ALEKSANDRS SAĻIMOVS UN VIŅA GRĀMATAS

Vēstulē lasītājam — skolniekam no Altaja (vēstule tika publicēta avīzē «Hleborob Altaja») — Aleksandrs Saļimovs par sevi pastāsta: «Esmu ģeologs, strādājis daudzās mūsu zemes malās — Vidusāzijā, Pamira, Kaukāzā, Ziemeļos, Un rakstu ne tikai zinātniski fantastiskus stāstus, bet arī stāstus par ģeologiem, par viņu darbu.»

Stāstu krājumu par patiesiem notikumiem — «Kalnu kompass» — 1960. gadā laida klajā izdevniecība «Detskaja literatūra». Jau dažus gadus pirms tam bija iznākusi Aleksandra Saļimova pirmā grāmata — «Zemes pulss». Tā bija zinātniskā daiļliteratūra — apraksti par zemestrīcēm. Pēc tam sekoja «Dārdu aizas noslēpums», «Kad klusē ekrāni», «Maksa par nemirstību», «Dinozauru mednieki», «Tuskaroras noslēpums», «Savādā pasaule». Sājos krājumos sakopotie stāsti ir publicēti laikrakstos, žurnālos, Ļeņingradas rakstnieku — fantastu izlasēs, ārzemju antoloģijās, tulkoti PSRS tautu valodas.[1]

Aleksandrs Šaļimovs ir docents Ļeņingradas Kalnu institūtā. Divdesmit triju gadu vecumā viņi beidza šo mācību iestādi, kas ir viena no pirmajām augstskolām Krievijā, un nu jau sen pats māca ģeoloģiju. Ziemā — auditorijās, bet vasarā brīvā dabā — pēc savām mācību grāmatām un jau studenta gados paša izstrādātiem maršrutiem.

Zinātnes par Zemi acīmredzot uz kaut kāda neredzama horizonta saskaras ar rakstnieka daiļradi. Vairāk nekā divi simti gadu ilgajā Kalnu institūta vēsturē var saskaitīt ne vienu vien talantigu literātu paaudzi. Puškina laikā tās audzēkņi bija Aleksandrs Bestuževs-Marlin- skis un Nikolajs Jazikovs. Institūtā izveidojās modernu dzejnieku grupa: Ļevs Kiklins, Oļegs Tarutins, Vladimirs Britanišskis, Leonīds Agejevs un citi. Šeit savas gaitas uzsāka izcilais padomju paleontologs un rakstnieks fantasts Ivans Jefremovs un akadēmiķis Vladimirs Obručevs.

Vladimira Obručeva romāni «Plutonija» un «Saņņikova zeme», tāpat kā Žila Verna un Artura Konana Doila fantastiskā literatūra, jau kopš skolas gadiem noteica Aleksandra Šaļimova aicinājumu. Pēdējā kursā, īsi pirms Lielā Tēvijas kara, viņš izdarīja savu pirmo at-

klājumu — atrada Dienvidkazahijā dzelzsrūdu. Publicēja ari pirmo zinātnisko rakstu.

«lajos interesantajos un grūtajos gados,» atceras Aleksandrs Saļi- movs,» «jaunatne agri nobrieda. Manas paaudzes ģeologi jau mācību prakses laikā uzsāka lielu darbu. Mēs labi apzinājāmies, kādas aizsardzības potences ii mūsu atradumiem. Rietumeiropā jau karoja. Drīz vien ari mums bija jāvelk mugurā šineļi. Iesākto disertāciju atliku lidz labākiem laikiem …»

Dienēdams armijā, Aleksandrs Saļimovs, tiesa gan, nebūt nešķīrās no zinātnes par kalniem. Rakstnieka arhīvā tika atrasts nodzeltējis žurnāls, kurā bija ģeologa — vecākā leitnanta Saļimova — raksts «Zemes magnētisms un magnētadata.»

