Divas sfinkas

V. Ročestere

DIVAS SFINKSAS

ROMĀNS

Rīga «Vieda»

LATVIJAS EKOLOĢISKĀS IZGLĪTĪBAS APGADS

Vienā no Memfisas kvartāliem, tālu projām no senās galvaspilsētas pārapdzīvotā centra, liela dārza ieskauts, slējās skaists nams. Tas bija uzcelts pašā Nīlas krastā uz mākslīga paugura, no kura pavērās krāšņs skats uz pretējo krastu un kuģu izraibināto upi. No terases, ko ieskāva margas, bija redzams «Baltais cietoksnis», kas pacēlās pāri pilsētai, — tā dievnami, pilis un obeliski rietošās saules staros laistījās zeltā un purpurā.

Aiz mājas, blakus dārzam, atradās liels palmu un vīģeskoku ieskauts pagalms, kas acīmredzot tika izmantots kā tēlnieka darbnīca. Par to liecināja visapkārt izmētātie granīta, māla un bazalta bluķi, sasistās statujas un daži jau pabeigti darbi, kas bija novietoti zem nojumes. Pagalma vidū uz augstiem melna bazalta pjedestāliem atradās divas sfmksas, bet to priekšā uz saliekamās taburetes sēdēja pats mākslinieks, kas acīmredzot tikko bija pabeidzis savu darbu.

Tas bija vēl jauns cilvēks — viņam varēja būt gadu trīsdesmit. Spilgts ēģiptieša tips — slaids, kalsnējs. Viņa bronzas krāsas seja ar lielajām melnajām, samtainajām acīm, smalkajiem pareizajiem vaibstiem un biezajām, gandrīz kopā saaugušajām uzacīm izstaroja enerģiju; mazā, skaisti veidotā mute ar tikko jaušami nolaistajiem lūpu kaktiņiem radīja mazliet pašapzinīgu izteiksmi, bet viegli uzkumpušā deguna platās, kustīgās nāsis liecināja par dedzīgu, kaislīgu raksturu.

Tobrīd viņš bija aizsapņojies, un viņa skatiens klīda tālumā. Viņš līdzinājās brīnišķai jauna dieva statujai.

Beidzot tēlnieks piecēlās un ar sajūsmu uzlūkoja sfinksas. Tas bija lielisks darbs. Skulptūras pārsteidza ar neparasti bagātīgo apdari: to galvas rotāja klafti no emaljas plāksnītēm — vienai baltās mijās ar zilām un zelta, otrai — ar zaļām un zelta plāksnītēm, bet pieres greznoja lotosa ziedi — zili un sārti. Ziedlapiņas bija tik maigas un smalki veidotas un zeltītās auglenīcas tik lokanas, ka ziedus varētu noturēt arī par īstiem.

Vienas sfinksas sejā varēja saskatīt paša mākslinieka vaibstus, bet otrai bija izcili skaistas sievietes seja. Statuju lūpas bija viegli iekrāsotas, acu vietā vienai bija iestrādāti safīri, otrai — smaragdi. Dārgakmeņu mirdzums un caurspīdīgums piešķīra akmens veidojumiem neparastu dzīvīgumu un kaut ko dēmonisku. Kada veidā granīts bija noklāts ar emalju un kā pie krāsainajām plāksnītēm bija piestiprināti lotosa ziedi — tas bija mākslinieka noslēpums, un šis mākslinieks ar lepnu, pašapzinīgu smaidu tīksminājās par savu veikumu.

Kaut gan skulptūras likās pati pilnība, senajam ēģiptietim būtu ne mazums iebildumu: pirms dažiem gadsimtiem šāds izpildījums uzslavas vietā būtu sagādājis māksliniekam bargu sodu.

Ēģiptē māksla bija pakļauta nemainīgiem, svētiem likumiem, no kuriem nedrīkstēja atkāpties, lai netiktu apsūdzēts zaimošanā. Poza, locekļu izmēri un ornamenti — viss bija precīzi paredzēts un noteikts.

Abu sfinksu veidojumā visi šie svētie kanoni bija lielā mērā pārkāpti. Gan graciozajās, nepiespiestajās pozās, gan ornamentos jautās kas cits — šķita, ka ir izlauzusies jaunas, varenas un brīvas mākslas svaigā elpa. Un šī māksla būtiski atšķīrās no novecojušajiem, sastingušajiem «svētajiem» paraugiem.

