Zilā planēta

A. Kolpakovs CEFEĪDAS NOSLĒPUMS

Pāri laukumam skanēja kosmosa pētnieku himna. Zvaigžņu kuģa «Rosija» apkalpes locekļu tuvinieki cits pēc cita atstāja lidojošo platformu, kurai vajadzēja nogādāt astronautus līdz kuģa lūkai. Jaunās pasaules cilvēki uzskatīja par nepieļaujamu sāpināt aizgājējus, izrādot tiem savas bēdas. Bez tam viņu tuvākie radinieki— sievas, mātes un tēvi varēja, ja vien paši to vēlējās, ļaut sevi iemidzināt, lai sagaidītu mīļotos vīrus vai dēlus tālajā nākotnē.

Taņas bālās lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā.

— Es gaidīšu tevi. Un pirmais, ko ieraudzīšu pēc vairākiem gadsimtiem, būs tava seja… Citādi tas taču nevar būt? Vai ne?

— Viss ir iespējams… Bet par to tu nedomā…

Viņi klusēdami uzlūkoja viens otru.

— Tev taisnība, — Taņa beidzot izdvesa. — Tev taisnība… Ej!

Andrejs gribēja vēl kaut ko pateikt, taču pamāja tikai ar roku. Viņam trūka vārdu.

Kosmosa apgūšanas padomes priekšsēdētājs — jauns cilvēks ar platu domātāja pieri — apkampa un trīs reizes noskūpstīja Andreju. Tad lidojošā platforma lēni pacēla astronautus divsimt metru augstumā.

Skaņi iedūcās starta signāls, un gandrīz divus kilometrus garais zvaigžņu kuģis bez mazākā troksnīša aizslīdēja pa estakādi.

Taņa veltīgi urbās zilajā tālē, kur izgaisa estakādes pēdējā arka. Kādu laiku viņa pat neapjēdza, vai zvaigžņu kuģis jau pacēlies gaisā vai vēl turpina slīdēt pa estakādi. Pēdīgi debesīs pavīdēja tumša svītra, kas atgādināja zīmuļa mestu ēnu. Un tad viņa saprata: zvaigžņu kuģis ir atstājis Zemi.

Berzēdams samiegojušās acis, Andrejs Češenko iegāja vadības centrālē.

— Cik ilgi mēs jau lidojam? — viņš jautāja Varenam, «Rosijas» otrajam pilotam.

Zeltaini brūnais spēkavīrs, klusi dungodams kādu dziesmiņu, palūkojās uz skaitītāju ciparnīcām un ātri kaut ko aprēķināja.

— Divus mēnešus pēc mūsu jeb apmēram simt divpadsmit gadus pēc Zemes laika rēķina. Līdz cefeīdai atlikuši pieci gaismas gadi; šo attālumu mēs veiksim pusotrās dienās.

Andrejs pievērsās spīdeklim, kas zaigoja astrotelevizora ekrānā. Viņš zināja, ka šai periodiskajai maiņzvaigznei ir divpadsmit lielu un simtiem mazu planētu. Tai skaitā apbrīnojamā planēta, par kuru Padomei bija ziņojuši Dienvidamerikas kosmocentra pārstāvji.

— Diemžēl dienvidamerikāņiem tur neizdevās tikt pie skaidrības, — Andrejs piezīmēja.

— Bet ko tad viņi īsti redzēja? — jautāja Varens, kas nebija piedalījies Padomes vēsturiskajā sēdē.

— Tikpat kā nekā… Blīvu, violetu mākoņu plaisās uz mirkli pavīdēja dīvainas, miglā tītas ierīces; tās aptvēra visu šīs zvaigznes sesto planētu. Bet, tikko astronauti mēģināja tuvoties planētai, viņiem katastrofiski samazinājās degvielas krājumi. Pēc tam zvaigžņu kuģis neizprotamā kārtā tika atsviests tālu izplatījumā. Dienvidamerikāņi vēlreiz mēģināja piekļūt noslēpumainajām ierīcēm, taču, pazaudējuši gandrīz visu degvielu, bija spiesti atgriezties. Kā redzi, ziņu nav daudz. Un tomēr mums jāizdibina šīs planētas noslēpums!

— Nupat aizlidojām gar astoto planētu, — Andrejam ziņoja astronoms Zemaits. — Nākamā, — viņš norādīja uz oranžu zvaigznīti ekrāna kreisajā stūrī, — spriežot pēc iepriekšējās ekspedīcijas datiem, apveltīta ar atmosfēru, kas ļoti līdzīga Zemes atmosfērai. Nav izslēgts, ka tur attīstījušies augi un dzīvnieki…

— Lieliski! — Šāda iespēja, acīm redzot, iepriecināja Varenu. — Tad jau mēs vajadzības gadījumā varēsim nolaisties tur…

Šķērsojusi oranžās planētas orbītu, «Rosija» ar minimālu ātrumu tuvojās cefeīdai.

— Zvaigzne kļūst spožāka! — Zemaits atzīmēja.

Tiešām, kvēlojošais disks uz ekrāna sāka strauji augt. Vēl pirms stundas cefeīda bija spilgti balta. Tagad tā kļuva arvien zilganāka. Spocīgas ēnas krita uz astronautu sejām, aparātu ciparnīcām un vadības centrāles sienām. Spektrografs rādīja, ka vislielākā spožuma brīdī zvaigznes ārējā apvalka temperatūra pieaugusi par tūkstoš grādiem.

Vairīdamies no ekrānu atspoguļotā spīduma, Andrejs ieslēdza vairākus papildfiltrus, un zvaigznes attēls tūdaļ ieguva mierīgu dzeltenu nokrāsu.

Pēkšņi ekrāni it kā aizmiglojās.

— Violetā matērija! — iesaucās astrofiziķis Ibaņjess, kas bija piedalījies dienvidamerikāņu ekspedīcijā. — Līdz sestajai planētai vēl apmēram divi miljoni kilometru. Tieši šādā attālumā mēs uzsākām otro mēģinājumu tuvoties noslēpumainajām ierīcēm…

Andrejs devās pie galvenās vadības pults un enerģiski pagrieza melno apli tās centrā. Ekrāni nodzisa, un zvaigžņu kuģa priekšgals kļuva pilnīgi caurspīdīgs. Astronautiem pavērās skats uz kosmosa neaptveramo plašumu. Gar redzes lauka malām nemirgojošas zvaigznes izstaroja nedzīvu, ledainu gaismu. Toties taisni priekšā, izpletuši uz visām pusēm svelmainos uguns spārnus, liesmoja zilā cefeīda; šī spīdekļa neciešamais spožums neļāva saskatīt nevienu citu zvaigzni redzes lauka centrālajā daļā.

