Malvilas pils

ROBERS MERLS UN VIŅA ROMĀNI

Kad 1949. gadā iznāca tagad plaši pazīstamā franču rakstnieka Robēra Merla pirmais romāns Nedēļas no­gale Dienvidu piekrastē», viņam bija jau četrdesmit ot­rais mūža gads, stabila vieta sabiedrībā un bagāta dzī­ves pieredze, Filozofijas licenciāla un literatūrzinātņu doktora Robēra Merla vārds gluži svešs nebija ari rakstniecībā, jo savā specialitātē — angļu literatūras vēsturē — viņš jau gadu iepriekš bija publicējis plašu pētījumu par Oskaru Vaildu.

Taču Robēra Merla turpmākās literārās darbības dzi­ļākais sakņojums meklējams nevis tajā intelektuālajā gaisotnē, kurā viņš ilgus gadus pavadījis, darbodamies kā mācību spēks vairākās Francijas universitātēs, bet gan ar otro pasaules karu saistītajos dramatiskajos notikumos. Jau draudošās fašistiskās agresijas priekšnojausmās, kas dziļi saviļņoja pasaules sabiedrisko un politisko dzivi, ikvienam domājošam cilvēkam nācās meklēt savu nostāju un viedokli, bet baismīgā slaktiņa sākšanās apcerīgu malā stāvēšanu padarīja gandrīz pilnīgi neiespējamu. Uz Robēru Merlu ši laikmeta pra­sība iedarbojās ar sevišķi kategorisku spēku, jo viņš kā mobilizēts karavīrs tika tieši ierauts kara notikumu virpuli, piedalījās traģiskajā Dinkerkas kaujā un no­kļuva vācu gūstā, kur pavadīja trīs gadus, lidz mielēm iepazldams šeit valdošo necilvēcību.

Vēsturiskās īstenības un atsevišķa cilvēka nostājas sarežģītā mijiedarbe tad nu ari kļūst par topošā rakst­nieka literārās darbības centrālo pavedienu, kas aizvien jaunos izlokos un aizvien augstākā pacēlumā vijas cauri visiem viņa nozīmīgākajiem romāniem, saauzdamies noteiktā vēstures koncepcijā.

šīs koncepcijas izstrāde aizsākas jau Robēra Merla pirmajā daiļdarbā «Nedēļas nogale Dienvidu piekrastē», kurā rakstnieks attēlo angļu un franču karaspēka sa­grāvi Lamanša piekrastē. Notikumus rakstnieks šeit rāda vēl nevarīga, lai gan humānistiski un pacifistiski noskaņota inteliģenta Ziljēna Maija skatījumā. Karš viņu pārsteidzis kā asiņaina haosa un absurda iemie­sojums, pārvilkdams svītru cilvēces krietnākajiem cen­tieniem un iznicinādams jebkuras nākotnes cerības. At­sevišķs indivīds šajā varmācības atmosfērā ir bezspē­cīga skaidiņa, kas ne tikai kā nespēj ietekmēt apkārt notiekošo, bet pat zaudē kontroli pats par savu rīcību un pārvēršas iebiedētā dzīvniekā, kuram nav citas iz­ejas kā nāve. Jebkurš varmācīgu līdzekļu lietojums un cilvēka dzīvības aizskārums nozimē cilvēka degradēšanos, un tāpēc Merla varonis nomokās ar pašpār­metumiem par to, ka nogalinājis divus neliešus, kas uzbrukuši meitenei un apdraudējuši arī viņu pašu.

Neraugoties uz šādām pārprasta humānisma ieska­ņām, Robēra Merla pirmais romāns iegūst lielu popu­laritāti, saņem brāļu Gonkūru prēmiju un tiek pārtul­kots daudzās valodās. Ne tikai romāna problemātikā, bet arī mākslinieciskajā formā, kas atbilstoši varoņa traģiskajām izjūtām veidota vaļīgā kompozīcijā un eksistenciālistiskai literatūrai raksturīgā ekspresīva stila izstrādē, kara šausmas pārdzīvojusī cilvēce vispirms uz­tvēra tās tieksmēm atbilstošo karam pasludināto noso­dījumu.

Robēra Merla otrais romāns «Mans amats ir Nāve» uzskatāms par lielu soli uz priekšu rakstnieka filozo­fisko un politisko uzskatu briedumā. Seit Robērs Merls vairs nepauž tikai sašutumu pret kara izraisīto necil­vēcīgo vardarbību, bet apsūdz konkrētus ļaunuma ne­sējus, izpētīdams politiskās tirānijas iedarbes mehā­nismu, kas cilvēku no patstāvīgi domājošas un jūtošas saprātīgas būtnes pārvērš aklā pavēļu izpildītājā, kuram svešs pat visniecīgākais kritiskas domas mazu­miņš.

Romānam «Mans amats ir Nāve» Robērs Merls par galvenā varoņa Rūdolfa Langes prototipu izvēlējies Osvencimas nāves nometnes komandantu Rūdolfu Hesu. Dibinādamies uz Vācijā gūto personisko pieredzi, no­vērojumiem kara noziedznieku Nirnbergas prāvā, kā ari uz Hesa dienasgrāmatu, kuru Francijā publicēja pēc Osvencimas oberbendes notiesāšanas un nāves soda izpildes, rakstnieks romānā izvirzījis sev uzdevumu iz­pētīt, kā radušies tīdzigi uz masu slepkavībām spējīgi necilvēki. šajā nolūkā Robērs Merls savu personāžu konfrontē ar mūsu laikmeta galvenajiem politiskajiem notikumiem, tos sniegdams uz plaši izvērsta Vācijas vēstures politiskā fona no pirmā pasaules kara sākuma lidz hitlerisma sagrāvei.