Bet rakstu «Ģeoloģija un tās uzdevumi Otrā pasaules kara pieredzes gaismā» solīdā militārā mēnešrakstā publicēja jau inženieris apakšpulkvedis Saļimovs. Tāpat kā šie neaizmirstamie izgriezumi, lūpigi tiek glabāti ari militārie apbalvojumi.

Aleksandrs Saļimovs dienēja Polijā. Viņš iemācījās runāt poliski tikpat labi kā savā dzimtajā valodā. Sava prieka pēc tulkoja Juliānā Tuvima dzejoļus. Bija viens no galvenajiem kara ģeodēzijas un topo- giāfijas mācību grāmatas autoriem. Kad tika nodibināta nacionālā zinātņu akadēmija, piedalījās pirmajā poļu zinātnieku kongresā. Jau bija sācis aprast ar domu, ka viņa liktenis ir izlemts, tomēr pēkšņi kādā jaukā dienā iesniedza raportu par demobiiizēšanos …

Tas bija 1954. gadā. Valsts dziedēja brūces. Ja ir jau gandrīz četrdesmit gadu, nav tik viegli otru reizi mainīt dzīves ritumu. Viss bija jāsāk no jauna — ar vairāk nekā pieticīgo asistenta algu, ai lekcijām, kuras apmeklēja kopā ar saviem studentiem, cenzdamies nelikties redzam pazīstamo profesoru neizpratni. Ne mazums ūdeņu bija aiztecējis pa šiem divpadsmit dienesta gadiem. Grūtā brīdi neviļus nāca prātā saniknotā ģenerāļa pēdējās ardievas: «Apakšpulkvedi, tu vēl to nožēlosi!»

Par laimi, nožēlot nebija laika. Pedagoga profesija paņem viņu visu. Turklāt viņš vēl ir ari ģeologs pētnieks. Vasaru — laukā, ziemu — laboratorijā. Un visos gadalaikos uz rakstāmgalda pa rokai kārtējais literārais manuskripts. Pie šī galda mazajā kabinetā (pavisam nesen ši istabiņa bija viss Saļimovu dzīvoklis), kurā līdz pašiem griestiem rūpīgi sakārtotas grāmatas, mazliet vairāk nekā divdesmit gados uzrakstītas vairāk nekā divdesmit paša grāmatas. Par neparastiem piedzīvojumiem uz zemes, zem ūdens, vulkānu dzīlēs, kosmosā. Par cilvēku komunisma pasaulē un par cilvēku «pilnveidota» kapitālisma pasaulē. Par ģeologu, polārpētnieku, dinozauru mednieku, kosmonautu dzīvi. Bez tam vairāk nekā simt zinātnisku darbu: par zemes garozas uzbūvi, par kalnu iežiem, par zemes dziļu noslēpumaino pasauli…

Aleksandrs Saļimovs ir viens no «Vispārīgā ģeoloģijas kursa» autoriem. Viņš sarakstījis strukturālās ģeoloģijas mācību grāmatu, kas tika izdota Kubā (ari tur Aleksandrs Saļimovs strādājis par pasniedzēju). Viņa spalvai pieder pirmā monogrāfija Padomju Savienībā par An- tarktīdas ģeoloģiskās izpētes vēsturi. Rakstnieks kapitāli gatavojās ekspedīcijai un vēl līdz šim brīdim nožēlo, ka tā neizdevās. «Aiz bēdām» uzrakstīja zinātniski fantastisku stāstu «Baltā kontinenta rēgi».

«Elektriskie» pērtiķi! Zinātnisks pieņēmums vai poētisks simbols?

