Divas sfinkas

1

— Tātad nolemts, Valērij?

— Te mana roka solījuma apstiprinājumam. Mana meita būs tava dēla sieva. Atzīšos, ka vienmēr esmu sapņojis par šādu savienību. Šo domu esmu lolojis ilgus gadus, neiedrošinoties cerēt uz tās īstenoša- nos.

— Jādomā, ka mūsu bērai ar šo savienību būs tikpat apmierināti kā mēs.

— Un kāpēc gan ne? Valērija ir mana vienīgā mantiniece, turklāt skaistule. Viņa noteikti iepatiksies tavam dēlam. Savukārt viņai būtu grūti atrast skaistāku, bagātāku un apdāvinātāku dzīvesbiedru par Gailu.

— Ja tā, mums atliek tikai vienoties par kāzu dienu. Valērij, draugs, vai tu piekristu tās svinēt pēc pāris mēnešiem?

— Brīnišķīgi! Pa šo laiku es tikšu galā ar Valērijas pūra lietām. Pēc trim dienām braukšu visu nokārtot, bet pēc sešām nedēļām atvedīšu līgavu uz Romu.

Šī saruna notika uz liela, brīnišķīga dārza ieskauta nama terases Celijas pakalnā. Pie galda, uz kura atradās groziņš ar augļiem, liela vīna krūka un sudrabā kalti kausi, sēdēja divi pusmūža vīri. Šeit, iemalkodami aromātisku vīnu, viņi nupat bija izlēmuši savu bērnu likteni.

Senators Kajs Marcijs Dolabelli un viņa viesis — bijušais kvestors Lūcijs Valērijs biju bērnības draugi. Untumainais liktenis bija viņus i/.sķiris uz daudziem gadiem. Nejaušā satikšanas pirms dažām nedēļām bija atmodinājusi seno draudzību. Atjaunojās labās attiecības, un galu galā radās doma savienot bērnus ar laulības saitēm.

Abi draugi bija pilnīgi atšķirīgi.

Piecdesmit divus gadus vecais senators bija pašā spēku plaukumā. Viņa biezajos melnajos matos nebija manāms neviens sirms pavediens; svaigā sejas krāsa, dzirkstošās acis un staltais augums izstaroja majestātisku mieru. Lai gan no viņa nepārprotami vēdīja dižciltība, tomēr atsaucība un dzīvesprieks liecināja, ka mūsu priekšā ir cilvēks, kas mīl piln- asinīgu dzīvi.

Lūcijs Valērijs bija nedaudz jaunāks, taču pēc izskata viņam varēja dot gadus sešdesmit. Kaut kas cietsirdīgs un bargs gailēja viņa zaļganīgajās iekritušajās acīs.

Iztukšojuši kausus uz līgavaiņa un līgavas veselību, draugi turpināja sarunu. Vispirms viņi apspriedās, kā iekārtos nākamā laulātā pāra dzīvi jaunajā vietā, jo Galls bija iecelts par Aleksandrijas prefekta Emiliāna legātu im pēc diviem mēnešiem viņam vajadzēja pavadīt savu priekšnieku uz dienesta vietu.

No šīs intīmās tēmas viņi nemanāmi pārgāja uz politiku un pievērsās nemieriem, kas satricināja impēriju, un biežajām valdnieku maiņām. Sakarā ar Dēcija nāvi viņi atcerējās arī vecu biedru, kuru Valērijs bija pazaudējis no redzesloka kopš tiem laikiem, kad bija devies uz Āziju, kur ieņēma visai augstu posteni armijā.

— Bet nabaga Sulpīcijs dabūja sliktu galu, — nopūzdamies teica senators. — Viņu noveda neceļos pretīga kristiešu sekta. Nelaiķa imperatora Dēcija laikā, kad kristiešus nikni vajāja, kāds viņu nosūdzēja. Visi mēģinājumi pārliecināt viņu par maldiem bija veltīgi. Kā tu zini, šo nelaimīgo neprāts parasti nav ārstējams. Arī Sulpīcijs palika nelokāms. Sīkāku informāciju ieguvu no mūsu kopīgā paziņas prefekta Vijcīnija. Nespēdams glābt neprāti, viņš pavēlēja tam nocirst galvu.

Izdzirdis pieminam kristiešus, Valērijs pārvērtās, un viņa acīs iedzirkstījās ļauna uguns. Aizsmakušā balsī viņš paziņoja, ka tik saudzīga izturēšanās pret nicināmajiem sektantiem, kuri grauj impērijas pamatus un pakļauj ģimenes kaunam un negodam, viņaprāt, ir reizē noziedzīga un smieklīga. Ja dievišķie imperatori Gallijēns un Valeriāns atkal izsludinās vajāšanu, viņš atgriezīsies dienestā, lai personīgi iznīcinātu šos nolādētos, un, protams, neļausies liekām emocijām.

Viņa balsī skanēja tāds naids, tāda cietsirdība, ka senators palūkojās vecajā draugā ar izbrīnu. Kad Valērijs bija izteicis savus lāstus un noguris apklusa, Kajs Marcijs saņēma viņa roku un līdzjūtīgi iejautajās:

— Kāpēc tu tā ienīsti kristiešus? Es jau ievēroju, ka viņu pieminēšana vien tevi tracina. Cik man zināms, nevienu no tavējiem viltus mācība nav saindējusi, tātad tavam naidam ir kāds cits cēlonis. Uztici noslēpumu savam vecajam draugam.

Valērijs ar elkoņiem atspiedās pret galdu, nolieca galvu un ieslīga domās. Pēc brīža viņš izslējās un ar rūgtu smaidu atbildēja:

— uzminēji! Kristieši ir vainīgi pie tā, ka vienā naktī nosirmoju un priekšlaicīgi novecoju. Brūce manā dvēselē joprojām nav sadzijusi. Domāju, ka tas ir pietiekams iemesls viņus ienīst, vai nav tiesa? Tikai vārds «naids» ir pārāk maigs, lai izteiktu to, ko jūtu pret šiem neliešiem. Es tev visu pastāstīšu.

Valērijs brīdi sakopoja domas un, izdzēris vīna kausu, uzsāka stāstījumu:

— Vispirms daži vārdi jāsaka par manām laulībām Ar Fabiju iepazinos vienā no saviem braucieniem. Viņa nāca no dižciltīgas dzimtas, taču bija bārene, turklāt nabadzīga. Man izdevās viņai pakalpot, un es meitenē neprātīgi iemīlējos. Fabija bija daiļa kā Afrodīte. Viņas piekrišanu kļūt par manu sievu uzskatīju par īstu dievu žēlastības izpausmi. Es sniedzu viņai uzmanību, mīlestību un greznību.

Septiņus gadus baudīju neaptumšotu laimi, bet tad gadījums visu sagrāva.

Ugunsgrēkā cieta mans nams. Tolaik dzīvoju Spolēto. Vajadzēja ķerties pie tā atjaunošanas. Gleznu restaurēšanai ātrijā un triklīnijā man ieteica kādu talantīgu mākslinieku.

Kamēr tika veikti šie restaurācijas darbi, dienesta darīšanās biju spiests aizbraukt uz vairākām nedēļām. Kad atgriezos, ievēroju, ka Fabija savādi pārvērtusies. Bija zudusi viņas jautrība, viņa izvairījās no manis, ignorēja mazo Valēriju, kurai tolaik bija pieci gadi. Kādudien pamanīju, kā sieva apmainās aizdomīgiem skatieniem ar mākslinieku. Nerunāšu par to, ko tobrīd pārdzīvoju.

Tu sapratīsi: ja jau reiz man bija radušās aizdomas, es gribēju noskaidrot patiesību. Tāpēc izlikos, ka dodos divu nedēļu ilgā ceļojumā, taču otrā rītā atgriezos un slepus devos uz triklīniju, pie kura apdares strādāja šis nicināmais cilvēks.

Noslēpies aizkara krokās, kļuvu liecinieks abu spraigai sarunai, un manas aizdomas apstiprinājās. Kļūdījos tikai vienā lietā: abus saistīja nevis mīlestība, bet gan kas sliktāks. Nelietis bija ne vien nolaupījis man Fabijas sirdi, bet arī novērsis viņas dvēseli no tēvu ticības, no sievas un mātes pienākumiem. Viņš bija saindējis Fabiju ar savas sektas fanātismu un neprātu, jo bija kristietis.

Šis cilvēks kaismīgi stāstīja Fabijai par Labo Ganu, pie kura ganāmpulka viņa tagad piederot, par šķīstīšanos kristīšanās ceļā un, visbeidzot, par moceklības doto svētlaimi.

Fabija saviļņota klausījās šajās muļķībās, tad sāka raudāt, žēlodamās, ka ir grūti nodoties dievbijībai, kā to liek jaunā ticība, jo dvēseli nomācot vīra neiecietība un nešķīstā lepnība. Tu tikai iedomājies! Šis nīstamais suns iedrošinājās viņu mudināt uz bēgšanu! Manas prombūtnes laikā viņai vajadzēja doties uz Milānu, pie viena no bīskapiem. Viņš iedošot Fabijai ieteikuma vēstuli, kas nodrošināšot viņas uzņemšanu draudzē — vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa jau ir kristīta.

— Tur, — viņš turpināja, — tevi paslēps, un tev būs iespēja strādāt Dieva vīna dārzā, kopjot slimos, palīdzot nabagajiem un stāstot par ticību mūsu brāļiem, kuri iet maldu ceļus.

Man šķita, ka mani tūlīt ķers trieka. Mana sieva— kristiete!.. Viņa jau ir kristīta! Viņa ir gatava bēgt no ģimenes, pamest mani un Valēriju!

Lai gan biju nikns un izmisis, tomēr vīrišķīgi klusēju un nogaidīju, līdz Fabija aiziet uz savu istabu. Tad es pasaucu divus vergus, pavēlēju šo nelieti sasiet un kopā ar manu pavadvēstuli aizvest pie prefekta, kurš savukārt tam pasniedza ilgoto mocekļa vainagu.

Taču taisnīgā atriebība nelietim nepasargāja mani no nelaimes. Negods klimta ap manas mājas slieksni: Fabija jebkurā brīdī varēja atklāt savu neprātu, un tam sekotu arests.

Biju nolēmis sievu novērot, nesakot, ka zinu viņas noslēpumu. Taču arī vergu vidū acīmredzot bija kristieši, kuri paziņoja Fabijai par mākslinieka arestu. Vēl pirms pusdienām viņa ieskrēja manā istabā — basām kājām, kvēlojošu seju — un paziņoja, ka pēc Jevsevija, tā sauca mākslinieku, nekrietnās denunciācijas viņa uzskata sevi par brīvu, ka vēlas ciest ticības vārdā un pati pieteiksies.

Manas dusmas un pavēle klusēt uz Fabiju tomēr iedarbojās — viņa ļāva sevi aizvest uz istabu, kur es viņu ieslēdzu.

Pavadāju ellišķīgās pārdomās vairākas stundas. Atvēsinājis Fabiju, vairs nejutos izmisis, taču stingri nolēmu, ka labāk tikt galā ar viņu pašam nekā atdot pūļa apsmieklam.

Pienāca nakts. Iebāzu aiz jostas pudelīti ar indi un devos pie sievas. Lampas gaismā ieraudzīju, ka Fabija noslīgusi ceļos pie nišas, kura, domājams, bija aizbīdāma, jo par tās esamību neko pat nenojautu. Nišā bija uzzīmēts cilvēks, kurš nes plecos jēru. Sieva bija piespiedusi pie krūtīm krustu un ar iedvesmu dziedāja kaut kādu bezjēdzīgu himnu.

Baltajā tunikā viņa izskatījās brīnišķīga! Šķiet, es nekad viņu nebiju mīlējis tik ļoti kā šajā brīdī.

Kad ierunājos, viņa piecēlās un bezkaislīgi teica:

— Liec mani mierā, Valērij! Tagad es piederu nevis tev, bet gan Kristum. Viņš sauc mani, un esmu nolēmusi viņam sekot, lai ko tas man maksātu. Mani nebaida nedz nāve, nedz mokas.

Fabija sarunāja vēl daudz muļķību. Es no tā visa neko nesapratu, pareizāk sakot, pat neklausījos. Es mēģināju viņu pārliecināt, apelēju pie veselā saprāta, lūdzot atteikties no muļķīgās ticības, kas viņu vienīgi pazudinās. Es raudāju, rāpoju pie viņas kājām, lūdzu iežēloties par mani un bērnu, kas kļūs par bāreni, taču viss velti. Viņa bija kā akmens. Kad Fabija teica, ka lūgs savu Dievu, lai tas apskaidro meitu un lai Valērija kļūst moceklības cienīga, ka pati pieteiksies pretoram, mani pārņēma neprātīgs naids.

Paķēris kausu, es ielēju tajā indi un teicu:

— Dzer! Ja jau esi nolēmusi mirt, tad dari to šeit, mājās, nevis forumā. Varbūt tu, bezkaunīgā, vēlies izrādīt savu miesu kareivjiem un kļūt par ciniskā, rēcošā piiļa apsmiekla objektu? Vai patiesi līdz ar ticību tu, bezsirdīgā, nekrietnā būtne, esi zaudējusi arī kaunu?

Spilgts sārtums ielija Fabijas sejā. Izrāvusi no manām rokām kausu, viņa to aizgūtnēm iztukšoja, tad atkal nokrita uz ceļiem un turpināja lūgšanu.

Valērijs apklusa un noslaucīja mitro pieri. Atmiņas viņu nospieda. Vienīgi tad, kad draugs pieliecās pie viņa un līdzjūtīgi paspieda roku, viņš izslējās un turpināja stāstījumu:

— Nav aprakstāms tas, ko toreiz pārcietu! Kā neprātīgs vāļājos pa akmens plātnēm, zaudēdams prātu no izmisuma. Tad manī atkal ielija niknums. Kad izdzirdēju, kā viņa lūdzas un piesauc savu Dievu, man šķita, ka viņa ņirgājas par manām sāpēm. Es metos viņai klāt, lai nožņaugtu, bet viņa nokrita līdzās gultai un viņas galva noslīga sāņus. Kad es jau gribēju satvert viņas kaklu, Fabija tā dīvaini paskatījās uz mani un divas lielas asaras noritēja pār bālajiem vaigiem. Vai tajā mirklī viņa nožēloja, ka mirst jauna, skaista un mīlēta? Kas to lai zina? Viņas acis aizvērās. Mani spēji pārņēma zaudējuma sāpes: kā nemaņā viņu apkampu, kratīju, saucu, taču sievas galva nokarājās bez dzīvības. Viņa bija mirusi.

Par to, kas notika tālāk, man nav ne mazākā priekšstata. Pēcāk Jevdors, mans brīvlaistais, stāstīja, ka es, kā izrādās, atnācis uz triklīniju, kur bijis klāts vakariņu galds, turot uz rokām sievas mirstīgās atliekas, kaut ko nesaprotamu nomurminājis un nokritis bez samaņas.

Trīs nedēļas mana dzīvība karājās mata galā. Kad beidzot piecēlos no gultas, biju kļuvis tāds, kādu tu mani redzi, — vājš, nevarīgs vecis. Tagad, — naida sārtums atkal ielija Valērija bālajā sejā un dūres savilkās, — tu saproti, kāpēc es ienīstu kristiešus un kāpēc no sirds vēlētos, lai šai sektai būtu viena galva, ko es varētu nocirst vienā atvēzienā.

Kajs Marcys piecēlās, apkampa draugu un mierinoši sacīja:

— Es saprotu un jūtu līdzi tavām bēdām. Paldies par uzticību. Man žēl, ka esmu modinājis tevī tik smagas atmiņas. Taču pagātne nav atgriežama, labāk padomāsim par nākotni. Tsic, vai Valērija nav mantojusi savas mātes eksaltēto raksturu?

— Nedomāju vis! Viya ir ļoti rāma, klusa un centīgi izpilda savus reliģiskos pienākumus. Grūti pateikt, vai viņas dvēselē varētu pamosties iedzimtības inde. Katrā gadījumā Gailam vajadzētu būt uzmanīgam.

— Es viņu brīdināšu. Aleksandrijā kristieši čum un mudž. Viņš rīkosies prātīgi, ja pasargās sievu no jebkādas saskares ar viņiem.

Ienākušie viesi pārtrauca draugu sirsnīgo sarunu.

Noteiktajā laikā Valērijs devās uz savu villu Ka- pujas tuvumā.

Ieradies mājās naktī un nevēlēdamies meitu traucēt, viņš pavēlēja pateikt Valērijai, lai viņa no rīta, tiklīdz piecelsies, atnāk pie viņa.

Nākamajā rītā Valērijs strādāja kabinetā, kārtodams papīrus un dokumentus, kas bija nepieciešami, lai realizētu to kapitāla daļu, kas paredzēts meitas pūram, kad līdzās ieskanējās bikla balss:

— Labrīt, tēvs! Esmu atnākusi, kā tu liki.

Iegrimis aprēķinos, Valērijs nebija pamanījis atveramies durvis un nebija dzirdējis vieglos soļus. Pagāja vairākas minūtes, pirms meita iedrošinājās viņu uzrunāt.

Valērija bija skaista meitene: gara auguma, slaida, ar pareiziem sejas pantiem un blāvu ādas krāsu. Viņai pietrūka jaunības svaiguma un jautras pārgalvības. No viņas dvesa skumjš domīgums.

— Sveika, meitiņ, — Valērijs atbildēja. Noskūpstīja viņu uz pieres un apsēdināja. — Es tevi ataicināju, lai paziņotu par lielu laimi. Kajs Marcijs

Dolabella lūdza tavu roku savam vienīgajam dēlam Gailam, un es devu savu piekrišanu. Pēc sešām nedēļām mēs dosimies uz Romu, bet pēc pāris mēnešiem nosvinēsim kāzas.

Nāves bālums ieplūda Valērijas sejā, un no acīm izsprāga asaras.

— Nē, nē, es negribu precēties! — aiztrūkstošā balsī viņa izsaucās, lūdzoši izstiepdama rokas pret tēvu. — Es vēlos palikt kopā ar tevi!

Valērijs, savilcis uzacis, jautāja:

— Paskaidro, lūdzu, kāpēc tu pretojies tik izdevīgai savienībai!?

— Es nevēlos! Es ienīstu laulību! — atkārtoja Valērija, uztraukumā aizmirsusi bailes, ko parasti juta tēva klātbūtnē.

Valērijs aizsmakušā balsī iekliedzās:

— Nelaimīgā, ko tu iedrošinies teikt! Tu ienīsti laulību — to, kas sievietei ir pats svētākais, pats godpilnākais? Vai tikai neesi kļuvusi par kristieti? Vai tikai tev nav sagrozījusi galvu tā nolādētā sekta, iedvešot nepatiku pret laulību?

Valērija klusēja. Tad tēvs viņu spēcīgi sapurināja un atkārtoja:

— Atzīsties! Atzīsties! Vai tiešām tu esi iedrošinājusies apkaunot manu vārdu, pievienojoties šim nabagu un prātā jukušo pūlim? Runā taču! Atzīsties! Vai arī tev ir mānija uz moceklību? Tad zini, ka es tevi nogalināšu pats savām rokām, bet nepieļaušu, lai forumā pletne dancotu pa tavu muguru vai arī lai gladiatori vilktu tavu sakropļoto un asiņaino ķermeni pa arēnas smiltīm!

Viņš pieskrēja pie sienas, norāva sīriešu dunci ar līku asmeni un, draudīgi to vicinādams, metās pie Valērijas, kura, bailēs sastingusi, nokrita uz ceļiem. Tajā mirklī viņš patiesi bija briesmīgs: seja saviebta, acis pieplūdušas asinīm, bet lūpu kaktiņos trīcēja putas.

— Atzīsties un mirsti, ja esi kristiete! — viņš atkārtoja pērkondimdošā balsī.

— Nē, es neesmu kristiete, — nomurmināja Valērija. — Bet es nepazīstu Dolabellas dēlu. Es nespēju mīlēt nepazīstamu cilvēku un gribu palikt kopā ar tevi.

Valērija roka nolaidās, un duncis nokrita uz grīdas. No viņa krūtīm izlauzās neaprakstāma atvieglojuma nopūta.

— Tik vien tās vainas? Tādā gadījumā izmet no galvas šīs muļķības. Vīrs tev vairs nebūs svešs, turklāt Galls ir pietiekami skaists un labi audzināts, lai spētu iekarot sievietes sirdi. Par tavām laulībām viss jau ir izlemts.

Tēvs piecēla Valēriju kājās, un viņa klusēdama, galvu zemu noliekusi, grīļodamās izgāja no kabineta. Nokļuvusi savā istabā, viņa zaudēja samaņu. Tajā pašā vakarā meitenei sākās drudzis, viņa murgoja, un viņas dzīvība ilgu laiku bija apdraudēta. Kad pēc vairākām nedēļām Valērija varēja piecelties no gultas, viņa izturējās pilnīgi mierīgi un bez kādiem iebildumiem sāka gatavoties braucienam uz Romu. Tagad viņa alka pēc iespējas ātrāk tikt projām no tēva Arī līdz viņai bija nonākušas baumas, kas klīda starp vergiem, par mātes dīvaino nāvi. Tagad viņa nešaubījās, ka māti nogalinājis tēvs.

Šādā noskaņojumā viņa devās uz Romu.

Jau pirmajā dienā Valērijs aizgāja pie drauga, lai vienotos par saderināšanās laiku. To noteica uz parītu, jo Galls varēja atgriezties tikai ceremonijas priekšvakarā.

Kad Valērija, mierīga un koncentrējusies, ieradās bazilikā, tur jau bija sapulcējušies radinieki, draugi un cita izmeklēta publika. Arī senators ar dēlu bija klāt. Pēc senas paražas ceremonijai bija izraudzīta dienas pirmā stunda, jo tā, kā tika uzskatīts, solīja laimīgu savienību.

Galls bija izskatīgs divdesmit septiņus gadus jauns cilvēks — slaids, izveicīgs, gudrs un izglītots. Romā viņš tika augstu vērtēts. Pret savām laulībām jauneklis izturējās vienaldzīgi un neko neiebilda. Jaunā meitene, kuru tēvs bija izvēlējies, nāca no senas patriciešu dzimtas, bija bagāta un, kā runāja, ari skaista. Ar to Gailam pilnīgi pietika, jo viņa sirds bija brīva.

Un tomēr brīdī, kad jauneklis ienāca Valērija mājas bazilikā, lai noslēgtu laulības līgumu ar sievieti, kuru tikai tagad pirmoreiz ieraudzīs, viņu pārņēma dīvaina ziņkāre un bailes. Galls nervozi un nepacietīgi skatījās uz durvīm, pa kurām vajadzēja ienākt līgavai. Kad viņa parādījās, kautrīgi nolaidusi acis, Gailam gandrīz izlauzās sajūsmas kliedziens. Viņš nebija iedomājies, ka Valērija varētu būt tik daiļa, un viņam šķita, ka vēl nekad nav redzējis kaut ko tik apburošu.

Valērijs pieveda meitu pie līgavaiņa. Meitenes sirds sāpīgi sitās krūtīs un galva vēl aizvien bija noliekta. Vienīgi tad, kad kāda roka stingri saspieda viņas rociņu un jauna skanīga balss viņu uzrunāja, Valērija uzdrošinājās paskatīties uz cilvēku, ar kuru tagad savienosies uz mūžu. Galls klusi, lai nedzirdētu pārējie, jautāja:

— Valērija, vai tu nevēlies paskatīties uz mani, lai pateiktu, ka nejūti pretīgumu, nākot pie manis par sievu?

Jaunā meitene pacēla galvu un sastapās ar lielu brūnu acu maigo skatienu, kurā bija jaušama sajūsma un apbrīna. Viņa mirklī atguva drosmi, un izmisīgās bailes atkāpās. Līgavainis, kuru viņa redzēja pirmoreiz mūžā, likās neparasti pazīstams. Viņas dvēselē ieplūda uzticēšanās un miers.

— Es labprāt pakļaujos tēva gribai, — viņa kautri nomurmināja.

Un tā bija patiesība! Galls viņā izraisīja simpātijas. Dzīvot kopā ar viņu šķita tūkstošreiz labāk nekā palikt pie tēva.

Pēc stundas, kad bija parakstīts saderināšanās līgums un Galls pasniedza viņai gludu dzelzs gredzenu kā noslēgto saistību simbolu, jaunā meitene ar patiku to pieņēma un smaidīdama uzvilka pirkstā.

Līdz kāzām atlikušās trīs nedēļas bija pārpilnas ar svētkiem un dažādām izklaidēm. Galls, kas aizvien ciešāk pieķērās savai kautrajai un apburošajai līgavai, gribēja iepazīstināt viņii ar Romu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tūlīt pēc kāzām jaunajiem bija jādodas uz Ēģipti.

Beidzot pienāca kāzu diena. No paša rīta jaunas meitenes — līgavaiņa un arī līgavas jaunās paziņas— sapulcējās Valērija namā, lai sapostu līgavu. Izaugusi un audzināta vientulībā, Valērija jutās laimīga, atrazdamās starp vienaudzēm. Skaļi un līksmi viņas ietērpa Valēriju baltā gludā tunikā, kas sniedzās līdz zemei, apāva dzeltenus ādas puszābaciņus, ietina viņas stāvu un galvu sarkanā pallā — kā jau tas klājas līgavai. Sarkanā krāsa simbolizēja šķīstību un nevainību. Līgava bija saposta. Viņa noskūpstīja draudzenes un novēlēja tām ātrāk nosvinēt tikpat laimīgu dienu. Tad kopā ar dižciltīgu matronu, kas aizstāja viņas mirušo māti, jaunā meitene devās uz baziliku, kur jau bija sapulcējušies kāzu viesi.

Gaidot virspriesteri un Flaminu Diolu, kuriem vajadzēja svētīt laulību, viesi apstāja līgavu un apbēra ar apsveikumiem un laimes vēlējumiem. Beidzot klauvējieni pie durvīm liecināja par priesteru ierašanos.

Ar godpilnu uzmanību Valērijs un senators pavadīja abus priesterus uz mājas sakvāriju. Viņiem sekoja jaunlaulājamie, daži radinieki un desmit liecinieki — kā to prasīja likums. Valērijs lika atvērt peristilu, un pārējie viesi sapulcējās zem portikiem, no kurienes varēja vērot ceremoniju.

Galls un Valērija apsēdās uz krēsla, kas bija pārklāts ar upurētas aitas ādu. Flamins Diols nostājās viņiem pretim, savienoja abu labās rokas un svinīgi salaulāja.

Pēc tam laulību aizbildnei Junonai tika ziedots vīns, piens un medus, kā ari svētīta Valērijas atnestā kviešu maize. Maizes atnešana piešķīra ceremonijai citu raksturu, un tā ieguva citu nosaukumu. Šāda laulība kļuva par konfereāciju un deva sievai visplašākās tiesības; tā būtiski atšķīrās no tolaik Romā bieži praktizētajām «pirkšanas» laulībām, kad sieviete pilnīgi nonāca vīra varā un ieguva nevis cienījamas matronas titulu, bet gan ģimenes mātes nosaukumu un viņas stāvoklis ģimenē līdzinājās verdzenes stāvoklim. Turklāt tobrīd Romā par nešķiramām uzskatīja vienīgi priesteru svētītās laulības, kuras slēdzot tika ievērots noteikts ceremoniāls, kā tas arī notika Valērija namā.

Pēc ceremonijas visi liecinieki parakstīja laulības aktu, kas pēc tam bija jānosūta uz sabiedrisko tabulāriju, savukārt kopija jāglabā mājas arhīvā. Tajā pašā vakarā, stundā, kad pie debesīm iemirdzas Venera, jauno sievu svinīgi aizveda uz Galla namu. Kad Valērija un viņas pavadītāju pulks lāpu gaismā ieradās pie Galla mājas, kas bija izrotāta ar zaļumu un ziedu vītnēm un apgaismota ar iluminācijas spulgām, jaunais vīrs stāvēja pie ieejas un, vērsdamies pie Valērijas, jautāja:

— Kas tu esi?

— Tur, kur tu esi Kajs, es būšu Kaja, — atbildēja jaunā sieviete.

Šī zīmīgā atbilde, kas apliecināja vienlīdzību starp vīru un sievu un deva viņai tiesības piedalīties vīra dzimtas piekoptajos reliģiskajos kultos, tika izteikta tik kautrīgi, ka bija pilnīgi skaidrs:

Valērija būs paklausīga sieva. Tad viens no patri- miem (zēns no patriciešu dzimtas), kas viņu pavadīja, pasniedza Valērijai degošu lāpu un ūdeni. Jaunā sieviete iemērca ūdenī roku, tādējādi parādīdama, ka šķīstās un ka turpmāk dalīs ar vīru uguni un ūdeni, citiem vārdiem sakot, — dzīvi. Pēc tam viņa piesēja pie durvīm baltas vilnas lentes, tā apliecinādama, ka būs gādīga saimniece, un apzieda tās ar cūkas un vilka taukiem, lai atvairītu burvestību. Lai jaunlaulātās sievas kājas neskartu slieksni, draudzenes viņu pacēla un ienesa namā.

Tiklīdz Valērija bija ienākusi, Galls pasvieda bērniem, kas pavadīja kāzu gājienu, vairākas saujas riekstu, tā simboliski pavēstīdams, ka atsakās no tukšās, dīkās vecpuiša dzīves, lai sevi veltītu ģimenes tēva godpilnajam pienākumam.

Tolaik skeptiski noskaņotajā un izvirtušajā Romā, kas bija pārpilna ar svešzemniekiem, šīs senās, kādreiz godā turētās paražas bija gandrīz aizmirstas, taču Valērija naids pret kristiešiem pamudināja viņu savas meitas laulības noslēgšanā iekļaut visas senču reliģiskās un pilsoniskās ceremonijas.

Nama iekšējā pagalmā Valērijai kā jaunajai saimniecei tika pasniegtas atslēgas, bet vīrs viņu apveltīja ar vairākām zelta monētām, kas bija uzliktas uz nelielas paplātes. Pēc tam visi devās uz triklī- niju, kur viņus gaidīja lieliskas vakariņas.

II

Pārcelšanās uz Aleksandriju Valērijā izraisīja milzīgu interesi. Uzaugusi kā vientuļniece tēva klusajā muižā, viņa nepazina dzīvi, un tagad viss viņu saistīja un izklaidēja. Kad Valērija, stāvēdama blakus vīram uz trirēmas klāja, ieraudzīja seno Ēģiptes zemi, viņu pārņēma neskaidra laimes un nemiera sajūta.

Iekārtošanās jaunajā vietā sagādāja abiem jaunas izklaidēšanās iespējas. Legātam paredzētais nams bija brīnišķīgs. Tas bija celts vēl Kleopatras laikos, un tajā bija jaušama grieķu izsmalcinātība un austrumu greznība. Tā kā Galls bija atvedis no Romas milzum daudz dārgu mantu un daudz vergu, drīz vien visi iekārtošanās darbi bija paveikti. Vīrs un sieva baudīja dzīvi, un nekas neapēnoja viņu laulību šajā greznajā namā. Galls aizvien vairāk pieķērās savai lēnīgajai un maigajai dzīvesbiedrenei. Valērija gan nekvēloja kaislē, tomēr pie vīra viņu saistīja dziļas un mierīgas jūtas. Viņa bija pateicīga Gailam par pastāvīgo uzmanību un labestību.

Tā aizritēja vairāki mēneši. Galls jau bija izveidojis sev plašu paziņu un draugu loku. Viņu vidū bija kāds grieķu filozofs Filatoss un Izīdas tempļa priesteris Pentaurs — vecs ēģiptietis, kurš tika uzskatīts par senas valdnieku dinastijas pēcnācēju un kura bargais izskats darīja viņu līdzīgu bazalta statujai.

Valērijai patika sarunāties ar Filatosu. Viņš palīdzēja jaunajai romietei apgūt grieķu valodu, jo viņa to prata visai vāji. Bet no vecā Pentaura Valērija baidījās un ikreiz notrīsēja, kad sajuta viņa melno acu ciešo skatienu. Taču Galls bija iemīlējis priesteri un bieži aicināja pie sevis, un tad viņi stundām ilgi runāja par Ēģiptes pagātni. Galla sirdī bija modusies dīvaina interese par faraonu seno zemi, un viņš ar neparastu aizrautību apmeklēja un pētīja drupas, kas liecināja par kādreizējo varenību.

So jūtu vadīts, Galls nolēma apmeklēt Memfisu, pareizāk sakot, tās drupas. Sī senā galvaspilsēta, kur gandrīz neviens vairs nedzīvoja, jau ilgu laiku bija Aleksandrijai tas avots, no kura smelt mākslas darbus, skulptūras un kolonnas, lai sevi izrotātu.

Valērija, būdama nevesela, vīram līdzi nedevās.

Galla prombūtne ieilga. Jaunā sieviete sāka uztraukties un jau grasījās doties pie viņa, kad legāts pēkšņi ieradās — sveiks un vesels, sajūsmināts par savu ceļojumu. Izlūdzies sievai piedošanu par sagādātajiem uztraukumiem, viņš pastāstīja, ka gluži nejauši atradis Memfisā ko ļoti interesantu un viņu aizkavējuši tieši šie izrakumi.

— Ko tad tu atradi? — ziņkāri vaicāja Valērija.

— Es pastāstīšu visu pēc kārtas, — atbildēja Galls, iekārtodamies līdzās sievai. — Vispirms jāsaka, ka Memfisas drupas uz mani atstāja ļoti dīvainu iespaidu. Viss šķita tik pazīstams. Redzot tukšos tempļus un pamestās pilis, manī kaut kas ietrīsējās. Ja Pentauram ir taisnība, ka dvēseles vairākkārt iemiesojas citos ķermeņos, tad esmu pārliecināts, ka kādreiz esmu dzīvojis Memfisā. Šo dīvaino jūtu pārņemts, es klīdu pa tukšajām ielām, nespēdams šķirties no man nezin kāpēc tik mīļajām vietām. Tā es nonācu Nīlas krastā.

Izskatījās, ka tur kādreiz ir bijis dārzs, taču ugunsgrēks visu iznīcinājis. No visām celtnēm palikušas vien nomelnējušu ķieģeļu kaudzes. Pašā upes krastā slējās milzīgs uzbērts paugurs, un tas mani nezin kāpēc ieinteresēja. Sāku to aplūkot. Ievēroju, ka vienā pusē zeme ir nobrukusi, pareizāk sakot, izveidojusies plaisa, pavērdama acīm ķieģeļu sienu.

T^jā pašā mirklī man radās nepārvarama vēlēšanās uzzināt, kas slēpjas zem šā uzbēruma, tāpēc nolēmu sākt izrakumus. Manu vēlmi īstenoja Porcijs. Viņš savāca gandrīz divsimt drupās dzīvojošo nabagu, kuri bija priecīgi par iespēju kaut ko nopelnīt.

Darbiem virzoties uz priekšu, kļuva skaidrs, ka zem paugura ir neliela piramīda. Ieeju aizsedza augstas un šauras bronzas durvis, kas bija aizzīmogotas. Nevaru tev izstāstīt, Valērij, ko izjutu, kad uzmanīgi noņēmu zīmogu un mani ļaudis, krietni nopūlējušies, beidzot atvēra durvis…

— Tu atradi dārgumus? — pārtrauca Valērija, kas ar pieaugošu interesi sekoja vīra stāstījumam.

Galls pasmaidīja un pamāja ar galvu.

— Tu gandrīz uzminēji! Piramīda slēpa mākslas dārgumus — divas sfinksu skulptūras. Tik brīnišķīgu darbu es nekad vēl nebiju redzējis. No dārgakmeņiem veidotās acis šķiet dzīvas, klafti klāti ar emalju… Jā, bet tu pati tās drīz ieraudzīsi! Taču visneparastākais un satriecošākais ir tas, ka viena kolosa sievietes galva ir ārkārtīgi līdzīga tev!

— Kā? Sfinksas galva ir līdzīga man? — iekliedzās satriektā Valērija.

— Apbrīnojami! Protams, ir neliela atšķirība, taču vispārējais tēls, profils, izteiksme un, visbeidzot, kaut kas netverams, kas tomēr neviļus piesaista, — tas viss rada pārsteidzošu līdzību.

— Bet otra sfinksa?

— Otrai ir vīrieša un, jāatzīst, skaista vīrieša galva. Bet ļauj man izstāstīt līdz galam.

Kad mēs iekļuvām piramīdā un apgaismojām telpu ar lāpām, es tūlīt sapratu, ka atrodamies kapenēs. Sānu nišās bija novietotas dažāda lieluma statujas, bet telpas galā stāvēja ziedojumu galds, uz kura vēl atradās atnestās veltes. Virs galda bija akmens plāksne, ko klāja hieroglifi, bet malās stāvēja abas sfinksas un vairāki trijkāji. Pie griestiem karājās lampas, kas kādreiz apgaismoja šo telpu.

Es pavēlēju noņemt plāksni ar uzrakstu, bet aiz tās nišā atradās sievietes mūmija lieliskā apzeltītā un inkrustētā sarkofāgā.

Nolēmu paņemt sev līdzi visu, ko atradu. Mani aizkavēja iepakošana, jo pats gribēju pārliecināties, ka nekas netiks sabojāts. Drošības dēļ atstāju tur Porciju ar konvoju.

— Kad būs klāt tavi atradumi?

— Pēc trim četrām dienām. Ceru, ka atrastais uzraksts palīdzēs mums atminēt šo mīklu.

— Tu taču neproti lasīt hieroglifus!

— Ne jau es. Tos mums izlasīs Pentaurs.

Pēc dažām dienām ieradās Porcijs, kas bija veiksmīgi atgādājis visus kunga atradumus. Tūlīt pat sākās izsaiņošana. Abas sfinksas un mūmiju novietoja lielajā pusatvērtajā zālē dārza pusē.

Izbrīns un kaut kādas sāpīgas izjūtas pārņēma Valēriju, kad viņa pārliecinājās par līdzību starp sevi un vienu no sfinksām. Toties otras sfinksas seja viņai šķita neparasti simpātiska. Taču šīs jūtas aizēnoja saspringtā ziņkāre, kad ieradās Pentaurs.

Sīki izprašņājis Gailu, vecais priesteris ilgi aplūkoja abas sfinksas, bet pēc tam pievērsās kapu plāksnes uzrakstam.

— Uzraksts mums pavēsta vienīgi mirušās vārdu un sabiedrisko stāvokli, — viņš teica, iztaisnodams muguru. — Lūk, kas rakstīts uz šā akmens: «Še Ozīrisa valstībā dus princese Nuita — Rahotepa un Tiliotas meita, faraona Vahibri māsa un prinča Puarmas, faraona Amesa miesassargu priekšnieka, sieva.»

Tālāk seko visai neskaidrs stāstījums par to, ka princese, kuru mocījusi kāda noslēpumaina slimība, kas viņai pieburta, pēc vieda sapņa devusies svētceļojumā uz Abidosu un tur, pie pašām dieva Ozīrisa kapenēm, mirusi, debesu uguņu satriekta.

— Par sfinksām un to, kāpēc piramīda apbērta ar zemi, šeit nekas nav teikts, — piebilda sirmgalvis.

Tās pašas dienas vakarā Gailu pie sevis kādā steidzīgā lietā izsauca prokonsuls. Tā kā legāts domāja, ka atgriezīsies ļoti vēlu, Valērija paēda vakariņas viena un devās gulēt.

Lai kā viņa centās aizmigt, lai kā grozījās no vieniem sāniem uz otriem, viss velti — miegs bēg- tin bēga no viņas. Valērija netika vaļā no domām par vīra atrastajām sfinksām, un viņai atkal gribējās tās redzēt. Beidzot, vairs nespēdama pretoties savai vēlmei, Valērija klusu piecēlās no gultas un nokāpa apakšstāvā.

Neparasti spoži mirdzēja pilns mēness. Pa plato logu bija redzams gaismas pielietais dārzs un kolonādes. Zālē, kurā atradās sfinksas, bija gaišs kā dienā, un vienīgi tās otrā galā valdīja noslēpumaina pustumsa. Tai cauri izlauzusies šaura gaismas strēle lika iemirdzēties grīdas mozaīkai un sarkofaga rotājumiem. Sfinksu acis liesmoja kā dzīvas.

Šausmu pārņemta, Valērija apstājās uz sliekšņa. Viņu vēl aizvien pievilka statujas, un šī vēlme bija stiprāka par bailēm. Viņa pārskrēja pāri zālei, apstājās pie sfinksas ar vīrieša galvu un sāka to ziņkāri aplūkot. Kur viņa būtu varējusi redzēt šos pareizos vaibstus, smalki iezīmēto muti un ērgļa degunu? Valērija veltīgi rakņājās savā atmiņā — tā klusēja. Pēkšņi viņai noreiba galva un šķita, ka no sfinksas plūst kāds dīvains, smacējošs aromāts. Valērijas locekļi kļuva smagi, un, pati neapjauzdama, viņa noslīga uz ceļiem, nenovērsdama skatienu no sfinksas smaragda acīm, kas caururbjoši lūkojās viņā.

