Visa dzīvība zaļo

Vismaz ar Šērvudu un mani viņi ir tā rīko­jušies. Kontakts ar Šērvudu (ja tā var teikt) tika nodibināts tikai tad, kad viņam draudēja finansiāla boja eja, un par mani viņi (lai viņi būtu kas būdami) nelikās ne zinis līdz pat tam brīdim" kamēr mans pasākums nebija ga­līgi izputējis un es pats to neatzinu. Un cil­vēks, kuram ar to visu likās esam visciešākais sakars, ir mūsu pilsētiņas klaidonis.

— Nu? — policists noprasīja.

— Tu gribi dzirdēt, kas man par to visu zi­nāms?

— Jā, to es gribētu gan, — Hairams no­teica, — turklāt, kā saproti, tevis paša labā .. .

— Hairam, — es viņu brīdināju, — nedoma man draudēt. Neskaties uz mani ar tādām acīm, it kā tu taisītos man draudēt. Ja doma mani iebiedēt, tad …

Durvīs galvu pabāza Floids Koldvels.

— Kustas! — viņš mums uzkliedza. — Bar­jera sākusi kustēties!

Mēs abi ar Hairamu pielēcām kājās un me­tamies uz durvīm. Arā cilvēki kliegdami brēk­dami joza kur kurais, Džonsu vecmāmuļa, pašā ielas vidū izgājusi, ilēkāja kā kazlēns, un viņas platmalainā cepure uz pakauša allaž pa­lēcās llīdzi. Palēkdamās viņa ikreiz sīkā bal- stiņā iespiedzās.

Ielas otrā pusē ieraudzīju Nansiju sēžam mašīnā un skrēju tieši turp. Viņa jau bija iedarbinājusi motoru un, tiklīdz ieraudzīja iriani, izgrieza mašīnu no aizžogojuma, un sāka lēnām braukt pa ielu uz priekšu. Es at­spiedos pret pakaļējo durtiņu augšmalu, ievē­los mašīnas aizmugurē, bet pēc tam pārrāpos uz priekšējo sēdekli. Kad apsēdos, mašīna jau bija sasniegusi drogu preču veikalu ielas stūrī un mazliet palielināja ātrumu. Uz šosejas pusi steidzās arī vairāki citi automobiļi, bej: Nan­sija piedeva gāzi un aizbrauca tiem priekšā.

— Vai tu zini, kas noticis? — viņa jautāja.

Es papurināju galvu.

— Tikai to, ka barjera esot sākusi kustēties.

Mums priekšā bija brīdinājuma zīme, kas

dika pirms izbraukšanas uz šosejas apstāties, bet Nansija pat ātrumu nesamazināja. Nebija arī nekādas jēgas to darīt, jo pa šoseju pat­laban nebrauca neviena mašīna. Šoseju bija noslēgusi barjera.

Nansija uzbrauca mašīnu uz platās, gludās asfalta joslas; pretējā virziena šoseju bija pil­nīgi nobloķējušas cita citai virsū uzdrāzušās mašīnas. Tur rēgojās arī Geiba milzenis, kura piekabe bija iebraukusi grāvī, galīgi saspiez­dama manu auto, bet kabīne uz viena riteņa saslējusies gaisā. Aiz kravas automobiļa uz mūsu ceļa bija sastrēgušas citas mašīnas, ku­ras acīmredzot bija nogriezušās pāri vidus joslai uz otra virziena šosejas, lai grieztos at­pakaļ, bet sadūrušās ar citām, iekams barjera sakustējusies.

Vecajā vietā barjeras vairs nebija. Neviens, protams, nevarēja saredzēt, vai tā tur ir vai nav, bet tālāk pa ceļu kādas ceturtdaļjūdzes atstatumā bija skaidri saskatāma tās virzī­šanās.

Tur panikā skrēja cilvēku bars, bēgot rio neredzama spēka, kas spiedās tiem virsū. Bet projām slīdošās barjeras robežu bēgošajiem cilvēkiem aiz muguras iezīmēja viesulī savir- pināts augu vilnis, pat ar visām saknēm iz­rauti koki. Vilnis slīdēja gar abām ceļa ma­lām, cik vien tālu acs spēja saredzēt, un šķita dzīvojam pats savu dzīvi, saveldamies aiz­vien lielāks un llēnām slīdēdams uz priekšu, raujot līdzi koku blāķus ar gaisā izslietām saknēm un plati izplestām zarotnēm.

Mašīna aizbrauca līdz automobiļu vraku sa­strēgumam un apstājās. Nansija izslēdza mo­toru. Klusumā varēja skaidri sadzirdēt dī­vainā viesuļa tālīno šalkoņu, tam virzoties gar ceļu uz priekšu; tā skanēja kā klusi čuksti, ko lāgiem pārtrauca zaru brīkšķi, ar visām sak­nēm izrautajiem kokiem kūleņu kūleņiem ve­ļoties uz priekšu.

