Divas sfinkas

I

Pašā Nīlas krastā, vietā, kur kādreiz pacēlās Tēbas un vēlāk visgarām upei tālu stiepās varenu drupu grēdas, tagad atradās divi palmu ieskauti nami. Viens no tiem bija viesnīca ceļotājiem — moderni būvēta celtne ar arābu stila iezīmēm. Otrā ēkā, kas atradās tuvāk upei, bija restorāns un ēdnīca. Šī ēka skaidri liecināja par tās saimnieka arheoloģiskajām nosliecēm, jo nedaudz atgādināja seno ēģiptiešu namu.

Nelielās koka kolonnas, kas bija nokrāsotas un veidotas kā lotosa stublāji, balstīja verandu, kurā bija izvietoti koši krāsoti galdi un soli.

Virs ieejas uz milzīga vairoga bija attēlots seno ēģiptiešu valdnieks ar dubultkroni galvā; viņš gatavojās izdzert kausu, ko sniedza ceļos nometies, baltā tunikā tērpies cilvēks. Uz gaišzilā fona greznojās uzraksts «Ramzesa atpūta». Katram kļuva skaidrs, ka šajā viesmīlīgajā pajumtē noguris ceļinieks varēs remdēt gan izsalkumu, gan slāpes. Ar verandu savienotā lielā zāle bija tīra un oriģināli iekārtota. Sienas bija apgleznotas, bet zāles vidū atradās baseins, kuru ieskāva ziedoši augi; tur bija ierīkota arī strūklaka, no kuras šaltīm plūda vēss ūdens, radīdams patīkamu svaigumu. Telpas dziļumā bija novietota liela bufete; uz tās atradās senlaicīgas pudeles, alus kausi, glāzes ar limonādi, lielas krūkas, augļi un visdažādākie ēdieni. Tas viss bija tik apetītlīgs, tik tīrs un gaumīgi izkārtots, ka varēja iekārdināt jebkuru.

Bija agra rīta stunda, un viesnīcas zāle vēl bija tukša. Tikai kalpone un krodziņa kalpotājs klāja uz galdiņiem sniegbaltus galdautus un izvietoja glāzes un traukus uz diviem gariem, pie sienas novietotiem galdiem.

Pie bufetes sēdēja neliela auguma plikgalvis nan- kina uzvalkā. Zem priekšauta pie jostas viņam karājās liels virtuves nazis. Tas bija pats saimnieks — brašais vācietis Gotlībs Maidels. Gadu gaitā sarūpējis solīdu īpašumu, viņš tomēr bija taupīgs un darbīgs, paspēdams pabūt visur un strādādams vairāk par saviem kalpiem.

Šajā brīdī labsirdīgā Maidela tuklā un laipnā seja izskatījās visai norūpējusies. Mazās zilās ačeles, kurās allaž sprēgāja jautrība, tagad nemierīgi lūkojās uz pretī stāvošo sievieti, kura kaut ko enerģiski stāstīja.

Sieviete bija apaļīga, sprigana un tik ļoti līdzīga saimniekam, ka abos nebija grūti sazīmēt brāli un māsu. Viņas iedegušo seju ieskāva biezi sniegbalti mati. Tobrīd arī viņa bija par kaut ko noraizējusies un nepacietīgi teica brālim:

— Gotlīb, es atkārtoju: tev jāparunā ar ārstu. Pie- tūkums celī ir diezgan nopietns — vismazākā kustība sagādā neciešamas sāpes. Es zinu, ka tev nepatīk rādīt Almerisu svešiem cilvēkiem, taču šis ir īpašs gadījums. Nedrīkst taču pieļaut, ka nabaga bērns tā cieš. Viņa uz mūžu var palikt krople, tāpēc piesardzība nebūt nav lieka: ārsts ir tepat — dažu soļu attālumā!

Ar neiecietīgu žestu Maidels pastūma savu melno zīda banīti vispirms uz pieri, pēc tam uz pakausi.

— Zinu, zinu! Ja nu tas nepieciešams, iešu un palūgšu doktoru Lejerbahu apskatīt bērna kāju, taču atzīšos, ka man tas ļoti nepatīk. Es allaž esmu teicis, ka šī mūžīgā klaiņošana pa drupām pie laba gala nevedīs, bet tev, Tusnelda, vienmēr ir trūcis stingrības.

Tā vietā, lai aizliegtu, tu atļauj Almerisai darīt visu, ko viņa vēlas.

— Pamēģini pats viņai kaut ko aizliegt! — iebilda sadusmotā Tusnelda. — Paklupt var visur, pat uz līdzenas vietas.

Sieviete apgriezās un izgāja no istabas, bet viņas brālis atspiedās pret galdu un iegrima domās.

Gotlībs Maidels ieradās Ēģiptē pirms gadiem trīsdesmit kopā ar kādu vācu baronu, kas bija aizrautīgs arheologs un īpaši interesējās par izrakumiem Tēbās. Viņš bya šā barona kambarsulainis un pavārs. Būdams gudrs, zinātkārs un uzticīgs savam kungam, Gotlībs pamazām ieinteresējās par viņa darbu. Par bijušā kalpotāja arheoloģisko gaumi vēl šobrīd liecināja liela vitrīna ar skulptūriņām, skarabej vabolēm, amuletiem, gredzeniem un citiem priekšmetiem.

Pēc dažiem gadiem kvēlais arheoloģijas cienītājs nomira un saskaņā ar paša vēlēšanos tika apglabāts kādās tukšās kapenēs Tēbu senajā nekropolē. Savā testamentā barons nebija aizmirsis uzticamo kalpu: Gotlībs Maidels mantoja ievērojamu naudas summu. Un Gotlībs, kuram, izņemot māsu, citu radinieku nebija un kurš jau bija iedzīvojies Ēģiptē, nolēma apmesties šeit uz pastāvīgu dzīvi: nopirka no kāda arāba zemesgabalu pašā Nīlas krastā un uzcēla tur viesnīcu, bet no Vācijas ataicināja palīgā māsu Tus- neldu Šneideri. Viss gāja lieliski. Šajā uzņēmumā Gotlībs ielika savu dvēseli, iekopa pasakainu dārzu. Mērenās cenas un teicamā virtuve piesaistīja tūristus, un gadu gaitā necilais krodziņš pārvērtās brīnišķīgā hotelī, kuru bija iecienījuši arheologi, kas šeit ieradās, lai mēnešiem ilgi strādātu izrakumos. Līdzās viesnīcai izauga restorāns «Ramzesa atpūta», un Gotlībs ar to bezgalīgi lepojās. Sev pašam viņš bija uzbūvējis nelielu ērtu namiņu, kuru ieskāva dārzs un augsts mūris. Tiir Maidels no svešām acīm slēpa savu audžumeitu Almerisu, tur — iekšpagalmā — Tusnelda audzēja savas zosis, pīles, vistas un tītarus.

Uzņēmums plauka. Maidels jau sen varēja uzskatīt sevi par bagātu, un viņam it kā vajadzēja justies laimīgam, taču šā cilvēka pagātnē bya kaut kas tāds, kas viņu nomāca. Mazajam dzīvespriecīgajam cilvēkam savulaik bya mīlestības romāns, kas ātri un traģiski izira.

Ibrahims — zemnieks, no kura Maidels nopirka zemi, bija izlūdzies sev tiesības līdz pat nāves stundai dzīvot savā pussabrukušajā būdā kopā ar četrgadīgo meitu.

Maidels un viņa māsa labi sapratās ar drūmo un allaž klusējošo vīru. Tā aizritēja trīs gadi. Pienāca Ibrahima nāves stunda. Viņš lūdza viesnīcnieku nepamest likteņa varā nelaimīgo meiteni, kas tagad palika apaļa bārene, jo Ibrahims bija atraitnis.

1\isnelda, kas dievināja bērnus un bija zaudējusi savu vienīgo meitu, labprāt uzņēmās rūpes par meitenīti. Maidelam pret to nekādu iebildumu nebija.

Mazā Fatma dzīvoja viņu namā kā pašu meita. Kad meitene kļuva piecpadsmit gadus veca, Maidels viņā kaismīgi iemīlējās un viņu apprecēja.

Kādu gadu viss ritēja mierīgi. Šķita, ka Fatma ir apmierināta ar laulību, taču patiesībā viņas jūtas pret Gotlību bija vienīgi meitas mīlestība pret tēvu. Fatma satika kādu jaunu arābu, kas dažkārt šeit iegriezās dienesta darīšanās, iemīlējās viņā un aizbēga kopā ar jaunekli.

Fatmas bēgšana nabaga Maidelam bija drausmīgs trieciens. Viņš nopietni saslima, bet pēc atveseļošanās kļuva kluss, nerunīgs un kategoriski atteicās meklēt aizbēgušo sievu.

Vairāk nekā gadu par Fatmu nebija ne ziņas, ne miņas. Tad kādudien Tusnelda ieraudzīja viņu klīstam ap māju. Fatma bija tuvu nāvei un tik ļoti pārvērtusies, ka viņā gandrīz nevarēja atpazīt to skaistuli, kura pirms pusotra gada bija šo namu pametusi. Viņa raudādama atzinās Tusneldai, ka jau vairākas dienas klīstot ap māju, baidīdamās nākt iekšā.

Būdama gaidībās, slima un bez jebkādiem līdzekļiem, Fatma bya iztikusi no žēlastības dāvanām. Ar pēdējiem spēkiem viņa nokļuva līdz savai kādreizējai mītnei, taču pārkāpt tās slieksni drosmes pietrūka. Fatma jau bija izlēmusi mesties Nīlā, kad satika Tusneldu. Tajā pašā vakarā Tusnelda pastāstīja brālim par notikušo. Viņai nebija daudz jānopūlas, lai pierunātu Gotlību atkal pieņemt bēgli mājās. Kad ieradās Fatma un, nometusies uz ceļiem, raudādama lūdza viņam piedošanu, Maidela dusmas izgaisa kā nebijušas. Viņš maigi pacēla sievieti, apsolīja aizmirst pagātni un paglābt viņu no negoda, atzīstot gaidāmo bērnu par savu.

Tbmēr liktenis viņai nebija lēmis ilgi baudīt vīra augstsirdīgo piedošanu. Fiziskās grūtības un morālās ciešanas bya salauzušas viņas jauno organismti. Pēdējās dienās pārdzīvotās bailes un sasprindzinājums nepagāja bez pēdām. Fatma iegūla slimības gultā un priekšlaicīgi dzemdēja tik vārgu un slimīgu meitenīti, ka ārsts, kas gluži nejauši atradās viesnīcā, nedeva nekādas cerības, ka viņa varētu izdzīvot.

Pēc dažām stundām Fatma nomira. Pirms nāves nelaimīgā sieviete pasauca Gotlību un lūdza viņa augstsirdīgo piedošanu attiecināt uz bērniņu, kā arī neatdot meitenīti īstajam tēvam, ja tam kādreiz ienāktu prātā viņu pieprasīt.

Gotlībs zvērēja atzīt bērnu par savu, un Fatma aizgāja viņsaulē, priecīgi smaidīdama, ar pateicības un svētības vārdiem uz lūpām.

Pretēji gaidītajam meitenīte izdzīvoja un kļuva par brāļa un māsas lielāko dārgumu, par viņu dievināšanas un aklas mīlestības objektu.

Labsirdīgā Tusnelda pēc dabas bija romantiska, kā jau visas vācietes. Viņa nosauca meitenīti par Alme- risu — kāda tolaik populāra un viņai iepatikušās romāna varones vārdā. Audžuvecāki iemīlēja meiteni viņas brīnišķīgā rakstura, kautrības un paklausības, skaistuma un neparastā prāta dēļ.

Almerisas dzimšanas laikā ģimenē ienāca vēl kāds cilvēks, un proti — jauna angliete. Viņa bija kāda lorda sekretāra sieva. Šis lords sava prieka pēc ceļoja pa Ēģipti, vadādams līdzi vienu no saviem dēliem. Džonsona kundze bija šā zēna guvernante.

Ieinteresējies par izrakumiem, kas tobrīd tika veikti Deirelbahrī, kas bija ievērojama ar valdnieces Hatasu un viņas tēva Tutmosa I kapeņu terasēm, lords ieradās Tēbās un apmetās Maidela viesnīcā. Tad arī Džonsona kundze iedraudzējās ar Tusneldu. Draudzība bija tik cieša, ka pēc tam, kad vīrs saules dūriena rezultātā nomira, atstādams viņu gaidībās, Džonsona kundze atteicās sekot lordam, kas atkal devās ceļojumā, un palika pie Maidela.

Trīs dienas pēc Almerisas piedzimšanas Dora Džon- sone laida pasaulē bērniņu, kas jau nākamajā dienā nomira. Kaut arī jaunā māte bya izmisusi, viņa piekrita zīdīt Almerisu un drīzumā tik ļoti pieķērās meitenītei, ka nolēma apmesties uz pastāvīgu dzīvi pie saviem jaunajiem draugiem.

Almerisa auga šo divu sieviešu sabiedrībā; abas meiteni neprātīgi dievināja. Viņa bija savāds bērns — sapņaina, zīmīgus sapņus un vīzijas redzoša. Viņai bija vajadzīgas pavisam citādas audzinātājas. Krustmāte un zīdītāja bija brīnišķīgas, taču mazizglītotas sievietes, turklāt ļoti romantiskas.

Tusnelda bija aizņemta ar saimniecības rūpēm, un viņai nebija laika audzināt brāļameitu. Šo pienākumu uzņēmās Dora. Viņa iemācīja meitenei visu, ko vien pati prata: lasīt un rakstīt angliski, vāciski un nedaudz franciski, vēsturi, ģeogrāfiju un matemātikas pamatus. Visbeidzot viņa iemācīja meiteni spēlēt ģitāru un dziedāt vācu un franču dziesmas.

Almerisai bija ass prāts, un viņa ātri visu apguva, īpaši meitenei iepatikās romāni, kurus Dora lasīja priekšā, un tie vēl vairāk iekvēlināja viņas austrumniecisko iztēli.

Meitenes uzticības persona bija Dora. Viņai vienmēr pietika laika sajūsmināti noklausīties Almerisas stāstījumu par baismīgajiem sapņiem un vīzijām.

Almerisa ar katru gadu kļuva aizvien sapņaināka un noslēgtāka. Aizvien vairāk viņu pievilka senās drupas, starp kurām pati bija uzaugusi. Stundām ilgi viņa klejoja pa seno pilsētu, apbrīnodama kādu pussagruvušu templi vai senās nekropoles kapenes.

Izrakumos strādājošie viņu pazina, mīlēja un bieži dāvināja kādus sīkus atrastus priekšmetus. Vienā no tādām pastaigām Almerisai gadījās nelaime, par kuru bija runa iepriekš.

Pēc ilgām pārdomām Maidels nopūtās un devās pie ārsta. Viņš nevarēja ciest, ka viņa meitu redz ārzemnieki, īpaši — gados jaunie. Šobrīd viesnīcā bija apmetušies arheologi, viņu vidū arī jauns ārsts.

Tā kā ekspedīcija strādāja tālu un bieži vien pusdienot viesnīcā neatgriezās, bet ņēma pārtikas produktus sev līdzi, tad Maidels neaizliedza meitenei ierastās pastaigas. Viņa vienīgā prasība bija — atgriezties mājās pirms arheologiem. Nerunīgais viesnīcnieks devās uz lielo namu, kur no vārtsarga uzzināja, ka zinātnieki jau aizbraukuši un mājās palicis vienīgi ārsts, sekretārs un vēl kāds kungs.

Maidels pieklauvēja pie istabas durvīm.

Skanīga balss atbildēja:

— Ienāciet!

Maidels iegāja un paklanījies apstājās dažus soļus no galda, kas bija piekrauts ar sīkām senlietām. Pie šā galda sēdēja doktors Lejerbahs un caur lupu pētīja uzrakstu uz kāda amuleta.

Tas bīja jauns gara auguma kalsns cilvēks ar lielām samtaini melnām acīm un melniem cirtainiem matiem. Viņa sejas panti bija pareizi un patīkami veidoti, ādu klāja bronzas krāsas iedegums.

Redzēdams, ka viesnīcnieks neveikli gumza rokās cepuri, ārsts viņam uzsmaidīja, atklādams sniegbaltu zobu rindu:

— Ko teiksit, Maidel? Kāpēc tik agri esat atnācis pie manis? Ar ko varu palīdzēt?

Uzklausījis viesnīcnieku, ārsts piecēlās, paņēma cepuri un jautri atbildēja:

— Tik vien tās nelaimes? Protams, es ar prieku apmeklēšu jūsu meitu un paskatīšos, kas noticis. Viltnieks! Cik veikli esat slēpis, ka jūsu ģimenē ir pieaugusi jaunkundze, par kuras esamību mēs pat nenojautām!

Ārsts paņēma ceļojuma aptieciņu un sekoja viesnīcniekam. Šķērsojuši pagalmu, viņi pa nelieliem vārtiņiem iegāja dārzā, kas ieskāva Maidela māju. Saimnieks veda ārstu uz lielo terasi, kuras jumtu un kolonnas sedza vīteņaugi. To lapotne bija tik bieza, ka veranda slīga zaļganā krēslā.

Š^jā pustumsā ārsts saskatīja vienīgi turku dīvānu, uz kura spilvenos gulēja kāda baltās drānās tērpusies sieviete. Lejerbaha acis drīz vien aprada. Dažus soļus no dīvāna ārsts apstājās kā apburts: viņam šķita, ka nekad vēl nav redzējis tik apburošu būtni kā šī meitene, kas gulēja viņa priekšā. Baltie muslīna rīta- svārki iezīmēja viņas slaidā auguma aprises. Rokās viņa turēja pāva spalvu vēdekli ar ziloņkaula rokturi. Meitenes lielās, miklās, maigās acis, kas bija gluži kā gazelei, raudzījās pretī ar šausmām un izbrīnu. Pēkšņi viņa apslāpēti iekliedzās, aizvēra acis un atkrita atpakaļ.

Maidels un Lejerbahs metās pie viņas. Ārsts pataustīja Almerisas piUsu un nomierināja pārbiedēto Gotlību.

— Nieki, Maidel! Jūsu meita straujāk sakustējās, un viņai kļuva slikti no sāpēm ievainotajā kājā, — viņš teica, izņemdams no kabatas pudelīti ar ožamo sāli.

Pieliecies pie slimnieces, ārsts pacēla viņas galvu un pielika pudelīti pie deguna.

Sniegdams palīdzību, Lejerbahs atkal ar sajūsmu aplūkoja meitenes pareizos, smalkos vaibstus un caurspīdīgo, blāvo ādu. Almerisas mazā, nekustīgā sejiņa šķita dīvaini pazīstama, taču viņš nespēja atcerēties, kur agrāk ir redzējis šo profilu, šos plakstus, ko apņēma garas, izliektas skropstas, šo mazo mutīti un pieri, ko ieskāva zīdainu melnu matu cirtas.

Pēc brīža Almerisa atvēra acis. Lai gan bija manāmi satraukusies, viņa klusi, tomēr skaidri atbildēja uz ārsta jautājumiem un nepretojās, kad viņš apskatīja satūkušo kāju.

Nobālusi un zobus sakodusi, meitene vīrišķīgi — bez neviena vaida — pārcieta sāpīgo izmežģītā locekļa ievilkšanu.

Apbrīnodams viņas izturību, Lejerbahs apsaitēja kāju, iedeva nomierinošus pilienus un noteica pilnīga miera režīmu. Viņš apsolījās, ka nākamajā dienā vēlreiz apmeklēs slimnieci.

— Ja jums paliek slikti, sauciet mani jebkurā diennakts laikā, jo visu šo dienu es pavadīšu viesnīcā, — viņš piebilda.

— Pateicos! Šobrīd jūtos diezgan labi, — atbildēja Almerisa.

Ja Lejerbahs būtu pamanījis, kā iedzirkstījās Almerisas acis, kad viņa tam sniedza roku, viņš būtu pārsteigts un sajūsmināts, jo arī pats sajuta pret meiteni aizvien pieaugošas simpātijas.

Palikusi viena, Almerisa iegrima dziļās pārdomās, no kurām viņu iztraucēja Džonsona kundzes ierašanās.

Almerisa piekļāva sev klāt labo auklīti, piespiedās viņai pie pleca. Meitenes seja bija sasārtusi, kad viņa nomurmināja:

— Doras tant, ja jūs zinātu, ko es tikko redzēju! Es no uztraukuma zaudēju samaņu.

— Ko tad tu varēji ieraudzīt? Cik zinu, šeit bija vienīgi ārsts, — neizpratnē ievaicājās Dora.

— Tas tiesa, bet tieši viņš arī ir cilvēks sfinksa Rameri! Cik viņš ir skaists, labestīgs un simpātisks! Arī viņš kaut kā dīvaini manī lūkojās, it kā saskatīdams manā sejā ko pazīstamu. Varbūt arī viņš mani pazina! — turpināja Almerisa ar kaistošiem vaigiem un mirdzošu skatienu.

— Nomierinies, dārgumiņ! Satraukums tev var kaitēt. Ja tu pazini cilvēku sfinksu un jūs esat atraduši viens otru, tad ir skaidrs, ka liktenis piepildīsies un jūs beidzot tiksit savienoti, — ar pārliecību piebilda Dora. — Jā, kad es tagad salīdzinu ārstu ar tevis doto Rameri aprakstu, es brīnos, ka agrāk viņu nepazinu. Viņi abi ir līdzīgi kā divas ūdens "lāses.

— Nē, atšķirība tomēr ir, taču tik un tā es viņu pazinu no pirmā acu uzmetiena.

— Jo labāk, mīļā! Bet tagad guli, lai ātrāk izveseļotos un baudītu laimi, kas katrā ziņā tevi gaida. Cik zinu, ārsts nav precējies.

Almerisa strauji atlaba. Ārsts apmeklēja viņu ik dienas, un šīs vizītes kļuva aizvien garākas. Kad meitenes lielās acis lūkojās viņā tik koķeti un maigi, jaunā vīrieša sirds sāka pukstēt straujāk. Jūtas, kas viņā auga un kļuva aizvien stiprākas, neatvairāmi vilka pie šā dīvainā, noslēpumainā bērna, kas dažkārt stāstīja tādas lietās, ka ārsts sāka apšaubīt viņas saprātu. Turklāt Lejerbahs pārliecinājās, ka Almerisas veselība nebūt nebļja stipra. Viņas plaušas bjja vārgas, sirds strādāja neritmiski, bet nervu sistēma bņa slimīgi jūtīga.

Pēc nedēļas Almerisa jau varēja celties un staigāt pa māju.

Tagad ārsts steidzās mājās no izrakumiem ar sev neraksturīgu nepacietību. Jaunais cilvēks zināja, ka istabā viņu gaida kāds pārsteigums: brīnišķīgs lotos- ziedu pušķis, rets auglis vai cits šāda paša veida uzmanības apliecinājums. Viņš zināja, ka istabu izrotā Almerisa, jo reiz bija viņu tur pārsteidzis kārtojam ziedus vāzē. Meitenes jūtas tik nepārprotami bļja lasāmas viņas acīs, ka jaunais ārsts, būdams aizrāvies un aizkustināts, labprāt viņu apskautu un ar skūpstu atzītos mīlestībā. Tbmēr viņš to nedarīja, jo juta savā sirdī norisam savādu cīņu.

Tonakt Ričards Lejerbahs ne uz mirkli neaizmiga.

Lai lasītājs izprastu visas šaubas un mokas, kas laupīja ārstam miegu, īsumā jāpastāsta par viņa pagātni. Lejerbahs nāca no augstdzimušas, taču nabadzīgas ģimenes. Viņa tēvam — jaunākajam dēlam ģimenē — bija paredzēta militārā karjera. Viņa laulības ar jaunu itālieti izjauca ģimenes ieceres, tāpēc viņš nonāca konfliktā ar visiem tuviniekiem. Jauneklis tomēr nezaudēja drosmi, viņš iekārtojās darbā pie kāda baņķiera un uzsāka pieticīgu, toties laimīgu dzīvi, apmierinādamies ar mazumiņu. Drīzumā viņš nomira.

Lejerbahu vienīgais dēls Ričards ieguva lielisku izglītību un izvēlējās ārsta karjeru, kas šķita praktiska un labi atalgota. Izraudzītajai profesijai viņš pievērsās ar visu sirdi un sev piemītošo enerģiju, tāpēc drīz vien kļuva par populāru un iecienītu speciālistu.

Prieku par pirmajiem panākumiem aizēnoja mātes nāve. Viņai drīz sekoja arī māsa. Palicis viens, Ričards pilnībā nodevās zinātnei.

Darba nogurdināts, viņš uz pāris nedēļām paņēma atvaļinājumu un aizbrauca ciemos pie kāda sava studiju biedra. Tur viņa kā ārsta palīdzību lūdza viens no kaimiņos dzīvojošajiem muižniekiem — grāfs Kron- burgs, kura meitai bija bīstams plaušu karsonis. Pateicoties Ričarda mākai, Tea Kronburga atveseļojās, un jaunieši iemīlējās viens otrā. Jau atveseļošanās laikā abi noskaidroja savas attiecības nn zvērēja viens otram mūžīgu mīlestību.

Kad grāfs par to uzzināja, viņš kategoriski noraidīja šo savienību, paziņodams, ka nevēlas sev par znotu nabadzīgu ārstu. Pēc trim mēnešiem grāfs Kron- burgs piespieda savu meitu saderināties ar vienu no viņu radiniekiem — ļoti tuvu un bagātu kaimiņu vidējos gados. Tea pakļāvās tēva gribai, tomēr pieprasīja, lai kāzas tiktu uz gadu atliktas.

Tea nebija no tām sievietēm, kas klusējot atsakās no mīļotā cilvēka. Viņa vienīgi vēlējās iegūt laiku un bija stingri izlēmusi darīt visu, lai tikai nebūtu jāsavienojas ar netīkamu cilvēku.

Liktenis, šķiet, bija labvēlīgs mīlētajiem, jo Ričards Lejerbahs negaidīti saņēma lielu mantojumu un līdz ar to ieguva spīdošu sabiedrisko stāvokli. Viņa brālēns, gvardes virsnieks, tika nogalināts divkaujā, un, tā kā Ričards bija pēdējais šajā dzimtā, viņš mantoja majorātu un barona titulu. Apspiedis sevī aizskarto lepnumu, jaunais barons Lejerbahs uzrakstīja grāfam vēstuli, kurā atkārtoja savu bildinājumu. Tie apstākļi, kuru dēļ Ričards bija atraidīts, vairs nepastāvēja, tomēr grāfs Kronburgs bija nepiekāpīgs. Viņš atbildēja, ka atzīstot Ričardu par savas meitas cienīgu partiju, taču nevarot lauzt radiniekam doto solījumu, tāpēc lūdzot Lejerbahu uz visiem laikiem atteikties no šā nodoma un atstāt viņa meitu mierā.

Šis atkārtotais atteikums dziļi aizvainoja Ričardu. Lai gan Ttea slepus no tēva rakstītajās vēstidēs zvērēja viņam mīlestību un lūdza pacietīgi gaidīt, Lejerbahs nolēma aizbraukt. Kā vienkāršs ārsts viņš pievienojās zinātniskai ekspedīcijai, kas devās uz Ēģipti un Nū- biju, lai veiktu izrakumus. Tā Ričards nokļuva Tēbās, kur nejaušība saveda viņu kopā ar Almerisu.

Kopš šā brīža viņa mīlestība uz Teu strauji gāja mazumā. Jaunas, daudz spēcīgākas jūtas saistīja Ričardu pie Maidela meitas, un viņš jau vairākkārt iedomājās par to, ka grāfienes Kronburgas saderināšanās atbrīvo viņu no saistībām. Ričards pat bija nolēmis uzrakstīt Teai, ka atsakās no viņas, jo nevēlas ienākt ģimenē, kas izturējusies pret viņu tik noraidoši.

Gāja dienas, bet Ričards aizvien atlika šā lēmuma īstenošanu. Viņš zināja, ka Tea viņu kaislīgi mīl, un arī viņš pats bija solījies meiteni mūžīgi mīlēt. Iedzimtais godīgums lika saprast, ka viņš izdomājis ne visai labu attaisnojumu un — ja reiz viņš nolēmis no Teas atteikties — viņa pienākums ir atklāt patiesību. Taču ikreiz, kad viņš paņēma rokā spalvu, lai uzrakstītu: «Es tevi nemīlu! Mana sirds pieder citai,» — drosme viņu pameta.

Kādu vakaru, kad Ričards atgriezās no izrakumiem, kalpotājs pasniedza viņam vēstuli, kas no rīta bija pienākusi ar kuģi. Kādu brīdi viņš neizlēmīgi turēja vēstidi rokā. Adrese bija rakstīta ar Teas roku. Vārdos neizsakāma nepatīkama jutoņa sažņaudza Ričarda sirdi. Beidzot viņš atvēra sūtījumu, un pirmais, ko ieraudzēja, bya jaunās grāfienes fotoattēls.

Ričards nodrebēja. Sadrūmis viņš lūkojās uz brīnišķīgo sejiņu, kas smaidīdama vērās pretī. Jā, Tea bija skaista, varbūt pat skaistāka par Almerisu! Viņas klasiski pareizi veidoto seju varēja salīdzināt ar grieķu statuju. Meitenes gaišie mati spilgti izcēlās uz tumšā fona un gluži kā oreols ieskāva viņas seju. Katrs vaibsts izstaroja kaisli un enerģiju. Šajā attēlā bija jaušama viņas dedzīgā dvēsele. Šķita, ka taisnā deguntiņa nāsis viegli trīc, bet mazā pusatvērtā mute aicina to noskūpstīt.

Acīmredzot fotografējoties Tea visas savas domas bija koncentrējusi uz mīļoto cilvēku, un katra viņas būtnes šūniņa vibrēja kaislē. Ričards nervozi paķēra Almerisas fotogrāfiju un sāka salīdzināt abas sievietes. Viņš vēl un vēlreiz pārliecinājās, ka Teas apburošais daiļums nobāl Almerisas tīrā tēla priekšā, — viņas maigā sejiņa bya tik harmoniska, bet lielo acu kautrajā un skumjajā skatienā un mazās mutes melanholiskajā smaidā jautās kaut kas tāds, kas nebija no šīs pasaules. Jā, šī maigā mi burvīgā būtne spēja mīlēt līdz nāvei, spēja ciest bez žēlošanās, bet zemes dzīves netīrajām kaislībām nebija pār viņu varas.

Smagi nopūties, Ričards nolika abus portretus uz galda un atvēra vēstuli. To lasot, viņa seja sadrūma aizvien vairāk.

«Mans mīļais!» rakstīja Tea. «Kad Tu saņemsi šo vēstuli, es jau būšu sadedzinājusi aiz sevis visus tiltus un pametusi tēva mājas. Man ir radusies vienīgā iespēja, kā ar Tevi savienoties, un es to izmantošu.

Mana draudzene Laufordas jaunkundze ir saņēmusi mantojumu un dodas pie sava brāļa uz piramīdu zemi. Es braucu viņai līdzi, jo man izdevās viņu noskaņot sev par labu. Tiklīdz ieradīsimies Kairā, es nosūtīšu pie Tevis ziņnesi, lai Tu pēc iespējas ātrāk atbrauktu pie manis.

Esmu pilngadīga un atvedīšu līdzi visus nepieciešamos dokumentus, lai mēs nekavējoties varētu salaulāties. Tu pats saproti, cik ļoti sakompromitēta ir mana reputācija. Mājās neviens nezina, kurp esmu aizbēgusi, tāpēc skandāls būs pamatīgs. Starp citu, mani tas neuztrauc. Es bez bailēm uzticu Tev savu godu un likteni, bet Tavas sievas tituls aizsargās mani no pasaules. Arī tad, ja sabiedrība uz visiem laikiem mani nosodītu, es nešaubītos, jo pat nāve ir labāka par nīstamu laulību, ko tēvs man uzspiež. Pēc dažām dienām mans līgavainis aizbrauc kārtot darīšanas, un mēs nolēmām izmantot viņa prombūtni. Manas draudzenes brālis Lauforda kungs strādā angļu konsulātā, no viņa Tu varēsi iegūt nepieciešamās ziņas, ja ieradīsies Kairā ātrāk par mums. Viņš ir brīdināts.»

Tālāk sekoja dažādi norādījumi un mīlestības apliecinājumi.

Ričards pikti nosvieda vēstuli uz galda. Tbbrīd viņš juta pret Teu vienīgi nepatiku. Kā viņa varēja tā riskēt, sperot šādu soli, un turklāt vēl nelaikā?

Ibnakt ārsts nespēja aizmigt. Viņa sirdī notika sīva cīņa starp mīlestību un pienākumu. Taču Ričards bija godīgs cilvēks, tāpēc līdz ar pirmajiem austošās saules stariem viņš bija izlēmis: pienākums bija guvis virsroku.

Tea brauc šurp, uzticēdamās viņa godaprātam. Mīlestības vārdā viņa ir sarāvusi visas saites ar savu ģimeni. Viņa brauc, ticot Ričarda mīlestībai, un viņai ir tiesības to darīt. Viņš taču nedrīkst šādu uzticēšanos sabradāt ar zemisku nodevību. Stingri apņēmies apprecēt grāfieni, Ričards nolēma doties projām ar to pašu kuģi, kas bija atvedis liktenīgo vēstuli. Viņš gribēja pirms grāfienes ierašanās visu sagatavot — sameklēt atbilstošas telpas un nokārtot visas formalitātes.

Ričards aizmiga ļoti vēlu un gulēja tikai dažas stundas. Viņa miegs bija smags un murgains. Kad viņš pamodās, zinātnieki jau bija aizbraukuši uz izrakumu vietu. Ārsts nolēma nekavējoties doties turp, lai bndinātu ekspedīcijas vadītāju, ka ģimenes apstākļu dēļ divas vai trīs nedēļas viņa šeit nebūs. Kalpotājam viņš pavēlēja salikt ceļasomā pašas nepieciešamākās lietas un aiznest to uz tvaikoni, jo pats gribēja doties turp tieši no izrakumiem. Ričards nolēma tikties ar Almerisu vēlāk, kad viss jau būs galā. Tad viņš atbrauks pēc atlikušās bagāžas un atvadīsies no meitenes.

II

T^jā rītā Almerisa pamodās vēlu. Viņa jutās nogurusi, galva bija smaga.

— Vai neesi slima, mīļā meitiņ? — brokastojot iejautājās Dora, uztraukta par viņas bālumu un skumjo, nomākto izskatu. — TU pat pienu neesi dzērusi. Kas noticis?

— Nekas, Dora, es tikai šonakt redzēju nelaimi vēstījošu sapni, — atbildēja Almerisa, atstumdama pilno krūzīti.

— Tad pastāsti, ko tu īsti redzēji! Varbūt tavam uztraukumam nav nekāda pamata, — mudināja satrauktā Dora.

Viņa ticēja Almerisas sapņiem, jo daži no tiem patiesi bija piepildījušies. Almerisa domīgi atspiedās ar elkoņiem pret galdu un papurināja galvu.

— Nē, Dora, mani sapņi nekad nemelo, īpaši šis. Paklausies un spried pati!

Es redzēju, ka pastaigājos Nīlas krastā kopā ar dakteri jeb Rameri, — sauc viņu, kā vēlies. Viņš stāstīja man par savu mīlestību, un es biju bezgala laimīga. Pēkšņi no ūdens pacēlās melns mākonis, kas virzījās uz mūsu pusi. Pieskāries krastam, mākonis pārvērtās milzīgā tumšā lotosziedā. Ziedkausiņš atvērās, un es ieraudzīju gaišmatainu sievieti, kura pacēla galvu un nosauca sevi par Erikso. Viņas tumšās acis liesmoja, bet zeltainie mati plīvoja vējā. Viņas lūpās rotājās zobgalīgs smaids, kad viņa noliecās pie manis un iesaucās: «Es esmu liktenis! Es vienmēr tevi uzvarēšu!» Viņa iespiedās starp mani un Rameri, turklāt tik spēcīgi mani pagrūda, ka es sajutu briesmīgas sāpes krūtīs un zaudēju samaņu.

Kad es atguvos, protams, sapnī, es redzēju sevi guļam uz klints dziļā un šaurā aizā. Man līdzās uz ceļiem stāvēja Rameri un raudāja. Es jutu, kā viņa asaras plūst pār manām rokām. Es apzinājos, ka mirstu, taču nejutu ne mazāko baiļu. Nāve man likās neizsakāmi patīkama, un es biju ļoti laimīga, jo gulēju Rameri apskāvienos. Mana galva dusēja uz viņa krūtīm, un viņš čukstēja man mīlas vārdus.

Es sāku it kā izkust viņa apskāvienos, un izmisušais Rameri veltīgi pūlējās mani noturēt. Un es pati tik ļoti vēlējos palikt kopā ar viņu! Bet, neraugoties uz maniem pūliņiem un karsto vēlēšanos dzīvot, es jutu, ka mans ķermenis izkūst, kļūdams viegls un caurspīdīgs kā gaiss. Parastā apģērba vietā mani apņēma kaut kāds mirdzošs apsegs. Manu galvu rotāja gaiša stīpa, bet rokās es turēju palmas zaru.

Es uzlidoju gaisā un sāku ātri celties augšup, vairs nejuzdama nedz greizsirdību, nedz nožēlu, tikai vienu vienīgu bezgalīgu svētlaimi. Gan Nīla, gan aiza izzuda, tālumā es redzēju vienīgi Rameri, kurš turpināja raudāt. Un dīvaina lieta: viņa asaras kā mirdzošas pērles savienojās virtenē, kas saistīja mūsu abu sirdis, lai gan mūs šķīra liels attālums, un es jutu katru viņa pidsa sitienu. Pēc tam viss satumsa — un es pamodos. Dora, tu taču saproti, ka tādam sapnim ir liktenīga nozīme. Esmu pārliecināta, ka mūs abus kaut kas izšķirs.

Dora mēģināja viņu pārliecināt par pretējo, taču pati bija pārāk māņticīga, lai neļautos nelāgai priekšnojautai.

Noskumusi Almerisa izgāja dārzā, saplūca lielu rožu pušķi, ko gribēja aiznest uz Lejerbaha istabu. Bija jau vēls, saule pacēlusies augstu, un jaunajam ārstam jau sen vajadzēja atrasties izrakumos. Kad durvju sargs apstiprināja, ka ārsts aizbraucis, Almerisa tiešā ceļā devās uz Ričarda istabu.

Tur valdīja neparasta nekārtība. Kumodes atvilktnes bija vaļā, un visdažādākās mantas mētājās uz grīdas, jo sulainis, sakārtojis ceļasomu, vispirms steidzās to aiznest uz tvaikoni, bet istabu nolēma sakārtot vēlāk.

Pārsteigtā Almerisa piegāja pie rakstāmgalda, lai ieliktu vāzē ziedus; viņas skatienu pēkšņi saistīja Teas vēstule un fotogrāfija, ko Ričards steigā bija aizmirsis nolikt. Uzmetusi acis fotogrāfijai, meitene apslāpēti iekliedzās un nobāla. Viņas sirds sāka sāpīgi sisties.

Šo smaidošo seju Almerisa labi pazina — meitene to daudzkārt bija redzējusi savos sapņos un vīzijās. Tā bija tās pašas gaišmatainās sievietes seja, kura iepriekšējā naktī viņai parādījās no melnā mākoņa un kliedza: «Es esmu liktenis! Es vienmēr tevi uzvarēšu.»

Un šie draudi bija pamatoti, jo viņas portrets atrodas šeit, uz ārsta rakstāmgalda, un tā acīmredzot ir viņas vēstule.

Almerisai noreiba galva, un viņa iekšēji nodrebēja, kādu līdz šim nezināmu jūtu pārņemta, aizmirsusi, ka būtībā viņai nav nekādu tiesību uz Ričardu.

Meitene paķēra vēstuli un sāka drudžaini lasīt sāncenses rakstīto. Jo tālāk viņa lasīja, jo vairāk nobālēja, kaklā sakāpa kamols un aizrāvās elpa, nervozas trīsas pārskrēja pār visu augumu.

Vēstule izkrita no Almerisas ledusaukstajām rokām, un bridi viņa nekustīgi stāvēja, mehāniski murminādama:

— Lūk, liktenis, kas mani ir uzveicis. Ak, kaut es varētu nomirt!

Tad viņa ātri pagriezās un skriešus metās cauri visam namam, pagalmam un dārzam. Meitene apstājās tikai pie tempļa drupām, kas viņai bija īpaši mīļas.

Almerisa nolīda kaktā zem tumšās velves un piespieda galvu pie sienas. Sviedri viņai lija aumaļām, bija grūti atgūt elpu. Sirds neprātīgi sitās, un krūtīs iedūrās asa sāpe. Viņai gribējās raudāt, taču asaru nebija.

Almerisa nebūtu varējusi pateikt, cik ilgi bijusi šajās drupās. Viņu bya pārņēmusi viena vienīga doma: viss pagalam! Ričards viņai zudis uz visiem laikiem! Nekārtība, ko meitene ieraudzīja viņa istabā, nepārprotami norādīja uz gatavošanos prombraukšanai. Aizmirsis visu, viņš vēja spārniem traucās pie tās, kuru mīlēja. No Almerisas krūtīm izlauzās smags, žēlabains vaids.

Drausmīgas sāpes un salti drebuļi visā ķermenī izrāva meiteni no sastinguma. Viņa piecēlās un gribēja steigties mājup, bet nevarēja paiet. Kājas trīcēja un ļodzļjās, bet sāpes krūtīs traucēja elpot.

Ar mokām aizvilkusies līdz mājām, kur viņu jau sen meklēja, Almerisa devās uz savu istabu, aizbildinādamās ar galvassāpēm, jo vēlējās palikt viena. Netikusi līdz gultai, viņa nodrebēja un apstājās. Kaut kas karsts sakāpa kaklā. Tajā pašā mirklī no mutes izšļācās asinis un sarkanās straumītēs tecēja pa viņas balto kleitu lejup. Almerisa izstiepa uz priekšu rokas un, zaudējusi samaņu, nokrita uz paklāja.

Dora, visur izmeklējusies meiteni, atrada viņu bezsamaņā nokritušu un ar saviem kliedzieniem sacēla kājās visu māju. Atskrēja Maidels ar māsu. Kopīgiem spēkiem viņi dabūja meiteni pie samaņas. Bēdas un nemieru vēl lielāku padarīja tas, ka ārsts bļja kaut kur aizbraucis. No kāda ekspedīcijas dalībnieka viesnīcnieks uzzināja, ka Lejerbaha prombūtne varētu ilgt divas līdz trīs nedēļas.

Neviens tā arī neuzzināja lēkmes cēloni, jo Almerisa, protams, neko neizpauda.

Lai gan Almerisa negribēja gulēt gultā, viņa tomēr jutās tik vārga, ka stundām ilgi bija spiesta palikt uz dīvāna. Parādījās viegls, sauss klepus, bet viņas maigo seju klāja slimīgs bālums. Šie simptomi izraisīja mājiniekos nemieru. Almerisas fiziskais stāvoklis bija bīstams, toties mazpamazām atgriezās dvēseles miers. Viņa skaitīja lūgšanas un samierinājās ar likteni, apspiezdama jebkādas personiskas un egoistiskas jūtas. Ja vien «viņš» bija laimīgs, tad viņai ar to bija jābūt gana.

Pēc kādām desmit dienām atgriezās Lejerbahs. Viņš bija jautrs, apmierināts un izskatījās laimīgs. Tsas vietā viņu sagaidīja vecā grāfa vēstule, kas bija rakstīta dažas dienas vēlāk nekā Teas sūtītā. Grāfs paziņoja, ka viņa meitas līgavainis gājis bojā dzelzceļa katastrofa un ka viņš šajā negaidītajā nāvē saskatot likteņa lēmumu par labu viņam, Ričardam. Viņš informēja baronu, ka gatavs atdot viņam savu meitu, bet vēlas, lai tas tiktu paturēts noslēpumā līdz pat brīdim, kad Ričards atgriezīsies no Ēģiptes, tas ir, vēl kādus astoņus mēnešus.

Šo laiku Tea sēros, kā tas pienākas sakarā ar radinieka un līgavaiņa traģisko nāvi. Ja barons un Tfea būs saglabājuši iepriekšējās jūtas, viņu laimei vairs nebūs nekādu šķēršļu.

Arī Ričards uzskatīja šo gadījumu par likteņa pirkstu, dodot viņam laiku pārbaudīt sevi un iespēju nepieņemt pārsteidzīgu lēmumu. Vēstulē, kas bija pievienota grāfa sūtītajai, Ttea pavēstīja, ka piekrīt tēvam un tāpēc vairs nerakstīs līdz pat viņa pārbraukšanas brīdim.

Tā nu Ričards atgriezās senajās Tēbās lieliskā noskaņojumā, taču to drīz vien nomainīja uztraukums, kad kalpotājs pastāstīja par Almerisas slimību, piebilzdams, ka viņš tiekot gaidīts kā glābējs un ka jaunkundzei esot ļoti slimīgs izskats.

Bija jau ap desmitiem vakarā, tomēr Lejerbahs nolēma nekavējoties doties pie Maidela. Viņš nemitīgi lauzīja galvu par to, kas gan varēja izsaukt tik negaidītu pārmaiņu meitenes veselībā. Pēkšņi uzzibsnīja aizdomas.

— Vai Almerisa bija šeit ienākusi manas aizbraukšanas dienā? — viņš jautāja sulainim.

— Jā, baron, jaunkundze bija šeit ienākusi laikā, kad es nesu jūsu ceļasomu uz tvaikoni. Durvju sargs man stāstīja, ka viņa esot atnesusi brīnišķīgu ziedu pušķi un izskatījusies laimīga. Pēc minūtēm desmit viņa esot iznākusi no šejienes bāla un uztraukta un gluži kā neprātīga aizskrējusi uz drupām. Pēcpusdienā

Doras kundze atradusi viņu guļamistabā bez samaņas un asinīm noplūdušu.

Ričards nobālēja un atslīga krēslā, slaucīdams sviedru lāses uz pieres. Tātad viņš nebija kļūdījies! Almerisa bija atradusi Teas fotoattēlu un vēstuli, ko viņš bija aizmirsis uz galda. Un, lūk, greizsirdība un uztraukums bija izraisījuši liktenīgās sekas, no kurām viņš bļja baidījies.

Satrauktais Ričards devās uz viesnīcnieka namiņu. Pats Maidels vēl bija aizņemts, bet Doru un Tusneldu viņš sastapa uz terases. Abas bija ļoti priecīgas par viņa atgriešanos un sīkāk pastāstīja par Almerisas slimību.

Kad ārsts vaicāja, kur viņa atrodas tagad, Tusnelda ar tikko jaušamu sarūgtinājumu atbildēja, ka Almerisa neuzklausot viņu lūgumus un katru nakti spītīgi dodoties uz kāpnēm, kas ved uz Nīlu, un sēžot tur stundām ilgi.

Ričards paziņoja, ka nekavējoties atvedīs meiteni un izmeklēs viņu, un devās uz upi. Nakts bija silta, smaržu pilna, gaiss dzidrs, debesīs spīdēja zvaigznes un spožs mēness sirpis.

Kāpnes, kuru senie pakāpieni tika nejauši atklāti, būvējot «Ramzesa atpūtu», atradās palmu pudiņa ēnā. Ričards jau pa gabalu ieraudzīja Almerisu. Viņa sēdēja uz pirmā pakāpiena un bija tik dziļi iegrimusi domās, ka neko nedz redzēja, nedz dzirdēja.

Viņa kā parasti bya ģērbusies vienkāršā balta mus- līna kleitā. Ar kailajām rokām meitene bija aptvērusi savus ceļgalus. Viņas biezos melnos matus saturēja šaura dzeltena lente, kas mēness gaismā līdzinājās zelta stīpai, aiz kuras bija iesprausts lotosa zieds. Kad Almerisa tā sēdēja palmu ēnā pašā Nīlas krastā, viņa izskatījās pēc faraonu laika ēģiptietes, kas atkal augšāmcēlusies.

Ričards savaldzināts apstājās. Viņa dvēselē uzvirmoja kaut kādas miglainas atmiņas, bet cauri galvai izskrēja acumirklīga vīzija kā tālas pagātnes noslēpumaina dvesma. Viņam šķita, ka ir jau redzējis līdzīgu ainavu, tikai tur, pie apvāršņa, skumīgo drupu vietā tad slējās dievnamu un obelisku staltie silueti.

Šī vīzija kā zibens uzplaiksnīja acu priekšā un izgaisa Almerisa bija novājējusi un kļuvusi vēl bālāka. Sapņainība un biklums neparasti labi iederējās viņas maigajos un harmoniskajos vaibstos.

Lejerbaha sirdi līdz malām piepildīja mīlestība un žēlums. Š^jā mirklī viņš skaidri juta, ka Almerisa viņam ir dārgāka par visu un ka Tea, neskatoties uz savu skaistumu, attīstīto prātu un dižciltīgo izcelsmi, nekad neieņems viņa sirdī tādu vietu kā šis maigais, naivais bērns.