Piepeši cefeīda sāka apmākties un drīz vien pavisam nozuda violetās miglas mākoņos.

Andrejs sasprindzināti sekoja notikumiem. Violetā dūmaka pamazām aizsedza izplatījumu un it kā aprija zvaigznes. «Rosija», acīm redzot, bija sasniegusi violetā mākoņa malu.

— Laiks ieslēgt enerģētisko vairogu, — Ibaņjess atgādināja. — Tas varbūt aizkavēs kodoldegvielas zudumus. Bet vispār es ieteiktu nogriezties pa labi un censties izpētīt mākoni, virzoties gar tā malām.

— 1 Nē, tas neder, — Andrejs strupi atcirta. — Tā mēs it nekā neuzzināsim…

— Skatieties! Tur, lejā, redzamas kaut kādas ierīces… — Varens pēkšņi iesaucās.

Blīvais, violetais priekškars bija vienlaikus pašķīries vairākās vietās. Viegla ceriņkrāsas dūmaka nespēja apslēpt planētas virsmu. Uz tās fona krasi izcēlās gigantiski veidojumi — tūkstošiem kilometru gari cilindri, paraboliski spoguli un visdažādāko formu mākslīgi pavadoņi. Radās iespaids, ka planēta pārklāta ar smalku tīklu, kurā mezglus aizstāj grandiozas, sirdīm līdzīgas celtnes. Visām šīm konstrukcijām laiku pa laikam pārskrēja zaigojoši staru virpuji.

— Apbrīnojami!… — Varens pačukstēja. — Bet kas gan visu to radījis?

Plaisa mākoņos strauji paplašinājās. Tagad priekšplānā kļuva redzams milzīgs, aplī saslēgtu atstarotāju loks. Pēkšņi kosmonautus apžilbināja spilgta ceriņkrāsas gaisma. No atstarotāju loka bija izšāvies zilgani violetu staru kūlis. Tai pašā mirklī spalgi iekaucās sardzes automāts, kas kontrolēja degvielas patēriņu. It kā sūdzēdamies par nepatīkamiem traucējumiem, žēli iesvilpās simtiem dažādu aparātu. Ieslēdzās un tūdaļ pat, aizrijušies aiz pārpūles, apklusa «Rosijas» varenie ģeneratori. Kosmonauti vēl nebija atjēgušies no pārsteiguma, kad zvaigžņu kuģis pēkšņi sašūpojās un spēji palielināja ātrumu.

— Mums nekavējoties jāatstāj violetā josla! Redzi?… — Ibaņjess norādīja uz sardzes automāta ovālo ciparnīcu. — Zaudēti desmit procenti degvielas! Un tomēr enerģētiskais vairogs palīdz! Toreiz mūsu zudumi bija daudz lielāki…

— Visiem ieņemt vietas! — Andrejs pavēlēja, ar interesi vērodams gigantisko enerģijas stabu. — Varen, ieslēdz virpuļveida aizsarglauku.

— Ko tu esi sadomājis? — otrais pilots nobažījies jautāja.

— Galu galā mums taču jāuzmin šī mīkla… — Andrejs nomurmināja.

— Tas ir bīstami! — brīdināja Ibaņjess.

— Kosmosā vienmēr ir bīstami! — Andrejs atbildēja. — Labāk sagatavo komandu kodoldzinēja iedarbināšanas automātam.

Ibaņjess paraustīja plecus, it kā gribēdams teikt: «Par sekām es neatbildu.» Andrejs uz brīdi ieslēdza iekšējo sakaru ekrānus. Visās zvaigžņu kuģa telpās kosmonauti bija sastinguši spraigās pozās. Varens vēlreiz mēģināja pierunāt kapteini.

— Varbūt tomēr atkāpsimies? Vismaz pagaidām…

— Nē! Mēs dosimies taisni uz priekšu.

Iedūcās dzinēji. Šūpodamies enerģētiskā lauka virpuļos, zvaigžņu kuģis aizšāvās pretim violetajai miglai. Kuģi aptverošais blāvais izstarojuma vairogs iezaigojās spoži sarkanā krāsā, tad ātri saruka un beidzot pazuda, it kā to būtu aizpūtis vēja brāziens.

Andrejs neatlaidīgi vadīja kuģi uz priekšu. Redzamība pamazām uzlabojās. Uz planētas sāka arvien skaidrāk iezīmēties gigantisku celtņu apveidi. Taču drīz vien no atstarotāju loka izplatījumā pacēlās jauns, vēl spēcīgāks violetās matērijas vilnis. Atkal iedūcās sardzes automāts.

— Mūsu enerģijas krājumi jau samazinājušies par vienu ceturto daļu! — Ibaņjess dziļi satraukts paziņoja.

Tai pašā mirklī vadības centrālē nodzisa gaisma. Kuģis ar milzīgu ātrumu tika atsviests no planētas. Tas vairs neklausīja komandām. Dzinēji klusēja, un tos nekādi neizdevās iedarbināt.

Sakodis zobus, Andrejs drudžaini ņēmās ap centrālo vadības pulti. Taču viņa pūles bija veltīgas. Ātrums pieauga fantastiski: ik sekundi par divdesmit kilometriem sekundē! Un tas notika bez jebkādas dzinēju līdzdalības!

— Varu iedomāties, kas notiktu, ja mums nebūtu virpuļveida aizsarglauka, — Ibaņjess kliedza. — Ikviena ķermeņa smagums palielinātos divtūkstoš reizes…

Par laimi, antigravitācijas sistēma darbojās priekšzīmīgi.

Beidzot astronauti varēja atvilkt elpu. Noslēpumainā planēta bija pazudusi tāpat kā violetā matērija. Visapkārt pletās melnas, zvaigžņotas debesis. Arī cefeīda likās krietni sarukusi un vairs nespīdēja tik spilgti.

— Tālu gan mūs atsvieda! — ierunājās Zemaits. — Vai zināt, kur mēs tagad atrodamies? Pie septītās planētas!… — viņš norādīja uz dienvidaustrumiem. — Tā ir mūsu oranžā…

Visu apkalpes locekļu skatieni pievērsās komandierim. Un Andrejs teica:

— Varen, vadi kuģi uz oranžo! Mēģināsim no turienes palaist izlūkraķeti. Cita ceļa, acīm redzot, nav.