Tajā laikā, uz kuru attiecas mūsu stāsts, mākslinieks jau bez bailēm varēja atļauties šādas vaļības. Ēģiptē valdīja Amess II (Amaziss Hērodots). Viņš bija grieķu draugs, aizstāvēja ārzemniekus un atbalstīja viņu mākslu un rūpalus. Viņš kaismīgi vēlējās, lai jaunais, dzīvesspēka pārpilnais Hellādas ģēnijs ar grieķu ieceļotāju starpniecību ietekmētu Ēģiptes diženo, taču jau vecīgo civilizāciju un iepludinātu t^jā jaunu dzīvības spēku.

Pats faraons bija apprecējis grieķieti Ladiki. Viņa labvēlīgā attieksme pret joniešu un kariešu apmetnēm, kas bija izveidojušās Nīlas krastā Psammetiha I valdīšanas laikā, vilināja aizvien jaunus un jaunus emigrantus. Viņu skaits pieauga tiktāl, ka pirms dažiem gadiem Amess II bija pārvietojis kādus divsimt tūkstošus ieceļotāju uz Memfisu un tās tuvāko apkaimi, lai gan tas izraisīja ēģiptiešu neapmierinātību. Saprotams, ka šādos apstākļos tēlnieks varēja droši iedvesmoties no grieķu paraugiem, nebaidoties, ka senatnes aizstāvji varētu viņu par to vajāt.

Bija jau kļuvis par paradumu sūtīt vietējo iedzīvotāju bērnus pie kolonistiem apgūt grieķu valodu, mākslu un arodus. Arī Rameri — tā sauca jauno mākslinieku — vairākus gadus bija pavadījis doriešu tēlnieka darbnīcā un uztvēris mākslas jauno garu, taču tas nebūt netraucēja viņam savā dvēselē palikt īstenam ēģiptietim — fanātiķim, kurš pielūdz tēvu seno reliģiju, un sirds dziļumos pat just naidu pret svešzemniekiem, kurus viņš uzskatīja par ienaidniekiem un savas zemes postu.

Taču šobrīd Rameri nedomāja nedz par politiku, nedz mākslu. Viņš bija apmierināts ar savu darbu, un viņa domas bija aizņemtas ar citām rūpēm. Mākslinieks veikli uzlēca uz augstās un platās bazalta pamatnes, kas balstīja sfinksu ar sievietes galvu, un uzspieda uz lotosa kausiņa. Atskanēja atsperes sauss sprakšķis, tad sfinksa lēni izkustējās no savas vietas, atklājot platu spraugu, kas bija izcirsta pamatnē.

Š^jā kastē, kas formas ziņā atgādināja sarkofagu, atradās biezs paklājs, izšūts spilvens un zīda drānas gabals.

Brīdi aplūkojis šo dīvaino guļasvietu, Rameri nospieda lotosa auglenīcu, un sfinksa bez skaņas pagriezās un hermētiski noslēdza sarkofagu.

Rameri nervozi izlaida pirkstus caur savām biezajām, īsajām cirtām, kas ieskāva viņa pieri, un, piegājis pie galda, vienā paņēmienā izdzēra vīna kausu. Pēc tam, apsedzis abas sfinksas ar audeklu, iegāja mājā.

Ienācis istabā, tēlnieks ar metāla veseri trīs reizes uzsita pa bronzas disku, kas bija pakārts pie viņa guļasvietas. Pusatvērtajās durvīs tūlīt parādījās etiopieša sprogainā galva.

— Pasaki Totam un Psaram, lai sagatavo manu laivu, pēc tam parūpējies par manu apģērbu! — pavēlēja Rameri.

Mākslinieks jau beidza mazgāties, kad atgriezās etiopietis. Viņš pasniedza tēlniekam plānas sniegbaltas audekla drānas, no lazurīta darinātu skarabeju figūriņu kaklarotu un jostu, aiz kuras tas aizbāza dunci ar zeltā kaltu rokturi.

Ticis ar to galā, Rameri uzlika galvā klaftu, ietinās tumšā apmetnī un izgāja no mājas.

— Ja kāds pēc manis jautās, saki, ka esmu aizgājis un tu nezini, kad atgriezīšos, — viņš teica vergam, kas, sakrustojis rokas uz krūtīm, padevīgi paklanījās.