Viņš ātri piegāja pie meitenes un teica:

— Labvakar, Almerisa! Par ko jūs šeit sapņojat?

Almerisa satrūkās un, strauji pagriezusies, nomurmināja:

— Rameri!

Tūlīt attapusies, viņa sniedza Ričardam savu mazo rociņu:

— Labvakar, Lejerbaha kungs! Vai var jūs apsveikt?

Ričards jautri iesmējās un, turēdams savā plaukstā

viņas drebošo roku, apsēdās līdzās meitenei un ievaicājās:

— Apsveikt? Ar ko gan? Redziet, kā jūs pati parādījāt savu ziņkārību…

Ričards apklusa, jo Almerisa nokaunējusies izrāva savu roku un mēģināja aizbēgt.

— Palieciet, greizsirde, un nomierinieties! — viņš teica, ar varu nosēdinādams Almerisu. — Mani nav ar ko apsveikt. Es atgriežos brīvs un nekad neprecēšos ar citu, jo mīlu vienīgi jūs, Almerisa. Vai vēlaties kļūt par manu dzīvesbiedri? Vai piedosit manu noziedzīgo aklumu, kas sagādāja jums tik daudz bēdu?

Kādu bridi Almerisa sēdēja klusēdama. Viņas sejā parādījās neizsakāmas svētlaimes izteiksme.

— Kaut kas tāds man pat sapņos nerādījās! Es jūs mīlēju! Ak, kā man pateikties Dievam par šo milzīgo laimi, ko viņš man dāvājis pirms nāves?

— Kāpēc jūs runājat par nāvi, Almerisa? — iesaucās Ričards, kuru šie vārdi ļoti nomāca. — Jūs dzīvosit man par prieku! Es jūs izārstēšu, un mēs ilgi un laimīgi dzīvosim manā vecajā pilī Vācijā, ja vien jūs vēlēsities braukt man līdzi. Jūs, nejaukā, taču vēl arvien neesat atbildējusi, vai vēlaties kļūt par manu sievu!

— Vai tad var jautāt, vai es vēlos būt laimīga? Ja es palikšu dzīva, es jums piederēšu visu mūžu, — atbildēja Almerisa ar priecīgu smaidu. — Un es tā vēlos dzīvot! Dzīve kopā ar jums būtu tik brīnišķīga. Bet, — meitene pakratīja galvu, un viņas lūpās parādījās skumjš smaids, — es zinu, ka esmu nolemta. Liktenis ir labvēlīgs Erikso. Viņa, šī sieviete no portreta, uzvarēs, dzīvos un būs laimīga kopā ar tevi. Bet es gulēšu zem senās Ēģiptes smiltīm.

Ričarda sirds sažņaudzās bailēs un skumjās.

Viņš apskāva meiteni, piespieda viņu pie krūtīm un nomurmināja:

— Kāpēc tu runā par tik skumjām lietām šajā laimīgajā stundā, kad esam sāvienojušies? Tu esi kā tāds maziņš Otello. Nomierinies un dzen projām drūmās domas. Sievieti uz fotogrāfijas sauc Tea, nevis Erikso. Viņa neuzvarēs, jo es mīlu vienīgi tevi un precēšos vienīgi ar tevi.

Ričards īsi pastāstīja par savām attiecībām ar Tfeu, kas tagad tiek pilnībā sarautas. Tad, lai novirzītu meitenes domas uz ko citu, viņš piebilda:

— Tagad, kad tu visu zini, pastāsti, kāpēc tu sauc mani par Rameri un kāpēc tu grāfienē Kronburgā saskati kaut kādu Erikso?

Almerisa noslēpumaini pasmaidīja.

— Es saucu tevi vārdā, kuru tu kādreiz jau esi nesis, jo ne jau pirmoreiz mēs dzīvojam kopā un mīlam viens otru, taču jau toreiz liktenis neļāva man staigāt laimes taku. Es tevi pazinu gan tagad, gan toreiz, kad biju romiete Valērija. Arī tu mani sirdī pazini, ja ne ar acīm skatot. Un ikreiz, kad mēs satikāmies, tu mani mīlēji! Gaišmatainā Erikso ir skaistāka par mani, taču viņai nekad nav piederējusi tava sirds.

— Ja tu atceries, ka mani sauca par Rameri, tad tev arī jāzina, kas mēs abi bijām tajā dzīvē, — jokodams neticīgi ierunājās ārsts.

— Visu precīzi es neatceros, — atbildēja Almerisa, nemanīdama viņa ironiju. — Zinu tikai, ka tu biji izcils tēlnieks un izkali divas sfinksas, kas tika novietotas piramīdā. Sfinksām bļja kāds noslēpums, kuru es nezinu, bet kuru izdomāja mums laimi vēlošais viedais mags Amenhoteps, jo es biju cita vīra līgava un mūsu labvēlis vēlējās izjaukt šīs laulības. Taču Erikso, kas bija tevī iemīlējusies, visu sabojāja. Tas, šķiet, ir noticis ļoti sen, jo tad cilvēki nēsāja tādu apģērbu, kāds redzams uz dievnamu sienām zīmētajām figūrām. Daudz vēlāk, kad es jau biju romiete Valērija, es atkal tevi mīlēju, bet ļaunā Erikso atkal man tevi atņēma.

— Kas es biju tad, kad tu biji Valērya? Arī romietis?

— Nē, tu paliki Rameri. Gan tu, gan Erikso. Bet es no bēdām, ka esmu zaudējusi tavu sirdi, kļuvu par kristieti un gāju bojā. Neatceros, kā tas notika, tikai zinu, ka mana nāve bija drausmīga.

Un Almerisa nodrebēja.

— Nedomā, ka esmu zaudējusi prātu: viss, ko stāstu, ir patiesība. Amenhoteps vēl aizvien dzīvo milzīgā piramīdā, jo viņam ir zināms ilgdzīvošanas noslēpums, — meitene piebilda, ievērojusi, ka ārsts skumji lūkojas viņā.

Patiesi, stāstījuma beigu daļa atstāja uz Ričardu ļoti smagu iespaidu, radot aizdomas, ka meitene ir psihiski traumēta.

— Labāk iesim mājās! Mitrums, kas nāk no upes, var kaitīgi ietekmēt tavu veselību. Iesim taču!

Ričards pacēla viņu kā spalviņu, un abi smiedamies atgriezās mājās. Tur viņus jau gaidīja Tusnelda, Dora un tikko pārnākušais Maidels. Redzot kopā visu ģimeni, Lejerbahs, turēdams meiteni pie rokas, piegāja pie viesnīcnieka un lūdza viņa piekrišanu un svētību laulībai ar Almerisu.

Pirmajā mirklī visi bija pārsteigti, taču šaubas izzuda, kad Lejerbahs pāris vārdos raksturoja savu sabiedrisko un finansiālo stāvokli. Maidels apskāva līgavaini un līgavu un apsveica viņus, bet Dora un Tusnelda lepnumā un priekā staroja, iedomādamās, ka viņu mīļotā Almerisa kļūs par baronesi.

Visi jautri tērzēja. Kāzu diena netika atlikta uz tālu laiku. Ievērojis drudžaino sārtumu Almerisas sejā un nedabisko spīdumu viņas acīs, Ričards paziņoja, ka laiks doties pie miera, jo baidījās par sekām, kādas uz meitenes organismu varētu atstāt spēcīgais saviļņojums.

Ričards atgriezās mājās laimīgs, taču arī norūpējies. Viss bija norisinājies ātrāk, nekā viņš bija iedomājies. Mīlestības pārņemts, viņš jau bija pieņēmis lēmumu, kuru bija grasījies kārtīgi apsvērt. Tagad viņš uzskatīja par savu pienākumu atklāt Teai patiesību, un šī atzīšanās nebija no vieglajām. Juzdamies pārguris, viņš nolēma uz dažām dienām atlikt atvadu vēstules nosūtīšanu savai bijušajai līgavai. Ārsts bija gulējis aptuveni stundu, kad viņu uzmodināja šausmās nobālušais Maidels. Almerisai atkal bija sākusies asiņošana.

Ričards steidzīgi apģērbās un metās pie slimnieces. Meitene gulēja bezsamaņā, viņa bija bāla kā audekls. Tikai pēc stundu ilgiem pūliņiem ārsts panāca, ka Almerisa atver acis. Viņa bija tik vārga, ka tikko spēja pakustēties. Ieraudzījusi pār sevi noliekušos Ričardu, meitene viņam mīļi uzsmaidīja, paklausīgi iedzēra zāles un, turēdama viņa roku, ieslīga mierīgā, spēcinošā miegā.

Lejerbahs nosēdēja pie slimnieces gultas līdz pat rītausmai. Sirds bija smaga. Kā ārsts viņš saprata, ka Almerisas dzīvībai draud briesmas, bet, tā kā cilvēks vienmēr cer uz to, ko vēlas, tad arī viņš sevi pārliecināja, ka viņa zināšanas, piepalīdzot mīlestībai un jaunajam organismam, uzveiks slimību.

Nākamās dienas Ričardam bija ļoti mokošas. Kā ārsts viņš krita izmisumā, bet kā iemīlējies cilvēks turējās pie cerības, kuru viņa saprāts uzskatīja par iluzoru. Pati Almerisa izskatījās laimīga un mierīga. Tikai reiz viņa pajautāja Ričardam, vai kāzas nevajadzētu uz dažiem mēnešiem atlikt.

— Gluži otrādi — es vēlos tās paātrināt. Tad man būs ērtāk tevi kopt, bet pārliecība, ka tu esi uzvarējusi likteni un uz mūžu piederi man, sekmēs drīzāku atveseļošanos, — viņš smaidot atbildēja.

Šādu lēmumu Ričards bija pieņēmis jau pirms vairākām dienām. Ja Almerisai lemts mirt, tad viņai jāizbauda visa iespējamā laime.

Neaprakstāmu skumju izteiksme iezagās Almerisas sejā, taču viņa neiebilda. Pēc sava nākamā znota lūguma Maidels paātrināja gatavošanos kāzām. Almerisa uz laiku pārcēlās pie Doras, lai varētu iekārtot viņas istabu un divas blakus istabas jaunlaulātajiem. Neraugoties uz šiem priekpilnajiem pārkārtojumiem un uz mīlestību, kādu viņai veltīja Ričards un tuvinieki, meitenes veselība ar katru dienu pasliktinājās. Uzzinājis no Tusneldas par Almerisas mātes likteni, Lejerbahs saprata, ka šī slimība ir iedzimta un ka Fat- mas ciešanas un pārdzīvojumi tagad atsaucas uz viņas bērnu.

Kāzu dienas priekšvakarā Almerisa izskatījās daudz priecīgāka un spēcīgāka nekā iepriekš. Kad Ričards ienāca pie līgavas, viņa sēdēja pie neliela skapīša, no kura ņēma ārā dažādas senlietas un izvietoja tās uz galda.

— Tu esi ieradies tieši laikā, Ričard, — meitene priecīgi teica, sniegdama skūpstam savas sārtās lūpiņas. — Palīdzi man izņemt kastīti no apakšējā nodalījuma. Tur atrodas kāda lieta, ko gribu tev uzdāvināt.

Ričards izpildīja meitenes vēlēšanos un izņēma no skapīša diezgan smagu, palielu kasti. Uzlicis uz galda, viņš to ziņkāri aplūkoja. Kaste acīmredzot bija ļoti sena, tomēr ne ēģiptiešu izcelsmes. Tās sienas un vāku greznoja ziloņkaula inkrustācijas, kurās bija redzami amoriņi, kas spēlējās ar satīriem. Šo kāda grieķu mākslinieka brīnišķīgo darbu bija stipri sabojājis laiks vai arī barbaru rokas. Vietām trūka ziloņkaula un bija redzama koka virsma, vietām bija noberzts gleznojums vai izlauzts kokgriezums.

— Mans Dievs, kā varēja sabojāt tik brīnišķīgu lietu? — iesaucās Lejerbahs.

— Tādu šo kasti jau atrada. Domāju, ka tas, kas tur atrodas, tev patiks, — smiedamās atbildēja Almerisa Atvērusi vāku, jaunā meitene izņēma dažus vates kumšķus un tad ne bez pūlēm izvilka kādu audeklā ietītu priekšmetu.

— Skaties! — viņa turpināja, attīdama audeklu.

Ričards ziņkāri noliecās un sajūsmā iekliedzās.

Uz sarkanā ahāta pjedestāla gulēja no melna ba-

zalta izcirsta sfinksa. Tās galvu sedza emaljēts zili zeltīts svītrots klafts. Pieri rotāja miniatūrs lotosa zieds — tik meistarīgi veidots, ka izskatījās gluži kā dzīvs.

— Varenais Dievs! Kāds brīnišķīgs mākslas darbs! — dedzīgi iesaucās Ričards.

Pēkšņi viņš satrūkās un, pacēlis senlietu, piebilda:

— Paskaties, Almerisa! Šī sfinksa ir tik līdzīga tev, ka grūti noticēt savām acīm. Tās vaibsti gan ir vairāk nobrieduši un skarbāki nekā tavējie. Tas ir brīnums! Kā šis dārgums nokļuva tavās rokās?

— Es to atradu. Tas gadļjās, lūk, kā. Apmēram pirms diviem gadiem šurp bija atbraucis kāds anglis, kas apmetās pie mums. Ik dienas viņš kopā ar diviem kalpiem devās uz drupām, lai it kā kopētu hieroglifus, bet patiesībā viņš veica izrakumus senajās kapenēs un slēpa tur atrastās senlietas.

Šajos meklējumos viņam palīdzēja divi arābu zemnieki, protams, par labu samaksu un ar noteikumu, ka viss tiks turēts slepenībā. Tā kā es vienmēr klaiņoju pa drupām, tad drīz vien atklāju slepeno izrakumu vietu. Bet, tā kā mani tas neinteresēja, es klusēju. Kad viņi uzzināja, ka man viss ir zināms, viņi sākumā nobijās, tad sadusmojās, bet, pārliecinājušies, ka esmu nekaitīga, nomierinājās un pat atļāva doties viņiem līdzi.

Kādudien vecajā nekropolē viņi uzgāja kapenes, kas laikam gan piederējušas kādai bagātai dzimtai, jo sastāvēja no divām telpām. Viena no tām bija aizmūrēta, arī ieeja bija noslēgta.

Anglis bija sajūsmā. Viņš iedomājās, ka uzgājis kādu dārgumu pilnu slēptuvi. Kad kapenes atvēra, tajās neko neatrada, vienīgi solu un tārpu saēstu galdu. Telpas dziļumā gulēja skelets. Anglis bija briesmīgi saniknots im paskaidroja, ka šeit, bez šaubām, dzīvojis un nomiris kāds klaidonis, kura līķi iemūrējuši viņa biedri.

Savukārt manī šis kaktā iemestais skelets iedvesa neaprakstāmu prieku. Pēc dažām dienām es vēlreiz atgriezos kapenēs. Un tad stūri, kur atradās kauli, es ievēroju fosforiscējošu gaismu. Līdz pat šim brīdim nesaprotu, kāpēc es toreiz nenobijos. Tagad, to atceroties vien, pār ķermeni pārskrien drebuļi. Toreiz es jutu vienīgi ziņkāri un tādu apņēmību, ka bez mazākās šaubīšanās piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka gaisma spiežas pa spraugām starp sakrautajiem akmeņiem. Kāds liels akmens padevās manas rokas spiedienam un, pagriezies uz neredzamiem šarniriem, atklāja dziļu slēptuvi. Tur, fosforiscējošas dūmakas ieskauta, stāvēja šī kaste.

Slepus, lai neviens neredzētu, es atnesu kasti uz šejieni un atradu tajā sfinksu, no kuras tad arī plūst šī dīvainā gaisma, un es zinu, ka šī lieta glabā sevī kādu noslēpumu. Nakts klusumā šī sfinksa runā. Tā man pavēstīja dīvainas lietas un parādīja drausmīgas vīzijas. Šajās vīzijās es redzēju tevi, Rameri! Taču esmu nogurusi pēc tik garas runāšanas, citreiz pastāstīšu vairāk.

Redzēdams, cik Almerisa ir bāla un nogurusi, Ričards viņu noskūpstīja un pateicās par šo neparasto dāvanu. Noslēpumiem un vīzijām viņš lielu uzmanību nepievērsa, jo uzskatīja tās par halucinācijām, taču pati sfinksa bija brīnišķīgs mākslas darbs.

Nākamajā dienā lielajā istabā tika ierīkots altāris. No Kairas speciāli ieradās vecs mācītājs — Maidela draugs. Viņš bija kristījis Almerisu un tagad ar dziļām skumjām vēroja viņas bēdīgo veselības stāvokli.

Asaras ritēja pār Doras un Tusneldas vaigiem, kad abas ietērpa līgavu vieglā baltā kleitā ar garu plmiru un izrotāja viņas melnos matus ar pomeranču ziedu vjjām. Almerisa bija pasakaini daiļa, taču bāla un caurspīdīga kā bezmiesīgs rēgs.

Kad jaunā meitene bija gatava, viņa apskāva savas labvēles un pateicās abām par mīlestību, pieķeršanos un rūpēm, ko tās viņai veltīja kopš dzimšanas brīža. Tad, apvijusi rokas Dorai ap kaklu, piebilda:

— Ja es miršu, tad uzvelc man šo pašu tērpu, kurā esmu bijusi tik laimīga.

— Kā gan tu vari runāt tādas muļķības savā kāzu dienā? — sarūgtināta atteica labsirdīgā sieviete. — Pēdējā laikā tev kļuvis krietni labāk. Tagad tu esi stiprāka un spirgtāka. Laime paveiks pārējo, un pēc dažiem mēnešiem tu būsi aizmirsusi šo nejauko sli- mibu, — piebilda Tusnelda, piespiezdama sevi pasmaidīt.

Bet Almerisa domīgi pakratīja galvu.

— Nē, mans sapnis pavēstīja, ka drīzumā es atgriezīšos neredzamajā pasaulē. Mani sapņi piepildās. Bet lai! Es miršu laimīga, ka piederu Ričardam, kaut arī būs grūti aiziet no šīs pasaules brīdī, kad dzīve ir tik brīnišķīga.

Laulības ceremonija bija vienkārša un īsa, lai nenogurdinātu bālo līgavu, kuras acis gan mirdzēja laimē, bet kura pati vairs nepiederēja zemes dzīvei. Arī Ričards bya bāls un koncentrējies. Viņš jau juta, ka nāve nostājas starp viņu un mīļoto sievieti, turklāt viņu mocīja atmiņas par Tfeu. Viņš neko nebija uzrakstījis bijušajai līgavai.

Pirmajā laikā pēc kāzām Almerisa šķita atdzimstam. Bija brīži, kad Ričards, apšaubīdams zinātni, sāka ticēt, ka neizdibināmā daba paveiks brīnumu un no jauna iedvesīs dzīvību šim izdziestošajam organismam. Taču šis sapnis nebija ilgstošs. Divas nedēļas pēc kāzām jaunās sievietes veselības stāvoklī sākās straujas un liktenīgas pārmaiņas. Atsākās asiņošana, un Ričards saprata, ka viņa sapnis drīz beigsies.

Satrauktais ārsts ne uz mirkli nepameta sievu, kas gan bija vārga, taču jautra un mierīga.

«Viņa nesaprot savu stāvokli,» domāja Ričards.

Taču Almerisa drīz vien izkliedēja šos maldus.

Kādurīt Ričards iznesa Almerisu terasē un nosēdināja krēslā. Pēc ilgstošas klusēšanas viņa satvēra vīra roku un, to stipri saspiedusi, sacīja:

— Mans labais Ričard! Es jūtu, ka pēdējā stunda tuvojas, un gribētu vēlreiz pirms mūsu šķiršanās nopietni ar tevi aprunāties.

Lejerbahs tikai pamāja ar galvu. Kakls sažņaudzās, un viņš nebija spējīgs runāt.

— Nerunā par šķiršanos, tu dzīvosi man par prieku, — viņš beidzot nomurminaja, apskaudams jauno sievu.

Almerisa piekļāva galvu pie viņa krūtīm. Laimīgs, bet skumjš smaids parādījās viņas sejā.

— Rameri, mans mīļotais! Nebēdājies! — viņa čukstēja. — Mirst vienīgi ķermenis, un atšķirtība ilgst tikai kādu laiku. Tā neredzamā saikne, kas saista mūs cauri gadsimtiem un dzīvēm, ir nesaraujama. Mēs atkal atdzimsim jaunā veidolā, pazīsim viens otru un atkal iemīlēsim. Es no visas sirds pateicos tam Kungam par manu tagadējo dzīvi. Laime, ko Viņš man dāvāja, bija īsa, toties pilnīga. Es piederu tev, tu mīli mani, tu izvēlējies mani, nevis Erikso. Es miršu tavos apskāvienos, un tavs skūpsts aizvērs manas acis. Neviena ēna nav aptumšojusi manu svētlaimi. Ko gan labāku man varētu sniegt garš mūžs? Teikšu vairāk: tā ir liela tā Kunga žēlsirdība, ka Viņš aizsauc mani jaimības un skaistuma plaukumā. 1\i, Rameri, novecosi. Gadi un rūpes salieks tavu augumu, nosudrabos tavas melnās cirtas un ievilks grumbas tavā sejā.

Almerisa maigi noglāstīja vīra noliekto galvu.

— Toties es tavās atmiņās būšu mūžam jauna — tāda, kādu tu mani mīlēji. Katra cilvēka mūžs reiz beidzas, vai tad nav labāk mirt tā, kā mirstu es?

— Tu aizmirsti vienu: pat tad, ja tavs liktenis ir apskaužams, es taču palieku viens, — piebilda Ričards.

— Kāpēc viens? — tūlīt iebilda Almerisa. — Vai tad tu esi aizmirsis, ka, pirms iepazini mani, tu mīlēji citu sievieti un ka šī cita sieviete arī mīl tevi? Tieši par to es gribēju ar tevi aprunāties, kā arī lūgt tevi darīt visu iespējamo, lai panāktu Teas piedošanu un apprecētu viņu… Nepārtrauc mani! Ttev tikai jāizpilda savs pienākums. Es negribu, lai nelaimīgā Erikso ciestu visu mūžu, kā es cietu tajās briesmīgajās dienās, kad uzskatīju, ka esmu tevi zaudējusi. Viņa sapratīs, ka cilvēks ir bezspēcīgs, kad viņu savā varā pārņem tas noslēpumainais un varenais spēks, ko sauc par mīlestību. Viņa piedos, jo tu būsi darījis skaistākas un atvieglojis manas pēdējās mūža dienas. Es ceru, ka jūs savienosities, lai kopā aizvadītu ilgu un laimīgu mūžu, jo ar mani saistīsies tikai atmiņas. Mirusi sāncense vairs nav bīstama!

Neatbildējis ne vārda, Ričards cieši apskāva Alme- risu. Kaklu aizžņaudza bēdas un saviļņojums. Beidzot viņam tomēr izdevās sevi pārvarēt, un viņš pacentās sarunu pabeigt ar joku.

Aizritēja dažas dienas bez būtiskām pārmaiņām slimnieces stāvoklī.

Tad kādu ritu Almerisa pamodās īpaši uzbudināta. Viņai nekas nesāpēja, taču viņa nekādi nespēja nomierināties un ne uz mirkli nelaida vīru projām.

Ričards skumji vēroja sievu, saprazdams, ka tuvojas šķiršanās brīdis.

Vakarā Almerisai sāka trūkt elpas un parādījās sirdsdarbības traucējumi.

— Gaisu!.. Gaisu!.. Es smoku! — viņa kliedza, atkritusi uz spilveniem.

Ričards paņēma viņu uz rokām un iznesa uz terases.

Svaigais nakts gaiss, šķiet, nāca Almerisai par labu, un pēc dažām minūtēm viņa atvēra acis. Sastapusi vīra izmisušo skatienu, Almerisa pēkšņi apvija rokas viņam ap kaklu un aiztrūkstošā balsī nomurmināja:

— Cik gan grūti mirt, kad dzīve ir tik jauka!

Tad saņēmusies piebilda:

— Nē, tas, ko es teicu, ir tikai vājuma izpausme. Neraudi, mans mīļotais Rameri! Ļauj man saukt tevi šajā vārdā, kas man ir tik tuvs, un pateikties tev par tavu mīlestību.

Viņa apklusa, elpa kļuva smaga, bet acis aizmig- lojās.

— Almerisa, nemirsti! — iesaucās Ričards un neprātīgās skumjās piekļāva sev sievu.

Pēc šā sauciena Almerisa strauji izslējās, viņas acis iemirdzējās, bet vaigos iesitās košs sārtums. Nekad agrāk, šķiet, viņa nebija izskatījusies tik daiļa kā šajā brīdī. Ar negaidītu spēku jaunā sieviete pievilka sev klāt vīra galvu un noskūpstīja viņu uz lūpām. Šī piepūle sarāva pēdējo saikni starp miesu un dvēseli. Viņas rokas atslāba, acis aizvērās, bet ķermenis bezspēcīgi saļima. Almerisa bija mirusi.

Ričards gluži mehāniski, it kā neaptvēris notikušo, noguldīja sievu uz dīvāna, sakārtoja spilvenus un sakrustoja uz krūtīm viņas vēsās rokas.

Tikai tagad, pēkšņi sapratis, ka viss ir beidzies, viņš nokrita uz ceļiem un ar apslēptu vaidu iespieda seju viņas kleitas krokās. Viņš nezināja, cik ilgu laiku ir pavadājis vienatnē ar aizgājušo. Kad Ričards beidzot piecēlās, visapkārt valdīja klusums. Mēness, kuru Almerisa tā mīlēja, bija uzlēcis, it kā sveikdams viņu un pēdējo reizi liedams pār viņu savu rāmo gaismu.

Ričards jutās kā salauzts. Viņš mehāniski izvilka kabatlakatu un noslaucīja miklo pieri un izspūrušos matus. Viņa skatiens negaidīti skāra mirušo, un viņš bailēs atkāpās atpakaļ, neticēdams savām acīm.

No tumšās terases puses plūda plata fosforiscētas gaismas josla, kas ieskāva Almerisas ķermeni zilganā dūmakā. Virs viņas galvas parādījās zeltīta, gluži kā briljantiem nobārstīta stīpa. Gultas galvgalī, noliekušās pār aizgājēju, stāvēja baltās drānās tērpušās būtnes ar mierīgām, apgarotām sejām. Viņu rokās bija palmu zari.

Pēkšņi viegls pieskāriens lika Ričardam nodrebēt un pagriezties. Viņa priekšā stāvēja Almerisa — daiļa, priecīga, smaidoša. Viņas galvu rotāja baltu ziedu vainags. Arī viņa turēja rokās uzvarošo palmas zaru.

— Miris ir vienīgi mans ķermenis, — viņa teica maigā un apslāpētā balsi. — Mans gars dzīvo, jūt un mīl vēl stiprāk nekā tad, kad bija iesprostots miesā.

Almerisa pamāja atvadu sveicienu un pasmaidīja, tad sāka lēnām celties augšup. Vēl mirkli viņas sudrabainā tunika mirdzēja mēness gaismā, tad vīzija kļuva aizvien blāvāka, līdz pilnīgi izgaisa.

Ričards stāvēja kā sastindzis. Galva reiba, zeme šūpojās zem kājām, viss griezās. Tad viņš zaudēja samaņu.

Kad viņš atvēra acis, bija jau diena. Viņš gulēja uz dīvāna mazajā viesistabā, kas bya savienota ar terasi. Līdzās stāvēja Maidels, viņa māsa un Dora. Visi bija bāli un satraukti, visiem acis bija sasarkušas.

— Almerisa nomira! — iekliedzās Ričards, uzlēkdams kājās.

Maidelam izkrita no rokām aukstā ūdenī saslapētais dvielis, ar kuru viņš bija slaucījis Lejerbaha seju. Vecais vīrs atslīga krēslā, un no viņa acīm sāka plūst asaras.

— Jā, mēs jau zinām par šo nelaimi, — vienā balsī atbildēja Dora un Tusnelda, nevaldāmi raudādamas.

Mazliet vēlāk visi iegāja guļamtelpā, uz kurieni jau bija aiznesta nelaiķe. Almerisa izskatījās kā aizmigusi, bet ugunīgās stīpas virs viņas galvas vairs nebija.

III

Pēc Almerisas apbedīšanas Lejerbahu pārņēma dziļas skumjas. Viņš nespēja nedz lasīt, nedz strādāt un apātiski aizvadīja laiku. Vienīgā izklaidēšanās viņam bya sievas kapa izrotāšana. Drūms, draudīgs klusums ienāca visā namā, kura dvēsele bya aizlidojusi.

Un tad kādu dienu Maidels pavēstīja Ričardam, ka viņš savu iestādījumu nolēmis pārdot.

— Man nav vairs kam strādāt. Mums, vecajiem, pilnīgi pietiek ar to, kas ir, — viņš skumji sacīja. — Bet jums, Ričard, derētu aizbraukt un izklaidēties, citādi vēl saslimsit, — viņš piebilda, draudzīgi pa- spiezdams ārsta roku.

Šī saruna atmodināja Lejerbaliu no sastinguma. Maidelam bija taisnība: viņam jāpārvar apātija. Pēc neilgām pārdomām viņš nolēma pavadīt dažas nedēļas Aleksandrijā un tur tikt skaidrībā, ko darīt tālāk. Viņš ātri sakravājās, vēlēdamies izmantot tvaikoni, kas, uzņēmis tūristus, nākamajā dienā devās prom no Tēbām.

Savas aizbraukšanas priekšvakarā Ričards aizgāja uz Almerisas kapu, pēdējo reizi nolika uz tā lotosziedu vainagu, ko pats bija nopinis, un ilgi skaitīja lūgšanas. Tad, smagi nopūties, atspiedās pret nožogojumu, nespēdams atstāt vietu, kas raisīja sirdij tik dārgas atmiņas. Viņa iztēlē atdzima brīnišķā būtne, kas tagad gulēja šeit, zem šā akmens, un neviļus Ričards atcerējās viņas nāves naktī redzēto baismīgo vīziju.

— Neskumsti, mans mīļotais! Es sekošu tev visur, kur vien tu dosies, — ļoti skaidri viņa ausī iečukstēja Almerisas balss.

Ričards nodrebēja un pagriezās, taču neviena nebija.

— Jā, ir tiešām laiks braukt projām, citādi šajā slimīgi nervozajā atmosfērā man sākas halucinācijas, — viņš nomurmināja, atgriezdamies mājās.

Ceļojums un lietu kārtošana Aleksandrijā mazliet palīdzēja Lejerbaham atgūt viņam raksturīgo prāta elastību. Vienīgi brīžos, kad viņš aplūkoja Almerisas portretu, atgriezās skumjas. Pēc kādām sešām nedēļām Ričards bija tiktāl nomierinājies, ka jau spēja domāt par Teu un attiecībām, par kurām bija jātiek skaidrībā.

— Pēc diviem mēnešiem beidzas vecā grāfa noteiktais termiņš, un tad es varu atgriezties. Braukšu, izstāstīšu Tfeai visu, kas šeit noticis, un tad lai viņa pati izlemj, vai vēl aizvien vēlas mani sev par vīru.

Tāds bija barona lēmums.

Sēras, ko Ričards glabāja sirdī, neļāva viņam iekļauties pilsētas trokšņainajās izklaidēs, toties viņš ar jaunu sparu pievērsās to seno laikmetu liecību izpētei, ar ko Aleksandrijas vēsture bija tik bagāta.

Apskatot kādu no šādām pagātnes atmiņu pilnām vietām, Ričards iepazinās ar kaislīgu arheologu doktoru Emanuilu Bēru, bijušo etnoloģļjas profesoru vienā no Vācijas universitātēm. Būdams bagāts un neatkarīgs cilvēks, Bērs bija atstājis darbu un nu jau vairākus gadus dzīvoja Ēģiptē, sev par prieku nodarbodamies ar izrakumiem.

Kaut arī viņam bija jau sešdesmit gadu, profesors tomēr bija mundrs un spēcīgs. Jautrais un dzīvespriecīgais raksturs padarīja viņu par lielisku biedru, tāpēc, neraugoties uz gadu starpību, Bērs un Lejerbahs drīz vien kļuva labi draugi.

Reiz Lejerbahs sēdēja mājās, nolēmis pievērsties lietišķām vēstulēm. Lai atbrīvotu savu rakstāmgaldu, viņš sāka kārtot skapī dažādas nesen nopirktas senlietas, un gluži nejauši redzeslokā nokļuva kaste, kurā glabājās Almerisas dāvātā sfinksa.

Kā viņš varēja aizmirst šo brīnišķīgo un dārgo lietu? Kā nebija iedomājies to parādīt draugam profesoram? Ričards uzmanīgi izņēma kasti, nolika uz galda un sāka vērīgi aplūkot.

Tikai tagad viņš pamanīja, ka sfinksa bya darināta nevis no bazalta, bet gan no cita, viņam nezināma materiāla. Ar pieaugošu apbrīnu viņš aplūkoja meistarīgo darinājumu un tā filigrānos ornamentus. Ričarda interese vēl vairāk pieauga, kad viņš atklāja, ka apkārt ahāta cokolam trīsceturtdaļmetra garumā un gandrīz pusmetra platumā stiepjas hieroglifu josla.

— Bēram būtu šis uzraksts jāizlasa. Žēl, ka viņš atgriezīsies no savas ekskursijas tikai parit, — nomurmināja Ričards, priecādamies par sfinksas galvu.

Neviļus viņš pieskārās ziedam uz sfinksas galvas un acīmredzot ar pirkstu uzspieda uz zeltītās aug- lenīcas. Tajā pašā mirklī atskanēja viegls knakšķis, un Ričardam uzvēdīja miklums un tik spēcīgs aromāts, ka viņam noreiba galva un viņš atslīga pret krēsla atzveltni. Vājums tomēr drīz pārgāja, Ričards izslējās un pārsteigts ieraudzīja, ka sfinksa ir novirzījusies sānis no pjedestāla, atklādama iegarenu spraugu, kurā atradās neliela pudelīte un kāds priekšmets, kas bija ietīts sadzeltējušā audeklā.

Vispirms Ričards uzmanīgi izņēma kristāla pudelīti ar kaut kādu sārtu šķidrumu. Uz sudraba aizbāžņa bija redzams sarkans emaljas krusts.

Tad Ričards izņēma otru priekšmetu. Attinis audeklu, viņš nodrebēja un acumirklī visu nolika atpakaļ uz galda. Tā bļja sievietes roka, tik labi saglabājusies, ka šķita esam dzīva. Uz viena no maigajiem un lokanajiem pirkstiem ar sārtajiem nadziņiem bya vienkāršs un masīvs zelta gredzens. Ričardam šķita, ka tieši no rokas plūst patīkamais, bet uzbudinošais aromāts, kas bija piepildījis istabu un apgrūtināja elpošanu.

Tieva zelta stīpa apņēma roku, bet pie šīs aproces ķēdītē bija piekārta metāla plāksnīte ar uzrakstu, kuru Ričards saburtoja ar grūtībām, jo tas bija latīņu valodā. Uzraksts vēstīja: «Valērija, patriciete, mirusi kā kristiete.» Tālāk sekoja nāves diena un gads.

Ričardam pārskrēja māņticīgu baiļu drebuļi, kad viņš, atbalstījies pret galdu, sāka pētīt roku. Cik gan daiļai vajadzēja būt sievietei, kuras roka ir tik ideāli veidota! Un šī sieviete bijusi mocekle, viena no tām apbrīnojamām varonēm, kuras mūsdienu izvirtusī un skeptiskā paaudze nesaprot, tāpat kā savulaik nesaprata romiešu sabiedrība. Bija skaidrs, ka sarkanais šķidrums pudelītē ir Valērijas asinis. Bet kā izskaidrot to, ka šīs asinis ir saglabājušās vairāk nekā divu tūkstošu gadu garumā un izskatās tik svaigas un šķidras, it kā nule būtu izplūdušas no šīs maigās, graciozās rokas dzīslām?

Noslēpums! Un noslēpums ir arī tas, kā šīs kristietes roka nokļuvusi senā ēģiptiešu sfinksā.

Kā viņam gribētos atminēt šo tālās pagātnes mīklu! Kādā dzīves drāmā piedalījusies šī brīnumskaistā roka? Kā lūpas klājušas skūpstiem šos smalkos pirkstiņus? Uz kā rokasspiedienu tie ir atbildējuši?

Pēkšņi Ričards satrūkās un abām rokām satvēra galvu. Viņš atcerējās Almerisas kādreiz teiktos vārdus: «Es biju romiete Valērija. Mēs mīlējām viens otru, bet ļaunā Erikso atkal nolaupīja man tavu sirdi. Aiz bēdām es kļuvu par kristieti un aizgāju bojā.»

Lejerbakam šķita, ka šie vārdi vēl aizvien skan ausīs. Viņa priekšā guļ mocekles Valērijas roka, kas tika noslēpta sfinksā, kuras vaibsti tūlīt atsauc atmiņā Almerisas maigo seju.

— Ak Dievs! Cik akli mēs esam un cik maz zinām! — viņš nočukstēja, slaucīdams no pieres aukstus sviedrus. — Varbūt šajā mirklī manā priekšā atvērusies manas nezināmās pagātnes lappuse, bet es to nespēju izlasīt! Vai tad Almerisa man nestāstīja, ka mēs jau esam dzīvojuši citos ķermeņos un mīlējuši viens otru? Vai drīkstu to noliegt, saņemot tādus pierādījumus? Protams, sirds, kas pukst manās krūtīs, ir jauns orgāns. Bet kas pierāda, ka gars, kas atdzīvina šo sirdi, un saprāts, kas funkcionē manās smadzenēs, nedomāja un nedarbojās jau agrāk? Kā pierādīt, ka mana mīlestība uz Almerisu nav pagātnes atbalss?

Iegrimis savās domās, Ričards nemanīja, ka viņa locekļi kļūst svina smagi un ledainas trīsas pārskrien pār ķermeni. Pēkšņi viņam noreiba galva un visa apkārtne sāka līgoties un griezties. Aromāts, kas piepildīja istabu, viņam likās smacējošs un neizturams, un Ričards bezspēcīgi atkrita krēslā. Tomēr viņš ne uz mirkli nezaudēja samaņu, pat vairāk — redze un dzirde, šķiet, ieguva slimīgu jutīgumu.

Ričards redzēja, ka visi priekšmeti izstaro fosforis- cējošu gaismu, istaba piepildās ar sudrabainu dūmaku, bet virs pudelītes uzšaujas liesma. Tā vispirms paplašinājās, tad kļuva blāvāka, saplaka un pamazām ieguva neparasti daiļas sievietes veidolu. Sieviete līdzinājās Almerisai, tomēr nebija viņa. Viņa bija augumā lielāka, majestātiskāka un lepnāka.

Vīzija smaidīdama tuvojās Ričardam, noskūpstīja viņu uz pieres un apslāpētā balsī iečukstēja ausī:

— Šo pagātnes lappusi, kuru tava dvēsele, ko nospiež jaunais miesas apvalks, velti cenšas izsaukt no atmiņas, es tev uzrakstīšu, un tavā priekšā atdzims zem gadsimtu pīšļiem apbedītā dzīve.

Vienu roku sieviete uzlika Ričardam uz galvas, bet otru pastiepa pret galdu. Tikai tagad ārsts ievēroja, ka viņai trūkst labās rokas delnas. Tiklīdz viņa pieskārās uz galda gulošajai delnai ar savu delmu, abas daļas savienojās, un roka bija vesela. Sieviete paņēma papīru un zīmuli un sāka neticami ātri rakstīt. Gan roku, gan zīmuli kā čūska apvija fos- foriscējoša gaismas lente.

Pēkšņi no rokas, kas gulēja Ričardam uz pieres, izšāvās dzirksteļu spiets un apžilbināja viņu. Ārstam šķita, ka viņam kāds būtu iesitis ar koku pa galvu un pašu iemetis izplatījumā. Taču šo triecienu drīz vien nomainīja apmierinātības un maiguma sajūta. Elpot kļuva vieglāk, un viņš vairs nesēdēja, bet gan lidinājās ap savu krēslu. Taču viņš skaidri redzēja baltās drānās tērpušos sievieti, kura, noliekusies pār viņa galdu, turpināja rakstīt. Toties visa apkārtne bya kļuvusi citāda. Kabineta sienas bija attālinājušās un gluži vai izzudušas dūmakā. Varena vēja brāzma, likās, attīrīja izplatījumu, un tagad to apmirdzēja spoža gaisma. Uz šā žilbinošā fona gluži kā dzīvas gleznas slīdēja garām ainavas un it kā pazīstamu, bet reizē nepazīstamu cilvēku mājas dzīves ainas. Šo brīnumaino panorāmu pavadīja vesels skaņu, melodiju un balsu virpulis. Ainas ātri nomainīja cita citu un, kas bija visdīvainākais, ieplūda viņā, te uzdvešot ledainu aukstumu, te pusdienas svelmi.

Ričards sasprindzināja visu savu gribu, cenzdamies uztvert vai saskatīt garām slīdošajās ainās kādas konkrētas detaļas, bet tas viņam neizdevās. Uz īsu brīdi parādījās kāds seno ēģiptiešu pilsētas nams vai templis, naksnīgā Nīla, romiešu tribunāls, ļaužu pārpilna iela, mīlas scēna vai asiņainas kaujas skats. Ainas nomainīja cita citu gluži kā kaleidoskopā. Pamazām Ričardu pārņēma nogurums. Šis skaņu un tēlu virpulis viņu nospieda un smacēja. Pēkšņi viņam līdzās atskanēja stiprs brīkšķis, kas palīdzēja izrauties no šā dīvainā stāvokļa.

Trīcēdams kā drudzī, Ričards izslējās un ieraudzīja, ka durvis ir uzlauztas. Uz sliekšņa stāvēja viņa kalpotājs Fridrihs, policijas komisārs, atslēdznieks un viesnīcas apteksne.

— Ko tas nozīmē? Ar kādām tiesībām jūs, komisāra kungs, ielaužaties pie manis tik savdabīgā veidā? — nikni vaicāja Lejerbahs, pieceldamies no krēsla.

— Pēc viesnīcas saimnieka un jūsu kalpotāja lūguma. Viņš paziņoja, ka jau divas diennaktis jūs esat ieslēdzies un neizrādāt nekādas dzīvības zīmes. Tā kā durvis bija no iekšpuses aizbultētas ar aizbīdni, bet uz mūsu daudzkārtējiem saucieniem jūs neatbildējāt, es pavēlēju tās uzlauzt, — atbildēja komisārs.

Tad paklanījies pieklājīgi piebilda:

— Tā kā esat dzīvs un vesels, baron, man atliek vienīgi atvadīties un lūgt jums piedošanu.

— Fridrih, tu laikam esi galīgi prātu zaudējis! Bez kāda iemesla satrauci visu māju un sacēli tādu skandālu! — trakās dusmās kliedza Ričards.

— Gribot negribot satrauksi, kad jūs te ieslēdzies sēžat jau trešo dienu un neizrādāt dzīvības zīmes…

— Ienāc un aizver durvis! Bet jūs varat iet, — Ričards viņu pārtrauca. — Un tu uzdrošinies melot, ka trīs diennaktis neesi varējis šeit iekļūt, kad vēl vakar vakarā pasniedzi man aukstās vakariņas un es tev aizliedzu mani traucēt, jo man vajadzēja uzrakstīt svarīgas vēstules!

— Mans Dievs! Tas taču bija ceturtdienas vakarā, barona kungs, bet šodien ir svētdiena. Ja jūs man neticat, paskatiet avīzes, un jūs pats par to pārliecināsities! Mans Dievs! Ko es pārdzīvoju! Sākumā nodomāju, kas jūs nodarbojaties ar spiritismu, tāpat kā lēdļja no 5. numura, kuras seansi ilgst bezgalīgi un kura iedeva jums grāmatas ar padomiem, kā jāizsauc gari. Ņemot vērā baroneses nāvi un jūsu bēdas, es iedomājos, ka vēlaties izsaukt viņas dvēseli. Mani pārliecināja, ka tas nav bīstami. Kad nu jūs tomēr nerādījāties vairākas dienas, uzskatīju jūs par mirušu un ataicināju komisāru.

Ričards gandrīz neklausījās, ko stāsta Fridrihs. Viņš prātoja, nekādi nespēdams saprast, kā gan laiks, kas viņam šķita tikai dažas minūtes, varēja izstiepties tryu dienu garumā. Tfe viņš pamanīja uz galda krietni biezu papīru kaudzi. Ričards pārliecinājās, ka lapas ir rūpīgi sanumurētas un sīkā rokrakstā aizpildītas. Sfinksa stāvēja savā vietā, bet lietas, ko viņš tajā atrada, bija pazudušas, kaut gan viņš neatcerējās, ka būtu tās paslēpis.

— Labi, Fridrih! — viņš pārtrauca pļāpīgo sulaini. — Atnes man brokastis un pēc tam atstāj mani vienu. Nebaidies, es neieslēgšos. Turklāt likšu visu šeit salabot, kamēr viesošos pie profesora Bēra.

Lejerbahs steidzīgi paēda brokastis, vēlēdamies pēc iespējas ātrāk palikt viens, lai pārliecinātos, vai viņš ir gulējis vai arī sfinksas cokolā patiesi atrodas redzētās lietas.

Tiklīdz Fridrihs bija aizgājis, Ričards apsēdās pie galda, pievilka sev tuvāk sfinksu un nospieda zilā lotosa zeltīto auglenīcu. Tūlīt atskanēja sprakšķis un atvērās sprauga, kurā gulēja pudelīte un sainis ar mocekles roku.

Tātad viņš nebija sapņojis! Ričardam radās vēlēšanās vēlreiz aplūkot roku, kas bija tik labi saglabāta, izmantojot kādu viņam nezināmu metodi. Atritinot sadzeltējušo audeklu, viņš pārsteigts ievēroja, ka tā iekšpusē atrodas zīmējums, kurā attēlota sfinksa un piramīda. Virs zīmējuma bija uzskicēts sarežģīts plāns, bet zem tā — teksts.

— Jāpalūdz Bēram, lai viņš to izlasa! Šis notikums kļūst aizvien noslēpumaināks un interesantāks, — Ričards nomurmināja, ielikdams roku atpakaļ slēptuvē.

Tad, apskatījis lapu kaudzi, viņš pārliecinājās, ka tas ir pabeigts stāsts, turklāt uzrakstīts tik pareizā un izsmalcinātā latīņu valodā, ka būtu darījis godu pašam Ciceronam; tas bija vēstījums par kaut kādu Valēriju.

Ričards ieslēdza rokrakstu galda atvilktnē. Viņš jutās pārāk satraukts, lai spētu izlasīt šo neparasto hroniku, ko bija uzrakstījusi citas pasaules iemītniece. Viņš ļoti skaidri atcerējās šīs sievietes skaisto augumu, viņas skūpstu uz pieres un vārdus: «Es aprakstīšu tev kādu dzīvi, kas apglabāta zem gadsimtu pīšļiem.»

Lai gan Ričards jutās ļoti noguris, viņš alka pēc tīra gaisa un kustībām, lai tiktu skaidrībā par savām jūtām. Tāpēc viņš tūlīt pat devās pie profesora Bēra, nospriedis, ka tas katrā ziņā jau ir atgriezies no savas ekskursijas. Rūpīgi ieslēdzis dārgo sfinksu, viņš atstāja istabu.

Profesors bija mājās un tobrīd kopēja un kārtoja virkni līdzatvesto uzrakstu. Viņš ar prieku sagaidīja Lejerbahu, bet, pārsteigts par drauga slimīgo izskatu, apjautājās par viņa veselību.

Uz profesora jautājumiem Ričards atbildēja izvairīgi un tūlīt novirzīja sarunu uz citu tematu, pastāstīdams, kā Almerisa atrada sfinksu. Visbeidzot viņš lūdza profesoru izlasīt hieroglifus, kas bija iegravēti cokolā.

Bērs bija ieintriģēts un tūlīt pat vēlējās redzēt tik interesantu atradumu. Viņš paņēma vārdnīcu, biezu burtnīcu, lupu, un viņi devās ceļā.

Ieraudzējis kasti un sfinksu, Bērs izbrīnā iekliedzās.

— Jā, tas ir pilnības kalngals! Tas ir kaut kas nenovērtējams! — viņš atkārtoja, apbrīnodams mākslas darbu.

Beidzot vecais vīrs ķērās pie hieroglifu atšifrēšanas. Pēc divu stundu ilga darba viņš izslējās un noslaucīja no pieres sviedrus.

— Nu, kas tur rakstīts? Vai apradāt kādas norādes par šīs interesantās lietas izcelsmi? — jautāja Lejerbahs, kas ar nervozu nepacietību bija vērojis profesora ilgo darbošanos.

