Bābeles maukas

Otrā nodala, kurā Alekss nodarbojas ar svētu mīlēšanos un sastop frizieri

Dusmu rēciens atmodināja Alekšu no ļauna murga. Viņš tikko bija iegremdējis virzuli, iedarbinot bumbas mehānismu, un šai bumbai tieši pēc vienas stundas vaja­dzēja uzspridzināt visu pasauli. Kāpēc viņš tā rīkojās? Tas bija saistīts ar kaut kādu ziņu, kuru viņš vai nu sa­ņēma, vai arī nesaņēma. Viņš jutās satriekts, ka pats ir tā persona, kurai par pienākumu uzlikts iznīcināt tik daudz cerību, skaistuma un mīlestības. Viņš dzirdēja Deboru kliedzam, izrāpās no savām cisām, apmeta sev apkārt pa­lagu un, izskrējis no istabas, brāzās pa gaiteni uz to pusi, no kuras skanēja strīdīgas balsis. Viņš joprojām bija pa pusei aizmidzis.

Caur vaļējām durvīm viņš dzirdēja Neibu niknās balss dunoņu:

- Es tev saku - tas ir riebīgi!

- Bet ja tāda ir viņu paraža? - Tā bija Deboras balss.

- Kāpēc jāatstāj durvis vaļā? Lai visi var viņu apskatīt?

Alekss iespraucās pa durvīm. Debora un Neibu stā­vēja dažus soļus dziļāk telpā; izskatījās, ka Debora pūlas Neibu nomierināt. Gupta pavisam kails sēdēja spilgtajā rīta gaismā uz kailā klona, kājas sakrustojis sev priekšā.

Vienu plaukstu viņš bija pabāzis zem sēžamvietas, otra plivinājās viņam gar lūpām, ievirzot starp tām brūnu zīda lenti. Otrs lentes gals, divu pirkstu vilkts, nāca ārā no tūpļa. Uz grīdas gulēja atvērta maza, caurspīdīga kastīte. Gupta steigšus bāza datora kasetnes magnētisko lenti sev mutē, viņš to ēda! Un stūma laukā no sava otra gala!

Alekss sagrīļojās un atspiedās pret durvju stenderi. Kamēr viņš gulēja, indietis ielavījies viņa istabā un no­zadzis kasetni. Un tagad apšmurgā magnētisko lenti.

Ieraudzījis Alekšu, Gupta pamāja ar galvu un teica tādā balsī, it kā viņam būtu pietūkušas mandeles:

- Labrīt! Vai tev kaut kas pazudis?

Daudz netrūka, lai Alekss būtu pats nodevis savu no­slēpumu, bet Neibu nenovaldījās un iebļāvās:

- Re - higiēna indiešu gaumē! Norij to, pagaidi, kamēr viens gals izlien laukā, tad no visa spēka velc uz priekšu un atpakaļ. Un durvis atstāj plaši vaļā, lai visi var redzēt. Man no tā nāk vēmiens.

Debora ķiķināja.

Guptas ādamābols pāris reižu krampjaini noraustījās un viņš izvēma sev delnā kaut ko līdzīgu sagumzītam lentenim. Otra viņa plauksta no sēžamvietas apakšas iz­vilka otru lenti.

- Abas pavisam tīras. Ha-hā, tas bija mans mazais jociņš. Bantes nesavienojās man iekšā. Bet tu, Neibu, tās redzēji kā vienu garu banti, jo vakar es stāstīju, kā manā zemē daži gudri vīri, kas prot valdīt pār sava organisma iekšējām kustībām, tīra savas zarnas, norijot garu dvieli un izvadot to sev cauri kā Kundalini čūsku.

Gupta savilka kājas ciešāk lotosa pozā, noslēpdams dzimumlocekli.

- Vai nav dīvaini, ko tik visu nevar ieraudzīt - kad nav nekā, ko redzēt? Un otrādi.

Indietis veikli uztina vienu no lentēm sev uz rādītāj­pirksta un tad iebāza kārbiņā - tā bija nevis no plastma­sas, bet no kaula vai kaut kā tamlīdzīga. Un lente nebija magnētiskā lente no kasetnes, tā bija platāka un mīkstāka. Bante, kā teica Gupta. Saspringumam atslābstot, Alekss atviegloti nopūtās.

Gupta - brūns, plēsīgs putns ar acīm kā kreļļu zīlī­tēm - vērīgi lūkojās Aleksā.

- Vai redzēji šeit kaut ko īpaši interesantu?

- Jūtos apjucis. Man rādījās murgi.

- Ak vai, un turklāt tavā pirmajā Bābeles naktī!

- Tā nav laba zīme, - Guptam bezrūpīgi piebalsoja Debora.

- Dārgā dāma, sapņi šeit netiek uzskatīti par pravie­tiskām zīmēm. Bābelē ļaudis tikpat kā neliekas zinis par sapņiem, kaut gan šeit var sastapt ari dažus sapņu tulkus. Babilonieši paši ir sapnis, vai tad tā nav? Aleks, es protu izskaidrot sapņus. Tu savu murgu esi atnesis uz īsto istabu.

- Ja tu skaidro sapņus, - Alekss skarbi vaicāja, - vai tu vari izskaidrot arī Bābeli?

Vai Gupta būtu speciāli apmācīts novērotājs, kurš no- maskējies par nevīžīgu faķīru?

- Nu tā! Tagad esam nonākuši līdz lietas būtībai. Var­būt tas, ko tu domājies redzam, ir saistīts ar to, kā ši pil­sēta tiek vērtēta? - Gupta cieši satina ari otru lenti un ievietoja kārbiņā blakus pirmajai, kaut gan to noteikti būtu derējis izmazgāt un izžāvēt. - Ar to, kā Bābeli iz­prot - gan tās iekšienē, gan ārpus tās robežām? Vai man nav taisnība?

Varbūt Gupta bija aģents, kuru nolīdzis nevis institūts, bet kāds cits ieinteresēts grupējums? Vai kādas citas valsts valdība?

- Blēņas, - teica Alekss, vienlaikus atbildot gan Gup- tam, gan pats sev.

Indietis guldzoši iesmējās.

- Šodien tev jāiet uz Marduka templi. lūr tev būs jā­lūdz par uzvaru.

- Jālūdz? - Alekss izbrīnīts pārjautāja.

- Jā. Lūgšana - tas gluži vienkārši ir veids, kā sakār­tot domas. Marduks ir kara dievs. Tev jālūdzas uzvara. Uzvara pār bailēm, kuras iznicina.

Nu, lūk, viss skaidrs, tas ari bija viņa šīs nakts murgs. Visa pasaule tika iznicināta. Tagad Alekss to atcerējās.

Uzmanīgi izvilcis kasetni ar visu kārbiņu no paslēp­tuves istabas sienā - protams, ka Gupta nebija to zadzis! - un ievietojis mazo sainīti savā gurnautā zem tunikas, Alekss pievienojās pārējiem brokastotājiem pie auzu put­ras bļodām. Zvirbuļi čivināja un laidelējās gar atvērumu griestos, cerēdami, ka vēlāk varēs nolaisties un izknābāt atliekas no bļodām, pirms tās būs aiznesusi murminošā apkalpotāja.

- Vai tu iesi uz Marduka templi? - Debora vaicāja Aleksam.

- Nē. - Bet tempļa apkaime bija tieši tā vieta, kur viņš grasījās noslēpt kasetni. - Jā. Varbūt.

- Atļauj man būt tavam ceļvedim, - piedāvājās Gupta. - Un arī tavējam, daiļā dāma.

- Mēs iesim vieni, - teica Alekss.

Debora uzrāva uzaci.

- Mēs?

Vai Alekss varēs veiksmīgi paslēpt kasetni, ja Debora būs ar viņu kopā? Sasodītā kasetne! Visa šī padarīšana jau sāka līdzināties apsēstībai. Bet viņš nejutīsies mierīgs, kamēr nebūs to mantiņu droši noglabājis.

Ja Alekss dosies uz templi viens pats, Gupta pamani- sies uzspiest sevi Deborai par pavadoni, par to nebija šaubu. Un tādā gadījumā - ko Debora nevilšus Guptam atklās, ko pastāstīs par Alekša noslēpumu? Un pati par sevi, par to, kas viņu vieno ar Alekšu?

Nezaudē drosmi, domāja Alekss. Uzvari.

- Atvaino, Deb, - viņš teica, - bet man šķiet, ka čalim jālūdzas vienatnē. Vai varam satikties pēc tam? Paēst pusdienas, kaut ko apskatīt? Norunāsim satikties… Viņam nebija ne jausmas, kur.

- Pie tempļa galvenās izejas, uz ceļa gar upi, - ieteica Gupta.

- Labi. Tātad tur. - Alekss piecēlās.

- Kad? - pavaicāja Debora, un tā bija laba zīme.

- Neizmirstiet, - Gupta piebilda, - ka tūlīt pēc pus­dienām gandrīz visai pilsētai ir atpūtas laiks.

Izteiksmīgi lūkodamies uz Deboru - nevis uz Guptu - Alekss pateica, cikos būs viņu randiņš.

Neibu noslaucīja no apakšlūpas tur pielipušo biezpu­tru un piecēlās.

- Aleks, es tevi pavadīšu.

- Nevajag pūlēties. Gan jau es templi atradīšu.

- Dari, kā gribi, draugs. Dari, kā sirds kāro. - Un nū­bietis no Amerikas dienvidu štatiem aizvainots aizslāja prom.

Sekojot iebraucamās vietas durvjusarga sniegtajiem norādījumiem, ceļu atrast bija viegli. Pa šaurām ieliņām Alekss devās dienvidu virzienā, garām ādmiņu un pa­klāju audēju darbnīcām, varkaļu smēdēm un konditore­jām; tā viņš sasniedza galveno maģistrāli - Marduka ielu. Platā, bruģētā bulvāra abās pusēs slējās augsti bezlogu nami. Saule bija Aleksam aiz muguras, un atkal viņam šķita, ka mirgojošais, milzīgais Bābeles tornis rauj viņu sev klāt, it kā šī spirālveida celtne patiešām būtu izjaukusi pilsētas ģeometriju, radot vairāk brīvas telpas pašā pil­sētas viducī, gluži tāpat kā atvara virpulis veido papildu virsmas laukumu ūdenim, kurā mutuļo šis atvars.

Babilonieši, kas soļoja, spieķus vicinādami - ar turbā­niem galvā, lielākoties sabiedrības augšslāņu pārstāvji - tikpat kā ne skatiena neuzmeta Bābeles tornim, bet Alek­sam nācās pacensties, lai mainītu virzienu un iegrieztos Procesiju ceļā. Pa to viņš aizsoļoja līdz garai ielai, kas veda uz ziemeļiem - uz uzvaras dieva templi.

