Einšteina smadzenes

Vēstures iznīcināšanas trests

Trust or destruction of history, Weltge- ^ scfūchtevernichtungstrust — TDH ir slepena starptautiska organizācija, kuras uzdevums apturēt progresu. Jūs katrā ziņā saprotat, ka notikumi, kas risinās mūsdienu pasaulē, var kļūt liktenīgi tādām izcilām personībām, kāda esat, piemēram, Jūs; tie apspiež personību, atņem tai brīvību, likvidējot privātīpašumu, kas garantē neatkarību; privātīpašuma vietā stājas monopolu kundzība vai, vēl jo ļaunāk, valsts uzņēmumi. Tāpēc arī noorganizēts mūsu trests — apvienība, kas sarga

pēdējo privātīpašnieku intereses, jo privātīpašnieki pūlas apturēt progresu, sapņo par brīvību un neatkarību un alkst paglābt uzņēmēju no strādnieku uzbrukuma. Mēs griežamies pie Jums ar aicinājumu- palīdzēt mums, likt šķēršļus progresam Jūsu pilsētā un Jūsu darba vietā, jo tagad, kad visi militāras iejaukšanās mēģinājumi cietuši neveiksmi, panākumus iespējams gūt vienīgi, apvienojot visas pasaules drosmīgo vīru pūles …»

Koreiss paskatījās uz parakstu. Sākumā vēstule viņam likās muļķīgs joks. Bet papīrs bija labs, lapiņa, bez šaubām, iespiesta ārzemēs, jo visas čehu zīmes virs atsevišķajiem burtiem bija uzvilktas ar roku. Viņš paraudzījās uz savu kādreizējo draugu. Tad redz, ar ko tu tagad nodarbojies …

— Interesanti, — Koreiss ierunājās, mulsi atdodams lapiņu viesim atpakaļ. — Bet šaubos, vai kādam ir iespējams apturēt vēstures gaitu, kur nu vēl pagriezt to atpakaļ. Es jau nekādā ziņā to nevaru. Mana garāža ir tukša, kabatā nav ne plika graša. Šodien man atņēma pēdējo automašīnu.

— Mēs neprasām no tevis naudu. Arī transporta līdzekļi mums nav vajadzīgi. Gluži otrādi, nodosim tavā rīcībā jaunu mašīnu.

Tonda uzmanīgi paraudzījās apkārt un ar kreiso roku pacēla brezentu, kas sedza vecmodīgo mašīnu, ar kuru viņš bija atbraucis. Koreiss ieraudzīja, ka taisni pretim rēgojas kaut kādas reaktīvas ierīces nopulētās detaļas, ierīce atgādināja miniatūru «Katjušu».

— Kam tā domāta? — viņš jautāja, jo interesējās par visām mašīnām.

— Tu vari uz ilgu laiku apturēt progresu Čehijā. Nezinu, vai atceries, ka mēs četrdesmit piektajā gadā neatļāvām nacistiem uzspridzināt Prāgas tiltu? Tāpēc krievi ienāca Prāgā ātrāk par amerikāņiem un izšķīra jautājumu par to, kāda sociāla iekārta nodibināma mūsu zemē. Bet vai tu zini, kāpēc mums toreiz izdevās apšaut nacistu spridzinātāju komandu? Tāpēc, ka tu savā mašīnā pa aizmuguri, pa meža ceļiem aizvedi mūs līdz Prāgas tiltam. Tev toreiz piederēja lieliska mašīna.

— Es to biju nosaucis par «Rihardu», — Koreiss pasmaidīja. — Pats to samontēju no vecām detaļām. Tai līdzi nevarēja tikt neviens «gaziks», neviens «dodžs». Tieši to jau man šodien atņēma.

— Tāpēc tev arī ir pienācis laiks iestāties mūsu trestā. Vai fabrikā tagad kāds rūpēsies par taviem automobiļiem? Vai kāds tos mīlēs tik pašaizliedzīgi, vai ziedos tiem visu savu dzīvi? Tu esi pēdējais ekspeditors Čehijā. Pēdējais savas profesijas entuziasts. Pēc tevis vairs būs tikai slaisti, sīki zaglēni un kalpotāji, kuriem viss ir vienaldzīgs. Viņiem tavi automobiļi bijuši nebijuši. Viņiem par savu darbu nav nekādas intereses. Tu nedrīksti to pieļaut.

— Kā tad? — Koreiss vaicāja, vezdams Tondu savā darbnīcā, kas tagad stāvēja tukša. — Jau pirms mums to pūlējušies paveikt visādi gudrinieki, tomēr apsvilinājuši nagus.

