Ūdens atmiņa

16. nodaļa

Sarkanā ķieģeļu nama iemītniekiem nāves sods tika izpildīts dienā, kad viss bija gatavs mūsu aizbraukšanai, divas nedēļas pēc tam, kad biju sagādājusi heliratus. Es to neredzēju. Redzēju rūsas brūnus plankumus uz pagalma celiņa un ārā iznestās mēbeles. Pavisam īsi, iztālēm redzēju durvis, kurām šķērsu pāri uznaglots dēlis pāršķēla zilo apli.

- Neskaties, - Sarija teica, tomēr es skatījos un pēc tam vēlējos, kaut nebūtu skatījusies. Tā mēs tagad rīkojāmies: centāmies novērst skatienu no lietām, kas notika, un pēc tam, kad mums tas tomēr neizdevās, centāmies dzīvot, itin kā nebūtu tās redzējuši. Tikmēr šīs lietas saglabājās mūsos, iemājoja zem ādas, krūškurvja dunošajā, tumšsarkanajā izplatījumā, kur to cietās šķembas skrāpēja mīksto, mitro sirdi. Iedama pa ielu, spēju saskatīt, kā ļaudis nēsā šos skatus līdzi: paglabātus, taču ne tik dziļi, lai tie nemestu domu pēdas pāri viņu sejām, pārvēršot tās kā lēnām aizslīdoša gaisma.

Bijām ceļā uz plastmasas kapu. Debesis bija balts un pelēks, un blāvi zils dūmakas mūris, kas mainījās kā jūra, taču es nepratu pateikt, vai tās grasās noslēgties vētrai vai atvērties kailai gaismas straumei. Manā somā gulēja sudrabkrāsas ripas.

- Mums vajadzētu tās paslēpt, - Sanja bija teikusi. - Tādā vietā, kur neviens nezina meklēt, bet kāds var atrast. Tie, kas savu stāstu

ierakstīja, gribēja, lai kāds uzzina. Viņi apjauta, ka tas varētu pārmainīt visu, ko cilvēki zina par naftas kariem un agrāko pasauli. Mums vajadzētu dot tādu pašu iespēju citiem. Drošības pēc.

Sapratu, ko viņa domā. Mēs nebijām pateikušas skaļi: ja mēs ne-atgriezīsimies. Taču domājusi par to biju, un jutos pārliecināta, ka arī viņa bija.

Gājām pāri plastmasas kapam, kur zem sandaļu biezajām zolēm krakšķēja trauslo lūžņu dobie kauli. Nonācām pie agrākās pasaules transportlīdzekļa mūžvecā vraka, netālu no vietas, kur biju atradusi pirmo sudrabkrāsas ripu un, domājams,Jansona ekspedīcijai piederējušo saplīsušo agrāko laiku ierīci.

Biju ielikusi ripas tajā pašā metāla kastē, kurā tās atradās avotā, un kasti ietinusi nodilušajā audumā un skrandainajā plastmasas gabalā. Izvilku paciņu no somas. Sanja izraka bedri vietā, kur vajadzētu būt transportlīdzekļa aizmugures ritenim, un mēs ielikām ripas tajā. Domāju par sievietes balsi ripās un pie sevis klusām viņai pateicos. Viņa, tējas meistara meita no nepazīstama laika, bija veikusi ekspedīciju ilgi pirms mums un parādījusi, ka tas ir iespējams. Ja nebūtu viņas, es varbūt nekad nebūtu uzdrīkstējusies īstenot savu plānu. Sabēru uz ripām dažādus atkritumus, un mēs apsedzām visu bagātību ar pusirušu plastmasas maisiņu kumšķi. Nekas neliecināja, ka šajā vietā būtu paslēpts kas svarīgs.

Sanja griezās, lai ietu, taču es lūdzu viņu pagaidīt.

Piegāju pie transportlīdzekļa priekšgala un iebāzu roku izrūsējušā instrumentu paneļa caurumā. Izvilku apaļo plastmasas kārbiņu. Tā nebija smaga, un, kad to pagāzu, priekšmeti tajā grabēdami aizslīdēja uz otru pusi.

- Vai atceries šo? - es vaicāju.

Sanjas seja pārvērtās, itin kā tajā piepeši būtu trāpījusi gaisma.