Abpus ielai zem mūra velvēm bija ierīkoti veikaliņi - ņudzoši tirdzniecības bišu stropi, kur savus īpašniekus mainīja maisi ar graudiem un sezama sēklām, kastes ar kaltētām zivīm, niedru saišķi, ādas, vilna un sieri. Tirgoņu un uzraugu lāstu pavadīti, šurpu turpu skraidija nesēji. Pilnā sparā darbojās vienlaikus vairākas ūtrupes, visos kaktos pircēji kaulējās ar pārdevējiem. Šī kņada Alekšu mulsināja, un viņš tā arī neiegāja zem velvēm, tāpēc drīz vien nokļuva līdz tempļa pagalmam. Viņš cerēja, ka tur būs mierīgāk.

Salīdzinot ar veikalu ielu, tur patiešām bija nedaudz mierīgāk, bet vienīgi tāpēc, ka pagalms izcēlās ar savu pla­šumu. Mūrī ap pagalmu bija vairāki vārti, caur kuriem nemitīgi nāca cilvēki, un turpat pagalmā daudzās sīktir­gotavās tiem tika piedāvāti vīraki un eļļas, asiņojoši jēri, krūkas ar vīnu, kotletes un amuleti. Ar gaišzilu un dzel­tenu emalju klātie mūri bija augsti un gludi. Tajos neiz­dotos atrast nevienu izņemamu ķieģeli. lūrklāt jebkurš varētu redzēt, ko Alekss tur dara.

Tempļa ēka izskatījās sarežģīta, iespējams, ka tur bija slepeni kakti un ejas. Plati uzbērumi veda augšup, kāpiens pa tiem bija diezgan stāvs; uzbērumi līkumoja un krusto­jās cits ar citu, lokā apjožot lielās ēkas kolonādi; kolon­nas ar torņveida augšgalu bija tumšbrūnas, sakaltušu asiņu krāsā. Daži dievlūdzēji kāpa augšup, citi - lejup. Vai patiešām visi šie ļaudis gāja lūgties? Pielūgt kara dievu? Vai varbūt viņiem tikai gribējās mazliet izvingroties un papriecāties par skatu, kāds paveras no augšas?

Ziņkāres mudināts, Alekss apturēja kādu dievlūdzēju, kurš jau devās prom; tam bija turbāns un bārda, un ba­gātīgi rotāts spieķītis ar ziloņkaula rokturi.

- Atvaino, kungs. Es esmu šeit svešinieks. Vai tu patie­šām tur lūdzies kara dievam? (Vai varbūt tu atnāci tikai "sakārtot domas"?)

Vīrietis pietvīka aiz dusmām.

- Muļķis! - viņš nošņācās un atgrūda Alekšu malā.

Šo vārdu apmaiņu bija dzirdējis kāds cits, gados vecāks

vīrs. Viņš pienāca tuvāk, bikli smaidīdams, it kā atvaino­damies, un palika stāvam, virpinādams pirkstos savu bronzā apkalto spieķi, kura rokturim bija buļļa galvas forma.

- Klau, grieķi, bet ja nu tā ir šķīstākā rīcība - pielūgt tos dievus, kuru nav? - viņš noslēpumaini vaicāja. - Var­būt, pielūdzot tādus dievus, cilvēki rada iemeslu to esībai? No otras puses - kur vēl šais vēlīnajos laikos iespējams visā nevainībā pielūgt karu? Varbūt šie lūdzēji vienkārši meklē savu zaudēto nevainību - dzīvniecisko nevainību, jo dzīvnieks nevaicā, vai saule rītdien vēl uzlēks. Tas pat nevaicā, vai vispār vēl pastāv tāda rītdiena.

- Un tālāk? Hirpini.

Seja vecajam vīram bija laika izvagota, putekļaina - it kā netīrumi būtu iekļuvuši grumbās un tur nogulsnē­jušies. Aleksam šķita, ka viņš skatās pats uz sevi - nove­cojušu.

Glaudīdams bronzas buļļa galvu savā rokā, vecais teica:

- Dzīvnieks neko nezina par rītdienu. Vakardiena jau ir izdzisusi. Ir tikai tas, kas pašlaik, tikai tagadne, šis mirklis. Mirklis, kas atkārtojas mūžīgi. Tālab dzīvnieks un viņa dzimums pastāv miljoniem gadu ilgi. Viņiem nav vēstures, viņiem ir instinkts. Jā, grieķi, bet varbūt kara dievi tik bieži iznīcina impērijas ar visiem to pieminek­ļiem un dokumentiem tāpēc, lai mēs nesadruptu zem vēstures smaguma? Lai mums nepietrūktu spara jauniem pasākumiem, kas patiesībā ir tie paši vecie pasākumi - vispirms aizmirsti, tad atsākti.

Kāds labums Aleksam no šīm runām? Kas bija vecais vīrs? Filozofs, fantasts vai muļķis? Bet varbūt futurologs? Vai viņš apgalvoja, ka pasauli un cilvilizāciju nepiecie­šams iznīcināt, lai pasaule varētu turpināties? Ka Ameri­kai jāsagrūst, lai varētu uzplaukt Amazones vai Ašanti impērija? Bet kāpēc viņš nepieminēja visas tās kodolra­ķetes, kas gulēja savās tvertnēs, šūpojās savās zemūdenēs? Vai iespējams, ka sabiedrība vienkārši sagrūs, bet raķe­tes paliks turpat un sarūsēs neizšautas?

Tādus jautājumus Alekss neuzdrīkstējās uzdot šeit, tikai pārsimt soļu no Marduka tempļa.

Vecais vīrs, iedūris spieķi zemē, paspēra ap to dažus lēkājošus soļus.

- Ak jā, grieķi, - viņš teica, - un varbūt Mardukam vis­pār nav nekāda sakara ar kariem. Neiztēlojies sevi par lielu gudrinieku tāpēc vien, ka esi no svešas zemes. Šeit atspo­guļojas viss, kas notiek kaut kur citur. 1\i šeit ieradies atklāt sev Bābeli. Bet Bābele nav šeit tāpēc, lai atklātu tevi.

Viņš pamāja ar roku un aizsoļoja atsperīgā gaitā.

- Paldies tev par tavu laipnību, kungs! - Alekss no­kliedza viņam pakaļ.

Vīrietis apstājās.

- Priecājos izlīdzēt. Tā man sagribējās.

- Ko tu gribēji teikt ar "Bābele nav šeit, lai atklātu tevi" -

Vecais pakratīja pirkstu.

- Jums, grieķiem, ir tāds teiciens: "Pazīsti pats sevi". Izpēti sevi. 1b pilnīgi maldies. Tavai dzīvei nav mērķa un jēgas - kaut gan jāatzīst, ka arī pasaule zaudēs jēgu, kad tajā vairs nebūs cilvēku. Apkopo informāciju, manu zēn! Aizmirsti par vispārinājumiem un principiem. Pieraksti visu, kas ar tevi notiek, sastādi sarakstu - bet nekad ne­centies pavilkt zem šī saraksta svītru.

Atvadām pavicinājis roku, viņš aizgāja savu ceļu, at­stādams Alekšu pavisam apstulbušu. Varbūt tieši tāds bija viņa nolūks - nosaukt Alekšu par muļķi, tāpat kā to bija izdarījis pirmais virietis, tikai daudz apjomīgākā veidā un aplinkus.

Kas attiecas uz aplinkus gājieniem, tad priekšā gai­dīja tempļa līkumainie uzbērumi. Aleksam joprojām va­jadzēja kaut kur noglabāt kasetni, kura varbūt bija pilna ar informāciju, bet varbūt ari tukša.

Ticis augšā pie tempļa, viņš elsodams apstājās. Sirds sitās strauji, un sainītis joprojām spiedās pie viņa vēdera.

Ceļā viņš bija pagājis garām pārāk daudziem cilvē­kiem. Vienā uzbērumu krustpunktā bija novietots liels būris ar maziem, nemierīgiem pērtiķišiem, to ziņkārās ačeles spoži mirdzēja. Kādā no apakšējiem krustojumiem pavērās skats uz tempļa vidusdaļu, tā bija ēnaina, ne- daudzo lampu gaisma visur neiespiedās. Starp biedējo­šām, augstām skulptūrām kustējās magu stāvi. Audekla aizkari slēpa mūziķus. Pieklusināti dunēja timpāni, arfas urdzēja kā ūdenskritumi, okarīna čivināja, izklaidējot Marduku, kamēr dieva bronzas nāsis ieelpoja gruzdošas gaļas un asiņu smaku. Ģeometriskā tempļa iekšiene izska­tījās pēc alas ar stalagmītiem līdzīgām kolonnām. Hir bija milzums vietu, kur kaut ko noslēpt, bet arī ne mazums vietu, no kurām kāds nemanīti varētu izspiegot, ko Alekss dara. Lai šeit kaut ko droši noslēptu, vajadzēja būt pastā­vīgam tempļa apmeklētājam.

Tā nu Alekss atpūtās augstienē, vērodams pilsētas plašās, mūriem ieskautās, nomales, kas stiepās gar upi uz rietumiem, kur starp namiem vizēja zaļi dārzi; no Eifratas līkuma uz dienvidiem, kur caur apstrādātiem laukiem sazarojās Borsipa kanāls; no Nipuras ceļa uz austrumiem.

Aleksam aiz muguras atradās terakotas pūķis - līdzīgs tiem, kādi bija uz Ištaras vārtiem, tikai saniknots. Tas stāvēja saslējies pakaļkājās, vienā ķetnā turēdams atbal­stam sagrābtu lāpstu. Lāpsta un pūķis, Marduka simboli. Uzbēruma zemākajos posmos Alekss bija pagājis garām terakotas lauvām. Augstāk par visām citām skulptūrām pacēlās smaila zibens šautra. Alekss turējās ar muguru pret pūķi, lai tas aizsegtu viņam skatu uz ziemeļiem, kurp viņa domas vēl joprojām vilka pie sevis Bābeles tornis.

Cietis sakāvi, tomēr apzinādamies, ka vismaz uzkāpis virsotnē, viņš kāpa pa uzbērumiem lejup. Izgājis no pa­galma pa rietumu vārtiem, viņš drīz vien nokļuva uz krastmalas ceļa - pārsimt olektis uz dienvidiem no lielā akmens tilta. Garām gāja dažādu tautibu cilvēki, it kā tur būtu vispasaules osta. Alekss redzēja arābus, armēņus, indiešus, saviešus grieķus (kā savādāk?); pavīdēja pat kāda ķinieša seja. Drīz viņš pamanīja Deboru, kas viena pati stāvēja, atbalstījusies pret margām. Bet Alekss vēl nebija paguvis aizkļūt līdz Deborai, kad parādījās Gupta. Viņš smīnēdams kāpa augšup pa kāpnēm, kas veda uz upi. Alekss sapīka.