«Gan viens, gan otrs Gorkijs ļoti pareizi nosaucis tautas pasakas brīnumu par hipotēzes prototipu. Pamira man iznāca tuvu saskarties ar leģendu par sniega sātanu. Stāsta, ka noslēpumainā būtne atgādi

not cilvēku. Mītot augstu kalnos sniega joslā nepieejamās alās. No tām iznākot tikai naktīs, un neviens nezina, kā viņi dzīvo. Laika-a tāpēc viņus tik ārkārtīgi reti gadās redzēt. Bet varbūt arī tāpēc, ka viņiem ir zināms mums nepazīstams maskēšanās veids. Dabai bija jā- apvelta savs pabērns ar kādu cilvēkam nepiemītošu pielāgošanās pa- zimi. Lai spētu izdzīvot neiespējamos apstākļos.

Laikam ne velti dažas leģendas, kuras gadās dzirdēt visās pasaules malās, piedēvē «sniega cilvēkam» tādas īpašības, kas atgādina manus «elektriskos» pērtiķus? Kas attiecas uz «sātaniem», varu teikt, ka neko neesmu izgudrojis. Kādā savā stāstā esmu sātanu sacelto traci ģeologu grupā aprakstījis tieši tā, kā dzirdēju no cietušajiem. Tomēr grāmatas redaktoru gan man neizdevās pārliecināt Biju spiests pārveidot stāsta beigas — izskaidrot piedzīvotās nakts šausmas ar indīgiem ziedu iztvai- kojumiem … Manuprāt, neiznāca vairs tik ticami..»

Liktenis piešķīris Aleksandram Saļimovam iespēju daudz ceļot. Viņš bijis Vidusāzijā, Pamirā, Kaukāzā, Kolas pussalā, Karpatos un Al- tajā, izstaigājis Krimas kalnus. īpaši braucis uz Kamčatkas vulkāniem, uz Kuriļu salām.

Padomju ģeologi, saka Aleksandrs Saļimovs, atklājuši vulkānu izvirdumu produktos milzum daudz «ķieģelīšu», no kuriem kādreiz uz Zemes varējusi rasties dzīvība. Varbūt vulkānu darbībā iespējams atrast atslēgu, lai atklātu vislielākos dabas noslēpumus arī uz citām planētām? Zinātniska interese par vulkanoloģiju un ar to saistīto jūras ģeoloģiju radījusi teorētisku darbu un fantastisku sacerējumu ciklu..

Ar rakstnieku delegācijām Aleksandrs Šaļimovs apmeklējis Japānu, Savienotās Valstis, Angliju un no jauna vairākas reizes Poliju. Tūrisma braucienos uz Indiju un Ceilonu, Meksiku un Alžīriju, Tunisiju un Maroku rakstnieku vadīja cita veida interese — interese par vissenāko kultūru noslēpumaino sasaukšanos, par zudušo pasauļu iespējamo saistību ar planētas ģeoloģisko vēsturi.

Aleksandra Saļimova stāsts «Pēdējā atlanta atgriešanās» ir vēl viena zinātniski fantastiska versija leģendai^ kuru pastāstījis senatnes dižais domātājs Platons. Pēc šīs leģendas, Āfrikas piekrastes rietumu puses salas varētu būt pirms divpadsmit gadu tūkstošiem nogrimuša kontinenta paliekas. Mūsdienu ģeoloģijai ir pamats izteikt šādu minējumu.

Atzīmējot Aleksandra Saļimova 'ceļojumu maršrutus, vajadzētu krietni vien izraibināt ģeogrāfijas kartes. Taču vēl vairāk viņš ceļojis tomēr iztēlē — tāpat kā Zils Vems — ar spalvu rokā. Rakstnieka dinozauru mednieki (tā nosaukts kāds stāsts un viena no Alfeksandra Saļimova — fantastisko darbu autora — grāmatām) nokļuvuši Ekvatoriālās Āfrikas džungļos, kur saglabājušies tautas teiku relikta «pūķi». Stāsta «Klusā okeāna krāteris» darbība noris uz vulkāniskas salas. Bet stāstā «Tuskaroras noslēpums» darbības attīstība aptver gandrīz vai visu zemeslodi. Citos sacerējumos — «Arzahela krātera gūsteknis», «Kad klusē ekrāni», «Dīvainā pasaule» — varoņi ceļo gan pa kosmosu, gan uz tālām planētām. Stāstos «Es, Ksanta, Buks un Foma» (sākumā šī darba virsraksts bija «Tikšanās vecajā energocentrālē»), «Bēglis», «Savādais viesis» un «Planētas atkritumu aizvācēji» galvenie varoņi ir komunisma pasaules pilsoņi.

