Ūdens atmiņa

18. nodaļa

Asmens skrāpēja krāsu un atsedza zem tās gaišu koka virsmu. Nupat ieskrāpētā zīme bija sestās rindiņas pirmā. Ieliku nazi makstī, kas nebija tam piemērota, tomēr šādi bija labāk nekā vispār bez maksts, nazi iebāzu kabatā, kā biju darījusi katru rītu piecas nedēļas.

Pēc tās dienas, kad maiznieka dēls bija man uzgriezis muguru un neatskatīdamies izgājis pa vārtiem, es nebiju ne ar vienu runājusi. Ik rītu biju uz kāpnēm atradusi paplāti, un reizēm biju redzējusi pazibam zilu uniformu, taču nebiju uzdrīkstējusies vēlreiz uzrunāt karavīrus, kas pienesa ēdienu.

Tikai tad, kad dzīves robežas ir trauslas un tuvu, cilvēks patiesībā saprot, cik kvēli gribas pie tām turēties.

Abus komunikatorus joprojām ieslēdzu katru rītu un vakaru. Nekas nav sīkstāks par cerībām: vēl tad, kad jau iztēlojos, ka cerības uz gaismas iedegšanos vienā vai otrā esmu padzinusi pavisam, tās negaidot manī uzliesmoja, un man atkal nācās tās nogrūst tumsā, kur tām nebūs vietas dzīvot un elpot. Ik reizes, kad komunikatoru gaismiņas tā arī neiedegās, mana sirds sāka sisties mazliet smagāk. Taču tas ilga tikai brīdi, un pēc tam gūsts atkal bija necaurredzamas duļķes, kurās spēru soli pa solim, nezinot, kad skats noskaidrosies un ko atradīšu priekšā.

Manas dienas aizpildīja ēdiena meklēšana dārzā un ūdens uzkrāšana atbilstoši iespējām. Mājas krāni bija kļuvuši neparedzami: reizēm ūdens pa tiem tecēja, reizēm ne. Tad, kad neraku no zemes saknes vai nepildīju ūdensmaisus un katlus, es velti minēju, kas notiek ārpasaulē. Es nezināju, kā klājas ciemā, kurā kontinenta malā norit cīņas un vai ir vaļā ceļi uz Sjiņdziņu. Sjiņdziņa mierīgi būtu varējusi nodegt līdz pamatiem, un visas citas pilsētas līdz ar to, un ziņa par to mani nesasniegtu. Varbūt vairs nebija pat ciema. Varbūt viss, kas bija atlicis, bija šis nams un dārzs, koki, kas klanījās vējā, ceļš, kas tecēja uz ciemu, ijellu raupjie akmens sāni un debesis aiz tiem.

Varbūt vairs nebija manas mātes. Varbūt arī Sanjas ne.

Bija brīži, kad nama mēmums, manas tā sienās ieslēgtās dzīves nekustīgums draudēja pavisam sapīt soļus, līdz man šķita, ka pamazām pārvēršos par akmeni. Vispirms manas kājas zaudēs atsperīgumu, to āda mazpamazām iekrāsosies lietus pelēka un sacietēs, pēc tam tās vairs nelocīsies ne ceļgalos, ne potītēs, un es nespēšu tās atraut no vietas. Nevarēdama spert ne soli, es skatīšos, kā porainā klinšu viela izplešas manī līdzīgi sērgai, sastindzina gurnus, sānus un krūškurvi, smagi ielāso pirkstgalos un plaukstās, savažo plaukstu locītavas un apakšdelmus. Pēdējā pārakmeņosies seja: plakstiņi paliks atvērti, un, tā kā nespēšu tos mirkšķināt, jutīšu, kā lēnām izžūst acis, klausīšos sirds atbalsī akmeņainās čaulas iekšpusē, līdz pēdīgi apstāsies arī tā.

Man bija jāizvairās no domām, kurām bija vara mani sastindzināt. Es nedrīkstēju apstāties, vēl ne.

Ienesu virtuvē dienas ēdiena paplāti, kas stāvēja uz kāpnēm, un izliku tās saturu uz galda. Piedāvājums šodien bija pieticīgs: saujiņa amaranta, maisiņš saulpuķu sēklu. Kareivji bija pamanījuši, ka dārzā ienākusies raža. Pēc skopām brokastīm aiznesu paplāti atpakaļ uz lieveni un gāju uz vannasistabu mazgāties. Noģērbos un nostājos zem dušas. Aukstas ūdens šalts vietā nopilēja tikai dažas lāses. Mazliet pagaidīju, aizvēru krānu un atvēru vēlreiz. Ūdensvads brīdi gārdza, un

kā no dziļumiem atskanēja zems, metālisks šņirksts, itin kā vads būtu pagriezies uz sāniem. Pēdīgi man virsū uzšļācās ūdens. Ātri ierīvējos ar putojošo ziepjsakni, jo biju jau pieradusi, ka ūdens tecēšana pēdējā laikā ir neregulāra. Domāju par avota ūdens līmeni un balto zīmi, kas bija vīdējusi tam pavisam tuvu, kad biju fjellā pēdējo reizi, taču jutu, kā asinis atkal kļūst smagākas, un aizgaiņāju šo domu. Vismaz ūdens manā rīcībā bija joprojām. Pat,būdamai iezīmētai noziedzniecei, man nevajadzēja staigāt netīrās drānās vai nedēļām dzīvot bez mazgāšanās. Pat gūstā man bija vairāk nekā lielākajai daļai ciema iedzīvotāju brīvībā.

Joprojām nesapratu, kāds tam iemesls.

Kad biju apģērbusies, devos slaucīt uz tējas namu vedošā celiņa akmens plāksnes. Zālienā man pie kājām cauri sandaļu režģiem skārās nakts rasa. Diena bija ietinusies mākoņos, taču lietus mitrumu nemiglināja. Savācu uz celiņa sakritušās lapas kaudzē pie tējas nama stūra, izvēlējos no tām riekšu, ko uzkaisīt uz akmeņiem, un pārējās aiznesu uz kompostu aiz mājas, sargādamās pieiet par tuvu sava gūsta neredzamajai robežai.

Ērkšķogu krūmu ogas bija ienākušās sarkandzīslainas un apaļas, to svars vilka uz leju zarus. Paņēmu no verandas bļodiņu. Ērkšķogas pret plastmasu grabinājās nomierinoši kā lietus, to sula iešļācās man mutē salda, un to sēkliņas knikstēja man starp zobiem. Kad nesu ogu guvumu uz māju un rokas bija vārīgas no krūmu ērkšķu dūrieniem, ieraudzīju, ka pa ceļu virzienā no ciema tuvojas helirati. Vispirms nepievērsu tiem uzmanību. Mājas apkārtnē militāristi nāca un gāja, lielākoties kājām, taču reizēm tos atveda un aizveda helirati. Sardzes maiņas parasti bija nemanāmas: dažos brīžos teju vai spēju izlikties, ka manā dzīvē nekā īpaša nav, jo lielākoties kareivji nebija redzami, kamēr vien es nemēģināju pārkāpt savas robežas.

Tomēr šie helirati apstājās zem tējas viesu transportlīdzekļu nojumes, ko nebija darījuši nevieni no agrākajiem. Noliku ogu bļodu uz lieveņa malas. No heliratiem izkāpa garš vīrietis. Viņš ienāca pa vārtiem dārzā, apstājās manā priekšā un paklanījās.

