Šaujamais bija kabatas formāta, 0,50 kalibrs, kārtīgs, bet nāvīgs. Mehānisms darbojās lieliski, patronas jauniņas, tikai šaut ar to vairs nevarēs — es rūpīgi noslīpēju dzelksni.

Tā kā maz ticēju cilvēces pateicībai, atrastā fotokamera mani vairs nepārsteidza. Volfam izrādījās par maz, ka es biju viņa labdaris un finansētājs, viņš bija nolēmis sagatavot materiālus šantāžai. Tur bija filmiņa, bez šaubām, pilna ar manas ārienes kadriem PIRMS un PĒC. Es paliku visu kaseti zem rentgena un noturēju tur pietiekami ilgi.

Bet strādāja gan Volfs lieliski, ar viņu varēja sadzīvot, kamēr nesākās gaudošana sakarā ar dzeramā un meiteņu trūkumu. Viņš izlieca un sašaurināja manas gūžas, izmainot augumu un gaitu. Rokas, seja, galvaskauss, ausis — viss bija izmainīts jaunas personības radīšanai. Prasmīga attiecīgo hormonu izmantošana izraisīja pigmentācijas maiņu, tumšāka kļuva dabiskā ādas un matu krāsa, izmainījās pat paša apmatojuma struktūra. Pēdējais, ko Volfs izdarīja augstākajā iedvesmas brīdi, bija delikāta manu balssaišu operācija, un mana balss ieguva zemāku tembru.

Kad viss beidzās, Glumais Džims di Grīzs bija miris, bet piedzimis Hanss Šmits. Vārds gan ne īpaši skanīgs, taču to es izdomāju vienīgi kontaktēšanās laikam ar Volfu, līdz brīdim, kad ķeršos pie sava galvenā pasākuma.

— Lieliski, lieliski, — es aptaustīju seju, skatoties spogulī.

Ak, dievs, beidzot varēšu iedzert, — jau sēžot uz saviem sapakotajiem čemodāniem, man aiz muguras nočukstēja Volfs. Dažās pēdējās dienās viņš mēģināja spert medicīnisko spirtu, līdz es tajā neiepilināju savas mīļākās vemjamās zāles. Un tagad viņš jutās ļoti satraukts, ka nepieciešams izgrūst ārā visu iekšā dabūto. — Atdodiet man atlikušo naudas daļu un ar jūsu atļauju es aizbraukšu.

— Pacietību, dakter, — es teicu un iedevu viņam banknošu paciņu. Viņš norāva iepakojumu un, ņirbinot pirkstus, sāka to pārskaitīt. —

Netērējiet laiku, — laipni teicu, tomēr viņš turpināja skaitīšanu. — Es uz katras banknotes ar īpašu sastāvu uzrakstīju vārdu «ZAGTA», kas fluorescēs, kad bankā to paliks zem ultravioletajiem stariem.

Viņš pēkšņi apstājās un nobālēja, man vajadzēja atgādināt par tā slimo sirdi, kas no stiprā pārdzīvojuma varēja neizturēt.

— Ko nozīmē «zagta»? — viņš pēc brīža vaicāja.

— To arī nozīmē. Visa nauda, ko es jums samaksāju, ir zagta.

Viņa seja kļuva vēl bālāka, biju pārliecināts, ka ar tādu asinsriti viņš

nenodzīvos pat līdz piecdesmit. — Jūs tikai neuztraucieties, es šķīros no tās bez mazākās nožēlas.

— Bet… KĀPĒC? — viņš beidzot jautāja.

— Jautājums vietā, dok. Es tādu pat summu, protams, nesabojātās banknotēs aizsūtīšu jūsu draudzenei Zinai. Jūtu, ka esat viņai daudz parādā par visu, ko tā jūsu labā darījusi.

Viņš apveltīja mani ar mežonīgu skatienu, bet es sāku mest no kraujas visu aparatūru un ķirurģiskos instrumentus. Centos viņa tuvumā nepagriezties ar muguru, pārējie drošības pasākumi tika veikti agrāk. Garām ejot, viņa sejā ieraudzīju slēptu smīnu un sapratu, ka pienācis laiks atklāt visu līdz galam.

— Aeromobilis būs šeit pēc pāris minūtēm, aizlidosim mēs kopā. Ar nožēlu man jāinformē, ka pēc ierašanās Freiburbadā jums nebūs laika sameklēt Zinu, piekaut un atņemt viņai naudu. — Viņa sejas izteiksme skaidri liecināja, ka tieši tas bijis ieplānots. Turpināju, cerot, ka viņš būs man pateicīgs par tik sīku un atklātu šī kriminālā notikuma izklāstīšanu. — Esmu visu izplānojis pa minūtēm, šodien no kosmo- ostas ar vienas minūtes intervālu aizlido divi kuģi. Esmu pasūtījios biļeti uz vienu no tiem, bet otrs, lūk, ir jūsējais. Es par to samaksāju jau agrāk, necerot, dabiski, uz jūsu pateicību. — Viņš paņēma biļeti ar neviltotu vecmeitas interesi, kura pacēlusi nosprāgušu čūsku. — Steidzieties pasteigties, piedodiet par pliekanajām atskaņām, bet jums tas ir ārkārtīgi svarīgi. Dažas minūtes pēc jūsu aizlidošanas, policijā tiks nogādāts sainis ar jūsu izdarītās operācijas aprakstu.

Kamēr gaidījām aeromobīli, dārgais dakteris Volfs visu pārdomāja, un, spriežot pēc viņa skābās sejas izteiksmes, neatrada iespēju aizšmaukt. Visu lidojuma laiku viņš sabozies sēdēja savā krēslā un neteica ne vārda. Pēc atbraukšanas viņš bez lādēšanās un skandāla pārsēdās savā kuģī, turpretī es vienkārši devos uz savējā pusi, bet pēc kāda brīža, pagriezos atpakaļ. Es negrasījos pamest Freiburbadu vai ziņot policijai par nelegālo operāciju. Šie meli bija nepieciešami, lai aizdabūtu projām dakteri-alkoholiķi viņa vientuļajā ceļojumā pēc aknu cirozes. Man nebija ne mazākā iemesla braukt projām, gluži otrādi, man bija nopietns iemesls palikt.

Anželīna vēl aizvien bija uz šīs planētas, un es negribēju pieļaut nekādus traucējumus viņas meklēšanā.

Iespējams, tas izklausās pašpārliecināti, bet jutu, ka šajā laikā esmu labi iepazinis Anželīnu. Mūsu mazās nekrietnās smadzenītes daudzos gadījumos griezās sinhroni, un es biju absolūti pārliecināts, ka ar lielu iespējamības procentu varu paredzēt viņas rīcību. Pirmkārt, viņa ir sajūsmā par manu asiņaino noslepkavošanu. Viņa gūst tādu pat prieku no līķiem, kādu citas meitenes no jaunām kleitām. Viņa ir pārliecināta, ka esmu miris, un tafc man ļoti atvieglos izsekošanu.

Es, protams, nešaubījos, ka viņa spers dabiskus piesardzības soļus attiecībā uz policiju un citiem Korpusa aģentiem. Tomēr tie nezināja, ka viņa ir Freiburgā un manu nāvi nebija ne mazāko iemeslu saistīt ar viņas atrašanos šeit. Respektīvi, viņa neaizbēgs, bet paliks te ar izmainītu ārieni un kaut kādā jaunā kvalitātē. Par to, ka viņa gribēs te palikt, man neradās ne mazāko šaubu. Freiburga — tā ir planēta, kas, liekas, speciāli radīta nelikumīgām operācijām. Neko tādu es savos ilgajos klejojumos pa Galaktiku vēl nebiju sastapis. Rupjš vecā un jaunā sajaukums. Vecajā, feodālajā Freiburgā svešinieks tūlīt pat pievērstu sev īpašu uzmanību. Modernajās Līgas planētās kompjūteri, mehānismi, roboti un modra policija arī atstāja maz vietas nelikumīgām operācijām. Un tikai tur, kur šīs divas dažādās kultūras sajaucas, rodas lieliskas iespējas nelikumībām.

Šī planēta ir pietiekami mierīga, te mēs varam neskopoties ar uzslavām Līgas ekspertiem. Pirms antibiotiku un kompjūteru ieviešanas viņi pārliecinājās, ka likums un kārtība ir panākta. Tomēr, neskatoties uz to, kriminālās darbības iespējas paliek, ja vien zin, kur meklēt. Anželīna zināja, kur meklēt, es — arī.

Tomēr pēc vairāku nedēļu ilgiem neauglīgiem meklējumiem es nonācu acīm redzama fakta priekšā, ka mēs meklējam dažādas lietas. Nevarētu teikt, ka laiks pagāja bezjēdzīgi, tā kā es atradu neskaitāmas iespējas dažādiem ienesīgiem darbiem.

Droši vien visu mūžu būtu peldējies šai zagļu paradīzē, ja mani neuztrauktu Anžeiīnas meklēšana. Šie meklējumi mocīja mani pastāvīgi, gluži kā sāpošs zobs.

Metis pie malas intuīciju, es izmēģināju zinātniskas metodes. Noīrējis vislabāko kompjūteru, piebāzu to ar veselu bibliotēku un izvirzīju veselu problēmu kaudzi. Šīs enerģijas kilovatus rijošās lietas rezultātā kļuvu par Freiburgas ekonomikas speciālistu, tomēr AnžeHnas atrašanai nepietuvojos ne par soli. Man vairs nebija nekādu ideju par viņas darbības pēdu meklēšanu. Mašīna izsniedza veselu masu rekomendāciju ekonomikas vadīšanas uzlabošanai.

Pētījumi rādīja, ka šai nozarē Anžefīna nedarbojas. Likās acīm redzami, ka patiesais planētas vadības centrs tiešām ir karalis Villelms IX. Kompleksa Villa, viņa ģimenes un savstarpējo attiecību izpēte atklāja vienu skandāliņu, bet ne Anželīnu.

Šīs problēmas atrisinājums mani salauza, un es sāku slīcināt bēdas attīrīta spirta pudelē. Tai laikā es burtiski mirlai alkoholā, un laikam gan tieši manu nervu mezglu paralīze bija ideju avots. Tie, kuri apgalvo, ka iedzēruši domā labāk nekā skaidrā, ir ēzeļi. Bet te bija pavisam cita situācija. Jutu, ka niknums par viņas pazušanu atvēra mana augstākā intelekta trauku. Es ņurcīju spilvenu, atgriežot atmiņā viņas rīcību un galu galā iekliedzos: «Nenormālā, nenormālā, viņa ir vienkārši nenormāla!» — Kad atkritu gultā, viss griezās, griezās nebeidzamā karuselī, un es nomurmināju: «Nenormāla, nenoliedzami. Lai izskaitļotu viņas nākošo soli, man pašam jākļūst nenormālam». — Pēc tam manas acis aizvērās un es aizmigu. Bet pēdējie vārdi, nokrituši uz smadzeņu vielas, sāka grimt, un tiekot cauri alkohola piesātinātajam slānim, beidzot nokļuva līdz cietam pamatam.

Kad tie atdūrās pret dibenu, es pilnīgi pamodos un, drausmīgās patiesības satriekts, piecēlos gultā sēdus. Lai to izdarītu, būs vajadzīgs viss mans gribasspēks — un vēl drusku.

Ja es gribu viņu atrast, man jākļūst ārprātīgam.

13. nodala

Aukstajā rīta gaismā ideja nelikās pievilcīgāka, bet nebija kļuvusi arī acīm redzama. Es varēju izvēlēties: darīt to vai nedarīt. Nebija nekādu šaubu, ka nenormāfības pazīmes Anželīnā bija skaidri redzamas. Visā viņas rīcībā bija pretdabiska vienaldzība pret cilvēku dzīvībām. Viņa nogalināja vai nu vienaldzīgi vai ar prieku, bet vienmēr pilnīgā vienaldzībā pret cilvēkiem. Šaubos, vai viņa maz zināja, cik slepkavību izdarījusi savā dzīvē. Pēc viņas standartiem es esmu ierindas amatieris. Es nenogalināju un, vēl vairāk, vajadzība pēc tā manā darbībā parādījās reti.

Jā, jā, di Grīzs nekad nenogalināja! Man par to nebija jākaunas, gluži otrādi. Es cienīju cilvēka dzīvību, šo vienīgo nedalāmo vērtību visumā. Bet Anželīna cienīja tikai sevi, savas vēlmes un neko vairāk. Izsekojot viņas personības veidošanās ceļu, es projecētu Anželīnai raksturīgo domāšanas veidu.

Tas nebija tik grūti, kā liekas, vismaz tīri teorētiski. Man bija zināmas iemaņas darbā ar psihometriskām narkotikām, un es labi zināju to iespējas. Gadsimtiem ilgie pētījumi ļāvuši radīt vielas, kas pacientam stimulē jebkuru domāšanas veidu. Gribat uz nedēļu kļūt par paranoiķi? Lūdzu, iedzeriet kapsulu un jūs jutīsiet, ko tas nozīmē. Daži tā patiesi dara kaifa dēļ, tomēr tas man neder. Vajadzēja būt ārkārtīgi svarīgam iemeslam, lai piespiestu mani, cilvēku ar delikātu pelēko vielu, izšķirties par to. Piemēram, Anželīnas meklēšana.

Patiesi brīnišķīga šo psihometrisko preparātu īpašība bija to pārejošā iedarbība. Halucinācijas izzūd, tikko zāles ir uzsūkušās. Es cerēju uz to. Nevienā no izlasītajām grāmatām nebija pieminēta tā ellišķīgā vira, ko iemaisīt varēju tikai es viens. Tas bija titānisks darbs — meklēt grāmatā visas Anželīnas brīnišķīgās īpašības un atrast katrai no tām attiecīgu psiholoģisku modeli. Šī procesa analīzei man bija nepieciešama pat profesionāla palīdzība, nepieminot, protams, tās īstos mērķus. Beigu beigās manā priekšā atradās nedaudz duļķaina šķīduma pudelīte un magnetofons ar stimulējošu izteicienu ierakstiem, kas skanēs zāļu iedarbības procesā. Tagad atlika tikai, kā teiktu klasiķi, saņemt visu drosmi dūrē. Patiesībā tas vēl nebija viss, jo gribēju veikt arī kādus drošības pasākumus. Es noīrēju istabu lētā viesnīciņā un lūdzu mani netraucēt. Tā kā par šādu soli izšķīros pirmo reizi un nezināju, kā uz to reaģēs mana psihe, savā redzeslokā atstāju vairākas zīmītes.

Pēc pāris stundām tamlīdzīgu sagatavošanās darbu es sapratu, ka sāku vilkt laiku.

— Jā, kļūt par trako brīvprātīgi nav viegli, — teicu savam bālajam atspulgam spogulī. Atspulgs tam pilnībā piekrita, tomēr mēs abi uzlocījām piedurknes un sagatavojām lielas šļirces. — Nu, paskatīsimies, kas notiks, — es teicu, rūpīgi ievadot adatu vēnā un līdz galam nospiežot virzuli.

Rezultāts bija visu pašpaļāvību atņemošs, lai neteiktu vairāk. Parādījās galvassāpes un skaļi zvani ausīs, kas gan ātri pārgāja, un viss kļuva kā agrāk. Sapratu, ka kaut kas jādara, un apsēdos lasīt avīzi, līdz nebiju galīgi noguris. Radās vilšanās. Devos gultā un ieslēdzu magnetofonu, kas ausīs maigi čukstēja savas sentences: «Tu esi labāks par visiem un zini to, bet cilvēkiem, kuri to nezin, ir jāpiesargās» vai «Viņi ir muļķi, visi ir muļķi, uz pasaules nav neviena par tevi gudrāka».

Gulēt bija neērti, austiņas griezās ausīs, bet mana muļķīgā balss darīja vai traku. Nekas nemainījās, eksperiments bija veltīgs un neveiksme mani saniknoja. Salauzu austiņas un man kļuva vieglāk, vēl vieglāk kļuva pēc tam, kad saņurcīju ciešā kamolītī magnetofona lentu.

Vairākas dienas es neskuvos, bārdas rugāji šņirkstēja zem pirkstiem. Ieziedu vaigus ar krēmu, ieskatījos spogulī un pirmo reizi jutos pārsteigts. Jaunā seja piestāvēja man daudz labāk par veco. Kļūda piedzimstot vai manu vecāku kroplība — es viņus dziļi ienīdu, jo vienīgā derīgā lieta, ko viņi izdarīja — dzemdēja mani — deva man seju, kas nepavisam neatbilda raksturam. Jaunā bija labāka. No vienas puses — daudz skaistāka, no otras — daudz stingrāka. Par šo darbu man bija jāpateicas ārstam Volfam, jāpateicas ar lodi. Tā būtu garantija, ka neviens pasaulē ar viņa palīdzību mani nevarētu izsekot. Droši vien bija karsts un man bija saules dūriens, ka atļāvu viņam aizlidot dzīvam.