- Sveicu tevi, Aleks! Vai atradi to, ko meklē? Vai var­būt pazaudēji? Ha-hā! Vai templī lūdzies, lai tev dāvā pavadoni? Ja tā - es esmu klāt!

Alekss attapās, ka pavisam aizmirsis par lūgšanu. Nu ja, ne gluži tā. Viņš vispār nemaz nebija grasījies lūgties, bet iespējams, ka būtu vajadzējis…

- Sveiks, Aleks, - noteica arī Debora.

- Kas tur apakšā notiek? - viņš apjautājās, pats ne­maz nepūlēdamies paskatīties. Lielas, apaļas laivas gro­zījās straumē tuvu pie krasta, gaidot pietauvošanos.

Šķita neizprotami, kā neprasmīgajiem laiviniekiem izdevies izvairīties no ietriekšanās tilta balstos - protams, ja vien nebija ierīkots tā, ka ūdens paklausīgi pats izvada viņus cauri. Šis bija vienīgais tilts pār Eifratu un uz tā vienmēr valdīja dzīva kustība, jo tas savienoja vecpilsētu ar jauno pilsētas daļu. No viena resna balsta līdz otram stiepās dēļu pārsegums. (Vēlāk Alekss uzzināja, ka ik nakti tilta vidusposmus izvelk ārā, nokrauj krastā un pieliek tiem sargus. Tiltu jau neceļ tālab, lai ienaidnieks šķērsotu upi! Bet šis tilts bija pašā Bābeles sirdi. Varbūt ši sirds bija slima, sašķēlusies, un viena daļa tiecās sacelties pret otru? Vai varbūt šis tilts vienoja abas Bābeles smadzeņu puslodes, tāpēc naktis, kad pilsēta aizmiga, tam rādījās divi atšķirīgi sapņi: sapnis par pagātni un sapnis par nākotni?

- Kas ir tur apakšā, Deb?

- Tbneļi uz tirgotavām, - viņa paskaidroja. - Laivi­nieki izkrauj atvestās preces, salauž savas laivas un tad dzen savus ēzeļus caur tuneļiem. Hir apakšā ir tuneļi. Un viens raudošs rabins.

- Kas? - Tagad Alekss pārliecās pār margām un tūlit ieraudzīja bārdaino vīru, kurš stāvēja ar seju pret sienu, ieraudzīja apaļo micīti vīram uz galvas, lūgšanu šalli ap pleciem un ar lenti uz pieres uzsieto pogu, konfekšu vai tablešu kārbiņai līdzīgo melno kastīti ar svētajiem rak­stiem; viņš bija uzgriezis muguru laivām un ēzeļiem, un augļu groziem, un ādas maisiem ar vīnu, un zivju virte­nēm; pa vaigiem viņam plūda asaras.

- Viņš nāk šurp ik ritu, - teica Gupta, - lai sērotu par Zālamana tempļa drupām. Svētku dienās daudzi jūdi dodas prom no pilsētas un apmetas pie krastmalas ceļa. Viņi negrib piedalīties pagānu rituālos.

- Kāds vājprāts.

- Kas ir vājprāts?

- Kāpēc šeit kādam jāizliekas par jūdu? Vai rabīnu?

- Viņi ir jūdi, - skarbi teica Debora. - Viņš ir rabīns.

- Ak tā, - noteica Alekss.

Pusdienām viņi kādā kioskā nopirka zivju pīrāgus. Kad viņi pēc ēšanas laizīja pirkstus, lai dabūtu tos tīrus, Gupta teica:

- Aiziesim uz Cilvēces Brīnumu Kabinetu. - Viņš palū­kojās karstajā saulē, kas stāvēja augstu pie debesīm. - Šo­dien pēcpusdienā.

Drūzma jau sāka mazināties, cilvēki atgriezās mājup, lai tur pavadītu savu pēcpusdienas atpūtas laiku.

- Vai piekrītat? Gribu jums abiem parādīt slaveno Brīnumu kabinetu. Kaut gan - ja es pats tādu ierīkotu, tur būtu apskatāmi cita veida brīnumi.

- Brīnumi, kas izgaist mūsu acu priekšā? Kā ziepju burbuļi? - minēja Alekss.

- Vai iesim? - Gupta neatlaidās.

- Jā, - teica Debora.

Viņi atgriezās savās vēsajās istabās iebraucamajā vietā "Starp ādām".

Šai pēcpusdienā Alekss sapņoja, ka visi bumbvedēji aizlidojuši un visas bumbas nomestas. Krievija un Amerika vairs nepastāvēja; Eiropa un Ķīna bija noslaucītas no kar­tes. Visā pasaulē trakoja cilvēka izraisītas sērgas un nelai­mes. Tas bija sabrukums, bija pienācis gals tehniskajai kultūrai, globālajai pārvaldei un akciju sabiedrībām.

Neizskaidrojamā kārtā Bābelei izdevās izdzīvot. Šeit, visvientulīgākajā Amerikas tuksneša nostūrī - kaut gan nekāda "Amerika" vairs neeksistēja - Bābele bija palikusi neievainota, nesaplosīta. Neskaita. Un turpināja būt Bābele.

It kā visu bumbvedēju kaujas galviņu atbrīvotā ener­ģija būtu izrāvusi caurumu telpas un laika plūdumā, saskrambājusi saules pulksteni un mēness kalendāru un izsūkusi šo seno pilsētu laukā no iepriekšējiem gadsim­tiem, lai ievietotu nākotnē - kā vienīgo vēl adikušo nākotni.

Babilona plauka un zēla. Eifrata nemitīgi riņķoja pa apli. Pagāja gadalaiki, aizritēja desmitgades. Pamazām babilonieši sāka kolonizēt teritoriju, kas agrāk bija Ame­rika. Viņi neko vairs nezināja par mirušās Amerikas vai mirušā divdesmit pirmā gadsimta ieražām un valodu. Viņi pazina tikai Bābeles dzīvesveidu. Gari mati un par­fīmi; pītās, apaļās laivas un zikurāti; Ištara un Marduks. Jā, Marduks svinēja to uzvaru, par kuru tik daudz bija lūgts.

Vai kaut kur tālumā jauns Asīrijas vilks vai otrs Alek­sandrs jau kārtoja savus pulkus Angolā vai Argentīnā, lai atkal dotos pret Bābeli?

Cilvēces Brīnumu kabinets atradās valdnieka pils vienā stūrī, ēkas aizmugures daļā. Tas bija pirmais muzejs pa­saules vēsturē, un Nebukadnecars bija to atvēris pub­liskai apskatei.

- Ha-hā! - smējās Gupta. - Lūk, kādi pasaules brīnumi!

Garo, blāvi apgaismoto galeriju ar spirālveida griestu

balstiem pildīja senlietas: tur bija māla plāksnītes un cilindri, uzraksti no Ūras, māla bļodas un aramiešu laika dievu figūriņas, kasītu vāles, skulptūras no Mezopotāmi- jas, seno tempļu pamatakmeņi, bareljefi, stēlas, obeliski no Tēbām, zižļu rokturi un rungas, rotas, krūšu bruņas, greznumlietiņas. Un tā joprojām, un tā joprojām. Viņi trīs bija vienīgie apmeklētāji.

- Cik pārsteidzoši! - auroja Gupta. Nevarēja saprast, vai viņš ir sajūsmināts, vai ironizē.

Muzeja pārzinim droši vien likās, ka Gupta ņirgājas. Pats līdzinādamies senlietai, bruņojies ar spalvu putekļu slotiņu, pārzinis tipināja uz viņu pusi, pa ceļam notrauk­dams putekļus no podiem un seniem akmeņiem.

Nelikdamies zinis par bļaustīgo indieti, viņš vērsās pie Deboras un Alekša:

- Skatieties, grieķi, jūsu priekšā viss pagājušais laiks.

Uz mirkli Alekss viņam pat noticēja, jo cēzaru Romas

vairs nebija, tāpat kā nebija pāvestu Romas. Nebija ne krucifiksu, ne mošeju. Nebija Renesanses. Nebija kosmiskā laikmeta. Pagaidām tā visa vēl nebija. Tātad tas nekad nebija eksistējis.

Arī Debora droši vien jutās tāpat.

- Vai tas nav dīvaini? - viņa nomurmināja. - Šeit tik daudz kā nav.

- Šeit nav gandrīz nekā no tā, ko mēs kādreiz uzska­tījām par svarīgu, - teica Alekss, priecādamies, ka Debora beidzot izkāpusi no savas lomas rāmjiem - nevis dzīvās pilsētas, bet mirušu akmeņu ietekmēta.

- Un tomēr, - viņa turpināja, - arī šī pasaule ir tikpat pilna, arī tai aiz muguras ir sava senatnes vēsture.

Alekss centās pieskaņoties Deboras noskaņojumam.

- Un nākotne - pagātnes kulminācija - lāga vēl nebija sākusies, kad tika atvērts šis muzejs. Vai tagad tā ir sāku­sies? Nākotne - tā šķiet tikai iedoma. Drudža murgos redzēts sapnis. Par cilvēkiem, kuri kā dievi lidinās debesīs un kosmiskajā telpā, un svaidās ar zibens bultām, un vienā mirklī nosūta savas domas un bildes no vienas pilsētas uz otru. It kā tur priekšā būtu mitoloģija, nevis aiz muguras.

- Itin viss laika sprīdis, - pārzinis uzsvēra.

Aleksandrs iečukstēja Deborai:

- Iztēlojies, ka atrodies divdesmit pirmajā gadsimtā. Un tad pārlec tūkstoš gadus uz priekšu. Tur divdesmit pirmais gadsimts liksies pavisam nīkulīgs, jo tajā vēl nav noticis kaut kas svarīgs - apzīmēsim to ar A. Vai B, vai Gamma - kaut kas tik sasodīti nozīmīgs vēsturei, tik iz­šķirošs, kaut kas tāds, kā rezultātā viss mainījies. Ieradu­šies viesi no zvaigznēm, iegūta nemirstība, nezinu, kas tieši. Bet vēl pēc tūkstoš gadiem šie notikumi - A, B, Gamma - liksies pavisam nebūtiski, jo tos pilnībā aiz­ēnos Delta un Omega.

Mežonīgā satraukumā Debora pētīja Brīnumu Kabinetu.

- Patiešām, noticēt, ka tas ir viss pagājušais laiks! Apzināties to līdz pat dvēseles dziļumiem! Oho, tas mūs atbrīvo no laika ūdensrata. Mēs peldēsim gadu straumē, tā vietā lai nogrimtu.