Es izkāpu no mašīnas, apgāju tai apkārt un pagājos kādu gabaliņu pa ceļu, lauzdamies cauri automobiļu lūžņiem. Kad izkļuvu no sa­strēguma biezuma, man priekšā aizvijās šo­seja un pa to vēl joprojām skrēja cilvēki, bet tie nejoņoja vairs gluži tā kā vēl pirms brītiņa. Tagad viņi gabaliņu paskrēja, tad apstājās un sapulcējās nelielos bariņos, lai pamestu ska­tienu atpakaļ uz neganto viesuli, atkal pa­skrēja un atkal apstājās, lai atskatītos. Daži, pat vairs neskrēja, bet mierīgā solī gāja pa šoseju uz priekšu.

Bet uz priekšu traucās ne tikai cilvēki. Arī gaisā kaut kas notika — tur šalca un švīk­stēja, aizplīvoja tumši ķermeņi: veseliem mā­koņiem tur laidās kukaiņi un putni, bēgdami no nepielūdzamā spēka, kas līdzīgi rēgam brā­zās pāri zemei.

Aiz barjeras visa zeme palika gluži kaila. Tur nebija vairs nekā, izņemot divus nokaltu­šus kokus. Es nodomāju, ka šie koki arī pa­liks stāvam. Tie bija bez dzīvības, tiem bar­jera neko nenozīmēja, jo barjera aiztur vienīgi dzīvo. Kaut gan, ja vien Lēnam Strīteram ir taisnība, tad tā aiztur ne jau visas dzīvās būt­nes, bet tikai noteiktu dzīvības veidu, noteik­tas formas vai kondīcijas dzīvās būtnes.

Visapkārt abiem nokaltušajiem kokiem zeme bija pārvērsta tuksnesī. Nevienas zālī­tes, pat nevienas nezāles, ne krūma, ne koka. Viss zaļais bija kā slaucīt aizslaucīts.

Nogāju no šosejas līdz uzbēruma malai, no­metos ceļos un saņēmu saujā uzvandīto zemi. Tā bija ne tikai iztīrīta, bet arī uzarta un no­ecēta, it kā tai pāri būtu gājis kombains un sagatavojis to jaunai sējai. Es konstatēju, ka augsne ir uzirdināta un no tās kā ar lasīšanu izlasītas visas zāles un nezāles. Redzēju, ka nekur nav palikusi neviena sakne, neviens1 saknes gabaliņš, pat ne sīkākais diedziņš. Visa zeme bija noslaucīta tīra jo tīra, no tā, kas tur reiz audzis,, neredzēja vairs nenieka,

viss bija aizvēlies līdzi fantastiskajam viesu­lim un barjerai pa priekšu tika velts vēl tālāk.

Man virs galvas debesīs iedunējās dobji pērkona grandieni, kas pamazām nāca virsū. Pametu pār plecu skatienu atpakaj un redzēju, ka negaiss, kas bija vilcies kopā pamalē jau no paša agra rīta, tagad atrodas tieši virs mums, bet šā negaisa mākoņi izskatījās saplo­sīti un izpluinīti, mākoņu strēles brāzās pa gaisu kā viesuļa nestas.

— Nansij! — es saucu, bet viņa neatsaucās.

Es aši pietraucos kājās un pagriezos apkārt.

Kad sāku lauzties cauri sadauzīto automobiļu labirintam, viņa palika turpat man aiz mu­guras, bet tagad no viņas nebija ne vēsts.

Steidzos atpakaļ pa ceļu, lai viņu samek­lētu, kad ceļa otrā pusē no uzbēruma noslīdēja un uz šosejas izbrauca zils sedans, pie kura stūres sēdēja Nansija. Tagad es sapratu, kā viņa man pazuda. Viņa bija meklējusi un at­radusi mašīnu jūklī kādu, kurai citas nebija nosprostojušas ceļu un kura nebija aizslēgta.

Mašīna lēnām piebrauca man klāt, un es sāku soļot tai blakus. Pa pusatvērto lodziņu skanēja radiokomentētāja satrauktā balss. At­vēru durtiņas, ielēcu mašīnā un aizcirtu dur­tiņas.

«… izsauca nacionālo gvardi un oficiāli in­formēja Vašingtonu. Pirmās karaspēka vie­nības dosies ceļā — nē, nupat saņēmu ziņas, ka tās jau ir ceļā …»

145

— Viņš runā par mums, — Nansija teica.

10—1472

Es pastiepu roku un pagrozīju radio skalas, šautru, «…nupat saņemtas jaunas ziņas.. Barjera ir sākusi kustēties! Atkārtoju: bar­jera ir sakustējusies. Mums nav precīzas in­formācijas, cik ātri tā virzās, nedz arī, cik; lielu attālumu nogājusi. Bet tā attālinās no» pilsētas. Pūlis, kas bija salasījies gar barjeras, ārējo malu, panikā bēg. Saņemtas papildu zi­ņas: barjeras kustības ātrums nav lielāks pār­gājējā gaitas ātrumu. Barjera jau aizvirzī­jusies gandrīz par jūdzi…»

«Bet tas ir aplam,» es spriedu, «jo barjera' vēl nav tikusi tālāk par pusjūdzi no izejas, punkta.»