Uz galda gulēja papīra gabaliņš ar vienu vienīgu manā rokrakstā rakstītu vārdu, kaut arī man nebija ne jausmas, kādēļ esmu to atstājis. Tur bija rakstīts — ANŽELĪNA.

Anželīna, kuru es alkstu dabūt ciet, lai spiestu viņas balto kaklu ar rokām tik ilgi, līdz izsprāgs acis. Ha! Es iesmējos, iedomājoties šo skatu. Tomēr nav jābūt tik vieglprātīgam. Anželīna — tas ir svarīgi. Esmu nolēmis viņu atrast, un mani neviens neapturēs. Viņa padarīja mani par muļķi un centās nogalināt. Ja vien kāds ir pelnījis nāvi, tad tā ir viņa. Slikti, ka tas nav vēl izdarīts. Es saplēsu papīrīti sīkos gabaliņos.

Istaba burtiski spieda mani, sagribējās iziet. Šoreiz mani vai traku darīja atslēgu trūkums. Es zināju, ka izņēmu tās, bet, kur liku, neatcerējos. Lempis portjē kaut ko ņaudēja, un es jau biju gatavs pateikt visu, ko domāju par viņu servisu, tomēr atturējos. Pret šiem tipiem ir tikai vienas zāles! Rezerves atslēgas izkrita no pneimocaurules, un es tās savācu. Gribējās ēst, dzert un, vairāk par visu, atrast vietu, kur varētu mierīgi padomāt.

Pēc tam, kad tuvākajā kafejnīcā biju aizdzinis prostitūtas, varēju apmierināt šīs vēlmes. Anželīna vienkārši spēlēja, bet izskatījās labāk par šo baru kopā ņemot. Anželīna. Es visu laiku domāju par viņu. Dzeramais sasildīja kuņģi un manas domas par viņu kļuva siltākas. Vai patiesi es gribēju viņu nodot, pat nogalināt? Kas par muļķībām! Vienīgā gudrā sieviete no visām, ar ko biju ticies. Es nekad neaizmirsīšu, kā viņa izgāja savā tērpā. Viņa tikai drusku jāpieradina, un kāds tad iznāktu pāris! No šīs saldās domas mana seja iekvēlojās, un es vienā rāvienā iztukšoju glāzi.

Man viņa jāatrod, jo Anželīna nekad nepametīs šo paradīzes dārziem līdzīgo planētu. Meitene ar viņas ambīcijām kāps šeit līdz pašai virsotnei, neviens nevarēs viņu apstādināt. Šeit ir tieši tā vieta, kur viņai vajadzētu būt. Visu savu dzīvi Anželīna bija pārliecināta, ka viņa ir labāka par šo pūli un pierādīja to sev pašai un visiem atkal un atkal. Mana ierašanās Anželīnai varētu būt vislielākā laime. Es uzvedos uz šīs planētas kā īsts lauķis. Kad Anželīna izrēķinājās ar mani, viņa varēja apstāties, nomierināties un pakļauties kārtībai. Sāncensība varēja tikt uz laiku atlikta.

Kamēr tur sēdēju, kaut kas sāka mani uztraukt, kāda ārkārtīgi svarīga lieta, kas neparko negribēja uzpeldēt atmiņā. Beidzot es sapratu! Drīz beigsies injekcijas iedarbība. Man noteikti jāatgriežas istabā. Atkal uzpeldēja šausmas par eksperimenta norisi, bet es sapratu, ka tās ir tikai vecās šaubas. Šī vira nav bīstamāka par aspirīnu. Un tai pat laikā grandiozākā kosmiskā lieta. Jaunas iespēju pasaules parādījās manā priekšā, smadzenes tapa skaidrākas, bet domas loģiskākas.

Bārā es samaksāju bārmenim un ilgi gaidīju, kamēr viņš noskaitīja atlikumu.

— Ātrāk! — es skaļi uzsaucu, lai visi dzirdētu. — Pircējs steidzas, tā kā arī jūs pasteidzieties… Vēl divus guldeņus. — Es turēju naudu atvērtā plaukstā, un, kad viņš pieliecās, lai to pārskaitītu, iežvidzināju viņam ar naudu un delnu pa purnu. Pie viena pazeminājis balsi, lai dzirdētu tikai viņš, es paskaidroju, ko par viņu domāju. Freiburgas slengs ir visai bagāts ar izteicieniem, un es izvēlējos tos labākos. Gribēju turpināt apmācības, taču tas prasīja laiku, bet es steidzos uz viesnīcas istabu. Aizejot uzmetu acis pie sienas stāvošajam spogulim, kas rādīja, kas notiek man aiz muguras. Un labi darīju. Bārmenis izvilka no letes apakšas caurules gabalu un atvēzējās man pār galvu. Negribēju laupīt viņam prieku un necentos pārtvert viņa roku, tikai, kad tā gāzās lejā, atkāpos sānis, ļaujot viņam pavisam nedaudz mani aizķert.

Bet pēc tam vienkārši saķēru viņa nekaunīgo roku un salauzu pret letes malu. Viņa kaucieni atbalsojās manā sirdī kā eņģeļu koris, es biju gatavs tos klausīties, vienalga cik ilgi. Taču nebija laika.

— Jūs redzējāt, kā viņš man nodevīgi uzbruka? — dodoties uz durvju pusi, teicu sastingušajiem apmeklētājiem. — Es eju zvanīt policijai, pieskatiet, lai viņš neaizbēg. Cietušais bija pazudis no acīm, droši vien nokrita un vaidēja aiz galda. Protams, viņš tāpat kā es gribēja steigties zvanīt policijai. Pirms apr leklētāji bija sapratuši, kas patiesībā noticis, es izgāju pa durvīm.

Lai nepievērstu uzmanību, bēgt nevarēju, labākais, ko varēju darīt, bija iet ātrā solī.

No sasprindzinājuma viss biju aukstos sviedros. Pirmais, ko istabā ieraudzīju, bija puderīte un aiz tis lupatiņā ietītā šprice. Rokas man netrīcēja, to es neļāvu. Tā bija stipra saņemšanās.

Sabrucis krēslā, paņēmu pudelīti un ieraudzīju, ka šķīduma tajā atlicis mazāk, par milimetru. Ellišķīgā sajaukuma iegūšanas process bija visai sarežģīts, tomēr formula sēdēja man smadzenēs kā kvēlojoša liesma, un nebija ne mazāko grūtību to atjaunot. Vienīgi, kur lai šajā nakts stundā sadabū visus komponentus? Bet tas taču nav grūti!

Vēstures likums saka, ka ieročus izgudroja ātrāk, nekā naudu. Manā ceļasomā atradās slavenais 0,75 kalibrs, ar kura palīdzību varēja dabūt visu, ko vēlas daudz ātrāk un vieglāk, nekā ar naudu.

Tā bija kļūda. Manī smeldza kāds satraucošs nemiers, tomēr es to ignorēju. Sasprindzinājums, bet pēc tam atslābums pēc dūriena izkliedēja miegainību un sasaistītību. Kaifa pacēlumā vajadzēja pasteigties, man bija ļoti maz laika, lai atrastu visu nepieciešamo, un es atgriezos viesnīcā. Visas manas domas tiecās uz mērķa sasniegšanu, es atslēdzu ceļasomu un ieraudzīju virs apģērba gulošo revolveri. Te smalka balstiņa atmiņā man kaut ko nesaprotamu nopīkstēja, bet tas mani tikai pasteidzināja. Satvēru revolveri un te nu mana atmiņa sāka mosties… pārāk vēlu.

Nolaidis revolveri, traucos pie durvīm, tomēr nepaguvu. Aizmugurē sprāga zem pistoles paliktā granāta ar miega gāzi. Jau grimstot miegā nekādi nevarēju saprast, kā varēju izdarīt tik briesmīgu muļķību.

14. nodala

Pirmā sajūta pēc pamošanās bija nožēla. Smadzeņu darbība ir pastāvīga izbrīna avots. Mana velnišķīgā dzēriena iedarbība sāka pāriet, ar atmiņu viss bija kārtībā, nelabums izzudis. Manas trakuma intermēdijas detaļas atklājās skaidri un precīzi. Lai arī man kļuva nelabi no visa, ko biju darījis un domājis, vienlaicīgi sajutu arī nožēlu, ka viss beidzies. Atraisītība pēc zāļu iedzeršanas pārtapa absolūtā brīvībā, kad citu cilvēku dzīvības šķiet mazāk nekā nenozīmīgas. Sajūta, neapšaubāmi, drausmīga, taču arī ārkārtīgi pievilcīga. Kaut manas smadzenes protestēja, jutu vēlēšanos visu atkal atkārtot.

Es jutos kā sadauzīts, pat neskatoties uz divpadsmit stundu ilgo miegu. Aizrāpošana līdz gultai atņēma man visu enerģiju. Skatiens apstājās pie tālredzīgi noslēptās spirta pudeles. Es izskaloju glāzi un, sūcot šķidrumu, centos savest kārtībā savu smadzeņu saimniecību, kas nemaz nenācās tik viegli. Daudz biju lasījis par mūsu zemapziņā gulošajiem turhšajiem instinktiem, bet, ka tie patiesi sāka uzpeldēt virspusē, es pieredzēju pirmo reizi.

Man beidzot bija jānoskaidro sava attieksme pret Anželīnu. Vajadzēja atzīt, ka noteikti nebiju pret viņu pilnīgi vienaldzīgs. Mīlestība? Sauciet to, kādā vārdā gribat, es neiebilstu, bet tā nebija kvēla jauneklīga kaisle. Viņas gājieni mani neapžilbināja, es lieliski sapratu, ka Anželīnas pretīgi amorālā dzīve ietekmē arī manu domāšanas veidu. Tomēr loģika un saprāts nevar pretoties emocijām, lenīstot viņas rīcību, nevarēju tikt vaļā no simpātijām pret šo man pašam tik līdzīgo personību. Nedeva mieru arī doma — kāds vienreizējs pāris mēs būtu! Tas, protams, nebija iespējams, bet gribēt jau neviens nevar aizliegt. Mīla un naids burtiski stāvēja plecu pie pleca. Es ieņēmu lielu malku.

Tagad viņu atrast vairs nebūs grūti. Šī pārliecība mani pat sakaitināja. Man nebija nekādas jaunas informācijas, tikai domu, fantāzijas un intuīcijas uzliesmojumi par to, kā griežas skrūvītes Anželīnas galvā. Nevarēja būt šaubu, ka viņa tiecās pēc varas, bet nez vai to izdotos panākt ar karaļa palīdzību. Drīzāk ar spēku, ar apvērsumu, iespējams, ar teroru, izmantojot zināma veida revolūciju un nekārtības. Tā Freiburgā notika agrākajos laikos, kad sadursmju cena bija augstākā vara. Varēja tikt kronēts jebkurš dižciltīgais, bet vecā karaļa vara ierobežota, tādēļ arī cīņa par monarha vietu bija ļoti nežēlīga. Protams, pēc tam, kad šeit bija strādājuši Līgas sociologi, šādas lietas izbeidzās.

Bet tagad atgriešanās pie vecā ir pilnīgi iespējama. Lai apmierinātu savas ambīcijas, Anželīna gribēja redzēt šo pasauli slīkstošu asinīs. Pagaidām viņa vēl neko nevarēja izdarīt, tomēr gatavoja kādu melnajam darbam. Vienu no šiem piemānītajiem Kņaziem, kuri realizēja dzīvē troņa politiku un bija apveltīti ar lielu ietekmi šajā pusfeodālajā valstī. Līdzīga pieeja jau tika izmantota, gribējās darīt to vēlreiz. Par to nebija šaubu.

Neskaidrs bija tikai viens sīkums. Kas viņš ir?

leniršana pašanalīzes dziļumos atstāja nepatīkamu piegaršu, ko nebija iespējams aizskalot ne ar kādu šķidruma daudzumu. Ja man kaut kas arī bija vajadzīgs, tad tikai manu nervu mezglu atdzīvināšana un sastingušo asiņu iekustināšana. Anželīnas uzticības personas izsekošana prasīja manu bateriju uzlādēšanu. Es paņēmu avīzi un sāku studēt Galma Jaunumus. Pēc divām dienām jānotiek Lielajai Ballei — ļoti izdevīgs aizsegs maniem meklējumiem.

Šīs divas dienas es pavadīju, noslīpējot iecerētās operācijas detaļas. Kā jau tas parasti notiek, jebkurš muļķis varēja sabojāt visu lietu. Tikai ar tādiem talantiem kā man bija iespējams nodrošināt simtprocentīgu personības apslēpšanu. Es izdomāju sev dzimteni — attālu Freiburgas provinci, nožēlojamu visādā ziņā, izņemot izrunas nianšu bagātību, kas kalpoja par pamatu daudziem jokiem un anekdotēm. Mesteldrossas iedzīvotāji savu iedzimto īpašību dēļ bija kauslīgi un attiecībās tieši. Mans augstmaņa stāvoklis deva iespēju maskēties ar grāfa Benta Dibstola vārdu. Vietējā dialektā mans uzvārds nozīmēja vai nu laupītāju, vai nodokļu iekasētāju, kas dod pilnīgu priekšstatu gan par nodokļu iekasētāja lomu, gan par ģimenes titula avotu. Armijas šuvējs piegrieza mundieri, un kamēr viņš to piemēroja manam augumam, es detalizēti iekalu savu viltoto biogrāfiju.

Neaizmiršu vēl kādu lietu — aizsūtīt traumētajam traktierniekam biezu naudas paciņu, jo viņam taču bija jāstrādā ar ieģipsētu roku. Viņš patiesi mani saniknoja, tomēr sods jau nu galīgi nebija proporcionāls pārkāpuma niecīgumam. Šī anonīmā dāvana attīrīja manu sirdsapziņu, un es jutos daudz labāk.

Pusnakts vizītē karaliskajā tipogrāfijā ieguvu man vajadzīgo ielūgumu uz svinībām. Mundieris bija man kā uzliets, zābaki izaicinoši spīdēja. Es ierados viens no pirmajiem, karaliskais galds kārdināja ar gardumiem, bet priekšā stāvošais darbs tikai uzkurināja apetīti. Freiburgā bija saglabājusies arhaiska tradīcija ballēs nēsāt piešus un zobenu. Šī smaguma apkrauts, dārdot kā tukšs kastrolis, es zemu paklanījos karalim. Viņa acis spīdēja un bija tik miglainas, ka pilnībā apstiprināja tenku patiesumu, ka karalis neuzsāk nevienu darbu, vispirms nepieskardamies pudelei. Viņš atklāti ienīda pūli un purnus, daudz labprātāk nodarbodamies ar savām vabolēm — viņš bija ama- tieris-entomologs, tiesa, bez mazākā talanta. Daudz patīkamāka savā divdesmitgadīgā skaistuma plaukumā bija karaliene. Baumas ziņoja, ka viņai līdz nāvei apnikušas vaboles un tā priekšroku dod homo sapienam. Lai pārbaudītu šo melšu patiesumu, skūpstot viņai roku, mazliet to saspiedu. Viņa paskatījās manī ar izbrīnu, kurā bija liela daļa intereses. Es devos pie galda.

Turpināja ierasties viesi. Viņu novērošana man netraucēja rīt ēdienus un baudīt vīnu. Galīgi pārēdies nolēmu ņemt pārtraukumu un iejuku pūlī. Visas sievietes bija manas ciešās uzmanības objekti, lielākoties tas viņām glaimoja, kā likās, manas jaunās, pievilcīgās sejas un satriecošā mundiera dēļ, ar ko es acīm redzami izcēlos starp vietējiem subjektiem. Es, protams, necerēju, ka tūdaļ atradīšu Anžerīnas pēdas, tomēr izredzes bija. Dažas sievietes viņu nedaudz atgādināja, tomēr pietika dažu vārdu no viņu mutes, lai taptu skaidrs, ka te rit patiesi zilas asinis, un tā nav mana mazā starpzvaigžņu slepkava. Uzdevumu nedaudz vienkāršoja tas, ka skaistuma izpratne Freiburgā ir saistīta ar miesas bagātību, bet Anželīna izskatījās pavisam citādi. Es devos atpakaļ pie bāra.