Viena no svarīgākajām Aleksandra Saļimova tēmām ir — ceļojums nākotnē,

«Manai profesijai tas ir dabiski,» rakstnieks paskaidro, «Vai atceraties Jefremova «Vēju ceļu»? Šajā grāmatā, kas stāsta par ekspedīciju uz Gobi tuksnesi pēc izmirušu zvlņnešu atliekām, ir interesanti prātojumi par ģeoloģijas, paleontoloģijas un astronomijas līdzību. Pēc Jefremova domām, mācība par Zemi un Visumu atklāj neaptveramas laika un izplatījuma perspektīvas, veido gigantisku mūsu pasaules pagātnes ainu, tajā pašā laikā saasinot priekšstatu par nākotnes iespējām.

Man gribas vēl piebilst: ģeoloģija ir romantiska zinātnes nozare. Tajā ir daudz vairāk neatklātā kā atklātā. Dedzīga vēlēšanās izzināt ir spēcīgs fantāzijas ierosinātājs. Zils Vems, Arturs Konans Doils un Vladimirs Afanasjevičs Obručevs aizrāva mani ar Visuma izpētes romantiku. ŠI romantika ir radnieciska mūsu pasaules uzskatam, kas ari no pagātnes vērsts nākotnē. Mana aizraušanās ar ģeoloģijas zinātni sākās no fantastikas un atkal nonāca pie tās. Kā spirāles vītne…»

Jā, nevar novilkt stingru robežu starp rakstnieku — cilvēku pētnieku un zinātnieku — dabas pētnieku. Miljardiem pavedienu saista cilvēku ar visu pasauli, ikviens no mums ir mikrokosmoss — neaptverams kā Visums. Cilvēks un apkārtējā pasaule — tie ir nedalāmi viengabalainas, zinātniskas un mākslinieciskas izzināšanas poli. Kādreiz zinātniski fantastisko literatūru interesēja galvenokārt ārējā pasaule. Zils Verns bija zinātnes un tehnikas progresa dziesminieks. Tagad viņa pēcteči ielūkojas cilvēka radītās tehnikas sfēras divdabīgajā sejā. Tās vēlamajās un nevēlamajās veltēs. Mums jāiemācās saprātīgi pārvaldīt otro dabu. Mūsu paaudzei jāatstāj pēctečiem tīras debesis un neapdraudēta zeme. Par to vēsta Aleksandra Šaļimova pēdējais stāsts «Planētas atkritumu aizvācēji».

Taču pašreizējā ciņa par dzīves telpu ir tikai daļa no uzdevuma. Galvenais mūsdienu zinātniskajā fantastikā ir cilvēki. Viņiem reizi par visām reizēm jānostiprina sava saprāta neizmērojamo iespēju cilvēciskās robežas.

Tieši par to stāsta šī grāmata, kuru jūs izlasījāt. Tajā ievietotos stāstus izgaismo zinātnes un tehnikas iespējamo panākumu morālās vērtības. Rakstnieks brīdina no visai cilvēcei draudošajām kapitālisma briesmām. v

Fantastiskā brīdinājuma žanram lielu nozīmi piešķīra Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Viņš ieteica kādam literātam uzrakstīt strādniekiem romānu par to, kā kapitālisma plēsoņas aplaupījuši zemi, izmantodami visu naftu, visu dzelzi, kokus, visas ogles, un atzina, ka tā būtu ļoti vērtīga grāmata.

