Bābeles maukas

Trešā nodaļa, kurā Alekss pārāk bezrūpīgi apietas ar saviem šekeļiem un kļūst par pravietisku zīmi

Dienas ritēja. Alekša neskūtie žokļi kļuva arvien bār­daināki. Viņš klejoja, kur iepatikās, vispirms izpētīdams Etementaki rajonu un pēc tam jauno pilsētas daļu pie upes. Kādā pēcpusdienā viņš aizgāja uz Grieķu teātri, kurš atradās netālu no viņa mājvietas. Viņš noskatījās Eiri- pīda Andromēdas uzvedumu - reiz šī luga bija nozaudēta, bet tad atkal atrasta.

Andromēdas mātes lielīšanās ar savas meitas daiļumu kaisīja sāli jūras dieva Poseidona dvēseles rētās, tāpēc viņš uzsūtīja zemei nezvēru. Lai atpirktos no Poseidona, meitene tika pieķēdēta pie klints; viņai bija jākļūst par maltīti jūras pūķim.

Kamēr maskējušies aktieri uz proscēnija attēloja šo drāmu, Alekss domāja par tās saistību ar savu dzīvi.

Vai Debora bija Andromēda? Vai Alekss bija drosmī­gais Persejs, kurš ieradīsies Andromēdu izglābt, atstādams savu slaveno spārnoto zirgu aiz skatuves?

Skatītāji amfiteātra akmens sēdekļu lokos izpauda savu atzinību parupji - it kā tas būtu boksa mačs. Viņi ēda un dzēra. Viņi aplaudēja un svilpa. Pat brīžos, kad koristi izdejoja visgraciozākos, vismajestātiskākos soļus, šīs starpspēles pārtrauca publikas svilpieni - varbūt tā uz­sverot horeogrāfijas mākslas virsotnes? Tomēr skatītāji pieklusa traģiskajos brīžos, kad vientuļas flautas pavadībā tika dziedātas solo partijas, un viena no Andromēdas dzies­mām palika iededzināta Alekša sirdī. (Vēlāk viņš no kāda drāmu pārrakstītāja nopirka šo monologu.)

ANDROMĒDA (pieķēdēta pie klints):

Kā īstā Helēna, kas nedevās uz Troju,

Un tālab vīri savos kuģos rēgam sekoja,

Un Priama dēls savā gultā mīlēja rēgu,

Šķietamību, ko dievi sūtīja iedzit neprātā vīrus,

Vai viena dieviete atsūtīja, lai patmīli Helēnu glābtu

No Parisa baudkāres, no neprātīgajiem varoņiem

Maksājamā asins parāda…

Rēgs nāca, lai Helēnu glābtu uz mūžiem

No dižās TVojas drupām…

Es ari tieku upurēta rēgam,

Tas - mana tēva augstprātības rēgs,

Kurš radījis vēl varenāku rēgu -

Poseidonu - slimas iztēles augli,

Kā varā es nodota. Bet mana nāve

Būs īsta - ja jūras nezvērs, kurš krastmalu posta,

Ir īsts; ja aiz tā neslēpjas pirāti,

Ja nezvēru šo var uzpirkt

Ar ķēdēs saslēgtas jaunavas asinīm.

- Ai, mana sāpēm lemtā jaunā galva!

Kurš paglābs mani no šīs nežēlīgās klints?

Vai glābējs tik nebūs pirāts no citas bandas?

Jo vai tad visi varoņi nav tādi paši pirāti,

Kas saslienas pret likteni (vai neizbēgamo),

No laika lapotnes plūc izcilības apmetni,

Zog dieviem nemirstības uguni

Un nolaupa pat kapam maigo aizmirstību?

Vai varoņi nav tie, kas kāpj uz vēstures kā pakalna,

Lai izlietu tur savu iztēli, šo spēka failu,

Lai nevis dēlus radītu un meitas,

Bet tikai vārdu, savu varoņvārdu,

Kurš sievietēm ir jāpielūdz un jāslaka ar asarām?

Un tomēr dvēsele man alkst pēc varoņa…

Tāpat kā, ķēdēs slēgta, nevarīga,

Es ilgojos pēc pirāta, kurš mani sagrābtu,

Jo tad vismaz viss beigtos,

Tad nebūšu vairs jaunavīga balva.

Un ja nu nezvērs - pirāts un mans varonis

Viens otru varbūt nogalinās cīņā,

Pa tvērienam man blakus atstādami

No varoņrokas izkritušo asiņaino šķēpu

Un jūras čūskas aso pirātzobu,

Es spēšu savas ķēdes pārzāģēt

Un atbrīvoties, atkal būt es pati.

Pie akas slepenas, kur nebūs

Neviena dieva-viltvārža, kas slēpjas,

Lai gana tērpā izkāptu no ēnām

Vai paceltos no dzelmes nāras tēlā

Ar krūtīm plaukstošām un zelta cirtām,

Pirms acīm atklāties. Bet manu sirdi

Nu divas bailes plosa - ka mani ņems ar varu,

Vai vardarbīgi izglābs. Un tomēr vēlos

Abus likteņus - šīs ilgas iemācīja

Man senlaikos tēvs

Un arī māte, līdz ar viņu vijot intrigas; Ik reiz, kad viņa manus matus ķemmēja, Tos svaidīdama eļļām smaržīgām.

Es krastā dzirdu ņurdoņu, kā ķetnas

Dun - bet varbūt tie būs vira

Zābaki un ieroči? Es gaisā dzirdu nopūtu,

Kā vēja brāzmu, it kā zirgs tur auļotu

Caur mākoņiem, ar pakaviem

To ādu sadauzīdams zilumos,

No kuriem lietuslāses krīt,

Kas debess asaras.

Kas nāk no jūras? Kas nāk

No debesīm? Dievs? Cilvēks? Dzīvnieks? Varonis? Vai manas kuslās bailes, kuru kaunos, Vai pašas sirds tur dziļi krūtīs sitas Un asinis pukst cauri manām važām, Kas mani skauj kā mīlnieks…

Dažas dienas pirms šīs Andromēdas izrādes Alekss bija aizgājis uz Esagila un Kvazra ielu krustojumu, pa pusei baidīdamies, ka neatradīs tur friziera salonu; un varbūt pa pusei cerēdams, ka neatradīs.

Bet Moriēla iestāde neapšaubāmi pastāvēja, tā bija pa­matīga stūra māja. Ar stipriem nakts slēģiem apgādātās velves pavēra skatienam pirmajā stāvā ierīkoto frizētavu un kosmētisko kabinetu tai blakus. Izkārtne grieķiski un ķīļu rakstā vēstīja: NEVAINOJAMA KVALITĀTE. AUGŠSTĀVĀ ATSEVIŠĶI KABINETI. PĒC PIETEIKŠANĀS.

Ārpusē tetovēts bārddziņa vergs ar zobenu aiz jostas apkopa vieglos ratos iejūgtu, pelēku, šņaukājošos ķēvi. Pā­rējie klienti droši vien bija atnākuši kājām; pāris bārdainu bārddziņu un pāris bārdainu frizieru abos salonos mu­dīgi darbojās gar vīriešu un sieviešu galvām. Klienti sēdēja uz koka troņiem; bārddziņi un frizieri stāvēja uz zemiem soliņiem. Telpas bija piebāztas ar eļļu un parfīmu pudelēm, ziedes podiņiem, ziloņkaula ķemmēm, vara pincetēm, bronzas šķērēm, manikīra piederumiem, glie­mežvākiem, kuros sabērti sarkanie smiņķi un saberzta ogle, bārdas nažiem, alauna stienīšiem, kamieļspalvas sukām, mazgājamām bļodām, spoguļiem, lokšķērēm un mazām ogļu pannām lokšķēru uzkarsēšanai.

Alekss gaidīja ārpusē, vērodams, kā bārddzinis pabeidz apstrādāt kāda puiša sacirtoto, ar eļļu saziesto galvas virsu. Klients papriecājās par sevi spogulī, tad samaksāja bārddzinim un izņēma no vāzes savu riekstkoka spieķi. Alekss ielavījās iekšā un ieņēma atbrīvojušos troni.

- Ko vēlies, godātais kungs?

- Ē… apgriezt matus.

- Apgriezt? Tavi mati taču nav gari, kā lai es tos ap­griežu?

- Varbūt man vajadzētu noskūties.

Bārddzinis ar plaukstu paberzēja Alekša vaigu.

- Es teiktu, ka gluži otrādi, godātais kungs! Kaut gan - ja tev labāk tīk gludi skūtas sejas…

- Tādas tik tavam saimniekam, Moriēlam. Īstenībā es nācu satikt viņu. Vai viņš varētu mani apkalpot?

- Viņš ir ļoti aizņemts, godātais kungs. Savu māku viņš nekad nerāda apakšstāvā. Parasti pie viņa piesakās iepriekš.

- Esmu pārliecināts, ka mani viņš gribēs satikt, ja tu būsi tik laipns un nosauksi manu vārdu: Alekss, grieķis.

- Godātais kungs Aleks, vai es neteicu, ka viņš ir aiz­ņemts?

Bet tobrīd Moriēls pats ienāca, pašķirdams niedru aizkaru. Viņš pastūma niedres malā un vairākkārtīgi zemu palocījās, izlaizdams laukā smalku dāmu, kuras sarkanie mati izskatījās pēc ugunskura, kurā augstu šaujas viļņojošas liesmu mēles. Ari dāma zemu noliecās, lai durvju stendere nesaskartos ar viņas frizūru. Moriēla pavadībā viņa aiz­soļoja līdz ratiem, un vergs palīdzēja viņai tajos iekāpt.

Frizētavas īpašniekam atgriežoties, Alekss pielēca kājās.

- Atvaino, Moriēl!

- O, valdnieka vārdabrālis pats personiski. Tāds gods, un tik drīz pēc mūsu pēdējās tikšanās. Pilnīgas nejaušī­bas pēc man ir piecas brīvas minūtes. Tad nu nāc augšā.

Moriēls veda Alekšu uz augšstāvu; pa gaiteni viņi no­nāca plašā istabā, kuras logi bija aizklāti ar marli; marle pasargāja no ziņkāriem skatieniem un vienlaikus kal­poja arī kā moskītu tīkls.

Milzums spoguļu un mazgājamo bļodu, pudeļu, krūku un ķemmju. Bet šeit visas ķemmes bija no sudraba, visas bļodas no porcelāna. Uz kāda plaukta gulēja zelta un sudraba matu sprādzes. Uz otra plaukta bija saliktas dīvainas vara stiepļu konstrukcijas, nākamo rokoko stila frizūru karkasi. Trīs sienas klāja gleznojumi, kuros res­nas odaliskas - vesels harēms - peldējās marmora baseinā pie strūklakas, dīki atpūtās uz dīvāniem vai uzposās plī­vojošu drapēriju fonā.

Šeit augšā klientu troņa sēdekļi bija mīksti polsterēti, koka daļas apzeltītas.

- Kuram man jāpateicas par prieku tevi redzēt? TU nāc pārlieku drīz, tik ātri nevar atrisināt mūsu mazo mīklu, ar kuru jānodarbojas tik ļoti piesardzīgi. Un kā tev šķiet - vai tas ir piesardzīgi ierasties šeit darba laikā, bez iepriek­šēja brīdinājuma?

- Iespējams, bet atgadījies kaut kas tāds, kas tev jāzina.

Un Alekss izklāstīja savu notikumu versiju, kas saistīja

"mazo tīstokli" - viņš nojauta, ka kasetnei piederas šāds apzīmējums - ar Deboru un vīrieti, kuru viņš bija redzē­jis Ištaras templī.

Moriēls glaudīja savu einuha gludo zodu.

- Hmm. Interesanti.

- Varbūt tu redzēji to vīrieti. Hi taču arī tur biji.

- O, nē, man šķiet, ka ne. Es tobrīd biju izklaidīgs. Pasauli man aizklāja plīvurs.

- Padomā!

- Kā gan es varētu aizmirst tik izcilu Ištaras prieste­rieni, ja viņa ir tāda, kā tu stāsti. Man niezētu pirksti safri­zēt viņai matus… Ak, bet varbūt es tobrīd biju pavisam apreibis pēc viena svešzemju pulverīša saelpošanās.