— Tiem nebija mūsu metodes. Šī mašīna tevi aizvedīs tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektajā gadā, tās skaitītājs rāda nevis kilo- metrstundas, bet gadus. Citādi tā vadāma tāpat kā tavs mīļais «Rihards». Mēs ar nolūku konstruējām šo mašīnu pēc tavējās parauga. Tu atgriezīsies atpakaļ tai izšķirošajā dienā un nevienu nevedīsi uz Prāgas tiltu, puiši dosies turp kājām, ieradīsies par vēlu, un krievi apstāsies pie upes. Bet nākamajā rītā Prāgā ienāks amerikāņi. Tu būsi pārveidojis vēsturi. Citi darīs to pašu citās vietās. Saprotams, tādi pasākumi mūslaiku pasauli izmainīs daudz radikālāk nekā visas intervencijas. Mūsu dienās, kad eksistē atomieroči, nav citas iespējas grozīt vēstures gaitu un tomēr saglabāt dzīvību zemes virsū.

Koreisam vairs nebija nekādu šaubu.

— Tu esi prātu zaudējis, — viņš sacīja un lieliem soļiem devās projām uz savas mājas pusi.

Toniks gāja pakaļ. Viņš dievojās, ka tas viss esot patiesība, rādīja dokumentus, apliecības, speciālas pilnvaras, dolārus un īpašu bez- trokšņa pistoli. Viņš atzina, ka tāds brauciens varot būt arī bīstams, ka no līdzīgiem ceļojumiem pagātnē daudzi neesot atgriezušies, glaimoja Koreisam, apelēja pie viņa patriotisma. Ja viņš toreiz esot spējis pats ar savām rokām nomiegt spridzinātāju komandas vadītāju, tad tagad taču spēšot savaldīties un to nenogalināt, tā glābdams cilvēci, civilizāciju, pats sevi un savu ģimeni no izputināšanas.

— Vai tiešām esi aizmirsis, ka tu toreiz cīnījies kopā ar mums? Ka uz tā tilta pazaudēji labo roku? — Koreiss netaktiski norādīja uz Tondas protēzi.

Toniks paskaidroja, kāpēc viņš tā pārvērties un kāpēc — iestājies tresta dienestā: viņu taču vēlāk esot izmetuši no armijas un pat arestējuši, tāpēc ka viņš robežjoslā it kā būtu apzadzies. Vajadzējis bēgt uz ārzemēm, un kopš tā laika viņam esot tikai viena doma: kā izlabot savu kļūdu. Tas esot viņš, kas izstrādājis šo plānu un piedāvājis to tresta vadībai, tieši viņš izpratis, ka pašreizējais politiskais stāvoklis Čehijā esot Koreisa toreizējā brauciena rezultāts, ka Koreiss savā mašīnā īstenībā esot ievedis Prāgā sociālismu … Bet Koreiss, pat neatvadījies, aizcirta durvis Tondam deguna priekšā.

Ģimenes locekļi viņu gaidīja, sēdēdami pie atdzisušām vakariņām. Sievastēvs, ņirga un zobgalis, staigāja ap galdu. Marta tiepīgi vēroja savas rokas.

— Vai tu zini, ko tavi biedriņi lika tev pasacīt? — sievastēvs dzēlīgi vaicāja. — Vai zini, kas Martai pieteikts? Nepietiek ar to, ka viņi atņēma visus tavus automobiļus, tev vēl jāsamaksā arī nodokļi. Tagad vari iet un iedzert kopā ar viņiem. Vai es tev nesacīju? — Tā bija sievastēva parastā dziesma.

— Mašīnas paņēma tāpēc, ka tās piederēja fabrikai. Ja jūs tās būtu norakstījis uz mana vārda, mēs lietotu tās vēl šobrīd, — Koreiss vienaldzīgi atcirta. Šodien viņš nespēja pa īstam noskaisties pat uz šo salīkušo večuku.

— Pareizi. To es zinu. Šo mašīnu dēj jau tu ienāci mūsu ģimenē. Biji iedomājies, ka es tev visu atdošu. Bet pēc tam tu izsviestu pa durvīm mani kopā ar manu meitu.

— Jūs jau ir izsvieduši citi, — Koreiss atbildēja, atstumdams šķīvi. Viņam negribējās ēst. Marta tikai pameta īsu skatienu uz vīru. Viņa likās vēl neglītāka nekā parasti.

— Rīt no rīta jāsamaksā desmit tūkstoši. Viņi sacīja, ka tikai tevis dēļ pagaidīšot līdz rītam. — Marta to izrunāja lēni un klusi. Viņa zināja, ka mājās nav ne graša, ja neskaita to naudu, ko savā laikā bija noslēpis tēvs un, protams, nedod nevienam. — Bet mašīnu vadīt tu varot, strādādams fabrikā.

Koreiss uzlēca kājās. Viņš mēdza ātri iekaist.

— Nu tev ir gals, — sievastēvs uzsauca, — izejas vairs nav. Es jau vienmēr to pareģoju.

Bet savus pareģojumus viņš skaitīja tukšai istabai — Koreiss jau bija izgājis 110 mājas. Pa ceļam viņš priekšnamā no plaukta paķēra ruma pudeli, pie durvju stenderes nosita pudelei kaklu un ar dažiem lieliem malkiem izdzēra sausu.

Tonda vēl stāvēja pie durvīm līdzās savai noslēpumainajai mašīnai.

