Logs uz bezgalību

LOGS UZ BEZGALĪBU

— Profesor, kā jums izdevās uzņemt šo filmu? Daudzi kadri šķiet tik dabiski.. Tādu ilūziju rada kaut vai tā baismīgā aina, kad nakts briesmonis aprij mazo mežoni…

Profesors Satajana nolieca galvu un pieklājīgi pasmaidīja.

— Valona kungs, jūsu jautājums skanēja kā glaimojošs kompliments. Tomēr esmu spiests mazliet precizēt. Tas viss patiešām ir dabiski, kā jums labpatikās izteikties. Nav nekādu.. ē.. ē … triku. Viss tieši tā bija.

— Bet tas taču nav iespējams!

— Piedodiet! Centīšos jūs pārliecināt, ka ir iespējams. Neslēpšu arī to, ka ceru uz jūsu palīdzību.

— Ko jūs vēlētos? Reklamēt filmu?

Satajana nevērīgi atmeta ar mazo, tuklo roku.

— Ai nē, pagaidām nedomāju darīt to zināmu atklātībai …

— Velti! Filmai varētu būt pārsteidzoši panākumi. Tā atnestu slavu un naudu.

— Pateicos. Taču runa būs nar ko citu. Pavisam par ko citu. Man ir nepieciešams izdarīt aparatūrā dažus kon

struktīvus labojumus. Es runāju par videomagnētisko ierakstu aparatūru. Nepieciešams sasniegt ļoti lielu ātrumu …

— Tā nav problēma.

— Man tā diemžēl ir problēma. Ierakstiem nepieciešams ārkārtīgi liels ātrums.

— Piemēram?

— Simtiem tūkstošu kadru sekundē.

— Simtiem tūkstošu?

— Vēl labāk būtu — miljoniem, pat simtiem miljonu.

— Oho, profesor, tas ir fantastiski!

— Daudzi inženieri uzskata, ka tāds ātrums ir fantastisks. Pagaidām uzskata … Taču vienā no jūsu televīzijas studijām, Valona kungs, ir lielisks konstruktoru birojs, un, pēc manām domām, piemēram, inženieris Žaks Estergoms …

— Vai jūs viņu pazīstat?

— Esmu dzirdējis … par viņa darbiem.

Fransuā Valons — viens no lielākajiem Rietumu kino- televīzijas magnātiem — uzmeta sarunu biedram pētošu skatienu. Profesora Satajanas apaļajā, brūngani dzeltenajā sejā nepakņstējās ne vaibsts. Tajā bija tas pats sastingušais, laipnais smaids, vienīgi dziļi acīs aiz biezajiem briļļu stikliem bija vērojama saspringta cerība.

«Mana atbilde viņam, bez šaubām, ir ļoti svarīga,» Valons prātoja. «Savādi gan — bioķīmiķis un slavens psihiatrs interesējas par kino un televīzijas tehniku. Bet viņa filma ir drausmīga murgu vīzija, salīdzinājumā ar to ikviena moderna šausmu filma — grāvējs — ir naiva bērnu pasaciņa. Četrdesmit gadus esmu saistīts ar televīziju un kino, taču pat man nebija ne jausmas, ka iespējams uzņemt kaut ko tādu… Neticama realitāte … Kā viņš to filmējis? …»

— Žaks Estergoms ir talantīgs konstruktors, — kino- rūpnieks beidzot sacīja. — Es viņu augstu vērtēju. Viņš daudz ko darījis, lai pilnveidotu aparatūru, it īpaši telpiskā attēla jomā. . Taču jūsu prasības, profesor … Pat 2akam tas būs ciets rieksts.

— Telpiskais attēls — tas ir tieši tas, kas man nepieciešams, — Satajana ātri ieminējās. — Telpiskais attēls un ātrums … Ļoti liels ātrums … Piedodiet, ka jūs pārtraucu.

Fransuā Valons paraustīja masīvos plecus.

— Es jau teicu… Turklāt, profesora kungs, būšu atklāts: ja es tomēr uzskatītu par iespējamu atļaut Zakam Estergomam nodarboties ar to uzdevumu, kurš jūs interesē, — protams, ar tā daļēju risināšanu, jo runa var būt vienīgi par videoierakstu jau sasniegto ātrumu zināmu palielināšanu, — tādā gadījumā man jāzina,»kāds ir šī darba mērķis: jūsu mērķis, profesor, un … mans mērķis. Citiem vārdiem sakot — ko tas dos Fransuā Valona firmai?

— Es gaidīju šo jautājumu. — Satajana, joprojām laipni smaidīdams, pamāja ar galvu. — Atbilde ir filma, kuru jūs nupat noskatījāties. Ļoti liels uzņemšanas ātrums dos jums iespēju, — protams, es jums zināmā mērā palīdzēšu, — bez lielām pūlēm un izdevumiem radīt filmas, kas būs līdzīgas redzētajai. Varu jums apgalvot, ka stila un sižeta ziņā tās būs neizmērojami daudzveidīgākas, nekā jums varētu uzrakstīt miljons talantīgu scenāristu. Jums vispār vairs nebūs vajadzīgi scenāristi, režisori, operatori, pat aktieri ne, nebūs vajadzīgi statisti, dekorācijas, izbraukumi dabas filmēšanai, kas tik dārgi izmaksā. Jūs uzņemsiet savas filmas nelielā, mājīgā laboratorijā, un štatos jums būs tikai daži cilvēki. Pēc tam pieredzējis montāžists, ieskaņošana — un varēsiet ķerties pie kopēšanas. Lai gan, manuprāt, arī ieskaņošanas problēmu vēlāk izdotos ievērojami pilnveidot, tas ir, pa- lētināt, izsakoties komerciālā valodā.

«Šķiet, esmu velti zaudējis laiku,» Fransuā Valons nodomāja. «Tūlīt viņš palūgs man naudu, lai pilnveidotu viņa paša aparatūru, un es pavēlēšu, lai sekretārs viņu izvada … Cik reižu neesmu sev solījies neielaisties nekādās darīšanās ar maniakiem … Taču filma ir interesanta … Varbūt viņš to gribēs pārdot? … Par šo filmu viņam varētu samaksāt…»

Valons pacēla acis pret griestiem, apsvērdams, cik irarēlu maksāt par profesora Satajanas filmu.

— Protams, — īsu brīdi klusējis, profesors turpināja, — vienošanās mums būs jāpatur slepenībā. Visstingrākajā slepenībā. . Pat no Zaķa Estergoma …

— Cik es saprotu, — Valons, nedaudz aizkaitināts, viņu pārtrauca, — mēs vēl neko neesam norunājuši. Turklāt jūs neesat pilnīgi atbildējis uz manu jautājumu. Jūs aizmirsāt pateikt par sevi. Kāds ir jūsu mērķis?

Satajanas zobi paspīdēja žilbinošā smaidā.

— Cienījamais Valona kungs, mēs, zinātnieki, esam

loti kautrīgi. Ceru, ka mans pieticīgais mērķis neizraisīs jūsu interesi.

— Hm … Bet kādi ir jūsu noteikumi?

— Nav nekādu noteikumu, Valona kungs. Ir tikai lūgums, lai Zaks Estergoms pilnveidotu aparatūru, par kuru es interesējos,

— Bet citi noteikumi?

— Pilnīgi nekādi…

— Tātad, ja esmu pareizi sapratis, jūs gatavojaties pasniegt dāvanu firmai «Valons un Ko»?

— Jūs esat pārāk laipns, Valona kungs, tādā veidā novērtēdams manu pieticīgo priekšlikumu. Tas, ko jums labpatika nosaukt par dāvanu, — ir «ražošanas atlikumi», nekas cits.

— «Ražošanas atlikumi»?

— Jā … Uzņemto materiālu, no kura jūsu studijās tiks montētas filmas, es nodošu jums pēc atbilstošas … izpētes. Citiem vārdiem, jums derīgos kadrus jūs saņemsiet pēc tam, kad būs izrādījies, ka man tie nav vajadzīgi. Ja būs nepieciešams, atstāšu sev kopijas.

— Es nesaprotu …

— Valona kungs, jūs gribat teikt, ka jums nav skaidrs materiālu iegūšanas avots… Filma, kura nupat šeit tika demonstrēta, ir kāda cilvēka … smadzeņu biostrāvu videoieraksts. Tas ir loti slims cilvēks. Viņš sen atrodas manā klīnikā ārstu uzraudzībā. Pirms dažiem gadiem sajucis prātā … Parastā ģimenes traģēdija. Kopš tā laika viņš atrodas pie manis. Diezgan interesants gadījums. Personības divējādošanās, pareizāk sakot, «trejādošanās». Mēs mēģinājām viņam palīdzēt, izmantodami augstfrekvences strāvu, un negaidot ieguvām izteiktus viņa paša biostrāvu videosignālus. Tos izdevās ierakstīt, un jūs tos redzējāt.

— Bet… tas taču nepavisam neizskatās pēc ārprātīgā murgiem. Tas ir briesmīgi, taču tur ir kāda loģika, jēga …

— Valona kungs, tā bija tikai viņa «es» vienas puses ierakstu daļa. Vienas no trim. Katra viņa «es» personība vispārpieņemtajā izpratnē ir gluži normāla. Par neprātu tiek uztverti sakarību traucējumi kompleksā, kas nosaka zināma cilvēka personību, vai arī, personībai divējādo- joties, haotiskais sajaukums savstarpējās sakarībās dažādos kompleksos. Tas viss gan ir pārāk sarežģīti, lai to īsi paskaidrotu …

Jau agrāk izdevās iegūt atsevišķus smadzeņu videosig- nālus ne tikai no slimiem, bet ari no veseliem cilvēkiem. Tie bija īsi uzliesmojumi, savā ziņā kaut kādas nepārtrauktas, taču neatšifrējamas filmas nejauši kadri. Acīmredzot viss atkarīgs no milzīgās modulāciju frekvences. Normālām smadzenēm tā ir sevišķi liela. Ja cilvēks saslimis, frekvence tiek bremzēta, tā ka ir vieglāk fiksēt videosignālus. Turklāt palielinās to precizitāte, it īpaši tām savstarpējām sakarībām, kas vistiešāk ietekmējušas saslimšanu.