- Kā tad ir? Vai tu viņu redzēji?

- Diemžēl ne. Starp citu, kurš tad vairāk nodarbina tavu prātu, viņš vai viņa?

- Abi, - Alekss steigšus attrauca, - gadījumā, ja viņa tam ir pastāstījusi.

- Nu jā, spilvenu sarunās noslēpumi tā vien līst laukā. Zinu no pieredzes. Varbūt tev šķiet, ka tās, ar kurām es sabīdu spilvenus, ir pārāk zaļas un nenobriedušas, lai pļā­pātu par ko vērā ņemamu, bet nē, viņu noslēpumi bieži vien ir tie garšīgākie - saldi kā ķirši. Man patīk noplūkt pašu pirmo noslēpumu, un reizēm, pašam par pārstei­gumu, gadās, ka atveru sensenu čūsku alu, kur gaida visi iespējamie samaitātības augļi, rūgdami, lai kļūtu par lielisku piedevu dzejiskām metaforām.

- Vai man tas viss jāklausās? Ja mums ir tikai nieka piecas minūtes?

- Jā, to tev der paklausīties. Varbūt arī Tesānija ir - bija - tāda ala ar čūskām, bet no otras puses - varbūt ari ne… Kas attiecas uz tevis aprakstīto vīru - daži pavedieni man ir, es tos šķetināšu un pacentīšos viņu atrast. Kā teiktu mūsu kopīgā draudzene - tas ir intriģējoši. Bet tagad esi tik laipns un pamet šo namu. Gaidi ziņu.

Dažas dienas pēc viesošanās pie friziera Alekss devās uz teātri; kad viņš atgriezās iebraucamajā vietā, apkal­potāja Hummuma pasniedza viņam vēstuli: divus ar vasku noziestus, ar eņģēm kopā sastiprinātus vaska dēlīšus, aizzīmogotus ar vaska pikuci, kurā bija iespiests attēls - sākumā Aleksam likās, ka tur redzami auna ragi. Vai var­būt tā bija ragneša galva?

- Kas to atnesa?

- Mum-um! UM! - Hummuma enerģiski atsaucās.

Vērīgāk aplūkojis, Alekss secināja, ka zīmogā iespi­esta stilizēta frizūra. Viņš steidzīgi devās uz savu istabu, salauza zīmogu un atpleta dēlīšus. Vēstule bija rakstīta grieķiski.

MĪĻO ZĒN!

MAN VAJADZĒS PIEKUKUĻOT DAŽUS CILVĒKUS, LAI PIE­KĻŪTU SLEPENAI INFORMĀCIJAI. KREDITORI NELIEK MAN MIERA, PIEPRASOT NAUDU PAR PIEGĀDĀTAJIEM PARFĪ­MIEM UN DĀRGĀM ZIEDĒM, BET MANI DIŽCILTĪGIE KLIENTI VĒL NAV NOMAKSĀJUŠI RĒĶINUS. AK VAI, TĀDI TIE DIŽCILŠI IR! ARĪ MANI BĀRDDZIŅI GRIB SAŅEMT SAVAS ALGAS. VĒL MAN JĀNOMAKSĀ MILZĪGA SODA NAUDA, JO TIESĀ ZAUDĒJU PRĀVU. MŪSU KOPĒJĀ DRAUDZENE IZBRAUKUSI NO PILSĒTAS, LAI VIESOTOS SAVAS KRUSMĀTES ĪPAŠUMOS PIE BORSIPAS. VIŅA TEV NOTEIKTI ATLĪDZINĀS, JO Šī LIETA ATTIECAS UZ MUMS VISIEM. RĪT AP BROKASTLAIKU PIE

TEVIS IERADĪSIES MANS SŪTNIS. VIŅŠ ATNESĪS ZIŅAS PAR TO OTRU JAUTĀJUMU. IEDOD VIŅAM SEPTIŅUS SUDRABA ŠEKEĻUS.

TAVS DRAUGS M.

Kas bija tas otrs jautājums, ko minēja Moriēls? Da­tora kasetne? Vai Debora? Tas palika neskaidrs.

Septiņi sudraba šekeļi. Bābelē Alekss bija ieradies ar divdesmit šekeļiem makā. Viņam teica, ka tik daudz mak­sājot lēts, nespēcīgs vergs. (Par spēcīgu, jaunu un glītu vergu vajadzēja atdot deviņdesmit šekeļus.) Vissliktāk apmaksātais strādnieks pelnīja desmit šekeļu gadā. Pāris šekeļus Alekss jau bija iztērējis, vienu pie tempļa atdevis Tesānijai. Kamberčanianam par istabu pienācās šekelis vai pat vairāk. Ja viņš samaksās Moriēlam tos septiņus… Doma par tuvojošos nabadzību ledainā tvērienā sažņau­dza viņa iekšas. Varbūt viņu grib apkrāpt? "Mazais tīstok- lītis" taču jau atdots. Viņš nolēma neko nemaksāt.

Nākamajā rītā Alekss žigli notiesāja savu biezputru un pēc tam klīda pa pagalmu, izlikdamies, ka apbrīno vien­tuļo dateļpalmu, kurā tupēja baložu pāris. Savukārt kārns, melns kaķis, noslēpies aiz koka mucas ar ūdeni, šos ba­ložus apbrīnoja. Kaķis cerēja, ka baloži ielaidīsies viņa žokļos, un meta nīgrus skatus uz Alekšu.

Kāds puika, mirkli vilcinājies pie vārtiem, gāja Alek­sam klāt. Puika bija baskājains un gandrīz pliks, tērpies tikai skrandainos bruncišos. Gadus desmit vai vienpa­dsmit vecs, ar melnu matu ērkuli, saulē apcepis brūns un noklāts ar netīrumiem, it kā sasvīdis būtu vārtījies putekļos.

- Tevi sūta Moriēls?

Puika palocīja galvu.

- Vai tu atnesi man jaunas ziņas?

Vēl viens galvas mājiens.

- Tad runā.

- Saimnieks Moriēls teica, ka tev vispirms jāiedod man nauda.

Puika pakāpās soli atpakaļ, kā baidīdamies, ka pēc šiem vārdiem Alekss sagrābs viņu aiz rokas.

Alekss paraustīja plecus.

- Vispirms izstāsti jaunumus.

- Saimnieks Moriēls teica: kad tu iedosi man naudu, es zināšu, kas tu esi. Viņš pateica man, cik daudz. TU man samaksā, un tad es redzēšu, vai tā ir īstā summa. Citādi tu vari būt kāds cits.

- Iebraucamās vietas īpašnieks var apliecināt, ka tas esmu es. Vai man viņu pasaukt?

Puika papurināja galvu.

- Kungs, visi zina, ka Kamberčaniana kungam ir daudz visādu iedomu.

Viens no baložiem noplandija lejā. Kaķis saspringa un šāvās uz priekšu, bet neveiksmīgi. Putns aizspurdza neskarts.

- Man jāsteidzas atpakaļ, - teica puika. - Man ir svarīgi jaunumi, drīz būs par vēlu tos stāstīt. Bet kam tie domāti?

- Man.

Alekss sāka virzīties sāņus, cerēdams aizstāties pui­kam priekšā; puika atkāpās.

- Kungs, šie jaunumi nevar gaidīt.

- Septiņi sudraba šekeļi. Tāda bija summa.

- Bet kur tie ir? Es šeit neredzu septiņus šekeļus.

Saniknotais Alekss noskaitīja naudu puikas izstieptajā plaukstā. Tiklīdz plaukstā bija iegulies septītais šekelis, monētas pagaisa zem puikas bruncīšiem.

- Kungs, tev jāsteidzas uz Svinību templi aiz ziemeļu sienas. lūr tu ieraudzīsi grieķieti un uzzināsi, kas ir tas vīrs. Tīstokļa lietai tiek sekots. Septiņi šekeļi atslēgs sle­penas durvis. Tas ir viss.

Alekss vēl nebija paguvis pavērt muti, kad puika jau apgriezās uz papēžiem.

- Pagaidi!

Stāvēdams ēdamzāles durvīs, Alekšu vēroja Gupta. Ironiski smaidīdams, viņš aplaudēja:

- Hi liki puikam izgaist! Kopā ar tavu naudu. Tas ir labs triks.

- Tagad izgaisīšu arī es pats. - Alekss devās uz vār­tiem, bet tad palēnināja gaitu. Durvju sargs bija kaut kur aizgājis. Šobrīd nedrīkstēja zaudēt laiku, bet kāds bija visīsākais ceļš? Lai kā Aleksam riebās iejaukt indieti šai lietā, tomēr Gupta - atšķirībā no nejaušiem pretimnācē­jiem - droši vien pareizi pastāstīs, kā jāiet.

- Gupta! Es neaicinu tevi man piebiedroties, vai sa­proti?

- Saprotu pilnībā, sahib.

- Vai vari man pateikt, kā visātrāk nokļūt līdz Svinību templim? Esi tik labs.

- Tas ir vienkārši. Ej taisni uz priekšu pa Sina ielu. Izej cauri Sina vārtiem. Tur būs tilts pār grāvi. Un ceļš, kas ved uz ziemeļrietumiem tad arī ir uz templi. Hi ne­vari paiet tam garām.

Alekss pateikdamies palocīja galvu un aizsteidzās.

Sins bija Mēness dievs, gluži tāpat kā Šamašs bija Saules dievs un Ištara - Venēras dieviete. Sinu attēloja kā viedu, vecu vīru ar lazurīta bārdu un milzīgu tur­bānu. Sins mērīja arī laiku, un, tā kā laiks iezīmē kartēs vēsturi, Sins bija gudrības iemiesojums, pie kura uz apspriedi ieradās pārējie dievi - reizi mēnesī, naktī, kad Sins spidēja visspožāk. TUrklāt Mēness dievs naidojās ar noziedzniekiem, kas darbojās pa nakti.

Žigli soļodams pa Sina ielu ziemeļu virzienā, Alekss ievēroja dažas šīs ielas īpatnības, kam nebija nekāda sakara ar Mēnesi. Lai gan vēl bija agrs, daži apreibuši zeļļi tupēja pie māju sienām vai bezmērķīgi klīda apkārt. Var­būt tieši Sina ielā Moriēls iegādājās nelegālos svešzemju pulverīšus, kas uzbudina dzimumtieksmi? Šeit bija arī vairāki striptīzbāri. Vai šādi iestādījumi tika ierīkoti Sina vērīgo mēness acu aizsardzībā, lai uzsvērtu, ka Bābelē tie nav nekas grēcīgs?

Pie Sina vārtiem Alekšu apturēja sargs ar šķēpu.

- Kurp tu ej, grieķi?

- Uz Svinību templi.

- TU neesi pilsonis.

- Nē, vēl ne.

- Izejas maksa ir ceturtdaļšekelis.

Alekss nīgri sameklēja bronzas monētu. Sargs no ādas maisa izvilka vaskotu plāksnīti.

- Vārds? Ierašanās diena? Mājvietas adrese?

Dusmās vārīdamies, Alekss atbildēja uz jautājumiem.

Ar vienu roku aptvēris šķēpu, lai noturētos līdzsvarā, sargs ar bronzas irbuli rūpīgi ierakstīja vaskā visas ziņas.

- Vai tagad varu iet? Cilvēk, es steidzos.

- Pagaidi, - sargs vēlreiz visu pārrakstīja plāksnītes lejasdaļā, tad pārlauza plāksnīti un atdeva Aleksam viņa kopiju.

- Kad nāksi atpakaļ, uzrādi šo. Nepazaudē, citādi va­jadzēs maksāt vēlreiz.

- Vareni. Paldies. - Alekss jau traucās cauri vārtiem, kas bija rotāti ar zaļām lapu rozetēm un baltiem pusmē­nešiem - tie šūpojās kā laiviņas gaišzilos viļņos.