Es neklanījos pretī.

- Komandieri Taro, - es teicu. - Kālab man šāds negaidīts gods?

Taro pienāca tuvāk, tik tuvu, ka, par spīti kukaiņu cepures plīvuram, spēju saskatīt savu atspulgu viņa cietajās, melnajās acīs. Mani muskuļi notrīsēja, gribēja atkāpties, taču es piespiedu sevi stāvēt, neizkustoties no vietas. Viņš mani mērīja ar skatienu. Es nenolaidu savējo.

- Kaitio jaunkundz, kā redzu, jūs kopš mūsu beidzamās sastapšanās neesat mainījusies, - Taro teica. Viņa mutes kaktiņi savilkās smaidā, kas man lika domāt par nažiem un zobeniem, un kaut ko vēl asāku. - Kā jums patīk apstākļi, kādus esam jums sagādājuši? - Viņš pavicināja roku, itin kā saķerdams māju un dārzu savā dūrē. - Manuprāt, mēs esam bijuši izšķērdīgi laipni: pārvietošanās telpa ir pietiekama, ēdiens un ūdens tiek padots regulāri.Tādu greznību var baudīt retais gūsteknis.

- Nenoliedzami brīnos, kāpēc man atvēlētas tādas privilēģijas, -es atbildēju. - Pieļauju, ka esat ieradies, lai man to izskaidrotu.

Taro izskatījās uzjautrināts, taču šī izteiksme bija kā vaibstus uz mirkli sedzoša plāna maska. Viņa acīs nekas nesakustējās.

- Būtu žēl atstāt neizmantotas jūsu īpašās prasmes, jaunkundz, tas ir - meistare Kaitio, - viņš teica. - Tāpēc es ierosinātu turpināt sarunu pie tējas tases. Vai jūs būtu tik laipna un sarīkotu ceremoniju par godu manam apciemojumam?

Par spīti viņa formāli pieklājīgajam tonim, es zināju, ka tas nav lūgums.

- Dodiet man piecpadsmit minūtes laika, komandieri Pāro, lai paspēju visu sagatavot. Saldumu nav, - piebildu, necenšoties mīkstināt balss toni.-To jums nāksies man piedot.

- Kā vēlaties, meistare Kaitio, — viņš atbildēja.

Atstāju viņu zālienā un gāju uz māju. Pārliecinājusies, ka aizkari cieši aizvilkti, izņēmu no drēbju skapja tējas ceremonijas tērpu un uzvilku. Tas bija mīkstāks un pazīstamāks nekā citam laikam un dzīvei piederējušajā mēnessgriežu dienā, kad biju to uzvilkusi pirmo reizi. Tomēr tajā joprojām bija kaut kas svešs, it kā es būtu ietērpusies ādā, kas ir nevis mana, bet tikai palienēta. Uzpošanās meistara tērpā bija bezjēdzīga un nevajadzīga rīcība: zināju, ka Taro to no manis negaida. Taču tējas ceremonijas nemainīgā, ar meistaru nepārtraukto ķēdi saistītā forma bija vienīgais tilts, ko spēju uzbūvēt starp savu ievainojamību un tējas meistara neaizskaramību. Tērps piešķīra aizsardzību, aiz kuras varēju patverties.

Tējas namā atradās vairākas servīzes, un biju slaucījusi un vēdinājusi namu ik dienas, dažas reizes pat uzmazgājusi grīdu, tāpēc man vajadzēja turp aiznest tikai ūdeni. Desmit minūtes vēlāk iznācu no mājas, nesdama rokā ūdensmaisu, kuru biju piepildījusi no virtuves krāna.

Pirmajā brīdī Taro neredzēju. Tad pamanīju, ka viņš stāv tējas nama priekšā un pilina zālē ūdeni no akmens baseina. Zāliena mitrināšana ar ūdeni nozīmēja tējas nama un tā apkārtnes simbolisku attīrīšanu ceremonijai, un to nebija atļauts darīt nevienam, izņemot tējas meistarus un viņu mācekļus. Rīklē un aiz acīm sakāpa rūgtas dusmas. Kad tuvojos namam, sandaļu zoles mīksti plakšķēja pret akmens plāksnēm.

- Baidos, ka jums arī šoreiz pa viesu ieeju nāksies rāpot, - es teicu. - Namu remontējot, atveres augstumu nemainījām.

Taro ieslaucīja mitrās rokas bikšu biezajā audumā un pasmaidīja savu uzasināto smaidu. Melno acu skatiens pārvietojās kā spogulī uzplaiksnoša kustība tumšā telpā.

- To arī biju gaidījis, - viņš atbildēja.

Ne viens, ne otrs nepaklanījāmies. Devos uz meistara ieeju mājas otrā pusē.

Kad biju iekūrusi uguni, uzlikusi katlā vārīties ūdeni un novietojusi uz paplātes tējas servīzi, pavēru viesu ieeju šķirbā. Mirkli vēlāk iekšā ierāpoja Tara. Viņš bija atstājis kukaiņu cepuri ārpusē. Aiz veca ieraduma, nedomājot, muskuļu atmiņas vadīta, paklanījos viņam. Viņa sejā atkal parādījās smaids, un viņš paklanījās pretī. Man šķita, ka viņš žestu ironiski pārspīlē, taču vien tik daudz, ka nevarēju būt pārliecināta. Man vaigos iebangoja asinis. Dziļi elpoju un domāju par ūdeni: par ūdeni, kurš mani nesa un savažoja, par ūdeni, kurš mani atšķīra no pīšļiem, par ūdeni, kurš mani nebija atstājis, vēl ne.

Katla dibenā bija desmit burbuļi.

Pagatavoju tēju un pasniedzu tasi Taro. Viņš to nesteidzīgi paņēma, uzpūta, neiemalkoja, jo tēja vēl bija pārāk karsta, un novietoja tasi sev līdzās uz grīdas.

Viņš cieši raudzījās manī, un es zināju, ka tieku vērtēta. Viņa nolūka svars un aukstums mani šausmināja. Viņš bija šeit ieradies ar kaut kādu mērķi. Nezināju, kāds tas ir, taču, kad viņš tur sēdēja, nekustēdamies un nerunādams, zināju, ka itin nekas to nevarētu sa-ļodzīt, nekas nespētu salauzt vai vismaz ieskrambāt tā spīdīgo, cieto virskārtu. Viņam nebija steigas. Viņš varētu gaidīt un meklet manu vājo vietu, līdz atrastu.

Pēdīgi, pārtraucot ilgu klusumu, viņš teica: - Tu no manis nebaidies, Noria. Kāpēc?

Ievēroju, ka viņš pārgājis no jūsošanas uz “tu”, kas bija apzināts etiķetes pārkāpums, necienīgs veids, kā uzrunāt tējas meistaru ceremonijas laikā. Neatbildēju, un viņš nenovērsa no manis skatienu.

-Tu taču saproti, ka es tev varētu nodarīt sāpes, ja man tā gribētos? - viņš turpināja. Viņa izteiksme nemainījās. - Vai arī es varētu pavēlēt to darīt kādam citam un pats noskatīties.