— Vārdu sakot, profesor, jūs man piedāvājat par materiālu kino un televīzijas filmām jūsu pacientu murgu vīzijas.

— Ne nu gluži… Tikai kā pirmo soli, Valona kungs … Pirmo izmēģinājumu… Ja Zakam Estergomam izdosies pilnveidot aparatūru — un es ceru, ka viņš to izdarīs, — mēs varēsim iegūt jebkura, patiesībā ikviena cilvēka smadzeņu videosignālu nepārtrauktus ierakstus. Tad jūs atklāsiet miljoniem kinoskatītāju cilvēka īsto iekšējo pasauli — patiesu, neatkārtojamu, briesrņīgu …

— Bet vai katrs gribēs atklāt savu iekšējo pasauli? Es domāju — vai normāli, brīvi cilvēki gribēs to darīt?

— Mīļais Valona kungs, jums nudien nav pamata raizēties. Jebkuros apstākļos piedāvājums pārsniegs pieprasījumu. Cilvēki, kuri par katru cenu vēlas nopelnīt: prostitūtas, noziedznieki, sabiedrības visdažādākās padibenes.. Neaizmirstiet, ka ikvienam no viņiem ir neatkārtojama iekšējā pasaule un nekad nekādā veidā neviena mākslas nozare pasaulē nav to līdz galam atklājusi. Bet jūs, Valona kungs, ar savām filmām to izdarīsiet. Jūs parādīsiet ļaudīm īsto cilvēku — bez grima, bez noslēpumiem, bez jebkādas iekšējas cenzūras …

— Vai jūs domājat, ka man atļaus demonstrēt šādas filmas?

— Viss būs atkarīgs no jūsu montāžistu spējām… Bez šaubām, nāksies stingrāk ierobežot skatītāju vecumu. Taču tie ir sīkumi.

— Bet ētika, morāle? Neaizmirstiet, ka esmu katolis.

— Valona kungs, tas tomēr netraucē jūs būt kinorūp- niekam. Vai tad deviņas desmitdaļas jūsu studiju produkcijas nav pretrunā ar to, ko jūs saucat par morāli un ētiku? Būtībā nekas jau nemainīsies. Vienīgi vairāk vai mazāk veiksmīgu falsifikāciju vietā jūs tirgosieties ar oriģināliem. Turklāt oriģināli būs nebeidzami daudzveidīgi. Neviens nevarēs jums pārmest štampus, atkārtošanos …

Profesors Satajana apklusa. Fransuā Valons, cietās, sirmās ūsas kodidams, pētoši vērās sarunu biedrā. Satajanas sejā bija sastindzis pieklājīgs smaids.

«Šķiet, viņš ir pārāk slavens zinātnieks, lai viņu varētu turēt aizdomās par krāpšanu,» Valons prātoja. «Taču — no otras puses …»

— Kā es sapratu, profesor, — viņš ierunājās, — šim jūsu atklājumam var būt nozīme ne tikai… televīzijā un kino, vai tā nav?

— Bez šaubām, — Satajana sāka māt ar galvu. — Tas ļoti interesē zinātni un visas tās nozares, kuras velta nopietnu uzmanību cilvēkam pašam par sevi, piemēram, policiju, baznīcu, izlūkošanas dienestu, armiju.. Iedomājieties, cik vienkārši būtu nopratināt noziedzniekus, spiegus, karagūstekņus. Nemaz nerunāšu par pilsoņu lojalitātes kontroli. Smadzeņu videosignāli taču ir pilnīgi «objektīvi», ja varētu izmantot šo terminu.

— Vai tad cilvēks nespēj tos kaut kādā veidā pārvaldīt?

— Nē, jo tie galvenokārt ir saistīti ar zemapziņu. Lai ierakstītu videosignālus, cilvēks tikai jāiemidzina. Mēģināju ierakstīt videosignālus arī nomodā esošam pacientam, taču iznāk dubults ieraksts, un nervu šūnu dziļumā kodēto informāciju noslāpē informācija, kuras atdevi cilvēks spēj apzināti pārvaldīt. No stipras gribas cilvēkiem vispār neizdodas iegūt zemapziņā kodēto informāciju, ja vien nelieto speciālus līdzekļus.

— Sakiet, profesor, — vai jūs neesat mēģinājis griezties kara resorā?

Pirmo reizi visas sarunas laikā Satajana novērsa skatienu.

— Redzat, Valona kungs, es savu mūžu neesmu vēlējies ielaisties darīšanās ar militārām personām. Negribu, ka mans atklājums, ja to, protams, var saukt par atklājumu, pārāk ātri tiktu izmantots tiem mērķiem, kādiem to vēlēsies darīt militārie. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ esmu spiests pieprasīt, lai viss būtu ārkārtīgi slepeni. Turklāt… cik es zinu, kara resorā patlaban nav tāda inženiera kā jūsu Zaks Estergoms.

— Iespējams, ka jums taisnība. — Pār Fransuā Valona seju pārslīdēja kaut kas smaidam līdzīgs. — Zaks Estergoms patiešām ir ļoti talantīgs. Zelta galva … Viņš droši

vien spētu šo to izdarīt jūsu labā… Tomēr, Satajanas kungs, galīgo atbildi es jums pašreiz nedošu… Nē… Jūsu priekšlikums ir interesants, tas laikam ir pat vilinošs, tomēr man jāpadomā, jāapsver. Apspriedīšos ar ekspertiem …

— Valona kungs, bet… — Satajana viņu steidzīgi pārtrauca.

— Jā, jā, es saprotu. Mūsu saruna nevienam netiks izpausta. Es jums atbildēšu… pēc nedēļas. Kaut arī lēmums būtu pozitīvs, tomēr lūdzu ņemt vērā, ka inženieris Zaks Estergoms varēs nodarboties ar jūsu aparatūru tikai pēc pusotra, diviem mēnešiem. Patlaban viņam ir kāds svarīgs, steidzošs darbs.

— Ļoti žēl, bet man nav citas izejas.

— Tātad — pēc nedēļas. Vēl kaut kas: man ir nepieciešama jūsu filma — tā, kuru rādījāt šodien, vai cita tāda pati. Protams, bez tiesībām izgatavot kopiju. Nosauciet jebkuru drošības naudas summu.

Satajana nevērīgi atmeta ar roku.

— Nevajag! Ticu uz vārda. Varat filmu sev paturēt.

Valons piecēlās no galda. Stalts, platiem pleciem, viņš

bija divu galvas tiesu garāks par Satajanu. Pavadīdams profesoru līdz kabineta durvīm, viņš nolieca lielo, sirmo galvu Satajanam pie pašas auss un klusu sacīja:

— Piedodiet, bet es pirmām kārtām esmu komersants. Neslēpšu, ka man būtu vieglāk izlemt, ja es skaidri zinātu.. kāds šajā pasākumā ir, tā teikt, jūsu interešu loks, ja neminam aparatūras pilnveidošanu, ko varbūt izdarīs Estergoms.

Satajana, lūkodamies kinomagnātam tieši acīs, bez smaida atbildēja:

— Cienījamais Valona kungs, pat riskējot jūs apvainot, es nevarēšu jums pateikt neko citu kā vien to, ko jau sacīju. Mani interesē daļa informācijas, kas noglabāta visdziļākajās zemapziņas slēptuvēs. Pagaidām šo informāciju vēl nevienam nav izdevies iegūt, bet, pēc visām pazīmēm spriežot, tā tur ir, tai tur jābūt… Palieciet sveiks!

* * *

Fransuā Valonam par lielu pārsteigumu, Estergoms sākumā kategoriski atteicās no priekšlikuma sadarboties ar profesoru Satajanu.

— Vai tevi neinteresē problēma, — Valons sarauca sirmās uzacis, — vai ari tu baidies, ka netiksi galā?

Zaķa Estergoma kalsnā, melnīgsnējā seja noraustījās.

— Man nepatīk Satajana, — viņš atcirta un novērsās.

— Esmu painteresējies, — Fransuā Valons cik iespējams mierīgi turpināja, — viņu uzskata par izcilu zinātnieku, lai gan viņa interešu loks dažiem šķiet dīvains.

— Man nepatīk tas, ar ko viņš nodarbojas, — Estergoms piebilda, neskatīdamies uz šefu.

— Vai tu domā filmu?

— Filma ir sīkums! — Estergoms strauji norāva masī- vās raga brilles un, tuvredzīgi miegdams acis, sāka tīrīt stiklus. Viņa tievie, nervozie pirksti tikko manāmi drebēja. — Ne jau filma svarīga, — viņš klusu piebilda, brilles atkal uzlikdams.

— Bet kas tad?

Estergoms neatbildējis paraustīja plecus.

Fransuā Valons juta, ka viņš tūlīt zaudēs savaldīšanos.

— Firma interesējas tikai par filmām, — viņš teica, vārdus kā skaldīt noskaldīdams. — Viss pārējais uz jums, Zak, neattiecas.