Bremžu dzinēji izšļāca pēdējās uguns strūklas un apklusa. Izbīdījusi milzīgās kāpurķēdes, «Rosija» nosēdās platā kalnu ieplakā, ko viscaur klāja dīvainu tumši sarkanu augu brikšņi. Patiesību sakot, šo augu sakopojumu nevarēja saukt ne par brikšņiem, ne arī par džungļiem. Tas bija neiedomājami pirmatnīgs, bezgala mežonīgs stumbru, zaru un lapotņu jūklis. Šur tur pāri kopējai augu masai pret debesīm slējās divsimt metru gari milzeņi, kuru galotnes atgādināja gigantisku skaru pušķus. Cefeīda atkal pieņēmās spožumā, un sakarsušais gaiss virmoja kā vissvelmainākajā Zemes dienvidū.

— Cik neaptverama formu bagātība! — jūsmīgi iesaucās biologs Janeks. — Miljoniem nezināmu augu un dzīvnieku… Miljoniem jaunu nosaukumu!

Un tūdaļ, it kā apstiprinot biologa vārdus, aparātu redzes lokā parādījās dīvaina būtne. Ritmiski izsviezdama uz priekšu purpurkrāsas piesūcekņus, tā izšāvās no krūmu biezokņa un smagi atsitās pret «Rosijas» korpusu. Galvenais mehāniķis Kirss, kas uz Zemes baidījās pat no zalkšiem, mazliet nobālēja un, tikai atcerējies, ka no svešās pasaules viņu atdala zvaigžņu kuģa trīskārtīgās bruņas, atviegloti uzelpoja.

— Tagad sāksim izlūkošanu. — Andrejs atkal pievērsa ekspedīcijas locekļu uzmanību viņu galvenajam uzdevumam. — . Kirs, lūdzu, sagatavo automātisko raķeti!

… Dažas stundas vēlāk izlūkraķete sasniedza violetās matērijas joslu. Aizsargvairogs — desmitkārt spēcīgāks nekā pašam zvaigžņu kuģim — ieslēdza raķeti nesagraujamās enerģētiskās bruņās.

— Lūk, atkal «logs»! — Varens pirmais to pamanīja.

— Ievadu izlūku… — Andrejs ātri nospieda vairākas baltas podziņas.

Uz ekrāna parādījās krāsaini attēli; kļuva redzamas vissīkākās celtņu detaļas. Pēkšņi ekrānu šķērsoja bieza, violeta svītra.

— No kā gan varētu sastāvēt šis violetais stars? — 1 Ibaņjess, iegrimis pārdomās, jautāja. — Man liekas, tā ir šajās ierīcēs sakoncentrētās enerģijas plūsma. Tāds iespaids, it kā enerģiju pārraidītu uz kādu attālu galaktikas novadu.

— Manuprāt, tā ir dabas parādība, kas tikai nejauši saistīta ar šīm konstrukcijām, — iebilda Žemaits.

Ibaņjess, šķiet, nevēlējās turpināt diskusiju.

— Kas to būtu domājis… — arī Andrejs neslēpa savu izbrīnu. — Tādi mērogi… Kaut kas neaptverams! Bet kāpēc šīs planētas saprātīgie iemītnieki nedod nekādu dzīvības zīmju? Būtu interesanti aplūkot viņus tuvumā. Pamēģināsim nosēdināt mūsu izlūku!

Automātiskā raķete ienira planētas bāli dzeltenīgajā atmosfērā. Uz lokatora ekrāna pavīdēja daži neskaidri plankumi. Tad pēkšņi redzamība uzlabojās, un Andrejs saskatīja pilnīgi gludu, izsvilinātu līdzenumu. Apvārsnis krasi atdalīja sārto līdzenumu no bāli dzeltenajām debesīm, kurās žilbinoši staroja zilā cefeīda.

Cik vien tālu varēja redzēt, uz visām pusēm stiepās milzīgas celtnes, kas šķita vēl dīvainākas par atstarotāju lokiem un planētas mākslīgajiem pavadoņiem. Neskaitāmas resnas kolonas kā sastindzis mežs aptvēra gigantiskas kubveida ēkas, kurās nemanīja ne durvju, ne logu. Gredzeniem līdzīgas konstrukcijas, kas mazliet atgādināja Zemes energouztvērējus, koncentriskiem apļiem izvietojās pa visu līdzenumu.

— Tie droši vien ir enerģijas ģeneratori, — Ibaņjess ieminējās.

— Nevis enerģijas, bet pirmmatērijas ģeneratori! — Varens papildināja. — Lūk, kāpēc mūsu aparāti ziņoja par šīs vielas sablīvējumiem cefeīdas apkaimē.

— Jā, bet kur tad paliek cilvēki, kas visu šo tehniku vada? — brīnījās Žemaits.

— To mēs tūdaļ noskaidrosim, — Andrejs mierīgi atbildēja.

Ar vairākām radiokomandu sērijām viņš tuvināja raķeti kubveida celtnei un ieslēdza gamma staru lokatoru. Uz ekrāna parādījās ēkas iekšējās telpas. Visas sienas klāja paneļi, kuros mirgoja simtiem spuldžu. Cita citai blakus, vairākos stāvos bija izvietotas kibernētiskas mašīnas: šur un tur varēja saskatīt mehānismus, kas likās apveltīti ar simtiem roku. Tie droši vien bija roboti vai automātiski manipulatori.

— Tagad man viss skaidrs! — Ibaņjess gavilēja. — Tā ir enerģētiska sistēma, kas pati sevi vada un regulē. Gigantiska pirmmatērijas fabrika!

— Fabrika veselas planētas mērogā, — Andrejs piebilda. — Un izejvielu tai piegādā cefeīda!

Šī minējuma pārsteigts, Ibaņjess iesita sev pa pieri.

— Nu protams! Kaut kādas nezināmas būtnes iegrožojušas cefeīdu! Mākslīgie pavadoņi uztver šī spīdekļa staru enerģiju un novada to uz planētu. Tur enerģija tiek koncentrēta, un pēc tam atstarotāji to raida kosmosā!