No Sina tilta gala divi putekļaini ceļi stiepās tālāk, cauri dārzeņu stādījumu lupatsegai. Templis slējās ceturtdaļjū- dzes atstatumā, pie ceļa kreisās puses: zaļi vāpēts zikurāts, līdzīgs lielam artišokam. Pie tempļa ieejas drūzmējās ba­riņš cilvēku, turpat bija novietoti vairāki pajūgi.

Kad Alekss bija ticis pāri tiltam, cilvēki sāka kāpt ratos. Viens pajūgs aizbrauca tālāk uz rietumiem - uz cietoksni, bet otra pajūga braucēji vēl stāvēja un sarunājās. Alekss sāka skriet.

Debora sēdēja divričos, kuros bija iejūgts melns ērze­lis. Viņa bija tērpusies baltā sari un vērīgi lūkojās savā ceļabiedrā - vīrietī ar milzīgo turbānu. Augstmaņa grez­najā tērpā vizuļoja ieausti zelta pavedieni.

Alekss gausināja savu skrējienu. Bija nepieciešams, lai sastapšanās šķiet nejauša. Viņš taču nevarēja aulekšot, bļaujot Deboras vārdu. Bet nu augstmanis satvēra grožus un ērzelis bija gatavs kustēt prom Ištaras vārtu virzienā. Lai aizsteigtos pajūgam priekšā, Alekss nogriezās no ceļa un steidzās pāri kāpostu dobēm. Groži noplīkšķēja pret ērzeļa sāniem un divriči sāka ripot.

Daudz netrūka, lai Alekss būtu braucējus pārtvēris, tomēr ērzelis aizrikšoja garām. Alekss pacēla roku svei­cienam, gaidīdams, ka tūlīt ieraudzīs pārsteigumu un līksmi Deboras skatienā; vismaz tā viņš cerēja.

Pamanījusi Alekšu, Debora dāvāja viņam vieglu smaidu un rokas mājienu. Viņa nelūdza savam pavadonim, lai tas aptur divričus.

Pie velna to visu! Pajūgs nemaz neripoja tik ātri. Alekss skrēja pa ceļu pakaļ divričiem, cerēdams, ka viņa skrē­jiens atstāj brīvprātīga fiziska vingrinājuma iespaidu. Viņš ļāva pajūgam izrauties labu gabalu priekšā. Debora vienreiz palūkojās atpakaļ. Tiklīdz divriči iebrauca spraugā starp pilsētas ārējo mūri un cietoksni, Alekss uzņēma tempu.

Nonācis līdz spraugai, viņš ieraudzīja, ka pajūgs jau brauc pāri tiltam pie Ištaras vārtiem. Aleksam ceļu aiz­šķērsoja sargs. Alekss žigli iegrūda viņam rokā vaskotās plāksnītes pusi.

- Pagaidi, grieķi. Šī kvīts ir no Sina vārtiem.

- Un tad?

- Tev jāatgriežas caur tiem pašiem vārtiem.

- Es samaksāšu vēlreiz.

Alekss sagrabināja makā vēl vienu ceturtdaļšekeli un deva to sargam.

- O, Šamaš! Nu man jāraksta tev jauna kvits.

Divriči jau atradās viņpus vārtiem. Vairs nebija cerību

tos notvert. Alekss iedomājās, ka vajadzētu skriet turp, tad iztēlojās šķēpu sev mugurā un zaudēja dūšu.

- Aizmirsti to. Es iešu atpakaļ uz Sina vārtiem.

Viņš pastiepa roku pēc savas monētas, kas bija nozu­dusi sarga sažņaugtajā ķepā.

- Hi man jau samaksāji.

Tagad sargs uzjautrinājās.

- Es pārdomāju.

- Tādi kā tu pataisa mūsu darbu par mocībām.

- Vai tā jūs apejaties ar citzemju viesiem? Tā nauda taču netiks tev. Tad kas tev par daļu?

Sargs uzsvilpoja bez meldiņa.

- Ak tā, saprotu. Jūs saņemat daļu peļņas.

- Tā domāta vārtu kopšanai. Ištaras spožumam.

- Kur tu to tērē? Templī? Vai Sina ielā?

Sargs negribīgi pastiepa monētu, turēdams to ar pirkstgaliem.

- Es tevi atcerēšos, grieķi.

Alekss paķēra savu naudu un devās atpakaļ uz Svi­nību templi. Tie, kuriem nebija pajūgu, tagad no tempļa kājām atgriezās pilsētā. Pirmie pretimnācēji nemodināja viņā interesi, bet tad viņš ieraudzīja iespaidīgu pārīti: viens liels un resns, otrs sīks un kārns. Bārdains Lorels un bār­dains Hārdijs, abi bruncīšos un līdz vidum kaili. Mezo- potāmieša - vai hipopotāmieša - Hārdija treknās krūtis pie katra soļa viļņojās.

- Atvaino, kungs, vai tu nepagodinātu mani ar atbildi?

- Labprāt, - nodvesa Hārdijs. Viņš izskatījās ieprie­cināts, ka radies iemesls apstāties.

- Vai vari man pastāstīt, kas tur templī nupat notika?

- Varu un pastāstīšu. Šogad pienākusi Sina kārta pie­šķirt Mardukam līgavu svētajai laulībai. Sina priesteris Šazārs un nākamā līgava upurēja tempļa pagalmā - uz zemes, kas nepieder nevienam no abiem dieviem. Hir zīlēja pēc upurdzīvnieku iekšām un vēroja vēl citas pra­vietiskas zīmes. Eļļas izplūšanu uz ūdens virsmas un dūmu ceļu gaisā.

- Zīmes bija ārkārtīgi labvēlīgas, - piebilda Lorels.

- Vai Sina priesteris ir virs ar milzīgu turbānu?

Piekrītošs galvas mājiens.

- Un nākamā līgava - sieviete baltā tērpā?

- Tāisni tā.

- Un kas par līgavu! - izsaucās Hārdijs. - Tas būs tikai taisnīgi, kad viņu pasludinās par daiļāko sievieti visā Ba- bilonā. Viņa pelnījusi visus godinājumus un veltes, ko saņems. Visu gadu viņa būs mūsu pilsētas mirdzošais sim­bols; Bābeles skaistule - un ar pilnām tiesībām.

Izklausās pēc uzvaras Mis Pasaule konkursā, nodo­māja Alekss.

Vecais Hārdijs uzplakšķināja sev pa vēderu, tā, ka tauki nolīgojās.

- Divpadsmit mēnešus viņa ar savu mīļumu sildīs dieva gultu. Parastu mirstīgo acis drīkstēs baudīt viņas kailā daiļuma pilnību vienu vienīgu reizi - kāzu svinību svarīgākajā brīdī; tā gan būs līksmība sūrstošām acīm un tukšiem vēderiem: Skaistules un Šazāra dzīres! Novēlu tev būt tam veiksminiekam, kurš saņems ielūgumu. Kad tas notiks? Pēc mēneša. Šī līgava gan vēl nav Bābeles pil­sone, bet visas zīmes norāda uz to, ka viņa tāda būs. Kopš valdnieka Aleksandra ierašanās, mums vairs nav iebil­dumu, ka jaunpienācējas kļūst par Marduka līgavām; tomēr vispirms viņai jātiek iesvaidītai pēc mūsu para­žām, Bābeles tornī.

Debora - Marduka līgava? Vispirms viņa aizgāja uz Ištaras templi. Tagad viņa atradusi iespēju, kā atdoties visai pilsētai… un, spriežot pēc visa, noslēgusi ārkārtīgi izdevīgu darījumu. Viņa gatavojās apprecēt pilsētas varas iemiesojumu - vismaz ciktāl tas attiecās uz oficiālo reli­ģiju - un viņa zināja par datora kasetni.

- Kas notiks, kad gads būs pagājis? - Alekss vaicāja.

- Tad viņa dosies uz pazemes valstību, - atbildēja Lorels.

- Ja vien viņa nebūs ieņēmusi bērnu no dieva, - Hār­dijs precizēja. - Tādā gadījumā viņa paliks, kur ir, kamēr piedzims bērns; pēc tam viņa dosies prom. Viņas bērns tiks audzināts, lai kļūtu par priesteri vai priesterieni.

- Un kad pēdējoreiz iestājās grūtniecība?

- Pēdējo piecu līgavu laikā ne.

- Varbūt Marduks negrib knauķi no sievas, kuru viņam piegādājis kāds dievs - sāncensis. Varbūt viņš apspriežas ar Mēness dievu, lai zinātu, kad nevajag pārgulēt ar savu mīļoto.

- Varbūt.

- Varbūt viņam šķiet, ka divpadsmit mēneši ar vienu sievu ir pietiekami ilgs laiks.

- Varbūt.

- Klau, jūs taču negribat man iegalvot, ka gada beigās līgavu noslepkavo?'

- Tā būs upurēšana, - teica Lorels, - nevis slepkavība.

- Viņa tiek upurēta?

- Bet ne publiski, - paskaidroja Hārdijs. - Viņa vien­kārši aiziet. Uz Pazemes valstību. Dāma nozūd. Marduku apprec jauna līgava un pilsēta atdzimst. Lai tev laba diena, grieķi. - Un viņš kopā ar Lorelu aizlīgoja prom.

Alekss devās atpakaļ uz Sina vārtiem, soļodams taisni pāri laukiem un drudžaini prātodams.

Kāpēc Moriēlam ievajadzējās viņu sūtīt šajā bezcerī­gajā pasākumā? Kāpēc nevarēja pateikt visu skaidri un gaiši? Kāpēc viņš tika sūtīts ceļā pārāk vēlu? Vai tālab, lai viņu ķircinātu? Lai, ieraugot Deboru, pieņemtos spēkā viņa apmātība?

Vai pēc gada Deboras dzīvība būs briesmās? Viņa taču zina spēles noteikumus? Bet ja nu nezina?

Ak, ja Alekss varētu Deboru izglābt, kā Persejs izglāba Andromēdu. Ja viņam būtu spārnots zirgs. Datora ka­setne (turklāt varbūt pavisam tukša un nonākusi cita cilvēka īpašumā) nespēja aizstāt spārnoto zirgu.

Pie joda ar friziera brīdinājumu, ka viņa salonā ne­drīkst ierasties bez uzaicinājuma! Alekss nolēma doties taisnā ceļā uz turieni, lai izteiktu savu protestu un pie­prasītu atbildes uz dažiem jautājumiem.

Sargs pie Sina vārtiem bez iebildumiem ielaida Alekšu atpakaļ Bābelē. Drīz viņš nogriezās no Sina ielas un pa drūzmainajām Ninnas rajona ieliņām aizsoļoja iekšpil­sētas virzienā.

Pa ceļam viņš pagāja garām eļļas spiestuvei, alus brū­zim, lopkautuvei, tad ķieģeļu ceplim, kuram apkārt slējās gatavo ķieģeļu krāvumi, akmeņu grēdas un dubļu pa­kalni. No cepļa krāsnīm kūpēja tumši dūmi. Tas bija sa­režģīts gājiens: vispirms slidens, tad reibinošs, tad asiņains, tad sodrējains un putekļains, un atkal slidens. Alekss at­skārta, ka tuvumā jābūt Libilhegallam - Labklājības kanālam. Un tik tiešām, drīz viņš ieraudzīja ūdeni un pie­krautās laivas, un pēc brīža sasniedza tiltu, kuram pāri gāja Procesiju ceļš; uz šī tilta viņš bija apstājies, Bābeles torņa fascinēts - likās, ka kopš tās dienas jau aizritējuši gadsimti. Viņš šķērsoja Procesiju ceļu un iegāja iekšpil­sētā. Ielu stūris ar Moriēla frizētavu vairs nebija tālu.

Pretī frizētavai atradās zīmogu graviera darbnīca, uz letes gulēja kalnu kristāla un halcedona gabali. Alekss minūtes piecpadsmit nostāvēja pie šīs darbnīcas, vēro­dams frizētavu. Ieradās švītīgs džentlmenis; prom aiz­gāja švītīga lēdija.

Un pēkšņi - kurš gan tur piebrauca divričos? Neviens cits kā Tesānija! Tesānija, kura pašlaik viesojās savas krust­mātes īpašumos pie Borsipas. Alekss traucās pāri Esa- gila ielai.