— Es braucu, — Koreiss izgrūda un apsēdās pie stūres, it kā dotos, teiksim, uz Motolu pie dārznieka pēc puķu kāpostiem. Pēdējā mirklī Tonda zem mašīnas pārbīdīja kaut kādu sviriņu un žigli atlēca pie malas. Motors ierēcās, tas laikam bija dīzelis. Koreisam tomēr šķita, ka mašīna tik tikko kust. Paskatījies viņš redzēja, ka Toniks jau pazudis. Bet viņš arī pamanīja, ka spīd saule un netālu zied ābele. Novembrī. Pēc sekundes zaros gulēja sniegs. Vēl mirklis, un kokos jau karājās augļi. Bet Koreiss tikai tad saprata, kas notiek, kad viņa garāža izgaisa un tās vietā parādījās vecā sēta un šķūnis, ko viņš bija nojaucis četrdesmit septītajā gadā. Ainava aiz mašīnas loga mainījās kā paātrinātā filmā. Koreisam pat galva apreiba. Viņš izdzirdēja šāvienus, un mašīna uz vietas apstājās. Trieciens bija tāds, ka Koreisam vajadzēja pieķerties pie stūres. Uz tās viņš ieraudzīja firmas nosaukumu:

VĒSTURES IZNICINĀSANAS TRESTS,

bet skaitītājā datumu: 1945. gads. Šāvieni skanēja kaut kur no tālienes, redzams, no Roud- nices puses. Šāva smagie lielgabali vai tanki. Koreiss ātri iedzina mašīnu krūmājā aiz sētas un izkāpa. Viss risinājās mats matā kā toreiz. Re, kur apstājās fašistu spridzinātāju komanda ar saviem amfībiju automobiļiem un faustpatronām. Tur bija kādi piecpadsmit cilvēki, visi neganti slepkavas. Un tos lai viņš saudzējot savas mašīnas dēļ? Apvārsni apspīdēja ugunsgrēka spožums. Koreiss atcerējās kaimiņu ciemos sadedzinātos bērnus. Viņš tūliņ sajuta, ka nepietiks spēka. Redzams, ka vēstures gaitu nav iespējams apturēt.

— Viņi grib uzspridzināt tiltu. Mums jātiek cauri mežam un jāaizsteidzas viņiem priekšā. Aizved mūs, — kāds sacīja, paraustīdams Koreisu aiz piedurknes. Tas bija Tonda, tikai pavisam jauns. Koreisa piedurkni viņš raustīja ar savu veselo labo roku. Līdzās stāvēja Irēna. Nu, protams. Ar īsi apcirptiem, gaišiem matiem, koncentrācijas nometnes drēbēs ģērbusies, šauteni rokā. Irēna, kuru viņš toreiz mīlēja.

— Tonda, neej turp. Tu pazaudēsi roku. Un pēc tam tevi arestēs;

— Tas nav Koreiss, — Irēna viņu atgrūda.

— Ko jūs te darāt? Kas jūs esat? Slēpieties! — klaigāja pārējie biedri un metās iekšā pagalmā, uzmanīgi rāpdamies pāri sētai, lai no ielas viņus neieraudzītu. Visi bija apbruņoti.

Kāpēc, biedri viņu nepazīst? Koreiss drudžaini domāja. Ar acīm viņš meklēja spoguli, kaut vai lausku, bet ttīliņ pat ieraudzīja pats sevi iznākam no mājas un viņam vajadzēja pieķerties pie sētas, lai neiekliegtos. Pie sētas viņš sagrieza roku ar aprūsējušu skārda gabalu, kas reklamēja ziepes «Helāda». Viņš ieraudzīja pats sevi apspriežamies ar Tondu, kas līdz ar visu nodaļu uzkāpa mājas bēniņos. No bēniņiem tie vēros spridzinātājus un izstrādās savu kara plānu. Marta kā jau parasti atradās virtuvē.

•— Nav svarīgi, kas es esmu, — viņš virtuvē čukstēja Martai. — Zinu, ka tu esi greizsirdīga uz Irēnu, zinu, ka ar Koreisu tu kopš vakardienas nerunā, bet zinu arī to, ka galu galā jūs tomēr paliksiet kopā. Esmu atnācis tikai tāpēc, lai nākotnē jums klātos labi. Vēlos, lai jūs būtu laimīgi.

Šajā brīdī kāds no autofnāta raidīja šāvienu atvērtajā logā. Nacisti baidījās no snaiperiem. Koreisam ienāca prātā, ka šoferim tie bija nošāvuši divus bērnus. Personiskā mašīna viņa acīs kļuva ar katru brīdi nenozīmīgāka.

— Nelaid Koreisu uz tiltu …

— Kā jūs viņu pazīstat? — Marta tagad no visas tiesas izbijās un būtu kliegusi, ja viņš tai neaizspiestu muti. Koreiss sajuta savās rokās tik labi pazīstamo sievas augumu, kas bija kļuvis vienīgi par dažiem gadiem jaunāks. Tas viņu pēkšņi saviļņoja, un viņš noskūpstīja Martu.