— Visam tam varētu piekrist, — Andrejs domīgi teica. — Bet uz kurieni tiek pārraidīta šī enerģija? Ja to izdotos uzzināt… Skaidrs, ka uz šīs nosvilinātās planētas dzīvu būtņu nav. Te mēs atradīsim tikai robotus un automātiskas sistēmas.

Izlūks turpināja lēni riņķot ap kubveida ēku. Andrejs sarauca pieri. Kā uzzināt, uz kurieni tiek pārraidīta gigantiskā enerģijas vai, pareizāk, pirmmatērijas plūsma? Sekot «violetajam staram»? Nav taču izslēgts, ka tas aizvedīs viņus līdz galaktikas pretējai malai — desmitiem tūkstošu gaismas gadu attālumā…

— Skatieties! — Varens izstiepa roku. — Kas tās par pulsējošām liesmiņām?

Andrejs un Ibaņjess cieši ielūkojās ekrānā. Tur uz paneļa, kas bija ielaists milzīga robota priekšpusē (šis robots atradās vissarežģītākajā mehānismu un mašīnu jūklī), ritmiski uzliesmoja un nodzisa krāsainu apļu un spirāļu tīkls.

— Zvēru pie Magelāna mākoņa! Tā ir zvaigžņu karte!

— Un turklāt mūsu apgabala… — astronoms apstiprināja Ibaņjesa minējumu.

Dažas minūtes vēlāk, rūpīgi izpētījuši krāsainos apļus un spirāles, viņi galīgi pārliecinājās, ka uz robota krūtīm pulsē zvaigžņu karte. Tajā atrada cefeīclu, kuras spožums laiku pa laikam mainījās, oranžo planētu, kur viņi nolaidušies, un arī noslēpumaino ierīču planētu. Tai pašā mirklī, kad kosmosā ieurbās kārtējais pirmmatērijas stars, kartē iezīmējās gaiša līnija no šīs planētas uz pieciem krāsainiem aplīšiem Gubja zvaigznājā — tur, kur zaigoja liesmainais Denebg…

— Skaidrs kā diena! — Varens iesvilpās. — Prmmatēriju no cefeīdas pārraida uz Gulbja zvaigznāju!

— Un tur dzīvo mūsu brāļi… — piebilda Andrejs. — Četri simti gaismas gadu…

— Nu un tad? — Varens nesaprata.

— Es gribu teikt, — Andrejs turpināja, — ka no Deneba planētām mūs šķir vairāk nekā simt parseku. Šo planētu iedzīvotāji, acīm redzot, sasnieguši ārkārtīgi augstu attīstības līmeni. Citādi viņi nespētu iegrožot cefeīdu un pārraidīt enerģiju tik milzīgā attālumā! Kādas neatsveramas zināšanas mēs, Zemes cilvēki, no viņiem varētu aizgūt!

— Diemžēl, mūsu zvaigžņu kuģim Denebs ii nesasniedzams, — viņu pārtrauca Ibaņjess. — Enerģētiskā vairoga radīšanai esam jau iztērējuši pusi no degvielas krājuma un tagad to samazinām vēl vairāk, — viņš norādīja uz automātisko raķeti. — Laiks atsaukt izlūku…

— Vispirms tomēr jāuzņem zvaigžņu karte, — 2emaits enerģiski iebilda.

Pirmie kartes attēli izrādījās stipri izplūduši.

— Droši vien sienas neļauj iegūt skaidrāku uzņēmumu, — sacīja Andrejs. — Vajadzēs ievadīt izlūku ēkas iekšienē.

Ar radiokomandu palīdzību viņš pagrieza raķetes priekšgalu pret vienu no ēkas sienām un iedarbināja plazmas ģeneratoru. Violeta strūkla iecirtās masīvajā šķērslī. Pagāja minūte, otra, trešā… Materiāls, no kura bija izveidota kubveida celtne, tikai mazliet apkusa.

— Neaptverami! — Ibaņjess brīnījās. — Plazmas temperatūra taču sasniedz miljoniem grādu!

Tikai pēc divu stundu nepārtraukta darba sienā pamazām sāka veidoties iedobums. Raķete līdz pusei iespiedās tajā. Un tūdaļ magnētiskajā lentā ierakstītais kartes attēls kļuva pilnīgi skaidrs.

— Tagad ātrāk izvadi raķeti, — Varens nobažījies vēroja degvielas patēriņa mērītāju. — Aizsargvairogs prasa ļoti daudz enerģijas…

Taču Andrejs vēl nebija paspējis pārraidīt attiecīgās komandas, kad nezināms spēks pēkšņi izgrūda automātisko raķeti no dobuma kuba sienā. Gandrīz tai pašā mirklī kaut kas uzzibsnīja, sekoja sprādziens un tur, kur nupat vēl bija atradies izlūks, lēni nodzisa sarkans spīdums.

— Labi, ka paspējām vismaz iegūt kartes attēlu, — Žemaits pēc brīža ierunājās. — Tas dos iespēju precīzi noteikt, kur dzīvo šo apbrīnojamo celtņu radītāji.

— Mēs esam izdarījuši visu, ko varējām, — Andrejs secināja. — Rīt dosimies atceļā. Kosmosa apgūšanas padomei jāsarīko ekspedīcija uz Denebu!

Tikko kapteinis otrajā rīta pamodās, viņa kajītē aizelsies ieskrēja biologs.

— Vecāko brāli! — Janeka balsī skanēja uzbudinājums. — Iekams atstājam oranžo planētu, mums abiem ar ģeologu vajadzētu kaut nedaudz papētīt vietējos džungļus.

Kādu brīdi Andrejs svārstījās. Viņš zināja, ka svešu planētu dabai nedrīkst sevišķi uzticēties. Tāpēc, atļāvis zinātniekiem šo nelielo ekskursiju, viņš stingri piekodināja:

— Nekavējieties pārāk ilgi. Neaizrauj ieties! Savāriet tikai visnepieciešamākos paraugus.

Tad viņš izsauca Kirsu.

— Tu nepārtraukti dežurēsi ārējā kamerā. Janeku un ģeologu ielaidīsi kuģī tikai pēc visrūpīgākās pārbaudes un desmitkārtīgas apstarošanas!

Drūzmēdamies pie ekrāniem, kosmonauti satraukti vēroja Janeku un ģeologu, kas soli pa solim sev izcirta ceju biezoknī. Planētas purpursarkano augu neiedomājamā formu bagātība atstāja nomācošu iespaidu.