- Tāpēc jau mūs atsūtīja uz Bābeli, - viņš teica. - Atsū­tīja tā pasaule, kuras šeit nav un kura nekad nav bijusi. - Plus vai mīnus, viņš domāja, plus vai mīnus viena dator- kasetne.

Varbūt magnētiskajā lentē ierakstīta tikai mūzika…

- Tagad jūs to redzat, vai ne? - zirgojās Gupta.

- Viss pagājušais laika sprīdis, - pārzinis atkārtoja, it kā tie būtu vienīgie vārdi, kurus viņš zina, it kā viņš būtu sardzē nolikts golems, kuram uzticēts pats vienkāršā­kais uzdevums un vēl spalvu slotiņa.

- Atsūtīti iemācīties, kā nenoslīkt, - nopūtās Alekss.

Apkārt patiešām bija brīnumi, bet nejau vecajās, no­bružātajās kaujas vālēs un obeliskos, ne šī pirmā muzeja eksponātu bronzā un mālā - atšķirībā no tvaika dzinē­jiem, uz Saturnu lidojošām raķetēm vai datoriem. Brī­nums sākās tai brīdī, kad izdevās saprast un pieņemt tāda cilvēka domāšanas veidu, kuram raķetes, mākslīgie pava­doņi, plaukstas datori un sirds pārstādīšanas operācijas nenozīmē neko vairāk kā kaujas vāles un krūšu bruņas; kad izdevās uz divdesmit otro gadsimtu paskatīties caur otrādi apgrieztu laika teleskopu. Tikai tā varēja sataustīt īsto, tālo nākotni.

Alekss prātoja: mēs esam uzbūvējuši sev citplanētiešu pilsētu, it kā to būtu būvējuši uz Marsa. Mēs uzcēlām to, lai atsvešinātos no tagadnes amerikāņu kalniņiem, kas likās ir gatavi aiziet pa gaisu. Tikko Bābele mums vairs nebūs sveša, mēs varēsim sākt atgūt savu nākotni. Mēs varēsim to attīrīt no visa bīstamā. Mēs varam uzzināt, kāda šī nākotne ir ne ar Delfu metodēm vai datorprojek- cijām, ne ar pasaules modeļiem vai tagadnē balstītiem algoritmiem. Ne ar prātu. Ar jūtām.

Iespējams, viņš sāka saprast arī pats savas emocijas. Tostarp saprast arī savas emocijas pret Deboru - lai kā­das tās būtu.

- Kad mēs šo pēcpusdien bijām aizmiguši, - viņš pazi­ņoja, tādā veidā apvienojot ari Deboras miegu ar savējo, - es sapņoju par karu.

- Ko citu var gaidīt, - moži izsaucās Gupta, - pēc vie­sošanās pie Marduka.

Burvības mirklis izgaisa.

Debora vieglprātīgi iesmējās.

- Nu jau pietiks blēņu vienai pēcpusdienai. Ejam no šejienes prom.

Gupta paņēma viņu pie rokas.

Ārpusē viņa atkal kļuva par ceļojošu dāmu no Grie­ķijas. Viņa atstūma Guptu un soļoja viena.

Nākamajā rītā, par spīti gonga aicinošajai šķindai, Debora neieradās uz brokastu biezputru. Četri tirgoņi ar saviem ēzeļiem bija devušies prom iepriekšējā dienā, un viņu vietā bija ieradusies tikai viena jauna viešņa, neno­sakāma vecuma nīgra sieviete ar plankumainu ādu; pa­galmā viņa novietoja stumjamus ratiņus, uz kuriem bija uzlikts būris ar raibām vistām.

Šī jaunpienācēja sēdēja ēdamzālē, ar karoti bakstīdama putru, lūr bija arī Neibu, bet viņa mazrunīgums radīja iespaidu, ka viņš, sekodams Guptas ieteikumiem, norijis savu mēli; turpat sēdēja arī Gupta, aizsedzies ar biklu smaidu; un, protams, savu parasto apstaigu veica lalli- nošā apkalpotāja.

Alekss atgrūda savu tukšo bļodu.

- Debora droši vien aizgulējušies. Iešu viņu modināt.

- Kur nu, - noteica Gupta. - Viņa jau aizgāja. Rīt­ausmā, uz Ištaras templi. Agra un moža, spodra un koša.

- TU joko.

- Nepavisam ne. Es ari jau biju augšā, nodarbojos ar jogu, lai nezaudētu mundrumu.

- Labi, ka uzreiz nejozi viņai pakaļ, - noņurdēja Neibu. - Ļāvi viņai izrauties uz priekšu, ko?

- Kāpēc man vajadzētu viņai sekot? Es neesmu viņai svešs, Neibu, viņas šī rīta labvēlība man nepienākas. Un vispār, - viņš paglūnēja uz Alekšu, - man tā vien šķita, ka viņa aizgāja tik agri tāpēc, lai varētu ilgāk izbaudīt, kā tas ir - sēdēt pie tempļa. Nav daudz tādu vīriešu, kas rīta agrumā kāro nodrāzties - ja vien tiem gultā nav pa­šiem savs trauciņš rīta erekcijas uzkrāšanai. Ha-hā, pa­šiem savs gailītis un gailīša dziesmiņa. Vari man ticēt, darbīgākā stundā tādu sievieti kā Debora paķertu tūdaļ pat. Varbūt doties prom tik agri viņai lika pašas kautrība, kas zina?

- Atvainojiet mani, - noteica Alekss un steigšus de­vās prom.

Alekša taisnvirziena skrējienu uz Ištaras templi pār­trauca Libilhegallas kanāls. Viņš atradās strupceļā starp divām noliktavām pie platas tumša ūdens joslas. lūr bija pietauvotas vairākas laivas, viena piekrauta ar kāpos­tiem, otra ar krēsliem, trešā ar aitādām. Abos virzienos stiepās cieši gar kanālu saceltu ēku mugurpuses, pie da­žām bija platformas preču izkraušanai. No daudzām sienām rēgojās caurules, zem tām ūdenī izplūda brūni traipi - tomēr kanāls nesmirdēja, jo ūdens rāmi, bet ne­rimstoši plūda uz priekšu.

Alekss bija aizmirsis par kanālu. Tagad viņš atcerē­jās, kā viņi ar Deboru tika gājuši tam pāri pa šauru tiltiņu, lai nokļūtu līdz savai iebraucamajai vietai. Tiltu nevarēja redzēt, un Alekss nezināja, kurā pusē tas atrodas. Viņš baidījās, ka, iedams uz labu laimi, nonāks vēl vienā strup­ceļā. Kaut gan mazās ieliņas krustojoties galvenokārt veidoja taisnus leņķus, to mudžeklis tik un tā līdzinājās labirintam.

Saniknojies viņš žigli aizgāja atpakaļ līdz Grēka ielai, tad devās uz dienvidiem līdz krustojumam ar Marduka ielu - šī iela pa tiltu veda pāri kanālam. Drīz viņš no­kļuva kvartālā - pareizāk sakot, trijstūrī ar izliektu hipo­tenūzu - kura sānu malas bija Marduka iela, kanāls un Procesiju ceļš.

Viņš nomierinājās un palēnināja gaitu. Ko tad īsti viņš grasījās darīt? Slepus noskatīties kā lūriķis? Iesviest Deborai klēpī savu monētu? Tāda rīcība neatbilstu šejie­niešu paražām. Viņš Deboru jau pazina, un tas, ka šī pazīšanās nav jutekliska, neko nemainīja - kā gluži pa­reizi bija aizrādījis Gupta savā sasodītajā nekaunībā.

Iejaukties? Izšķirt mīlniekus?

Smieklīgi!

Un kāpēc viņam vispār kaut kas jāpasāk? Kāpēc viņš pats nevarētu izklaidēties, doties uz Grieķu teātri vai Gaisa dārziem? Vai pavadīt dienu, izpētot pilsētas jaunāko daļu pie upes? Kāpēc viņam jābāž savs deguns Deboras darīšanās?

Viņš turpināja soļot Ištaras tempļa virzienā. Pāris reizes, gribēdams pārliecināties, vai iet pareizi, viņš pavaicāja ceļu tirgoņiem. Pirmais par atbildi viltīgi piemiedza aci. Brīdi vēlāk otrs dzedri teica:

- Grieķu teātra kvartālā rāda dejas ar izģērbšanos. Maķedonieši lauztin laužas uz turieni. Meičas ir pakal­pīgas. Pagaidi līdz vakaram!

Acīmredzot šim īpaši svētulīgajam pilsonim nepatika nepiedienīgā steiga, ar kādu pilsētas viesis traucās pie­dalīties Bābeles slavenajā izpriecā.

- To visu es zinu! - atcirta Alekss. - Sasodīts, mana iebraucamā vieta ir blakus vienam tādam salonam.

- Vai tu esi par skopu, lai kārtīgi samaksātu? Sveši- niek, vai tev šķiet, ka par vara grasi varēsi nopirkt to, kas dārgāks par zeltu? Jā, varēsi, bet tavai dvēselei par labu tas nenāks! Varbūt tu baidies aplipt ar kaiti, kas pa­darīs tavu urīnu svilinošu un liks tam putot? Vai varbūt tevi trenc Priaps?

Alekss jau grasījās iebilst pret šiem apvainojumiem, bet tad viņam ienāca prātā, ka šis vīrs varbūt grib iesais­tīt viņu ķildā, - un kas lai zina, pie kā novedīs tāds ķī­viņš uz ielas?

Tāpēc Alekss atturīgi teica:

- Norunāju tur satikties ar draugu.

Virs negribīgi paskaidroja, kā jāiet. Pēc tam izrādījās, ka viņa norādījumi nav pareizi, bet pagāja vēl kāds brī­dis, līdz Alekss to saprata.

Plašā, Libānas ciedru apēnotā pagalmā rindās uz ze­mes bija izklāti daudzi niedru pīteņi, starp pīteņu rin­dām stiepās salmiem nokaisītas ejas.

Uz pīteņiem izklaidus sēdēja kādas trīsdesmit gaido­šas sievietes, dažas ar sakrustotām kājām, citas ar augstu uzrautiem ceļgaliem, bet vienkārša tērpa segtais klēpis visām bija kā ubaga bļodiņa. Seja nevienai nebija nokrā­sota, bet visām ap galvu bija apsieta no zelta stieplēm pīta lente. Templis bija mūrēts no vāpētiem ķieģeļiem, lielā zāle ar augstajiem logiem atgādināja nākotnes baz­nīcas jomu ar velvju eju gar vienu malu.