— Jā, sfinksa, izrādās, nav tik sena, kā biju iedomājies. Tā attiecas uz Amazisa valdīšanas laiku, tas ir, uz periodu neilgi pirms persiešu iebrukuma. Sfinksas sejā atainoti princeses Nuitas vaibsti. Šīs sfinksas autors ir tēlnieks Rameri, bet…

— Rameri! Tēlnieku sauca par Rameri! — viņu pārtrauca Ričards, uzlēkdams kājās.

— Kāpēc jūs tā satraucaties? Rodas iespaids, ka jūs esat pazinis šo Rameri. Ha, ha, ha!

Un profesors smēja savus sulīgos un jautros smieklus. Tad viņš turpināja:

— Starp citu, uzraksts ir ļoti neskaidrs, un tajā vēstīts par vairākām personām.

— Varbūt par Amenhotepu un Erikso?

Tagad bija Bēra kārta izbrīnā pavērt muti.

— Kā, vai tad jūs jau esat izlasījis un tikai gribējāt mani pārbaudīt? — viņš jautāja pēc īsa klusuma brīža.

Ričards nepacietīgi paraustīja plecus.

— Kas par muļķībām! Es neko neesmu izlasījis, jo neko nesaprotu no hieroglifiem. Taču savā ziņā esmu iejaukts tik neparastā notikumā, ka patiesi var sajukt prātā. Tagad, lūdzu, vārds vārdā nolasiet man cokolā iegravēto uzrakstu.

— Atkārtoju: uzraksts ir ļoti neskaidrs, kaut kas nav pateikts līdz galam. Tam, šķiet, ir divi autori. Sākumā ir tāda kā norāde, kurā pieminēts tēlnieks, Amazisa laikabiedrs, un princese Nuita, kuras seja iemūžināta sfinksas vaibstos. Pēc tam — tas ir pilnīgi nesaprotami — šis pats tēlnieks dāvina sfinksu kādai romietei Valērijai un sauc to par sava pirmā darba kopiju. Tad seko otrs uzraksts kā vēstījums Rameri no kāda Amenhotepa, kurš sevi dēvē par varenu magu. Tajā tiek pavēstīts, ka Amenhoteps un Erikso atrodas drošā vietā un ka visus norādījumus un precizējumus Rameri atradīs viņam zināmajā slēptuvē. Lūk, vārds vārdā šā uzraksta saturs. Ja jūs, Lejerbah, tajā visā saprotat kaut ko vairāk nekā es, tad jūs mani bezgala aplaimotu, ja paskaidrotu…

Ričards saķēra galvu rokās un vairākas reizes šķērsoja istabu. Tad, apstājies profesora priekšā, teica:

— Labi! Es jums visu pastāstīšu, jo pats vairs neorientējos šajā jūklī.

īsos vārdos viņš pastāstīja visu, ko bija dzirdējis no Almerisas un ko uzskatīja par halucinācijām. Viņa atradums un zinātnieka atšifrētais uzraksts apstiprina faktus, kurus bya pieminējusi nelaiķe, lai cik neticami tas arī šķistu.

Bērs tikai skeptiski krekšķināja un kasīja sev aiz auss.

— Neiedrošinos apstrīdēt tādu neparastu faktu sakritību, bet vai jūs esat pārliecināts, ka neesat to visu nosapņojis — nogriezto roku un to, kā hroniku rakstīja sieviete no citas pasaules?

Ričards klusējot izņēma no galda atvilktnes aprakstītu lapu žūksni, pēc tam atvēra sfinksu, izņēma pudelīti un aprakstītajā audeklā ietīto roku. Kā neticēdams savām acīm, profesors rūpīgi apskatīja katru lietu, tad pašūpoja galvu.

— Lai velns mani parauj, ja es kaut ko saprotu! Šīs asinis, ja vien šķidrums patiesi ir asinis, un roka, kuru uzskatot drebuļi pārskrien pār ķermeni un kura tik maz līdzinās īstena kristieša rokai, bet galvenais — šis rēga rakstītais manuskripts — tas viss ir tik pretdabisks, ka tādu kokteili uzreiz grūti norit. Viss ir jāapdomā un jāizpēta, ko es ari darīšu, vispirms izlasot uzrakstu virs zīmējuma. Ir skaidrs, ka jūs esat atklājis slēptuvi, uz ko norāda uzraksts uz cokola. Vispirms iepazīsimies ar Rameri dotajām instrukcijām. Tā kā šis darbs prasīs ne mazāk kā pāris stundas, tad es jums, draugs, iesaku nedaudz pagulēt. Jūs pats esat līdzīgs rēgam. Visi šie pretdabiskie piedzīvojumi ir jūs nomocījuši un satraukuši jiīsu nervus. Dievs vien zina, ar kādu atklājumu es jūs pārsteigšu, kad jūs atmodīsities.

Ričards apzinājās, ka šāds padoms nāk īsti laikā. Viņš aiz noguruma gluži vai krita no kājām un juta, ka galva reibst. Viņš neatminējās, kad vēl būtu juties tik noguris. Tāpēc, ieņēmis pilienus im iztukšojis kausu vīna, viņš atgūlās uz dīvāna un tūlīt pat cieši aizmiga.

Kad Ričards pamodās, bya jau nakts un uz rakstāmgalda dega sveces. Profesors vēl aizvien pētija sev priekšā izklāto zīmējumu. Viņa sejā bija vērojama tāda iedvesma un drudžaina interese, ka Lejerbahs jutās pārsteigts.

— Kā ir, profesor? Jūsu izskats rāda, ka esat uzzinājis ko interesantu, — teica Ričards, pieceldamies no dīvāna.

Bērs pielēca kājās un, uzlicis abas rokas Ričardam uz pleciem, priecīgi iesaucās:

— Vai zināt, Lejerbah, ko es atradu? Lielās piramīdas un galerijas, kas to savieno ar Gīzas sfinksu, slepeno pazemes plānu. Es gribētu kopā ar jums doties turp un uz vietas visu izpētīt. Tieši tagad man ir brīvs laiks. Esmu tā ieintriģēts, ka došos turp, lai vai kas, bet jūs — kā vēlaties.

— Es nevēlos neko citu kā vien doties jums līdzi. Bet vai jūs tiešām esat pārliecināts, ka iespējams iekļūt pazemes telpās zem piramīdas? — priecīgi jautāja Lejerbahs. — Esmu lasījis, ka okultisti uzskata lielo piramīdu par templi, kurā notiek iesvaidīšana senajās mistērijās, un par patvēruma vietu, kur slēpjas augstāko pakāpju magi. Pat tad, ja tā būtu patiesība, es baidos, ka ejas būs aizgruvušas un laika zoba skartas.

— Tieši to mēs arī noskaidrosim. Šiem norādījumiem ir jābūt pareiziem, jo tie bija domāti nevis mums, bet gan Rameri, kas pieminēts uzrakstā. Acīmredzot sfinksa nenonāca pie tā, kam bija paredzēta, vai ari šis cilvēks nevarēja izmantot vēstījumu, jo dižais mags Amenhoteps lika viņam ierasties lielajā piramīdā, kur atrodas pats kopā ar Erikso. Starp citu — par viņu! Jāatzīstas, ka pāršķirstīju manuskriptu Ari tur pieminēta šī persona, kurai, šķiet, bijusi liktenīga loma visu šo cilvēku dzīvē. Cik varu spriest, Erikso bija iemīlējusies Rameri, bet viņu savukārt mīlējis Amenhoteps. Tur pieminētas arī miega zāles, ar kurām var aizmidzināt uz veseliem gadsimtiem. Lūk, izskaidrojums tam, kā Amazisa laikabiedrs Rameri varēja izrādīt simpātijas romietei Valērijai…

Profesors no sirds iesmējās. Ričards nopietni iebilda:

— Mūsu skeptiskajam prātam tas viss šķiet smieklīgs un neiespējams, taču pēc tā, ko pēdējā laikā esmu pārdzīvojis un redzējis, viss kļūst iespējams. Es neko vairs neiedrošinos noliegt un jautāju sev, vai tikai mans skepticisms gluži vienkārši nav tumsonība?

— Velns parāvis! Vai tad cilvēks var palikt skeptiķis, ja pie viņa ierodas mocekle, kas skūpsta viņu un pavēsta par notikumiem, kas risinājušies pirms diviem tūkstošiem gadu? — ironiski ierunājās Bērs. — Taču atgriezīsimies pie piramīdas izpētes. Manuprāt, šo izpēti veikt ir jūsu pienākums. Almerisa, kā jūs stāstījāt, dēvēja jūs par Rameri, un, tā kā neapstrīdami fakti apstiprina, ka tēlnieks ar šādu vārdu patiesi ir dzīvojis, tad mums nekas netraucē ticēt, kā to darīja ēģiptieši, ka jūs esat jauniemiesojies Rameri un ka jums ir pienākums parādīt godu Amenho- tepa mirstīgajām atliekām.

— Tātad nolemts — mēs braucam. Jebkurā gadījumā esmu ieinteresēts tikpat lielā mērā kā jūs. Nav svarīgi — esmu vai neesmu Rameri, svarīgi ir, ka mēs esam nokļuvuši uz kādas dīvainas drāmas pēdām. Laimīgā nejaušība, ka sfinksa ir atkal atrasta, tikai palīdz mīisu pētījumiem. Profesor, vai esat ar mieru mūsu braucienu turēt noslēpumā?

— Bez šaubām! Par mums tikai smietos. Nevienam ne vārda! Runāt varēsim pēc tam, kad būsim atklājuši sfinksas un piramīdas noslēpumu.

IV

Pēc nedēļas Lejerbahs un profesors jau bija sasnieguši Memfisas drupas un vakarā gluži kā čigāni apmetās lielās piramīdas pakājē. Viņu ierašanās oficiālais mērķis bija veikt arheoloģiskās izpētes darbus. Viņiem bija telts, arābs pavadonis un divi kalpotāji. Un tā vakarā pēc maltītes viņi iegāja savā teltī, bet arābi nogūlās pie ugunskura un aizmiga.

Bērs un Ričards veica pēdējos sagatavošanās darbus. Katrs no viņiem bija paņēmis izturīgas virves rituli, vairākas lāpas, cērti un āmuru. Viņi bija paņēmuši līdzi arī pazemes galeriju plāna kopiju. Ja šis plāns atbilda īstenībai, tad pazemes galeriju kopgarums bija visai ievērojams, tāpēc viņi bija apgādājušies arī ar pārtikas krājumiem.

Tā sagatavojušies, pētnieki devās ceļā. Nakts bija silta. Kad viņi bija nokļuvuši līdz sfinksas pamatnei, uzlēca mēness, un tā gaismā simboliskā briesmoņa gigantiskais siluets līdzīgi kalnam iezīmējās uz tumšzilās debess fona.

Starp sfinksas ķepām, kas bya attīrītas no smiltīm, vīdēja augsta akmens plātne, ko faraons Tutmoss IV bija dāvājis dievībai Kopri, kas bija parādījusies viņam sapnī, kad tas vēl bija princis, un lūgusi attīrīt smiltis, kas bya aizsegušas tās attēlu.

Ričards un profesors vērīgi aplūkoja šo plātni. Pēc plāna šeit vajadzēja atrasties ieejai. Lai gan viņi cītīgi pētīja un iztaustīja akmeni, izklauvēja to ar āmuriem, cenzdamies uziet tukšumu, visi pūliņi bija veltīgi: plāksne bija tik cieši sakļāvusies ar akmeni, ka, šķiet, veidoja vienu veselumu.

Pēc stundu ilgiem nesekmīgiem meklējumiem profesors nometa āmuru un apsēdās smiltīs.

— Klausieties, baron! Viss šis stāsts par pazemi ir tikai joks, bet mēs abi esam senās mistifikācijas upuri, — viņš vīlies secināja, slaucīdams nosvīdušo pieri.

— Pagaidiet! — atbildēja Ričards, kas stāvēja, atspiedies pret plāksni, un par kaut ko prātoja. — Varbūt mēs neesam pareizi sākuši. Plānam pievienotajā norādē bija teikts, ka noteiktā secībā jāuzsit pa dažādiem uzraksta burtiem, lai tiem, kas ir iekšā, pavēstītu…

— …par Rameri ierašanos! — smiedamies viņu pārtrauca profesors un, slaucīdams acis, piebilda:

— Mans dārgais draugs, jūs esat aizmirsis, ka šis norādījums ir divus tūkstošus gadu vecs, un ir maz ticams, ka tur vēl kāds gaidītu ierodamies Rameri, kaut arī tagad viņš kļuvis par baronu Lejerbahu.

— Es neesmu tik godkārīgs, lai uz to cerētu, bet, iespējams, noteiktā secībā izdalīti piesitieni iedarbinās kādu apslēptu atsperi. Ja jau mēs atrodamies šeit, tad vajadzētu izmēģināt visu. Padodiet man āmuru un vēlreiz izlasiet piezīmi.

— Pamēģināsim! — atbildēja Bērs.

Viņš vēlreiz izlasīja instrukcijā attiecīgo vietu un palīdzēja Rameri atrast norādītās zīmes.

Un naksnīgajā klusumā vienmērīgi sāka skanēt āmura dobjie sitieni.

— Kungs Jēzu! Man likās, ka dzirdu kaut ko līdzīgu zvana skaņām! — pēkšņi iekliedzās profesors, aiz pārsteiguma palēkdamies.

Ričards neko neatbildēja. Arī viņš dzirdēja attālas zvana skaņas, un viņa sirds sāka strauji pukstēt. Pēc mirkļa viņš satrūkās un atlēca atpakaļ: plāksne izkustējās no vietas un izveidoja šauru spraugu, pa kuru varēja ieiet viens cilvēks. Ar gluži saprotamu ziņkāri Bērs un Ričards iegāja iekšā un nokļuva tumšā koridorā, uz kura sienām nebya nedz gleznojumu, nedz uzrakstu.

— Sākums ir, bet kā mēs ceļu turpināsim? Par otrām durvīm norādē nav teikts ne vārda. Saskaņā ar plānu galerijai jāstiepjas taisnā virzienā, tad jānogriežas pa kreisi, — domīgi piebilda profesors, nolikdams lukturi zemē.

Šajā brīdī kaut kas viegli nočīkstēja. Koridora otrā galā atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās gara auguma vīrietis baltās drānās un klaftu galvā. Viņš pacēla lāpu, kuras trīcošā liesma neskaidri izgaismoja šā cilvēka bronzas krāsas seju.

— Kas jūs esat, svešzemnieki? Ko šeit meklējat? — viņš jautāja senēģiptiešu valodā, kā šķita profesoram.

Uztraukumā Bērs neatrada vārdus atbildei un tikai mehāniski murmināja:

— Amenhoteps… Rameri…

Lai gan atbilde bija lakoniska, ieejas sargu tā, šķiet, apmierināja, un viņš ar žestu lika abiem sekot.

Tad viņš nospieda slepenu atsperi, un ieejas sprauga, pa kuru iespīdēja bālganā mēnessgaisma, klusi aizvērās, neatstājot nekādas pēdas.

Lejerbahs un profesors tramīgi saskatījās. Viņi atradās gūstā, tomēr, lai cik riskants bija šis pasākums, atkāpties bija par vēlu, un abi klusēdami sekoja pavadonim. Otrās durvis aizvērās tāpat kā pirmās. Tagad viņi gāja pa garu galeriju, kas bija tikpat kaila un šaura kā pirmā.

«Vai tikai šeit neatrodas kāda slepena biedrība — masonu loža vai kas līdzīgs?» nodomāja profesors. «Protams, ir savādi, ka vārdi «Rameri un Amenhoteps» vēl aizvien saglabājuši savu nozīmi un ka, pateicoties tiem, mūs pieņēma. Bet mēdz būt arī tādi dīvaini gadījumi! Būtu labi, ja ar šo subjektu varētu aprunāties kādā valodā, runāt senēģiptiski nebūt nav interesanti, ja esi tik uztraucies.»

Profesors tomēr apvaicājās, kurp viņus ved. Taču viņš veltīgi atkārtoja savu jautājumu angļu, vācu un pat arābu valodā — noslēpumainais pavadonis klusēja.

— Viņam acīmredzot pavēlēts neatbildēt un izlikties neko nesaprotam, — noburkšķēja Bērs.

Ričards bļja tik satriekts, ka mehāniski gāja aiz pavadoņa un nebija spējīgs pat domāt.

Koridors strauji nogriezās, un viņi nokļuva nelielā apaļā istabā ar samērā zemu un resnu kolonnu vidū. Visur bya redzami košām krāsām veidoti zīmējumi, bet gaismas bija par maz, turklāt pētnieki bija pārāk uztraukušies, lai spētu visu uzmanīgi apskatīt. Ar dažiem aprautiem vārdiem un izteiksmīgu žestu pavadonis pavēlēja viņiem nolikt zemē visas mantas. Ar sāpošu sirdi Bēram un Lejerbaham vajadzēja šķirties no savām virvēm, āmuriem, lāpām un cita aprīkojuma, — maiss ar pārtiku bija palicis ārpusē.

Kad viss bija sakrauts pie sienas, pavadonis aizgāja kolonnas otrā pusē, un abi pētnieki pat nepamanīja, ka viņš atvēra durvis. Tad viņi devas lejup pa šauram kāpnēm.

Nokāpuši, pēc Bēra aprēķina, vairāk nekā trīsdesmit pakāpienus, viņi apstājās pie apzeltīta režģa. Kad pavadonis to atvēra, abi ieraudzīja sev priekšā pazemes kanālu ar akmens velvi. Pie apakšējā pakāpiena atradās balti krāsota laiva. Tās augsti paceltais pakaļgals bija izveidots sfinksas formā. Tur dega uguns, kas izplatīja spožu gaismu, līdzīgu elektriski ai. Tā izgaismoja ar gleznojumiem klātās sienas un kanāla gludo virsmu.

Visi trīs iekāpa laivā. Pavadonis paņēma īsos airus, un laiva sāka viegli slīdēt uz priekšu. Tunelis bija garš, un acs nevarēja saskatīt tā galu. Pēkšņi laiva apstājās pie kāpnēm, kas izauga gluži kā no sienas. Pavadonis pieairēja tām klāt, veikli uzskrēja augšā un nospieda atsperi, kas bya paslēpta sienas apgleznojumā Atvērās eja uz diezgan lielu, spoži apgaismotu istabu. Tajā atradās guļasvieta, ko klāja panteras āda, liela izkrāsota koka lāde, plaukti, kuros bija saliktas dažādas kastes un tīstokļi, daži ļoti senlaicīgi krēsli un divi akmens galdi. Uz viena no tiem stāvēja divas krūkas un divi kausi; otrs, kas atradās istabas vidū, bija nokrauts ar manuskriptiem un neparastas formas instrumentiem. Pie viena no galdiem, pārliecies pār attītu tīstokli, sēdēja baltās drānās ģērbies vīrietis. Viņam galvā bija tāds pats klafts kā pavadonim.

Šā vīrieša vecumu bīja grūti noteikt. Bronzas krāsas seja bija majestātiski mierīga. Kad pavadonis sāka viņam kaut ko stāstīt, viņš pētoši aplūkoja Ričardu un Bēru, kuri vēl arvien sēdēja laivā. Barons bija bāls kā audekls. Viņa satraukums bija tik spēcīgs, ka brīžiem acīs satumsa un aizrāvās elpa. Arī Bērs bija satraukts, taču zinātnieka ziņkāre lika viņam aizmirst, kādas briesmas var būt saistītas ar šo dīvaino piedzīvojumu.

Tobrīd profesors saspringti ieklausījās abu svešinieku sarunā. Bez šaubām, viņi sarunājās senēģip- tiešu valodā, bet profesors uzskatīja sevi par šīs valodas speciālistu un ne mirkli nešaubījās, ka būtu varējis teikt apsveikuma runu pašam Ramzesam II. Tagad, juzdamies dziļi pazemots, viņš bya spiests atzīt, ka gandrīz neko nesaprot. No visas sarunas viņš uztvēra vienīgi Amenhotepa un Rameri vārdus un secināja, ka tieši maga pieminēšana ļāvusi viņiem šeit iekļūt.

— Klausieties, Lejerbah! — ierunājās profesors, pieliecies pie ceļabiedra. — Es domāju, lai Dievs man piedod, ka jūs šeit gaida, tas ir, nevis jūs, bet Rameri. Acīmredzot viņiem šeit nav nedz pulksteņa, nedz kalendāra, un viņi ir aizmirsuši, ka kopš kristiešu vajāšanas aizritējis krietni daudz laika.

Ričards nepaspēja atbildēt, jo pie galda sēdošais cilvēks piecēlās un ar žestu aicināja viņus tuvoties. Mūsu pētnieki nedroši uzkāpa pa kāpnēm un iegāja istabā, toties viņu pavadonis nokāpa laivā, un durvis aizvērās. Svešinieks apveltīja viņus ar uzmanīgu, ne visai laipnu skatienu, tad, atvēris sienā paslēptas durvis, ar žestu aicināja sekot.

Visi trīs nokļuva garā un vāji apgaismotā galerijā. Tās abās pusēs bija nišas, kuru dziļumā iezīmējās augstas, tumšas statujas.

Ričards atcerējās, ka kādā okultismam veltītā grāmatā bļja lasījis par pārbaudījumiem, kādi bya jāiztur tiem, kuri gribēja piebiedroties iesvaidītajiem. Bet vai tas iespējams, ka šāda slepena vieta varēja saglabāties līdz mūsdienām?

Māņticīgas bailes iezagās dziļi satrauktā Ričarda sirdī; viņš centās apskatīt apkārtni, bet uztraukums ik brīdi lika pazaudēt domas pavedienu. Viņš pat neievēroja, kā bija šķērsojis bronzas durvju slieksni un nokļuvis caurstaigājamā telpā, kas bija divreiz lielāka par to, kurā viņi sastapa savu tagadējo pavadoni. Šo istabu piepildīja spoža, bet maiga gaisma, kuras avots nebija nosakāms.

Iekārtojums bija gandrīz tāds pats kā pirmajā telpā Arī šeit vidū stāvēja akmens galds, pie kura sēdēja baltās drānās ģērbies vīrietis.

— Amenhotep! — viņu uzrunāja pavadonis.

Tad, norādījis uz abiem apmeklētājiem, piebilda vēl dažus vārdus, no kuriem Bērs saprata, ka tiek runāts par Rameri, par viņa negaidīto ierašanos.

Ričards pārsteigumā sastinga. Pat viņš saprata, ka tiek uzrunāts Amenhoteps, kura vārds līdz šim bija kalpojis par caurlaidi un aizsargājis viņus. Prāts spītīgi atteicās atzīt, ka šis vīrs ir ēģiptiešu gudrais, kurš, pēc Almerisas vārdiem un manuskriptā lasītā, byis viņa draugs un labvēlis kopš Amazisa laikiem un kura sejas vaibsti viņam šķita tik savādi pazīstami.

Par Amenhotepu nosauktais cilvēks ātri piecēlās un ar noslēpumainu smaidu uz lūpām aplūkoja abus atnācējus. Pēc izskata tas varēja būt gadus četrdesmit vecs vīrietis ar klasiskiem sejas pantiem un asu, caururbjošu skatienu.

— Rameri! Tas esi un neesi tu. Kas tas par savādnieku, kas tevi pavada, ģērbies, tāpat kā tu, tik smieklīgās drānās? — pēc īsa klusuma brīža vaicāja ēģiptietis, pastiepis abas rokas pretī jaunajam cilvēkam.

Ričards bya tik satraukts, ka nespēja parunāt, turklāt viņš saprata vienīgi draudzīgo žestu, nevis Amen- hotepa teiktos vārdus. Bērs bya kaut ko sapratis, jo, pagājis uz priekšu, sāka izskaidroties drausmīgā valodā, kuru pats uzskatīja par vistīrāko ēģiptiešu valodu.

Amenhoteps, nenolaizdams acis no Ričarda, izklaidīgi klausījās Bēra pļāpāšanā. Pēkšņi viņš nodrebēja un, satvēris Ričarda roku, iesaucās — šoreiz latīņu valodā:

— Rameri! Tu esi paguvis no jauna iemiesoties un esi ieradies pie manis saskaņā ar mūsu vienošanos! Cik nemanāmi aizrit laiks, šeit strādājot!

— Paldies Dievam! Beidzot es dzirdu cilvēcisku valodu! Tagad mēs varēsim saprasties, — viņu pārtrauca Bērs, priecīgi berzēdams rokas. — Atļaujiet man piebilst, godājamais Amenhotep, ka ir pagājuši aptuveni divi tūkstoši gadu kopš tā laika, kad sūtījāt Rameri laipno uzaicinājumu jūs šeit apmeklēt.

— Jā, — pievienojās Ričards. — Tā ir dīvaina sagadīšanās, ka mūsu rokās nonāca sfinksas cokolā paslēptais plāns. Es un mans draugs ieradāmies šeit, lai pētītu drupas, un atrodam dzīvus cilvēkus, kuriem laiks acīmredzot neeksistē. Esmu aizmirsis savu pagātni un zinu tikai atsevišķus tās fragmentus. Saki man, vai tas ir iespējams, ka tu būtu Amenhoteps? Ja tā, tad kā tu vēl aizvien esi jauns un spēkpilns? Kā varēja notikt, ka gadsimti aizplūda, bet tu tos neievēroji? Kāpēc laiks tevi neiznīcina vai vismaz neliek novecot?

Amenhotepa lūpās parādījās noslēpumains smaids.

r

— Kas skaita laiku, tas skaita savas dzīves atlikušās stundas! Tikai sliņķis mūžīgi gaida no nākotnes kaut ko labāku par to, kas viņam jau ir, un tādēļ pienācīgi nenovērtē tagadni un ir neapmierināts ar pagātni. Cilvēka domāšanas nepastāvība, nepiepildītās cerības, neapmierinātās vēlmes un viņa paša radītās veltīgās ciešanas ir tie vampīri, kas sagrauž un aprij viņa miesisko apvalku. Tas, kurš atbrīvo savu dzīvi no šiem graujošajiem stimuliem, pretī saņem iespēju smelt no izplatījuma vielas, kas spējīgas uzturēt un atjaunot ķermeni veidojošo matēriju, un līdz ar to var ilgstoši saglabāt savas dvēseles miesisko apvalku. Mums vēl būs gana laika parunāties par šīm svarīgajām matērijām. Bet tagad — laipni lūdzu savā mītnē! Rameri, mana draudzība pieder tev, lai kādu vārdu nestu tev lemtais cilvēciskais veidols. Es mīlu tavu

mūžīgo «es»! Tas skatās manī ar tavām acīm, un es to visur atpazīs tu. Kas attiecas uz tavu draugu, kuru esi atvedis sev līdzi, tad ceru, ka viņš kļūs arī par manējo.

Amenhoteps apskāva Ričardu, paspieda roku Bēram un aicināja abus apsēsties. Vīrs, kas bija atvedis negaidītos apmeklētājus, neuzkrītoši aizgāja.

Amenhoteps sāka iztaujāt, kā viņu rokās nokļuvis piramīdas plāna noslēpums, taču viesi bija kļuvuši izklaidīgi un norūpējušies.

Patiesi, Ričardu nospieda viss notikušais, un viņa smadzenes atteicās darboties, savukārt Bērs vai mira no izsalkuma. Pateicoties savam dzīvespriecīgajam un bezrūpīgajam raksturam, zinātnieks šo neparasto piedzīvojumu uztvēra visai mierīgi, un līdz ar mieru atgriezās arī apetīte.

Amenhoteps, gluži kā nolasījis arheologa domas, piecēlās un sacīja:

— Vai nevēlaties iestiprināties, mans cienījamais draugs? Jūs abi katrā ziņā esat izsalkuši.

Viņš laipni aizveda savus viesus uz citu istabu, kuru ar šo telpu savienoja garš un šaurs koridors. Šo telpu darīja gaišu tā pati dīvainā gaisma, t^jā atradās galds, bet uz tā — divi grozi ar kūkām un augļiem, trauks ar vārītiem dārzeņiem, medus un divas krūkas: vienā bija piens, bet otrai bija pagarināts kakliņš, ko noslēdza zeltīts aizbāznis. Turpat stāvēja vairāki kausi.

Bērs apsēdās pie galda un ar neslēptu vilšanos palūkojās uz ēdieniem.

— Cienījamais Amenhotep, tas viss ir brīnišķīgs, taču nebūtisks tik ļoti izsalkušam cilvēkam kā es. Daudz piemērotāks būtu gabals labi izceptas gaļas, — viņš piebilda, pakasīdams aiz auss.

Amenhoteps pasmaidīja.

— Tādi rupji ēdieni nepiedien šeit valdošajai atmosfērai, tomēr turpmāk es pacentīšos labāk apmierināt jūsu gaumi. Tagad baudiet to, kas šeit ir, — viņš uzjautrināts atbildēja.

Bērs nopūties ķērās pie maltītes un stundas ceturksnī notiesāja visu, kas atradās uz galda, jo Ričards nekam nepieskārās — vienīgi iedzēra nedaudz piena un iztukšoja kausu vīna.

— Tagad dodieties pie miera! Šeit jūsu rīcībā ir divas gultas. Par pārējo parunāsim vēlāk, — aiziedams sacīja Amenhoteps.

Nelikdami lūgties, Ričards un Bērs atlaidās purpursārtajos spilvenos un vienā mirklī aizmiga.

Abi pamodās spirgti un spēka pilni.

— Tas tik bija miegs! Ja pirms trim dienām kāds man būtu teicis, ka es tik brīnišķīgi gulēšu lielās piramīdas dzīlēs Heopsa laika gultā, es viņam iespļautu acīs, — sacīja profesors, tīksmīgi izstaipīdamies.

— Jā, var droši teikt, ka mūsu piedzīvojums ir pavisam īpašs. Mēs esam vienīgie cilvēki, kas var palielīties, ka ir runājuši ar vīru, kurš nodzīvojis jau aptuveni trīs tīīkstošus gadu, — smiedamies atbildēja Ričards.

Pēkšņi viņš satraucās.

— Profesor, vai ievērojāt, ka mūsu apģērbs ir aiznests ifn tā vietā noliktas šīs audekla tunikas?

— Velns parāvis! Tiešām! Un, ja mēs nevēlamies pastaigāties Ādama kostīmā, tad vajadzēs atgriezties pie Amazisa laiku modes, — jautri atbildēja profesors, rausdamies ārā no gultas.

Ar komisku nopietnību viņš apvilka pītās sandales un uzģērba garo tuniku ar īsajām piedurknēm.

— Mazliet gaisīgi, toties ērti un viegli. Tā kā šeit nav dāmu, es šo tērpu neuzskatu par nepieklājīgu, — piezīmēja Bērs, pašapzinīgi sevi aplūkodams.

Ričards, kas tobrīd ģērbās, veltīdams tam visu savu uzmanību, pacēla galvu un smejoties atkrita uz krēsla. Profesora korpulentais stāvs šajā neparastajā un primitīvajā tērpā izskatījās vairāk nekā komisks.

Arī pats Bērs jautri smējās, tad, uzmetis skatienu draugam, iesaucās:

— Cik jūs lieliski izskatāties, Lejerbah! Tunika jums neparasti labi piestāv. Nekad iepriekš nebiju ievērojis, cik ļoti jūsu seja līdzinās ēģiptiešu tipam. Jūs esat kā figūra, kas nokāpusi no bareljefa!

Beidzot abi bija sakārtojušies un stāvēja neziņā, ko iesākt. No istabas iziet viņi neuzdrošinājās. Turklāt viņiem nebija ne mazākās nojausmas par laiku, jo uz galda gulošais pulkstenis bija apstājies, un viņi nevarēja atrast atslēgu, ar ko to uzvilkt. Vai viņi to bija pazaudējuši vai ari tā bija aiznesta prom — tas palika noslēpums.

Ilgi nebija jāprāto, jo ieradās Amenhoteps. Viņi aizsāka sarunu, tad divi punduri pasniedza brokastis. Šis ēdiens atšķīrās no iepriekšējā, jo viesi varēja nobaudīt lieliski pagatavotu zivi.

Bērs jutās kā septītajās debesīs un viens pats to notiesāja, jo Ričards, kaut ari bija atguvies, nejutās izsalcis un apmierinājās ar maizi un pienu.

Pēc brokastīm darbīgais un jautrais profesors palūdza Amenhotepu sniegt viņam kaut ko pamācošu, ko viņš pēcāk varētu izmantot savā grāmatā par seno ēģiptiešu dzīvi un kas noskaidrotu dažus arheologiem līdz šim neskaidrus jautājumus. īsos vārdos profesors raksturoja tagadējās zinātnes līmeni un mērķi, uz kuru viņš tiecas.

— Man šķiet, ka visderīgākais, ko varu jums piedāvāt, ir ēģiptiešu valodas apgūšana, jo jūsu vakardienas runa bija tik drausmīga, ka es neko nesapratu, — ironiski smaidīdams, atteica Amenhoteps. — Ticiet man un sāciet tieši ar to. Es jaii lūdzu savu draugu Meneftu parādīt jums visu, kas saglabājies no mūsu senajiem iesvaidīšanas tempļiem, un parunāties ar jums. Izmantojiet šo iespēju! Bet tagad ejam! Es jūs aizvedīšu pie viņa. Pagaidi mani šeit, Rameri! Man ar tevi jāaprunājas.

Amenhoteps drīz atgriezās un aizveda savu viesi uz istabu, kur iepriekšējā vakarā bya strādājis. Nosēdinājis Lejerbahu pie galda, viņš uzlika tam roku uz galvas un sacya:

— Skaties uz mani! Pirms sākam nopietnu sarunu, tev ir jāatceras pagātne un jāatjauno saikne starp tava jaunā ķermeņa astrālo saprātu un materiālajām smadzenēm.

Ričardam likās, ka no maga tumšajām acīm izšāvās spožs zibens un kā ugunīga strūkla izskrēja cauri viņa galvai, radīdams tik neciešamas sāpes, ka viņš iekliedzās un zaudēja samaņu.

Ričards neapjauta, cik ilgi bya atradies tādā stāvoklī. Kad viņš atguva samaņu, tad juta, ka galvā notiek kaut kas dīvains, zināmā mērā atgādinādams to sajūtu, kāda viņu pārņēma laikā, kad Valērijas rēgs rakstīja stāstu par viņu abu pagātni. Tāpat kā toreiz, viņa atmiņā atdzima dažādi tēli, taču bez toreizējā haotiskā trokšņa. Atmiņas uzšķīlās kā zibens, grupēdamās harmoniskā veselumā. Kad Ričards izslējās, viņa priekšā reāli bya atdzimusi Rameri dzīve un tās konkrētās detaļas bya tikpat skaidras un labi pazīstamas kā viņa tagadējās eksistences dažādi sīkumi.

— Nu, kā ir, Rameri? Vai atcerējies savu pagātni? Vai atminējies savu seno dzimto valodu? — smaidīdams vaicāja Amenhoteps.

— Jā, skolotāj, tu esi paveicis brīnumu, — atbildēja Ričards, abām rokām saķerdams galvu, jo pretēji savai gribai runāja senās Ēģiptes valodā.

— Jo labāk — parunāsimies! Sākumam pastāsti man par savu tagadējo dzīvi un apstākļiem, kas tevi šurp atveduši.

Ričards mirkli padomāja, jo, atgriežoties pagātnes atmiņām, tagadne it kā atkāpās otrā plānā. Viņš pastāstīja par savu dzīvi, pieminēja tikšanos ar Almerisu un dīvainos notikumus, kas bija viņu atveduši uz piramīdu.

— Almerisa — tā ir tā pati Nuita un Valērija, — uzmanīgi noklausījies, piebilda Amenhoteps.

— Jā, un Tea ir atkaliemiesojusies Erikso, — atbildēja Ričards.

Amenhoteps noliedzoši pakratīja galvu.

— Erikso ir šeit, manā tuvumā. Tā ir spītīga un nepakļāvīga dvēsele. Liktenīgā mīlestība uz tevi viņu aizrāva, un es viņu sodīju pēc nopelniem. Es mīlu Erikso, un tā ir mana vienīgā vājība, kuru pārvarēt man nepietiek vīrišķības. Tā kā Erikso mani satrauca un traucēja strādāt, es viņu iemidzināju, un viņa guļ pāris soļu attālumā no šejienes.

— Piedod man, skolotāj! Es neuzdrīkstos apšaubīt tavus vārdus, bet ļauj man norādīt uz dažiem apstākļiem, — samulsis un apjucis teica Ričards. — Almerisa, kas visu tik labi zināja, teica, ka Tea esot tā pati Erikso. Tagad, kad esmu atguvis atmiņu, varu droši apgalvot, ka Tfea ir viņas dzīvs portrets.

Tumšs sārtums ielija maga bronzas krāsas sejā, un viņa uzacis bargi savilkās.

— Iesim un tūlīt pārliecināsimies! — viņš aizsmacis skarbi noteica.

Pa šauru koridoru, kuru Ričards vēl nebija redzējis, abi iegāja pazemes zālē. Tās vidū Ričards pārsteigts ieraudzīja sfinksu, kuru pats kādreiz bija izkalis un kurai bija viņa sejas vaibsti.

Amenhoteps piestiprināja lāpu pie sienas un, uzlēcis uz cokola, iedarbināja atsperi, kas bija paslēpta lotosa ziedā.

Kad slēptuve atvērās, abi alkaini noliecās pār to. Viņu priekšā, pārklāts ar sudrabotu autu, gulēja sievietes ķermenis.

Amenhoteps norāva pārsegu, un no viņa krūtīm izlauzās nikns kliedziens. Erikso izskatījās pēc līķa, tomēr, par spīti nāves bālumam un melnajiem riņķiem ap acīm, viņa bija brīnišķīga. Maiga un caurspīdīga, ietīta garajos zeltainajos matos kā apmetnī, viņa gulēja kā dižena mākslinieka sapņa iemiesojums.

Amenhotepa acis gailēja dusmās. Viņš aptaustīja ķermeni un teica:

— Almerisai bya taisnība! Izmantodama to, ka saikne starp astrālo ķermeni un matēriju kļuvusi vājāka, šī spītīgā dvēsele ir uzdrošinājusies tik ļoti attālināties, ka spējusi iemiesoties jaunā ķermenī un tādējādi saraut lielāko daļu saišu, kas viņu še turēja. Vēl nedaudz piepūles, un viņa būtu atbrīvojusies pilnīgi. Bet es viņai nedošu tam laiku! Es piespiedīšu šo nodevēju atgriezties savā miesiskajā apvalkā, kas, par laimi, vēl nav bojāts, un iemācīšu klausīt savam pavēlniekam!

Ričards klusēja un nenovērsa skatienu no Erikso. Viņš apzinājās, ka pat šajā nāves izraisītajā nekustīgumā viņa ir tūkstoškārt daiļāka gan par Teu, gan Almerisu un ka jūtu reibums, ko šī sieviete vienmēr bija viņā izraisījusi, atkal sāk mosties.

— Skolotāj! — viņš šausmās iekliedzās. — Apstājies! Ļauj man aiziet, pirms Erikso atmostas. Esmu vāgš cilvēks, un kārdinājums ir jo lielāks tāpēc, ka viņa mīl mani. Viņa var mani piespiest aizmirst, ka pieder tev, un pateicības vietā par tavu viesmīlību es kļūtu par nodevēju.

— Nomierinies! — atbildēja Amenhoteps, uzlikdams roku viņam uz pleca. — Erikso ir tev bīstama vienīgi tad, ja tavā tuvumā nav tās, ar kuru tevi saista tīra un nesaraujama mīlestība. To otru, kuru sauc par Nuitu, Valēriju vai Almerisu, es atsaukšu atpakaļ no izplatījuma, kur lidinās ēnas, un atdzīvināšu. Tu būsi laimīgs viņas apskāvienos, un Erikso tēlam pār tevi nebūs nekādas varas. Tā ka nomierinies un uzticies man. Taču vispirms es vēlos atgriezt š^jā ķermenī grēcinieces dvēseli, grēcinieces, kura iedomājas, ka spēj no manis aizbēgt.

Galvu nolaidis, Ričards sekoja magam, kas viņu atstāja savā istabā, licis tur pagaidīt.

Ričards tūlīt pat aizmiga. Viņu pamodināja Amen- hotepa balss. Mags pavēlēja Ričardam, lai nāk viņam līdzi. Abi devās uz pazemes zāli, kur stāvēja sfinksa.

— Paņem ķermeni un seko man, — teica Amenhoteps. — Pats es to nevaru nest, jo tas jau ir sairšanas fluīda apņemts.

Uzmanīgi pacēlis Erikso trauslo ķermeni, Ričards to nesa, kā bija pavēlēts. Viņa rokas drebēja, kaut gan nasta bija ļoti viegla. Ja meitenes lokanie locekļi nebūtu tik auksti un pati — tik bāla, varētu likties, ka viņa ir aizmigusi.

Viņi gāja pa jaunu, Ričardam nepazīstamu ceļu, kur galerijas un koridori krustojās kā labirintā, līdz beidzot sasniedza apaļu istabu, ko apgaismoja pieci lieli un augsti gaismekļi, kuru bronzas traukos dega smaragdzaļa uguns.

Istabas vidū bya paaugstinājums, uz kiiru veda vairāki pakāpieni. Uz tā atradās melni drapēta zema gulta. Uz auduma, kas klāja pakāpienus, spilvenus un pašu gultu, bija izšūtas kaut kādas zīmes un hieroglifi. Ap gultu stāvēja septiņi trijkāji, kuros jau bija saliktas ogles, sausas zālītes un sveķaina koka pagales, kas bya apbērtas ar baltu pulveri.

— Noliec viņu gultā un novelc drānas! — aprauti pavēlēja Amenhoteps.

Ričards klusējot paklausīja. Šķita, ka viņam vairs nebija savas gribas. Tikai viena skumja doma: «Ko Amenhoteps ar meiteni darīs?» gailēja viņa izmocītajās smadzenēs. Ričards iekšēji trīcēja, kad norāva no meitenes ķermeņa pēdējos apģērba gabalus.

Pa to laiku Ainenhoteps novilka savu garo audekla tuniku, atstādams vienīgi audekla jostu, kas apņēma viņa gurnus.

— Nostājies tur! — teica mags, norādīdams Ričardam uz vienu no eļļas gaismekļiem, pret kuru tad arī jaunais vīrietis atslējās.

Amenhoteps atvēra palielu lādīti, kas stāvēja uz pakāpieniem, izņēma no tās zizli ar septiņiem mezgliem un aizbāza to aiz jostas, tad nelielu maisiņu ar sarkanu pulveri, ko iebēra visos septiņos trijkājos, un visbeidzot — kausu un nelielu pudelīti.

Mags ielēja kausā šķidrumu, kas atradās pudelītē, tūlīt pacēlās biezi tvaiki un bija dzirdama burbuļo- šana. Iztukšojis kausu, viņš paņēma krīta gabalu, ko bija noglabājis aiz jostas, un novilka ar to apli, kurā ietvēra guļasvietu, septiņus trijkājus un sevi pašu.

Ričards nenolaida no viņa acis un ar šausmām vēroja, kā mainās maga izskats. Viņa ķermenis kļuva sarkanīgs, zem ādas, šķiet, tecēja nevis asinis, bet gan uguns, no pirkstiem plūda gaismas stari, elpa līdzinājās ugunīgam mutulim. Viss ķermenis drebēja un raustajās kā drudzī, bet. ikvienas kustības rezultātā uzvirmoja tādi kā purpursārti viļņi, kas nāca no locekļiem un ekstremitātēm. Visbeidzot, uz visa, kam mags pieskārās, palika fosforiscējoši plankumi.

Satvēris zizli ar septiņiem mezgliem, Amenhoteps saberzēja to starp delnām. Zižļa galā parādījās liesma, un tajā pašā mirklī iedegās ari visi trijkāji, turklāt katrā gailēja citas krāsas liesma. Kopā tās veidoja septiņas varavīksnes krāsas.

Uguns mēles, celdamās augšup, veidoja savdabīgu velvi virs Erikso nekustīgā ķermeņa, apgaismojot to ar daudzkrāsainiem stariem, kuri gan brīžam savijās, taču nesaplūda vienā veselumā.

Tad Amenhoteps sāka rāmi dziedāt kādu dīvainu dziesmu, kas brīžiem skanēja varenāk, brīžiem pārgāja vieglos čukstos. Zizli viņš grieza sev virs galvas, bet ar otru roku, kā likās, rādīja kaut kur tālumā.

Sgģā brīdī viņš bija neparasti skaists ar savu fos- foriscējošo ķermeni, virs galvas degošo žilbinošo liesmu un nesatricināmas gribas izteiksmi, kas staroja viņa skatienā.

Pēkšņi pie Amenhotepa kājām parādījās viegli dūmi. Zeme drebēja, un spēcīgas, svelpjošas vēja brāzmas satricināja istabas sienas. Negaidīta vājuma pievārēts, Ričards pieķērās pie bronzas gaismekļa. Visā ķermenī ieplūda svina smagums. Viņš jutās kā paralizēts, tomēr apziņa ne uz mirkli neaptumšojās — viņš visu redzēja un dzirdēja ar tādu kā slimīgu jutīgumu.

Tad atskanēja spēcīgs grāviens, un Ričardam likās, ka istaba it kā atraujas no savas vietas un sāk griezties neaptveramā ātrumā. Šķita, ka tā ir pacēlusies gaisā un svelpjot drāžas cauri izplatījumam. Sienas un griesti izgaisa pelēcīgā dūmakā, ko caurauda zibens šautras. Uz šā fona vēl skaidrāk kļuva redzams zem uguns velves gulošais Erikso ķermenis un Amenhoteps, kas līdzinājās sakaitētas dzelzs statujai. Nespēdams izturēt žilbinošo gaismu, ko izstaroja šī aina, Ričards aizvēra acis.

Galvu reibinošais lidojums cauri izplatījumam vēl aizvien turpinājās, bet pēc kāda brīža kustība kļuva lēnāka, tad pavisam izbeidzās. Ričards atvēra acis.

Pārsteigts viņš vēroja ainu, kas pavērās acīm. Viena no pazemes istabas sienām bija pazudusi, un, it kā veidojot šīs telpas turpinājumu, tai bija pievienojusies cita, Vato stilā grezni iekārtota istaba. Pie griestiem karojās lampa ar sārtu abažūru, lejot maigu gaismu uz mēbelēm, tualetes galdiņu, kas bija drapēts ar mežģīnēm, un spoguli sudraba rāmī, grāfa ģerboni un gultu ar izšūtajiem spilveniem, kurā gulēja jauna meitene, ieslīgusi smagā un nemierīgā miegā.

Ričarda sirds it kā apstājās. Viņš acumirklī pazina šo istabu — tā bija Teas guļamistaba, bet tur, aiz pusatvērtajām durvīm, atradās viņas darba kabinets. Pati Tea locījās un stenēja savos zīda palagos. Dažus soļus no viņas atradās drūmais melnais paaugstinājums, uz kura gulēja Erikso nekustīgais ķermenis.

Ričards instinktīvi apzinājās, ka jānotiek kaut kam šausmīgam, ka Teai draud nāves briesmas. Bailes, žēlums un mīlestība uzvirmoja viņa dvēselē. Viņam gribējās kliegt, mesties pie Teas un glābt viņu, taču visi pūliņi bya veltīgi. Ričards nespēja izdarīt nevienu kustību, no viņa aizžņaugtā kakla neizlauzās neviena skaņa. Ričardam šķita, ka paša nespēks viņu nosmacēs. Viņš redzēja, kā Amenhoteps ieiet Teas istabā, atmet nost segu, paceļ jauno meiteni un nes uz paaugstinājumu. Ar vienu roku turēdams Teu, ar otru viņš norāva tai batista naktskreklu. Tad, izvilcis no jostas dunci, kura asmens, likās, darināts no liesmas, kas vijās un dzirksteļoja, viņš iedūra to Teas krūtīs līdz pašam spalam. Izvilcis dūmojošo nazi, viņš to ietrieca Erikso ķermenī.

Tfea nekustīgi gulēja maga rokās. No brūces viņas krūtīs plūda kaut kāds dīvaini dūmojošs, asinīm līdzīgs sarkans šķidrums. Amenhoteps pacēla savu upuri tā, lai šī dzīvinošā straume kristu uz Erikso ķermeni, kas drīz vien kļuva maigi sārts, turpretī Teas ķermenis sāka līdzināties līķim. Kad šī straume izsīka, Amenhoteps plakaniski piespieda nazi pie brūces, un āda mirklī kļuva pilnīgi vesela. Iznīcinājis dūriena pēdas arī uz Erikso ķermeņa, mags iemeta Tfeas ķermeni gultā. Tajā pašā mirklī melna caurspīdīga siena nošķīra abas istabas.

Amenhoteps pacēla zizli un atsāka dziedāt, bet istaba sakustējās. Kā caur miglu Ričards redzēja Kron- burgas pils torņus un dārzus, pēc tam viss izgaisa. Viņi ar svelpjošu skaņu brāzās izplatījumā, līdz atkal sajuta grūdienu. Galvu reibinošā kustība tūlīt pat norima, un viss ieguva savu iepriekšējo izskatu.