— Es nu gan nerīkotu šeit piknikus, — šūpodams galvu, sacīja Varens; Kosmocentrā viņš bija pazīstams kā visjautrāko izbraukumu organizētājs.

Drīz Janeks un ģeologs atgriezās. Viņi bija apkrāvušies ar dažādām trofejām, un Kirss nolaida viņiem īpašas tvertnes augu un minerālu iekraušanai. Kad visi paraugi bija novietoti, Janeks aizvilka tvertnes līdz zvaigžņu kuģa galvenajai lūkai. Kirss, kas dežurēja pārejas kamerā, ieslēdza bioloģiskās aizsardzības sistēmu.

Lūkas atvēršanas mehānisms bija cieši saistīts ar ventilācijas un apstarošanas ierīcēm. Tiklīdz lūku atvēra, no tās sāka izplūst spēcīga gaisa strūkla, kas neļāva svešās pasaules vīrusiem, baktērijām un sporām iekļūt pārejas kamerā. Vienlaikus sāka darboties apstarotā j i. Taču paši par sevi tie diemžēl nenodrošināja pilnīgu aizsardzību pret mikroorganismiem.

Manipulatoru mehāniskās rokas viegli iecēla tvertnes pārejas kamerā. Pēc brītiņa tajā iekāpa arī ģeologs.

— Ātrāk, Janek, nekavējies! — viņš kliedza, cenzdamies saglabāt līdzsvaru viesuļveidīgajā gaisa strāvā.

Taču pēkšņi ģeologs apklusa. Viņa acis iepletās aiz šausmām. Janekam bija aptinusies melni zeltaina spirāle rokas biezumā. Klajumiņā iepretim zvaigžņu kuģim tagad stāvēja dīvaina figūra, no kuras rēgojās tikai ķiveres galotne un lokatora antenas.

— Nieki!… — Kirsa un ģeologa ķiveres telefonos negaidīti atskanēja Janeka balss. — Šis čūskulēns man nekā neizdarīs! Es tikai nevaru pakustēties… Izbīdiet manipulatorus!

Kirss bija kļuvis bāls kā palags. Tomēr viņš pasteidzās dot robotam nepieciešamo komandu. Manipulatora metāliskās «rokas» satvēra žņaudzējčūskas zaļganpelēko galvu un sāka attīt dzīvo spirāli. Rāpulis nikni pretojās.

Beidzot Janeks atguva kustības brīvība. Ar vienu lēcienu viņš sasniedza lūku un ātri ierāpās pārejas kamerā. Tikmēr čūska bija paspējusi vairākkārt apvīties manipulatora «rokām». Kirss apjucis mīņājās uz vietas, nezinādams, ko darīt.

— Nesnaud! — Janeks viņam skarbi uzsauca. — Ieslēdz taču strāvu!…

Apzinādamies savu vainu, Kirss metās pie aparātu pults un pagrieza slēdzi. No manipulatora galiem izlēca zilganas dzirkstis, tad uzliesmoja žilbinošs gaismas loks, un rāpuļa pārogļotās atliekas nokrita zemē.

— Redzi nu, cik tas vienkārši… — Janeks pasmaidīja. — Bet tu…

Viņš nepabeidza iesākto teikumu. No zvaigžņu kuģa apakšas izšāvās kaut kas līdzīgs sarkanu zibeņu saišķim, un Kirsa labajai kājai piesūcās tās pašas būtnes taustekļi, kuru viņi nolaižoties bija redzējuši uz televizora ekrāna. Atskanēja riebuma un izbaiļu kliedziens. Kirss izmisīgi kratīja pacelto kāju. Cenzdamies saglabāt līdzsvaru, viņš instinktīvi pieķērās ventilācijas sistēmas slēdža rokturim. Un tad pārejas kamerā iestājās neparasts klusums.

— Nomierinies taču, zaķapastala! — Janeks skaļi iesmējās. — Tu esi skafandrā! Tūlīt es tev palīdzēšu. Un, galvenais, ātrāk ieslēdz gaisa strūklu!

Kirss paklausīja.

Janeks mierīgi sāka atraut oranžās planētas viesi no mehāniķa kājas. Beidzot viņam izdevās pieveikt sarkano zibeņu saišķi un izsviest to ārā. Tai pašā mirklī zvaigžņu kuģa ieejas lūka aizcirtās.

Kirss trīcošām rokām iedarbināja izstarotājus un pulverizatorus, kas visus trīs apsmidzināja ar dezinficējošu šķīdumu.

Uz iekšējo sakaru ekrāna parādījās komandiera seja.

— Kā klājas? — viņš jautāja. — Kāpēc jūs tik ilgi kavējaties?

— Viss kārtībā! — Janeks atbildēja, pamirkšķinādams galvenajam mehāniķim. — Te viena glodenīte gribēja iespraukties pārejas kamerā. Bet mēs to izsviedām…

— Rūpīgāk dezinficējieties! — Andrejs viņiem piekodināja. — Drīz startēsim.

… Zvaigžņu kuģis cēlās arvien augstāk oranžās planētas debesīs. Blīvajā atmosfērā tas bija sakarsis gadrīz līdz baltkvēlei un tagad atgādināja izplatījumā dzimušu, jaunu zvaigzni.

Atstājusi oranžo planētu, «Rosija» kā gaismas stars traucās uz dzimto Zemi. Ar ekspedīcijas rezultātiem astronauti bija ļoti apmierināti. Kad apkalpes locekļu lielākā daļa pēc ilgstošā spraigā darba taisījās ieslīgt anabiotiskā miegā, biologs klusi uzaicināja kuģa komandieri ienākt laboratorijā. Janeks šķita neparasti bāls, un Andrejs, mazliet izbrīnījies, sekoja viņam. Biologs aizveda viņu pie bumbierveidīga kristālā balona, kura dibensiena veidoja absolūti melnu fonu. Šis balons bija ļoti sarežģīta aparāta — bioloģiskā robota sastāvdaļa. Robots kontrolēja atmosfēras tīrību zvaigžņu kuģī.

— Kā tu jūties? — Janeks negaidīti vaicāja.

— Lieliski… — Andrejs pārsteigts paskatījās uz biologu.

Tad Janeks klusēdams norādīja uz balonu.

Andrejs ielūkojās tajā ciešāk un nedroši teica:

— Tur… uz melnā fona virmo kaut kādi punktiņi…

— Tas ir vīruss no oranžās planētas, palielināts desmit miljonu reižu, — biologs neskanīgi paskaidroja. Viņa sejā tagad skaidri iezīmējās savādi balti plankumi. — Mēs… esam ievazājuši kuģī… drausmīgus svešas dzīvības pārstāvjus.