«… svarīgākais jautājums ir: vai tā apstā­sies? Cik tālu tā vēl virzīsies uz priekšu? Vai ir kāds līdzeklis, kā to apturēt? Vai tā var virzīties visu laiku bez apstājas? Vai tai kaut kur ir gals?»

— Bred, — Nansija sacīja, — vai tev šķiet,, ka tā noslaucīs visu no zemes virsas? Visas lietas un cilvēkus, izņemot mūs Milvilā?

— Nezinu, — es visai stulbi atteicu.

— Un ja nu tā notiek, — uz kurieni barjera visu aizstums? Kur lai visi paliek?

«… Londonā un Berlīnē,» ķērca diktors. «Šķiet, krieviem par šo notikumu vēl nav zi­ņots. Oficiāli ziņojumi vispār vēl nav sniegti nevienā valstī. Sī parādība acīmredzot ir kaut kas tāds, ka dažādu valstu valdībām nav viegli izšķirties, vai maz sniegt oficiālu ziņo­jumu. No pirmā acu uzmetiena var likties, ka

šo situāciju nav izraisījušas nedz atsevišķas personas, nedz kādas valsts valdība. Bet pa­stāv varbūtība, ka tas ir kāda jauna ieroča iz­mēģinājums. Kaut gan, no otras puses, grūti iedomāties, kādēļ, ja tas tiešām ir izmēģinā­jums, izraudzīta tāda vieta kā Milvilā. Parasti šādi izmēģinājumi notiek poligonos, turklāt llielākajā slepenībā.»

Mašīna visu laiku lēnām brauca uz priekšu, un mēs klausījāmies radio un tagad atradā­mies vairs tikai kādus simt soļus aiz barjeras. Mums pa priekšu gar abām šosejas malām vēlās zāļu, krūmu un koku vilnis, bet tālāk pa ceļu atkāpās cilvēki.

Pagriezos atpakaļ un paraudzījos pa aizmu­gures logu uz mašīnu sastrēgumu. Pie ma­šīnām gar ceļa malu un arī uz pašas šosejas stāvēja cilvēku bars. Milvilieši beidzot bija sanākuši skatīties, kā barjera virzās projām.

«… noslauka it visu savā ceļā,» spiedza ko­mentētājs.

Es palūkojos uz priekšu un redzēju, ka esam bezmaz sasnieguši barjeru.

— Uzmanīgāk! — es brīdināju. — Neie­brauc barjerā!

— Es piesargāšos, — Nansija solījās, bet tas skanēja visai nedroši.

«… kā vējš,» komentēja diktors, «tā plašā joslā stumj sev pa priekšu zāli, kokus un krū­mus. Kā vējš …»

10*

147

Un vējš tiešām sāka pūst. Sākumā tas

savērpa smilšu un putekļu virpuļus uz noplici­nātās zemes aiz barjeras, bet tad sacēlās tik spēcīga brāzma, ka sagrieza mašīnu šķērsām, ar troksni sitās pret metālu un trīcināja logu rūtis.

«Tas ir negaiss,» es nodomāju, «kas vilkās gar pamali jau kopš paša rīta.» Bet, kad es izstiepu kaklu, lai caur aizsargstiklu parau- dzītos debesīs, nemanīju tur ne pērkona, ne zibeņu, vienīgi saplosīti padebeši kā iztrako­jušās vētras paliekas joprojām joņoja pa gaisu.

Vējš bija sagriezis mašīnu šķērsām, un ta­gad vētras brāzma to sāniski stūma pa ceļu uz priekšu, draudēdama jebkuru mirkli ap­gāzt. Nansija visiem spēkiem bija ieķērusies stūres ratā, cenzdamās pagriezt mašīnu pa vējam.

-^Bred! — viņa iekliedzās.

Un tai pašā mirklī, kad viņa iekliedzās, mūs sāka šaustīt lietus 'lāses, kas grabēdamas sitās pret mašīnu.

Mašīna sasvērās uz sāniem, un es sapratu, ka nu tā tūliņ apmetīs kūleni, ka nekāds spēks pasaulē to vairs nespēj paglābt no apgāšanās. Bet tad pēkšņi tā pret kaut ko atsitās, atvēlās atpakaļ pareizajā stāvoklī, un man prātā pa­zibēja doma, ka vējš ietriecis auto barjerā un barjera to noturējusi.

Bet šī doma tiešām pazibēja tikai kaut kur zemapziņā, jo visu manu uzmanību piesaistīja lietus lāses — dīvainākās, kādas es jēl kad mūžā biju redzējis.

Proti, kaut arī tās šalca strūklām kā daž­dien lietus lāses, tas tomēr nebija lietus, kas, atsizdamies pret mašīnu, piepildīja visu telpu kā ar pērkona dārdiem.

— Krusa! — Nansija kliedza man ausī.

Bet tā nebija krusa.

Mazas, apaļas, brūnas zīlītes, atpakaļ at­sprāgdamas, lēkāja pa mašīnas jumtu un trakā dejā kā skrotis ņirbēja uz gludā asfalta.

— Sēklas! — es kliegšus atbildēju. — No gaisa birst sēklas!