Tagad Valērijai šķita, ka viņa lidinās gaisā un visa apkārtne iegūst citu veidolu: zāles velvju vietā parādījās koku zari, bet sfinksa sakustējās un pamazām ieguva cilvēka izskatu. Šis cilvēks noliecās, apskāva viņu un kaislīgi noskūpstīja. Valērijas sirdi piepildīja nepazīstamas, līdz šim nekad neskārušas izjūtas. Viņu pārņēma neizsakāma svētlaime. Tas ilga tikai īsu mirkli. Tad visu apņēma dziļa tumsa, un Valērijai šķita, ka viņa krīt tumšā bezdibenī. Pēdējais apziņas uzplaiksnījums apdzisa…

Bija jau pāri pusnaktij, kad Galls iznāca no pro- konsula pils. Nakts bija tik silta un brīnumainu smaržu pilna, ka Gailam radās vēlme pastaigāties. Aizsūtījis nestuves, viņš lēnām soļoja mājup. Vistuvākais bija ceļš caur dārzu. Galls jau sen bija pavēlējis izkalt sienā vārtiņus, kuru atslēgu vienmēr nēsāja līdzi.

Izgājis cauri dārzam un uzkāpis pa kāpnītēm, kas veda uz zāli, kur stāvēja sfinksas, viņš apstājās un atspiedās pret vienu no kolonnām, domīgi raudzīdamies uz tālo gadsimtu pieminekļiem. Pēkšņi viņam šķita, ka mūmija sakustas un no sarkofaga paceļas Valērijai līdzīga sieviete, ģērbusies ēģiptiešu tunikā un klaftu galvā.

Galls izbrīnējies izberzēja acis un, būdams skeptiķis, ātri piegāja pie mūmijas, lai sevi pārbaudītu, bet tad apstājās kā iemiets. Mūmija nekustīgi gulēja savā vietā, uzsmaidīdama viņam ar savām emaljas acīm, toties vienas sfinksas mugurā sēdēja tik daiļa sieviete, kādu Galls vēl nekad nebija redzējis. Caurspīdīgā tunika tikai mazliet apslēpa viņas brīnišķo augumu, kas bija tik viegls un slaids, it kā ķermenis bīitu veidots no gaisa.

Lielās mirdzošās safīrzilās acis ziņkāri raudzījās viņā. Mazā bālā sejiņa līdzinājās kamejas ziedam; zeltainie mati gluži kā zaigojoša sega ieskāva šo liego stāvu.

Galls pats nezināja, cik ilgi bija tā nostāvējis kā apburts. Pēkšņi nepazīstamās sievietes tēls sāka bālēt, sarukt, līdz pavisam pazuda sfinksā. Galls nodrebēja kā atmodies no sapņa un pārvilka ar roku pār pieri. Kas ar viņu notiek? Nekad nekas tamlīdzīgs ar viņu nebija atgadījies. Pametis visapkārt izklaidīgu skatienu, viņš pēkšņi ieraudzīja sievieti baltās drānās. Viņa gulēja pie otras sfinksas pamatnes, un, sev par lielu pārsteigumu, Galls konstatēja, ka tā ir viņa sieva.

Valērija bija bezsamaņā. Viņas ķermenis bija auksts, plati ieplestās acis — stiklainas. Pārbiedētais Galls pacēla viņu un, ienesis blakustelpā, noguldīja gultā. Valērija nodrebēja un atvēra acis.

— Kas notika ar tevi, mīļā? Kā tu šeit nokļuvi? — noraizējies vaicāja Galls.

Jaunā sieviete sarkdama atzinās, ka gribējusi vēlreiz paskatīties uz sfinksām. Kad atnākusi uz šejieni, viņu pārņēmušas neizskaidrojamas jūtas. Sākumā viņa redzējusi vīziju, par kuru tūlīt pastāstīja, bet to, kas noticis, nekādi nevarēja atcerēties.

Dīvainā sakritība, ka sieva bijusi lieciniece tikpat fantastiskai vīzijai kā viņš pats, legātu pārsteidza. Par to, ko piedzīvojis pats, viņš neteica ne vārda, aizveda Valēriju uz guļamistabu, iedeva nomierinošus pilienus, un viņa aizmiga.

Bet Galls gulēja vaļējām acīm, pārdomādams notikušo. Pēkšņi viņa uzmanību saistīja viegla un harmoniska skaņa. No pārsteiguma gluži sastindzis, viņš ieraudzīja, kā sakustējās un pavērās aizkars un kā uz sliekšņa parādījās tā pati sieviete ar rudi zeltainajiem matiem. Viegli kā ēna viņa aizslīdēja līdz istabas vidum un sāka dejot. Viņas augumu ieskāva tāda kā caurspīdīga dūmaka, kuras gaismā mirdzēja dārgakmeņi un tērpa izšuvumi, bet rudie mati vizuļoja kā zelts. Plati ieplestām acīm Galls vēroja šo dīvaino deju, kas atšķīrās no visa, ko viņš bija redzējis līdz šim. Dejotājas lēnās un graciozās kustības bjja neizsakāmi plastiskas. Viņas lokanais maigais ķermenis te izslējās, te saliecās kā niedre vējā. Augstu paceltās rokas ļāva apbrīnot viņas formu ideālo pilnību. Kustības kļuva aizvien straujākas un straujākas. Viņa griezās uz pirkstgaliem un lidoja kā taurenītis, zeltainās cirtas plīvoja gaisā, bet sudrabainā šalle, ko viņa turēja virs galvas, piepūtās kā bura. Ar pusaizvērtām acīm un mazliet pavērtām lūpām viņa šķita esam kaisles iemiesojums. Dejodama aizvien ātrāk, viņa drīz vien pārvērtās sudrabainā mākoni, kurā viņas auguma līnijas pilnīgi izgaisa.

Galls ar smagu nopūtu piecēlās, bet tad atkal atkrita spilvenos. Vai tikai viņš nejūk prātā?

Satraukums neļāva aizmigt, un tikai pret rītu viņš uz pāris stundām ieslīga smagā miegā.

Kad Galls pamodās, nakts vīzijas atstātais iespaids bija gandrīz pagaisis, un viņš nokaunējās par šīm muļķībām, kas acīmredzot bija pārpūles rezultāts. Turpmākās nedēļas laikā nekas pārdabisks nenotika, un dzīve ritēja savu gaitu. Galls nomierinājās un būtu šo epizodi pilnīgi aizmirsis, ja vien ik reizi, kad viņi atradās sfinksu zālē, Valērija nebūtu sūdzējusies par galvassāpēm. Viņa apgalvoja, ka jūtot smacējošu aromātu, kas izraisa galvassāpes. Tā kā neviens cits īpašu smaržu nejuta, visi Valēriju sāka ķircināt, bet Filatoss jokoja, ka laikam gan princesei Nuitai skaužot viņas skaistums un tāpēc tā uzsūtot galvassāpes, saindēdama gaisu ar Valērijai vien jūtamu aromātu.

Kādu vakaru legāts atgriezās mājās īpaši noguris. Jau laizdamies miegā, viņš sajuta sejā iesitamies aukstu pūsmu un izdzirda jau pazīstamo trīsošo, harmonisko skaņu, kas viņu pamodināja. Atvēris acis, Galls dažu soļu attālumā no gultas ieraudzīja sievieti, kuras vīzija jau divreiz bija viņam rādījusies. Šoreiz viņa izskatījās noskumusi, lielajās zilajās acīs mirdzēja asaras. Pieslīdējusi pie gultas, viņa noliecās pār Gailu un vārā balsī čukstēja:

— Pamodini mani! Atbrīvo no drausmīgā sapņa, kas gluži kā važas saista manu ķermeni! Cik briesmīgi ir tik ilgi gulēt, būt nolemtai nekustīgumam, kad dvēsele klaiņo kā sikspārnis, nespējot dzīvot cilvēka dzīvi un negūstot brīvību, kāda piešķirta visām būtnēm š^jā pasaulē! Ak, nāc! Es atklāšu tev noslēpumu, un tu atgriezīsi mani dzīvē. Nāc taču!

Galls sajuta aukstas, maigas, gaisīgas rokas pieskārienu. Viņš jau cēlās un gluži mehāniski bija gatavs sekot savai noslēpumainajai viešņai, kad pēkšņi atskanēja šaušalīgs kliedziens. Tā bija Valērija. Viņas acis bija plaši ieplestas im seja baiļu izķēmota. Tajā pašā mirklī vīzija izgaisa. Kad Galls beidzot atģidās, viņš redzēja, ka stāv istabas vidū; viņu kratīja auksti drebuļi. Ar grūtībām saņēmies, viņš piegāja pie Valērijas gultas un vaicāja sievai, kas viņu tā izbiedējis.

— Ak dievs, kādu šausmīgu sapni es redzēju! — atbildēja Valērija, piekļaudamās vīram. — Es redzēju, ka sfinksa ar sievietes galvu ienāca mūsu istabā un pacēla pār mums abiem savu smago akmens ķepu.

— Zvēru pie Plutona un visām elles dievībām, ka vairs nešaubos — šīs nolādētās sfinksas ir noburtas! — dusmīgi iekliedzās Galls. — Kopš šie briesmoņi atrodas manā pajumtē, nav vairs miera ne dienu, ne nakti.

Un viņš pastāstīja sievai par savām vīzijām, piebilzdams:

— Rīt pat likšu tās aizvākt uz paviljonu dārza galā. Man šie kaimiņi ir līdz kaklam. To pirmais saimnieks, šķiet, gluži pamatoti tās paslēpa zem zemes.

Valērija atbalstīja vīra nodomu, lai gan viņai ļoti patika sfinksa ar vīrieša galvu. Galla sajūsma par šiem mākslas darbiem bija noplakusi, un tika nolemts, ka nākamajā rītā sfinksas tiks izraidītas.

No rīta pirms brokastīm ieradās Filatoss un Pentaurs. Pirmais — mācīt Valērijai grieķu valodu, otrais — ar sava tempļa līīgumu. Galls uzaicināja abus pie galda un, malkojot vīnu, kā pa jokam piedāvāja draugiem piedalīties sfinksu izraidīšanā par to, ka tās traucē viņu mieru.

Redzot viesu izbrīnu, Galls īsi pastāstīja par savām un sievas halucinācijām, tad smiedamies piebilda:

— Ja vēlaties, pēc brokastīm iesim visi pavērot, kā sfinksas tiks pārvietotas. Es gan tās izraidu, tomēr nebūt nevēlos, lai tās tiktu sabojātas.

Kad saimnieki un viesi iegāja sfinksu zālē, tur jau strādāja vesels bars vergu. Pie pašiem pakāpieniem bija nolikti veltņi, un vairāki cilvēki rosījās ar virvēm. Sēdēdams statujas mugurā, viens no vergiem tina tauvu ap sfinksas kaklu. Pēkšņi viņš neuzmanīgas kustības dēļ zaudēja līdzsvaru un instinktīvi pieķērās pie lotosa zieda. Pats to nemaz nemanīdams, viņš nospieda zieda auglenīcu.

Kaut kas nokrakšķēja, un sfinksa lēnām izkustējās no vietas, pavērdama lielu dobumu pamatnē.

Vergs izbīlī iekliedzās un novēlās zemē, bet klātesošie šausmās atkāpās: kur tas redzēts, ka sfinksa kustētos. Galls pirmais pieskrēja pie sfinksas un pārsteigts iesaucās:

— Skatieties! Pamatnē ir dobums, bet tur, ja nemaldos, guļ mūmija.

Pienāca arī pārējie un ziņkāri ielūkojās pavērtajā pamatnē. Uz purpurkrāsas spilveniem ar panteras ādu uz kājām tur, spriežot pēc gaišajiem, garajiem matiem, atradās sievietes ķermenis. Viņas seja bya apsegta ar sadzeltējušu audeklu.

Galls nepacietīgi norāva apsegu un aiz pārsteiguma sastinga, neticēdams savām acīm: viņa priekšā bija nakts vīzijās redzētā sieviete. Erikso gulēja savā sarkofagā gluži kā vaska figūra. Saules staru apmirdzēti, neskaitāmās krāsās zaigoja viņas kaklarotas dārgakmeņi.

— Tā taču ir īsta Afrodīte! Nekad neesmu redzējis brīnišķīgāku cilvēcisku būtni! — sajūsmā iesaucās Filatoss.

Tad, pievērsies priesterim, piebilda:

— Paskaties, Pentaur! Vai tu kādreiz esi skatījis tik labi saglabājušos ķermeni? Tādu mākslās darbu spēja radīt vienīgi tavu senču diženā zinātne.

Priesteris noliecās un pēc uzmanīgas apskates piebilda:

— Es nekad neesmu redzējis neapsaitētu, turklāt tik labi saglabājušos mūmiju. Lūk, tur, līdzās ķermenim, ir lādīte, varbūt tajā slēpjas šā noslēpuma izskaidrojums.

Galls veikli izvilka nelielu ziloņkaula lādīti un atvēra to. Lādītē atradās divas nelielas pudelītes un plāns papirusa tīstoklis.

— Tā ir tava joma, cienījamo Pentaur, izlasi mums, kas tur rakstīts! — sacīja legāts, sniegdams ēģiptietim tīstokli.

Priesteris sāka lasīt, un viņa bronzas krāsas sejā parādījās izbrīns.

— Lūk, kas šeit rakstīts: «Pievieno siltam vīnam pusi no dzeltenās pudelītes satura, pēc tam lēnām, pilienu pa pilienam, ielej šo maisījumu man mutē», — izlasīja Pentaurs.

Visi pārsteigti saskatījās. Mīkla kļuva vēl neizprotamāka. Galls ierunājās pirmais:

— Draugi, mēģināsim ievērot šo norādījumu! Pārējais ir dievu ziņā. Vispirms izņemsim šo noslēpumaino līķi un novietosim tur, uz sola. Bet tu, Fila- tos, liec atnest kausu silta vīna.

Viņi uzmanīgi pacēla Erikso un iznesa dārzā. Ķermenis bija elastīgs. Dienasgaismā tas izskatījās pelēks kā zeme, nagi un plaksti bija zilgani.

— Viņa ir mirusi! Kāda gan liktenīga nolemtība viņu, tik jaunu un neparasti skaistu, ir aprakusi šajā sarkofagā? — līdzjūtīgi sacīja Valērija.

Tobrīd atgriezās Filatoss ar vīna kausu, kurā Pentaurs atbilstoši norādījumam ielēja pusi šķidruma no dzeltenās pudelītes. Vīns sāka putot un kļuva asinssarkans. Erikso sakostos zobus izdevās atvērt vienīgi ar dunča asmeni. Un tad viņas mutē ielija pirmās vīna lāses.

Sākumā nekas nemainījās, un šķidrums lēnām pazuda kaut kur iekšā. Klātesošie bija nostājušies visapkārt solam un nenolaida acis no Erikso. Tad ķermenis pamazām zaudēja zemes nokrāsu, pazuda zilganums no nagiem un plakstiem, āda kļuva aizvien baltāka, līdz sāka sārtoties. Stundas ceturksnis visiem šķita garš kā mūžība. Pēkšņi tādas kā trīsas pārskrēja pār nekustīgo ķermeni, mazās rokas konvulsīvi sažņaudzās un smaga nopūta izlauzās no viņas krūtīm.

— Viņa ir dzīva! Zvēru pie Jupitera bārdas, viņa ir dzīva! — uzgavilēja Galls, alkaini noliecies pār sievietes ķermeni.

Gulētāja jau ritmiski elpoja, viņas skropstas trīsēja, un bija jūtams, ka acis teju teju atvērsies.

«Vai šīs acis būs tikpat zilas kā vīzijai?» legātam kā zibens prātā iešāvās doma.

Atbilde uz šo jautājumu nebija ilgi jāgaida. Jaunas. daudz spēcīgākas trīsas pārņēma sievietes maigo ķermeni, un tad viņa lēnām piecēlās sēdus un atvēra savas lielās, ka Ēģiptes debesis zilās acis, kas tagad bailīgi lūkojās uz apkārtstāvošajiem svešajiem cilvēkiem. Tie savukārt atkāpās pārcilvēciskās bailēs no šīs neparastās būtnes.

Vairākas minūtes aizritēja nospiedošā klusumā. Nepazīstamā piecēlās no sola, taču tūlīt pat atslīga pret sienu — viņas kājas trīcēja un atteicās klausīt. Pēc brīža sieviete ēģiptiešu valodā jautāja:

— Kur es atrodos? Kas jūs esat, man svešie ļaudis?

Vienīgi Pentaurs viņu saprata un, piegājis tuvāk, maigi atbildēja:

— Tu atrodies starp draugiem. Taču vispirms atklāj mums, bērns, kā tevi sauc un kas tu esi.

— Mani sauc Erikso. Esmu lielā maga Amenbo- tepa gaišreģe. Manu kungu ciena un no viņa baidās visa Memfisā. Tsvi, mans tēvs, es pēc tērpa pazīstu: tu esi Izīdas lielā tempļa priesteris. Pieņem manus cieņas apliecinājumus!

Tb teikusi, viņa zemu paklanījās priesterim.

— Esi mans aizstāvis! — viņa turpināja. — Palūdz šiem nepazīstamajiem cilvēkiem nestuves, lai es varētu atgriezties mājās. Vai, vēl labāk, aizsūti kādu pakaļ manam pundurim Bizu un mūsu nesējiem.

Nožēla un līdzjūtība parādījās ēģiptieša sejā. Viņš jau grasījās atbildēt, kad Filatoss nepacietīgi iejaucās sarunā:

— Ko viņa saka? Pastāsti mums, Pentaur. Vai tad tu neredzi, ka mēs vai mirstam aiz ziņkārības?

— Zvēru, ka viņam taisnība! — iesmējās Galls.

Viņi sarunājās grieķiski. Varat iedomāties, cik

pārsteigti abi jutās, kad Erikso, pagriezusies pret viņiem, priecīgi jautāja:

— Jūs esat grieķi? Nu, protams, jūs esat priesteri, kas ieradušies no manu senču zemes! Ak, cik es esmu priecīga! Sakiet, kur es atrodos? Es gribētu atgriezties mājās, jo esmu ļoti nogurusi un izsalkusi.

Kādu bridi padomājusi, viņa piebilda:

— Man jāredz Bizu! Nesaprotu, kāpēc viņš nav precīzi izpildījis manus norādījumus!

Tagad visi saprata, ko Erikso teica, jo viņa runāja grieķiski, un viņas vārdi izraisīja vispārēju interesi. Tomēr neviens neuzdrošinājās bez iepriekšējas sagatavošanas atklāt sievietei baiso patiesību, ka kopš tā brīža, kad nezināmi cēloņi bija pamudinājuši viņu gulties sfinksas pamatnē ierīkotajā slēptuvē, ir aizritējuši daudzi gadsimti.

Pirmais saņēmās Galls. Paņēmis Valēriju aiz rokas, viņš piegāja pie Erikso un draudzīgi teica:

— Tu esi manās mājās. Tā ir mana sieva Valērija, viņa tagad būs tev māsas vietā. Mēs abi sveicam

tevi mūsu namā. Tu teici, ka esi izsalkusi. Atļauj man tev piedāvāt cienastu, lai tu atgūtu spēkus, bet par pārējo parunāsim vēlāk.

Erikso pateicās un gāja viņiem līdzi uz triklīniju, kur jau bija klāts galds. Taču viņa izskatījās noraizējusies un ar aizdomām raudzījās visapkārt. Izdzērusi kausu vīna un apēdusi dažus medus raušus, Erikso atkal lūdza, lai viņu nogādā m^jās.

— Kas ir šis Amenhoteps, pie kura tu vēlies atgriezties? — jautāja Galls.

— Kā, tu nepazīsti Amenhotepu?! Tu nepazīsti lielo magu, kas pavēl dabas spēkiem? Viņam kalpo izplatījuma gari, viņš spēj pacelties gaisā un ar vienu rokas vēzienu uzburt pili! — iesaucās Erikso.

Tad viņa ar aizdomām piebilda:

— Tu laikam zobojies par mani! Memfisā visi, sākot ar faraonu un beidzot ar pēdējo ūdensnesēju, pazīst Amenhotepu un zina viņa mājokli Nīlas krastā.

— Un kā sauc faraonu, kura uzticību iemantojis tavs kungs? — pajautāja Pentaurs.

Erikso nobālēja. Acīmredzot viņas sirdī modās apjausma par ko nezināmu un drausmīgu, jo viņa atbildēja klusā, drebošā balsī:

— Dižais faraons Amess II — lai viņam dzīvība, spēks un veselība — nēsāja Kemas zemes divkāršo kroni, kad es aizmigu. Sakiet taču reiz, — viņa iekliedzās, redzēdama klātesošo izbrīnītos un izbiedētos skatienus, — kur es esmu? Kas jūs esat? Varbūt jūs esat tie ienaidnieki, par kuriem runāja Amenhoteps? Cik ilgi esmu gulējusi? Kur jūs mani atradāt? — jautājumu lavīna nobira pār klātesošajiem.

Viņas vārdos bija jūtamas tādas skumjas un izmisums, ka visiem kļuva meitenes žēl. Galls piegāja pie Erikso, paspieda viņas roku un sacīja:

— Nomierinies un drosmīgi uzņem visu notikušo! Tu esi gulējusi ļoti ilgi, un laiks ir bez žēlastības iznīcinājis visu, kas tev bija tuvs. Bet nekrīti izmisumā, jo žēlsirdīgie dievi ir atveduši tevi pie draugiem, kuri tevi mīlēs un centīsies aizstāt zaudēto.

Uzmanīgi, vārds pa vārdam, Galls pastāstīja meitenei, kur un kā viņu atradis un kādas pārmaiņas notikušas pasaulē septiņsimt astoņdesmit gados kopš Amazisa valdīšanas laikiem.

Erikso klausījās, pavisam nobālusi, plati atplestām acīm, piespiedusi rokas pie krūtīm. Kad meitene pilnībā aptvēra, ka no visa, kas kādreiz bija ap viņu, palikušas vienīgi drupas, ka viņa ir vientuļa šajā svešajā pasaulē, viņu pārņēma izmisums. Saķēruši rokās galvu, viņa izmisīgi skraidīja pa triklīniju, sizdama sev pa krūtīm un plēsdama matus. Beidzot nespēkā nokrita uz grīdas un sāka raudāt. Visi klusēja, saprazdami, ka nelaimīgajai jāļauj izraudāties. Tikai tad, kad Erikso asaru plūdi izsīka, Valērija nometās pie viņas uz ceļiem un sāka mierināt, teikdama, ka viņu namā meitene atradīs sev jaunu ģimeni un jaunus draugus. Tad Valērija viņu piecēla, bet Galls piedāvāja vīna kausu.

Erikso automātiski paklausīja. Viņa izskatījās ļoti nomākta, taču vīns, šķiet, atjaunoja spēkus. Meitene izslējās un nogurušā balsī sacīja:

— Ļaujiet man apskatīt mūmiju un sfinksu, kurā jūs mani atradāt! Kad es piramīdā aizmigu, tur mūmijas nebija. Nesaprotu, kam tā varētu piederēt!

— Iesim. Es parādīšu tev visus mūsu atradumus, — atbildēja Galls.

Sfinksu zālē viss bija palicis neskarts. Virves mētājās uz plāksnēm, veltņi stāvēja pie pakāpieniem, bet mūmija gulēja zemē. Ieraudzījusi abas sfinksas, Erikso klusi iekliedzās.

— Abas ir šeit! — viņa uztraukusies nomurmināja. — Tātad Rameri vajadzētu gulēt otrā sfinksā. Varbūt pamatne ir tukša?

— Nezinādami noslēpumu, mēs otrajā pamatnē neko nemeklējām, — atbildēja ne mazāk satrauktais Galls, uzzinājis, ka otrā sfinksā guļ vēl kāda cilvēciska būtne.

Tb dzirdot, Filatoss pacēla rokas un tā arī pārsteigts sastinga. Piedzīvojums vērsās arvien plašāks, sasniedza negaidītus apmērus, un viņš alka uzzināt vairāk par neparasto drāmu, ko Erikso vēl nebija atklājusi. Tajā brīdī jaunā meitene ieraudzīja mūmiju un, noslīgusi uz ceļiem, sāka to aplūkot.

— Tā ir Nuita… Ak dievs, ko gan teiks Rameri, kurš viņu tik ļoti mīlēja? — Erikso satraukta čukstēja.

Aizvien vairāk un vairāk viņu nospieda apziņa par sava nodarījuma negaidītajām sekām. Kas noticis ar Amenhotepu? Vai viņš ir miris?…

Viņa to kaismīgi vēlējās un cerēja, ka tas ir noticis, jo tikai doma vien par maga dusmām uzdzina meitenei drebuļus.

— Paklau, Erikso! Pastāsti, kādi apstākļi izraisīja tavu neparasto miegu! Mēs esam pelnījuši, lai tu mums uzticies, — teica Galls, kurš līdz šim klusēdams bija vērojis jaunās meitenes sejas izteiksmi.

Viņš vairs nespēja apvaldīt savu ziņkāri. Erikso saprata, ka viņai ir jāsniedz paskaidrojumi šiem cilvēkiem, no kuriem tagad bija atkarīga, taču vispirms vajadzēja pārdomāt tālākās rīcības plānu, pirms modināt Rameri, lai kā viņa vēlējās iespējami ātrāk ieraudzīt tēlnieku.

— Taisnība! Tev ir tiesības zināt manu pagātni. Es jums pavēstīšu senu noslēpumu, — viņa atbildēja, rūgti pasmaidījusi un lepni izslējusies.

Apsēdusies līdzās Valērijai uz sola, Erikso lakoniski, ar dažiem saprātīgiem īsinājumiem pastāstīja par savu dzīvi pie maga, par savu mīlestību uz Rameri un viņa kaislību uz Nuitu, prinča Puarmas līgavu, pavēstīja par maga ieceri, kā darīt iemīlējušos laimīgus, un viltību, ar kuras palīdzību izmantojusi šo plānu savā labā.

Kad viņa pabeidza stāstījumu, iestājās ilgstošs klusums. Tālās pagātnes drāma uz visiem bija atstājusi smagu iespaidu.

— Vajadzētu atmodināt arī nelaimīgo tēlnieku, — ieteicās Pentaurs. — Tas jādara tev pašai, tieši tev, kas tik neprātīgi esi rotaļājusies ar uguni un uzdrīkstējusies nākt saskarsmē ar spēkiem, kuru varenību pat neapjauti.

— Jā, Erikso, uzmodini nabaga Rameri! Lūk, lādīte ar pudelītēm, — piebilda Galls. — Mēs dosimies prom, lai tad, kad tēlnieks atmodīsies, viņš ierauga tikai tevi, kuru pazīst. Es tūlīt atsūtīšu vīnu.

Erikso izklaidīgi paņēma lādīti un palika sēžam, iegrimusi savās domās. Vienīgi tad, kad Galls pats atnesa vīna kausu, viņa piecēlās un klusēdama ar žestu pateicās. Valērija un Galls ar draugiem devās uz blakus zāli, lai pa aizkara spraugu vērotu notiekošo.

Vēl brīdi Erikso domīgi sēdēja. Tad, papurinājusi galvu, pieskrēja pie sfinksas, veikli uzlēca uz pamatnes un nospieda lotosa ziedu. Statuja tūlīt sakustējās, pavērdama viņas acīm tumšu iedobumu. Erikso noliecās pār to.

Bija redzams, kā viņa noņem sadzeltējušo auduma gabalu un nomet to uz grīdas. Tad meitene pieskrēja pie galda, uz kura atradās kauss un lādīte. Sagatavojusi dzērienu, viņa atkal atgriezās pie sfinksas, apsēdās uz iedobuma malas un ik pa brīdim noliecās, acīmredzot lai ielietu gulošā mutē vīnu.

Pagāja stundas ceturksnis. Pēkšņi Erikso strauji iztaisnojās un nolēca uz grīdas. Atskanēja neliels troksnis, un virs padziļinājuma parādījās vīrieša galva. Brīdi viņš sēdēja, saņēmis to rokās, tad iz- kapa 110 sarkofaga, kura bya nogulējis tik daudzus gadus.

Tas bija gara auguma kalsns jauns cilvēks ar bronzas krāsas ādu. Viņa lielās melnās acis izbrīna un nemiera pilnas raudzījās uz nepazīstamajiem priekšmetiem. Beidzot viņš pamanīja nobālušo Erikso, kas bija piespiedusies pie otras sfinksas un turēja rokās kausu ar atlikušo vīnu. Priecīgs smaids atplauka Rameri sejā, atklājot viņa sniegbaltos zobus. Ātri piegājis pie jaunās meitenes, viņš teica:

— Tā atkal esi tu, Amenhotepa meita! Vai tu atnāci mani pamodināt? Pateicos tev! Taču pabeidz savu labdarību un ļauj man izdzert šo atlikušo vīnu.

Joprojām līksmi smaidīdams, viņš izņēma meitenei no rokām kausu un iztukšoja to. Tad, izstaipījis stingos locekļus, iesaucās:

— Laikam esmu ilgi gulējis — rokas un kājas gluži kā pārakmeņojušās. Saki, kādēļ nav atnācis tavs tēvs pats, kā bija solījis? Pēc tam, kad bija turējis savu solījumu un…

Viņš apklusa, jo bija pamanījis mūmiju. Nobālis viņš noliecās un steidzīgi lasīja uzrakstu.

— Nuita! — viņš pēkšņi iekliedzās, atkāpies no mūmijas. — Nuita! Viņa ir mirusi gadu pēc savām kāzām. Ak, kādēļ gan Amenhoteps mani modināja?!

Bezgalīgas sāpes un izmisums skanēja šajos vārdos. Noslīdzis blakus mūmijai, viņš sāka rūgti raudāt.

Šī aina pilnīgi šokēja vērotājus. Bija savādi redzēt cilvēku, kas apraudāja pirms septiņiem gadsimtiem mirušu sievieti. Visa pieredzētā iespaidā viņi bija aizmirsuši, ka tam, kurš bija augšāmcēlies, šī nāve attiecās uz vakardienu, ka cilvēka sirdī mīlestībai nav laika ierobežojumu un ka šo jūtu dievišķā uguns ir mūžīga kā pati mūžība.

Beidzot Rameri piecēlās un bezcerīgi noslīga uz marmora sola, satvēris galvu rokas. Pēkšņi viņa asaru aizmiglotais skatiens skāra Erikso.

— Amenhotepa meita, paskaidro man visu. Es neko nesaprotu. Redzu savas sfinksas… Kāpēc tās izņemtas no piramīdas? Kā tās kopā ar Nuitas mūmiju nokļuvušas šajā nepazīstamajā vietā? Kāpēc viņa nav gulējusi tāpat kā es? Cik ilgi esmu gulējis? Un kādēļ dižais aizbildnis mani pamodināja, ja mana iemīļotā gājusi bojā no kādas nezināmas, noslēpumainas slimības, kā vēsta šis uzraksts?

Erikso lēnām piegāja pie viņa — bāla, ar drudžaini mirdzošām acīm.

— Otrā sfinksā gulēju es! — viņa klusi sacīja. — Mēs ilgi gulējām, tik ilgi, ka pa to laiku faraonu valdīšanas ēra ir beigusies, bet Memfisā pārvērtusies drupās. Mūs nejauši atrada svešzemnieki. Viņi mani šorīt atmodināja, un mēs atrodamies pilsētā, kuras mūsu laikos vēl nebija…

— Tu esi zaudējusi prātu vai arī smejies par mani? — uzlēkdams kājās, meiteni naidīgi pārtrauca Rameri. — Runā! Atzīsties, ka meloji! Atbildi, kāpēc slēptuvē, kuru bija sagatavojis tavs tēvs, iegūties tu, nevis mana mīļotā Nuita?

— Rameri! — viņu uzrunāja Erikso, noslīgusi ceļos un lūdzoši izstiepusi viņam pretī rokas. — Uzklausi mani un piedod man, ja to spēj. Ja ne, tad nogalini! Tu uzzināsi patiesību. Mīlestība, kuru tu man biji iedvesis, pamudināja mani uz noziegumu.

Uztraukumā drebošā balsī viņa īsi pastāstīja par savu mīlestību un viltību, aizstājot Nuitu ar sevi cerībā, ka atmodīsies jauna un daiļa, bet princese pa to laiku būs novecojusi. Viņa nezinot, kas kavējis īstenot šo plānu, taču esot pārliecināta, ka vienīgi šā nezināmā apstākļa dēļ viņi ir nogulējuši vairākus gadsimtus un pamodušies šajā jaunajā un viņiem svešajā pasaulē.

Salīcis, smagi elpodams un savilcis rokas dūrēs, Rameri klausījās viņā.

— Ak dievs! — viņš nikni iekliedzās, atgrūzdams Erikso. — Riebekle, ko tu esi izdarījusi? Kādām mokām tu esi mani nolēmusi?

Dusmās vai prātu zaudējis, viņš meklēja aiz jostas aizbāzto dunci.

Galls uzskatīja, ka pienācis laiks iejaukties, un Pentaurs tam piekrita. Abi pāris lēcienos nokļuva pie Erikso, kas vēl arvien bija nometusies uz ceļiem un neko nedarīja, lai sevi aizsargātu. Ieraudzījis priesteri un nepazīstamu cilvēku svešādā apģērbā, Rameri nolaida roku. Naidā saviebtā seja noskaidrojās, kad priesteris uzlika roku uz viņa pleca un ēģiptiešu valodā sacīja:

— Attopies, mans dēls, un drosmīgi, kā jau tas vīrietim pieklājas, uzņem to, ko tev lēmuši dievi. Šī nelaimīgā būtne ir grēkojusi mīlestības vārdā. Lai cik lielas ir tavas bēdas, tu nedrīksti būt cietsirdīgs. Sodu ir pelnījusi nevis Erikso, bet gan tas neuzmanīgais mags, kurš pieļāva, ka viņa uzzina šo noslēpumu un šī baismīgā, noslēpumainā dzira nokļūst viņas rokās.

— Cienītais tēvs, tātad viss, ko dzirdēju, ir taisnība? Vai tā var būt? — nomurmināja Rameri.

— Diemžēl! Mans dēls, viss ir taisnība, un viss ir iespējams, ja jau tu esi dzīvs. Tevi sauc par Rameri, vai ne? Rameri, tavā nelaimē dievi tomēr ir bijuši žēlsirdīgi. Šīs mājas saimnieka cildenā Galla personā viņi tev ir devuši draugu un aizbildni, kas palīdzēs iekārtot tavu jauno dzīvi. Ja tu, tāpat kā Erikso, runā grieķiski, tad jīis sapratīsit viens otru.

— Es runāju grieķiski, — klusu atbildēja ēģiptietis.

— Priecājos to dzirdēt, — sacīja Galls, paspiez- dams viņa roku. — Neļaujies izmisumam! Tavas bēdas ir lielas un saprotamas, taču mēs tās centīsimies tev atvieglot. Tu esi zaudējis mīļoto sievieti, tomēr laiks dziedē visas brūces, un šeit tu atradīsi draugus. Tu esi izcils mākslinieks! — turpināja Galls, rādīdams uz sfinksām. — Māksla tev sniegs mierinājumu un palīdzēs aizmirsties. Dzīvo manā namā kā mans draugs un brālis. Šis nams ir pietiekami plašs, lai tu varētu te ierīkot darbnīcu, kādu vien vēlies. Tagad iesim, tev jāatgūst spēki.

Rameri stingri paspieda jaunā patricieša roku.

— Pateicos tev par tavu augstsirdību im labajiem vārdiem. Jau iepriekš lūdzu piedot, ja grēkošu pret jfisu paražām.

— Tu ieraudzīsi savus jaunos laikabiedrus, un var gadīties, ka viņi nav sliktāki par iepriekšējiem, — jautri atbildēja Galls, sirsnīgi apskaudams jauno cilvēku.

Pa to laiku Pentaurs piecēla kājās Erikso. Pagriezies pret viņu, tēlnieks skumji, taču bez naida sacīja:

— Neraudi, neprātīgā! Tu esi vienīgais, kas palicis no manas pagātnes. Labāk būsim draugi.

Erikso zilās acis līksmi iemirdzējās. Satvērusi Rameri roku, viņa to noskūpstīja.

Galls pavadīja savu jauno draugu uz vannasis- tabu. Viņš vēlējās, lai Rameri atsvaidzinās un atbrīvojas no asā, smacīgā aromāta, kas no viņa vēdīja.

Legāta kaldārijs bija iekārtots ar romiešiem raksturīgo izsmalcināto greznību. Vanna bija darināta no porfīra, sienas izgreznotas ar statujām un apgleznotas — tur bija jūras skati ar tritoniem, sirēnām un citām ūdens dievībām. Ar purpurkrāsas audumu apvilktā guļasvieta aicināja atpūsties.

Rameri aplūkoja šo greznību ar naivu ziņkāri. Viņa uzmanību saistīja Veneras statuja.

— Cik tā ir brīnišķīga! Kā progresējusi jūsu māksla! — viņš sajūsmināti iesaucās, apbrīnodams statuju. — Redzu, ka man vispirms vajadzēs pamācīties pie kāda jūsu tēlnieka, jo negribu atpalikt. Gail, kā tu domā, vai tas būtu iespējams?

— Protams, iespējams! Es šeit pazīstu brīnišķīgu tēlnieku, viņš ar prieku tevi pamācīs. Man gan šķiet, ka viņam nebūs daudz ko mācīt tik izcilam māksliniekam kā tu. Tavas sfinksas ir pilnības kalngals!

— Paldies tev par uzslavu un solījumu mani iekārtot.

— Ar to vari droši rēķināties! Atkārtoju — tu ātri vien apgūsi to jomu, kurā mūsu māksla apsteigusi jūsējo. Pagaidām atpūties un aprodi ar mūsu tikumiem un paražām. Vēlāk tava māksla palīdzēs tev atgūt dvēseles mieru. Māksla taču ir kā dievišķa uguns, un tas, kuru tā silda un apgaismo, nevar justies vientuļš. Šī nemirstīgo velte vienmēr atjauno viņa spēkus, ar iedvesmu vada mākslinieka roku un ļauj viņam smelt no mūžīgā avota nevīstoši skaistus tēlus.

Rameri skatienā mirdzēja prieks un lepnums.

— Vai tu pats arī esi mākslinieks, ja tik labi izproti mākslas diženumu?

— Nē, — smaidīdams atbildēja Galls, — es neesmu mākslinieks, es esmu filozofs! Esmu lasījis zinātniskus sacerējumus par mākslu, esmu sapratis tās skaistumu un tā cilvēka svētlaimi, kurš spēj īstenot savu domu.

Vergi nomazgāja Rameri, iesmaržin^ja viņa īsos, cirtainos melnos matus un pašu ietērpa romiešu apģērbā. Pēc tam Rameri devās uz istabu, kur Galls un Filatoss ar dažiem draugiem un klientiem apsprieda šīsdienas nedzirdēto un saviļņojošo notikumu.

Visi ziņkāri aplūkoja jauno ēģiptieti, kurš tik iznesīgi valkāja togu, ka tas viņus pat pārsteidza. Un tomēr visā Rameri stāvā bija jaušamas cita laikmeta atstātās pēdas.

Kad savstarpējā iepazīšanās bija beigusies, visi pārgāja uz ātriju, kur drīz vien ieradās arī Valērija un Erikso romiešu tērpā, kas uz ātru roku bija viņai pielāgots no Valērijas drānām.

Erikso piesaistīja vispārēju uzmanību. Bija grūti noticēt, ka šī brīnišķīgā jaunā sieviete nesa uz saviem maigajiem pleciem tik daudzus gadsimtus.

Visi pārgāja uz triklīniju, kur vakariņas kā parasti aizritēja brīvā atmosfērā, vienīgi Rameri un Erikso bija domīgi un nerunīgi. Jaunie apstākļi, neierastie ēdieni un latīņu sarunvaloda, kuru viņi nesaprata, — tas viss viņus sasaistīja. Ari tad, kad aiz cieņas pret ciemiņiem klātesošie sarunājās grieķiski, Rameri nespēja iedziļināties viņu problēmās. Ēģiptietim nebija saprotami viņu spriedumi par Romas imperatoru, par prokonsula pavēlēm, par dekrētiem pret kristiešiem un par leģionu uzvarām. Vārdu sakot, viņš nespēja orientēties šajā jaunajā dzīvē, kas mutuļoja visapkārt, un viņa sirds sāpīgi sažņaudzās, jo bija rūgtas vientulības pārņemta.

Arī Valērija bija nerunīga. Viņa nespēja novērst acis no Rameri, kurš bija iegrimis savās skumīgajās domās: tēlniekā viņa atpazina to pa pusei sfinksu, pa pusei cilvēku, kas bija viņai parādījies kolosu atvešanas dienā un tik dīvaini viņu saistīja.

Tagad, kad vīzija bija vērtusies realitātē, jaunā sieviete sajuta pret Rameri dziļas simpātijas un līdzjūtību, turklāt šis vīrietis šķita viņai apbrīnojami pazīstams. Viņa sev nosolījās darīt visu iespējamo, lai atvieglotu tēlnieka smago stāvokli.

Pēc vakariņām Rameri vērsās pie Pentaura ar lūgumu pastāstīt par tiem notikumiem, kas risinājušies pēc viņa aizmidzināšanas. Priesteris labprāt piekrita. Apsēdušies zem peristila arkādes, abi ēģiptieši vairākas stundas veltīja visām vēsturiskajām pārmaiņām, kas bija skārušas viņu tēvzemi no Ama- zisa slavas pēdējām dienām līdz pat Romas ērgļa galīgajai uzvarai. Kad priesteris bija beidzis, Rameri piecēlās un pateicās viņam. Izskatījās, ka tēlnieks piepeši ir novecojis. Viņa nogurušajā sejā tik skaidri bija lasāma nepieciešamība atpūsties, ka Galls steidzīgi pavadīja ēģiptieti uz viņam paredzēto istabu. Nodevis viņa rīcībā divus vergus, legāts novēlēja labu nakti un aizgāja.