Tajā pašā mirklī Erikso necilvēciski iekliedzās. Tad viņa piecēlās sēdus un piespieda abas rokas pie sirds. Kādu brīdi nekustīgi sēdējusi, kā slāpdama, ar plaši ieplestām acīm, viņa pēkšņi ieraudzīja Amenhotepu.

Pazinusi magu, Erikso ar smagu vaidu atkrita atpakaļ.

Amenhoteps stāvēja un vērās viņa nicinājuma pilnām acīm. Tajās staroja lepna savas varenības apziņa. Viņš valdya pār dabas spēkiem un vadīja tos pēc savas vēlēšanās. Kurš gan drīkstēja pretoties viņa gribai?

Tad mags nesteidzīgi uzvilka savu garo tuniku, savāca un ieslēdza lādē mantas. Piegājis pie Erikso, kas vēl aizvien sēdēja, aizklājusi seju ar rokām, viņš mierīgi un ar vieglu ironiju teica:

— Nodevēja! Tu iedomājies, ka vari mani ignorēt. Tā vietā, lai šeit gaidītu, kamēr es pabeidzu svarīgu darbu, tu ieguvi jaunu ķermeni, cerēdama no manis aizslīdēt un sasniegt mērķi, uz kuru tu neatlaidīgi tiecies, un proti: iegūt cilvēku, kuru tu mīli, bet kurš tevi nemīl. Tu aizmirsi vienu — to, ka tu esi «mana lieta», kurai neviens nekad nepieskarsies bez manas atļaujas. Kā redzi, tavai dvēselei nācās atstāt nolaupīto ķermeni un atgriezties šajā. Tagad es tevi piesaistīšu ar daudz varenākām saitēm. Pagaidām dzīvo man piederošajā piramīdā. Tev es šeit radīšu pili un visas zemes dzīves baudas. Taču sargies vēlreiz mani piekrāpt! Tas tev dārgi maksās.

Erikso pacēla galvu un klausījās, vērdamās viņā naidpilnām acīm.

— Nolādētais! — aiz satraukuma drebošā balsī viņa iekliedzās, strauji pielēkdama kājās. — Mācītais laupītājs! Tu esi sagrābis savā varā cilvēku, lai viņu mocītu, padaritu par savu lietu, atņemtu viņam visas likumīgās tiesības. Es tevi ienīstu un nicinu! Lai kādas važas tu izdomātu manis piesaistīšanai, es tevi ienīstu, es aizbēgšu un izdarīšu visu iespējamo, lai atbrīvotos no tavas tirānijas! Ja pastāv debesu taisnā tiesa, tad drīz tā darīs galu taviem noziegumiem.

Šajā mirklī viņa ieraudzīja Ričardu, kas vēl aizvien stāvēja kā piedzēries, atspiedies pret bronzas gaismekli, un ar izbrīna un prieka saucienu metās viņam ap kaklu.

— Ričard, glāb mani!.. Paglāb mani no viņa! — izmisīgi kliedza Erikso.

Amenhoteps zobgalīgi pārtrauca viņu:

— Tu veltīgi ceri, ka viņš glābs tevi. Viņš vienmēr ir devis priekšroku Nuitai. Tagad viņš to ir atradis, iemīlējis un, kamēr tu viņu gaidīji kā savu līgavaini, apprecējis tavu sāncensi.

Erikso nobālēja un atkāpās.

— Vai šis briesmonis runā patiesību? — viņa jautāja.

Ričards nokāra galvu. Šajā brīdī Erikso viņam

šķita daiļākā un iekārojamākā sieviete pasaulē. Pat atmiņas par Almerisu bālēja un gaisa šīs jaunās sievietes valdzinājuma priekšā.

Amenhoteps pieliecās pie Erikso un iečukstēja viņai ausī dažus vārdus, kurus Ričards nevarēja saklausīt. Meitene nobālēja un, drebēdama šausmās, paskatījās uz viņu. Tad, ātri pagriezusies, izskrēja no istabas.

— Iegaumē, Rameri, ka Erikso pieder tavam skolotājam un labvēlim! — turpināja mags, smagi uzlikdams roku viņam uz pleca. — Lai uzturētu tevī nelokāmību, es turēšu doto vārdu un palīdzēšu tev atgūt to, ar kuru tevi saista maģiskās laulības saites. Tava Almerisa atdzims. Šobrīd tev ļoti nepieciešama atpūta, jo tas, ko tu redzēji, ir pārāk spēcīgi iedarbojies uz taviem nerviem.

— Jā, tiesa, — atbildēja Ričards, slaucīdams no pieres sviedrus. — Šobrīd es patiesi nezinu, kas ar mani noticis: vai esmu zaudējis prātu, vai sapņoju, vai arī viss redzētais ir neticami brīnumi.

Amenhoteps pasmaidīja.

— Tu neesi nedz zaudējis prātu, nedz sapņo. Tas, ko tu redzēji, ir nevis brīnumi, bet gan dabas spēku izpausme, pareizāk sakot, prasme tos vadīt, ko neprot darīt tajā tumsonīgajā materiālajā pasaulē, no kuras tu esi atnācis.

Ričards bija galīgi zaudējis jebkādu laika izjūtu. Pēc neparastajiem notikumiem, kurus bija piedzīvojis, viņš cieši aizmiga, un pats vēlāk nevarēja pateikt, cik ilgi bija gulējis. Viņa pulkstenis bija apstājies, un ŠЈyā dīvainajā un nemainīgajā apgaismojumā nebija ne dienu, ne nakšu. Profesoru viņš vairs neredzēja, bet atstāt ierādīto istabu neiedrošinājās, tāpēc aizvadīja laiku kaut kādā apātijā. Punduris, kas viņu apkalpoja, pasniedza pusdienas, kas allaž sastāvēja no augļiem, kūkas, piena un medus.

Taču Ričards nejuta izsalkumu. Viņu grauza skumjas un nemiers. Galvā drūzmējās Teas, Erikso un Almerisas tēli. Pirmā, ja vien viņš to nebija nosapņojis, bija mirusi, un viņš pats bija šīs slepkavības aculiecinieks. Kas notiks ar otro? Kādas jaimas važas izgudros mags, lai piesaistītu sev upuri? Visbeidzot — vai atdzims Almerisa, kā mags bija apsolījis? Tas likās pilnīgi neiespējami, bet vai tad Amenhotepa varenībai ir kādas robežas?

Iegrimis domās, Ričards bija aizsedzis seju ar rokām un nepamanīja, ka ienācis Amenhoteps. Pēdējais uzlūkoja viņu ar savu domīgo skatienu, tad, uzlicis roku Ričardam uz pleca, smaidīdams teica:

— Jā, manai varenībai ir robežas. Tā beidzas tur, kur beidzas manas zināšanas par likumiem, kas pārvalda dabas spēkus un vielas, no kurām veidots Visums. Zināšanas, kas tev šķiet bezgalīgas, īstenībā ir ļoti ierobežotas, un es esmu tāds pats šo likumu vergs kā tu, kaut arī man to darbība ir daļēji zināma, savukārt tev tie vispār ir sveši. Bet tagad iesim! Es turēšu doto solījumu un palīdzēšu tev atgūt mīļoto sievieti.

Ričards pārsteigts ievēroja, ka viņi atkal iet pa viņam nepazīstamu pazemes daļu. Viņš ieraudzīja milzīgu zāli, kas bija piepildīta ar dārgiem kulta priekšmetiem. Šeit bija gan brīnišķīgi zelta kalumi, gan visdažādāko formu vāzes, mistiski simboli un nekad neredzētas formas lādītes, gan arī paklāju un dažādu audumu saiņi un papirusa tīstokļi. Tas viss simetriskās rindās bija izkārtots plauktos.

— Šeit jums ir īsts muzejs! — secināja Ričards.

— Jā, jūsu laika zinātniekiem būtu interesanti apskatīt šo kolekciju. Šajā nepieejamajā slēptuvē novietoti paši vērtīgākie Ēģiptes dārgumi, taču diez vai ziņkārīgajiem tik drīz izdosies šeit iekļūt, — atbildēja Amenhoteps, vedinot tālāk savu ceļabiedru, kurā bija pamodies arheologs un kurš neziņā bya apstājies.

Beidzot viņi nokļuva apaļā un pavisam tumšā zālē. Kad Amenhoteps iededza lāpu, Ričards ieraudzēja, ka telpas vidū uz augsta cokola stāv liela pārklāta statuja.

Amenhoteps nospieda atsperi, un cokolā tūlīt atvērās šauras durvis, atsegdamas acīm lejupejošas kāpnes. Beidzot mags apstājās pie bronzas durvīm im nodzēsa lāpu. Brīdi viņi atradās pilnīgā tumsā, tad durvis bez trokšņa atvērās, un pārsteigtais Ričards ieraudzīja grotu ar mirdzošām sienām. Visapkārt valdīja tāda pati nenosakāmas izcelsmes gaisma kā visur citur, vienīgi šeit tā bija spēcīgāka un ar spilgtāku zilganu nokrāsu. Gaisā viļņojās kaut kādi tvaiki, kas neļāva skaidri saskatīt attālākos priekšmetus un spriest par grotas apjomu.

Amenhoteps izvilka aiz jostas aizbāzto zizli ar septiņiem mezgliem tin ātri un enerģiski uzvilka ar to gaisā krustu. Gaisu pāršķēla zibens, un no zemes sāka plūst biezi dūmi, kas visu aizsedza. Kad tie daļēji izklīda, Ričards ieraudzēja, ka stāv pie tāda kā liela apaļa loga, pa kuru bija redzama mēness gaismā slīgstoša kapsēta — tā, kurā bija apglabāta Almerisa. Viņš redzēja balto marmora krustu, kura pakājē, piespiedis galvu pie apbedīšanas urnas, ceļos bija noslī- dzis raudošs marmora ģēnijs, redzēja ziedus, kas auga pie monumenta. Naksnīgajā vējā klusu šalca koki. Zem tiem atradās soliņš, uz kura viņš bija pavadījis tik daudzas stundas, sapņodams par aizgājēju.

Un tas viss bija tik tuvu, ka šķita — atliek vienīgi izlēkt pa šo dīvaino logu, lai nokļūtu iekšpus aizslēgtā režģu žoga. Pēkšņi Ričards nodrebēja. Mazajā, smiltīm nobērtajā lauktimiņā pieminekļa priekšā parādījās Amenhoteps. Viņa baltās drānas vietām klāja fosforis- cējoši plankumi, ap galvu mirdzēja plats gaismas aplis, un bya skaidri dzirdams, kā viņš kādā nezināmā valodā izrunāja maģiskas formulas.

Mags turpināja kratīt savu zizli, un šķita, ka viņš zīmē ar to debesīs kabalistiskas zīmes, kas ugunīgā veidolā parādījās virs kapa, metot sarkanu atblāzmu uz baltā marmora.

Pēkšņi spoža zibens šautra pāršķēla tumšās debesis. Kapa pieminekli apspīdēja tāda kā ugunsgrēka atblāzma, tad tas ar sprādzienam līdzīgu troksni sašķēlās. No izveidojušās spraugas pacēlās balts, lodei līdzīgs mākonis, kas griezdamies sāka pārvietoties loga virzienā. Kaps un tā apkārtne izgaisa.

Pēc mirkļa grota atguva savu iepriekšējo izskatu. Taču līdzās Amenhotepam virpuļoja baltais mākonis, kurā sāka iezīmēties Almerisas augums. Viņai mugurā bija kaut kas gaišs, mati brīvi viļņojās. Viņa dusmīgi uzhikoja magu, kas, pacēlis roku, šķiet, caururba vīziju ar savu skatienu.

— Nāc šurp, Nuita, Valērija, Almerisa, un ieņem savu vietu līdzās cilvēkam, kuru tu mīli un kurš mīl tevi. Es apveltīšu tevi ar miesu, ar dzīvīgo siltumu un spēju just ar visām tavas būtnes šūnām. Baudi dzīves un mīlestības prieku!

Amenhotepam runājot, Almerisa aizvien vairāk materializējās. Viņas vaigi un lūpas ieguva sārtumu, bet acīs atgriezās kādreizējais mirdzums. Atskanēja viņas maigā un apslāpētā balss, kas tobrīd drebēja dusmās:

— Kā tu iedrošinies izsaukt mani ar tādu spēku, ka izraisi nekārtību manā astrālajā būtnē? Tas, ko tu vēlies man dot, ir ilgu objekts vienīgi tiem, kuri vēl alkst dzīvot. Es jau esmu uzvarējusi nāvi! Esmu jau izgājusi caur drūmajām neziņas durvīm, kas mani biedēja tad, kad vēl ar visu dvēseli alku dzīvot kopā ar savu vīru. Tagad ir par vēlu! Nāve ir sarāvusi miesisko saikni, kas mūs saturēja kopā. Esmu izbaudījusi atbrīvošanās prieku, nometusi matērijas čaulu un iepazinusi tos diženos likumus, kuri ar ciešanām un nāvi virza mūs uz pilnveidošanās ceļu. Es nevēlos, lai tu man atņem to, ko esmu jau ieguvusi!

— Almerisa! Almerisa! — sauca Ričards, izstiepdams viņai pretī rokas. — Vai esi pārstājusi mani mīlēt, ka atsakies no dievišķās veltes — dzīvības?

— Nē, nē, es mīlu tevi vairāk nekā jelkad agrāk! Bet tieši tādēļ, ka manas acis ir kļuvušas redzīgākas, es atsakos no šā nodevīgā zinātnes kalpa baismīgās veltes. Viņš gaismas spēkus izmanto tumsas lietām un vardarbībai pār garu. Nekrīti izmisumā! Es tev visu paskaidrošu.

Turpinādama rimāt, Almerisa tuvojās, it kā viņu neatturami pievilktu mīļotā cilvēka lūdzošais skatiens. Pēkšņi Amenhoteps zibens ātrumā apvilka ap viņu ugunīgu apli. No zemes izšāvās liesma. Sarkanīgu tvaiku vilnis ieskāva Almerisas gaišo stāvu un it kā piepildīja to ar asinīm. Purpursārtie tvaiki iesūcās viņas sudrabotā tērpa krokās, bet ķermenis kļuva sārts un dzīvīgs. Viņas acis bija aizvērtas.

— Ko tu ar viņu izdarīji? — iekliedzās Ričards, gandrīz aizmirsis, ka Almerisa ir mirusi un viņa priekšā ir tikai tās rēgs.

— Viņa uzņem dzīvības strāvas, kas materializēs viņas astrālo ķermeni. Viņa būs gars un sieviete, un viņai nebūs bīstama nedz nāve, nedz vecums, — smaidot atbildēja Amenhoteps.

Almerisai apkārt apvilktais aplis sāka dzist, tad mags piegāja pie sievietes, pacēla viņu un noguldīja gultā.

Tikai tagad Ričards pamanīja grotā gultu un dažus krēslus. Pie sienas stāvēja septiņi caurspīdīgi skapji, kas bija darināti no kristālam līdzīgas vielas. Katrā no tiem bija dažādas krāsas krūkas: smaragdzaļas, rubīnsarkanas, salirzilas, zeltītas, un no tām visām plūda daudzkrāsaina fosforiscēta gaisma. Plauktos rindojās dažādi kausi un trauki.

Amenhoteps paņēma vienu no kausiem un piepildīja to ar kādu vielu, kas tūlīt pat uzliesmoja un kādu brīdi dega ar žilbinoši spožu liesmu, kas pēc tam apdzisa, izplatīdama patīkama un dzīvinoša aromāta dūmus.

Nolicis kausu uz galda līdzās gultai, mags atkāpās atpakaļ. Šajā brīdī Almerisa atvēra acis un izslējās. Tagad viņa bija pilnībā atguvusi dzīvas sievietes izskatu.

— Nelietis! — viņa teica aiz dusmām drebošā balsī. — Tu izmanto savas zināšanas noziedzīgiem eksperimentiem. Tu vēlies mani pazemot, tāpat kā tevi pašu pazemo tava netīrā kaislība pret Erikso. Bet es nedzeršu tavu brūvējumu.

Almerisa ar asu kustību apgāza dūmojošo kausu — tā saturs izlija uz grīdas un iztvaikoja.

— Esmu stipra! Es visiem spēkiem pretošos asiņu kārdinājumam, ar kurām tu esi piepildījis manas dzīslas, un neaptraipīšu savu liliju vainagu.

Redzot nokritušo kausu, maga sejā uz mirkli parādījās naidpilna izteiksme.

Almerisa pagriezās pret Ričardu, kura acīs atspoguļojās dziļš satraukums, un teica:

— Neskumsti, mīļotais! Saproti, ka es tev nevaru būt nekas cits kā vien dārgas atmiņas.

Kamēr viņa runāja, Amenhoteps izņēma no nišas trijkāji ar oglēm. Viens pavēlošs žests — un ogles uzliesmoja. Paņēmis vienu no krūkām, viņš daļu tās satura izlēja uz oglēm, kur tūlīt uzšāvās zila liesma, bet otru daļu uzšļakstya Almerisai. Viņa izmisīgi iekliedzās, ātri sāka bālēt, kust un beidzot pārvērtās spožā zeltītā uguntiņā.

— Spītīgā! Spīguļo šeit kā malduguns, kamēr liesmu, kas tevi klāj, nebūs aprijusi mīlestības uguns un kamēr tu nebūsi iegremdējusies šajā kausā un nekļūsi par sievieti garu, par kādu es tevi izveidoju!

Viņam atbildēja vāja, tikko sadzirdama balss:

— Es lūgšos un par spīti savai nezināšanai būšu varenāka nekā tu, savu zinību apbruņots, jo tā dievišķā uguns, kas ir manī, pakļaujas daudz augstākiem un varenākiem likumiem.

Ričards mēmās šausmās uzlūkoja magu, bet tas, šķiet, neko neievēroja.

— Iesim! — viņš teica. — Tfev ir laiks atgriezties savā istabā, bet man jāstrādā. Atceries: no manis jābaidās vienīgi tiem, kuri nodod manu uzticību. Ikvienu es sodu un apbalvoju atbilstoši tam, ko viņš ir pelnījis.

Ričards neko neatbildēja. Ap sirdi viņam bya smagi, un kakls likās kā aizžņaugts. Pēc brīža Ričards jau bya savā istabā un sev par lielu pārsteigumu sastapa tur profesoru.

— Bēr, beidzot jūs esat uzradies! Kur jūs bijāt visu šo laiku? — jautāja barons, paspiezdams roku savam draugam.

— Kur gan citur kā šajā nolādētajā peļu slazdā! Kas attiecas uz laiku, tad tikai velns zina, cik tā ir pagājis, kopš mēs atrodamies šeit, — atbildēja profesors, acīmredzami būdams ne visai labā omā.

— Arī es atzīstu, ka daudz prātīgāk būtu bijis palikt Aleksandrijā nekā iesaistīties tik neticamā piedzīvojumā, — nopūtās Ričards. — Bet, kas izdarīts — izdarīts, tur nekas vairs nav labojams. Labāk pastāstiet, kur jūs bijāt un ko redzējāt! Es šodien gāju cauri muzejam, kas liktu arheologiem palēkties, ja vien viņiem rastos iespēja to skatīt.

— Arī es esmu redzējis daudz interesantu lietu, nedrīkstēdams tās izbaudīt, jo šeit valda saprātīgas ekonomijas princips: parādīt brīnišķīgu cepeti, ļaut to paostīt, bet neļaut ēst.

— Kurš bija tas, kas lika jums ciest tādas Tantala mokas? — smiedamies jautāja Lejerbahs.

— Jūsu dārgais Amenhoteps un viņa draugs, ar kuru viņš mani iepazīstināja, lai tas man iemācītu senēģiptiešu valodu. Taču es nevarēju sadraudzēties ar šo kungu! Viņa acīs bya redzams tik nekaunīgs izsmiekls, ka … ka… man niezēja rokas un es lūdzu Amenhotepu, lai viņš iedod palasīt kaut ko noderīgu manai nākamajai grāmatai. Viņš piekrita, tomēr pirms tam pajautāja, vai esmu pietiekami labi apguvis hieroglifus, lai iedziļinātos tik senos dokumentos. Atbildēju, ka vairāk nekā trīsdesmit gadus pētu hieroglifus un uzskatu sevi par spējīgu atšifrēt jebkuru uzrakstu. — «Tādā gadījumā ņemiet! Jūs šeit atradīsit Ēģiptes vēsturi kopš pašiem tās pirmsākumiem, kā arī ziņas par Indijā notikušo revolūciju, kas izraisīja emigrāciju.» Es viņam pateicos un ķēros pie darba. Jūs, Lejerbah, sapratīsit manu vēlēšanos uzzināt jaunus faktus par cilvēces pastāvēšanas sākumposmu, bet kāda bija mana vilšanās un dusmas, kad ieraudzīju, ka neesmu spējīgs saprast ne vārda, — pabeidza profesors, nikni atkrizdams gultā.

Ričards dziļi ievilka elpu. Viņš saprata drauga sarūgtinājumu. Arī pats jutās kā izsists no sliedēm šajā dīvainajā un anormālājā pasaulē.

Atkal aizritēja kāds laiks, kura garumu Ričards nespēja noteikt, tomēr domāja, ka pagājušas vairākas dienas. Profesors pazuda. Erikso viņš neredzēja, tāpat ari Almerisu. Baronu pārņēma dziļas skumjas, tāpēc viņš bija ļoti apmierināts, kad sudrabainais un trīcošais zvans pavēstīja, ka viņu gaida Amenhoteps. Mags izskatījās cienīgs, koncentrējies un tērpies greznāk nekā parasti. Viņa krūtis rotāja dārgakmeņi, bet uz pieres zelta trijstūra vidū mirguļoja briljanta acs.

— Es tevi pasaucu, lai tu būtu liecinieks manām laulībām ar Erikso, — paziņoja Amenhoteps.

Ievērojis, ka Ričards nodreb un izbrīnīts lūkojas viņā, mags piebilda:

— Es vēlos atpūsties no sava gadsimtu ilgā darba un gribu iegūt dēlu, kas būtu manis cienīgs skolnieks un manu zināšanu mantinieks.

Negaidīdams atbildi, Amenhoteps izgāja. Nolaidis galvu, Ričards viņam sekoja. Viņš tagad baidījās no maga, un viņa sirds dziļumos brieda asa nepatika pret to.

Istaba, kurā viņi ienāca, bija pilnīgi tukša, izņemot tās vidū stāvošo trijkāji. Uz sienām bija uzzīmētas kabalistiskās zīmes.

Gandrīz tajā pašā brīdī pa pretējām durvīm ienāca Erikso pundurītes pavadībā. Viņa bija tērpusies garā tunikā ar sudrabaina auduma plīvuru. Jaunās meitenes kaklu, jostu un rokas rotāja neaprakstāmas vērtības dārglietas. Zeltītajos matos dusēja vainags no baltiem ziediem ar fosforiscējošu auglenīcu.

Nekad vēl Erikso daiļums nebija izcēlies tik spoži, tomēr viņas klasiskajos sejas pantos bija it kā sastingusi izmisuma izteiksme. Viņas acis bija nolaistas.

Ričarda sirds iepukstējās straujāk. Viņš atkal sajuta to valdzinājumu, kādu izstaroja Tea, liekot aizmirst Almerisu un radot mežonīgu greizsirdību uz Amenho- tepu.

Pat nepaskatījies uz viņu, Amenhoteps satvēra Erikso aiz rokas un pieveda pie trijkāja. Tad viņš virs šā kvēpināmā trauka savienoja savu un Erikso roku, un tūlīt no trijkāja uzšāvās liesma. Erikso iekliedzās un atlēca atpakaļ. Uz viņas pirksta bija parādījies gredzens ar neparasti mirdzošu purpurkrāsas akmeni.

— Es savienoju tevi ar sevi caur izplatījuma uguni.

Sargies pārkāpt likumu, kas vada šo briesmīgo stihiju, jo citādi tu saņemsi bargu sodu! Kas attiecas uz tevi, — Amenhoteps pagriezās pret Ričardu, — tad, lai pārvarētu nešķīsto vēlmi, kādu tev iedvesusi tava skolotāja labestība, ej pie Almerisas, ar kuru esi saistīts maģiskajām laulības saitēm. Ja tev izdosies pierunāt viņu, lai atgriežas pie tevis, jūs iziesit no šejienes bagāti un neatkarīgi, lai ilgus gadus baudītu harmonisku mīlestību. Ej, izmanto savu varu un neiedrošinies man rādīties acīs, kamēr tavs mēģinājums nebūs vainagojies ar panākumiem.

Ričards nodrebēja zem maga pavēlošā skatiena un kā automāts devās uz istabu, kur atradās aizklātā statuja. Tur viņš kādu brīdi šaubījās, tad tikpat mehāniski nospieda atsperi, kas atvēra durvis, un kāpa lejā pa kāpnēm.

Pazeme bija apgaismota, bet Ričards to pat nemanīja. Kā automāts viņš piegāja pie gultas, bezspēcīgi atkrita tajā, lai tūlīt pat ieslīgtu nāvei līdzīgā miegā.

Pamodies viņš pārbijās, kad ieraudzīja, kur atrodas. Ričards neatcerējās, kā šeit nokļuvis, bet viņa smadzenēs notika kaut kas slimīgs. Ar smagu nopūtu Ričards atkrita gultā im abām rokām saspieda galvu, mēģinādams sakārtot savas domas. Viņš katrā ziņā nebija sajucis prātā un nesapņoja, tomēr viss apkārt notiekošais līdzinājās dīvainiem murgiem. Jā, šī bija tā pati grota, kur mags izsauca Almerisu un pēc tam pārvērta liesmā. Lūk, skapji ar daudzkrāsainajām krūkām, kas piepildītas ar nezināmiem šķidrumiem. Tur ir kvēpināmais trauks ar kausu, kurā Almerisai vajadzēja iegremdēties, lai kļūtu redzama un taustāma. Ričards piecēlās, piegāja pie trijkāja un apskatīja neparasto šķidrumu, tad atkal apsēdās uz gultas. Viņš bija skumjš; viņš mira aiz slāpēm, bet baidījās jel kam pieskarties. Ričards bija iegrimis savās domās, kad pēkšņi uz galda sev līdzās ieraudzīja vīna kausu un nolēma iedzert pāris malciņus: vīns bija lielisks, tādu viņš jau bija dzēris pie Amenhotepa, un Ričards ar baudu iztukšoja pusi kausa. Pēkšņi viņš satrūkās: grotas dziļumā parādījās zilganzeltaina uguntiņa, kas tuvojās viņam un beidzot apstājās uz kausa malas.

Ričards to ziņkāri vēroja, līdz pašā vidii saskatīja divus tumšus punktiņus, kas dīvainā kārtā līdzinājās cilvēka acīm.

— Almerisa, vai tā esi tu? — skumīgi nomurmināja Ričards.

Uguntiņa ietrīcējās, un tad vēja vēsmai līdzīga balss atbildēja:

— Jā, tā esmu es! Es ļoti ciešu.

— Kāpēc labprātīgi ciest? Tu vari kļūt par sievieti un būt laimīga.

— Es nevaru kļūt par sievieti, jo esmu tikai gars, kas tevi mīl — mīl patiesi, nemateriāli. Tas, ko «viņš» vēlas mums dot, ir nevis laime, bet gan pagrimšana un grēks.

Ričardu pārņēma neaprakstāmas jūtas.

Viņā, liekas, ar jaunu spēku atdzima Almerisas iedvestā mīlestība, bet vienlaikus tai piejaucās neapturamas alkas pēc brīvības. Viņš nespēja aizmirst maga vārdus: ja Almerisa kļūs par sievieti, tad viņi abi pametīs piramīdu.

Uzlēcis no gultas, Ričards pastiepa abas rokas uguntiņas virzienā.

— Ko tu runā par grēku un nāvi, ja tas viss vairs neeksistē! — viņš lūdzās. — Amenhoteps atdeva tfev dzīvību un apsolīja mums laimi, mīlestību, neatkarību un brīvību. Ko vēl tu vari vēlēties? Pirms nāves tu man teici: «Ak, cik smagi ir mirt, kad dzīve ir tik brīnišķīga!» Un tagad, kad starp mani un tevi atrodas vienīgi šis kvēpināmais trauks, tu bēdz no manis un atbildi uz manu mīlestību ar aukstiem vārdiem. Man taču galu galā ir tiesības uz tevi!

Jūtu pārņemts, Ričards metās uz priekšu un centās satvert ar rokām uguntiņu, kas šūpojās un kāpās atpakaļ.

Ar strauju kustību Lejerbahs apgāza trijkāji un kausu, šķidrums izlija, tālu izšļakstīdams ugunīgas dzirkstis, kas trāpīja ari tobrīd nekustīgajai uguntiņai. Tā kļuva aizvien blāvāka, tad sāka plesties plašumā, līdz ieguva Almerisas apveidus. Kad Ričards ar priekpilnu saucienu metās pie viņas, Almerisa atkāpās, pacēla roku, it kā gribēdama viņu apstādināt, un skumji teica:

— Apstājies un apmierinies, atkārtoju, ar manu nemirstīgo mīlestību — tīro un svēto uguni, kas pārdzīvo nāvi un nav atkarīga no matērijas! Neļauj necienīgajam apžilbināt tevi ar savām varenajām burvestībām! Pazīdams gaismu, viņš izmanto tumsu savos netīrajos darījumos. Visbeidzot apvaldi savu egoismu, jo tieši tas tevi mudina sagandēt visu, ko esmu paveikusi savas šķīstīšanās labad.

Ričards nobālēja un nolaida galvu.

— Kas notiks ar mums? — viņš ierunājās pēc īsa klusuma brīža. — Tagad tu esi dzīva sieviete ar miesu un asinīm, mums ir jāpieņem kāds lēmums.

Viegls troksnis lika Ričardam apgriezties, un viņš bija pārsteigts, ieraugot Amenhotepu. Maga seja pauda dziļu apmierinājumu.

— Gods un slava tavai veiklībai, Rameri! — viņš teica, divdomīgi smaidīdams. — Ja jūs esat reiz vienojušies, tad arī es turēšu savu solījumu.

Skaļš prieka sauciens izlauzās no Rameri krūtīm. Beidzot viņš pametīs šo drausmīgo piramīdu, kurā var sajukt prātā, atkal elpos lauku tīro gaisu, ieraudzīs cilvēkus un savu dzimteni, atkal iekļausies ikdienas dzīvē gan ar tās trokšņiem un rūpēm, gan ar brīvību un rosīgumu. Ričards tiecās pēc iespējas ātrāk tikt projām no šīs iluzorās dzīves, projām no šiem cilvēkiem, kuriem nebija noteikta vecuma un kurus mūždien ieskāva šie smacējošie aromāti un šī pretīgā vienveidīgā gaisma, kas neatgādināja nedz saules dzīvinošos starus, nedz mēness maigo starojumu.

— Ak, pateicos tev, Amenhotep! — viņš iekliedzās, starodams priekā. — Ļauj mums ātrāk aiziet, ļauj man aizvest sievu uz dzimteni, uz savu senču mītni! Es tev ļoti pateicos par viesmīlību, par parādītajiem brīnumiem un par nenovērtējamo brīvības velti, ko tu man dāvā.

Amenhoteps pakratīja galvu.

— Tu prasi neiespējamo, Rameri! Neviens mirstīgais, kas šeit dzīvs ienācis, vēl nav aizgājis no šīm sienām Atgriezties pasaulē, atceroties šeit redzēto, aizliedz mūsu statūti. Bet, tā kā tu tik ļoti alksti svaiga gaisa un saules gaismas, tad es tev tos došu un saskaņā ar maniem solījumiem nodrošināšu tev greznību un visus zemes dzīves labumus. Iesim!

Amenhoteps satvēra Ričardu aiz rokas un vilka sev līdzi. Barons nodrebēja no maga smalkās, tēraud- stiprās un kā uguns karstās rokas pieskāriena un, nolaidis galvu, kopā ar Almerisu viņam sekoja.

Viņi iegāja garā, šaurā un tumšā koridorā, kura galā mirguļoja vāra gaisma. Maga drānas, kas tumsā spīdēja, norādīja Ričardam ceļu, jo š^jā pazemes galerijā varēja iet tikai pa vienam. Pēdējā gāja Almerisa. Viņa klusu pie sevis skaitīja lūgšanu.

Pēkšņi no kādas tumšas nišas atdalījās ēna. Tā satvēra Almerisas roku, un balss čukstēja:

— Ņem šo sainīti. To, kas tajā atrodas, uzliec uz altāra un tā priekšā aizdedz vaska sveci. Pēc tam ietriec sev krūtīs svēto nazi, un tavs gars atbrīvosies no miesas, kas tevi sasaista. No savām asinīm dūmojošo asmeni iedur zemē.

Ēna pazuda. Prieka pārņemta, Almerisa paātrināja soli un paslēpa zem tunikas iegareno sainīti.

Beidzot galerija, kas šķita bezgalīga, pagriezās un pēc simt soļiem beidzās ar sienu. Amenhoteps atvēra durvis, un Ričardam sejā iesitās tīra un svaiga gaisa plūsma. Viņu priekšā pletās meness apspīdēts tuksnesis.

Paspēris dažus soļus, Ričards ieraudzīja, ka viņi atrodas lielās piramīdas pakājē. Tālumā vīdēja Gīzas sfinksas gigantiskais siluets. Nē, tas nebija sapnis. Viņš bija brīvs!

— Pateicos tev, Amenhotep, — teica Ričards, izstiepdams viņam pretī rokas. — Tu gribēji mani tikai nobaidīt. Paldies, ka ļauj man atgriezties dzīvē.

— Apklusti! — pavēlēja mags, lieliem soļiem iedams uz priekšu.

Ričards kā apburts kopā ar Almerisu viņam sekoja.

Mags apstājās un, pacēlis zizli, apvilka gaisā apli. Tūlīt pat no zižļa izšāvās ugunīga čūska un, apskrējuši iedomātu loku, atgriezās sākumpunktā. Tad Amenhoteps paklanījās uz četrām debess pusēm, izrunādams vārdus nepazīstamā valodā un sizdams ar kāju pie zemes.

Kļuva dzirdami apslāpēti pērkona dārdi. Visu aizsedza bieza migla, no zemes izšāvās dzeltenas liesmas, un atmosfēru piepildīja smacējošs aromāts.

Ričardam reiba galva, un viņš noslīga uz zemes. Apkārt viss drebēja un viļņojās, bet zeme, šķiet, sašķēlās gabalos. Viņš dzirdēja ūdens burbuļošanu, pēc tam viņam likās, ka šūpojas viļņos, un tad viņš zaudēja samaņu.

Kad Ričards atvēra acis, viņš gulēja svaiga, maiga zālē liela vīģeskoka pakājē. Netālu no viņa, atspiedusies pret palmas stumbru, stāvēja Almerisa. Viņa bija mierīga, un viņas skatienā bija jaušama mīlestība un skumjas.

Ričards uzlēca kājās, pavērās visapkārt un no brīnumiem apstulba: viņš atradās plašā ēnainā dārzā. Visos virzienos stiepās rožu krūmu, jasmīnu un puķu dobju ieskautas alejas. Tālumā bya redzams marmora baseins ar sudrabainu ūdeni, bet plašās alejas pašā galā greznojās arābu stilā celta pils, apzeltīta kā rotaļlieta, vienās emaljas mežģīnēs.

Atklātajā galeryā ar slaidām kolonnām bija jau uzklāts galds. Kalpi svītrainās tunikās lika uz tā ēdienus, krūkas un grozus ar ziediem.

Ričards skriešus devās uz terasi, un Almerisa viņam klusu sekoja. Viņš uzskrēja terasē un, izberzējis acis, sāka aplūkot brīnumaino greznību, priecājās par brīnišķīgo galda servējumu un aptaustīja smagās, ar zeltu izšūtās purpurkrāsas portjeras. Viņš atcerējās tuksnesi, līdzenuma neauglīgās smiltis, kur atradās Memfisa, un mēnesi, kas apspīdēja sfinksu un piramīdu. No kurienes šeit uzradies šis lieliskais dārzs un šī brīnumainā, karaliski greznā pils?

Un visas šīs bagātības viņam dāvā Amenhoteps!

Ričards priecīgi pagriezās pret jauno sievieti, apskāva viņu un cieši noskūpstīja.

— Almerisa, mana mīļotā! Atsakies no savām veltīgajām mokām! Ja reiz tev atdota dzīvība, dzīvosim un mīlēsim viens otru! Laime ir pārāk rets ciemiņš, lai to dzītu projām tad, kad tā ienākusi mūsu pajumtē.

Almerisa nepretojās un noskīīpstīja Ričardu. Viņas lūpās parādījās liegs smaids.

— Lai notiek tā! — viņa sacīja. — Es mīlu tevi, un tava laime man ir dārgāka par visu. Tikai atļauj man vientulībā noskaitīt lūgšanu, pirms tev piederu un sāku jaunu dzīvi. Un vēl apsoli man…

— Visu, ko vēlies! — atbildēja laimē starojošais Ričards.

— Apsoli, ka bez manis tti nepieskarsies šiem ēdieniem, kuri tev šķiet tik brīnišķīgi. Tas viss uzburts ar maģijas palīdzību, tā ir tukša mirāža, ko var iznīcināt viegla pūsmiņa. Brīnišķīgā mītne un šie mākslas dārgumi — tas ir pagātnes atspulgs, ko atdzīvinājusi maga varenā griba; un kalpi — tie ir zemākie gari, kas paklausa sava pavēlnieka balsij.

Taču ticība un lūgšanas ir stiprākas par jebkādu maģiju. Tās vadīs un norādīs mums ceļu, pa kuru jāiet. Mana mīlestība pasargās tevi no visām briesmām.

— Nomierinies! Lūdzies, bet tikai ne pārāk ilgi, jo es mirstu no izsalkuma. Es tevi gaidīšu, — jautri atbildēja Ričards.

Almerisa iegāja istabā, kas bija savienota ar terasi, un drīz vien atrada nomaļu telpu. Iegājusi tiā, viņa aizslēdza durvis un, izņēmusi sainīti, attina plāno balto audumu. Tajā bija ļoti sena kaluma metāla krucifikss, neliels gaismeklis, eļļas trauciņš, vaska svece un duncis ar ziloņkaula rokturi, kura zilgani mirdzošais asmens bija noklāts ar maģiskām zīmēm.

Almerisa nolika krucifiksu uz galda, iededza gaismekli un sveci un noslīga uz ceļiem.

— Kungs Jēzu Kristu, žēlsirdīgais Pestītāj! Iznīcini tava necienīgā kalpa radītos burvības valgus, — viņa godbijīgi čukstēja. — Viņš grib aptraipīt manu dvēseli, pakļaut mani zemes dzīves kaislībām un atņemt man godpilno nāves zīmogu, ko esmu saņēmusi.

Almerisai lūdzoties, no krucifiksa sāka plūst žilbinoša gaisma, kas ietina viņu tādā kā sudrabainā mākonī. Viņai šķita, ka neciešamais smagums ar katru brīdi samazinās.

Pateicības un prieka pilna jaunā sieviete pacēla lūgšanā sakļautās plaukstas.

— Mans Debesu Tēvs! Ja mana lūgšana ir Tevi sasniegusi, atbrīvo manu dvēseli, kuru vairs nekārdina zemes dzīves prieki, un lai asinis, kuras es izliešu, sarauj visus maģijas valgus un liek tai atgriezties šo pili apdzīvojošo zemāko garu tumšajā valstībā.

Almerisa, skatīdamās uz krucifiksu, no kura tagad plūda žilbinošs staru kūlis, satvēra dunci un iedūra to sev sirdī.

No brūces izšāvās sarkanīgi dūmi, un tajā pašā mirklī zemi līdz pašām tās dzīlēm satricināja pērkonam līdzīgs grāviens. Zibens caurausti tumši mākoņi sāka griezties, līdz izklīda uz visām pusēm. Almerisa pacēlās gaisā un pazuda gaismas staros.

VI

Sajutis aukstumu un mitrumu, Ričards atguva samaņu un izbrīnīts ieraudzīja Erikso, kas bļja nometusies viņa priekšā uz ceļiem un berzēja viņa seju ar mitru dvieli.

— Ātrāk celieties augšā! Mums jābēg, bet mūsu rīcībā ir tikai divas stundas, lai atstātu piramīdu, — aprautā balsī teica meitene. Viņas seja bija pavisam bāla, acis liesmoja, bet rokas drebēja. Aiz jostas bija aizbāzts noslēpumainais nazis, kas bija sarāvis burvības valgus.

Ričards instinktīvi juta, ka viņam draud briesmas. Viņš piecēlās, taču galva bija tik smaga un kājas tik vārgas, ka viņš atslējās pret sienu, mēģinādams sakopot domas. Viņš atcerējās, ka staigāja pa arābu pils terasi, tad atskanēja pērkona grāviens un viss pazuda.

Erikso neļāva viņam ilgi kavēties pārdomās.

— Nāciet taču! Varbūt jiis gribat uz visiem laikiem palikt šīs vietas gūsteknis? — viņa iekliedzās, spēcīgi raustīdama jauno cilvēku aiz rokas.

Vārds «gūsteknis» vienā mirklī lika Ričardam kļūt drosmīgam un enerģiskam. Viņš tūlīt izslējās un sekoja Erikso. Pēc dažām minūtēm viņš attapās tuksnesī netālu no piramīdas, uz kuru tik steidzīgi vedināja pavadone.

— Ko jūs darāt? Mums jābēg uz pretējo pusi! — iesaucās Ričards.

— Uz to pusi mēs nevaram skriet. Maģiskais aplis, kurā Amenhoteps jūs ieslēdza, nav sarauts. Mums jātiek ārā pa to pašu ceļu, pa kuru šurp atnācāt. Un tas jāizdara, pirms iestāsies diena, — atbildēja Erikso, paātrinot soli.

Kad viņi sasniedza pusaizbrukušo ieeju piramīdā, abi viens pēc otra t^jā iespraucās. Vienā no koridoriem meitene nospieda atsperi un atvēra sienā paslēptās durvis. Apgaismodami sev ceļu ar lāpu, bēgļi nokāpa lejā pa bezgalgarām kāpnēm, tad pa otrām durvīm nokļuva garā, vāji apgaismotā galerijā ar nišām abās malās. Ričards šo galeriju pazina. Pēc dažām minūtēm viņi nonāca apaļajā zālē, kur viņš un Bērs bya nolikuši no Aleksandrijas līdzpaņemtās mantas izrakumu veikšanai. Tur vēl aizvien, kaudzē saliktas, gulēja cirtes, virves un lukturi, bet līdzās, atspiedies pret sienu, stāvēja uztrauktais Bērs.

— Kas notiek? Uz kurieni mēs ejam? Kas tā par jaunkundzi, kura mani uz šejieni atveda un iestāstīja, ka izkļūsim uo šā peļu slazda? — iekliedzās profesors, pieskrējis klāt Ričardam.

Ričards gribēja atbildēt, taču drudžaini nepacietīgā Erikso viņu tūlīt pat pārtrauca.

— Pēcāk parunāsities! Tagad dārga katra minūte! — viņa iesaucās, paņemdama lādīti, kurā paslēpa maģisko nazi.

Tad viņa ietinās tumšā apmetnī, un visi devās ceļā.

Laiva atradās savā vietā, un viņi tajā nobrauca pa kanālu krietnu gabalu. Pēc tam izgāja cauri koridoram un nelielā zālē ieraudzīja noslēpumaino sargu, kas sēdēja pie galda un strādāja. Bērs un Ričards nodrebēja. Viņi domāja, ka viss pagalam, bet Erikso droši piegāja pie vīra, iečukstēja viņam ausī dažus vārdus un parādīja gredzenu, ko rotāja žilbinoši mirdzošs dārgakmens.

Sargs klusēdams piecēlās. Viņi atkal gāja pa koridoru, tad šaurā sprauga atvērās, un visi trīs attapās ārpusē netālu no plāksnes, kas atradās starp sfinksas ķepām.

Viņu priekšā tagad pletās tuksnesis. Lai gan vēl bya nakts, taču spirgtais vējš vēstīja, ka tuvojas rīts.

— Beidzot mēs esam brīvi! Bet ko mēs tagad iesāksim? — jautāja Ričards, dziļi ieelpodams svaigo nakts gaisu.

— Vispirms mums jāaiziet projām no šejienes un pēc iespējas ātrāk jānokļūst līdz Aleksandrijai, — atbildēja Erikso.

— Vai tu baidies, ka Amenhoteps sāks mūs vajāt?

— Ne tagad! Viņš saņēma sarauto burvības valgu atbildes triecienu un tagad ir bez samaņas, taču šis nespēks ātri pāries, un tad es vēlētos atrasties pēc iespējas tālāk no viņa.

Bēgļi turpināja ceļu. Kad atausa rīts, visi trīs jutās tik pārguruši, ka vajadzēja kaut nedaudz atpūsties.

Sākumā viņi klusēdami gulēja smiltīs, iegrimuši katrs savās domās, bet tad profesors pirmais atgriezās realitātē.

— Klausieties, Lejerbah, un jūs, jaunkundz — mūsu glābēja! Mums jāapspriežas, kā nokļīit līdz Aleksandrai vai vismaz līdz Kairai, — piecēlies kājās, viņš iesaucās. — Tas nebūs viegli vispirms jau mūsu tērpu dēļ Amazisa laikiem tie, protams, ir ļoti eleganti, taču mūsdienām — pārāk gaisīgi. Turklāt man nemaz nav naudas. Šķiet, arī jums tās nav vairāk.

Šajā brīdī ari Ričards pirmoreiz paskatījās uz savām pītajām sandalēm un primitīvo tuniku ar īsajām piedurknēm un, neraugoties uz visai sarežģīto situāciju, sāka smieties. Vienīgi Erikso, no galvas līdz kājām ietinusies savā tumšajā apmetnī, nerādīja savu tērpu.

— Tādā apģērbā patiešām tālu netiksim — mūs uzskatīs par jukušiem un saņems ciet. Attiecībā uz naudu esmu tādā pašā stāvoklī kā jūs un nezinu, ko iesākt, — pa pusei jokojot, pa pusei nopietni sacļja Ričards.

— Naudas ziņā es, cerams, varēšu palīdzēt, — smaidīdama ierunājās Erikso. — Tiesa, naudas man nav, toties esmu paņēmusi līdzi dažas dārglietas, kas, domājams, ir visai vērtīgas.

Erikso pavēra apmetni, un abu vīriešu acis apžilbināja daudzkrāsainu uguņu kaskāde, kas veidoja ap viņu mirdzošu oreolu. Šo pārsteidzošo efektu radīja meitenes pieri rotājošā, dārgakmeņiem klātā zelta stīpa, milzīgā kaklarota, josta un rokassprādze. Ričards un profesors kā apburti skatījās uz šīm senajām dārglietām, ko greznoja pasakainas vērtības dārgakmeņi.

— Tās ir karaliskas rotaslietas! — iesaucās profesors. — Kas par pērlēm! Un šie apbrīnojamie smaragda piekariņi, kas rotā diadēmu un kaklarotu, — tie taču ir nenovērtējami!

— Tas man ir mazs mierinājums. Atzīšos, ka biju domājusi šīs dārglietas pārdot, lai mēs varētu apģērbties un aizbraukt no Ēģiptes.

— Tam pilnīgi pietiek ar gredzenu vai vienu piekariņu. Šobrīd es jums ieteiktu šos dārgumus paslēpt lādīte tālāk no ziņkārīgām acīm.

— Jums, šķiet, ir taisnība! — atbildēja Erikso.

Noņēmusi dārglietas, viņa tās salika lādītē un pasniedza profesoram gredzenu ar lielisku safiru.

— Vai ar to pietiks?

— Bez šaubām! Ja jūs man uzticēsit šo gredzenu un aizdosit savu apmetni, es apņemos nokļūt Kairā. Pārdošu gredzenu un nopirkšu apģērbu, arī sev, ja vien jūs atļautu uz īsu bridi kļūt par jūsu parādnieku.

— Jūs mani apvainojat ar šādu lūgumu. Mēs paši būsim jums pateicīgi par tādu milzīgu pakalpojumu. Bet kur mēs varētu nogaidīt, līdz jūs atgriežaties? Šeit nebūs pārāk ērti.

— Cik žēl, ka pazuduši mūsu pavadoņi ar telti un visiem pārtikas krājumiem, — piebilda Ričards, dziļi nopūzdamies.

— Viņi mūs nevarēja sagaidīt. Manuprāt, mēs esam pavadājuši šajā nolādētajā piramīdā vismaz divas nedēļas. Lūk, ko jums piedāvāšu: pagājušegā gadā es piedalījos izrakumos šajā apkaimē un bieži iegriezos pie kāda veca zemnieka, kura mītne atrodas pavisam netālu. Pēc mana lūguma vecais Selims dos jums pajumti, līdz es atgriezīšos, un neviens neredzēs nedz jūs, nedz dārglietu lādīti, — ierosināja profesors.

Priekšlikums tika vienprātīgi pieņemts, un pēc dažām stundām Ričards un Erikso jau bya iekārtojušies vecīša nabadzīgajā būdiņā. Pats Selims kopā ar profesoru devās uz Kairu, lai palīdzētu atnest pirkumus.