Ka Deboras nav starp gaidošajām sievietēm, to Alekss redzēja uzreiz, tikko bija pienācis pie vārtiem, kurus ap­sargāja divi vīri ar šķēpiem; viens vēroja pagalmu, otrs bija uzgriezis tam muguru, abi stāvēja pavisam mierīgi. Šai agrīnajā stundā pa pagalmu staigāja tikai daži vīrieši, novērtēdami sievietes, kas pacietīgi un pieklājīgi gaidīja, neatļaudamās ne koķetēt, ne uzsmaidīt, ne nodurt ska­tienu, ne to kārdinoši novērst; vismaz tā tas izskatījās no attāluma.

Pēc brīža viens no vīriešiem paraustīja plecus, no­meta monētu un kaut ko pateica. Sieviete, kuras priekšā viņš bija apstājies, piecēlās kājās. Abi blakus viņi devās uz tempļa zāli. Otrs vīrietis noslēdza savu apgaitas loku neizlēmīgi, nepavisam neizrādidams tādu dedzību kā zvirbuļi, kas satraukti lēkāja apkārt; virietis pienāca pie vārtiem tieši tai bridi, kad Alekss beidzot gāja pa tiem iekšā.

Ieraudzījis Alekšu, vīrietis grieķiski novilka:

- Viena prasta klimpa. Viena ķēve. Viena pele. Viena slampa. Viens puikskuķis. Viena vecmāmiņa. Viena, kas izskatās taisni kā mana māsa. Pūtītes. Bakurētas. Vasar- raibumi. Un vēl trīs, kuras es jau pazīstu. Ak, mans dārgais, kaut jel šeit būtu templis ar zēniem. Vakar kāds draugs man teica, ka esot redzējis vienu meiteni, kas izskatīju­sies gluži kā zēns, un viņa atnākusi, kad šie jau slēdza ciet uz nakti. Bet viņš meloja, āzēja mani! Bet varbūt viņš ru­nāja par to puikskuķi. Varbūt tiešām viņa ir tā, ko viņš redzēja. Viņai tek deguns. Es noteikti dabūšu reimatismu.

Vīrietis smaržoja pēc pačūlijas. Acu zīlītes bija palie­linātas, it kā viņš būtu lietojis narkotikas. Mati viņam bija kā švītam, ieeļļoti un iecirtoti, deguns līks, it kā kādreiz salauzts. Viņš bija gluds kā sieviete, tīri noskuvies - un tas Aleksam lika skaidrāk sajust savus divas dienas vecos bārdas rugājus.

Kareivis, kurš pārskatīja pagalmu, sāka pievērst viņiem uzmanību. Drūmi saviebies, viņš kaut ko teica babiloniski.

Alekss steigšus atkāpās pāris soļus nostāk no vīrieša, kurš droši vien bija pederasts; bet vīrietis turpināja ru­nāt grieķiski:

- Kas tad nu, mans varonīgais sargātāj? - viņš klīrīgi pavaicāja kareivim, izstiepa pirkstu un vieglītēm uzsita pa šķēpa smaili, tad novilka pirkstgalu gar šķēpa asmeni. Kareivis viņam dusmīgi atbildēja babiloniski.

Tēlodams izbīli, virs atlēca atpakaļ un sagrāba Alekša roku.

- Mans dārgais, viņš apgalvo, ka es nedrīkstot iet prom, pirms neesmu izvēlējies! Citādi viņš pakutināšot manas ribas ar savu aso daiktu.

Alekss nokratīja uzbāzīgo tvērienu. Viņš jutās ne tik daudz naiva riebuma pārņemts, kā apdraudēts. No otras puses - šķita, ka šis cilvēks spēj rotaļāties ar sistēmu un pats no tā neciest.

Nevarēja gan izslēgt iespēju, ka šis zellis vēl ir arī eks- hibicionists un mazohists. Varbūt piesardzīgs mazohists, kurš nāk uz templi tik agri, lai nevajadzētu baidīties, ka apmeklētāji ar tradicionālāku gaumi ņems un apvieno­sies pret viņu.

Pēkšņā iedvesmā Alekss teica:

- Tev gribētos pašam apsēsties uz viena no tiem pīte- ņiem, vai nav tiesa?

Vai nu Alekša minējums bija patiess, vai arī ne, bet dendijs atsaucās neviltoti indīgi:

- Ak vai, mans dārgais!

Bet viņš žigli atguva pašsavaldīšanos.

- Uf, tā vien šķiet, ka būs jāņem tas puikskuķis. Pēc tam es noteikti šņaukāšos lupatā vēl divas nedēļas.

Un viņš devās atpakaļ, lai nomestu savu monētu un kaut ko pateiktu. Kalsnais stāvs, kas piecēlās, atsaucoties viņa aicinājumam, tikko sniedzās viņam līdz krūtīm.

Alekss atskārta, ka droši vien arī viņš pats tieši tāpat netiks prom no pagalma, pirms nebūs izdarījis savu izvēli. Tā nu viņš lēnām soļoja pa taciņām starp pīteņu rindām, bet sirds viņam sitās strauji. Ko tad, ja Debora iznāks no tempļa? Ko tad, ja viņa tikai tagad parādīsies pie vārtiem? Viņš jutās kails, izlikts apskatei - un tas bija smieklīgi, ņemot vērā tās lomas, kādas šeit spēlēja sievietes, un to lomu, kuru spēlēja viņš, vai ne?

Lielākā daļa sieviešu bija saņēmušas matus stingros mezglos, saspraužot ar sudraba, vara vai vienkāršām kaula matadatām - acīmredzot atkarībā no sava sabiedriskā stāvokļa, citādi nenāktos viegli atšķirt augstas kārtas dāmu no krodzinieces, jo visas bija vienkārši tērpušās un ne­krāsojušās. Dažām matos bija iepinusies salmi, tas nozī­mēja, ka tās nakšņojušas tepat tempļa pagalmā vai velvju ejā. Varbūt tās bija pavadījušas šeit daudzas dienas un naktis, un pagurumā vairs nespēja pietiekami rūpīgi sa­kopties.

Pederasta sniegtais sieviešu apraksts bija klaja nesla­vas celšana - gan ne visos gadījumos. Alekss ieraudzīja gan pūtaino klimpu, gan ķēvi - stūrainu un kaulainu. Bet vasarraibumainā rudmate bija skaista meiča. Un jaunā, saulē tumši iedegusi gaišmate ar kuplajām krūtim nebija ne resna, ne trekna. Un tā tur glītā nēģeriete, stipri- niece, kuras pulēta melnkoka krāsas āda sedza ņirbošus muskuļus - viņa droši vien spētu ar rokām liekt tērauda stieņus, sažņaugusi tos savos ziloņkaula zobos.

Pederastam laikam nepatika spēcīgas sievietes. Un sievietes ar kuplām krūtīm.

Droši vien tas bija riebīgi - šādā veidā vērtēt cilvēkus. Bet vai tad Alekss tai pašā laikā neizvērtēja arī pats sevi? Vai viņš neizvērtēja tos kritērijus, pēc kādiem vadījās, spriežot par citiem, un vai līdz ar to neatklāja savus pri­vātos kritērijus, kuri parastos apstākļos nekad nebūtu varējuši tik brīvi izpausties?

Nē, šī pederastam nepatiktu… Un Alekss aizbīdīja kauna sajūtu prom.

Ja tas zellis bija zēnu mīļotājs, kāpēc viņam ievaja­dzējies nākt uz sieviešu templi? Homoseksulitāte Bābelē taču nevarēja būt ārpus likuma. Aleksandrs Lielais mīlēja gan vīriešus, gan sievietes. "Grieķu mīla" un tamlīdzīgi…

Iespējams, ka pederastam gan netrūka iespēju apmie­rināt savas tieksmes, bet grūtības radīja tas, ka viņa gau­mei vairāk atbilda nevis jauni vīrieši, bet nepieauguši puisēni. Varbūt viņš bija pārāk izsmalcināts, lai nodar­botos ar drāšanu dibenā. Nedaudz netīrs pasākums, vis­maz Alekss tā iztēlojās.

Alekss juta, ka viņa apjukums pieaug, un mēģināja sa­kopot domas. Vai izvēlēties "acīm redzami" saulē iedegušo gaišmati? Vai sievieti ar zirdzisko seju, kura tik tiešām bija neglīta; bet tas taču nenozīmēja, ka arī viņas augums ir neglīts. Varbūt pārgulēšana ar viņu kļūtu par svešatnīgu, mulsinošu piedzīvojumu viņiem abiem? Divi augumi sa­vienojas veikli tad, ja tiem jau ir zināma pieredze; Alekss gan nebija ļoti prasmīgs mīlnieks, tomēr pavisam nepras­mīgs ari ne. Iespējams, ka neglītajai sievietei trūkst mīlē­šanās pieredzes. Bet var gadīties, ka viņa ir ļoti jutekliska, toties skaistule varbūt ir frigīda. Neglītā sieviete var būt gudrāka - ja ne tieši mīlas mākslas jomā, tad vismaz bā- beliskajā. Vai Aleksam jāmeklē kaut ko pierastāku? Nē.

Viņš priecājās, ka Deboras te nav; bija uzradušās vēl dažas sievietes, un arvien vairāk vīriešu tās pētīja.

Bet par ko gan viņš priecājās? Vai par to, ka viņai tik ātri paveicies sarīkot savu randiņu? Vai viņš jutās atvieg­lots, ka Debora viņu neredz? Par kuru no abiem viņš prie­cājās - par sevi vai Deboru?

Alekss atskārta, ka šis templis spēj cilvēkiem daudz ko iemācīt, ka šeit viņiem tiek dota iespēja izprast savas samudžinātās izjūtas, tēloto bruņnieciskumu, svētulīgo izlikšanos, patmīļu, iekāri un ilūzijas - vai tāpēc, lai viņi beidzot varētu iemācīties mīlēt, patiesi kādam pieķerties un līksmot? Ištaras templis varēja izvilkt dienas gaismā un izārdīt pierastās emocijas. Šis templis darbojās kā starpstacija ceļā uz nākotni, kas vispirmām kārtām jāuz­tausta ar savām emocijām.

Izvēli Alekss izdarīja nevilšus. Viņš pamanīja, ka no tempļa kāda vīrieša pavadībā iznāk Debora. Vīrietis bija tērpies mantijā, ar melnu bārdu un bišu stropam līdzīgu turbānu; atvadoties viņš nolieca galvu un tad aizsoļoja, spieķi vicinādams.

Tobrīd Alekss stāvēja pīteņu rindas tālākajā galā, pretī sievietei, kuru pederasts varbūt bija nodēvējis par "peli". Maza pelīte ar palsiem, brūniem matiem, sīku sejiņu un parastiem vaibstiem; ne skaista, ne neglīta. Izskatījās, ka viņai ir nedaudz mazāk par divdesmit gadiem.

Parakņājies gurnautā, viņš izvilka pirmo pagadījušos monētu. Lieki nepētīdams, viņš to iemeta sievietei klēpi.

- Tevi, - viņš teica.