Tā vispār nemaz nebija īsta vētra. Tas ne­bija arī pērkona negaiss, jo neatskanēja ne­viens grāviens un vētra bija iztrakojusies jau sen, pirms sasniedza mūs. Tas bija sēklu vie­sulis, ko trieca uz priekšu tik negants vējš, kādu nevarēja izraisīt meteoroloģiski cēloņi.

īsā loģiskas apskaidrības mirklī, kaut gan īstenībā nekādas lielās loģikas tur nebija, man pēkšņi il i kās, ka barjerai vairs nav nekā­das vajadzības virzīties tālāk uz priekšu. Tā bija uzarusi zemi, uzarusi, noecējusi un saga­tavojusi sējai, sēkla sabirusi zemē un viss bei­dzies.

Vējš aprima, nokrita vēl pēdējās sēkliņas, un mēs atjēdzāmies nomācošā klusumā, it kā visi trokšņi un brāzmas būtu uz mūžī­giem laikiem pazuduši no pasaules. Trokšņu un brāzmu vietā bija iestājies stindzinošs kiusums, it kā kaut kāda vara būtu līdz pama­tiem pārgrozījusi visus dabas likumus, tā ka sēklas sākušas birt no debesīm un vējš pūst nezin no kurienes.

— Bred, — Nansija ierunājās, — man šķiet, ka nupat man sāk mākties virsū bailes.

Viņa pastiepa plaukstu un uzlika to uz ma­nas rokas. Viņas pirksti sažņaudzās ap manu delmu.

— Tas mani padara traku, — viņa sūdzē­jās. — Man nekad visā mūžā nav bijis bail, nekad. Nekad nav bijis tā bail kā pašreiz.

— Nu jau viss ir pāri, es sacīju. — Ne­gaiss pārgājis, un barjera apstājusies. Viss ir kārtībā.

— Nepavisam nav tā, kā tu saki, — viņa noteica. — Tagad tikai sāksies.

Pa ce]u uz mūsu pusi skrēja kāds vīrietis, viņš bija vienīgais visā apkārtnē redzamais cilvēks. Nevienu no pārējiem ļaudīm, kas stā­vēja ap sastrēgušajām mašīnām, nekur nere­dzēja. Tie bija aizskrējuši meklēt patvē­rumu— jādomā, atpakaļ uz pilsētu, kad uz­nāca vēja brāzma un sāka birt sēklas.

Redzēju, ka skrējējs ir Eds Ādlers un ka skriedams viņš mums kaut ko kliedz.

Mēs izkāpām no mašīnas, apgājām tai gar priekšgalu apkārt un gaidījām viņu.

Viņš atskrēja pie mums galīgi bez elpas.

— Bred, — viņš elsa, — droši vien tu ne­maz to nezini, bet Hairams un Toms Pres- tons musina ļaudis. Viņi apgalvo, ka tev esot kaut kāds sakars ar visu to, kas noticis. Runā par kādiem telefona aparātiem vai nezin ko vēl.

— Tas taču ir neprāts! — Nansija iesaucās.

— Protams, neprāts, — Eds piekrita, — bet visa pilsētiņa ir satracināta līdz pēdīgajam. Cilvēkiem pašreiz var iestāstīt, ko tikai grib. Viņi ir gatavi noticēt bezmaz visam. Viņiem vajadzīgs izskaidrojums, tāpēc viņi ķersies pie katra salmiņa un nepapūlēsies apdomāt, kas ir pareizi un kas aplam.

— Ko tu gribēji teikt? — es viņam jautāju.

— Labāk paslēpies kaut kur, Bred, kamēr pāriet pirmais karstums. Rīt vai pēc pāris dienām…

Es papurināju galvu.

— Man ir pārāk daudz ko darīt.

— Bet, Bred …

— Es to neesmu darījis, Ed. Es nezinu, kas ir noticis, bet man ar to nav nekāda sakara.

— Tas pašreiz nav svarīgi.

— Ir gan, — es sacīju.

— Hairams un Toms stāsta, ka atraduši ne­zin kādus ērmīgus telefona aparātus …

Nansija gribēja kaut ko sacīt, bet es pastei­dzos viņai priekšā, nelaidu viņu pie vārda, tā ka viņa nepaguva neko pateikt.

— Par aparātiem es zinu, — es teicu. — Hairams man par tiem visu izstāstīja. Ed, tici man! Aparātiem ar to nav nekāda sa­kara. Tas ir pavisam kas cits.

Ar vienu aci redzēju, ka Nansija mani neat­laidīgi vēro.

— Nedomā vairs par telefona aparātiem, — es noteicu.

Cerēju, ka viņa sapratīs, un viņa laikam tie­šām arī saprata, jo nebilda par aparātiem ne vārda. Var jau arī būt, ka viņa nemaz negri­bēja par to kaut ko sacīt, jo man nebija ne jausmas, vai viņai maz ir kas zināms par aparātu tēva kabinetā. Bet es nedrīkstēju riskēt.

— Bred, — brīdināja Eds, — tu iekulsies nepatikšanās.