— Sekojiet man! Karaliskā pavēle! — man ausī iesēca aizsmakusi balss un rupja roka satvēra mani aiz piedurknes.

— Atlaid piedurkni, vai arī es izlīdzināšu tavu purnu, — es ierēcos mesteldrossiešu izrunā. Viņš atlaida to, gluži kā apdedzinājies, un, viss piesarcis, atkāpās. — Tā ir labāk, — es piemetināju, pārtraukdams viņu. — Kas grib mani redzēt? Karalis?

— Viņa augstība karaliene, — viņš nošņāca caur zobiem.

— Ļoti labi. Es arī gribu viņu redzēt. Rādi ceļu. — Es lauzos caur pūli, bet mans paziņa joza pakaļ, cenšoties mani apdzīt. Sasniedzis karalieni Helgu apstājušās cilvēku grupiņas, es palaidu viņu gluži aizelsušos pa priekšu.

— Jūsu augstība, tas ir Barons…

— Grāfs, nevis Barons, — es viņu pārtraucu. — Grāfs Bents Dib- stols no nabadzīgas provinces dzimtas, kuru pirms gadsimtiem no savām likumīgajām tiesībām atstūma zemiski krāpnieki, Kņazi. — Es bargi paskatījos uz savu pavadoni, it kā viņš būtu piedalījies senajā sazvērestībā, un viņš atkal izmisīgi nosarka.

— Kas tie jums, Grāf Bent, par apbalvojumiem, — jautāja karaliene zemā balsī, kas manī radīja miglainas rīta pļavas vīziju. Viņa norādīja uz manām, ar grabuļiem, kurus šorīt biju izracis pie antikvāra, apkārtajām vīrišķīgajām krūtīm.

— Galaktiskās medaļas, jūsu augstība. Vai gan provinciāla augstmaņa jaunākais dēls varēja cerēt uz kaut kādu augšupeju Freiburgā? Lūk, kādēļ izvēlējos dienestu ārpus planētas un savus labākos gadus pavadīju Zvaigžņu Gvardē, bet tur kaujas, sadursmes un, pats par sevi saprotams, zvaigžņu abordāžas. Bet ar šo te es patiesi varu lepoties… — es norādīju uz necilu lietiņu mirdzošu žvadzekļu vidū. — Tā ir Zvaigzne, augstākais Gvardes apbalvojums. — Es paņēmu Zvaigzni rokā un paskatījos tajā ar ilgu caururbjošu skatienu. Patiesībā es domāju, ka tā bija Gvardes virsdienesta zīme Vai kas tamlīdzīgs.

— Tas ir brīnišķīgi, — teica karaliene. — Viņa zināja par medaļām ne vairāk, kā par tērpiem, bet, ko gan citu varēja sagaidīt no šīm nomales planētām.

— Jā, — es piekritu. — Nemīlu stāstīt savu medaļu vēsturi, bet, ja tāda būs karaliskā pavēle… — tas tika pateikts kaunīgi. Samelojis viņiem par saviem varoņdarbiem, es radīju interesi un cerēju, ka runas par mani sasniegs Anželīnas ausis, lai arī kur viņa neslēptos. Jūtot, ka esmu sevi izsmēlis, atgriezos bārā.

Savus izdomātos piedzīvojumus stāstīju katram, ko tikai varēju noķert. Vairākums ar prieku klausījās manī, smējās kopā ar mani, bet smiekli galmā bija reta parādība. Vienīgais, kuram tas neradīja baudu, biju es pats. Ja sākumā plāns likās labs, tad, jo tālāk, jo mazāk man tas patika. Varēju mēnešiem riņķot ap šiem galma idiotiem bez mazākās cerības atrast Anželīnu. Lietu vajadzēja pasteidzināt. Manā galvā gan bija viena idejiņa, taču tā robežojās ar neprātu. Ja tā neizdosies, mani nogalinās, vai arī uz visiem laikiem izslēgs no sabiedrības. Ar pēdējo es samierinātos viegli, tomēr augstākā sabiedrība palīdz atrast manu mīļoto medījumu. Ja viss izdotos, mani meklējumi kļūtu krietni vien vieglāki. Es nolēmu mest monētu un, protams, uzvarēju, jo otru noslēpu plaukstā vēl pirms metiena. Biju gatavs darboties!

Vēl pirms došanās uz šejieni biju piebāzis kabatas ar visādiem niekiem, kas varēja noderēt vakara gaitā. Viens no tiem bija lielisks iemesls tuvināties karalim, ja es justu pēc tā nepieciešamību. Es ieliku to iekškabatā, piepildīju vislielāko glāzi, kādu vien spēju atrast, un devos cauri istabu anfilādei sava upura meklējumos.

Ja manas ierašanās brīdī karalis Villelms bija iedzēris, tad tagad viņš bija piedzēries nāvīgi. Zem mundiera viņam vajadzēja iešūt tērauda stieni, jo, es varēju apzvērēt, personīgais mugurkauls viņu vairs neturēja. Tomēr viņš vēl arvien dzēra, līgojoties uz priekšu un atpakaļ, galva klanījās kā salauztai lellei. Apkārt stāvēja vecīšu bariņš, kuri acīmredzot stāstīja viens otram anekdotes un, kad es pietuvojos, meta uz manu pusi aizdomīgus skatienus.

Tā kā biju garāks par pārējiem un košāk ģērbts, Villa acis uzdūrās man un galva lēnām pagriezās vēlamajā virzienā. Viens no astoņdesmit- gadīgajiem večiem šovakar bija man jau patrāpījies un stādīja priekšā.

— Esmu ļoti priecīgs tikties, jūsu augstība, — teicu, imitējot balsī piedzēruša notis. Karalis nepievērsa uzmanību, toties to ievēroja citi un saviebās. — Pats nedaudz nodarbojos ar entomoloģiju un ar jūsu atļauju gribētu sekot jūsu karaliskajās pēdās. Es ļoti gribu un jūtu, ka Freiburgā var pievērst lielu uzmanību un ir lielas iespējas forminisfētu, lepidopteru un citiem pētījumiem. Heraldika, kā arī karogi varētu saturēt vairāk kukaiņu attēlu…

Es turpināju pļāpāt vēl tādā pat garā un pūlis jau sāka izrādīt nepacietību. Karalis uztvēra labi, ja vienu vārdu no desmit, viņa uzmanība sāka zust, apkārtējie uztraucās, nezinot, kā atbrīvoties no piedzērušā. Kad kāds saņēma mani aiz elkoņa, izspēlēju savu galveno trumpi.

— Lūk, jūsu augstība, — es teicu, rakājoties pa kabatām. — Es rūpīgi sargāju šo eksemplāru, vedot to cauri daudziem gaismas gadiem, un nogādāju šurp, lai tas ieņemtu savu vietu jūsu lieliskajā kolekcijā. — Atvēris šauru plastmasas kastīti, es pagrūdu to viņam zem deguna. Karalis ar grūtībām fokusēja savas ūdeņainās acis un viņa elpa aizrāvās. Arī apkārtējie izrādīja interesi, un es ļāvu viņiem dažas sekundes patīksmināties par eksemplāru.

Jāsaka, ka tā bija lieliska vabole, tomēr nebija ceļojusi man līdzi daudzus gaismas gadus, bet gan uztaisīta šodien no rīta. Lielākā daļa elementu bija no citiem kukaiņiem, bet, kur dabai kaut kā pietrūka, es pievienoju pa plastmasas gabaliņam. Ķermenis bija plaukstas lielumā ar trīs rindām spārnu, katra rinda citā krāsā. Apakšā bija milzums vismaz no duča citu kukaiņu ņemtu kāju, tās visas, protams, neizdevās dabūt pa pāriem, tā kā daudzi tika sabojāti konstruēšanas laikā, bet dažas citas detaļas, kā, piemēram, masīvais dzelonis un korķu viļķim fīdzīgā aste neatstāja vienaldzīgu arī manu auditoriju. Kastīte tālredzīgi bija taisīta no krāsainas plastikas, kas detaļas vairāk apslēpa, nevis izcēla.

— Jums tas jāaplūko tuvāk, jūsu augstība, — es teicu, atverot plašāk kastīti un līgodamies pietuvojos. Bija pienācis ļoti atbildīgs brīdis. Vienā rokā turēju vīna glāzi un kastīti, otra bija brīva, lai varētu izņemt monstru. Es saņēmu to ar īkšķi un rādītājpirkstu un pieliecos karalim, kura glāzē vīns šļakstījās no neveiklajām kustībām. Šai mirklī nedaudz atslābināju īkšķi, pacēlu vaboli, izdarīju nemanāmu kustību un tā, veicot lielisku pirueti, ienira karaļa glāzē.

— Glābiet! Glābiet viņu! — es iekliedzos. — Retākais eksemplārs! — un iebāzu pirkstus glāzē, saceldams tur vētru. Daļa dzēriena izlija uz Villelma apzeltītajām manšetēm. Čuksti un ļaunas balsis kļuva skaļākas, kāds ar stingru roku saņēma manu plecu.

— Novāciet savas titulētās zagļa ķetnas! — es bļāvu un rupji nokratīju šo roku. Izmakšķerētais kukainis izslīdēja no pirkstiem, atsitās pret karaļa krūtīm un no turienes, pa ceļam zaudējot spārnus, kājas un citas daļas, lēni noslīdēja zemē. Es izmantoju ļoti vāju līmi. Noliecoties pār līķīti, izdarīju vēl vienu «neveiklu» kustību un vīns ar sarkanu šalti uzlija karalim. Pūlis ļauni iegaudojās.

Karalis pret visu izturējās mierīgi. Līgojoties gluži kā koks vētrā, viņš neizteica nekādus protestus, vienīgi vairākas reizes nomurmināja: «Es jums saku… es saku…». Bet, kad ar kabatas lakatiņu sāku slaucīt vīnu un tas lija pa viņa pirkstiem, pūlis man aizmugurē pietuvojās jo cieši. Kāds saķēra mani aiz rokas un sāka vilkt, es izrāvos un… iesitu pa karaļa Villelma dižciltīgajām krūtīm. No sitiena viņam izkrita augšžoklis un aizvēlās pa grīdu. Vecīši muka, kur nu katrs. Jaunatne metās aizstāvēt savu augstību, un man nācās parādīt viņiem dažus uz citām planētām apgūtus paņēmienus. Tehnikas trūkumu viņi aizvietoja ar enerģijas pārpilnību, sākās drūzmēšanās. Sievietes spiedza, vīrieši lamājās, karali burtiski iznesa uz rokām. Lai arī es devu viņiem vairāk, nekā saņēmu pats, mans stāvoklis kļuva pavisam slikts.

Pēc tam atcerējos, ka vairāki cilvēki mani turēja, bet viens sita. Pamanījos iesist viņam ar zābaku pa seju, bet mani sasēja un… gaisma dzisa.

15. nodala

Cietumsargi acīmredzot bija nolēmuši radināt mani pie labām manierēm, bet es, cik vien bija spēka, centos apgrūtināt viņiem šo cēlo darbu. Ne jau tādēļ es labprātīgi iesēdos cietumā, lai uzvarētu šo strīdu, riskēju veikt visus šos jociņus ar veco nelaimīgo karali. VIŅA AUGSTĪBAS APVAINOŠANA bija tāds noziegums, par kuru parasti sodīja ar nāvi. Par laimi, Līgas civilizētā ietekme jau bija skārusi tumšo Freiburgu un vietējā vara demonstrēja man savu pieturēšanos likumam. Es izlikos, ka to neievēroju. Kad man atnesa gaļu, es to apēdu, bet, demonstrējot savu protestu par nelikumīgo arestu, šķīvi sadauzīju.

Tā bija ēsma. Mani zilumi būtu visai niecīga samaksa par veiksmīgu pašreklāmas mēģinājumu. No vienas puses atkritēja un savas kārtas nodevēja figūra. No otras — mierīgā visuma stipra personība, kauslis, bezkompromisa cīnītājs. īsāk runājot, apveltīts ar visām īpašībām, kuras ienīst kārtību mīlošie freiburgieši. Šādiem ļaudīm vajadzētu Anželīnu pievilkt.

Neskatoties uz neseno asiņaino pagātni, Freiburga bija nabadzīga ar kašķīgiem vīriešiem. Ne jau no pašiem zemākajiem slāņiem, protams, ostu traktieri ir pārpildīti muskuļu kalniem ar vistas smadzenēm. Anželīna varētu nO tiem salīgt visus, kurus vien vēlētos. Tomēr ar kaujas vienībām vien neuzvarēsi. Viņai bija vajadzīgs sabiedrotais un palīgs no augstmaņu vidus, bet pēc maniem novērojumiem cilvēki ar tādiem talantiem ir retums, un pie tam liels. Skandālā ballē es pacentos parādīt visas īpašības, kas varētu viņu ieinteresēt, un parādīt tā, lai viņa nekādā gadījumā nenojaustu, ka tas tiek demonstrēts viņas dēļ. Slazds bija atvērts, viņai atlika tikai ieiet.

Verot iežvadzējās durvju metāls.

— Pie jums apmeklētājs, Grāf Dibstol, — teica cietumsargs, atslēdzot iekšējās restes.

— Sakiet viņiem, lai vācas pie velna! — es iekliedzos. — Uz šīs riebīgās planētas nav neviena cilvēka, kuru es gribētu redzēt.

Nepievēršot uzmanību manai replikai, viņš ielaida cietuma priekšnieku un divus melnā ģērbtus tipus ar bargām sejām. Es viņus demonstratīvi ignorēju. Viņi klusējot pagaidīja, līdz aiziet apsardze, pēc tam tuvāk stāvošais atvēra līdzatnesto mapi un ar pirkstu galiem izvilka no tās papīra lapu.

— Es nerakstīšu pašnāvnieka atvadu vēstuli, variet nogalināt mani miegā, — es norūcu, sākot spēlēt komēdiju. Viņš uzmanīgi paskatījās manī, tomēr sejas izteiksme nemainījās.

— Tas ir netaisns apvainojums, — viņš mierīgi ierunājās. — Es esmu Karaliskais Prokurors un tādu rīcību nekad nepieļaušu. — Visi trīs pamāja kā uzvilkti ar vienu atsperi; efekts bija tik lipīgs, ka es pats arī gandrīz pamāju.

— Es neizdarīšu brīvprātīgu pašnāvību, — stingri noteicu. — Tas ir mans pēdējais vārds šajā jautājumā. Karaliskais Prokurors pietiekami ilgi strādāja savā amatā, viņu samulsināt bija grūti. Viņš atkle- pojās, pačaukstināja papīrus un atsāka:

— Ir vairākas kriminālas darbības, kurās jūs varētu apvainot, — viņš iebubinājās ar ārkārtīgi drūmu sejas izteiksmi. Es nesatricināmi nožāvājos. — Starp tiem arī miesas bojājumi jaunam cilvēkam. Tomēr es ceru, ka viņš neuzstās. Pats karalis man neatlaidīgi rekomendēja pēc iespējas ātri izbeigt šo lietu un atjaunot starp visiem mieru. Esmu šeit, lai īstenotu šo viņa vēlmi. Parakstiet šo atvainošanos, un jūs nekavējoties aizvedīs uz šonakt aizlidojoša kosmiska kuģa klāja. Lieta izbeigta.

— Cenšaties atbrīvoties, lai noslēptu jūsu dzēruma kautiņus galmā? — es pasmīnēju. Prokurora seja pielija asinīm, tomēr ar lielām pūlēm viņš savaldījās. Ja viņi mani tagad aizvadīs no planētas — visam beigas.

— Jūs apvainojat mūs, ser! — viņš ierunājās. — Neaizmirstiet, ka šai lietā jūs pats arī neesat bez vainas. Es no visas sirds jums iesaku pieņemt karaļa pretimnākšanu un parakstīt atvainošanos. — Viņš pastiepa man papīru, bet es to saplēsu sīkos gabaliņos.

— Atvainoties? Nekad! — es viņam uzkliedzu. Es aizsargāju savu godu pret jūsu piedzērušajiem vīreļiem un zagļiem-galminiekiem, kuri nozaguši manai dzimtai piederošās tiesības.