No terases tieši uz Nīlu veda akmens kāpnes, kuru pakājē gaidīja laiva ar diviem airētājiem.

Rameri apsēdās, un laiva, plaši vēzēdama airus gluži kā putns spārnus, traucās pa gludo ūdens virsmu prom no pilsētas.

Rietošās saules pēdējie stari vēl lēja purpursārtu gaismu pār Lībijas kalnu virsotnēm, taču arī tā jau dzisa; strauji tuvojās dienvidu nakts, kam svešas garās krēslas stundas.

Bya jau pilnīgi tumšs, kad laiva pēc mākslinieka pavēles piestāja krastā. Izkāpis un pavēlējis vergam gaidīt, Rameri uzskrēja augšā pa stāvo nogāzi un, nokļuvis līdz sienai, sāka iet gar to kā jau cilvēks, kurš labi pazīst apkārtni.

Plašā četrstūrveida žoga iekšpusē varēja būt dārzs, jo nekas cits, izņemot kokus, nebija redzams. Vietas vientulīgums un dziļais klusums uzvēdīja skumjas. Taču Rameri, šķiet, neko tādu neizjūta, viņš droši soļoja, mētādams plaukstā atslēgu, ko bija izņēmis no jostas.

Tēlnieks apstājās pie maziem, krūmu aizsegtiem vārtiņiem, atslēdza tos un, iegājis iekšā, atkal rūpīgi aizslēdza.

Zem vīģeskoku biezās lapotnes nekas nebija saskatāms, taču viņš droši turpināja ceļu. Pagājis garām otrai sienai, kas sadalīja dārzu divās daļās, viņš nokļuva smiltīm nokaisītā un puķu ieskautā alejā. Tālumā bija redzams nams, kura apakšējais stāvs bija apgaismots.

Tā bija liela divstāvu «ēka ar augstu torni astronomisko novērojumu izdarīšanai. Uzskrējis mazajā terasē, Rameri pieklauvēja.

— Ienāc! — atsaucās skanīga balss.

Rameri atgrūda durvis, atvirzīja sāņus biezo vilnas aizsegu un nokļuva iegarenā zālē, ko spilgti apgaismoja smaržeļļu lampas.

Istabas iekārtojums norādīja uz to, ka šeit dzīvo zinātnieks: visur bija redzamas plāksnītes un papirusa tīstokļi; uz galda atradās kaut kādi dīvaini instrumenti, bet uz plauktiem, kas bija izvietoti gar sienām, — milzum daudz visdažādākās formas un lieluma stikla pudelīšu un trauku, kaltētu augu saišķi, maisiņi ar dažādiem pulveriem, kā arī kausi un izkrāsotas kastītes.

Telpas dziļumā bija redzamas vītņu kāpnes, kas veda uz torni, bet tās vidū pie liela galda sēdēja pats mājas saimnieks, noliecies pār senu papirusa tīstokli.

Tas bija kalsns gara auguma cilvēks. Pēc izskata viņam varēja dot tiklab trīsdesmit, kā piecdesmit gadus — tik ļoti viņā bija apvienojies brieduma miers ar jaunības kustīgumu un dedzību.

Viņam bija pareizi sejas panti, āda vizēja kā vecs ziloņkauls; lielajās zaļganajās acīs dega stipras, nelokāmas gribas uguns. Ērgļa deguns un mute ar plānajām bālajām lūpām piešķīra sejai bargu, pat cietsirdīgu izteiksmi.

esi sveicināts, Rameri! — viņš teica, snieg-

dams roku māksliniekam, kas zemu paklanījās. Tad,

norādījis uz krēslu, piebilda: Apsēdies un brītiņu pagaidi gribu pabeigt lasīt, šo maģisko tekstu.

rameri klusēdams apsēdas. Ar vāji ptu nepacietību viņš ēroja magu, kuram mugurā bija garš, žilbinoši balts tērps, bet galvā balts klafts, ko rotāja mirdzošs mēness attēls.

Amenhoteps bija slavens visā Memfisā ar savām neparastajām zināšanām un varenību. Viņam nebija noslēpumu nedz pagātnē, nedz nākotnē. Viņam klausīja gari im dabas spēki, vienkāršus akmeņus pār- vērzdami zelta stieņos, bet ogles — dārgakmeņos. Viņa talismani un mīlas dzērieni salieca un pakļāva pat visspītīgākos. Putni nogādāja viņa vēstījumus visur* kurp vien tos sūtīja.