Pēkšņi Estergoms aprauti iesmējās. Viņam bija ļoti nepatīkami, skarbi, tādi kā krakšķoši smiekli, un Fransuā Valons atkal nodomāja, cik bezgala nesimpātisks viņam ir šis izkaltušais, dusmu un rūgtuma pilnais cilvēks ar garajām rokām un plāno askēta seju šaurā melnas bārdiņas ielokā. «Ja viņš nebūtu tik apbrīnojami talantīgs …» Valons sarūgtināts nodomāja.

— Vai jūs aptverat, kādu ieroci mēs iedosim šim Sa- tajanam, ja pilnveidosim viņa aparatūru? — Estergoma caururbjošais skatiens tagad griezās cauri biezajiem briļļu stikliem šefa sejā. — Viņam faktiski vairs nebūs noslēpumu. Viņš varēs preparēt jebkuru, es atkārtoju, jebkuru personību līdz visapslēptākajiem dziļumiem. Cilvēka iekšējā pasaule vairs nebūs iekšējā pasaule. Ikvienam draudēs briesmas, ka viņš kuru katru brīdi tiks apgriezts uz otru pusi, parādot visā kailumā to, ko ne jau katrs spēs pat sev pašam atzīties.

— Vai tas tevi mulsina?

— Varu saderēt, ka jūs neatradīsiet cilvēku, kuru tas nemulsinātu. Iedomājieties pats sevi uz mirkli tādā situācijā.

— Kāds tam sakars ar mani?

— Vai tad jūs būsiet labākā stāvoklī nekā visi pārējie? Pilnīgi pietiks, ja slepus jūsu guļamistabā ierīkos portatīvo ieraksta aparatūru … Vai arī iedomājieties, k i jūs saslimstat, jūs ved uz hospitāli un tur viens no Satajanas asistentiem nemanot ieraksta jūsu encefalogrammu ar aparatūru, kuru es būšu pilnveidojis.

— Satajanu interesē pavisam kas cits, — Valons mēģināja aizstāvēties. — Viņš man teica..

— Vai tiešām jūs domājat, ka Satajana jums teiks taisnību?

— Galu galā, ja mēs atsacīsimies, viņš atradīs kādu citu.

— Šaubos, — Estergoms novilka caur zobiem, šaurās lūpas zobgalīgi sarāvis. — Šis uzdevums pat man ir ārkārtīgi grūts. Domāju, ka tuvākajā nākotnē neviens cits bez manis viņam nevarēs palīdzēt.

— Tu tomēr esi neparasti kautrīgs… — Valons nespēja liegt sev to prieku iedzelt.

— Esmu reālists, nekas vairāk … — Estergoms nicīgi pavīpsnāja.

— Tātad tu atsakies? — Valona balss skanēja gandrīz pieglaimīgi.

— Debesis manas liecinieces — es gribētu, es gribētu atteikties… — Estergoms gandrīz kliedza, noknikšķi- nāja sakrampētos pirkstus, piespieda rokas pie krūtīm un nodūra galvu. — Es gribētu, — acu nepaceldams, viņš čukstus atkārtoja, — un es esmu brīdinājis … Taču beigu beigās — kas gan es tāds esmu … Jums, šef, protams, ir taisnība. Ja to nedarīšu es, darīs cits … Ja ne šodien, tad pēc gada, pēc pieciem gadiem, pēc simt gadiem… Tik un tā šis logs agrāk vai vēlāk atvērsies. Vai gan ir tik svarīgi, kurš būs tas, kas to atvērs.. Rīkošos tā, kā jūs gribat, šef, — viņš piebilda, pēkšņi nomierinājies.

— Tā jau es domāju! — Fransuā Valons pamāja ar galvu, vēl aizvien pārsteigts par to, kādas sāpes bija izskanējušas viņa inženiera vārdos. — Rīt palūgšu jūs tikties ar profesoru Satajanu un visu galīgi norunāt, — Valons turpināja pēc īsa klusuma brīža. — Jūs mani informēsiet. Bet, ja būs nepieciešams, mēs vienmēr varēsim atteikties viņam palīdzēt. Turklāt — ia piedraudēsim, ka viņš tiks atmaskots … Manuprāt, 2ak, mums ir visas priekšrocības.

— Iespējams, šef, — Estergoms dzedri atbildēja un atsveicinājās.

Bija aizritējuši vairāki mēneši. Aparatūras pilnveidošana profesora Satajanas klīnikai ārkārtīgi gausi virzījās uz priekšu. Tādās domās bija vismaz pats profesors. Laipni, bet kategoriski viņš citu pēc cita noraidīja Estergoma piedāvātos modeļus. Kādas tikšanās beigās, kad Satajana pavēstīja, ka viņu neapmierina kārtējais modelis, inženieris pārskaitās.

— Profesor, man ir apnicis spēlēt slēpšanos, — viņš paziņoja. — Bija runa par videomagnētiskās filmēšanas ātruma palielināšanu. Vai tā. nebija?

Satajana pasmaidīja un pamāja.

— Lieliski! — Estergoms turpināja. — Pēdējos mēnešos manā laboratorijā konstruētā aparatūra dod iespēju četrdesmit vai piecdesmit reižu palielināt šo ātrumu.

— Tas ir par maz, — Satajana smaidīdams aizrādīja.

— Tādā gadījumā man jāpiedalās jūsu … eksperimentos, — Estergoms noteikti paziņoja. — Varbūt tad es sapratīšu, ko no manis grib.

— Vēl lielāku ātrumu, Citu neko.

— Kādu tad?

— To es nezinu.

— Man jāpiedalās eksperimentos, — Estergoms stingri noteica. — Citādi es atsakos turpināt darbu un jau šodien to paziņošu šefam.

— Papūlieties palielināt uzņemšanas ātrumu vēl… desmit reizes.

— Profesor, jūs jokojat!

— Kaut vai piecas!

— Man jāzina, kas jums iznāk ar pašreiz sasniegto ātrumu.

— Gandrīz nekas tāds, kas mani interesētu.

— Man jāredz pašam. Tikai tad es varbūt kaut ko izdomāšu.

Satajana vairs nesmaidīja.

— Vai jūs zināt, ar kādu materiālu es patlaban strādāju? — viņš jautāja, uzmezdams pētošu skatienu savam sarunu biedram.

— Jā, — Estergoms atbildēja. — Jūs pašreiz strādājat ar trakajiem, bet gribētu strādāt ar normāliem cilvēkiem, tas ir, ar vairāk vai mazāk normāliem.

— Tieši tā! — Satajanas sejā atkal parādījās smaids.

— Bet jūs jau esat mēģinājis eksperimentēt ar normā

liem cilvēkiem, vai ne?… Izmantodams to aparatūru, kuru jums pēdējos mēnešos sagatavoju.

— Nē …

— Ja, profesor! Un man jāpiedalās vienā tādā eksperimentā. Tas ir jūsu paša interesēs.

— Tas nav iespējams.

— Tādā gadījumā es pārtraucu darbu.

— Jūs to nepārtrauksiet!

— Pārtraukšu, un, ticiet man, neatradīsies tāds spēks, kas piespiestu mani rīkoties citādi…

Satajana vērīgi palūkojās uz inženieri.

— Labs ir, — pēkšņi viņš pavisam vienkārši sacīja. — Lai notiek pēc jūsu prāta. Centīšos jums visu paskaidrot, izmantojot… dzīvu materiālu. Tas, protams, būs viens no … manas klīnikas pacientiem. Kas attiecas uz eksperimentiem ar vairāk vai mazāk normāliem cilvēkiem.. Ceru, ka jūs, mīļais Estergoma kungs, sapratīsiet, kādēļ es negribētu palielināt to personu skaitu, kuriem būtu sakars ar tāda veida pētījumiem.

— Nav nekā vienkāršāka, jāizdzēš tikai ieraksts.

— Protams, protams… Tātad — ja jūs rītvakar būtu brīvs.. varbūt desmitos?

— Esmu brīvs.

— Lieliski! Gaidīšu jūs klīnikā.

* * *

Kad Estergoms ieradās profesora Satajanas psihiatriskajā klīnikā, patoloģiskās neiroloģijas laboratorijā viss bija eksperimentam sagatavots..

Tukšā, spilgti apgaismotā hallē Estergomu sagaidīja nerunīgs asistents baltā virsvalkā ar baltu cepurīti galvā un baltās kurpēs ar mīkstu pazoli. Palūdzis inženieri nelielā kabīnē pārģērbties, asistents ar žestu aicināja viņam sekot. Viņi ilgi gāja pa tukšiem, klusiem gaiteņiem. Pa labi un pa kreisi virknējās vienādu baltu durvju rindas. Visds durvis bija aizvērtas. Kāda gaiteņa galā atradās platas kāpnes. Pa tām viņi nogāja dažus stāvus zemāk un nokļuva vēl garākā gaitenī. Un atkal — aizvērtu durvju virkne un absolūts klusums. Asistents nerunāja ne vārda. Uz baltās, nedaudz atsperīgās plastmasas nebija dzirdami pat soļu švīksti. Gaiteņa galā — atkal kāpnes un alkal gaitenis, līdzīgs iepriekšējam, un pēc tam vēl viens un vēl…

«Šķiet, ka lielākā daļa klīnikas pabūvēta zem zemes,» Estergoms nodomāja. «Halle bija pirmā stāva līmenī, bet mēs esam nokāpuši vismaz desmit stāvus zemāk. Te nu gan derētu lifts …»

— Mums diemžēl nav iespējams izmantot liftus, — pavadonis pēkšņi sacīja, it kā uzminēdams Estergoma domas. — Motori rada traucējumus …

— Tos var novietot ārpus ēkas, — inženieris iebilda.

— Tā jau ir izdarīts. Taču pašreiz tie ir izslēgti.