Būdams garīgi un fiziski noguris, Rameri tomēr nevarēja aizmigt. Viņš grozījās no viena sāna uz otru, ieklausīdamies pie durvīm guļošā verga skaļajā elpā. Rameri centās ne par ko nedomāt, taču velti: kā straume, kas izkāpusi no krastiem, domas viņu sagrāba savā varā un mocīja. Ar klusu vaidu viņš piecēlās no gultas un sāka staigāt pa istabu. Pēc brīža bez spēka noslīdēja uz krēsla un aizklāja seju ar rokām. Vai tiešām viņš zaudē vai varbūt jau ir zaudējis prātu?

Vēl vakar viņš bija piedalījies Nuitas kāzās, un viņa atmiņā dzīvoja katrs svinību sīkums: gan smaids, kas parādījās viņas lūpās, kad viņš deva norunāto zīmi, gan viņu saruna pēdējās tikšanās naktī. Šķiet, viņa lūpās vēl aizvien kvēloja atvadu skūpsts. Bet šodien viņš redzēja Nuitas mūmiju, kas bija nogulējusi vairākus gadsimtus.

Lai kur vērsās viņa doma, tā allaž atdūrās pret šo drausmo, neizprotamo noslēpumu, un viņam nekādi neizdevās aizpildīt bezdibeni, kas viņu šķīra no pagātnes un vēl aizvien viņam bija «vakar». Nē, tas nav iespējams! Tikai pirms kādām trim dienām viņš redzēja faraonu kopā ar tā dēlu Psamme- tihu un visu ģimeni, kad viņi svinīgi devās uz Pta templi, lai upurētu dievam, bet šodien viņš ir pamodies pilsētā, kuras toreiz vispār nebija. No vakardienas līdz šim rītam bija pazudusi vesela pasaule, aizraudama sev līdzi faraonus ar viņu valstību un pārvērzdama gruvešos Memfisu.

Rameri dobji novaidējās. Viņu pārņēma neprātīgs izmisums, sirds sažņaudzās, apjaušot savu vientulību šajā jaunajā pasaulē, kurā viņu nekas nesaistīja.

Bija miris viņa brālis, kas dzīvoja Heliopolē, — varbūt ari šīs pilsētas vairs nav; aizgājusi viņā saulē brāļa jaunā sieva Nita un ari viņa labā māte, kura dzīvoja pie abiem. Radinieki, draugi, biedri — viss, viss pārvērties pīšļos. Neviena roka nepasniegsies pretī un viņu nenoglāstīs. Neviena mīloša sirds par viņu neaizlīigs. Cilvēki, kas viņu pieņēmuši, protams, ir laipni, tomēr viņam — sveši.

Lūgties! Jā, ja vien viņš spētu vēl lūgties! Rameri, tāpat kā visi ēģiptieši, bija dievbijīgs, taču drausmīgais trieciens viņa iekšējai un ārējai pasaulei bija satricinājis arī viņa ticību. Vai tad Pentaurs ar rūgtumu nebija teicis, ka Ozīriss aizmirsts un nomainīts ar Jupiteru? Vai nestāstīja, ka pēdējā laikā parādījies jaūns Dievs — krustā sistais Dievs, kurš draudot uzvarēt visus pārējos dievus, jo uz Viņa altāra plūst cilvēcisku upuru asinis, labprātīgu upuru asinis, viņi ar prieku mirstot Viņam par godu.

Rameri galva kaisa, deniņos klauvēja. Viņš juta, ka smok nost šajā plašajā, greznajā telpā. Pēkšņi viņa skatiens nejauši apstājās pie galda, uz kura atradās pirms vannošanās noņemtās dārglietas. Lūk, amuletu kaklarota, starp kuriem ir Ozīrisa figūra, kas veidota no lazurīta. Šo statueti viņam uzdāvināja Nuita. Viņš nekad no tās nebija šķīries un simtām reižu bija skaitījis lūgšanu, turot to rokās… lūk, kur viņa glābiņš.

Ar līksmu saucienu viņš metās pie galda, noņēma statueti no kaklarotas un piespieda pie lūpām. Tad, nokritis uz ceļiem, sažņaudza to pret debesīm izstieptajās rokās. Lampas gaisma apspīdēja figūriņu, veidojot ap to tādu kā oreolu.

— Ozīris, visa esošā tēvs, pazemes valstības visvarenais valdniek, Ra — Saules dievs, kas sasildi ar saviem stariem visu pasauli! Kāpēc tu pameti savu tautu? — viņš godbijīgi murmināja. — Tu mani cietsirdīgi sodīji par to, ka es vieglprātīgi rotaļājos ar dabas spēkiem. Piedod man! Apžēlojies par mani, diženais dievs! Es ticu tev, Ozīris, un noliecos tavas varenības priekšā! Kāds cits dievs gan spēj tevi aizstāt? Kas cienīgāks par tevi saņemt upurus? Apkauno nomaldījušos, kas tevi nav iepazinuši! Ak, iedvesmo manu roku, ļauj man no jauna radīt tavu tēlu visā tā nevīstošajā slavā un bezgalīgajā varenībā, lai visi tevi atzītu un locītu ceļus tavā priekšā!

Rameri acīs liesmoja ekstāze, un kaismīgā lūgšana pacēlās pretī dievībai no viņa izmocītās dvēseles, pretī dievībai, uz kuru viņš tiecās ar visu savu būtni. Pēkšņi viņam likās, ka dieva statuete sāk augt un ka no tās plūst gaisma, kas to atdzīvina un piepilda ar varenu spēku. Dieva tēls aizvien auga un auga, un to ieskāva staru kūļi; uz tā krūtīm tagad dega milzīga liesma, izplatot visapkārt žilbinošu gaismu. Dievišķais tēls pauda diženumu, no tā plūda dzīvības spēks, un tas bez vārdiem vēstīja mirstīgā cilvēka samulsušajai sirdij:

— Neļaujies izmisumam, mans dēls, mana elpa! Es nemirstu, neviens mani nevar atstādināt, jo esmu mūžīgs! Laiku vainags ir man galvā, un vienīgi laiks, kas nes uz saviem spārniem paaudzi pēc paaudzes, dod man noteiktu veidolu. Tas, kurš man tic, vienmēr mani pazīs. Mīlestības uguns, kas liesmo ticīgā sirdī, apskaidros viņu un atklās viņam manu patieso veidolu, jo es mītu ikvienas manis radītās būtnes sirdī. Lūgšanu aizrautībā tu visur atradīsi mani nemainīgu — gan svētvietas paēnā, gan Jupitera tronī vai krustā — mūžīgās dzīvības simbolā. Visos veidos esmu vienots un rodu izpausmi visur, kur kaut viens manis radītais izdveš vārdu «Dievs»!

Vīzija pagaisa, stari apdzisa, atstājot aiz sevis vienu mirdzošu punktu, tad pazuda arī tas. Rameri nolaidās uz zemes no tiem noslēpumainajiem augstumiem, kur mīt patiesība un uz kurieni viņu bija aizrāvusi ekstāze. Tagad viņš izbrīnīts aplūkoja figūriņu, kuru turēja rokā, — cik niecīga tā šķita pēc diženuma, ko bija skatījis. Toties viņa dvēselē valdīja priekpilns miers, tagad viņš vairs nebija vientuļš, jo bija atradis savu dievu. Viņam piederēja maģiska formula, kā pazīt dievu visās tā izpausmēs. Un, tāpat kā kādreiz, viņš varēs nolikt pie tā kājām savu sirdi un talantu.

Pateicības un mīlestības uzplūdā Rameri piespieda statueti pie lūpām un devās pie miera. Miegs vēl nenāca, taču domas bija rimtas un prieka pilnas. Rīt pat viņš parādīs cieņu dievain, kaut ari tā jaunajā veidolā. Viņa darbīgajā prātā jau rosījās doma izveidot dieva tēlu tādu, kādu tikko bija skatījis. Š

Domājot par šiem jaunajiem plāniem un projektiem, viņu uzveica miegs, tomēr prāts darbojās arī miegā. Tagad viņš aiztraucās milzīgā augstumā bezgalīgajā izplatījumā. Visapkārt peldēja mākoņi un spīdēja saule. No šā gaismas un ēnas maisījuma viņš mēģināja radīt formu, kas izteiktu Dievības noslēpumu. Tas viņam nekādi neizdevās; gaisma un ēnas kusa viņa rokās, tomēr ar katru mēģinājumu viņš cēlās aizvien augstāk un augstāk. Pēkšņi viņš atradās brīnišķi zilā bezgalīgā plašumā un viņa priekšā pacēlās gigantiska aizsegta figūra, kas izstaroja tik spēcīgu gaismu, ka Rameri nespēja to izturēt.

— Ak, kādēļ gan es nevaru redzēt cauri gaismas pārsegam, kas slēpj tevi, ak, visvarenā, žēlsirdīgā dievība! Atļauj man uzlūkot tavu veidolu, lai parādītu to ļaudīm tā patiesajā skaistumā un diženumā!

Tad atskanēja harmoniska, varena balss: — Uz savas dvēseles spārniem tu pacēlies līdz Visvarenā tronim, taču Dieva patiesais veidols tev jārada atbilstoši savas sirds sapratnei, jo neesi spējīgs aptvert visu pasauli Atgriezies uz Zemes un radi visu, kam piemīt skaistums, labestība un harmonija, — lūk, tās ir Dieva īstenās iezīmes!

III

Nemanāmi aizritēja dienas. Filatosa un Pentaura pavadībā Rameri apskatīja Aleksandrijas tempļus un ievērojamākos pieminekļus, jūsmoja par lagidu savāktajām mākslas un zinātnes vērtībām, taču ziņkāre par viņa personu mulsināja tēlnieku un atstāja tik smagu iespaidu, ka viņš visbeidzot pat neizgāja no legāta mājas. Seit viņš bija savu labvēļu augstsirdības un labestības ieskauts.

Savukārt Erikso piemērojās apstākļiem apskaužami ātri. Apkārtējo ļaužu ziņkāre, kas tēlniekam bija tik netīkama, viņai gaužām patika, tā meiteni uzjautrināja un iedvesa viņai pašapziņu. Neparastā vēsts, ka Galla uzietajās sfinksās atrastas divas dzīvas būtnes no faraona Amazisa laikiem, zibensāt- rumā aplidoja Aleksandriju un vilināja uz legāta viesmīlīgo namu apmeklētāju barus. Un visi sajūsminājās par Erikso neparasto daiļumu. Viņas pielūdzēju pulks auga, un pie tā, protams, slepeni, piederēja arī mājas saimnieks, kura dedzīgajā sirdī grieķietes zeltainie mati bija izraisījuši ugunsgrēku, kuru viņš pats dēvēja par mākslinieka sajūsmu.

Lai gan Galls bija sirsnīgi pieķēries Valērijai, viņas atturīgais daiļums nobālēja līdzās šim spožajam taurenītim. Tomēr jaunā sieviete, kurai bija sveša gan greizsirdība, gan koķetēšanas māksla, pastāvīgi izrādīja Erikso savu draudzību, izturējās pret viņu kā pret sev līdzīgu un lutināja ar dāvanām un dārglietām.

Sājā brīvības, greznības un glaimu atmosfērā Amenhotepa bijusī verdzene atplauka kā ziediņš saulē. Jautrajā skaistulē bija grūti saskatīt sadrū- mušo un kautrīgo meiteni, kura kā ēna slīdēja pa maga nama plašajām telpām, mūžīgi slēpdamās laboratorijas alkovā no svešu cilvēku skatieniem. Tā vairs nebija gūstekne, kurai bija atļauts iziet ārpus mājas vienīgi lielu reliģisko svētku reizēs, turklāt rūpīgi aizsegtai un vecās Tua modrajā uzraudzībā. Ar šausmām un pretīgumu viņa atcerējās šo skumjo verdzības laiku, kād viņas daiļuma vienīgie vērtētāji bija Bizu un Tua un kad viņa pati drebēja zem sava kunga bargā skatiena. Protams, sievietes instinkts Erikso teica, ka viņa patīk Amenhotepam. Ne reizi vien meitene bija ievērojusi, kā maga nolaistajās acīs iedegās kaisles uguntiņa, kad viņa dejoja un dziedāja, sēdēdama pie viņa kājām. Pārliecinājusies par to, Erikso vēl stiprāk ienīda Amenhotepu, kas bija atņēmis viņai visus jaunības priekus. Ar slepenu tīksmi viņa domāja par savu baismīgo atriebību.

Dažkārt Rameri, ieklausīdamies viņas smieklos vai jautrajā triekšanā ar Gailu vai svešiniekiem, jautāja sev, kā gan iespējams līdz tādai pakāpei aizmirst visu pagātni, meklēt izklaidēšanos un tik labi justies svešu cilvēku sabiedrībā. Dziļās domās iegrimis, viņš pat nemanīja, kā zeltcirtainā daiļava apveltīja viņu drūmiem, dedzīgiem skatieniem, kas lika saprast, ka viņš nav aizmirsts.

Redzot, cik skumjš un sadrūmis ir Rameri, Valērija ar sev raksturīgo delikātumu centās viņu izklaidēt, atraisīt viņā enerģiju un radīt mērķi, kas piesaistītu tēlnieku jaunajai dzīvei. Lai to panāktu, Galls atļāva viņai ierīkot Rameri darbnīcu. Bildams izšķērdīgi devīgs pret Erikso, viņš ir nedomāja ierobežot Valēriju, turklāt Galls bija pilnīgi drošs par sievas stingro tikumību, lai justu greizsirdību.

Rameri jutās bezgala priecīgs, kad kādurīt Valērija ieveda viņu lielā telpā, kas tagad bija pārvērsta par darbnīcu. Šeit bija sarūpēti visi vajadzīgie instrumenti, māls, marmora gabali, kā arī Grieķijas labāko tēlnieku darbu modeļi. Šī Valērijas sagādātā velte bija īsti karaliska, un Rameri tā bija divkārši vērtīga, tāpēc viņš pateicās no visas sirds. Pret šo kautro, nopietno jauno sievieti, kas dīvainā kārtā viņam atgādināja Nuitu, tēlnieks juta dziļas simpātijas. Lielās samtainās acis bija tikpat sapņainas un mierīgas. Pat tīkamajā krūšu balsī dažkārt ieskanējās kas pazīstams.

Rameri vislabāk jutās Valērijas sabiedrībā. Viņa prata nomierināt, kad lepno ēģiptieti bija aizvainojusi kāda pilsētnieka netaktiskā, rupjā ziņkāre. Pietika viņai ierimāties vai pasmaidīt, lai aizdzītu grūtsirdību un slikto garastāvokli, kas tik bieži viņu pārņēma savā varā. Apmierināta par Rameri prieku, Valērija ieteica tēlniekam uzsākt kaut ko nopietnu, piemēram, izveidot kāda dieva vai dievietes statuju tempļa izgreznošanai, lai iemūžinātu savu vārdu un izpelnītos jauno laikabiedru cieņu un labvēlību.

— Ja tev vajadzīgs modelis, mūsu draugs tēlnieks Anaksagors to sagādās, — viņa piebilda.

— Es sekošu tavam gudrajam padomam, cēlā sieviete, taču esi labdarīga līdz galam un ļauj man izveidot tavu krūšutēlu. Lai tas kļūst par manu pirmo veikumu jaunajā dzīvē! Man būs neizsakāmi patīkami atveidot savas labvēles sejas pantus, kas? tik ļoti atsauc atmiņā inanas nelaimīgās Nuitas vaibstus.

— Vai tiešām esmu tik līdzīga princesei Nuitai? Cik tas dīvaini! — apmulsusi un nosarkusi jautāja Valērija. — Katrā gadījumā es ar prieku atļauju tev veidot manu krūšutēlu.

Kopš šīs dienas ar Galla atļauju, nereti klātesot arī Erikso, Rameri ķērās pie Valērijas krūšutēla radīšanas. Diezgan bieži jaunie cilvēki palika gandrīz vieni, ja neskaita veco kalpotāju. Viņiem tās kļuva par vispatīkamākajām stundām, kad varēja runāt par pagātni. Tēlnieka stāstījums izraisīja Valērijā aizvien lielāku interesi par Nuitu un Amenhotepu. Viņa aizvien karstāk vēlējās pārliecināties, vai tiešām ir tik līdzīga ēģiptiešu princesei. Savukārt maga liktenis izraisīja jaunajā sievietē žēlumu un līdzcietību.

— Zini ko, Rameri, manuprāt, tavs pienākums ir meklēt un atrast vietu, kur dzīvs aprakts tavs nelaimīgais draugs. Tevis labā viņš radīja brīnišķo dzērienu un tevis dēļ kļuva par šīs trakās Erikso upuri: apmāta kaislē pret tevi, viņa nespēja paredzēt savas rīcības sekas.

— Viņas lielā mīlestība pret mani gan kaut kā ātri ir norimusi, — zobgalīgi piebilda Rameri. — Viņa tik ļoti aizņemta ar legāta Fullija, bagātnieka Tele- maka un čitu patriciešu uzmanības apliecinājumiem, tā aizrāvusies ar izklaidēšanos un tērpiem, ka par tādām muļķībām vairs nedomā.

— Tikai nepievilies! Esmu manījusi skatienus, kuri liecina par gluži pretējo — ka viņa tev ir bezgala uzticīga, — smaidot atbildēja Valērija.

— Vienīgais, kas patiešām nav mainījies, tas ir Erikso naids pret Amenhotepu. Doma par viņa atbrīvošanu nepamet mani ne dienu, ne nakti, bet man ir nepieciešama Erikso palīdzība. Taču ikreiz, kad par to ieminos, viņa vai nu izvairās no atbildes, vai arī viņas acīs iedegas tāds naids, ka neuzdrīkstos uzstāt. Katrā gadījumā es izmantošu visu savu ietekmi un panākšu, ka viņa kopā ar mani dosies uz Memfisu, lai palīdzētu šajos meklējumos.

Pēc dažām dienām saruna atkal ievirzījās par Nuitu un par viņas noslēpumaino nāvi. Rameri uzskatīja, ka bēdas, ko radīja viņa pazušana, iedragāja princeses veselību, taču nekādi nespēja izskaidrot to, kā zibens viņu varēja nogalināt pie Ozīrisa kapa. Tad Valērija ieminējās, ka šā noslēpumainā notikuma pēdas varētu būt saglabājušās uz Nuitas ķermeņa, — atliek vienīgi attīt mūmiju.

Uz šādu padomu Valēriju mudināja slepenā vēlme pārliecināties par savu līdzību ar mirušo Nuitu. Viņa jau sen biitu apskatījusi mūmiju, ja vien nebūtu baidījusies apbēdināt tēlnieku, aizskarot viņa reliģiskās jūtas.

Pirnu^ā mirklī Rameri biedēja pat doma par pieskaršanos ķermenim, kas sagatavots mūžībai. Kā īstens ēģiptietis viņš baidījās arī sabojāt Nuitas astrālo ķermeni, jo pēc saišu noņemšanas viņas fiziskais ķermenis tiktu pakļauts sairšanai.

Taču dvēseles dziļumos arī Rameri pats alka vēlreiz skatīt mīļās un maigās sejas pantus un uzzināt Nuitas noslēpumainās nāves cēloni, tāpēc ļāva sevi viegli pārliecināt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Valērija nosauca vairākus Aleksandrijā dzīvojošus balzamētājus, kuri pēc tam saites atkal savestu kārtībā. Arī Pentaurs vai kāds cits priesteris neatteiktos atkārtot apbedīšanas ceremoniju. Valērija uzskatīja, ka ķermenis jāapbedī pilsētas kapsētā un ka tas nedrīkst mētāties apkārt kā nevajadzīga lieta.

Šo viņa apslēptajai vēlmei atbilstošo argumentu uzvarēts, Rameri beidzot piekrita. Tika nolemts atvērt kasti, kurā atradās mūmija, jau nākamajā rītā.

Diena iegadījās veiksmīga. Galls bija uzaicināts uz dzīrēm pie prokonsula. Erikso kopā ar kādu dāmu, ar kuru bija iedraudzējusies, gribēja doties uz cirku, bet Valērija, kurai nepatika gladiatoru cīņas, nolēma palikt mājās. Tā nu viņi varēja būt droši, ka neviens netraucēs.

Kad Galls un Erikso aizbrauca, Valērija un tēlnieks devās uz attālo telpu, kur legāts bija licis novietot mūmiju, kad uzzināja, kādas attiecības bija saistījušas mirušo un tēlnieku. Kas attiecas uz abām sfinksām, tad tās tika svinīgi uzstādītas iepriekšējā vietā.

Ne bez māņticīgām bailēm Rameri paņēma instrumentus un sāka atvērt kasti. Inkrustētais vāks padevās viegli. Viņi ieraudzīja apsaitētu ķermeni, kas spēcīgi smaržoja pēc sveķiem. Satrauktais Rameri bezspēcīgi atspiedās pret sienu un ar roku aizsedza acis. Šajā mirklī aizritējušie gadsimti izgaisa un viņu atkal pārņēma mīļotās sievietes zaudējuma sāpes.

Atri pārvarējis vājuma brīdi, viņš izslējās un drudžainām, nepacietīgām kustībām, Valērijai piepalīdzot, sāka atritināt saites. Arī viņa bija ļoti uztraukusies: drebuļi skrēja pār ķermeni, bet sirds skumīgi sažņaudzās.

Drīz ķermenis bija atbrīvots, un parādījās daiļa sievietes galva, ko ieskāva garu melnu matu cirtas. Ķermenis bija brīnišķīgi saglabājies, vienīgi āda vietām nomelnējusi. Pateicoties balzamētāju prasmei saglabāt mirušā cilvēka pēdējo brīžu izteiksmi, Nuitas sejā bija sastingušas neizsakāmas ciešanas un šausmas. Pusatvērtās lūpas atklāja cieši sakostus zobus; uz vaiga, pleca un rokas bija saskatāmi dīvaini gari un dziļi apdegumi. Kad Rameri atbrīvoja līķa labo roku, atklājās, ka plauksta un pirksti bija pārogļojušies.

No Rameri krūtīm izlauzās žēlabains kliedziens. Vai gan iespējams, ka zibens tik drausmīgi būtu izkropļojis Nuitu? Vai viņa nav kļuvusi par kāda nedzirdēta nozieguma upuri?

Asarām plūstot, viņš piekļāva pie lūpām šo mazo rociņu, kuras karsto un mīlestības pilno spiedienu viņš, kā likās, juta vēl tagad. Šajā mirklī viņš aizmirsa gan Valēriju, gan savu jauno dzīvi — viņa acu priekšā bija atdzimusi pagātne.

Valērija klusu izgāja, atstādama viņu vienu.

— Laimīgā Nuita! Kā tevi mīl! — jaunā sieviete nočukstēja, un viņas sirds sažņaudzās greizsirdībā un skumjās.

Izraudājies Rameri apsēdās līdzās mūmijai un, nenolaizdams acu no dievinātās sejas, iegrima rūgtās pārdomās.

Viņš bija nolēmis līdz rītausmai palikt pie mirušās, bet no rīta doties uz Izīdas templi pēc balzamētājiem. Taču dīvaino apdegumu atklāšana mainīja domu virzienu un atmodināja viņā naidu pret Erikso.

Tikai viņa bija Nuitas noslēpumainās nāves un viņa paša nelaimes vaininiece! Ja ari Amenhotepa plāns kādu iemeslu dēļ nebūtu īstenojies, tomēr pamodušies biitu viņi abi — Rameri un Nuita. Ja viņi būtu kopā, kāda gan viņiem būtu bēda par aizritējušajiem gadsimtiem? Zem Valeriāna sceptera varētu baudīt dzīvi un justies laimīgi tikpat lielā mērā kā tad, ja valdītu Amess II. Un pēkšņi šī svešzemniece, kuru viņš nekad agrāk nebija redzējis, iedrošinājās iejaukties viņa liktenī un ievirzīt to citā gultnē! Nepateicīgā verdzene, kas bija sasaistījusi milzi — savu pavēlnieku!

Cauri šim niknumam un naidam neatvairāmi lauzās uz ām vēlme uzzināt Nuitas nāves cēloni.

Pēkšņi viņa galvā uzzibsnīja lieliska doma. Vai tad nav cilvēka, kurš spēj ielūkoties pagātnē un nākotnē? Vai tad Ēģiptes likteņa pareģojums nav piepildījies? Ja laimīgas nejaušības dēļ Amenhoteps nav gājis bojā, tad viņš turpina gulēt savā pazemē. Vajag tikai viņu atrast un atmodināt, gan viņš zinās pastāstīt, kas noticis Ozīrisa kapenēs. Viņš, Rameri, dosies uz Memlisu meklēt Amenhotepu, tiklīdz būs apbedījis Nuitu. Varbūt pat agrāk, lai mags varētu aplūkot viņas ķermeni. To Rameri izlēma pavisam noteikti. Savā nepacietībā viņš gribēja doties ceļā jau nākamajā rītā.

Atgriezusies no cirka, Erikso vakariņoja divatā ar Valēriju. Kaut gan viņa bija izbrīnīta par Rameri prombūtni, tomēr neiedrošinājās izjautāt Valēriju, jo patriciete šķita domīga, norūpējusies un mazrunīga. Pēc maltītes katra devās uz savu istabu.

Erikso istabai bija grezna apdare, tajā bija milzums spožu, dārgu nieciņu, kas romietēm tik ļoti patika. Galls ar sievu bija meiteni vai apbēruši ar dāvanām un uzposuši viņu kā lellīti. Abus uzjautrināja šīs skaistās būtnes naivais prieks un vētrainā pateicība.

Tobrīd Erikso pat ar skatienu nepagodināja nedz šo grezno iekārtojumu, nedz lielisko zeltā izšūto zīda šalli, kas gulēja uz galda. Mazā nēģeriete uz to norādīja kā uz patricieša dāvanu. Erikso klusēdama pamāja ar galvu un turpināja staigāt pa istabu. Dvēseles dziļumos Erikso bija greizsirdīga uz Valēriju, viņai ļoti nepatika abu sarunas un tas, ka tēlnieks veidoja patricietes krūšutēlu. Erikso gribējās pastāvīgi abus novērot, taču spēcīgāka par greizsirdību izrādījās tieksme baudīt brīvību un izklaidēties.

Šodien Valērijas klusēšana un raižpilnais izskats Erikso šķita aizdomīgs. Viņi visu dienu bija mājās vieni. Kas gan starp abiem noticis, ja Rameri neieradās uz vakariņām? Pēc ilgām pārdomām Erikso pasauca nēģerieti un pajautāja, kur ir tēlnieks. Tā uz bridi izgāja un drīz atgriezās ar ziņu, ka Rameri kopš paša rīta atrodas istabā, kur novietota atrastā mūmija, un ka viņa vergs nezinot, kad viņš atgriezīšoties.

Erikso greizsirdība tūlīt novirzījās uz citu objektu. Tātad viņš apraud Nuitu! Viņai tūlīt sagribējās redzēt, ko viņš dara pie šā vecā līķa.

Steidzīgi sakārtojusi savu tērpu, Erikso aplika ap kaklu zelta ķēdīti ar skarabeju. Šo dārglietu viņa bija nozagusi Amenhotepam, domādama, ka tā izraisa mīlestību. Un tagad viņa to aplika ap kaklu, lai gan tā izplatīja spēcīgu un nepatīkamu smārdu.

Pašapzinīgi ieskatījusies spogulī, Erikso uz pirkstgaliem devās norādītās istabas virzienā. Caur aizkaru spraugu viņa ieraudzīja Rameri sēžam pie atvērtas kastes. Pie viņa kājām mētājās saites. Bronzas lampa uz augstas pamatnes apgaismoja tēlnieka drūmo un skarbo seju. Erikso kā ēna aizslīdēja viņam aiz muguras un pār plecu paraudzījās uz līķi. Viņa tūlīt pazina Nuitu, un viņu pārņēma traka greizsirdība.

Rameri ātri pagriezās: lai cik viegli bija meitenes soļi, tēlnieka smalkā dzirde bija tos uztvērusi. Ieraudzījis Erikso, viņš sarauca uzacis un, satvēris viņas roku, bargi teica:

— Skaties! — un norādīja uz mūmiju. — Tas ir tavu roku darbs. Ja tu nebūtu iejaukusies manā dzīvē, Nuita tagad būtu dzīva un es nejustos tik vientuļš!

Erikso izrāva roku im nobālusi atkāpās.

— Jā! — viņa čukstēja, nolaizdama acis. — Ja nebūtu manis, viņa būtu dzīva, un tu to apraudi. Amenhotepa verdzene spēja ieņemt Nuitas vietu tikai sfinksā, bet nespēja viņu aizstāt tavā sirdī. Es apzinos savu neprātu, taču nav manos spēkos kaut ko mainīt.

Erikso stāvēja puspagriezienā, un šī poza reljefi iezīmēja viņas lokanā auguma līniju pilnību. Rameri pamodās mākslinieks. Neviļus viņš salīdzināja šo trauslo skaistumu ar raupjo sievieti, kiiru kā modeli bija atsūtījis Anaksagors. Nē, tieši Erikso ir ideāls materiāls Izīdai, Aurorai vai Psihei. Apbrīna mazināja Rameri naidu, un viņš jau gandrīz žēloja šo bērnu, kurš bija grēkojis mīlestības dēļ un kurš galu galā bya vienīgais, kas viņam palicis no pagātnes.

— Piedod man, Erikso! Cietsirdīgos vārdus man lika izrunāt tikko pārdzīvoto stundu sāpes, — viņš teica skumīgi un bez naida. — Es nedrīkstu aizmirst, ka tu tā rīkojies savas bērnišķīgās neapdomības dēļ un nespēji izvērtēt savas rīcības sekas. Es centīšos aizmirst sāpes, ko esi man sagādājusi. Mēs nevaram būt ienaidnieki, mēs esam avāriju cietušie un atrodamies uz vientuļas klints.

Erikso bālajā sejā ielija sārtums, pār vaigiem sāka plūst asaras. Viņa nokrita uz ceļiem un piespieda galvu pie tēlnieka rokas.

— Ak Rameri, nenosodi mani par šo kļūdu! Es pati nezinu, kā viss notika. Tu- biji pirmais vīrietis, kas izraisīja mīlestību manī — verdzenē, kura bija mūžīgi ieslodzīta Amenhotepa namā. Noslēpta laboratorijas nišā, es tvēru katru tavu vārdu. Tavas atnākšanas dienas man bija svētki: es baudīju tavu balsi, bet tu tajā pašā laikā runāji par mīlestību pret citu! Es biju iedomājusies, ka, tiklīdz tu mani ieraudzīsi, tā iemīlēsies. Turklāt mani bija pārņēmušas brīvības alkas, vēlme redzēt cilvēkus un gaismu, atbrīvoties no Amenhotepa smagā, nomācošā skatiena. Šī bija mana vienīgā iespēja saraut važas un vienlaikus — izcīnīt laimi. Tagad, kad pagātne nav labojama, kad, kā tu pats saki, mēs esam divi katastrofu pārcietušie, kaut nedaudz iemīli mani, Rameri! Man neko nenozīmē šie bagātie romieši, kas apliecina*» savu mīlestību un piedāvā laulību! Atļauj man dzīvot tavā tuvumā, kalpot tev, un es būšu laimīga.

— Nabaga bērns, — nomurmināja Rameri, līdzjūtīgi viņā klausīdamies. — Viņai taisnība, ka bijusi gūstekne, ja jau es, Amenhotepa tuvs draugs, nenojautu par viņas esamību. Kādi iemesli lika magam tā rīkoties? Vai viņš mīlēja Erikso? Varbūt bija viņas mīļākais? Tāds skaistums varēja aizraut pat magu.

— Erikso! — viņš jautāja, noliecies pie meitenes un pētoši lūkodamies viņas zilajās acīs. — Saki man taisnību. Va Amenhoteps tevi mīlēja? Kāpēc viņš tik rūpīgi slēpa tevi no svešiem skatieniem? Vai tu viņam piederēji?

Erikso lepni atmeta galvu, un viņas acīs iedegās nicinājums un naids.

— Nekad es viņam neesmu piederējusi! Viņam es biju gaišreģe. Viņš mani iemidzināja svētītā miegā, no kura es parasti pamodos kā samalta un izsūkta. Es zinu, ka viņam patiku, tomēr viņš nekad nerunāja ar mani par mīlestību. Vai tad viņš ir spējīgs mīlēt! Nē! Viņš prot vienīgi pavēlēt stihijām, izsaukt garus no vakara puskrēslas vai sava dārza dīķa un gatavot dažādas dziras. Un paldies dieviem, ka viņš mani nemīlēja, jo es viņu ienīstu un baidos no viņa! Kad viņš skatījās uz mani, man šķita, ka manī ieduras duncis, — es trīcēju un akli viņam pakļāvos.

— Es saprotu, ka tu esi daudz pārcietusi, būdama ļoti vientuļa, toties tu esi atriebusies Amenhotepam tik cietsirdīgi, ka varētu viņam tagad piedot. Turklāt, ja viņš tagad pamostos, viņam uz tevi nebūtu ne mazāko tiesību. Pēc likuma tu piederi saviem aizbildņiem Gailam un Valērijai. Neviens tev nevar atņemt brīvību. Vai, to apzinoties, tu nepalīdzētu man atrast Amenhotepu vai vismaz norādītu vietu, kur tu viņu dzīvu apglabāji? Man vajadzētu zināt viņa likteni. Ja tu piekritīsi man palīdzēt, tu mani ļoti iepriecināsi, un es tev būšu patiešām pateicīgs.

Pēdējos vārdus viņš izrunāja maigā balsī, pievilka meiteni sev klāt un noskūpstīja.

Erikso sejā ielija spilgts sārtums.

— Rameri, vai tu maz saproti, ko no manis prasi? — viņa iekliedzās, viscaur drebēdama. — Ja tu būtu prasyis manu dzīvību, es ar prieku to atdotu par tavu skūpstu un labajiem vārdiem! Bet palīdzēt tev atrast šo briesmīgo cilvēku — tas ir neprāts! Nemeklē viņu, Rameri! Nemodini sasaistītu lauvu! Bīsties no viņa, jo arī viņa draudzība ir bīstama. To saku es, jo pazīstu viņu labāk par tevi. Tu saki, ka Amenhotepam uz mani vairs nav nekādu tiesību, ka likums mani darījis brīvu šajā namā, kur mani atrada. Bet vai tad eksistē cilvēku likumi tam, kas pārvalda baisos maģijas likumus? Kas gan spēj apturēt cilvēku, kuram atliek tikai pacelt roku, lai no klints sāktu plūst avots, kurš ar skatienu spēj izkaltēt krūmu, bet no pazemes izsaukt nāvējošu uguni? Nē, nē, Rameri, prasi no manis visu, ko gribi, tikai ne to! Es viņu ienīstu, es no viņa baidos un tāpēc nekad viņu nemeklēšu.

Viņas balsī strāvoja tāds naids un pretīgums, acīs iedegās tāds niknums, ka Rameri domīgs pašūpoja galvu. Kaut gan viņš apbrīnoja Amenhotepa gudrību, tomēr nebūt neuzskatīja viņu par tik varenu, kā apgalvoja Erikso. Bet viņai gan laikam labāk zināms, ja jau bija magu tik daudz vērojusi.

— Es, protams, nespiedīšu tevi meklēt Amenhotepu, ja jau tas tev tik ļoti derdzas, — viņš teica. — Taču es pats pamēģināšu, jo uzskatu par savu pienākumu, ja vien tas iespējams, atbrīvot draugu, kurš manis dēļ atklāja noslēpumaino dziru, nenojauzdams, ka viņa paša laboratorijā slēpjas nodevība. Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, visu, ko par pienākumu uzliek draudzība un taisnīgums. Taču tu, Erikso, esi nepateicīga pret cilvēku, kurš, neskatoties uz visu, ir bijis tavs labdaris. Padomā, kāds liktenis tevi gaidīja, ja cits būtu tevi nopircis? Būdams tavs kungs, viņš tevi cienīja, atbrīvoja no jebkāda darba un deva tev kā sievietei neparastu izglītību. Māja, kuru tu dēvē par cietumu, bija tava pajumte. Ja viņš tevi arī turēja ieslēgtu, tad, protams, vienīgi tādēļ, lai tavs prāts un ķermenis no- briestu, pirms izprecināt tevi cienīgam cilvēkam. Ko gan viņš tālāk ar tevi iesāktu? Ko gan īpašu bērns varēja nozīmēt ar tik neparastu varenību apveltītam cilvēkam? Erikso, tu rīkojies muļķīgi, nevēlēdamās atgriezt dzīvē tik diženas zinātnes glabātāju, kuru tu nesaproti un nenovērtē. Tu spried bērnišķīgi.

Sarkdama un bālēdama Erikso klausījās, ko saka tēlnieks. Prāts viņai teica, ka Rameri runā taisnību, bet instinkts čukstēja, ka Amenhoteps ir bīstams un ka atdot viņam brīvību nozīmē no jauna kļūt par pelēnu tīģera ķetnās. Ja mags arī nevēlējās viņu sev, viņš tomēr nedeva ne mazāko mājienu, ka nolēmis viņu izdot pie vīra, pilnīgi aizmirsdams, ka viņa ir dzīva un jauna būtne, ka viņas dzīslās plūst karstas asinis, bet sirds alkst laimes.

— Nē! Lai viņš paliek tur, kur atrodas šobrīd! — viņa iesaucās.

Ātri apgriezušies, Erikso izmetās ārā no istabas: viņai trūka gaisa. Piespiedusi rokas pie krūtīm, viņa traucās cauri zālēm un galerijai dārza virzienā.

Iegrimusi savās domās, Erikso neko neredzēja un nedzirdēja. Skriedama lejup pa kāpnēm, viņa paklupa un būtu nokritusi, ja vien divas spēcīgas rokas nebūtu uztvērušas viņu šajā lidojumā. Tas bija Galls, kas atgriezās no prokonsula. Viņš bija vīna apreibināts, jo dzīres bija grandiozas. Kad Galls sajuta rokās Erikso maigo un lokano augumu, viņa parastā mākslinieciskā jūsma pārvērtās kaislē.

— Kas tev noticis, daiļākā no daiļākajām? No kā tu bēdz kā mednieka vajāta gazele? — Galls jautāja, pacēlis meiteni kā spalviņu.

Viņš brāzmaini piekļāva Erikso pie krūtīm un noklāja kaislīgiem skūpstiem.

Pirmajā mirklī apmulsusi un pārsteigtā meitene pilnīgi sastinga un nepretojās, tomēr bridi vēlāk ar gluži negaidītu spēku izrāvās no legāta apskāvieniem, divos lēcienos jau bija uz terases un pazuda.

Nokļuvusi savā istabā, meitene aizelsusies atkrita krēslā un abām rokām atmeta no pieres mitrās cirtas. Atceroties patricieša kaislīgos apskāvienus, viņa liesmojošo skatienu un skūpstus, Erikso nepatikā nodrebinājās.

— Ak, ja Rameri būtu mani tā apskāvis — cik tas būtu jauki! Ir labi, ja tevi mīl, bet vienīgi tad, ja pati vari atbildēt ar to pašu, — viņa nomurmināja. — Bet šis Valērijas vīrs… Nē, nē, viņa mīlestību es nevēlos un darīšu visu, lai tas vairāk neatkārtotos, — viņa piebilda, iedama uz gultu.

Arī Galls bija ļoti satraukts. Viņš devās pie miera, taču galva bija pilna ar domām par Erikso. Viņam šķita, ka nekad vēl nav redzējis tik apburošu būtni Ar lielu baudu viņš atcerējās brīdi, kad bija kļāvis meiteni pie savām krūtīm un kad viņas smaržīgie mati bija glāstījuši viņa vaigu un kaklu. Iztēle viņu aizrāva aizvien tālāk un tālāk, līdz beidzot viņš aizmiga, noguruma un vīna pievārēts.

Redzēdama, ka vīrs atgriežas ar kaistošu seju un mirdzošām acīm, Valērija izlikās aizmigusi. Viņa nebija noskaņota sarunai. Viņā bija iemājojušas jaunas jūtas. Valēriju vajāja Rameri tēls. Viņš šķita tik pazīstams, tuvs un simpātisks ar savu nopietno un sapņaino raksturu, brīnišķo talantu un aizkustinošo uzticību mīļotajai sievietei. Aina pie Nuitas mūmijas, par kuras aculiecinieci viņa šodien bija kļuvusi, uzkurināja viņas iztēli un modināja sirdī jaunu, bīstamu interesi par jauno ēģiptieti. Tas bija greizsirdības un neskaidras mīlestības sajaukums. Taču šīs jūtas bija daudz spēcīgākas par to mierīgo cieņu, kādu viņa juta pret Gailu. Tiesa, vīrs pret viņu bija labsirdīgs, pretimnākošs, maigs un dažkārt pat ļoti kaislīgs, taču viņš mīlēja arī dzīres un pie izdevības — ari skaistas sievietes un, protams, nebūtu par viņu sērojis tā, kā savu Nuitu apraudāja Rameri.

Ari Rameri pavadīja nakti savādā saviļņojumā.

Kad Erikso aizskrēja, viņam iešāvās prātā doma, ka, būdama tik uztraukta, viņa ir spējīga uz ko neprātīgu, tāpēc tēlnieks sekoja meitenei, kaut arī nevarēja viņu panākt. Pie zāles durvīm viņš kļuva legāta un Erikso tikšanās liecinieks.

Asinis saskrēja Rameri galvā, un viņš, protams, būtu iejaucies, ja vien nebūtu ieraudzījis, ka Erikso izraujas no Galla apskāvieniem un kā bulta aizšaujas viņam garām. Stipri uztraukts, viņš atgriezās savā istabā un sāka visu pārdomāt, mēģinādams nomierināties.