Viegli pasmaidījusi, viņa atbildēja:

- Tev jāsaka: "Dievietes vārdā".

- Dievietes vārdā.

Ar Alekša monētu rokā viņa žigli piecēlās; izrādījās, ka tas ir sudraba naudas gabals.

Iespējams, ka tieši tā arī vajadzēja izdarīt izvēli pie Ištaras tempļa; Alekss to bija paveicis ideāli. Uzticoties nejaušībai. Metot monētu - burtiskā nozīmē. Arī monē­tas vērtību noteica nejaušība.

Lai Debora - viņa pāri pagalmam jau devās prom - domā ko grib par viņa izvēli. Ja viņa Alekšu vispār bija pamanījusi. Šķita, ka viņa iegrimusi domās. Bet varbūt Debora ļoti piepūlējās, lai nepaskatītos uz viņa pusi.

Kad pelīte gāja Aleksam pa priekšu, viņš ieveroja, ka viņas paīsajos matos iesprausta zelta adata.

Pa augstajiem logiem tempļa iekšienē sūcās maiga gaisma. Vienā joma pusē rindojās atsevišķi kambarīši, tie atgādināja biktskrēslus. Aizņemti tobrīd bija tikai daži, tiem priekšā bija aizvilkti smagi, rakstaini aizkari; kādā no tiem atradās arī pederasts ar savu puikskuķi. Cauri bie­zajiem aizkariem neizspiedās ne skaņa. Alekss ieraudzīja, ka katrā no brīvajiem kambarīšiem ir dīvāns, ūdens krūka, kauss, dvielis, vīns un augļi, un aizdegta eļļas lampiņa.

Alekša pelīte veda viņu uz altāra pusi, garām vecai sie­vai, kas, savā nodabā klusītēm svilpodama, slaucīja grīdu. Otra vecene rosījās kambarītī, kuru nupat bija pametusi Debora ar savu mīlnieku; tika nomainīti palagi, krūkā ieliets svaigs ūdens. Varbūt katra templi ienākusi sieviete uz bridi kļuva par priesterieni. Altāri neviens neapsargāja; pelīte ielika savu sudraba gabalu lielā zelta kausā, kas jau bija līdz pusei pilns ar monētām. Kvēpināmā traukā kūpēja sandalkoka skaidiņas un vīraks. Pelīte nometās ceļos un brītiņu lūdzās, kaut ko čukstēdama babiloniski. Ko viņa izlū­dzās? Lai Alekss būtu maigs? V&rbūt - lai viņa nekļūst grūta?

Viņa aizveda Alekšu uz vaļēju kabīni; tās abās pusēs kabīnes ari bija neaizņemtas. Viņi iegāja iekšā. Alekss aiz­vilka aizkaru. Viņi izģērbās, vērodami viens otru blāvajā lampas gaismā. Uz mirkli Alekss šo meiteni iztēlojās ASV vidusskolas klasē vai Smoultaunas baznīcā. Taču viņa bija Bābeles mauka.

Viņas krūtis bija mazas, bet stāvas. Gūžas šauras, kau­nums noskūts, tāpēc viņa izskatījās itin kā kailāka un stipri jaunāka. Taču paduses bija spalvainas.

Tad viņu augumi sastapās, un Alekss aizmirsa visu par vidusskolām un baznīcām.

Sastapšanās bija apmierinoša. Pēc dažiem neveikliem glāstiem Alekss bez īpašas piepūles ieslīdēja viņas šaurajā miklumā un drīz beidza viņas iekšienē; tad kādu bridi viņš turēja sievieti savā apskāvienā, viņa dzimumloceklis jo­projām bija drudžaini jutīgs, viņš vieglītēm to kustināja, un sieviete uzbudinājās. Pakāpeniski viņš atguva kustību ritmu. Otrreiz viņš sēklu neizšļāca, bet sieviete pari sasnie­dza savu kluso orgasmu - ar nopūtu, nevis ar kliedzienu.

Pēc tam Alekss glāstīja viņas matus un zelta matadatu.

- Par ko tu lūdzies pie altāra? - viņš vaicāja.

- Par tevi, grieķi. Es lūdzos par tevi.

Vai viņam vajadzētu uzdot vēl kādu jautājumu? Nē… Viņi jau bija pietiekami daudz uzzinājuši viens par otru - gan citādā veidā. Drīz sieviete nemierīgi sagrozījās, liekot saprast, ka grib šķirties un doties prom. Viņš piecēlās.

- Vai vēlies vīnu?

Viņa papurināja galvu. Noslīdējusi no dīvāna, viņa pāris reižu iemērca roku ūdens krūkā, uzpilināja ūdeni uz kājstarpes un gurniem, un noslaucījās dvielī. Tad sāka ģērbties.

To pašu darīja Alekss. Viņš paķēra savu gurnautu, vairs neatcerēdamies, cik rūpigi bija to noņēmis un salocījis, lai noslēptu sainīti. Tagad sainītis nokrita uz grīdas pie sievietes kājām. Viņam par šausmām, sieviete noliecās, paņēma sainīti un to aptaustīja.

- Kas tas ir, grieķi? Vai amulets tavu gurnu spēka aizsardzībai?

- Nē, nē.

Sievietes pirksti bija veikli un drānai paveroties, atse­dzās plastmasas futrālis. Viņas acis iepletās.

- Svētā Ištara!

- Atdod to man! Neskaties uz to!

- Neskatīties? Ar vienu skatu jau pietiek. - Sainīti viņa neatdeva. - Tur iekšā tāds jocīgs daikts. Nu, nu.

- Tev taisnība, tas tiešām ir amulets.

Sievietes nagi bungoja pa plastmasu.

- Nav gan. TU zini, kas tas ir, un arī es zinu. Skaidrs ir viens - tam nevajadzētu te būt. - Viņa nerāvās prom un neizskatījās izbijusies. - Kā tu to dabūji?

- Es to atradu.

- Kur?

- Tas nokrita no ēzeļa.

Viņa tīksmi iesmējās.

- Nu, protams, tas nokrita no garāmejoša ēzeļa - un taisni iekšā tavā intīmajā vietiņā.

- Apmēram tā. Es nezināju, ko ar to iesākt. Gribēju to kaut kur noslēpt. Kādam šeit Bābelē tas ir ļoti vaja­dzīgs. Kam? Un kāpēc?'

- Paklau, grieķi… Starp citu, kā tevi sauc?

- Alekss.

- Cik impēriski! Es esmu Tesānija. - Viņa pasniedza roku, bet otru, ne to, kurā turēja plastmasas futrāli. - Sveiks.

Cik dīvaina sajūta, kailiem sarokoties īsu brīdi pēc kopošanās, paspiežot cimdā tērptu roku.

- Diez vai cilvēki bieži šeit maina vārdus, Tesānij?

- Man šķiet, ka viņi to nedara. Pēkšņi mums viss ir pārvērties, vai ne?

- Tas bija nepieciešams.

- Bija gan. Un pārvērtās. Redzi, Aleks, es grasos kļūt par augstdzimušu dāmu. - Izskatījās, ka viņa mazliet uzjautrinās, kā atcerēdamās citus laikus un citas vietas. - Tālab es tagad daudz ko sagaidu no dzīves, man ir jauni mērķi. Tik daudz ilgošanās un nemiera! Šķiet, man tomēr derētu glāze vīna.

Alekss ielēja vīnu divos tumšzila stikla kausos, kurus rotāja inkrustācija - baltas ziedu vitnes. Vīns garšoja lieliski.

- Cik noprotu, tad neesat precējusies, jūsu augst­dzimtība?

- Pagaidām vēl ne.

- Tū precēsies?

Viņa palocīja galvu.

- Man tas jādara. Precētai sievai ir vairāk iespēju uz­sākt intrigas.

- Vai par to nesoda?

- Par intrigām? Sods ir tas, ka tās reizēm neizdodas.

- Vai tad nesoda tās, kas ielaižas mīlas dēkās?

- Soda tikai tad, ja sieviete, kas iemīlējusies citā vīrietī, noindē savu viru vai sakapā viņu gabalos. Pārējos gadī­jumos lēmējs ir vīrs. Viņš var savu sievu piekaut, ja grib un uzdrīkstas. Bet sieva vienmēr var uzsākt dēku zem Ištaras jumta, dievietes aizsardzībā. Vārdus es neminēšu, bet tā mēdz gadīties. Bet var izrādīties, ka tas maksā dārgi. Šīm vecajām apkopējām ir izcila atmiņa. Ja mēģināsi aizmālēt Ištarai acis, drīz atklāsi, ka dievietei vairs nepie­tiek ar vienu monētu. Vajadzēs piecas, un tīra zelta.

- Kāda samaitātība!

- Nē, tā ir tikai reliģija. Reliģijas allaž vāc naudu. Tās pārdod savas preces: pestīšanu, piedošanu, svētību, uzvaru.

Bet kurš tad te pieminēja mīlas dēkas? Nē, mans mīļais Aleks, es runāju par intrigām. Tās ir daudz aizraujošā­kas. Vismaz tā šķiet man ar manu salīdzinoši neizglītoto jauno miesu.

Vai tas bija pārmetums? Vai Aleksam nebūtu izdevies sniegt viņai apmierinājumu? Bet varbūt viņa meklē pa­visam savādāku apmierinājumu?

Un es vēl domās viņu saukāju par Peli, apcerēja Alekss. Cik viegli var kļūdīties!

- Tātad tu drīz precēsies, - viņš teica, - un tāpēc pirms tam atnāci šurp.

Tomēr viņa nebija nevainīga jaunava, vismaz Alekša izpratnē ne.

Šo jautājumu viņam nebija vajadzības izteikt skaļi. Sieviete pasmīnēja.

- Kad man bija trīspadsmit, es ielaidos dēkā ar vienu tipu. Es izskatījos vēl jaunāka. Tas vīrs šodien bija šeit.

- Viņš paņēma to puicisko meiču!

- Ļoti iespējams, ka viņš vēl turpina šo meiču ņemt. Jā, man bija skaista dēka. Bet tad pievērsos citām lietām. Šurp atnācu, lai sev atgādinātu par toreizējām izjūtām, jo drīz nāksies atkal pie tām atgriezties.

- Kā patika atgādinātājs?

- Gluži pieņemams, - viņa izstaipīja pirkstus. - Go­dīgi sakot, man labāk patīk darīt to pašai; tad manas sma­dzenes vareni vērpj intrigas. Bet arī šādi nav slikti, tad es kaļu citus plānus.

Alekss nolēma neko neteikt par doto vērtējumu viņa mīlnieka prasmei.

- Bet vai tas tavs, hm, mīļākais neriskēja, pavedinā­dams trīspadsmitgadīgu augstas kārtas meiteni?