— Tātad tur — aiz šīm durvīm? … — Estergoms jautājoši uzlūkoja pavadoni.

— Tur ir … laboratorijas un … viņi…

— Profesora pacienti?

— Jā …

— Izskatās pēc … cietuma. .

— Zināmā mērā — laikam gan. . Daudzi no viņiem ir bīstami.

— Bet kāpēc tāds klusums?

— Klusums? — asistents tikko manāmi pavīpsnāja. — Ja jūs zinātu, kas notiek aiz daudzām šīm durvīm… Te ir ļoti laba skaņu izolācija.

— Vai gadās, ka no šejienes kāds.. iziet? — Estergoms juta, ka balss ir nepatīkami aizsmakusi, un bija spiests noklepoties.

— Protams, — pavadonis dzedri atbildēja. — Viņi visi noteiksi izies no šejienes. . Nu mēs esam klāt..

Viņš norādīja uz kādām durvīm, kuras tajā pašā mirklī bez trokšņa atvērās. Estergoms ieraudzīja apaļu, spilgti apgaismotu zāli. Vidū uz augsta, gluži tāda kā operāciju galda nekustīgi gulēja cilvēks, līdz pazodei apsegts ar baltu palagu. Noskūta galva. Ļoti bāla, nomocīta seja. Acis aizvērtas. Iezilganās lūpas cieši sakniebtas. Gar zāles sienām visapkārt stiepās pultis ar kontrolaparātiem, slēdžu rindām, ekrānu skalām, gaismas signālu tablo. Cilvēkam, kurš gulēja uz galda, virs galvas no griestiem nokarājās liela mirdzoša puslode. Tā atgādināja milzīga kukaiņa fasetaci. Sāņus uz mīksta šarnīru postamenta stāvēja balta kaste, līdzīga televīzijas filmēšanas kamerai bez objektīva. Blakus atradās liels ekrāns. No spīdīgās puslodes uz kasti stiepās tievi vadu pavedieni. Tā bija videomagnētisko ierakstu paātrināšanas aparatūra: pēdējais modelis, kuru Estergoms pavisam nesen bija pabeidzis un profesors Satajana vakar izbrāķējis. Pats profesors ar baltu cepurīti galvā, baltā virsvalkā sēdēja iepretim

ekrānam un laipni uzsmaidīja Estergomam. Laboratorijā atradās vēl divi asistenti, ģērbušies, tāpat kā Estergoma pavadonis, baltās drānās.

— Jūs esat precīzs, — profesors pieceldamies teica Estergomam. — Iepazīstieties — mani palīgi, viņi asistēs eksperimenta laikā.

Inženieris klusēdams palocījās.

— Iekams mēs sākam, man jūs vēlreiz jābrīdina: tas būs darba eksperiments … Nekas, kam jūs varbūt kļūsiet liecinieks … ē-ē… nedrīkst būt zināms atklātībai. Jūs nevienam to nedrīkstat stāstīt. Pat… piedodiet, jūsu cienījamam šefam ne. — No Satajanas lūpām nenozuda smaids, taču acis urbās Estergomā pētoši un vērīgi.

— Mani interesē vienīgi videosignālu kvalitāte un stabilitāte, — inženieris iebilda. — Viss pārējais uz mani neattiecas.

— Es runāju tieši par videosignāliem, — Satajana pamāja. — To stabilitāti un … saturu. Sis cilvēks, — Satajana norādīja uz galdu zāles centrā, — bija zinātnieks. Diezgan slavens… Viņš bija augstos amatos akadēmiskajā hierarhijā … Diemžēl pašreizējā eksperimenta stadijā mēs vēl nespējam izdarīt informācijas atlasi. Jūsu aparatūra uztver un atšifrē tikai atsevišķus — spēcīgākos — smadzeņu impulsus. Zināmā mērā tie ir nejauši, jo, es atkārtoju, šis cilvēks ir slims… Nedziedināmi slims no mūsdienu medicīnas iespēju viedokļa, Estergoma kungs. Es nezinu, ko šodien izdosies dabūt no viņa smadzeņu šūnām. Varbūt daži kadri jums liksies… savādi…

— Kā viņu sauc? — inženieris ātri jautāja. Viņam šķita, ka, izdzirdējuši šo jautājumu, Satajanas asistenti saskatās.

— Es jums apgalvoju, ka tam patlaban nav nekādas nozīmes, — Satajana laipni teica. — Viņu sauc par slimnieku. Viens no daudziem manas klīnikas slimniekiem. Šķiet, es jau minēju … personības «trīskāršošanos». Viņš uzskata sevi par vienu no faraona Ehnatona priesteriem, bet dažreiz par mežonir visparastāko mežoni… Apmēram agrā paleolīta laikmets… Daudz retāk viņa apziņa atgriežas un viņš saprot, kas bijis īstenībā un kur pašreiz atrodas … Tad viņš atstāj gluži normāla cilvēka iespaidu.

— Un patlaban?

— Tagad viņš ir iemidzināts. Es izdaru eksperimentus ar guļošiem.

— Bet kas viņš bija … pirms iemidzināšanas?

— Arī tam nav nozīmes … Viņa smadzeņu šūnas satur informāciju, kura kaut kādā veidā saistīta ar visiem trim stāvokļiem. Var iegūt jebkura viņa «es» videosignālus, pat kaut kādus citus, ar viņu tieši nesaistītus … Cilvēka smadzenes ir bezgalība, kurā mēs vēl tikpat kā neprotam orientēties..

— Tomēr jau esam pastiepuši pēc tās roku.

— Jāsaka paldies jūsu aparatūrai, Estergoma kungs … Ceru, ka tā palīdzēs ietikt šīs bezgalības labirintos. Kaut vai spert pirmos soļus..

— Šķiet, ka jūs to darījāt arī bez manas aparatūras.

— Ak, tā bija maldīšanās pa tumsu. Tikai tagad sāk mirgot gaisma. Vārga gaisma necaurredzamā tumsā… neskaitāmās paaudzēs pirms mums … Jā, jā nebeidzams telpas un laika labirints, kodēts dzīvas matērijas receklī, ko mēs saucam par smadzenēm. Kad izdosies iekļūt šī koda slēptuvēs, jā … tad būs iespējams daudz ko uzzināt, gandrīz visu..

Estergoms pārsteigts paskatījās uz profesoru. Smaids bija nozudis no Satajanas sejas. Viņa skatiens vērsās kaut kur virs inženiera galvas: nekustīgu, paplašinātu acu zīlīšu caururbjošs skatiens… Estergoms iekšēji nodrebēja. Pavīdēja doma, ka viņam ir darīšana ar ārprātīgo. Satajanas lūpas vēl aizvien kustējās. Viņš kaut ko čukstēja, bet vārdus vairs nebija iespējams saprast. Pēkšņi viņš papurināja galvu, it kā aizgainīdams kādu vīziju, un apjucis pasmaidīja.

— Piedodiet, es laikam skaļi prātoju. Man tā gadās. Ja jums nav iebildumu, ķersimies pie darba. Lūdzu visus

sagatavoties.. Uzmanību … sākam …

* *

Dažas nākamās stundas Estergomam šķita murgains sapnis, kurā reālās izjūtas, vārdi un tēli savijās juceklīgā un lipīgā kamolā ar kaut kādas citas — neizprotamas un briesmīgas — pasaules fantastiskiem rēgiem.

Kad fasetpuslodes tika nolaistas uz galda guļošajam cilvēkam pie pašas galvas un pie viņa pieres, pakauša un deniņiem pievienoti elektrodi, uz lielā, matētā ekrāna, kas bija savienots ar ierakstu aparatūru, uzzibsnīja gaisma. Sākumā pa ekrānu lēni slīdēja bezveidīgi dažādas krāsas plankumi un svītras. Tad to kustība paātrinājās.

Tie kļuva telpiski un sāka vīties krāsainās spirālēs. Spirāles griezās arvien ātrāk. Acs jau vairs nespēja uztvert nokrāsu un formu pārvērtības. Asistenti noliecās pār nekustīgo ķermeni, kura smadzenes patlaban bija šī savādā eksperimenta objekts. Satajana, plānās lūpas sakniebis, saspringto skatienu no ekrāna neatraudams, regulēja aparātu. Uz ekrāna joprojām bez skaņas plaiksnījās formu un krāsu bakhanālijas.

Aizritēja dažas minūtes. Krāsainie telpiskie plankumi un spirāles kustējās arvien ātrāk, krāsas saplūzdamas zaudēja spilgtumu, nobālēja, apdzisa. Tagad uz ekrāna irauksmaini plīvoja perlamutra liesmas mēles. Lāgiem starp tām izveidojās kaut kādas kontūras, tomēr tajā pašā mirklī to vietā radās citas un pazuda, iekams acs bija paguvusi tās noteikt. Satajana ar nemanāmām pirkstu kustībām vēl aizvien regulēja iekārtu. Vienu mirkli viņam izdevās noturēt uz ekrāna kaut kādu tēlu — Estergomam šķita, ka tā ir sievietes seja, — taču attēls tūlīt pazuda, to apdzēsa perlamutra liesma. Satajana uzmeta inženierim ašu skatienu, it kā teikdams: «Redziet nu.. Aizslīd … Vajadzīgs cits ātrums …»

Viņa pieri un seju klāja sīkas sviedru lāsītes.