Sev par kaunu Rameri pārliecinājās, ka viņa sirdī ienākuši un iztēlē dzīvo triju sieviešu tēli. Viena no viņām — maigs, uz visiem laikiem zudis tēls, un atmiņās par to saglabājies nevīstošs valdzinājums. Otra — Valērija — apbur un pievelk ar savu atturīgo, aristokrātisko daiļumu, ar samtainajām acīm un Nuitas skatienu, ar savu savaldību un pašcieņu. Trešā — Erikso — reibina un rosina iztēli ar neparasto skaistumu un to kaismīgumu, ko izstaro visa viņas būtne.

Rameri zināja, ka šī apburošā būtne mīl viņu — par to liecināja viņas skatieni, un bija pieradis viņu uztvert kā sev vien piederošu īpašumu, turklāt — divkāršu īpašumu, jo Erikso reizē ar viņu bija piecēlusies no tālās pagātnes gruvešiem. Jau vairākkārt Rameri bija uztvēris izteiksmīgos skatienus, ko Galls raidīja brīnišķajai meitenei, un jutās dziļi aizskarts. Cilvēka sirdī mīt dīvainas pretrunas. Rameri gan nemīlēja Erikso, tomēr necieta, ja kāds cits viņai pieskārās. Šīs domas neļāva viņam aizmigt līdz pat ausmai. Nespēdams orientēties paša jūtu jūklī, Rameri no jauna atgriezās pie domas atrast un pamodināt Amenhotepu, savu gudro un vareno

draugu, kurš bīitu vislabākais padomdevējs šajā dvēseles labirintā, kurā viņš bija apmaldījies.

No rīta Rameri jutās mierīgāks, tomēr vēlēšanās atrast Amenhotepu vēl arvien bija spēcīga. Tiklīdz Galls bija piecēlies, Rameri devās pie viņa, izklāstīja savu plānu un lūdza palīdzību tā īstenošanā.

Patricietis atbildēja uz viņa lūgumu ar parasto labvēlību.

— Lieliska doma, Rameri. Būtu interesanti sameklēt magu, kurš kļuvis par paša radītā dzēriena upuri. Es likšu pārvaldniekam nodrošināt tevi ar cilvēkiem un līdzekļiem, tu ar viņu pats vienojies par visu vajadzīgo. Esi mierīgs, es, kā tu vēlies, saglabāšu tavu noslēpumu.

Nokārtojis šo lietu, Rameri devās pie Pentaura ar lūgumu atkārtot mfimijas apbedīšanas ceremoniju.

Vecais priesteris viņu bargi izrāja par to, ka tukšas ziņkāres dēļ ir iztraucējis ķermeni, kas jau svētīts mūžīgajam mieram, tomēr apsolīja viņa lūgumu izpildīt.

Kad, neizpaudis sava brauciena patieso mērķi, Rameri ieminējās, ka ceļos uz Memfisu, Pentaurs dziļi nopīītās:

— Skumji tev būs skatīt šīs Tēbu un Babilonijas līdzinieces drupas, jo tu esi redzējis to spožākajā plaukumā.

— Vai gan tas iespējams, ka Memfisā ir pilnīgi sagrauta un neapdzīvota? Vismaz tempļi būs spējuši turēties pretī laika spiedienam.

— Akmeņi gan stāv, bet dvēsele ir tālu prom. Visi, kas bija bagāti un darbīgi, pamazām vien ir pārcēlušies uz Aleksandriju. Priesteri sekoja ticīgajiem uz jaunajiem dievnamiem, bet vecajos kvartālos vēl dzīvību velk skrandaiņi. Runā, ka tur sev ligzdu novijuši kristieši, kuri slēpjas pamestajās pilīs. Kopš tiem laikiem, kad Okhoss to sagrāva, Memfisā vairs nav spējusi atjaunoties. Var droši teikt, ka ta ir mirusi pilsēta. Gan jau pats' redzēsi.

IV

Rameri aktīvi sāka gatavoties savai ekspedīcijai. Erikso negaidīti paziņoja, ka brauks līdzi, un tēlnieks iedomājās, ka tieši viņa teiktais ir meiteni tā ietekmējis, ka viņa, nokaunējusies par savu nepateicību, nolēmusi palīdzēt Amenhotepa meklējumos.

Erikso klusēdama noklausījās viņai veltītos slavinājumus. Par laimi, Rameri neredzēja meitenes smīnu un nedzirdēja, kā grēku nožēlniece viņam aiz muguras nopurpināja:

— Muļķis! Tu pat nenojaut, ka es braucu vienīgi tādēļ, lai neļautu tev viņu atrast.

Erikso aizbraukšana ļoti nepatika Gailam, tomēr viņš neriskēja meiteni satracināt, bez kādas motivācijas aizliedzot viņai doties līdzi Rameri. Pēc trim dienām tēlnieks un Erikso devās ceļā.

Jo tuvāk Memlisai, jo sāpīgāk sažņaudzās Rameri sirds. Šīs kādreiz ziedošās, iekoptās vietas, kur mutuļoja dzīve, tagad lielākoties bija pārvērtušās tuksnesī. Pamazām visu bija aprijušas smiltis.

Vēl smagāku iespaidu atstāja pati pilsēta, kuras tukšās ielas šķita kā milzīga skeleta locekļi. Kā bija teicis Pentaurs, jaunākajos kvartālos vēl bija redzami daži dzīvojamie nami; lielie dievnami arī stāvēja, taču bija pamesti un zaudējuši savus labākos rotājumus.

Tur, kur kādreiz plauka vecā Memfisā, bija vienīgi sagrauti nami un ugunsgrēkā nomelnējuši gruveši. Uz vietu, kur kādreiz bija atradies «Baltais cietoksnis» un kura senos nocietinājumus Okhoss bija licis nopostīt, norādīja vienīgi daži dievnami, arī Pta templis.

Rameri iepriekšējā mītne im Amenhotepa nams tolaik atradās vienā no pilsētas vecākajiem kvartāliem Nīlas krastā, tāpēc tēlnieks virzīja karavānu uz upes pusi. Un tomēr viņš nezināja, kā orientēties Š3jos gruvešos.

Viņam bija smagi ap sirdi. Pamestās svētvietas, sagrautās pilis, nogāztās kolonnas — tas viss izraisīja rūgtas asaras.

Pēc ilgiem veltīgiem meklējumiem Rameri atcerējās, ka no Amenhotepa mājas terases bija saskatāmi Turnas dievnama piloni. Šie piloni vēl atradās savā vietā, tātad atlika atrast tādu skata punktu, no kura tie būtu redzami kādreizējā perspektīvā, un tad būtu skaidrs, ka esi nonācis Amenhotepa mītnes teritorijā vai vismaz tās tuvumā. Noteicis šo rajonu, Rameri turpināja meklēt vēl rūpīgāk.

Erikso sekoja viņam kā ēna un, cenzdamās sevi neatklāt, uzmanīgi apskatīja sienas, ciļņiem greznotās durvis un kolonnas. Orientēdamās daudz ātrāk un labāk par Rameri, viņa meklēja nevis nama drupas, kas līdzinājās simtiem citu drupu, bet gan kaut ko nozīmīgāku, ko varētu uzreiz atpazīt. Šis «kaut kas» bija tik izturīgs, ka droši varēja saglabāties, arī sabrūkot visam apkārtējam.

Maga dārza pašā galā, no svešām acīm paslēpts aiz dzeloņainu krūmu dzīvžoga, reiz bija stāvējis milzīgs granīta bluķis, kura viena mala bija noslīpēta pilnīgi gluda un uz tās iekaltas divas čūskas: viena no tām stāvēja uz astes, bet otra — uz galvas. Virs tām bija īss uzraksts — tikai daži hieroglifi.

Erikso kopš bērnības zināja par šo akmeni, taču tikai divas dienas pirms Nuitas kāzām atklāja, ka šis bluķis aizsedz ieeju pazemē, kur atradās Amenhotepa guļamtelpa.

Pieminētajā dienā pie Amenhotepa ieradās kāds svešinieks, kuru viņš pieņēma ar īpašu cieņu. Abi ilgi sarunājās viņai nesaprotamā valodā, pēc tam nokāpa pazemē un vairs neparādījās.

Tā kā Amenhoteps neparādījās arī nākamajā dienā, Erikso, degdama ziņkārē, sāka novērot apkārtni. Pēcpusdienā viņa sev par lielu pārsteigumu ieraudzīja Amenhotepu dārzā, turklāt ļoti norūpējušos. Tā vietā, lai dotos uz mājas galvenajām durvīm, mags pagriezās uz dārza pretējo malu.

Erikso viņam sekoja, slēpdamās aiz krūmiem. Un tad viņa ieraudzīja, ka Amenhoteps apstājas pie granīta bluķa, nospiež uz astes stāvošās čūskas aci un pazūd mazās durtiņās, kas atvērās akmenī.

Šis atklājiims Erikso tik ļoti ieinteresēja un iekvēlināja viņas ziņkāri, ka, aizmirsusi jebkādas bailes, viņa nolēma uzzināt, kurp ved šīs durvis.

Nākamajā dienā, izmantodama Amenhotepa prom- bīītni, aizvien vēl rūpju pārņemta, viņa atkal aizgāja pie akmens, nospieda čūskas aci, un viņas priekšā pavērās sprauga, pa kuru bija redzami pakāpieni.

Erikso nokāpa lejā un gāja pa tumšu koridoru, kuru apgaismoja ar līdzpaņemto lāpu. Koridora galā bija durvis, kas viegli atvērās, taču aizcirtās, tiklīdz viņa bija ienākusi iekšā. Tajā pašā brīdī iedegās tik spilgta gaisma, ka pārsteigtā Erikso uz mirkli aizvēra acis.

Kad viņa tās atkal atvēra un palūkojās apkārt, tad ieraudzīja, ka atrodas garā zālē vai galerijā, ko balstīja caurspīdīgas, gluži kā no kristāla veidotas kolonnas. No sienām un griestiem plūda zilgana liesma, kas radīja dienasgaismai līdzīgu spozmi un atstarojās kristāla kolonnās visās varavīksnes krāsās. Gar galerijas abām sānu malām bija dziļas nišas, kurās bija izvietotas simboliskas statujas, bet tās centrā atradās strūklaka, kuras burbuļojošās straumītes izplatīja spēcīgu dzīvinošu aromātu. Starp nišām bija novietotas milzīgas lazurita vāzes ar viņai nepazīstamiem ziediem. To ziedlapiņas — gan lielās, gan mazās — bija vienlīdz baltas, caurspīdīgas un tik spēcīgi fosforiscēja, ka šķita zilganā dūmakā ieskautas. Ziedu kausiņi dzirkstīja visdažādākajās krāsās, it kā būtu veidoti no rubīna, safīra, smaragda vai ametista, bet dažādas formas un lieluma lapas šķita kā nokaisītas ar sniegu un apklātas ar baltām mirdzošām dūnām.

Kaut ko tādu Erikso nekad nebija redzējusi. Bezgala sajūsmināta viņa apskatīja visu, tad devās uz blakus zāli, kas bija apaļa un nedaudz mazāka, taču tikpat spožas gaismas pielieta. Šeit mēbeles un rotājumi bija no zelta, bet uz galdiem atradās kaut kādi neparasti instrumenti. Trešā istaba bija iegrimusi maigā puskrēslā. T^jā bija ierīkots kaut kas līdzīgs upurvietai. No šejienes kāpnes veda uz durvīm, kuras sedza biezs aizkars. Atvērusi tās, Erikso sev par izbrīnu nokļuva maga guļamtelpā.

Viņa bija domājusi, ka aiz šīs istabas atrodas pagrabs, kura durvju atslēgu Amenhoteps vienmēr nēsāja sev līdzi un kur, pēc meitenes domām, viņš glabāja savus dārgumus. Viņa nebija pat nojautusi par šo durvju esamību — tik meistarīgi tās bija nomaskētas.

Tagad Erikso zināja gan ieeju, gan izeju. Viņa iznāca no pazemes un atgriezās savā istabā. Amenhotepu viņa ieraudzīja tikai nākamajā dienā. Viņš acīmredzot neko nebija pamanījis vai arī domāja par ko citu, bet pēcpusdienā aizmiga un no šā miega nav pamodies līdz pat šim brīdim.

Lūk, šo bluķi — slepeno ieeju pazemē — tad arī meklēja Erikso. Tieši šai klintij, kas bija izturīgāka par dievnama piloniem, vajadzēja atrasties savā vietā.

Nepievērsdama uzmanību ceļabiedram, kurš turpināja meklējumus, baidīdamies izlaist no redzesloka Turnas dievnama pilonus, Erikso viegli slīdēja starp gruvešiem, rūpīgi aplīikodama namu drupas. Šķiet, viņa bija tuvu mērķim, jo pamanīja akmens arku, kas bija kalpojusi par ieeju namā. Šī arka, kas bija izkalta no viena akmens bluķa un centrā izrotāta ar Apisa galvu, bija izturējusi, pateicoties savai smagnējībai. Tā atradās pie kāda veca Pta tempļa priestera nama.

Erikso steidzīgi devās lejup pa ielu, lēkdama pāri gruvešu kaudzēm, un drīz vien stāvēja pie kāda nama drupām. Tā neapšaubāmi bija vieta, kur kādreiz bija pacēlies maga nams, taču drupas liecināja par citādu konstrukciju.

Aiz šīm drupām stiepās pamests, krūmiem aizaudzis plašs laukums ar daudziem kokiem. Šeit acīmredzot tolaik bija dārzs. Erikso apstājās un nodrebēja, ieraudzījusi milzīgu vīģeskoku un netālu no tā — meklēto granīta bluķi.

Smagi elpodama, viņa piegāja un sāka to aplūkot. Akmens bija vesels, un abas čūskas bija skaidri redzamas. Ja atsperes vēl darbojas, viņa varēs nokļūt pazemē, kur guļ Amenhoteps, un viņu iznīcināt. Tāds bija atriebīgās Erikso nodoms.

No pārdomām viņu iztraucēja Rameri balss.

— Kādu pieminekli tu esi atradusi? — viņš jautāja, slaucīdams sviedriem noplūdušo seju, jo todien bija svelmīgs karstums.

Ievērojis, cik bāla ir Erikso un kā trīc viņas rokas, tēlnieks piebilda:

— Tu esi nogurusi! Par daudz esi skraidījusi tādā karstumā. Ari es pats jūtos kā samalts. Šodienai pietiks. Bet līdz ar saules lēktu atkal turpināsim meklējumus. Es uzgāju norādes, kas palīdzēja man atrast pareizo ceļu. Drīz būsim pie mērķa. Bet tagad ieturēsim maltīti un kārtīgi atpūtīsimies.

— Jā, esmu krietni nogurusi, — aizgriezusies atbildēja Erikso.

— Apsēdīsimies zem šā vīģeskoka. Tas, šķiet, ir mūsu laikabiedrs, — smiedamies piebilda Rameri. — Paskaties uz šo vareno stumbru un milzīgajiem zariem. Puse no tiem ir nokaltuši, bet atlikusī lapotne tomēr veido zaļu kupolu, kam saules stari netiek cauri.

Pēc tēlnieka norādījuma viens no vergiem aizskrēja pasaukt pārējos kalpotājus. Drīz tika atvesti mūļi un izsaiņota pārtika.

Pēc vakariņām Rameri un Erikso meklēja piemērotu vietu nakšņošanai. Tika nolemts apmesties vecā Pta priestera namā, jo tas bija vislabāk saglabājies, kā varēja spriest pēc ārējā izskata. Jumts bija vesels, bet vienā no zālēm viņi uzgāja pat durvis un grīdu no emaljētiem ķieģeļiem.

Valērija tik bagātīgi bija apgādājusi savus draugus ar paklājiem, spilveniem, pārsegiem un visu nepieciešamo, ka zālē pāris mirkļos tika ierīkotas divas mīkstas guļasvietas tēlniekam un Erikso. Vergi iekārtojās pie durvīm. Visi bija pārguruši, tāpēc saule vēl nebija pazudusi aiz apvāršņa, kad karavāna jau slīga miegā.

Iestājās dziļš klusums, ko šad tad pārtrauca vienīgi guļošo skaļie elpas vilcieni. Erikso tomēr negulēja un lietišķi apsvēra, kā nokļūt pazemē. Vispirms viņa bija nolēmusi iekļūt slepenajā istabā, kuras atslēgu bija paņēmusi līdzi. Tur, pēc viņas domām, vajadzēja atrasties Amenhotepa dārgumiem. Erikso gribēja paņemt no šīs krātuves, cik vien būs viņas spēkos panest, jo tādējādi cerēja nodrošināt sev neatkarīgu stāvokli. Pēc tam viņa nodurs magu vai arī aizdedzinās drapērijas, lai viņš sadegtu. Tā viņa atbrīvosies no Amenhotepa uz visiem laikiem. Lai Rameri tad atrod maga kaulus un apglabā tos, godinot, kā vien vēlas, ja tas viņam sagādā gandarījumu.

Apmēram stunda pagāja, apcerot šo plānu. Beidzot bija pienācis laiks rīkoties. Kaut tikai viņa varētu būt droša, ka Rameri ir aizmidzis. Meitene ieklausījās, un viņai šķita, ka dzird dziļu un vienmērīgu elpošanu. Dienā noguris, viņš, protams, guļ kā beigts. Erikso klusu piecēlās, iededza mazu lukturīti, ko bija laikus sagādājusi, ietinās tumšā apmetnī un kā ēna izslīdēja no istabas.

Taču viņa bija kļūdījusies. Rameri negulēja. Arī viņu nodarbināja savas domas. Pēkšņi tēlnieks pamanīja, ka jaunā meitene ļoti uzmanīgi aizdedz lukturi un tramīgi ieklausās viņa elpošanā.

Ieintriģēts viņš izlikās guļam. Kad Erikso izgāja no istabas, arī viņš piecēlās un iztālēm sāka viņai sekot. Rameri ļoti gribēja uzzināt, kurp viņa tik noslēpumaini taisījās doties, turklāt vēl naktī. Viņam par lielu pārsteigumu Erikso taisnā ceļā devās pie granīta bluķa, kur viņš bija meiteni atradis dienā. Neaizg^jusi līdz bluķim, Erikso nolika lukturi zemē un, kā Rameri šķita, pacēla lielu akmeni. Kad tēlnieks piezagās tuvāk, viņš aiz pārsteiguma sastinga: granīta bluķī bija izveidojusies tik liela sprauga, ka pa to varēja ieiet cilvēks. Dziļumā bija manāmi kāpņu pakāpieni. Erikso atnestais akmena bija ielikts durvīs, lai tās neaizvērtos.

Ne mirkli nešaubīdamies, tēlnieks sāka kāpt pa kāpnēm lejā. Vāri mirguļojošs gaismas stars liecināja, ka Erikso iet pa priekšu.

Nokāpis pazemē, Rameri ieraudzīja spraišļotu koridoru, kura galā Erikso pazuda nākamajās durvīs. Lai gan tajā pašā brīdī iestājās tumsa, viņš gandrīz skriešus metās uz priekšu un satvēra durvju rokturi. Tās tik viegli atvērās, ka viņš gandrīz zaudēja līdzsvaru un paklupa uz sliekšņa. Nākamajā mirklī Rameri pārsteigts apstājās un ar pūlēm apvaldīja apbrīnas kliedzienu: viņa priekšā pavērās pazemes galerija ar kristāla kolonnām, apgaismota kā dienā. Visapkārt bija daudz neparastu un interesantu lietu. Lai kā viņam gribējās to visu apskatīt, taču laika tam nebija, jo Erikso neatskatīdamās turpināja skrējienu. Tagad Rameri vairs nešaubījās, ka viņas mērķis ir sasniegt telpu, kurā guļ Amenhoteps. Tēlnieks nojauta, ka Erikso niknums, kā arī apstāklis, ka viņa bija slēpusi no Rameri savu atklājumu, magam neko labu nesola. Nepievērsdams vairs uzmanību brīnumainajai apkārtnei, Rameri sekoja Erikso, cenzdamies palikt nepamanīts. Meitenei pat prātā nenāca, ka viņai kāds varētu sekot. Iegrimusi savās domās, viņa izskrēja cauri otrai zālei, tad — svētvietai, līdz beidzot uzkāpa pa kāpnēm un apstājās pie smaga aizkara, kas sedza ieeju Amenhotepa gu- ļamtelpā.

Mirkli svārstījusies, meitene iegāja telpā. Rameri steidzīgi sekoja. Viņš nokļuva grezni iekārtotā istabā, ko vāji apgaismoja divas bronzas lampas uz augstām pamatnēm. Telpas dziļumā līdzās galdam novietotajā guļasvietā bija redzams cilvēka ķermenis. Viņa seju kl^ja balts audekls.

Drebošu sirdi Rameri paslēpās un vērīgi sekoja katrai Erikso kustībai. Meitene nolika lukturi uz grīdas un lēni tuvojās guļasvietai. Vēl brīdi viņa neizlēmīgi stāvēja, tad droši norāva audeklu, atklādama Amenhotepa seju. Viņš izskatījās kā miris. Acis bija aizvērtas. Kamēr Erikso domīgi stāvēja līdzās magam, Rameri ievēroja, ka uz galda atrodas duncis ar kaltu rokturi. Tā asmens spoži mirdzēja lampas gaismā, it kā tikai vakar būtu meistara darināts.

Noliekusies pār guļošo, Erikso skatījās viņā ar nepielūdzamu naidu.

— Nekad vairs nepamodīsies tu, Amenti izdzimums! Mirsti, pirms tevi atrod! Ej bojā līdz ar savu nolādēto zinātni! — viņa skaļi iekliedzās. Paķērusi no galda dunci, Erikso atvēzējās, taču Rameri zibenīgā lēcienā nokļuva viņai līdzās, izrāva no rokām ieroci un, atgrūdis meiteni sāņus, nostājās pie gultas, gatavs aizsargāt savu aizbildni.

— Ak tu, nekrietnā! Tu kā ķirzaka šeit ielavījies, lai nogalinātu savu labvēli. Tad, lūk, kāpēc tu no manis slēpi, ka esi atradusi ieeju pazemē! — viņš iesaucās lielās dusmās.

Erikso dažus soļus atkāpās, kļuva pilnīgi bāla un abām rokām saķēra galvu. Auksti sviedri noklāja visu viņas ķermeni. Meitene saprata, ka viss pagalam.

— Rameri! Neprātīgais! Kāpēc tu neļauj man nogalināt šo mums abiem tik bīstamo radījumu? — viņa iekliedzās izmisīgā balsī. Nokritusi uz ceļiem, viņa lūdzoši izstiepa pret tēlnieku rokas.

— Nekavē mani! Mums nāksies piedzīvot lielas bēdas, ja šis cilvēks, tik visspēcīgs savās zinībās, atvērs acis! Mans instinkts pareģo mūsu bojāeju.

— Tu esi nepateicīga muļķe! Man Amenhoteps vienmēr ir bijis draugs, un ne jau nu tavi vārdi sēs manā sirdī neuzticēšanos viņam, — naidīgi atbildēja tēlnieks. — Sargies, ļaunais radījum, viņam pieskarties, kamēr viņš nav pamodies, citādi šis duncis darīs galu tavai dzīvībai, — viņš draudīgi piebilda.

Erikso pielēca k^jās. Viņas acis gailēja kā ogles.

— Lai nolādēta tā stunda, kurā tu neprātīgi izaicini likteni! — viņa iesaucās nevaldāmās dusmās. — Tagad pats atbildi par sekām un ar savu dzīvību maksā par uzticību šim šakālim!

Negaidīdama atbildi, Erikso izmetās no istabas. Kā viesulis viņa izdrāzās cauri pazemes zālei un koridoram un izņēma akmeni, kas saturēja durvis. Tās tūlīt aizcirtās.

— Paliec kopā ar viņu, muļķi! — viņa nomurmināja.

Meitenes aiziešana Rameri neuztrauca. Viņš mierīgi izņēma no kabatas sainīti ar pudelīti, kurā atradās noslēpumainais dzīvības eliksīrs, un nolika to uz galda. Pēkšņi abas lampas nodzisa, un viņš palika tumsā.

Uz mirkli Rameri sastinga no bailēm. Viņš taču nevarēs atmodināt Amenhotepu! Kas gan nodzēsa gaismu?

Tēlnieku pārņēma izmisums. Taču pēc brīža acis nedaudz aprada ar tumsu un viņš kaktā pamanīja vāju, trīcošu gaismiņu. Piegājis tuvāk, ieraudzīja lukturi, ko bija atnesusi un promskrienot aizmirsusi Erikso.

Nezaudēdams ne mirkli, viņš sāka meklēt visu atmodināšanai nepieciešamo. Vienīgi tad, kad pamodīsies Amenhoteps, viņš būs drošībā.

Rameri atgriezās pie galda un apskatīja groziņu. Pirms daudziem gadiem tajā ieliktie augļi tagad bija sažuvuši un kļuvuši gluži melni. Krūkā vajadzēja būt vīnam. Vai tas nebūs sabojājies gandrīz astoņu gadsimtu laikā? Ar drebošu roku viņš pacēla krūku, pieliecās pie kausa un — kāda laime! — no tās sāka plūst tumšs, biezs šķidrums, piepildīdams ceturto daļu kausa. Tas bija pilnīgi pietiekami. Tagad vajadzēja izdomāt, kā vīnu sasildīt.

Ar lukturi rokā viņš pārmeklēja visu istabu, tomēr neatrada neko noderīgu. Tad Rameri izstaigāja blakus esošās zāles, kas slīga tumsā. Toties svētvietā uz ziedokļa viņš atrada smagu svečturi ar septiņām vaska svecēm un milzīgii vāzi, kas bija pārklāta ar svītrainu zīda lakatu. Šeit bija arī nazis ar mirdzošu asmeni un vēl daudz citu lietu, kuras aplūkot viņam nebija laika.

Rameri saprata, ka tie visi ir maģiski priekšmeti. Un tomēr viņš paņēma svečturi un aizdedza vienu no svecēm.

Tad viņš atcerējās, ka galerijā bija redzējis strūklaku. Paņēmis nelielu trauku, Rameri devās pie tās. Strūklaka vairs nedarbojās, taču baseinā vēl bija ūdens, kas izplatīja patīkamu un dzīvinošu aromātu

Rameri piepildīja trauku, veikli atgriezās pie guļošā un steidzīgi ķērās pie pēdējiem priekšdarbiem. Viņš atšķaidīja vīnu ar ūdeni, sasildīja to virs sveces im tad ielēja t^jā pudelītes saturu. Ar atlikušo ūdeni viņš nomazgāja Amenhotepa seju, rokas un kājas. Maga ķermenis šķita kā no vaska veidots, taču locekļi bjja saglabājuši lokanumu. Ar dunci pavēris maga zobus, Rameri pilienu pa pilienam ielēja guļošā vīra mutē sagatavoto dzērienu.

Pagāja stundas ceturksnis, kas Rameri šķita kā mūžība. Bailīgi noliecies pār magu, viņš vēroja, kā Amenhotepa sejā ieplūst dzīvība: sāka cirkulēt asinis un āda ieguva veselīgu nokrāsu. Visbeidzot nervozas trīsas pārskrēja pār ķermeni, no krūtīm izlauzās smaga nopūta, un viņa acis atvērās.

Pārlaidis Rameri nogurušu skatienu, mags nervozi saslējās un, šķiet, atkal gribēja aizmigt.

— Skolotāj! — izbailēs iesaucās tēlnieks.

Pēc šā izsauciena Amenhoteps nodrebēja un piecēlās sēdus. Viņa izbrīnītais skatiens apstājās pie Rameri saspringtās sejas un maģiskā svečtura, kas atradās uz galda. Saspiedis rokās galvu, viņš, cenzdamies koncentrēties, jautāja:

— Ko nozīmē tava atrašanās šeit, Rameri? Vai noticis kas tāds, kas izj aucis mūsu plānus? Vai arī esmu par ilgu gulējis?

— Mans labais skolotāj! To gadsimtu laikā, kad mēs gulējām, daudz kas ir noticis, — trīcošām lūpām atbildēja Rameri.

īsos vārdos viņš pastāstīja, kā Erikso bija uzzinājusi noslēpumu un izmantojusi to saviem mērķiem.

Amenhoteps klausījās, un viņa acis zvēroja. Pamazām viņš visu atcerējās.

— Labi, mans draugs, tagad es visu zinu, — viņš pārtrauca tēlnieku. — Nicināmā būtne gribēja mani nogalināt, un, tikai pateicoties tev, esmu atmodies no šā drausmīgā miega.

Amenhoteps piecēlās un apskāva Rameri. Tad viņš nodzēsa vaska sveci. Tūlīt pat iedegās abas lampas. Pēc tam Amenhoteps smaidīdams teica:

— Tagad man jāatgūst spēki, pēc tam tiksim skaidrībā ar pagātni un nākotni.

— Skolotāj, ļauj man iziet! Tepat Suzu mājas drupās man ir pārtika. Es atnesīšu tev vīnu, augļus, gaļu — visu, ko vēlies.

— Neuztraucies! Arī šeit es atradīšu, ar ko remdēt izsalkumu. Iesim!

Viņš paņēma svečturi un devās uz svētvietu. Nolicis to atpakaļ uz ziedokļa, mags piegāja pie sienas un nospieda atsperi. Tūlīt pat atvērās neliels sienā paslēpts skapītis, no kura Amenhoteps izņēma krūku, kausu un lādīti, kas bija rotāta ar zeltu un dārgakmeņiem. Tad viņš kopā ar Rameri devās uz blakus zāli, kas arī tagad bija gaismas pielijuši. Apsēdies pie maza apzeltīta galda, mags aicināja Rameri apsēsties līdzās un līksmi teica:

— Kamēr es pusdienošu, pastāsti man, ko tu dari, kā dzīvo tu un šis viltīgais skuķis, kurš izstrādājis ar mums tik ļaunu joku. Draugs, mēģini saprast, cik briesmīgi ir Visuma negrozāmie likumi: tie nekad nepieļauj izņēmumu. Viela, kuru radīju un tev iedevu, pilnā mērā iedarbojās arī uz mani neatkarīgi no manām zināšanām un pārliecības, ka būšu spējīgs tai pretoties.

To teikdams, Amenhoteps atvēra lādīti, kuras iekšējās sieniņas bija darinātas no kristāla. Lādīte līdz pusei bija piepildīta ar kaut kādu lipīgu tumši sarkanu vielu. Ar mazu karotīti, kas bija piestiprināta pie lādītes vāka, Amenhoteps paņēma no šīs masas rieksta lieluma gabaliņu un norija to. Tad viņš attaisīja krūku un iepildīja kausā pēc izskata dīvainu šķidrumu, kas nebija līdzīgs nedz pienam, nedz vīnam, taču izplatīja spēcīgu un patīkamu aromātu.

Mierīgi iekārtojies krēslā, viņš malkoja savādo dzērienu un klausījās tēlnieka stāstījumu par to, kā Galls atradis sfinksas un Nuitas mūmiju. Rameri pieminēja arī dīvaino noslēpumu, kas apvija princeses nāvi, pastāstīja par rētām un apdeguma pēdām, kas klāja viņas ķermeni.

— To es tev varu izskaidrot, — sacīja Amenhoteps. — Pēc tavas pazušanas Nuitas sāpes bija neremdināmas, tāpēc viņa devās uz Abidosu, lai lūgtu padomu dieviem. Tajā laikā es visiem spēkiem pūlējos atbrīvoties no sastinguma, kas mani bija pie- kalis pazemei. Mana dvēsele, kas bija izrāvusies no ķermeņa, visur meklēja tā atbrīvošanas iespējas. Nuitas svētceļojums man šķita piemērots brīdis, un es viņai parādījos dieva kapenēs, lai atklātu, ka tu guli sfinksā. Tagad vairs neatceros, kāda iemesla dēļ neprātīgā satvēra manu roku. Tas arī bija viņas bojāejas cēlonis. Izplatījuma uguns, ar kuru biju piepildīts, nogalināja viņu kā zibens spēriens un radīja drausmīgos apdegumus, ko redzēji. Skaties!

Amenhoteps atmeta plato piedurkni un izstiepa roku. Uz ādas bija redzams tumšs sievietes rokas nospiedums.

— Pretsitiens bija tik spēcīgs, ka mani apdullināja un atmeta atpakaļ ķermenī. Biju tik ļoti novājināts, ka iekritu tādā kā nebūtībā, no kuras tu mani pamodināji.

Kad satraukums bija pierimis, Rameri turpināja aprakstīt savu un Erikso dzīvi legāta namā.

— Lai viņa paliek pie saviem jaunajiem draugiem! Es neizvirzīšu savas tiesības uz viņu. Nevēlos savā mājā ielaist sievieti, kura tik ļoti ienīst mani, ka pat gatava nogalināt, — piebilda Amenhoteps. — Tu, iespējams, nāksi dzīvot pie manis, kad iekārtošos. Mēs esam tuvāki viens otram nekā svešzemnieki, kas devuši tev pajumti. Tu droši vien rit vēlēsies atgriezties Aleksandrijā.

— Nē, skolotāj! Vispirms es gribu uzmeklēt vietu, kur atradās mana māja. Pirms aizmigt ilgajā miegā, es tur apraku savas dārglietas, vērtīgākos traukus un zelta gredzenus. Ja vien iespējams, es gribētu to visu atrast. Ir tik grūti dzīvot, ja tev nav nekā sava.

— Pareizi! Vienīgi nav vērts rakņāties drupās tādu sīkumu dēļ. Vēl jo vairāk tāpēc, ka to visu kāds sen varbūt jau ir nozadzis. Mans pienākums ir atlīdzināt tev to, ko esi zaudējis manas vainas dēļ. Iesim, un pats varēsi izvēlēties!

Šokēts un reizē laimīgs Rameri sekoja savam labvēlim. Kāda neliela telpa bija pilna ar ārkārtīgi vērtīgām lietām. Starp citām mantām atradās arī vienas viņa darinātās sfinksas miniatūrmodelis.

— Es nevēlos neko ņemt no tādas bagātības! Neviens neticēs, ka nabadzīgam tēlniekam varēja kaut kas tāds piederēt, — nomurmināja Rameri.

— Manuprāt, neviens nav spējīgs pārbaudīt, kas piederēja Rameri — Amazisa laikabiedram, — smaidīdams atbildēja Amenhoteps. — Es pats izvēlēšos, bet tu rīt noorganizē izrakumus blakusmājā — tajā vietā, kur ieraudzīsi sarkanus ķieģeļus. Tur tu atradīsi visu, ko tev novēlu, un neviens nevarēs noliegt, ka to visu esi atradis zem savas kādreizējās mājas drupām.

— Amenhotep, kā lai tev pateicos par tavu patiesi karalisko atigstsirdību? — sacīja Rameri. — Ja tu neuzskatītu manu lūgumu par pārdrošu, tad uzdāvini man arī šo mazo sfinksu ar mīļās Nuitas seju — šo modeli, ko es pēc tava norādījuma izgatavoju no brīnišķīga man nezināma materiāla, kas bija kā vasks salīdzinājumā ar akmeni.

— Tavs lūgums ir tik pieticīgs, ka es labprāt to izpildīšu. Rīt tu atradīsi sfinksu kopā ar citām lietām. Bet tagad paliec sveiks, Rameri! Ej atpūties! Pēc kāda laika tu par mani saņemsi ziņu.

r*

Amenhoteps pavadāja tēlnieku līdz pašai izejai. Atvadoties Rameri iesmējās:

— Es sarīkošu lielisku scēnu nekrietnajai Erikso par viņas noziedzīgajiem nodomiem.

— Tu viņu atradīsi aizmigušu. Lūdzu, nepiemini mani ne ar vārdu. Es vēlos, lai viņa neko neuzzina par to, kas notika starp mums.

Vārīdamās aiz dusmām un galīgi izmisusi, Erikso pārnāca apmetnē un tūlīt iekrita gultā. Rītausmā viņa nolēma atgriezties Aleksandrijā. Šajā mirklī Rameri liktenis viņai bija pilnīgi vienaldzīgs. Vien doma par to, ka viņš vēlas atgriezt dzīvē Amenhotepu, aplēja viņas mīlestību kā ar auksta ūdens šalti. Viņa karsti vēlējās, lai Rameri, neatmodinājis zintnieku, uz mūžiem paliktu kopā ar viņu pazemē.

Pēkšņi prātā iešāvās doma, ka Galls un Valērija būs izbrīnīti par viņas ceļabiedra pazušanu, varbūt pat meklēs viņu. Erikso mēģināja sagudrot kādu attaisnojumu. Viņa nolēma pēc kāda laika šurp atgriezties, uzzināt, kas noticis ar Rameri, un, ja viņš nebūs Amenhotepu atmodinājis, katrā ziņa iznīcināt magu. Šo domu satraukta, viņa nemierīgi grozījās savā guļasvietā. Pēkšņi viņu pārņēma nogurums un sastingums, acis aizvērās, un viņa ieslīga smagā, dziļā miegā.

Tādu viņu atrada Rameri, kad atgriezās no pazemes. Arī viņš apgūlās un drīz vien aizmiga.

Kad Erikso pamodās, bija jau diena. Viņas acis nedroši uzmeklēja Rameri tukšo guļasvietu. Meitene pārsteigumā sastinga, kad ieraudzīja tur viņu cieši aizmigušu.

Viņa domās izsvēra visas tēlnieka parādīšanās iespējas. Un, lūk, viņš atvēra acis. Rameri piecēlās un, neteikdams Erikso ne vārda, pasauca vergu. Viņš pavēlēja pasniegt brokastis un noteica, ka pēc tam visiem jābūt gataviem, lai kopā ar viņu dotos uz vietu, kur bija paredzēti izrakumi.

— Rameri, kā tu izkļuvi no pazemes? Vai Amenhoteps tev atvēra durvis? — nedroši pajautāja Erikso.

Rameri apveltīja viņu ar nicinošu skatienu.

— Kā es izkļuvu ārā, par to tev nav nekādas daļas! Pietiek jau ar to, ka es pazemē neesmu nomiris bada nāvē, kā tu, slepkava, to vēlējies! Kas attiecas uz magu, tad es tev aizliedzu jebkad izrunāt viņa vārdu manā klātbūtnē.

Viņš novērsās un ķērās pie maltītes. Pēc brokastīm tēlnieks aizveda sev līdzi visus vergus, izņemot divus, kuriem pavēlēja sakārtot visu prombraukšanai.

Erikso saprata, ka tēlnieks ir nikns, tačii vairāk nekā Rameri dusmas viņu mocīja nemiers un neziņa par Amenhotepa likteni. Vai viņš ir dzīvs vai miris? Vēlēšanās uzzināt patiesību bija tik liela, ka viņa aizskrēja pie granīta bluķa un nospieda čūskas aci, taču akmens nekustējās. Nokārusi galvu, viņa devās atpakaļ un, ejot garām kādam namam, izdzirdēja Rameri balsi. Viņš acīmredzot izrīkoja vergus, kuri veica izrakumus.

Pēc pāris stundām vergi atnesa trīs lielas kastes un senatnīgas formas pītu groziņu, iejūdza mūļus un iekrāva visu ratos; pēcpusdienā karavāna sāka atpakaļceļu uz Aleksandriju.

Mūsu ceļotāji atgriezās legāta mājā saspringtā un naidīgā noskaņā. Galls un Valērija sāka viņus ziņkāri izjautāt par ekspedīcijas rezultātiem.

Erikso ar nepacietību bija gaidījusi šo bridi, cerēdama, ka Rameri kaut ko pastāstīs, tomēr viņas cerības nepiepildījās. Tēlnieks paziņoja, ka diemžēl nav atradis ne vismazākās maga pēdas, toties izrakumi viņa kādreizējās mājas vietā ļāvuši atgūt krietnu daļu īpašuma.

Pēc Galla lūguma tika atnestas un atvērtas kastes, kurās atradās zelta gredzeni un milzums citu dārglietu. Valērija un viņas vīrs bija sajūsmināti. Patricietei visvairāk iepatikās sfinksa. Viņa kā rotaļādamās to vēra vaļā un taisīja ciet.

Rameri uzdāvināja saviem labvēļiem dažus īpaši vērtīgus mākslas darbus, bet Valērijai arī sfinksu dārglietu glabāšanai. Erikso viņš neko nedeva, un viņa atgriezās savā istabā greizsirdīga un saniknota. Meiteni pārņēma nemiers, jo tas, ka Rameri neko neteica par magu, iedvesa viņai instinktīvas bailes.

V

Pagāja vairākas nedēļas, bet no Amenhotepa nebija ne ziņas, ne miņas. Mazpamazām ikdienas rūpes un dažādi politiskie notikumi pieklusināja Rameri nepacietīgo vēlmi kaut ko uzzināt par maga tālāko likteni.

Sākās nemierīgi laiki, jo pēc imperatora pavēles kristiešu sekta tika nežēlīgi un nesaudzīgi vajāta. Aleksandrijā bija daudz jaunās ticības piekritēju un, pateicoties Romas dekrētiem, pavērās plašas iespējas nokārtot personiskos rēķinus: denunciācijas bira kā krusa, cietumi un prefektūras bija pārpildītas. Cilvēki tika pratināti, spīdzināti, sodīti ar nāvi. Daudzus piemeklēja nelaime, lija asinis, un pilsētas iedzīvotājus pārņēma šausmas. Vienīgi paši kristieši bija mierīgi. Neatkarīgi no tā, pie kāda sabiedrības slāņa viņi piederēja, kristieši bija vienlīdz lēnprātīgi, noslēgti un, kā tika uzskatīts, padevīgi. Patiesībā viņi bija neatlaidīgi, nepiekāpīgi, nicināja nāvi, bet moceklību uzskatīja par svētlaimi. Viņu ekstātiskā ticība spēja aizraut arī citus un radīja daudz piekritēju, un tiesnešu priekšā stājās aizvien vairāk un vairāk upuru.