Aleksandra Šaļimova stāsti ir par gluži reālām briesmām aplaupīt cilvēka smadzenes un dvēseli. Jau šodien ir iespējamas elektronu iekārtas, kas varētu ierakstīt un atveidot mūsu atmiņas tēlus. Māksliniekam, ārstam un zinātniekam tās kalpotu par logu uz garīgās pasaules bezgalīgo noslēpumu. Bet pa tādu logu kaut kādas Centrālās izlūkošanas pārvaldes «speciālisti» izdarītu garīgu «kratīšanu», manipulētu ar cilvēka apziņu. To viņi jau ir gribējuši panākt savos noziedzīgajos eksperimentos ar cilvēkiem, izmantojot ķīmiskus preparātus. Šķiet, ka sabiedrība, kas dižojas ar cilvēka tiesībām, labprāt atzītu par likumīgu visrafinētāko vardarbību pret domas un jūtu neaizskaramību, pret gribas brīvību.

Stāstā «Mantinieki» autors attēlojis, kā ar elektronu mašīnu uz «likumīga» pamata grib iegūt ļoti veca zinātnieka spēcīgo intelektu, lai sadalītu to starp privileģētās šķiras infantilajiem. Tomēr akadēmi-

ķirn ftumoro izdevies nobloķēt savas smadzenč-s un nodot savas spējas un zināšanas sev cienīgiem skolniekiem.

Rakstnieks tic «domājošas» tehnikas iespējām. Bet viņš ir pārliecināts, ka cilvēks uz visiem laikiem būs par to augstāka instance. Cilvēki, neradiet sev elkusl Pat nemanīsiet, kā savu dzīvo saprātu būsiet nomainījuši pret elektronisku maldīšanos. Stāsts «Neveiksmīgais eksperiments» ir sarkastisks. Mašīna kļūst par neapstrīdamu orākulu, bet ne jau tāpēc, ka tajā izdevies pārnest talantīga zinātnieka personību, Elku pielūdz arī pēc tam, kad mašīnā slepus «iemitinājies» godkārīgs intrigants. Neviens nevēlas pamanīt šo maiņu, jo eksperiments izmaksājis milzum daudz naudas …

Aleksandra Saļimova kibernētiskie stāsti no jauna Izvirza problēmu par mākslīgo intelektu. Saprāts — tā nav tikai caurmēra vispārējā loģika. Paši to nemanot, mēs domājam gan kopā ar visiem, gan katrs par sevi — katrs īpaši. Domāt — tas nozīmē sakausēt miljoniem paaudžu izstrādāto tipveida spriedumu par lietām un parādībām ar savu subjektīvo pieredzi un spriedumu, savu individuālo pasauli. Acīmredzot nav nejauša tāda dzīvā saprāta divdabība: tā atbilst pašas pasaules divējādībai — dabas likumu vispārīgumam un katras to atsevišķas izpausmes konkrētībai. Vai mašīna var atkārtot visu to, ko mēs paši tikai sākam izprast un kas ir tik neiedomājami komplicēts?

Domu par katra cilvēka «es» vērtību Aleksandrs Šaļimovs pavisam citādi attīsta stāstā «Pievienošana vairākumam». Tajā tiek parādīta kapitālistiskās sistēmas iespējamā netālā nākotne. Slepenā mafijas impērija iekļuvusi visās sabiedrības un valsts porās. Neredzams un loti varens spēks piespriež «labprātīgu» nāvessodu katram, kurš uzdrošinājies pacelties pāri vidējam līmenim. Organizēta noziedzība Rietumos jau šodien liecina par to, ka tur valda nevis likums, bet patvaļa.