Iestājās ilgstošs klusums.

— Kas mums draud? — Andrejs centās nezaudēt mieru, taču balss viņam aizlūza.

— Negribēju runāt, iekams nebiju pabeidzis izmeklēšanu. Tagad es zinu… Šis vīruss aprij fosforu mūsu šūnās. Aizsargāties pret to nav iespējams… Tā ir lēna, bet neatvairāma nāve,

— Kā tas varēja notikt? — Andrejs sašutis iesaucās un sāka strauji soļot pa laboratoriju, ik mirkli triekdams labo dūri pret kreiso plaukstu.

Janeks zemu nolieca galvu.

— Pirmās — vīrusa pēdas es atklāju aizvakar… Bioloģiskais robots norādīja man galveno slimības perēkli — pārejas kameras iekšējo kaktu. Un tūlīt es atcerējos… Kad Kirsam uzbruka dīvainais oranžās planētas iemītnieks, viņš nejauši izslēdza ventilācijas sistēmu… Tikai uz vienu mirkli! Bet šā mirkļa pietika, lai vīruss iekļūtu kuģī. Kad sistēmu atkal iedarbināja, mikroorganisms jau bija ieperinājies pārejas kameras attālākajā kaktā… un gaisa strāva nespēja viņu tur sasniegt… Man nevajadzēja iziet no kuģa… Nosit mani! Es esmu to pelnījis…

— Kad galva nocirsta, par matiem vairs neraud… — Kādu laiku komandieris turpināja soļot pa laboratorijas zāli. Tad apstājās un plaši iepleta acis. Andreju bija satraukusi doma par Taņu, kas gaidīja viņu Mauzolejā.

— Cik… mums atlicis dzīvot?

— Dažas nedēļas, — Janeks pačukstēja.

— Precīzāk! — Andrejs nepiekāpās.

— Nezinu… Vajadzētu vēl apstrādāt diagnostikas robota datus; šis robots noskaņots uz manu organismu.

… Sešas stundas vēlāk Janeks atkal uzmeklēja Andreju, kas ar sastingušu seju stāvēja pie yadības pults.

— Mēs dzīvosim… četras līdz sešas nedēļas… Atkarībā no katra organisma individuālajām īpašībām.

— Kas tie par plankumiem? — Andrejs vaicāja, pieskardamies Janeka sejai.

— Vīrusa darbības sekas. — Biologs, ar pūlēm kustinādams mēli, atbildēja. Viņa acis drudžaini spīdēja, un slimīgs sārtums klāja baltiem plankumiem izraibinātos vaigus.

— Gulsties anabiozē, — Andrejs draudzīgi uzsita biologam uz pleca.

Janeks vāji pretojās. Taču Andrejam nācās gandrīz ar varu aizvest viņu uz anabiozes zāli. Tur divās rindās stāvēja caurspīdīgas vannas, kurās laistījās smags šķidrums. Šādas vannas iebūvēja visos zvaigžņu kuģos. Protams, astronauti tagad spēja dažās dienās vai nedēļās pēc raķetes laika pārvarēt milzu attālumus un tādēļ lidojot viņiem novecošana parasti nedraudēja. Tomēr anabiotiskās vannas allaž varēja noderēt. Pietika sabojāties kaut vienam dzinējam vai neparedzētu apstākļu dēļ pārtērēt degvielu, un zvaigžņu kuģis vairs nespēja attīstīt ātrumu, kāds nepieciešams, lai tajā palēninātos laika ritums. Šādos gadījumos vienīgi anabiotiskais miegs glāba astronautus no vecuma un nāves…

… Andrejs pamodināja Varenu un pastāstīja viņam par nelaimi, kas piemeklējusi kuģa apkalpi.

— Tas ir drausmīgi! — Varens novērsās un ilgi klusēja. Tā, šķiet, bija pirmā reize, kad viņš nespēja dungot kādu no savām iemīļotajām dziesmiņām. — Vai tiešām nav ne mazākās cerības?

— Nē! — Andrejs strupi atcirta.

Klusumā ik pēc minūtes iedžinkstējās zvaigžņu kuģa pulkstenis. Un ar katru minūti saruka viņiem atvēlētais laiks…

— Lai mūsu brāļi guļ anabiozē līdz pašai Zemei… — apsvērdams katru vārdu, lēni sacīja Andrejs. — Tā būs labāk… Janeks teica, ka anabioze palēnina vīrusa darbību tādā pašā mērā, kādā tā palēnina visus organisma dzīvības procesus. Arī mēs varētu rast atvieglojumu šādā miegā… Gadu tūkstošiem joņotu izplatījumā nedzīvais zvaigžņu kuģis ar kosmonautiem, kuru ķermeņos ieperinājies vīruss… Bet kāda tam būtu jēga?

— Ko tad citu mēs varam darīt? — Varens izmisis jautāja.

— Nogādāt mūsu ekspedīcijas rezultātus īļz Zemi! Pastāstīt par domājošām būtnēm, kas dzīvo Deneba sistēmā. Cilvēcei jānodibina ar viņām sakari un jāapmainās ar zināšanām! — Andrejs dedzīgi iesaucās un pēc brīža piebilda: — Mūsu rīcībā ļoti maz laika, tāpēc jālido ar vislielāko ātrumu. Ieslēdz dzinējus!

Ar pūlēm pierunājis komandieri iemigt kaut uz dažām stundām, Varens ieņēma viņa vietu pie vadības pults.

Andrejs atgriezās savā kajītē. Neciešami sāpēja galva. Sajūta bija tāda, it kā smadzenēs kausētu svinu. Visās ķermeņa šūnās notika neredzama cīņa. Organisms izmisīgi pretojās nāvējošo vīrusu uzbrukumam. Andrejs atlaida galvu uz krēsla atzveltnes un aizvēra acis. Viņš nespēja samierināties ar domu, ka visam pienācis gals. Vai tiešām viņam nekad vairs nav lemts klaiņot pa Kosmocentra platajiem bulvāriem, uzkāpt zaļajā paugurā, kur viņi bija stāvējuši kopā ar Taņu šī pēdējā lidojuma priekšvakarā? Vai tiešām nekad vairs viņš neizbaudīs brīnišķo, diženo pacilātību, ko izraisa vienotība ar mūžīgo dabu?