-Biju aizmirsusi! - viņa iesaucās. - Ko mēs šeit noglabājām?

Viņa pienāca tuvāk un pētīja gadskaitli, ko bijām uzrakstījušas uz kārbiņas vāka un kas apzīmēja plānoto atvēršanas dienu.

- Vēl vairāk nekā pēc divdesmit gadiem, - es teicu.

- Mums noteikumos bija punkts, - viņa man atgādināja, - ka nedrīkst atvērt pirms sarunātā datuma, izņemot ārkārtas apstākļus.

- Vai tu domā, ka šie ir uzskatāmi par ārkārtas apstākļiem?

Viņa pasmaidīja, taču aiz šīs izteiksmes saredzēju nopietnību,

kad viņa atbildēja: - Ja šie tādi nav, tad es nu gan nezinu, kas varētu būt.

Paskatījos uz viņu. Viņa uztvēra manu skatienu un tik tikko jaušami pamāja. Viņa paņēma kārbiņu no manis un stingri turēja. Griezu kārbiņas vāku, līdz lakas zīmogs, ko bijām rūpīgi izkausējušas uz tās malas, ieplaisāja un salūza. Vāka iekšpusē bija ierakstīts datums no laika pirms desmit gadiem. Mums bija astoņi gadi, kad bijām savākušas dārgumus šajā laika kapsulā. Pieliecāmies, lai kopīgi izpētītu saturu. Iekšā bija rūsas saēsta slēdzene un atslēga, kas tai nederēja, nodzeltējusi lapa, ko pildīja sīks iespiests teksts - droši vien biju to izrāvusi no kādas mātes grāmatas -, daži gludi akmentiņi un vecas, apskrambātas brilles, kurām viena kājiņa bija salūzusi. To lēcas bija nokrāsotas dažādās krāsās: viena zila, otra sarkana.

- Šīs es atceros, — Sanja teica. - Burvju brilles.

Arī es atcerējos rotaļu, kuru bijām spēlējušas: būdamas pasaules apceļotājas un spiedzes, pārmaiņus bijām ar brillēm ieskatījušās cauri sienām slepenās vietās un stāstījušas viena otrai, ko tur redzam.

- Varbūt mums vajadzētu kaut ko paņemt līdzi? - es ierosināju. - Veiksmei?

- Pat grams lieka svara palēnina pārvietošanos, - Sanja iebilda, un viņai, zināms, bija taisnība.

Ieliku brilles atpakaļ kārbiņā un jau grasījos aizvērt vāku, kad Sanja apturēja manu roku un teica: - Pagaidi.

Viņa pasniedza kārbiņu man, noņēma no plaukstas locītavas pa-dilušo jūraszāļu rokassprādzi un uzlika to uz akmentiņiem un brillēm.

- Tu arī, - viņa teica.

- Vai tev ir spalvu nazītis? - es vaicāju.

Sanja sameklēja kabatā nazi un pasniedza man. Noliku kārbiņu uz paneļa, izvilku šauro asmeni no maksts un nogriezu sev garu matu šķipsnu.

- Nekā cita man nav, - es teicu un atdevu nazi Sanjai.

Saritināju matus ap pirkstiem, sasēju vieglā mezglā un ievietoju

jūraszāļu rokassprādzē. Mezgls mazliet pašļuka, tinums pajuka un atspiedās pret rokassprādzi, iekļaudamies tās nelīdzenajā aplī: mani tumšie mati un jūras izkaltušās zāles, ko Sanja bija nēsājusi sev ap roku, atsevišķi un tomēr kopā, nepārtrauktā gredzenā. Sanja paņēma kārbiņu un aizvēra vāku, novietojot zīmoga salauztās malas tieši pretī vienu otrai.

Tas šķita kā piesardzības līdzeklis pret mirstīgumu, itin kā mēs būtu veikušas neizgaisināmu burvestību. Ja neatgriezīsimies, no mums kaut kas paliks - kaut arī anonīms, bērnišķīgs un nevērtīgs, tomēr kaut kas, ko mēs bijām izvēlējušās saglabāšanai, zīme par to, ka reiz šeit bijām bijušas.

Tā es domāju.

Ticēju, ka tā domā arī viņa.

Joprojām gribu tam ticēt.