Ne jau tas vien stāstā atbilst patiesībai. Ne velti fašisms plānveidīgi «pievienoja vairākumam» visprogresīvāko inteliģenci, it īpaši komunistus. Noziedzīga sistēma taču tikai tad jūtas droša, ja redz apkārt bezveida pūli, nevis tautu, kas lepna ar saviem vadoņiem, domātājiem, dzejniekiem. Arī pati sistēma nebūt neizbīda priekšgalā spēcīgāko vai viltīgāko, bet gan tādu (to konstatējuši socioloģiskie pētījumi), kas pēc saviem «vidējiem rādītājiem» vislabāk atbilst šādas sistēmas pamatiem, tās spēles noteikumiem. Izcila viduvējība ir labi ierīkotas apspiešanas mašīnas zīmīgs simbols.

Manuprāt, Aleksandra Saļimova fantastisko brīdinājuma stāstu prognoze ir pareiza ne tikai attiecībā uz mūsdienu Rietumu kapitālismu. Prognoze ir patiesa arī tāpēc, ka apliecina pretošanās neizbēga- mību un nepakļauto apvienošanos, ko autors uzsvēris stāsta noslēguma epizodē.

Nākotni neizšķir fatāla notikumu gaita. Katrā tagadnes mirklī savijas dažādas, brīžiem cita citu, noliedzošas nākotnes iespējamības. Mūsu dienās, XX gadsimta otrajā pusē, tāpēc ir ārkārtīgi liela katra personiskā atbildība par vēlamās iespējamības pastāvīgu apzinātu izvēli, atbildība par labākas nākotnes apliecinājumu. Sai atbildībai varbūt ir pati svarīgākā nozīme, audzinot sevī visiem kopējo ideālu un mērķu skaidru individuālu apzināšanos.

Atbildība par savu tuvāko taču veido personību un mūžu mūžos būs Cilvēka visaugstākā mēraukla. Stāstā «Es, Ksanta, Buks un Foma» grūtā brīdī Filips atceras aizgājušo dienu izcilā cilvēka teicienu: «Mēs būsim laimīgi vienīgi tad, kad apzināsimies savu kaut vai vispieticīgāko nozīmi.» Pie tādas patiesības nav viegli nonākt Albīnam stāstā

«Bēglis» (grāmatā «Dārdu aizas noslēpums»)'. Viņš mēģina aixiet no šis pasaules problēmām ar laika mašīnu. Arī stāstā «Savādais viesis» rakstnieks savdabīgi paudis domu, ka cilvēks ir atbildīgs par visu, kas notiek apkārtējā pasaulē. Stāsts ir par jocīgu atgadījumu, kā no nākotnes atmaldījies inteliģents kaķis Sokrāts un kā zēna Ksana ģimene pāri «laika kalniem» traucas to glābt.

Aleksandram Saļimovam patīk lasīt šo moderno pasaku literārajos vakaros. Rakstnieks lasa labi, talantīgi kā apdāvināts pedagogs. Interesanti vērot, ar kādu aizrautību visu vecumu lasītāji uztver itin gudrā kaķa komiski nopietnos prātojumus… Aleksandra Šaļimova cilvēciskotie dzīvnieki ir metaforiski tēli. Stāstā «Es, Ksanta, Buks un Foma» cilvēka draudzība ar dzīvniekiem un robotiem simbolizē to harmoniju, kāda jāsasniedz mums — saprātīgām būtnēm — attiecībā uz dabu un tehnikas sfērām ideālā komunisma pasaulē.

Šajā grāmatā ievietotie stāsti uzrakstīti dažādā toņkāitā un attiecas uz visiem mūsdienu fantastiskās literatūras virzieniem. «Izteikta» zinātniskā fantastika dabiski mijas ar pasāku fantāziju, tehnoloģiskā izvēršas prātu sadursmē ar gribasspēkiem. Morālo konfliktu dramatisms ietonēts ar vieglu humoru, šķelmīgu zobgalību, sarkasmu. Laimīgs tas rakstnieks, kurš spēj smalkjūtīgi pazoboties, šķiet, tas prasa tādu pašu talantu kā mēra izjūta vārda mākslā. Manuprāt, lasītājs pratis novērtēt Aleksandra Šaļimova prozas izteiksmīgo vienkāršību un māksliniecisko pilnskanību. Kaut kādā ziņā rakstnieka daiļrade ir tuva šī žanra klasiķu grāmatām (ne velti viņi bija ievirzījuši Aleksandra Šaļimova likteni). Kaut kādā ziņā autora poētiskā valoda atspoguļojusi personisko — zinātnieka, pasniedzēja, lieliskā stāstnieka pieredzi.