— Es nekur nevaru aizbēgt, — atteicu. — Nevaru taču laisties lapās un sākt kaut kur slapstīties. Kur tad lai es aizmūku, īpaši no tādiem brāļiem kā Hairams un Toms?

Eds noskatīja mani no galvas līdz kājām.

— Jā, tā gan ir, — viņš noteica. — Vai varu tev kaut kā palīdzēt?

— Varbūt, — es ieminējos, — tu parūpētos, lai Nansija droši nokļūst mājās. Man šis tas jāpadara.

Es palūkojos uz Nansiju. Viņa man pamāja.

— Būs labi, Bred, bet mana mašīna stāv gabaliņu tālāk uz šosejas. Es varētu aizvest tevi uz mājām.

— Labāk iešu tepat pa īsāko ceļu. Ja Edam taisnība, tad tur mani tik ātri nepamanīs.

— Es palikšu pie Nansijas, — Eds solī­jās, — kamēr viņa tiks līdz savām mājām.

1.52

«Ir pagājušas tikai divas stundas,» es no­domāju, «un esam jau nonākuši tik tālu, ka nav vairs galvojams, vai meitene bez pava­doņa var uz ielas justies drošībā.»

10

Beidzot man vajadzēja izdarīt to, ko gri­bēju darīt jau kopš paša rīta, — to, ko droši vien īstenībā vajadzēja izdarīt jau pagājušajā naktī, — sazināties ar Alfu. Pašreiz svarīgāk nekā jebkad bija dabūt viņu rokā, jo kaut kur zemapziņā man arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka starp to, kas notiek šeit Milvilā, un starp dīvaino pētniecības institūtu Misisipi štatā jābūt kādam sakaram.

Sasniedzu kādu aklo ieliņu un devos pa to uz priekšu. Neredzēju nevienas dzīvas dvēse­les. Ikviens, kas spēja paiet vai pabraukt, droši vien atradās notikuma vietā.

Es jau sāku uztraukties, ka nenotveršu arī Alfu, ka viņš var būt pametis moteli, kad man neizdevās turp nokļūt, vai arī varbūt slaistās kaut kur pie barjeras kopā ar pārējiem.

Taču manām bažām nebija pamata, jo, kad sasniedzu savu māju, istabā zvanīja telefons un zvanītājs bija Alfs.

— Es jau veselu stundu pūlos tevi sa­zvanīt, — viņš sacīja. — Nesapratu, kur tu esi palicis.

— Vai tu zini, kas noticis, Alf?

Viņš man atbildēja, ka zinot, un piebilda: — Vismaz šo to.

— Ja būtu izbraucis kādu bridi agrāk, — ēs teicu, — es būtu nevis iesprostots pilsētā, bet būtu bijis kopā ar tevi. Man šķiet, es at­sitos pret barjeru, kad tā tikko bija uzra- dusies.

Pastāstīju viņam, kas noticis pēc tam, kad es iebraucu barjerā. Tad izstāstīju arī par te­lefona aparātiem.

— Viņi man sacīja, ka viņiem esot daudz priekšālasītāju, cilvēku, kas lasa viņiem priekšā grāmatas.

— Tā viņi laikam iegūst informāciju.

— Arī man tā šķiet.

— Bred, — viņš ieminējās, — es sāku no­jaust kaut ko briesmīgu.

— Es arī.

— Vai tu domā, ka šī Grīnbrairas labora­torija …?

— Tieši to es domāju.

Dzirdēju viņu dziļi ievelkam elpu, tā ka gaiss nosvilpa starp zobiem.

— Tātad runa nav par Milvilu vien.

— Varbūt Milvilai līdzīgu vietu ir daudz.

— Ko tu tagad domā darīt, Bred?

— Iziet dārzā un pamatīgi aplūkot dažas puķes.

— Puķes?

— Alf, — es sacīju viņam, — tas ir mil­zīgi garš stāsts. Es tev to izstāstīšu vēlāk. Vai tu paliksi te?

— Protams, palikšu, — atbildēja Alfs. — Sl taču ir lielākā izrāde pasaulē, turklāt man ir vieta parterā.

— Pēc kādas stundas tev piezvanīšu.

— Es nekur neiešu, — viņš nosolījās, — gaidīšu tavu zvanu.

Noliku klausuli un paliku vēl brītiņu stāvam, mēģinādams kaut ko sakarīgu izdomāt. Puķes man likās svarīgs faktors, svarīgs arī Tapers Tailers, bet viss bija sajucis juku jukām un es nespēju atrast izejas punktu.

Izgāju ārā un aizstaigāju līdz siltum­nīcai. Vēl varēja skaidri saredzēt Tapera ie­mīto sliedi, un es jutos krietni atvieglots, jo biju baidījies, ka vēja brāzma, kas atnesa sēklu virpuli, būs .to izdzēsusi un puķes var­būt būs tā sapluinītas un sasistas, ka līdz ar to būs pazudušas arī pēdas.