- Hei!

- O, tas esi tu! - Sārto un violeto smiņķu kārta no­slēpa varbūtējo pietvīkumu. Šeit nevajag sarunāties.

- Vienu lietu es tomēr pateikšu tepat. Man stāstīja, ka tu esi pie Borsipas.

- Ak tā? Tādā gadījumā būšu atgriezusies agrāk. Iesim augšstāvā, parunāsim tur. Es nudien priecājos tevi redzēt.

- Tiešām?

Viņas kučieris bija drukns rudbārdis ar kailām krūtīm. Tetovējumu nebija, arī pinkainie, sarkanie mati nebija noskūti - tas nozīmēja, ka viņš ir brīvs cilvēks, kalps, kurš saņem algu par savu darbu. Iespējams, ka Tesānijas tēvs zināja par savas meitas bīstamajām kaprīzēm un negri­bēja dot viņai pavadoņos vergu, kuram varētu likt izpil­dīt visdīvainākās pavēles. Atstājusi kalpu rūpēties par zirgu un ratiem, Tesānija stūma Alekšu iekšā pa durvīm un augšā pa kāpnēm.

- Mori! - viņa sauca. Frizieris pabāza galvu caur niedru aizkaru; pamanot Alekšu, viņš savilka seju tādā grimasē, it kā viņam mutē būtu iebāzta bieza citrona šķēle.

- Ejiet uz zilo istabu, - viņš teica un atgriezās aiz aiz­kara. Tesānija aizveda Alekšu uz frizūru veidošanai pare­dzētu telpu, kur sienas klāja spoguļi un tirkizzilas flīzes. Ieslīgusi torņa sēdeklī, viņa norādīja Aleksam uz zema­jiem kājsoliņiem, bet viņš atzina par labāku palikt stāvam.

- Šī gan būs varena intriga! - viņa jūsmoja. - Hir iejaukta Marduka nākamā līgava.

- Lai to noskaidrotu, es gluži veltīgi deldēju savas kā­jas un savu maku.

- Grieķi Aleks, tu esi ienesis manā dzīvē patiesu prieku.

- Bet es nenoskaidroju, kas notiks ar līgavu, kad gads būs pagājis.

- Kas zin, - Tesānija bezrūpīgi atsaucās. - Toties es prātoju, kas notiks, ja dieva līgavas mantās atradīs mūsu mazo noslēpumu.

- Tas izklausās bīstami.

- Briesmas - tā ir pikanta mērce! Un es arī esmu līgava.

Viņa iegrima pārdomās.

Alekss satvēra sudraba ķemmi un mēģināja to izvilkt caur matiem. Vismaz kaut ko viņam izdosies atšķetināt.

- Nu, kas tad notiktu? Izsaki savu minējumu!

- Līgava apgalvos, ka nav vainīga, - viņš teica. - Viņa zvērēs, ka šo lietiņu viņas mantās tīšuprāt paslēpis kāds cits.

- Jā, un kurš? Kurš gan cits, ja ne tu? Tū ar savu kais­līgo greizsirdību, kuru tik skaidri saskatīja mīļais, vērī­gais Mori. Bet kā viņa varētu zināt, kas tu esi, ja nebūtu jau iepriekš zinājusi par noslēpumu un nesaprātīgi cietusi klusu? Tb un viņa, jūs abi rīkojaties nesaprātīgi. Nedo­māju, ka valdnieka Aleksandra ļaudis bieži ķeras pie spī­dzināšanas. Vīni atzīst par labāku rīkot nopratināšanu jautājumu krustugunī un izmanto Aristoteļa siloģismus, nevis uguni, virves, ūdeni un asprātīgas mehāniskās ierī­ces. Bet kas attiecas uz Marduka ļaudīm… redzi, šī ir austrumnieciska pilsēta, izsmalcināta. Esmu šo to dzir­dējusi.

Alekss piesardzīgi teica:

- Tb taču negribētu pati tikt spīdzināta.

- Varbūt mans sabiedriskais stāvoklis mani pasargās.

- Bet mīļajam, smalkajam Moriēlam nav tādas aiz­sardzības. Vēl nupat viņam piesprieda maksāt lielu soda naudu. Vismaz viņš tā apgalvo.

- Vismaz viņš tā apgalvo, - Tesānija uzjautrinādamās atkārtoja.

- Hi taču visā nopietnībā neplāno izjaukt Marduka kāzas?

Tesānijas acis nevainīgi iepletās.

- Aleks, bet tieši to jau tu kāro. Izjaukt šīs kāzas. Iz­darīt tā, lai tās nenotiek. Vai varbūt es kļūdos?

Alekss norija siekalas.

- Tad tiktu izjaukta arī pilsētas atdzimšana. Labklā­jība sagrūtu.

- Paskat vien, tu pēkšņi esi kļuvis par Bābeles patriotu. Cik slavējami!

- Starp citu, Moriēls teica, ka tu atmaksāšot man tos septiņus šekeļus, kurus biju spiests viņam nosūtīt, lai pie­kukuļotu mūsu ziņu devējus.

- Es nenēsāju naudu līdzi. Rēķinus man sūta uz māju.

- Tad varbūt man iegriezties pie tevis?

Viņa līksmi iesmējās.

- TU esi burvīgs.

Vairāk nekas būtisks tikpat kā nenotika, tikai uz mir­kli istabā iebrāzās Moriēls, lai izteiktu pārmetumus Alek­sam, un pēc tam šķietami apkaunējusies Tesānija apsolīja, ka pēc trim dienām pati atnāks uz iebraucamo vietu "Starp ādām", lai pastāstītu, kāds labums ticis no pieku­kuļošanas. Vai viņas solījumam varēja ticēt? Aleksam ne­bija izvēles iespēju. Viņš devās prom.

His dienas. Alekss, aizkaitināts un nemierīgs, klīda šurpu turpu. Brīžam viņš bija galīgi apsēsts ar Tesāniju un

Moriēlu, ar nepazīstamo Šazāru, ar Deboras likteni, ar intrigu. Citkārt viņš jutās nomaldījies un pamests likteņa varā. Lai nepaliktu pavisam bez līdzekļiem, viņš visas mal­tītes ieturēja iebraucamajā vietā uz parāda; bet skaitļi neredzamajā rēķinā kļuva arvien lielāki. Gupta ar sa­vām kreļļu zīlīšu acīm ieinteresēts vēroja viņa iešanu un nākšanu.

Kādu pēcpusdienu Etemenaki rajonā Alekss iemaldījās mazā tirgus laukumā. lūr pārdeva linsēklas un sezama eļļu, pistācijas un mandeles, ķimenes un koriandru, ķip­lokus un sīpolus. Mazā laukuma vidū kāds vīrs ar pelnu pelēku ādu gulēja uz sarkana pīteņa, pabāzis zem gal­vas spilvenu.

Kad Alekss pienāca tuvāk, vīrs ieķērcās:

- Stāvi!

Tā kā vīrs nepastiepa kaulaino roku, lai lūgtu žēlas­tības dāvanu, Alekss prasīja:

- Ko tu gribi?

Vīrs mēģināja kaut ko teikt, bet viņam uznāca stiprs klepus, viņa seja nejauki pietvīka.

- Tev vajag jautāt, kas man kaiš, - beidzot viņš iz­dvesa.

- Tik tiešām, - piekrita resna sieviete, kas pieskatīja sīpolu virtenes. - Tāds ir likums.

- Nu labi. Kas tev kaiš?

- Šausmīgas sāpes šeit, - vīrs pielika roku pie krūšu- kurvja augšdaļas. - Uznāk un pāriet. It kā es elpotu lap­seņu ligzdā un lapsenes man dzeltu, kad tās iztraucē. Agros rītos ir ļaunāk.

- Vai tev ir bijusi tāda slimība? - resnā sieviete vai­cāja Aleksam. - Kādas zāles tu lietoji?

Alekss nolieca galvu. Tas bija atbaidoši. Vīrietis bija nopietni slims, un te nu viņš gulēja uz ielas, prasīdams garāmejošam svešiniekam, lai tas uzstāda diagnozi un pastāsta, kā ārstēties. Bet varbūt vīrietis tikai izlikās slims…

- Žēl, bet es nevaru tev palīdzēt.

Sīpolu sieva negribēja Alekšu laist prom.

- Mana svaine izārstēja savu vēdera ligu, kad viens grieķu zellis, tāds pats kā tu, izstāstīja viņai, kas jālieto - šeit, šai pašā vietā. Jūs grieķi šo to sajēdzat no medicīnas, vai ne? Asklēpijs tak bija jūsējais?

- Es neesmu ārsts. Varbūt tas otrs zellis bija.

- Cilvēki ārstē sevi paši, - sieviete paraustīja plecus. - Ko tur. Ej vien tālāk.

Iet tālāk? Varbūt Aleksam vajadzēja apsēsties turpat uz tirgus laukuma un paziņot, ka viņš slimo ar sirdssā­pēm, nemieru, iekšēju sašķeltību - ar emociju vēzi, ko tik prasmīgi diagnosticēja Eiripīds, pirmais lauzto siržu dramaturgs.

Tovakar - dienu pirms solītā Tesānijas apciemojuma - Gupta pie vakariņu galda ieminējās:

- 1b izskaties novārdzis. Tev vajadzētu uzmundrināties.

Gandrīz vai likās, ka ēdamzāle ir tirgus laukums un

Gupta - garāmgājējs.

- Kādas zāles tu parakstīsi?

- Iesaku aiziet uz striptīza salonu.

- Pie Kamberčaniana?

- Nē. Man stāstīja par vienu daudz aizraujošāku vie­tiņu. Pavisam netālu. Viņu specialitāte ir - ha-hā! - meta- fiziskais striptīzs.

- Pretstatā parastajam fiziskajam striptīzam? Vai tur jāizliekas, ka sievietes izģērbjas?

- "Dāmas" šķiras no saviem apģērba gabaliem pa īstam. Bet viņu izrāde izģērbj publiku - līdz pat dvēselēm. Gan pats redzēsi.

- Nu labi, es paskatīšos.

Tā viņi - katrs ar savu laternu - apgaismības meklē­jumos aizsoļoja tumšajās ielās, kur kaķi un žurkas, klusu čabinoties, izlasīja no dienas atkritumiem zivju galvas un citas ēdamās atliekas.

Pie salona uz laternu apgaismotas izkārtnes bija re­dzama sieviete, kas dejodama nomet savus plīvurus. Pāris iereibušu maķedoniešu kareivju iestreipuļoja pa durvīm, mīdami uz papēžiem citiem apmeklētājiem.

- Esam klāt, tas ir Plīvuru nams.

- No cildenā līdz smieklīgajam, - teica Alekss.

- No cildenā?

- Nesen skatījos vienu no labākajām Eiripīda traģē­dijām.

- Tad uztver to, ko redzēsi tagad, kā satīru vai farsu, kas vainago trīs traģēdijas. Vai vismaz vainagotu, ja mūs­dienu skatītāji nebūtu tik sasodīti slinki.

- Nezināju, ka indieši ir tādi grieķu dramaturģijas zinātāji.

- Un kāpēc lai tā nebūtu? Valdnieks Aleksandrs at­nesa mums daudzas labas lietas. Piemēram, palankinu - tas ir sēdeklis ar baldahīnu uz ziloņa muguras, izskatās pēc torņa. To izgudroja Aleksandrs.

- Pats personiski?

- Viņš ir izcils cilvēks. Nudien žēl, ka viņš tuvu nāvei.

Valdnieks mira jau piecus gadus. Droši vien viņš bija no vaska darināts manekens.

Viņi katrs atdeva durvju sargam ceturtdaļšekeli, atstāja glabāšanā savas laternas un sekoja kareivjiem uz lielu telpu. No koka būvētā, ar lampām apgaismotā skatuve bija nokarināta ar priekškariem; likās, ka tie piekārti, kā pagadījies. Skatuves priekšā uz sola sēdēja flautiste, spē­lēdama savu instrumentu, lai izklaidētu pūli, kas drūz­mējās zāles pustumsā. Gaisu pildīja reibinoši kvēpināmo zāļu dūmi, kas plūda no abpus skatuvei novietotiem māla podiem.