- Risks valdzina.

Trīspadsmit gadu… Kad Tesānijai bija trīspadsmit, Bābele tikko bija atvērusi savus vārtus; vai neilgi pirms tam. Droši vien viņas vecāki atveda meiteni šurp, lai viņa tūlīt iekļūtu augstā kārtā.

- Vai tu zini, ar ko precēsies?

- Ar vīrieti. Nav svarīgi, ar kuru.

- Un šim vīram vajadzēs atnākt pie tava tēva un lūgt atļauju?

- Protams.

- Un kas tad ir tavs tēvs? Kāds ir viņa sabiedriskais stāvoklis? Vai viņš ir laivu inspektors? Vai parfimēru ģil­des priekšnieks? Aleksandra galma tirgotājs? Valsts spil­venu pārzinis?

Tesānija iespurdzās.

- Labāk atgriezīsimies pie mūsu mazās intrigas. Ja gribam atklāt šī amuleta noslēpumu, - viņa joprojām tu­rēja rokā plastmasas futrāli, - mums vajadzēs sazināties, vai ne tā? Kur tu esi apmeties?

- Iebraucamajā vietā, kas saucas "Starp ādām". Viņš pastiepa roku pēc futrāļa, taču Tesānija pasniedza viņam savu tukšo kausu.

- Ja šī mazā kastīte izkritis no tava gurnauta, tu iekulsies šausmīgās nepatikšanās. Tāpat var gadīties, ka valdības spiegs pārmeklē tavu istabu, vai arī tev kāds uzbrūk, izlikdamies par laupītāju. Paturēdams to pie sevis, tu nokļūtu ļoti bīstamā stāvokli, manu Aleks. Tbrpretī man ir milzums vietu, kur varu to noslēpt.

- Kāpēc lai spiegs…? Ak, tā, sapratu. 1b mani šantažē.

- Vai ieliesi man vēl vīnu? TU gan esi lempis. Vispirms pats piedāvā vīnu un pēc tam liec mocīties slāpēs.

Viņš piepildīja vispirms Tesānijas kausu, tad savējo un nodzēra lielu malku.

- Man vajadzēja iemest to sasodīto mantiņu kanālā.

- To gan ne! Nekādā gadījumā. Tad tu būtu iznīcinā­jis Babilonas valdības īpašumu.

- Tāpēc tagad tu ņemsi to savā gādībā?

Alekss ļoti nelabprāt samierinājās ar to, ka kasetne būs jāatdod. Viņš sapīka, atskārzdams, ka šī mantiņa kļu­vusi viņam par sava veida talismanu. Citi nēsāja kaklā pakārtus burvju amuletus; viņš nēsāja datora kasetni savā gurnu jostā. Magnētiskajā lentē ierakstīto informāciju atšifrēt viņš nevarēja, tādus ierakstus neviens nespēs atšifrēt vēl turpmākos divtūkstoš gadus vai pat nedaudz ilgāk. Tālab kasetne bija kļuvusi par maģisku priekšmetu, kas noslēpumainā kārtā saistīja Alekšu ar to tālās nākot­nes divdesmit pirmo gadsimtu, kuru viņš bija pametis - vai nu uz mūžu, vai tikai uz kādu laiku. Kasetne savā futrālī bija pārvērtusies par iracionālu atslēgu, ar kuru viņš varēja iedarbināt savu privāto laika mašīnu. Viņš baidī­jās no tās atteikties, kaut gan ilgojās kļūt par īstu babi­lonieti - un tā jau arī būtu atteikšanās, tikai no citām lietām.

Viņš pašķielēja uz Tesāniju.

- Ja tu to paturēsi, tad pati būsi nokļuvusi sarežģītā situācijā. 1b taču noteikti negribēsi, lai es iegūstu varu pār tevi?

Pagaidām viņa bija izvairījusies atklāt viņam sava tēva vārdu, amatu un adresi.

- Ak sāk beigties pacietība? Man šķiet, ka uzticēšu šo mantiņu savam draugam Moriēlam, lai viņš noglabā to drošībā un izpēta, no kurienes tā uzradusies.

- Kas ir Moriēls?

- Tas pats vīrietis, par kuru tev stāstīju pirms brītiņa.

Pederasts! Vai pedofils, vai kas nu viņš tur bija.

- Viņš? Hi domā, ka uz viņu var paļauties? Daudz netrūka, lai viņš pirms pusstundas būtu dabūjis sev vē­derā sarga šķēpu. Es nevēlos ielaisties darīšanās ar šā­diem tipiem.

- Šādi tipi mēdz būt ļoti uzticami un noderīgi. Viņš nevēlas, lai tiktu pamanītas viņa novirzes no ierastā dzī­vesveida. Jā, viņš ir ideāli piemērots.

- Man izskatījās, ka viņš ir pašcildināšanas iemie­sojums.

- Ne gluži. Viņam labi padodas arī pašaizsargāšanās. Viņš nekad nepārkāpj robežas. Vismaz līdz šim nav to darījis. No viņa iznāks lielisks starpnieks. Viņam ir visi vajadzīgie instinkti, turklāt asi uztrīti. Viņš ir frizieris, tāpēc apgrozās visos sabiedrības slāņos. Viņa salons atrodas iekšpilsētā, Esagila un Kvazra ielu krustojumā. - Viņa iztukšoja savu glāzi. - Pasteigsimies un sagaidīsim viņu pagalmā. Gan atradīsim kādu klusu aleju, kur atdot vi­ņam sainīti tā, lai neviens nemana.

- Es labāk gribētu zināt, kā pašam tevi sastapt.

- Par to es nešaubos. Bet labā intrigā pats svarīgā­kais ir nevainojams starpnieks. Kāds, kurš var piegādāt baumas, ziņas par skandāliem, noslēpumus. Kāds, kuram ir nepiedienīgi sakari.

- Varbūt Moriēls jau aizgājis.

- Šaubos.

Kad viņi pārtvēra Moriēlu, friziera uzvedība vairs nebija tik uzkrītoša un acis vairs neizskatījās tik narkomāniskas.

Viņš neapšaubāmi bija veiksmīgi atbrīvojies no dažām apspiestām izjūtām.

Viņi iegriezās tuvākajā alejā, kas bija nokaisīta ar svai­gām rāceņu mizām. Tesānija ievadīja sarunas. Drānā ietītā kasetne pārceļoja pie Moriēla. Tesānija pastūma Alekšu prom vienā virzienā un pati devās uz otru pusi, atstājot Moriēlu, iegrimušu pārdomās, stāvam turpat. Tā Aleksam nācās atmest nodomu lavīties Tesānijai pa pēdām līdz viņas mājvietai. Un nevarēja jau zināt, vai viņa dodas mājup. Viņš gāja uz iebraucamo vietu, prāto­dams, cik drīz atkal sastaps Deboru.

Pagalmā Gupta tērzēja ar iebraucamās vietas īpašnieku, tuklu, plikgalvainu šķielaci vārdā Kamberčanians, kurš nepārprotami bija armēnis. Kamberčanianam piederēja arī striptīza salons blakus iebraucamajai vietai, un viņš ienīda ielas pretējā pusē strādājošos vadmalas vēlējus un ādmiņus. Viņš kāroja nopirkt viņu darbnīcas un pār­veidot par dārgu kažokādu ražotnēm, lai tiktu vaļā no sārmu, pelnu, alauna un mēslu smakām, kas, līdzko vējš iegriezās no tās puses, piesmirdināja abus viņam piede­rošos namus. Šo dīvaino smaku dēļ daži viesi bija ap­šaubījuši iebraucamās vietas virtuvē gatavoto ēdienu kvalitāti un daži citi klienti bija atteikušies no viņa mei­čām. Striptīza salonu pastāvīgajiem apmeklētājiem ar izsmalcinātu gaumi - tiem, uz kuru ierašanos Kamber­čanians nemitīgi cerēja - bija radusies dīvaina iedoma, ka pastāv sakarība starp meiču atbrīvošanos no plīvu­riem un dzīvnieku ādas atbrīvošanu no gaļas, taukiem un spalvām turpat netālu. No darbnīcām iznākušais iznī­cības rēgs samaitāja gan blakus mājā rīkotās izklaides, gan to intīmo pēcspēli. Nudien īpatnējas iedomas šim Kamberčanianam! Šī nepavisam nebija tā pilsētas daļa, kur varētu būt noiets dārgām kažokādām.

Gupta tūdaļ devās pie Alekša:

- Es tik savācu dažas ziņas, kas man varētu noderēt lietā. Un kā tu? Vai labi izklaidējies?

Alekss tikai nokrekšķinājās.

- Nekautrējies, pastāsti tēvocim Guptam.

- Tā ir mana darīšana.

- Tāpat arī burvīgās Deboras darīšanas ir tikai viņas pašas. Tiklīdz viņa bija atgriezusies, tā sakravāja mantas un devās prom.

- TU taču nerunā nopietni!

- Kur nu vēl nopietnāk. Vecais Kambers bija ļoti nelai­mīgs. Zaudēt tādu izcilu klienti. Viņam bija padomā pie­dāvāt viņai ienesīgu nodarbošanos. Nabaga puisis, viņš lolo sapņus par diženumu. Un nekāda priekšstata par dzīves īstenību - kaut gan šai īstenībā viņš ik dienas mērc rokas līdz pat elkoņiem. Ja tā padomā - varbūt tieši tāpēc viņa meitenes ir tik padevīgas. Viņš iedveš paļāvību. Vi­ņam uzticas. Tāpēc ari es viņu iztaujāju par visādām iespē­jām, kaut gan visam, ko viņš saka, vajag piebērt klāt krietnu šķipsnu sāls. Veiksme līdzinās pilnam naudas makam - šodien tev tā ir, rīt tās vairs nav. Tāpat kā skais­tums. Kā nevainība.

- Uz kurieni viņa aizgāja?

- Nav ne jausmas.

Aleksam pārskrēja auksti šermuļi.

- 1ū nemaz nemēģināji to noskaidrot?

- Aleks, šī ir tava spēlīte, nevis manējā.

- Manuprāt, tu melo.

- Varbūt meloju, bet varbūt ne. Šobrīd tu to redzi… un šobrīd tā ir tikai ilūzija.

- Manuprāt tu ļoti labi zini, kurp viņa devās.

- Vispārējos vilcienos - jā. Viņa devās uz kādu citu vietu tepat Bābelē. Mēs neapšaubāmi saskriesimies ar viņu - vai nu rit, vai pēc desmit mēnešiem.

Vīrietis, kurš Deboru piegulēja templī! Kurš gan cits? Viņi abi vienojušies, un Debora aizgājusi pie viņa.