Kad profesors un zemnieks bija aizgājuši, Ričards gribēja apspriesties ar Erikso par viņu kāzām, bet meitene bija tik nogurusi un satraukta, ka viņš uzskatīja par prātīgāku ļaut viņai atpūsties un ieteica pagulēt, lai spētu turpināt ceļu pēc Bēra atgriešanās.

— Mums taču jāpasteidzas, jo Amenhoteps varbūt jau ir atjēdzies, — viņš piebilda.

— Nu nē! Trieciens, ko viņš saņēma, bya tik stiprs, ka viņam būs vajadzīgs daudz laika, lai pilnībā atgūtu spēkus. Mani visvairāk biedē viņa tuvums, tāpēc vēlos aizbraukt pēc iespējas ātrāk, — atbildēja Erikso, apguldamās uz zemē noklātā zāļu klēpja un aizvērdama acis.

Lejerbahs drīz vien aizmiga, bet Erikso bija pārāk satraukta, lai gulētu. Vesels domu spiets drūzmējās viņas galvā.

Kas viņu sagaida nākotnē? Kas ar viņu notiks šajā pasaulē — tik vientuļu, bez vārda, bez likumīga sociālā stāvokļa? Ričards acīmredzot mīl viņu, pareizāk sakot, viņš mīlēja Teu, bet Tea ir mirusi. Un vai gan viņa varēja ticēt tāda cilvēka mīlestībai, kuram pietika dažu mēnešu, lai viņu aizmirstu un apprecētos ar citu? Un šī cita bija Nuita, kurai viņš vienmēr ir devis priekšroku! Bet Nuita, kļuvusi par

Almerisu, viņu vairs nevelējas un zemes dzīves pārejošo prieku vietā izvēlējās debesu svētlaimi.

Pat tad, ja viņa apprecēsies ar Ričardu, viņas laime nebūs pilnīga. Kā melns un draudīgs mākonis viņas dzīves ceļā stāvēja drausmīgais Amenhoteps. Erikso pārāk labi magu pazina — gan viņa kaisli, gan greizsirdību — un saprata, ka viņš atkal ieradīsies un mēģinās viņu iegūt. Ak, kā viņa ienīda šo burvi, kas bija padarījis viņu par savu verdzeni un, pārvaldīdams slepenos dabas spēkus, bija bezgalīgi turpinājis viņu dzīvi!

Šajā brīdī Erikso alka nāvi kā atbrīvotāju. Bet viņš, šis nīstamais cilvēks, vēl gribēja padarīt viņu par savu sievu, lai iegūtu no viņas savu noziedzīgo un tirānisko zinību mantinieku! Šī doma viesa meitenē šausmas un pretīgumu.

Nē, tas nekad nenotiks. Viņa vienmēr ir cīnījusies ar savu kungu un, būdama vājš un niecīgs puteklītis salīdzinājumā ar magu, uzvarējusi. Tagad viņa atkal bija tikusi prom no burvja brīdī, kad viņš gribēja padarīt viņu, Erikso, par savu sievu. Viņa redzēja sev sagatavoto kausu un, ja būtu to izdzērusi, būtu saistīta ar Amenhotepu uz visiem laikiem, jo dzēriens modinātu viņā neprātīgu kaisli pret šo vīru.

Bet ne jau velti Erikso bija maga skolniece. Ne velti viņa bija pētījusi un izspiegojusi ne vienu vien Amenhotepa noslēpumu. Viņai daļēji bija zināms maģiskais rituāls. Viņa zināja, kādus līdzekļus mags lika lietā, lai radītu vai iznīcinātu savus efemeros veidojumus un lai izsauktu no izplatījuma būtnes, kuras tajos nomitināja. Viņai pat izdevās iekļūt Amenhotepa paša slepenākajā svētvietā un paņemt no upurvietas maga svēto dunci un gredzenu. Erikso zināja, ka neviens, izņemot Amenhotepu, nebija pieskāries šīm lietām un ka tikmēr, kamēr tās viņai pieder, viņa ir pietiekami labi apbruņota pret savu pavēlnieku. Un tomēr meiteni mokoši nomāca vientulība un savas bezpalīdzības apziņa. Aizklājusi seju ar rokām, Erikso sāka rūgti raudāt. Taču nogurums darīja savu — izraudājusies viņa cieši aizmiga.

Nākamās dienas pievakarē atgriezās Bērs. Viņš bija eleganti ģērbies, lieliskā noskaņojumā. Profesors bija atvedis drānas arī Ričardam un Erikso, kuri bija pamodušies īsi pirms viņa atgriešanās. Bēra ierašanās izklaidēja, bet viņa asprātīgais stāstījums par ceļojumu abu visai drūmo garastāvokli krietni uzlaboja.

Pēc stundas visi bija pārvērtušies par eiropiešiem. Erikso lieliski piestāvēja vienkāršā melnā kleita un mazā salmu cepurīte, tomēr pat nevainojami elegantajā kostīmā viņas stāvs izstaroja kaut ko dīvaini eksotisku, un tas saistļja ļaužu uzmanību gan Kairā, gan vilcienā, kas viņus veda uz Aleksandriju.

Lejerbahs un profesors bija visai noraizējušies par to, kas viņus sagaida, un jutās ļoti šokēti, kad jau Kairā uzzināja, ka abu prombūtne ilgusi sešus mēnešus, nevis divas nedēļas, kā viņi bija iedomājušies. Piramīdas fantastiskajā pazemes labirintā laiks patiesi neeksistēja, taču reālajā pasaulē viņus droši varēja uzskatīt par bojā gājušiem, un tādai pārliecībai parasti bija ļoti nepatīkamas sekas.

Tbmēr viss beidzās labāk, nekā viņi bļja gaidījuši. Flegmātiskā atraitne, kura vadīja profesora saimniecību, bya pieradusi pie Bēra ekscentriskajiem gājieniem, tāpēc par viņa prombūtni nesatraucās un mierīgi gaidīja viņu atgriežamies. Savukārt uzticamais Fridrihs bija nolēmis veselu gadu saglabāt neskartu kunga istabu. Šim mērķim viņš bija izlietojis ievērojamu summu, ko barons bija saņēmis no Vācijas un atļāvis tērēt savas prombūtnes laikā. Tā nu Ričards atrada visu tādā pašā stāvoklī, kādā bija atstājis. Ieraudzījusi uz galda noslēpumaino figūru, Erikso nodrebēja un klusi teica:

— Lūk, tās sfinksas kopija, kuru tu kādreiz izveidoji. Šeit, cokolā, jābūt Valērijas rokai — tai jāizskatās kā dzīvai, jo pēc nogriešanas Amenhoteps to piesūcināja ar vielu, kas saglabā ķermeņa dzīvīgumu.

Erikso tuvojās sfinksai un gribēja iedarbināt mehānismu, bet Ričards viņu apturēja.

— Erikso, atstāsim pagātni mierā! Tagad mums jāpadomā par nākotni un jāpieņem kaut kāds lēmums. Apspriedīsimies, kad būsim kaut cik atspirguši gan garīgi, gan fiziski.

Vakarā atnāca Bērs, un visi trīs dzēra tēju Erikso istabā. Profesors jutās lieliski, viņš ēda un dzēra par diviem, jokoja un ironizēja, atceroties viņu ekspedīciju.

— Tajā piramīdā mēs līdzinājāmies kalifam un viņa vezīram, kurus burvis pārvērtis par stārķiem, — viņš smiedamies atkārtoja. — Gribētu vienīgi uzzināt, kāpēc Erikso, kas prata izvest ārā mūs, pati tur bija palikusi?

Rūgtuma pilns smaids parādījās meitenes sejā.

— Kur tad es būtu gājusi — viena un bez likumīga sabiedriskā stāvokļa? Starp citu, visa mana dzīve ir tik neparasta, ka jūs mani uzskatītu par jukušu, ja es teiktu, ka esmu dzīvojusi jau Amazisa laikā, ka esmu gulējusi vairākus gadsimtus un tad atmodusies Aleksandrijā romiešu valdīšanas laikā un ka tagad es vēl aizvien atrodos tajā pašā neiznīcīgajā ķermenī?

Bērs, kas klausījās ar acīmredzamu saviļņojumu, nervozi sakārtoja brilles.

— Pirms sešiem mēnešiem es katrā ziņā uzskatītu par nepieciešamu ievietot jūs vājprātīgo namā. Bet tagad, pēc uzturēšanās piramīdā, es vairs neuzdrošinos nedz ko noliegt, nedz ko apgalvot.

Pēc pāris dienām vēlā pēcpusdienā Ričards un Erikso bija vieni. Barons nervozi staigāja pa istabu un beidzot apstājās jaunās meitenes priekšā. Viņa domīgi sēdēja uz dīvāna.

Cik ļoti viņa līdzinājās Teai un tomēr bija gluži cita sieviete — daudz skaistāka un apburošāka! Erikso meitenīgais veidols bija pārdzīvoto gadsimtu apzīmogots. Lai kas viņa arī būtu — Tea vai Erikso, viņa Ričardu neparasti apbūra. Apsēdies meitenei līdzās, barons cieši satvēra viņas roku un sacīja:

— Erikso, mums ir jāaprunājas un jāpieņem kāds lēmums. Tu, jauna un daiļa sieviete, nevari dzīvot viena, bet es nevaru būt tavs likumīgs aizstāvis, ja tu neesi mana sieva. Tu zini, ka es mīlu tevi tāpat kā esmu mīlējis Tfeu un ka mana karstākā vēlēšanās ir tevi apprecēt, ja vien…

Viņa strauji izrāva savu roku.

— Uz ko īsti attiecas tava nepastāvīgā mīlestība: uz grāfieni Tsu, kuru tu tik ātri aizmirsi viesnīcnieka meitas dēļ, vai uz Erikso, kuru tu divreiz esi upurējis Nuitai un Valērijai? — viņa pārtrauca Ričardu ar rūgtu izsmieklu.

Erikso sirdī bya modušās dalītas jūtas. Greizsirdība un dziļā pārestība, kas bija nodarīta Teai, viņā cīnījās ar nevaldāmu mīlestību, ko grieķu verdzenē bija pamodinājis jaunais tēlnieks, izraisīdams viņā sunim raksturīgo padevīgo pieķeršanos, kas lika izlūgties mīlestību un paciest sliktu izturēšanos.

Ričards nobālēja. Iestājās klusums.

— Tavs pārmetums ir pamatots, kaut arī netaisns, — viņš teica, saraucis uzacis. — Tu aizmirsti, ka Rameri mīlēja Nuitu jau tad, kad pat nenojauta par Erikso esamību, turklāt viņa patvarīgi iejaucās manā dzīvē un neapdomīgi izmantoja varenus okultos spēkus, kuri joprojām neliek mūs mierā. Ir pilnīgi dabiski, ka mana mīlestība atkal pamodās, kad satiku, gan citā veidolā, to, kura pirmā iekaroja manu sirdi. Tu, Erikso, vienmēr esi mani dziļi ietekmējusi ar savu daiļumu un prātu. Es augstu vērtēju tavu mīlestību un ari mīlu tevi — tikpat patiesi kā Teu. Tagad es teikšu tev to, ko gribēju sacīt Teai. Jā, es mīlēju Almerisu un apprecējos ar viņu, lai sniegtu mirstošajam ziediņam pēdējo gaišo prieku. Nāve sarāva saites, kas mūs vienoja, un viņa pati deva priekšroku izplatījuma brīvībai, nevis dzīvei kopā ar mani. Tāpēc man ir tiesības piedāvāt tev savu mīlestību un savu vārdu, ja vien tu vēlēsies to visu pieņemt.

— Ak, ja vien es spētu aizdzīt jūs, briesmīgās atmiņas! — nočukstēja Erikso, ar abām rokām satvērusi galvu.

Ričardam kļuva viņas žēl. Viņš maigi pievilka meiteni sev klāt un noskūpstīja.

— Nabadzīte! Aizmirsti taču pagātni un mēģini rast laimi tagadnē!

Erikso piespieda galvu pie viņa krūtīm. Kādu bridi abi klusēja, tad Erikso izslējās. Viņas acīs mirdzēja asaras, bet sejā parādījās laimīgs smaids.

— Tev taisnība, Rameri! Kāpēc gan sagandēt tagadni ar atmiņām par pagātni? Pieņemsim, ka es piekritīšu kļūt par tavu sievu. Ko tu vedīsi pie altāra? Erikso taču nav vārda — viņa ir iznākusi no piramīdas un ir tūkstošiem gadu veca. Viņai nav nedz ģimenes un tuvinieku, nedz likumīgu dokumentu. Ko te var līdzēt?

— Tb nav grūti izdarīt. Es jau runāju ar Bēru, un mēs nolēmām, ka viņš tevi adoptēs. Ar to pilnīgi pietiek, lai radītu tev likumīgu stāvokli. Mani uztrauc kas cits.

Ričards uz brīdi iegrima domās.

— Tu taču esi Amenhotepa sieva.

Erikso noraidoši papurināja galvu.

— Viņš mani piesaistīja sev ar izplatījuma uguni, bet es nekad neesmu viņam piederējusi. Viņš gaidīja, kad būs labvēlīgs zvaigžņu stāvoklis, lai stātos ar mani laulībā, bet es laikus aizbēgu.

— Tādā gadījumā mums atliek vienīgi pateikties tam Kungam un būt laimīgiem! — līksmi iesaucās

Ričards. — Nomierinies taču, mazā greizsirde, Almerisa vairs nav tev bīstama sāncense.

Erikso nopūtās un paskatījās uz baronu.

— Es neesmu greizsirdīga, Rameri, bet, tāpat kā tu, baidos no Amenhotepa. Ar to, ka neesmu viņam piederējusi, ir par maz, lai es justos mierīga. Atceries, kā viņš uzmeklēja manu garu jaunā ķermeņa apvalkā, izrāva to no dzīvības pilnā organisma un piespieda atgriezties šajā ķermenī, kurš savus gadus skaita simtos un kuram pīšļos pārvērsties neļauj vienīgi maga zināšanas. Agri vai vēlu Amenhoteps mani atradīs un sagraus mūsu laimi, jo viņš mani ir piesaistījis sev ar briesmīgas stihijas palīdzību. Manā pirkstā ir maģisks gredzens, un es nevaru to novilkt — tas it kā saaudzis ar roku.

— Nolādētais burvis! Viņš pārāk ilgi ir pratis izslīdēt no varas iestāžu rokām. Es izdošu šo laupītāju bandu, un viņu atradīs, lai cik labi būtu nomaskēta viņu slēptuve! — iekliedzās Ričards.

— Dieva dēļ! Liec mierā un neizaicini piramīdā dzīvojošos cilvēkus! — drebošā balsī lūdzās Erikso.

— Amenhoteps taču nav viens. Pazemē es redzēju divpadsmit magu sanāksmi, turklāt viņiem ir mācekļi, kuru skaits man nav zināms. Nepiesauc viņu atriebību. Kamēr man pieder maģiskais duncis, Amenhoteps pret mani ir bezspēcīgs. Un es pacentīšos saglabāt šo dārgumu!

Ričards nodūra galvu. Erikso bija taisnība. Ko gan viņš ar saviem parasta cilvēka spēkiem var iesākt pret cilvēku, kurš ieguvis gandrīz neierobežotu varenību un kuram neeksistē nedz laiks, nedz telpa? Kāda būs viņa atriebība tam, kurš uzdrošinājies nolaupīt mīļoto sievieti? Ričardu pārņēma šausmas, tomēr vājuma brīdis bija īss, un viņš atkal apņēmīgi pacēla galvu.

— Dievs mums palīdzēs! — viņš enerģiski sacīja.

— Lai cik varens un dižens būtu Amenhoteps, tas Kungs ir visuvarens.

— Lai notiek pēc tava prāta un lai Dievs svētī mūsu mīlestību un savienību, — saviļņota atbildēja Erikso.

Tad viņi konkrētāk apsprieda savu aizbraukšanu un gaidāmās kāzas. Tika nolemts, ka viņi dosies prom no Aleksandryas uz Brindizi pēc trim dienām un ka laulības notiks Eiropā.

Bērs, kas ļoti nopietni uztvēra savu audžutēva lomu, brauca kopā ar viņiem. Aizbraukšanas priekšvakarā Ričards devās iepirkties un satika Maidelu. Viesnīcnieks bija ļoti pārvērties un novecojis. Viņš priecājās par tikšanos un pastāstīja, ka izdevīgi pārdevis savu iestādījumu un tagad pārcēlies uz Aleksandriju, kur nolēmis dzīvot pastāvīgi, piebilzdams, ka Tēbas viņam kļuvušas pretīgas pēc dīvainā atgadījuma uz Almerisas kapa.

— Kas tad ir noticis?

— Pirms pieciem mēnešiem sašķēlās kapa piemineklis.

— Lūdzu, pastāstiet man sīkāk, — nobālēdams sacīja Ričards.

Viņam atausa atmiņā aina, kad Amenhoteps izsauca Almerisas garu un zibens sašķēla kapakmeni.

— Nāciet pie manis un visu uzzināsit no aculiecinieka, — atbildēja Maidels. — Jūs, protams, atceraties veco Sebastjanu, kapsētas sargu. Viņš bija klāt, kad viss notika, un tas viņu tik ļoti satrauca, ka viņš atdeva savu vietu māsasdēlam, bet pats kopā ar mani pārceļas uz šejieni.

Satrauktais Lejerbahs tūlīt pat vēlējās doties pie sava byušā sievastēva, kas dzīvoja piepilsētā. Tusnelda un Dora sagaidīja viņu kā mīļu tuvinieku. Abas bija stipri novecojušas. Acīmredzot dievinātās Almerisas nāve bija viņas satriekusi.

Vecais Sebastjans strādāja dārzā un pēc Maidela uzaicinājuma tūlīt pat ieradās, tomēr bija jūtams, ka viņam nav patīkami atcerēties šo mīklaino notikumu.

Beidzot, redzēdams Ričarda satraukumu, viņš pastāstīja, ko bija piedzīvojis.

— Saprotu, cik ļoti tas jūs interesē, barona kungs, bet zvēru, ka pat atmiņas par šo notikumu uzdzen man drebuļus, un es vēlētos to visu aizmirst, — viņš teica. — Tad, lūk, ko es redzēju pirms pieciem mēnešiem.

Pa dienu man bya daudz darba, un, tā kā līdz nākamajam rītam vajadzēja savest kārtībā angļa kapu, kas atrodas netālu no jūsu sievas kapavietas, es devos turp vakarā. Mēness spīdēja spoži, un strādāt varēja gandrīz tāpat kā dienā. Biju nedaudz iekavējis, bet darbu katrā ziņā vajadzēja pabeigt, jo angļa atraitne, kaut arī bija paziņojusi, ka ieradīsies pēc pāris dienām, varēja atbraukt agrāk.

Pabeidzis visu, nokaisīju ar smiltīm celiņu. Pēkšņi sev aiz muguras izdzirdu vēja aurus un tādu krakšķē- šanu, it kā degtu koks. Es atskatījos un sastingu. Virs baroneses kapa pacēlās liels mākonis tintes melnumā, viscaur dzirksteļu izraibināts. No šā mākoņa augšup cēlās dzeltenīgu dūmu grīste. Nepaspēju aptvert, kas tas varētu būt, kad pēkšņi atskanēja briesmīgs pērkona grāviens un ugunīgs zibens trāpīja kapakmenī. Man noreiba galva, un spēcīga vēja brāzma pašu notrieca gar zemi. Kad piecēlos, ausīs zvanīja, es neko vairs neredzēju un šausmās bēgu, domādams, ka sākas bargs negaiss. Tomēr nekas nenotika: debesis bija tīras, gaiss mierīgs un silts. Es neko nesapratu.

Mans māsasdēls Greguārs arī bija dzirdējis grāvienu, bet domāja, ka kāds tūrists šāvis ar pistoli. Taču es varu apzvērēt, ka tas bija pērkons. Kad no rīta aizgājām uz kapsētu, ieraudzījām, ka marmora plāksne uz jūsu sievas kapa ir pāršķelta un ir bojāta pat eņģeļa statujas roka, bet visi pārējie kapi ir neskarti.

Mēs visi nobrīnījāmies, bet angļa atraitne pat izteica domu, ka marmora plāksne sašķēlusies tāpēc, ka, sairstot ķermenim, uzkrājušās gāzes, taču, manuprāt, tās ir blēņas. Skaidrs, ka tā ir sātana roka, bet kā viņš iedrošinājās pieskarties mūsu svētās Almerisas kundzes kapam?

Un vecītis pārmeta krustu.

Šis stāstījums ļoti satrauca Ričardu. Viņš neko nestāstīja Maidela ģimenei par savām precībām, lai viņus nesarūgtinātu, tikai atvadoties paziņoja, ka dodas projām t^jā pašā dienā, solīdams rakstīt un nākamajā gadā apmeklēt Almerisas kapu.

Kad Ričards atgriezās viesnīcā, Bērs sēdēja pie Erikso. Viņš pastāstīja abiem visu, ko bija dzirdējis, bet Erikso, šķiet, nemaz nebija izbrīnīta, toties profesors sāka skraidīt pa istabu kā lauva krātiņā, te raustīdams savu garo bārdu, te jaukdams sirmos matus. Beidzot viņš apstājās un, pa pusei jokodams, pa pusei dusmodamies, sacīja:

— Esmu zaudējis jebkādas tiesības brīnīties un šaubīties, lai kas tas arī būtu. Viss ir iespējams! Varbūt arī tas, ka mēness nolaidīsies mums uz galda un kalpos par gaismekli. Basta!

Nākamajā dienā agri no rīta tvaikonis atstāja Alek- sandrijas ostu. Stāvēdama uz klāja, Erikso domīgi skatījās uz tālumā gaistošo seno piramīdu zemi. Vai arī Reinas krastos viņu vajās tas pats liktenis, kas bija sagādājis tik daudz ciešanu pie Nīlas?

VII

Pēc trim nedēļām mūsu ceļotāji ieradās Ķelnē un apmetās viesnīcā. Jau nākamajā dienā Ričards devās meklēt piemērotu vasarnīcu, kurai, kā vēlējās Erikso, vajadzēja atrasties Kronburgu pils tuvumā.

Kopš ierašanās Eiropā ar Erikso bija notikušas dīvainas pārmaiņas. Viņas tālā pagātne bija it kā atkāpusies un pabalējusi, un meiteni aizvien vairāk un tizstājīgāk pārņēma atmiņas un iespaidi, kas attiecās uz dzīvi Teas veidolā. Šā jaunā dvēseles stāvokļa likumsakarīgs rezultāts bija atdzimusī mīlestība pret tēvu un neremdināmā vēlēšanās vēlreiz ieraudzīt tās vietas, kur viņa kādreiz bya tik laimīga.

Ričardam un profesoram bija jākārto bezgala daudzas formalitātes, turklāt barons līdz kāzām gribēja izdarīt pilī dažus pārkārtojumus, tāpēc tika nolemts, ka Erikso šo laiku pavadīs kaut kur grāfa pils tuvumā.

Viņiem palīdzēja nejaušība: gandrīz pie pašas Kron- burgu parka robežas tika izīrēta neliela komfortabli iekārtota vasarnīca, un barons to pasteidzās noīrēt. Nākamās dienas vakarā slēgtā karietē tur ieradās Erikso.

Kad pēc divām nedēļām pārbrauca barons un Bērs, viņi atrada Erikso ļoti satrauktu. Meitene pastāstīja, ka baidījusies iziet no mājas un izvairījusies tikties pat ar kalpotājiem, lai kāds neievērotu viņas līdzību ar Tfeu. Pāris reižu viņa bija redzējusi paejam garām grāfu, kas byis stipri pārvērties, novecojis un allaž sadrūmis.

Reiz Erikso bya gandrīz izskrējusi ārā un metusies grāfam ap kaklu, taču prāta balss bija laikus viņu apturējusi. Sirds sāpēs asiņoja, un vēlēšanās nokļūt pilī, atkal ieraudzīt tēvu un visas pazīstamās dārgās vietas mocīja viņu tikpat stipri kā mūžīgās bailes no Amenhotepa.

— Nabaga meitene! — sacīja Ričards, maigi skūpstīdams Erikso asarām klāto seju. — Lai atbrīvotu tevi vismaz no šīm bēdām un ļautu tev atgriezties tēva apskāvienos, es riskēšu izdarīt pārdrošu mēģinājumu: es aiziešu pie grāfa un izstāstīšu viņam visu patiesību.

— Un viņš tevi uzskatīs par vājprātīgu, bet mani — par nekaunīgu piedzīvojumu meklētāju, — piebilda Erikso, smaidīdama caur asarām.

— Iespējams, pat ļoti iespējams! Un tomēr — riskēsim! Būtībā mums ir dīvaini, tomēr pārliecinoši pierādījumi, un tās ir atmiņas, kādas var būt vienīgi Teai. Turklāt tu esi tik bagāta, ka jebkuras aizdomas par šantāžu un finansiālu interesi atkrīt pašas par sevi Arī profesors Bērs ir uzticības cienīgs liecinieks, kuru nevar neņemt vērā.

Erikso aizvadīja bezmiega nakti. Neticību Lejerbaha drosmīgā mēģinājuma labvēlīgam iznākumam padziļināja neskaidrās pastāvīgās bailes, kādas iedvesa viņas vajātājs. Meitenes dzirde bija slimīgi saasināta, un viņa nodrebēja pie vismazākā troksnīša, ik brīdi sagaidīdama Amenhotepa parādīšanos. Viņam taču neeksistēja ne sienas, ne attālumi — ieradīsies, lai viņu iznīcinātu vai ari paņemtu atpakaļ pie sevis. Tikai doma vien par atgriešanos piramīdā izraisīja viņā šausmas. Pēc tam, kad Erikso vairākas nedēļas bļja elpojusi tīru gaisu, jutusi saules dzīvinošo siltumu un gaismu, skatījusi ap sevi dzīvi un kustību, viņai šķita neiespējami atkal paciest silto, mūžam vienveidīgo atmosfēru un zilgano monotono gaismu, kas nelīdzinājās ne dienai, ne naktij. Nē, nāve ir tūkstoškārt labāka par tādu nedabisku eksistēšanu.

Nākamajā dienā Lejerbahs, kā bija nolēmis, devās uz Kronburgu pili un aizsūtīja grāfam savu vizītkarti. Sulainis tūlīt pat atgriezās un līidza baronu nākt līdzi. Ričards iegāja kabinetā.

Grāfs sēdēja pie rakstāmgalda, uz kura gulēja atvērta grāmata. Ienākot Lejerbaham, viņš ātri piecēlās un pastiepa pretī abas rokas.

— Laipni lūdzu, mans dārgais, kaut arī tā, pēc kuras esat ieradies, ir mirusi, kamēr es tirgojos par viņas laimi!

Grāfs apklusa un ar roku notrausa asaru. Norādījis Ričardam uz krēslu, viņš piebilda:

— Es jums telegrafēju uz Aleksandryu par Teas nāvi, bet man atbildēja, ka jūs esot aizbraucis pirms vairākām nedēļām un neviens nezinot, kur atrodaties un kas ar jums noticis. Vai sen kā atgriezāties? Vai par mūsu nelaimi uzzinājāt tur vai tikai šeit?

— Es visu zināju jau agrāk, vēl pirms jūsu telegrammas pienākšanas Aleksandrijā. Tea nomira nevis no slimības, bet bija okultiskas slepkavības upuris, un es biju tās liecinieks, — ar dziļu nopūtu teica Ričards.

Grāfs paskatījās viņā ar izbrīnu un neizpratni.

— Esmu ieradies šeit, — turpināja Ričards, — lai pastāstītu jums kaut ko neticamu, un lūdzu jūs uzmanīgi noklausīties mani līdz galam. Iespējams, ka uzskatīsit mani par vājprātīgu. Un tomēr tā ir taisnība.

— Runājiet! Apsolu, ka klausīšos ar saspringtu uzmanību, — sacīja grāfs, juzdams pieaugošu izbrīnu un ziņkāri.

Ričards sāka stāstījumu. Kad viņš nonāca līdz savām laulībām ar Almerisu, grāfs pielēca kājās un naidīgi iekliedzās:

— Kā? Tajā brīdī, kad es jums solīju savas meitas roku, jūs izvēlējāties par sievu viesnīcnieka meitu? Tsa acīmredzot uzzināja par jūsu nodevību, un šīs bēdas izraisīja sirds plīsumu.

— Grāf, nomierinieties! Jūs kļūdāties, Tea neko nezināja. No tālākā stāstījuma jūs sapratīsit, ka manai mīlestībai uz Almerisu, tāpat kā grāfienes mīlestībai uz mani, pirmsākums meklējams tālā pagātnē. Kas attiecas uz manām precībām ar Almerisu, tad tas bija pēdējais prieks, kas apstaroja dziestošo jauno dzīvību, un man kā ārstam bija zināms, ka viņas stundas ir skaitītas. Pēc Almerisas nāves es gribēju atbraukt pie Teas, lai visā atzītos un dotu iespēju viņai pašai izlemt — piedot man vai nepiedot. Tagad atkal pievērsīšos savam stāstam.

Grāfs piekrītoši pamāja un, vairs ne vārda neteicis, apsēdās. Kad Ričards savā vēstījumā nonāca līdz atradumam sfinksas cokolā, līdz rakstošajam rēgam un, visbeidzot, līdz barona un Bēra īstenotajai ekspedīcijai, sirmgalvja sejā parādījās žēluma un līdzjūtības izteiksme, bet acīs bija skaidri lasāms, ka viņš šaubās par Lejerbaha veselo saprātu.

Savu stāstījumu Ričards pabeidza ar šādiem vārdiem:

— Teas dvēsele tagad mājo Erikso ķermenī, bet viņas mīlestība pret jums nav mainījusies. Viņa ļoti cieš. Es pie jums ierados tāpēc, lai palīdzētu viņai atgūt tēvu, bet jums — zaudēto meitu.

Grāfs pašūpoja galvu, un viņa smaids bija nožēlas pilns.

— Mans nabaga draugs! Jūs esat slims. Bēdas un Āfrikas saule — tas viss ir izraisījis halucinācijas un traumējis jūsu nervu sistēmu. Jūs acīmredzot pat nesaprotat, cik absurds ir viss, ko jūs man stāstījāt. Mani pārsteidz vienīgi tas, ka profesors Bērs, par kuru esmu tik daudz dzirdējis kā par nopietnu zinātnieku un kuru jūs dēvējat par savu draugu, tā vietā, lai censtos jūs vest pie prāta, apstiprina šādas muļķības. Tiesa, jūsu stāstījumā ir dažas patiesas Teas nāves detaļas. Viņa nomira naktī, krekls bija saplēsts, taču neviens nav redzējis viņai maģisku zīmi sirds apvidū, kuru, kā apgalvojat, pats redzējāt. Kas attiecas uz bēdīgi slaveno Erikso, kurā it kā mājojot manas meitas dvēsele, manuprāt, šī veiklā persona savtīgi izmanto jūsu uzticēšanos, lai mani šantažētu. Par laimi esmu pie pilna prāta, un mani būs grūti pārliecināt par Erikso un Teas identitāti.

Ričards pasmaidīja.

— Viss, ko jūs sakāt, ir pareizi, ja balstās uz ierastajiem uzskatiem, izņemot domu, ka Erikso iecerējusi jūs šantažēt: viņa ir pārāk bagāta. Ja jūs nāktu man līdzi un pats aplūkotu šo neparasto būtni, jūsu pārliecība stipri vien sašķobītos.

— Nē, nē! Šī persona, protams, ir ļoti līdzīga Teai, un viņas izskats uzplēstu manas brūces, — sacīja grāfs, tad savaldījies piecēlās no krēsla.

— Labi! Es iešu jums līdzi un paņemšu Nemvrodu, nelaiķes meitas mīļoto suni. Nemvrods bija ļoti pieķēries Teai, un es paskatīšos, vai viņš atzīs Erikso par savu saimnieci.

— Jūs pārāk daudz prasāt no dzīvnieka, kas spēj sajust vienīgi ķermeņa emanāciju. Bet lai būtu tā! Izdarīsim eksperimentu un paskatīsimies, vai instinkts vēlreiz negūs virsroku pār prātu.

Un Ričards noglaudīja galvu sunim, kas lūkojās viņā ar savām gudrajām un skumjajām acīm.

Klusēdami viņi izgāja cauri parkam un nonāca alejā, kas veda uz vasarnīcu. Tiklīdz viņi bija iegājuši pa dārza vārtiņiem, Nemvrods, kas līdz tam soļoja līdzās saimniekam, galvu nokāris, pēkšņi kļuva nepacietīgs un tad, priecīgi smilkstēdams, kā bulta metās terases virzienā un sāka lēkāt apkārt un laizīt rokas un pat vaigus tur sēdošajai sievietei, kura, grāfam tuvojoties, piecēlās.

— Vai redzat? Suns tika galā ar viņam uzticēto uzdevumu, — pavisam nopietni atzīmēja Ričards. — Instinkts viņam norādīja, ka šajā ķermenī, kuru tas nekad agrāk nav redzējis, mājo viņam zināms un mīļš gars. Vai jūs vēl aizvien šaubāties?

Grāfs neko neatbildēja. Bāls kā audekls viņš stāvēja terases pakājē: viņu satrieca Erikso un Teas līdzība. Tie paši klasiskie vaibsti, tie paši skaistie zeltainie mati un tā pati žilbinošā sejas krāsa, vienīgi augums mazāks un pats stāvs smalkāks un maigāks. Sejai pietrūka svaigā sārtuma, bet mazajai mutei — laimīgās un bezrūpīgās izteiksmes. Meitenes lielajās skumjžOās un nopietnajās acīs bija lasāms viņas dzīves noslēpums. Vārdu sakot, tā reizē bija un nebija Tea.

Arī satrauktā Erikso nedroši vērās grāfa. Ja nu pēkšņi viņš negribēs viņu atzīt? Meitenes apziņai kā vilnis izskrēja cauri doma, ka viņa, Erikso, ir maga verdzene, ka šo pašu ķermeni ir redzējusi Amazisa laiku Memfisa un ka acis, kas tagad lūkojas grāla, ir skatījušas Amazisu. Viņa juta, ka zaudē spēkus. Izstiepusi rokas pret grāfu, viņa tikko dzirdami nomurmināja:

— Tēvs, tā esmu es!

Grāfs atkāpās soli atpakaļ un ar žestu viņu it kā atturēja.

— Pierādi!.. Pierādi…, ka tu esi mana meita! — viņš dobjā balsī iesaucās.

Erikso nobālēja un bezspēcīgi nolaida rokas. Viņā pamodās mežonīga lepnība. Pierādīt savu identitāti? Bet kā un kāpēc? Viņa nepretendēja uz mantojumu un neprasīja nekādas tiesības.

— Kam vajadzīgi pierādījumi, ja sirds un asinsbalss klusē? — Erikso nicinoši atbildēja un aizskrēja kopā ar Nemvrodu, kas neatkāpās no viņas ne soli.

Grāfs sagrīļojās, saķēra ar abām rokām galvu un būtu nokritis, ja Bērs un barons nebūtu viņu saturējuši.

— Ak Dievs, es jūku prātā! Tā ir viņas balss, bet vēl dziļāka un skanīgāka, — vecais vīrs murmināja, kamēr viņu sēdināja krēslā.

Ričards aizsteidzās pēc vīna. Kad grāfs nomierinājās un nedaudz atguvās no satraukuma, Lejerbahs viņu iepazīstināja ar profesoru. Dzīvespriecīgais Bērs savukārt pastāstīja par neticamo piedzīvojumu, kurā bija meties iekšā bez šaubīšanās, cerēdams īstenot parastu zinātnisku pētījumu, kas balstījās uz tik interesantu dokumentu kā piramīdas pazemes telpu plāns.

— Zvēru jums, grāf, ka līdz tam es visu savu mūžu biju pozitīvists un fanātisks zinātnes kalps. Kamēr nebiju nokļuvis š^jā neticamajā pasaulē un nebiju iepazinies ar šo dēmonu Amenhotepu, es neticēju ne Dievam, ne velnam, — viņš jautri pabeidza stāstījumu.

— Profesor, vai jūs tiešām ticat, ka cilvēciska būtne var dzīvot vairākus gadu tūkstošus un ka viens un tas pats gars var iemiesoties divos ķermeņos? — jautāja grāfs jau mazāk skeptiski nekā iepriekš.

— Es nevaru apgalvot, ka Erikso ir dzīvojusi faraona Amazisa laikos, jo pats tad nedzīvoju. Man viņa noslēpumaini parādījās tikai piramīdā. No kurienes? — 1b es nezinu. Kā apgalvo Lejerbahs, tas ir jūsu meitas dzīvs veidols. Varu apzvērēt, ka jau piramīdā viņš man sīki pastāstīja par grāfienes nogalināšanu. Tā bya Erikso, kas izveda mūs no piramīdas. Dārglietām, ko viņa iznesa, ir kolosāla vērtība. Iesim! Es tās jums parādīšu. Pietiek šīm rotām uzmest acis, lai saprastu, ka tās attiecas uz ļoti tālu senatni.

Grāfs kā sapnī sekoja profesoram, kas ieveda viņu kādā aizslēgtā istabā. Tajā atradās liels seifs. Bērs to atvēra un vispirms parādīja tuniku no nezināma sudrabaina auduma, ko rotāja brīnišķīgs izšuvums, tad atvēra lādīti un izlika grāfa priekšā brīnumainās dārglietas, kuru senums nebija apšaubāms.

Satrauktais grāfs apsēdās, nervozi saspiedis rokās galvu, un iegrima domās. Tad izslējies viņš mierīgi un noteikti sacīja:

— Piedodiet, kungi, manas šaubas un neuzticēšanos, taču es pats piedalījos savas vienīgās meitas apglabāšanā. Ārsti man apgalvoja, ka viņa mirusi no sirds plīsuma. Un pēkšņi nez no kurienes uzrodas kaut kāda Tbai līdzīga sieviete un grib man iestāstīt, ka viņa ir mana meita. No tā var zaudēt prātu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viss notiekošais pārāk tieši skar mani. Jūsu autoritāte un godīgums piešķir stāstījumam pārāk lielu ticamību, lai es neizmantotu visas iespējas patiesības atklāšanai. Lai sargās Amenhoteps, ja es pārliecināšos, ka viņš izdarījis šo noziegumu! Es viņu dabūšu ārā ne tikai no piramīdas pazemes telpām, bet ari no pašām zemes dzīlēm, lai atriebtu par savām ciešanām un par to, ka viņš manu bērnu izraudzījās par savas velnišķīgās burvestības upuri.

Grāfs piecēlās, bargi kratīdams dūri. Nomierinājies viņš turpināja:

— Tagad man vajadzīgas tikai divas lietas. Pirmkārt, es vēlos, lai šī jaunā sieviete, ko jūs saucat par Erikso, uzraksta pēdējos vārdus, kurus pirms savas nāves izrunāja mana sieva, ieliek šo lapiņu aploksnē un to aizzīmogo. Mēs ar Tteu vienīgie bijām klāt šajā brīdī. Tikai tas Kungs un mēs zinām šos vārdus, kas attiecas uz kādu rūpīgi glabātu ģimenes noslēpumu. Otrkārt, es lūdzu jūs abus atnākt šovakar pie manis uz pili. Jūs pavadīsit mani uz kapliču, un mēs visi apskatīsim manas meitas ķermeni. Es gribu pārliecināties, vai sirds apvidū ir zīme, par kuru runāja Lejerbahs un kura ir šā okultā nozieguma zīmogs.

Saņēmis abu piekrišanu, grāfs aizgāja, paziņojis, ka šobrīd viņam nepieciešams klusums un vientulība.

Pēc grāfa aiziešanas Ričards iegāja pie Erikso. Par to, cik grūti viņai bijuši aizvadītie brīži, liecināja saraudātās acis. Kad barons pastāstīja par viņas tēva izvirzītajām prasībām, Erikso pirmajā brīdī atteicās.

— Lai viņš liek mani mierā! Es viņam neko nevēlos pierādīt, — viņa teica.

Lejerbahs sāka meiteni pārliecināt, uzsvērdams, cik dabiska un saprotama ir grāfa neuzticēšanās. Beidzot Erikso nomierinājās, paņēma papīra lapu, uzrakstīja uz tās dažus vārdus, ielika aploksnē un to aizzīmogoja. Nodevusi vēstuli līgavainim, viņa izteica vēlēšanos palikt vienatnē.

Vakarā Lejerbahs un profesors devās' uz pili. Grāfs viņus gaidīja — naktī veicamajai pārbaudei viss jau bija sagatavots. Uz galda atradās iedegts lukturis, svece un divas atslēgas.

Runāts tika maz. Grāfs bija bāls un koncentrējies gājienam. Viņš paņēma atslēgas un lukturi, Ričardam iedeva sveci un aicināja abus sekot. Viņi izgāja dārzā un devās uz ģimenes kapliču, kas atradās parka pretējā malā.

Grāfs un viņa pavadoņi iegāja parkā pa sāndurvīm un pa kāpnēm nokāpa plaščgā velvētajā kapličā, kuras otrā galā bija redzams ar melnu samtu pārvilkts altāris. Uz tā atradās krucifikss un sudraba svečturi.

Visur stāvēja dažādu izmēru un formu zārki. Vieni bija nomelnējuši un laika zoba skarti, citi — daudz jaunāki. Starp pēdējiem uzmanību saistīja smags metāla zārks, kas bya bagātīgi noklāts ar ziediem, — . bija jūtama tēva mīlošā roka.

Grāfs kā šaubīdamies apstājās, tad piegāja un atslēdza zārku. Ričards palīdzēja viņam nocelt smago metāla vāku. Sākumā nekas nebija redzams — vienīgi šķidrauts un sakaltušu ziedu kaudzes. Ričarda ķermenim pārskrēja saltas trīsas, kad viņa atmiņā slimīgi skaidri atausa Amenhotepa izdarītās slepkavības aina.

Grāfs ar trīcošu roku noņēma šķidrautu. Tad luktura blāvajā gaismā parādījās aizgājējas skaistā, bet sadzeltējusī, satumsusī seja. Viņas brīnišķie zeltainie mati, sapīti divās smagās bizēs, gulēja uz baltās zīda kleitas. Mirušās sakļautajās rokās bya ielikts krucifikss.

Grāfs izņēma no kabatas šķēres, nolika sāņus mirušās meitas rokas un gribēja pārgriezt kleitu sirds apvidū, taču pēkšņi zaudēja spēku, atkāpās atpakaļ un ar roku meklēja atbalstu.

— Ļaujiet to izdarīt man! Jums tas ir pārāk smagi, — sacļja profesors. Ričards tobrīd pieturēja nelaimīgo tēvu.

Bērs ātri pārgrieza kleitu, tad batista kreklu un atkailināja sirds apvidu. Uz nodzeltējušās ādas, gluži kā ar tušu uzzīmēts, bija skaidri redzams trijstūris ar apvērstu krustu.

Ričardam noreiba galva, un viņš klusēdams lūkojās uz noslēpumaino zīmi. Grāfam no krūtīm izlauzās aizsmacis kliedziens.

— Manu bērnu nožņaugušā sātana zīmogs!.. Zvēru jums, ka nekā nebija, kad ārsti apskatīja ķermeni! — viņš kliedza, zaudējis savaldību.

Redzēdams grāfu tik uzbudinātu, Bērs steidzīgi aizvēra zārku un gandrīz ar varu aizveda veco vīru uz pili. Lai viņu kaut nedaudz nomierinātu, Ričards pasniedza sirmgalvisn vēstuli ar Erikso atbildi, bet, to izlasījis, Kronburgs zaudēja samaņu. Tikai pēc ilgiem pūliņiem Ričardam un profesoram izdevās viņu dabūt pie samaņas. Kad beidzot Lejerbahs un Bērs atvadījās no grāfa Kronburga, viņš stingri paspieda Ričarda roku un nomurmināja:

— Es vēlos viņu redzēt! Atvediet rīt manas meitas garu!

Nakts grāfam pārvērtās par elli. Neraugoties uz acīmredzamo, par spīti dīvainajai apstākļu sakritībai, kas apstiprināja nedzirdētu faktu, viņa prāts atteicās to pieņemt.

Bija jau diena, kad grāfs aizmiga. Viņš pamodās ap četriem pēcpusdienā, vēl aizvien juzdamies fiziski salauzts, toties garīgi jau mierīgāks.

Pēc pusdienām Kronburgs devās uz savu kabinetu, kas bija savienots ar bibliotēku. Tā bija viņa mīļākā istaba un, patiesību sakot, sastāvēja no divām telpām, ko savienoja arka. To sedza violeta samta portjera. Istaba bija iekārtota viduslaiku stilā.

Domīgs un norūpējies grāfs staigāja pa istabu, un viņa skatiens izklaidīgi slīdēja pār grāmatu un manuskriptu pilnajiem plauktiem. Pēkšņi viņš apstājās pie neliela ar sudrabu un ziloņkaulu rotāta rakstāmgalda, kurā bija bezgala daudz nodalījumu, kastīšu un slēptuvju. Teai tas bija īpaši mīļš, un viņa pārzināja visus tā noslēpumus. Ja Erikso pratīs to atvērt un tajā orientēsies, tas būs izšķirošais pierādījums viņas identitātei ar nelaiķi.

Grāfs paķēra papīra lapu un drudžaini uzrakstīja pāris rindu, kurās lūdza Ričardu un Erikso atnākt pie viņa. Pēc divām stundām grāfa kabinetā Ričarda pavadībā ienāca Erikso, ietinusies platā mantiļā un aizsegusi seju ar biezu plīvuru.

Kad Erikso pacēla plīvuru, nometa no pleciem mantiļu un neizlēmīgi apstājās, grāfs satvēra abas viņas rokas, un alkatīgi vērās viņas sejā.

— Tfea, Tea! Tā esi vai neesi tu? Tās ir tavas acis, bet to izteiksme ir mainījusies; tas ir tavs smaids un t^jā pašā laikā — pavisam citāds, — viņš skuinji čukstēja.

Tad pēkšņā jūtu uzplūdumā iekliedzās:

— Mans bērns! Piedod manas šaubas, bet mana vecā galva atsakās atzīt tavas atkaliemiesošanās nedzirdēto brīnumu. Teic man — un lai tas ir pēdējais pārbaudījums —, kurā šā rakstāmgalda atvilktnē atrodas tava mirušā brāļa portrets? Ja tft spēsi to izdarīt, es vairs nešaubīšos.

To pateicis, viņš sniedza jaunajai meitenei atslēgu saišķi.

Skunyi smaidīdama, Erikso piegāja pie rakstāmgalda un nospieda slepeno atsperi. Tūlīt pat atvērās priekšējais panelis, atklādams bezgala daudz durtiņu un kastīšu. Izvēlējusies atslēgu, meitene atvēra kādu nodalījumu un izņēma no tā futlāri.

— Lūk, Ervīna portrets! — viņa teica. — Bet tajā kastītē ir tēvoča Adalberta asinīs mirkušais un lodes caururbtais kabatas portfelis. Šeit, pa kreisi, atrodas mātes dārglietas un vēstules, kuras viņa tev kā līgava rakstīja, bet tur glabājas mani pirmie zābaciņi un…

Grāfs neļāva viņai turpināt. Ar dobju vaidu viņš apskāva Erikso un, asarām plūstot, sāka viņu skiip- stīt. Tad atkrita krēslā. Erikso noslīga uz ceļiem un ar galvu piespiedās pie grāfa krūtīm.

— Tēvs! Mīļais tēvs! Tu atzīsti mani par savu meitu!

Neaprakstāmas jūtas, kas nebija pazīstamas Teai, kura nezināja pagātni, tagad pārņēma Erikso. Viņas atmiņā spilgti uzvirmoja visas abu savu eksistenču fāzes. Erikso — bārene, Amenhotepa verdzene un mūžīgais upuris — bya laimīga, viņai bya dārga šī tēva mīlestība, kuru nekad nebija jutusi.

Kad beidzot tēvs un meita bija nedaudz nomierinājušies, grāfs pieglauda pie sevis Erikso gaišcir- taino galviņu un līksmi teica:

— Tagad, mana mīļā, mums jāpadomā, kā radīt tev manā namā likumīgu stāvokli. Teikt patiesību mēs nedrīkstam, un es varu tevi vienīgi adoptēt. Šajā sakarībā man radusies brīnišķīga ideja. Man bija brālēns, arī Kronburgs, bet nelietis un avantūrists, no kura visa mūsu ģimene atteicās. Viņš emigrēja uz Turciju un nesen tur nomira. Pirms nāves viņš man atrakstīja. Es došos uz Konstantinopoli, kur lūgšu tevi aizbraukt ātrāk, un pārvedīšu tevi no turienes kā viņa meitu.

Plāns tika pieņemts. Visi nolēma, ka jau nākamajā dienā Erikso kopā ar profesoru dosies uz Konstantinopoli, kur viņiem pievienosies grāfs. Savukārt Le- jerbaham vajadzēja atgriezties savā pilī un vēlāk parādīties kā līgavainim.

