Einšteina smadzenes

Einšteina smadzenes

Stāvoklis ir ārkārtīgi nopietns, — akadēmiķis Koževkins sacīja savas runas nobeigumā. — Pēdējo paaudžu laikā mūsu tehniskās zinātnes ir devušas cilvēcei brīvību, mēs esam tikuši vaļā no smaga darba, no bada un kariem, esam atdarījuši vārtus uz Visumu. Es vēl atceros laikus, kad inženierzinātņu fakultātes uzņēma studentus, izvēlēdamās labākos no labākajiem, kad visi jaunieši ilgoties ilgojās studēt tehniskās zinātnes. Bet tagad? Jaunatne ir zaudējusi interesi par mūsu darbu. Fizika, matemātika

un ķīmija viņus pēkšņi vairs nevaldzina. Mūsu Alma-Atas augstskolā uz tehniskajām nozarēm piesakās aizvien mazāk studentu. Baidos, ka pēc dažiem gadiem mums gribot negribot vajadzēs samazināt pētniecības institūtu skaitu un ierobežot darba apjomu. Tāds stāvoklis vairs nav ciešams. Mašīnas pašas nestrādās un nerūpēsies par cilvēkiem, ja neviens tās neuzraudzīs, tāpēc ir jārīkojas enerģiski.

Mēs aplaudējām, un akadēmiķis apsēdās.

— Pie mums Toronto laikam ir vēl bēdīgāk, — profesors Klārks Smits-Džonss iesāka. — Mums jau vajadzēja slēgt nodaļu, kur nodarbojās ar dažiem šauri speciāliem izplatījuma jautājumiem un pētīja elementāro daļiņu būtību. Toties uz lekcijām par Gēti vai par Herdera estētiskajiem uzskatiem jaunieši plūst bariem, un mūsu estētikas profesora vajadzībām bija jāatbrīvo institūta fizkultūras zāle, kaut gan, universitāti dibinot, bijām gandrīz piemirsuši organizēt šo katedru. Taču visļaunākais ir tas, ka mums ļoti grūti izprast, kur meklējams cēlonis šādai pārmaiņai. Vai jaunajai paaudzei ir iedzimta tieksme sacelties pret vecākiem un rīkoties savādāk, nekā rīkojušies viņi? Vai arī tas ir neapzināts protests (š.ai vietā profesors Koževkins pasmī-, neja) pret skaitļiem kā pret kārtības, tātad reizē arī pret vecāku autoritātes simboliem? Mūsu psihologi jau sen pūlas atrisināt šo problēmu, taču, diemžēl, bez panākumiem.

Mēs aplaudējām, un profesors apsēdās. Tad iestājās neziņas pilns klusums. Neviens vairs negribēja runāt. Visi baidījās. Bet šo pārmaiņu cēloņi taču sen jau ir skaidri. Es palūdzu vārdu.

— Nevajag sevi apmānīt, — es bez aplinkiem iesāku. — Esam bezizejas stāvoklī. Strupceļā. Kopš deviņpadsmitā gadsimta beigām tehniskās zinātnes ir pārveidojušas pasauli, nomākušas visas pārējās zinātnes nozares, cilvēki tagad var nodoties patiesi svarīgu jautājumu pētīšanai un tā tālāk, to mēs visi labi zinām. Bet būtiskas problēmas tehniskās zinātnes nav atrisinājušas. Cilvēki joprojām vēl jautā, kā viņiem-jādzīvo un kāpēc viņi dzīvo, joprojām mēs vēl neko nezinām par Visuma izcelšanos, joprojām nespējam ar prātu aptvert ceturto dimensiju, kuru atklājis Einšteins, balstīdamies uz loģiskiem secinājumiem. Ja šo jautājumu uzdodam mūsu kibernētiskajām mašīnām, tās neatbild, jo jautājums esot nezinātnisks, kļūdaini formulēts, pārāk personisks, individuāls, pārāk cilvēcisks. Bet tāpēc jau šīs problēmas mums visiem nav mazāk nozīmīgas. Profesoram Džonsam un akadēmiķim Koževkinam ir laboratorijas ar ārkārtīgi komplicētām ierīcēm, to mākslīgās smadzenes trijās sekundēs atrisina uzdevumus, ap kuriem gudri matemātiķi noņemtos visu mūžu, bet uz galvenajiem jautājumiem tās mums neatbild. Un tā esam nonākuši burvju lokā. Fizika kļūst par praktisku zinātni, arvien skaidrāk redzams, ka tā ir atkarīga no filozofijas, — apmēram tāpat, kā mežģiņu tamborēšana — no glezniecības. Tieši tāpēc mēs zaudējam jaunatni. Mēs nenodarbojamies ar būtisko. Beigsim turpat, kur esam sākuši. Mēs tagad darinām mašīnas, kas prot izveicīgi mazgāt veļu, vārīt ēdienu, operēt vai lidot kosmosā; mūsu senči pirms gadu simteņiem tāpat darināja mehāniskus pianistus un mākslīgus lāčus. Viņi savus izgudrojumus rādīja cirkā. Domājoši cilvēki viņus uzskatīja par rotaļlietu meistariem un veikliem blēžiem. Mūs gaida tāds pats liktenis.