Alekss mēģināja atcerēties šī vīrieša ārieni. Nobriedis, muskuļots, bet ne drukns. Gara auguma, ar viļņainu, melnu bārdu un turbānu kā bišu strops. Dārgā apģērbā. Viņš dižmanīgi vicināja spieķīti, un spieķim apkārt vijās ziloņ­kaula inkrustāciju spirāle… vai varbūt Alekss to jauca ar citu smalku spieķi, ar to, kuru bija redzējis pa ceļam uz templi, pirms tas melīgais, naidīgais tirgonis aizsūtīja viņu nepareizā virzienā? Divas atmiņu ainas bija saplū­dušas kopā.

Kā viņam sameklēt Deboras vīrieti?

Tas nenāksies grūti. Pats viņš to nespētu. Bet Tesānija šo vīru noteikti būs ievērojusi, viņš taču izskatījās tik iespaidīgs. Ļoti iespējams, ka Tesānija jau zina viņa vārdu. Un Moriēls? Varbūt Moriēls ir tas, kurš griezis un iecir- tojis šī vīra bārdu?

Vai Alekss patiešām gribēja lūgt Moriēla palīdzību? Ņemot vērā, ka uzticamais Moriēls visu apzinīgi atstās­tīs Tesānijai? Vai būtu prātīgi piešķirt Tesānijai vēl pa­pildu varu pār sevi? Nejaušības pēc uzdāvināt viņai tādu ķīlnieci kā Debora?

Tad viņš atrada izeju. Debora zināja par datora kasetni. Vai tad Alekss tagad nebija šķīries no šīs sasodītās manti­ņas? Vārēja gadīties, ka Debora par šo mīklaino atgadījumu ieminas vīram ar bišustropa turbānu - un viņš noteikti ir svarīgs putns. Tātad Aleksam nepieciešams noskaid­rot, kas īsti ir šis vīrs un vai Debora patiešām aizgājusi pie viņa.

Nav vajadzības pieminēt, ka viņu pie Deboras saista kādas īpašas jūtas. Viņa ir tikai paziņa, kas gadījuma pēc ieraudzījusi kasetni. Tas gan būs veikls gājiens - pīt in­trigu tīklu apkārt nozudušajai Deborai, tāpat kā Tesānija pin tīklu ap viņu. Alekss nosprieda, ka vajadzēs iztaujāt Tesāniju - tāpat kā Gupta bija iztaujājis Kamberčanianu - lai dabūtu norādījumus, kā rīkoties - ja reiz viņam lemts Bābelē gūt uzvaras sirdslietās. Šī neapšaubāmi bija mī­las dēka, kaislīga dēka. Tikai jāatceras, ka nedrīkst atklāt Tesānijai savas patiesās jūtas.

Nebūtu par sliktu nomainīt mītnes vietu. Kāpēc lai Te­sānija zina, kur dzīvo viņš, bet ne otrādi? Ja Tesānija var uzturēt sakarus ar Alekšu, izmantojot Moriēla starpnie­cību, tad kāpēc viņam nerīkoties tāpat?

Ak, vai! Bet ja nu Deborai apniks viņas Bābeles mīl­nieks vai viņam Debora? Tad viņa varbūt atgriezīsies iebraucamajā vietā "Starp ādām". Aleksam bija jāpaliek tepat.

- Cik ilga meditācija, - teica Gupta. - Tagad tu esi pazaudējis vēl kaut ko, proti - Deboru.

- Vēl kaut ko? Kas tad vēl man būtu pazudis?

- Vakar no rīta tu baidījies, ka esi pazaudējis vēl kaut ko, vai tad ne? Bet kas attiecas uz tavu draudzeni - redzu, ka esi noķēris pavedienu. 1ū aizlaidi savu prātu meklēt Deboru Bābeles labirintā. TU ieraudzīji pavedienu, pie kura turoties var iziet labirintam cauri, lipīgu zīda pave­dienu - tādus auž gudrie zirnekliši.

Šis tiešais uzbrukums uzkurināja Alekša aizdomas. Tesa bija devusi mājienu, ka šeit darbojas valdības spiegi, un Gupta pārlieku centīgi vicināja ēsmu. Kā cilvēks, kurš ieradies Bābelē nesen, indietis bija pārsteidzoši izmanīgs. Iespējams, ka viņš bija apmeties Kamberčaniana iebrau­camajā vietā tikai pirms divpadsmit dienām, bet tas vēl nepierādīja, ka viņš ir jaunienācējs šajā pilsētā.

Vai Neibu patiešām ieradies Bābelē vienā grupā ar Guptu? Bija vērts par to apjautāties nūbietim. Tad Aleksam vēl kaut kas iešāvās prātā: šķiet Deborai patika Guptas iz­turēšanās. Ja nu viņa Guptam pastāstījusi par Alekša kasetni?

- Bet tad, ak, mans kungs, gudrais zirneklītis ietin mušu tiklā un aizvelk uz savu midzeni.

Guptam nedrīkstēja uzticēties. Desmitkārt nē!

Mēģinādams runāt nepiespiesti brīvi, Alekss noteica:

- Iespējams, viņa atstājusi manā istabā zīmīti.

Guptam nevarēja būt tik daudz nekaunības, lai at­spēkotu šo minējumu - pat ja viņš Alekša prombūtnes laikā bija pārmeklējis Alekša istabu, pat ja bija ievērojis, ka ķieģelis ticis izkustināts no sienas.

- Uzskriešu augšā un apskatīšos, bet tu vari turpināt slaukt Kamberčaniana smadzenes.

Vispirms Alekss pārbaudīja savu istabu - gadījumam, ja tur būtu zīmīte; bet zīmītes nebija. Tad viņš devās uz Neibu istabu.

Neibu, tērpies tikai gurnautā, vingrināja presi.

- Vai drīkstu ienākt?

- Protams. - Nūbietis pielēca kājās un sāka slaucīties dvielī. - Sāku domāt, ka labāk kļūt par cīkstoni, nevis par rakstvedi.

Alekss aizvēra durvis.

- Debora ir prom.

- Žēl gan. Viņa bija jauka dāma. Man šķiet, jūs abi ar Guptu viņu aiztramdījāt.

Alekss paraustīja plecus:

- Atvaino, vakar tev likās, ka gribu no tevis atkratī­ties, bet tā nebija. Goda vārds. Vai drīkstu tev kaut ko pavaicāt?

- Nevaru tevi aizkavēt. Laid tik uz priekšu.

- Vai jūs ar Guptu abi apmetāties šeit vienā dienā?

- Uz mata tā.

- Vai uz Bābeli jūs atceļojāt kopā?

- Tā nenotika.

- Hi droši zini?

- Protams, sasodīti droši. Un kas tad ir?

- Manuprāt, Gupta šeit uzturas jau krietni ilgu laiku.

- Šai iebraucamajā vietā?

- Tad nē jau. Pilsētā.

- Ko tad viņš te dara?

- Viņš izspiego.

Neibu piegāja pie loga un pavērās lejup pagalmā.

- Pašlaik viņš tērzē ar Kambera kungu. Vai to tu sauc par spiegošanu?

- Viņš teica, ka apvaicājoties par lietām, kas var no­derēt darbā.

- Kāpēc lai viņš izvaicātu Kambera kungu, ja viņš nav zaļknābis? Cilvēk, tu slimo ar paranoju.

Alekss skābi pasmaidīja.

- Visi izdzīvotāji ir paranoiķi. Ši pilsēta balstās uz pa- ranojas.

- Tli gan muldi.

- Nē, es nemuldu. Bābelē visam ir sakars ar izdzīvo­šanu. Izdzīvot Bābelē - tā vis nav nekāda varena un bēr­nišķīga draiskulība.

- TU tēmē uz mani? Varens, bērnišķīgs draiskulis, jā?

- Es runāju par to, ka tevi var mēģināt piekukuļot, tevi var ievilināt slazdos, iznīcināt. Šeit darbojas valdības spiegi.

- Kura valdība tad šos atsūtījusi?

- Babilonas. Un citu valstu. Nu, piemēram, Grieķijas un Indijas, un Kartāgas. - Alekss šķībi pasmīnēja. - Izdzī­vošana var kļūt par ļoti grūtu nodarbi.

- Tas atkarīgs no attieksmes, puis. Tādā garā, kā tu šobrīd speries uz priekšu, tevi beigās atradīs kādā alejā ar pāršķeltu galvaskausu. Labāk uzklausi draudzīgu pa­domu. Atslābinies.

- Atslābināties? Un to saki tu, kurš nupat savingro- jies putās?

- Un kuram es vingrojot daru pāri? Nevienai dzīvai dvēselei.

Bez īpaša sakara ar iepriekšējo Alekss noteica:

- Bābele ir mans galvaskauss. Es gribu to pāršķelt. Šī pilsēta ir mans galvaskauss.

- Spēlē spēlītes ar galvaskausiem, ja tev tā tīk, - Neibu atsaucās, - bet mani tur iekšā nepin.

Sagadījās tā, ka Neibu pameta iebraucamo vietu vēl tai pašā vakarā un Alekss vairs nekad viņu neredzēja. Vai varbūt tomēr vienreiz vēl redzēja - no paliela attāluma, Bābeles gadatirgū, laukos aiz Adada vārtiem, lūr viņš ievēroja kādu melnādainu vīru, ieziedušos ar eļļu un gan­drīz kailu, tikai ar gurnautu un kniedētām ādas siksnām ap potītēm un plaukstu locītavām. Nēģeris locījās un dižojās, un staipīja savus muskuļus, kas bija veidoti kā no melnas vulkāniskas klints. Viņš izskatījās tumšāks, kustīgāks un lokanāks nekā uz Pils ielas novietotās dio- rīta kolonnas variants; uz šīs kolonnas ar desmit tūksto­šiem ķīļu rakstu zīmju bija ierakstīti Hammurapi likumi, morāliskie priekšraksti šai pilsētai, kura gan vairāk go­dināja likumu eleganto izteiksmi, nevis saturu. (Bet sodi Bābelē mēdza būt nežēlīgi un pēkšņi, par to Alekss pa­mazām pārliecinājās. Savukārt reizēm taisnīgums izpau­dās nevis spaidos, bet bargas sodanaudas atlaišanā.)

Nākotnē bija tikai šī viena varbūtēja tikšanās ar nū- bieti ārpus dūru cīņas arēnas. Alekss neuzdrīkstējās doties cauri sīktirgotāju, ielasmeitu, burvju mākslinieku, krāp­nieku un viņu aizbildņu pūlim, lai palūkotos tuvāk.

Neibu - rieksta čaumalā kā drukns Īkstītis - aizpeldot projām, lai viņu vēlāk sagūstītu fejas vai apburta varžu ģimene, kas mīt tīrelī un tikai vienreiz gadā atgūst cil­vēka veidolu - tajā pēcpusdienā pagaisa no Alekša dzīves.