Tajā pašā laikā šis romāns, kurš uzrakstīts galvenā personāža Langes vārdā, ir iezīmīgs ar cilvēcības zau­dēšanas izsekojumu cilvēka psiholoģijā, lidz tas pār­vēršas nejūtīgā automātā bez jebkādām kritiskas, pat­stāvīgas domāšanas paliekām. Viņa prāts rosās tikai ieprogrammētā virzienā un raksturojas ar atbaidošu necilvēcīgu tehnicismu: kā labāk organizēt augstākstā­vošo instanču sniegto kontrolskaitļu izpildīšanu cilvēku nogalināšanā? Ķā pilnveidot gāzes krāšņu efektivitāti? Ķā veiksmīgāk un ekonomiskāk novākt vai izmantot produkcijas galarezultātu — līkus? Nesamierinādamies ar ierasto rutīnu, Lange cenšas pēc tehniska progresa un prāto radīt industriālu agregātu, kurā kompleksi būtu vienots viss «darba» process — sākot ar to bridi, kad «apstrādājamais materiāls» tiek ievests attiecīgā telpā, lai to atstātu jau tikai pelnu kaudzes veidā. Vēlāk, kad satriekts politiskais režīms, kurš Langi

uzaudzinājis un kuram Lange kalpojis, liesas izmeklē­tājs mēģina izdibināt, ko Lange domājis un izjutis, sūtīdams nāvē tūkstošiem un tūkstošiem gluži nevai­nīgu cilvēku. Taču uz līdzīgiem jautājumiem Lange at­bildēt nedz spēj, nedz veļas. «Ķada nozīme tam, ko domāju personiski es, mans pienākums — izpildīt pa­vēles,» — skan viņa atbilde. Par kroplīgu automāta pārvērstā cilvēciskā būtne taču zaudējusi būtiskās cil­vēka iezīmes — spēju patstāvīgi domāt, just līdzi ci­tiem, taisnības un patiesības atskārtu. Tāpēc ari Ro­bērs Merls, runādams par savu romānu, pasvītro, ka viņa sniegtais varmācības mehānisma iedarbes pētī­jums nav attiecināms vienīgi uz pagātni un vienīgi uz vācu fašismu. «Osvencima neizvirza vācu problēmu …», saka rakstnieks, «tā izvirza cilvēka problēmu … Mums jācenšas pēc tā, lai bezgalīgajam naida trulumam ne­dotu iespēju no jauna uzkundzēties pasaulē un noda­rīt tai tik daudz ļauna.» Atbilstoši šiem vārdiem, pats rakstnieks savos turpmākajos darbos meklē līdzekļus cīņai pret cilvēci apdraudošo ļaunumu un pauž pārlie' čību, ka mūsu spēkos ir aizstāvēt pašiem sevi un savus

līdzcilvēkus.

Noteikts solis šajā virzienā ir 1962. gadā publicētais romāns «Sala», kas daudzējādā ziņā uzskatāms par sava veida tiltu no Robēra Merla iepriekšējiem dar­biem uz tādiem plaši pazīstamiem politiski fantastiskā žanrā uzrakstītiem romāniem kā «Saprātīgais dzīv­nieks» un «Malvilas pils».

Vispirms, atšķirībā no iepriekšējām grāmatām, kas sakņojas pavisam konkrētā vēsturiskā, gandrīz vai strikti dokumentētā vidē, «Salas» pamatā rakstnieks licis intriģējošu nostāstu par jūrnieku dumpi 18. gad­simtā uz kāda angļu kuģa un viņu turpmāko dzivi vientuļā Dienvidu jūras salā kopā ar nedaudziem iezemiešiem. Sāds zināmā mērā nosacīts notikumu fons Ķobēra Merla grāmatai piešķir acīm redzamu roman­tisku valdzinājumu, bet reizē ar to ļauj lielākā, no no­teiktas vēsturiskas vides un apstākļiem atraisītā risi­nājumā pasniegt problēmas izstrādi. Piedzīvojumu ro­mānu garā veidotie notikumi uz angļu trīsmastu buri­nieka, vientuļā Dienvidjūras sala un robinsoniāde uz tās ir tikai ārējais ietērps rakstnieka galvenā varoņa leitnanta Ādama Persela garīgās pārveidošanās izsekojumam. No sākta gala mēs viņu redzam kā krietnu un vīrišķīgu cilvēku, kas liek uz spēles savu dzīvību, vērsdamies pret varmācīgo kuģa kapteini. Arī vēlāk, dzīvodams uz salas, viņš tikpat nesavtīgi iestājas par iezemiešiem, kurus pārējie pie balto rases piederīgie kuģa ļaudis cenšas paverdzināt. Taču reizē ar to viņā vēl ir kaut kas no Robēra Merla pirmā romāna varoņa Ziljēna Maija abstraktā humānisma nostādnēm. Ari viņš sākotnēji atsakās izliet cita asinis, lai gan tas noved pie brēcošās netaisnības nostiprināšanās. Nežēlīgā sa­dursmē viņa rokas paliek «tīras», toties bojā iet daudz citu krietnu cilvēku. Taču pati dzīves loģika leitnantam Perselam liek atskārst, ka šāda, šķietami humāna, no­stāja tikai veicina ļaunumu, reizē kultivējot gļēvumu un izvairību. Un, šis atziņas vadīts, leitnants Persels tad arī noteikti, bez vilcināšanās un līdz galam nostā­jas apspiesto pusē, lai ar visiem līdzekļiem, pat ar ieroču varu, cīnītos pret netaisnību.

Literatūrkritikā vairākkārt atzīmēts, ka leitnanta Persela ceļš zināmā mērā raksturo paša Robēra Merla noieto atziņu ceļu. Viņa pirmais romāns noliedz asins­izliešanu un vardarbību principā, neatkarīgi no tā, kas tos izraisījis un pret ko tie vēršas, otrais atsedz necil­vēcības vēsturisko un psiholoģisko mehānismu, lai at­rastu skaidras pozīcijas cīņā pret ļaunuma nesējiem, bet trešajā viņš konsekventi nosoda tos principus, uz kuriem atsaukdamies pat šķietami godīgs cilvēks at­taisno savu pasivitāti un izvairību, tā kļūdams par vēs­turiskā un morālā ļaunuma veicinātāju.

Robēra Merla daiļrades turpmākā attīstība dibinās jau uz šā pamata. Tādējādi viņš nostiprina sev izcilu vietu to franču rakstnieku vidū, kuriem raksturīga kvēla interese par mūsdienu visaktuālākajām, cilvēces turp­mākā likteņa pagriezienos būtiski svarīgām problēmām. Reizēm šī interese ir tik tieša, ka rakstnieks pievēršas klajam publicistiskam izklāstam, kā viņš to darījis savā 1965. gadā izdotajā grāmatā «Monkāda», kurā dedzīgi iestājas par Kubas atbrīvošanās cīņu sākotnējo periodu. Reizēm, dominējošajai tēmai plašā domas lido­jumā organiski pievidams daudzas citas ar to saistītas, viņš rada izcilus žanriski gluži jauna paveida literārus darbus, kuri kā griezīgs trauksmes signāls pāršķeļ ik­dienas dzīves ritējuma ierastību, jundīdami vēstures likteņgaitās vēl nepieredzētas pašas cilvēces un pat vi­sas dzīvās radības eksistenci apdraudošas vēsturiskas briesmas. Pēc savas tematiskās ievirzes pie šādiem mūsdienu fundamentālai problemātikai veltītiem dar­biem jāpieskaita abi Robēra Merla politiski fantastiskie romāni «Cilvēcīgais dzīvnieks» (1967) un «Malvilas pils» (1972).