Šī programma tika precīzi izpildīta, un pēc sešām nedēļām grāfs atgriezās pilī kopā ar Erikso un iepazīstināja viņu ar kaimiņiem kā ar sava brālēna Osvalda meitu, kurai ekscentriskais tēvs devis tik dīvainu vārdu.

Jaunās meitenes neparasto līdzību ar Tfeu visi uztvēra kā pašu par sevi saprotamu lietu. Sabiedrība viņu uzņēma ļoti silti. Dažas dīvainības, kas izpaudās Erikso manierēs un uzskatos, tika saistītas ar viņas savdabīgo audzināšanu.

Tad ieradās Lejerbahs, un pēc kāda laika tika paziņots par viņa saderināšanos ar Erikso. Kāzas nolēma rīkot pēc trijām nedēļām.

Erikso baudīja laimi, tēva un Ričarda mīlestību, kas viņai solīja rūpju neaizēnotu nākotni, tomēr sirdī aizvien iezagās nemiers, kas darīja viņu tramīgu un nervozu.

Ričards saprata: iemesls ir bailes, ka varētu uzras- ties viņas vajātājs. Pa laikam arī viņa paša sirds žēlumā sarāvās, atceroties Amenhotepu, tomēr abi ar grāfu viņi centās Erikso pārliecināt, ka bailēm nav pamata: ja ēģiptietis spētu viņu atgūt, viņš jau sen to būtu izdarījis.

Erikso šādos brīžos vienmēr klusēja, tomēr reiz tēvs un līgavainis viņu izveda no pacietības.

— Tu, tēvs, nepazīsti Amenhotepu, taču Ričardam vajadzēja būt skaidrībā par viņa varenību. Šis mags spēj pielavīties pie manis ķirzakas izskatā un tad uzbrukt man kā viesuļvētra, sagrābjot un aizraujot līdzi izplatījumā. Viņam paklausa zibens, un «Viņa griba spēj sašķelt akmeņus. Mana vienīgā cerība ir tā, ka viņš negribēs mani nogalināt, bet no visiem pārējiem uzbrukumiem mani pasargās viņa svētais duncis, kuru es paņēmu un no kura nekad nešķiros. Pagatavot jaunu — tas viņam prasīs pārāk daudz laika.

Tuvojās kāzu diena. Dzīve pilī mierīgi ritēja savu gaitu.

Pēc grāfa lūguma arī Bērs bija apmeties pilī. Abi sirmgalvji bija sadraudzējušies un, būdami kaislīgi šaha cienītāji, ik vakaru to spēlēja. Profesors bija vecpuisis, viņam nebija ģimenes.

Kāzu priekšvakarā visi bija sanākuši kopā. Grāfs un profesors kā parasti spēlēja šahu, bet līgavainis un līgava sēdēja līdzās salonā un sarunājās. Erikso šķita norūpējusies un nemierīga vairāk nekā jebkad agrāk. Uzlikusi galvu Ričardam uz pleca, viņa izklaidīgi klausījās līgavaiņa apgalvojumos, ka mags acīmredzot ir gājis bojā no paša izsaukto spēku pretsitiena.

— Dod, Dievs, lai kāds 110 taviem pieņēmumiem būtu īstenojies! — nopūzdamās noteica jaunā meitene.

Šgjā brīdī kaut kur tālu tālu skaidri ieskanējās zvaniņa sudrabainās skaņas.

Erikso nobālēja un uzlēca kājās.

— Viņš! Vai dzirdi? Šis zvans vēsta par viņa tuvošanos, — viņa nomurmināja.

Erikso skatiens izmisīgi klīda pa istabu.

Ričards, kas arī bija dzirdējis zvanīšanu, piecēlās un atspiedās pret galdu. Pēkšņi uz sienas viņam iepretī parādījās milzīga kaķa siluets. Tā zaļganās acis sāka fosforiscējoši spīdēt. Pirms viņš paspēja ko aptvert, Erikso kā ēna tuvojās vīzijai. Meitenes rokā iedzalkstijās Amenhotepa duncis, un viņa ar to spēcīgi iecirta sienā. Atskanēja skaļš brīkšķis, no naža asmens uzšķīlās dzirksteļu spiets, pārsteigtā un pārbaidītā barona acu priekšā uz sienas, gluži kā uzzīmēts, parādījās milzīga kaķa attēls.

Atvieglojuma im triumfa nopūta izlauzās no Erikso krūtīm. Viņa vēlreiz bija uzvarējusi magu ar viņa paša ieroci un paralizējusi pret sevi pavērstos nagus.

Atguvies Ričards aizsteidzās pie profesora un grāfa, lai pastāstītu par notikušo.

Klusēdami viņi apskatīja uz sienas palikušo zīmējumu. Vietā, kur bija cirtis nazis, bjja redzams noslēpumainais trijstūris ar apvērsto krustu.

— Hm! — beidzot izmocīja profesors. — Acīmredzot Amenhotepa kungs nevēlas mūs atstāt mierā un vēl sevi parādīs.

Kaut gan bija guvusi uzvaru, Erikso jutās īpaši satraukta.

Kāzu diena atausa skaidra un saulaina, toties ne tik saulaini jutās tie, kuri zināja Erikso noslēpumu.

Tiklīdz Ričards bija gatavs, viņš iegāja pie grāfa, kas, baidīdamies no jauna uzbrukuma tieši ceremonijas laikā, sāka satraukti apspriest maga iespējamās intrigas.

—'Esmu pārāk neizglītots š^jās lietās, lai paredzētu visu, kas var notikt. Spriežot pēc tā, kam biju liecinieks, jāatzīst, ka mums jābūt gataviem uz visu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis neparastais cilvēks ir noslēdzis ar Erikso kaut ko līdzīgu laulībai. Protams, šim maģiskajam rituālam, kas tika īstenots pretēji viņas gribai, ir nozīme vienīgi Amenhotepa acīs, turldāt viņš droši vien ir iedomājies, ka ieguvis tiesības uz viņu, tāpēc visiem spēkiem centīsies aizstāvēt savu īpašumu. Es daudz ko atdotu, lai šī laulību ceremonija būtu jau garām! — grāfs nopūzdamies teica. — Tomēr es ceru uz tā Kunga palīdzību.

Erikso bija nervoza un domīgi posās laulību ceremonijai. Viņa bija apburoša savā baltajā tērpā ar garo plīvuru un vainadziņu, kas rotāja viņas zeltainās cirtas. Iegrimusi domās, viņa pat neaplūkoja sevi spogulī un vienīgi tad brīvi uzelpoja, kad bija piestiprinājusi pie jostas maga svēto dunci un aizsegusi to ar ziedu pušķi un lielu lenti.

Laulību ceremonijai bjja jānotiek draudzes baznīcā, kas atradās kādu versti no pils. Laiks bija brīnišķīgs. Erikso kopā ar tēvu iesēdās karietē, kurai garā virknē sekoja ekipāžas ar viņas draudzenēm un citiem viesiem.

Kāzu brauciens bija jau pusceļā, kad sauli pēkšņi aizsedza tumši mākoņi.

— Paskaties, tēvs, — tuvojas negaiss, — sacīja Erikso, bažīgi lūkodamās debesīs.

— Pēdējā laikā pieturējās tāds tropisks karstums, ka tas ir gluži dabiski, mīļais bērns. To uzskata par labu zīmi, ja lietus apslaka līgavas vainagu, — atbildēja grāfs.

— Jā, ja vien šis negaiss būtu dabisks, — nopūtās Erikso.

— Bailēm lielas acis, dārgumiņ! Tavu uzbudināto nervu dēļ tev visur rādās rēgi. Visbeidzot, vai tad tev nav ieroča, kas jau reiz lieliski noderēja? Varbūt esi to aizmirsusi m^jās? — viņš izbijies piebilda.

— Nē! Lūk, tas ir šeit, tēt, zem manām rokām. Par nelaimi, man nav zināmas visas tā īpašības un lietošanas veidi. Manai līdzšinējai veiksmei ir bijis tikai gadījuma raksturs.

Šajā brīdī kariete apstājās portāla priekšā, un runātāji apklusa. Desmit minūšu laikā negaiss bija klāt. Debesis kļuva melnas, gaiss smags im smacējošs, bet dienas gaismu nomainīja pelēcīga krēsla. Brīdī, kad Erikso tēvam pie rokas gāja iekšā baznīcā, zemi satricināja bargs pērkona grāviens, apslāpējot ērģeļu skaņas, un ugunīga zibens šautra pāršķēla tumšās debesis.

Svinīgi uzposto ļaužu rindām pārskrēja satraukuma vilnis. Sākumā cilvēku uzmanību saistīja līgavas bālums un līgavaiņa nemiers un apjukums, bet tad priekšplānā izvirzījās bailes no trakojošās vētras. Zibens uzliesmojumi un pērkona dārdi sekoja cits citam. Vējš svilpa, gaudoja un stenēja, liekdams un lauzdams kokus. Kaut arī durvis bija aizvērtas, tā brāzmas ielauzās pat baznīcā, draudēdamas apdzēst sveces.

Bālā Erikso, kas bija pilnīgi nonākusi draudošo briesmu iespaidā, noslīga ceļos altāra priekšā. Viņas apņēmība nebija kļuvusi mazāka, tomēr ceremonijai viņa gandrīz nepievērsa uzmanību — mācītāja vārdi, ērģeļu mūzika un dziedātāju balsis skanēja viņas ausīs kā neskaidrs, tāls un dobjš troksnis.

Brīdī, kad jaunlaulātie apmainījās gredzeniem, pa baznīcas jumtu sāka dārdināt krusa, un šis troksnis nomāca visu pārējo. Milzīgie krusas graudi izsita vairākus logus. Un tad cauri vētras auriem un lietusgāzes šņākoņai kļuva dzirdamas sidrabainas zvanu skaņas, kas aizvien tuvojās.

Mācītājs apklusa, bet uzaicinātie viesi, šausmu pārņemti un glābdamies no lietus, cits citu grūstīdami.

metās uz baznīcas pretējo pusi, kur krusa vēl nebija sasitusi logu stiklus. Pēkšņi ēku līdz pašiem pamatiem satricināja baismīgs pērkona grāviens. Logā ielauzās lodveida zibens un traucās tieši uz Ričardu.

Šajā brīdī Erikso metās uz priekšu un, izrāvusi maģisko dunci, virzīja tā asmeni pretī ugunīgajai lodei, kas pārplīsa, sēdama uz visām pusēm dzirksteļu kūļus. Bija dzirdama mežonīga rēkšana, kuru pavadīja tāds kā cilvēka pirmsnāves gārdziens. Vētra, it kā būtu izsmēlusi visus savus spēkus, sāka pierimt. Lietus vairs nelija, vējš kļuva aizvien rāmāks, debesis noskaidrojās, un pēc kādām desmit minūtēm parādījās saule. Tagad viss atkal bija mierīgs, un par vētru liecināja vienīgi peļķes, lelapjie krūmi, ar saknēm izrautie koki un baznīcas izsistie logi.

Vispārējā panikā, ko izraisīja lodveida zibens, neviens nebya ievērojis līgavas pēkšņo iejaukšanos un neviens nebija redzējis viņas rokā spīguļojam noslēpumaino ieroci. Tomēr viss šis notikums nelabvēlīgi ietekmēja klātesošos: ikvienā neviļus sarosījās doma, ka vētra, kas pārtrauc laulības noslēgšanu, ir slikta pazīme jaunajam pārim.

Un tomēr līdz ar sauli un skaidrajām debesīm atgriezās jautrība un rosība. Jaunlaulātos apbēra ar apsveikumiem un laimes vēlējumiem. Tagad, kad briesmas bija garām, viesi smējās un jokoja par pārdzīvotajām šausmām. Ričards uz rokām aiznesa jauno sievu līdz ekipāžai. Tā tomēr bija nedaudz cietusi, lai gan kučieris un sulaiņi visiem spēkiem bija centušies savaldīt satracinātos zirgus. Jaunajam pārim sekoja viesi. Dāmas, rūpīgi sacēlušas šlepes un līksmi tērzēdamas, gāja, pat nevairīdamās no peļķēm.

Kad jaunlaulātie palika vieni un sēdēja karietē, Ričarda uzspēlētā jautrība pazuda. Viņš nevarēja neapzināties, ka izvairījies no nāves briesmām. Apskāvis Erikso, viņš piekļāva jauno sievu sev klāt un maigi, ar pateicību nočukstēja:

— Paldies tev, mana mīļā, mana varonīgā glābēja! Bez tevis es būtu jau miris.

— Diemžēl tā ir tikai īslaicīga uzvara, tā nav atbrīvošanās, tā ir vienīgi liktenīgā brīža atlikšana uz vēlāku laiku, — satraukta atbildēja Erikso. — Es tagad sev pārmetu, ka esmu novirzījusi uz tevi Amenhotepa atriebību un pakļāvusi tevi mūžīgām briesmām. Viņš nebeigs mūs vajāt un neļaus baudīt laimi.

— Dievs mūs pasargās, kā ir jau to darījis! Viņš mums iedvesīs domu, kā uzvarēt un iznīcināt magu ar viņa paša ieroci, — pārliecības pilnā balsī sacīja Ričards.

Tālāk svinības noritēja bez starpgadījumiem. Pēc lieliskajām pusdienām svētku viesi dejoja un pastaigājās parkā. Pēdējie ciemiņi aizbrauca jau tālu pāri pusnaktij.

Erikso tūlīt devās uz savu kabinetu, lai sīki pārrunātu dīvaino un baismīgo atgadījumu, kas apēnoja laulību noslēgšanas ceremoniju.

Atbrīvojusies no sava smagā līgavas tērpa, jaunā sieva uzvilka izšūtu batista peņuāru ar platām piedurknēm, kas atklāja skatienam viņas brīnišķīgās, kā no ziloņkaula veidotās rokas. Viņai ļoti patika šādi brīvi krītoši tērpi, kas atgādināja tuniku. Izlaidusi savus brīnumskaistos matus, Erikso iegāja buduārā, kas bija gluži fantastiski izrotāts ziediem un mākslas darbiem. Viņa uz mirkli apstājās un pārlaida greznajai istabai izklaidīgu skatienu, tad atvēra platas durvis un izgāja uz terases, no kuras daži pakāpieni veda lejā uz dārzu.

Nakts bija klusa un brīnišķīga, gaiss — silts un smaržu pilns. No puķu dobes plūda reibinošs rožu un liliju aromāts. Tieši viņai pretī pletās pļaviņa, ko ieskāva parka tumši zaļā lapotne. Uzlēca mēness, tā maigi zilā, mierpilnā gaisma rāmi apmirdzēja visu paritu Atspiedusies pret balustrādi, Erikso domīgi vērās tālumā.

No jaunās baroneses krūtīm izlauzās dziļa nopūta. Cik laimīga viņa varētu šeit būt, beidzot izrāvusies brīvībā no piramīdas gūsta un dzīvojot kopā ar mīļoto cilvēku, ja līdzīgi baisam rēgam ceļā nebūtu nostājies Amenhoteps! Atceroties magu, Erikso ķermenim pārskrēja ledainas trīsas, un viņa bažīgi satvēra jostu. Sataustījusi dunča rokturi, nomierinājās un no jauna ļāvās domām.

Kad reiz beigsies šī dzīve, kas velkas gadsimtiem ilgi? — viņa sev satraukti vaicāja. Vai viņa vienmēr būs jauna un skaista? Varbūt arī viņu piemeklēs parasto mirstīgo liktenis?

Nejauši Erikso paraudzījās uz savu roku, kas rāmi gulēja uz balustrādes, u% rūgti pasmaidīja. Kas gan noticēs, ka šī roka ar atlasam līdzīgo ādu un sārtajiem nadziņiem kādreiz ir pinusi vītnes par godu vērša Apisa svētkiem un upurējusi dievam templī, kura drupas tagad klāj tuksneša smiltis?

Pārdomas iztraucēja auksta vēja brāzma, kas atnesa līdzi tālas sudrabaina zvana skaņas. Nobālusi Erikso atkāpās dažus soļus atpakaļ. Izrāvusi dunci, viņa ātri apvilka sev apkārt loku. No asmens izšāvās tāds kā fosforiscējošs pavediens un līdzīgi ugunīgai čūskai apskrēja viņai apkārt. Erikso stāvēja nekustēdamās, smagi elpodama, piespiedusi pie krūtīm dimci. Viņa juta sev tuvojamies liktenīgo cilvēku.

Dabā risinājās kaut kas neparasts: gaiss visapkārt skanēja un trīcēja, uzdvesdams viņai smacējošu aromātu. Pie apvāršņa parādījās sarkana zvaigznīte, kas sāka strauji augt, tuvodamās neticamā ātrumā.

Jau pēc brīža zvaigznes asinssarkanais disks aizsedza debesis un apkārtējos priekšmetus apspīdēja tāda kā ugunsgrēka atblāzma. Kā caur miglu Erikso redzēja palmas, starp kurām griezās bālgani fosforiscējošs mākonis. Pats gaiss šķita kļuvis citāds, uzdvesdams viņai tuksneša svelmi.

Dīvainā mirāža slīdēja Erikso virzienā kā vēja nesta, tad pēkšņi, sadūrusies ar viņas apvilkto apli, apstājās. Miglas auts pašķirās, un viņa ieraudzīja labi pazīstamo maga dārzu viņa Memfisas nama tuvumā.

Pie pašas terases sākās plata aleja. No vienas puses to ieskāva vīģeskoku un akāciju rinda, bet otrā pusē pletās palmu puduriem apaugusi pļaviņa. Koku ēnā stāvēja granīta sfinksa, kuras pakājē urdzēja avotiņš.

Bālganais mākonis sāka iegūt noteiktu formu, un Erikso ieraudzīja Amenhotepu, kas stāvēja dažu soļu atstatumā un vērās viņā ar savu ugunīgo skatienu. Ap viņa labo roku bija apvijusies smaragdzaļa čūska, bet kreisajā viņš turēja gaismekli, kura žilbinošie stari ieskāva visu maga augumu. Daudzkrāsainā uguntiņa virs viņa galvas brīžam spoži uzliesmoja, tad bālēja un dzisa, liecinot par viņa nogurumu.

Nervozas trīsas pārskrēja pār Erikso augumu. Viņai, maga ierocim un māceklei, kas daudz ko zināja, bija skaidrs, ka lampas izstarotajai astrālajai gaismai vajadzēja viņu apžilbināt un sastindzināt, kā tas notika ar katru, pret kuru Amenhoteps vērsa šo noslēpumaino gaismu. Tad čūska šķērsotu viņas uzvilkto apli, nolaupītu maģisko ieroci, bet viņa, būdama neaizsargāta, nonāktu sava slepkavas rokās.

Ar milzīgu piepūli Erikso sakopoja visu savu gribu un izslējās:

— Ko tu no manis gribi, Amenhotep? — viņa vaicāja dobjā balsī. — Sargies! Nenoved mani līdz izmisumam! Es drīzāk ietriekšu sev krūtīs šo dunci un darīšu galu savai nolādētajai, nelaimīgajai dzīvei nekā kļūšu par tavu verdzeni un gūstekni tavā pretīgajā piramīdā. Dzīvu tu mani nedabūsi! Es tevi ienīstu un tava skūpsta vietā labāk izvēlos čūskas dzēlienu. Tagad, kad beidzot esmu savienojusies ar mīļoto cilvēku, es neļaušu sevi dzīvu izraut no viņa apskāvieniem!

Amenhotepa acīs iegailējās drūma uguns.

— Nepateicīgais radījums! — draudīgi dārdēja viņa balss. — Tu esi čūska, kuru es sasildīju pie savām krūtīm un kuru sev par nelaimi iemīlēju! Tikai šī vājība — vienīgā, kuru neesmu pārvarējis, — neļauj man tevi iznīcināt. To, kuram tu uzdrošinājies dot priekšroku, es samīšu kā tārpu! Tu, Erikso, piederi man, un es pratīšu pastāvēt par savām tiesībām ar visiem manā rīcībā esošajiem spēkiem.

Redzot, ka Erikso nodreb un konvulsīvi piespiež pie krūtīm dunci, Amenhoteps mīkstināja toni.

— Kāpēc tu vēlies karu? Atdod ieroci un labprātīgi seko man, tad es jums abiem piedošu. Es sniegšu tev aizmiršanos. Es izdzēsīšu no tavas sirds aklo un postošo mīlestību. Pie tavam kajam nolikšu visu manis iegūto zinību varenību. No manām rokām tu saņemsi mūžīgās dzīvības un skaistuma kausu. Tavi zeltainie mati nekad nenosirmos, un atlasam līdzīgo ādu nekad nepārklās grumbas, un tavas acis nekad nezaudēs mirdzumu. Manā mīlestībā tu baudīsi augstāko laimi, ugunīgu kaislību un baudu. Mani tu vienmēr skatīsi tādu, kāds esmu tagad: laikam nav varas pār manu izskatu. Vai tevi nevilina iespēja kļūt par maga iemīļoto im dalīties viņa varenībā? Atver acis, aklā, un paskaties uz mani! Vai esmu sliktāks par šo niecīgo cilvēku, kas nolemts slimībām un iznīcībai un kas pēc nedaudz gadiem pārvērtīsies pretīgā, nevarīgā vecī? Vai tiešām esmu sliktāks par šo svārstīgo un neuzticamo cilvēku, kurš vienmēr ir mīlējis tevi tikai pa pusei līdz brīdim, kamēr viņa ceļā parādījās tā otra? Nuitai, Valērijai, Almerisai — lūk, kam vienmēr ir piederējusi Rameri dvēseles labākā daļa, bet tu viņu reibināji ar kaisli! Un šādām pretīgām, pazemojošām jūtām tu gribi visu upurēt!

Amenhotepam runājot, viņa āriene pārmainījās. Drudžains sārtums pārklāja allaž bālos vaigus, plānās nāsis trīsēja, bet ierasti bargo izteiksmi nomainīja domīga nopietnība.

Erikso bija kā pieaugusi pie zemes un nenolaida no maga skatienu. Viņai šķita, ka redz kādu citu, nepazīstamu cilvēku. Pirmo reizi viņa saskatīja Amenhotepā nevis pavēlnieku, bet vīrieti, tāpēc ziņkāri aplūkoja viņa garo, slaido augumu. Viņam nebija galvā klafta kā parasti, tāpēc viņš izskatījās jauneklīgāks. Melnie mati vijās ap viņa pieri nepaklausīgās cirtās, un tas vērta seju pilnīgi citādu.

Sajūsmā Erikso sirds iepukstējās straujāk. Jā, Amenhoteps bija lielisks, turklāt ne tikai ārēji vien — no viņa plūda zināšanu apgarota daile, acīs kvēloja nesatricināma griba un enerģija, kas jebkuru varēja nospiest pie viņa kājām. Visbeidzot viņš bija skaists savā lepnajā mierā, ko izstaroja visa viņa būtne, neraugoties uz jauneklīgi slaido augumu, kas skaidri iezīmējās uz mirāžas tumšsarkanā fona. Erikso atmiņā uzzibsnīja Ričarda pievilcīgā seja, un tagad pirmoreiz vīra skaistie vaibsti nobālēja salīdzinājumā ar to dzīves, gribas un varenības gigantu, kas stāvēja viņas priekšā. Erikso domīgi noglauda pieri. Šajā mirklī viņa apzinšgās, ka vēl nekad nav bijusi pakļauta tik lielām briesmām un vēl nekad nav bijusi tik tuvu bojāejai kā šobrīd. To, ko Amenhoteps nevarēja panākt ar gudrību, viņš iekaroja ar savu valdzinošo personību, dodams iespēju Erikso to novērtēt. Divi pirmsākumi — aktīvais un pasīvais, spēks un vājums, radīšanas nesatricināmā likuma vadīti, savstarpēji pievilkās.

Amenhoteps nenolaida skatienu no Erikso satrauktās sejas, lasīdams, šķiet, katru viņas domu. Mags pasmaidīja, un šis smaids līdzīgi saules staram ielēja gaišumu viņa stingrajos vaibstos, piešķirdams tiem neatvairāmu valdzinājumu. Erikso sirds sāka pukstēt, jaunu, līdz šim nepiedzīvotu jūtu rosināta. Viņā uzvirmoja sajūsma par Amenhotepu un līdzās tai — sava niecīguma apziņa, kaut kāda neskaidra un dedzīga vēlme. Uz Erikso pieres izspiedās auksti sviedri, bet Amenhoteps, nenolaizdams acis, ar ironisku, uzvarošu smaidu pusatvērtajās lūpās lēni tuvojās maģiskajam aplim! Vēl daži soļi — un viņš to būtu pārkāpis ātrāk, pirms satriektā un paralizētā Erikso spētu viņu atgrūst. Pēkšņi viņa sadzirdēja trīsuļojošu skaņu un vecais pils pulkstenis lēni nosita divpadsmito stundu.

Amenhoteps nodrebēja, nobālēja un atkāpās, it kā viņu būtu atgrūdis kāds varens spēks. Vīzija turpināja atkāpties, līdz pacēlās gaisā. Vēl brīdi Erikso caur tādu kā miglu redzēja Amenhotepa slaido augumu, kas bija atbalstījies pret sfinksas cokolu. Viņa acis bija aizvērtas, apgāztā lampa viņa rokā apdzisa, bet pie kājām kā smaragda lente saritinājusies gulēja čūska. Tad viss izplūda, līdz pavisam izgaisa spožajā mēnessgaismā.

Erikso spēki bija galā: galva noreiba, un viņa nemaņā saļima uz terases akmens plātnēm. Tādu viņu atrada Ričards un grā^s. Līdz nāvei pārbijušies, viņi aiznesa baronesi uz buduāru un pēc ilgiem pūliņiem dabūja pie samaņas.

— Vai tu piedzīvoji jaunu uzbrukumu? Vai viņš tevi neievainoja? — abi apbēra Erikso ar jautājumiem.

— Nē, nē! Mana ģīboņa cēlonis ir dienā pārdzīvotais satraukums, — viņa izvairīgi atbildēja.

Erikso skaidri atcerējās vīziju, taču kādas neizprotamas jūtas lika viņai klusēt. Nevienam visā pasaulē viņa neparko nestāstītu, kas tikko bija atgadījies.

Pārliecinājies, ka ar meitas veselību viss ir kārtībā, grāfs devās prom, bet laimīgais Ričards nosēdināja sievu uz dīvāna. Nolikusi galvu uz vīra pleca, Erikso klusēja un izklaidīgi klausījās Ričarda vārdos. Viņas domas bija tālu. Ar kaut kādu dīvainu ziņkāri jaunā sieviete salīdzināja Lejerbahu un Amenhotepu, un barona tēls nobālēja otrreiz. Viņa skatiens likās neizteiksmīgs, vārdi banāli, bet maigais smaids itin nemaz nelīdzinājās tam valdzinošajam smaidam, kas viņu tā satrauca un pakļāva.

Jā, Amenhoteps bija viņas pavēlnieks, taču ne tas drūmais un bargais mags, kuru viņa iepriekš pazina un ienīda un kurš mūžam sēdēja pie saviem manuskriptiem, bija auksts kā viņa garais baltais tērps, kas viņu vērta statujai līdzīgu. Nē, jaunais pavēlnieks, kas nodarbināja visas viņas domas, bija valdzinošs un bīstams cilvēks, kas valdīja pār stihijām! Un, lūk, šis cilvēks tagad izlūdzas viņas mīlestību, solot pretī mūžīgu jaunību un neizbaudītu laimi.

Erikso domas traucās aizvien tālāk. Un kā būtu, ja piramīdas drūmās pazemes vietā, kur valdīja mūžīgs klusums un mākslīgs apgaismojums, Amenhoteps dzīvotu lieliskā pilī, kas būtu saules gaismas pielieta un svaiguma pilna, un valkātu mūsdienīgu elegantu uzvalku? Tad viņš būtu ļoti bīstams cilvēks! Ak, kāpēc viņš nekad neparādījās tāds kā šodien? Tad Erikso katrā ziņā būtu iemīlējusi tieši viņu, un cik daudz sarūgtinājumu būtu gājis secen!

Viņa nodrebēja un izslējās, skaidri sajuzdama, ka pierei pieskaras kāda roka ar gariem smalkiem pirkstiem. Kad Erikso paskatījās uz Ričardu, viņa šausmās ieraudzīja, ka vīrs kļuvis bāls kā audekls un viņa acis ir gluži stiklainas. Pēkšņi Ričarda nespodrajās acu zīlītēs uzliesmoja maga ugunīgais skatiens, bet vīra nekustīgās rokas pacēlās, lai dedzīgā apskāvienā piekļautu pie sevis viņas augumu. Taču tas viss ilga vienu mirkli. Tad Ričarda ķermenis nodrebēja, un viņš smaidīdams maigi noliecās pie Erikso un kaisli viņu noskūpstīja.

Jaunā sieviete, viscaur trīcēdama, apvija rokas vīram ap kaklu un cieši piespiedās viņam klāt. Viņa vairs negribēja domāt. Viņa alka vienīgi pēc mīlestības un mierīgas laimes, ko bija izdevies izcīnīt ar tādām pūlēm.

Kopš Erikso kāzām bija pagājuši gandrīz astoņi mēneši. Nekas netraucēja jaunā pāra laimi un nekas neliecināja par to, ka Amenhoteps turpinātu viņus vajāt. Mags bija pazudis bez pēdām! Taču netika aizmirsts. Erikso bieži domāja par pēdējo vīziju. Dažreiz, sēdēdama viena buduārā, viņa saspringti gaidīja, vai kaut kur uz sienas neparādīsies ēģiptieša siluets, vai neatskanēs par viņa tuvošanos vēstījošais sudrabainais zvans, taču visur valdīja klusums. Tātad viņa bija aizmirsta un atraidīta.Vispār jau Erikso par to priecājās, tomēr dažkārt viņu pārņēma tāda kā nožēla un uzmācās drūmas domas. Tad viņa meklēja vientulību. Erikso, protams, bija laimīga, pat ļoti laimīga, tomēr ne tā, kā bija sapņojusi. Būdama pēc dabas kaismīga un enerģiska, Erikso nerada Ričardā atbalsi savām jūtām, bet vīra mierīgā un savaldīgā mīlestība viņu aizvainoja un tracināja.

Erikso dvēselē pamodās dziļa greizsirdība uz Almerisu. Tieši viņa — šī mirusī un reizē mūžam dzīvā būtne — atņem viņai, Erikso, vīra sirds labāko daļu! Jaunā sieviete skaidri sajuta to, ka Ričarda dzīvē viņa vienmēr ir bijusi otrā vietā. Barons to nemaz neslēpa un uz sava rakstāmgalda turēja Almerisas portretu, kuru atteicās novākt pat pēc sievas vairākkārtēja lūguma. Šādas scēnas attālināja dzīvesbiedrus, protams, ne uz ilgu laiku, un atstāja neredzamas brūces.

Ziemā, bet īpaši tuvojoties pavasarim, veco grāfu mocīja reimatisma sāpes kājās, un pēc ārstu ieteikuma viņam vajadzēja iziet dziedniecības kursu vienā no Dienvidaustrijas kūrortiem.

Lai izrautos no garlaicības, Erikso nolēma braukt tēvam līdzi, un viņai nenācās īpaši nopūlēties, lai pierunātu ari vīru piedalīties ceļojumā. Bet Bērs jau bija tik labi iekļāvies šā nama dzīvē, ka neviens nešaubījās par viņa vēlmi pievienoties.

Ceļotāji iekārtojās ļoti komfortabli. Kamēr grāfs vannojās, dušojās un dzēra minerālūdeņus, bet profesors devās arheoloģiskās ekskursijās pa tuvāko apkaimi, jaunais pāris izklaidējās pēc sava prāta, jo sezona tikko bija sākusies un atbraucēju nebija daudz. Būdams kaislīgs zirgu cienītājs un labs jātnieks, Ričards ari sievai palīdzēja apgūt jāšanas prasmi. Erikso drīz vien aizrāvās ar šo sportu un allaž pavadīja vīru izjādēs.

Reiz abi devās tālākā izjādē un kādā no ēnainajām alejām, kas iznāca uz šosejas, ieraudzīja zirgkopi vedam pie pavadas neparasti skaistu zirgu.

— Paskaties, kāds brīnišķīgs dzīvnieks! — iesaucās sajūsminātais Ričards.

Piejājis tuvāk, viņš apjautājās, kam zirgs pieder.

— Manam kungam Adumantam Odearam, — atbildēja zirgkopis.

Barons pat nokāpa no sava zirga, lai apskatītu šo dzīvnieku, kas patiesi bija lielisks: zilganmelnā spalva laistījās, aste un smalkās krēpes, kas bija tik zīdainas un viļņainas kā sievietes mati, arī bija melnas, un tikai uz pieres tam bija sniegbalts plankums. Slaidais un stingrais stāvs liecināja, ka tas ir arābu izcelsmes zirgs. Tbbrid tas zviedza, pacēlies uz pakaļkājām, tad nepacietīgi sāka kārpīt ar pakavu zemi.

Redzēdams barona sajūsmas pilno skatienu, zirgkopis paziņoja:

— Zirgs tiek pārdots. Nez kāpēc tas manam kungam nav pa prātam. Divi angļi jau gribēja Salamandru nopirkt, tomēr darījums nenotika.

— Kāda laime! — iesaucās ieintriģētais Ričards. Tad, ieslidinājis zirgkopja rokā monētu, viņš vaicāja: — Saki, mans draugs, kur tavs kungs dzīvo un vai es varu viņu tagad satikt?

— Viņš dzīvo tur, tajā lielajā dārza ieskautajā villā, — paskaidroja zirgkopis, rādīdams uz sānu aleju. — Šobrīd viņa nav mājās, bet nāciet rīt ap pusdienlaiku.

Atgriezušies mājās, Ričards un Erikso tik sajūsmināti aprakstīja brīnišķīgo ķēvi, ka arī grāfs ieinteresējās par to. Visi vienprātīgi nolēma, ka Salamandra ir jānopērk.

Nākamajā dienā zirgkopja norādītajā laikā barona ekipāža apstājās pie villas ieejas. Tā bija liela itāļu stilā būvēta māja, ko ieskāva plašs dārzs.

Vestibilā baronu sagaidīja sulaiņi — nēģeri un indieši. Tad nelielā caurstaigājamā viesistabā viņu pieņēma vecs indietis, ģērbies baltās drānās, un cienīgi apvaicājās par vizītes mērķi. Kad Lejerbahs paskaidroja, kāpēc ieradies, indietis izgāja, bet pēc minūtēm desmit atgriezās un svinīgi pavēstīja, ka viņa kungs ir gatavs baronu pieņemt.

Ričards viņam sekoja. Abi izgāja cauri vairākām lielām istabām, kas bija grezni iekārtotas Austrumu stilā. Taču logu aizkari visur bija nolaisti, un šī pustumsa, kā arī dziļais klusums, kas valdīja milzīgajā namā, dīvainā kārtā atsaucaJbarona atmiņā piramīdas pazemes telpas.

Beidzot pavadonis pacēla smagu zilu portjeru, un viņi iznāca uz terases, kas bija bagātīgi rotāta ar retiem augiem un no visām pusēm aizsegta ar nolaistiem gaišzila zīda aizkariem. Tikai viena no portjerām bija pa pusei pacelta un atklāja uz dārzu vedošās kāpnes.

Terases viņā galā vienā pusē karojās svītrains zīda guļamtīkls, bet otrā atradās plats un zems dīvāns. Tā priekšā uz galda stāvēja divi groziņi: viens ar augļiem, bet otrs ar kūkām, kā arī zelta krūka, ko greznoja emaljas rotājumi. Turpat bija redzama neliela tasīte ar pusizdzertu melnu kafiju.

Uz dīvāna spilveniem atlaidies vīrietis lasīja kādu angļu žurnālu. Baronam ienākot, viņš to nolika malā, pieklājīgi sveicināja viesi un aicināja apsēsties.

Ričards nopētīja svešinieku un jutās izbrīnīts, ka šis kolosāli bagātais cilvēks pārdod tik brīnišķu un retu zirgu.

Nabobs Adumanta Odears bļja gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis, slaids, kalsns, ar bronzas krāsas seju. Viņa pieri ieskāva biezi melni mati, muti aizsedza pagarā bārda un ūsas, aiz garajām un biezajām skropstām acis gandrīz nebija redzamas. Viņš bļja ģērbies gaiši zilā uzvalkā, vidukli apjoza plata zīda šalle, bet uz taburetes gulēja platmaļu salmu cepure.

Ričards izteica savu vēlmi un apjautajās par cenu.

— Tā tas tiešām ir. Vienu brīdi es gribēju pārdot Salamandru, bet tagad esmu pārdomājis, — nabobs vienaldzīgi atbildēja.

Redzot barona sarūgtinājumu, viņš smaidīdams piebilda:

— Ved esat tik ļoti iededzies par šo pirkumu?

— Atzīšos jums, ka dievinu zirgus un labāku par jūsējo man nav gadījies redzēt, turklāt arī mana sieva ļoti vēlas iegūt šo zirgu.

— O! Ja tā ir dāmas vēlēšanās, tad mēs par to vēl parunāsim, kaut gan es neieteiktu baronesei sēsties Salamandras mugurā, — laipni sacīja Adumanta.

Iepriecinātais Ričards steidzīgi pateicās viņam, un starp abiem aizsākās dzīva saruna. Indietis pastāstīja, ka mītot šeit jau vairākas nedēļas un mirstot vai nost aiz garlaicības. Bet viņam tā gribējies atpūsties no ilgā un nogurdinošā ceļojuma pa Ēģipti, Nūbjju un Tibetu.

Šis temats Ričardu ieinteresēja. Kad pēc stundu ilgas sarunas barons sāka atvadīties, jaunais indietis viņam šķita ļoti simpātisks, un viņš to uzaicināja ciemos. Adumanta pateicās un pieņēma uzaicinājumu. Atvadīdamies Ričards riskēja vēlreiz ieminēties par zirgu, taču indietis pašūpoja galvu un smaidīdams atbildēja:

— Pagaidām atstāsim šo sarunu nepabeigtu. Par Salamandras pārdošanu es aprunāšos ar baronesi.

Visu ģimeni ieintriģēja Ričarda stāstījums par vizīti pie naboba, tāpēc ar lielu interesi tika gaidīta viņa atbildes vizīte. Pēc divām dienām, kad ģimene nule bija beigusi brokastot, pie nama ieejas apstājās pajūgs, kurā bija iejūgti divi lieliski rikšotāji- Kučieris nēģeris bija ģērbies vienkāršā tumšā livrejā. Uz vizītkartes, ko pasniedza sulainis, bya rakstīts: "Adumanta Odears Allans."

Erikso vēl domīgi pētīja vizītkarti, brīnīdamās par indiešu un angļu vārdu dīvaino apvienojumu, kad viesistabā ienāca nabobs. Kad Ričards viņu bija iepazīstinājis ar visiem ģimenes locekļiem, Adumanta piegāja pie baroneses un noskūpstīja viņas roku. Visi apsēdās un aizsāka sarunu, kurā Erikso ņēma visai mazu dalību. Jau uzmetot pirmo skatienu indietim, viņa sajuta krūtīs savādu smagumu. Lai gan baronese nekad agrāk šo cilvēku nebija redzējusi, viņai likās pazīstams Adumantas staltais augums. Eiikso klusēdama vēroja katru ciemiņa kustību. Roka, no kuras viņš novilka cimdu, bija maiga un kopta kā sievietei, pirkstā zaigoja gredzens ar neparasti skaistu safīru.

Ciemiņa krīišu balss skanīgais tembrs lika Erikso satrūkties, jo atgādināja labi pazīstamo un baiso balsi. Baronese veltīgi mēģināja ieraudzīt Adumantas acis: biezās un garās skropstas slēpa to krāsu un skatienu. Erikso kļuva sērīgi ap sirdi. Pati nezinādama kāpēc, viņa svešiniekā centās saskatīt Amenhotepu. Tomēr nē, tas nebija viņš, — baronese galu galā secināja, nolēmusi, ka sāk redzēt rēgus gaišā dienas laikā. Amenhoteps taču nekad nepamet savu dārgo piramīdu un foliantus, pie kuriem nīkst bez sava gala. Nokratījusi uzmācīgās domas, viņa iesaistījās kopīgajā sarunā.

Piemērotā brīdī Erikso smaidot apvaicājās, kāpēc viņš savam vārdam pievienojis arī anglisko.

— Mana māte bija angliete, pulkveža Allana meita, — bez kāda samulsuma paskaidroja Adumanta. — Redziet, mans tēvs bija kvēli iemīlējies gaišmatainā skaistulē, kura atbildēja uz viņa mīlestību. Taču mātes ģimene nostājās pret šīm laulībām ar pagānu, kuru uzskatīja par mežoni. Tad Allanas jaunkundze aizbēga no mājām un, par spīti visiem šķēršļiem, kļuva par radžas sievu. Esmu šīs laulības atspulgs, un proti: pa pusei eiropietis, pa pusei indietis. Savai mātei man jāpateicas par Eiropas valodu prasmi, par iepazīstināšanu ar jūsu pasaules ieražām im arī par mērenu naidu pret angļiem. No viņas esmu mantojis arī ceļošanas kāri. Saņēmis no tēva visai lielu mantojumu, es kā jaunākais dēls varu dzīvot pilnīgi neatkarīgi un man nav jāpakļaujas nevienam citam likumam kā vien savas fantāzijas lidojumam, bet tā liek man meklēt aizvien jaunus un jaunus iespaidus, — smaidīdams pabeidza Adumanta.

Pavadījis pie viņiem aptuveni stundu, viesis atvadījās un aizbrauca.

Ievērojis, ka Erikso nepiedalās indieša slavināšanā, grāfs ironiski ierunājās:

— Skaties, Ričard, tava sieva kļuvusi tāda sapņaini domīga! Vai tikai skaistais indietis nav iekarojis viņas sirdi?

— Man šķiet, ka starp viņu un Amenhotepu pastāv dīvaina līdzība. Es mūžam baidos, ka viņš atkal ieradīsies kādā jaunā veidolā, — skumji noteica Erikso.

Klātesošo homēriskie smiekli bija atbilde uz viņas vārdiem.

— Nē, baronese! Nekad nebūtu domājis, ka jūs esat tāda bailule!.. Protams, jums ir pamatots iemesls baidīties no Amenhotepa kunga, tomēr identificēt viņu ar šo simpātisko Adumantu, kuram austrumniecisks ir vienīgi vārds, — tas jau ir komiski! Padomājiet pati: Amenhoteps — moderni ģērbies, Amenhoteps, kas runā par teātri, zirgu skriešanās sacīkstēm un zirgu īpašībām! Ha, ha, ha! Es nespēju par to domāt nopietni! — zobojās Bērs.

— Profesoram taisnība. Vecais burvis neizkustēsies no savas piramīdas un mēģinās tevi sasniegt citādā veidā, — iejaucās grāfs. — Tas patiesi ir smieklīgi — mēģināt saskatīt veco laupītāju laipnajā Adumantā! Turklāt pagājis jau gandrīz gads, kopš ēģiptietis neizrāda nekādas dzīvības pazīmes. Aizmirsti šo pagātnes lappusi, kas, šķiet, ir aizvērta uz visiem laikiem. Katrā gadījumā tev ir maģiskais ierocis, pret kuru Amenhoteps ir bezspēcīgs.

— Jā, es nekad nešķiros no šā ieroča, bet jums ir taisnība: šis nabobs nevar būt Amenhoteps, — atviegloti uzelpodama, sacīja Erikso.

No šīs dienas Adumanta kļuva par biežu viesi grāfa ģimenē un izpelnījās vispārēju labvēlību ar savu laipno izturēšanos, bruņniecisko uzmanību pret Erikso un elastīgo, attīstīto prātu. Jaunajam indietim piemita viņa gadiem neparasta erudīcija, kas tomēr^netraucēja viņam šad un tad piedalīties augstākās sabiedrības izpriecās, doties pastaigās vai uz kazino, kur Erikso parasti izcēlās ar savu skaistumu. Kur vien šī sieviete parādījās, tūlīt ap viņu pulcējās pielūdzēji, un neviens nebrīnījās, to pulkā redzot jauno indieti. Arī Erikso ne reizi vien bija uztvērusi apbrīnu, kas uzliesmoja Adumantas tumšajās acīs, taču viņa tik ļoti bija apradusi ar pielūgsmi, ka nepiešķīra tam īpašu vērību.

Reiz Adumanta uzaicināja grāfa ģimeni pie sevis pusdienās. Nebija nekāda iemesla atteikt, tāpēc norunātajā dienā visi devās uz villu. Jaunais saimnieks uzņēma ciemiņus ar ierasto sirsnību un apbūra viņus ar savu laipnību.

Pasniedzis Erikso roku, namatēvs veda viņu cauri garai istabu virtenei, kas bija iekārtotas ar austrumniecisku greznību, uz mazu viesistabu, kas visus apbūra ar savu oriģinalitāti. Tās sienas bija drapētas ar austrumnieciskiem zeltā izšūtiem purpurkrāsas audumiem. Reti sastopami ziedi un tropiskie augi, kas šeit bija bagātīgi izvietoti, lika apmeklētājiem justies kā Indijā.

— Jūs dzīvojat brīnišķīgā pilī. Trūkst vienīgi jaunas un daiļas laulātās draudzenes, kura ar savu klātbūtni ienestu dzīvīgumu visā šai greznībā, — smaidīdama ierunājās Erikso.

— Sis trūkums, baronese, diemžēl nav atkarīgs no manis. Esmu precējies, bet sieva mani nodevīgi pameta, un kopš tā brīža esmu spiests dzīvot viens.

Erikso sirds sāpīgi sažņaudzās, pamanot to naidu, kāds uzdzirkstīja zem indieša nolaistajām skropstām.

— Jūsu sieva jūs pameta? Cik savādi! Man liekas, jums piemīt viss nepieciešamais, lai iekarotu sievietes sirdi, — ar izbrīnu un neticību viņa piebilda.

Adumantas sejā parādījās sarkastisks, noslēpumains smaids.

— Varbūt esmu pārāk netaktiska?

— Nemaz, baronese! Jūsu vārdi man glaimo, bet, kas attiecas uz manu laulību, tā nav nekāds noslēpums. Es pieņēmu un uzaudzināju bāreni, kuru vēlāk iemīlēju un vēlējos apprecēt, taču nebiju rēķinājies ar to, ka sievietei pirmām kārtām vajadzīgas izpriecas un izklaides. Kā gan es — mūžam aizņemtais domas kalps — spētu tēlot izveicīgu kavalieri? Vārdu sakot, es nepratu iekarot jaunās meitenes sirdi.

— Kāpēc tad viņa piekrita kļūt par jūsu sievu? — jautāja Erikso, kuru atkal bija paņēmušas savā varā kaut kādas dīvainas izjūtas.

— Viņai bija neērti noraidīt mani atklāti, taču viņas patiesā atbilde bjja bēgšana kopā ar citu.

Klātesošie izbrīna pilni saskatījās.

— Velns parāvis! — iesaucās Lejerbahs. — Kāds gan bija šis pavedinātas, kuram viņa deva priekšroku?

— Visparastākais mirstīgais, kurš ne ar ko neizceļas ļaužu pūlī. Vai tad jūs nezināt, ka sievietes sirdi ir tik grūti izprast? Sieviete ir nepastāvīga un kaprīza būtne. Gadījums pakļauj viņu vīrietim, un gadījums padara viņu par nodevēju.

Naidīgais skatiens, ko runātājs tobrīd veltīja Ričardam, pārsteidza Erikso.

— Vai viņa bija skaista? — gandrīz neapzināti jautāja jaunā sieviete.

— Vai jūs apšaubāt manu gaumi? Viņa bjja daiļa kā debesu tēls. Laime pie manis atgriezīsies vienīgi tad, kad viņa atkal ieņems savu vietu man līdzās.

— Jūs piespiedīsit viņu atgriezties? — kļuvusi gluži bāla un smagi elpodama, nomurmināja Erikso.

— Ak, nē! Es pacentīšos iekarot viņas sirdi un ļaušu viņai apjaust pašas nepateicību, līdz viņa labprātīgi atgriezīsies manā pajumtē. Lūk, pusdienas ir gatavas. Atļaujiet, baronese, vest jūs pie galda.

Erikso apsēdās pie galda sadrūmusi. Ar jaunu spēku viņā pamodās neskaidrās aizdomas. Naifļjgi un drudžaini viņa vēroja katru indieša kustību, domās salīdzinādama viņu ar Amenhotepu.

Adumanta, kā likās, neko nemanīja un jautri tērzēja, laipni cienādams viesus ar izsmalcinātām pusdienām. Pats viņš nobaudīja tikai dažus augļus un izdzēra kausu vīna.

— Redzu, ka jūsu eiropeiskums vēl nesniedzas tiktāl, lai kopā ar mums baudītu šo brīnišķīgo fazānu, — jautri un viltīgi piebilda profesors.

Indietis pasmaidīja.