Man neaplaudēja neviens. Laikam biju mazliet pārsteigusies. Džonss rauca pieri. Pārējie kolēģi pusbalsī sarunājās. Troksnis zālē pieņēmās.

— Vai jums nepatīk manas mašīnas? — < profesors Džonss pielēca kājās. — Līdz ar akadēmiķa Koževkina smadzenēm, — Džonss palocījās, — tās ir vispilnīgākās visā pasaulē. Nevienam no klātesošajiem nav tādu smadzeņu. Pat jums ne, cienījamā kolēģe …

— Tiesa gan, es nespēju domāt tik ātri, nedz arī tik nekļūdīgi. Bet es protu atrast mašīnām jaunus uzdevumus, manī ir tik daudz šaubu, tik daudz neatrisinātu jautājumu, ka varu apkraut ar darbu visus jūsu aparātus, un es spēju priecāties par saulrietu …

Džonss ironiski smīnēja. Viņš laikam nožēloja, ka ielaidies strīdā ar tādu maz pazīstamu darbinieci. Viņš, zinātnes spīdeklis.

— Ceturto dimensiju mūsu smadzenes patiesi nespēj aptvert, Visuma noslēpumus mēs tiešām varam tikai aprakstīt, — Koževkins atzina, un bija redzams, cik ļoti viņam tas ķeras pie sirds. — No fizikas viedokļa jautājums ir kļūdaini formulēts.

— Tieši tāpēc es ierosinu izveidot bioloģiskas smadzenes, kuras būtu cilvēciskākas nekā jūsu mehānismi, kuras spētu saprast, — es viņiem sacīju. — Tā būtu īsta izziņas mašīna.

— Einšteina smadzenes? — Džonss atkal neticīgi pasmīnēja. Viņa pa jokam izsacītā piezīme deva manarn eksperimentam nosaukumu. Kopš tā laika šo eksperimentu dēvēja par «pazīstamo afēru ar Einšteina smadzenēm».

Mans plāns bija vienkāršs, es par to jau agrāk biju apspriedusies ar fiziologiem un biologiem. Ar speciāliem aparātiem atradīsim trīs vispilnīgākās tikko kā mirušu cilvēku smadzenes un pēc īpašas metodes tās savienosim, izveidojot vienu orgānu, kuram pēc atdzīvināšanas liksim darboties, kairinot to ar elektriskiem impulsiem.

Mēģinājumam izraudzītajā dienā izsūtīju uz visām apgabala slimnīcām savus asistentus, kas bija apgādāti ar speciāliem racio- metriem. Izrādījās, ka vispilnīgākās smadzenes ir kādam arhitektūras profesoram, kas bija nokritis no sastatnēm un nosities; kādam maz pazīstamam dzejniekam, kura smadzenes mēs izmantojām, paturēdami prātā Einšteina aforismu, ka iztēle ir svarīgāka nekā zināšanas; trešās smadzenes piederēja Anež- kai Novākovai, kas bija gājusi bojā satiksmes katastrofā. Par viņas galvu mēs ilgi gudrojām. Novākova bija mājsaimniece, ģimenes māte, kas savā mūžā nebija paveikusi neko ievērojamu, tomēr mūsu aparāti rādīja, ka viņas smadzenēm ir vislielākā jauda. Galu galā mēs noticējām aparātiem un uzsākām kondensācijas procesu, kas bija visai ilgs un grūts. Viss tomēr izdevās, kā plānā bija paredzēts, un es varēju ķerties pie paša eksperimenta.