Vēsturiskā situācija, kurā tapuši šie darbi, jau radi­kāli atšķiras no tā laikmeta, kas bija rosinājis rakst­nieka domu un iztēli viņa iepriekšējās grāmatās. Ja agrāk vēsturiskās atbildības trūkums nozīmēja cilvēcī­bas degradāciju un iepriekšējās attīstības gaitā uzkrāto garīgo vērtību pagrimumu, tad tagad jau apdraudētas cilvēces tiesības dzīvot, pastāvēt, kopt jauno paaudzi, meklēt jaunus attīstības ceļus.

Pirmais brīdinājums par vēsturē nekad vēl nepiereāzētajām briesmām bija atskanējis 1945. gada augustā, kad amerikāņu lidmašīnas nometa atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki Japānā, uz vietas nogalinot vai­rāk nekā 150000 cilvēku. Taču dzīvus sadedzinātos un sprādziena viļņa iznicinātos cilvēkus vēl varēja uz­skatīt par laimīgiem, jo turpmākajos gadu desmitos no staru slimības lielās mokās mira vēl tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku.

Skiet, šo drausmīgo faktu priekšā vajadzēja nodrebēt nākamā pasaules kara gatavotāju saprātam un rokai. Taču notika pretējais — ūdeņraža bumbas rašanās iz­raisīja tik drudžainu kodolieroču bruņošanās sacen­sību, ka savu brīdinošo balsi vajadzēja pacelt pasaules zinātniekiem. Tā radās 1955. gada 9. jūlijā Londonā publicētais Rasēta un Einšteitia manifests, kuru parak­stīja vēl deviņi izcili zinātnieki no sešām valstīm, to skaitā arī tādi, kuri bija pieredzējuši, ka viņu pētījumi tiek izmantoti cilvēcei nevis par svētibu, bet gan par postu. Ierosinādams pasaules zinātniekiem sanākt kon­ferencē, lai apspriestu ceļus, kā novērst draudošo kodolkatastrofu, manifests tajā pašā laikā aicināja visu zemju valdības apzināties, ka cilvēce iegājusi jaunā attīstības stadijā, kurā domstarpības valstu starpā iz­šķiramas tikai mierīgiem līdzekļiem, jo kodolkarā uz­varētāju nebūs. «Mēs šajā gadījumā runājam ne kā vienas vai otras valsts, kontinenta vai ideoloģijas pār­stāvji,» manifestā bija uzsvērts, «bet kā ierindas cil­vēki, kas pārstāv cilvēku cilti, kuras turpmākā eksis­tence ir apdraudēta… Visi cilvēki atrodas vienādās briesmās, bet, ja mēs šās briesmas apzināsimies, tad ir cerība, ka kopīgiem spēkiem mums izdosies tās no­vērst.»

Cik grūts un pretrunu pilns ir briesmu novēršanas process, rāda turpmāko gadu notikumi. Tiesa, šeit at­zīmējami atsevišķi nenoliedzami cilvēces progresīvo spēku panākumi. Ja piecdesmitajos gados pastāvēja tāda iespēja, ka atombumbu izmēģinājumi apkārtējo vidi saindēs tik lielā mērā, ka cilvēces nākotnei radī­sies nopietni draudi pat bez kara izcelšanās, tad vēlāk, pateicoties galveno kodolieroču lielvalstu nolīgumam par šo ieroču izmēģinājumu aizliegumu trijās vidēs, tādas briesmas ievērojami samazinājās. Tāpat nenolie­dzama nozīme jauna kara draudu mazināšanā bija vai­rākus gadus ilgstošajam dialogam un ar to saistītiem svarīgiem nolīgumiem par attiecību nokārtošanu starp Rietumiem un Austrumiem. Taču, neraugoties uz vi­siem šiem pasākumiem, kad Holandē 1980. gada vasarā sapulcējās progresīvi noskaņoti zinātnieki un atklātī­bas darbinieki, lai izvērtētu, kādi panākumi atomkara briesmu novēršanā gūti divdesmit piecos gados kopš Rasēta un Einšteina ierosinātā manifesta publicēšanas, stāvoklis izrādījās visai satraucošs. Angļu zinātnieks radiācijas bioloģijas speciālists Dž. Rotblats atklāti pa­ziņoja: «Apsveicot sevi ar to, ka pagaidām mums vēl laimējies saglabāt dzīvību, un pārlaižot skaidru ska­tienu šodienas pasaulei, mēs nevaram nenonākt pie se­cinājuma, ka briesmas nav novērstas. Vēl vairāk — es apgalvoju, ka šodienas pasaulē stāvoklis ir bīsta­māks nekā pirms divdesmit pieciem gadiem. Kodolkara izcelšanās varbūtība astoņdesmitajos gados ir ārkār­tīgi liela. Divdesmit piecu gadu laikā kodolarsenāli pa­lielinājušies vairāk nekā simts reižu, un tagad uz katru zemes virsū dzīvojošu vīrieti, sievieti un bērnu ekviva­lentā pārlēsē iznāk jau pa piecām tonnām spridzekļu.» Teorētiski tas dod iespēju dzīvību virs zemes iznīcināt trīsdesmit minūtēs, turklāt šis potenciāls ir pietiekami liels, lai to atkārtotu veselas piecpadsmit reizes.

Par sevišķi kaitīgu konferences dalībnieki atzina sa­biedriskās domas iemidzināšanu ar aplamām stratē­ģiskām koncepcijām par ierobežota kodolkara iespēju, lietojot tikai taktiskus, mazas jaudas kodolieročus un neitronu bumbas, kas iznicinātu vienīgi dzīvo spēku, minimālus postījumus nodarot materiālām vērtībām. Šādas propagandas rezultātā atsevišķos cilvēkos tiek radītas aplamas ilūzijas vai ari nostiprināts fatālistisks noskaņojums, ka kodolkara gadījumā vismaz ne­vajadzēs ilgi ciest, jo nāve iestāsies acumirklī. Bet jau Rasēta un Einšteitia manifestā zinātnieki brīdināja, kāda būs drausmīgā patiesība: «Vispārēja bojāeja gan, taču acumirklīga tikai mazākumam, vairākumam tā būs ilgstošas, slimību un sabrukuma izraisītas mokas. Tādos apstākļos pasīvās aizsardzības sistēmas pasā­kumi vienīgi palielinās lēnā un mokošā nāvē mirstošo cilvēku skaitu.»