Visi izgāja. Cietuma priekšnieks bija vienīgais mana vecuma vīrs, un tieši tādēļ es viņam pateicu priekšā ceļu ar zābaka purngalu pa attiecīgu vietu. Viss bija tā, kā tam arī vajadzēja būt. Manā — kauslīga, dumpīga, kareivīga Freiburgas zemes dēla — priekšā ar troksni aizcirtās durvis. Es darīju visu, lai pievērstu Anželīnas uzmanību, bet, ja tas nenotiks, riskēju savas atlikušās dienas pavadīt aiz šīm drūmajām sienām. Gaidīšana vienmēr slikti ietekmē manus nervus. Esmu domātājs tikai mierīgajā laikā, bet citādi darbīgs cilvēks. Viena lieta ir izstrādāt plānu un droši ķerties pie tā realizēšanas. Pavisam cita — sēdēt netīrā cietuma kamerā un domāt par to, vai tevis izstrādātā plāna loģiskajā ķēdē nav vāju vietu.

Vai tikšu ārā no šī maisa? Visticamākais, ka būs grūti, tomēr tos jāatstāj kā pēdējo līdzekli. Tur, ārpusē, es būšu spiests slēpties, un viņai nebūs nekādu izredžu stāties ar mani sakaros. No pārdzīvojumiem nograuzu pirkstiem visus nagus. Nākošais bija Anželīnas gājiens, un man atlika vienīgi cerēt un gaidīt, ka viņa ilgi nekavēsies ar pareizu lēmumu pēc visu manu darbību analīzes.

Pēc nedēļas sāku jukt prātā. Karaliskais Prokurors nenāca, un nebija nekādu runu par tiesu un spriedumu. Es pametu viņiem satraucošu problēmu, un viņi, nezinot, ko tagad darīt, kasa pakaušus. Jau gandrīz biju izlēmis bēgt. Tikt projām no šī nolaistā cietuma nebija grūti. Bet es taču gaidīju ziņas no savas nežēlīgās mīlestības. Es apdomāju iespējas, ko viņa varētu izmantot. Varbūt kaut kāds spiediens galmā, lai mani atbrīvotu? Vai slepus atnest vīli un vēstuli, lai es tiktu laukā saviem spēkiem? Otrā iespēja man likās ticamāka un katru reizi, saņemot maizi, to pārlauzu, meklējot kaut ko vidū. Nekā nebija.

Astotajā dienā Anželīna atsaucās sev tik raksturīgajā tiešajā manierē. Kaut kas neparasts mani pamodināja nakts vidū. Nebija dzirdami nekādi trokšņi, es pieplaku pie durvju šķirbas un gaiteņa galā ieraudzīju gaismu.- Naktssargs gulēja uz grīdas, un masīva, melnā tērpta figūra maskā stāvēja tam blakus ar paceltu bozi rokā. Pienāca otrs analoģiski ģērbts svešinieks, viņi sāka vilkt sargu pa gaiteni uz manu pusi. Viens no viņiem, parakājies kabatās, izvilka sarkanu drēbes gabalu, ko ielika sarga atslābušajos pirkstos. Kad viņi pietuvojās manai kamerai, atlecu no durvīm un klusi ieslīdēju gultā.

leskrapstējās atslēga, iedegās gaisma. Es apsēdos gultā, tēlojot tikko pamodušos cilvēku.

— Kas te ir? Ko jūs gribat?

— Ātri celieties un ģērbieties, Dibstol. Mēs jūs izvedīsim no šejienes. — Tas bija pirmais rīkļurāvējs, kuru biju redzējis, milna vēl karājās tam aiz jostas. Es atkāru žokli un rāpoju pa gultu, spiezdamies pie sienas.

— Slepkavas! — es iebrēcos. — Tad redz, ko izdomājis karalis Villijs — iebāzt manu galvu cilpā, bet pēc tam teikt, ka esmu pakāries pats! Laipni lūdzu, tomēr nedomājiet, ka tas būs viegli!

— Neesiet idiots, — vīrietis nošņācās. — Un aizveriet muti. Mēs esam šeit, lai jūs izglābtu. Esam draugi. — Vēl divi tieši tāpat ģērbti tipi parādījās aizmugurē. Gaitenī pazibēja ceturtais.

— Draugi?! — es bļāvu, — slepkavas, lūk, kas jūs esat! Jūs dārgi samaksāsiet par savu noziegumu.

Ceturtais no gaiteņa kaut ko nošņāca un pārējie devās pie manis. Man gribējās labāk saskatīt barvedi. Tas bija mazs vīrelis, ja vien bija vīrietis. Viņa apģērbs brīvi nokarājās, galvā bija uzmaukta zeķes maska. Anželīna bija apmēram tāda pat auguma. Saskatīt sīkumus nepaguvu, jo uzbrucēji metās man virsū. Es iespēru vienam no viņiem pa vēderu un atlecu nost, tomēr viņiem bija visas priekšrocības. Bez zābakiem un ieroča man nebija nekādu cerību, bet viņi nekautrējās pielietot arī milnas. Kad viņi mani nomierināja, ar pūlēm noslēpu uzvarošu smaidu.

Vēl arvien pretojoties, es ļāvu sevi vilkt uz vietu, kur sapņoju nokļūt.

16. nodala

>

Sitiens pa galvu mani tikai novājināja, bet, kad viens no viņiem pārlauza man zem deguna miegazāļu ampulu, es atslēdzos. Protams, man nebija ne mazākā priekšstata, cik tālu mēs aizbraucām un kur atradāmies. Viņi droši vien bija izdarījuši antinarkotisko injekciju, jo pirmais, ko ieraudzīju, bija kalsns tips ar šprici rokās. Viņš noliecās, bet es atsaucos.

— Gatavojaties mani mocīt, pirms nogaliniet, cūkas tādi! — teicu, atceroties lomu, ko spēlēju.

— Nenervozējiet, — teica zema balss aizmugurē, — jūs esat draugu vidū, kuri tāpat kā jūs ir sašutuši par pastāvošo režīmu.

Šī balss nebija [īdzīga Anželīnas balsij. Tas izrādījās tukls vīrietis ar nepatīkamu sejas izteiksmi. Mediķis izgāja, atstājot mūs divatā, un es sapratu, ka mans plāns sāk darboties. Mazas ačeles, smags žoklis un augstprātīgs skatiens — es viņā pazinu vienu no Freiburgas augstmaņiem. Raudzījos šajā kroplīgajā sejā un rakņājos savā bezdibenīgajā atmiņā.

— Rdenrants, Kņazs Rdenrants, — es teicu, cenšoties atcerēties, ko vēl biju par viņu lasījis. — Domāju, ka pateiksiet man taisnību, vai tik jūs neesat viņa augstības pirmais brālēns? Grūti iedomāties, ka jūs izzagāt no cietuma clvēku saviem personīgajiem mērķiem…

— Nav svarīgi, ko jūs domājat, — viņš nikni ierējās. Niknums atspoguļojās viņa sejā un pagāja zināms laiks, līdz viņš saņēma sevi rokās. — Villelms var būt mans brālēns, bet tas nenozīmē, ka es viņu uzskatu par ideālu planētas galvu. Jūs runājat par savām pretenzijām uz augstāku stāvokli un par to, ka tikāt piemānīts. Tas ir tā? Vai arī jūs esat tikai viens no galma pļāpām? Atradīsies arī citi cilvēki, kuri domā līdzīgi jums un alkst izmainīt kārtību.

Impulsivitāte, entuziasms — lūk, kas man bija jāparāda. Vai nu lojāls draugs, vai nāvīgs ienaidnieks — citu variantu nav. Es metos uz priekšu un cieši satvēru viņa roku.

— Ja jūs teicāt taisnību, tad esat ieguvis domubiedru, kurš ies kopā ar jums. Ja melojāt, un tie vienkārši ir karaļa slazdi, tad, Kņaz, esiet gatavs cīnīties.

— Nav nepieciešamības cīnīties, — viņš teica, ar grūtībām atbrīvojot roku. — Vismaz mūsu starpā. Priekšā ir grūts ceļš un mums savstarpēji jāuzticas. — Viņš nokrakšķināja pirkstu locītavas un drūmi paskatījās pa logu.

— Es patiesi ceru, ka varēšu jums pilnībā uzticēties. Mūsu senču laikā Freiburga bija pavisam citāda. Līga nosmacēja cīņas instinktu mūsu tautā. Nav gandrīz neviena cilvēka, uz kuru es varētu paļauties. — Bet tie, kuri izvilka mani no kameras? Viņi, šķiet, darbojās pietiekami labi.

— Rupjš spēks! — viņš izsaucās. — Cietpaura muļķi. Tādus es varu nolīgt, cik tik vajag. Man nepieciešami cilvēki, kuri var vadīt, palīdzēt man vest Freiburgu uz gaišāku nākotni.

Es nesāku taujāt par cilvēku, kurš stāvēja gaitenī un vadīja visu nakts operāciju. Ja Rdenrants negrib runāt par Anželīnu, es arī šo jautājumu neskaršu, bet, ja jau viņam gribas manī redzēt gudru kolēģi, nevajadzētu liegt viņam šo prieku.

— Sakiet, vai jūs ar nodomu atstājāt sarga rokās sarkana mundiera gabaliņu? Tas krīt acīs.

Kņaza acis samiedzās, kad viņš pagriezās, lai paskatītos uz mani.

— Jūs esat ļoti vērīgs, Bent, — viņš teica.

— Prakses jautājums, — es atbildēju. — Šis sarkanā auduma gabals sarga rokā izskatījās tā, it kā būtu atrauts cīņā. Tai pat laikā, cik es redzēju, visi bija ģērbti tikai melnā. Varbūt tam ir kāda cita jēga…

— Jo tālāk, jo vairāk es priecājos, ka esmu saticies ar tevi, — viņš teica, atsedzot savus greizos zobus izteiksmē, kuru droši vien uzskatīja par smaidu. — Kā jūs zināt, Vecā Djuka ļaudīm ir sarkanas livrejas…

— Bet Vecais Djuks ir STIPRĀKAIS Villelma IX balsts, — es nobeidzu viņa vietā. — Un VĀJĀKAJIEM nenāks par ļaunu, ja viņš sastrīdēsies ar karali. — Ne vājākajiem — atkārtoja Rdenrants, atkal parādot man savus greizos zobus. Viņš sāka kļūt man pretīgs. Lai gan, ja tā bija Anželīnas uzticības persona, tad viņa neapšaubāmi bija izdarījusi vislabāko izvēli. Bet viņam nezin vai pietiks iztēles, lai aptvertu Anželīnas idejas visā pilnībā. Es domāju, ka gan tituls un nauda, gan arī ambīcijas bija tieši tās Kņaza īpašības, kuras iekārdināja Anželīnu. Neskaidrs bija vienīgi tas, kur ir viņa pati.

Kāds ienāca pa durvīm, un es saspringu, gatavodamies cīņai. Tas izrādījās tikai robots, kas radīja tādu žvadzoņu un troksni, ka patiesi varēja izbīties. Kņazs pavēlēja šim briesmonim atnest dzeramo, un, kad tas pagriezās, ieraudzīju, ka no pleca otras puses viņam rēgojas caurule. Gaisā bija skaidri sajūtama akmeņogļu dūmu smaka.

— Tas robots, ko, strādā ar oglēm? — es ieķiķinājos.

— Jā, — teica Kņazs, ielejot glāzēs. — Tas ir lielisks piemērs Villelma Nekompetentā gudri vadītās Freiburgas ekonomikas sabrukumam. Vai tad esat redzējis tamlīdzīgus kropļus galvaspilsētā?

— Šķiet, ka ne, — es teicu, bolot acis uz dūmu mutuļus izverdošo robotu un uz rūsas un ogļu putekļu pēdām tā korpusā. — Protams, manis te ilgi nebija… viss mainās…

— Bet ne jau tik ātri! Un nedemonstrējiet man te, Dibstol, galaktiskās manieres. Esmu bijis Mesteldrossā un redzējis, kā tur dzīvo. Jums vispār nav robotu, pat tādu draņķu. — Viņš bezspēcīgā niknumā iespēra monstram, tas viegli salīgojās un fidzsvara noturēšanai no- klakšķināja vārstu, ielaižot tvaiku kājas virzulī.

— Divsimt gadu pagājuši kopš dienas, kad iestājāmies Līgā, kura dzirda mūs ar pieniņu un mierina — lai karalis peldas bagātībā, kamēr mēs šeit saņemam tikai dažus robotus ar vistas smadzenēm un visprimitīvāko vadības sistēmu. Un mums pašiem jābūvē mazefektīvi roboti. Ierīces, kuras jūs uzskatīsiet par automātiskām, patiesībā ir aizvēsturiski manipulatori.

Viņš iztukšoja glāzi, un es nesāku skaidrot viņam galaktiskās komercijas ekonomiku, planētu prestižu un daudzos starpkomunikāciju līmeņus. Šī aizmirstā planēta bija nošķirta no galaktiskās kultūras galvenajiem ceļiem iespējams, tūkstoš gadu, līdz pēc sabrukuma atkal stājās kontaktos. Viņiem jāatdzimst pakāpeniski, bez kataklizmām, kuras var izjaukt visu procesu. Protams, te jau rīt var tikt atsūtīti kaut miljards robotu. Bet, ko gan labu tas atnesīs ekonomikai? Daudz labāk droši vien ir ievest šai planētā vadības blokus, lai vietējie paši būvē priekš sevis, ko vien grib. Ja viņiem nepatīk galarezultāts, viņi tā vietā, lai žēlotos, var uzlabot shēmu. Kņazs, protams, šai virzienā nebija domājis. Anželīna ļoti smalki bija nospēlējusi uz viņa aizspriedumiem un personīgo patmīlību. Piepeši Kņazs paliecās uz priekšu un padauzīja ar pirkstu pa skalu robota sānos.

— Paskatieties uz viņu! — iesaucās Rdenrants. — Spiediens no- krities par astoņdesmit pēdām! Bet drīz vien, kā jūs saprotiet, viņš vispār pārstās saprast un sabruks uz grīdas. Uzturi spiedienu, idiot, uzturi spiedienu!!!

Robota iekšās kaut kas noklakšķēja, viņš nolika paplāti ar glāzēm uz galda. Es ievilku lielu malku un sāku ar baudu vērot notikumu attīstību. Tracinoši lēni pieripojis pie kamīna, viņš atvēra mazas durtiņas sev vēderā, no kurienes izlauzās liesma. Iegrābis ogļu lāpstiņā krietnu porciju antracīta, viņš iesvieda to sevī un atkal aizcirta durtiņas. Biezi melni dūmi izverda no caurules. Slēgtām telpām viņš, protams, nebija visai piemērots.

— Lasies, muļķadesa, lasies! — bļāva Kņazs, smakdams dūmos. Pēc kāda laika tie izklīda. Es ielēju sev vēl un nolēmu iesākumā noskaidrot visu iespējamo par Rdenrantu.

Ja gribu notvert Anželīnu, man jārīkojas aktīvāk. Visa darba organizācija skaidri norādīja uz viņas klātbūtni, bet pati viņa nekur nebija redzama. Viesistabā mēs ar Kņazu sastapām dažus cilvēkus. Viens no viņiem, Kurts, jauns, ne īpaši bagāts galminieks, parādīja man no torņiem un nelielas priekšpilsētas sastāvošu, ar augstu sienu no pašas pilsētas atdalītu pili.

Nevarēja ievērot nekādus atklātus priekšdarbus Kņaza plānu realizēšanai, netālu daži.apbruņoti brīvprātīgie noslīpēja kaut kādus garlaicīgus paņēmienus. Tas viss izskatījās pārāk mierīgi, lai būtu patiesība, tomēr es biju šeit nogādāts. Tā nebija nejaušība. Es delikāti uzdevu dažus jautājumus Kurtam, un viņš laipni uz tiem atbildēja. Kā jau vairums sīko augstmaņu, viņš jutās neapmierināts ar centrālo varu, lai gan pats, protams, darīt neko netaisījās. Viņu savervēja, viņš bija gatavs atbalstīt šos plānus, lai gan pati ideja viņam nebija īpaši skaidra. Tas, ka viņš neteica man visu taisnību, kļuva skaidrs sarunas noslēgumā.

Mums garām pagāja sievietes un Kurts teica, ka tās esot divu citu virsnieku sievas.

— Jūs arī esat precējies? — es jautāju.

— Nē. Visu laiku nav bijusi izdevība. Bet tagad es domāju, tam arī nav nozīmes. Kad viss beigsies un dzīve atkal ieies savās sliedēs, varēs padomāt arī par to.

— Tas tiesa, — es piekritu. — Bet ko Kņazs? Viņš ir precējies? Es tik daudz gadu šeit neesmu bijis, ka esmu no visa atslēdzies. Sievas, bērni un tamlīdzīgas lietas. — Man likās, ka atbildot viņš nedaudz saminstinājās.