Sapratu to, zināms. Visi zināja par lietām, kas notika tumsā, par tām, no kurām bija vieglāk novērsties. Biju par tām domājusi pat pārlieku daudz. Par māti, par sienām, kas bija ap viņu, varbūt tuvākas un biezākas nekā tās, kas aizturēja mani, varbūt par nelokāmu metālu pie viņas plānās, plīstošās ādas. Par Sanju. Izstūmu viņu no prāta, atkal, jo manas robežas sāka ņirbēt un drupt, un es nevarēju ļaut tam notikt, ne pašlaik.

-Tomēr tu runā spītīgi, nepaklanies man, -Taro teica. - Kāpēc?

Pateicu vienīgo lietu, ko šajā situācijā pratu pateikt, un, kad vārdi atstāja manas lūpas, apjautu, ka tā ir patiesība.

-Jūs man vairs nevarat nodarīt neko, kam būtu nozīme.

Taro pacēla tasi pie lūpām, vēlreiz tai uzpūta un iedzēra malciņu.

- Vai tiešām? - viņš jautāja. Viņa acu melnumā kavējās tas pats vērtējošais skatiens. - Un, ja es teiktu, ka varu tev atdot tavu dzīvi?

- Es jums neticētu, - atbildēju.

- Zinu par avotu, - Taro teica. - Taču to tu jau noteikti esi uzminējusi. Būtu bijis gudrāk izstāstīt. Saprotu, ka tavs tēvs šai lietā bija stūrgalvis, un šo pašu stūrgalvību no viņa esi mantojusi arī tu. Tējas meistaru putekļainās tradīcijas no mana viedokļa ir apnicīgas. Taču, zināms, bija tikai laika jautājums, kad gūšu apstiprinājumu savām aizdomām. -Taro slidināja pirkstu pa tējas tases apaļo malu. Māte bija mani mācījusi ar šādu pašu kustību spēlēt uz glāzes: kad plānas glāzes maliņu braucīja ar samitrinātu pirkstu, radās savāda, augsta skaņa, tā atbalsojās un pildīja mani ar nemieru, kā aizmirstībā grimstoša doma, ko nav iespējams notvert. Māte bija teikusi, ka tad, ja uz glāzes spēlē pārāk ilgi, tā saplīst. Pēc tam nebiju uzdrošinājusies izbraucīt skaņu ne no vienas glāzes.

- Vairākums tējas meistaru to jau aizmirsuši paši, - Taro turpināja. -Jo viņi jau vairākās paaudzēs dzīvojuši pilsētās, taču amata slēptākajā kodolā ierakstīts, ka tējas meistari savulaik bija avotu sargātāji. Tavs tēvs par daudz paļāvās uz veiksmi. Nomaļa apvidus tējas meistars, kurš spējis pretoties pilsētu vilinājumam, kura dārzs zeļ un tēja garšo labāk nekā tiem, kas pērk visaugstākās kvalitātes ūdeni? Bija pilnīgi skaidrs, kādu noslēpumu viņš glabā.

Taro pirksti uz māla tasītes malas apstājās. Biju klausījusies viņa vārdos, arvien pieaugot nemieram, un nespēju sevi apvaldīt.

- Kā jums zināms par tējas meistaru un ūdens savienību? - es vaicāju spīvāk, nekā biju gribējusi.

Taro smaids bija kā skanošas glāzes skaņa.

- Velti tu tā raizējies. Tavs tēvs nemeloja, teikdams, ka tās ir slepenas zināšanas, - viņš teica. - Tā ir taisnība. Zina tikai tie, kas apguvuši tējas meistara mācību.

Daudz netrūka, un es būtu pajautājusi, cik daudz tādu viņš spīdzinājis, lai noskaidrotu noslēpumu, taču vārdi apstājās mutē, un manā atmiņā kaut kas sakustējās.

Veidā, kā Taro pārkāpa ceremonijas etiķeti, kopš paša sākuma bija bijusi kaut kāda mērķtiecība. Biju sastapusi tējas viesus, kas pieļāva kļūdas, jo etiķete viņiem pirms tam nebija pazīstama vai arī viņi to bija daļēji aizmirsuši. Viņu misēkļus iekrāsoja vai nu mulsums, vai neziņa: viņiem bija kauns, ka kļūmēs izpaužas viņu neizglītotība, un reizēm viņi pat nezināja, ka pastāv precīza etiķete, un neuztraucās par to. Taču Taro jau pirmajā vizītē bija radījis iespaidu, ka vajadzības gadījumā būtu pratis ievērot etiķeti līdz pēdējam sīkumam, taču pārkāpj to ar nolūku, tikai tāpēc, ka var atļauties tā darīt. Viņš pazina tējas ceremoniju tikpat precīzi kā es un tieši tāpēc zināja, kā aizvainot tējas meistaru un citus viesus.

Visas atmiņu ainas par viņu parādījās jaunā gaismā: tas, kā viņš pārvērta savu pirmo tējas vizīti par jautājumu krustugunīm, kā viņš lika nopostīt tējas namu, zinādams, ka to nebūs iespējams uzcelt no jauna tādu pašu, kā viņš konfiscēja tējas meistaru grāmatas, kaut gan skaidri zināja, ka neviens tējas meistars pēc sevis neatstās rakstītas ziņas par slepeno avotu. Kā viņš šļakstīja ūdeni zālājā, kaut gan tas ietilpst vienīgi tējas meistara un mācekļa uzdevumos, bet jebkura cita roka, kas to veic, apgāna ceremoniju.

Viņš vēroja mani, gaidīja. Gaidīja, lai es aptveru.

-Jūs esat tējas meistars, - es teicu.

Taro mazliet pagrieza galvu. Nepratu nolasīt viņa sejas izteiksmi.

- Biju, - viņš atbildēja. - Vai, precīzāk sakot, man būtu vajadzējis par tādu kļūt. Mācību saņēmu no sava tēva, un arī viņš bija ūdens sargātājs, viens no pēdējiem. Viņš nicināja pilsētu meistarus, uzskatīja tos par amata brālības nodevējiem.

No katla kāpjošais mitrums cēlās tējas nama gaisā, kļāvās pie loga un man pie sejas.

-Taču jūs nenodarbojaties ar tējas meistara amatu, - es teicu.

Taro izdzēra savu tasi, nolika uz grīdas un pastūma uz manu pusi. Es to piepildīju.

- Ne pēc tam, kad biju armijai atklājis tēva avota atrašanās vietu, -viņš atbildēja. - Vienlaikus paziņoju, ka mani varētu interesēt karavīra karjera. Pēc tam viņi pret mani izturējās ļoti vēlīgi. Taču mēs sākam novirzīties no galvenās lietas, - viņš turpināja. - Kā jau teikts, ja vēlies, varu tev atdot tavu dzīvi. - Viņš pacēla tasi pie lūpām, taču šķidrums joprojām bija par karstu, un viņš tasi atkal nolika. - Varbūt ne precīzi agrāko, taču pietiekami tuvu tai.

Turēju rokas uz ceļiem, kaut gan man gribējās aiztraukt mitrumu no pieres, un neteicu ne vārda.

- Tu jau nebūsi dzirdējusi, vai ne? Par savu māti.