Uzdevu smadzenēm atrisināt fizikas parnat- vienādojumus un ar elektrisko strāvu sāku kairināt attiecīgos smadzeņu iecirkņus. Šķita, ka strāva smadzenes stimulē vai iedvesmo, jo pēc tam orgāns ar īpašām tā virsmai piestiprinātām antenām žigli pārraidīja atrisinājumu. Ar ārkārtīgi jutīga reproduktora palīdzību saņēmām atrisinājumu, kurš likās apstiprinām dažas akadēmiķa Koževkina hipotēzes. Es nekavējoties telegrafēju uz Alma-Atu. Koževkina hipotēzes bija publicētas pavisam nesen speciālos žurnālos. Arhitektūras profesors, dzejnieks un mājsaimniece droši vien nebija fizikas žurnālu lasītāji. Tātad likās, ka manas smadzenes pie šīm hipotēzēm «nonākušas» patstāvīgi.

Nākamās nedē|as aizritēja, sagādādamas daudz prieka. Smadzenes izstrādāja nākošo atrisinājumu, attīstīja Koževkina hipotēzi un kombinēja to ar savu atrisinājumu, nonākda- mas pie secinājumiem, kurus arī akadēmiķis līdz šim nekur nebija publicējis. Taču atklājās kāds trūkums. Smadzenes darbojās neregulāri. Šis apstāklis darīja man raizes. Srna- dzenes it kā nevēlējās pierast pie noteikta darba laika. Uz kairinājumu tās vairs neatbildēja bez kavēšanās. Reizēm tās pēc kairinājuma uzrakstīja tikai kādu muļķību, it kā gribēdamas pajokot, citreiz strādāja naktī, kad manis laboratorijā nebija, it kā būtu «pataupījušas» piešķirto enerģiju.

Pēc mēneša smadzenes pavisam pārstāja strādāt. Tās «dzīvoja», tas ir, skaidrāk izsakoties, to audos noritēja sarežģīts vielu maiņas process, par kuru gādāja cits aparāts, bet elektriskie impulsi vairs nespēja panākt, lai tās veiktu kādu darbu. Jau likās, ka eksperiments nebūs izdevies.

Tieši tajā laikā saņēmu vēstuli no akadēmiķa Koževkina. Viņš man atsūtīja savu jauno darbu, kuru nākamajā mēnesī publicēšot žurnāls «Zinātne». Ar šo pašu jautājumu nodarbojās mākslīgās smadzenes. Šķita, ka akadēmiķis un mākslīgais orgāns beidzot būs atraduši metodi, kā atrisināt galveno problēmu. Un taisni tagad smadzenes sākušas streikot. Gudroju, kā tās salabot. Un tad man ienāca prātā konstruēt īpašu ierīci, ar kuras palīdzību tās varētu «runāt», tas ir, bez kādiem starpniekiem pašas diktēt sava darba rezultātus, turklāt darīt zināmas arī citas savas idejas. Zināju, ka tas varbūt liksies mazliet baigi. Bet, ja mēs ierīkosim tā, lai smadzenes runātu kādā vispār pazīstamā vīrieša balsī, teiksim, televīzijas diktora balsī, tad efekts nebūs tik drausmīgs. Pēc dažām dienām smadzenes varēja «runāt». Un kādi bija pirmie vārdi? Tiem nebija itin nekāda sakara ar zinātniskām hipotēzēm.

— Jūs izturaties pret mani nevērīgi, — smadzenes sacīja.

Tas bija īsts pārsteigums. Man bija licies, ka smadzenēm nav vajadzīgs nekāds cits atalgojums kā vien elektriskais kairinājums. Tagad pēkšņi kļuva skaidrs, ka mēs vēl joprojām neesam īsti izpratuši jūtu dzīvi, ka mēs vēl joprojām ne ar kādu elektrotehnisku reakciju nespējam aizstāt to drošības un prieka sajūtu, kādu cilvēkam sagādā saskare ar savu tuvāko. Tas bija pirmais atklājums, ko sniedza mans eksperiments. Un man vajadzēja ķerties pie vecvecā paņēmiena. Sāku pati rūpēties par smadzenēm. Apmetos dzīvot laboratorijā un sarunājos ar tām no rīta līdz vakaram. Institūtā mani nesaprata. Vieni apgalvoja, ka es esot klusībā iemīlējusies televīzijas diktorā un tāpēc tērzējot ar viņa balsi, citi sprieda, ka es jau jūkot prātā.