Neapvaldītais bruņošanās drudzis un ar kodolkara draudiem saistītais politiskais un sociālais neprāts, pro­tams, nevarēja neietekmēt visas mūsdienu cilvēces ga­rīgās dzīves sfēras. Tas skaidri jaušams tajā intelek­tuālajā gaisotnē, kura izveidojās otrā pasaules kara traģisko notikumu un tam sekojošo dziļo kolīziju rezul­tātā. Apmulsums, neizpratne, jebkuras orientācijas trū­kums un ar to saistīta neticība cilvēces nākotnei sama­nāma daudzu subjektīvi godīgu, bet vēsturiskas per­spektīvas zaudējušu Rietumu rakstnieku daiļradē. Taču reizē ar to, asā konfrontācijā sacērtotiep ideoloģiskiem pamatstrāvojumiem, noteiktāk cilvēces tiākotnes sardzē nostājas tie intelektuālie spēki, kurus pastāvošo briesmu atskarsme paskubina uz lielāku modrību un aktīvāku rīcību.

Tikpat skaidri šīs pretējās nostādnes izpaužas tajos zinātniski vai politiski fantastiskās literatūras žanrā uzrakstītajos darbos, kuri tieši pievēršas kodolkatastrofas un tās seku attēlojumam. Atšķirības šeit iezī­mējas gan autoru filozofiskajā koncepcijā, gan viņu at­tieksmē pret saviem līdzcilvēkiem, gan arī pašā kodolkatastrofas notikumu atainojumā, kas nereti tomēr, pašiem autoriem to varbūt nemaz negribot, dīvainā kārtā noved pie vienpusīgiem secinājumiem.

Par visklasiskāko «kodolfantastikas» darbu Rietu­mos uzskata amerikāņu rakstnieka V, Millera-Jaunākā romānu «Himna Leibovicam», kurā dziļi pesimistiskās nostādnes jau iet pāri globālajām robežām un sasnieclž kosmiskus mērogus. Tā darbības norise, pasniegta vēs­turiskas hronikas veidā, tālu aiztiecas ne tikai telpā, bet, aptverdama vairākus gadsimtus, arī laikā. Tālab melnas bezcerības izmisums šeit pārvēršas jau univer­sālā, visu esamību nomācošā kategorijā.

Pēc kodoltermiskā kara atsevišķas cilvēku grupas gan saglabājušās, bet tās spiestas dzīvot teokrātiskā, fašismam līdzīgā iekārtā. Kādreizējā Savienoto Valstu teritorijā radusies jauna katoliska Roma ar absolūtu varu, jauni garīgi un laicīgi feodāļi, kuri nežēlīgi ap­spiež gara tumsā un nabadzībā iegrimušos līdzcilvēkus. Pa visu zemi klaiņo sirotāju bandas un plēsīgu zvēru bari. Vampīri un cita veida izdzimteņi, kurus senatnē radija neizglītota cilvēka tumšā iztēle, tagad kļuvuši par realitāti. Radiācijas izraisīto mutāciju ietekmē ra­dušies kropli izdzimteņi, kuri katram normālam cilvē­kam atriebj savu postu. Jebkuri izglītības iedīgļi tiek nežēlīgi vajāti, jo cilvēku acīs drausmīgajā katastrofā vainojama galvenokārt zinātne un zinātnieki. Un tikai pēc daudziem jo daudziem gadsimtiem, ap 4. gadu tūk­stoša beigām, pamazām sāk atdzimt civilizācija, taču atkal ar visām antagonistiskai sabiedrībai raksturīga­jām īpašībām. Tas noved pie tā, ka cilvēce otro reizi iet bojā kodolkara liesmās. Vienīgi mazs pulciņš mūku zvaigžņu kuģi dodas kosmosā, lai tā dzīlēs — Alfa Centaura sistēmā — dibinātu jauno Romu, kuru, iespē­jams, sagaida tāds pats liktenis. Viņu garīgais vadonis nolād cilvēci un paziņo, ka Zeme ir Lucifera planēta, bet cilvēku cilts — ļaundari, sātana sēkla. Pirmajai kodoltermiskajai apokalipsei vēl bijis iespējams rast kādu attaisnojumu, dibinoties uz to, ka cilvēki nav pil­nībā paredzējuši savas rīcības velnišķīgās sekas, tur­pretim otrajam pastarajam galam nav un nevar būt nekāda jēdzīga izskaidrojuma. Bezizejas noskaņojums, uzskats, ka cilvēks ir absolūti bezspēcīgs pret sociālo netaisnību un ļaunumu, šajā darbā izvēršas jau izmi­suma kliedzienā.

Robēra Merla romāns «Malvilas pils», kas parādījās gadu desmit vēlāk, lielā mērā ir polemiski virzīts pret šādām absolūta pesimisma izpausmēm. Viņa pasaules uztvere, sociālie ideāli, līdz ar to vēstures koncepcija, kā arī pašu pesimisma vai optimisma jēdzienu izpratne ir pavisam citāda.

Cilvēka attieksme pret sava laika īstenību, cilvēks vēstures krustcelēs — tā, kā jau redzējām, ir Robēra Merla tēma kopš pašiem viņa literārās darbības aizsā­kumiem. Rakstnieka daiļrades iekšējās attīstības loģika nevarēja viņu nenovest līdz cilvēces bojāejas vai turp­mākas pastāvēšanas dilemmai, ko mūsu dienās ar ne­atvairāmu spēku izvirza draudošais kodolkarš. Par pie­eju šīs kardinālās problēmas izstrādei uzskatāms jau 1967. gada rudenī iznākušais Robēra Merla romāns «Cilvēcīgais dzīvnieks». Arēji tur gan sižets centrēts it kā uz delfinotoģijas centieniem rast valodisku kon­taktu starp cilvēkiem un dzīvnieku pasauli, tā gūstot pilnīgi jaunu priekšstatu par cilvēka vietu dzīvās pa­saules hierarhijā. Taču izrādās, ka pat šis absolūti mier­mīlīgais pasākums, tāpat kā daudzi citi zinātnes sa­sniegumi, tiek nodots gatavojamā kodolkara kalpībā un agrāk pilnīgi apolitiskajam zinātniekam profesoram Seviljatn jāieņem noteikta nostāja, kad viņa sasniegumus cilvēcei naidīgi spēki cenšas izmantot kodolkonflikta izraisīšanai.