Gluži neviļus Andreja domas pievērsās pagātnei…

Viņš atkal ieraudzīja sevi uz tālas planētas, kur vēroja pasakainu svešas saules — Gulbja sešdesmit pirmās — norietu. Tas tiešām bija neatkārtojams saulriets. Zvaigzne it kā izsvilināja sev ceļu caur mākoņu grēdām, saplosot tās un pārvēršot liesmainā purpurā. Tad plaisas mākoņos ieguva zeltainu nokrāsu un debesu zilgmi pāršķēla fantastiski gaismas un ēnas vēdekļi. Pēkšņi ainava mainījās. Ar retu, dzeltenīgu zāli apaugušās oranžās klintis, sārti spīdīgās peļķes un strautiņi, tālumā vizmojošais jūras līcis, kurā atspoguļojās debesis, — viss ieguva jaunu spožumu. Pasaule šķita tikko pamodusies. Tā uzsmaidīja viņam kā mīļš draugs, kas gatavs atklāt savus rūpīgi glabātos noslēpumus… Andrejs sajuta klusumu, kurā izgaist ikviena skaņa. Viss likās teiksmaini caurspīdīgs, brīnumains. Zvaigznes noriets un svešās debesis, visa redzamā pasaule, tālie spīdekļi un viņa domas — viss saplūda vienkopus. Šajā mirklī viņš apbrīnojami skaidri sadzirdēja tālai atbalsij līdzīgo Kosmosa aicinājumu…

Ik pēc pāris stundām nomainīdams Varenu, Andrejs vadīja zvaigžņu kuģi mājup. Kad raķetē bija pagājušas trīs nedēļas, viņi sasniedza Saules sistēmas robežas. Bremžu dzinēji darbojās ar vislielāko jaudu, jo tikai tādējādi «Rosijas» milzīgo ātrumu divu nedēļu laikā varēja samazināt līdz parastajam starpplanētu satiksmes ātrumam — trīsdesmit kilometriem sekundē.

Šķērsodams apgabalu starp Zemes un Venēras orbītām, komandieris vairs tikpat kā neturējās uz kājām. Nu jau otro diennakti viņš nemodināja Varenu. Andrejs stingri ticēja zinātnes varenībai; plašais materiāls, ko bija sakopojis bioloģiskais robots, kurš nepārtraukti vēroja slimības gaitu viņa organismā, noteikti palīdzēs Zemes mikrobiologiem atrast līdzekli pret oranžās planētas vīrusu. Viņš, Andrejs Cešenko, protams, ies bojā. Toties tiks izglābti viņa biedri! Ja zvaigžņu kuģis riņķos ap Zemi, tad, iegrimuši anabiotiskā miegā, viņi var gaidīt kaut vai simt gadus, kamēr zinātnieki atradīs nepieciešamo pretindi un, atvēruši kuģi, iznīcinās neredzamo ienaidnieku.

… Beidzot pienāca brīdis, kad zvaigžņu kuģi varēja ievadīt pastāvīgā orbītā un «Rosija» it kā apstājās debesīs tieši virs Kosmocentra. Andrejs ieslēdza visus ekrānus. Viņš likās nedabiski mierīgs, kaut gan apzinājās, ka pēdējo reizi skata šo pilsētu — tās prospektus, ēkas, dārzus un kanālus. Ciešāk ielūkojies ekrānos, viņš pamanīja, ka Bojā gājušo astronautu laukumā sapulcējusies milzīga ļaužu masa. Tur lejā visus, acīm redzot, satrauca zvaigžņu kuģis, kas nekustīgs stāvēja zenītā un neatbildēja uz raidstaciju signāliem. Pāri planētai nedzirdami sakļāvās elektromagnētiskos viļņos ietērpti jautājumi. «Kāpēc zvaigžņu kuģis klusē? Tā taču ir «Rosija»? Jā, jā! Tas ir Andreja Cešenko kuģis, kas pirms divi simti piecdesmit gadiem startējis lidojumam uz cefeīdu…»

Pēkšņi Andreju pārņēma neatvairāma vēlēšanās ienirt Zemes atmosfēras glāstošajā siltumā, nolaisties centrālajā lidlaukā, bet pēc tam izkāpt no zvaigžņu kuģa, iejukt pūlī, lai atkal savienotos ar saviem brāļiem — darba un domu biedriem. Taču tūdaļ pat viņš ar nicināšanu atteicās no šīs domas; viņa mirstošais ķermenis, kurā perinājās miljardiem vīrusu, varēja radīt cilvēkiem neaptveramas briesmas. Tiklīdz viņš spers kāju uz dzimtās Zemes, neredzamu ienaidnieku pulki izraisīs drausmīgu epidēmiju, un, iekams zinātnieki spēs atklāt šī vīrusa darbības mehānismu, tas aprīs visu domājošo matēriju — dzīvības augstāko ziedu uz Zemes.

Pārvarēdams neaprakstāmo nogurumu, Andrejs izsauca Kosmosa apgūšanas padomi un vienlaikus ieslēdza zvaigžņu kuģa raidītājus, kuriem iepriekš bija sastādīta pēdējās pārraides programa. Mirkli vēlāk visa planēta dzirdēja viņa vārdus:

— Zemes cilvēki!.. Dārgie brāļi!… Runā zvaigžņu kuģis «Rosija», kas startējis no Ziemeļaustrumu kosmocentra lidojumam uz zilo cefeīdu… Mūs piemeklējusi nelaime: uz oranžās planētas — septītās, skaitot no cefeīdas, — kuģī iekļuvis nāvējošs vīruss, svešas, neizpētītas dzīvības produkts. Šis vīruss ieperinājies mūsu ķermeņos. Mēs nevaram nolaisties. Lai apturētu vīrusa postošo darbību, esam iegūlušies anabiozē un gaidīsim, kamēr zinātnieki atradīs zāles, kas spēs mūs izglābt. Kuģa komandieris Andrejs Cešenko.

Šajā mirklī uz ekrāna parādījās Padomes priekšsēdētāja skarbā seja. Majestātisks, cēls sirmgalvis, šķiet, lūkojās Andrejam taisni acīs.

— Kas ar jums noticis, dārgie brāļi?… — Andrejs kā caur vati sadzirdēja priekšsēdētāja jautājumu, kurā skanēja dziļas rūpes un līdzjūtība. — Kā notikusi šī nelaime?