Aleksandram Šaļimovam literārā daiļrade nekad nav bijusi izsmalcinātas iztēles auglis. Būdams cilvēks ar vērīgu prātu, vispusīgi izglītots, viņš nonācis pie fantastiskās daiļliteratūras jau kā nopietns dzīves pētnieks. Saļimovs prot lieliski veidot spraigu sižetu, kas balstās ne tikai uz negaidītiem darbības pavērsieniem. Viņa stāstos ir interesanti varoņu likteņi, viņu rīcības iekšējie motīvi. Šis grāmatas autora daiļrade saista ar tēmas oriģinalitāti un nozīmību.

Taču pats galvenais, manuprāt, Aleksandra Salimova talantā ir ta3, ka viņa saturīgā daiļrade ir daudzšķautņaina — tā ir rakstnieka vispusīgās personības iezīme. Viņš ir mākslinieks un zinātnieks, pedagogs un žurnālists, nākotnes dziesminieks un mūsu dienu sadzīves žanra rakstnieks, fantasts un ceļotājs. Visdažādākās intereses, kopumā ņemot, izveidojušās par vienotu dzīves mērķi. Visgrūtākais, bet arī vislaimīgākais Aleksandra Šaļimova liktenī, pēc mana ieskata, ir tas, ka viņa rakstnieka biogrāfija savijusies ar zinātni, kā sakļāvušies saņemtu roku pirksti. Varbūt te slēpjas amatu «savienošanas» noslēpums, kas ilgst nu jau ceturtdaļgadsimtu?

Rakstnieka dzīve ir kā pāri plūstoša upe. Tajā ir ne tikai stāsti un garie stāsti, bet ari apraksti un populāri zinātniski raksti avīzēs un žurnālos dažādās valsts malās un aiz robežām; tajā ir literāras un publicistiskas uzstāšanās, tajā ir gan žurnālista, gan vēlreiz rakstnieka darbs radio un televīzijā: savu sacerējumu inscenējumi, īpaši sarakstītas raidlugas… Nebeidzamas tikšanās un sarakste ar lasītājiem: ļeņin- gradiešiem, altajiešiem, Krimas un Tālo Austrumu iedzīvotājiem. Literārās diskusijas, semināri, sanāksmes. Sabiedriskais darbs Ļeņingradas Rakstnieku namā. Tur, uz Voinova ielu, Aleksandrs Saļimovs brauc no pilsētas otras malas. No lekcijām, eksāmeniem, no savām katedrai rūpēm. Aizvien iznesīgs, labvēlīgas intereses piesātināts, ar humora

dzirksti acis. Nejuzdams darbdienas smagumu. Vai varbūt tas tikai tā šķiet mums — viņa biedriem zinātniskās fantastikas sekcijā? Vai ari tā tas ir vienmēr, kad tik daudzi aicinājumi no visdažādākajām pusēm padara augligu radošās dzīves kopīgo mērķi?

Tās jau ir vispārcilvēciskas spējas — īstenot savu daudzpusību. Garīgo spēju harmonija vairs nav ārkārtēja likteņa privilēģija. Bet tās it bezgala tikumiskas spējas — neatlaidīgs ikdienas darbs, brīžiem pat uz cilvēka spēku robežas. Toties viņa dzīvi apstaro ne ar ko nesalīdzināmas laimes zvaigznes,

A. BIitikovs

Загрузка...