Bet es jau drīz vien sāku tīri labi saprasties ar smadzenēm un reizēm, kad diktofons sabojājās, pati pierakstīju atziņas, pie kādām tās nonāca. Taču pēc četrpadsmit dienām smadzenēs atkal radās traucējumi. Man likās, ka tās ir tādas kā «satrauktas». It kā negantās dusmās tās man izkliedza vienu un to pašu vienādojumu. Pacietību nezaudēdama, es ilgi runājos ar smadzenēm. Pūlējos iestāstīt, lai tās uzvedas prātīgi, ja jau tām ir tik varens domāšanas aparāts. To sacīdama, es pēkšņi apjēdzu, ka īstenībā runāju ar smadzenēm tā, it kā manā priekšā būtu dzīva būtne, nevis izolēti funkcionējoši audi. Zemapziņā biju sev iztēlojusies radījumu ar šādām smadzenēm.

Tieši pēc tā jau smadzenes arī tiecās. Vispirms tām bija vajadzīgi elektriskie impulsi, tad nemitīga gādība, tagad ar to vairs nepietika. Atsevišķie apvidi, ar kuriem tās agrāk bija redzējušas, saodušas un sajutušas, arī gribēja būt aktīvi, kāroja pēc darbības taisni tāpat kā domāšanas spējas; smadzenes vēlējās atgūt vienotu, veselu organismu ar visām tā sajūtām, ieskaitot tās, kas uztveramas ar ādu.

Sai vietā es vēlētos īpaši aizrādīt, ka savu eksperimentu nolēmu turpināt tikai tad, kad ļoti rūpīgi biju visu apsvērusi. Bet pārāk daudz jau bija likts uz spēles. Un eksperimentālās ķirurģijas institūtā man apsolīja, ka viņi varot izveidot cilvēka ķermeni no savām modernajām plastmasām, no kurām līdz šim gatavotas vienīgi zaudētās kājas, rokas un atsevišķi orgāni. Mēs tikai nezinājām, kādu seju izveidot šim ķermenim. Tāpēc sejas vietā atstājām elegantu pārsēju, ar kuru tas izskatījās kā cilvēks, kas atveseļojas pēc nelaimes gadījuma.

Laboratorijā mēs atgriezāmies abi kopā. Jaunradītais cilvēks bija «laimīgs». Viņš svilpoja kādu melodiju, kuru droši vien reiz bija pratis maz pazīstamais dzejnieks. Nostājies pie loga, viņš raudzījās uz upi, kas plūda tālumā. Viņam nenāca ne prātā, ka ir jāstrādā.

— Skaists skats, — viņš sacīja. Es par to nekad nebiju iedomājusies. Lūkojos vienmēr grāmatās, nevis ārā pa logu.

— Tevi droši vien interesēs, ka profesors Džonss… — es diplomātiski iesāku.

— Džonss ir atpalicis. Viņš ir muļķis, — mans cilvēks sacīja un apsēdās pie galda.

— Pasūti vakaram biļetes uz teātri.

Es drusku izbijos. Vai tad viņš gribēs kopā ar mani iet arī sabiedrībā? Apjautājos atkal par arhitektūras profesoru. Tam teātris neesot paticis. Dzejnieks esot gājis tikai uz koncertiem. Mēs jaunajā orgānā laikam bijām atstājuši nesamērīgi lielu daju no Anežkas No- vākovas smadzenēm. Bet ap šo laiku viens otrs jau vēroja mūsu supersmaclzeņu darbu. Vēroja galvenokārt tāpēc, ka tieši novērot to nevarēja. Speciālisti strīdējās par to, vai smadzeņu darba produkts ir bezjēdzīgs, automātisks skaitju savirknējums, vai arī mums darīšana ar tiešām oriģinālu, līdz šim vēl nepieredzētu izziņas procesu, ko veic cilvēka smadzenes, kuru potenciāls palielināts trīskārtīgi. Uz šo jautājumu varēja atbildēt tikai turpmākie eksperimenta rezultāti. Tāpēc nolēmu iet kopā ar viņu uz teātri.