Pabeidzis lasīt, Amenhoteps sarullēja papirusu un nolika to plauktā. Tad, piestūmis sev tuvāk ziloņkaula lādīti, teica:

— Esmu izpildījis savu solījumu! Skaties! Šajā lādītē ir eliksīri, kuri palīdzēs tev un princesei īstenot jūsu vēlmes.

Ainenhoteps atvēra lādīti un parādīja Rameri divas pudelītes ar zelta aizbāžņiem un plānu, senām rakstu zīmēm klātu papirusa tīstoklīti.

— Vai redzi šo pudelīti? Tajā ir tāds kā šķidrs zelts; šī viela dod dzīvību. Otrā ir eliksīrs, kas izraisa nāvei līdzīgu miegu. Par to es tev jau stāstīju.

— Neaptverami ir dabas noslēpumi, kas nav pieejami cilvēka prātam, — nomurmināja Rameri, al- kaini noliecies pār lādīti. — Bet saki, kā šīs vielas jālieto un cik ilga ir to iedarbība?

— Lūk, divi auduma gabaliņi. Pietiek tos samērcēt miega zāļu šķidrumā un uzlikt uz sejas; tiklīdz cilvēks būs ieelpojis, viņš ieslīgs nāvei līdzīgā miegā un gulēs pat vairākus gadsimtus, līdz viņam ielies mutē siltu vīnu, kam pievienoti trīs pilieni šā zeltainā šķidruma. Tad aizmigušais atmostas, atkārtoju — kaut vai pēc tūkstoš gadiem — tikpat možs kā pēc parasta nakts miega. Tātad, ja princesei izdosies nemanāmi aiziet no kāzu dzīrēm, jūs mierīgi varēsit apgulties sfinksu sarkofagos. Tā viņa izvairīsies no negribētajām laulībām, un jūs abi, būdami pilnīgā drošībā un nebaidoties no vajāšanas, varēsit mierīgi gaidīt savas atmošanās brīdi. Es pats jūs sargāšu.

— Pateicos tev, gudrais Amenhotep, par tavu pretimnākšanu! Bez mazākajām šaubām es nododu tavās rokās gan savu, gan mīļotās sievietes dzīvību.

— Uz mani tu vari paļauties. Jūsu sfinksas es apsargāšu kā uzticams draugs. Ceru, ka pēc dažiem gadiem varēšu jūs atbrīvot no sarkofagiem un nodrošināt jums mierīgu un laimīgu dzīvi. Tie šķēršļi, kas tagad jūs šķir, būs zuduši. Tuvojas zīmīgi notikumi, un liela nelaime piemeklēs Kemas zemi. Svešzemju iekarotāju nekaunīgās kājas mīdīs mūsu svēto zemi. Izlaupītā, paverdzinātā zeme būs lieciniece tam, kā ies bojā tās labākie dēli. Amess aizmigs uz mūžu un nonāks pie Ozīrisa. Psammetihs, Tīfona elles izdzimums, kuru paši dievi ir iezīmējuši, mirs kaunpilnā nāvē, bet reizē ar viņu notikumu virpulī pazudīs arī princis — tavs konkurents. Kad viss daudzmaz nomierināsies, tu un Nuita varēsit atgriezties dzīvē.

— Amenhotep! Ja tev tas viss ir zināms, kāpēc tu nebrīdini faraonu? — viņu pārtrauca uztraukumā nobālušais Rameri. — Varbūt vēl ir iespējams novērst nelaimi?

— Kad un kur tu esi redzējis, ka cilvēku slava vai vara būtu spējušas apturēt notikumus, kurus paredzējuši nemirstīgie? — mierīgi atbildēja Amenhoteps. — Tici man, sargā pats savu likteni, bet tautām ļauj iet to ceļu, kuru tām sagatavojusi Nesatricināmā Griba. Tagad ejam! Paēdīsim kopā vakariņas un stiprināsimies ar kausu laba vīna. Tev jāsaudzē savi spēki. Ne jau tāpēc es atklāju tev nākotni, lai tevi satrauktu un apbēdinātu.