Pēc brīža uz skatuves uznāca ražena auguma sieviete tumšā tērpā, ar bizēs sapītiem matiem.

- Labvakar, kungi! Gan brašie puiši ar bagātu piere­dzi, gan bezbārdainie jaunekļi! Nemaz nerunājot par maskētajām dāmām, kas, tērpušās vīriešu drēbēs, iera­dušās apbrīnot sievietes miesu!

Kāds no kareivjiem ierēcās smieklos.

Skatuves kundzes balss mainīja tembru, noslīdot līdz zemiem un dobjiem toņiem, un šajā lejupceļā to pava­dīja flauta ar neparasti dziļām basa notīm.

- Šovakar manas meitenes dejos Nāves deju un Nokāp­šanu ellē, kur viss tiek norauts no miesas.

- Tas ir labi! - iebļāvās otrs kareivis.

- Un pēc tam - vai zināt, kas būs pēc tam?

- Zinām! - kareivji korī atsaucās.

Kundze nokāpa no skatuves un sākās izrāde. No priekš­kariem izslīdēja pilnīgi kaila, melnādaina, gadus piec­padsmit vai sešpadsmit veca meitene. Flauta kunkstēja kā tikko dzimis bērns. Meitene sāka žigli šaudīties ap­kārt, viņa norāva pie dažādiem aizkariem piestiprinātos melnu mežģīņu lakatus un tina tos sev apkārt. Skatītāji, kas bija gaidījuši pavisam otrādu secību - no apģērbtas miesas līdz izģērbtai - pārsteigumā klusēja, neatskanēja ne piekrišanas saucieni, ne svilpieni. Drīz melnās mež­ģīnes cieši ieskāva visu meitenes augumu. Meitene dejo­jot izlieca augstu paceltās kājas; šķita, ka viņa kļūst ga­rāka, vairāk nobriedusi. Visbeidzot viņa uzlika galvā zaigojošu kroni.

Priekšā izlēca otra meitene. Uz viņas baltās ādas bija prasmīgi uzkrāsoti melni kauli, tāpēc viņa izskatījās pēc dejojoša skeleta. Viņas kustības bija neveiklas un stūrai­nas, saraustītas, tomēr viņa dzenāja melno meiteni apkārt skatuvei; vispirms viņa norāva meitenei kroni, pēc tam visus lakatus. Ar katru nozagto lakatu melnās meitenes skrējiens kļuva gausāks. Asarām vai sviedriem līdzīgs šķidrums plūda pār upura seju un sūcās no matiem, tas sabiezēja un sakrokojās kā stingstošs vasks, veidojot grum­bas un rievas. Melnās meitenes miesa atsedzās arvien vairāk - un viņa nepavisam vairs neizskatījās jauna. Viņa bija sakrunkojusies kā žāvēta plūme. Kad tika norauts pēdējais plīvurs, viņa bija veca sieviete, nogurusi un salī­kusi, ar izkaltušām krūrim; lēnītēm viņa kliboja uz priekšu. Dejotāja-skelets satvēra savu gūstekni un aizvilka aiz smaga aizkara, un flauta vārgi novaidējās.

Brīdi pēc neomulīga klusuma un kāju šļūkāšanas at­skanēja aplausi. Abas meitenes izlēca uz skatuves, lai paklanītos. Melnā meitene vairs nemaz neizskatījās veca.

- Tiešām glīti nostrādāts, - teica Gupta. - Būs jāiemā­cās tas triks ar drēbēm. Lipīgs audums, kas sagrumbojas kā veca āda.

- Tad tas bija tikai triks?

- Papildināts ar viltīgiem dejas soļiem un žestiem.

Kundze atkal uznāca uz skatuves.

- Paldies jums, uzmanīgie skatītāji! Un tagad kārta ceļojumam caur pieciem elles vārtiem.

Bet šajā mirklī Alekss pats iegāja pirmajos elles vār­tos. Viņš gribēja paplikšķināt pa savu maku, bet maka vairs nebija. Apspiezdams kliedzienu, viņš iztaustīja savu apģērbu, noliecās un pustumsā taustījās starp kājām - gan basām, gan ieautām sandalēs.

- Mans maks! Vai kāds nestāv uz mana maka?

Tad viņš izslējās un sagrāba Guptu.

- Vai tu joka pēc paņēmi manu maku? Atbildi!

- Neko tamlīdzīgu es nedarīju. Varbūt maks nokrita zemē pie ieejas, pēc tam, kad tu samaksāji. Tev likās, ka ieliec to atpakaļ, bet tas izslidēja. Tā mēdz gadīties.

Ieskanējās flauta. Alekss ar elkoņiem izlauza sev ceļu laukā no zāles un izprašņāja durvju sargu, tad pārmek­lēja grīdu.

- Kaut ko atradi? - Gupta bija sekojis Aleksam pa pē­dām un viņa seja pauda draudzīgas rūpes.

- Itin neko. - Alekss satvēra indieti un aptaustīja tam visas maliņas. - 1ū teici, ka šai vietā mani izģērbšot līdz dvēselei. Bet nepateici, ko no manis noraus nost.

- Man jāiebilst. Bet es piedodu tev tavu nesavaldību. Tik drausmīgs pārdzīvojums.

Alekss atrāvās atpakaļ.

- Liela gan jēga no tevis aptaustīšanas. Cik man zi­nāms, maks varētu būt tavā tūplī. Lūdzu, Gupta, es tevi lūdzu, ja mans maks ir pie tevis…

- Tas nav pie manis. Pilnīgi noteikti ne.

Alekss atkal pievērsās durvju sargam, kurš ar pieklā­jīgu interesi bija vērojis notiekošo.

- Vai kāds jau aizgājis no izrādes?

- Jūs abi, kungs.

- Es jautāju par citiem.

- Pēc pirmās dejas? Tā nemēdz darīt.

- Tātad zaglis ar manu naudu vēl ir tur iekšā.

- Tev paveicies, kungs. Tev tikai jāstāv šeit un jāvaicā katram, kurš ies prom.

- Kas jāvaicā?

- Vai gadījumā viņš nav pacēlis tavu maku.

- Es gribu, lai izrādi pārtrauc. Es gribu, lai visus pār­meklē. Zagšana ir pretlikumīga.

- Neapšaubāmi, bet šovakar pie mums ir četrdesmit cilvēki. Kurš viņus pārmeklēs?

- Es pats - ja tu aizslēgsi durvis.

- Ja daži no viņiem pretosies, ko tad? Ja negribēs, lai viņus tik intīmi apgrābsta?

Alekss iestenējās. Viņš satvēra tunikā paslēptā asā grieķu naža spalu. Durvju sargs ar izteiksmīgu kustību pa­vilka tuvāk uz plaukta novietoto nūju. Alekss lāva rokai noslīgt.

- Es gribu savu laternu, - viņš teica.

- Kungs, tu nedrīksti nest laternu iekšā. Tā var iz­jaukt izrādes gaismas spēli.

- Es gribu paņemt savu laternu un iet mājās. Likties gultā.

- Neej prom, - teica Gupta. - Tagad, kad iznīcības plīvuri ir norauti, zaglim varbūt ierunāsies sirdsapziņa.

- Maz cerību. Es netaisos palikt vienā istabā ar cil­vēku, kurš nupat mani izpostījis.

- Nu gan tu pārspīlē.

- Man vairs nav naudas, Gupta. Nav nemaz. Es esmu ubags.

- Atļauj piedāvāt tev aizdevumu. Es varētu piešķirt kādu pusotru šekeli tavu pašreizējo vajadzību apmierināšanai.

- Vai ar tādu dāsnumu tu sevi neizputināsi?

- Diemžēl neesmu Krēzs. Bet tev ir tiesības atteikties. Sargi savu lepnumu.

Kam piederēja nauda, kuru Gupta gribēja aizdot? Gup­tam pašam? Vai varbūt tomēr Aleksam?

- Aleks, es negribu pats nonākt nabadzībā. Nosaucu tev summu, ar kādu varu atļauties riskēt.

- Paldies, es padomāšu par tavu piedāvājumu.

- Es palikšu un noskatīšos līdz galam izrādi, par kuru esmu samaksājis. Pirmā deja bija ārkārtīgi pamācoša. Esi piesardzīgs mājupceļā, mans draugs.

- Domā, ka man kāds uzbruks? Vēlreiz aplaupīs?

- Satraukta dvēsele soļo neapdomīgi, jo tai šķiet, ka nekas ļaunāks vairs nevar notikt. Cilvēks ar tādu dvēseli sāk pievilkt nelaimes.

- Man ir nazis. Un es to pielietošu.

Galvu pieliecis, Gupta ieklausījās flautas vaimanās.

- Atvaino, bet es negribu palaist garām kādu noderīgu atklāsmi. - Un viņš aizlavījās prom.

Alekss soļoja prom, nesdams laternu kreisajā rokā, labo turēdams uz naža spala.

Iebraucamo vietu "Starp ādām" viņš sasniedza bez starpgadījumiem, bet gulēja ne pārāk labi. Laimīgā kārtā viņš vēl varēja cerēt uz kredītu - protams, ja Gupta ne- izpļāpāsies Kamberčanianam. Un kas zina, ko nesīs Tesānijas apciemojums - ja viņa patiešām ieradīsies. Viņš koncentrējās, lai iztēlotos, kā viņa nākamajā pēcpusdienā atbrauc, pildīdama savu solījumu. Ja viņa neieradīsies…

Tesānija uzmanīgi aplūkoja viņa tukšo istabu.

- Vai tev nav nekā, ko tu varētu pārdot?

- Tie septiņi šekeļi bija aizdevums tev un Moriēlam.

- Aizdevums? Bez kvīts? Nē, tas bija tavs ieguldījums riskantā pasākumā.

- Pasākumā, kurā pagaidām visi ieguldījumi ir tikai manējie. Ieskaitot tīstokli.

- Tīstoklim pašam par sevi nav nekādas vērtības. Tev nav ne jausmas, cik pūļu, zināšanu un prasmes esam iegul­dījuši mēs ar Morī. Man šķiet, ka tava attieksme nav godīga.

- Bet kāds ir jūsu pūļu rezultāts?

- Tūrklāt tu esi drausmīgi nepacietīgs. Mums jāvir­zās uz priekšu piesardzīgi un viltīgi. Vēl trīs dienas - un tad es varēšu tevi pārsteigt. Dot kādu mājienu jau tagad - tas nozīmētu samaitāt visu prieku.

- Trīs dienas. Un ko lai es iesāku tagad? Iebraucamās vietas īpašnieks taisās pasniegt man rēķinu. Man vajag naudu.

(Guptas pieticīgo piedāvājumu Alekss gribēja atstāt rezervē.)

- 1b jebkurā laikā vari pārdot pats sevi.

- Vai tad neesmu to jau izdarījis?

- Es runāju nopietni. Man šķiet, ka es varētu panākt, lai mans tēvs nopērk tevi manām vajadzībām. Viņš sa­maksātu tev veselus četrdesmit šekeļus. Dzīve tev nebūtu grūta. Es piešķirtu tev daudz brīvības, lai mēs varētu nodarboties ar mūsu intrigu. Daudz kas veiktos vieglāk, ja tu būtu zem mana jumta.

- Un zem tavas tupeles. Lai es pārdotu sevi tev? Īli laikam joko.

- Būt vergam - tas nav negods. Tā ir tikai neveiksme. Es varētu tevi aizsargāt.

- Es būtu pēdīgais muļķis, ja iekristu šai slazdā. Kāda vājprātīga iedoma. Pārdot sevi verdzībā piecas minūtes pēc ierašanās Bābelē?

- Tā mēdz gadīties.

- Tad jau labāk es došos prom.

- To tu nevari. Tu nevarēsi pie vārtiem samaksāt par izeju.

Ar Guptas aizdoto naudu viņš varētu samaksāt! Bet Tesānija nezināja par Guptas piedāvājumu.