Veselā recenziju straumē, kas dažu nedēļu laikā pa­rādījās pēc romāna publicēšanas, tas tika pasludināts par dziļi pesimistisku. Paviršākā acu uzmetienā tā ari varētu likties. Profesors Sevilja, gulēdams pie ložme­tēja, lai atvairītu uzbrucējus, kuri grib novākt viņu no ceļa, ar dziļu rūgtumu domā par vēstures dīvainībām. Paša nāve zinātnieku uztrauc vismazāk. «Svarīgākais nav dzīvot par katru cenu, svarīgi ir zināt, par ko mirst, ja mani šonakt nogalinās, kā lai zinu, vai mans mūžs ir izdevies vai nav, kurš to pasacīs, kas to lie­cina, kāds ir kritērijs? vai slava? bet slava apbalvo ari dziedoņus, kuriem nav balss, aktierus, kam nav ta­lanta, politikāņus, kam nav saprāta, un zinātniekus šar­latānus, protams, es varu sacīt, ka esmu vismaz kaut ko paveicis, es esmu cilvēks, kurš iemācījis dzīvniekus runāt, bet jādomā, arī Prometejs priecājās par to, ka devis cilvēkiem uguni, kamēr viņš vēl nezināja, ko cil­vēki ar to darīs.»

Rūgtas ir ne tikai profesora Seviljas pārdomas, ne­kāda tieša norādījuma uz laimīgām beigām neatrodam ari romāna sižetiskajā noslēgumā. Vai izdosies novērst kodolkaru, nav zināms. Tumšā nakti delfīnu vilktā gu­mijas laivā profesors dodas jūrā, lai brīdinātu pasauli, taču izredzes ir visai nenoteiktas. «Viņš nebija tik naivs, lai domātu, ka taisnai lietai kairā ziņā jāuz­var, bet viņš nevarēja atļauties greznību būt pesimis­tam, nebija cita ceļa, vienīgi cerība, viņi nesa patie­sību, kas varēja aizkavēt pasaules bojāeju.» Tāda ir Robēra Merla optimisma un pesimisma jēdzienu iz­pratne. Viņam tie nav sastingušas, viena otrai abso­lūtos pretmetos pretstatāmas kategorijas. Viņa optimis­mam nav nekā kopīga ar gluclu risinājumu, laimīgām beigām, obligātu labā uzvaru. Viņa optimisms ir cī­ņas, aktīvas rīcības, noteiktas nostājas, patiesas cilvē­cības optimisma. Un Robēra Merla šķietamais pesi­misms tāpat ir svešs jebkuram neatvairāmam fatālismarn un tāpēc jo bieži vien nav nekas cits, kā sava veida saasināts brīdinājums par draudošām briesmām, lai pievērstu tām uzmanību un izraisītu aktīvu pretricību, kas galu galā aizvien ir vēstures procesa notei­cējs spēks. Jo skaidri tas redzams arī viņa romānā «Malvilas pils».

Ja «Cilvēcīgo dzīvnieku» kritika savā laikā novērtēja kā pesimistisku darbu, tad ar «Malvilas pili» paradok­sālā kārtā notika pretējais. Ietekmīgajā franču avīzē «Le Monde» pēc šā romāna iznākšanas 1972. gadā tika publicēta recenzija, kurā tās autors rakstīja: «Es ne­zinu, kāpēc šo rakstnieku jo bieži parāda kā pesimistu. Ar viņam īpatnējo ticību dzīvei un cilvēkiem viņš spēj pamodināt pat vismirušākos starp mirušajiem. Un vai tad tieši tas nebūtu optimisms?»

Tāpat kā, izvērtējot romānu «Cilvēcīgais dzīvnieks», vārds «pesimisms» nav īsti vietā, pārspriedumos par «Malvilas pili» tomēr negribētos lietot apzīmējumu «optimisms». Noticis taču kodolkarš, pat ne īsti karš, un tas iepriekšējās pasaules bojāeju vērš ne tikai tra­ģisku, bet pat bezjēdzīgu. Ja Francija arī iesaistījusies karā, tad nemaz nav paguvusi to apzināties. Atliek ti­kai minējums, ka pretinieks nometis uz Franciju «tīru» bumbu, lai varētu ieņemt tās teritoriju, bet pēc tam prettriecienā pats gājis bojā.

Rakstnieka nolūks ir parādīt pēc kodolkatastrofas sa­glabājušos cilvēku grupu turpmāko evolūciju, lai tās gaismā izvērtētu šodienu. Tāpēc viņš nav centies sniegt detalizētu šausmu aprakstu, turklāt jau pati «tīrās» bumbas iedarbe, kas nenes sev līdzi radiāciju un visas ar to saistītās lēnās nāves mokas, viņa romānā ir lite­rāri nosacīta, taču pat paskopi zīmētās ainas ir pietie­kami drausmīgas.

Visai problemātiskas ir arī varbūtējās attīstības per­spektīvas, kas iezīmējas pēc tam, kad aiz Malvilas pils biezajiem mūriem klints pārkares pasargātajai cilvēku grupiņai ir radusies iespēja ar pirmatnēju lopkopību un zemkopību paglābties no tiešiem bada nāves draudiem. Ķad Malvilas pils iemītniekiem un viņu tuvākajiem draudzīgajiem kaimiņiem pēc kāda laika izbeidzas šauteņu patronu krājumi, viņiem jāizlemj jautājums, vai pašu zināšanas un pilī saglabājušās grāmatās ietvertās atziņas būtu izmantojamas darbarīku un līdz ar to ari ieroču uzlabošanai jeb vai, ņemot vērā draus­mīgo pieredzi, kura jo skaidri atsegusi briesmas, kā­das nes sev līdzi tehnoloģijas attīstība, reizi par visām reizēm pasludināt ārpus likuma jebkuru tehnisko pro­gresu. Seit nav svarīgi, vai šāda jautājuma nostādne ir zinātniski pareiza. Svarīgi tas, ka Malvilas pils iemīt­nieki to šādā veidā formulē. Drausmīgās pieredzes iebiedēti, viņi radušos alternatīvu izšķirtu ar tehniskā progresa aizliegumu, ja vien būtu pārliecināti, ka to pašu darīs arī pārējās vai nu kādreizējā Francijā, vai citās zemēs pie dzīvības palikušās ļaužu grupas. Pre­tējā gadījumā tās, izmantodamas savu tehnisko pārā­kumu, varētu ļauties kārdinājumam paverdzināt vā­jākās.