— Es nedrīkstu būt vājš, ja reiz tu mani tā atbalsti! Ļauj uzdot tev vēl vienu jautājumu: vai tu vari kopā ar mani atnākt uz piramīdu?

— Princis arī mani ir ielūdzis uz kāzām, tāpēc man nebūs grūti iejukt pūlī un novērot, kurā brīdī nozudīs princese. Tad es nemanīts aiziešu un izdarīšu visu, kas vajadzīgs.

Abi sarunbiedri piecēlās un izgāja no maga darbistabas. Kad soļu troksnis pieklusa, aizkars zāles otrā galā pašķīrās un parādījās sievietes galviņa. Uzmetusi ātru skatienu istabai un pārliecinājusies, ka tā tukša, sieviete līdzīgi ēnai slīdēja uz Amenho- tepa galda pusi.

Šī sieviete, vēl gluži bērns, bija brīnumains radījums. Slaida, maiga, gaisīga — viņa drīzāk atgādināja vīziju, nevis dzīvu būtni ar miesu un asinīm.

Caurspīdīgā auduma tunika tikai mazliet apslēpa viņas daiļo augumu. Klaidā palaistie gaiši rūsganie mati sniedzās līdz ceļiem, un to kuplums viņas mazo, gaišo sejiņu, kas līdzinājās kamejai, darīja valdzinoši skaistu. Lielās safīrzilās acis, ko ieskāva garas melnas skropstas, mirdzēja, bet mazā sārtā mutīte pauda enerģiju.

Sarauktās uzacis un cieši sakniebtās līipas liecināja, ka viņa ir par kaut ko norūpējusies. Pārlaidusi vērtējošu skatienu galdam, viņa aizslīdēja līdz lādei, kas stāvēja pie sienas un bija pilna ar dažādām tukšām stikla pudelītēm, un izvēlējās divas vismazākās Atgriezusies pie galda, viņa atvēra ziloņkaula lādīti un daļu no t^jā noglabāto pudelīšu satura ielēja savos stikla trauciņos. Pēc tam, tikpat viegli un ātri kā nākusi, nozuda aiz aizkara, kas slēpa dziļu nišu. Tur atradās guļasvieta, galds un taburete. Mazas šauras durvtiņas labajā pusē veda uz kādu istabu.

Rūpīgi noglabājusi abas pudelītes savā jostā, jaunā meitene iekrita guļasvietā un, paslēpusi seju spilve- noSj iegrima pārdomās.

Sīs dīvainās un burvīgās būtnes vārds bija Erik- so, un pēc izcelsmes viņa bija grieķiete. Kādā no sadursmēm, kas bieži notika starp ēģiptiešiem un viņu nīstajiem svešzemniekiem kolonistiem, tika nogalināts Erikso tēvs. Māti viņa bija zaudējusi jau sen. Vecā radiniece, kas meiteni pieskatīja, neuzdrošinājās protestēt, kad viens no uzvarētājiem aizveda Erikso un pēc tam pārdeva verdzībā. Tolaik meitenei bija seši gadi. Viņu nopirka Amenhoteps, un, pārliecinājies, ka šajā mazajā, maigajā būtnē slēpjas liels noslēpumains spēks, mags sāka viņu izmantot * savos eksperimentos. To spīdošie rezultāti pārspēja visas viņa cerības.

Mags meiteni aizmidzināja «svētajā» miegā, kas atbrīvo cilvēka dvēseli no ķermeņa važām un atdod

tai visas brīnišķās spējas, un Erikso lasīja pagātnē un nākotnē kā atvērtā grāmatā. Viņa kļuva magam par nenovērtējamu darbarīku, bet ar laiku mazpa- mazām iekaroja ari viņa sirdi.

Amenhoteps mīlēja Erikso, taču šīs vēlīnās jūtas tomēr nebija viendabīgas. Būdams mags, viņš meiteni jo augstu vērtēja kā šķīstu jaunavu gaišreģi, okulto spēju ziņā vienreizēju būtni. Kā vīrietis viņš juta kvēlu, greizsirdības pilnu kaisli, kas kļuva aizvien stiprāka tieši tāpēc, ka nekad netika apmierināta.