- Tūrklāt tev jāpaliek šeit pilnu Mēness kalendāra mē­nesi. Topošo pilsoņu uzņemšana pilsētai izmaksā daudz.

Vai viņam atļaus pirms noteiktā laika iekāpt amfībijā? Kad Alekss iedomājās par amfībiju, tā ietinās putekļu mā­konī un vairs nebija saredzama. Viņš vairs lāgā neticēja tās esamībai.

Nauda. Par pāris monētām viņš varētu pārdot savu nazi.

Nekad neatbruņojies! Nekad nepaliec bez iespējas aiz­stāvēties! To Mičs bija iekalis viņam galvā pirms dau­dziem gadiem.

- Vēl trīs dienas? Hi vari to apzvērēt?

Viņa pārmeta krustu sev pār sirdi, tad pieskrēja pie loga un uzsauca savam pagalmā atstātajam sarkanma- tim miesassargam.

- Nāc šurp, Praksis! Pavadi mani. Es gribu doties prom.

Alekss atskārta, ka viņa pirksti tausta nazi. Varbūt vi­ņam vajadzētu beigt uztraukties. Tesānija. Ak, Dievs! Kad puisi iedzen stūrī, viņš izlaiž nagus, ja vien nesabrūk…

- Šai pašā vietā pēc trīs dienām?

- Zvēru, ka atgriezīšos.

Protams, ka viņa atgriezīsies. Briesmu dvesma viņu uzbudina.

Pret koka durvīm atsitās dūre.

- Iekšā! - Tesānija iesaucās, un ieklamzāja Praksis, ka­sīdams savu krūšukurvi.

- Padomā par manu piedāvājumu, - maigi teica Te­sānija. - Tas nāk no sirds. Hi netiksi pārtaisīts par einuhu vai ko tamlīdzīgu. Tas būtu nelikumīgi. Lai kaut kas tāds notiktu, tev vispirms vajadzētu izvarot saimnieka meitu. - Viņa piemiedza ar aci. - Nopietni, tu darītu labi, ja pie­kristu. Ja mūsu pasākums būs veiksmīgs, tad tev drīz pietiks naudas, lai atpirktu savu brīvību. Šobrīd tev jā­nomaksā tikai viens muļķīgs viesnīcas rēķins. Bet vai tu nezini, ka brīvam cilvēkam izdevumi krājas milzu kau­dzēs? Ja nevari savam vārdam pievienot ceturtdaļšekeli, tev nav uz ko cerēt.

Alekss mēmi lūkojās uz Tesāniju.

- Tev būs taupīšanas periods, - viņa iedrošināja. - Lai varētu sevi pārdot, vispirms jākļūst par pilsoni. Vienu nedēļu tev vajadzēs pavadīt Bābeles tornī. Kam gan vaja­dzīgs vergs, kurš nerunā babiloniski?

Un kādas spēlītes Tesānija izspēlēs ar datora kasetni un gaidāmajām Deboras un Marduka kāzām, kamēr Alekss apzinīgi mācīsies babiloniešu valodu?

Juzdamies sarūgtināts, viņš teica:

- Var saprast to cilvēku, kuram radīsies aizdomas, ka tu gribi dabūt mani par vergu daudz stiprāk, nekā es gribu tevi. Kurš te ko pārdod, un kam?

- Intriģējošs jautājums, - viņa piekrita.

Ar to arī beidzās Tesānijas apciemojums.

Alekss atkal klīda apkārt, ar bronzas saspraužamo adatu pie gurnauta viņš bija piespraudis mazu maisiņu ar Guptas aizdoto pusotru šekeli.

Nu jā, naudu viņš aizņēmās gandrīz tūlīt pēc Tesāni­jas aiziešanas. Būt pavisam bez naudas bija pārāk bīstami; šai ziņā varēja Tesānijai piekrist. Tas bija tāpat kā būt at­bruņotam. Būtībā Debora bija Alekša parādniece, viņai vajadzētu Aleksam atdot visu naudu, ko viņš bija zaudē­jis. Tieši viņas pazušanas dēļ - viņas dezertēšanas dēļ - Alekss grima nabadzībā, bet diez vai viņš varētu publiskā vietā pieprasīt šī parāda atdošanu, ja Deborai un labklā- jīgajam Šazāram gadītos iet viņam garām.

Pusotra šekeļa atelpas brīdim. Pagaidām atlika vienīgi aizmirst par Kamberčaniana nezināmu apjomu rēķinu - vismaz līdz rītdienai. Vai parītdienai, vai aizparītam.

Gupta nebija prasījis kvīti. Varbūt summa šķita pārāk niecīga. Varbūt Gupta patiešām bija viņa draugs. Varbūt viņš klusībā smējās par Alekšu un nejuta ne mazāko vē­lēšanos ieskrāpēt mālā vēsti par naudu, kurai pats bija licis pazust.

Nespēdams aizmirst par naudu - ik reizes, kad viņš mēģināja to darīt, viņš atkal to atcerējās - Alekss aizgāja pat līdz Varavīkšņu dārziem un Gaisa dārziem.

Dārzi klāja septiņas Nebukadnecara pils terases - sau­les pusē. Ielas līmenī tur bija ierēdņu kantori un noliktavas, un ziemeļaustrumu stūri iespiestais Brīnumu kabinets. Šoreiz Alekss tuvojās pilij no dienvidiem, kur plati mar­mora pakāpieni veda augšup, projām no putekļiem un drūzmas, augšup zaļumu pavēnī. Tam, kurš skatījās no ielas, pirmajā rindā augošie ciedri un cipreses, mandeļ- koki un vīģes, Senaheribas kokvilnas koki un olīvas pa pusei slēpa un pa pusei atsedza augšējās stādījumu rin­das, lidzīgi kā kalnu terases pa pusei aizsedz un pa pusei liek noprast augstāku terašu esamību; vienīgā atšķirība, ka šis kalns īstenībā bija ēka, garumā izstiepies zikurāts ar septiņiem kolonnu ietvertiem stāviem.

Ceļu augšup apsargāja daži maķedoniešu un persiešu kareivji, bet neviens no tiem necentās Alekšu aizkavēt. Bariņš smalku, grezni saposušos dāmu stāvēja uz kāp­nēm un tērzēja, bet kalpi vicināja no spalvām darinātus vēdekļus pār savu kundžu galvām. Trīs magi melnos tērpos un smailās cepurēs kāpa lejup, iegrimuši nopietnā sarunā: astronomi, astrologi vai Marduka cilvēki?

Alekss uzkāpa līdz pirmajai terasei, brīdi tur pastai­gājās, tad pa marmora pakāpieniem devās uz nākamo terasi. Palmas, papardes, efejas un strūklakas. Viņš izpē­tīja vienu terasi pēc otras, atrazdams tur gan jasmīnu biezokni, gan miniatūrus skujkoku mežus, gan smiltājus ar kaktusiem, gan smagās terakotas vāzēs augošus apel­sīnu kokus, lauru kokus un avokado. Visur plūda kanāli, no augšējām terasēm uz apakšējām gāzās dzirkstoši ūdens­kritumi, strūklakas meta šļakatas pret debesīm, lūr bija arī skulptūras: melna obsidiāna sfinksa, spārnots vērsis, zilonis. No katras terases aizmugures daļas kolonnu bal­stīta arkāde veda uz pils telpām.

Kļūt par Bābeles dārznieku, kopt Gaisa dārzus! Aiz­mirst par mazo tīstoklīti, par Tesāniju un Marduku un par naudu! Alekss bija pagājis garām vairākiem dārznie­kiem, kas darīja savu darbu. Un, lūk, kur vēl viens vecs vīrs šļakstīja ūdeni uz akmens plāksnēm, lai no tām ne­celtos gaisā putekļi.

- Labdien, dārzniek.

- Labu dienu ari tev, grieķi.

Vira pleci bija salīkuši, rokas kustējās lēnām, uz grum­bainās ādas vīdēja vecuma plankumi.

(Vecotēv, vai tev nevajadzētu mierīgi sēdēt šūpuļkrēslā uz lieveņa ar pledu uz ceļgaliem, nevis strādāt Bābelē?)

Dārznieks bija pārcēlies uz Bābeli, būdams jau vecs un noguris vīrs. Vai tad viņu neuztrauca tas, ka šeit viņš nomirs vēl drīzāk? Vai Bābele viņam bija veids, kā īste­not nāves alkas? Šajā mežonīgās audzelības vidū, šajos dārzos, kas bija bojāejas pretstats un noliegums? Vai kaut kas tāds vispār iespējams?

- Ko tu tā skaties, grieķi?

Dārznieks sāka klepot; tās bija biedējošas, gārdzošas skaņas. Viņa klepus šķita ļaunāks nekā slimajam vīram tirgus laukumā.

- Vai ar tevi viss kārtībā? TU esi jau vecs.

Dārznieks nospļāvās, ar sandali izberzēja krēpas, tad

pasmaidīja, atsegdams robainu zobu rindu.

- Jāmirst ir visiem, puis. Pat jaunais valdnieks guļ uz nāves gultas, un tikai trīsdesmit trīs gadus vecs. Bet viņam ir drudzis… Klau, puis. Katrā ķermenī šūnas atjaunojas tikai noteiktu reižu skaitu - tam pastāv dabiska robeža, vai ne tā? Pilsēta vai karaļvalsts galu galā arī ir tāds pats ķermenis. Un ko tad, ja polisei vai valstij arī ir tāda da­biskā robeža - kā jebkura dzīvnieka ķermenim? Tā polise, no kuras es ierados (Alekss nosprieda, ka viņš runā par Ameriku), šķiet sasniegusi šo robežu. Sava ķermeņa ro­bežu… Padomā par to.

Vai šim vīram bija taisnība? Vai dārznieks šo patie­sību uzzinājis šeit, Bābelē? Šeit ieguvis Heiristikas insti­tūtam tik būtisko uzskatu, ka jebkura sabiedrība jau no paša sākuma ir ierobežota, ka tā ietver sevī savas ilgša- nas robežu?

Dārznieks palūkojās apkārt, kā priecādamies par savām novērošanas spējām un varbūt pat gaidīdams, ka puķes un lapas sāks sajūsmā aplaudēt; un Alekss atce­rējās savas kādreizējās aizdomas, ka visu šeit notiekošo novēro sīkas lēcas un ieraksta miniatūri mikrofoni. Vai šī dārznieka asprātība un gudrība arī jau bija ietverta datora failā - tālumā, Heiristikas institūta pazemē?

Vai varbūt dārznieks bija ieradies šeit tieši tāpēc, lai tiktu pie šīs gudrības kripatas? Lai tā viņu mierinātu pirms neizbēgamās šķiršanās no pasaules?

Šai pilsētā notika daudz kas dīvains. Cēlās dīvains ap­ziņas paisums - it kā to vilktu pie sevis senais - un vien­laikus daudz jaunākais - mēness, kurš reiz spīdējis virs īstās Bābeles.

- Aleksandrs mirst no drudža, - dārznieks murmi­nāja. - Vakar daži vienkāršie kareivji sadumpojās. Viņi gribēja zināt patiesību. Vai viņš mirs, vai ne. Viņus biedē nākotne bez Aleksandra. Valdnieka ieročnesējiem un ne­mirstīgajiem nebija viegli viņus nomierināt. Kareivji ap­rima vienīgi tad, kad tiem parādija pašu Aleksandru.

Vecais zēns fantazēja, kā pa sapņiem stāstīja veca vīra teiksmu - par vakardienu, par savu jaunību, par dzīvi pēc vairāk nekā divtūkstoš gadiem.

Aleksam šķita, ka tālumā, lejpus lapotnē ieslēptajām terasēm, lejpus daudzām balustrāžu kārtām viņš redz Deboru, kas pastaigājas tur kopā ar Šazāru, Sina pries­teri. Viņš cieši satvēra efejām apvītās margas. Abi stāvi bija pārāk tālu, lai Alekss varētu justies pārliecināts, ka tie ir viņi; tad tos aizslēpa banjana koks.

Viņš jau grasījās traukties turp, līkumot lejup pa zaļo labirintu no stāva uz stāvu, mēģināt pārtvert tos abus, bet tad dārznieks teica:

- Bet kāpēc tu neaizej viņu apciemot?