Rameri, būdams dedzīgs Ozīrisa pielūdzējs un kā jau ēģiptietis, kas audzis sava laika reliģiozajā pasaulē, bjja izbrīnīts un satraukts par visu dzirdēto un redzēto. Ar dziļu interesi, bet dažbrīd ar šausmām viņš apmeklēja arēnas un prefektūru, vēroja nāvessodu izpildi un pusdienojot stāstīja par saviem iespaidiem legātam, kurš dažkārt cietsirdīgi ņirgājās par Rameri entuziasmu. Galla uztverē kristieši bija sabiedrībai bīstami sektanti, valsts un noteiktās kārtības ienaidnieki, klaidoņu, zagļu un neprāšu banda, kas veikli ievilina savos tīklos bagātos, lai izmantotu viņu īpašumu savas draudzes labā. Vi^u izturību, paciešot mocības, Galls izskaidroja ar maģijas ietekmi, jo visus kristiešus uzskatīja par ļauniem burvjiem.

Vīra uzskati, viņa naids un dziļais nicinājums pret apspiestajiem ļoti nomāca Valēriju. Jaunā sieviete juta žēlumu un patiesas simpātijas pret kristiešiem. Kristīgajai ticībai bija pievērsusies viņas māte, par kuru Valērija bija saglabājusi neparasti gaišas un spilgtas atmiņas un kuras nāve bija smags trieciens viņas sirdij.

Nevarēja būt tā, ka ticība, ko bija pieņēmusi māte un kas radīja šos varoņus, kuri nicināja nāvi un ciešanas, bet mocības uzskatīja par svētlaimi, ir tik nesaprotama un pelna tādu izsmieklu un nici- nājumu.

Valērija dedzīgi vēlējās uzzināt kristiešu ticības noslēpumus un iepazīties ar tās kulta īpatnībām. Viņa neuzdrīkstējās vērsties pie vīra ar šādu jautājumu, bet visi kristieši no legāta mājas bija padzīti. Rameri stāsti par to, ko viņš redzējis un dzirdējis kristiešu procesu laikā, vēl vairāk iekvēlināja viņas interesi un ziņkāri. Turklāt Valērija izmisīgi centās sevi novērst no domām, kas aizvien biežāk un biežāk viņu mocīja.

Viņas sirdī nodevīgi bija iezagusies mīlestība pret Rameri. Tēlnieka skaistums, talants un, visbeidzot, fantastiskais oreols, kas viņu apņēma, iedarbojās uz Valērijas iztēli, un viņas jaunā sirds, kuru neapmierināja Galla sirsnīgā pieķeršanās un kuru bieži aizvien uzstājīgāk aizvainoja viņa neuzticība, pieteica savas tiesības.

Pagaidām šīs jūtas bija neskaidras un haotiskas, tās drīzāk līdzinājās dedzīgai tieksmei pēc kaut kā nezināma. Bija jānāk apjausmai, ka laime, pēc kuras viņa tā alka, ir mīlestība.

Beidzot patricietei izdevās apmierināt savu ziņkāri attiecībā uz kristiešiem. Un šis gadījums izmainīja viņas likteni.

Kādu vakaru legāts atgriezās no prokonsula noraizējies un pavēstīja sievai, ka nonācis visai nepatīkamā situācijā: bijis neērti atteikt prokonsulam, kaut arī tā lūgums viņam ļoti nepatīkot. Kad sieva sāka viņu iztaujāt, Galls pastāstīja, ka Sabīne un viņas vīrs Diomēds, kuri ir Aleksandrijas augstākās sabiedrības pārstāvji, apsūdzēti piederībā pie kristiešiem. Lai gan prokonsuls par viņiem interesējies kā par sievas radiniekiem, abiem noziedzniekiem piespriests nāvessods, nocērtot galvu. Tiesneši nav spējuši salauzt viņu stūrgalvību un fanātismu.

Sabīnei un Diomēdam palikusi vienīgā meita Lēlija. Bērnam tikko apritējuši trīspadsmit gadi, un prokonsuls ļoti gribējis viņu glābt. Lai gan meitene atklāti atzinusi sevi par kristieti, viņu neaizveda uz pretoriju, bet tur ieslodzītu pašas mājā. Emiliāns vēloties iekārtot viņu kādā romiešu ģimenē, kura varētu meiteni ietekmēt un vest pie prāta.

— Tas viss būtu ļoti labi, ja vien par Lēlijas glābēju netiktu izraudzīta tu, — neapmierināti piebilda Galls.

— Es? — pārsteigta vaicāja Valērija. — Kāpēc prokonsuls uzskata, ka es labāk par citiem varu veikt šo brīnumu? Visiem taču labi zināma kristiešu stūrgalvība.

— Viņš cer, ka tava labsirdība, prāts un stingrie uzskati iedarbosies uz Lēlyu. Viņa vēl ir jauna, turklāt zaudējusi vecākus un tāpēc ilgosies pēc kāda tuvības un sapratnes. Šajā sakarībā Emiliāns izteica man neskaitāmus komplimentus, un man bija neērti viņam atteikt, lai gan es pat pasacīt nevaru, cik pretīgi man ir dot pajumti kādam no šiem apsēstajiem. Tā vien šķiet, ka līdz ar viņu mūsu slieksni pārkāps arī nelaime. Vai mazums gadījumu, kad šie sektanti par viesmīlību atmaksājuši ar negodu, bēdām un nāvi.

— Kāpēc saskatīt šgjā nelaimīgajā bērnā vienīgi ļauno? Es nebaidos ietekmēties no viņas un būšu laimīga, ja spēšu glābt Lēliju. Saki Emiliānam, ka es pieņemšu bāreni kā pašas bērnu. Es tūlīt likšu sagatavot nestuves!

— Nē, tu dosies pie viņas rīt! Man jābrīdina prokonsuls par tavu piekrišanu.

Nākamajā dienā tūlīt pēc brokastīm Valērija posās ceļā. Viņa saprata, cik vientuļš un izmisis ir nelaimīgais bērns pēc abu vecāku zaudēšanas.

Diomēds un Sabīne, kuri bija pazīstami kā bagāti cilvēki, dzīvoja pilsētas nomalē lieliskā villā. Tās greznajās zālēs kādreiz bija pulcējusies Aleksandrijas labākā sabiedrība. Valēriju satrieca mājas pamestība, ko viņa sajuta, ejot cauri plašajam dārzam, kas ieskāva villu un slīga retu ziedu bagātībā. Visur bija redzami tukši cokoli, šur un tur mētājās sasistu statuju atlūzas, bet peristilā divi kareivji spēlēja uz kauliņiem. Viens no viņiem goddevīgi pieteicās pavadīt legāta dzīvesbiedri.

Lielās zāles, kurās vairs nebija mākslas darbu, kas tās agrāk greznoja, izskatījās tukšas. Visa māja šķita kā izlaupīta.

— Vai tad šeit nav kalpotāju? — jautāja Valērija, izbrīnīta par valdošo klusumu un tukšumu.

— Gandrīz visi bija kristieši, un viņus arestēja, — atbildēja kareivis.

Kaut kur skanēja smiekli un skaļas balsis. Kareivis ieveda Valēriju zālē, kur divi citi kareivji kopā ar divām sievietēm sēdēja pie galda un dzīroja.

Ieraugot patricieti, visi uzlēca kājās. Kad Valērija jautāja, kur atrodas Lēlija, viena no sievietēm paraustīja plecus:

— Tepat līdzās — savā istabā. Ārā nenāk un caurām dienām lūdzas savu krustā sisto Dievu. Mums pavēlēts viņu netraucēt, vienīgi raudzīties, lai pie viņas neielavās kāds kristietis. Tā nu mēs viņu sargājam. Atļauj, cienītā kundze, paziņot viņai par tavu ierašanos.

— Tas ir lieki. Es pati iešu. Parādi, kuras ir viņas istabas durvis.

Valēriju pārņēma žēlums un līdzjūtība, kad viņa iegāja nabadzīgi iekārtotajā istabā. Tumšie aizkari bija pa pusei nolaisti, un istabā valdīja krēsla. Pie tālākās sienas iepretī nišai jauna meitene, vēl gluži bērns, bija noslīgusi uz ceļiem un, rokas salikusi, dedzīgi skaitīja lūgšanu. Viņas skatiens bija pievērsts nišas dziļumā piekārtajam melnkoka krastam, uz kura bija attēlots krastā sists cilvēks.

Zīmējums bija lielisks — ne tik daudz izpildījuma, cik tajā iemiesotās iedvesmas ziņā. Dievišķi skaistajā Kristus sejā bija jaušama neparasta lēnprātība un pacietība, bet viņa dziestošajā skatienā bija tik daudz žēlsirdības un mīlestības, ka tam vajadzēja balstīt un mierināt ikvienu, kurš ticot viņā lūkojās.

Valērija bija pārsteigta, ka asaru un izmisuma vietā, ko viņa bija domājusi ieraudzīt, Lēlijas sejā un acīs virmoja mierīgs prieks. Tas bija brīnišķīgs bērns — slaida un maiga meitene ar pareiziem sejas pantiem un bieziem tumšiem matiem. Vienkāršais baltais vilnas auduma tērps iezīmēja viņas skaisto augumu.

Pagaidījusi kādu bridi, līdz jaunā kristiete beigs lūgšanu, Valērija pieliecās un viegli pieskārās viņas plecam.

Lēlija nodrebēja un pagriezās. Acīmredzot patri- cietes labsirdīgā un skaistā seja iedvesa meitenei uzticību un simpātijas, jo viņa piecēlās, pastiepa roku un smaidot sacīja:

— Tu laikam esi legāta Galla sieva Valērija. Šķiet, jūsu mājā prokonsuls ir pavēlējis man dzīvot.

— Jā, esmu atbraukusi tev pakaļ, Lēlij. Saki, vai tu man sekosi bez riebuma?

, —Es labprāt iešu tev līdzi. Lai gan tu esi elku pielūdzēja, godājamā kundze, es tavās acīs redzu visus kristiešu tikumus, — dedzīgi atbildēja Lēlija.

Ievezdama Lēliju savā namā, Valērija cerēja iegūt meitenes uzticību un mazpamazām novērst viņu no liktenīgās ticības. Prokonsuls vēlējās Lēliju apprecināt, lai jaunie pienākumi liktu viņai aizmirst bīstamos maldus. Taču ar jauno kristieti bija ļoti grūti saprasties. Jau no pirmajām ierašanās dienām Lēlija noslēdzās sevī, un viņas izturēšanās veids izslēdza jebkādu intimitāti. Meitene bija nerunīga, atturīga un pieklājīga pret visiem, taču konsekventi izvairījās no Erikso, kuras kvēlais skatiens, milzīgais clzīves- spars un alkas pēc baudām viņu biedēja.

Toties ar Valēriju viņa sarunājās labprāt. Patricie- tei gan neizdevās pārliecināt savu audžumeitu un atkal pievērst viņu senču ticībai, toties Valērija daudz uzzināja par kristiešu ticību, jo šajā jomā Lēlija bjja daiļrunīga. Meitenes acis iedegās, kad viņa stāstīja savai uzmanīgajai klausītājai par Kristus zemes dzīvi, par Viņa dievišķo mācību, par Viņa žēlsirdību un nāvi pie krusta, lai izpirktu pasaules grēkus. Viņa jūsmoja par atsacīšanās prieku, pauda nicinājumu pret zemes dzīves baudām un slavināja nāvi— tiesa, smagu pāreju, taču šis smagums, viņasprāt, bija nieks salīdzinājumā ar to debesu svētlaimi, kas gūstama caur moceklību.

Šādas sarunas dziļi un bīstami iespaidoja Valērijas dvēseli brīdī, kad viņa sāka apjaust, ka jūt pret Rameri kaut ko vairāk par draudzību. Patri- ciete cīnījās pret šo noziedzīgo vājību ar visu viņai piemītošo enerģiju.

Reiz Valērija ar Lēliju kā parasti tērzēja, kad pie viņām pienāca Rameri. Lēlija piesardzīgi apklusa, taču patriciete viņu nomierināja. Patiesā interese, kādu Rameri izrādīja, kā arī daži godpilnas sajūsmas vārdi par viņas ticību, kas spēj apveltīt savus piekritējus ar tādu neparastu varonību, drīz vien radīja jaunajā kristietē simpātijas pret tēlnieku. Viņa pamazām sāka Rameri uztiepties. Kad viņš izteica Lēlijai līdzjūtību sakarā ar smago zaudējumu, viņa noraidoši pakratīja galvu un, acīm mirdzot, atbildēja:

— Es nesēroju par saviem vecākiem! Pirmkārt, tādēļ, ka zinu: viņiem tagad ir augstāka dzīve. Otrkārt, tāpēc, ka es viņus redzu katru dienu. Tiklīdz es iedziļinos lūgšanā, viņi man parādās, gaismas apspīdēti. Viņu sejas staro mierpilnā priekā, un viņi stāsta man par tā Kunga diženumu, par bezgalīgo svētlaimi, ko bauda, un apgalvo, ka nāves stunda nes atbrīvošanos no zemes dzīves važām.

— Tas, ko tu stāsti, Lēlij, ir kas skaists un cildens, taču nav piemērots taviem gadiem, — piebilda Rameri, līdzjūtīgi raudzīdamies uz bālo meiteni, ap kuru staroja gaismas oreols. — Man šķiet neiespējami, ka tu nekad nebūtu kārojusi dzīves piedāvātos jaukumus. Tu esi jauna, skaista un bagāta! Tu iemantosi mīlestību, tevi godās. Kā tu vari noniecināt visus zemes dzīves labumus, dodot priekšroku nabadzībai, ļaužu nicinājumam un kaunpilnai, briesmīgai nāvei?

Lēlija veltīja viņam apgarotu skatienu.

— Pēc visiem tevis uzskaitītajiem labumiem alkst vienīgi akli nabagi, kuri nezina patiesību, kurus saista vienīgi mantas raušana un miesiskas baudas, — tajās viņi saskata augstāko svētlaimi. Tāpēc tad, kad atnāk nāve, viņi cīnās ar to kā ar niknāko ienaidnieku. Miesa protestē, bet dvēsele bailēs trīc, stāvot uz tumšās, nezināmās takas, pa kuru tai neizbēgami būs jāiet pretī mūžīgajai taisnajai tiesai, lai atskaitītos par saviem darbiem. Mēs, kristieši, mūžam atrodamies kapa malā un zemes dzīvi visai augstu nevērtējam, jo mūsu bagātība ir ticība un lūgšanas. Td visu atņemt mums neviens nespēj. Mūs sauc par neprāšiem, jo mēs meklējam laimi aizkapa dzīvē, bet jūs, kas uzskatāt sevi par gudriem, — ko jūs esat atraduši š^jā pasaulē? Laiks visu aprij un neko jums neatstāj, jo viss lemts iznīcībai: skaistums novīst, veselība sašķobās, bet baudītspēja notrulinās. Visbeidzot pienāk brīdis, kad ir jāpamet gan pilis, bagātība un slava, gan nīcīgā miesa. Viss pazūd un pārvēršas pīšļos, vien nemirstīgā dzirkstele paceļas, nometusi zemes dzīves skrandas, lai pēc tam vai nu ložņātu tumsā, vai arī triumfāli un līksmi aizlidotu Dieva Valstības bezgalīgajos plašumos.

Š^jā brīdī Lēlija patiesi mirdzēja dievišķā skaistumā: viņas būtne izstaroja tādu skaidrību un tik varenu pārliecību, ka tā, līdzīgi spēcīgai narkotiskai vielai, apreibināja klausītājus, likdama viņiem aizmirst visas šaubas, vēlmes un cerības, un pakļāva šā bērna viedajai gudrībai. Jo šis bērns bija labprātīgi atteicies no visiem zemes dzīves priekiem, bija gatavs satikties ar nāvi, un nezināmā mūžība viņam mirdzēja pretī gaismas pārpilna.

Meitenes vārdi atstāja uz viņiem smagu iespaidu, un nākotne šķita tumša un tukša, bet laime, pēc kuras viņi tā alka, — tikai ilūzija un iedomāts sapnis. Saviļņoti līdz dvēseles dziļumiem, visi domīgi izklīda pa savām istabām.

Tbnakt Valērijas spilvens kļuva mikls no asarām, viņas domas pastāvīgi atgriezās pie jaunās kristietes teiktā. Tad, lūk, kāda ir šī ticība, kuras vārdā mira viņas māte! Pirmoreiz viņā radās vēlēšanās pieņemt šo ticību un turpmāk no dzīves neko neprasīt.

Kamēr Valērijas dvēselē risinājās šis bīstamais pavērsiens, pilsētā izplatījās kāds jaunums, kas tik ļoti uzkurināja vispārēju interesi un ziņķāri, ka uz laiku pat tika piemirsta kristiešu vajāšana. Pēc tam tā atsākās ar vēl lielāku nežēlību.

Šo ziņkāri bija izraisījis kāds svešinieks, kurš nesen bija nopircis milzīgu, kādreiz Kleopatrai piederējušu pili un iekārtojis to tik grezni, ka izraisījis apbrīnu pat bagātākajos aleksandriešos.

Pilsētā baumoja gluži neticamas lietas par šā svešinieka bagātību, par brīnumainām lietām un dārgumiem, ar kuriem viņš piepildījis savu namu, par viņa vergu skaitu. Taču tas gan bija «runā, ka» līmenī, jo neviens neko nebija redzējis savām acīm. Pili apjoza augsts mūris, bet par tās īpašnieku, kuru arī neviens nebija redzējis, bija zināms vienīgi tas, ka viņš ir augstdzimis indietis un viņu sauc As- garta.

Viņš bija ieradies Aleksandrijā kādu nakti ar kuģi, kas izcēlās ar savu apdari un piesaistīja lielus barus ziņkārīgo, kuri laivās braukāja tam apkārt, lai aplūkotu trirēmu rotājošās zelta un ziloņkaula inkrustācijas, purpurkrāsas buras un zeltītos mastus.

Asgarta iepazinās ar pilsētu, sēdēdams slēgtās nestuvēs, kuras pavadīja milzīga svīta un lāpneši. Kopš tā brīža, kad aiz viņa aizvērās bronzas vārti, neviens viņu nebija redzējis.

Rameri dzirdēja stāstus par noslēpumaino svešzemnieku, kā arī fantastiskās baumas, un viņam radās aizdomas, vai tikai šis svešinieks nav kaut kādā ziņā saistīts ar Amenhotepu. Tēlnieku midsi- nāja vienīgi svešā vīra vārds un tas, ka viņš bjja indietis.

Kādu dienu legāta mājas priekšā apstājās greznas nestuves, kuras nesa astoņi nūbieši, un kalpotājs pasniedza Rameri plāksnītes, uz kurām bija rakstīts, ka Asgarta aicina ēģiptiešu tēlnieku apmeklēt viņu.

Pirmajā mirklī šis ielūgums Rameri ļoti pārsteidza, taču tad viņš atcerējās savas aizdomas par Amenhotepu. Tēlnieks steidzīgi apģērbās un iesēdās nestuvēs, kas viņu nogādāja indieša namā. Kad aiz viņa aizcirtās noslēpumainās mītnes smagie vārti, Rameri nekādi nespēja atbrīvoties no drūmas priekšnojautas. Viņš nokļuva lielā pagalmā, kas bija izklāts ar baltu marmoru; tā centrā atradās baseins ar strūklaku. Pils portiku greznoja lieliskas statujas un vāzes ar ziediem, bet tālāk dārzā bija redzami vīģeskoki, palmas un citi krāšņi koki.

Svītrainās zīda drānās tērpies kalpotājs veda viņu pa platām kāpnēm, cauri vairākām ārkārtīgi grezni iekārtotām zālēm. Šajā mirklī Rameri vēlējās, lai viņam būtu vismaz desmit acu, kas spētu reizē uztvert visu šo telpu burvību. Visur bija daudz ziedu, un gaisā virmoja spēcīgs, patīkams aromāts.

Pie smaga, zeltītām bārkstīm rotāta aizkara kalpotājs apstājās un ar žestu aicināja tēlnieku turpināt ceļu vienam. Samulsušais Rameri iegāja nākamajā istabā un pārsteigts apstājās uz sliekšņa. Viņš bija nokļuvis nelielā pusapaļā zālē ar perlamutra sienām. No tumši zilajiem kupolveidīgajiem griestiem nokarājās un pa sienām aizvijās pērļu un tirkīza ziedu virtenes ar zeltītām lapām. Aizkari no mirdzoši zila zīda bija izšūti ar sudrabu un izrotāti pērlēm. Smalkās mēbeles, kas bija apvilktas ar to pašu mirdzoši zilo zīdu, zvīļoja dārgakmeņu inkrus- tācijās. Istaba bija maigi zilganas gaismas pielijuši. Dīvainas formas vāzēs bija balti, lilijām līdzīgi ziedi. Rameri kā apburts stāvēja pie durvīm. Pēkšņi no kāda dīvāna piecēlās gara auguma slaids, baltās drānās tērpies vīrietis, kuru tēlnieks savā satraukumā nebija pamanījis.

— Kas ar tevi notiek, Rameri? Tu, šķiet, esi pārvērties par statuju, — viņu atskurbināja skanīga, labi pazīstama balss.

— Amenhotep, tas esi tu! — viņš iesaucās, mezdamies maga apskāvienos.

— Es pats! Vai tad es tev neteicu, ka tu saņemsi no manis ziņu, tiklīdz būšu iekārtojies?

— Tava iekārtošanās ir lieliska: tā jau ir īsta sapņu valstība! Atzīstos, es nedomāju, ka esi tik bagāts!

— Bagātība ir nosacīts jēdziens, — mags pasmaidīja. ' — Vajadzēja taču parūpēties par šiem greznumiem, lai mazliet izklaidētu labos aleksandriešus, kuriem gribu sarīkot svētkus savā namā. Tagad iesim uz manām personiskajām istabām — tur es jūtos daudz labāk.

Viņi izgāja cauri vēl dažām zālēm, kas bija tikpat greznas un oriģinālas. Beidzot mags apstājās pie sienas, kuras centrā bija brīnišķīgs ēģiptieša galvas veidojums. Viņš pieskārās kādai vietai galvassegas rotājumā, un tūlīt pat atvērās apslēptas durvis, pa kurām viņi iegāja plašā zālē, ko apgaismoja tikai dažas lampas uz augstām pamatnēm, tādēļ tur valdīja puskrēsla.

Rameri nojauta, ka tā ir maga laboratorija. Plašā un dziļā nišā stāvēja upuraltāris garu izsaukšanai. Uz galdiem un paliktņiem atradās dīvaini instrumenti, bet plauktos — papirusa tīstokļi un visdažādākās formas un izmēra kastītes un trauciņi. No aizdegtajiem trijkājiem plūda brīnumjauks un Rameri labi pazīstams aromāts.

— Šeit es patiesi esmu mājās, tajā pasaulē un tādos apstākļos, kādi man vislabāk patīk, — teica Amenhoteps, ar baudu atlaizdamies kādā vienkāršā, ērtā krēslā pie galda, kas bija apkrauts ar tīstokļiem un plāksnītēm. — Manuprāt, šeit ir daudz labāk nekā tajās zālēs, kas tev šķiet tik brīnišķīgas. Tur ir spilgta gaisma, košas gleznas un tracinošs troksnis, kad sanāk viesi.

— Es nepiekrītu tik skarbai tavas lieliskās pils kritikai. Lai cik pārpilna ar zinību noslēpumiem ir šī telpa, es tomēr dodu priekšroku perlamutra istabai, — smiedamies atbildēja Rameri. — Starp citu, kāpēc tu mainyi vārdu un dēvē sevi par indiešu princi Asgartu?

— Man ir īpašumi Indijā, un es tur dažkārt pavadu vairākus gadus. Tur man ir skolnieki, un tur mani pazīst kā Asgartu, tāpēc man ir tiesības saukties šai vārdā. Bet tagad pietiek runāt par mani! Labāk pastāsti, kā tu dzīvo! Vai Erikso ir nomierinājusies, redzēdama, ka es neatgriežos?

— Domāju, ka sirds dziļumos viņa nav mierīga un baidās tevi atkal ieraudzīt. Viņa, protams, jūtas vainīga, tomēr es nekādi nesaprotu, kāpēc viņa tik ļoti baidās no tevis — labākā, viedākā un augstsirdīgākā cilvēka un varenākā maga, ar kura aizbildnību viņai btītu jālepojas?

— Pats redzi, cik zemu Erikso vērtē to visu, dodot priekšroku tavai jaunībai un dedzīgajām melnajām acīm.

— Tas tāpēc, ka viņa ir muļķe! — nosarkdams iesaticās Rameri.

— Tāpēc, ka viņa ir sieviete! Un es nebūt nepeļu viņas gaumi. Esmu iecerējis sarīkot vairākas viesības, uz kurām noteikti ieradīsies arī Erikso un pazīs mani. Tad arī pateikšu, ka man nav ne mazākās vēlēšanās, lai viņa atgriežas pie manis, un ka es dodu viņai iespēju izbaudīt brīvību.

Mazpamazām saruna ievirzījās mākslas un politikas gultnē. Rameri ar rūgtumu ieminējās par savas dzimtenes sabrukumu, par Ozīrisa kulta gāšanu, par to, ka tas visur nomainīts ar jaunām dievībām. Sai sakarībā viņš ierunājās par kristiešiem un viņu vajāšanu Ar līdzjūtību, kādu viņam, iedvesa šī jaunā ticība, Rameri pastāstīja par dažām briesmīgām ainām, kuru liecinieks viņš bijis prefektūrā un forumā.

— Amenhotep! — viņš iesaucās, satvēris maga roku. — Saki, tu, gudrais, iesvaidītais, ko nozīmē šis ticību haoss, kurā tagad dzīvojam! Ozīriss, kas daudzus gadsimtus bija Kemas zemes aizbildnis, vairs nav ēģiptiešu dievs. Viņa dievnamu aizēno lieliskas celtnes, kas radītas par godu Jupiteram, Venerai, Apollonam, Serapīdam un citām dievībām, kuras man neko nenozīmē. Tālāk! Šos lieliskos dievus kristieši nicina un noraida, pielūgdami nabadzīgu krustā sistu amatnieku, kuru uzskata par dievības iemiesojumu zemes virsū, par pasaules glābēju. Savas ticības vārdā viņi mirst drausmīgās mokās ar smaidu uz lūpām! Saki, vai tiešām ir iespējams, ka Dievs būtu nonācis uz zemes un kļuvis par parastu mirstīgo? Vai tiešām Viņa slavas vārdā Viņam nepieciešama ticīgo briesmīgā nāve? Lūdzams, izskaidro man, kur slēpjas patiesība! Kam taisnība? Kuru dievs ir īstais?

Amenhoteps atspiedās ar elkoņiem pret galdu un domīgi klausījās. Kad Rameri apklusa, mags apveltīja viņu ar savu caururbjošo, viedo skatienu, izslējās un teica:

— Visiem ir taisnība! Visi pielūdz vienu Dievu, tikai katrs to sauc citādi, jo Dievs ir visur. Dievs — tā ir dzīvības diženā, pirmatnējā elpa, kas visu atdzīvina.

Uz galda stūra stāvēja liels koka toveris, kurā auga krūms ar ziliem ziediem, kas izplatīja patīkamu, spēcīgu aromātu. Rameri jau bija redzējis līdzīgu augu maga darba telpā Memfisā un uzskatīja to par maģisku.

Amenhoteps pieliecās, nolauza ziedošo zariņu un, pastiepis to tēlniekam, teica:

— Skaties! Dievs parādās visā, ko radījis. Šo puķi dzīvu dara dievišķais siltums, un tajā ietverts lielais pilnveidošanās likums, tās nezūdošais skaistums un tīkamais aromāts ir Dievības dvesma.

Amenhoteps paņēma papirusa lapu un pakratīja virs tās zariņu. Uz papirusa nokrita smaragdzaļš kukainis, gluži kā putekļiem noklāts.

— Tagad paskaties uz otru Dižā Radītāja bezgalīgās pilnveidošanas mākslas pārstāvi. Tas jau atrodas pakāpi augstāk, un tu par to tūlīt pārliecināsies.

Nolicis zariņu uz papirusa malas, Amenhoteps turpināja:

— Es paņemšu zāles stiebru un apturēšu kukaiņa kustību. Skaties, tas nokrita un guļ kā beigts. Tagad pieceļas un rāpjas augšā pa stiebru taisnā ceļā uz zieda auglenīcu, no kuras es viņu nokratīju. Vai saproti, ka šī mazā būtne jau ir apveltīta ar dižu un noslēpumainu dvēseles spēku — gribu, kas to virza uz iecerēto mērķi? Tas ir tāda cilvēka pirm- tēls, kurš nokrīt pārbaudījumu priekšā, tad ceļas, iemiesojas citā ķermenī un atkal turpina rāpties pa savu kaislību stiebru. Pārvarot šķēršļus, viņš virzās uz pilnību, kas ir viņa mērķis — starojošs zieda kausiņš, kur mīt pasaules Radītājs. Dievs tev parādās visur! Viņš runā debesu zilgmē, viļņu šalkoņā, putnu dziedāšanā, vētras auros, zibens spīdumā un saules dzīvinošajos staros. Visur izpaužas pasaules ēkas Dižais Radītājs. Neskaitāmās pasaules, kuras tu vēro nakts tumsā, ir viņa gribas radītas. Viņš liek tām kustēties tik nevainojamā kārtībā, ka tās nekad nesaduras, nekad netiek izjaukta to kustības harmonija un to ceļu var izskaitļot gadsimtiem uz priekšu. Tu vēl nezini un nespēj apjaust, ka zeme, uz kuras tu stāvi un k\ira tev šķiet tik caurspīdīga, griežas neizmērojamā tukšumā, un tās ceļā to notur vienīgi Radītāja griba. Vai tu zini, kas ir šī griba, kura slēpjas ikvienā Dieva radībā? Kaislību un miesas apdullināti, cilvēki neapjauš, ka viņos snauž gigantisks draudīgs dzinējs. Griba, Rameri, ir pašas Dievības daļiņa, kas atbrīvojusies no visa materiālā. Kad tā izpleš savus varenos spārnus, tās lidojumam nav robežu, un viss pakļaujas tās pavēlēm. Griba — tā ir visu noslēpumu atslēga, kas «izredzētajam», kurš prot gribēt, atver visas durvis. Tā atklāj viņam noslēpumus, pakļauj kosmiskos likumus un iemāca darboties Radītāja dižajā laboratorijā. Viņš nav greizsirdīgs un nav skops. Viņš savos bezgalīgajos valdījumos dod vietu visiem īstenajiem skolniekiem. Vislielākās zināšanas nav nekas, ja nevada un nevirza Viņa griba! Savu domu es paskaidrošu ar piemēru. Paņem, lūk, to trauku, kas atrodas pa labi uz galdiņa, un piepildi to ar zemi no kastes, kas stāv uz grīdas.

Kad Rameri bija izpildījis teikto, Amenhoteps paņēma kastīti ar sēklām un dažas no tām iekaisīja zemē.

— Es zinu, ka ikvienā no šīm sēklām slēpjas astrāls spēks. Ja to virza varena griba, tad var paātrināt dabas darbu un piespiest augu izaugt dažās stundās vai dažās minūtēs. Es to varu izdarīt, jo mana griba atšķirībā no tavējās ir apzināta. Tu varētu šeit sēdēt mēnešiem ilgi, svīzdams asins sviedrus un pūlēdamies koncentrēt savu nelaimīgo gribu, un tomēr neko nepanāktu. Tava griba kā nedroša laiva bez stūres traucas pa nedisciplinētās domas viļņiem, kas to satver un aiznes sāņus no iecerētā mērķa. Bet tagad klusē un vēro!

Amenhoteps piebīdīja tuvāk nelielu galdiņu, uzlika uz tā trauku un pacēla virs šā trauka roku. Viņa uzacis saraucās, veidojot dziļu rievu, bet uz pieres satūka zila dzīsla. Šķita, ka no viņa valdonīgā skatiena plūst stari, un pamazām viss maga augums sāka izstarot fosforiscētu gaismu, kurā viņa baltais apģērbs kļuva daudzkrāsains. Ap galvu izveidojās plašs gaišzils oreols. Arī no slaidajiem pirkstiem sāka plūst stari, kas traucās uz trauku gluži kā magnēta pievilkti. Tajā iebērtā zeme tos mirklī uzsūca.

Pārsteigtais Rameri saviļņots vēroja šo nepieredzēto parādību. Viņa ķermenim pārskrēja māņticīgu baiļu trīsas, kādas parasti pārņem cilvēku, kura priekšā tiek pacelts aizkars, kas slēpis neredzamo pasauli.

Viņš pats nevarētu pateikt, cik ilgi bija palicis šādā stāvoklī, kad visa dzīve koncentrējusies vienīgi acīs. Pēkšņi viņš ieraudzēja, ka no trauka sāk plūst zaļgani tvaiki, kas spirālveidīgi cēlās augšup, tad krita atpakaļ, un zeme tos kāri uzsūca.

Tad zeme pašķīrās un no tās lēnām sāka līst ārā tievs asniņš, pēc mirkļa parādījās mazas smaragdzaļas lapiņas. Augs strauji stiepās garumā, pie- brieda, tad parādījās pumpurs un pārsteigtā tēlnieka acu priekšā uzplauka sārts ziediņš, ko klāja mirdzoši rasas pilieni. Gaisma, kas ieskāva magu, apdzisa, tomēr viņa pirksti, šķiet, vēl aizvien izstaroja kādu dzīvinošu plūsmu, kas sašūpoja graciozo augu.

Amenhoteps pasmaidīja, nolaida roku un paskatījās uz viesa bālo un satraukto seju:

— Redzi, Rameri, šis augs ir disciplinētas, apzinātas gribas redzama izpausme. Šī griba atbilstoši dabas likumiem prot izmantot ēterā izkaisītās matērijas daļiņas, kuras tavas raupjās acis nespēj uztvert. Kas prot gribēt, tas spēj vadīt stihiju spēkus, pēc savas vēlmes apvienot vai nošķirt kosmiskās vielas un pat pakļaut sev zemākās un mazāk attīstītās būtnes, kuras klaiņo izplatījumā un maga skolā apgūst «gribu» — jebkuru zināšanu alfu tin omegu. Līdzīgi tam, kā cilvēka vājajā saprašanā Augstākā

Būtne tiek dēvēta dažādos vārdos un ietērpta visdažādākajās formās atbilstoši tā cilvēka garīgajai attīstībai, kurš šo bīītni pielūdz, tā arī augstākās zināšanas var iegūt ar dažādiem paņēmieniem. Viens to panāk ar atsacīšanos, cits — ar pacietību, vēl cits — ar mīlestību, bet cits — ar naidu vai spītību. Gan tas, kurš prot lūgties, mīlēt un dziedināt, gan tas, kurš spēj vienīgi nīst un iznīcināt, apmierinot savu godkāri, — abi attīsta sevī varenu dzinēju, kas vedīs viņus augšup pa tikumiskās un garīgās pilnveidošanās kāpnēm.

Kristiešu reliģija — tā ir viena no gribas izkopšanas diženajām skolām. Ar savu pašuzupurēšanos, pazemību, šķīstību un labprātīgi pieņemtu nabadzību kristieši iemācās uzveikt savas dvēseles vētrainās kaislības. Moku un nāves nicināšana ļauj viņiem valdīt pār ķermeni, iemāca mērdēt miesu un uzkrāt astrālo spēku, kas vajadzīgs augšupgaitai. Augstākajai Būtnei, kuru viņi pielūdz, šīs fiziskās ciešanas kā viņu ticības apliecinājums, protams, nav vajadzīgas, nav vajadzīga arī šo cilvēku nāve. Šī Būtne ir dižena visur, kur vien izplatījumā izpaužas tās varenā elpa. Taču šis Varenais un Dievišķais gars priecājas, ka ir kļuvis par cilvēka gara cildeno centienu mērķi. Līdzīgi spožajai zvaigznei, kura kādreiz atveda gaišreģus pie viņa šūpuļa, viņš norāda šīm dvēselēm ceļu un mudina tās pakļaut un mērdēt miesu, kas aizkavē pilnveidošanos.

— Vai viņi sasniedz šo augsto mērķi? — nomurmināja Rameri.

— Viņi tiecas uz to, šis mērķis viņiem ir kā debesīs mirdzoša zvaigzne. Nejēgām tā šķiet ttivu esam, viņi neapzinās, ka viņus no zvaigznes šķir bezgalīgs izplatījums. Ja šie cilvēki to aptvertu, viņi zaudētu pašpaļāvību, bet, par laimi, viņi redz šo brīvo dvēseļu mirdzošo balvu un ceļas tai pretī, nemanīdami attālumu. Kristietim šā mērķa iemiesojums ir mirdzošs krusts, iesvaidītajam — maga zvaigzne, elku pielūdzējam — Jupitera diženais tēls, bet tev — Ozīriss, ar kuru tu ceri saplūst.

Amenhotepa balss pamazām kļuva klusāka, un viņa nekustīgais skatiens bija aizklīdis tālumā… Šķiet, mags bija aizmirsis par Rameri, kas saviļņots raudzījās viņā.

— Ak, šis ceļš uz zvaigznēm pa gribas taku! Kur ir tā gals? — viņš ierunājās, izslējies un izstiepis augšup rokas. — Nav tāda skaitļa, kurš spētu izteikt attālumu, kas šķir mūs no mērķa!

Amenhoteps apklusa, smagi elpodams, tad apsē-" dās un sažņaudza rokās galvu.

— Šaubas! Baigais briesmoni Amenti! Prom, prom!.. — viņš drudžaini iekliedzās, ar žestu atgrūzdams no sevis ko neredzamu. Viņa drūmais skatiens atkal ietiecās izplatījumā.

Šausmās drebēdams, Rameri kāpās atpakaļ un bezspēcīgi noslīga krēslā. Viņam šķita, ka jūt kāda baismīga neredzama spēka klātbūtni, un viņš aizvēra acis.

— Es tevi nobiedēju, mans nabaga draugs, — pēc kāda brīža atskanēja Amenhotepa balss.

Kad Rameri iedrošinājās atvērt acis, viņa priekšā stāvēja mags, tiesa, mazliet bāls, tomēr mierīgs, un smaidīdams sniedza viņam roku.

— Vai tu redzēji briesmoni Amenti? — Rameri vaicāja.

Pār maga seju pārslīdēja skumju ēna.

— Es redzēju briesmoni, kurš apstāj cilvēku, kad tas iedrošinās bezbailīgi ielūkoties neaptverami plašajās nezināmžģās sfērās. Tev, par laimi, vēl nav priekšstata par to bezdibeni, kura malā bieži vien izmisīgi cīnās cilvēka dvēsele, kad to nomācis bezspēks un niecīguma apziņa bezgalības priekšā. Iemalko šo dzērienu, tas tevi stiprinās, un tad — šķiramies! Man vēl jāstrādā.

Rameri paņēma kausu un iztukšoja to. Pateicies Amenhotepam, viņš jau grasījās atvadīties, kad mags, pastiepis viņam roku, teica:

— Lūdzu, nevienam nestāsti, ka mani pazīsti. Lai izskaidrotu savu ciemošanos Asgartas pilī, saki, ka esmu tev pasūtījis dievietes Hēbes statuju. Es to patiešām pasūtu. Par modeli tev varētu noderēt Erikso.

Rameri atgriezās mājās nomākts. Viņš vienmēr bya jutis pietāti Amenhotepa zināšanu priekšā, bet tagad šī bijāšana robežojās ar bailēm, un nu viņš sāka saprast Erikso. Vai tikai meitenei nav gadījies izbaudīt šā neparastā cilvēka dusmas, ja jau viņa magu tik ļoti ienīda, ka baidījās kā no viņa draudzības, tā ienaida?

VI

Bija pagājušas divas nedēļas vai mazliet vairāk kopš tā brīža, kad Rameri redzēja savu labvēli. Viņš tagad veidoja Hēbes statuju, un Erikso bija ļoti apmierināta, ka varēja pozēt.

Ik dienas tēlnieks dzirdēja runājam par Asgartu. Viņš esot apmeklējis prokonsulu un dažas citas augsti stāvošas personas un ne reizi vien aicinājis šos cilvēkus pie sevis. Pilsētā runāja vienīgi par Asgartas rīkotajām viesībām, par viņa pils greznību, par dejotāju un dziedātājas brīnumaino skaistumu un, visbeidzot, par paša prinča dīvainībām. Viņš katru dienu dodoties izjādē uz balta ziloņa, kura kaklu greznojot kaklarota, bet snuķi — milzum dārgas aproces. Pats viņš sēžot nelielā baltā teltī dzīvnieka mugurā un neesot redzams.

Galls dega ziņkārē un karsti vēlējās iekļūt uzaicināto pulkā, taču apstākļi allaž sakrita tik nelabvēlīgi, ka neļāva viņam satikties ar indieti.

Bet kādudien viņš atgriezās mājās ļoti apmierināts un pastāstīja, ka ticies ar Asgartu pie prokon- sula Abi iepazīstināti, un princis izturējies pret viņu neparasti uzmanīgi.