Andrejs īsumā atstāstīja ekspedīcijas gaitu, tad piebilda:

— Tur… Mauzolejā… Taņa… Modiniet! Viņa tik ilgi gaidīja… Es gribu redzēt viņu… pirms…

Dažas mokpilnas stundas, kamēr Taņu pamodināja, viņš atpūtās navigatora krēslā. Iedzēris sevišķi spēcīga stimulatora dubultdevu, Andrejs sakopoja visus spēkus, lai tiktos ar mīļoto. Ne mirkli viņš nenovērsa skatienu no bioloģiskā robota, kas bezkaislīgi reģistrēja viņa organisma dzīvības funkciju izdzišanu. Patlaban uz robota ekrāna zaigoja skaitlis «30». Trīsdesmit minūtes līdz agonijai, līdz galam!.. Bet Andrejs bija mierīgs. Viņš darījis visu, ko varējis. Kad mikrobiologi izlasīs robota sakopotos materiālus, viņi iegūs skaidru priekšstatu par vīrusa iedarbību uz cilvēka organismu un neapšaubāmi atradīs līdzekļus, lai to uzveiktu. Viņa biedri dzīvos!…

Beidzot viņš ieraudzīja Taņu un izstiepa rokas pret ekrānu, it kā gribēdams viņu apskaut, — Andrej!… Es toreiz neteicu tev… Mums būs dēls…

— Dēls! — Andrejs priecīgi iekliedzās. — Mūsu dēls… Mēs atkal esam kopā… — Pēkšņi viņa seju izķēmoja sāpju grimase. — Piedod, ka tā iznāca! Sargi dēlu! Viņam jākļūst par kosmonautu!… Apsoli man!.Vai tu apsoli?

— Jā… — Taņa čukstēja, joprojām smaidīdama. — Es apsolu.

Andreja acis iedzirkstījās.

— Paldies! Pastāsti dēlam par mani. Ticu, ka tieši viņš… — Andrejs sasprindzināja pēdējos spēkus, — pirmais sasniegs Denebu… Tur dzīvo apbrīnojamas būtnes, kas izveidojušas grandiozas celtnes… Paliec sveika… Palieciet sveiki, brāļi!

Pēkšņi attēls pazuda: Andrejs bija izslēdzis sakaru ekrānus. Iekliegušies Taņa zaudēja samaņu.

Viņa vairs neredzēja to, ko ieraudzīja neskaitāmi ļaužu tūkstoši, kas bija sapulcējušies daudzajos Kosmocentra laukumos: tālu projām no zvaigžņu kuģa pēkšņi uzliesmoja zilgana zvaigznīte. Minūti vēlāk tā nodzisa. Kosmonauti saprata, ko nozīmēja šis uzliesmojums… Andrejs Cešenko sadedzinājis sevi plutonija liesmā, kuras temperatūra pārsniedz četrsimttūkstoš grādu, jo viņa ķermenis, līdz pēdējai iespējai piesātināts ar vīrusiem, visvairāk apdraudētu tos, kuri mēģinās kādreiz iekļūt zvaigžņu kuģī…

Gluži sirma sieviete lēni šķērsoja Bojā gājušo astronautu laukumu. Viņu saudzīgi atbalstīja slaids, tumšmatains jauneklis, kura atklātajā sejā dīvaini izcēlās Andreja bargās, tēraudpelēkās acis.

No visām pilsētas malām laukumā saplūda ļaudis.

— Bojā gājušo astronautu diena… — jauneklis tikko dzirdami teica. — Mana tēva piemiņas diena.

— Jā, — tikpat klusi atbildēja Taņa un neviļus pacēla acis pret debesīm. Taču zvaigžņu kuģa, kas astoņpadsmit gadus bija melnējis Kosmocentra debesīs, tur vairs neredzēja. Pirms diviem gadiem zinātnieki beidzot bija pieveikuši oranžās planētas vīrusu. Lielajā «kaujā par trīsdesmit septiņu astronautu glābšanu» piedalījās visas planētas mikrobiologi. Un, lūk, šajā kaujā

izcīnīta pilnīga uzvara. Bioloģiskās aizsardzības dienesta ļaudis atvēra nedzīvo zvaigžņu kuģi. Trīs mēnešus viņi rūpīgi dezinficēja kuģa telpas. Pēc tam pusgada laikā pakāpeniski «atmodināja» kosmonautus, reizē ievadot viņu organismā aizvien lielākas «antivīrusa» devas. Visus trīsdesmit septiņus izdevās glābt.

Taņas skatiens pievērsās atkal Zemei. Milzīgais laukums šķita pārklāts ar ziediem. Ziedu bija daudz, vesela jūra. Tos mīlēja un labprāt kopa visi Kosmocentra bērni.

— Iesim pie tēva… — viņa satvēra dēla roku, un dziļas skumjas atspoguļojās viņas sejā.

Laukuma pretējā malā, taisni iepretim Padomes ēkai, starp ziedošiem rožu krūmiem pacēlās simt metrus augsts marmora obelisks. Uz pjedestāla stāvēja cilvēks, ko Taņa bija mīlējusi visu mūžu. Viņš vērās debesu tālēs, kuru pētīšanai atdevis dzīvību. Ģeniāls tēlnieks bija atveidojis Andreju skafandrā bez ķiveres. Kosmonauta seju rotāja gaišs, labsirdīgs smaids. Pie viņa kājām sprēgāja mūžīgas ugunsmēles, un likās, ka Andrejs Cešenko ik mirkli no jauna sadeg, lai glābtu biedrus.

Kāds piesardzīgi uzlika Taņai roku uz pleca. Viņa notrīcēja un atskatījās. Tas bija Varens, Andreja vecais draugs, kas, domīgi smaidīdams, stāvēja viņas priekšā.

— Sveika, Taņa… Esmu atnācis pie tevis un… pie Andreja. — Varens pameta acis uz obelisku.

— Un arī pēc viņa?… — sirmā sieviete tikai ar pūlēm izrunāja šos vārdus.

— Jā. Tu taču zini, Padomes locekļi grib iepazīties ar tavu puisēnu, pirms viņš dosies uz Saturna astoto pavadoni, lai tur apgūtu navigācijas pamatus…

Taņa vēlreiz palūkojās uz Varenu. Tad viņas skatiens atkal pievērsās dēlam. Viņa nolieca galvu un rtopūtās.

— Ved viņu uz Padomi… Tā gribēja Andrejs.