Neviens no apmeklētājiem nekad nebija redzējis Erikso. Savukārt nedaudzie kalpotāji, ja arī bija viņu manījuši, neuzdrošinājās par to pat ieminēties. Jaunā meitene dzīvoja kā vientuļniece, kuras vienīgā sabiedrība bija viņas kungs un veca kalpone. Erikso daudz lasīja. Amenhoteps izklaidējās, iepazīstinādams viņu ar zinātnes noslēpumiem vai ietērpdams greznās drēbēs un izrotādams ar dārgakmeņiem. Viņš ļāva meitenei noklausīties savas sarunas ar draugiem, taču viņai bija jāsēž nišā aiz biezā aizkara, kas sargāja no ziņkārīgām acīm.

Tā viņa bija vērojusi Rameri, kas bieži viesojās pie maga, un kaislīgi iemīlējās skaistajā tēlniekā, kurš pat nenojauta par viņas esamību. Sēdēdama savā slēptuvē, viņa bija uzzinājusi par Rameri un princeses Nuitas mīlestību un maga pārdrošo ieceri savienot abus.

Erikso nemīlēja Amenhotepu, taču baidījās no viņa, jo apzinājās maga noslēpumaino varu pār sevi. Tagad viņa Amenhotepu ienīda. Greizsirdība lika uzbangot meitenes sirdī jaunām jūtām un negaidītai enerģijai. Pēdējos mēnešos viņai bija nācies daudz pārdzīvot, jo abu jauno cilvēku mīlestība bija dzimusi un attīstījusies gandrīz vai viņas acu priekšā.

Nu ir īstais brīdis, lai mēs atgrieztos nesenā pagātnē un izskaidrotu darbojošos personu savstarpējās attiecības.

Amenhotepa un Rameri draudzība bija sākusies jau sen. Tēlnieka tēvs savulaik izglāba maga dzīvību, kad viņam uzbruka kāds greizsirdīgs vīrs, kuru māca aizdomas, ka mags ar burvju dziras palīdzību atvīlis viņam sievas mīlestību.

Amenhoteps deva pajumti savam glābējam, izglītoja viņa dēlu Rameri un turpināja jaunekli atbalstīt, palīdzēdams viņam taisīt spīdošu karjeru, jo mags bija ievērojama persona Memfisā. Amenhoteps bija ļoti bagāts, tāpēc vienkāršā un pieticīgā dzīve vientulīgajā mājā tika uzskatīta par vienu no viņa dīvainībām.

Princese Nuita bija Amazisa priekšgājēja valdnieka Vahibri radiniece. Gribēdams sasaistīt savu ģimeni ar seno dinastiju, faraons saderināja Nuitu ar vienu no saviem brālēniem — princi Puarmu, kurš kaislīgi iemīlējās savā daiļajā un augstdzimušajā līgavā. Kaut gan jaunā meitene bija vienaldzīga pret Puarmu, viņa laulībām piekrita.

Visu mainīja gadījums.

Nuita smagi saslima, un viņas dzīvība karājās mata galā. Pēc faraona pavēles ataicinātajam Amen- hotepam izdevās viņu glābt.

Pēc izveseļošanās princese ieradās pie Amenhotepa, lai pateiktos viņam, un maga namā sastapa Rameri. Viņa iemīlējās no pirmā skatiena un meklēja iespēju tikties ar jaunekli. Tēlnieku uzaicināja ierasties pilī un vispirms pasūtīja veidot Nuitas, pēc tam arī viņas mirušā brāļa krūšutēlu. Tad jaunieši sāka bieži tikties pie Amenhotepa un tur tad arī deva viens otram mīlestības zvērestu.

Skaidrs, ka princesei, kuras sirdi bya iekarojis cits, laulības ar Puarmu tagad šķita neiespējamas. Kādā tikšanās reizē viņa atzinās, ka šo laulību vietā labāk izvēlētos nāvi. Rameri, kurš jau bija saņēmis

Amenhotepa solījumu visu nokārtot, nomierināja viņu, taču savu noslēpumu neatklāja.

Tāda bija situācija tajā dienā, kad sākās šis stāsts un kad Erikso uzzināja maga iecerēto plānu.