- Apciemot ko?

- Aleksandru, kuru gan citu?

- Bet… viņš taču ir valdnieks. Valdnieku nevar tāpat vien apciemot.

- TU jutīsies pārsteigts. Es šo to uzzināju, kad strādāju pilī. Vai es tikko tev neteicu, ka vakar viņu apciemoja karavīru delegācija?

- Bet… (Bet īstenībā viņa nemaz nav!) - Bet viņš taču mirst, - teica Alekss, atcerējies par varbūtējo mikrofonu klātbūtni.

Dārznieks īsi iesmējās.

- Viņš mirst jau diezgan ilgi. Tas kļūst garlaicīgi. Tau­tieša apciemojums viņu varētu iepriecināt. Tūrklāt jūs, grieķi, esat izslavēti ar savu demokrātiju… Nūjā, tas bija kādreiz. Tagad jums nākas pazemoties un līst uz vēdera, un taisīt reveransus.

- Vai tu domā, ka es patiešām varu apciemot Alek­sandru?

- Manuprāt - jā. Kas tev liedz apvaicāties? Es jau esmu tikai dārznieks.

Tas šķita neticami. Aleksandrs Lielais gulēja nāves gultā kaut kur šai pašā ēkā, varbūt tikai simt solu atstatumā… Alekss to zināja. Skaidrs, ka viņš to zināja. Bet viņam ne­kad nebija ienācis prātā, ka Aleksandrs patiešām ir te.

Pēkšņi visas problēmas atkāpās. Debora un Šazārs pazuda tālā apziņas stūri, pārvērtās par lellēm. Tesānija un Kamberčaniana rēķins izgaisa.

Tātad valdnieks Aleksandrs tik tiešām eksistē? Vai varbūt vecais vīrs tikai atļāvās pajokot, iebarot Aleksam sapuvušu vecišķa humora kumosu?

- Puis, ja tu man netici, tad aizej līdz apakšējai tera­sei. Pavaicā sargam.

- Es pavaicāšu.

Jā. Jā. Un vēlreiz - jā.

Alekšu pārmeklēja, lai pārliecinātos, ka viņš nav no­slēpis ieroci; savu dunci viņš jau bija atdevis labprātīgi. Viņš bija ietērpts svešā zeltainā tunikā - gadījumam, ja viņa paša tunika būtu saindēta, bet varbūt arī tāpēc, lai parastā drāna neaizvainotu Aleksandra drudžainās acis. Neizskaidrojami līksms kambarsulainis paskaidroja Alek­sam, kā noskūpstīt viņa pirkstgalus un paklanīties, kā pēc tam nokrist ceļos un uz ceļgaliem šļūkt uz priekšu.

- Viņa majestāte šodien ir senajā, draiskajā noskaņo­jumā, - vēstīja kambarsulainis, kamēr Alekss sesto reizi izmēģināja paklanīšanos. - Reizēm viņš jūtas labāk. Viņš pieceļas, ietērpjas lauvās ādā un vicina vāli kā Hērakls. Citreiz viņš ir Hermess - ar spārnotām sandalēm, zizli un platmaļu cepuri. Vai Amons - čabatas un purpura ap­metnis un ragi uz galvas. Dažkārt viņš uzvelk puķainas drēbes, tad viņš ir dieviete Artemīda. Bet ne šodien.

Divu sargu ielenkumā - viens bija nemirstīgais grezni izšūtās drānās, ar šķēpu, kura galam bija granātābola apveids, otrs - strēlnieks sarkanzilā tērpā - kambarsu­lainis Alekšu ieveda pils dziļumos; viņi nogriezās te pa labi, te pa kreisi, pa mulsinošu maršrutu tuvodamies valdnieka rezidencei. Visur stāvēja greznas vāzes no pu­lēta ziloņkaula un grebumiem rotāta nefrīta, laupījums no Indijas un citām zemēm. Grīdas bija nošļakstītas ar parfīmiem un saldu vīnu. Kvēpināmajos traukos kūpēja mirres un vīraks.

Kambarsulainis viņus apstādināja pie divviru durvīm no tīkkoka. Durvis atdarījās, atklājot plašu telpu, kuras griestus balstīja dažādi palmu stumbri - tie bija mūrēti no ķieģeļiem. Pie logiem vieglās vēja brāzmās plīvoja muslīna aizkari, bet gaiss istabā bija tik smags, tik salds no smaržu zālēm un izlietā vīna, ka šajās smaržās jautās kaut kas slimīgs.

Gulta, kurā gulēja valdnieks, bija liela un zeltaina, ar kājām kā ķetnām un baldahīnu. Uz sudraba dīvāna gu­lēja sagumzīts purpura apmetnis, tam pa virsu bija uz­mesti zelta diadēma un rokassprādzes, un koši sarkanas lentes.

Izstiepies guļus uz persiešu tepiķa - tā ornamentā ieausts kāds valdnieks meta beigtu zivi koku apēnotā dīķi - Alekss rāpoja pāri vilnas mezgliņu veidotajam ūdens klājam.

- Celies augšā, - teica kāda gurdena balss.

Alekss ieraudzīja Aleksandru, atzvilušu mīkstos spil­venos. Viņam mugurā bija ar pūķiem izšūts zīda halāts, visos pirkstos gredzeni ar dārgakmeņiem.

Valdnieks neizskatījās bezcerīgi slims. Bet vai tad viņš nebija slims ar to pašu drudzi jau piecus gadus? Arī trīs­desmit trīs gadus vecs viņš neizskatījās, drizāk viņam varēja dot četrdesmit trīs un tas vairs nebija nevaldāmais, muskuļainais iekarotājs. Jā, protams, šeit gulēja tikai Aleksandra avatārs, iemiesojums. Viņš bija drukns, spē­cīgiem žokļiem, gariem, cirtainiem matiem un skumīgām, tumšām acīm, kuru vizošajā skatienā joprojām jautās ass prāts; spilvenos un slimībā iesprostots prāts. Vai tiešām viņam uz vaigiem bija uzziests sarkans smiņķis - un ari uz lūpām? Zods bija gļēvs, bez bārdas.

Visapkārt gultai bija saliktas vina blašķes un majolikas bļodas ar svaigiem un cukurotiem augļiem; slinki kū­pēja smaržu stienīši.

Šī aina Aleksam lika atcerēties Nēronu, Obrija Bērd- slija zīmējumus, pāvestu Bordžiju - nākotnes rēgus. Va­rēja noprast, ka persiešu greznais dzīves veids Aleksandru samaitājis. Vai uz gultas bija nomesti tīstokļi, vai impēri­jas kartes? Nē, zīmējumi, kricelējumi, mistisku simbolu tabulas. Alķīmiķu diagrammas, astrologu horoskopi. Iespē­jams. Varbūt heiristiskās futuroloģijas uzdevumi.

Alekss prātoja, vai tik valdnieks gadijumā nav sazā­ļots ar narkotikām - kā gaišreģis vai Sibilla.

Viņš prātoja, vai beigās valdnieku nogalinās viņa paša sargi, vai ārsts iedos viņam pārāk lielu medikamentu devu - lai aizstātu viņu ar kādu jaunāku, un arī to nā­kamo tāpat pusapreibušu turētu gultā, atļaujot reizēm piecelties un padīžāties pa gaiteņiem Artemidas vai Hē- rakla drānās. Uz mirkli Aleksam iešāvās prātā biedējoša, nekaunīga doma: ko tad, ja viņam, Aleksam, paredzēts kļūt par nākamo Aleksandru?

Valdnieka augums šķita pa pusei paralizēts un iegri­mis komā, bet kas notika ar viņa prātu?

Valdnieks stīvi lūkojās Aleksā. Iekrāsotās lūpas sa­kustējās:

- Nav daudz tādu, kas nāk apciemot ābolā iegrauzu­šos tārpu… Vīnu!

Apkalpotāja paklanījās, ielēja vīnu dārgakmeņiem grez­notā kausā, pati nodzēra malku, brīdi nogaidīja; tā kā viņa nebija nokritusi uz grīdas un neraustījās agonijas krampjos, kauss tika pacelts pie Aleksandra lūpām un pagāzts, lai viņam būtu ērtāk dzert. Viņš strauji iztukšoja kausu. Vīna piles ritēja lejup pa viņa zodu, apkalpotāja tās noslaucīja ar salveti.

- Sūtņi, lūdzēji, burvji ar savu dziedniecību… Ar ko esi atnācis tu, grieķi? Ar ko tu gribi dziedināt pasauli?

- Ar Bābeli, - teica Alekss. - īstais ārstniecības līdzek­lis ir Bābele. - Viņš pats tam ticēja. Dīvainā kārtā tagad, kad bija savām acīm ieraudzījis valdnieku, viņš vēl vai­rāk ticēja Bābelei.

It kā vīns - vai varbūt vīnā iebērtās narkotikas - būtu iekveldinājušas viņa iztēles dzīslas un spēcinājušas prāta muskuļus, valdnieks Aleksandrs dziedošā balsi ierunā­jās atkal.

- Mēs esam dzirdējuši teiksmas par zemes rītausmu un par zelta pusdienlaiku - mums šķiet, ka tas iestāsies divdesmit pirmajā gadsimtā, pēc kāda tagad vēl nepiedzi­mušā Mesijas ierašanās, vai varbūt trīspadsmitajā, vai četrpadsmitajā gadsimtā. Un mēs esam dzirdējuši arī teik­smas par ilgo, ļoti ilgo sabrukuma novakari. Varbūt pa vidu vēl atgadīsies atsevišķi uzplaukuma un pagrimuma posmi: jauni barbaru pūļi, lidojumi uz zvaigznēm, kas zina.

Bet nav jēgas par to runāt. Šobrīd ir rīta stunda un pēc miljons gadiem uz mūsu planētas joprojām turpināsies rīts. Un vēl pēc miljons gadiem. Pat agrā pēcpusdiena būs pavisam savādāka - un iespējams, ka mūsu planētu tad veiksmīgi pārvaldīs būtnes, kuras pašlaik ir tikai pāris collu garas: peles strupastes, cirslīši. Vai suņi, kas, stalti izslējušies, staigās uz pakaļkājām. Vai putni. Vai radī­jumi, kurus mēs šobrīd nemaz nespējam iztēloties, jo viņu senči vēl nav piedzimuši…

Kas attiecas uz mani, es dotu priekšroku cirslīšiem! Tās ir tādas mazas, spalvainas radībiņas, kas skraidelē pa mežu un slēpjas lielo paparžu un orhideju audzēs, kad pērkonīgiem soļiem garām aizdārdina lielās ķirza­kas, dodamās uz savu nāvi. Bet tas ir tikai aizspriedums: vēlme vēlreiz atkārtot to pašu seno stāstu.

Kurš gan spēj sajust laiku? Kurš spēj pieskarties laika milzum plašajām velvēm? Nu jā, bet mums izdevās vil­tīgs burvju triks!

Viņš atraugājās un atvēma nedaudz vīna naksnīgas jūras krāsā, un apkalpotāja to noslaucīja.

- Skaidrs, ka antīkā pasaule ir vecāka par mūsējo. Tā ir kā vecs vīrs pretstatā mūsu plātīgajai jaunībai - kaut gan mūžs mums ir daudz garāks nekā lielākajai daļai se­natnē. Salīdzinot ar mūsu rīta stundu, antīkā pasaule ir novakare, jo tā ir sena.

Tā, atdzīvinot civilizācijas rītausmu, kas sen pārvēr­tusies putekļos, mēs savā apziņā aizlecam milzumtālu uz priekšu - uz dzīves pēcpusdienu vai pat novakari. Mēs pasniedzamies pāri laika agrīnajam, vēl nenobriedušajam rītam - līdz citām, vēlīnākām nākotnes stundām…

Valdnieka teikto pierakstīja kāds rakstvedis, steidzīgi skrapšķinot savu stilu. Bet kam vajadzīgs šis pieraksts, ja katru vārdu noklausās mikrofons, ja visu redz slēptā ka­mera? Ja Bābelē vispār darbojās novērošanas aparatūra, tad tā neapšaubāmi uzraudzīja šo telpu. Un noteikti arī citas vietas visās pilsētas malās. Lai tiktu galā ar datu plūsmu, novērotāju brigāde droši vien izmantoja visjau­nākos, pa pusei jau patstāvīgi domājošos datorus.