Kad aizgājām no plastmasas kapa, Sanja teica: - Tiksimies vakarā. - Viņas augums zem raupjā lina auduma bija kalsns un stūrains. Kukaiņu cepures ēna uz viņas sejas bija maiga. Viņa gāja prom un neatskatījās.

Kad Sanja bija aizgājusi, bridu pāri nelīdzenajam laukam pie beliratiem, lai vēl pēdējo reizi pārbaudītu, vai viss ir kārtībā. Patiltē

smaržoja pēc drūpošas zemes un trūdošiem atkritumiem. Pārbaudīju aiz heliratiem piestiprinātās piekabes saturu. Biju rūpīgi aprēķinājusi ūdens un pārtikas daudzumu un drošības dēļ ielikusi mazliet vairāk, taču ne par daudz. Es nezināju nedz to, cik precīzi ir mani aprēķini par pārvietošanās ātrumu, nedz kādā stāvoklī būs ceļi, kad tiksim pāri robežai. Kaut gan biju cerību pilna, tomēr neuzdrošinājos pilnībā paļauties uz to, ka atradīsim ūdeni, tāpēc lielākā daļa vietas ratos bija atvēlēta dzeramā ūdens pārvadāšanai.

Pārvietoju maisus, kuros bija kaltēti augļi, saulpuķu sēklas un mandeles, lai atbrīvotu vietu vēl vienam ūdensmaisam, ko biju atnesusi līdzi. Ūdens pārvadāšana mums bija sagādājusi lielākās galvassāpes, jo zinājām, ka mūs noteikti apturēs, ja mēģināsim atklāti vizināt līdzi vairāku nedēļu ūdens krājumus. Bijām izvētījušas visas ūdens krāpnieku metodes un kontrabandas sistēmas, ko izmantojām aizvadītajās nedēļās, kad ciema iedzīvotāji veda ūdeni no tējas meistara nama uz savām mājām. Sanja heliratiem bija veikusi rūpīgi izplānotu pārbūvi, un rezultāts bija viņas meistardarbs: viņa bija izņēmusi sēdekļus, izveidojusi zem tiem noslēgtu tukšu telpu un atkal paslēpusi to tik rūpīgi, ka it nekas nenodeva, kā rati pārveidoti. Zem heliratu viltus dibena bija vieta ūdensmaisiem veselai nedēļai, un turklāt bijām iebūvējušas dažādas slepenās lūkas un tvertnes pārtikas kastēs. Pāri piekabei bijām pārvilkušas dubultu plastmasas un auduma jumtu, kas aizsargāja tās saturu un zem kura mēs varēsim naktīs gulēt.

Viens, par ko es raizējos, bija kvēlmušas. Es nezināju, vai mums tās izdosies atrast ceļojuma laikā, bet tās, kuras mēs aizbraucot paņemsim līdzi no tējas meistara nama, līdz atceļam neizdzīvos. Bija vasaras beigas, un gaismas pietika gandrīz visu cauru diennakti. Tomēr jau pēc dažām nedēļām vakari atkal satumsīs, un mēness vēl nebūs divas reizes bijis pilns, kad mēnessgrieži pagriezīs gadu pretī ziemai. Mums bija paredzēts pārbraukt mājās krietnu laiku pirms tam, taču kvcllukturu izdzišana varētu palēnināt mūsu ceļojumu. Doma, ka būs

jāiztiek bez to kvēles, raisīja manī nemieru arī cita iemesla dēļ: es nezināju, cik dziļi zemes dzīslas ūdens būs paslēpies, kādā tumsā mums būs jānolaižas, lai to atrastu. Sanja bija savedusi kārtībā divus agrāko laiku lukturus, ko varēja uzlādēt ar saules enerģiju, taču to gaisma bija blāvāka nekā kvēlmušu radītā, un viens no tiem sprakšķēja un raustījās. - Man neizdevās sagādāt pietiekami veselus vadus, - Sanja bozdamās bija teikusi, un mums nācās būt ar to mierā.

Par mūsu plānu viņa nebija stāstījusi nevienam, pat saviem vecākiem ne. Viņa teica, ka nav vēlējusies tos uztraukt. Es lēsu, ka viņa nebūtu spējusi ievērot savu solījumu braukt man līdzi, ja tie būtu lūguši, lai viņa paliek.