Atkal pazibēja kaut kāds tēls un pazuda, iekams Estergoms paguva saprast, kas tas ir. Pēc tam vēl un vēl… Liesma uz ekrāna aprija tos ātrāk, nekā tie parādījās… Šķita, ka viņš redz kaut ko līdzīgu gaistošām atmiņām. It kā tas, kurš gulēja uz galda, mokoši pūlētos kaut ko atcerēties, bet nevarētu. Estergoms paskatījās uz galda pusi. Cilvēks nekustējās. Bālā seja bija mierīga. Acis aizvērtas. Kailās rokas izstieptas virs palaga. Ja uz ekrāna nevirpuļotu perlamutra liesmas, kas attēloja smadzeņu darbību, varētu domāt, ka šis cilvēks ir miris …

Estergoma skatiens nebija paslīdējis garām profesorā uzmanībai. Satajana sadrūma un kaut ko pateica asistentiem. Estergoms nesaprata vārdus, bet iespējams, ka Satajana bija runājis inženierim nesaprotamā valodā. Viens no asistentiem paspēra soli, nostādamies tā, ka aizsedza guļošā seju.

Pagāja vēl kāds brīdis. Aina uz ekrāna nemainījās. Perlamutra liesma žilbināja. Estergomam viegli noreiba galva, un viņš novērsās no ekrāna.

— Šodien neiznāk, — tajā pašā mirklī viņš izdzirdēja Satajanas balsi. — Nāksies… — Frāzes beigas Estergoms atkal nesaprata.

Viens no asistentiem klusēdams paņēma šļirci un iedūra adatu guļošajam rokā virs elkoņa. Cilvēks uz galda nepakustējās, taču ekrāns pēkšņi spilgti uzliesmoja un nodzisa.

— Tā, — Satajana teica. — Varbūt izdosies vismaz kaut ko uztvert…

Viņš atkal sāka manipulēt ar regulēšanas iekārtas kloķiem. Ekrāns lēnām iegaismojās. Tagad no tā lūkojās jaunas sievietes seja, saviebta mežonīgās šausmās. Ko redzēja šīs izvalbītās, asaru pilnās acis?

Estergoms atstreipuļoja atpakaļ… Galva uz ekrāna sāka trīsuļot, un sievietes mute pavērās mēmā neizsakāmu sāpju kliedzienā. Ja iekaisušajās smadzenēs, no kurām Satajana nupat bija izrāvis šo tēlu, skanēja arī sievietes kliedziens, ar to vien jau pietika, lai zaudētu prātu. Redzes lauks pārvietojās, un Estergoms saprata, kāpēc sieviete tā kliegusi. Viņu spīdzināja ar uguni… Vienu mirkli Estergomam šķita, ka viņš jūt degošas cilvēka ādas smaku. Viņu pārņēma drebuļi, un viņš novērsās.

— Kaut kas jauns, — atskanēja Satajanas mierīgā balss. — To mēs vēl neesam fiksējuši. Diemžēl atkal fragments..

Estergoms pacēla acis. Uz ekrāna plīvoja perlamutra liesmas. Tajā pašā mirklī tajās cita citu strauji nomainīja vesela virtene ainu un tēlu. Palmas žilbinošas saules gaismas pielieta smilšu tuksneša malā. . Koši zilas debesis virs smilšu pauguriem un tālē gaistošas pēdas. Kaut kādi pazemes labirinti, apakšā iesarkanu lāpu mēles. Brīnum daiļa sievietes seja, šķiet, tā pati, kas pirmajā kadrā, taču patlaban acis mirdz laimē, lūpas paveras skūpstam. . Tumsa, un atkal šī sieviete baltā, gandrīz caurspīdīgā tērpā: viņa iet lejā pa marmora kāpnēm pie zila, saulē vizuļojoša ūdens. . Kāds viņu lejā gaida. Vēlreiz tumsa, ātri pazib sejas, līdz ārprātam kroplīgas. Drausmīga spīdzināšana… Ķermeņi, kas lokās mokās. Notiesātos dzen uz nāves soda vietu. Laukumos trako ļaužu pūļi. Tālumā — sārti. . Milzum daudz sārtu. Auksts mēness apspīd krāsmatas. Galvaskausos tumši melnē acu dobumi. . Kaut kur trauc viļņi, un tiem līdzi pa sudrabotu mēness taku skrien melnas ēnas. Zelta zārkā tiek guldīts nekustīgs ķermenis, ietīts plīvuros… Zemu pār mirušu namu gruvešiem klājas dzelteni dūmi, uz ielām trūd līķi.. Atomsprādziena sēne, apžilbinoši uzliesmojumi un atkal līķi, nez uz kurieni rāpojoši kropļi, netī

rumos slīkstoši grausti… Kāda Estergomam apbrīnojami pazīstama seja. Satajana? Jā, protams, no ekrāna smaidīdams lūkojas Satajana… Otrs Satajana sasprindzis un koncentrējies sēž tepat blakus … Atkal liesmu deja. Auditorija … Pār piezīmēm nolīkuši studenti. Uz tāfeles rasējumi … Bezveida lektors kustina lūpas … Pēkšņi Estergomam šķiet, ka viņš ir piedalījies šajā lekcijā. Vai tas nav viņš pats — tur, trešajā rindā?… Attēls krasi mainās… Galds pie plaši atvērta loga. Aiz tā salijuši zari, lietus lāses uz nodzeltējušām lapām. Uz galda papīra loksnes. Kāda roka tās pārklāj ar matemātikas formulu simboliem. Formulas … Formulas … Arī tās ir apbrīnojami pazīstamas … Estergoms pūlas aptvert to jēgu … Atkal šī sievietes seja … Piepeši Estergoms saprot, kāpēc tā viņu tik ļoti pārsteigusi. Viņš kādreiz ir redzējis šo sievieti. Bet kad un- kur? … Liesmas, tumsa, vēlreiz liesmas — un pēkšņi spokains skelets, kas lēni slīd melnajās debesīs virs baltiem marmora kapu pieminekļiem …

Apstulbušā inženiera apziņā ielaužas kaut kas līdzīgs vaidam. Viņš paceļ galvu un paskatās atpakaļ… Uz galda kā loks izliecies krampjos sarautais guļošā ķermenis. Viens no asistentiem tur viņu aiz kājām, otrs pie galvas. Viņa lūpas ir sakodītas līdz asinīm, seja moku izķēmota.

— Izbeidziet! — Estergoms, pats sev negaidot, iekliedzas. — Tūlīt pārtrauciet! … Pārtrauciet…

Kliedziens iznāca spiedzīgs, ass un aprauts.

Atskanēja kluss klikšķis. Ekrāns nodzisa. Satajana uzmanīgi lūkojās inženiera sejā, kas bija līķa bālumā.

— Mans draugs, kas jums noticis?

Estergoms izņēma kabatlakatu un sāka slaucīt nosvīdušo pieri.

— Man nekas nav noticis, bet man šķita, ka viņš, — Estergoms norādīja uz galdu zāles vidū, — ka… tas ir pārāk mokoši. Paskatieties, kas ar viņu noticis!

— Kas noticis? Nekas. Viņš guļ…

— Bet viņš taču … Es pats redzēju …

— Nomierinieties… Viņš neko nejūt. Tas viss, — profesors pamāja uz ekrānu, — ir slēpts dziļi viņa smadzenēs, un viņš pats gandrīz neko nenojauš. Jūsu smadzeņu šūnās varbūt slēpjas vēl briesmīgāki ieraksti. Arī jūs tāpat neko par tiem nezināt… Un tas ir labi. Ja būtu citādi, cilvēki zaudētu prātu. *. no pārliecīgas in

formācijas, kas viņiem nebūt nav vajadzīga… Cilvēkam pietiek ar savas paaudzes gūto pieredzi.

Estergoms piecēlās un sāka staigāt pa laboratoriju. Pameta acis uz galda pusi. Cilvēks nekustējās. Nāves bālā seja bija mierīga.

— Jūs. satriecis ieraksts, — Satajana mierinoši sacīja. — Jūs uzstājāt, un es biju spiests piekrist.. Pagaidām tas viss ir ārkārtīgi nenoteikti. Vēlreiz atkārtoju, ka es nezināju, vai mums izdosies kaut ko no viņa dabūt..

— Tātad mana aparatūra tomēr nodrošina jums ierakstus, — Estergoma balss no uztraukuma bija aizsmakusi.

— Nē. . — Satajana pasmaidīja. — Jūs taču pats redzējāt. Tie ir atsevišķi fragmenti, mozaīkas drumslas.. gigantiskas mozaīkas drumslas.. Bet man ir vajadzīga nepārtraukta filma..

— Kāda filma?..

— Nosauksim to par apslēpto informāciju … Tā glabājas katrā no mums aiz apziņas robežas. Tā atspoguļo neskaitāmu iepriekšējo paaudžu pieredzi…

— Tātad tas, ko mēs tikko redzējām? …

— Jā … Šajos kadros ir viņa senču gūtā pieredze. Ļoti tālu paaudžu pieredze. Viņi visi jau sen, sen satrūdējuši, taču pēcteča smadzenēs glabājas viņu pārdzīvotā kods.. Bijušā reāls rēgs … Pavediens, kas saista pagātni ar nākotni. Filozofi apgalvo, ka nevar noteikt vēsturisku patiesību, ka bijušo nevar objektīvi pārbaudīt. Es gribu piedāvāt jaunu vēsturiskās analīzes metodoloģiju. Sākotnējās ziņas ir mūsos pašos. Tās tikai jāatšifrē …

Estergoms žultaini iesmējās.

— Diez vai jūsu metode, ja vien tā nav fikcija, būs labāka par citām. Jūs to dibināt uz subjektīvu uztveru analīzi.. Jūs noslīksiet haosā..