Iegrimusi domās, jaunā meitene pat nepamanīja, kā nišā kāds ieslīdēja un apsēdās guļasvietas kājgalī. Tas bija neparasti kroplīgs punduris divgadīga bērna augumā. Mājā pret viņu izturējās kā pret dzīvnieku, turklāt par viņu vienmēr ņirgājās. Nelaimīgais atrada sev aizstāvi Erikso personā un mazpa- mazām pieķērās viņai kā uzticīgs suns. Erikso zināja, ka punduris viņas labā izdarīs visu. Amenhoteps bija pilnīgi vienaldzīgs pret šo draudzību starp valdzinošo jauno meiteni un atbaidošo kropli. Un, lūk, šīs neglītās un nelaimīgās būtnes krūtīs sirds iedegās kaislē pret savu skaisto aizbildni.

Kvēlojošu lūpii pieskāriens mazajai, kailajai kājiņai iztraucēja Erikso viņas pārdomās. Meitene sarāvās. Ieraugot punduri, viņas acīs iemirdzējās apmierinātība.

— Tas esi tu, Bizu! Tu esi ieradies tieši laikā,— viņa teica.

Tad, pieliekusies pundurim tuvāk, Erikso ilgi kaut ko čukstēja viņam ausī, nemanīdama, kā kroplīša izdēdējušajā un grumbainajā sejā atainojas pārsteiguma, greizsirdības, uztraukuma un citu jūtu virpulis.

Izdzirdusi tuvojamies kādus soļus, Erikso apklusa. Viņa tramīgi piespieda Bizu sev klāt.

Rameri maga pavadībā bija atnācis pēc lādītes.

Šo to vēl pārjautājis, tēlnieks atvadījās un aizgāja, bet Erikso un Bizu kā ēnas izslīdēja no nišas un nozuda katrs savā istabā. Amenhoteps apsēdās un turpināja strādāt, un parasti tas ilga līdz rītausmai.

Nākamajā dienā, tiklīdz uzlēca saule, Rameri sāka gatavot sfinksas pārvešanai uz Puarmas pili. Pārguris, sviedriem noplūdis, viņš atlaidās atpūsties tikai pēc tam, kad abi akmens milži, strādniekiem skaļi klaigājot, beidzot bija novietoti barkās, ar kurām bija paredzēts tos nogādāt uz prinča pili, kas ari, kuplu dārzu ieskauta, pacēlās Nīlas krastā.

Nedaudz atpūties un uzvilcis tīras drānas, Rameri pavēlēja sagatavot ratus un devās uz Puarmas pili.

Puarma, izskatīgs slaids cilvēks, dažus gadus jaunāks par Rameri, laipni un sirsnīgi sagaidīja tēlnieku. Abi bija mācījušies vienā un tajā pašā grieķu skolā un, lai gan piederēja pie dažādām aprindām, bija saglabājuši draudzīgas attiecības.

Puarma bija laimes pārpilns un visas savas rūpes veltīja pils sagatavošanai, lai varētu uzņemt jauno sievu. Uzskatīdams, ka mīlestība ir abpusēja, viņš nevarēja vien izvēlēties rotājumus, kas patiktu dievinātajai Nuitai.

Priekā starodams, viņš rādīja Rameri vāzes, paklājus un dažādas dārglietas, kas bija paredzētas nākamajai sievai. Uzzinājis, ka atvestas pasūtītās sfinksas, viņš kopā ar tēlnieku devās uz izkraušanas vietu.

Kad kolosi bija nostiprināti uz sliecēm, Rameri pavēlēja noņemt pārklājus. Saules staros iemirdzējās zelta un emaljas inkrustācijas, bet smaragda un safīra acīs iedzirkstījās uguns.

Princis, kļuvis gluži mēms no sajūsmas un pārsteiguma, beidzot iesaucās:

— Rameri! Parasto sfinksu vietā, ko es pasūtīju, tu esi radījis brīnumu! Man nepietiks līdzekļu, lai par to samaksātu. Tu taču man dāvini pašu pilnību!

— Esmu ieguldījis tikai nedaudz darba, un tas man sagādāja prieku. Lūdzu pieņemt to kā dāvanu kāzu dienā, — paklanoties atbildēja Rameri. — Varbūt tu novietosi sfinksas dārzā pie terases, kas ved uz tavas nākamās dzīvesbiedres apartamentiem, nevis agrāk iecerētajā vietā, kas saistīta ar tik smagām atmiņām?

— Vai tu esi traks, Rameri? Kā tādu dārgumu drīkst pakļaut gaisa iedarbībai? Nē un vēlreiz nē! Es tās novietošu tur, kur biju nolēmis, — piramīdā. Redzu, ka sfinksu sejām esi piešķīris Nuitas un savus vaibstus. Tātad manas visdārgākās atmiņas sargās mīlestība un draudzība.