— Nu… varētu teikt… Es zinu, ka Kņazs bija precējies, bet tad tur kaut kas notika un tagad viņš vairs nav precējies… — Viņš sastomījās un pievērsa manu uzmanību kam citam, izvairoties no šī sarunu temata.

Anželīnas ceļā vienmēr bijuši līķi, arī tagad droši vien ir kāds pārītis. Pilnīgi ticams liekas viņas sakars ar Kņaza sievas «nejaušo nāvi». Ja vien nāve būtu bijusi dabiska, Kurts tā nevairītos no šī temata. Viņš apklusa, bet es nemaz necentos visu izdibināt. Lai arī Anželīnas manā priekšā nav, viņas pēdas ir visapkārt. Tagad tas bija tikai laika jautājums. Es varu piespiest Kurtu vai arī sameklēt tos kramplaužus, kuri izvilka mani no cietuma. Uzlikt viņiem dzeramo, iesaistīt sarunā, radīt sev labvēlīgu noskaņu, pēc tam izvilkt visu, ko vien var par cilvēku, kurš viņus komandēja.

Pirmo soli tomēr izdarīja Anželīna pati. Viens no ogļu robotiem, dārdinot un šņācot, atnesa man zīmīti. Kņazs gribēja mani redzēt. Es pieķemmēju matus, uzvilku kreklu un devos pie viņa.

Kad ienācu, Kņazs jau bija pilnīgi un galīgi piedzēries, viņa istaba pie tam vēl bija piepildīta ar saldeniem dūmiem — viņa cigaretēs acīmredzot nebija tikai tabaka vien. Tas nozīmēja, ka viņš jau no rīta bija nomāktā garastāvoklī, tomēr es negrasījos būt viņa mierinātāju skaitā. Notēloju ārkārtīgu uzmanību.

— Laiks ķerties pie darba, ser? Jūs tādēļ sūtījāt man pakaļ? — es jautāju.

— Sēdieties, sēdieties, — viņš nomurmināja, norādot uz krēslu.

— Nomierinieties. Gribat cigareti? — Viņš pastūma uz manu pusi ar brūnganiem cilindriem pilditu kastīti.

— Nē, ser, patreiz es nepīpēju. Tas saasina redzi un reakciju, pirkstiem, nospiežot ieroča mēlīti, jādarbojas precīzi.

Ķņaza domas lidinājās kaut kur tālu, man likās, ka viņš mani pat nedzird. Berzējot vaigu, viņš skatījās manī no augšas. Pēc iekšējas cīņas viņa sejā beidzot atspoguļojās kaut kāds lēmums.

— Ko jūs ziniet par Redebrehenu ģimeni? — viņš vaicāja. Jautājums bija tik neparasts, ka mani pat apstulbināja.

— Pilnīgi neko, — es godīgi atbildēju. — Bet, kas ir?

— Nē… nē… — viņš ātri atsaucās, atkal berzējot vaigu. Man galvā sāka migloties no istabas gaisa. Interesanti, kā vajadzēja justies viņam?

— Nāciet man līdzi, — viņš teica, tiekot ārā no krēsla. Izgājuši cauri daudzām zālēm ēkas iekšienē, mēs apstājāmies pie durvīm, kas bija līdzīgas visām citām un kuru priekšā stāvēja sargs — baiga izskata muskuļots tips uz krūtīm sakrustotām rokām. Vienā no tām viņš bija sažņaudzis revolvera spalu. Mums tuvojoties, viņš pat nepakustējās.

— Viņš ir kopā ar mani, — Rdenrants teica īdzīgā tonī.

— Man viņš jāpārmeklē, — teica sargkareivis. — Pavēle.

Kļuva arvien interesantāk. Kāds dod pavēles, kuras Kņazs nevar pārkāpt — un tas viss viņa pilī! It kā es nezinātu. Bez tam pazinu arī sarga balsi, viņš bija viens no tiem, kuri savāca mani no cietuma kameras. Viņš ātri un rūpīgi mani pārmeklēja un soli atkāpās. Kņazs atvēra durvis un es, cenzdamies nemīt viņam uz papēžiem, sekoju.

Lai paliek teorija, bet praksē biju gandrīz pārliecināts, ka sastapšu Anželīnu, un tomēr ieraudzīt viņu sēžam pie rakstāmgalda bija kas šokam līdzīgs. Gluži kā elektriskā strāva izskrēja man caur muguras smadzenēm. Bija klāt brīdis, ko gaidiju ilgu laiku. Vajag saņemt sevi rokās un uzlikt vienaldzības masku, dabiski, ar labojumiem tai ziņā, ka jauna, vesela vīrieša priekšā atradās pievilcīga, kārdinoša sieviete.

Protams, šī meitene bija maz līdzīga Anželīnai, tomēr šaubas neradās. Izmainīta seja un matu krāsa, bet arī jaunajā sejā bija saglabājusies tā pati eņģeliskā izteiksme, kas agrāk. Figūra bija palikusi apmēram tāda pati, izņemot, iespējams, nelielus Uzlabojumus. Viņas transformācija bija virspusēja, ne tāda kā man.

— šis ir Grāfs Dibstols, — teica Kņazs, pievēršot savu miglaino acu skatienu viņai. — Cilvēks, kuru jūs gribējāt redzēt, Angela. — Tātad viņa bija palikusi par Angelu, tikai ar citu vārdu. Tas ir slikts paradums. Es pazinu vairākus cilvēkus, kuri bija iekrituši tikai tādēļ, ja savu jauno vārdu izvēlējās līdzīgu vecajam.

— Paldies jums, Kassitor, — viņa teica. — Ļoti mīļi no jūsu puses atvest pie manis Grāfu Dibstolu, — viņa piemetināja tajā pašā klusajā tukšajā balsī.

Kassijs droši vien bija gaidījis daudz siltāku uzņemšanu. Mīņājoties no vienas kājas uz otru, viņš kaut ko murmināja sev zem deguna. Tomēr Anželīna-Angela pieņemšanas temperatūru atstāja veco, bet varbūt pat nolaida to vēl par pāris grādiem zemāk, sākot pārkārtot kaut kādus papīrus uz galda. Kņazs visu saprata, neskatoties pat uz savu stāvokli. Viņš izgāja, atkal kaut ko murminot, un šoreiz es sapratu, ka tas bija pats īsākais un rupjākais vārds vietējā dialektā. Mēs palikām vieni.

— Kādēļ jūs melojāt, ka esat dienējis Zvaigžņu Gvardē? — viņa pilnīgi mierīgi pavaicāja, turpinot rakties papīros. Izlikos, ka sarkastiski pasmaidu, un notraucu no piedurknes neesošus putekļus.

— Es taču nevarēju stāstīt šiem brīnišķīgajiem ļaudīm, ar ko nodarbojos visus šos gadus, — manās acīs staroja vaļsirdība.

— Un ar ko tad jūs nodarbojāties, Bent? — viņa painteresējās tai pat mierīgajā bezemociju balsī.

— Bet tā jau nu ir mana darīšana, — es atteicu viņas tonī. — Un vispirms es gribētu uzzināt, kas jūs esat, un kādēļ ir noticis tā, ka jums ir lielāka ietekme nekā varenajam Kņazam? — es nolēmu ne ar ko nerēķināties, tomēr viņu tas nesamulsināja un Anželīna atkal pārņēma iniciatīvu.

— Nu, tā kā man te ir liela ietekme,'es domāju, ka jums radīsies vēlme atbildēt uz maniem jautājumiem. Nebaidieties mani šokēt, jūs pārsteigs, cik daudz es zinu par jums.

Nē, mīļā Anželīna, nemaz nepārsteigs. Bet es taču nevarēju visu izklāstīt bez jelkādas pretošanās.

— Aiz visas šīs revolūcijas taču stāviet jūs, vai tā nav? — es teicu apstiprinošā, nevis jautājošā formā.

— Jā, — viņa teica, beidzot noliekot savus papīrus malā, lai pievērstos man.

— Tad jums tas jāzin. Es nodarbojos ar kotrabandu. Tā ir ļoti interesanta nodarbošanās, ja vien zin, kur ko ņemt. Pēc dažiem gadiem sapratu, ka tas ir visizdevīgākais bizness. Tomēr galu galā dažas valdības saskatīja manī konkurentu, turklāt bīstamu. Viņi gribēja apzagt tautu vienpersonīgi. Apstākļu spiests, atgriezos savā klusajā dzimtenē, lai nedaudz atpūstos.

Mans eņģelis neapmierinājās ar paskaidrojumu vien un uzdeva man veselu virkni jautājumu, kas parādīja viņas pilnīgu informētību šais lietās. Es nebaidījos, jo savulaik šādā veidā biju izlaidis cauri savām rokām megasummas. Uztraucos vienīgi par detaļām, jo ar to biju nodarbojies jaunībā, vēl īsti nesasniedzis profesionālisma virsotnes. Ieejot lomā, es centos iegaumēt visu, ko runāju. Tas bija izšķirošais brīdis, kad nebija pieļaujams ne mājiens, ne žests, kas spētu atsaukt viņas atmiņā Glumo Džimu di Grīzu. Man vajadzēja-izlikties par vietējo, vēl arvien visuma mākoņos lidojošu darboni.

Mūsu sarunas atmosfēra ar dzeramo un kūpošiem cigāriem, protams, bija radīta, lai atslābinātu kontroli pār sevi un dotu man iespēju pieļaut kļūdas. Es patiešām pāris reizes samelojos, bet tā, lai viņa to uztvertu kā puicisku nieku melšanu. Kad sasprindzinājums bija atslā- bis, mēģināju pats uzdot jautājumu.

— Sakiet, vai ar jums nekādi nav saistīta vietējā Radebrehenu

ģimene?

— Kādēļ jūs jautājat? — viņa asi un auksti noprasīja.

— Jūsu smaidīgais draugs Kassitors Rdenrants prasīja man par to, pirms nācu šurp. Es viņam atbildēju, ka neko nezinu. Vai tas ir kaut kā saistīts ar jums?

— Tas… viņi grib mani nogalināt, — viņa atteica.

— Bet tas taču ir muļķīgi un pretīgi, — es sacīju, pieņemot efektīvu pozu. Viņa to ignorēja. — Kā es varu palīdzēt? — jautāju, atgriezdamies pie lietas, ja jau mana vīrišķīgā pievilcība viņu nekādi neietekmēja.

— Es gribu, lai jūs būtu mans miesassargs, — viņa teica, un, kad es pasmaidīju un atvēru muti, lai atbildētu, pārtrauca. — Un, lūdzu, atbrīvojiet mani no nepieciešamības uzklausīt visādus komplimentus par mana ķermeņa tēmu, kuru jūs aizsargāsiet ar lielu prieku. Esmu jau pietiekami to klausījusies.

— Es vienīgi gribēju pateikt, ka pieņemu jūsu priekšlikumu. — Tie bija meli, jo frāze, visai fīdzīga atzīmētajai, jau atradās man mēles galā. Atgādināju sev, ka man, lai cik arī tas nebūtu grūti, nav tiesību atslābināties Anželīnas klātbūtnē. — Tikai pastāstiet man kaut ko par cilvēkiem, kuri grib jūs nogalināt.

— Ir zināms, ka Kņazs Rdenrants bija precējies, — teica Anželīna, gluži kā meitenīte spēlēdamās ar glāzi. — Viņa sieva visstulbākajā veidā izdarīja pašnāvību. Viņas ģimene — tie paši Radebreheni — domā, ka viņu nogalināju es un grib atriebties, nogalinot mani. šai pamestajā Freiburgas nostūrī vēl aizvien ir saglabājusies vendeta, un šie bagātie idioti to arī dara.

Lūk, tagad situācija noskaidrojās. Kņazs Rdenrants, dzimis opor- tūnists, lai palielinātu savu bagātību, apprecēja šīs ģimenes meitu. Viss bija brīnišķīgi, kamēr nebija parādījusies Anželīna. Nezinot vietējās, ar atriebību saistītās paražas, viņa novāca no ceļa šķērsli. Taču kaut kas nebija izdarīts kā nākās vai arī Kņazs bija ko nelabu paveicis, un radās vendeta. Un tagad Angela grib iebāzt manu maigo miesu starp sevi un slepkavām. Es uzdevu vēl vienu jautājumu.

— Tā bija slepkavība vai pašnāvība? — prasīju.

— Jā, es to nogalināju, — viņa teica. Visas mūsu kārtis bija galdā. Man atlika pieņemt lēmumu.

17. nodala

Tātad, kas man būtu jādara? Es netaisījos šaut vai sist viņai pa galvu, lai arestētu. Nē, es, protams, gribēju viņu arestēt, bet nākotnē, nevar taču to izdarīt Kņaza citadeles centrā. Bez tam vēl gribējās sīkāk izpētīt Kņaza darbību, jo tā neapšaubāmi ietilpa Speciālā Korpusa kompetencē. Ja es grasītos atgriezties, tad ar šādu dāvanu tas būtu izdarāms ievērojami vieglāk.

Bet vispār es neesmu īsti pārliecināts, ka gribu atgriezties. Grūti ir aizmirst spridzekli, ar kuru viņi taisps uzspert mani gaisā. KOpumā ņemot, tas viss nebija tik vienkārši, šeit sava loma bija milzums daudziem faktoriem. Lielāko daļu laika pavadot kopā ar Anželīnu, es atklāti tīksminājos par viņu un aizmirsu kosmosā peldošos ķermeņus. Tie atnāca naktīs un šaustīja mani, manu sirdsapziņu, tomēr vienmēr pamanījos aizmigt agrāk, nekā viņi paguva izdarīt savu darbu.

Dzīve bija rožu gulta un to varēja baudīt tik ilgi, kamēr ziedi neno- vīta. Vērot, kā viņa strādā, bija īsta bauda. Ja jūs pieliktu mani pie sienas un piespiestu atzīties, es atbildētu, ka šo to no viņas iemācījos. Viņa taču patstāvīgi organizēja revolūciju uz mierīgas planētas, kurai bija lielas izredzes uz panākumiem. Zināmā mērā es viņai arī pafidzēju. Dažreiz Anželīna griezās pie manis ar jautājumiem un vienmēr sekoja manām rekomendācijām. Protams, es vēl nekad nebiju gāzis valdību, taču kriminālie likumi ir vienādi, neatkarīgi no to pielietošanas. Tomēr tas atgadījās reti. Lielāko daļu laika, īpaši dažas pirmās nedēļas, es biju parasts miesassargs, aizsargs uzbrukuma gadījumā. Šāds stāvoklis, pats par sevi saprotams, nevarēja neizraisīt manī ironisku smīnu.

Tomēr mūsu mazajā Dumpīgo Paradīzē eksistēja čūska, kuras vārds bija Rdenrants. Pēc atsevišķiem, dažādās vietās dzirdētiem izteicieniem, man radās aizdomas, ka Kņazs nemaz negrib būt revolucionārs. Jo tuvāk nāca uzstāšanās diena, jo bālāks viņš kļuva. Tam vēl pievienojās viņa fiziskie netikumi, un reiz notika konflikts.

Eņģelītis un Kņazs apspriedās, bet es sēdēju blakus pieņemamajā telpā. Kad radās iespēja, es nekaunīgi noklausījos. Arī šoreiz, aizverot durvis, atstāju mazu spraudziņu. Uzmanīgi manipulējot ar pirkstiem, es to paplašināju, līdz kļuva dzirdamas balsis. Kņazs gandrīz kliedza, viņa vārdos varēja saklausīt nepārprotamus šantāžas mēģinājumus. Pēc tam tonis noplaka, un, lai kā es neieklausījos, dzirdēt neko nevarēja.

Pēc tam viņa balsī pārmaiņus ar cukursaldiem glaimiem, ieskanējās činkstēšana. Anželīnas atbilde bija viennozīmīga — skaļš un noteikts — NĒ. Viņa brēcieni piecēla mani kājās.

— Bet kādēļ? Vienmēr tikai NĒ! Man pietiek!

Atskanēja plīstošas drēbes švirkstoņa, kaut kas nokrita uz grīdas un sašķīda. Ar vienu lēcienu ielidoju pa durvīm. Manu acu priekšā pavērās glezna batālijas aina. Anželīnas drēbes uz viena pleca bija saplēstas.