Pārklāju pāri heliratiem un piekabei ieplīsušu plastmasas brezentu, sametu uz tā sausus zarus un patiltē sakrājušos atkritumus. Kad biju apmierināta ar maskēšanas darbu, izgāju ārā dienas gaismā. Bijām aizpildījušas patiltes atveri ar dažādām grabažām, kas mētājās apkaimē, un eju sev aiz muguras es aizbāzu tā, ka tā izskatījās neejama.

Debesis bija klinšu un ķērpju, un svaigu asinsizplūdumu krāsā. Pirmās lāses uz mana krekla lina auduma nokrita ciema malā, izpletās lielos, nevienmērīgos plankumos, kuru mitrumu jutu uz ādas. Kad nonācu līdz ceļam, kas veda uz mājas vārtiem, bikšu staras pilēja no ūdens un par dubļiem satumsušās smiltis šļāca traipus uz to baltā auduma. Lietus aizmiglotajā gaisā plīvoja slapju jūraszāļu rūgtenā koksnes smarža.

No rīta, ieraudzījusi debesis, aiz veca ieraduma biju iznesusi dārzā vākšanas traukus, kaut gan man nebija nekādas vajadzības to darīt. Lai lietus ūdeni paņem cieminieki, kad, rīt ieradušies, atradīs māju tukšu, tā es domāju. Tas ir pēdējais, ko pagaidām varu viņiem piedāvāt. Jukara viņus aizvedīs uz fjella alu, pirms būšu atgriezusies, biju par to pārliecināta; lēsu, ka reizēm viņš tur slepus dodas jau tagad,

kaut gan biju lūgusi viņu to nedarīt, jo kareivjiem noteikti nepaliks nemanīts, ka cieminieki piepeši sākuši biežāk iet uz fjellu.

Aizvēru acis un stāvēju lietū. Izkāpu no sandalēm. Slidenie zāles stiebri kustējās un saplaka, zīmēja režģus uz kāju pēdām. IJdens no matiem lija uz skausta, samitrināja muguru un rokas, lāsēm pilēja no degungala. Nometu drānas kā vecu ādu un jutos veldzējusies un atvērta, un gatava.

Koka toveris, kuru biju novietojusi līdzās lieveņa pakāpieniem, bija gandrīz līdz pusei pilns.

Iegāju mājā, apmainīju slapjās drānas pret sausām un apsēdos uz grīdas.

Līdz šim biju centusies vismaz virspusēji saglabāt māju tādu, kāda tā bija manu vecāku laikā, pat par spīti tam, ka apjautu, kā tai gribētos ļauties pārmaiņām. Rīkojos tā joprojām, taču cita iemesla dēļ. Gribēju būt droša, ka tad, kad šeit pēc mūsu aizbraukšanas ieradīsies cieminieki, telpās nekas viņiem nevēstīs, ka esmu devusies tālā ceļā un, iespējams, prom būšu ilgi. Atstāju uz krēslu atzveltnēm drānas, itin kā būtu tās izlaidusi no rokām, lai tikai mirkli vēlāk atkal savāktu. Dzīvojamā istabā uz dīvāna ar muti uz leju mētājās atšķirta puslasīta grāmata, kuru negrasījos ņemt līdzi. Krūze uz virtuves galda vēl bija līdz pusei pilna ar rīta tēju, nenokopu to. Gribēju aiz sevis atstāt notiekošas dzīves apstādinātu kadru: nemainīguma ilūziju, kas sevī slēpj lielas pārmaiņas. Gribēju novērst cieminieku aizdomas tik ilgi, cik iespējams.

Līdz rītam vai nākamajam vakaram.

Viss bija sagatavots.

Aizslēdzu durvis un noslaucīju uz tējas namu vedošā celiņa akmens plāksnes. Slotas zaros ķērās lietus saslapinātas lapas un zāles stiebri. Atbalstīju slotu tējas nama lievenī pret sienu.

Aizgāju līdz akmensdārza malai, kur auga trīs tējas krūmi. Lietus bija mitējies, un uz to šaurajām lapām zaigoja lāses. Tēva kapu sedza

zāle, un tā aprises vairs nekādi neizšķīrās no pārējā zālāja. Gribēju viņam ko teikt, taču mutē bija tikai klusums.

Lietus bija savandījis akmensdārza smiltis. Pacēlu no zālāja grābekli un nolīdzināju tās. Grābekļa zaru pēdas viļņojās starp akmeņiem kā ūdens, kas plūst zemes tumsā, ātrumu nedz palēninājis, nedz paātrinājis.