Nākamajā dienā Galla pils priekšā apstājās Asgar- tas nestuves. Taču legāta nebija mājās — viņš ar visu ģimeni bija devies noskatīties sacensības. Princis atstāja Gailam uz rakstīšanai paredzētas plāksnītes ziņu, ka uzaicina viņu kopā ar cēlo dzīvesbiedri uz lieliem svētkiem, kas tiks rīkoti pēc dažām dienām.

Satracināts par tādu neveiksmi, legāts jau nākamajā dienā devās pie Asgartas un saņēma ielūgumu uz svētkiem arī Lēlijai, Erikso un Rameri, par kuru likteņgaitām princis jau bija dzirdējis.

Dāmas aktīvi pievērsās savām tualetēm, vienīgi Lēlija kategoriski atteicās doties uz svinībām.

Valērija kā parasti augstsirdīgi piedāvāja Erikso dārgus audumus un savu šuvēju pakalpojumus. Pēkšņi pašā svētku priekšvakarā kāds svešinieks atnesa uz legāta namu lielu pītu grozu, kas bija izrotāts ziediem un lentēm un paredzēts Erikso.

Aleksandrijas bagāto jaunekļu vidū meitenei bija tik daudz pielūdzēju, ka bīītu visai grūti uzzināt, kurš ir noslēpumainais dāvinātājs. Sākumā Rameri domāja, ka tas ir pats Galls, taču patricieša patiesais izbrīns lika atzīt, ka viņš ir maldījies. Groza neparasti bagātais saturs pateica viņam priekšā citu vārdu.

Priecīga, mirdzošām acīm Erikso izņēma no groza greznu tērpu, kas bija darināts no sudrabā izšūta auduma, un vieglu caurspīdīgu apmetni ar pērļu apdari, tad kaklarotu, jostu, diadēmu, vairākas agra- fes un rokassprādzi. Viss bija bagātīgi rotāts ar briljantiem, pērlēm un smaragdiem. Dāvinājuma vērtība bija tik liela, ka klātesošie pārsteigti saskatījās. Nelielā groziņā uz zīda spilventiņa atradās no baltiem ziediem vīts vainadziņš. Ziedi atgādināja lilijas, taču to ziedkausiņi izstaroja zilganu gaismu. Šī ziedu vītne Rameri visu izskaidroja.

Šādus ziedus tēlnieks bija redzējis Amenhotepa perlamutra istabā. Tātad viņš ir atsūtījis Erikso tik karalisku dāvanu! Vai tiešām magu saistīja pie meitenes dziļākas jūtas nekā tās, par kurām viņš bija runājis?

Pati izredzētā acīmredzot neko nenojauta. Viņa jūsmoja par gaumīgajām un greznajām veltēm un nemaz neslēpa savu prieku. Meitenei rūpēja vienīgi tas, lai šie brīnišķie ziedi līdz rītvakaram nenovīstu.

Nākamajā dienā Rameri pirmais bija sagatavojies svētkiem. Viņš bija uzvilcis togu un nemaz neizskatījās pēc Amazisa laikabiedra. Zināmas šaubas varēja izraisīt vienīgi ēģiptietim tik raksturīgie vaibsti. Rameri bija skumjš. Tukšuma un vientulības sajūta, kas laiku pa laikam viņu pārņēma, nospieda arī tagad. Līdz noteiktajam laikam bija palikusi kāda pusstunda, un Rameri, apsēdies pie loga, domīgi skatījās uz dārzu, kas jau grima naksnīgā krēslā.

Neliels troksnis un mazas rociņas pieskāriens lika tēlniekam strauji pagriezties. Viņa priekšā stāvēja Erikso savā brīnišķīgajā tērpā. Istabas puskrēslā viņa šķita kā burvju tēls. Viss viņas stāvs mirguļoja un liesmoja. Zeltainie mati fosforiscējoši laistījās zem baltajām lilijām, kas bija tik svaigas un samtainas kā tikko pliīktas. Nekad Erikso vēl nebija starojusi tādā apburošā dailē kā šajā brīdī. Viņas acis liesmoja, bet pusatvērtās lūpas liegi rotāja kaismīgs smaids.

— Erikso! Zvēru pie Ra un Ozīrisa: tu esi tik daiļa, ka spētu savaldzināt pašu dievu! — iesaucās pārsteigtais Rameri.

Erikso uzlika viņam uz pleciem rokas un pa pusei jokojot, pa pusei nopietni teica:

— Man nav vēlēšanās savaldzināt dievu, man pietiktu ar tavu sirdi. Vai tad es pacietīgi negulēju gadsimtiem ilgi, lai uzvarētu Nuitu?

To teikdama, viņa piekļāvās pie Rameri kā īsta kārdinātāja. Meitenes zeltainās cirtas glāstīja viņa vaigu, liliju aromāts reibināja, un šajā mirklī viņš aizmirsa visu pasauli. Rameri strauji pievilka Erikso sev klāt un noskūpstīja uz līīpām. Vēlreiz noskūpstīt viņš vairs nepaguva, jo Erikso kā glodene izslīdēja no viņa rokām un pazuda.

Apmulsušais un sapīkušais Rameri noskaloja aukstā ūdenī savu sakarsušo seju un sakārtoja togu. Tajā brīdī ieradās vergs, lai pateiktu, ka viņu gaida.

Kad Rameri ienāca ātrjjā, visi jau bija sapulcējušies. Pietika viņam uzmest skatienu Valērijai, lai Erikso iedvestā kaisle izgaistu bez pēdām.

Patriciete bija tērpusies ar sudrabu izšūtā sārtā peplā. Viņas melnajiem matiem lieliski piestāvēja rožu vainags un rotaslietas ar rubīniem. Viņas mierīgā, majestātiskā stāja, lielo tumšo acu atturīgais, kautrais skatiens un slaidais augums — tas viss kontrastēja ar Erikso, kas līdzinājās mazam, maigam, caurspīdīgam raibam taurenītim. Valērijas stingrais un atturīgais daiļums atstāja uz Rameri lielu iespaidu. Kad viņš juta sev pievērsto patricietes dziļo un tīro skatienu, nekādai citai ietekmei pār viņu vairs nebija varas. Tāpēc viņš palika auksts un vienaldzīgs, redzot, kā Galls sievas klātbūtnē apber Erikso ar komplimentiem.

Kad Asgartas pilī ieradās legāts ar ģimeni, tā jau bija ļaužu pilna. Visur bya gaišs kā dienā, un viss — gan krāšņās istabas un brīnumainais dārzs, gan statujas, dārgakmeņi un strūklakas — radīja burvīga sapņa iespaidu.

Pils saimnieks pats sagaidīja viesus pie ieejas lielajā zālē. Legāta ierašanās brīdī apkārt Asgartam bija tik daudz cilvēku, ka Gailam ar sievu nācās diezgan ilgi gaidīt, līdz izdevās piekļūt tuvāk, lai sasveicinātos ar viņu.

Nepacietīgajai Erikso ātri vien apnika gaidīšana, un viņa īsināja laiku, ziņkāri aplūkodama tuvējās istabas. Kad meitene atgriezās, Asgartas zālē vairs nebija, un Galls viņu norāja par neprasmi uzvesties, taču jaunā vīrieša acis runāja ko citu: meitenes skaistums bija licis uzvirmot viņa notrulinātegām jūtām. Erikso nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Viņa meklēja Rameri, līdz ieraudzīja, ka tas sarunājas ar vairākiem jauniešiem. Valērija bija pievienojusies prokonsula sievai un dažām matronām. Legātu uzrunāja kāds no viņa biedriem. Tā Erikso palika gluži viena.

Meitene dega vēlmē atrast perlamutra istabu, par kuru bya stāstījis Rameri, tāpēc ar sev piemītošo drosmi apstaigāja zāles un galerijas, tīksminādamās par statujām, dārgajām vāzēm, zeltītajiem audumiem un raibajiem paklājiem. Drīz viņa nokļuva līdz ēdamistabai, kur vesels pulks vergu pārvaldnieka uzraudzībā rindoja uz galdiem zelta un sudraba šķīvjus un traukus ar kūpošiem ēdieniem, augļiem un saldumiem. Beidzot viņa attapās ilgi meklētajā istabā ar perlamutra sienām. Šī gaismas pielietā telpa vakara nokrēslī likās vēl noslēpumaināka nekā dienā. Paceltā portjera atsedza ieeju grotā, kuras sienas, šķiet, bija veidotas no safīra kristāliem. To rotāja lielas palmas un rožu krūmi, bet dziļumā klusi urdzēja strūklaka, kuras ūdeņi ie- pliida baseinā, kas izskatījās kā no milzīga rubīna izkalts. Koku ēnā atpūsties vilināja marmora soli. Pašā vidū uz nelielas kolonnas bija novietota Erota skulptūra. Mīlas dievs turēja rokās bultas caururbtu sirdi.

Erikso apstājās, ar baudu aplūkodama visu šo krāšņumu, ar patiku ieelpodama brīnišķīgo aromātu, kas piepildīja grotu. Pēkšņi pie ieejas nozibēja kāda

ēna, un uz sliekšņa parādījās Asgartas slaidais stāvs.

— Erikso! — uzsauca mags.

Šī pazīstamā metāliskā balss lika meitenei nodrebēt un apgriezties. Grīļodamās viņa kāpās atpakaļ, šķita, ka Amenhotepa skatiens viņu hipnotizē. Šis skatiens kā allaž bija valdonīgs, taču tajā nebya nedz naida, nedz barguma.

Erikso noslīga uz ceļiem un padevīgi čukstēja:

— Kungs, piedod man!

Amenhoteps strauji piegāja viņai klāt.

— Piecelies! Tevi kāds var ieraudzīt! Kāpēc tu drebi? Kāpēc tu mani tik ļoti ienīsti, ka gribēji nogalināt? Ko esmu tev nodarījis?

Kauns, bailes un haotisks citu jūtu jūklis, kurā Erikso pati nespēja orientēties, trakoja viņas dvēselē, acīs sariesās karstas asaras. Satvērusi maga roku, viņa to piespieda pie lūpām un skumīgi nomurmināja:

— Es pati nezinu, kāpēc tevi ienīstu.

Amenhotepa sejā uzplaiksnīja noslēpumains smaids. Piecēlis Erikso kājās, viņš aizveda meiteni līdz soliņam un apsēdināja sev līdzās.

— Nomierinies! Ko domās mani viesi, ja ieraudzīs tevi šeit raudam? — viņš laipni teica. — Nomierinies taču! Man nav nodoma piespiest tevi atgriezties pie manis, jā tev sirdij tuvāka citāda dzīve. Paliec pie krietnās Valērijas, esi laimīga starp sev līdzīgajiem, baudi dzīvi un izklaidējies, kamēr tas tevi saista. Taču atceries vienu: ja tev kādreiz būs nepieciešams patvērums un aizstāvis, tad šeit tu vienmēr atradīsi tēva mājas un tiksi draudzīgi, mīļi uzņemta.

Erikso tramīgi un neticīgi paskatījās uz viņu, bet, sastapusi maga labestīgo, gaišo skatienu, nosarka un, mulsi nolaidusi galvu, klusā balsī atbildēja:

— Kungs, tu esi tik labs un augstsirdīgs, bet

es— prātā jukusi un nepateicīga. Taču mēģini saprast, cik drausmīgi ir aizvadīt dienas vientulībā, kad alksti dzīvot, mīlēt un pilniem malkiem ieelpot brīvības gaisu!

— Tev taisnība! Man vajadzēja saprast, ka mana māja var likties kā cietums tādai jaunai, enerģijas pilnai būtnei kā tu. Taču man šķita, ka tu vēl esi bērns, un es baidījos tevi tik jaunu un skaistu rādīt katram pretimnācējam. Tagad esi laimīga pēc sava prāta.

— Es esmu laimīga, kungs! Es mīlu un mani mīl.

Maga plakstiņi ar garajām skropstām notrīcēja

un nolaidās, aizslēpdami acis. Kad viņš atkal sāka runāt, balss bija kļuvusi pavisam dobja:

— Nabaga bērns, tu tici tam, ko pati vēlies. Ne- pievilies: tu iedarbojies uz Rameri līdzīgi uzbudinošam vīnam. Viņš ir mākslinieks, tāpēc nespēj ne- sajūsmināties par tavu skaistumu, taču viņa sirds klusē, jo mīl citu.

— Viņš mīlēja Nuitu, bet viņa taču ir mirusi.

— Nuita dzīvo. Saskaņā ar negrozāmo likumu, kas valda pār dvēselēm, viņas gars tagad iemiesojies Valērijā. Viņi instinktīvi pazina viens otru, un viņu mīlestība ir atdzimusi.

Erikso nobālēja. Tātad Valērija ir Nuita! Kā viņa to nesaprata agrāk — abas taču ir tik līdzīgas viena otrai! Daži nenozīmīgi gadījumi, kuriem viņa agrāk nepievērsa uzmanību, tagad parādījās jaunā gaismā.

Amenhoteps vēroja meitenes seju, kurā atspoguļojās jūtas, kas viņu bija sagrābušas savā varā.

— Man laiks atgriezties pie viesiem, — viņš teica pieceldamies. — Lūk, mans pēdējais vārds: ja tavas cerības piepildīsies, es nodrošināšu tevi ar pūru; ja izrādīsies, ka man ir bijusi taisnība, un pienāks brīdis, kad tu ieradīsies šeit ar salauztu sirdi, tad zini, ka tiksi uzņemta kā meita un atradīsi manā personā tēvu un draugu.

Amenhoteps izgāja, bet Erikso nekustīgi nosēdēja vairākas minūtes, pēc tam piecēlās un, neko sev apkārt neredzēdama, devās uz ļaužu pilnajām zālēm. Ne troksnis un jautrība, kas valdīja visapkārt, ne pielūgsme, ar kādu daudzi uz viņu skatījās, meiteni vairs neskāra — viņa palika auksta un vienaldzīga. Amenhoteps bija ievainojis viņu tieši sirdī, turklāt ar saindētu ieroci, jo viņa cieta. īpaši sāpīgi bija redzēt, kā Rameri sarunājas ar Valēriju. Abi bija jautri un smaidīgi. Mags bija teicis taisnību. Tēlnieka skatiens ar neslēptu apbrīnu kavējās pie pat- ricietes slaidā auguma. Viņu, Erikso, Rameri bija pilnīgi aizmirsis, lai gan viņa bija daiļāka par Valēriju, turklāt tik ļoti mīlēja viņu. Šī rūgtā atziņa lika apdzist jebkurai interesei par Asgartas brīnišķīgajiem svētkiem.

Pirmās pēcsvētku dienas visiem legāta nama iemītniekiem, ieskaitot pašu saimnieku, bija ļoti smagas. Jutekliskais un sieviešu izlutinātais Galls jau sen bija iemīlējies Erikso un alka viņu iegvit. Meitenes neparastais skaistums, kas svētkos bija īpaši žilbinošs, lika uzvirmot viņa kaislei un uzvēdīja domas, vienu par otru bīstamākas.

Savukārt Erikso, kuru nodarbināja pašas mīlestība un greizsirdība, neievēroja nedz viņa kaislīgos skatienus, nedz centienus palikt ar viņu divatā. Būdama aizdomīga un kaprīza, viņa visur sekoja Rameri un uzmanīja viņu, lika lietā visu savu koķetēšanas māku, lai ar sava skaistuma spēku pakļautu viņu un atņemtu sāncensei.

Un nevar teikt, ka Erikso pūliņi būtu bijuši pilnīgi veltīgi. Rameri bija straujas dabas cilvēks, un viņa dzīslās phīda afrikāņu karstās asinis. Viņa sirds piederēja Valērijai, bet ugunsgrēkam līdzīgā kaisle vilka pie Erikso, kura arī pati atklāti izrādīja savu mīlestību pretēji Valērijai, kas vienmēr noslēdzās lepnā atturībā, nedodama nekādas cerības.

Šī mūžīgā pretrunīgo tieksmju mija beidzot nogurdināja Rameri.

Divas sievietes centās iegūt viņa sirdi: viena — nevaldāma, kaislīga un karsta kā tuksneša vējš; otra — mierīga, maiga un labdabīga kā dzīvinošs avots, kura ūdeņi rada oāzi neauglīgās smiltīs.

Tomēr vairāk par visiem cieta Valērija.

Apziņa, ka viņa nemīl vīru, ka sirds tiecas pēc tēlnieka, pildīja jaunās sievietes dvēseli ar kaunu, šausmām un pretīgumu pašai pret sevi. Būdama godīga, labestīga un tīra līdz dvēseles dziļumiem, viņa pārmeta sev noziedzīgās jūtas — kā būtu pārmetuši laulības pārkāpšanu. Visiem spēkiem viņa centās pārvarēt mīlestību pret Rameri un izraut to ar visām saknēm no savas sirds. Valērija izvairījās no tēlnieka un izturējās pret viņu ar augstprātīgu vēsumu, cerot, ka tas attālinās no viņas jauno cilvēku. Pilnīgi nodevusies šai iekšējai cīņai, ko visiem spēkiem centās slēpt no vīra, Valērija nepievērsa nekādu uzmanību tam, kas notika viņas tuvumā, tāpēc arī nemanīja nedz Galla gandrīz neslēpto kaisli pret Erikso, nedz pēdējās koķetēšanu ar Rameri.

Kādu vakaru, kad Galla nebija mājās, Valērija agri devās uz savām istabām, lai pabūtu viena, taču nekādi nespēja atbrīvoties no mīlestības un sirdsapziņas pārmetumiem. Šo jūtu izraisītās rūgtās domas nedeva mieru un neļāva aizmigt. Viņa ar skumjām sev jautāja, ar ko šis haoss beigsies. No Rameri viņu šķīra bezdibenis, bet dzīve ar Gailu bija kļuvusi izmisuma un pretīguma pilna.

Nespēdama aizmigt, Valērija piecēlās, apģērbās un, nevienu netraucējot, izgāja no istabas. Sākumā viņa staigāja pa terasi, bet tad devās uz priekšu pa garu un platu galeriju, kas stiepās visgarām mājai dārza pusē.

Viņa aizgāja pa galeriju krietni tālāk nekā parasti. Pēkšņi viņa izdzirda liras skaņas. Valērija sarāvās, apstājās un nosarka, jo saprata, ka ir apstājusies dažus soļus no Rameri istabas loga. Pirmā jaunās sievietes doma bija griezties atpakaļ, bet tobrīd atskanēja dziedāšana liras pavadījumā. Tas bija Rameri, kurš pusbalsī dziedāja senu melanholisku ēģiptiešu āriju. Kādas neizprotamas izjūtas pārņemta, Valērija noslīga uz soliņa. Šī dīvaini pazīstamā melodija viņu apbūra.

Alejā atskanēja viegli soļi, bija saklausāma smilšu čirkstoņa. Patriciete izbrīnīta ieraudzīja, ka Erikso apstājas zem tēlnieka loga un sajūsmināta klausās dziesmā.

Mēness blāvajā gaismā Valērija saskatīja, ka jaunā meitene bija tērpusies vieglā baltā tunikā, pār kuru gluži kā apmetnis līdz ceļiem klajās viņas rudās cirtas.

Pēc brītiņa Erikso paķēra akmentiņu un iemeta to istabā. Dziedāšana apklusa, un. logā parādījās tēlnieka seja.

— Erikso! Trakā! Ko tu šeit dari? Ja nu kāds tevi ierauga? — kā jokodamies, kā rādamies jautāja Rameri.

— Gribu ar tevi parunāt bez lieciniekiem. Dienā es to nevaru izdarīt, jo vienmēr kāds traucē. īpaši apnicis Galls — viņš seko man kā ēna.

Rameri veikli uzrāpās uz palodzes un izlēca dārzā.

— Ko tad tu tā gribi man teikt? — viņš jautāja, apskaudams meitenes tievo vidukli un skūpstīdams viņas samtaino vaigu.

Erikso viegli atbrīvojās no Rameri apskāviena un, nostājusies viņa priekšā, dusmīgi iekliedzās:

— Ne jau skūpsti ir galvenais. Es gribu, lai tu beidzot skaidri pasaki, vai tu mani mīli. Es labāk mirstu nekā ilgāk paciešu šo mīlestības un vienaldzības sajaukumu.

— Protams, ka mīlu. Kāpēc tu par to šaubies? Iesim! Apsēdīsimies uz soliņa pie terases un papļāpāsim.

Valērija dzirdēja, kā viņi apsēdās krūmu ēnā. Tad Rameri turpināja:

— Vēlreiz atkārtoju: es mīlu tevi! Tikai es neesmu tik ekspansīvs kā tu.

— Ja tu mani mīli, tad appreci! Es vēlos, lai tu piederētu vienīgi man.

— Es pats vēlētos ar tevi apprecēties, taču šāds svarīgs solis ir nopietni jāpārdomā. Vajag iekārtoties un atrast līdzekļus nodrošinātai dzīvei. Mēs taču nevaram dzīvot pie Galla ar bērniem un saviem ļaudīm, — kā šaubīdamies atbildēja Rameri.

— Amenhoteps apsolīja man dot pūru, ja es ar tevi apprecēšos; tātad no šīs puses nav nekādu grūtību. Bet zvēri man, — viņa apvija rokas ap tēlnieka kaklu, — zvēri pie Ozīrisa, ka tu nemīli Valēriju!

Rameri nodrebēja.

— Kā gan es varētu uzdrošināties iemīlēt krietno un lepno Valēriju, — viņš atbildēja dobjā balsī. — Es uz viņu skatos kā uz ģēniju aizbildni. Viņa būs laimīga par mūsu savienību un, protams, visiem spēkiem to veicinās.

Ja Erikso nebūtu tik ļoti kaisles apžilbināta, viņa būtu pamanījusi gan Rameri nepārliecinošo intonāciju, gan izvairīšanos no tiešām atbildēm. Viņš neiedrošinās mīlēt Valēriju, bet, ja saņemtu drosmi, tad varbūt arī iemīlētu!.. Dedzīgā aizrautība traucēja viņai iedziļināties tēlnieka vārdu jēgā. Meitene saprata vienīgi to, ka Rameri no Valērijas neko negaida un uzskata viņu tikai par savu labvēli.

Jūtu uzplūdumā Erikso metās Rameri ar kaklu. Valērija dzirdēja dedzīgus skūpstus un kaisles pilnus vārdus, kurus nesaprata, jo viņu bija pārņēmis briesmīgs satraukums. Pec brīža Rameri un Erikso aizgāja.

Viss redzētais un dzirdētais ļoti nomāca Valēriju. Viņā pamodās spēja greizsirdība, pārvērzdama vienmēr apspiestās un atvairītās jūtas spēcīgā kaislē, par kuras esamību viņa nebija pat nojautusi. Valērijai šķita, ka viņa stāv bezdibeņa malā un ka viņu tajā grūž naids pret Erikso un kaut kādas nepazīstamas jūtas, kas plosīja viņas sirdi. Smagi elpodama, viņa kā salauzta sēdēja uz soliņa. Tad, piespiedusi pieri pie balustrādes aukstā marmora, sāka raudāt, aizmirsusi visu, pat to, kur atrodas.

Rameri, pavadījis Erikso, domīgs nāca atpakaļ, kad izdzirdēja kādu raudam. Viņš satrūkās un apstājās, mēģinādams noteikt, no kurienes skan raudas. Jaunais cilvēks bija satraukts un neapmierināts. Viņu nomāca šīs nenoteiktās saistības, ko pats bija uzņēmies attiecībā uz Erikso. Viņš baidījās, ka meitene gribēs viņu izmantot. Rameri jau sāka apsvērt, vai nevajadzētu lūgt Amenhotepa palīdzību šajā kutelīgajā situācijā, kad izdzirdēja raudāšanu.

— Droši vien kāda no patricietes kalponēm, — viņš neapmierināti nomurmināja. — Nu gan es viņai parādīšu, ko nozīmē nākt izraudāties pāris soļus no mana loga!

Beidzot Rameri izdevās noteikt virzienu. Piegājis pie terases, viņš uzmanīgi pašķīra lapotni. Pazinis Valēriju, kas vēl aizvien raudāja, piespiedusies pie balustrādes, viņš palika stāvam kā pienaglots. Vienā mirklī Rameri saprata, kas šeit noticis: patriciete ir dzirdējusi viņa un Erikso sarunu un asaru cēlonis ir greizsirdība.

Jaunā cilvēka sirdi piepildīja laimes, mīlestības un lepnuma reibinošā sajūta, kas pat lika aizmirst par skaistās grieķietes esamību. Beidzot viņš ir pārliecinājies, ka viņu mīl! Tiesa, arī agrāk viņš reizēm bija uztvēris skatienus, kas lika straujāk iepukstē- ties sirdij, taču šie uzplaiksnījumi bija tik reti un jaunās sievietes sirsnīgā labvēlība tik prasmīgi noslēpa viņas patiesās jūtas, ka viņš nekādi nespēja atbrīvoties no šaubām.

Rameri pārņēma tāda reibinošas laimes saldme, kādu viņš nebija izjutis kopš tā laika, kad Nuita atzinās savā mīlestībā. Vienlaikus viņš juta ari dziļu žēlumu un vēlēšanos mierināt Valēriju, noslaucīt viņas asaras. Viņa izskatījās tik neizsakāmi daiļa šajā izmisuma pozā.

Neapzinādamies, ko dara, Rameri uzskrēja pa terases kāpnēm, nokrita uz ceļiem jaunās sievietes priekšā un, saņēmis viņas rokas, kas aizsedza asarās mirkstošo seju, nočukstēja:

— Valērija!

Jaunā sieviete mirklī izslējās. Kad viņa sastapa Rameri mīlestības pilno skatienu, viņas sejā atmirdzēja neaprakstāmas laimes, pārsteiguma un mīlestības gaisma. Ja līdz tam Rameri vēl bija kādas šaubas, tad šis mirklis pilnībā tās izkliedēja.

Taču Valērija tikai īsu bridi ļāvās vijumam. Tūlīt to nomainīja dusmas un sašutums. Viņa piecēlās un, atgrūdusi jauno ēģiptieti, bargi jautāja:

— Ko tev no manis vajag, tēlniek? Ka tu iedrošinies mani traucēt?

Rameri saprata, kāpēc Valērija nevis draudzīgi un familiāri uzrunāja viņu vārdā, bet gan nosauca par «tēlnieku». Tas ēģiptieti nebūt neaizvainoja, jo viņš apjauta, ka tās ir sievišķīgas greizsirdības izraisītas dusmas un piktums, ka viņa sevi nodevusi. Šā toņa un šo vārdu uzdevums bija radīt viņā vilšanos un attālināt no sevis.

— Kāpēc tu raudi, Valērija? — viņš atkārtoja pieceldamies.

— Tas uz tevi neattiecas! Man nav tev jāatskaitās par saviem priekiem un bēdām.

— Tu nevēlies tās uzticēt pat draugam?

— Man nav draugu, un man tie ari nav vajadzīgi, lai cik maz manā dzīvē būtu mīlestības, — Valērija teica rūgtuma pilnā balsī. — Bet tagad paej nost! — viņa piebilda ar pavēlošu žestu, un samtainajās acīs pavīdēja drīīmas ugunis.

Rameri klusēdams atspiedās pret sienu, ļaudams jaunajai sievietei paiet garām. Kad slaidais stāvs pagaisa galerijas tumsā, viņš atgriezās savā istabā tādā pašā veidā, kādā bija to atstājis, līksmi murminādams:

— Esmu pacietīgs, Valērija! Tagad es zinu, ka pienāks brīdis, kad tu atzīsies, ka mīli mani.

Valērija aizvadīja mokošu bezmiega nakti. Nākamajā dienā viņa teicās esam slima un neizgāja no istabas. Viņā cīnījās vispretrunīgākās jūtas. Viņa jutās neizsakāmi nelaimīga un bija ar sevi ļoti neapmierināta.

Pret vakaru Valērijas slimīgās jutoņas sasniedza kulmināciju. Nošķirtība un istabā valdošais dziļais klusums viņai šķita neizturams. Galls pusdienoja pie prokonsula un tādās reizēs parasti atgriezās vēlu. Erikso un Rameri, bez šaubām, kaut kur maigi dūdo tāpat kā vakar. Jau doma vien, ka atkal varētu ieraudzīt abus kopā, Valērijai šķita neciešama, tāpēc viņa nolēma doties pie Lēlijas. Pēdējā laikā abas bija ļoti satuvinājušās. Jaunās kristietes miers labestīgi iedarbojās uz patricietes satraukto dvēseli. Valērija zināja, ka Lēlija ilgi paliek nomodā un nododas lūgšanām, tomēr baidīdamās, ka meitene varētu būt jau gultā, steidzīgi izgāja no istabas. Iedama garām nelielai telpai, kas bija savienota ar triklīniju un kalpoja par bibliotēku, Valērija izdzirdēja Erikso satracinātā balsī kliedzam:

— Liec mani mierā, Gail! Es tev jau teicu, ka mīlu Rameri un viņš mīl mani.

— Tu aizmirsīsi šo nožēlojamo tēlnieku! Iemīli mani, Erikso, un es tev zvēru…

Valērija piegāja pie durvīm. Ar satraukumā drebošu roku viņa mazliet pavēra portjeru un ieskatījās istabā.

Erikso stāvēja līdzās plauktam, kas bija piekrauts ar tīstokļiem un plāksnītēm. Viņas priekšā ceļos bija nometies Galls; rokas izstiepis, viņš tiecās apskaut meiteni. Erikso viņu skarbi atgrūda.

— Ak, nebārsties ar solījumiem! — viņa nepacietīgi pārtrauca Gailu brīdī, kad patriciete pavēra portjeru. — Es aizmigu kā maga verdzene, tagad esmu brīva. Ko gan tu, precēts patricietis, spēj man dot? Kas es tev varu būt? Atstāj mani mierā un mīli, kā tas pieklājas, savu krietno un daiļo sievu.

— Erikso, tu būsi mana sieva! Es šķiršos no Valērijas, kuru itin nemaz nemīlu. Es nespēju mīlēt šo vienmēr maigo, apnicīgo sievieti, kurā nav ne kripatiņas ugunīgas kaisles un kura līdzinās marmora statujai. Es padarīšu tevi par patricieti! Es nolikšu pie tavām kājām visu, ko spēj dot bagātība! Nebūs tādu svētku, banketa vai dārglietu, kuras es tev nepiedāvātu, lai tevi iepriecinātu.

Erikso skaļi iesmējās.

— Atradis, ar ko mani iekārdināt! Ja vien gribētu, es varētu dzīvot Asgartas pilī un manā rīcībā būtu visa viņa bagātība. Bet es atteiktos no visa, ja tā dēļ man būtu jāupurē Rameri mīlestība. Saproti, Gail, es nemīlu un nevēlos tevi.

Neklausīdamās tālāk, Valērija kā ēna aizslīdēja prom. Viņas krūtis šķita kā sažņaugtas, un kaut kāda dīvaini sāpīga izjūta spieda sirdi. Patricieti neuztrauca tas, ka Galls viņu nemīl, — ari Valērija pati vīru nemīlēja; taču viņa nebija iedomājusies, ka vīrs pret viņu ir tik vienaldzīgs un viņa kļuvusi tik nevajadzīga, ka Galls grib no viņas atbrīvoties. Jaunajai sievietei šķita, ka viņas priekšā pavēries bezgalīgs tukšums. Kādēļ gan viņa cīnījās pati ar sevi? Tas, kurš viņai bija iedvesis šīs noziedzīgās jūtas, arī viņu nemīl. Kas notiks ar viņu šajā tuksnesī bez jebkāda dzīves mērķa, bez mīlestības un pat bez draudzības, kas varētu sniegt atbalstu?

Valērija gluži mehāniski turpināja ceļxi, atvēra durvis un iegāja Lēlijas istabā. Jaunā meitene sēdēja pie maza galdiņa un lampas gaismā lasīja. Ieraudzēsi satraukto un bālo Valēriju, kas stāvēja pie durvīm ar neko neredzošu skatienu sejā, Lēlija ātri pieskrēja viņai klāt, apskāva un aizveda uz guļasvietu.

— Kas tev kaiš, Valērija? — viņa jautāja, apsēdusies līdzās. — Redzu, ka tevi kaut kas ir ļoti sarūgtinājis. Vai tu nepastāstīsi, kas noticis? Varbūt Dievs man dos apskaidrību, kā tev palīdzēt.

— Ak, esmu tik nelaimīga! — nočukstēja Valērija, apvīdama rokas Lēlijai ap kaklu un izplūzdama asarās.

Jaunā meitene nopūtās.

— Pasaule, kurā tu dzīvo, žņaudz tevi līdzīgi čūskai un ieurbjas tavā dvēselē ar savu indīgo dzeloni. Tu veltīgi meklē to, ko cilvēku vidū nav iespējams atrast, — zemes dzīves laimi. Ja tu meklētu debesti priekus, tie dāvātu tev dvēseles mieru. Pasaule nes vienīgi vilšanos, ciešanas, sadragātas cerības un alkas pēc baudām. Pasaiile gluži kā drūms sargkareivis aizšķērso ceļu uz debesīm. Cilvēki, kas alkst vienīgi pēc bagātības un savas godkāres un dzīvniecisko instinktu apmierināšanas, maldās tumsā. Viņi kā akli paiet garām īstajai dzīvei — gara dzīvei. Esi taču atklāta! Atver nesarkstot man savu sirdi, parādi man savas brūces, jo es mīlu tevi ar visu dvēseli un vēlos atvieglināt tavas sāpes.

— Vai tu spēsi mani saprast, Lēlij? Tu esi tik jauna un skaidra! Tu nekad neesi pazinusi laicīgās dzīves mīlestību, kas liek liesmot sirdij un jūtām, — klusi teica Valērija. — Vai sapratīsi tādu mīlestību, kuru tu, būdama tik tīra un šķīsta, droši vien uzskati par netīru? Es esmu divkārt netīra, jo kaisles pilnas jūtas manī modušās nevis pret savu vīru, bet pret svešu cilvēku, kurš turklāt mīl citu sievieti. Un tomēr es šo cilvēku tik un tā mīlu, un greizsirdība plosa manu sirdi, un es jūtu, kā zeme pazūd zem manām kājām.

Lēlija domīgi klausījās patricietes vārdos.

— T\i kļūdies, Valērij, domādama, ka nesapratīšu tavas jūtas, — viņa pēc brīža ierunājās. — Es mīlēju, tāpat kā tu, kādu jaunekli, ar kuru kopš bērnības biju saderināta. Mēs apprecētos, tiklīdz viņš būtu apvilcis vīra togu. Taču Dievs savā gudrībā bija lēmis citādi. Man tev jāsaka, ka mani vecāki, kaut gan bija kristieši, necentās mani pievērst savai ticībai, bet gaidīja, lai es tiktāl attīstītos, ka spētu saprast šīs ticības diženumu. Mans līgavainis Anas- tasijs bija mūsu Kunga Jēzus Kristus dedzīgs piekritējs. Viņa sirds bija šķīsta kā nevainīgai jaunavai, un viņš nebija spējīgs nodoties ar sievieti laicīgajai mīlestībai. Viņš mani ievadīja mūsu svētās ticības mācībā un nopina vainagu, ko es uzliku galvā kris- toties. Kad pēc šīs ceremonijas mēs pirmoreiz palikām divatā, Anastasijs mani noskūpstīja un teica: «Mana mīļotā līgava, mūsu svētajai baznīcai pienācis grūts laiks — cīņas un upuru laiks. Pret mums tiks izdoti nežēlīgi edikti. Priekšnojauta man saka, ka arī mans aicinājums būs ciest par ticību. Tāpēc mūsu savienība tiks slēgta nevis šeit, uz zemes, bet gan debesīs, pie glābēja troņa. Viņš savienos mūsu dvēseles uz mūžību.»

Kad sāku raudāt, jo mīlēju Anastasiju no visas sirds, viņš sacīja: «Neraudi, Lēlija! Atri pārejošā laicīgā laime nekad nav pilnīga, to saduļķo greizsirdība, slimības un vilšanās, no kā dzīvē nav iespējams izvairīties. Bet mūsu mīlestību neviens nespēs aptumšot, un nekas mūs neizšķirs, jo mūsu mūžīgā savienība plauks mūžīgā miera gaišajās sfērās.» Viņa priekšnojautas drīz vien piepildījās. Pēc sešām nedēļām kāds slepeni nosūdzēja, ka Anastasijs ir kristietis, un viņš kā varonis stoiski mira cirka arēnā. Man tas bija smags laiks. Kad Anastasija nāves dienas vakarā viņa māte atnesa dēla asinis samērcētu sūkli, visu manu būtni pārņēma dīvains miers. Es raudāju, taču bez sāpēm. Man pat pietika spēka pateikties Kungam par viņa dvēseles atbrīvošanu un par viņam piešķirto žēlastību pieņemt mocekļa vainagu. Naktī man parādījās Anastasijs. Viņš bija tērpies sniegbaltā tunikā, bet viņa gaišajās cirtās liesmoja žilbinoša uguns. Rokās viņš turēja palmas zaru. Viņš pasmaidīja un teica: «Tu sekosi man, Lē- lij, tomēr tavs pārbaudījums vēl nav beidzies.» Kopš tā laika es viņu bieži redzēju. Nāve mani vairs nebaidīja, un es iepazinu laimi, ko sniedz garīgā mīlestība. Bet tagad, ja vēlies, es parādīšu tev savus dārgumus.

— Jā, lūdzu, — atbildēja Valērija, būdama jau mazliet mierīgāka.

Lēlija aizgrūda durvju aizbīdni. Tad viņa izņēma no skapja paprāvu lādīti un atvēra to ar nelielu atslēdziņu, kas karājās viņai kaklā. Lādītē atradās kristāla pudelīte, kas bija piepildīta ar sarkanu šķidrumu, sūklis, sakaltis vainags un neliels ziloņkaula krustiņš.

— Skaties! Šis sūklis bija pakārts Anastasijam kaklā, kad viņš cīnījās cirka arēnā, bet mazo ziloņkaula krustiņu viņš turēja rokā. Šo vainagu viņš nopina manai kristīšanai.

Lēlija paņēma pudelīti, kas bija piepildīta ar asinīm, un noskūpstīja to.

Satrauktā Valērija izbrīnīta skatījās uz viņu.

— Tu esi laimīga, Lēlij, tev ir kas tāds, kas tev norāda dzīves ceļu, — viņa teica. — Tavi vecāki un tavs līgavainis tev parādās, mierina tevi un dod padomus. Man ir tikai manis pašas spēki, un es klīstu tumsā, neatrazdama glābjošas durvis.

Lēlija, kas bija iegrimusi savās domās, pacēla galvu.

— Varbūt tu neesi meklējusi palīdzību tur, kur to var atrast. Vai nevēlies kopā ar mani lūgt Dievu? Tas Kungs savā bezgalīgajā žēlsirdībā iedvesīs tev, kas jādara, lai iegūtu dvēseles mieru, un varbūt sūtīs kādu no saviem vēstnešiem, kas norādīs tev ceļu.

Lēlija izņēma no lādītes ziloņkaula krustu un ielika to patricietes rokās. Pēc tam, apskāvusi viņu ap vidukli, jaunā meitene noslīga uz ceļiem. Nedroši, taču nespēdama pretoties, Valērija sekoja viņas paraugam, ieklausīdamās lūgšanas vārdos, ko čukstēja Lēlija.

Patriciete nekad vēl nebija nevienu redzējusi tā lūdzamies. Šķita, ka visa jaunās meitenes būtība ir atrāvusies no matērijas un tiecas uz to miera, svētlaimes un mīlestības vietu, kurā viņa saskatīja glābiņu. Lēlijas ekstātiskā degsme un viņas dvēseles varenais lidojums labvēlīgi iedarbojās uz Valērijas sāpju plosīto dvēseli. Viņai šķita, ka šūpojas fos- foriscējošos viļņos, kas ceļ viņu pretī izplatījumam. Viņa sajuta dziļu, vārdos neizsakāmu mieru, gaiss piepildījās ar patīkamu aromātu, bet no krusta viņas rokā sāka plūst zeltaini stari.

Šo jauno izjūtu pārņemta, ari Valērija sāka lūgties. Klusa, bet dedzīga lūgšana plūda no viņas sirds pie nepazīstamā Dieva, kuru bija pielūgusi viņas māte. Pēkšņi Valērija ieraudzīja, ka uz krusta, ko Lēlija bija izņēmusi no skapja un pakārusi pie sienas, parādījās mirdzošs disks. Tas kļuva aizvien lielāks, izplatīdams žilbinošu gaismu. Uz šā mirdzošā fona, kas līdzinājās briljantu kaskādei, sāka viegli iezīmēties divas zili baltās tunikās tērptas figūras.

Viens no debesu sūtņiem bija brīnumskaists jauneklis, kas turēja rokās palmas zaru. Otra bija ne mazāk daiļa sieviete, kuras sejā staroja svētlaime. Viņas melnajos matos laistījās liliju vainags. Valērija saviļņota pazina savu māti, kuras tēlu bija saglabājusi sirdī.

Gaišais tēls ar maigu smaidu sejā noliecās pie Valērijas un ar savu mirdzošo roku pieskārās pie viņas pieres. Jaunā sieviete juta, ka pagaist greizsirdība, naids un rūgtums, kas bija iemājojuši viņas dvēselē, un t^jā ieplūst dziļš miers. Tad harmoniska, bet dobja balss, kurā bija jaušama bezgalīga mīlestība, teica:

— Mans mīļotais bērns! Es lūdzos, lai Dievs tevi apskaidro un virza pa savu ceļu, kurš vienīgais ved uz mērķi un atklāj cilvēkam dzīves jēgu. Zemes dzīves vēlmes ir smagākas par granītu, un, kamēr vien cilvēks cīnās ar matēriju, viņš nebūs mierīgs un patiesi laimīgs. Mūžīgi uzbudināts, viņš izdzers aizvien jaunu kaislību kausu, nevarēdams gūt sātu un vienmēr atrazdams kausa dibenā vienīgi rūgtas mieles.