Kņazs, ar pirkstiem, gluži kā nagiem ieķēries viņas rokā, stāvēja blakus. Izrāvis revolveri, metos uz priekšu, taču Anželīna izrādījās ātrāka. Paķērusi no galda pudeli, viņa ar to veikli iesita Kņazam pa galvu. Tas nokrita kā aizcirsts. Pacēlusi saplēsto blūzi, viņa apstādināja mani ar žestu.

— Novāciet pistoli, Bent… Viss ir beidzies, — viņa mierīgi teica. Es pakļāvos, bet tikai pēc tam, kad pārliecinājos, ka Kņazs guļ nekustēdamies un mana palīdzība nebūs vajadzīga. Viņa tika galā pati. Kad piecēlos, viņa jau devās prom un man nācās dzīties pakaļ. Apstājusies pie savas istabas, viņa izmeta: «Gaidiet šeit».

Nevajadzēja būt pārāk tālredzīgam, lai paredzētu grūtu laiku iestāšanos. Kad būs atjēdzies, Kņazs noteikti pieņems attiecīgu lēmumu gan par Anželīnu, gan par revolūciju. Es prātoju, apdomājot visus šos jautājumus, kad viņa mani pasauca.

Viņas plecus klāja viegls lakats, kas apsedza saplēsto tērpu. Ārēji viņa izskatījās mierīga, tomēr slēptais spīdums acīs nodeva uztraukumu. Ierunājos par to, kam, manuprāt, vajadzētu viņu uztraukt pirmām kārtām.

— Gribat, lai pievienoju Kņazu viņa dzimtas senčiem ģimenes kapu velvē?

Viņa noliedzoši papurināja galvu.

— Viņš vēl noderēs. Man izdodas tikt galā ar savu temperamentu, kontrolējiet arī jūs savu.

— Ar to man viss ir kārtībā. Bet vai jūs patiesi domājat, ka pēc visa notikušā var turpināt strādāt kopā ar viņu? Viņam, starp citu, ir smaga galvas trauma.

Tamlīdzīgas domas viņu neuztrauca, Anželīna atmeta ar roku.

— Es vēl arvien varu viņu vadīt, un Kņazs darīs visu, ko gribēšu, saprāta robežās, neapšaubāmi. Par ierobežojumu kalpo viņa personīgās dabiskās spējas, par kurām es neko nezināju, liekot viņu sacelšanās priekšgalā. Žēl, ka bailīgums palēnām nomāc viņa nodomu sākotnējo noteiktību. Tomēr viņš vēl arvien skaitās barvedis, un mums viņš jāizmanto šajā kvalitātē. Ir spēkam, ir varai jābūt mūsu rokās.

Es neesmu lēnīgs cilvēks, bet uzmanīgs gan. Pirms atbildēt, apdomāju viņas vārdus no visām pusēm.

— Ko nozīmē tie MĒS un MUSU? Kur te ir mana vieta?

Anželīna atlaidās krēslā un atmeta no pieres zeltainās matu cirtas.

Viņas smaidā bija aptuveni divi tūkstoši voltu un tas tika veltīts man.

— Es gribu, lai jūs šajā lietā piedalāties kopā ar mani, — viņa teica ar siltu intonāciju. — Kā partneris. Mēs paturam priekšā Kņazu Rden- rantu, kamēr gūsim panākumus, bet pēc tam likvidējam viņu un visu atlikušo darām paši. Esat ar mieru?

— Jā, — es teicu. Pēc tam ar īpašu iedvesmu: — Jā… — pirmo reizi es atbildēju tikai ar vienu vārdu, jo vajadzēja ātri visu apsvērt. — Un tik un tā, kāpēc es? Vienkāršs miesassargs, kuram vairāk par visu rūp savu tiesību atjaunošana? Vai nav pārāk liels leciens no izsūtāmā zēna līdz valdības priekšsēdētājam?

— Kādēļ jautāt, ja jūs pats visu saprotat, — viņa atbildēja un pasmaidīja, un temperatūra istabā pacēlās vēl vismaz par desmit grādiem. — Jūs varat vadīt šo lietu tikpat labi kā es — jums* tas patīk. Mēs kopā īstenosim šo revolūciju un iekarosim planētu. Ko jūs par to teiksiet?

Kamēr viņa runāja, es staigāju turp un atpakaļ. Viņa piecēlās, saņēma mani aiz rokas un apstādināja. Viņas pirkstu siltums dedzināja mani kā uguns caur visu kreklu. Viņas seja bija tieši manā priekšā, smaidoša, bet balss kļuva samtaina un zema — tādu es vēl nekad nebiju dzirdējis.

— Tas būs brīnišķīgi. Noteikti. Tu un es… kopā.

NOTEIKTI! Ir reizes, kad ar vārdiem visu nepateiksi, un tad runā jūsu ķermenis. Šis bija tas gadījums. Manas rokas apskāva viņu, piespieda sev klāt, manas lūpas pieplaka viņas lūpām.

Viņa atbildēja man ar to pašu, viņas rokas gulēja uz maniem pleciem, lūpas bija maigas. Tas" turpinājās tik īsu brīdi, ka vēlāk es pat nebiju īsti pārliecināts, vai tas vispār notika. Siltums pēkšņi pazuda, viss kļuva slikti.

Viņa nepretojās man, necentās atgrūst, bet lūpas pēkšņi kļuva nedzīvas, acis pavisam tukšas. Viņa tā arī stāvēja, līdz atlaidu rokas un atgāju malā. Pēc tam viņa atkal apsēdās krēslā.

— Kas notika? — es jautāju.

— Skaista sejiņa — tas ir viss, par ko jūs sapņojat? — viņa prasīja ar raudām balsī. Ciešanas izķēmoja viņas seju. — Visi vīrieši ir līdzīgi… visi ir vienādi.

— Neticami! — es dusmās iekliedzos. — Jūs taču gribējāt, lai es jūs noskūpstu, neliedzieties! Kas izmainījās jūsu domās?

— Bet vai jūs gribētu noskūpstīt viņu?! — izkliedza Anželīna izmisumā, kuru es nekādi nevarēju saprast. Viņa norāva sev no kakla smalku ķēdīti un aizsvieda uz manu pusi. Tajā karājās mazs medal- joniņš, vēl gluži silts no viņas ķermeņa.

Gaismas staram krītot uz to noteiktā leņķī, medaljonā skaidri iezīmējās attēls. Man izdevās uzmest tikai vienu skatienu fotogrāfijai, tur bija attēlota meitene. Kaut kas izmainījās Anželīnas domās, viņa izrāva man ķēdīti no rokām un sāka grūst uz durvju pusi. Tās aizcirtās man aiz mugura-i, norībēja bulta.

Nepievēršot uzmanību pārsteigtajam sargam, devos uz savu istabu. No vienas puses man vajadzēja būt sajūsmā, Anželīna taču tik labvēlīgi izturējās pret mani, kaut arī tikai īsu brīdi. Bet ko gan nozīmē viņas pēkšņais aukstums un fotogrāfija… Kāpēc viņa to nēsā?

Es to ieraudzīju uz īsu mirkli, tomēr ar to man pietika. Uz foto bija jauna meitene, varbūt viņas māsa. Drausmīgie ģenētiskie likumi nosaka, ka ir iespējams nenoteikti liels kombināciju skaits. Šī meitene bija pretīgi kroplīga, citu vārdu neatradīsi. Un svarīgs te nebija tikai viens faktors, piemēram, kupraina mugura, izvirzīti žokļi vai līks deguns, Te bija tikai atbaidošu kopību veidojošu vaibstu kombinācija. Ikvienam radīt pretīgumu.

Un tad es pēkšņi sapratu, ka esmu pēdējais muļķis. Jā, Anželīna ļāva man saskatīt iemeslu, kas salauza, izkropļoja viņas dzīvi.

Meitene fotogrāfijā, protams, bija pati Anželīna.

Tūlīt kļuva skaidrs arī daudz kas cits. Cik reizes, skatoties viņā, netiku hrīnījies, kā tik sabojāta personība var atrasties tik valdzinošā saiņojumā? Tagad atbilde ir skaidra — es nebiju redzējis sākotnējo apvalku. Vīrietis vēl kaut kā var paciest savu kroplību, bet kas gan tādā situācijā jāizjūt sievietei? Kā dzīvot, ja katrs spogulis ir tavs ienaidnieks, un cilvēki, kas tevi ierauga, cenšas ātrāk novērsties? Un, ko darīt tad, ja par laimi vai nelaimi jūs esat apveltīts ar saprātu, kas visu redz un saprot, izdara neiepriecinošus secinājumus, mokās, kad izrāda pretīgumu?

Dažas meitenes varētu beigt dzīvi pašnāvībā, bet tikai ne Anželīna. Varu iedomāties, ko viņa izdarīja. Nicinot sevi, ienīstot savu pasauli un cilvēkus tajā, viņa neizjūta ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus, gatavojot noziegumus, lai iegūtu naudu. Naudu operācijai, kas ļaus iznīcināt kādu kroplību. Pēc tam vēl naudu nākamajai operācijai. Pēc tam, kad kāds viņu reiz centās apturēt, viņa viegli, varbūt pat ar prieku to nogalināja. Lēna, baismīga celšanās pretī skaistumam ar apbrīnas vērtu prātu.

Nabaga Anželīna. Es varētu viņu pažēlot, ja vien nebūtu visu šo viņas izdarīto slepkavību. Nabaga nelaimīgā meitene, kura, uzvarot vienā kaujā, bezcerīgi zaudēja citā. Viņa prata iedvest ķermenī burvību, patiesi eņģeliskas iezīmes, bet visa šī procesa laikā smadzenes pakāpeniski deformējās, līdz kļuva tik pat kroplīgas kā agrākais ķermenis.

Bet, ja jau var izmainīt ķermeni, kāpēc gan neizmainīt arī smadzenes? Vai var viņas labā kaut ko izdarīt?

Es tik saspringti domāju, ka nespēju vairs nosēdēt savā šaurajā istabiņā un izgāju svaigā gaisā. Tuvojās pusnakts, lejā stāvēja sardze, un visas durvis bija aizslēgtas. Es nolēmu uzkāpt augšā, dārzā uz jumta nevajadzētu nevienam būt, varēs pastaigāties vienatnē.

Freiburgai nav sava mēness, tomēr nakts bija skaidra un zvaigznes deva pietiekami gaismas, lai redzētu apkārt. Kad izgāju, sargs sveicināja mani, bija redzama sarkana cigaretes uguntiņa viņa rokā. Vajadzēja viņam pateikt kaut ko par šo lietu, tomēr manas domas bija aizņemtas ar ko citu. Pagriezies aiz stūra, es apstājos un, atspiedies pret margām, sāku skatīties uz tumšajiem kalnu masīviem.

Kaut kas piesaistīja manu uzmanību un pēc dažām minūtēm es sapratu, kas tas bija. Sargs. Viņš atradās postenī un smēķēja, lai gan sargkareivim tas nav atļauts. Varbūt es biju pārāk piekasīgs, bet man tas nepatika. Katrā gadījumā, ja jau tas mani uztrauca, vajadzēja atgriezties un pateikt viņam pāris vārdus.

Parastajā vietā viņa nebija, tas iepriecināja, tātad staigā apkārt un novēro. Es devos atpakaļ un pēkšņi ieraudzīju no jumta malas nokarājušos nolauztus ziedus. Tas bija pilnīgi neticami, jumta dārzs bija Kņaza lepnuma un viņa pastāvīgo rūpju objekts. Iztālēm ieraudzīju starp puķēm kādu tumšu plankumu un sapratu, ka stāvoklis ir ļoti un ļoti slikts.

Tas bija sargkareivis, miris vai tuvu nāvei. Man nevajadzēja meklēt iemeslu, kādēļ kāds varēja šeit atrasties nakts vidū. Šis iemesls bija Anželīna. Viņas istaba atradās augšstāvā, gandrīz zem šīs vietas. Es klusiņām piegāju pie malas un paskatījos lejā. Metrus piecus zemāk bija redzams balkona gaišais laukumiņš viņas loga priekšā un kaut kas tumšs un bezformīgs, pieplacis pie sienas. Pistoli biju atstājis istabā.

Tas bija viens no nedaudzajiem gadījumiem manā dzīvē, kad nebiju ievērojis visus piesardzības pasākumus. Man jāglābj Anželīna!

Tas viss pazibēja manās smadzenēs, kad pieķēros pie balustrādes malas. Roka atdūrās pret sīku āķīti, pie kura bija piesieta virve, gandrīz neredzama, bet stingra kā tauva. Slepkava bija nolaidies ar īpašas ierīces palīdzību, kura, gluži kā zirneklis, izlaida pavedienu. Šis pavediens būtībā bija monomolekulas substance, kas varēja izturēt cilvēka svaru. Ja viņš būtu mēģinājis pa to nolaisties, tad vienā mirklī paliktu bez pirkstiem, tā bija asāka par bārdasnazi.

Uz balkona varēja nokļūt arī no maza laukumiņa zem tā, tomēr, lai to izdarītu, vajadzēja noiet pa ieleju gandrīz divus kilometrus.

Nolēmu lēkt, uzrāpos uz margām un centos atrast līdzsvaru. Zem manis klusi atvērās logs, ilgāk vilcināties vairs nedrīkstēja, es atspēros un, mērķējot ar pēdām uz šo cilvēku, lidoju lejup.

Gaisā mani sagrieza, un es ar pēdām trāpīju viņam pa pleciem. Mēs abi aizripojām pa balkonu. Vecie akmeņi iedrebējās, bet izturēja. Kritiens mani nedaudz apdullināja, tomēr cerēju, ka viņam ticis ne mazāk, kā manām kājām. Dažas sekundes biju bezpalīdzīgs, pēc tam atžilbu un rāpoju pie viņa. Pēc sitiena no viņa rokas izkrita garš smails duncis, kas, par laimi, mani neaizskāra, bet tikai pāršķēla piedurkni. Viņš to paguva saņemt ātrāk, bet es satvēru viņa roku un stipri saspiedu.

Tā bija klusa, murgaina cīņa, kuras cena, kā mēs abi labi zinājām, bija dzīvība. Biju sadauzījis kājas un tāpēc nevarēju ātri piecelties. Būdams krietni vien smagāks, viņš atradās virspusē. Ar abām rokām pūlējos noturēt viņa roku ar dunci. Nflves klusuma varēja dzirdēt tikai mūsu smagās elpas.

Uzvara sāka nosvērties slepkavas pusē, svars un nepielūdzamais spēks darīja savu — duncis lēnām laidās zemāk. Asmenis jau bija pavisam tuvu, bet tad es ievēroju, ka viņa otra roka nedzīvi nokarājās. Pēc kritiena tā bija salauzta. Taču viņš nebija izdvesis ne skaņu!

Nekad cilvēks necīnās tik izmisīgi, kā kaujā par savu dzīvību. Man izdevās izvilkt vienu kāju no viņa apakšas un izlocījies es ar celi iesitu pa viņa salauzto roku. Viņš sāpēs nodrebēja. Es atkārtoju. Cenzdamies izvairīties, viņš uz mirkli zaudēja līdzsvaru un, cenšoties nenokrist, salieca elkoni. Sasprindzinājis visus savus spēkus, pagriezu viņa roku ar dunča asmeni augšup.

Tas man gandrīz izdevās, tomēr viņš galu galā izrādījās stiprāks, asmenis tikai nedaudz ieskrāpēja tā krūtis. Ar visiem spēkiem centos atkārtot šo acīmredzot bezcerīgo paņēmienu, kad viņš pēkšņi nodrebēja un nomira.

Ar viltību mani nepaķersi…, bet tā nebija viltība. Sajutu, kā spazmās kļuva stīvi viņa muskuļi, kad viņš sasvērās sānis, bet savu tvērienu neatlaida. Logā iedegās gaisma. Un tikai tagad uz naža asmeņa ieraudzīju drausmīgus dzeltenus traipus — acumirklīgas iedarbības nervu paralrtisko indi. Tur, kur asmenis aizķēra manu piedurkni, bija palikušas dzeltenas pēdas. Es zināju, ka indei nemaz nav jānokļūst iekšā, tā tikpat labi iedarbojas arī uz kailu miesu.

Ar neticamu piesardzību, cīnoties ar nogurumā drebošajām rokām, novilku kreklu. Un tikai tad, kad tas bija uzmests līķim, atslābinājos un dziļi nopūtos.