Iespējams, ka Bābele, tik untumaini un vienlaikus ne­šaubīgi pieņemot un padarot par savām senatnīgas, svešas ieražas, bija kļuvusi par pirmo polisi visā pasaules vēsturē, kurai piemīt pašapziņa; sevis apzināšanās viņpus laikam un telpai. Kā nekur citur. Kopīgs prāts. \forbūt Bābele pati bija no cilvēciskām būtnēm veidots dators. Šī datora atmi­ņas mikroshēmas bija māla plāksnītes un vaskoti dēlīši.

Aleksandrs iegrozījās dziļāk spilvenos - pārguris, no­mocījies. Viņš aizvēra acis; uz viņa plakstiem Alekss re­dzēja ar saberztu ogli uzvilktas svītras. Kambarsulainis parāva Aleksi aiz piedurknes. Vajadzēja doties prom.

Bet Alekss nekustējās no vietas. Viņš bija pateicis tikai dažus vārdus. Viņam gribējās bērnišķīgi vervelēt, nokrist zemē un uzticēt sevi valdnieka žēlastībai.

- Valdniek Aleksandr! - viņš iesaucās; kambarsulai­nis arvien neatlaidīgāk raustīja viņa piedurkni. - Majestāt, atļauj tev atgādināt, ka tu uzdevi man jautājumu.

Viens no Aleksandra acu plakstiem pavērās:

- Un tu man jau atbildēji.

- Taču es gribu tev pastāstīt vēl kaut ko! - Jā, bet kuru teiksmu Aleksam vajadzētu stāstīt? Teiksmu par mazo tīstokli? Teiksmu par Tesāniju? Teiksmu par Deboru, Ša- zāru un Marduku? Īstenībā tās visas kopā bija viena teik­sma, tomēr, lai sasniegtu lielāku efektu, katru no trim šķipsnām vajadzēja atdalīt un pēc tam par jauni saaust kopā. Un Aleksandra viri neizmantoja spīdzinātāju pa­kalpojumus, lai izdabūtu patiesību, šim nolūkam tiem bija loģiķi… Aleksandrs jutās bezspēcīgs. Bet tas taču nebija apkaunojoši - paziņot par savu atradumu. Varbūt viņu pat atalgos. Kāds būs atalgojums? Pilns naudas maks? Deboras roka? Nē, patiesība…

- Majestāt, es atradu priekšmetu, kurš pagatavots, izmantojot nākotnes tekhne.

Pavērtā acs atkal aizkrita, bet piekrāsotās lūpas sa­kustējās:

- Vēl vienu pareģojumu grāmatu? Pastāsti to Aristan- dram, nevis man. Es pats esmu Bābeles pareģojumu grā­mata, Apollona Prophetes.

Kambarsulainis nogrūda Alekšu uz tepiķa.

- Slikts puika, - viņš čukstēja.

Kad Aleksandrs četrrāpus atmuguriski virzījās laukā no istabas, viņa vaigi kaisa un smadzenes kūsāja.

Kambarsulainis noknakšķināja pirkstus, pieaicinot sargus.

- Pie Aristandra, uz otro.

Viņi steidzīgi soļoja pa kādu citu gaiteni, caur vīraka un mirru smaržām, garām divpadsmit durvīm, un apstā­jās pie trīspadsmitajām.

Kambarsulainis pieklauvēja un durvis atvēra garš, izkāmējis grieķis ar lielu, nokarenu degunu, kas līdzinā­jās tapīra snuķim. Viņš bija gadus piecdesmit vecs, gludi noskuvies, ar pagariem, cirtainiem matiem. Ap pieri vi­ņam bija apsieta no sudraba pavedieniem austa lente. Viņa mantija bija no violetas vilnas drānas.

Viņa degungalā karājās pile. Viņš noslaucījās piedur­knē, bet tūdaļ sakrājās jauns piliens. Vai nu vīrietis bija saaukstējies, vai arī viņa deguns līdzinājās stalaktītam un gadu gaitā bija pagarinājies, sakrājoties izpilējušā šķid­ruma atstātajai sviedru sālij.

Kambarsulainis izskaidroja situāciju un Aristandrs ielaida viņus iekšā.

Lielāko daļu grīdas, pusi gultas, visus galdus, dīvānus, sēdekļus un plauktus klāja augstas papirusu tīstokļu un vaskotu dēlīšu kaudzes. Pie sienām piestiprinātajās kartēs dīvainiem ģeometriskiem objektiem bija pievienoti ar sarkanu tinti uzkricelēti paskaidrojumi, kas izskatījās pēc zirnekļiem. Vienā stūrī stāvēja ūdens pulkstenis, pie loga - saules pulkstenis, un tur bija vēl daudz citu no bronzas un stikla darinātu iekārtu ar zobratiem, apaļām ripām un svirām.

- Priekšmets, kurš pagatavots, izmantojot nākotnes tekhne. Vai tā?

Aristandrs vispirms noslaucīja degunu, tad paraustīja savus cirtainos matus.

- Izstāsti, kādos apstākļos to atradi!

- Jā… Bet kas tu esi, kungs? - Alekss vaicāja.

- Muļķa puika, - noteica kambarsulainis. - Aristan- dra kungs ir galma futurologs.

- Es patiesi tas esmu. Un laiks skrien.

Alekss iespurdzās.

- Un man likās, ka Bābelē laiks stāv uz vietas.

- Mans laiks skrien. Tāpat kā valdnieka laiks.

- Kad viņš nomirs - vai tad iecels jaunu Aleksandru?

Aristandrs iecirta Aleksam svilinošu pļauku.

- Esi tik mīļš un sāc runāt par lietu.

Alekss atrāvās atpakaļ un sajuta šķēpa smaili sev pie muguras.

- Es… es atvainojos. Vai varu runāt par lietām, kas nav radītas Bābelē?

- Tas tev tiek atļauts, - Aristandrs palūkojās garām Aleksam uz abiem sargiem. - Vīri, jūs nedrīkstat atkār­tot neko no šeit dzirdētā, citādi jūs ar nokaitētām ada­tām padarīs kurlus.

- Nu, tas bija apmēram tā… - Alekss stomīdamies pavēstīja daļu no sava stāsta.

Driz Aristandrs ar neatlaidīgiem jautājumiem bija izvilinājis gandrīz visu, ko Aleksandrs centās noklusēt. Šim vīram bija laba oža, viņš prata izspiest no stāstītāja visu līdz pēdējai pilei. Tad futurologa plānās lūpas sa­vilkās smaidā.

- Manuprāt, mums derētu iedzert vīnu, - viņš noteica. Pastūmis nost papirusa tīstokļus, viņš sameklēja krūku un trīs vāpētus kausus. Un piepildīja visus trīs.

- Ko tu secini no viņa stāstītā? - Aristandrs vaicāja kambarsulainim.

Kambarsulainis dzesēja slāpes tik kaismīgi, it kā visu laiku būtu runājis viens pats.

- Tā ir sazvērestība, - viņš teica. - Nekas cits. No vie­nas puses - tā šķiet sarīkota diezgan vieglprātīgi. Bet vienlaikus jāatzīst, ka tai ir dziļas saknes - kaut gan es pagaidām vēl skaidri nesaskatu tās aprises. Un šis dum­jais puika iekļuvis pašā sazvērestības vidū: viltīgs nevai­nīgais, ar nestabilu psihi.

Alekss juta, ka pietvīkst. Zaļknābis, lūk, kas viņš ir, joprojām tāds pats zaļknābis kā tas puišelis, kuru Mičs ne pārāk veiksmīgi pūlējās pataisīt par izdzīvotāju.

Bet vai tad vīrieši nav tie paši puikas, tikai pieauguši? Uz mirkli Alekss saskatīja kambarsulainī un Aristandrā augumā izstiepušos, novecojušus puikas. Viņš redzēja, kā no viņu miesas glūn laukā puišeļi, kas viņi reiz bijuši. Bet tuvumā nebija spoguļa - tikai dažas pulēta stikla ripas Aristandra futuroloģiskajā planetārijā - tālab Alekss ne­varēja paskatīties pats uz sevi.

- Man ir tieši tāda pati nojausma, - Aristandrs bija vienisprātis ar kambarsulsaini. - Iespējams, ka dziļi iesak­ņojusies sazvērestība ir tikai iztēles rotaļa. Bet mēs nedrīkstam nelikties zinis par pravietisko zīmi, kas ne­apšaubāmi tiek mums dota.

- Kāda zīme?

- Zīme ir tas mazais tīstoklis, kas nokrita pie jaunā Aleksandra kājām - pie Aleksandra, kurš nes Ziemas - nāves gadalaika - vārdu! Mūsu karalis ir nobriedusi Saule tās pilnīgākajā plaukumā. Kādu gan citu norietu šī pil­sēta var gaidīt, ja ne pasaules Ziemu?

-Aktā!

- Atvainojiet, ka iejaucos, - ieteicās Alekss, - bet man gan neliekas, ka mans vārds ir pietiekami svarīgs iemesls, lai ticētu manam stāstam.

Aristandrs enerģiski papurināja galvu.

- Tas nav iemesls. Tas ir iegansts, lai tev noticētu - tāds kā aizbildinājums. Tevis stāstīto var iekļaut dažā­dās prognozēs. Tās es sastādīšu vēlāk. Tavs stāstījums tās precizēs un izskaidros, dodot man iespēju izvēlēties vienu no vairākām iespējām, lai pārbaudītu nākamības ūdeņus un ieraudzītu tur atspoguļoto jēgpilno ainu. Tava ierašanās šeit nav neko daudz svarīgāka par sep­tiņu kraukļu lidojumu pār valdnieka pili un to atstāta­jiem mēsliem uz valdnieka palodzes. Bet, uztverta kā zīme, tā kļūst tikpat būtiska. Zīmju tulkošanā pats gal­venais ir prasme tās izmantot.

- Vai tu neieklausītos manā stāstā, ja mani sauktu, teiksim, Filips Springs?

- Kā nu ne? Ņemot vērā, ka mūsu valdnieka tēvs ir Filips? Un atceroties, ka pavasaris izlien no apakšzemes slēptuvēm?

- Es taču nevaru uzvarēt, vai ne?

- Par to man nekas nav zināms. Bet mums noteikti var noderēt viltīgs nevainīgais. Cilvēkiem kritis acis nai­vums, nevis viltīgums. Aleks, tev jāpasteidzas kļūt par Bābeles pilsoni - jau šodien pat! Kurā vietā gan var pa­slēpt tekhne, ar ko izlasīt šādu tīstokli? Tikai Bābeles tornī. Kur vēl sastapt magus, kas pārzina visus sazināšanās vei­dus? Tas tavs frizieris manīsies tīstokli iedabūt Bābeles tornī, lai tas tiktu atšifrēts. Un tev slepeni sekos daži braši kaušļi, viņi man visu paziņos.

Garais deguns noliecās uz Alekša pusi, kā grasoties viņu ieziest ar pēdējo nenoslaucītā svaidījuma pilienu.

- Aristandr, vai tu atbildētu uz vienu jautājumu? Kas notiek ar Marduka kundzi, kad viņas svētlaimes gads ir galā?

- Viņa kļūst par Pazemes priesterieni. Citiem vārdiem sakot, viņa palīdz aprūpēt Bābeles datoru.

- Par ko tu runā?

- Par datoru. Kā tev šķiet - kādā veidā tad tu iemācī­sies babiloniešu valodu? Ar maģijas palīdzību?

Aleksam uznāca traka smieklu lēkme. Debora bija ceļojusi tūkstošiem jūdžu tālu un tūkstošiem gadu atpa­kaļ pagātnē, lai nevajadzētu strādāt par parastu datoristi. O, šis nu gan bija liktenis - ļaunāks par nāvi!