Tēls paņēma no jaunekļa rokām palmas zaru un sniedza to Valērijai.

— Ņem un esi tās cienīga! Šī palma ir kāpnes, kas aizvedīs tevi līdz Debesu vārtiem, kad būsi atbrīvojusies no matērijas, kas velk uz leju tavas dvēseles spārnus. Tu mums pievienosies kopā ar savu draudzeni. Esi nelokāma. Kas gan ir ātri pārejoši sarūgtinājumi salīdzinājumā ar mūžīgajiem debesu priekiem!

Tēls kļuva blāvāks un izgaisa atmosfērā. Strauji noslīdējusi no ekstāzes virsotnēm, Valērija sagrīļojās un būtu nokritusi uz grīdas, ja vien Lēlija nebūtu viņu satvērusi.

Pēkšņi jaunā sieviete izslējās. Pavisam nobālusi, plaši atplestām acīm viņa ar roku norādīja uz svaigo palmas zaru, kas bija atsliets pret galdu. No zara plūda spēcīgs aromāts, un uz tā vēl mirdzēja rasas lāses.

— Ko tas nozīmē? — viņa iekliedzās, drebēdama pie visām miesām.

Lēlijas sejā parādījās neizsakāms prieks.

— Valērija! Tu nekad neesi stāstījusi, ka tava māte bija kristiete. Tagad es to zinu. Viņa ieradās kopā ar Anastasiju, lai norādītu ceļu, pa kuru tev jāiet. Šis palmas zars, ko atstāja debesu sūtņi, ir viņu aizbildnības zīme. Tas ir kā pavēstījums, ka tev paredzēta mocekles nāve. Ak, Valērij! Esi stipra un vīrišķīga! Nāve ticības vārdā — tas ir zemes dzīves ciešanu gals, tas ir mūžīgs miers, bezgalīga svētlaime un atbrīvotās dvēseles pārliecība par to, ka, šodien būdamas matērijas verdzenes, jau rit kļūsim par bezgalīgā izplatījuma valdniecēm.

Valērija neko neatbildēja. Stāvēdama uz ceļiem līdzās palmas zaram, viņa to bijīgi aptaustīja, pēc tam, atbalstījusies pret Lēlijas guļasvietu, aizvēra acis. Pēdējo dienu uztraukumi, cīņa starp kaisli, pienākumu, greizsirdību un vilšanos — tas viss bija satriecis jauno sievieti, iedragājis viņas garīgo līdzsvaru un atņēmis spēkus. Tagad Valērija ļāvās jaunajai straumei, kas bija paņēmusi viņu savā varā ekstāzes brīdī.

Tikko redzētais un dzirdētais, brīnišķā izplatījuma velte un, visbeidzot, priekpilnais miers, kas bija iestājies pēc dvēseles vētras, — tas viss sekmēja jaunās sievietes izšķirošo izvēli.

Šajā mirklī pasaule viņai vairs neko nenozīmēja, dzīve šķita slogs, bet mīlestība pret Rameri atbrīvojās no tā rūgtuma, kuru parasti atrod baudu kausa dibenā. Pretēji savam apdomīgajam un biklajam raksturam Valērija tagad bija spējīga pieņemt viskrasākos lēmumus.

Kad jaunā sieviete piecēlās, viņas seja pauda neparastu enerģiju.

— Pateicos tev, Lēljj, ka atvēri man acis. Tagad, kad esmu redzējusi savu māti, es vairs nešaubos, kur meklējama patiesā ticība. Tu sapratīsi, ka es nekavējoties vēlos iepazīt jūsu Dieva mācību un iemantot to debesu valstību, ko Viņš lej dvēselēs. Bet tu pati saproti, ka šeit to nav iespējams izdarīt. Mani sievas un mājas saimnieces pienākumi, svētki un pieņemšanas, kurās man jāpiedalās, un, visbeidzot, apstāklis, ka mani nemitīgi vēro klienti, viesi un kalpotāji, — tas viss man traucē nodoties vienīgi lūgšanām un pārdomām, kā to alkstu darīt. Dod padomu, ko man iesākt!

Lēlija dedzīgi noskūpstīja savu jauno ticības māsu un apsveica ar to, ka tas Kungs viņu apskaidrojis un iedvesis tikko sacītos vārdus. Tad jaunā meitene iegrima dziļās pārdomās.

— Es varētu dot tev padomu, tikai baidos, ka mans plāns tev šķitīs pārdrošs, — viņa nedroši ierunājās.

— Vienalga, runā! Pēc tam varēsim apspriest un mainīt tavu priekšlikumu.

— Tātad klausies: ja tu vēlies pilnībā pievērsties Pestītājam, tev jāatstāj šis nams, kur tev uz katra soļa uzglūn kārdinājums un ļaunums. Arī es pati alkstu atgriezties pie savējiem; lai gan tu esi ļoti labestīga, man tomēr ir smagi dzīvot starp mūsu slepkavām un Kristus noliedzējiem. Ja tu piekriti, tad nekas nevar mūs aizkavēt tūlīt pat aiziet, jo nekad neklājas atlikt labus nodomus.

Valērija bija tādā dvēseles stāvoklī, ka priekšlikums atstāt vīra māju viņu nenobaidīja. Viņā vienīgi ietrīsējās kaut kas līdzīgs pašpārmetumiem, tāpēc patriciete nedroši nomurmināja:

— Mani sāks meklēt un ātri atradīs, ņemot vērā Galla rīcībā esošos līdzekļus.

— No tā nebaidies! Jāpagūst tikai aiziet pirms tava vīra atgriešanās. Nakts ir gara, un es paspēšu tevi aizvest līdz priekšpilsētai. Tur nomaļā namiņā dzīvo brīnišķīga sieviete, kura jau ne reizi vien ir devusi patvērumu neofitiem. Marija un viņas dēls pārdod dārzeņus, un viņus neviens aizdomās netur. Tur tu bez bailēm varēsi palikt, līdz tiksies ar mūsu bīskapu. Viņš tevi noslēps vienā no mūsu visdrošākajām slēptuvēm, kamēr tu stiprināsies jaunajā ticībā un caur kristīšanos neatdzimsi jaunai dzīvei.

— Labi! Esmu gatava tūlīt pat doties projām, — atbildēja Valērija pēc īsa pārdomu brīža un devās uz savu istabu.

Lēlija tikko bija paguvusi salikt nedaudz veļas un paņemt savu lādīti ar dārgumiem, kad, tumšā apmetnī ietinusies, ar divām paciņām rokās ieradās Valērija. Vienā bija tunika un dažas sīkas mantas, bet otrā — dārglietas.

Klusi un piesardzīgi _ abas sievietes šķērsoja galeriju, nokāpa dārzā un izgāja tam cauri. Tad pa mazajiem vārtiņiem, kurus izmantoja dārznieks un kuri bija aiztaisīti no iekšpuses vienīgi ar aizbīdni, viņas izgāja uz ielas. Neierastais smagums nogurdināja Valēriju, un viņa aizelsusies apstājās ielas stūrī.

— Vēl mazliet pacietības! — viņai čukstēja Lēlija. — Drīz mēs nokļūsim līdz ziedu veikaliņam. Tur satiksim jaunu kristieti, kuru es pazīstu.

Kā jau meitene bija teikusi, pagriezienā uz pirmo ieliņu atradās veikaliņš, kurā bija redzami grozi un podi ar puķēm.

— Klit! — pusbalsī uzsauca Lēlija.

— Nāku! — atsaucās skanīga balss.

Pēc brīža parādījās gadus piecpadsmit vecs zēns, kas tūlīt paņēma saiņus.

Pēc stundu ilga gājiena viņi apstājās pie augstas un biezas sienas pašā priekšpilsētas nomalē. Klits paņēma pie sienas piekārto āmuriņu un četras reizes piesita pie aizslēgtajām durvīm.

— Tā kristieši ir vienojušies ziņot cits citam, — paskaidroja Lēlija. — Trīs reizes piesit Svētā Gara vārdā.

— Pēc diezgan ilgas gaidīšanas durvis čīkstot atvērās, un uz sliekšņa parādījās paveca vienkāršu ļaužu sieviete, kas ielaida atnācējus.

Lēlija saskūpstījās ar sievieti. Tad, norādīdama uz Valēriju, teica:

— Māsa Elizabete, es atvedu neofiti. Viņai nepieciešams miers. Vai varēsit viņai dot mājvietu?

— Protams. Lai Dievs svētī tavu atnākšanu, dārgā māsa, — atbildēja sieviete, pagriezusies pret Valēriju.

Bet viņa nebija spējīga pat atbildēt. Pieradusi vienīgi pie īsām pastaigām vai nestuvēm, jaunā sieviete pirmoreiz mūžā bija tādu gabalu nogājusi kājām. Viņa bija tik pārguruši, ka kājas ļodzījās un galva reiba. Valērija būtu nokritusi, ja Lēlija un Elizabete nebūtu viņu satvērušas.

Sievietes nosēdināja patricieti uz sola. Kad Valērija bija nedaudz atpūtusies, viņu izveda cauri biezi saaugušam dārzam un namā, kas atradās tā otrā galā, ierādīja nelielu izbalsinātu istabu, kurā stāvēja vienkārša, taču tīra un ērta gulta. Kamēr māsa Elizabete palīdzēja Valērijai noģērbties, atnāca mājas saimniece Marija— labsirdīga sieviete, kuras seja neizcēlās ne ar ko īpašu. Viņa bija atnesusi jaunajai viešņai glāzi silta vīna un gabaliņu gaļas, ko piespieda apēst. Pēc tam patriciete mirklī iekrita smagā un dziļā miegā.

Kad Valērija pamodās, bija jau diezgan vēls un saules stari lauzās cauri vienkāršajiem aizkariem. Jaunā sieviete pārsteigta aplūkoja kailās sienas, vienkāršo koka galdu, tādus pašus krēslus un raupjo vilnas segu, kas bija aizklāta priekšā gultai. Pēkšņi patriciete visu atcerējās, un viņu pārņēma tādas bailes, ka viņa, apslāpējusi kliedzienu, paslēpa seju spilvenos. Ekstāze bija izgaisusi, un tagad viņa visā pilnībā apjēdza, ko izdarījusi. Ko teiks Galls, kad uzzinās par viņas bēgšanu? Vai viņš ir pelnījis šo kaunu un nelaimi, ko viņa ir nodarījusi vīram un tā namam? Jā, viņš atzinās mīlestībā Erikso, un viņa vienaldzība Valēriju aizvainoja. Bet viņa taču zināja, ka Galls mēdz aizrauties. Pret savu sievu viņš vienmēr bija izturējies laipni, uzmanīgi un iecietīgi. Vai viņai bija tiesības vīru nosodīt, ja pati loloja noziedzīgas jūtas pret ēģiptieti? Jauno sievieti pārņēma tāds kauns un nožēla, ka viņa nolēma atgriezties pie vīra un izlūgties piedošanu par savu neprātīgo rīcību.

Pieņēmusi šādu lēmumu un nomierinājusies, Valērija piecēlās un jau grasījās ģērbties, kad skatienu piesaistīja uz galda gulošais palmas zars. Jaunā sieviete nodrebēja, viņas acis aizmiglojās, un viņu savā yarā atkal paņēma iepriekšējā vakarā pārdzīvotais. Šo debesu velti viņai bija atnesusi māte! Kurš gan vēl labāk zina, kas ir labs un spēj sniegt mieru un mūžīgu svētlaimi?

Atkal viņa sajuta pretīgumu pret dzīvi, iekšējo cīņu un augstākās sabiedrības tukšumu. Atkal viņa alka gūt to apskaidrību, kas spulgoja mocekļu sejās. Jā, viņas mātei ir taisnība! Ko vērtas ir zemes dzīves ciešanas un atsacīšanās no šīs pasaules labumiem salīdzinājumā ar mūžīgo svētlaimi! Dvēseles glābšana ir svarīgāka par visu pārējo.

Atguvusi mieru un pārliecību par izvēles pareizību, Valērija piecēlās un steidzīgi apģērbās. Viņa jau beidza kārtot matus, kad atskrēja Lēlija.

— Tu jau esi gatava? Un bez citu palīdzības? Nu, redzi, cik ātri jaunā dzīve tevi iemācījusi būt patstāvīgai! — viņa jautri tērgāja. — Bet tagad iesim! Pati Providence šorīt ir atvedusi šurp mūsu bīskapa draugu diakonu Rustiku. Es viņam jau pastāstīju par tevi, un viņš darīs visu iespējamo, lai paslēptu tevi no vīra.

Valērija satvēra draudzeni pie rokas, un abas devās uz lielo istabu, kur jau bija sapulcējušies kādi divdesmit vīrieši, sievietes im pat bērni. Klātesošo lielākā daļa bija vienkārši ļaudis. Viņi dziedāja himnu, un visu sejas pauda ekstātisku ticību.

Kad dziedāšana beidzās, Lēlija pieveda Valēriju pie stalta auguma sirmgalvja un pieteica viņu kā jaunu ticīgo.

Rustiks — jo tas bija viņš — uzlūkoja Valēriju ar ilgu, pētošu skatienu, tad svētīja viņu un sacīja:

— Sveicināta, mana meita! Lai žēlsirdīgais Kungs dziedē visas tavas dvēseles brūces! Bet, lai šo žēlsirdību iemantotu, tev vispirms jāiemācās lūgties. Lūgšana, meit, — tā ir gaisma aklajiem, balsts vājajiem un neuzvarams ierocis Kristus cīnītajiem. Tu bēdz no tumsas, lai iemantotu mūžīgo gaismu? Apsveicu tevi! Taču mans pienākums ir tevi brīdināt, ka esi atnākusi pie mums bīstamā laikā. Mūs vajā un ienīst. Ikviens no mums ik bridi riskē ar savu dzīvību, un tev ir jābūt gatavai nomainīt savu iznīcīgo tērpu pret mocekles šķīsto tuniku. Vai jūti sevī tik daudz spēka, lai uzveiktu savu miesu un vajadzības gadījumā godam aizstāvētu savu ticību? Protams, tev neviens un nekad neliks iet nāvē par Kristu, tomēr atsacīšanās no viņa saindētu visu tavu atlikušo dzīvi. Nedrīkst kalpot diviem kungiem.

— Tēvs, es vēlos būt kristiete un lūdzu tevi ļaut man kristīties.

— Pirms kristīšanās tev jāapgūst mūsu ticības mācība.

Sirmgalvis uzlika rokas uz Valērijas noliektās galvas un svinīgi piebilda:

— Lai tas Kungs virza tavus soļus un lai izlemj tavu likteni! Viņa ziņā ir izvēlēties līdzekļus un likt tos lietā pēc sava prāta.

VII

Pēc vētrainās scēnas, kad Erikso zobgalīgi noraidīja viņa mīlestību, Galls bija tik saērcināts, ka ilgi klīda pa dārzu. Beidzot viņš atgriezās mājās, lai izdzertu kausu vīna un nomierinātos, pirms doties uz Valērijas istabu. Taču šajā naktī viņam nebija lemts atpūsties. Vergs tikko bija pasniedzis Gailam prasīto dzērienu, kad viņam tika nodota prefekta vēstule, kurā tas ziņoja par viņu kopīgā drauga negaidīto arestu. Šis augstais ierēdnis tika apsūdzēts piederībā kristietībai. Prefekts lūdza Gailu nekavējoties ierasties, lai palīdzētu pārliecināt šo nelaimīgo par viņa maldiem, pirms vēl nav izplatījusies vēsts par viņa neprātu.

Galls tūlīt devās ceļā, nenojauzdams, ka viņa māju skārusi tāda pati nelaime.

Viņš vēl nebija atgriezies mājās, kad viena no verdzenēm jau visiem bija pastāstījusi, ka patriciete ir pazudusi līdz ar savām dārglietām un ka māju atstājusi arī sodīto kristiešu meita.

Filozofs Filatoss, kas dzīvoja Galla namā, pirmais izdzirdēja šo vēsti un tūlīt saprata šīs dubultās pazušanas nozīmi. Viņš nekavējoties paziņoja par notikušo Rameri un piedāvāja savu palīdzību abu sieviešu meklēšanā pirms legāta pārrašanās. Satriektais jauneklis tūlīt viņam piekrita. Kā jau to varēja gaidīt, meklējumi bija veltīgi. Satraukti un noguruši viņi atgriezās mājās brīdī, kad uz brokastīm ieradās Galls.

Klātesošo samulsums un bālums viņu pārsteidza. Pārliecinājies, ka nav Valērijas, Galls apvaicājās, kas noticis.

Kad filozofs, cik iespējams piesardzīgi, atklāja viņam bēdīgo patiesību, legāts sagrīļojās, it kā būtu saņēmis vesera sitienu. Ja Filatoss un Rameri nebūtu viņu satvēruši, Galls būtu nogāzies uz grīdas. Ar viņu palīdzību legāts nokļuva līdz savai istabai. Uzbrukusi nelaime bija tik negaidīta, ka pilnīgi satrieca viņu. Tikai pēc pāris stundām legāts bija spējīgs apsvērt savu stāvokli.

Viņu savā varā sagrāba te niknums, te izmisums. Galu galā viņš nolēma katrā ziņā atrast Valēriju un piespiest viņu atteikties no šīs ticības vai arī pazust no viņa dzīves. Jebkurā gadījumā viņš mēģinās par katru cenu glābt savas ģimenes godu. Ja Valērija būtu mirusi, viņš varētu par sievu sērot, sarīkot greznas bēres, godināt viņas piemiņu. Būdama dzīva, viņa riskēja mirt no bendes rokas, un no šāda kauna un negoda bija jāizvairās, lai tur vai kas.

Mazliet nomierinājies, Galls devās pie prokonsula un pastāstīja par notikušo. Emiliāns bija ļoti satraukts, jo uzskatīja sevi par šīs nelaimes galveno vaininieku.

— Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai tev palīdzētu un pasargātu tevi no negoda, — viņš teica, spiezdams legāta auksto un miklo roku. — Centies pēc iespējas ātrāk atrast patricieti. Ja tev neizdosies vest viņu pie prāta, dabū projām no Aleksandrijas, lai neviens neuzzinātu par notikušo. Kas attiecas uz to čūsku, ko tik neapdomīgi biju iemitinājis tavā namā, tad es viņai likšu dārgi samaksāt par šo nepateicību.

— Ja vien es zinātu, kur viņa slēpjas, — sacīja Galls, drebēdams naidā un sāpēs.

— Mēs meklēsim šo kristiešu midzeni ar īpašu neatlaidību, — skarbi atbildēja prokonsuls.

Kaut gan notikušais tika turēts slepenībā, ziņa par Galla sievas bēgšanu aplidoja visu Aleksandriju. Domas dalījās vienīgi jautājumā par šīs bēgšanas motīviem. Neviens neko sīkāk nezināja.

Legāta allaž viesmīlīgā pils, kur parasti dzirkstīja jautrība, tagad visiem bija slēgta. Plašajās telpās valdīja tukšums un klusums, un pār pils iemītniekiem, šķiet, bija savilcies tumšs mākonis. Drūmais un nervozais Galls lietišķi vadīja meklējumus, kuriem diemžēl nebija panākumu. Zem šā rūpju smaguma, kā likās, bija aprimusi pat viņa kaisle pret Erikso. Galls aizsūtīja ziņnesi pie Lūcija Valērija un gaidīja viņu ierodamies Aleksandrjjā, jo bija nolēmis nodot Valēriju sievastēvam, ja viņa turpinās turēties pie savas jaunās ticības.

Rameri bija galīgi satriekts un izmisis. Sāpes un atšķirtība izraisīja tēlniekā naidu pret Erikso, tāpēc viņš izvairījās no meitenes un izturējās pret viņu ar ledainu vienaldzību, kaut gan Erikso sevi jau uzskatīja par viņa līgavu. Pārsteigtā un aizvainotā meitene sāka meklēt izskaidrojtimu šai pārmaiņai. Viņa bija pārāk gudra, lai nenojaustu patiesību.

Erikso saprata, ka šādu bēdīgu pārmaiņu Rameri jūtās izraisījusi Valērijas pazušana, un viņas sirdī uzliesmoja neprātīgs naids un mežonīga greizsirdība pret iespējamo sāncensi.

Bija pagājušas jau vairāk nekā divas nedēļas kopš patricietes pazušanas, taču viņas pēdas vēl nebija uzietas. Lai gan Galls juta sevī mutuļojam naidu un nepacietību, viņš tagad bija daudz mierīgāks. Negods, ko Valērijas dēļ nācās piedzīvot, uzkurināja viņa naidu pret sievu, toties ar jaunu spēku iedegās viņa kaisle pret Erikso. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš savu laulību uzskatīja par šķirtu.

Gluži nejauši Rameri bija ievērojis, kādas ir legāta jūtas pret Erikso. Šis atklājums palīdzēja dzimt plānam, kas varēja glābt viņus visus. Tēlnieks sāka Gailu uzmanīgi novērot. Pārliecinājies par savu pieņēmumu pareizību, viņš kādu vakaru devās uz legāta istabu un lūdza sarunu zem četrām acīm.

Kad viņi palika vieni, ēģiptietis pēc īsa šaubu brīža sacīja:

— Gail, esmu tev bezgalīgi pateicīgs par visu, ko esi manā labā^ darījis, un par tavu draudzību, ko esi man dāvājis. Šī draudzība arī mudināja mani uz atklātu sarunu par kādu jautājumu, kas ir svarīgs mums abiem. Vai varu cerēt, ka tevi neaizvainos mana atklātība?

— Runā droši, Rameri.

— Tādā gadījumā saki man, vai tā ir taisnība, ka tu mīli Erikso tik spēcīgi, ka tas laupa tev visus dvēseles spēkus?

Legāta vaigus pārklāja košs sārtums. Bridi svārstījies, viņš ātri izlēma un atbildēja:

— Tā ir taisnība! Šī sieviete ir mani apbūrusi, likusi kvēlot manām asinīm un satraukusi manu prātu. Erikso rudie mati vijas ap mani kā čūskas un žņaudz, un es nevaru no tiem atbrīvoties.

— Vai tu viņu apprecētu, ja bīitti brīvs?

— Protams. Bet kāpēc tu man par to jautā, Rameri? Tu taču pats viņu mīli un saņem pretmīlu! — rūgti piebilda legāts.

— Tāpēc, ka arī es vēlos tev atzīties. Erikso zaigojošais skaistums mani dīvaini apbur, tomēr es viņu nemīlu. Manā sirdī dzīvo daudz tīrāka un dziļāka mīlestība… — uz mirkli apklusis, Rameri turpināja: — …uz Valēriju. Piedod man, bet patricietes acīs es redzu Nuitas skatienu. Viņai ir tas pats smaids un tā pati balss, kāda bija manai mirušajai līgavai. Dīvainu apstākļu sakritības dēļ arī Valērija mani mīl, un es sev bargi pārmetu, ka neviļus esmu kļuvis par viņas un tavas nelaimes cēloni.

Pastāstījis par savu nakts tikšanos un sarunu ar Valēriju, viņš piebilda:

— Ja tu nolemsi atteikties no savas sievas, kura ir tik nelaimīgi sakompromitējusies, tad es viņu turpināšu meklēt un, izmantojot visas priekšrocības, ko sniedz mūsu abpusējā mīlestība, izraušu viņu no liktenīgās vides. Mēs salaulāsimies un atstāsim Ēģipti, un neviens neuzzinās, kas ar viņu noticis. Visi domās, ka patriciete gājusi bojā, bet tu, kļuvis brīvs, apprecēsi Erikso.

Galls kvēlojošu seju uzlēca kājās.

— Paši dievi iedvesuši tev šo plānu! Protams, es ar prieku atdošu tev sievieti, kuru esmu mīlējis tikai kā māsu. Esiet abi laimīgi un dzīvojiet bez rūpēm, jo es atdošu jums divus miljonus sesterciju, ko man kā pūra naudu izmaksāja Valērijs, un nodošu jūsu rīcībā kuģi, kas jūs aizvedīs, kurp vien vēlēsities. Līdz ar to es būšu atbrīvots no publiska negoda. Tev taisnība! Neviens neuzzinās, kas ar viņu noticis, un meklējumi tiks pārtraukti. Bet kā tu viņu atradīsi?

— Man jau ir izstrādāts plāns. Esmu neievērojams cilvēks, un neviens neturēs mani aizdomās, ja izlikšos, ka pievienojos kristiešiem un pieņemu viņu muļķīgo ticību. Kad būšu draudzes loceklis, es zināšu visus viņu midzeņus un varēšu iekļūt arī tajā, kur atrodas Valērija. Tad es mēģināšu viņu pārliecināt. Ja man tas neizdosies, es lūgšu tavu palīdzību, lai ar varu atņemtu viņu šiem neprāšiem. Ja reiz viņa būs atbrīvota no kristiešu ietekmes, tad mana mīlestība veiks pārējo.

— Vari paļauties uz manu palīdzību. Tavs plāns ir lielisks, un tam noteikti būs panākumi. Vēl viens jautājums. Mani ļoti satrauc Erikso — vai tiešām viņa gribēs no tevis atteikties?

— Erikso ir jāatsakās no manis. Bijušajai maga verdzenei ir ļoti vilinoši kļūt par legāta, patricieša sievu un iemantot visus tos pagodinājumus un cieņu, kas saistīti ar tik augstu sabiedrisko stāvokli!

Vīrieši šķīrās, draudzīgi paspieduši viens otram roku. Pēc ilgstošām pārdomām Rameri nolēma jau nākamajā rītā izskaidroties ar Erikso.

Pēdējais laiks jaunajai grieķietei bija īpaši smags. Pirmajā mirklī viņa visai vienaldzīgi uztvēra Valērijas pazušanu, un pieņēmums, ka patriciete atrodas starp kristiešiem, izraisīja viņā gan žēlumu, gan nicinājumu.

Šo vienaldzību drīz vien nomainīja baiļpilns aizdomīgums, bet vēlāk — jau neprātīga greizsirdība, kad viņa ieraudzīja, kā patricietes bēgšana iespaidojusi

Rameri. Erikso sāka prātot, kombinēt, izsekot un, pateicoties savam sievietes vērīgumam, ko bija saasinājusi greizsirdība, gandrīz bija uzminējusi patiesību.

Naida pirmajos uzplūdos viņai radās doma lūgt Amenhotepa palīdzību, un viņa aizsteidzās uz maga pili, bet tur viņai pateica, ka Asgarta aizbraucis uz nenoteiktu laiku. Erikso atgriezās mājās saniknota un zaudējusi pašpaļāvību. Sadrūmusi viņa sēdēja savā istabā, kad ienāca Rameri. Ieraudzījusi tēlnieka bālo un satraukto seju, Erikso saprata, ka pienācis izšķirošās izskaidrošanās brīdis. Neatbildējusi uz sveicienu un nepastiepusi viņam pretī roku, viņa atlaidās uz purpursārtajiem spilveniem un vērtējoši palūkojās uz Rameri. Tēlnieks vēl vairāk samulsa. Erikso ideālais skaistums vienmēr bija satraucis viņa jūtas, taču ne sirdi. Pēc īsas šaubīšanās Rameri stingrā balsī teica:

— Piedod man, Erikso, par tām bēdām, ko esmu tev sagādājis, taču mans pienākums ir tev visu paskaidrot.

— Šis ievads, protams, nozīmē to, ka tu mani nemīli un vēlies kļūt brīvs? — ledainā tonī attrauca jaunā meitene. — Ja tā, neuztraucies: es labprāt atsakos no tavas melīgās mīlas un melīgajiem solījumiem. Es, protams, netraucēšu tev skriet pakaļ netīrajai kristietei, kura dod priekšroku savam krustā sistajam Dievam. Tā ir tava darīšana. Es tikai negribu, lai tu iedomātos, ka es rāpošu putekļos uz ceļiem, lai izlūgtos tavu mīlestību.

— Naids iedvesis tev šos ļaunos vārdus. Piedod man, Erikso! Esmu ļoti vainīgs tavā priekšā, bet tu pati labi zini, ka sirdij nevar pavēlēt.

Erikso sakrustoja rokas un apklusa, bet viņas acīs kvēloja nāvīgs naids.

— Esi apdomīga un mierīgi izvērtē situāciju, kādu tev piedāvā liktenis. Tev var būt daudz laimīgāka un spožāka dzīve nekā tā, ko es varētu piedāvāt, — lūdzošā un pārliecinošā balsī turpināja Rameri. — Galls mīl tevi. Patricietis ir jauns, izskatīgs un ieņem augstu posteni, kas paver ceļu uz augstākajiem amatiem valstī. Pie mīļotās sievas kājām viņš noliktu visas savas bagātības, sabiedrisko stāvokli un visas zemes dzīves baudas.

— Nenogurdini sevi, uzskaitīdams Galla mīlestības priekšrocības, — aizsmakušā balsī viņu pārtrauca Erikso. — Es tās zinu un atbilstoši novērtēju. Pateicos tev par labajiem padomiem, kurus es pacentīšos ņemt vērā, lai neapgrūtinātu tevi. Ja par patikšanu Valērijai tu kļūsi par kristieti \in jums abiem būs tas prieks pasniegt sevi plēsoņām brokastu vietā, es nelaidīšu garām izdevību būt klāt tik interesantā izrādē, — viņa nicinoši piebilda.

Rameri sarauca uzacis.

— Valērija nekad nebūs kristiete! Pat tad, ja viņa ari tā bīītu, manis dēļ viņa atsacīsies no šīs muļķīgās ticības.

— Ak tā! Tu uzskati, ka esi neatvairāmāks par viņu Dievu? Tādā gadījumā vēlu tev veiksmi — un ardievu!

Jaunā meitene ar enerģisku žestu parādīja uz durvīm Ar nolaistu galvu un smagu sirdi Rameri izgāja no istabas. Sirdi nospieda smaga priekšnojauta par tuvojošos nelaimi.

Palikusi viena, Erikso uzlēca kājās un kā tīģeris krātiņā sāka skraidīt pa istabu. Tad, nokritusi uz paklāja, sāka konvulsīvi raudāt. Kad pirmais sāpju, naida un greizsirdības vilnis bija norimis, viņa apgūlās uz dīvāna un iegrima dziļās pārdomās…

Neskaidrs bija tikai viens: vai viņš piedāvāja legātu par vīru un tik atklāti runāja par savu mīlestību pret Valēriju ar Galla piekrišanu vai bez tās?

Meitene pasauca savu verdzeni Gorgo un pavēlēja sevi apģērbt. Sagaidījusi bridi, kad Galls parasti devās ēst brokastis, Erikso iegāja zālē, kur atradās sfinksas, apsēdās uz soliņa un ieslīga tik dziļās pārdomās, ka pat nedzirdēja legāta soļus. Ieraudzījis, viņu, Galls apstājās kā apburts. Šajā skumju un melanholijas pilnajā pozā Erikso patiesi izskatījās apburoša. Viņas tērps bija uzsvērti vienkāršs.

— Kāpēc esi tik domīga un skumja, Erikso? — Galls jautāja.

— Tāpēc, ka skaistums ne vienmēr sniedz laimi, turklāt vari gan būt apbrīnas objekts, tomēr vienlaikus justies pamesta un vientuļa, — atbildēja meitene.

Legāts tūlīt saprata, ka starp viņu un Rameri notikusi izskaidrošanās. Ātri noliecies pie Erikso, viņš sacīja:

— Varbūt tu meklē laimi tur, kur to nav iespējams atrast?

— Tsv taisnība! Es meklēju to nepateicīga cilvēka sirdī. Vēl jo smagāk ir apzināties, ka esmu vientuļa šajā pasaulē.

— Tikai tu pati, Erikso, vari sevi atbrīvot no vientulības. Tu esi pārāk sievišķīga, lai nejustu, ka mīlu tevi vairāk par dzīvību Tin par vislielāko laimi uzskatu padarīt skaistu tavu dzīvi.

Sāpīgs un zobgalīgs smaids parādījās meitenes sejā.

— Tu, patriciet, mūždien aizmirsti, ka esi precējies! Kur liksi savu sievu, lai sniegtu man solīto laimi? Ja domā, ka piekritīšu būt par tavu rotaļlietu un pieņemšu maksu par savu skaistumu, tad tu maldies. Es nekad neienākšu vīrieša mājā citādi kā vien būdama viņa likumīgā sieva.

— Zvēru pie visa, kas man svēts, ka man nekad nav bijušas tik zemiskas domas! Es vēlos tevi par sievu un ceru, ka ar savu mīlestību, pastāvīgām rūpēm un visām baudām, ko tev sniegšu, es likšu tev aizmirst smagās atmiņas kā nejauku sapni.

Šķita, ka Erikso ir aizkustināta un saviļņota.

— Bet kā tu domā šķirties no Valērijas?

— Pateicoties viņas bēgšanai, esmu jau šķīries no viņas. Likums man ļauj viņu padzīt, bet pati šķiršanās ir tikai vienkārša formalitāte.

— Vai tev ir zināms, ka Valērija mīl Rameri?

— Jā, lai mīl uz veselību. Mūsu laulība bija ģimenes lieta, un mūsu sirdis tajā nepiedalījās. Bet, ja tu reiz aizskāri šo jautājumu, tad atklāšu tev, ka mēs ar Rameri esam vienojušies un ka viņš palīdzēs man izvairīties no publiska skandāla. Kad būšu nokārtojis visas formalitātes, mēs ar tevi salaulāsimies.

— Tādā gadījumā vēlos, lai viņš pēc iespējas ātrāk atrod savu daiļo kristieti, — koķeti smaidīdama, teica Erikso. — Tikai es baidos, ka viņu būs visai grūti atrast. Runā, ka šie sektanti esot ļoti viltīgi.

— Lai viņus apmānītu, Rameri izliksies, ka pieņem viņu ticību, — smejot stāstīja Galls.

Tad, apskāvis Erikso vidukli, viņš piebilda:

— Bet tagad, mana daiļā līgava, dāvā man skūpstu.

Meitene nepretojās, kad Galls kaislīgi noskūpstīja viņu uz līipām. Pēc īsas draudzīgas sarunas viņi šķīrās, vienojušies, ka pagaidām visu paturēs noslēpumā. Dabūjusi visas vajadzīgās ziņas, Erikso sāka apsvērt darbības plānu. Viņa nolēma par katru cenu izjaukt Rameri tikšanos ar Valēriju. Valērijai ir jāmirst. Tikai tad Erikso varēs būt mierīga un spēs atkal iekarot Rameri sirdi. Vajadzēja iekļūt kristiešu nometnē, bet tieši to izdarīt bija visgrūtāk.

Taču Erikso piederēja pie tām sievietēm, kuras neapstājas grūtību priekšā. Kādudien viņa pasauca savu kalponi Gorgo, un abas ilgi sarunājās. Un tad Gorgo tika atļauts aiziet uz veselu dienu.

Gorgo bija jauna un skaista nūbiete — viltīga kā lapsa, caur un cauri izvirtusi. Viņa tūlīt saprata, ko cenšas panākt kundze, tāpēc pastāstīja, ka jau divas reizes satikusi Lēliju un patricieti, turklāt abas vienkāršu sieviešu drānās. Tā kā Gorgo nekā nebūtu ieguvusi, nododot abas bēgles, un neviens nebija par to interesējies, viņa bija klusējusi.

Šī ziņa lika Erikso saausīties. Viņa apsolīja kalponei bagātīgas dāvanas un brīvību, ja tā viņai palīdzēs, un tūlīt pat uzdāvināja Gorgo kleitu un zelta riņķus ausīm.

Vakarā atgriezusies mājās, Gorgo sīki atskaitījās Erikso par savu ekspedīciju.

— Ceru, kundze, ka viss ritēs pēc tava plāna, — viņa smējās, atsegdama savus baltos zobus. — Man ir draugs, cirka kalpotājs, kuram ir kontakti ar kristiešiem. Es viņam izstāstīju, kas par lietu, un lūdzu man palīdzēt, tavā vārdā apsolīdama atlīdzību…

— S^jā ziņā viņš var būt mierīgs: es viņu apzeltīšu, — pārtrauca Erikso.

Gorgo noskūpstīja Erikso tērpa malu un priecīgi turpināja:

— Viņš man teica, ka pazīstot kādu jaunu kristieti Damasu, kuram šī ticība esot apriebusies, bet kurš baidoties to atklāti pateikt. Damasam patīkot jautra dzīve. Par nenozīmīgiem niekiem, par sīku mīlas intrigu ar cirka dejotāju kristieši esot sacēluši pamatīgu troksni un uzlikuši viņam kaunpilnu publisku sodu. Viņš teicis manam draugam, ka nespējot to aizmirst un gaidot piemērotu brīdi, lai atriebtos un nodotu visus tos, kuri viņu pazemojuši. Šim jauneklim mans draugs Ingo uzdeva atrast patricieti un novērot Rameri.

Pēc astoņām dienām Erikso uzzināja, ka Valērija kopā ar Lēliju slēpjas mājā, kas atrodas ārpus pilsētas un pieder augļu tirgotājam Rustikam, kurš ir arī draudzes diakons. Turpat šim mērķim īpaši pielāgotā alā iekārtota baznīca, kur ticīgie pulcējas divas reizes mēnesī. Damass pavēstīja arī to, ka Rameri ir nodibinājis sakarus ar draudzi un dedzīgi apgūstot jauno mācību.

No nākamā ziņojuma Erikso uzzināja, ka Valērija ir jau nokristīta un ka visi ļoti cienot Rameri par viņa dedzību. Tēlnieks jau reizi esot piedalījies dievkalpojumā Rustika namā, bet nav ticies ar Valēriju, jo, pirmkārt, sievietes lūdzoties atsevišķi no vīriešiem un, otrkārt, patricieti slēpjot īpaši rūpīgi, turklāt arī viņa pati izvairoties no satikšanās ar svešiniekiem.

Dzirdētais Erikso ļoti satrauca. Ja reiz Rameri guvis tādus panākumus, tad jebkuru mirkli nejaušība var savest viņu kopā ar Valēriju, un tad viss viņas, Erikso, plāns sagrūs. Vajadzēja pēc iespējas ātrāk dabūt no turienes projām Rameri un pavēstīt prefektam Rustika mājas noslēpumu. Tiesas spriešana bija īsa. Arestētos un apsūdzētos kristiešus tūlīt pat tiesāja un nekavējoties sodīja ar nāvi. Taču, ņemot vērā Rameri vienošanos ar Gailu, dabūt viņu prom no turienes nebija viegli.

Pēc bezmiega nakts Erikso bija izdomājusi viltību.

Pateicoties bagātīgajām dāvanām, ar kādām viņa bija apveltījusi Gorgo, Ingo un arī Damasu, šo līdzdalībnieku centība bija sasniegusi kulmināciju. Tāpēc tad, kad Erikso izteica vēlēšanos personiski tikties ar kristiešu atkritēju, tas tika veikli nokārtots, turklāt veicot tādus drošības pasākumus, ka nevienam neradās pat mazākās aizdomas.

Šīs tikšanās laikā, ņemot palīgā Damasu, kam nebija svešas kristiešu ieražas un frazeoloģija, Valērijas vārdā tika uzrakstīta Rameri adresēta vēstule:

«Mans mīļotais ticības brāli! No Rustika es uzzināju par tavas pievēršanas brīnumu un neatrodu vārdus, lai izteiktu laimi, kas piepildījusi manu dvēseli. Uz zemes mēs esam vienoti ticībā, un mūsu dvēseles kopā var pacelties debesu sfērās. Es biju cerējusi satikt tevi tuvākajā sanāksmē — man to apsolīja, taču vakar vakarā viens no mūsu brāļiem paziņoja par mūsu draudzei draudošajām briesmām. Bīskaps pavēlēja mums izklīst. It īpaši viņš nevēlas pakļaut briesmām neofitus, jo tie vēl nav pietiekami nobrieduši lielajai cīņai. Esmu starp tiem, kuri atstāj Aleksandriju. Mani sūta uz Tē- bām. Tur senajās kapenēs un klinšu alās dzīvo ticības brāļi, kuri sevi nolēmuši vientulībai, un to meklējam arī mēs. Nezinu, vai arī tev liks doties projām. Es vēlētos tevi ieraudzīt Tēbās, kur ieradīšos pēc desmit dienām, un pirmajai apsveikt tevi ar svētās kristietības pieņemšanu.

Brālis Damass nodos tev šīs plāksnītes, kā arī Tēbās dzīvojošā kristieša adresi. No viņa tu saņemsi visus tālākos norādījumus, kurus atnesīs bīskapa ziņnesis.

Tava ticības māsa Valērija.»

Nākamajā dienā Damass nodeva šo sūtījumu Rameri. Tēlnieks jutās ļoti laimīgs par tik ātru rezultātu; viņš ne mirkli neapšaubīja vēstules īstumu un pasteidzās tās saturu pavēstīt Gailam.

Abi nolēma, ka Rameri dosies projām jau nākamajā dienā. Galls iedeva viņam visiem provinces romiešu ierēdņiem adresētu pavēli palīdzēt Rameri.

Kopš abu izskaidrošanās Erikso izturējās pret Rameri vienaldzīgi, pat naidīgi, bet pret Gailu bija tik mīļa, ka viņš galīgi zaudēja galvu. Slepus viņa novēroja ēģiptieti, ļaūni smiedamās par viņa prieku un cerībām. Kad viņš aizbrauca, nenojauzdams par lamatām, jaunās meitenes sirdī ielija cietsirdības pilna pašapmierinātība.