Kad aizvēru vārtiņus sev aiz muguras, somā gulēja piezīmju grāmatas un dārzā biezēja ēnas.

Kad nonācu pie tilta, viss izskatījās tā, kā vajadzēja. Atveri slēpa drazas, un nekas neliecināja, ka šeit kāds būtu bijis pēc tam, kad es agrāk dienā pēc ratu pārbaudes biju šo vietu atstājusi. Nospriedu, ka Sanja vēl nav paspējusi ierasties. Lai ielīstu slēptuvē, pabīdīju pie malas salauztu atzveltnes krēslu un nelietojamu kabeļa tinumu.

Ieraudzīto uzreiz vēl nesapratu. Pagāja mirklis, pirms acis aprada ar tumšo patiltes telpu, pagāja ilgāks laiks, pirms apjēdzu, ko redzu.

Helirati un piekabe ar visu saturu bija prom.

Elpa krūtīs aizsitās, un vēdera mugurdaļā izpletās smags mezgls. Man šķita, it kā es būtu aprijusi lielu ledus gabalu ar asām šķautnēm.

Sūtīju ziņu uz Sanjas komunikatoru, pēc tam uz viņas ģimenes komunikatoru. Nekādas atbildes. Nezinādama, ko citu darīt, devos uz viņas mājām. Gāju pa taisnāko ceļu cauri plastmasas kapam, kur manas kājas slīdēja uz lietus apskalotajām virsmām un tumšajās plaisās, kas veda tieši uz apglabātās pagātnes kodolu. Pagāju garām vairākiem cilvēkiem, kuri bija nākuši pēc duļķainā ūdens, kas tecēja mazajā strautiņā netālu no kapa malas. Daži no tiem centās savākt savos ūdens-maisos un spaiņos lietu no debesīm. Gāju garām mājām un redzēju, kā cilvēki ļauj no mākoņiem krītošajam ūdenim skalot viņu izslāpušās sejas un augumus, un rokas.

Iegriezos ielā, kur dzīvoja Sanjas ģimene, un apstājos.

Pie Sanjas nama bija zilā tērpti kareivji. Durvis bija atvērtas, un esmu par to pārliecināta: uz tām nebija zilā apļa, tās nesa tikai savu parasto blāvi pelēko krāsu. Neredzēju ne Sanju, ne viņas vecākus, taču pa durvīm nāca un gāja kareivji, un es redzēju, kā divi no viņiem dodas uz pagalmu aiz mājas un Sanjas darbnīcu.

Prickšpagalmā stāvēja garš militārists, un, kad viņš pagrieza galvu, pazinu viņu, par spīti attālumam. Tas bija Muromeki, Taro gaišmatainais palīgs.

Pagriezos un piespiedu sevi neskriet. Manas kājas uz dubļainā ceļa bija smagas, un mākoņi karājās zemu, aizskardami fjellu virsotnes un pludodami no ūdens svara.

Šajā ainavā, kur viss bija izbīdījies no savām vietām un pasaule izkritusi no eņģēm, es gāju atpakaļ uz tējas meistara namu un gaidīju.

Pa šauro ceļu neviens nepārvietojās. Komunikatoru gaismiņas neiededzās. Pasaule negriezās lēnāk vai ātrāk.

Pēc pusnakts iegāju savā istabā un bezsaules nakts zilpelēkajā pustumsā atgūlos gultā, taču nespēju nedz gulēt, nedz pakustēties. Jau uz rīta pusi īsu brīdi nogulēju un, kad pamodos, man bija grūti elpot. Izgāju lievenī meklēt svaigu gaisu.

Mākoņi bija atkāpušies. Rīta spožums grieza acīs. Gāju pāri mitrajam zālājam pie lietus ūdens tvertnes pagalma vidū. Kad pieliecos, lai no tās padzertos, īsu brīdi redzēju savu atspulgu ūdenī, pirms tas pajuka.

Dzirdēju, kā, eņģēm čīkstot, pašas aizveras ārdurvis.

Pagriezos, lai ietu atpakaļ iekšā.

Uz durvīm spilgts kā no debesīm izgriezts, vēl aizvien mitri spīdīgs rīta gaismā vizēja zils aplis.