— Es operēšu ar jūsu «subjektīvo uztveru» kopsummu. Summa dod iespēju savstarpēji koriģēt un salīdzināt subjektīvos vērtējumus. Turklāt informācija, kuru es iegūšu, atspoguļo kādreiz pastāvējušās objektīvās sakarības. To integrējot, var piekļūt daudz tuvāk vēsturiskajai patiesībai nekā «Vispasaules vēstures» autori.

— Bet uz ekrāna taču bija haoss! Kā jūs to varat izmantot saviem nolūkiem?

— Neaizmirstiet, ka mēs ieguvām informāciju no.. ē … ē. . slimības bojātām smadzenēm. Tajā izjauktas visas sākotnējās cēloņsakarības un robežas, kas atdala

apzināto no neapzinātā. Daudzu psihisko saslimšanu pa-* matā jau ir tieši tas, ka izpaužas zemapziņā slēptā informācija. Cilvēks sāk identificēt apzināto un neapzināto. Viduslaikos par tādiem teica, ka tie esot sātana apsēsti. Ļoti precīzs formulējums … «Sātans» ir informācija, kas apslēpta zemapziņā. Ja tās visniecīgākā daļa ielaužas apziņā, cilvēks kļūst ārprātīgs. Vai es jums teicu, ar ko viņš slimo? — Satajana pieskārās uz galda guļošajam pie kailās rokas. — Neliela daļa informācijas, ko šodien ieguvām, attiecas uz viņa neseno pagātni. Vai atceraties roku, kas rakstīja formulas? Viņa «otro es» zināmā mērā var salīdzināt ar Ēģiptes priesteri. Es uzskatu, ka tas ir izsaukts no zemapziņas… Kāds no viņa senčiem dzīvojis Ehnatona laikmetā… Starp citu, arī mūsu abu senčus var sameklēt jebkurā no pagājušajiem gadsimtiem — Ludviķa Četrpadsmitā, Atillas, Katona, Hefrena laikā un agrāk, pat lielā apledojuma laikmetā un vēl pirms tam. Tātad varam domāt, ka viņa sencis Ehnatona — Ēģiptes faraona reformatora — laikā bijis priesteris …

— Bet tā sieviete?

— Piedodiet, nezinu… Šīsdienas ieraksts ir interesants … Parādījās daži jauni fragmenti. Cits gadsimts. Droši vien agrīnie viduslaiki…

— Vai tas nozīmē, ka viņa slimība progresē?

— Manuprāt, nē-ē … Ticamāk, ka tas ir nejaušs zemapziņā paglabātā atšifrējums.

— Ja nu pajautātu viņam pašam?

— Tas nav iespējams. Jūs aizmirstat, ar ko mums ir darīšana.

— Ja esmu jūs, profesor, pareizi sapratis, ar aparatūru, kuru jūs no manis dabūjāt, ir iespējams transformēt vizuālos attēlos arī kādu daļu no tās informācijas, kas glabājas vesela cilvēka smadzenēs …

— Tikai tādu, kas saistīta ar viņa personisko pieredzi, kura attiecas uz apziņu. Turklāt ne jau no katra … No cilvēkiem ar stipru gribasspēku tas pagaidām neizdodas.

— Kāpēc?

Satajana uzmanīgi paskatījās pāri briļļu stikliem uz inženieri. Šķita, ka viņš šaubās, vai tālāk vairs skaidrot.

— Ja jūs vēlaties, lai jums palīdzu, pasakiet visu! — Estergoms uzstāja.

— Tas ir sarežģīts jautājums… Viss atkarīgs no pārbaudāmā individuālajām īpašībām, no reģistrētājas aparatūras jaudas un, protams, videoieraksta maksimālajām

iespējām. Esmu pārliecināts, ja. ievērojami palielinātu ātrumu…

— Bet mēs esam uz tā pēdējās robežas …

— Tas nozīmē, ka nepieciešams principiāli cits ieraksta aparatūras konstruktīvais risinājums.

Estergoms papurināja galvu.

— Esmu tikai inženieris, nevis burvis. Mēs pavadījām pie ekrāna apmēram divas stundas. Cik šī cilvēka smadzeņu impulsu jūs praktiski mēģinājāt šodien atšifrēt?

— Ne vairāk kā desmit..

— Precīzāk?

— Lielāko daļu nebija iespējams atšifrēt.

— No cik impulsiem tika iegūti videosignāli?

— Es to precīzi neievēroju …

— Tad es pateikšu jums priekšā: no diviem vai trim.

Satajana jautājoši paskatījās uz vienu no asistentiem.

Tas piekrītoši nolieca galvu.

— Izanalizēti deviņi impulsi, profesor. Videosignāli ierakstīti no trim.

— Redziet nu! — Estergoms uzvaroši iesaucās. — Trīs momentāni impulsi deva gandrīz divu stundu videoieraksta spektru. Trīs desmitmiljonās sekundes daļas mana aparatūra «izstiepa» uz divām stundām… Vai tas neapstiprina laika relativitāti?

— Neviens neapstrīd, ka jūsu aparatūra ir lieliska, — Satajana klusu sacīja, vairs nesmaidīdams, — taču saprotiet arī jūs: tā neatrisina uzdevumus. Tā filma, kuru demonstrēju jūsu cienījamajam patronam, ir veiksmīgs viena impulsa atšifrējums, tas ierakstīts ar veco aparatūru. Tajā momentu izdevās izstiept, kā jūs teicāt, uz divdesmit minūtēm. Tas ir laimīgs gadījums, cits nekas. Viens no miljona vai pat miljarda gadījumiem. Bet es negribu un nevaru rēķināties ar laimīgām nejaušībām. Man nepieciešams jebkura uztverta impulsa vai vismaz to lielākās daļas atšifrējums. Turklāt ne tikai no maniem pacientiem, bet arī no … katra cilvēka.

— Vai jums ir izdevies atšifrēt arī psihiski normālu cilvēku … kā jūs to nosaucāt… zemapziņas impulsus?

— Cilvēkiem, kuri nav mani pacienti? Nē …

— Bet vai tas nenozīmē, ka normāliem cilvēkiem «apslēptās informācijas» — informācijas zemapziņā — vispār nav?

— Nē.

— Kāpēc?

— Jūs, protams, esat uzminējis, kas tā bija par liesmu, kas plīvoja uz ekrāna gandrīz — visu eksperimenta laiku. No šīs liesmas it kā radās atsevišķi videoieraksta kadri.

— Acīmredzot interferences efekts — kaut kādu attēlu daudzkārtēja summēšanās …

— Jums taisnība, un kas no tā izriet?

— Varbūt tā ir videoieraksta neatšifrētā dala? …

— Bravo! Un, lai to atšifrētu, vajadzīgs lielāks ātrums. Vai tā nav? Bet to cilvēku, kas nav mani pacienti, zemapziņas impulsu videoieraksts dod tikai «liesmu». Vai tagad jums ir skaidrs?

Estergoms pamāja un iegrima domās. Profesors Satajana pacietīgi gaidīja.

— Vai videomagnētiskajā filmā ierakstīts viss šīsdienas eksperiments? — beidzot Estergoms jautāja.

— Atšifrētie kadri automātiski nokopēti otrā filmā. Vai gribat to apskatīt?

— Mani interesē pilns ieraksts oriģinālā. Viss, ko mēs redzējām uz ekrāna.

Satajana paplēta rokas.

— Tas taču tiek izdzēsts, jūs jau zināt…

— Tiek izdzēsts, kad gatavo aparatūru nākamajam eksperimentam.

— Kāda tam nozīme! Viss, ko izdevās atšifrēt, — jau ir pārnests uz kopiju.

— Zināma nozīme tomēr ir. Man vajadzīgs šīsdienas eksperimenta pilns ieraksts.

— Bet…

— Nekādu «bet», profesora kungs, ja gribat turpināt eksperimentus.

— Estergoma kungs!

— Vai jums ir vajadzīgs šodien ierakstīto impulsu vēl pilnīgāks atšifrējums?

— Cik es saprotu, tas taču nav iespējams.- Eksperimentu neizdosies atkārtot…

— Vai es runāju par atkārtošanu? Nepieciešams tikai pilns ieraksts oriģinālā.

— Mums nav rezerves filmas, un jūs to ļoti labi zināt. Sim aparātam ir īpaša filma. Jūs iedevāt tikai vienu kaseti. Rīt paredzēti vēl daudzi eksperimenti.

— Rīt no rīta jūs dabūsiet citu kaseti…

— Estergoma kungs, es negribētu, ka tāda veida ieraksti nokļūst ārpus institūta.. *

— Jums taču paliek atšifrējuma kopija, visu pārējo jūs tik un tā rīt vai pat šonakt izdzēsīsiet.

— Kādēļ jums vajadzīgs pilns ieraksts?

— Lai detalizēti izpētītu manas aparatūras neatšifrēto lauku struktūru.

— Jūs gribat sacīt…

— Pagaidām es neko negribu sacīt.

— Vai tad ir kaut kāda iespēja atšifrēt to ierakstu daļu, kuru mēs uztveram kā «liesmu»?

— Nezinu … Pagaidām neko nezinu … Bet, lai turpinātu meklējumus… lai kaut ko izlemtu, man vajadzīga filma ar pilnīgu eksperimenta ierakstu.

— Lai notiek, — Satajana nopūties sacīja, — jūs to dabūsiet, tikai…

— Tikai? …

— Ja jums izdosies… Ja jums ienāks prātā pašam — atšifrēt šo ierakstu… man jūs jābrīdina, mans pienākums ir jūs brīdināt: tas ir bīstami… Ļoti bīstami…

— Profesora kungs, es neesmu bērns… Es ļoti labi orientējos televīzijas un kino iespējās.