Zināju, ka man nebūtu vajadzējis pieļaut tirgošanos ar Taro, taču pārāk daudzas dienas biju skatījusies komunikatora tukšajā ekrānā, un manas domas bija uzkonstruējušas pārāk daudz stāstu, kurus nevēlējos izdomāt līdz galam. Man nebija spēka apturēt savus vārdus.

- Ko jūs zināt par manu māti?

Taro izteiksme nemainījās.

- Sjiņdziņā bija dumpis. Tava māte ir pazudusi jau mēnesi, - viņš teica. - Tiek uzskatīts, ka viņa ir mirusi.

Biju baidījusies no šādas ziņas, tomēr, sastapusies ar to, nekā nejutu. Sēras nāks vēlāk, taču tagad ziņa tikai pārlija man pāri un izgaisa, un atstāja aiz sevis tukšumu.

- Man nav tādas varas, lai atvestu atpakaļ mirušos, - Taro teica. - Bet kā ar tiem, kas joprojām dzīvi?

Viņš redzēja manu satrūkšanos, un es izlasīju apmierinātību viņa

sejā.

- Vai tad nav vēl kāds, kuru tu glābtu, ja varētu?

Elpa ķērās rīklē, sirds sitās straujāk.

- Kur viņa ir? - es vaicāju.

Taro pielieca galvu, un viņa izteiksme aprima un ieguva domīgu atēnu.

- Viņa lūdza mani nodot ziņu. Viņa lūdza, lai tu piekrīti manam piedāvājumam.

Norīstījos.

- Kāds ir šis piedāvājums?

-Jūs abas atgūsiet savai brīvību un varēsiet turpināt dzīvi kā līdz šim, mierā, armijas aizsardzībā. Pat avotu varēsiet izmantot brīvāk nekā citi ciema iedzīvotāji.

Iedomājos par nedēļām, kad avots bija bijis tikai mūsu. Taro mutes kaktiņi sakustējās, un es zināju, ka viņš redzējis pārmaiņas manā sejā. Piespiedu sevi skatīties viņam tieši acīs.

- Ar kādiem noteikumiem?

-Jums atliek tikai piekrist tam, ka avots tagad piederēs armijai un ka jūs abas strādāsiet manā labā. - Viņš ieturēja pauzi, ļāva saviem vārdiem ietiekties manā apziņā. - Jūs, protams, pieļāvāt dažas izšķirīgas kļūdas, taču parādījāt arī asu prātu un viltību. Kādu laiku gandrīz ticēju, ka nekāda avota nav. Muromcki nācās jūs ilgi novērot un ievākt daudz ziņu, pirms izdevās noskaidrot, no kurienes nāk ūdens un kā tas tiek slepus nogādāts no mājas uz ciemu. Spiegiem ar jūsu prasmēm mums atrastos darbiņš.

Jau otru reizi sarunas laikā ainas manā atmiņā pārvietojās, un to detaļas parādījās pavisam citādi. Muromcki tējas vizīte nepareizā dienā, viņa apstāšanās pie Sanjas nama vārtiem un saruna ar Sanju. Un atmiņu aina, kas bija gandrīz pazudusi, taču tagad spilgta pacēlās starp citām: gaišmatainais viesis tēva bērēs, seja, kas bija izskatījusies pazīstama, bet kuru tomēr nebiju mācējusi saukt vārdā. Visu šo laiku nebiju sapratusi, kā tīkls ap mani savelkas.

Viss telpā bija nekustīgs, un es neredzēju ceļu savā priekšā tās dūmakas dēļ, kas virda no aizvadītajām nedēļām un to nesaprotamības, no pasaules plaisām, no tumšā spoguļa, kurā nesaskatīju pati savu seju.

- Un Sanja lūdza, lai es tam piekrītu?

- Viņa teica, ka piekritīs, ja tas nozīmē, ka jūs atkal varat satikt viena otru.

Iedomājos Sanju un jutu, kā ļaujos šai domai. Biju nogurusi. “Jā” šķita viegls vārds manām lūpām, un bija neiespējami aizraidīt ainu, kas slēpās man aiz acīm: viņas roka manā rokā avotā, kura nemierīgais plūdums kļāvās pie mūsu aprisēm, mūsu mūžīgais nospiedums pasaules un ūdens atmiņā.

Aizvēru acis un ievilku elpu.

- Viņa ticēja, ka tas būtu tā vērts, - Taro mīksti turpināja. - Tāpēc viņa atnāca pie mums.

Atvēru acis. Vārdi aizslīdēja prom, prom aizslīdēja ainas un viss, ko es nevarēju padarīt par patiesību, kaut gan man gribētos.

-Jūs melojat, - es teicu.

Taro seja sašķobījās izteiksmē, kas nebija īsti smaids, un kaut kas no tās nokrita - maska, rūpīgi austs plāns: es nebiju pārliecināta, kas tieši. Redzēju tikai, ka nevainojamā nodomā ir parādījusies vaina, un, pirms viņš atkal bija ieviesis savā sejā tukšu telpu, zināju, ka man ir taisnība.

- Es varētu atzīt, ka patiešām meloju, - Taro sacīja. - Bet tu taču to nezini. Tev ir tikai mans vārds, un tu man neuzticies. - Viņš apklusa. Skatījāmies viens uz otru, un telpā nekustējās itin nekas, izņemot elpas un domas. - Un, ja es stāstītu, ka Sanja pie mums atnāca nevis tevis dēļ, bet gan tāpēc, ka gribēja pasargāt savu ģimeni? Vai tam tu noticētu vieglāk?

Ēnas satinās ap Sanju un veda viņu arvien tālāk no manis, līdz viņa pazuda skatienam. Nepacēlu roku. Neteicu ne vārda, lai viņu aizturētu. Viņa gāja prom un neatskatījās.

Biju viena un pateicu vienīgo, ko varēju pateikt.

- Nekas mani nepiespiedīs pieņemt jūsu piedāvājumu.

Taro pacēla tējas tasi pie lūpām, lēnām to izdzēra, noslaucīja muti un nolika tasi uz grīdas.

- Vai tas ir tavs pēdējais vārds? - viņš vaicāja. - Padomā labi. Citas iespējas nebūs.

- Pēdējais.

Taro pamāja. Šaurās telpas sienās atbalsojās žesta galīgums. Viņš piecēlās kājās, un man pāri krita viņa ēna. Kādu bridi tā saplūda ar mani, itin kā būtu manējā.

Šķērsoju grīdu un pavēru viesu izejas durvis. Taro atkal nometās uz ceļiem un jau grasījās izlīst ārā verandā, tomēr apstājās un pagriezās pret mani.

- Esmu ziņkārīgs, - viņš teica, un pirmo reizi ieraudzīju viņā ko tādu, kas atgādināja neviltotu interesi. - Kāpēc? Vai tu tici, ka tevi sagaida kaut kāds atalgojums - citā dzīvē vai viņpasaulē -, ja darīsi to, ko iztēlojies par pareizu?

- Nē, - es teicu. - Ticu, ka grūtas izvēles ir jāizdara katru dienu, par spīti tam, ka ir labi zināms, ka nekādas atlīdzības nav.

- Kāpēc? - viņš atkārtoja.

-Tāpēc, ka tad, ja nekā cita nav, tas ir vienīgais veids, kā atstāt no savas dzīves nospiedumu, kam ir kaut kāda nozīme.