— Jums taisnība — mans eiropeiskums ir samērā virspusīgs. Vecais bramins, kas mani audzināja, iedvesa man nepatiku pret jebkuru ēdienu, kas pagatavots no dzīvniekiem un putniem. Turklāt okultās zinātnes prasa, lai tās adepti lietotu vienīgi augu valsts produktus.

— Kāpēc jūs piespieda studēt šīs zinības? — Erikso apjautājās.

— Es pats to vēlējos. Vecais Ardžuno bija mana tēva draugs. Viņš dzīvoja mazā pagodā pils dārza attālākajā galā. Šis cilvēks tik saistoši stāstīja par dažādiem noslēpumiem un dabas spēkiem, ka man radās vēlēšanās kļūt par viņu skolnieku. Salīdzinājumā ar Ardžuno es, protams, esmu nejēga.

Saruna ievirzījās par Indiju, tās pagātni un īpaši par tām noslēpumainajām zinībām un brīnumiem, ko veic faķīri.

— Viņi visi pa daļai ir burvju mākslinieki, un visi viņu demonstrētie fenomeni, lai cik neparasti tie liktos, nav nekādi brīnumi, jo dabā brīnumu nav, — skaidroja Adumanta. — Nav pareizi dēvēt par brīnumu prasmi valdīt pār dabas spēkiem. Patiesi vie- dam cilvēkam nekas nepaslīd garām, un īstā maģija nozīmē attīstīt cilvēkā ieliktos spēkus un panākt, lai viņš būtu spējīgs redzēt, dzirdēt un uztvert to, ko citi ne redz, ne dzird, bet, ja arī dažkārt sajūt, tad neko nesaprot. Un, visbeidzot, tā nozīmē attīstīt sevī sesto sajūtu, un proti, spēju iekļūt neredzamajā pasaulē, kuru jūs pilnīgi neņemat vērā.

— Vai jums šis spēks piemīt? — ziņkāri vaicāja profesors.

— Daļēji — jā. Piemēram, š^jā karafe es saskatu kāda ūdensauga aizmetni, kuram trūkst tikai nepieciešamo ingredientu, lai sāktu attīstīties. Jūs man neticat? Nu, labi! Es mēģināšu padarīt jūsu acīm pieejamu to, ko redzu pats.

Indietis izņēma no kabatas glītu fulāru, no kura vējoja spēcīgs aromāts, kas parasti ieskāva arī pašu Adumantu, un aizklāja ar to savu roku un karafi.

Erikso viņu nemierīgi vēroja, cenzdamās atsaukt atmiņā Amenhotepa roku formu un vienlaikus pārmezdama sev šīs smieklīgās aizdomas.

— Ko jūs manī tā lūkojaties, baronese? Vai tikai nebaidāties, ka es izvilkšu no karafes krokodilu? — ironizēja Adumanta.

— Ja jūs to izdarīsit, tad esat stiprāks par Amenhotepu, — nepiesardzīgi iesaucās profesors.

Ričards un grāfs sāka no sirds smieties.

— Par ko stiprāks? — indietis p^jautjya tik mierīgi un vienaldzīgi, ka Erikso, kas nenolaida no viņa acu, atviegloti uzelpoja pārliecībā, ka viņš šo vārdu dzird pirmo reizi.

Samulsušais profesors atbildēja:

— Es runāju par kādu cilvēku, kas arī nodarbojas ar maģiju un šajā ziņā ir meistars, taču viņš šeit nedzīvo.

— Bet kur tad? Es vienmēr meklēju kontaktus ar cilvēkiem, kam tuva maģijas māksla, — mierīgi turpināja Adumanta.

Šokētais un apmulsušais profesors nomurmināja:

— Es tiešām nezinu, kur viņš šobrīd atrodas. Par viņu man jau sen nav nekādu ziņu.

Tikko jaušams izsmiekls pavīdēja indieša lūpās. Bija grūti pateikt, vai to izraisīja Bēaa atbilde vai arī pašapmierinātība, ka spējis visus pārsteigt ar ko neparastu, jo šajā brīdī viņš noņēma fulāru, un visiem izlauzās pārsteiguma sauciens.

No kristāldzidrā šķidruma dzīlēm tagad stīdza tievs, lokans stublājs, paceldams virs ūdens salīrzilu ziediņu ar sārtu vainadziņu. Augam bija platas, apaļas zaļganbālas lapas, ko klāja sudrabainas pūkas. Karafes dibenā tagad bija visdažādāko formu augi ar pelēcīgu lapotni un iesarkanu dzīslojumu. Starp šiem augiem peldēja mazītiņas zeltainas un sudrabainas zivtiņas un delfiniņi. Neparastā akvārija dzīlēs uz sūnu paklāja gulēja divi miniatūri krokodili mazā pirkstiņa lielumā.

Kamēr klātesošie apbrīnoja viņu acu priekšā uzburto mazo pasaulīti, Adumanta uzjautrināts piebilda:

— Kā redzat, baronese, bailēm nebija iemesla. Tas viss ir ļoti vienkārši. Ne jau es radīju šīs būtnes, kas tur kustas, — tās jau agrāk dzīvoja ūdenī, tikai jūsu acīm bija neredzamas. Ar siltuma palīdzību es tās palielināju un padarīju jums redzamas.

Erikso neko neatbildēja. Viņas sirds skumīgi pukstēja, un viņa nervozi noslaucīja sakarsušo seju ar kabatlakatiņu. Žests, ar kādu indietis izvilka no kabatas fulāru, likās viņai dīvaini pazīstams. Un šī dziļā rieva starp uzacīm, un uz pieres pietūkuši dzīsla — viņa to daudzkārt bija skatījusi uz maga pieres. Bet nē! Tas nav iespējams! Slimie nervi viņu nemitīgi biedē ar vienu un to pašu rēgu. Vai tad viņa nezināja, ka nodarbošanās ar maģiju prasa milzīgu gribas koncentrēšanu? Skaidrs, ka arī citiem magiem uz pieres var parādīties tāda pati grumba.

— Jūs, baronese, patiešām esat nobijusies! Man ļoti žēl, — teica Adumanta, līdzjūtīgi vērdamies Erikso satrauktajā sejā.

— Nē! — viņa strauji iekilda. — Es nen «bij «s, tikai man bail no maģijas un…

— Un magiem, — pabeidza Adumanta.

Jaunā sieviete samulsusi klusēja.

— Kāpēc jūs no viņiem baidāties, baronese? Vai esat piedzīvojusi ko sliktu? Tas nav ticams, jo, manuprāt, jūsu pusē ir neaprakstāms valdzinājums. Tas ir pietiekami spēcīgs ierocis, lai pakļautu visus magus, nebaidoties viņu varenības.

Erikso nosarka, bet Adumanta šķelmīgi piebilda:

— Jūs izraisāt manī ziņkāri, baronese, un man rodas vēlēšanās parunāties ar savu maģisko spoguli. Es palūkojos tajā, un man viss kļūst skaidrs.

— Ak, parādiet mums šo spoguli! — vienā balsī iesaucās Bērs un grāfs, turklāt ar tik alkainu ziņkāri, ka indietis atgāzās pret krēsla atzveltni un sāka gardi smieties. Viņa smiekli izrādījās lipīgi, jo visi klātesošie arī tiem pievienojās.

— Jums jāpiedod mūsu ziņkāre, Adumanta, — sacīja grāfs. — Taču jūs esat aizskāris jautājumu, kas mūs visus ļoti interesē. Pēc tā, ko jūs parādījāt mums karafe, kādus gan brīnumus varam sagaidīt no jūsu spoguļa!

Erikso ieelpoja ar pilnu krūti. Tagad viņa bjja pilnīgi pārliecināta, ka noslēpumainais svešinieks nav Amenhoteps. Tas nekad nebūtu tā smējies. Viņas atmiņā atausa dzīve Memfisā, Aleksandrijā un piramīdā. Ne reizi viņa vēl nebija dzirdējusi, ka no skarbajām lūpām, kas prata vienīgi pavēlēt un izrunāt buramvārdus, izlauztos tādi smiekli. Bija sajūta, ka no sirds novēlies akmens, un viņa, piesarkusi un priecīga, koķeti uzsmaidīja Adumantam.

— Tas tiesa! Es turu ļaunu prātu uz magiem. Varbūt tāpēc, ka esmu tos skatījusi no sliktās puses. Tik laipns mags kā jūs noteikti liks man mainīt viedokli, parādot zinātni no interesantās puses.

Zem indieša nolaistajām skropstām pazibēja izsmējīgs skatiens. Laipni paklanījies, viņš smaidīdams sacīja:

— Jūsu vēlēšanās, baronese, man ir likums. Manas zināšanas, tāpat kā es pats, vienmēr ir jūsu rīcībā. Pēc pusdienām es jūs aizvedīšu uz savu darba kabinetu, kur parādīšu savu ierobežoto zināšanu drumslas.

Visi pateicās saimniekam, un pusdienas noslēdzās jautrā noskaņojumā. Pēc kafijas Adumanta aizveda visus uz lielu apaļu zāli, kurā bija dziļa un tumša niša. Tb varēja aizsegt ar violetu portjeru, kas tagad bija pacelta.

— Baronese un jūs, kungi, — viesus uzrunāja indietis, atvērdams durvis, ko aizsedza sienas sega, — varētu ienākt blakus istabā, lai pārliecinātos, ka niša ar to nav savienota un ka tur nav nekādu aizdomīgu aparātu.

Tā bija neliela tukša istaba. Kailās sienas klāja tikai apmetums.

— Tagad apskatiet arī nišu. Es gribētu jums parādīt savas Deli tuvumā esošās pils pagalmu un savu iemīļoto ziloni.

Profesors ar sev raksturīgo skepticismu piecēlās, paņēma sveci un devās uz nišu — aptaustīja un izklauvēja sienas un tad atgriezās. Sienas bija kapitālas, biezas, bet blakus istaba bya pārāk maza, lai tajā pietiktu vietas zilonim.

Sirsnīgi smiedamies par viņa rūpjpilno izskatu, Adumanta Odears novietoja iepretī nišai krēslus, tad nospieda atsperi, un platajiem logiem priekšā nolaidās slēģi, pēc tam viņš aizvilka tiem priekšā arī biezu aizkaru. Istabu tagad vāji apgaismoja trīcoša sveces liesma.

Pēc šiem priekšdarbiem indietis apsēdās uz telpas vidīī nolikta krēsla, atspiedās pret atzveltni un aizvēra acis. Pēc dažām minūtēm, kas klātesošajiem šķita garas kā mūžība, Adumanta izslējās, izņēma no kabatas mazu pudelīti un izlēja tā saturu nišā. Kļuva jūtams ass un ļoti spēcīgs aromāts. Tad sāka celties biezi dūmu mutuļi, kas pilnīgi aizsedza nišu, no kurienes atskanēja viegls sprakšķis, it kā tur kas degtu.

Erikso atkal pārņēma smaguma sajūta. Viņai likās, ka atkal atrodas maģiskajā un noslēpumainajā aplī, kas tik ilgi bija turējis viņu gūstā. Baronese nevarēja saskatīt indieša seju, kas atradās ēnā, toties pustumsā skaidri iezīmējās viņa paceltās rokas. Tās fosforiscējoši spīdēja, bet garie un smalkie pirksti izstaroja gaismu, no tiem uz visām pusēm krita dzirksteles. Pamazām dūmu aizsegs kļuva plānāks, un caur to varēja saskatīt daudzkrāsainus starus, kas mijās ar zibeni. Tad viss ieslīga mirdzošā, maigā un vienmērīgā gaismā. Pēc brīža dūmu aizsegs pilnīgi pazuda un klātesošo acīm pavērās plašs, ar marmora plāksnēm klāts pagalms, kura tālākajā malā bija redzama tipiska indiešu pils. Vairāki pakāpieni veda uz lielu terasi, kuras slaidās kolonnas balstīja jumtu, ko rotāja daudzkrāsaini, ar zeltu un emalju klāti kokgriezumi. Pagalma vidū marmora baseinā darbojās strūklaka, no kuras plūstošais ūdens laistījās visās varavīksnes krāsās. Visapkārt auga palmas un vīģeskoki. Šo brīnišķīgo ainavu, no kuras dvesa rāms miers, apmirdzēja rietošās saules sārtie stari. Līdzās terasei zem palmas skaļi šmakstināja milzīgs balts zilonis, ņemdams barību no liela bambusniedru groza.

Klātesošie aiz pārsteiguma sastinga kā pārakmeņo- jusies. Adumanta pirmais piecēlās no krēsla, iztraucējot telpā valdošo klusumu.

— Kungi, vai nevēlaties apskatīt manu namu? — viņš ierunājās, sniegdams Erikso roku.

Baronese automātiski, kā sapnī kopā ar viņu izgāja cauri pagalmam un uzkāpa terasē, pārējie viņiem sekoja. Neticēdami savām acīm, visi vērīgi lūkojās apkārt. Profesors, lai pārliecinātos, ka neguļ, pat ieknieba sev ausī un tik enerģiski uzkāpa sev uz varžacs, ka nespēja novaldīt sāpju kliecteienu. Nē, šaubu nebija — viņš bija nomodā!

Sekojot Bēra paraugam, arī grāfs un Ričards pārbaudīja savas izjūtas: viens, iegremdējis roku strūklakas ūdens šaltīs, sajuta vēsumu; otrs paglaudīja ziloni, ar pilnu krūti ieelpodams miklo un aromātisko gaisu, kas tik ļoti atšķīrās no ierastā. Nokļuvis terasē, profesors izvilka no kādas vāzes zilu lotosa ziedu un iesprauda to sev pogcaurumā.

Erikso apstājās uz terases un, atbalstīdamās pret naboba roku, nespēja novērst skatienu no svītrainās portjeras, kas sedza ieeju pilī. Viņas galvā rosījās dīvainas domas. Viss, ko viņa tagad redzēja, likās pazīstams un kādreiz jau skatīts. Aiz šīm durvīm vajadzēja būt lielai zālei ar zaļām kolonnām un zemiem dīvāniņiem. Tālāk sekoja pusapaļa istaba, rotāta ar ziediem, — tajā dominēja sandalkoka greznojumi. No turienes varēja nokļūt citā — mazākā terasē, kas veda uz dārzu.

Erikso strauji devās uz ieejas durvīm. Viņa alka pārbaudīt šīs prātā atausušās atmiņas. Nē, viņa nebija kļūdījusies! Aiz portjeras tiešām bija liela zāle ar dīvāniem, tad — viesistaba ar terasi. Pat sarkanais, ar zīdu pārvilktais krēsls stāvēja savā vietā — līdzās galdam, uz kura bija groziņš, krūka un kauss. Viņa atcerējās, ka šajā pašā laukumiņā ir bieži dejojusi mēnessgaismā, tērpusies baltā gaisīgā tunikā, vaļā palaistiem matiem un rotājusies ar smagām kaklarotām un rokassprādzēm. Vienīgi tad uz terases, atspiedies pret kolonnu, stāvēja nevis šis indietis melnā frakā, bet gan Amenhoteps svītrainā tunikā — bargs, bezkaislīgs un auksts kā allaž.

Erikso pārņēma tāds nespēks, ka viņa atslīga uz tuvākā krēsla un piespieda roku savai drebošajai sirdij.

— Šķiet, jūs esat nogurusi, baronese. Vai nevēlaties atspirdzināties ar palmu vīnu? — šajā brīdī atskanēja Adumantas skanīgā balss. Viņš pasniedza Erikso zelta kausu ar aromātisku vīnu. Viņa to paņēma. Vai nu tas bija nejauši, vai ar nodomu, bet kauss izslīdēja no baroneses trīcošās rokas, un vīns izlija.

Adumanta aizgriezās, tāpēc Erikso nepamanīja viņa acīs dzalkstošās dusmas.

— Laiks doties projām. Iesim, kungi! — viņš mierīgi uzrunāja viesus.

Visi steidzīgi izgāja cauri zālei un devās pāri pagalmam. Profesors, noslēgdams gājienu, tikko paguva iziet cauri velvētajai arkai, kas veidoja tādu kā garu un tumšu koridoru, kad visi pēkšņi attapās sēžam krēslos sveces apgaismotajā apaļajā zālē. Nišas priekšā vēl mutuļoja biezi dūmi, kas tūlīt pat izklīda.

— Augstais Dievs, kāds sapnis! — aizelsies iesaucās grāfs.

— Jūs nesapņojāt, jūs vienkārši bijāt ekskursijā uz manu pili Himal^jos, — atbildēja Adumanta, smiedamies un berzēdams savu sakarsušo seju.

— Skaidrs, ka mēs neesam gulējuši! Skatieties — šis zilais lotoss manā pogcaurumā pierāda, ka mēs tiešām bijām Indijā, turklāt tas neprasīja ne kripatiņu laika, — apliecināja starojošais Bērs.

— Jums taisnība. Manas piedurknes aproce vēl joprojām ir slapja, — piebilda grāfs, aptaustījis piedurkni.

Ričards klusēdams rādīja dzīvo kolibri, ko turēja rokā.

— Viņš sēdēja uz balustrādes un ļāva sevi noķert, — skaidroja barons, palaizdams putniņu brīvībā.

— Nē, tas nu pārsniedz visfantastiskākās iztēles un visneparastākās maģijas robežas. Jūs, Adumanta, esat otrs Amenhoteps! — iesaucās profesors, piespēdams sevi apvaldīt un nemierīgi skraidīdams pa zāli.

— Kas tā ir par personu, kuru jūs piesaucat jau otro reizi un kuru uzskatāt par diženu magu? — jautāja indietis, vērīgi lūkodamies Bērā.

Erikso atbrīvoja profesoru no nepieciešamības atbildēt uz šo kutelīgo jautājumu. Atri piegājusi pie na- boba, jaunā sieviete pastiepa viņam pretī savu mazo rociņu un aiz satraukuma nervozā balsī teica:

— Jūsu zināšanas, Allana kungs, ir biedējošas, tomēr es gribētu tās pakļaut pēdējam pārbaudījumam un lūgt, lai jūs pasakāt, cik man ir gadu un no kurienes esmu cēlusies, protams, ja šo lūgumu neuzskatīsit par uzmācīgu.

— Nekādā ziņā! Es labprāt atbildēšu jums.

Adumanta noliecās pār jaunās sievietes sīko plaukstu, zobgalīgi smaidīdams un atklādams skatam savus žilbinoši baltos zobus.

— Ja kāds uzzinātu jūsu gadu skaitu, neredzēdams jūsu apburošo sejiņu, viņš šausmās salēktos, bet visi jūsu pielūdzēji, kas sajūsmināti krīt pie jūsu kājām, baronese, šausmās bēgtu. Labāk apsēdieties! Arī jūs, kungi. Lai izpildītu baroneses vēlēšanos, es izsaukšu pagātni, tāpat kā pirmīt izsaucu tagadni. Tas, ko jūs ieraudzīsit, papildinās manu atbildi.

Satrauktie viesi ieņēma savas vietas. Adumanta vienīgais joprojām bija koncentrējies un mierīgs. Izņēmis no kabatas smilšu šķipsniņu, viņš to iemeta tumšajā nišā.

Atkal sagriezās biezs dūmu mākonis, un, kad tas izklīda, Ričards un Erikso nespēja atturēties no pārsteiguma sauciena. Viņu priekšā kā pati īstenība pavērās dzīva un reāla, tomēr dīvaina aina. Divu soļu attālumā viņi ieraudzīja piramīdu, ko savulaik bija cēlis princis Puarma savas Memfisas pils dārzā. Divu eļļas lampu gaismā varēja saskatīt divas skulptūras, ziedokli, uz kura tika kvēpinātas smaržvielas, un divas sfinksas — noslēpumainas un neparastas savā skarbajā skaistumā, tās it kā lūkojās skatītājos ar mirdzošām acīm.

Tāpat kā tajā drausmīgajā naktī, kad Erikso aizmiga uz daudziem gadsimtiem, piramīdas durvis bija puspavērtas. Pa tām bija redzami mēness apspīdētie dārza koki un krūmi. Tālumā bļja dzirdamas balsis, dziedāšana un dzīru troksnis. Tika svinētas Nuitas un Puarmas kāzas.

Aizmirsusi, ka tā ir tikai vīzija, nevis īstenība, Erikso bija gatava steigties uz piramīdu — tik ļoti reāla bya šī pagātnes aina, taču ledaina vēja brāzma atsvieda viņu atpakaļ krēslā.

Arī Ričards piecēlās, kļuvis bāls kā audekls, un, izstiepis uz priekšu rokas, klusēdams raudzījās uz sfinksām — savu paša darinājumu, tad viņš sabruka uz grīdas, vien paspējis iesaukties:

— Manas sfinksas!.. Manas sfinksas!

Vīzija mirklī izgaisa.

Erikso raudādama metās pie vīra, kuru nabobs kā bērnu bija pacēlis un nosēdinājis krēslā.

— Nomierinieties, baronese! Pēc brīža jūsu vīrs atgūs samaņu, — sacļja Adumanta, likdams Ričardam pie deguna kaut kādu mazu pudelīti. — Jūs esat satrau- kusies gluži veltīgi. Es tikai atdzīvināju pagātnes staru.

Šajā brīdī Ričards atvēra acis. Viņš pats mazliet pazobojās par saviem vājajiem nerviem, tad, aizbildinājies ar stiprām galvassāpēm, izteica vēlēšanos atgriezties mājās.

Adumanta necentās atrunāt. Viesi, sirsnīgi pateikušies saimniekam par laipno uzņemšanu un demonstrētajām neparastajām spējām, aizbrauca.

— Baidos, ka tikai šis cilvēks neatnes mums nelaimi. Manuprāt, mēs jau esam nokļuvuši viņa okultā spēka ietekmē, — skumīgi čukstēja Erikso, sēdēdama karietē līdzās vīram.

IX

Smagais iespaids, ko bija radījusi ciemošanās pie Adumantas, un savādā vīzija atkāpās tikai nākamajā dienā, bet pilnīgu sirdsmieru viņi atguva pēc tam, kad ieradās indietis, lai apklaušinātos par savu vakarējo ciemiņu veselību.

Adumanta tik jautri jokoja par savu burvju mākslu un tik mīļi zobojās par viņu nepamatotajām bailēm, ko bija izraisījusi rēgainā vīzija, ka visus sasmīdināja. Bēra un vecā grāfa skepticisms kļuva vēl stiprāks, Ričards nez kāpēc pasīvi piekrita visiem indieša argumentiem, un vienīgi Erikso dvēseles dziļumos gruzdēja neskaidra priekšnojauta, kuru viņa nekādi nespēja izskaidrot.

Laiks pagāja jautri. Kādu dienu Adumanta, pie kura visi jau bija pieraduši, pēkšņi paziņoja, ka viņam jābrauc uz Londonu, lai nokārtotu neatliekamas darīšanas. Rudenī viņš atgriezīšoties savā pilī Gmun- denas tuvumā, uz kurieni tad arī aicinot savus draugus pavadīt medību sezonu. Tad pie viņa sapulcēšoties arī citi paziņas.

Šis ielūgums bija tik vienkāršs un sirsnīgs, turklāt jaunais indietis bija iemantojis tik nedalītas simpātijas, ka grāfs nešaubīdamies to pieņēma. īpaši priecājās Ričards, jo bija kaislīgs mednieks. Un tā pēc mēneša grāfa ģimene ieradās Gmundenā, kur nabobs viņus sirsnīgi sagaidīja. Pils bija sen celta, tomēr

ietilpīga un brīnišķīgi iekārtota. Milzīgais parks, pareizāk sakot, mežs, kas to ieskāva, bija medījumu pilns. Grāfa ģimenei tika ierādīti grezni apartamenti, īpaši izcēlās Erikso buduārs. Istaba bija iztapsēta ar smalku baltu audumu un mežģīnēm, mēbeles apvilktas ar baltu zīdu. Visās malās bija salikti ziedi.

Visvairāk Erikso iepatikās terase, no kuras pavērās jauks skats uz dārzu un tuvāko apkārtni. Dažkārt viņa tur palika stundām ilgi, kamēr vīrieši spēlēja biljardu, šahu vai diskutēja par politiku.

Pēc nedēļas ieradās ari pārējie viesi: divas angļu ģimenes un vairāki austriešu virsnieki. Pils tūlīt atdzīvojās. Laiks pieturējās brīnišķīgs, tāpēc tika nolemts doties tālā izjādē un lapsu medībās.

Erikso, kuru mocīja galvassāpes, atteicās piedalīties šajā pasākumā un palika mājās kādas vecas lēdijas un viņas meitas sabiedrībā. Dāmas iznāca uz terases pavadīt aizbraucējus, un Erikso pārsteigta ieraudzīja, ka Ričardam pieved to pašu melno rikšotāju, kas viņus savulaik bija apbūris. Baronese redzēja, ka Ričards kaut ko pārrunā ar Adumantu un tad, starojoši smaidīdams, viņam pateicas.

Erikso sirds sažņaudzās. Piegājusi pie vīra, kas glāstīja zirga zīdainās krēpes, viņa iečukstēja tam ausī:

— Ja tu mani mīli, Ričard, nesēdies šā zirga mugurā! Es baidos, un šī ķēve iedveš man baisas priekšnojautas.

— Mana mīļā, tavi nervi patiesi nav kārtībā, — nepacietīgi attrauca Ričards. — Adumanta man tikko uzdāvināja Salamandru. Vai man uz šo karalisko dāvanu būtu jāatbild ar nepieklājību un pazemojošu gļēvulību?

Nepievērsdams uzmanību sievai, Ričards pagriezās un ielēca sedlos. Visi viņus apstāja, īpaši virsnieki, greizsirdīgā skaudībā aplūkodami zirgu un jātnieku.

Aizskartā Erikso aizgriezās, saņēma pie rokas jaunkundzi, un abas devās uz pili.

Viņas priekšnojauta tomēr nepiepildījās. No izjādes Ričards atgriezās sveiks un vesels, lieliskā noskaņojumā. Parādļjis nošautos zaķus, viņš, skūpstīdams sievu, labsirdīgi viņai iečukstēja ausī:

— Vai redzi, dārgā, cik vērtas ir tavas priekšnojautas! Nekad vēl man nav tā veicies. Salamandra ir labākais zirgs, uz kāda jebkad esmu jājis.

Turpmākās dienas aizritēja īpaši jautrā noskaņā; nenotika nekas tāds, kas Erikso mulsinātu vai baidītu. Un tomēr viņa nebija mierīga, jo bjja pārliecināta, ka Adumanta Odears ne vien apbrīno viņu, bet sirds dziļumos lolo daudz bīstamākas jūtas.

Erikso devās pie miera gluži kā salauzta. Viņu bija pārņēmusi apātija un vienaldzība pret visu, sākot jau ar Ričardu, pret kuru viņa šādos brīžos nejuta neko tādu, kas līdzinātos kaislīgai mīlestībai.

Reizēm Erikso izdevās atbrīvoties no šā dīvainā dvēseles stāvokļa. Tad viņa alka aizbraukt prom no šīs pils un indietis viesa viņā bailes un gandrīz pretīgumu. Taču šādas izjūtas parasti visai ātri pārgāja, un aizvien biežāk un biežāk viņu sāka vggāt Adumantas tēls. Baronese domāja par viņu ar pieaugošu interesi un ļāvās viņa oriģinālās, neparastās personības valdzinājumam.

Reiz tika sarīkotas lielas medības. Brīnumskaista brieža vajāšana ieilga. Erikso, aizrautīgi piedalīdamās medībās, nezin kādēļ nošķīrās no pārējiem medniekiem un galu galā apmaldījās.

Palaidusi zirgu lēnā solī, viņa mēģināja orientēties svešajā apvidū. Vakars bija lielisks. Ar baudu ieelpodama spirdzinošo stepes gaisu, Erikso pa mazu taciņu izjāja klajumā, kura otrā malā starp simtgadīgiem ozoliem laistījās ezera gludais spogulis. Šajā jaukajā dabas nostūrī, ko apmirdzēja rietošās saules sārtie stari, valdīja dziļš miers, un tas dziedēja Erikso nogurušo dvēseli. Pēkšņi tālumā ieskanējās zvārgulīši, un tad pavisam tuvu iezviedzās zirgs. Baronese strauji pagriezās un ieraudzīja, ka viņai tuvojas Adumanta Odears.

Indietis pacēla cepuri, un viņa skaistā bālā seja atplauka.

— Es neesmu kļūdījies — jūs tiešām esat apmaldījusies, baronese, un mans instinkts nekļūdīgi atveda mani pie jums.

— Drīzāk gan jūsu zināšanas, nevis instinkts, — pasmaidīja Erikso. — Cik šeit ir jauki! Es nenožēloju, ka apmaldījos. Laimīgais! Visās pasaules malās jums pieder kāds paradīzes stūrītis, turklāt pats esat dižens mags.

— Vai nu tā ir? — jautāja indietis, zobgalīgi smaidīdams. — Jūs tā sakāt, un arī es tāds gribētu būt, lai iekarotu jūsu sirdi, jo es jūs mīlu, Erikso, un nespēju vairs klusēt, — viņš piebilda, noliekdamies pie viņas un ielūkodamies baronesei acīs ar savu dedzīgo un valdonīgo skatienu.

Erikso neko neatbildēja. Viņas sirds tik vētraini dauzījās, it kā gribētu izlēkt no krūtīm. Viņa juta, ka pakļaujas šā skatiena valdzinājumam. Nekad vēl Adumanta nebija šķitis Erikso tik skaists. Kā caur miglu viņa redzēja tuvojamies indieša roku. Erikso apžilbināja safīra mirdzums, un Adumantas roka apskāva viņas vidukli.

Erikso nepretojās: viņu stindzināja skumjas un kaisle, reibums un bailes. Tikai reizi — savā kāzu dienā, kad viņai parādījās Amenhoteps, viņa bya jutusi kaut ko līdzīgu. Erikso galva kā bez spēka noslīga, kad Adumanta pieliecās pie viņas. Jaunajai sievietei šķita, ka viņu apdedzina uguns. Kad indietis viņu kaislīgi noskūpstīja uz lūpām, baronesei aizrāvās elpa un viņa juta, kā liesmojoša strāva izskrien caur dzīslām.

Pēc mirkļa indietis izslējās. Viņa sejā parādījās laimīgs uzvarošs smaids. Šokētā un nokaunējusies Erikso nokāra galvu.

— Atgriezīsimies! Es jums rādīšu ceļu, — jautri un bezrūpīgi sacīja Adumanta, it kā nekas nebūtu noticis.

Redzēdams, ka Erikso skubina zirgu, indietis viņu apdzina.

Atgriezusies pilī, Erikso atteicās no vakariņām, aizbildinādamās ar nogurumu, devās uz savu istabu un apgūlās. Viņa bija ļoti satraukta un nemierīga. Viņu vajāja Adumantas tēls. Šā vīrieša austrumnieciskais, savdabīgais skaistums, varenais spēks, ko izstaroja visa viņa būtne, dīvainais un noslēpumainais oreols, kas viņu ieskāva, — tas viss apbūra un pakļāva sev. Aizsapņojusies viņa tiktāl aizmirsa Ričardu, ka vīra ierašanās izraisīja īgnumu, un Erikso izlikās, ka ir aizmigusi, lai izvairītos no sarunām. Šajā mirklī viņa vīru ne vien nemīlēja, bet gandrīz vai ienīda.

Kad Erikso nākamajā dienā atmodās, viņa jutās daudz mierīgāka. Adumantas iedvestajām kaisles pilnajām jūtām sāka lauzties cauri naidīga neuzticība. Ko nozīmē viņas vienaldzība pret vīru, kuru viņa tik patiesi mīlēja? Ko gan citu kā vien kaunu un negodu varēja nest slepens sakars ar šo noslēpumaino cilvēku, kurš viņai patika un no kura viņa tajā pašā laikā baidījā^ Ne, pēc iespējas ātrāk jābrauc prom! Viņi jau tā pārāk ilgi bauda indieša viesmīlību.

Pieņēmusi šādu lēmumu, Erikso tajā pašā dienā paziņoja tēvam un vīram par savu vēlēšanos braukt m^jās, bet grāfs un Lejerbahs par to negribēja ne dzirdēt. Viņi bija plānojuši doties projām pēc nedēļas, un šādu nemotivētu bēgšanu abi vīrieši uzskatīja par smieklīgu un laipno mājastēvu apvainojošu. Erikso nācās piekāpties, taču viņa nolēma izvairīties no palikšanas divatā ar bīstamo pielūdzēju.

Pēc notikušā starpgadījuma bija aizritējušas vairākas dienas. Erikso stingri ievēroja savu apņemšanos un visiem spēkiem vairījās no indieša, taču jauno sievieti pārņēma tāda nervozitāte, ka viņa kļuva vai slima, turklāt brīžam radās tik karsta vēlēšanās redzēt Adumantu un sajust viņa skūpstus, ka Erikso vairs nesaprata, ko iesākt. īpaši jauno sievieti tracināja viņas jūtu slimīgā nepastāvība, te pildot sirdi ar nevaldāmu kaisli, te — ar neuzticēšanos. Tad viņa atkal centās saskatīt Adumantā Amenhotepu.

Viesi pamazām aizceļoja. Angļi un austrieši jau bija projām, un nākamajā dienā viesmīlīgo pajumti vajadzēja atstāt arī grāfa ģimenei.

Pēcpusdienā Erikso bija viena savā buduārā. Lai nevajadzētu piedalīties pusdienās, viņa bija aizbildinājusies ar migrēnu.

Grāfs bija nodevies lietišķai sarakstei, bet profesoru mocīja podagra. Indietis bija aizbraucis uz Gmundenu, bet Ričards devies izjādē.

Gulēdama uz dīvāna, Erikso sapņoja. Viņas skatiens apstājās te pie ziediem, te pie mākslas darbiem, iin viņa baudīja to brīnišķīgo noskaņu, ko bija radījusi indieša mīlestība. Katra lieta šeit stāstīja par Adumantu, un brīžiem viņa ieslīga tādā kā nemaņā, kad dedzīgā vēlēšanās redzēt indieti pilnīgi pārņēma savā varā, bet jau pēc mirkļa spēcīgāk nekā jebkad agrāk modās aizdomas un skumjas. Šādā morālu moku brīdī jaunajai sievietei pēkšņi radās nepārvarama vēlme iekļūt indieša istabā un palūkoties, vai neatradīsies kaut kas tāds, kas apstiprinātu vai arī izkliedētu šaubas un neticību.

Naboba istabas atradās pils pretējā spārnā. Lai gan Erikso nekad tur nebīja bijusi, viņa atrada ceļu. Savas slimīgās ziņkāres dzīta, Erikso turp devās gandrīz skriešus. Viņa baidījās vienīgi no tā, ka varētu sastapt kādu no pils kalpotājiem, taču šīs bažas izrādījās veltīgas. Nevienu nesatikusi, baronese izgāja cauri vairākām lielām zālēm, kas slīga pustumsā, jo biezie aizkari bija nolaisti, un iegāja plašā krēslainā istabā. Spriežot pēc lielā galda, kas bija nokrauts ar pergamentiem un dīvainiem instrumentiem, tam vajadzēja būt Adumantas darba kabinetam.

Erikso ziņkāri apstaigāja istabu, un pēkšņi dziļā nišā pamanīja kaut ko līdzīgu lielam skapim. To viscaur klāja kabalistiskas zīmes un hieroglifi, bet lielās durvis bjja pusatvērtas. Erikso uzmanīgi tās pavēra, ieskatījās iekšpusē un šausmās atkāpās, lai gan ieraudzītais nebija nekas baismīgs.

Šķiet, skapim nebija aizmugurējās sienas, tas drīzāk līdzinājās atvērtam logam, pa kuru bija skatāma plaša panorāma Zilgani dzidrajā tālē pletās tuksnesis, un tā smiltīs pacēlās milzīga piramīda un Gīzas sfinksa. Šie divi pagātnes pasaules noslēpumainie pieminekļi izskatījās kā īsti, tikai — miniatūrā. Pēkšņi viņa ievēroja, ka slepenās durvis starp sfinksas ķepām ir atvērtas un pie ieejas piramīdā pustumsā kustas maza balti tērpta cilvēka figūriņa ar klaftu galvā.

Erikso satrauktajās smadzenēs pazibēja neprātīga doma. Viņas roka zīda peņuāra krokās sāka steidzīgi meklēt Amenhotepa svēto dunci. Sieviete to izvilka. Dunča rokturis bija stipri sakarsis, un tas liecināja, ka maģiskais ierocis saskāries ar kādu nezināmu varenu burvju spēku. Taču Erikso neņēma vērā šo brīdinājumu. Izstiepusi roku, viņa ar dunča asmeni pS&rūda mazās durvis, kas veda piramīdā, un aizcirta tās ciet.

Maģiskā naža asmeni noklāja dzirksteļu kūlis, un pārbiedētā Erikso tūlīt pat sajuta, kā zem kājām sāk līgoties zeme. Viņu satvēra viesulis un aiznesa izplatījumā. Zem viņas kājām tagad pletās tuksnesis, bet sfinksa un piramīda ieguva savus reālos gigantiskos apmērus. Viss kustējās, trīcēja, skanēja un mazpamazām ieslīga dziļā krēslā. Jaunā sieviete juta, kā viņu drausmīgā ātrumā rauj līdzi kāds spēks un iegrūž tādā kā uguns jūrā. No neciešamām sāpēm visā ķermenī viņa zaudēja samaņu.

Kad Erikso atguvās, viņa gulēja Adumantas darba kabinetam līdzās esošajā telpā. Mazākā kustība sagādāja viņai drausmīgas sāpes. Viņa mēģināja sevi aplūkot un ieraudzīja, ka roku, kas vēl arvien bija konvulsīvi sažņaugusi maģisko ieroci, klāj apdegumi. Ar vēl lielākām šausmām viņa secināja, ka ir gandrīz kaila un tikai uz pleciem un pie jostas karājas dažas pusapdegušas zīda un batista stērbeles. Tikai tagad Erikso saprata, ka neapdomīgi iejaukusies sev nezināmu un baismīgu likumu darbībā, un atkal zaudēja samaņu.

Neskaidras balsis un stipras sāpes lika jaunajai sievietei atvērt acis. Ap viņu rosījās tēvs, Bērs un divas kalpotājas. Viņai bija uzklāts peņuārs un pati ietīta segā. Viņu uzmanīgi pārnesa uz guļamistabu un noguldīja gultā. Gaidot ārstu, pēc kura bija aizsūtīts kalpotājs uz Gmundenu, viņai tika sniegta pirmā palīdzība.

Grāfs un Bērs bija bezgala satraukti. Pērkona grāviens, kas bjja satricinājis māgu līdz pašiem pamatiem un sākotnēji tika uzskatīts par pulvera izraisītu sprādzienu, sacēla kājās visus iemītniekus. Izcēlās panika, un sākumā neviens nesaprata, kurā pils daļā notikusi nelaime. Tad kāds no kalpotajiem trīcošā balsī paziņoja, ka sprādziens noticis viņa kunga kabinetā. Viņš bija nesis uz kabinetam līdzās esošo telpu kādu grāmatu un žurnālu, kad briesmīgā dārdoņa viņu apdullinājusi. Tad viņš esot ieraudzījis, kā atsprāgst vaļā durvis un pa tām kā lode ielido un nokrīt uz grīdas kāds balts, viscaur dzirkstelēm klāts priekšmets. Kabinetā skaidri bijusi dzirdama uguns sprakšķēšana, un viņam šķitis, ka viss ir liesmu apņemts.

Kad grāfs, Bērs un kalpone atsteidzās uz notikuma vietu, viņi atrada apdegumiem klāto, kā bez dzīvības gulošo Erikso. Kabinetā uguns vairs nebija, taču liesmas bija iznīcinājušas visu — mēbeles, portjeras, grāmatas, tomēr dīvainā kārtā uz kailajām sienām nebija manāmas nekādas dūmu pēdas, toties nišā, kur stāvēja noslēpumainais skapis, siena bija sa- sprāgusi visā garumā.

Kad pirmās izbailes bjja pārgājušas, grāfs apjautājās par indieti, gribēdams pavēstīt par notikušo. Viņš domāja, ka pils saimnieks atrodas Gmundenā. Kāds gan bija viņa izbīlis, uzzinot, ka stundu pirms nelaimes Adumanta esot atgriezies mājās un ieslēdzies savā kabinetā, kur neviens neiedrošinājās ieiet bez īpašas pavēles.

Adumanta visur tika rūpīgi meklēts, taču viņa nekur nebija Atlika vienīgi secināt, ka viņš gājis bojā. Satriektais grāfs Kronburgs un Bērs klusēdami stāvēja kabinetā, kad pēkšņi saņēma ziņu par jaunu nelaimi.

Zirgkopis, kas bija pavadījis Ričardu, atgriezās mājās, turēdams sedliem šķērsām pāri barona nekustīgo ķermeni. Viņš pastāstīja, ka abi bijuši jau atceļā uz mājām, kad izdzirdējis kaut ko līdzīgu lielgabala šāvienam un ieraudzījis, kā barona zirgs saslējies pakaļkājās. Viņam pat šķitis, ka no zemes uzšāvušās liesmas. Arī viņa zirgs satrakojies, un bijis krietni jānopūlas, lai to nomierinātu. Ticis galā ar savu zirgu, viņš atgriezies iepriekšējā vietā un atradis Lejerbahu guļam zemē, bet Salamandra bijusi bez pēdām pazudusi. Izsauktais ārsts paziņoja, ka barons ir miris, bet Erikso stāvoklis ir ļoti nopietns. Jaunajai sievietei bija sācies drudzis. Murgos viņa pārmaiņus sauca gan vīru, gan indieti, kas vēl aizvien nebija atrasts.

Kad vakarā grāfs un profesors palika vieni pie Erikso gultas, pirmais ieteicās:

— Nav šaubu, ka viņa neuzmanīgi pieskārusies kādam maģiskam aparātam un tādējādi izraisījusi šo nelaimi un nabaga Ričarda nāvi.

— Ja vismaz būtu iespējams viņu iztaujāt un uzzināt, ko viņa izdarījusi un kā nokļuvusi maga laboratorijā, — atbildēja līdz sirds dziļumiem satriektais Bērs ar asarām acīs, jo kopīgajos ceļojumu gados bija Lejerbahu iemīlējis.

Aizritēja vairākas dienas. Adumanta neuzradās, bet Erikso aizvien vēl bija kritiskā stāvoklī. Varas iestāžu uzsāktā izmeklēšana neko nedeva. Tika nolemts, ka profesors aizvedīs Ričarda zārku uz Kronburgu pili, bet grāfs paliks pie meitas, kamēr viņa nebūs atlabusi tiktāl, ka būs iespējams pārvest mājās arī viņu.

Visiem par lielu pārsteigumu arī pēc piecām dienām barona ķermenī neparādījās nekādas trūdēšanas pazīmes. Visi locekļi bija elastīgi, un viņš pats izskatījās pēc dziļā miegā aizmiguša cilvēka. Profesoram radās doma, ka Ričards ieslīdzis letarģijā, tāpēc viņš nolēma baronu neapglabāt, kamēr neparādīsies skaidras trūdēšanas pazīmes.

Ričarda ķermenis tika ievietots kastē ar lielu spraugu, lai pamošanās gadījumā viņš nenosmaktu. Tad profesors aizbrauca, bet grāfs palika.

Erikso stāvoklis kļuva aizvien sliktāks: ārsta izrakstītās zāles, šķiet, viņai nāca vairāk par ļaunu nekā labu. Grāfs bļja izmisis. Viņš nejutās labi šajā svešajā mājā, turklāt bez saimnieka. Starp satrauktajiem kalpotājiem paklīda dīvainas baumas.

Zirgkopis, kas bija jājis kopā ar baronu, stāstīja, ka Salamandra katru nakti atgriežoties stallī. Viņš bija dzirdējis tās zviegšanu un pat aptaustījis, taču dzīvnieks bya un palika neredzams. Domādams, ka tas viss ir sātana roku darbs, viņš pieprasīja aprēķinu un gatavojās aiziet.

Grāfs ataicināja zirgkopi pie sevis un mēģināja vīru pārliecināt, ka tie ir murgi un būtu prātīgāk nogaidīt, līdz tā vai citādi noskaidrosies saimnieka pazušanas apstākļi vai arī uzradīsies viņa mantinieki.

— Nekas nenoskaidrosies, grāfa kungs, — atbildēja zirgkopis, — jo mūsu kungs bija burvis. Es pats tam neticēju un smējos par Klimentu, kas apgalvoja, ka dažkārt mūsu kungs parādoties Dievs vien zina no kurienes, piemēram, no istabas stūra, kur nav durvju. Turklāt viņš vienmēr zināja, kas notiek pilī, un dzirdēja tādas lietas, ko nespēj sadzirdēt neviens godīgs kristietis. Reiz viņš aizsūtīja Klimentu pēc kaut kā uz mednieku paviļjonu un lika pasteigties, bet tas sastrīdējās ar mežsargu un tāpēc aizkavējās. Kad viņš atgriezās, kungs viņam pārmeta: "Kā tu iedrošinājies veltīgi šķiest laiku un strīdēties ar mežsargu, kad es tevi gaidu?" Nē, jūsu augstība, sakiet ko gribat, bet Adumantas kungs ir pārdevis dvēseli sātanam, un tas pats ieradās pēc viņa, elles liesmu apņemts. Kas attiecas uz zirgu, tad zvēru jums, ka stāstīju tīru patiesību! Pirmoreiz, kad naktī izdzirdēju tā zviegšanu un pakavu dipoņu, man nekādas aizdomas neradās — nodomāju, ka Salamandra pati atradusi ceļu uz stalli. Nopriecājos, pieskrēju klāt un, kamēr meklēju sērkociņus, papliķēju pa skaustu, un zirgs kā parasti paberzēja galvu gar manu roku. Gribēju paskatīties, vai ķēve nav sevi savainojusi, tāpēc iededzu lukturi… Un iedomājieties manu pārbīli, kad ieraudzīju, ka steliņģis ir tukšs! Kopš tā laika šis elles radījums katru nakti ierodas, zviedz, kārpa zemi ar pakaviem, bet pats nav redzams. Nē, es eju projām. Nevēlos savu dvēseli nolemt iznīcībai!

— Bet, draudziņ, tās taču ir halucinācijas!

— Nē, jūsu gaišība, ne es vien esmu pamanījis to velna būšanu, teikšu pat vairāk — Salamandra nekad nav bijis parasts zirgs. Dažkārt viņa skatījās tik dīvaini, bet viņas zviegšana līdzinājās cilvēka smiekliem. Tas bija dēmons, nevis zirgs.

Nekāda pierunāšana nelīdzēja, un tajā pašā dienā zirgkopis aizgāja. Daļa kalpotāju sekoja viņa paraugam. Tā kā starp promgājējiem bija arī viena no Erikso istabenēm, grāfam nācās uzaicināt žēlsirdīgo māsu, kas slimnieci apkoptu.

Nākam{yā dienā pēc šīs sarunas pilī ieradās cilvēks, kas paziņoja, ka Adumantas kungs uzdevis viņam pārvaldīt īpašumu, un uzrādīja attiecīgu dokumentu.

Tas bija slaida auguma kalsnējs austrumnieku tipa vīrs ar bronzas krāsas seju. Viņš lieliski mnāja angliski, bet vācu valodu prata visai vāji. Personiskā sarunā ar grāfu viņš pastāstīja, ka Adumanta Odears ir dzīvs un vesels un ka viņš laimīgas sagadīšanās dēļ pametis pili stundas ceturksni pirms sprādziena, ko izraisījusi baroneses neuzmanīgā rīcība. Viņa, bērnišķīgas ziņkāres dzīta, esot pieskārusies milzīga sprieguma elektriskajam aparātam un izlādējusi to. Jaunais pārvaldnieks piebilda, ka ziņa par vecākā brāļa nāvi piespiedusi Adumantu steidzīgi doties uz Indiju, taču nabobs lūdzot grāfu izmantot viņa viesmīlību, līdz baronese atveseļosies, un nodod pili pilnīgā viņa rīcībā.

Kopš šīs dienas pilī atkal valdīja kārtība. Jaunais pārvaldnieks apmetās istabās, kurās pirms tam bija mitinājies viņa kungs, un dzīve sāka ritēt savu gaitu. Un tomēr grāfam gribējās pēc iespējas drīzāk nokļūt mājās. Bērs rakstīja, ka Ričarda ķermenis vēl aizvien nav sācis trūdēt. Tas bija novietots ģimenes kapličā, taču profesors bija nokārtojis visu tā, lai Lejerbaham tūlīt tiktu sniegta palīdzība, ja viņš atmostos.

Erikso joprojām jutās ļoti slikti. Tagad fiziskajām sāpēm bija pievienojušās arī morālas ciešanas. No istabenes sarunas ar žēlsirdīgo māsu viņa bija uzzinājusi par Ričarda nāvi un indieša pazušanu. Jauno sievieti mocīja sirdsapziņas pārmetumi, un viņa rūgti nožēloja savu neapdomīgo rīcību, kas bija izraisījusi tik daudz nelaimju.