— Tomēr kaut vai tā nelielā daļa, ko jūs šodien redzējāt…

Estergoms nicīgi pavīpsnāja.

— Jūs gribat teikt, ka tā uz mani iedarbojās?

Satajana skumji pakratīja galvu.

— Mans draugs, cilvēki ir pieraduši pie konkrētām lietām, konkrētām un galīgām. Kā šis galds, šī istaba, beigu beigās — šī aparatūra. Bet mēs abi patlaban esam uz bezdibeņa malas. Uz bezgalības bezdibeņa malas… Krietni padomājiet… Ļoti iespējams, ka jums ar ierakstu neko neizdosies izdarīt… Esmu jau izmēģinājis visādos veidos … Tāpēc esmu pārliecināts, ka nepieciešams vēl vairāk palielināt ieraksta ātrumu. Taču ja izdotos atšifrēt …

— Ja izdotos, — Estergoms kā atbalss atkārtoja.

— Pavērtos logs uz bezgalību — laikmetiem, paaudzēm, cilvēku likteņiem, kaislībām, tieksmēm, raksturiem, cilvēku dzīvi kopš dzimšanas līdz kapam ar visu atklāto traģisko katra indivīda būtību… Kosmosa bezgalība nav nekas salīdzinājumā ar šo brīžiem pārtraukto, bezgalīgo saprāta ķēdi. Kur ir tā sākotne, kur ir okeāns, kurā tas agrāk vai vēlāk ieplūdīs? Ikviens no mums uz mirkli izlec kā velniņš no kastītes, no neizprotamas bezgalīgas straumes un gandrīz tūlīt uz visiem laikiem taiā

pazūd. To mēs saucam par dzīvi… Mēs tikpat kā nedomājam, kas bija «pirms», un īstenībā mūs maz satrauc tas, kas būs «pēc». Taču straume plūst kaut kur aiz mūsu «es» robežām …

Izniruši no tās, mēs sevī glabājam bijušā, bet varbūt arī nākamā informācijas kodu. Tā fragmenti ir briesmīgi, necilvēciski, bezjēdzīgi. Jums bija iespēja par to pārliecināties. Bet ja būtu viss kopumā? Tas būtu daudz drausmīgāk. Indivīda saprāts, nonākot ar to saskarē, var neizturēt…

— Tomēr jūs gribat tikt klāt tieši visam «kopumam»? — Estergoms viņu pārtrauca. — Mazajam «kopumam», no kā sastāv dzīva indivīda būtība, un «Kopumam» ar lielo burtu — tam, kas, pēc jūsu domām, glabājas patlaban dzīvojošās paaudzes «zemapziņā»?

— Nē, nē, — Satajana steigšus iebilda, — mani interesē vienīgi otrais… Es gribu tikt klāt tikai tam, lai gan … neesmu pārliecināts, ka pietiks spēka un manas paša smadzenes tiks galā … Tāpēc brīdinu arī jūs … Toties pirmo pilnīgi atdodu jūsu patronam. Tas der tikai scenārijiem. Iespējams, ka nākotnē tās iegūs kādu objektīvu vērtību, atspoguļodamies pēcteču zemapziņā, kļūs par mūsu laikmeta kritēriju, ja cilvēku dzimta turpināsies … Bet pašreiz … Starp citu — mēs esam novirzīju; šies no tēmas … Es jums tikai gribēju teikt…

— Profesor, viņš mostas, — atskanēja asistenta balss.

— Aizvediet viņu uz palātu! — Satajana pavēlēja.

— Pagaidiet! — Estergoms pacēla galvu. — Es tomēr gribētu ar viņu parunāt.

— Viņš neko neatceras. Turklāt…

— Zinu … Taču es gribētu uzdot viņam dažus jautājumus, Lai mēģinātu rast atrisinājumu …

— Jūs esat neērts kompanjons, Estergom! Piedodiet!

— Jūs to zinājāt, profesor.

— Zināju, — Satajana bez smaida atbildēja. — Uzdodiet savus jautājumus. Tikai daudzus ne. Tā bija … īpaša narkoze. Slimnieks vēl ir vājš.

Cilvēks uz galda atvēra acis. Viņa skatiens pārslīdēja pār laboratoriju un apstājās pie Estergoma.

— Labdien, — Estergoms sacīja. — Kā jūs jūtaties?

— Profesor, kas ir šis cilvēks? — trīcošā balsī jautāja slimnieks. — Es jūs lūdzu neaicināt svešus uz jūsu seansiem. Viņš, bez šaubām, ir no avīzes?

— Viņš ir… mans kolēģis, — Satajana, rāmi smaidīdams, paskaidroja. — Palūdzu viņu, lai konsultētos.

— Kādēļ? Es pilnīgi paļaujos uz jūsu ārstēšanas metodēm. Kāpēc jūs saucāt viņu? — slimnieka balss bija kļuvusi spēcīgāka, spalga un kliedzoša.

— Viņš savā nozarē ir liels speciālists, un es nospriedu …

— Vai tik jūs nedomājat, ka es maksāšu par šo konsultāciju? — slimais iebrēcās. — Tā tik vēl trūka!

— Es nemaz neņemšu no jums maksu, — Estergoms teica.

— Man jūsu ubaga dāvanu nevajag! — slimais bļaustījās. — Vai jūs zināt, kas es esmu?

— Viņš visu zina, — cik vien iespējams laipni teica Satajana. — Mēs gribam … ē … ē … ātrāk dabūt jūs uz kājām. Jūs gaida darbs, svarīgs darbs, vai tā nav?

— Jā, jā, bez šaubām, — slimais pēkšņi piekrita. — Jums, bez šaubām, taisnība, profesor. Es jums pateicos. Kā jūs domājat, kāds pašreiz ir mans stāvoklis?

— Jums ir labāk, vai tad pats nejūtat?

— Jā, jā, protams! Bet kā jums liekas? — Tagad slimnieka acis bija pievērstas Estergomam. Inženieris satrūkās, jo izlasīja tajās milzīgas skumjas un lūgumu.

— Es … es esmu vienisprātis ar profesoru Satajanu, — Estergoms nomurmināja piesmakušā balsī. — Tomēr atļaujiet uzdot jums dažus jautājumus.

— Protams, protams …

— Es ieteicu profesoram izmantot kādu līdzekli, taču, iekams to galīgi izlemjam, gribētu zināt… Sakiet — kad jūs domājat par darbu, par savu nepabeigto darbu, vai jums nezūd atmiņa?

— Nē … Pagaidām ne … Bet es nevaru ilgi par to domāt … Sākas sāpes … Neciešamas galvassāpes …

— Un jūs neaizmirstat formulas, kuras izmantojāt aprēķiniem?

— Protams, ne, tās man vienmēr ir prātā.

— Lieliski, atcerieties vienu no tām! Vienalga, kādu …

— Tad man ir jāuzraksta. Uz kā lai es rakstu?

Satajana pamāja asistentiem. Viens uzlika slimniekam

uz krūtīm mapi ar piespraustu papīra lapu, otrs iedeva viņam labajā rokā zīmuli.

— Ko lai rakstu? — slimais jautāja, vērīgi uzlūkodams Estergomu.

— Ko vēlaties! Jebkuru formulu, kādu izvedumu. Es neesmu jūsu nozares speciālists, bet, ja būs nepieciešams, mēs ar profesoru vēlāk pēc rokasgrāmatas pārbaudīsim …

— Diez vai jūs varēsiet mani pārbaudīt pēc rokasgrāmatas, — slimais nočukstēja, pacēlis galvu, un ātri pārklāja papīra lapu ar matemātikas simbolu rindām.

Estergoms uzmanīgi vēroja, kā kustas viņa roka.

— Jūs varat to ņemt, — slimais teica, atmezdams galvu uz spilvena. — Te ir diezgan sarežģīts kādas formulas izvedums, Tā attiecas… Bet tas nav svarīgi, uz ko tā attiecas … Es tīšuprāt neuzrakstīju izvedumu līdz galam… Jebkurš fiziķis jums apstiprinās, ka šeit viss ir pareizi… Tikai ne jau visi uzminēs, kāds slēdziens no tās izriet..

Zīmulis izkrita no viņa nevarīgajiem pirkstiem un aizripoja pa grīdu.

— Pateicos, — Estergoms sacīja, paņemdams lapiņu ar formulām. — Lai pārbaudītu jūsu atmiņu, rīkosimies tā: rīt, neieskatījies šajos pierakstos, jūs mēģināsiet atkārtot izvedumu … Pēc tam mēs ar profesoru salīdzināsim rezultātu. Vai jūs spēsiet atkārtot no galvas visu šo pierakstu?

— Bez domāšanas jebkurā brīdī, kaut vai jūs pamodinātu mani nakts vidū …

— Lieliski! Bet tagad nākamais jautājums: vai jums patīk lasīt? Protams, es nedomāju zinātniskās publikācijas …

Slimais pavīpsnāja.

— Jau daudzus gadus man nav atlicis laika tādiem niekiem. Šeit, profesora klīnikā, es varētu to atļauties, taču profesors apgalvo, ka manai nabaga galvai nepieciešams pilnīgs miers …

— Bez šaubām, — Estergoms pamāja. — Un tagad sakiet — kad jūs pēdējo reizi bijāt Ēģiptē?

Satajana brīdinoši pacēla roku, taču Estergoms izlikās nemanām šo žestu.

Slimnieka seja pauda izbrīnu.

— Ēģiptē? — viņš atkārtoja. — Kādēļ tieši Ēģiptē, nevis, piemēram, Meksikā?… Lai gan — tam nav nekādas nozīmes. Es nekad neesmu bijis ne Meksikā, ne Ēģiptē …

— Bet jums droši vien gribētos aizbraukt uz'turieni?