— Mums jāsabojā Koreisa mašīna, tikai tā mēs varam viņu aizkavēt, lai puiši laikā nesasniedz tiltu. Dod man garāžas atslēgas …

Viņš rakņājās pa veļas skapi, jo zināja, ka rezerves atslēgas glabājas kaut kur zem bērnu krekliņiem — sieva tos ietiepīgi šuva bērniem, kuri tā arī nekad nepiedzima. Marta iesita viņam pa roku.

— Vai jūs esat jucis, vai? Sabojāt mūsu automobili? Tagad, kad karš nupat jau beigsies? Kā tad mēs dzīvosim?

Koreiss gribēja vaicāt, kā viņi dzīvos, ja tas netiks izdarīts, bet nevaicāja, tikai atgrūda

Martu un atkal rakņājās pa veļu. Martai pietrūka drosmes pretoties: vīrietis bija stiprāks par viņu. Koreiss paķēra atslēgas un metās uz garāžu.

— Tas ir mans automobilis. Un mana garāža, — viņš aizskriedams uzsauca. Marta izsteidzās viņam pakaļ, un tad Koreiss ieraudzīja sevi viņai blakus spogulī, kas karājās priekšnamā. Viņš bija krietni vecāks par Martu. Nē, tādus sarežģījumus Koreiss nebija gaidījis. Viņš iesteidzās garāžā. Paķēris nazi, viņš pārdūra visas četras riepas. Tik smagi savainojis savu mīluli, Koreiss bija gatavs lūgt piedošanu mašīnai — viņš bieži ar to sarunājās, turklāt daudz maigāk nekā ar cilvēkiem. Bet tajā mirklī durvis aiz muguras atvērās un tajās parādījās otrs Koreiss, daudz jaunāks par viņu, saniknots un kareivīgs. Koreiss, visas apkārtnes varonis, Prāgas atbrīvotājs. Viņi klupa viens otram virsū. Taču Koreiss zināja, kur šis jaunais Koreiss slēpj savu pistoli, tāpēc pielēca pie instrumentu skapīša ātrāk, nekā pats to kādreiz bija izdarījis. Vispār viņš visu zināja jau iepriekš, zināja arī par slēptuvi zem grīdas, kur glabājās armijas automāts. Un spēku viņš pa šiem gadiem nebija zaudējis. Šīs dīvainās cīņas laikā viņš pat spēja izrunāt:

— Es daru to tavā labā. Lai tev pēc pieciem gadiem būtu divdesmit «Rihardu», lai tev strādātu desmit šoferu, lai tu dzīvotu labāk par savu sievastēvu …

— Es par to nospļaujos, — jaunais Koreiss kliedza, cīnīdamies ne uz dzīvību, bet uz nāvi. — Nodevējs! Kolaboracionists! Draņķis! Gribi, lai mūs visus apšauj un ciemu nodedzina! Es atdošu pēdējo kreklu, lai mēs atbrīvotos no nacistiem! — Un viņš paķēra no grīdas uzgriežņu atslēgu. Varēja dzirdēt, ka ārā aiz- rūcas motocikli: spridzinātāju komanda devās ceļā. Garāžas durvīs parādījās Tonda ar pistoli rokā.

— Es jau dabūju mašīnu, — šis nelietis uzsauca, tā nododams pats sevi un pierādīdams, ka meli ir tas, ko viņš vēlāk apgalvos. — Ejam ātrāk…

Tonda nepamanīja nākotnes Koreisu, kurš bija ierāvies kaktā. Pagalmā apstājās veca «Forda» markas vieglā mašīna, kas piederēja Koreisa sievastēvam. Vēsture bija glābta. Sievastēvs izkāpa no mašīnas, ģērbies sokolu formas tērpā. Aizkustināts viņš spieda visiem roku. Bet apbruņots viņš nebija. Kad varoņi aizbrauca, viņš palika divatā ar meitu.

— Un jūs vēl mani visu mūžu mācīsiet, lai neielaižos ar tiem tur nekādās darīšanās, — nākotnes Koreiss nosmīnēja.

— Galu galā visas armijas aizies. Bet mūsu tauta paliks te. Mēs nedrīkstam to sacelt pret sevi. Lai iztrakojas… kā astoņpadsmitajā gadā … Pēc kara mums palikušas pilnas noliktavas, ir jābūt uzmanīgiem …

— Kam jūs to glabāsiet, papucīt? Kam? — Koreiss jautāja.

— Vai jūs esat mana znota radinieks? Izskatāties viņam, līdzīgs:

— Mazliet, — Koreiss atbildēja un lēnām gāja projām. Stulba iedoma — iznīcināt vēsturi. Pēc kautiņa vēl sāpēja pleci. Vajadzēs atgriezties tagadnē ar punu pierē. Viņš ar mokām uzcēla labo kāju uz automašīnas kāpšļa, atvēra durtiņas un uztaustīja sievietes gurnu.