Taro nedz pamāja, nedz pasmīnēja, nedz iespurcās. Viņš tikai skatījās un tad atkal pagriezās, lai aizietu.

- Arī es esmu ziņkārīga, - es ieteicos, un viņš apstājās. - Ja jūs neticat atlīdzībai, ja zināt, ka zudīs arī jūsu vara, kāpēc jūs tomēr tveraties pie tās un darāt lietas, par kurām zināt, ka tās nav pareizas?

Taro mans jautājums nesatrauca. Viņš cieta klusu. Dzirdēju viņa elpu tējas nama mitrajā gaisā un iztēlojos, ka redzu viņa seju gandrīz nemanāmi notrīsam, taču droši vien maldījos. Viņa seja bija pa pusei novērsta, un, kari viņš to atkal pagrieza pret mani, redzēju tikai aukstu stiklu un akmeni.

- Tāpēc, ka tad, ja nekā cita nav, - viņš pēdīgi teica, - es tikpat labi varu izbaudīt esošo tik ilgi, kamēr tas ir.

Nekustīgi sēdējām uz ceļiem, pagriezušies viens pret otru, un nekas mūs nedz šķīra, nedz vienoja. Viņa izvēles būtu varējušas būt manējās: visām ēnām ir viena krāsa, un tās visas tumsā kļūst nesaredzamas.

- Ardievu, komandieri Taro, - es pēdīgi teicu. - Neko vairāk es jūsu labā izdarīt nevaru.

Atvadoties nepaklanījos. Toties Taro man paklanījās, un šoreiz es viņa žestā neredzēju ne izsmieklu, ne nicinājumu, tiesa, arī cieņu ne. Gaidīju, līdz viņš bija izlīdis no tējas nama un es vairs nedzirdēju viņa zābaku soļus lievenī vai uz celiņa akmens plāksnēm.

Tovakar saskaitīju svītriņas, ko biju uzvilkusi uz durvīm, un saskaitīju dienas, kuras, kā es zināju, bija pagājušas citos ūdensnozie-guma namos starp zilā apļa parādīšanos un iemītnieku sodīšanu ar nāvi.

Kad izgāju ārā, lai piepildītu savu naktslukturi ar kvēlmušām, aiz vārtiem, kur sabiezēja ēnas, ieraudzīju tumšu, kalsnu būtni. Neredzēju tās seju, vēl ne, taču jutu, ka tā skatās tieši uz mani, pirms pagriezās un pazuda starp kokiem, viņpus man atvēlētajām robežām.

19. nodaļa

Kad cēlos vārīt rīta tēju, ārā joprojām bija tumšs. Ūdens krāns niķojās, kā tas bija darījis gandrīz katru dienu pēdējo trīs nedēļu laikā: vispirms kannā izšļācās ūdenskritums, kas pēc tam saruka līdz pilītēm un pēdīgi nostabilizējās tievā strūkliņā. Cauruļu metāla grozīšanās un šņirkstoņa mājas dziļumos kļuva klusāka. Atstāju tējkannu zem ūdens strūklas.

Laika vairs nebija daudz.

Kamēr tējkanna pildījās, aizgāju uzvilkt jaunu svītriņu uz ārdurvīm. Tā bija septītās rindiņas sestā. Kopš Taro apciemojuma bija pagājusi vairāk nekā nedēļa. Roka šķita smaga, un asmens, laužot krāsas kārtu, negribēja kustēties; taču, pat ja es apstādinātu kustību, atstātu septīto rindu nepilnu, es nevarētu apturēt no manis prom bēgošās stundas.

Atgriezos virtuvē un ieraudzīju, ka ūdens strūkla mitējusies pavisam. Ielūkojos tējkannā: tā nebija pat pusē. Ielēju tajā pilīti no pēdējā ūdensmaisa, kurā vēl kaut kas bija. Vēlāk, ja caurule būs ar mieru darboties, man vajadzētu mēģināt maisu piepildīt. Krānu neaizgriezu un atstāju zem tā lielu katlu. Ja ūdens atkal sāks tecēt, es to dzirdēšu. Manas ausis bija paspējušas kļūt jutīgas pret skaņu, kas agrāk bija bijusi tik ikdienišķa, ka nebiju tai pievērsusi nekādu vērību.

Aizpogāju adīto jaku, uzvilku vilnas zeķes, paņēmu no priekšnama vadža šalli un apliku ap pleciem. Rīts bija auksts, daudz aukstāks nekā vairākums gada astotā mēneša ritu. Atvēru durvis un ieelpoju no nakts stīvuma atžirgstošā dārza smaržu. No āra ieplūstošajā gaisā mana dvaša kūpēja kā mākonīši.

Kad liecos, lai paceltu no kāpnēm ēdiena paplāti, ieraudzīju pieaugošā pusmēness ūdeņaino vizmu virs fjella. Tālu vairs nebija mē-nessgrieži. Cieminieki drīz taisīs saldos, lipīgos mēnessgriežu cepumus un pažobelēs iekārs krāsaini apgleznotus kvēllukturus. Jau bija gatavs gājiena pūķis, un plastmasas kapā būs rosība, ļaudīm meklējot piederumus mēnessgriežu rotājumiem un bērnu karnevāla tērpiem. Šajā gadā droši vien netiks rīkota uguņošana: to uzskatīs par pārāk bīstamu, jo trūkst ūdens, ar ko dzēst aizbēgušās dzirksteles. Gaisma būs jāatrod no citādām ugunīm. Varbūt mēnessgriežu naktī apkārt atkal klīdīs okeānu pūķi, mezdami savus vizošos atspulgus pret debesu tumšo jumu.

Varbūt kāds sēdēs Knābī un skatīsies uz tiem. Varbūt viņam līdzās sēdēs kāds cits, kurš uzliks savu roku uz viņējās, un nekam nevajadzēs būt citādi.

Manu uzmanību piesaistīja skaņa no vārtu puses. Kāds klusām runāja. Pagriezos, lai paskatītos, taču neredzēju neko citu kā strēmeli zilā, kas nozuda skatienam. Tomēr balsis rītā joprojām šūpojās: savā starpā sarunājās divi karavīri. Viens no viņiem smējās.

Šodien vēlāk vai kad nu viņu sardzes maiņa beigsies, viņi ies uz ciemu. Viņi nospodrinās zābakus un nopirks tirgū maizi vai varbūt zilo lotosu un aizvadīs savu nakti miegā vai nomodā, neskaitot dzīves stundas. Vējš plosīs viņu kukaiņu cepures, saule spīdēs uz pirkstu locītavām, un viņi pat nemanīs to spirdzinošo vēsumu vai nomierinošo siltumu.

Es nezināju ne viņu vārdus, ne to, no kurienes viņi nāca, nedz arī to, kā viņi izskatās, un es nekad nevienu nebiju ienīdusi tā, kā tobrīd ienīdu viņus.

Paplāte bija viegla. Uz tās nebija nekā cita, izņemot kaltētas pupiņas mazā māla bļodiņa. Soļiem tikai mazliet trīcot, ienesu to iekšā un aizslēdzu aiz sevis durvis.

Mani izbrīnīja spēks, ar kādu manī ieķērās dusmas. Mani izbrīnīja pašas rokas kustība un skaņa, māla bļodiņai sašķīstot pret sienu.