«Tādēļ mēs izšķīrāmies par zinātnes attīstību,» saka Malvilas pils ļaužu vadītājs, «taču bez jebkāda opti­misma un bez jebkādām kaut vai visniecīgākajām ilū­zijām, būdami pārliecināti, ka zinātne pati par sevi gan ir laba, taču tā aizvien tiks nelietīgi izmantota.» Un tā Larokas un Malvilas pils iedzīvotāju kopsapulce 1980. gada 18. augustā nolemj, ka vispirms steidzamī­bas kārtā jāķeras pie munīcijas ražošanas 1936. gada modeļa kara šautenēm. Romāns beidzas ar šādu zīmīgu stāstītāja piebildi: «Ķopš tā laika apritējis gads, un šodien es varu sacīt, ka panākumi šajā ziņā jau tālu pārspējuši mūsu cerības un aizsardzības jomā mēs sā­kam lolot vēl daudz tālākejošus plānus. Tātad mēs varam ar paļāvību raudzīties nākotnē. Ja vien «paļā­vība» šajā gadījumā būtu piemērots vārds.»

Neraugoties uz šādu ne visai optimistisku izskaņu, Robēra Merla romāns neatstāj nomācošu, cilvēka dvē­seles spēkus stindzinošu fatālas bezcerības iespaidu. Kur meklējams izskaidrojums šim paradoksam? Pro­tams, lielā mērā jau minētajos avīzes «Le Monde» re­cenzenta vārdos, ka Robēram Merlam raksturīgā ti­cība dzīvei un cilvēkiem «spēj pamodināt pat vismirušākos no mirušajiem».

Tāda žanra darbos kā «Malvilas pils» rakstnieka uz­devums nav sniegt cilvēku raksturu dziļu atklāsmi, jo notikumu norise šeit daudz mazākā mērā saistīta ar atsevišķu vienpatņu psihiskajām savdabībām nekā ierastās reālistiskās līnijās izturētos daiļdarbos. Bet, tā kā Robēra Merla romāna izejas punkts līdz «N dienai» sakņots ikdienišķās dzīves norisēs un arī pēc darbības ievērpuma jaunajos, jau nosacītos «civilizāci­jas bojāejas» apstākļos rakstnieks saglabājis reālistis­ka vēstījuma iekrāsotu toni, viņam izdevies izveidot prātā paliekošus, pilnasinīgus cilvēku tēlus. Tas vis­pirms sakāms par notikumu centrā izvirzīto bēr­nības un vīra gadu draugu trijotni, jo sevišķi par ro­māna galveno varoni Emanuēlu Kontu, kurš daudzē­jādā ziņā uzskatāms par paša rakstnieka ideju uji atziņu nesēju. Visi romāna galvenie varoņi ir parasti mazas pilsētiņas iedzīvotāji — zemkopji, amatnieki,, vienkārša darba darītāji. Viņi dzīvo ciešā saskarē ar dzimto zemi, tās dabu, saviem mājkustoņiem. Ķodolkatastrofa viņus pārsteidz Malvilas pils pagrabos uz­pildot vīnu. Par mala tiesu atrazdamies no nāves un pārciezdami lielas fiziskas un pēc tam ari morālas mo­kas, viņi tikai pamazām atskārst, kas īsti noticis. Taču ļauties izmisumam nedrīkst, jāturpina dzīve, jādara savs darbs. Vienreizēji spilgtu iemiesojumu šī darba tautas mūžsenā gudrība atradusi krāsainajā Menū tēlā. Pēc pirmajām pusnesamaņā pavadītajām stundām vecā sieviete, it kā nekas nebūtu noticis, turpina purtraukto darbu un atrod spēku mierināt savus izmisušos biedrus, ja kādam no tiem nāk prātā, ka izeja varbūt meklējama brīvprātīgā nāvē. «… Ne jau mums klā­jas izspriest — dzīvot vai arīdzan mirt. Bet, kamēr esam dzīvi, mums jādzivo. Ar dzīvošanu ir tāpatās kā ar strādāšanu. Tā izturama līdz galam, nevis pame­tama pusratā, kad škietas pārlieku grūta.» Sī_ atziņa pauž možumu un apņēmību izturēt pat visgrūtākajos apstākļos.

Jautājumam par sava romāna filozofisko skanējumu pievērsies arī pats Robērs Merts. Sarunā ar «Ļiteraturnaja gazeta» korespondentu drīz pēc romāna iznāk­šanas viņš paskaidro: «Par autora optimismu vai pesi­mismu — ja jau mēs esam izlēmuši lietot šos katego­riskos jēdzienus — jāspriež pēc rakstnieka attieksmes pret cilvēkiem. Un šajā nozīmē «Cilvēcīgais dzīvnieks», tāpat kā «Malvilas pils», ja jums tā patīk, ir optimis­tiski darbi.» Bet tūlīt Robērs Merts arī piebilst: «Tikai ņemiet vērā, ka ir daudz lielāks pamats manu pēdējo romānu salīdzināt nevis ar «Cilvēcīgo dzīvnieku», bet i'gan ar romānu «Sala» …»

Šķiet, taisni šajā piebildē meklējama «Malvilas pils» izpratnes īstenā atslēga. Intriģējošo sižetu par angļu jūrnieku dumpi 18. gadsimtā un viņu robinsoniādi kopā ar iezemiešiem eksotiskajā Dienvidu jūras salā, kā jau tika minēts, Robērs Merls izmantojis tikai kā literāru paņēmienu, lai risinātu 20. gadsimta vidū aktuālo pro­blēmu par atsevišķa cilvēka attieksmi pret sava laik­meta vēsiurisko īstenību un parādītu viņa izaugsmi no pasīvi vērojoša un moralizējoša notikumu vērtētāja līdz aktīva cinitāja nostājai. Šāds netiešā atspoguļo­juma paņēmiens pasaules literatūrā izmantots jau labi pasen un visspilgtāko izpausmi guvis varbūt tieši angļu literatūrā, par kuru Robērs Merls ilgāku laiku lasījis lekcijas. Pie līdzīga veida literatūras darbiem, kā zi­nāms, pieder pat Daniela Defo pazīstamais stāstījums par neapdzīvotā salā nokļuvušo angļu jūrnieku, jo Robinsons Ķruzo taču vēlāk atgriežas savā salā brīvprā­tīgi, gribēdams tur ieviest kristīgo ticību un nodibināt saviem ideāliem atbilstošu sabiedrisko iekārtu. Tāpat otrs angļu literatūras klasiķis, Džonatans Svifts, ap šo pašu laiku savos «Gulivera ceļojumos» liliputu sa­las nosacīto vidi izmanto, lai asai kritikai pakļautu sava laikmeta iekārtas un sabiedrības nejēdzības. Seit inte­resanti atzīmēt, ka jau literārās darbības sākuma posmā Robērs Merls franciski pilnā apjomā pārtulkojis Džonatana Svifta slaveno darbu, un tā ietekme nepārpro­tami samanāma viņa daiļradē, varbūt vistiešāk romānā «Malvilas pils». Raksturīgi sakritības momenti šeit vē­rojami ne tikai ideālu ievirzē, bet kaut kādā mērā ari visā darba pamatstruktūrā, kur reālistiskās detaļās ska­tītais nav pašmērķis, bet gan līdzeklis domas iesaistījumam plašākos un dziļākos kopsakaros.