— Ko tu te dari? — viņš brīnīiās. Pie stūres sēdēja Marta ar mazu čemodāniņu klēpī; viņa bija krietni jaunāka un pēc ātrā gājiena pat neelsa. — Tūliņ kāp ārā. Es nevaru tevi ņemt līdzi. Vai tu zini, kurp es braucu? — Bet Marta nekustējās. — Zirtu, tu esi nikna par to, ka viņš aizbrauca, ka viņš riskē ar savu dzīvību, par to, ka ar viņu kopā aizbrauca Irēna, jūs abi saplēsīsieties, taču galu galā salīgsiet mieru. Tu viņam esi vajadzīga. Un arī tu pati nesameklēsi nevienu citu.

— Esmu jau sameklējusi.

— Ko tad? — Koreiss nosauca visus, kam tēvs bija pūlējies Martu izprecināt. — Viņi visi taču aizbēguši.

— Jūs. Jūs līdzināties Koreisam, bet esat daudz prātīgāks par viņu, mēs sapratīsimies. Mums ir vienādi uzskati.

— Kur tu to ķēri? — Koreiss atcirta un grasījās Martu izgrūst no mašīnas, bet tad uz tilta sākās kauja, un no tālienes atplūda krievu «urā» saucieni. — Vācies projām! — Bet Marta pat nedomāja iet projām. Redzams, pat pārceļoties citā laikā, viņam neizdosies tikt no tās vaļā. — Kā tu raudzīsies pati uz sevi, uz to, kas tu kļūsi nākotnē? Es braucu uz turieni. Kāp ārā, citādi sarīkosi scēnu pati sev. Tu taču zini, cik greizsirdīga esi…

Bet Marta bez tam vēl bija arī tiepīga. Viņa atteicās kāpt ārā, iekams Koreiss nebūs visu izskaidrojis. Viņš netaisījās gari pļāpāt, iebāza roku zem sēdekļa un nosvieda viņai klēpī

VĒSTURĒS IZNICINASANAS TRESTA

skrejlapu.

— Nieki! — Marta izlasījusi noteica. Sajā brīdī sētā taisni līdzās laika automobilim ieurbās pirmās lodes.

— Pareizi. Arī es to esmu sapratis. Kāp ātrāk ārā.

— Gluži otrādi. Braukšu jums līdzi. Bija muļķīgi braukt atpakaļ uz četrdesmit piekto gadu. Juceklis Eiropā sākās daudz agrāk. Tad, kad sabruka vecā Austroungārija. Vai jūs zināt, kas vainīgs, ka tas sākās Čehijā? Mafija. Un mans pašas tēvs, kas tais izšķirošajos gados šai mafijai atdeva daudz naudas. Mums jāatgriežas septiņpadsmitajā gadā un jāpierunā tēvs, lai neatbalsta mafiju. Izstāstīsim viņam visu, brīdināsim viņu. Viņš taču vēlāk visu savu mūžu gaudās par šo naudu. Sacīja, ka tā esot viņa vienīgā kļūda … Braukšu jums līdzi.

— Tam nav nekādas jēgas.

— Mašīna darbojas, kāpēc tad nav jēgas? Vai jūs esat vai neesat nokļuvis pagātnē? Esat. Tātad braucam! Uz septiņpadsmito gadu… — Marta pati iedarbināja motoru. Ciemā parādījās pirmie atbrīvotāji. Pie mājām cilvēki izkāra sarkanos karogus. Koreiss pats nemanīja, kā bija piedevis gāzi. Bet Marta izrāva stūres ratu viņam no rokām un pagrieza mašīnu uz tēva fabriku, kas atradās ciema galā. No birztalas izbrauca krievu tanki, likās, mašīna teju teju ar tiem sadursies, bet tanki pēkšņi pārvērtās par govīm, kas, izbijušās no automobiļa, metās uz visām pusēm. Viņi izbrauca cauri bargajai divdesmit devītā gada ziemai, sastapa streikotāju baru, ieraudzīja fabrikas priekšā žandarmus; jo tuvāk viņi brauca fabrikai, jo vecmodīgākas kļuva blakus stāvošās ēkas; parādījās divgal- vainie ērg|i, žandarmi ar spalvu pušķiem pie cepurēm, izgaisa asfalts, automobiļa riteņi jau grima vecās Austrijas lielceļa putekļos. Vēl bija jānobrauc kādi piecsimt metri, kad Marta pēkšņi skaļi iekliedzās: fabrika izgaisa! Viņi apstājās pie būdeles ar lepnu izkārtni: «Jirži Voženils, pirmā kristīgā ziepju ražošanas iestāde sv. Vaclava karalistes zemēs.» Skaitītājs rādīja 1917. gadu.

Priekšnamā Koreiss un Marta sastapa sievastēvu. Viņš izskatījās jaunāks par Koreisu. Ģērbies viņš joprojām bija sokolu formas tērpā.

— Tētiņ! — Marta krita viņam ap kaklu. — Vai tu vēl neesi atdevis to naudu?

Uz virtuves sliekšņa parādījās sieviete ar mazu meitenīti uz rokas.