Realitātes audums ap mani sakārtojās jaunā veidā, no kura es nespēju novērst skatienu. Dzīves pavedieni pinās cits citam šķērsām un pāri, tie savijās kopā un atkal aizauga prom cits no cita, veidoja tīklu, kas saturēja visu esošo kopā. Skaidri spēju saskatīt tā plīsumus, šķiedras, kas risa un slīdēja prom no manis. Pasaule auga un joprojām pulsēja no stāstiem, taču man tajos vairs nebija vietas.

. Un aiz visa pletās tukšums, kuru gandrīz bija iespējams aizskart: auksta un klusa neesamības telpa, vieta, kuni sasniedzam, kad pazū-dam no pasaules atmiņas.

Vieta, kurā patiešām mirstam.

Gribēju aizgriezties, taču mani turēja notikumu ķēde, kas mani bija šeit atvedusi, pagātne, kas pletās aiz manis, ierakstīta akmenī, un tā nekad nepadosies, nekad nesalūzīs, nekad nemainīs veidolu. Es skatīšos tajā, līdz vairs neskatīšos nekur. Stāsti par to varēja izliekties dažādos virzienos, taču tā patiesība, kas aiz stāstiem, nekļūs cita. Та neatzina citu varu, izņemot savējo.

No vietas, kas bija dziļāk par rīkli un sirdi, pacēlās sūrstoņa un izlauzās smagos, saraustītos šņukstos. Mana elpa sažņaudzās, un viss ķermenis sačokurojās ap dusmām un skumjām, un tad elsas plosīja mani tik straujā taktī, ka vairs nespēju tās aizturēt. Sabruku pret durvīm un ļāvu raudām nākt.

Putekļi klusiņām šūpojās gaismas strēlē iepretim mājas pelēcīgajai pustumsai. Mani locekļi bija smagi. Gulēju uz grīdas. Uz vaigiem un acu kaktiņos žūstot sūrstēja sāļas strīpas, un mutē bija karsta metāla garša.

Es varētu šeit palikt, nodomāju. Kareivji nāks rīt. Ūdensmaisi ir gandrīz tukši. Es varētu gulēt šeit, līdz ūdens no manis aizplūdīs.

Klusums uz ādas sabiezēja. Gribēju tam ļauties. Aizvēru acis.

Mironīgajā skaņu neesamībā, sausā kā kauli, kāds kustējās.

Та muša varētu beigt džinkstēt, es nodomāju. Tad es varētu gulēt.

Taču tā nebeidza: tā atkal un atkal ar būkšķi metās pret stiklu, nesaprazdama, kāpēc nespēj izlauzties āra brīvībā. Atvēru acis un ieraudzīju tās ēnu sitamies šaurajā telpā starp logu un to sedzošajiem aizkariem.

Kaut kas sakustējās dziļi manā atmiņā: cita muša, tās melnzaļi vizošais smagais ķermenis, tās spārnu švīkoņa, veicot ceļu augšup un lejup pa blīvo tīkla sieniņu un meklējot izeju.

Pagriezu galvu un ieraudzīju jūraszāļu somu, kuru biju atstājusi balstāmies pret sienu zem drēbju pakaramā. Cauri tās pītajai virsmai izšķīru piezīmju grāmatas taisnstūri.

Atmiņa pavērās vēl vairāk. Muša pie tīkla sienas padevās un nolaidās uz galda, kuru klāja darbarīki un vadu gali. Gaisma noplaiksnīja uz sudrabkrāsas ripas virsmas, kad Sanja to ievietoja agrāko laiku ierīces padziļinājumā un aizspieda vāku. Iečerkstējas skaļruņi. Karstajā, nekustīgajā gaisā plūsmoja vārdu straume, kas man neliks mieru.

Prāts centās kaut kam pieķerties, neredzamai šķiedrai, kas stiepās cauri gadiem un laikiem, un mūžiem.

Atmiņa pārvietojās: rokās smagi gūla grāmata ādas vākos, un vārdi tās lappusēs būvēja tiltu uz pagātni, kas citādi būtu gājusi bojā. Sen aizgājuša tējas meistara zīmētie burti vilka mani pie sevis, un savā ziņā viņš joprojām pastāvēja, bija dzīvs šajos vākos: pateicoties tam, ko bija atstājis aiz sevis. Teikumi mani satvēra un rāva ārā no klusuma tinumiem.

Šis ir mans pēdējais stāsts, un, kad būšu to saglabājis šajās lappusēs, manu asiņu ūdens varēs aizplūst netraucēts.

Ir tikai notikumi, kam ļaudis piešķir stāstu veidolu, lai saprastu tos labāk.

Pārāk daudzi stāsti pazūd pavisam, un pārāk nedaudzi no tiem, kas saglabājas, ir patiesība.

Par spīti aukstumam, kas strāvoja no durvju spraugām, koka grīda šķita silta, kad atspiedu pret to rokas un lēnām stūmu sevi augšā. Та bija kā cīņa pret stipru vēju: man bija jāsaņem visi spēki, lai noturētos sēdus stāvoklī un neļautos pagurumam, kas spieda un centās nogrūst mani atpakaļ. Soma bija tikai aptuveni metra attālumā. Pacēlu roku un stiepos uz tās pusi, taustīju pēc pleca siksnas un gandrīz zaudēju līdzsvaru. Pēdīgi man izdevās satvert blīvo audumu un atvilkt somu pie sevis. Izņēmu ārā tējas meistara grāmatu. Vāku āda mīksti skārās pie pirkstu galiem.

Mans rokraksts slīps un šaurs skrēja pāri lappusēm. Piezīmes apzinīgi atspoguļoja ceremonijas un tajās izmantotās tējas servīzes, laikapstākļus, viesu apģērbu un izturēšanos. Tomēr lielāko vietu aizņēma Jansona ekspedīcijas žurnāls, ko biju norakstījusi no sudrabkrāsas ripām: fragmentārs, nepilnīgs, taču savā būtībā patiess. Šķirstīju lapas un nonācu vietā, kur sākās pēdējās ripas saturs, tas, ko bijām ar Sanju klausījušās kādā mākoņainā vasaras pievakarē.

Tas bija stāsts par iznīcību un drupām, par okeāniem, kas tiecās uz kontinentu centru un aprija zemi un saldūdeni. Par miljoniem ļaužu, kuri bēga no savām mājām, par kariem, kas sākās kūstošo ledāju atsegto kurināmā resursu dēļ un turpinājās, līdz zemes dzīslas bija iztecējušas. Par cilvēkiem, kuri gandēja savu pasauli, līdz to zaudēja.

Tad stāsts pārvērtās vēstījumā par izdomātām patiesībām un izstāstītiem meliem, un vēsturi, kas uz mūžiem bija pārtaisīta: tas bija stāsts par grāmatām, kas dūņainā ūdenī sabruka skrandainā papīra miglājā un tika aizstātas ar viegli pārveidojamām komunikatorgrā-matām, līdz ar dažiem taustiņu klikšķiem no pasaules atmiņas bija

iespējams izgaisināt jebkuru notikumu, un tad par kariem vai katastrofām, vai pazudušajām ziemām vairs nebija atbildīgs neviens.