Viņš smējās skaļāk un raudāja rūgtāk par visiem citiem skatītājiem. Arī man luga patika. Teātri es apmeklēju visai reti. Man bija tik daudz darba laboratorijā. Bet pēc izrādes viņš gribēja nākt man līdzi uz māju. Vajadzēja viņam ieskaidrot, ka esmu jau vairāk nekā piecdesmit gadu veca, ka man ir pieau- gūsi meita, kurai es arvien pārmetu vieglprātīgu dzīvi, un ka nevaru naktī vest mājās svešu cilvēku. Ar nodomu lietoju vārdu «cilvēks». Protams, mans pavadonis tūliņ sa- drūma. Viņš draudēja, ka vairs nestrādāšot, ja neko nevarot iegūt. Tikai tagad es sapratu, ka viņa izziņas darbam vajadzīgi stimuli tāpat kā cilvēkam: sacensība ar Džonsu, mīlestība pret mani, dzīve ģimenē.

Mana meita sākumā baidījās, ka ieradīsies briesmonis, kas būs līdzīgs slavenajam Fran- kenšteinam, mēmo filmu baideklim, bet drīz 1 vien viņa sirsnīgi iemīlēja manu supersma- dzeņu īpašnieku. Reizēm man pat šķita, ka ar to viņa saprotas labāk nekā ar mani. Mana meita jau ir savādniece. Sākumā viņa gribēja strādāt kādā no Mēness stacijām, tāpat kā viņas tēvs, no kura es šķīros drīz vien pēc kāzām, jo viņš nesaprata manu zinātnisko darbību; tad vēlējās kļūt par dejotāju, taču viņai ir pārāk plati gurni, vismaz man tā šķiet. Tagad viņa studē hetu valodu, protams, tikai tāpēc, lai nevajadzētu nodarboties ar fiziku un tādējādi darīt man prieku. Hetu valodā viņai nekādu izcilu panākumu nav; es viņas vecumā jau biju plaši pazīstama. Ļaunākais ir tas, ka patlaban viņa gaida bērnu no kāda sveša jaunekļa, ar kuru mani nav pat iepazīstinājusi.

Likās, ka mans mākslīgo smadzeņu īpašnieks strādā vēl mazāk nekā mana meita, tātad šajā ziņā viņi lieliski sapratās. Pa visu dienu viņš parasti uzrakstīja tikai dažas rindas, pēc tam staigāja pa parku vai arī gāja uz upi peldēties. Un visu laiku viņš skaidroja, ka man esot jāmīl mana meita — bet tas taču ir pats par sevi saprotams, — ka man vajagot dzīvot citādi, ka darbs laboratorijā vēl neesot viss. Tie ir argumenti, ko mūsdienās cilvēks dzird uz katra ielas stūra. To dēļ man nevajadzēja radīt jaunu bioloģisku sistēmu. Bet viņš nedeva padomus man vien. Viņš apstājās aprunāties ar katru, mājas ļaudis sāka viņu laipni sveicināt jau iztālēm.

Tagad viņš man vairs nediktēja vienādojumus, bet kaut kādus simbolus, kas zinātnē līdz šim vēl nebija pazīstami. Džonss gan apgalvoja, ka tam visam neesot nekādas jēgas, ka tie esot tikai juceklīgi, nesakarīgi fragmenti no zināšanām, ko smadzenes apguvušas savās trīs iepriekšējās dzivēs. Savas domas Džonss publicēja žurnālā. Tas bija kā bumbas sprādziens. Mani tūliņ izsauca pie institūta direktora, ar mani vēlējās runāt žurnālisti. par manu eksperimentu uzzinaja plaša sabiedrība. Ja eksperiments neizdosies, es būšu visu zaudējusi.

Supersmadzeņu īpašnieks nepavisam neuztraucās. Todien viņš tik tikko uzrakstīja trīs burtus.

— Ko tu gribi? Ko tu atkal gribi? — es nepacietīgi vaicāju un biju pat gatava pavadīt ar viņu nakti, ja vien tas būtu tehniski iespējams. — īstenībā taču tu mūs šantažē … — Un es noliku viņam priekšā Džonsa rakstu.