— Kas tā par personu? Vai atkal kāda no tavām skuķēm? — sieviete uzsauca.

— Māmiņ …

— Kas es jums par māmiņu, neesmu vecāka par jums! Turklāt esmu godīga sieviete. Pa- raugieties vien, kā šitā netikle ģērbusies, vai tikai nav izbēgusi no cirka? Skat nu, kādi tev draugi!

— Bet viņa patiesi izskatās līdzīga tev. Kas jūs īsteni esat, cienītā? — tēvs piesardzīgi apvaicājās. Marta par atbildi nedroši parādīja uz meitenīti, kas tūdaļ laida vaļā brēcienu.

— Mēs netaisāmies jums neko skaidrot, — Koreiss mēģināja izķepuroties no grūtā stāvokļa. — Gribam tikai jūs brīdināt. Nedodiet mafijai naudu. Jūs to nožēlosiet visu mūžu, bet vecumdienās tas iegrūdis jūs postā. Jums ir jāapstādina vēstures rats.

— Ko?! — visā rīklē iebrēcās uz sliekšņa stāvošā sieviete, un Koreiss domās sūtīja pateicību debesīm par to, ka viņa sieva nav mantojusi mātes dabu. — Tu tomēr atgrūdi viņiem naudu? Pavisam prātu izkūkojis!

Sievastēva pacietība bija izsīkusi.

— Jūs visi esat traki, lai nākat no kurienes nākdami. Pēc kara es gribu mūsu ciemā atvērt fabriku. Bet, ja šeit paliek Rihtenbaums, tad es varu lasīties projām. Mani glābs tikai patrioti, čehu noņēmēji. Esmu šo naudu ieguldījis vislabākajā pasaules uzņēmumā un atbrīvotajā čehu karalistē kļūšu par vislielāko ziepju fabrikantu. Lai dzīvo viņa ekselence Kramaržs, čehu karalis no dieva žēlastības! — viņš sajūsmināts uzsauca.

Te atskanēja klaudzieni pie vārtiem. Aiz tiem stāvēja veclaicīgā formas tērpā ģērbušies žandarmi, kas bija atnākuši arestēt ceļotājus. Koreiss turpat vai veselu stundu centās no tiem atkauties. Galu galā viņus abus ar sievastēvu ar dzelžos ieslēgtām rokām veda uz žandarmēriju. Sievastēvs soļoja ar tādu seju, it kā viņš dotos uz turieni saspēlēt kārtis.

— Cik labi, ka jūs neesat okšķeris. Es jau gandrīz sāku jūs turēt aizdomās, — viņš pačukstēja Koreisam. — Tagad redzu, ka jūs austriešus ienīstat tāpat kā es. Mafija jūs iecels augstā amatā.

— Es mīlu austriešus! Lai dzīvo Austrija! Lai dzīvo imperators! Negribu neatkarību! — pa ielu soļodams, Koreiss kliedza, līdz viņam aizbāza muti. Aiz stūra žandarmi apstājās. Sievastēvs tiem iegrūda saujā pa guldenim. Tie pamāja.

— Bet pieraugiet, nerādieties ciemā vismaz nedēļu. Iekams sargmainis nebūs par jums piemirsis.

Abi žandarmi piemeta roku pie cepures un cienīgi devās uz krodziņu.

— Pietiek izlikties, nebļauj vairs un nebāz galvu cilpā, — jaunais sievastēvs pasmaidīja, žvadzinādams sīknaudu. — Kādu nedēļu atpūtīsimies pilī un pameklēsim tev labu vietiņu.

— Nē! Negribu sākt atkal no gala to pašu bezjēdzību. Es neiešu veicināt progresu laikā, kad manis vēl nemaz nebija pasaulē! — Koreiss iesaucās un pa galvu pa kaklu drāzās uz mašīnu. Bet, aizskrējis līdz stūrim, viņš

sastinga. Karavīri tikko bija apskatījuši mašīnu, iejūguši priekšā četrus zirgus un, nostādījuši visapkārt rotu zaldātu, vilka mašīnu projām uz savu kazarmu.

— Man ļoti žēl, — panācis Koreisu, sievas- x tēvs sacīja. — Bet man nav tik daudz guldeņu, cik vajadzīgs, lai te iznāktu katram. — Tur bija savi divsimt kareivju. — Pagaidām paslēpsimies pilī, draudziņ.

Pilī, kas atradās četri kilometri no ciema, patlaban apspriedās vietējie patrioti. Galvenokārt amatnieku pārstāvji. Sēdi vadīja viņas gaišība kņaziene Hortenzija, kurai bija pāri par astoņdesmit gadu un kura dzirdēja tikai tad, kad visi bļāva korī. Abas Martas jau sen bija šeit. Koreisa pavadone pienāca viņam klāt.

— Kņaziene stasta, ka viņas vectetiņš no brīva prāta atcēlis dzimtbūšanu mūsu novadā un tā licis pamatus visas zemes progresam.