Stāvēju dārza malā un lūkojos visapkārt, it kā redzētu šo vietu pirmo reizi mūžā. Tas nemaz īsti vairs nebija dārzs. Kādreiz šeit bija zemes gabals, kur audzējām dārzeņus pārdošanai, bet, kad beidzu noņemties ar sil­tumnīcu, es arī dārzu vairs nekopu, un tagad puķes ito bija pilnīgi pārmākušas. Vienā pusē atradās siltumnīca, kuras durvis karājās sa­lauztajās virās un kuras logu rūšu lielākā daļa bija izsista. Vienā stūrī slējās goba, kas bija izaugusi no sēkliņas, tā pati goba, kuru es gribēju izraut, bet kuru tēvs neļāva man ^iztikt.

Tapers melsa kaut ko nesakarīgu par pu­ķēm, kas augot milzu platībās. Viņš minēja, ka tās visas esot purpura krāsā, .turklāt neat­laidīgi uzstāja, ka viņam par tām jāpastāsta manam tēvam. Noslēpumainā balss vai viena no noslēpumainajām balsīm telefonā bija labi informēta par mana tēva siltumnīcu un jau­tāja, vai es vēl joprojām to izmantojot. Un tad pirms nepilnas stundas uzbruka īsta sēklu vētra.

Man gandrīz šķita, ka visas mazās purpur- krāsas puķu galviņas ar saviem mērkaķu ģī- mīšiem māj man, it kā norādīdamas uz kādu slepenu joku, kas mums kopīgi zināms, bet es novērsu skatienu no tām un paraudzījos debesīs. Pa tām vēl joprojām traucās saplo­sītu mākoņu driskas, nosegdamas sauli. Ta­gad, kad mākoņi bija izklīduši, varēja just, ka diena būs svelmaina. Gaisā jau juta karstumu.

Pagājos tālāk dārzā, sekodams Tapera pē­dām. Sliedes galā apstājos un nodomāju, ka gatavā muļķība ir cerēt šajā puķu biezoknī atrast kaut kādu norādījumu.

Tapers Tailers pazuda pirms desmit gadiem un pazuda šodien atkal, un nemūžam neviens neuzzinās, kur viņš paliek.

Un tomēr mani neatlaidīgi vajāja doma, ka Tapers glabā visu šo dīvaino notikumu noslē­puma īsto atslēgu.

Taču es neparko nebūtu varējis atrast šajā domā kādu loģiku. Tapers nav vienīgais, kas te iejaukts, ja viņš vispār ir iejaukts. Vēl taču ir ari Kleinais Grants. Un tad man pēkšņi ie­šāvās prātā, ka neesmu vēl nevienam apvai­cājies, kā klājas Kleinajam.

Daktera Fabiana māja atradās pakalnā ne­tālu no siltumnīcas, es varēju aiziet turp un pajautāt. Dakteris gan varbūt nebūs mājās, bet es jau varētu pagaidīt, kamēr viņš pār­nāk. Pašreiz man tikpat nekā cita nebija ko darīt. Un, tā kā Hairams un Toms Prestons .staigāja apkārt, izplatīdami par mani dažā­das baumas, tad varbūt itin labi būtu, ja es neuzturētos mājās.

Es stāvēju Tapera iemītās sliedes galā un tad paspēru soli tai pāri, gribēdams iet pie daktera. Bet pie daktera es vairs nenokļuvu. Paspēru vienu pašu soli, un no mākoņiem iz­nira saule, un visas majas pazuda. Pazuda daktera māja un visas pārējās, pazuda visi koki un krūmi, un zāle. Viss pazuda, un pāri palika vienīgi purpurkrāsas puķes, kas klāja visu pasauli, un debesīs, kurās neredzēja ne­viena mākonīša, versmoja saule.

11

Es paspēru vienu vienīgu soli, un viss pār­vērtās. Tad paspēru vēl otru soli, lai abas kājas būtu vienuviet, un paliku sastindzis un iztrūcies stāvam, baidīdamies pagriezties, baidīdamies varbūt no tā, iko varētu ieraudzīt sev aiz muguras. Un tomēr, man šķiet, es zi­nāju, ko ieraudzīšu sev aiz muguras. Tikai vēl vairāk purpurkrāsas puķu.

Kaut kur savā sajukušajā prātā es sapratu, ka šī ir tā vieta, par kuru stāstīja Tapers.

Tapers bija ieradies no šīs vietas un atkal atgriezies šurp, un es tagad esmu atnācis pa viņa pēdām.

Nekas nenotika.

Un citādi, protams, nemaz nevarēja būt. Nezinu pats, kādēļ man tā likās, bet man šķi­ta, ka šī ir tāda vieta, kur nekad nekas neno­tiek.

Visapkart vienīgi puķes un versmīga saule debesīs, un vairāk nekā. Nevienas vēja pūs- miņas, nevienas skaņas. Tikai smarža, bez­maz pārvarīga, reibinoša smarža, kas plūda no mazajiem ziediem ar mērkaķu ģīmīšiem.

Beidzot es iedrošinājos pakustēties un lē­nām pagriezos atpakaļ. Un neredzēju nekā cita kā vienīgi puķes.