Pie Robēra Merla darba vienpusīga noplicinājuma, neapšaubāmi, novestu apgalvojums, ka kodolkatastrofa, pēc kuras Zemes virsū saglabājas tikai atsevišķas, sav­starpēji izolētas cilvēku grupiņas, nav nekas cits kā literārs paņēmiens, kas rakstniekam dod iespēju parā­dīt mums savdabīgu un pamācošu atomlaikmeta robinsoniādi. Taču tikpat vienpusīgs būtu uzskats, ka šis romāns sniedz zinātniski, politiski un psiholoģiski pre­cīzu kodolkatastrofas norises un tās seku atainojumu. Patiesībā Robēra Merla romāns ir ne tik daudz noti­kušas realitātes kā reālas iespējas attēlojums. No tu izriet arī romāna optimistiskais pamattonis, nrraugo­ties uz finālā ietvertajiem brīdinājumiem par briesmu atkārtošanās draudiem. Taču šis brīdinājums mūs vairs nenomāc ar absolūtu bezcerību. Nekas taču vel nav noticis, viss vēl mūsu rokās, pat cilvēces «būt vai ne­būt». Jo Robēra Merla romāns nesaraujamām saliem vieno tagadni ar nākotni, pat tad, kad viņš šo tugadni it kā pārsvītro. Tātad būtībā tas ir romāns par musdienu cilvēces ceļajūtīm, kas brīdinoši izgaismotas ar draudīgas nākotnes prožektora staru.

Ar kodīgu ironiju pret tagadni vēršas jau — ja tu varētu izteikties — nepārprotamais liliputizējums, kādu sava romāna sākumā Robērs Merls rāda mūsdienu pasaules pseidodemokrātiju un sikpolitikānismu. /<« civilizācijas bojāejas priekšvakarā, kad vienā cirtieni! draud pārtrūkt visas līdzšinējās vēstures tece jum.. Francijā prātus satrauc pašvaldību vēlēšanas ar .w kām dažādu politisku grupējumu ķildām un ķīviņiem Neviens tās neuztver kā sadursmi lielākā principu />cīņā, bet nododas mazsvarīgiem reformistiskiem plu niem.

Robēra Merla uztverē draudošo kodolkata strofu ievada mūsdienu kapitālistiskās pasaules, his veidotu struktūru un vērtību sistēmu bankrots, par kuru atbil­dīga tā politiskā sistēma, kas ne tikai kā nespēj un ne­grib civilizācijai radušos draudus novērst, bet egoistis­kas šaursirdības neprātā tos vēl uzkurina. Tāpēc ari Robēra Merla romāna idejiskā ass, pat attēlojot noti­kumus, kas risinās jau pēc kodolkataslrofas, centrēta šodien pastāvošās īstenības kritikā.

Vispirms tas sakāms par diametrāli pretējiem divu sabiedrisko iekārtu pamatprincipiem, pēc kuriem pie dzīvības palikušās cilvēku grupas mēģina atjaunot dzīvi. Vienu no tiem iemieso Malvilas pils komūnas va­dītājs Emanuēls Kants, otro — avantūrista Filbēra oligarhiskā diktatūra. Kā Emanuēls Kants, tā Filbērs ir veidojušies mūsdienu sabiedrībā un savā rīcībā dibi­nās uz agrākajos vēstures posmos jau izkoptām meto­dēm. Kad kodolkatastrofas rezultātā cilvēki atmesti at­pakaļ pavisam primitīvā sociālās attīstības pakāpē, ra­žošanas spēku līmenis un to tālākas izkoptības iespējas ir apmēram vienādas kā Emanuēla vadītajā Malvilas komūnā, tā arī Larokā, kur pie dzīvības palikušajiem cilvēkiem uzkundzējies Filbērs. Tātad par kādu sociālu determinismu šeit runa nevarētu būt. Izdzīvot nelie­tajām cilvēku grupām gan iespējams, tikai turoties kopā, un tas tad nu ari noved pie pirmatnējā komu­nisma, jo saglabājušās materiālo vērtību paliekas par kopīpašumu kļūst ne tikai demokrātiskajā Malvilas pilī, bet arī autarkiskajā Larokā. Taču šo vecās sabiedrības deliktu un reizē jaunās sabiedrības iedīgļu politiskās formas nav tieši atvedināmas no materiālajiem sadzī­ves apstākļiem. Larokā kopīpašuma princips realizējas tādā veidā, ka patiesībā sabiedrības locekļi tiek aplau­pīti un viņiem piederošās vērtības nonāk uzkundzēju­šos varmāku nekontrolētā rīcībā. Turpretim Malvilā nodibinājusies demokrātiskā kārtība, kur visu izšķir pats darba kolektīvs, iezīmē jaunas attīstības aizsāku­mus. Ja Larokā drīz vien sākas kurnēšana un tikai ar varas līdzekļiem apspiežama neapmierinātība, kas kļūst par nepārvaramu kavēkli vēl gluži kuslo jaunas sabied­rības aizsākumu nostiprināšanai, tad Malvilas pils vie­notajā demokrātiskajā komūnā ar brīvi izvēlētām pār­valdes formām izraisās katra atsevišķa vienpatņa ierosme, kas kļūst par drošāko kilu turpmākajam dzī­ves atjaunošanas procesam. Konfliktā starp Laroku un Malvilu, kas vispirmā kārtā ir šo divu pretējo principu sadursme, protams, nevar neuzvarēt Malvila. Novirze no efektīvas demokrātijas pēc Emanuēla Konta nāves uz īsu laiku gan apdraud arī Malvilas ļaužu vienotību un līdz ar to turpmākās nākotnes izredzes, taču jaun­attīstības virziens iezīmējies jau pietiekami skaidri, lai šīm briesmām darītu galu.