— Lai. Es nekur vairs nebraukšu. Sagaidīšu nākamā gada divdesmit astoto oktobri un atgriezīšos mājā. Strādāšu fabrikā. Iestāšos darbā. Stulba iedoma. Progress nav apturams ne ar kādiem tehniskiem izgudrojumiem.

— Bet viņa ir spiritiste, viņa domā, ka mūsu dvēseles iemājojušas citā miesā, un nesaskata tur nekā savāda. Grib pat aizsūtīt savam vectētiņam vēstuli.

— Nesen es veselu nedēļu sarunājos ar kādu lamu no Tibetas klostera «Zilie vārti» … — Hortenzija kliedza.

Koreiss nekad nebija klausījis savai sievai. Visu mūžu viņš bija ar to ķildojies. Bet tovakar viņš ieradās pie grenadieru komandiera un piedāvājās izrādīt savu mašīnu, kuru domājot piesolīt Austrijas armijai. Viņu ielenca grenadieri, turēdami šautenes gatavībā. Sākās spēle, kur bankā bija likta dzīvība. Šauteņu zalve noskanēja jau nākotnē, bet tresta izgatavotā laika mašīna drāzās pagātnē ar tādu neprātīgu ātrumu, ka ugunis ārpusē saplūda par nepārtrauktu krāsainu svītru. Šoreiz viņi viegli pārcieta braucienu. Marta smējās. Viņa iztēlojās, kāds izskatīsies ciems pirms simt piecdesmit gadiem. Bet Koreiss, kas slepenajā patriotu sapulcē bija iemetis, pa ceļam kaisīja no mašīnas loga savu saimnieku —

VĒSTURES IZNTCINA5ANAS TRESTA

uzsaukumus.

Kad braucēji apstājās pils priekšā, tā vēl bija tik jauna, ka laistījās vien. Atbraucējus ielenca pils sargi un kalpotāji. Šie viņus tūdaļ aizveda pie feodāļa.

— Pasakiet Kaliostro kungam, ka viņa joki. man jau līdz kaklam apnikuši, — barons uzsauca kroplīgā čehu valodā. — Pagājušo reizi viņš man bija atsūtījis divus Mēness iemītniekus, tagad šito pārīti. Es pavēlēšu sadot jums ar pletni un norīdīt ar suņiem. Nedošu vairs ne dāldera viņa bezjēdzīgajiem mēģinājumiem … Ārā!

Hortenzijas vēstuli vajadzēja nomest baronam pie kājām; barons nebūtu viņus uzklausījis: viņš jau bija pieradis pie burvībām un ne par ko vairs nebrīnījās. Par laimi viņš pazina sievas rokrakstu. Hortenzijai bija tāds pats rokraksts kā viņas vecmāmiņai.

«Šie cilvēki nav blēži. Tā ir zīme no debesīm. Lai zemnieki paliek dzimtcilvēki, tāpat kā bijuši. Neieviesiet svešzemju jauninājumus,» Hortenzija rakstīja.

— Bet kas zemniekus baros? Mana kabata to neļauj. Es viņus atlaižu brīvā tāpēc, ka man vairs nav ne graša. Tā tikšu vaļā no saviem pienākumiem. Pats iegūšu brīvību. Tagad te strādās tikai tie, kas man vajadzīgi. Vai saprotat?

Barons sāka visus lamāt. Koreisu laulātais pāris nokļuva cietumā. Cietumsargi atnesa divus solus un sagatavoja pletnes.

— Mēness iemītnieki pēc divdesmitā sitiena atzinās, ka esot cirka ļaudis no Louniem. Gribētu zināt, cik ilgi jūs izturēsiet, — ņemdams rokā pletni, vecākais cietumsargs runāja. Bet Koreiss prata kauties. Viņš vicināja solu kā rungu. Cietumsargi bija satriekti.

— Viņš paceļ roku pret kungiem! Tas ir dumpis! Viņam jāmirst! — tie kliedza, steigdamies pēc palīgspēkiem. Par laimi šajā brīdī logos sāka lidot pirmie akmeņi. Cietuma priekšā drūzmējās zemnieki. Pūlī bija daudz Koreisa senču. Koreisi šajā novadā reiz bija uzsākuši cīņu par progresu. Bet viņi nepazina savu pēcnācēju, kaut arī tas bija viņiem visai līdzīgs.

— Tu taču neņemsies šos ļaudis pierunāt, lai viņi atļauj sevi pērt un kārt, lai vergo kunga tīrumos, līdz krīt no kājām? Viņu pretestība nemitīgi augs augumā, neviens viņus neapturēs, neviens mūs neapturēs, — Koreiss kā pamācīdams sacīja sievai.

Abi paslēpās savā mašīnā, un tas notika īstā laikā, jo barons tiešām uzrīdīja viņiem suņus. Tad barons zemniekiem skaļi nolasīja dekrētu par dzimtbūšanas atcelšanu.

— Es gribu uz mājām, — Koreiss nopūtās.

— Lai velns parauj šo

VĒSTURES IZNICINĀŠANAS TRESTU.