Tas bija stāsts, kuru Jaunās Cjaņas varasvīri bija centušies iznīcināt, tāpat kā bija iznīcinājuši gandrīz visu citu, kas stāstīja par agrāko pasauli. Un tomēr es to turēju rokās: ne pilnu patiesību, jo pilna patiesība nesaglabājas nekad, bet kaut ko, kas nebija pazudis pavisam.

Skatījos uz teikumiem lappusēs un sāku saprast, kas man jādara.

Es varēju palikt, kur biju, un gaidīt, līdz pīšļi gūs uzvaru pār ūdeni. Es varēju ļaut, lai manu stāstu, ja tas vispār tiks stāstīts, izstāsta kāds cits: kāds, kas to sagrozīs un padarīs nepazīstamu, un varbūt izmantos saviem nolūkiem. Ja es savu stāstu atstātu tiem, kas uzvilkuši uz manām durvīm zilo apli, tas vairs nebūtu mans. Es vairs nebūtu daļa no tā. Es vairs nebūtu daļa no nekā.

Es varēju ļaut, lai tā notiek. Vai varēju censties atstāt pasaulē zīmi, piešķirot tai savu veidolu.

Piezīmju grāmatas pēdējā trešdaļa vēl bija tukša.

Kad cēlos augšā, kājas mani tik tikko noturēja.

Manas istabas logu sedza biezi aizkari. Tumsā atšķīru tējas meistara grāmatu jaunā, tīrā lappusē, apsēdos uz gultas un pabīdīju kvēlluk-turi uz galda, lai no tā uz lappusēm kristu pietiekami daudz gaismas.

Kad ķēros pie darba, tinte spalvas galā iezaigojās un atstāja uz papīra zvaigznes veidola traipu.

Sākumā vārdi nāca lēni, tie bija kusli un remdeni tumsā, kurā biju tos ilgi glabājusi. Taču, kad stiepos pēc tiem, tie sāka piederēties un zibsnīt, un celties man pretī, un to veidoli kļuva skaidrāki. Kad tie pēdīgi uzšļācās virspusē, spilgti un bezbailīgi, es satvēru tos, ko spēju, un ļāvu tiem plūst ārā.

Rakstīju par slepeno avotu, par kuru neviens cits agrāk nebija rakstījis. Rakstīju par ūdens kāviem, kuri šūpojās debesu jūrā kā zvīņas zibinoši zivju bari un kuros varēja izšķirt pūķu tēlus, ja vien prata pareizi skatīties. Rakstīju par plastmasas kapu, tā slāņos bojā gājušajiem noslēpumiem, sadragātajām agrāko laiku lietām, no kurām katra reiz kādam bija piederējusi un kaut ko nozīmējusi.

Teikumi uz papīra salauza laika un vietas robežas. No ljella uz namu atkal plūda ūdens, un pa telpām staigāja tēvs. Redzēju viņa paradumu izstaipīt pirkstus pēc akmensdārza grābšanas, kad viņš bija atbalstījis grābekli pret lieveņa margām, un veidu, kā viņš sarauca uzacis, skatīdamies katlā un skaitīdams burbuļus tā dibenā. Māte sēdēja savā darbistabā, un es redzēju, kā viņa, domās iegrimusi, glauda matus, un kā viņa pieliec galvu, prātodama, kur aizmirsusi rakstāmspalvu. Sasmaržoju viņas paštaisīto ziepju lavandu un mētras, un sīpolu sautējumu, ko reizēm gatavoja tēvs. Dzirdēju viņu soļus: vienus lēnus un stabilus, otrus uzsvērtus un nepacietīgus. Viņu balsis atkal pildīja virtuvi un aizskanēja dārzā, un es vairs nebiju viena.

Rakstīju par Sanju. Par kvēli, kas ielija viņas sejā, kad viņa savā darbnīcā pa vienai ņēma ārā daļiņas no agrāko laiku ierīces iekšām, iegaumēja to secību un kārtīgi sarindoja uz galda. Par veidu, kā, viņai smaidot, viens mutes kaktiņš pacēlās mazliet augstāk par otru, un par to, kā viņa vienmēr precīzi zināja, ko teikt vai atstāt neteiktu, lai es sajustos labāk. Par veidu, kā viņa ar šalli atglauda savus tumšos matus, par viņas roku aprisēm, skrambām un sasprēgājušo ādu viņas pirkstu galos. Par to, kā cauri tumšajam ūdenim viņas locekļi izskatījās tajā vietā, kur neiesniedzas saules gaisma.

Arā debesis mainījās un apmācās, taču iekšā izskatījās, itin kā istabas ēnas būtu atkāpušās un sačokurojušās, un grāmata izstarotu savu gaismu, spožāku un pilnīgāku nekā kvēllukturis. Tukšo lappušu tiesa grāmatas beigās samazinājās. Saucu garus, kas drūzmējās ap mani, un gūstīju tos starp vākiem kopā ar visu citu zudušo, līdz biju pierakstījusi pilnu pēdējo papīra collu un man sāpēja plaukstas locītava.

Kad pēdīgi izlaidu spalvu no rokas un piespiedu pieri aizmugures vāka ādai, nakts aiz aizkariem jau ruka. Mans ķermenis šķita kā tukša čaula: to viegli varēja aiznest jebkāds vējš, tas bija brīvs no ūdens un vārdu svara.

Uzvilku tējas meistara tērpu. Tas bija vaļīgs un mīksti skārās pie ādas, un es tajā saodu savu sviedru neizmazgāto smaržu. Kad ar piezīmju grāmatu rokā gāju uz virtuvi, zeķes slīdēja pa koka grīdu. Vieglais auduma maisiņš bija virtuves skapītī, kur biju to atstājusi. Atraisīju aukliņu, kas saturēja ciet tā galu, un ielūkojos iekšā. Dibenā vēl bija dažas karotītes tējas, ko biju izvēlējusies Kuolojervu tirgū savai gatavības ceremonijai. Smarža bija vājāka nekā toreiz, taču joprojām tajā sajutu to pašu plūdumu: mitrumu, kas atveldzē zemes pīšļus, vēju, kas purina visa augošā lapas, gaismu, kas ņirbinās ūdenī.

Pacēlu no grīdas pēdējo ūdensmaisu. Та niecīgais saturs klusi no-klunkšķēja. Pieliku maisa galu pie krāna metāla. Runāju mīļus un runāju ļaunus vārdus, varbūt pat kliedzu un raudāju, taču ūdeni ļaužu bēdas neaizkustina. Tas, ātrumu nedz palēninājis, nedz paātrinājis, plūst zemes tumsā, tur, kur tikai akmeņi dzird.

Uz mājas durvīm ir septiņreizseptiņas vertikālas svītriņas, un zilā apļa krāsa tām iepretī ārpusē ir nožuvusi jau sen sen.

Tagad viss ir sagatavots.

Pasaule rītos ir tāda, kādu to atstājam, un tomēr, atvērusi durvis, pirmajā brīdī to nepazinu. Ne tikai krāsa bija cita, bet arī smarža, tāpat klusums: pazīstu dažādus klusumus, taču šis man bija svešs.

Mazu brīdi iztēlojos, ka esmu piedzimusi no jauna.