Ap šo divu pretējo principu sadursmi, kas Robēra Merla romānā kļuvusi par centrālo sižetisko serdi noti­kumu risinājumam pēc atomkatastrofas, saistās daudzu mūsdienu it kā stingri iedibinātu vērtību kritisks izsvērums. Jau centrālie romāna tēli ar savu dabiskumu un vienkāršību izskan kā protests pret modernās pa­saules samākslotību. Tikai šādā nozīmē izprotams ari Emanuēla Konta atzinums, ka pēc kodolkatastrofas cil­vēki atkrituši zemākā attīstības pakāpē vienīgi tādā ziņā, ka iznicināta tehnika un zinātne, līdz ar ko viņu eksistence kļuvusi nedrošāka, vieglāk ievainojama, bet tas nenozīmē, ka cilvēks kļuvis nelaimīgāks, drīzāk gan otrādi. Apgalvojums, ka kopš N dienas mīlestība pret dzīvi kļuvusi kvēlāka, prieks dziļāks, nepavisam neno­zīmē primitīvo apstākļu sacildinājumu — tas ir bargs spriedums tā laikmeta īstenībai, kas novedusi līdz kodolkatastrofai.

Ar līdzīgu mūsdienu pasaules īstenības nosodījumu tāpat sastopamies arī visur tur, kur Robērs Merls liek saviem varoņiem risināt jautājumu par ģimenes formu pārmaiņu pēc N dienas. Atsacīšanās no monogāmijas un pievēršanās grupu laulībām nepavisam nav tiešas atomkatastrofas sekas, kad sieviešu palicis daudz ma­zāk nekā vīriešu, nedz arī atkritiens uz zemākas attīs­tības pakāpes, bet protests pret agrākās pasaules lie­kulībuMorālās divkosības atmaskojums šeit skaidri saskatāms kaut vai tajā ziņā, ka jauno ģimenes formu izvirzē Malvilas pils iemītniekiem pietrūkst īstas kon­sekvences. Ja jau sievietei tiek dota pilna izvēles brī­vība un viņas stāšanās sakaros ar vairākiem vīriešiem nav ne juridisks, ne morāls pienākums, jārēķinās ar iespēju, ka viņa no grupas izvēlas tikai vienu vīrieti, un tādā gadījumā monogāmija būtu atcelta tikai for­māli, bet ne pēc būtības. Regulārā partneru maiņa, pie kuras pieturas Mjeta, tad jau būtu nevis kāda jauna norma, bet gan vienkārši novirze no vecās, kas izskaid­rojama ar zināmām īpatnībām meitenes fiziskajā un psihiskajā struktūrā. Turklāt arī pats Emanuēls, ku­ram ir svešs jebkurš puritānisms, šāda veida attiecības nepavisam neuzskata par ideālām, jo sirdi viņš sagla­bājis ilgas pēc lielas mīlas un kaut kādu tās surogātu atradis dīvainajās attiecībās ar Evelīnu.

Varbūt vistiešāk «Malvilas pils» izaugsmi no aktuālās tagadnības un tās orientāciju uz šodienas problēmu ri­sinājumu pierāda izcilā vērība, kāda romānā veltīta reliģijas jautājumam. Tā tieši saistīta pat ne jau tikdaudz ar mūsdienu pasaules īpatnībām globālā mē­rogā, cik ar specifisku šā jautājuma nozīmīgumu Fran­cijā un citās katolicisma zemēs, kur progresa spēku pa­reizai nostājai pret plašās tautas masās iesakņotajām tradīcijām ir būtiska nozīme. Emanuēls Ķonts savu at­tieksmi pret reliģiju izvērtē kā taktikas jautājumu fun­damentālākā demokrātijas un tirānijas principu sadur­smē. Pats viņš pret ortodoksālajām reliģijas formām ir vienaldzīgs, ja ne atklāti naidīgs, piemēram, praktiski svarīgajā grēksūdzes jautājumā. Svešs un nepatīkams viņam gan ir arī Meisonjē un Tomā antireliģiskais dog­matisms, kas dotajos apstākļos kļūst pat bīstams, jo kavē Filbēra izolāciju un sakāvi. Bez ticības nākotnei cilvēkam patiesi grūti dzīvot. Ja vien tā nekļūst par ti« čību pārdabiskiem spēkiem.

Robēra Merla romāns «Malvilas pils» ir tik savdabīga, reizē rosinoša literāra un sabiedriski aktuāla pa­rādība, ka aplam tajā būtu meklēt nevainojamu pilnveidību visās apdares šķautnēs. Ir zināma patiesība, ka atsevišķas parādības vai cilvēka vājās puses nav nekas cits kā spēcīgo pušu pārspīlējums. To pašu varētu sa­cīt arī par Robēra Merla romānu. Racionāli loģiskais domas izvērpums tajā skaidrs, bet ne visur panākts vajadzīgais plastiskums un detalizētākā tēlainības iz­kopē. Tā, piemēram, bez pārliecinošāka izstrādājumā palikusi Emanuēla un Evelīnas attieksmju līnija. Pa­stiepti, virspusēja pārstāstījuma līmenī tapai pa­sniegta Emanuēla triumfa un Filbēra bojāejas aina La­rokas kapelā, turpretim romāna fināls aprauts pārak strupi. Acīmredzot tam ir vairāki iemesli. «Malvilas pils» rakstīta kā avīžu romāns, ko turpinājumos sniedza Francijas Komunistiskās partijas centrālorgāns. Tāpat bez ietekmes uz darba kopskanējumu nevarēja palikt vietumis pārlieku klajā publicistiskā ievirze, kā arī darbības saškēlums atšķirīgās šodienīguma un nāka­mības plāksnēs, bez stingrākas organiskas vienotības. Taču ar visu to varam būt droši, ka lasītāju vidū jau­nais Robēra Merla romāns iemantos tādu pašu popula­ritāti kā viņa jau agrāk latviski tulkotie darbi.

Voldemārs Meļinovskis

Robērs Merls MALVILAS PILS

Redaktore Z, Kļc'jlņa. Mākslinieks A. Galeviuss. Mākslinieciskais redaktors G. Krutojs. Tehniskā redaktore A. Pelikša. Korektore L. Brahmane. HB Ns 856

Nodota salikšanai 27.04.81. Parakstīta iespiešanai 06.07.81. Formāts 70X106/32. Tipogr. papīrs Nr. 3. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 22,50 fiz. iespiedi.; 31,50 uzsk. iespiedi.; 34,48 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pašūt. Nr. 974-D. Maksā -3-T7 _.5&~trr Izdevniecība «Zinātne», 226018 Rīgā, Turgeņeva ielā 19. iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un gra matu tirdzniecības lietu komitejas tipogra» fijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.