Puarma pateicībā paspieda tēlniekam roku, nemanīdams dīvaino izteiksmi, kas uz mirkli parādījās Rameri sejā.

Drīz viņi sasniedza piramīdu. Šī augstā, no apdedzinātiem ķieģeļiem mūrētā piramīda atradās dārza malā, Nīlas tuvumā, un to ieskāva palmu un vīģeskoku birzs.

Uz upuraltāra viss bija sagatavots rituālam.

Abas sfinksas tika novietotas līdzās upuraltārim. Pie sienas piestiprinātais gaismeklis piešķīra to acīm fosforiscējošu mirdzumu, un pār Rameri ķermeni pārskrēja māņticīgu baiļu trīsas. Ko gan viņš grib darīt — un vēl tādā vietā! Jā, šeit viņš un Nuita varēs mierīgi dusēt, līdz Amenhoteps viņus atmodinās.

Tās pašas dienas vakarā, kad pār zemi tikko bija nolaidusies nakts, Rameri klusi kā ēna ielavījās Nuitas pils dārzā un, noslēpies krūmu biezoknī, četras reizes iekliedzās naktsputna balsī.

Pēc kādām desmit minūtēm parādījās maza nēģe- riete.

— Seko man! Es tevi aizvedīšu pie trim palmām, kur viņa atnāks pie tevis.

Tur, starp kokiem, kas bija devuši šai vietai nosaukumu, stāvēja akmens sols.

Rameri apsēdās, taču viņam nenācās ilgi gaidīt, jo drīz vien parādījās tumšā apmetnī ietinusies sieviete. Rameri pielēca kājās, apskāva viņu un nosēdināja sev līdzās.

— Kā ir, Rameri, vai tu mani nomierināsi un beidzot pastāstīsi par solīto glābšanās iespēju? — jautāja princese, nometusi apmetni.

Nuita bija ļoti skaista: slaida, ar lielām melnām acīm un tādiem pašiem melniem matiem. Šajā brīdī viņas vaigi bija nobāluši, bet acīs vīdēja bailes un nemiers.

— Nomierinies, mana mīļā! Tūlīt tu pilnīgi pārliecināsies, ka glābiņš ir iespējams. Viss ir nokārtots un sarunāts ar dižo magu Amenhotepu, viņš mūs atbalsta. Tomēr piesardzības dēļ es tev tagad visos sīkumos šo plānu neizklāstīšu. Tikai kāzu dienā pēc ceremonijas tu visu uzzināsi. Vai tu zini, kur Puar- mas dārzā atrodas piramīda?

— Vai tā, kurā ir viņa vecāku un māsas statujas? — ieinteresēta atsaucās Nuita. — Jā, es to zinu. Pirms dažām dienām, kad mēs ar māti ciemojāmies pie Puarmas, viņš mums parādīja šo piramīdu. Es tur lūdzos un ziedoju. Puarma sacīja, ka gatavojas šo vietu izdaiļot ar divām sfinksām, kuras esot tev pasūtījis.

— Lieliski! Sfinksas es viņam šorīt nogādāju, tās jau atrodas savā vietā. Tā nu es lūdzu tevi steigties pie manis uz piramīdu, tiklīdz būsi ieraudzījusi, ka es savu dunci esmu pārlicis no kreisās puses uz labo. Kad tu atnāksi, tad uzzināsi pārējo.

— Ceru, ka nelikšu tev ilgi gaidīt. Cik es būšu laimīga, kad beigsies šī neziņa un šī nepieciešamība slēpt visu un izlikties! Tu nespēj iedomāties, cik pretīgi jūtos, krāpjot Puarmu. Ja tu nebūtu izraisījis manī tik spēcīgu un aklu mīlestību, es nekad tam nebūtu piekritusi, — ar saviļņojumu un asarām acīs čukstēja Nuita.

Rameri kaismīgi pievilka viņu sev klāt. Mīlas vārdi, ko viņš meitenei čukstēja, apklusināja bailes un sirdsapziņas pārmetumus. Jaunības bezrūpībā abi aizmirsa priekšā stāvošās briesmas: nākotne piederēja viņiem, dižais mags bija solījis savu atbalstu— ko citu vēl varēja vēlēties?