Lai arī stipri sāpoša, mana kāja darbojās, es droši vien nebiju to salauzis, bet tikai stipri sadauzījis, jo manu svaru tā turēja. Es plašāk atvēru augsto istabas logu, un tajā skaidri apgaismojās man aiz muguras esošais līķis. Anželīna, piespiedusi segu pie krūtīm, mierīgi sēdēja gultā, tomēr viņas acīs bija saskatāms uztraukums —. viņa saj^rata, kas bija noticis.

— Miris, — es teicu aizsmakušā balsī, kakls bija izkaltis sauss, un noklepojos. — No paša indes. — Berzējot kāju, ienācu istabā.

— Es gulēju un pat nedzirdēju, kā viņš atvēra logu, — Anželīna teica. — Paldies.

Aktrise, mele, krāpniece, slepkava. Viņa spēlēja simtiem lomu, runāja neskaitāmos balss toņos. Taču tagad, šajos pēdējos vārdos bija sajūtamas neviltotas jūtas. Šis slepkavības mēģinājums nāca pārāk ātri pēc notikušās smagās scēnas. Viņas aizsargreakcija vēl nebija paguvusi pārvarēt dabiskās emocijas.

Mati izjuka viņai pār pleciem, augumu sedza skaists, no kāda smalka un mīksta materiāla darināts naktskrekls. Visi šīs nakts notikumi deva man tiesības rīkoties droši. Es apsēdos gultā, apņēmu viņu ap pleciem. Medaljons ar pārrauto ķēdīti atradās uz naktsgaldiņa pie viņas gultas, es paņēmu to rokās.

— Saproti, šī meitene vairs neeksistē, viņa ir palikusi tikai tavā atmiņā, — es teicu. — Tas viss ir pagātnē. Tu biji bērns, bet tagad tu esi sieviete. Tu, iespējams, arī esi bijusi šī meitene, bet tagad tu neesi viņa!

Es strauji pagriezos un izmetu medaljonu pa logu, ārā tumsā.

— Tas viss ir palicis pagātnē, Anželīna, — es sacīju. — Tu esi tikai tu! — es iekliedzos pilnā kaklā.

Noskūpstīju viņu, un šoreiz Anželīna mani neatgrūda. Es viņai biju tik pat vajadzīgs kā viņa man.

18. nodala

Tikko debesis skāra rītausma, aiznesu slepkavas ķermeni Kņazam. Es gan nevarēju izbaudīt to prieku viņu pamodināt, to jau izdarīja apsardzes seržants, kad bija atklājis uz jumta nogalināto sargu. Viņš bija nogalināts ar to pašu saindēto dunci. Sardzes priekšnieks un Kņazs mīņājās pie ķermeņa un ar neizpratni sprieda par sargkareivja nesaprotamo nāvi. Viņi mani neievēroja, kamēr, stipri viņus nobiedēdams, nometu savu kravu blakus sargkareivja ķermenim.

— Lūk, slepkava, — es teicu ne bez lepnuma. Kņazs Kassitors ķermeni droši vien pazina, jo, to ieraugot, pēkšņi nodrebēja. Neapšaubāmi tuvs radinieks, brālis vai kaut kas līdzīgs. Es domāju, ka līdz šim viņš nebija ticējis, ka Radebrehenu ģimene realizēs savus atriebības draudus.

Neizpratni radīja sardzes seržanta uzvedība. Viņa acis šaudījās turp un atpakaļ no līķa uz Kņazu, un es pabrīnījos, cik ātri traucas domas viņa skūtajā, varenajā kaujinieka galvā. Te bija kāda sarežģīta saikne un vajadzēja noskaidrot, kas te slēpjas. Nolēmu pie pirmās izdevības parunāt ar seržantu tete-a-tete. Kņazs, stāvot blakus līķim, berzēja vaigu, krakšķināja locītavas, un beidzot lika to aiznest, t — Palieciet, Bent, — viņš teica, kad gatavojos doties prom kopā ar pārējiem. Es apsēdos krēslā un nogaidīju, kamēr visi aiziet. Pieskrējis pie bāra, viņš vēlreiz piepildīja glāzi, atceroties, ka nemaz nebūtu par lieku arī man piedāvāt šo dzīvinošo dzērienu. Es neatteicos, un, to sūcot, pabrīnījos par viņa uztraukumu.

Pirmām kārtām Kņazs pārbaudīja visu durvju atslēgas un cieši aizvēra logu. Ar speciālu atslēgu atvēris galda apakšējo atvilktni, viņš izvilka no tās mazu elektronisku ierīci ar vadības pulti un vāciņā iemontētu teleskopisku antenu.

— Nav slikta lietiņa, — es ieteicos, kad viņš izvilka antenu. Kņazs neatbildēja, tikai uzmeta man īsu skatienu no uzacu apakšas un ķērās pie regulēšanas. Un tikai tad, kad uz skalas bija iededzies zaļš indikators, viņš nomierinājās.

— Vai jūs zināt, kas tas tāds ir? — viņš jautāja, norādot uz ierīci.

— Protams, — es atbildēju. — Ar to gan es neiepazinos Freiburgā. Šeit tas nav īpaši izplatīts.

— Tādi šeit vispār nav izplatīti, — viņš teica, panākot zaļā indikatora maksimālu spožumu. — Cik man zināms, šis ir vienīgais eksemplārs uz planētas, un es gribu, lai jūs nevienam nestāstītu par to, ko redzējāt.

— NEVIENAM. — Viņš atkārtoja ar uzsvaru.

— Tā nav mana darīšana, — teicu ar labi iespēlētu intereses trūkumu. — Es domāju, ka cilvēkam ir tiesības uz saviem noslēpumiem.

Es pats mīlēju noslēpumus un biju neskaitāmas reizes izmantojis snup-detektorus. Tie varēja atklāt elektroniskās vai viļņu noklausīšanās ietaises un nekavējoties paziņot par to. Tos varēja apmānīt, bet to izdarīt bija ārkārtīgi grūti. Kamēr neviens nezināja par detektoru, Kņazs varēja būt drošs, ka viņu neviens nenoklausās. Bet kam gan varēja tas ienākt prātā šeit, pils centrā? Pat viņam vajadzēja zināt, ka snup- detektori nevar strādāt pa gabalu. Gaisā asi sāka smaržot pēc Žurkas, un es sāku nojaust, kas par lietu. Nepalika ne mazāko šaubu, ka Žurka ir Kņazs.

— Jūs neesat muļķis, Grāf Dibstol, — viņš iesāka, domājot, ka esmu ievērojami stulbāks par viņu. — Jūs esat ceļojis, redzējis citas pasaules un saprotat, cik mēs šeit esam mežonīgi un atpalikuši. Neatsakiet man palīdzību, lai nomestu cilpu, kura savelkas ap mūsu planētas kaklu. Nekādi upuri nebiedē, ja tuvojas uzvaras diena, — viņš pat nosvīda un atgriezās pie sava nepatīkamā ieraduma krakšķināt pirkstus. Vienā galvas pusē, tai vietā, kur Anželīna bija trāpījusi ar pudeli, bija uzlīmēts sviedros samircis plāksteris. Es cerēju, ka šī brūce sāp.

— Jūs apsargājat šo ārzemnieci… — ierunājās Kņazs, pagriežoties sānis, bet vēl aizvien turpinot vērot mani ar acu kaktiņu. — Viņa mums sniedza zināmu palīdzību, organizējot visu šo pasākumu, bet tagad nostāda apgrūtinošā situācijā. Pret šo dāmīti jau ir bijis viens slepkavības mēģinājums un droši vien būs arī citi. Radebreheni — veca un pazīstama ģimene, un Anželīnas uzturēšanās šeit viņiem nav izturama.

— Viņš padzērās no glāzes un pārgāja pie galvenā. — Es domāju, ka jūs varētu izpildīt viņas darbu. Tikpat labi, bet varbūt pat labāk. Kā jūs uz to skatāties?

Neapšaubāmi es biju talantu pilns, vai arī uz šīs planētas trūka revolucionāru. Jau otro reizi šīs diennakts laikā man piedāvāja sadarbību. Bija skaidrs, ka Anželīna piedāvāja no visas sirds, bet, lūk, no Kassija Djuka Rdenranta piedāvājuma dvesa kas nelabs. Es nolēmu turpināt spēli, lai redzētu, pie kā tā novedīs.

— Jūtos pagodināts, Kņaz, — es atbildēju. — Bet kas būs ar ārzemnieci? Neesmu pārliecināts, ka viņai šī doma patiks.

— Nav svarīgi, kas viņai patiks, — viņš nogrieza, ar pirkstu galiem nedaudz pieskaroties galvai, kur bija plāksteris. Pēc tam, atkal saņēmis sevi rokās, turpināja.

— Mēs nevaram būt pret viņu cietsirdīgi, — un viņa seja sašķobījās pretīgi liekulīgā smaidā, kādu līdz šim vēl nebiju redzējis. — Mēs turēsim viņu ieslodzījumā. Viņai ir daži uzticami sabiedrotie, bet par tiem parūpēsies mani ļaudis. Jūs būsiet kopā ar viņu un attiecīgajā brīdī arestēsiet. Cietumā viņa būs drošībā, nedursies acīs un nesagādās mums nepatikšanas.

— Lielisks plāns, — es ar entuziasmu piekritu. — Mani gan neiepriecina perspektīva iespundēt cietumā nabaga sievieti, bet, ja jau tas nepieciešams, es esmu gatavs. Mērķis attaisno līdzekļus.

— Jums taisnība, Bent. Jums ir lieliskas spējas izmantot aforismus. Es ar prieku pierakstīšu: MĒRĶIS ATTAISNO LĪDZEKĻUS.

Un tāds cilvēks plāno revolūciju! Sasprindzināju atmiņu, lai atcerētos šim gadījumam piemērotu aforismu, bet domas pārpludināja pēkšņs niknums. Es pielēcu kājās.

— Ja mēs, Kņaz, gatavojamies to darīt, tad nav ko tērēt velti laiku. — teicu. — Noliksim arestu uz pulksten 18, tas dos mums laiku padarīt nekaitīgu viņas apsardzi. Es būšu istabā kopā ar viņu un arestēšu, līdzko būšu saņēmis paziņojumu par jūsu akcijas sekmīgu iznākumu.

— Viss ir pareizi. Jūs, kā vienmēr, esat rīcības cilvēks, Bent. Lai notiek tā, kā jūs piedāvājat. — Viņš pastiepa man roku un es, apvaldot pretīgumu, biju spiests satvert šo mīksto, nodevīgo delnu. Tagad pa taisno pie Anželīnas.

— Vai mūs te nenoklausās? — es jautāju Anželīnai.

— Nē, istaba ir pilnīgi tīra.

— Jūsu bijušajam drauģelim Kņazam Kassijam ir snup-detektors. Nav izslēgts, ka viņam ir arī citas ierīces, to starpā arī priekš noklausīšanās, kuras viņš varēja te uzstādīt.

šī doma Anželīnu neuztrauca ne mazākajā mērā, viņa sēdēja spoguļa priekšā un ķemmēja matus. Skats, protams, burvīgs, tomēr šim brīdim pilnīgi nepiemērots. Vētra uzbrūk revolūcijai, draudot to iznīcināt.

— Es zinu par detektoru, — viņa teica, turpinot ķemmēties. — To es viņam iesmērēju. Tiesa, nedaudz pielaboja, lai tas rādītu normu mūsu garuma viļņos vienmēr, kad noklausīšanās ierīces ieslēdzu es.

— Bet vai jūs dzirdējāt, kā pirms dažām minūtēm viņš izteica man priekšlikumu nogalināt jūsu apsardzi, bet jūs iespundēt cietumā?

— Nē, nedzirdēju, — viņa teica ar tik pārsteidzošu pašsavaldīšanos un mieru, kas vienmēr bija raksturīgi viņas nodarījumiem. Viņa uzsmaidīja man spogulī. — Biju aizņemta ar pagājušās nakts notikumu atcerēšanos.

Sievietes! Viņas visu sajauc kopā. Iespējams, ka viņām tā ir labāk, bet tas ir ļoti grūti tiem, kuri uzskata, ka loģika un emocijas ir gluži dažādas lietas. Man vajadzēja piespiest viņu saprast situācijas nopietnību.

— Labi, lai šie mazie jaunumi jūs neuztrauc, — es teicu, cenzdamies kustēties mierīgi. — Bet ir arī citi. Nebūt ne Radebreheni uzsūtīja slepkavu pagājušo nakti. To izdarīja Kņazs.

Tas mazliet līdzēja. Anželīna atstāja mierā matus un viņas acis kļuva nopietnas. Viņa neuzdeva muļķīgus jautājumus, bet gaidīja, ko teikšu tālāk.

— Es domāju, ka tu nenovērtē šī žurkasģīmja trakumu. Kad viņš vakar dabūja ar pudeli pa galvu, kļuva galīgi nikns. Sardzes seržants atpazina slepkavu un saistīja viņu ar Kņazu. Tas izskaidro arī to, kā slepkava nokļuva uz jumta un kā uzzināja, kur jūs meklēt. Pārāk daudz kas ir noticis pēc vakardienas kautiņa ar Kassitoru Kašķīgo.

Kamēr es runāju, Anželīna atgriezās pie savas frizūras un sāka veidot cirtas. Viņa neatbildēja. Šis pilnīgais intereses trūkums sāka krist man uz nerviem.

— Ko jūs galu galā taisāties darīt? — es jautāju, vairs neslēpjot dusmas.

— Bet vai jums neliekas, ka daudz svarīgāk ir saprast, ko jūs taisāties darīt? — viņa neuzsvēra jautājumu, tomēr tajā slēpās daudz kas. Es redzēju, ka viņa novēro mani spogulī, tādēļ atgāju pie logu, skatoties uz fatālo balkonu un sniegotajām kalnu virsotnēm. Ko es grasījos darīt? Tas bija daudz sarežģītāks jautājums, nekā viņai likās.

Ko es vispār taisījos darīt? Piedalīties revolūcijā, ar kuru man nebija ne mazākā sakara? Kādēļ es esmu šeit? Lai arestētu Anželīnu un nodotu Korpusam? Par to jāaizmirst. Bet atbilde ir jāatrod! Mans ķermenis bija labi nomaskēts, bet nebiju rēķinājies ar kaut kādu ilgstošu sadarbību. Anželīna, protams, ir pārliecināta, ka mani nogalinājusi, un nesāks nodarboties ar manu identificēšanu.

Un tad man kas iešāvās prātā. Kaut kādi smadzeņu rajoni var aizmirst kādu faktu, bet tas var arī pēkšņi uzpeldēt.

— TAS VISS IR PALICIS PAGĀTNĒ,'— es biju kliedzis. — TAS VISS IR PAGĀTNĒ, ANŽELĪNA. — Es biju to pateicis un viņa neiebilda.

Lai arī viņa vairs nav Anželīna, te viņa ir Angela.

Kad es pagriezos, manā sejā droši vien atspoguļojās apjukums, bet viņa tikai noslēpumaini pasmaidīja un neko neteica.

Bet matus sukāt viņa pārstāja.

— Tu zināji, ka neesmu Grāfs Dibstols, — es ar pūlēm izrunāju. — Un cik sen jau?

— Sen. Gandrīz tūlīt pat, tikko tu ienāci šeit.

— Tu zini, kas es esmu?…

— īsto vārdu es nezinu, ja tu domā to. Bet atceros, kādas dusmas manī vārījās, kad pēc milzīga darba tu izdabūji mani ārā no linkora. Un vēl es atceros dziļo apmierinājumu, kad šāvu uz tevi Freiburbadā. Tagad tu pateiksi man savu vārdu?

— Džeimss, — es teicu ne visai jautri. — Džeimss di Grīzs, savā vidē pazīstams arī kā Glumais Džims.

— Brīnišķīgi. Mans īstais vārds ir Anžela. Es domāju, tas bija mana tēva idiotisks joks, tādēļ ar prieku skatīju viņu zārkā.

— Kādēļ tu nenogalini mani? — es jautāju, nojauzdams kā uz labāku pasauli aizgājis viņas tēvs.

— Kādēļ, mīļais? — viņa jautāja dziļi izjustā balsī. — Mēs abi pagātnē pieļāvām daudz kļūdu un vajadzēja paiet ilgam laikam, lai saprastu mūsu līdzību. Tāpat es varu pajautāt, kāpēc tu nearestē mani, tas viss taču sākās tādēļ, vai tad ne?