Bet ap mašīnu ārdījās satrakotu suņu bars, tāpēc Koreiss steigā pavilka sviru uz nepareizo pusi un aiztraucās uz pašiem vēstures pirmsākumiem. Kad viņš to ievēroja, mašīna jau bija attīstījusi milzīgu ātrumu.

— Es ļoti priecājos, — nelabojamā Marta kliedza. — Es ļoti priecājos, mēs taču atgriezīsimies paradīzē.

Paradīzes laikos ap ciemu pletās purvi. Tālumā skraidelēja kaut kādi lieli zvēri, kas atgādināja milzu bebrus, un ērmīgi, mazi dzīvnieciņi. Koreiss atspieda pieri uz stūres un atteicās kāpt no mašīnas ārā.

— Ko lai mēs te glābjam? — viņš vaicāja.

— Šeit mēs progresu neapturēsim. Kaut kur šajos purvos ir sākusies cilvēces vēsture, un mēs nevaram šajā novadā iznīcināt visus pirmcilvēkus tāpēc, ka viņi ir mūsu senči. Ceru tikai, ka šoreiz neviens no viņiem nebūs mums līdzīgs …

Ceļinieki stāvēja pie augsta kalna, par kuru bija pārvērties paugurs aiz viņu ciema. Kalna galotne kūpēja. Tajā laikā kalns vēl bija vulkāns, kas aktīvi darbojās. Tikai pēc brīža viņi ievēroja, ka pie kalna pakājes izbiedētā pūlītī saspiedušies pērtiķi. Milzīgs zobenzobu tīģeris tikpat kā vilks aitu barā izvēlējās no viņu vidus sev upuri.

— Skaties! Skaties! — Marta izsaucās un izlēca no mašīnas. Viņa žigli aizdedzināja kādu zaru un devās pretim baismīgajam plē- sonim. Tas atkāpās. Marta māja pērtiķiem, kas nebija noauguši ar vilnu. Viņa laikam domāja, ka tie ir cilvēki, paradīzes iemītnieki. Viens no milzīgajiem tēviņiem izrāva Martai no rokām degošo zaru, otrs sagrāba viņu pašu. Četrdesmit piektā gada Marta pazuda šajā paradīzē. Viņa bija gribējusi apturēt progresu, bet vēstures rītausmā atdeva par to savu dzīvību …

Koreiss vēroja to visu, sēdēdams mašīnas kabīnē. Viņš bija pārāk nomocījies, lai iejauktos. Un nebūtu taču nekādas jēgas sākt cīņu ar visu baru. Redzēdami uguni, pērtiķi bija uzbudināti un pēkšņi uzsāka negantu kautiņu. Koreisam gar acīm zibēja viņu sejas, ilkņi, žokļi un zemās pieres. Raugoties uz pērtiķiem, Koreiss domāja par to, ka šie puscilvēki, pus- pērtiķi varbūt līdzinās mums tikpat maz, cik mēs nākotnes cilvēkiem, kurus galu galā radīs progress.

Koreiss uzmanīgi pārbīdīja sviru un atkal devās ceļojumā pa laiku, aizklājis apriebušos uzrakstu

VĒSTURĒS IZNĪCINASANAS TRESTS,

kas likās ņirdzam par viņu.

Viņš izkāpa no mašīnas mūsdienās, kur pa šo laiku bija pagājušas tikai nedaudzas sekundes.

— Nu? — vienrocis Tonda pieskrēja klāt. Viņš izskatījās izbijies.

— Tas nav iespējams, — Koreiss sacīja, izkāpdams no mašīnas.

•— Kāpēc? Es pats vakar, gribēdams pārbaudīt, atgriezos nedēļu atpakaļ; pirms nodošanas ekspluatācijā katru mašīnu izmēģina, ar to aizbrauc veselu gadsimtu atpakaļ. Tas nav nekāds viltus izgudrojums. Mēs jau esam uzsākuši masveida ražošanu.

— Veltīgi. Vēsturi jūs neiznīcināsiet. Jums tas jāsaprot, iekams paši neesat iznīcināti.

— Tu taču pazudi, — Tonda nemitējās, kāpdams iekšā kabīnē. — Kādu laiku tevis nebija, es to redzēju …

Tonda nejauši nospieda sviru un ari pazuda. Viņš nokļuva taisni aizvēsturiskā ugunsgrēkā. Ciemā viņu neviens nekad vairs neredzēja.

Nākamajā dienā Koreiss iestājās darbā sava sievastēva bijušajā fabrikā. Viņš kļuva par kalpotāju un sāka kolekcionēt visādus

atradumus, kam bija kāds sakars ar aizvēsturiskajiem cilvēkiem. Daži no tiem, viņš apgalvoja, lieliski iederētos viņa sievastēva ģimenē. Ar sievu Koreiss ķildojās vairāk reižu dienā. Viņš apgalvo, ka dzīve mainoties, bet sieva esot palikusi, kāda bijusi. Un taisni tādi cilvēki kavējot progresu.