— Neko es negribu, — viņš atteica. — Tikai to, lai tu rīkotos saskaņā ar manām atbildēm.

Es neko nesapratu. Kā tad lai es rīkojos saskaņā ar mīklainiem simboliem un ķekšiem, par kuriem pati jau šaubos?

— Es atbildēšu pēc trim dienām, — viņš sacīja un apklusa. Kā koncentrēties gribēdams, viņš raudzījās ārā pa logu. Ar īpašas ierīces palīdzību es no savas istabas viņu novēroju. Pa visu nakti viņš uzrakstīja divas rindas un vairāk pat nepakustējās. Bet viņš taču bija solījis, ka atbildēs. Tāpēc es tūliņ nosūtīju telegrammu abiem profesoriem un paziņoju saviem priekšniekiem, ka eksperiments tuvojas beigām.

Nākamajā dienā viņš ar mani pat vārdu ne- pārmija. Viņš sēdēja savā istabā, galvu rokās atspiedis, un dziestošā balsī «čukstēja» diktofonā savas piezīmes. Pa nakti viņš bija nosirmojis. Vai gan izziņas pēdējā fāze tā novārdzina? Negribēju viņu traucēt. Trešās dienas rītā viņš mani vairs nepazina, vakarā ar neizpratnes pilnām acīm raudzījās arī uz manu meitu. Visu nakti nosēdēju pie viņa. Viņš vairs tikai gārdza, pats jutīgākais diktofons nespēja atšifrēt šo runu. Trijos viņš «nomira». Sešos atbrauca profesors Džonss. Astoņos akadēmiķis Koževkins. Veltīgi viņi bija braukuši. Uz bērēm.

Mēs viņu sadedzinājām. īstenībā jau vajadzētu viņu izmest lūžņos kā visas citas mašīnas, kas sabojājušās. Bet pēdējās dienās viņš bija iedraudzējies ar tik daudziem cilvēkiem no manas apkaimes, ka es nedz varēju, nedz arī gribēju visiem skaidrot par savu eksperimentu. Krematorija bija pārpildīta, un es nostājos kaktiņā kopā ar abiem zinātniekiem, kuri neviļus pasmīnēja. Cik viegli ir apmānīt savus tuvākos. Cilvēki sanākuši uz mašīnas bērēm. Zinātnieki man ieteica eksperimentu atkārtot. Krematorijas priekšā gaidīja mana meita. Viņa mani apsveica.

— Vai tad tu nesaproti, ka viņš atbildēja? Atbildēja nomirdams. Bet pirms tam viņš dzīvoja — dzīvoja pilnvērtīgu un gudru dzīvi, mīlēja cilvēkus, un tie mīlēja viņu. Vai tad vispilnīgākā atbilde nav pati dzīve, kuru mēs nedrīkstam noplicināt? Un vai lielākā gudrība nav nāve pēc pilnvērtīgi nodzīvota mūža?

Meita iepazīstināja mani ar savu līgavaini. Nu es sapratu, kāpēc viņa to dara tik vēlu. Jauneklis strādāja tai pašā Mēness stacijā, kur senāk mans vīrs. Viņš bija jauks puisis. Trijatā mēs devāmies mājup. Visa ģimene. Pirms nedēļas es viņus abus būtu padzinuši. Man nepatīk šie Mēness cilvēki. Kāpēc? Par to neesmu domājusi. Tāpat kā daudzi citi cilvēki, es visu mūžu savu uzmanību esmu koncentrējusi tikai uz to, kas noris manās smadzenēs. Meitai varbūt ir taisnība. Manas bioloģiskās sistēmas dezintegrācija savā ziņā patiesi var būt atbilde. Bet šādu pašu atbildi mums jau eksperimenta sākumā īstenībā deva Anežkas Novākovas smadzenes. Dzīves mākslu mēs pēdējā laikā tiešām esam pametuši

novārtā. Tā ir māksla, nevis zinātne. Un tai ir vajadzīga visdziļākā gudrība.

Man ienāea prātā, ka šādu atziņu var gūt arī vidēji gudra cilvēka smadzenes.

Tāpēc es atmetu savus eksperimentus ar bioloģiskām sistēmām.-