— Jā… bet…

— Kas bet? Tu atnāci šurp ar šo domu, bet neizturēji iekšējo cīņu. Tādēļ es arī neteicu, ka pazinu tevi. Es nezināju, kā viss izvērsīsies, lai gan cerēju. Tu redzi, es negribēju nogalināt tevi, es zināju, ka tu mani mīli, tas bija redzams uzreiz. Tas atšķīrās no visu tēviņu dzīvnieciskās tieksmes, kuri līdz šim bija teikuši, ka mīl mani. Viņiem patika tikai mana miesa, bet tu mani mīli visu, tādēļ, ka mēs esam vienādi.

— Mēs neesam vienādi, — es teicu, bet manā balsī nebija pārliecības. Viņa tikai pasmaidīja. — Tu nogalināji un tīksminājies par slepkavībām — lūk, mūsu vislielākā atšķirība. Skaidrs?

— Muļķības! — viņa atvairījās, ko niekus. — Tu nogalināji pagājušajā naktī — arī nav slikts darbs — un es neievēroju nekādu nožēlu. Un, manuprāt, bija pat zināms pacēlums?

Nezinu kādēļ, bet es jutos tā, it kā ap kaklu savelkas cilpa. Viss, ko viņa teica, bija nepareizi, bet es nevarēju pateikt, kas tieši. Kur ir izeja? Kā pārcirst šo Gordija mezglu?

— Pametīsim Freiburgu, — es beidzot teicu. — Aiziesim tālāk no šīs idiotiskās sacelšanās. Tajā atkal būs nāves, slepkavības.

— Mēs aiziesim, ja varēsim atrast vietu, kur būs labi, — atcirta Anželīna ar metālisku pieskaņu balsī. — Bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais, ka tev ir kaut kas jāizmaina savā balsī, savos uzskatos. Šis muļķīgais riebums pret slepkavību. Tu nesaproti, ka tas ir pilnīgi triviāli. Pēc divsimt gadiem Galaktikā nomirs visi, kas šodien tajā dzīvo, un kāda starpība, ja palīdz dažiem sasniegt to nedaudz ātrāk. Viņi izdarīs ar tevi to pašu, ja tiem būs tāda iespēja.

— Tev nav taisnība, — es iebildu, saprotot, ka dzīvības un nāves filozolija ir krietni vien sarežģītāka, tomēr nejutos drošs, ka varēšu to formulēt šajā nervozajā atmosfērā. Anželīna bija pārāk spēcīga narkotika, un mana vājā griba nenoturējās, to aizskaloja varenā emociju straume. Es piespiedu viņu sev klāt un sāku skūpstīt, saprotot, ka tas gan atrisina pašreizējās problēmas, tomēr fināla lēmumu padara daudz sarežģītāku.

Smalka, caururbjoša sanoņa iesitās man ausīs un arī Anželīna to izdzirdēja. Atrauties vienam no otra bija grūti. Apsēdos krēslā, bet viņa piegāja pie videofona un, to pārslēdzot, kaut ko jautāja. Atbildi es nedzirdēju, jo viņa atslēdza skaļruņus un darbojās ar austiņām. Vienu vai divas reizes viņa teica — jā un gluži negaidīti paskatījās tai laikā uz mani. Nebija redzams, ar ko viņa runāja, bet man tas arī bija vienalga. Pietika citu problēmu.

Pabeigusi sarunu, viņa uz brīdi sastinga, un es gaidīju, ko viņa teiks. Bet viņa piegāja pie galda un sāka tajā rakāties. Tur bija daudz interesantu lietu, tomēr viņa izvilka to, kuru biju vismazāk gaidījis ieraudzīt.

Revolveris — liels, nāvējošs, nomērķēts uz mani.

— Kādēļ tu to izdarīji, Džim? — viņa vaicāja un asaras sastinga acu kaktiņos. — Kādēļ tu nolēmi to izdarīt?

Viņa pat neklausījās manu atbildi, pilnībā iegrimstot savās domās, lai gan revolveris turpināja skatīties tieši manas pieres centrā. Pēkšņi Anželīna atgriezās īstenībā un dusmas iezibējās viņas acīs.

— Tu jau gan neko neesi izdarījis, — viņa teica vecajā skarbajā balsī.

— Es vienīgi noticēju, ka viens vīrietis var atšķirties no visiem pārējiem. Tu sniedzi man labu mācību, liels paldies.

— Tu, ko, pavisam esi sajukusi! — es, neko nesaprazdams, ie- bļāvos.

— Nemaz te netēlo svēto nevainību, — viņa teica, atkāpdamās un izvilkdama no gultas apakšas mazu smagu koferīti. — Es uzstādīju radara posteni. Uzpirku operatorus, lai viņi tūlīt pat atsūtītu man signālu. Kuģu flotile, kā jau tev labi zināms, nolaižas no kosmosa un ielenc šo apkārtni. Tavos uzdevumos ietilpa pēc iespējas ilgāk novērst manu uzmanību. Šis plāns nav izdevies. — Viņa uzmeta uz rokas lietusmēteli un sāka atmuguriski atkāpties cauri istabai.

— Ja es teikšu, ka neesmu te iejaukts, un došu tev savu vislielāko godavārdu, tu man neticēsi? — es jautāju. — Neko neesmu darījis un neko par to nezinu.

— Atstāj to Kosmosa Skautiem, — Anželīna izsmējīgi noteica. — Kādēļ gan tev nepateikt taisnību, tik un tā pēc divdesmit sekundēm tu mirsi.

— Es pateicu tev taisnību, — gribēju mesties viņai virsū, bet zināju, ka nepagūšu.

— Ardievu, Džim di Grīz, bija patīkami pavadīt ar tevi laiku. Atļauj, pirms aizeju, tevi pēdējo reizi iepriecināt. Viss, ko tu izdarīji priekš manis un pret mani, bija veltīgi. Man aiz muguras ir durvis slepenā ejā, par kuru neviens neko nezin. Līdz tam, kad te ieradīsies policija, es būšu drošībā. Un vēl es tev pateikšu, ka nogalināšu, nogalināšu un nogalināšu. Un neviens nespēs mani apstādināt.

Anželīna pacēla izstieptā rokā revolveri un vieglītēm aizskāra mēlīti. Aiz viņas pavērās panelis, atsedzot melnu caurumu sienā.

— Nespēlē teātri, Džim, — viņa nicinoši teica, skatoties uz mani pāri revolverim. — Es neuzķeršos uz šīs makšķeres. Šīs plati ieplestās acis, šis pārsteigums, it kā kāds stāvētu man aiz muguras. Es nepa- griezīšos. Nekas tev neizdosies.

— Slavenie pēdējie vārdi, — es izsaucos, palēkdams malā.

Nobrīkšķēja šāviens, bet lode ietriecās griestos. Aiz viņas, noķēris izsisto pistoli, stāvēja Inskins.

AnžeFīna šausmās paskatījās manī, pat necenšoties pretoties. Arī roku dzelži jau sacirtās ap viņas smalkajām rokām, bet viņa vēl arvien tāpat stāvēja nekustīga un klusējoša. Es lēcu uz priekšu, saucot viņas vārdu.

Aiz Inskina parādījās divi Patruļas formas tērpos, viņi savāca to, bet mans priekšnieks aizslēdza durvis, lai es nemestos tiem pakaļ. Es paliku stāvam tāds pats nošļucis un vienaldzīgs, kā pirms tam Anželīna.

19. nodala

— Iedzersim, — teica Inskins, atlaižoties Anželīnas krēslā un izvelkot no kabatas plakanu blašķi. — Brendijs. Zemes ražojuma surogāts, bet tik un tā nav vietējais, no izkausētas plastmasas.

— Pazudi… tu… — mokoši izvēloties vārdus un stiprākus izteicienus no savas starpzvaigžņu leksikas, es centos izsist viņam no rokām degvīna glāzīti. Viņš mani piemuļķoja — pacēla to un bez mazākajām dusmām izdzēra.

— Kas tad tas, jauna sazināšanās forma ar augstākajiem Speciālā Korpusa virsniekiem? — viņš jautāja, atkal piepildot glāzīti. — Izskatās, ka jūs esat aizmirsis visu kārtību, pavisam izlaidies. Pie mums taču viss nav atļauts. — Viņš atkal gribēja iedzert, bet tagad es viņu pārķēru.

— Kādēļ jūs to izdarījāt? — es jautāju, vēl aizvien kaislību plosīts.

— Tādēļ, ka tu to neizdarīji, lūk, kādēļ. Operācija ir beigusies, tu esi uzvarējis. Līdz šim tev bija pārbaudes laiks, bet tagad iegūsi pilntiesīga aģenta nosaukumu.

Viņš iebāza roku kabatā un izvilka mazu, no papīra taisītu zeltainu zvaigznīti, rūpīgi to nolaizīja un svinīgi pielīmēja man pie krekla.

— Man piešķirtās varas vārdā, — viņš svinīgi deklamēja, — ieskaitu tevi Speciālā Korpusa Pilntiesīgo Aģentu vienībā.

Tātad biju sasniedzis karjeras virsotnes. Es sāku smieties. Tas bija absurds.

— Bet es domāju, ka esmu jau izlidojis no komandas, — es viņam pavēstīju.

— Neesmu saņēmis tavu atlūgumu, — teica Inskins. — Bet tam arī nebūtu nozīmes. Tu nevari aiziet no Speciālā Korpusa.

— Jā. Bet es taču saņēmu jūsu paziņojumu par savu atlaišanu. Vai arī jūs esat aizmirsis, ka nozagu kuģi? Bet jūsu atsūtītais signāls, kuram vajadzēja mani uzspridzināt? Ja es sēdu te, tad tikai pateicoties tam, ka paguvu izvilkt lādiņu.

— Nekas tamlīdzīgs, manu zēn, — viņš iejaucās, atzveļoties krēslā un ielejot sev trešo glāzīti. — Tu tik ļoti uzstāji par tās skaistufītes Anželīnas izsekošanu, ka es nodomāju, tu vari pats aizņemties kuģi, vēl pirms mēs paši viņu tev iedosim. Kuģim, kuru'tu paņēmi, bija deglis, kā jau vienmēr tādos gadījumos. Tikai deglis, bet nevis spridzeklis. Tas bija iestādīts tā, lai uzsprāgtu piecas sekundes pēc tam, kad to izvelk. Un viss. Man liekas, ka tas dod zināmu neatkarību perspektīvo aģentu domāšanai.

— Tātad tas viss bija viltojums? — es jautāju.

— Varētu teikt, ka tā. Bet man labāk patīk termins «treniņš augstākajā pakāpē». Tādā veidā mēs uzzinām, vai mūsu «noķertie» jau- niesācēji patiešām visu dzīvi veltīs cīņai par likumu un kārtību. Un to uzzin arī viņi. Mēs negribam, lai vēlāk rastos šaubas par izvēlētā ceļa pareizumu. Tu uzzināji par sevi, Džim?

— Šo to jau uzzināju… un vēl neesmu pārliecināts, ka uzzināju visu, — es teicu, vēl neizšķīries sākt sarunu par mani mokošo jautājumu.

— Tā bija lieliska operācija. Mērķa sasniegšanā tu parādīji lielu fantāziju. — Pēc tam viņš saviebās. — Bet to lietu ar banku gan es neatbalstu. Korpusam ir viss nepieciešamais, ko tikai tev ievajagas…

— Tā pati nauda, — es iebildu. — Kur Korpuss to dabū? No planētu valdībām. Bet no kurienes ņem viņi? Nodokļi, protams. Bet es to paņēmu tieši no bankas. Apdrošināšanas sabiedrība atlīdzinās bankai zaudējumus, pēc tam paziņos par mazākiem ienākumiem gada laikā, samaksās valdībai mazākus nodokļus — rezultātā pilnībā tas pats, kas jūsu variantā.

Inskins droši vien jau bija pazīstams ar šo manu demagoģiju un nemaz nepagodināja ar atbildi. Es vēl aizvien nespēju izšķirties prasīt viņam par Anželīnu.

— Kā jūs mani atradāt? — es painteresējos. — Kuģī taču nebija bagu.

— Naivais dabas bērns, — Inskins tēlotās šausmās pacēla rokas.

— Vai tu patiesi domā, ka mūsu kuģos nav bagu? Tas ir uzstādīts tā, ka atrast nevar, ja vien nezin, kur meklēt. Tavai zināšanai, kosmo- slūžu ārējās durvīs ir sarežģīta pārraides sistēma, ar kuras palīdzību mēs precīzi nosakām atrašanās vietu.

— Kāpēc es to neatradu?

— Tādēļ, ka tā neraidīja. Pārraide notiek tikai tai gadījumā, ja ir saņemts attiecīgs signāls. Mēs devām tev iespēju sasniegt galamērķi, bet pēc tam izsekojām. Mēs uz kādu brīdi pazaudējām tevi Freiburbadā, bet pēc tam nokļuvām uz pēdām hospitālī, kur tu taisīji jokus ar līķiem. Mēs tev tur palīdzējām. Hospitālī bija dziļi sašutuši, tomēr mēs viņus spējām nomierināt. Pēc tam sākām kontrolēt ķirurgus un attiecīgo aparatūru, tā ka tavs nākošais solis bija acīm redzams. Es ceru, ka tev būs patīkami uzzināt, ka savās krūtīs tu nēsā mikroraidītāju.

Es paskatījos uz krūtīm, bet neko neteicu.

— Radās pārāk laba izdevība, lai palaistu to garām, — Inskins turpināja. — Reiz naktī, kad tu cieši gulēji no miegazālēm, bet jaukais dakteris bija ticis pie alkohola, kurš atradās vienā no produktu paciņām, Korpusa ķirurgs izdarīja nelielu operāciju.

— Bet pēc tam jūs izsekojāt katru manu soli?

— Vispār jā, bet tu varēji rīkoties citādi, ja būtu zinājis, ka mēs esam šeit.

— Tad kāpēc gan jūs atnācāt? — es prasīju. — Es taču «nesvilpu visus šurp».

Tas priekš manis bija ļoti svarīgs jautājums un, pirms atbildēt, Inskins aizdomājās.

— Tas tiesa, — viņš teica, sūcot brendiju. — Man patīk, ja saites galā sēdošajam jauniņajam ir pietiekama pārliecība un gara virve, bet ne tik daudz, lai viņš tajā nožņaugtos.

Ko es varēju teikt?

Viņa balss bija maiga un līdzjūtīga.

— Vai tu viņu arestētu, ja mēs nebūtu atnākuši?

— Nezinu, — godīgi atzinos.

— Labi gan, ka es rīkojos pēc sava prāta, viņš dusmās nolamājās.

— Citādi mūsu multislepkava jau būtu aizbēgusi.

— Atlaid viņu! — es iekliedzos, saķēris viņu aiz mēteļa piedurknes.

— Atlaid viņu, es tev saku!

— Un tu gribi, lai viņa atgriežas iepriekšējā stāvoklī, pie iepriekšējā dzīvesveida? — viņš prasīja.

Vai es to gribu? Es nevarēju atbildēt, domāju par to, kamēr viņš kārtoja sava mēteļa krokas.

— Grūta ir tava situācija, — teica Inskins, aizskrūvējot blašķi. — Robeža starp labo un ļauno, patiesību un meliem var būt ļoti smalka. Bet emocionālā uzbudinājumā to ir gandrīz neiespējami ieraudzīt.

— Kas ar viņu būs?

Viņš svārstījās.

— Tikai patiesību, lai kāda arī tā nebūtu.

— Labi. Tikai patiesību. Nevaru apsolīt, bet psihologi mēģinās darīt kaut ko viņas labā. Ja viņi varēs atrast iemeslu, kas radījis novirzi, bet tas nebūt ne vienmēr izdodas.

— Tikai ne šajā gadījumā. Es viņiem pastāstīšu.

Viņš ar izbrīnu paskatījās manī, tā nedaudz atalgodams manu pašcieņu.

— Tādā gadījumā cerības ir. Es došu attiecīgu rīkojumu, lai tiek izmantotas visas citas iespējas, pirms izvirzīt jautājumu par personības iznīcināšanu. Bet, ja nāksies ķerties pie tā — viņa kļūs par cilvēku, kādu pilna visa Galaktika. Piespriežot nāvessodu, viņa kļūs par fīķi, kuru arī nav mazāk.

Es atņēmu viņam blašķi, pirms viņš paguva noslēpt to kabatā.

— Es pazīstu jūs, Inskin, un nemaz nejauciet man galvu. Kad jūs kādu ķerat, jūs viņu vervējat.

— Tas tiesa, — viņš teica. — Viņa kļūs par lielisku aģentu.

— Mēs sastādīsim superkomandu, — es iesaucos.

Un mēs pacēlām glāzes.

PAR NOZIEGUMIEM!