Tad Erikso stāvoklis nedaudz uzlabojās. Drudzis mazinājās, taču brūces un apdegumu vietas neciešami sāpēja, tāpēc, lai kā centās, viņa nespēja apslāpēt vaidus.

Kādu nakti Erikso nevarēja aizmigt: ķermenis dega kā ugunīs, lūpas bija galīgi sausas, un viņu mocīja slāpes. Žēlsirdīgā māsa blakus istabā bija tik cieši aizmigusi, ka slimniece nekādi nevarēja viņu sasaukt. Erikso nomāca smagas domas. Viņa prātoja par Ričarda nāvi un skumji secināja, ka par spīti nožēlai viņas bēdas nav tik dziļas kā vajadzētu būt, ka starp viņu un barona zārku ir nostājies Adumantas tēls ar savu dīvaino valdzinājumu, kas pakļāva viņas jūtas un lika sirdij pukstēt straujāk.

Veltīgi viņa dzina projām šīs domas, kuras uzskatīja par noziedzīgām, cenzdamās koncentrēties uz atmiņām par Ričardu un aizmirsties šā neatgriežamā zaudējuma dzīlēs. Viss velti! Erikso atmiņās pastāvīgi parādījās indietis ar savu noslēpumaino smaidu un lielo, tumšo acu pakļaujošo skatienu, un tad viņa aizmirsa visu — pat mokošās sāpes — un domāja vienīgi par Adumantu.

Erikso nodrebēja, izdzirdusi atveramies durvis, un pārsteigta redzēja, ka pašķiras portjera, lai gan istabā neviens neienāca. Erikso satrūkās, uz viņas pieres izspiedās auksti sviedri, kad kļuva dzirdami stingrie, labi pazīstamie soļi. Tad kāds apstājās pie gīdtas un maiga roka ar gariem un smalkiem pirkstiem nogūlās viņai uz pieres.

Jaunā sieviete gribēja kliegt, bet nebija balss, un viņa gulēja nekustīgi, gluži kā paralizēta.

— Neprātīgā! Ko tu esi izdalījusi! — kā no tālienes atskanēja Adumantas balss. — Man vajadzēja ļaut tev nomirt vai arī pakļaut ilgām un pelnītām ciešanām, taču man kļuva tevis žēl, jo es mīlu tevi. Uzskatīdams, ka esi pietiekami sodīta, esmu ieradies atvieglot tavas ciešanas.

Erikso juta, kā viņas sāpošajam ķermenim tiek uzlikta vēsa un valga komprese, kas radīja patīkamu svaiguma sajūtu. Pēc tam tās pašas neredzamās rokas noslaucīja viņas seju un pielika pie lūpām kausu ar aromātisku dzērienu. Viņa tūlīt sajuta ķermenī ieplūstam spēku. Tagad Adumantas smalkie pirksti pieskārās viņas pierei. Erikso būtni piepildīja miers, neizsakāma labsajūta un laimes sajūta. Patīkams snaudiens drīz pārgāja dziļā miegā.

Kad Erikso pamodās, viņa uzzināja, ka nogulējusi vairāk nekā desmit stundas. Šā miega laikā viņas veselības stāvoklis bļja pārsteidzoši uzlabojies. Brūces bija aizdzijušas, apdegumi kļuvuši blāvāki, bet sāpes zaudējušas savu asumu. Ārsti bija ļoti izbrīnīti par tādu negaidītu atveseļošanos.

Kopš tās dienas Erikso veselības stāvoklis strauji uzlabojās. Grāfs, kas to vien bija gaidījis, lai varētu ātrāk aizbraukt, centās meitu pārliecināt, ka ceļojums viņai tagad nebūtu bīstams, taču Erikso ietiepīgi paziņoja, ka ir vēl pārāk vārga, tāpēc nedaudz jānogaida.

Patiesais cēlonis, kas viņu piesaistīja pilij, bya Adumantas iedvestās kvēlās jūtas, kaut gan pats indietis vēl aizvien palika viņai neredzams. Erikso vairs nesēroja par Ričardu. Dažbrīd viņa pat aizmirsa, ka tāds Ričards jelkad ir dzīvojis. Tagad jaunā sieviete gaidīja vienīgi indieša atnākšanu. Viņš ieradās katru vakaru, tiklīdz istabā vairs neviena cita nebija.

Erikso jau iztālēm dzirdēja tuvojamies viņa soļus, juta viņa skūpstu uz savām lūpām un viņa maigās rokas pieskārienu saviem matiem. Viņš atbildēja uz baroneses jautājumiem, pats palikdams neredzams. Erikso velti lūdza Adumantu parādīties un mēģināja viņu satvert — baroneses rokas tvēra vienīgi gaisu, un uz visiem lūgumiem indietis allaž atbildēja maigā un skumjā balsī:

— Es to nevaru izdarīt! Tu pati esi vainīga, jo radīji man šo smago stāvokli.

Reiz pēc šādas sarunas Adumanta neatnāca veselu nedēļu. Erikso bija ļoti satraukta. Viņa prombūtne baronesei kļuva par īstām mocībām. Līdz ar veselību viņai bija atgriezusies enerģija un neatkarīgais raksturs.

Beidzot kādu vakaru, kad Erikso, degdama nepacietībā, plūkāja lielisku ziedu pušķi, ko no rīta bija atsūtījis pārvaldnieks sava kunga vārdā, labi pazīstamas rokas spiediens lika viņai satrūkties.

— Adumanta! — viņa priecīgi iesaucās.

Tad savaldījusies piecēlās un iekliedzās pavēlošā un nepacietīgā balsī:

— Vai tu mani mīli? Jā vai nē?

— Es mīlu tevi, mana daiļā Erikso, un saprotu tava jautājuma nozīmīgumu: tu gribi, lai es atkal taptu tev redzams. Es pats nevēlos neko citu kā izpildīt tavu vēlēšanos, taču tu biji tā, kas ar savu neprātīgo rīcību noveda mani šādā stāvoklī.

— Es noraidu tādu apvainojumu, — uztraukumā trīcēdama, sacīja Erikso. — Atzīstos, ka rīkojos nepareizi, un lūdzu tev piedošanu. Tu esi pārāk zinošs un varens, lai nevarētu, ja vien vēlētos, izlabot manis nodarīto ļaunumu.

— Tev taisnība! Manas zināšanas norāda man uz līdzekli, kas var palīdzēt sagraut burvestību, bet vai tu vēlēsies to izmantot?… Vai tu, Erikso, mīli mani tik stipri, lai dotos man līdzi, lai sarautu važas, kas tevi saista ar šo pasauli, un ienāktu manā Deli pilī kā likumīga laulātā draudzene? Būdams mags, es nevaru ilgi palikt šajā tukšajā un banālajā pasaulē, kas man ir pretīga. Bet kāda gan tev daļa gar pasauli, ja mēs piederēsim viens otram un ja es sniegšu tev visus mīlas priekus, bagātības saldmi un visu manu zināšanu radīto varenību?

Adumantas trīcošā un kaislā balss skanēja Erikso ausīs kā maigs glāsts, viņas vaigu skāra indieša karstā elpa, bet neredzamā roka rotaļājās ar viņas zeltainajām cirtām. Dīvains vājums pārņēma jauno sievieti. Vēl kādu brīdi mīlestība viņā cīnījās ar neticību, tad šī cīņa norima.

— Kas man jādara, lai tu atkal kļūtu redzams? Runā! Es sekošu tev, jo cīņa mani ir nogurdinājusi.

Brīžiem nesaprotu, kādas jūtas tu manī izraisi, taču es nespēju atbrīvoties no tavas ietekmes.

— Šī ietekme ir mīlestība, — nomurmināja indietis, un Erikso sajuta uz lūpām dedzīgu skūpstu. — Bet tagad, mīļotā, uzmanīgi uzklausi mani. Tev jāatgriežas sava tēva pilī. Tur, ģimenes kapličā, guļ barona Lejerbaha ķermenis. Viņš, kā gluži pareizi uzskata profesors, nav miris, bet elektriskā šoka rezīdtātā iegrimis letarģiskā miegā. Tev jāpaņem maģiskais duncis, ko tu nolaupīji Amenhotepam, jānokāpj kapličā starp nakts vienpadsmito un divpadsmito stundu un jāiedur nazis Ričardam krūtīs. Brīdī, kad viņa asinis slacīs tavas rokas, es kļūšu tev redzams un paņemšu tevi pie sevis. Bet tagad mums jāšķiras. Ja vēlies mani ieraudzīt, tu rīkosies tā, kā es teicu, bet līdz tam — paliec sveika!

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums. Samulsusi Erikso saviļņojumā aizklāja seju ar rokām un sāka raudāt.

Nākamajā rītā viņa paziņoja tēvam, ka vēlas atgriezties mājās. Iepriecinātais grāfs, kas jau sen gaidīja šo mirkli, nekavējoties visu nokārtoja. Pēc divdesmit četrām stundām viņi devās ceļā.

Bāla, domīga un satraukta Erikso iegāja tēva pilī. Kā grēcīga dvēsele viņa klaiņoja pa istabām, vispretrunīgāko jūtu mocīta. Viņa kaismīgi vēlējās ieraudzīt Adumantu, bet tgjā pašā laikā sirdī šausmas viesa doma, ka viņa varētu ietriekt dunci vīra ķermenī. Katru rītu viņa stingri nolēma īstenot Adumantas ieteikumu, bet vakarā trīcēja, tikai iedomājoties vien par nokāpšanu kapličā. Dažkārt perspektīva uz mūžu ieslēgt sevi indieša pilī lika viņas sirdij skumjās sažņaugties.

Beidzot mokošais nemiers sasniedza kulmināciju. Jau no paša rīta Erikso nezināja, ko iesākt. Kāda par viņu stiprāka griba lika rīkoties. Kad vakarā pulkstenis nosita vienpadsmit, baronese izgāja no kabineta, kur tēvs ar profesoru spēlēja šahu, un nedrošā gaitā devās uz bibliotēku. Tur nelielā skapītī glabājās kapellas un kapličas atslēgas. Paņēmusi abas, Erikso klusi un nemanāmi izgāja dārzā.

Saltais un drēgnais rudens vējš plivināja viņas vieglo balto peņuāru. Jaunā sieviete no aukstuma drebēja, tomēr gandrīz skriešus turpināja savu ceļu pa kailajām alejām.

Beidzot tumsā iezīmējās kapličas gotiskais siluets. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atvērt dxir- vis viņa beidzot nokļuva tumšajā telpā virs kapličas. Trīcēdama kā drudzī, sieviete apņēmīgi devās uz stūri, kur, kā viņa zināja, vienmēr atradās svece un sērkociņi.

Erikso iededza sveci, nokāpa lejā pa kāpnēm un iegāja kapličā. Dažus soļus no durvīm atradās Ričarda zārks, kas bija pārsegts ar auduma gabalu. Līdzās uz galda dega naktslampiņa, kas apgaismoja ar vāciņu pārsegtu vīna kausu un elektrisko aparātu, kura vadi bija savienoti ar profesora istabu un kuram ar skaļu zvanu vajadzēja pavēstīt, ka aizmigušais pakustējies. Bērs vēl aizvien uzskatīja, ka Ričards ieslīdzis letarģiskajā miegā, lai gan ārsti apgalvoja, ka viņš ir miris.

Nolikusi sveci uz galda, Erikso noņēma pārsegu. Kļuva redzama Ričarda seja, ko vāji apgaismoja naktslampiņas vārā liesmiņa. Ja neņemtu vērā Ričarda sejas vaska dzelteno bālumu, varētu nodomāt, ka viņš ir aizmidzis. Erikso nebija vīru redzējusi kopš tā liktenīgā rīta, kad viņš bija pēdējo reizi viņu apskāvis, dodamies izjādē, no kuras viņam nebija lemts atgriezties dzīvam.

Karstas asaras sāka plūst no jaunās sievietes acīm. Pārliekusies pār ķermeni, viņa alkaini lūkojās tā cilvēka vaibstos, kuru bija tik dedzīgi mīlējusi. Visas izjūtas, kas pēdējā laikā viņu tā satrauca, pagaisa; palika vienīgi dziļa pieķeršanās Ričardam. Tagad

Erikso dvēseli pārņēma viena vienīga vēlēšanās: atdot viņam dzīvību, uzveikt drausmīgo burvestību, kas bija novedusi viņu — dzīvu cilvēku — šajā kapličā. Kas būs pēc tam, kas notiks ar viņu pašu — par to Erikso pat nedomāja. Apņēmības pilna viņa pacēla maģisko ieroci un iegrūda dunci Ričarda krūtīs.

— Atdzīvojies! Atmosties, mans mīļotais, un nekad vairs nešķiries no manis! — viņa čukstēja, mirdzošām acīm raudzīdamās uz vīru.

Kaut kas sarkans un dūmojošs, asinīm līdzīgs, izšļācās no mirušā krūtīm un nopilēja uz jaunās sievietes rokām. Tajā pašā mirklī Ričards piecēlās, atvēra acis, un no viņa lūpām izlauzās prieka pilns kliedziens.

Erikso juta, ka viņai noreibst galva, un sagrīļojās. Smacīga aromāta brāzma iesitās sejā un aizrāva elpu. Viņas ķermeni pārņēma drausmīgs slābanums. Kā caur miglu viņa redzēja, ka Ričards pastiepj viņai pretī rokas un sauc:

— Erikso! Mana dārgā!

Pēdējā apziņas uzzibsnījumā viņa gribēja mesties pie Ričarda, taču kāda dzelžaina roka satvēra viņu ap vidukli. Erikso šķita, ka krīt tumšā bezdibenī, un zaudēja samaņu.

No letarģiskā miega baronu pamodināja neciešamas sāpes un sajūta, ka viņam pieskaras ar nokaitētu dzelzi. Viņš izslējās un tūlīt ieraudzīja Erikso. No viņa lūpām raisījās laimes, mīlestības un pateicības sauciens, bet tajā pašā mirklī viņš atrāvās atpakaļ, jo skatiens izbailēs sastinga pie Amenhotepa varenā stāva. Tomēr ienaidnieka klātbūtne tūlīt lika Ričardam atgūt drosmi. Kvēlodams naidā un greizsirdībā, viņš izlēca no zārka un grasījās mesties virsū ēģiptietim, bet tas pacēla roku, un Lejerbahs sastinga, nespēdams pakustēties.

— Nepateicīgais! Par manu labestību tu atmaksāji, nolaupīdams man vienīgo sievieti, kuru es mīlēju, — nicinoši sacīja mags. — Es varētu tevi iznīcināt, bet negribu to darīt. Dzīvo un baudi savu nožēlojamo eksistenci, kamēr daba tev to ļaus! Viņu tu nekad vairs neredzēsi!

Kā spalviņu pacēlis Erikso, Amenhoteps ātri pagriezās un nozuda kapličas tumsā.

Ričards pat nepakustējās. Viņam likās, ka dzird durvju čīkstoņu, tad zirga pakavu dipoņu. Viņš nesaprata, vai viss tikko pieredzētais ir īstenība vai halucinācija. Ar pārcilvēcisku piepūli viņš atbrīvojās no sastinguma un, satvēris aizdegto sveci, metās ārā no kapličas. Visapkārt valdīja tukšums un klusums. Auksta vēja brāzma nodzēsa sveci. Atri, cik vien to ļāva vājums, kas bya viņu pārņēmis, barons devās uz pili. Tiklīdz viņš iegāja priekštelpā, divi sulaiņi, kas tobrīd taisījās nodzēst lampas, griezīgi iekliedzās un aizskrēja pa galvu pa kaklu, nometuši zemē visu, ko turēja rokās; arī trešais, kuru Ričards satika koridorā, sekoja pirmo divu paraugam.

Šie kliedzieni pievērsa grāfa un profesora uzmanību. Abi tobrīd spēlēja šahu. Izbrīnījies par troksni, grāfs piecēlās, lai uzzinātu, kas noticis, bet tajā brīdī atvērās durvis un uz sliekšņa parādījās satrauktais, bālais un rēgam līdzīgais Ričards.

— Nebaidieties! Tas esmu es. Esmu atmodies no letarģiskā miega, — viņš vārgā balsī nočukstēja.

Bērs un grāfs viņu priecīgi apskāva, pēc tam sāka iztaujāt, kā notikusi negaidītā augšāmcelšanās.

— Mani atmodināja Erikso. Kā — to es nezinu. Es baidos, draugi, ka esam viņu zaudējuši uz visiem laikiem, — sacīja Ričards aiztrūkstošā balsī un pastāstīja par kapličā notikušo.

— Kā? Šis noziedzīgais burvis vēlreiz iedrošinājies nolaupīt manu bērnu? — zaudējis savaldību, kliedza grāfs. Kratīdams dūres, viņš naidīgi piebilda: — Gan es pratīšu atgūt savu meitu!

Bērs nolaida galvu. Notraucis no vaiga asaru, viņš skumji ierunājās:

— Kā jūs spēsit atņemt Amenhotepam viņa mīļoto sievieti? Kā cīnīsities ar šo gigantu, kas pavēl dabas spēkiem, kuru priekšā mēs esam niecīgāki par pigmejiem? Mana sirds saka, ka mēs nekad vairs neredzēsim nabaga Erikso. Centīsimies vismaz saglabāt to, ko liktenis mums atstājis, — viņš norādīja uz Ričardu, kas bija atslīdzis krēslā. — Šobrīd viņam nepieciešamas visas mūsu rūpes.

Ričardu aizveda uz profesora istabu. Bērs padzirdēja viņu ar siltu vīnu un izmeklēja, jo barons sūdzējās par stiprām sāpēm krūšu apvidū. Uz barona krūtīm Bērs ieraudzīja trīsstūrveida zīmi ar apvērsto krustu, tikai šis noslēpumainais simbols bya sarkans, nevis melns kā uz Teas krūtīm.

X

Kad Erikso nāca pie samaņas, viņa jutās kā salauzta, turklāt neciešami sāpēja galva. Jaunā sieviete atvēra acis un ar izbrīnu pavērās apkārt. Viņa gulēja gultā, visapkārt bīja salikti spilveni. Batista naktskrekla vietā viņai bija uzvilkta īsa, ar sudrabu izšūta tunika, kājas apautas zeltītās sandalēs, bet uz rokām šķindēja smagas rokassprādzes.

Ko tas nozīmē? Kur viņa atrodas?

Atbrīvojusies no sastinguma, Erikso piecēlās sēdus un nedroši aplūkoja telpu. Viņa atradās lielā istabā. Tās kolonnas klāja emalja. Gar sienām bija novietoti zemi dīvāni, kas bija apvilkti ar purpurkrāsas audumu. Telpas vidū bija lazurīta baseins ar strūklaku. Smaržīgi neredzēti ziedi emaljētos podos bija gaumīgi izkārtoti visās malās. Lielas, ar dārgu audumu drapētas durvis veda uz plašu galeriju ar arkādi, no tās pa dažiem marmora pakāpieniem varēja nokļūt dārzā. Brīnišķīgo ainavu apspīdēja pilnmēness spožā un vienlaikus maigi glāstošā gaisma, uz tumsas fona izceldama rožu krūmus, kolonnu ornamentus un kokgriezuma mežģīnēm rotātās arkas.

Kā sapnī Erikso piecēlās, izgāja galerijā un nomurmināja:

— Cik šeit ir skaisti!

Viņa ar baudu ieelpoja rožu un liliju aromātu, un spirgts vējiņš glāstīja viņas melnīgsnējo vaigu. Pēkšņi viņa skaļi iekliedzās, ar abām rokām satvēra galvu un, viscaur trīcēdama, bezspēkā atslīga uz marmora soliņa. Atgriezās atmiņa, un viņa skaidri apzinājās gaidāmo nelaimīgo eksistenci. Erikso vairs nepievērsa nekādu uzmanību brīnumkrāšņajai apkārtnei. Kāda viņai daļa par šiem rožu puduriem, kas vijas augšup pa sienu, un šīs tukšās pils karalisko greznību, ja viņa šeit ir ieslodzīta uz visiem laikiem! Viņa vēlējās būt brīva, alka pēc darbīgas dzīves, pie kuras bļja pieradusi, pēc dzīves kopā ar mīļoto cilvēku reālā pasaulē. Priekšā stāvošā vienveidīgā un bezgalīgā eksistence Erikso likās kā briesmīgs sods, un pār viņas lūpām izlauzās izmisuma pilns kliedziens. Piespiedusi kvēlojošo galvu pie vēsā marmora, viņa aizvēra acis.

Erikso dvēselē trakoja tāda vētra, ka viņa pat nepamanīja, kā galerijas galā parādās Amenhotepa slaidais un vingrais stāvs. Kad mags pienāca klāt, noslīga ceļos pie marmora soliņa un kaislīgi apskāva viņu, sieviete atvēra acis un raudzījās viņā ar pārsteigumu un izbailēm. Erikso trīcēja, redzēdama pie savām kājām to, kuru pazina kā pavēlnieku. Viņai bija baismīgi klausīties, kā šīs bargās lūpas, kas bija radušas pavēlēt stihijām, tagad lūdzas viņai kaut kripatiņu mīlestības.

Drudžainais sārtums, kas kvēloja maga vienmēr bālajā sejā, viņa saraustītā elpa, kaisles pilnais skatiens un jaunie, nedzirdētie vārdi, ko izrunāja viņa trīcošās lūpas, — tas viss liecināja par to, ka dvēsele, kuras jūtu uzplūdumus tik ilgi bija apvaldījis darbs un zināšanas, beidzot ir atmodusies no gadsimtiem ilgā miega un izmisīgi sauc: "Homo sum! Nekas cilvēcisks arī man nav svešs!"

Kas tas par baismīgo un prātam neaptveramo likumu, kas satriecis šo zintnieku, kurš, šķita, visu jau uzvarējis? Kas novedis šo vareno gigantu līdz lūdzēja lomai? Kas š^jā spītīgajā dvēselē atmodinājis vēlmi izmantot savas cilvēciskās tiesības, kuras viņš vienmēr bya noraidījis?

— Iemīli mani, Erikso! Sniedz man kaut daļiņu tās laimes, ko bauda ikviena dzīva būtne, un par šo mīlas, svētlaimes un aizmirstības stundu es došu tev visu, ko vien tu lūgsi.

— Visu? — nomurmināja Erikso, un viņā radās žēlums un līdzjūtība pret šo neparasto cilvēku, kuru tik dīvainā kārtā bija uzvarējis liktenis, bet šīs jūtas ātri nomainīja naids un dvēselē mītošais rūgtums.

— Visu? — Erikso pārjautāja, un viņas acīs iegai- lējās uguntiņa. — Tu man dosi visu, ko vien tev lūgšu?

Redzēdama, ka Amenhoteps nobāl un samulst, viņa piebilda:

— Nebaidies! Es nelūgšu, lai tu man ļauj atgriezties pie viņa.

— Tādā gadījumā, mīļotā, es došu tev visu, kas vien ir manos spēkos. Manas zināšanas, tāpat kā mana mīlestība, ir pie tavām kājām.

— Apzvēri man to kā mags, un es aizmirsīšu gan pagātni, gan nākotni! Es domāšu vienīgi par to labo, ko esi man sniedzis, mīlēšu tevi un sniegšu tev laimes stundas, kuras tu man lūdz.

Amenhoteps izslējās. Viņa acis iezibējās, un balss skanēja stingri, kad viņš pacēla roku un sacīja:

— Zvēru pie savas maga zvaigznes izpildīt visu, ko tu man lūgsi! — un virs viņa pieres kā zvēresta apliecinājums uzšāvās žilbinoša liesma.

Ar prieka saucienu Erikso metās viņa apskāvienos, apvija rokas viņam ap kaklu un dedzīgi noskūpstīja uz lūpām. Kaisles apreibināts, mags nepamanīja viņas lūpās pazibējušo cietsirdīgo smaidu.

Laimīgs, gluži kā no jauna piedzimis, Amenhoteps nosēdās uz soliņa līdzās Erikso un sāka viņai stāstīt par savu mīlestību, par pārciestajām greizsirdības mokām un par viņu abu laimes pilno nākotni.

Erikso izbrīnā vēroja magu, kurš šķita kļuvis jaunāks un pievilcīgāks. Vaibstu skarbumu bija nomainījusi priecīga, bezrūpīga un maiga izteiksme. Viņš bija nometis no pleciem gadsimtu darba un meklējumu slogu, smagumu, kas nāca klāt līdz ar uzvarām pār dabu un sevi, lai atkal kļūtu par cilvēku, kāds bija, pirms pārkāpa piramīdas liktenīgo slieksni.

— Iesim! Nosvinēsim mūsu savienību! — priecīgi iesaucās Amenhoteps, vedinādams Erikso uz plašo bla- kustelpu.

Tur jau bija sagatavots krāšņi klāts galds divām personām. Erikso nespēja attapties no pārsteiguma, kad ieraudzīja, ka askēts, kas agrāk neko nedzēra, iztika ar sauju rīsu, dārzeņiem un glāzi piena, tagad tukšoja vienu vīna kausu pēc otra. Šis vīns kā ugunīga straume ieplūda viņa dzīslās, kurās līdz šim bija plūdusi gribai pakļauta valgme. Vai patiesi šis nenogurdināmais darbarūķis, kura ikdienas atpūta bija vienīgi divas atsvaidzinošas vannas, tagad nosita savu dārgo laiku, dzīrodams un ļaudamies mīlas valdzinājumam?

Erikso sirdī no jauna pamodās līdzjūtība un žēlums, taču sarūgtinājums' un atmaksas alkas atkal ņēma virsroku. Vai viņa tiešām zaudējusi prātu, ka žēlo šo cilvēku, kas viņu nekad nav žēlojis, kas atņēmis viņai jaunību un nekad agrāk nav tiecies pēc viņas mīlestības, bet tagad, kad viņa mīl citu un tam pieder, uzspiež sevi?

Kas gan tā par dzīvi šā cietuma sienās? Ne jau

Amenhotepa dēļ viņa vēlējās dzīvot un būt skaista! Nē! Viņa piespiedīs šo cietsirdi samaksāt par pieprasītajām mīlas stundām. Un, jo ātrāk šis atmaksas brīdis pienāks, jo labāk!

Kad Amenhoteps piecēlās no galda, arī Erikso smaidīdama cēlās kšļjās un ļāva sevi aizvest uz istabu, kur jau bija klāta laulības gulta. Smagais aizkars lēni noslīdēja lejā…

Austošās saules staros apvārsnis kļuva purpursārts, bet rasas lāses, kas trīsuļoja uz ziediem un zaļumiem, bija pārvērtušās neskaitāmos briljantos, kad uz terases iznāca Amenhoteps un Erikso. Viņa bija pavisam bāla, viņš staroja laimē. Brīdi abi klusēja, tad mags jautāja, jautri un bezrūpīgi smaidīdams:

— Ko tad tu, mīļotā, neprasi samaksu par to svētlaimi, ko man dāvāji? Kas man jādara? Ko izdomājusi tava mazā sirsniņa? Ko vēlies, lai tev dodu?

Erikso nodrebēja un pagriezās, vērdamās viņā drūmu skatienu.

— Ko vēlos, lai tu man dotu?… Nāvi! — viņa atbildēja, kā skaldīt noskaldīdama katru vārdu.

Satriektais Amenhoteps sagrīļojās un atkāpās atpakaļ. Viņam aizrāvās elpa, uz pieres izspiedās auksti sviedri.

— Nāvi? — viņš atkārtoja. — Ko tu prasi, neprātīgā? Vai tu zini, kas ir nāve?

— Jā, zinu, — atbildēja Erikso, un viņas sejā ielija drudžains sārtums. — Nāve — tas nozīmē iznīcību šai matērijai, kurā esmu ieslēgta gadsimtiem ilgi, nejūtot prieku un nedzīvojot īstu cilvēka dzīvi. Nāve — tā ir atgriešanās mūžīgajā izplatījumā, kur tu, cietsirdīgais tirān, mani vairs nepakļausi sev, jo tava varēšana beidzas kapa malā. Steidzies atdot man brīvību! Vai arī tu iedrošināsies neizpildīt savu maga godavārdu, nicināmais?

Amenhoteps klusēja, aizsedzis seju ar rokām.

Smagā, saraustītā elpa liecināja par viņa dvēselē trakojošo vētru. Aizritēja vairākas minūtes, kas Erikso likās kā mūžība. Tad mags izslējās. Viņa seja bya kļuvusi bāla, bet aizmiglotais skatiens — nespodrs un apdzisis.

— Tikai sieviete varēja izgudrot tādu atriebību un upurēt naidam dārgāko, kas ir cilvēkam, — viņš teica aizsmakušā balsī. — Bet, ja jau dzīve ar mani tev šķiet ļaunāka par nāvi, tad es atdodu tev brīvību. Ej un atgriezies pie vīra, kurš tev ir tik dārgs un… esi laimīga! Cietumsargs vairs neiejauksies tavā dzīvē, bet iztālēm svētīs tevi par to laimes mirkli, ko esi viņam dāvājusi.

Erikso nodrebēja un pārsteigumā sastinga. Viņa ielūkojās Amehotepa satrauktajā un vienā mirklī novecojušajā sejā. Viņa acumirklī apsvēra un izvērtēja piedāvāto velti, un pēkšņi dzīve viņai šķita neizsakāmi tukša un bezmērķīga, bet nākotne, kurā būs neizbēgami jāzaudē viss, kas viņai bijis dārgs, likās kā drūms bezdibenis, pilns asaru un ciešanu. Erikso iztēlojās vecumu ar tā grumbaino seju, sirmajiem matiem un saliekto muguru, un viņu, kura vienmēr bija bijusi jauna un skaista, pārņēma šausmas.

Nē! Viņa vēlējās nomirt savā dailes plaukumā, gribēja, lai viņu apraud šis pats Amenhoteps un lai Ričarda atmiņās viņa vienmēr dzīvotu kā priekpilna vīzija.

— Nē! — viņa teica, domīgi pašūpodama galvu, — dod man nāvi! Esmu nogurusi, alkstu miera un, visbeidzot, vēlos izplest savus garīgos spārnus, lai aizlidotu izplatījumā. Vai tiešām tu, kas esi iekļuvis neredzamajā pasaulē, sāksi mani atrunāt no atgriešanās tajā?

Gārdzoša nopūta izlauzās no maga krūtīm. Neteicis ne vārda, viņš pagriezās un klusi devās uz laboratoriju, kur gluži bez spēka atslīga krēslā.

Kādu brīdi viņš domāja. Saņemtais trieciens bija salauzis viņa sirdi, tomēr spēcīgais, disciplinētais gars pamazām atguva spēju valdīt pār sevi.

— Kā grēkoju, tā arī tieku sodīts! Mūžam patiesa ir leģenda par Ahilleja papēdi, — viņš nomurmināja. — Es pieļāvu, ka nevaldāma kaislība ņem virsroku pār veselo saprātu, un savā aklumā nepamanīju, kā šīs sievietes prātā ieperinājās sātaniska doma. Tagad jau ir par vēlu: man jātur dotais vārds.

Viņš pievilka klāt kausu, līdz pusei piepildīja to ar vīnu un pievienoja dažus pilienus bezkrāsaina šķidruma. Tad lēniem soļiem atgriezās terasē. Kad viņš gāja cauri istabai, kur vēl vakar bija tik laimīgs, kauss viņam likās smags kā klints.

Erikso, atspiedusies pret kolonnu, viņu gaidīja. Viņa domīgi lūkojās saules lēktā, kuras rietu viņai nebija lemts redzēt. Saklausījusi Amenhotepa soļus, viņa pagriezās. Mags bija atguvis savu ierasti bargo un lepno stāju. Viņa bālo pieri izvagoja dziļa rieva, bet skatiens bija mirdzošs un neizdibināms. Amenhotepa roka drebēja, kad viņš sniedza Erikso kausu, teikdams:

— Ņem! Tas nesīs tev nāvi, kuru tu pieprasi kā samaksu par savu mīlestību. Tev tiek samaksāts!

Erikso ar izbrīnu palūkojās uz viņu. Tad lēnām pastiepa roku un paņēma kausu. Kādu brīdi viņas skatiens domīgi kavējās pie brīnišķīgās ainavas, tad apstājās pie Amenhotepa, kas, atspiedies pret kolonnu, drūmi vērās viņā. Erikso ātri pielika kausu pie lūpām un vienā paņēmienā to iztukšoja.

Ledainas trīsas izskrēja cauri visam ķermenim. Erikso izslējās visā augumā, acis plati atvērās, vaigos ielija slimīgs sārtums. Saules stari rotaļājās viņas garajos zeltainajos matos un atspīdēja tunikas izšuvumu sudrabā. Nekad vēl šī sieviete nebija izskatījusies tik daiļa kā š^jā mirklī. Pēkšņi viņa itin kā apdzisa, seja kļuva pelēcīga un augums noslīga uz akmens plātnēm. Pēc mirkļa Erikso atgādināja bezkrāsainu statuju.

Amenhoteps noliecās pie tās un uzpūta: gaisā pacēlās pelēku putekļu mākonis, ko izkliedēja rīta vējš.

— Kur esi, dvēsele, kas miti š^jā nīcīgajā apvalkā? — nomurmināja mags, paņēmis šķipsniņu pīšļu, kas bya veidojuši Erikso ķermeni.

Bēdu satriekts, viņš ievaidējās un noslīga uz akmens plātnēm.

Viņš pats nebūtu varējis pateikt, cik ilgi izmisums turēja viņu savos stingros apkampienos. Atgriezties īstenībā lika kādas rokas pieskāriens un izbrīna pilna balss:

— Kas tu esi, sirmgalvi? Kā tu iedrošinājies šeit ienākt?

Amenhoteps pacēla galvu un pazina Viashaganu — vienu no saviem skolniekiem. Bet kāpēc tas viņu nepazina? Amenhoteps mehāniski piecēlās un ļāva sevi aizvest līdz dārza vārtiem. Tiklīdz skolnieks bya aizgājis, Amenhoteps nokratīja sastingumu un ātriem soļiem atgriezās pilī, kur ieslēdzās savā laboratorijā.

Kādu brīdi viņš sēdēja, iegrimis domās, tad izlēmīgi atmeta sānis aizkaru un paskatījās uz sevi spogulī.

— Kas tu esi? — viņš spēja vienīgi atkārtot Vias- haganas jautājumu, ieraudzījis saliektu, grumbainu un sirmu veci — nolietotā un laika zoba sagrauztā organisma attēlu.

— Ko es esmu izdarījis? — viņš iekliedzās, bezspēcīgi atkrizdams krēslā un aizsegdams seju ar trīcošajām rokām.

Amenhoteps — zintnieks, askēts, kura dvēsele bya mitusi tikai tīrajās darba un zināšanu sfērās, bija pretojies laika iespaidam. Bet tad šo dvēseli bija pārņēmušas miesiskas tieksmes, un pietika ar dažām laimes un mīlestības, vilšanās un bēdu, vārdu sakot, ar dažām spēcīgu izjūtu pilnām cilvēciskas dzīves stundām, lai iznīcinātu gadsimtu balstu, un nepielūdzamais Kosmosa likums sevi atrieba.

Amenhoteps bija ļāvies kaislei, pieskāries sievietei, kas piederēja pasaulīgam cilvēkam, un rupjās un materiālās strāvas, ar ko tas bija piesātinājis Erikso, līdzīgi indei saēda maga tīro, jauneklīgi neskarto un harmonisko organismu un vienā naktī pārvērta viņu par veci.

Protams, viņš varēja dzīvot un ar zināšanu palīdzību uzturēt savā nolietotajā ķermenī dzīvības uguni, taču vairs nevarēja kļūt jauns, tāpat kā nevarēja izlīdzināt sejā grumbas un ieliet savos locekļos jaunības elastīgumu un spēku, vārdu sakot, viņš vairs nespēja izdzēst pēdas, ko bija atstājusi saskare ar ikdienišķo dzīvi. Lēniem soļiem Amenhoteps aizvilkās līdz platajam atvērtajam logam, apsēdās krēslā, atspiedās pret palodzi un ļāvās drūmām pārdomām.

Ko viņš ir izdarījis? Kam viņam noderējusi eksistences likumu izpēte? Lai nokļūtu slazdā, kas piedodams vienīgi nejēgam?

Parasts uzdzīvotājs kļūst pats sev bende tajā brīdī, kad, pirmoreiz iepazinis baudas, sāk alkt pēc tām mūžīgi, nebūdams spējīgs apvaldīt savas vēlmes.

Bet viņš, Amenhoteps — zintnieks un mags, kas gadsimtiem ilgi bija sargājis šo sievieti, kuru alka iegūt, līdzinājās skopidim, kas sargāja savu zeltu baudas brīdim, kuru pats sev noteicis, taču liktenis par viņu bjja cietsirdīgi pasmējies. Viss notika citādi, nekā bija iecerēts, un baudas mirklis, kas tika iegūts par tādu cenu, bija viņam maksājis pārāk dārgi. Ko viņš tagad lai iesāk? Vai atkal ķerties pie darba, pētīt dabas bezgalīgos noslēpumus un vēl daudzus gadsimtus izvairīties no nāves? Viņu pārņēma riebums. Ko gan viņam devusi šī garā dzīve un visi iegūtie zinību dārgumi? Vai viņš ir apmierināts un tuvu savam mērķim? Nē! Pēc bezgalgarā dzīves ceļa, kas jau nostaigāts, viņa priekšā vēl aizvien uz augšu stiepjas kāpnes — bezgalīgas kā pati Augstākā Būtne, uz kuru tiecas cilvēks savā lēnajā augšupgaitā.

Amenhoteps pavērsa savu nogurušo skatienu uz debesīm. Bjja iestājusies nakts. Tumšajā zilgmē kā briljanti zaigoja zvaigžņu miljardi. Domīgi un skumji viņš lūkojās š^jā karaliskajā Mūžības mantijā. Atklājot noslēpumus, tiecoties uz tālo mērķi ar mūžam nesātīgām zināšanu alkām, visur strādāja, cīnījās un cieta cilvēku dvēseles. Kad izmocīti, klupdami un sviedrus liedami, viņi jau gatavojās satvert absolūto zināšanu liesmojošo lāpu, tā aizslīdēja projām necaurredzamajā tumsā un atkal vilināja pie sevis.

— Kur gan ir mana ceļa gals? — nomurmināja Amenhoteps.

Viņa galva smagi noslīga uz krūtīm. Viņu pārņēma nāvīgs nogurums un nepārvarama tieksme pēc miera un aizmirstības.

— Es vēlos nomirt. Varbūt neredzamajā pasaulē es atradīšu jaunus spēkus darbam un pie manis atgriezīsies vīrišķība un enerģija, kuru man tagad pietrūkst, — viņš teica pieceldamies. — Tikai nomirt es vēlos tuksnesī — pie savas piramīdas. Lai neviens nezina, ka esmu kritis; lai neviens nenojauš, kur esmu palicis! 'Viņi", kuri šobrīd vēl ir tālu no šādas sakāves, tikai paraustītu plecus, — Amenhoteps piebilda, un viņa acīs iedzirkstījās uguns.

Amenhoteps ietinās tumšā apmetnī, paņēma savu ceļa spieķi un, izgājis no pils, pazuda nakts tumsā. Ceļojums nebija tik bīstams kā parastiem mirstīgajiem. Viņš valdīja pār vētrām, bet viļņi, pa kuriem viņš staigāja kā pa cietu zemi, nesa maga vieglo ķermeni, tikai mazliet saslapēdami viņa sandales un apmetņa apakšmalu.

Tā, neviena nepamanīts, Amenhoteps sasniedza piramīdu, kurā b\ja pavadījis daudzus gadsimtus. Savā darba kabinetā viņš apsēdās krēslā un ilgi aplūkoja mīļos un labi pazīstamos priekšmetus.

— Ardievu, manu darbu mēmie liecinieki, un tu, mana mierīgā patvērumvieta, kurā es nejutu laika plūdumu! No šejienes es paņemšu līdzi savu vērtīgāko spēju — spēju labprātīgi saraut savu saikni ar ķermeni. Mags var nomirt, kad vēlas… — viņš nomurmināja, un lepns sava spēka apzināšanās smaids vērta gaišu viņa grumbu izvagoto vaigu.

Amenhoteps iegāja blakus telpā, novannojās un uzvilka smalku sniegbaltu tuniku, piesprauda pie tās zelta krūšu zīmi, kuras vidū apžilbinoši mirdzēja piecstaru zvaigzne — visu viņa izzināto nozaru simbols. Tad viņš izņēma no lādītes vainagu, kas bija novīts no brīnišķīgiem un svaigiem, it kā tikko plūktiem ziediem, un uzlika to sev galvā. Paņēmis maģisko zizli, viņš devās uz izeju.

Vēl bija nakts, kad Amenhoteps iznāca no piramīdas. Visapkārt pletās tuksnesis, slīgdams tumsā un klusumā. Nebija dzirdams ne vismazākais troksnītis. Nekas netraucēja dziļo un svinīgo klusumu, it kā daba un dzīvnieki saprastu, ka lielais darbarūķis dodas uz miera valstību, un ar cieņu izturētos pret šo noslēpumu.

Amenhoteps nogāja kādus simts soļus, apstājās un pagriezās ar seju pret piramīdu. Kādu bridi viņš koncentrējās, un viņa varenās gribas — stihiju uzvarētājas un pavēlnieces — sasprieguma rezultātā pie viņa, šķiet, atgriezās jaunības spēks un izskats. Slaidais stāvs izslējās, grumbas izlīdzinājās, bet acīs iemirdzējās uguns. Pēdējo reizi miesa pakļāvās kā maigs vasks savam varenajam dzinējspēkam — gribai

Pacēlis abas rokas, Amenhoteps sāka ritmiski dziedāt, raidot tālē kvēlu lūgšanu nepāzīstamā valodā. Pēc brīža iemirdzējās zaļgana gaisma. Tā pastiprinājās, ieguva sārtu nokrāsu un ieskāva magu kā gaišā oreolā. No visām pusēm atskanēja vētras brīkšķi un svelpoņa. Tad, gluži kā izlīzdamas no zemes un atlidodamas pa gaisu, magam sāka tuvoties dīvainas būtnes. Vienām bija spārni, citas rāpoja; nav iespējams aprakstīt to formu, krāsas un izskata daudzveidību.

Šīs būtnes uzradās kā mākonis un barā apstāja magu, ar cieņu noliecoties viņa priekšā.

Tad atskanēja Amenhotepa skanīgā un vibrējošā balss:

— Pirmatnējie gari, mani uzticamie kalpi, manas gribas izpildītāji! Nāciet laukā no zemes un debesīm, ūdens un uguns! Es jūs pulcinu kopā, lai atbrīvotu no man dotā zvēresta. Izklīstiet brīvi uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem vai ari ejiet kalpot citam kungam!

Par atbildi atskanēja griezīgi, dvēseli plosoši kliedzieni. Rēgu masas nodrebēja, saviļņojās un nedroši virzījās viņam tuvāk, it kā gribētu uzbrukt, bet Amenhoteps pacēla roku ar maģisko zizli un skaļi iesaucās:

— Atpakaļ, pirmatnējie gari! Dodiet magam ceļu!

Zemākās būtnes atkāpās un pazuda tumsā. Zaļganā

gaisma nodzisa, un to nomainīja maigs, zeltains stars. Amenhoteps nolaidās uz viena ceļgala un salauza pret to savu maģisko zizli.

Kā atbildot uz salauztā zižļa vieglo krakšķi, atskanēja tāla pērkona dārdoņa. Melnās debesis pāršķēla spožs zibens, gluži kā ugunsgrēka atblāzma izgaismojot tuksnesi un veco piramīdu. Uz purpurkrāsas fona pēkšņi iezīmējās gigantisks vīrieša stāvs, ietīts žilbinoši zaigojošā baltā apmetnī. Viņu apstāja septiņi mirdzoši gari. Amenhoteps nokrita ceļos, un viņa sejā atspoguļojās neizsakāma laime. Izstiepis rokas pretī starojošajai vīzijai, viņš nomurmināja:

— Hermej! Mans skolotāj un labvēli! Tu atradi par vajadzīgu ierasties šajā nozīmīgajā brīdī pie sava necienīgā skolnieka.

Dižā Ēģiptes Apgaismotāja sejā parādījās bezgalīgas žēlsirdības pilns smaids; viņš noliecās pie Amenhotepa un, pieskāries ar roku viņa pierei, teica:

— Tu esi labi pastrādājis, mans skolniek. Tagad atgriezies neredzamajā pasaulē, lai atbrīvotos no pēdējām cilvēciskajām vājībām!

No Hermeja caurspīdīgās rokas izšāvās žilbinoša gaisma, pārvērzdama maga ķermeni pīšļos. Amenhotepa dvēsele pacēlās izplatījumā, sekodama savam dižajam apgaismotājam. Garu virkne vēl mirkli atmirdzēja debesu dzīlēs, tad viss it kā izkusa pelēcīgajā

krēslā, kas vēstija par rītausmas tuvošanos.

* * *

Bya pagājušas trīs dienas kopš Ričarda atmošanās un Erikso pazušanas. Fiziski barons bya vesels, taču dīvainā un smagā drāma, ko visiem bija nācies pārdzīvot, svina smagumā uzgūlās trīs vīru dvēselēm un smagi ietekmēja visus pils iemītniekus.

Iestājās nakts. Bēdu un baiļu mocīti, visi trīs sapulcējās bibliotēkā. Lampa, ko sedza tumšs abažūrs, vāji apgaismoja viņu bālās un sāpju sagrauztās sejas. Visi domāja par Erikso. Ko ar viņu bya izdarījis tās noslēpumainais un baisais nolaupītājs?

Pēkšņi daži saraustīti klauvējieni pie sienas un griestiem lika viņiem nodrebēt. Tajā pašā mirklī auksta vēja brāzma, it kā būtu ielauzusies caur atvērtu logu, apdzēsa lampu.

Visi trīs sēdēja kā paralizēti. Viņi juta kādu noslēpumainu klātbūtni, un salti drebuļi pārskrēja katra augumam.

— Paskatieties uz galdu! — apslāpētā balsī čukstēja Ričards.

Visu skatieni pievērsās lielajam apaļajam galdam, kas bija nokrauts ar grāmatām un papīriem.

Virs galda griezās sniegbalta, kā no vates veidota lode, kas izstaroja zilganu gaismu un uz visām pusēm kaisīja sprēgājošu dzirksteļu kūļus. Pēkšņi viss apdzisa. Bija dzirdama papīru čaukstoņa un kāda priekšmeta krišanas troksnis. Elpu aizturējuši, visi palika savās vietās. Ričards pirmais attapās, metās pie galda un ieraudzīja uz tā papīra lapu žūksni.

Viņš steidzīgi atgriezās pie lampas un noliecās pār manuskriptu — rokraksts viņam bjja labi pazīstams.

— Tas ir Almerisas vēstījums! — viņš priecīgi iesaucās.

Klusumu, kas bija iestājies pēc Ričarda vārdiem, pārtrauca maiga, žēlabaina, Eola kokles melodijai līdzīga skaņa. Istabas vidū parādījās caurspīdīga ēna — tā bija baltās drānās tērpusies sieviete, kuru kā apmetnis ieskāva garu un zeltainu matu vilnis.

— Es esmu brīva! Uz redzēšanos mūsu kopīgajā tēvzemē! — atskanēja vāja un apslāpēta balss.

Vīzija pasmaidīja un pamāja atvadu sveicienu, tad, lēni šūpodamās, pacēlās augšup un it kā izkusa gaisā.

Pēc dažām stundām, kad visi bija nedaudz nomierinājušies, Ričards paņēma lapu žūksni un aiztrūkstošā balsī nolasīja stāstījumu par Erikso nāvi un par pēdējo viņas un Amenhotepa tikšanos.

Pēc aprakstītajiem notikumiem bija aizritējuši gandrīz divi gadi. Ričardu un profesoru mēs atrodam Lejerbahu pilī, kur barons pārcēlās pēc sievastēva nāves, kurš mira ar sirdstrieku. Viņi abi sēdēja pie liela rakstāmgalda, uz kura pašā vidū stāvēja sfinksa, bet abās malās — Almerisas un Erikso portreti.

Barons bija stipri novecojis. Viņa melnos matus caurvija sudrabaini pavedieni, bet sejā bjja redzams dziļu un sāpīgu skunīju zīmogs. Acīmredzot neparastie piedzīvojumi bija atstājuši dziļas pēdas ne vien dvēselē, bet arī ķermenī.

Šobrīd viņš domīgi šķirstīja grezni iesietu grāmatu, uz kuras vāka zelta burtiem bija rakstīts: "Gīzas piramīdas noslēpumi".

— Ričard, manuprāt, mēs tomēr rīkojāmies muļķīgi, publicējot stāstījumu par saviem piedzīvojumiem. Neviens mums neticēs, — prātoja profesors.

Vienalga! Cilvēki ir apšaubījuši tik daudzas lietas, kas vēlāk izrādījušās patiesas, — smaidīdams atbildēja barons. — Ari Galilejam taču neticēja. Es sekoju viņa paraugam un saku: "Un tomēr tā griežas!"