Divas dienas pēc Rameri aizbratikšanas Ingo ieradās pie prefekta un uzrādīja Rustika māju kā kristiešu pulcēšanās vietu. Tbnakt bija paredzēts dievkalpojums, un līdz ar to radās iespēja notvert visus ietekmīgākos draudzes locekļus.

Naktī, kad vāji apgaismotajā grotā sirmgalvis mācītājs vadīja dievkalpojumu, māju aplenca kareivju vienība. Otra vienība centuriona vadībā iekļuva mazajā pazemes baznīcā un arestēja kādus divdesmit cilvēkus, kuri tobrīd, noslīguši ceļos, skaitīja lūgšanu. Starp apcietinātajiem, kurus aizveda uz Aleksandriju un ieslodzīja prefektūras cietumā, bija arī Valērija un Lēlija.

No rīta viņus visus aizveda pie prefekta. Ieraudzījis legāta sievu, prefekts žēli un pārmetoši vijņu uzrunāja:

— Vai tiešām arī tu, dižciltīgā patriciete? Vai patiešām tevi atveda no šā kaunpilnā midzeņa kopā ar zagļiem, noziedzniekiem un viszemākās izcelsmes ļautiņiem? Attopies! Neapkauno savu vīru, kuram es tūlīt paziņošu par tavu arestu!

— Pateicos tev par labajiem nodomiem, — atbildēja Valērija. — Taču izpildi savu pienākumu. Mana pārliecība ir nesatricināma, un es vēlos tās vārdā mirt.

Prefekts neuzstāja, bet tūlīt aizsūtīja pakaļ Gailam. Legāts, kas bija uzskatījis, ka Valērija ir drošībā, pilnīgi satriekts nekavējoties ieradās prefektūrā. Kad Galls ieraudzīja sievas bālo, novājējušo seju, kurā bija sastingusi sāpju pilna izteiksme, viņa acīs sarie- sās asaras.

— Piedod man, Gail, ka sagādāju tev tādas sāpes, taču dvēseles glābšana ir svarīgāka par visiem citiem apsvērumiem, — saviļņota nomurmināja Valērija.

Legāts mēģināja sievu pārliecināt, klāstīdams, kādu negodu un nelaimi viņas kaunpilnā nāve nesīs gan viņam, gan Valērijas pašas tēvam, kurš kuru katru brīdi var ierasties.

— Tu zini, cik ļoti Valērijs ienīst kristiešus, kuru dēļ viņš zaudēja karsti mīļoto sievu. Tava pievēršanās kristietībai viņu pilnīgi satrieks. Vai patiešām tu esi zaudējusi jebkādu mīlestību pret tēvu un kaut niecīgākās draudzības jūtas pret mani, zaudējusi savu sievietes pašcieņu, ja paliec kurla pret manām lūgšanām, pret saprāta balsi, ja nemaz nejūti kaunu un bez apdoma tiecies pretī savai bojāejai? — gluži izmisis viņai teica Galls.

— Tavi pūliņi ir veltīgi, jo es vairs nepiederu šai aizspriedumu pilnajai, aklajai un godkārīgajai pasaulei. Tas, ko tu uzskati par negodu, man ir nevīstoša slava. Mokpilna nāve ir durvis uz debesīm, un melīga kauna dēļ es nekļūšu neuzticīga savam Dievam, — mierīgi atbildēja Valērija.

Pēkšņi Galls pieliecās viņai tuvāk un čukstēja:

— Rameri devās projām, domādams, ka tu kopā ar citiem kristiešiem esi Tēbās. Viņš cer tevi izglābt un darīt laimīgu, kļūdams par tavu vīru. Es piekritu šķirties un piekāpjos viņa priekšā. Es došu tev līdzekļus un palīdzēšu bēgt! Dzīvo un esi laimīga ar mīļoto cilvēku! Tikai pasargā mani no kauna redzēt tevi mirstam no bendes rokas.

Valērijas sejā ieplūda spilgts sārtums. Grīļodamās viņa atslējās pret sienu un aizvēra acis, taču šis vājuma brīdis bija pavisam īss. Jaunā sieviete izslējās un papurināja galvu.

— Nē, es atsakos no laicīgās mīlestības un vēlos piederēt vienīgi Kristum. Ja Rameri mani mīl, tad es lūgšu to Kungu, lai viņš lej viņa dvēselē patiesas ticības gaismu, lai mūsu dvēseles varētu savienoties svētlaimīgajā debesu mājvietā.

Valērijas sejā staroja tāda enerģija un ekstāze, ka Galls saprata: pārliecināšana un lūgšanas ir veltīgas. Sajutis sirdī nāves saltumu, viņš pagriezās un izgāja.

Pēdējā vārā cerība mudināja viņu doties pie pro- konsula. Tas bija izmisis un satracināts.

— Gail, es neko nevaru izdarīt! Es nevaru glābt tavu sievu, ja viņas arests noticis visu acu priekšā, — viņš teica, nikni staigādams pa istabu. — Viņai jāmirst. Lai pasargātu tevi no negoda par viņas kaunpilno nāvi forumā, es jau šonakt likšu aizvest Valēriju uz tavn namu, kur viņu nosmacēs viņas pašas kal- dārijā. Tev būs iespēja viņu apglabāt ar godu. Protams, viss tiks aizmirsts, ja viņa kaut pēdējā brīdī nāks pie prāta.

Kad Galls atgriezās mājās, viņa dvēselē plosījās vētra. Šajā brīdī viņš izprata kvestora jūtas un apņēmību nogalināt Valēriju. Devis nepieciešamos rīkojumus, legāts ieslēdzās savā kabinetā. Tobrīd viņš nevēlējās redzēt pat Erikso.

Kad pār Aleksandriju nolaidās nakts, ieroču šķinda pagalmā vēstīja par drūmās kortežas ierašanos.

Portikos un galerijās drūzmējās noskumušie un klusējošie kalpotāji, klienti un vergi. Viņu žēluma un baiļu pilnie skatieni bija pievērsti jaunajai, skaistajai sievietei, kura kā gūstekne atgriezās savā pajumtē, lai šeit nomirtu. Valērija bija mierīga. Bālā, bet smaidošā Lēlija bija viņai cieši piekļāvusies. Paklausot sievas lūgšanām un asarām, prokonsuls bija atļāvis Lēlijai iet nāvē kopā ar savu draudzeni.

Galls, brīdināts par centuriona un abu apcietināto sieviešu ierašanos, bāls un satraukts ienāca ātrijā kopā ar Filatosu un dažiem klientiem. Viņš piegāja pie virsnieka, lai nokārtotu pēdējās formalitātes, un ieraudzīja Lēliju, kuru bija uzņēmis savā namā kā meitu un kuru uzskatīja par savas nelaimes vaininieci. Gailu pārņēma neprātīgs naids.

— Nožēlojamā čūska! Par manu viesmīlību un pretimnākšanu tu atmaksāji ar kaunpilnu nodevību! — viņš kliedza aizsmakušā balsī. — Tad mirsti, nicināmais radījumi Nenotraipi ar savu klātbūtni namu, kuru esi apkaunojusi!

Pirms kāds paguva aptvert viņa nodomu, legāts izrāva kādam kareivim aiz jostas aizbāzto garo dunci un līdz pašam spalam ietrieca to Lēlijas krūtīs.

Filatoss un centurions metās pie Galla un atvilka viņu nost, baidīdamies, ka viņu var ķert trieka, — legāta seja bija kļuvusi zilgana, bet asinīm pieplūdušās acis izspiedušās uz āru.

Lēlija, neizdvesusi nevienu skaņu, noslīga uz akmens grīdas. Valērija, šausmās iekliegušies, atlēca atpakaļ, bet, ieraudzījusi, ka meitene sakustas, nolaidās uz ceļiem un pacēla mirstošo tā, lai viņai būtii vieglāk. No brūces Lēlijas krūtīs plūda asinis, notraipīdamas patricietes rokas un tērpu.

— Es mirstu… Uz drīzu redzēšanos… — čukstēja Lēlija, atvērusi acis. Pēkšņi meitene spēji izslējās: viņas bālajā sejā iemirdzējās prieks:

— Viņi nāk man pakaļ… Ai, cik daudz gaismas, siltuma un debesu harmonijas!

Meitenes ķermenim pārskrēja trīsas, galva bezspēcīgi noslīga. Lēlija bija mirusi.

Valērija kā paralizēta joprojām turēja saļimušo ķermeni, nenolaizdama acis no Lēlijas sejas. Pēkšņi viņai likās, ka asinis, kas vēl aizvien sūcās no brūces uz viņas rokām, maina krāsu un kļūst caurspīdīgas, baltas, tad sudrabainas. Virs mirušās ķermeņa pacēlās mirdzošs mākonītis, kas drīz vien ieguva aizgājējas apveidus. Caurspīdīgo stāvu ieskāva žilbinošu staru kūļi. Šķiet, visu atmosfēru piepildīja varena un patīkama harmonija. Kaut kāds dīvains smacējošs aromāts aizžņaudza elpu. Jaunajai sievietei noreiba galva, un viņa bez samaņas nokrita uz akmens plātnēm.

Kad Valērija atguvās, viņa jau gulēja kaldārijā savā gultā. Gaiss bija smags, taču ne smacīgs. Valērija apsēdās un aplūkoja labi pazīstamo telpu. Tur stāv marmora tualetes galdiņš ar esencēm, aromātiskajām eļļām un smaržvielām. Griestu lampa vāji apgaismoja skulptūras un mozaīkas rotājumus. Un tad viņa pamanīja kājgalī mazu galdiņu, uz kura bija nolikts vīna kauss, kūka, augļi un auksts cepetis.

Valērija jutās ļoti nogurusi. Kopš vakardienas viņa nebija ēdusi, tāpēc ieraudzītais izraisīja apetīti.

— Man nedaudz jāieēd, lai pietiktu spēka lūgties tajā smagajā brīdī, kas tuvojas, — viņa pieceldamās nomurmināja. Līdzās kausam viņa atrada plāksnīti, uz kuras ar Galla roku bija rakstīts: «Ja tu nāksi pie prāta un atteiksies no nejēdzīgās un veltīgās nāves, lai baudītu laimi kopā ar Rameri, paskandini zvanu, kas piekārts pie durvīm, un tu būsi glābta.»

Jaunā sieviete vienaldzīgi pārlaida acis šīm rindām. Viņa bija nelokāmi izlēmusi mirt. Nolikusi vēstījumu uz galda, viņa iedzēra pāris malkus vīna, apēda gabaliņu maizes un dažas vīnogas.

Pēc tam Valērija izsukāja savus brīnišķīgos matus un uzvilka tīru tuniku, ko bija sagatavojusi uzticamā kalpone, kura blakusistabā rūgti raudāja, gaidīdama savas kundzes uzaicinājumu. Bet Valērija ir nedomāja kādu saukt. Viņa pārģērbās un gribēja jau nodoties lūgšanai, kad izdzirdēja trīs klusus klauvējienus. Šķita, ka tie skan aiz nolaistā ādas aizsega. Jaunā sieviete mazliet atvirzīja to sāņus un ieraudzīja nelielas zemas durvis, par kurām viņai agrāk nebija ne miņas. Valērijai par lielu pārsteigumu šīs durvis nebija aizslēgtas un veda šaurā koridorā, kura galā atradās aizrestots logs, kas vērās uz klusu šķērsielu. Kāds klauvēja tieši pie šā loga. Valērija steidzīgi piegāja pie tā un ieraudzīja pazīstamo sirmgalvi mācītāju.

— Es atnācu dot tev savu svētību un atnesu debesu maltīti pirms tava pēdējā zemes dzīves ceļojuma, — teica sirmgalvis, pasniegdams viņai cauri režģiem lakatiņu, kas bija bagātīgi izšūts ar zeltu un pērlēm. Jaunā sieviete, laimē drebēdama, noslīga uz ceļiem un godbijīgi baudīja svēto vakarēdienu.

— Paldies, tēvs, par man sagādāto augstāko prieku un par debesu atbalstu. Kad es tādējādi esmu savienojusies ar to Kungu, zeme man vairs neko nespēs sniegt, — sacīja Valērija, atdodama mācītājam lakatu.

— Zini, mana dārgā meita, ka mēs visi esam sapulcējušies un lūgsim par tevi grūtajos mirkļos, kas tuvojas. Es tūlīt došos pie mūsu brāļiem. Par Lēliju neuztraucies: vergi mums atdeva viņas mirstīgās atliekas, un mēs meiteni apbedīsim kā kristiešiem pieklājas.

— Nodod manu pateicību brāļiem un māsām par viņu uzticību un lūgšanām, kuras dos man spēku godam nopelnīt mocekles vainagu.

Viņi pēdējoreiz paspieda viens otram roku. Tad Valērija atgriezās kaldārijā un rūpīgi aizslēdza aiz sevis durvis. Acīmredzot starp vergiem bija kāds kristietis, kas bija atvēris aizbīdni, — nebūtu labi, ja viņam par to nāktos ciest.

Sataustījusi uz krūtīm paslēpto koka krustiņu, jaunā sieviete nometās uz ceļiem un ieslīga dedzīgā lūgšanā.

Pamazām gaiss ap viņu kļuva aizvien karstāks un smagāks. Tad parādījās balti tvaiki, kas apņēma visus priekšmetus. Valērija bija ekstāzes pārņemta un sākumā neievēroja, kas notiek. Jaunajai sievietei reiba galva un bija grūti elpot, tomēr viņa turpināja lūgt debesu palīdzību. Pēkšņi Valērija sajuta briesmīgas sāpes. Šķita, ka smadzenes saraujas čokurā, bet galvaskauss tūlīt plīsīs pušu. Ar katru elpas vilcienu viņā ieplūda īsta uguns. Viss iegrima tumsā, un kā pēdējais apziņas uzplaiksnījums sāpošajās smadzenēs uzzibsnīja doma:

— Jēzu Kristu! Mani vadītāji! Vai tiešām esat mani pametuši?

Tajā pašā mirklī viņai sejā iesitās liliju un rožu brīnišķīgā aromāta piesātināta atsvaidzinoša un vēsa pūsma. Valērija sajuta milzīgu atvieglojumu. Vienlaikus tumsa izklīda, un viņas pārsteigtajam skatienam pavērās brīnumaina ainava. Viņa ieraudzīja smaragdzaļu, viscaur ziediem klātu pļaviņu ar vairākiem milzīgiem kokiem un kristāldzidru strautiņu. Tālumā bija redzamas dīvainas gaisa kāpnes. To zeltaini mirdzošie pakāpieni it kā pazuda bezgalībā. Pa šīm kāpnēm, kurām, šķiet, nebija gala, kāpa dažāda vecuma vīrieši, sievietes un bērni. Visi bija ģērbušies sniegbaltās tunikās, katram galvā bija liliju vainags. Viņi visi turēja rokās lampas, kas izstaroja apžilbinošu gaismu. Viņu dziedātās svinīgās himnas skaņas piepildīja izplatījumu ar varenām vibrācijām.

— Valērija! — atskanēja harmoniska balss, un viņas priekšā parādījās trīs gaiši stāvi.

Tā bija Valērijas māte, Lēlija un viņas līgavainis Anastasijs. Visu triju acīs Valērija lasīja prieku un mīlestību.

— Ko tas viss nozīmē? Kur es atrodos? Kas tās par kāpnēm un kurp tās ved? — iesaucās Valērija.

— Tas ir ceļš uz bezgalību, — smaidot atbildēja viņas draugi. — Mēs visi tagad atrodamies šo gigantisko, no gaismas un vibrācijām veidoto kāpņu pakājē. Tb pakāpieni iztur vienīgi vieglus ķermeņus, kas ir atbrīvojušies no rupjās matērijas un zemiskām kaislībām. Tu tagad dzirdi sieru mūziku un ieelpo tīrā izplatījuma aromātu. Nesaskaņas un disharmonija, kas plosa zemi, ir cilvēku neizkopto dvēseļu netīro emanā- ciju rezultāts. Seko mums un neskumsti par zemes dzīvi ar tās ātri gaistošajām baudām un priekiem.

— Es nemaz neskumstu pēc zemes! Es alkstu pacelties pretī gaismai, kas mirdz bezgalībā! — iesaucās Valērija un gribēja traukties uz priekšu, bet viņu turēja pie zemes tādas kā nokaitētas bronzas bruņas. Ķermeni plosīja neciešamas sāpes.

— Žēlsirdīgais Dievs! Sarauj ķēdes, kas mani pieka- lušas pie zemes! Ļauj man pacelties pie Tevis! — čukstēja Valērija kaismīgā ticības un mīlestības uzplūdā.

Tajā pašā mirklī cauri visai viņas būtnei izskrēja trīsas. Valērija nokļuva tādā kā uguns jūrā, kur viņu plosīja vētras brāzmas. Tad no viņas atdalījās kaut kas tik smags kā klints bluķis, un viņa — viegla kā pūciņa, tērpusies mirdzošās gaisīgās drānās — līdzīgi bultai traucās gaismas pielietajā izplatījumā. Valērija uz brīdi zaudēja samaņu, bet, kad atguvās, ieraudzīja savus izplatījiima draugus un sajuta no viņiem plūstošās siltās, svētīgās strāvas. Rokā Valērija turēja lampu, kas turpmāk apgaismos viņas ceļu, bet pie viņas lūpām dzirkstīja kauss ar mūžīgās gaismas avota esencēm. Viņa ar baudu to izdzēra un sajuta, kā visu būtni piepilda jauna enerģija un kvēlas alkas pēc zināšanām. Tad žilbinošas gaismas kaskādē viņa ieraudzīja savu Dievu — to Dievu, kuru pielūdza ar tik neuzvaramu ticību un kuram bija ziedojusi savu nīcīgo miesu.

Viņa sžļjuta tik neizsakāmu laimi un tādu mīlestību, ka šķita nieks aplidot visu bezgalīgo Visumu.

— Ko nozīmē šis varenais spēks, kas manī ieplūdis? — viņa nomurmināja.

No izplatījuma dzīlēm viņai atbildēja harmoniska un varena balss:

— Tava griba guva uzvaru pār matēriju, un tas ir šīs uzvaras rezultāts. Tavās rokās tagad ir noslēpumu atslēga. Tagad ej uz priekšu pa zināšanu un darba taku uz pilnīgu svētlaimi.

Valērija juta, kā viņai izaug spārni, bet dvēseli piepilda neparasts miers. Un tomēr viņa atcerējās zemi un tos, kurus tur bija atstājusi. T

Draugu aicināta, Valērija pacēlās caurspīdīgajā ēterā, un viņi visi izgaisa žilbinošās gaismas jūrā.

Valērija jau bija mirusi, kad atvērās mazās durvis, kas veda uz koridoru, un uz sliekšņa parādījās Amenhoteps ar nelielu trauciņu rokās. Viņš izlēja tā saturu, un tvaiki kā uz burvju mājienu pazuda. Maga skaidrais skatiens tūlīt pamanīja izplatījuma garus, kas sargāja mirušo. Viņš sadzirdēja arī sieru mūziku un iegrima dziļā lūgšanā.

Soļu troksnis, skaļas balsis un ieroču šķinda iztraucēja maga lūgšanu. Viņš piecēlās un paslēpās aiz ādas aizsega.

Pēc brīža no ārpuses tika atvērti ventilatori, kas izsūknēja smago un sabiezējušo gaisu. Kaldārija lielās durvis ar troksni atvērās, un uz sliekšņa parādījās Galls kvestora Lūcija Valērija un centuriona pavadībā. Aiz viņiem drūzmējās kareivji un vergi.

Nelaimīgais tēvs, šķiet, bija vēl vairāk nosirmojis. Pelēkbālo seju izraibināja sarkani plankumi, un tajā bija lasāms izmisums un niknums.

Lūcijs Valērijs bija ieradies pirms divām stundām. Kad viņš uzzināja, ka tieši tobrīd mirst viņa meita, turklāt tik drausmīgā nāvē, notiesāta par nīsto ticību, kas viņam bija visu atņēmusi, viņš zaudēja samaņu.

Ieraudzījis Valērijas nedzīvo ķermeni, kvestors sagrīļojās, pār viņa lūpām izlauzās sāpju pilns vaids. Galls aizsedza seju. Pēkšņi kvestoru pārņēma neprātīga naida lēkme.

— Kristiešu kuce! Esi nolādēta šajā dzīvē un ēnu valstībā! — viņš iekliedzās, ar kāju atgrūzdams meitas nedzīvo ķermeni. Viņš droši vien būtu vēlreiz iespēris nelaiķei, ja centurions nebūtu atturējis no šādas rīcības.

— Savaldies, Lūcij Valērij! Neprāts, kas noveda postā tavu meitu, ir nelaime, nevis negods.

Pēc tam, pagriezies pret Gailu, viņš jautāja:

— Kādi būs tavi norādījumi attiecībā uz mirušās ķermeni? Vai ļausi to paņemt man, lai rīkotos atbilstoši likumam?

Kvestors kā elektrizēts satvēra Gailu pie rokas un drebēdams iekliedzās:

— Gail, vai tiešām tu to pieļausi?

Jaunais cilvēks skumji pakratīja galvu.

— Notiesātās ķermeni atstāj šeit, centurion! Likums ir izpildīts, un par apbedīšanu es parūpēšos pats.

Kad centurions un kareivji bija aizgājuši, Galls pagriezās pret savu pārvaldnieku.

— Liec sagatavot sārtu trešajā pagalmā! Lai līdz vakaram viss būtu kārtībā! — viņš pavēlēja un izgāja, atbalstīdams kvestoru, kas grīļojās kā piedzēries.

Kad kaldārija durvis aizvērās, Amenhoteps iznāca no slēptuves un, piegājis pie mirušās, ilgi skatījās uz viņu. Balta, maiga un gracioza — viņa līdzinājās vētras nolauztai lilijai. Viņas sejā nebija nekādu ciešanu pēdu. Pusatvērtajās lūpās bija sastindzis smaids. No maga krūtīm izlauzās smaga nopīīta. Tad viņš izņēma no jostas tur aizbāzto dunci ar plānu, asu asmeni un vienā paņēmienā nogrieza līķim roku. Paņēmis no tualetes galdiņa pudelīti, viņš izlēja no tās smaržas un piepildīja ar asinīm.

Ietinis visu audekla gabalā, mags izgāja pa durvīm, kas veda uz mirušās apartamentiem. Istabas bija tukšas, vienīgi no tālienes atbalsojās kalpoņu raudas. Uz galda, pie kura Valērija mēdza strādāt, stāvēja sfinksa, kuru viņš bija dāvinājis Rameri. Mags to paņēma, ielika slēptuvē roku un pudelīti un, pabāzis visu zem apmetņa, neviena nepamanīts izgāja no mājas.

Kopš brīža, kad Valēriju arestēja un Galla namā ienāca sēras un bēdas, Erikso jutās aizvien sliktāk un sliktāk. Viņa tik ļoti bija centusies* to panākt, bet tagad, kad iecerētais bija īstenojies, sirdi nospieda pašpārmetumi un šausmas.

Viņu pārņēma vilšanās, kas slēpjas katra cilvēciskas kaislības uzliesmojuma dzīlēs, saindējot uzvaras prieku un gandarījumu redzēt savu sāncensi iznīcinātu.

Erikso redzēja, kā tika nogalināta Lēlija, un to, kā kvestors zaudēja samaņu. Tajā laikā, kad Valērija mira, Erikso, drebēdama pie visām miesām, sēdēja ieslēgusies savā istabā. Sakairinātā iztēle lika viņai slimīgi skaidri pārdzīvot visas mocības. Gaidītā gandarījuma vietā Erikso aizvadīja briesmīgas stundas, līdz nogurusi ieslīga smagā un nemierīgā miegā.

Diena pagāja, visiem drūmi klusējot. Kunga bēdas un kauns nospieda nama iemītniekus. Erikso nevienu neredzēja, tomēr no Gorgo uzzināja, ka notiks Valērijas bēres un ka sārts jau sagatavots. Pēkšņi viņai radās vēlēšanās piedalīties tās traģēdijas pēdējā cēlienā, kuras galvenā izraisītāja pati bija.

Vienlaikus juzdama gan pretīgumu, gan nevaldāmu ziņkāri, Erikso devās uz galeriju, no kuras bija redzams trešais pagalms, — tur jau pacēlās no sveķainām šķilām sakrauts sārts.

Plašais pagalms vēl bija tukšs, vienīgi daži vergi pabeidza pēdējos sagatavošanas darbus, spriezdami par mirušās negaidīto sakropļojumu. Vispārējais viedoklis bija tāds, ka kaldārijā iekļuvis kāds nolādēts kristietis, lai aiznestu upura roku, kas, bez šaubām, kalpos jaunai burvestībai.

Visi bez izņēmuma žēloja patricieti, jo viņa bija darījusi tiem vienīgi labu. Neliekuļotie slavinājumi un patiesās asaras, kas tika lietas, godinot Valērijas piemiņu, pildīja Erikso sirdi ar kauna un greizsirdības jūtām.

Vai Rameri aizmirsīs šo kristieti? Vai traģiskā nāve nepadarīs viņu tēlniekam vēl dārgāku? Un vai viņš nesāks nīst Erikso, ja kādreiz uzzinās, kāda bijusi viņas loma šajā drūmajā notikumā?

Šī doma atkal uzvandīja dusmas un naidu, un, skatoties uz nestuvēm, ar kurām tika atnestas Valērijas mirstīgās atliekas, viņas acis palika sausas. Brīdī, kad Valērijas ķermeni novietoja uz sārta, ieradās Galls, kvestors, Filatoss un vēl daži veci klienti. Visi bija bāli, satraukti un noskumuši.

Drīz vien sārts liesmoja no visām pusēm. Lūcijs Valērijs ar drūmu, izmisuma pilnu skatienu lūkojās uguns jūrā, kas aprļja viņa meitu. Nervozas trīsas pārskrēja pār viņa ķermeni, kad pēdējo reizi parādījās Valērijas maigā seja, ap kuru liesmas bija izveidojušas purpurkrāsas oreolu. Pēkšņi nelaimīgais vīrs nobālēja un atkāpās atpakaļ; viņa acis iepletās, un viņš pastiepa uz priekšu abas rokas. Virs ugunskura, pašās dūmu melnajās grīstēs, viņš ieraudzīja žilbinoši baltā tunikā tērptas sievietes stāvu. Sieviete turēja rokās palmas zaru, bet viņas mirdzošās acis pārmetoši lūkojās kvestorā.

— Fābija! — aizsmakušā balsī iesaucās Valērijs.

Tad, paspēris uz priekšu dažus grīļīgus soļus, viņš

nokrita kā zibens ķerts. Kad viņu pacēla, lai ienestu namā un sniegtu nepieciešamo palīdzību, atlika vienīgi konstatēt, ka kvestoru ķērusi trieka.

Satrauktā un pie visām miesām trīcošā Erikso atstāja galeriju. Meiteni sāka biedēt uzturēšanās namā, kur par viesmīlību viņa bija maksājusi, ienesot tajā nāvi un negodu. Kad Erikso atgriezās savā istabā, Gorgo pasniedza viņai plāksnītes, ko bija atnesis kāds nepazīstams kalpotājs. Prieka stars uzdzirkstīja meitenes acīs, kad viņa izlasīja šādas rindiņas:

«Ja tev ir smagi atrasties Galla namā, tad atgriezies pie manis. Nešaubos, ka arī Rameri ieradīsies pie manis.

Asgarta».

Erikso noglabāja plāksnītes uz krūtīm, pavēlēja Gorgo pasniegt tumšu apmetni un biezu plīvuru un paziņoja, ka aiziet darīšanās, bet drīz atgriezīsies. Viņa izvēlējās apkārtceļu pa dažādām klusām ieliņām. Kad meitene sasniedza Asgartas pili, viņu nekavējoties aizveda pie maga. Amenhoteps viņu sagaidīja ar cieņas pilnu labvēlību.

— Esi laipni lūgta manā namā! — viņš teica, maigi noglāstīdams Erikso gaišās cirtas, kad meitene, noslī- gusi uz ceļiem, skūpstīja viņa roku.

— Ak skolotāj! Ja tu zinātu, ko esmu izdarījusi un cik ātri ir piepildījušies tavi vārdi, — caur asarām nomurmināja Erikso.

— Es zinu. Tu rīkojies, ļaunu jūtu vadīta, un ļaunuma atmaksa nāca pār tevi pašu, — atbildēja mags, cieši raudzīdamies Erikso zilajās, asaru aizmiglotajās acīs.

— Skolotāj, vai tiešām Rameri nekad mani neiemī- lēs?

— Nākotne to rādīs, tomēr, kā jau es tev teicu, viņa sirds labākā daļa pieder Valērijai. Vai tu aizsūtīji Rameri uz Tēbām?

— Jā, skolotāj!

— Es nosūtīšu pie viņa ziņnesi un norādīšu vietu, kur pēc kāda laika viņš mums pievienosies. Bet tagad ej atpūsties: atpūta tev ir nepieciešama!

Palicis viens, zintnieks iegrima domās. Tad viņš iegāja blakus telpā. Tur uz liela galda atradās sfinksa un stikla trauks, kura dibenā bezkrāsainā šķidrumā gulēja Valērijas roka. Turpat uz galda bija arī balta audekla gabals un instrumenti.

Amenhoteps sāka ar to, ka uzskicēja uz audekla visai sarežģītu plānu un pierakstīja malā paskaidrojumus. Tad paņēma roku, kas izskatījās kā dzīva, un nostiprināja uz griezuma vietas rokassprādzi. Ietinis roku uzzīmētajā plānā, viņš šo sainīti kopā ar pudelīti, kurā bija asinis, ievietoja sfinksas slēptuvē. Arī uz sfinksas pamatnes viņš kaut ko uzrakstīja. Brīdi padomājis, mags paņēma vairākas plāksnītes un uzrakstīja īsu vēstījumu par pēdējiem notikumiem un pat- ricietes nāvi, kā arī aicināja Rameri pēc astoņiem mēnešiem pievienoties viņam norādītajā vietā, kur būs arī Erikso.

Ielicis sfinksu kastē un aizzīmogojis to ar savu zīmogu, Amenhoteps pasauca kalpu, iedeva viņam sagatavoto saini un plāksnītes un pavēlēja doties uz Tēbām.

Rameri nokļuva galā bez starpgadījumiem. Kristietis, pie kura viņš tika sūtīts, bija laipns un pretimnākošs, kaut arī nebija saņēmis ziņu no bīskapa. Viņš domāja, ka sūtnis droši vien ir aizturēts vai arestēts. Baiļodamies par Rameri, viņš aizveda tēlnieku uz kādām senām kapenēm, kur jau slēpās kāds kristietis vientuļnieks. Jaunais cilvēks neprotestēja, jo negribēja izraisīt aizdomas, taču, kad bija pagājušas desmit vai divpadsmit dienas un Valērija vēl aizvien nebija ieradusies, viņu pārņēma dziļš nemiers. Viņš jau grasījās atgriezties Aleksandrijā, kad ieradās Amenhotepa sūtnis.

Vēsts par mīļotās sievietes briesmīgo galu un šīs tīrās un brīnišķās būtnes nāvi apliecinošo atlieku skatīšana savām acīm tik ļoti satrieca Rameri, ka viņš nopietni saslima. Pateicoties vientuļnieka gādībai un rūpēm, tēlnieks pamazītēm sāka atlabt. Tikai pēc izveseļošanās viņš kārtīgi iepazinās ar Amenhotepa instrukcijām un nolēma rīkoties saskaņā ar tām.

Mags rakstīja, ka dosies uz Indiju. Rameri nolēma, ka laiku, kas palicis līdz viņa atgriešanās brīdim, pavadīs kopā ar vientuļnieku, jo bija ar viņu sadraudzējies. Jaunais cilvēks jutās salauzts gan fiziski, gan garīgi. Viņam bija pretīga Aleksandrijas burzma un kristiešu nežēlīgā vajāšana, kas vēl aizvien turpinājās. Turklāt kāds kristietis, kas tikko bija ieradies no galvaspilsētas, pastāstīja, ka Galls ir smagi saslimis sakarā ar Erikso mīklaino pazušanu un, juzdams pretīgumu pret Ēģipti, atgriezies Romā.

Rameri jutās bezgala vientuļš. Tuksneša klusums un nošķirtība viņu ietekmēja labvēlīgi, turklāt viņš ar lielu interesi klausījās kristieša stāstus par viņa vētraino jaunību.

Šajā laikā Rameri ierīkoja slēptuvi, kur noglabāja savu lielāko dārgumu — sfinksu.

Kad līdz Amenhotepa noliktajam laikam bija palikuši divi mēneši, vientuļnieks nomira. Rameri palika viens senajās kapenēs, kas bija kļuvušas par viņa patvēruma vietu.

Rameri nenojauta, ka nedaudzās zelta monētas, ko bija redzējis cilvēks, kurš arī dēvēja sevi par kristieti un reizi nedēļā nesa vientuļniekam pārtiku, bija iekvēlinājušas viņā alkatību. Pēc vientuļnieka nāves šis cilvēks piegādāja pārtiku Rameri. Viņš bija iedomājies, ka divos ādas maisos, ko Rameri atvedis līdzi, tēlnieks glabā savas bagātības. Lai tās iegūtu, vīrs nolēma Rameri nogalināt.

Kādudien viņš atnesa produktus nevis no rīta, kā to darīja parasti, bet gan vakarā un paziņoja, ka vēlas grotā pārnakšņot. Rameri, kas neko nenojauta, tam piekrita. Kad tēlnieks aizmiga, alkatīgais vīrs viņu nogalināja. Maisos viņš atrada ne tikai zeltu, bet arī Romas varas iestādēm adresētus dokumentus ar norādījumu sniegt to uzrādītājam jebkura veida palīdzību.

Slepkava nobijās un iedomājās, ka nogalinājis augstu ierēdni, kas šeit bija uzturējies kādu slepenu apsvērumu dēļ. Baidīdamies no sekām, viņš nolēma valsti atstāt, bet pirms tam sacelt trauksmi kristiešu kolonijā, lai novērstu Rameri meklēšanu. Līķi slepkava nolēma iemest apbedījumu bedrē. Kad viņš iegāja tumšajā nodalījumā, kur gulēja viņa upuris, viņu pārsteidza fosforiscējošā gaisma, kas plūda no sienas. Slepkava šausmās metās bēgt.

Vēlreiz ieiet šajā nolādētajā vietā viņš neuzdrošinājās. Lai noslēptu līķi, viņš tik meistarīgi aizkrāva ieeju, ka nezinātājs pat nenojauta par telpas otra nodalījuma esamību.

* * *

Nogurusi Erikso, neko nenojauzdama, aizmiga kādā no Asgartas pils istabām, uz kuru viņu aizveda viena no kalponēm. Kad meitene pamodās, viņa nevarēja pateikt, cik ilgi bijusi miega varā, tikai ievēroja, ka guļ uz zema dīvāna lielā pazemes zālē ar zaļām kolonnām.

Erikso piecēlās un ziņkāri paraudzījās visapkārt. Līdzās zālei atradās otra telpa — tā bija mazāka pusapaļa istaba ar sandalkoka mēbelēm un sarkanu drapējumu. Uz neliela galda bija nolikti augļi, vīns un kūciņas. Meitene bija izsalkusi un, apsēdusies pie galda, paēda. Tad izgāja uz terases. Viņas priekšā pavērās plašs dārzs, to viņa izstaigāja krustu šķērsu.

Pēc pusdienām Erikso aicināja pie sevis Amenhoteps. Mags paziņoja, ka neatliekamu darīšanu dēļ paliks šeit vēl pāris nedēļas, bet pēc tam viņi citā vietā satiksies ar Rameri. Meitene neiebilda. Viņa dzīvoja karaliskā greznībā, un Amenhoteps pret viņu izturējās ļoti laipni. Viņš mācīja Erikso, cenzdamies pacelt līdz savam līmenim viņas mazattīstīto prātu. Dažkārt viņa dejoja mēness apmirdzētā pļaviņā, kas pletās terases priekšā, bet zintnieks, atspiedies pret kolonnu un sakrustojis rokas uz krūtīm, vēroja viņu. Maga acis bija dzedras un domīgas.

Drīz vien Erikso apnika tāda nošķirta un monotona dzīve. Zinību apguve viņai bija pretīga, un meitene skuma pēc skaļās un izklaidēm bagātās dzīves Aleksandrijā. Rameri nerādījās, bet Amenhotepu, kas teicās esam aizņemts, viņa redzēja aizvien retāk. Pienāca brīdis, kad šo dedzīgo būtni pārņēma patiess izmisums. Un reiz, trīcēdama naidā, viņa ieskrēja zintnieka kabinetā un apbēra viņu ar pārmetumiem, ka viņš ir tikai mānījies, solīdams Rameri ierašanos, un ir nodevīgi ievilinājis viņu šajā pretīgajā namā, kur jāmirst vai nost aiz garlaicības. Sī scēna beidzās ar asaru plūdiem, ko daļēji izraisīja bailes par savu spontāno rīcību. Taču Amenhoteps gluži mierīgi uzklausīja visus pārmetumus. Kad sākās asaru plūdi, viņš sagatavoja dzērienu un, sniegdams kausu raudošajai Erikso, pavēlēja to izdzert, tad piebilda:

— Rīt es tev. ļaušu ieraudzīt Rameri.

Erikso uzlēca k^jās un, smaidīdama caur asarām, pateicīgi noskūpstīja maga roku. Atgriezusies savā istabā, viņa acumirklī aizmiga. Kad Erikso pamodās, viņa atradās pazemes zālē, ko gaišu darīja maiga zilgana gaisma. Pie papirusa tīstokļiem nokrauta akmens galda sēdēja Amenhoteps.

— Kur ir Rameri? — bija meitenes pirmais jautājums.

— Tu redzēsi viņu, — atteica zintnieks, aizdedzinādams trijkājī ogles un uzkaisīdams tām šķipsniņu balta pulvera. — Atgulies un gaidi, — viņš piebilda, sniegdams Erikso karoti ar zaļganu, lipīgu un garšas ziņā ne visai tīkamu masu.

Erikso to paklausīgi norija, jo cerība ieraudzīt Rameri lika viņai aizmirst visu pārējo.

Ar drebošu sirdi viņa gaidīja, vērodama biezos dūmus, kas piepildīja zāli ar asu un smacīgu aromātu. Erikso noreiba galva. Pēkšņi dūmi izklīda, un viņa ieraudzīja sevi Galla namā — sfinksu zālē. Pats legāts, Valērija un Rameri — visi tur bija sapidcējušies un jautri tērzēja. Tēlnieks atklāti izrādīja viņai savu mīlestību. Apskāvis ap vidukli, viņš kopā ar Erikso pastaigājās pa ēnainajām alejām. Viņa sajuta uz lūpām Rameri kaislīgos skūpstus, dzirdēja viņa mīlestības vārdus un zināja, ka abu savienība tiks noslēgta jo drīz.

Tad pienāca viņas kāzu diena. Valērija bez jebkādas greizsirdības posa viņu ceremonijai, un tad arī tā jau bija aiz muguras. Bet tajā brīdī, kad viņa kopā ar Rameri devās uz laulāto istabu, viss pagaisa, un Erikso atkal atradās pazemes zālē. Tomēr redzētais šķita tik reāls, ka meitene bija gandrīz pārliecināta: tas viss patiešām ir noticis.

Kad saskarsmē ar skumjo īstenību šī ilūzija tomēr zuda, mags to atkal atdzīvināja un uz kādu laiku Erikso nomierināja. Bet viņš to darīja aizvien retāk un retāk, jo bija tik ļoti aizņemts ar zinātnisko darbu, ka aizmirsa visu, arī — Erikso.

Reiz šāds pārtraukums pārāk ieilga. Satracinātā un izmisusī Erikso skraidīja kā zvērs sprostā, pētīdama, kas notiek visapkārt un kā no šā cietuma izbēgt.

Koncentrēdama uz šo mērķi visu sev piemītošo enerģiju, viņa izzināja ne vienu vien noslēpumu un izstrādāja atriebības plānu, paredzēdama iznīcināt gan šo cietumu, gan visu, kas tajā atrodas. Zināšanu drumslas, kuras Erikso bija ieguvusi, pateicoties maga sniegtajām mācībstundām, darīja viņu īpaši bīstamu. Iespējams, ka Erikso plāns būtu īstenojies, ja viens no Amenhotepa skolniekiem nebūtu atklājis viņas nodomus un brīdinājis magu. Amenhoteps bija ļoti neapmierināts, ka viņu atrauj no darba, taču saprazdams, cik bīstama viņa slepenajai patvērumvietai var kļūt šī spītīgā un uzņēmīgā būtne, atkal aizdedza trijkāji un iegremdēja Erikso. ilūziju pasaidē, kur viņa bija laimīga.

Šoreiz Rameri rēgs pasniedza meitenei baudu pilnu kausu. Neatmodusies no sava sapņa, viņa nonāca letarģiskā stāvoklī. Amenhoteps uzlika viņai uz sejas audekla gabalu, kas bija samitrināts noslēpumainajā šķidrumā, kura iedarbības rezultātā viņa jau bija gulējusi vairākus gadsimtus.

Erikso kaislā un nepakļāvīgā dvēsele atkal bija sasaistīta, lai gaidītu nezināmo un tālo atmodas brīdi. Amenhoteps atkal iegrima savā darbā, dzīvodams tik dīvainā pasaulē, ka pat nemanīja, kā viņam garām aiztrauc dzīves un laika varenā straume.

-.