— Neesmu par to domājis… Varbūt jaunībā. Pēdējos gados esmu bijis pārāk aizņemts. Kaut gan… Ēģipte… Tas ir interesanti… Dažreiz redzu kaut ko tamlīdzīgu sapnī… Diemžēl patlaban nevaru atcerēties …

— Papūlieties…

— Pietiks, kolēģi! — Satajana asi pārtrauca sarunu. — Mūsu pacients ir noguris. Šodien beigsim. Aizvediet viņu!

Profesora niknais skatiens urbās Estergomam tieši sejā. Kad aiz ratiņiem, uz kuriem tika izvests slimnieks, bija aizvērušās laboratorijas durvis, Satajana ļāva dusmām vaļu.

— Jūs esat prātu zaudējis! — viņš uzkliedza, piespiedis rokas pie krūtīm. — Kā jūs varējāt?… Piedodiet, bet kāda velna pēc jūs jaucaties citu darīšanās?

— Jūs taču atļāvāt…

— Es domāju, ka jūs būsiet gudrāks… Vai varbūt jūs … ē … ē … esat sadomājis mani pārbaudīt?

— Es pārbaudīju vienīgi pats sevi, — Estergoms klusu sacīja. — Bet viņš… Vai tad jūs, profesor, domājat, ka varēsiet viņu izārstēt? …

— Tam šoreiz nav nozīmes. Jūs ar saviem jautājumiem tikai varējāt panākt, ka viss ātrāk noskaidrojas. Un es vēl neesmu pārliecināts, ka tas nav noticis… Viņš nezina diagnozi, nenojauš, ka viņa apziņā radušies traucējumi, ka viņš kā personība vairs neeksistē …

— Bet…

— Klusējiet… Man viņš jāsaglabā… Viņš ir man nepieciešams… turpinājumam. Ņemiet vērā — ar šo cilvēku jūs vairs netiksieties… Formulas, kuras jūs piespiedāt viņam uzrakstīt…

— Tās vairs nebūs jāatkārto. Pietiek ar to, ko viņš uzrakstīja šodien.

— Vismaz paskaidrojiet — kādēļ jums tas viss bija vajadzīgs?

— Jūs droši vien neticēsiet, ja teikšu, ka gribēju jums palīdzēt…

— Neticēšu gan …

— Velti. Es gribēju saprast, kurš no mums trim ir visvairāk zaudējis saprašanu …

«Patiešām, kurš no mums trim ir visvairāk sajucis?» Estergoms domāja, dodamies mājup pa milzīgās, vēl guļošās pilsētas tukšajiem bulvāriem. Pirmsausmas klusumā skaļi uz betona klaudzēja soļi. Tālumā uz spilgti apgaismotajiem krustojumiem rēgojās nez kādi vientuļi gājēji. Aiz kokiem švīkstēdamas aiztraucās neredzamas mašīnas.

Kurš tomēr?… Vai šis nelaimīgais, kas kļuvis par maniaka neprātīgo eksperimentu objektu? Vai ar visziņa māniju apsēstais Satajana, kurš mēģina atņemt cilvēkiem pēdējo, kas viņiem atlicis, — tiesības uz savu iekšējo pasauli? … Vai arī viņš — inženieris Estergoms, kas konstruējis elektronu iekārtu, ar kuru Satajana cer realizēt cilvēka apziņas vivisekciju? Viņi visi ir ārprātīgi… Un ārprātīgā ir pasaule, kurā kaut kas tāds iespējams. Satajana jau to ir sapratis. Viņš nerunā par ārprātīgajiem… Viņš dala ļaudis savos pacientos un tādos, kas vēl nav kļuvuši par viņa pacientiem. Taču kuru katru brīdi var kļūt par tādiem..

Visas šīs runas par objektīvas vēsturiskas patiesības meklējumiem ir meli, jo tādas vispār nav. Varbūt meli ir arī tas, ka videomagnētiskajā filmā uztvertie tēli dzīvo kaut kur smadzeņu slēptuvēs? Vai tie nevar būt slimības, narkozes radīti? … Satajana pieminēja «īpašu narkozi» … Galu galā — kura domas šodien tika uztvertas un atšifrētas: vai tikai tā, kurš gulēja uz galda, vai reizē ari to, kuri piedalījās eksperimentā? Viņš — Estergoms — taču labāk par visiem citiem orientējās savas aparatūras iespējās … Cilvēka domas priekšā visi ekrāni ir bezspēcīgi. Pagaidām bezspēcīgi. Tātad …

Formulas uz ekrāna — tās, bez šaubām, pieder slimniekam. . Tās ir viņa domas … Atjēdzies viņš ļoti precīzi atkārtoja visu uz papīra lapas. Tikai — kāda sagadīšanās: tās ir videomagnētiskā ieraksta ātruma aprēķināšanas formulas. Tā vien šķiet, ka viņš pirms nokļūšanas Satajanas klīnikā nodarbojies ar to pašu problēmu, ar kuru patlaban spiests nodarboties Estergoms. Viņš neiz- veda līdz galam … Estergoms arī ne … Nespēja … Neiznāca … Taču, liekas, šim cilvēkam izdevies tikt tālāk? … Viņš kaut ko teica par atrisinājumu, ne jau katrs to spēšot atrast. Kas viņš ir — ārprātīgais vai ģēnijs? Un kas viņš ir bijis, kāpēc Satajana slēpj viņa vārdu?

Un šīs sievietes tēls? Kura smadzenēs tas iegūlies? Kāpēc viņa Estergomam šķita tik savādi pazīstama? Kāpēc, kāpēc?… Šis nolādētais eksperiments liek domāt par tūkstošiem «kāpēc»! …

Un formulas … Kāpēc tieši tās tika atšifrētas? … Tikai tās no bezgala daudzajām citām? …

Estergoms apstājās un, izvilcis no kabatas lapiņu ar formulām, pārlaida tām acis. Viņš iegrima domās. Vēlreiz pārlaida acis… Dziļi apziņā atausa gaisma. i Tā

vēl nepaguva konkretizēties matemātikas simbolos, bet Estergoms jau saprata: risinājums atrasts.

— Jā, protams, pastāv vēl viena iespēja. — Tagad viņš skaļi sarunājās pats ar sevi. — Ieraksta ātrums nav jāpalielina. Var iet pa citu ceļu, pa gluži citu ceļu, Sis cilvēks man pateica priekšā … Sasodīti vienkārši… Tieši tas, ko vēlas panākt Satajana. Te nu ir šis atrisinājums …

Estergoms apsēdās uz betonētā celiņa malas. Dažas rindas — un izvedums ir pabeigts. Galīgajai formulai viņš s pavilka treknu svītru. Šie daži simboli ir atslēga, kuru gaida Satajana. Atslēga uz cilvēka iekšējo pasauli. Atslēga, ar ko var atvērt logu uz bezgalību, kurā viss būs zināms. Vai arī uz bezgalību, kurā valdīs necaurredzama tumsa? Bet varbūt tas ir viens un tas pats? … Lai gan — tagad nav grūti pārliecināties. To palīdzēs izdarīt video-. magnētiskā filma, kuru viņš paņēma no Satajanas. Šajā filmā ir ierakstīts nakts eksperiments. Formula drošības dēļ jāiznīcina. . Tagad viņš to vairs neaizmirsīs. Ātrāk uz laboratoriju! Jāpagūst visu paveikt, iekams būs atnākuši līdzstrādnieki…

Uz kādu mirkli viņu sagrāba šaubas. Vai tiešām te nav kļūda? Vai patiesi viņš ir uz sliekšņa? … Uz neizzinātā sliekšņa? Lai arī kā tas turpmāk ietekmētu cilvēci un viņu pašu, viņam jāpārliecinās, viņam jāpārkāpj pār šo slieksni. Bet Satajana? Beigu beigās viņam viss nemaz nav jāatklāj …

Estergoms saplucināja sīkās druskās lapiņu ar formulām, aizsvieda tās pa vējam un metās skriešus ielu tumšajā labirintā. Rīta vējš satvēra papīra strēmeles un aiznesa arvien augstāk un augstāk blāvojošajās debesīs virs pilsētas, kura modās.

Ap dienas vidu profesors Satajana tika aicināts pie telefona. Zvanīja Valons. Satajana klausījās, neteikdams ne vārda, tikai mazliet nogrozīja galvu. Viņa seja palika neizdibināma. Pēdīgi Valons apklusa. Arī Satajana klusēja.

— Hallo, — klausulē sauca balss, — vai jūs sapratāt, kas noticis?

.— Sapratu, — Satajana teica. — Man ļoti žēl. Lūdzu,

pieņemiet manu visdziļāko līdzjūtības apliecinājumu. Estergoma kungs bija talantīgs inženieris …

— Vai jūs domājat, ka tās jau ir… beigas? — Valons, brīdi klusējis, jautāja.

— Spriežot pēc tā, ko jūs stāstījāt, — jā… Es, bez šaubām, uzņemšu viņu savā klīnikā, taču nevaru neko solīt… Neko … Jūs interesē iespējamie cēloņi? … Grūti pateikt;.. Šķiet, viņš pārāk daudz strādāja … Varbūt tāpēc … Beigu beigās — neviens no mums nevar būt drošs, ka viņu nepiemeklē kas tamlīdzīgs… Neviens, Valona kungs. Nē, nē… Ceru, ka mūsu džentlmeniskā vienošanās paliek spēkā. Cilvēki aiziet bet problēmas paliek … Starp citu, esmu dzirdējis, ka Žakam Estergomam bijis spējīgs palīgs … Jā, jā … Varbūt viņš varētu? …