Milvilā bija pazudusi, nogrimusi tkādā citā pasaulē, kaut gan īstenībā redzēju, ka tas nav gluži pareizi. Kaut kur, tajā pašā vecajā pa­saulē, tomēr vajadzēja atrasties Milvilai. Ne jau Milvilā kaut kur aizgājusi, aizgājis esmu es. Es paspēru vienu vienīgu soli un ar to pašu aizgāju no Milvilas un iegāju kādā pa­visam citā pasaulē.

Un tomēr — kaut gan vieta bija cita, ap­kārtne par spīti visam šķita tāda pati. Es vēl joprojām stāvēju ieplakā aiz savas mājas, un man aiz muguras pacēlās kraujais pakalns 'ar tagad neredzamo ielu, kas veda uz daktera māju, un pinsjūdzi tālāk rēgojās paugurs, kur vajadzēja atrasties Šērvudu namam.

Tātad šī ir Tapera pasaule. Sī ir tā pa­saule, uz kuru viņš aizgāja pirms desmit ga­diem un pēc tam vēl otrreiz — šo pašu rītu. Tas nozīmēja, ka arī šajā brīdī viņam jopro­jām jāatrodas te.

«Un tas nozīmē,» es iedomājos pēkšņā ce­rībā, «ka pastāv iespēja izkļūt no šejienes, iespēja atgriezties atpakaļ Milvilā. Tapers taču atnāca atpakaļ, tātad viņš droši vien zina «ceļu. Un tomēr, nekad neko nevar īsti droši zināt. Nekad nevar justies drošs par kaut ko, kam sakars ar tādu idiotu kā Tapers Tailers.»

Vispirmais, kas man darāms, protams, ir sameklēt viņu. Viņš nevarēja atrasties nekur tālu. Var jau būt, ka paies kāds brīdis, taču jutos pārliecināts, ka tomēr sadzīšu viņam pēdas.

Lēnām sāku kāpt pakalnā, pa kuru savā «dzimtajā pilsētā būtu varējis aiziet uz daktera [Fabiana māju.

Sasniedzu pakalna virsotni un apstājos; :man pie kājām tālē aizstiepās nogāze, ko vis­notaļ klāja purpurkrāsas puķes.

Apkārtne izskatījās svešāda, kad tai bija nolaupītas visas iezīmes, kad tajā nebija ne­viena koka, neviena ceļa, nevienas mājas. Bet apkārtne, es redzēju, bija gluži tāda pati, kā bijusi. Ja vispār varēja manīt kādu atšķirību, tad ta bija visai nenozīmīga. Austrumu pusē atradās miklais, dumbrainais dūksnājs, kas pletās mazā paugura pakājē, kur bija stāvē­jusi Granta būda — kur tā stāv vēl joprojām, tikai citā laikā vai citā pasaulē.

Es stāvēju un prātoju, kādiem dīvainiem apstākļiem vai veselai apstākļu kombinācijai jāsagadās, lai cilvēkam būtu iespējams pāriet no vienas pasaules uz otru.

Es stāvēju kā daždien svešinieks nepazīsta­mā zemē, un puķu smarža man plūda ne tikai nāsīs, bet līda ikvienā ķermeņa porā, tā mācās virsū, it kā pašas puķes milzīgiem purpurkrā­sas viļņiem taisītos piespiest mani pie zemes un aprakt uz mūžu mūžiem. Pasaule bija klusa; šī bija visklusākā vieta, kādā es jeb­kad esmu atradies. Nekur neviena troksnīša. Un es konstatēju, ka varbūt nekad visā mūžā neesmu iepazinis īstu klusumu. Vienmēr ga­dījās kaut kas tāds, kas radīja kādu troksni, — vai nu rāmā vasaras pusdienlaikā čirkstēja vientuļš kukainītis, vai kaut kur iečabējās la­pas. Pat nakts pilnīgajā klusumā mājas sienā nokrakšķēja kāds baļķis, pavardā iesprakstē- jās liesma vai viegla vējpūta pagrabināja jumta dzegu.

Bet šeit valdīja klusums. Šeit neatskanēja neviens troksnis. Es sapratu, ka te neviena trokšņa nav tādēļ, ka nav nekā un neviena, kas varētu troksni sacelt. Te nebija ne koku, ne krūmu, ne putnu, ne kukaiņu. Te nebija nekā cita kā vienīgi puķes un zeme, kurā tās auga.

Klusums un tukšums, kas valdīja pār klu­sumu, un tumšais purpurs, kas sniedzās līdz pat tālajam apvārsnim, lai tur sastaptos ar blāvi zilajām, mirdzošajām vasaras debesīm.

Šajā brīdī es pirmo reizi jutu uzmācamies bailes — ne trauksmainas, briesmīgas bailes, kas mani 'trenktu kaut kurp un dzītos pa pē­dām, bet sīkas baismas, kas lokā lodāja man apkārt un līda arvien tuvāk kā uzmācīgs, vil­tīgs kvekšķis, lēkādams uz tievām kājelēm un gaidīdams iespēju iecirst savus asos, smailos zobus manā miesā. Tās bija bailes, pret kurām nevarēja cīnīties, pret kurām nebija nekāda līdzekļa, — sīkas, uzmācīgas bailītes, kas sa­sprindzināja manus nervus līdz pēdīgajam.