Savilku ciešāk plecu lakatu un pastiepu vilnas jakas piedurknes pāri plaukstām. Būtu varējusi kāpt lejā no lieveņa ar kurpēm un zeķēm kājās, taču gribēju zināt, kāds basajām kājām šķiet ledainais zālājs. Stiebri čabēja, un to papīrvārīgais aukstums grieza līdz kaulam, kad spēru soli un pēc tam nākamo.

No mākoņa malas izlīda saule, un es apžilbu. Biju iztēlojusies agrākās pasaules ziemu spilgtumu, taču šis spilgtums bija citāds. Uz tējas krūmu zariem un zālājā, un akmensdārza smilšu krokās, un uz koku zariem un tējas nama jumta gulēja viegls sniega slānis. Kad tam trāpīja gaisma, acīs sariesās asaras, un man vajadzēja tās aizvērt.

Visi ūdensmaisi verandā bija tukši. To apskrambātos sānus sedza balta sarma. Aiznesu pēdējo maisu no virtuves uz tējas nama lieveni, paņēmu slotu un slaucīju no akmens plāksnēm baltdzīslainos lapu rēgus, kas saulē pamazām atmiekšķējās. Izvēlējos no tām sauju, ko uzkaisīju atpakaļ uz akmeņiem, lai celiņš pārlieku neizskatītos cilvēka slaucīts. Šajā lietā tēvs vienmēr bija nelokāms.

Viesu ieeja ap mani šķita šaura un stūraina, kad līdu pa to iekšā tējas namā, stumdama pa priekšu ūdensmaisu. Izlēju ūdeni katlā un gāju uz šķūni pēc kaltētas kūdras. Ūdens telpā no jakas apakšas izvilku tējas meistara grāmatu un novietoju uz grīdas zem traukiem paredzētā plauktiņa. Uz paplātes citu citai blakus saliku lielu metāla kannu, mazāku māla kannu un vienu vienīgu tējas tasi. Aiznesu paplāti līdz pavardam, iekratīju māla kannā atlikušās tējas lapas no auduma maisiņa un aizdedzu uguni zem katla.

Domāju par tēvu, kurš vairs bija tikai manos kaulos un asinīs, un par māti, no kuras pāri nebija palicis nekas cits, izņemot mani.

Domāju par Sariju.

Zināju, tāpat kā sapnī ir zināms, ka otrs cilvēks telpā ir pazīstams, kaut gan seja ir sveša, vai tāpat, kā cilvēks zina, ka mīl.

No katla sāka celties tvaiki, un es gaidīju, līdz varēju tā dibenā saskaitīt desmit mazus burbuļus.

Pielēju metāla kannu ar karsto ūdeni, pagatavoju māla kannā vāju tēju un sasildīju ar to tasi. Tad piepildīju mazo tējkannu vēlreiz, aplēju to ar tēju no tases, un brūnie, porainie sāni saslapa. Manas kustības plūda nepiespiestas, lokanas kā vēja šūpots koks vai pāri jūras dibenam slīdošs vilnis.

Tēja tasē bija dzidra un palsa, tās smarža man visapkārt - maiga.

Atvēru sllddurvis viņai, kura jau паса, un nosēdos tējas telpas vidū tā, lai pa durvju atveri redzētu kokus, kas liecās pāri celiņam, un gaismu, ko saule starp zariem bārstīja uz gludajiem, mitrajiem akmeņiem.

Šīs nav tās beigas, kādas biju sev iztēlojusies. Tomēr šīs ir vienīgās, kādas man ir. Vai varbūt tā nav gluži taisnība: es taču varētu izskriet pa vārtiem un skriet tālāk, līdz izdzirdētu gaisu šķeļošu blīkšķi un kaut kur ķermenī sajustu asas sāpes. Varbūt tas būtu ātrāks veids nekā gaidīt kareivjus, kas tuvojas, viņu zobenu asmeņus, asinis, kuras vairs neredzēšu sakalstam uz celiņa akmens plāksnēm. Taču tas mainītu tikai ceļu, ne galamērķi. Ceļa projām nav. Un tomēr esmu nolēmusi elpot tik ilgi, līdz spēšu. Es, iespējams, beigšos šeit, taču nāks citi, kas nesīs stāstu tālāk. Varbūt pēc viņiem kāds mazs pasaules gabaliņš būs veselāks.

Kad ūdens beidzies, ceremonija ir galā.

Es neredzu tālāk par šo pagalmu. Es nezinu, vai pilsētas nav sabrukušas, un es nezinu, kurš šodien sauc zemi par savu. Es nezinu, kurš cenšas savažot savā varā ūdeni un debesis, nesaprotot, ka tie pieder visiem un nevienam. Nekādas cilvēku važas tos neaizturēs.

Man nav vajadzīgs redzēt tālāk par šo pagalmu, vairs ne.

Jau tūlīt, kamēr vēl esmu tējas namā viena, eju uz ūdens telpu, pabāžu roku zem plaukta un taustu, līdz atrodu mazu iedobumu kaktam vistuvākajā grīdas dēlī. Tas ir viens no vecā tējas nama dēļiem, tumšāks par pārējiem. Iebāžu pirkstu iedobumā un paceļu šo dēli, kurš nav pienaglots. Piesardzīgi stumju zem tā otru roku, līdz man izdodas dēli izņemt no vietas. Zem tā ir tumšs padziļinājums, no kura plūst zemes aukstums.

Grāmatas ādas vāks ir mīksts un silts, gandrīz kā dzīva būtne, kam es pieskaros. Neviens neredz, kā es to iebīdu grīdas caurumā

un pastumju mazliet sāņus zem pienaglotajiem grīdas dēļiem, lai tas netrāpītos pa iespējamā meklētāja rokai vai skatienam.

Viešņa atver vārtus, ienāk pa tiem māju pagalmā, ar skatienu meklē celiņu, kas ved uz tējas namu. Viņas kājas neatstāj pēdas plānajā sniegā. Pieņemas vējš, un tējas krūms nobirdina no zariem zaigojošos putekļus. Vizošās pārsliņas nolaižas zemē, kur sniegs jau kūst par plūstošu ūdeni, gaismā auzdams savu mazo strautiņu. Sekoju pārsliņām, kad tās ieņem savu vietu, dziļi, dziļi plūdumā, kam nav sākuma un beigu.

Tējas pēcgarša manā mutē ir salda.

Esmu centusies nedomāt par Sanju, taču viņa ieplūst manās domās, un es prātoju: vai es ieplūstu viņas domās, tajā, kas no viņas vēl atlicis?

Neaicināta manu acu priekšā uzaust šī aina, un uzaust atkal un nepazūd: viņa stāv fjella alā pie dīķa. Viņa skatās mutuļojošajā ūdenī, un man gribētos domāt, ka viņa nāks pie manis. Un tomēr ieraugu viņu atkal, citādu, tādu, kas aizgriežas prom no manis un atpakaļ nenāk. Nezinu, kura no viņām ir īsta un kura ir atspulgs dzidrā ūdenī, tik ass, ka to gandrīz iespējams maldīgi noturēt par īstu.

Es varu izvēlēties savas beigas, tās, kuras vēlos.

Viņpus durvīm dienu dedzina dzidrums, un durvju atverē redzu viņu, kā viņa nāk man tuvāk, pie manis.

Stiepju viņai pretī roku.