Tās nebija bailes no briesmām, jo šeit ne­kādas briesmas nedraudēja. Pat aizmiegtām acīm varēja redzēt, :ka briesmas te tiešām ne­draud nekādas. Bet varbūt te bija kaut kas ļaunāks par visām briesmām — klusums un vientulība, pamestība un neziņa, kur atrodies.

Nogāzes pakājē pletās dumbrains dūksnājs, kur vajadzētu atrasties Kleinā būdai, bet maz­liet tālāk mirdzēja upes sudrabainā josta, kas vijās gar pilsētiņas robežu. Un tur, kur upe pagriezās uz dienvidiem, pret debess zilgmi pacēlās sīka dūmu strūkliņa — tik caurspīdī­ga un smalcina, ka to tikko varēja pamanīt.

161

— Taper! — es iekliedzos, skriedams lejup pa nogāzi, priecīgs, ka .radusies iespēja skriet, ka radusies vajadzība skriet, jo, uz vietas stā­vēdams, biju stingri nolēmis neskriet, nolēmis

11-1472

neļaut sīkajām, pretīgajām bailēm piespiest mani uz .skriešanu, un tomēr visu laiku man briesmīgi gribējās skriet.

Pārcilpoju pāri nelielajai kraujiņai, kas man aizsedza upi, un ieraudzīju apmetni — mazu būdel.i no neveikli savītiem zariem un sakņu dārzu, bet gar visu upes krastu sīkus, nožēlojamus, nokaltušus kociņus, kuriem gan­drīz visi zari bija sausi, vienīgi pašās galot­nēs redzēja pa zaļu lapu čemuram.

Būdas priekšā dega neliels ugunskurs, un pie uguns zemē tupēja Tapers. Viņš bija ap­ģērbis bikses un kreklu, ko es viņam iedevu, bet galvā uzmaucis to pašu briesmīgo plat­mali.

— Taper! — es vēlreiz iekliedzos, un viņš piecēlās un svarīgā gaitā nāca pa nogāzi man pretī. Viņš noslaucīja zodu un sasveicinoties sniedza man roku. Roka vēl bija slapja no sie­kalām, bet es par to nelikos ne zinis. Tapers nav nekas sevišķs, bet viņš tomēr ir cilvēciska būtne.

— Priecājos, ka tev tas izdevies, Bred, — viņš sacīja. — Priecājos, kņ esi atnācis šurp.

It 'kā es «nāktu šurp» vai ik dienu un da­rītu'to jau gadiem ilgi!

— Tu esi varen jauki iekārtojies, — es ie­minējos.

— Viņas darījušas manā labā visu, — viņš lepni atteica. — To visu man iekārtojušas Pu­ķes. Sākumā jau tā nebija, bet viņas visu ierī­koja, lai man būtu ērti. Viņas ir ļoti labas pret mani.

— Jā, ir gan, — es piekritu.

Es nesapratu, par ko viņš runā, tikai pie­kritu. Man vajadzēja piekrist. Vienīgi Tapers varēja palīdzēt man atgriezties Milvilā.

— Viņas ir mani labākie draugi, — Tapers stāstīja, aiz laimes siekalodamies, —• protams, izņemot tevi un tavu papu. Kamēr nebiju sa­stapis Puķes, tu un tavs papus bijāt mani vie­nīgie draugi. Visi pārējie mani vienmēr tikai izsmēja. Es izlikos nesaprotam, ka viņi mani muļķo, bet zināju, ka viņi to dara, un man tas nepatika.

— īstenībā viņi nebija ļauni, — es centos Taperam iegalvot, — īstenībā viņi nemaz ne­domāja tā, kā rīkojās. Tikai neapsvēra, ko dara.

— Viņiem tomēr nevajadzēja tā darīt, — Tapers iecirtās. — Tu nekad nezobojies par mani. Un tāpēc tu man patīc, ka nekad neesi mani muļķojis.

Tur viņam, protams, bija taisnība. Es ne- ķad netiku viņu muļķojis. Bet tas nebūt neno­zīmē, ka nekad nebūtu vēlējies to darīt; rei­zēm man pat uznāca vēlēšanās viņu nogali­nāt. Bet 'tēvs kādu dienu pasauca mani sānis un nobrīdināja: ja viņš kaut reizīti redzēšot, ka es, tāpat kā citi puikas, nerroju Taperu, viņš man bez žēlastības nozilināšot dibenu.

— Sī laikam ir tā vieta, — es sacīju, — par kuru tu man stāstīji. Tā vieta, kur aug bez­gala daudz puķu.

Viņš sāka sajūsmā irgot, un siekalas strūk­liņām vien tecēja viņam no lūpu kaktiņiem.

— Vai te nav jauki? — viņš apvaicājās.

Runādami bijām kopā nokāpuši ielejā un

aizgājuši līdz ugunskuram. Pelnos bija iesta- tīts raupji darināts māla pods, un tajā kaut kas burbuļoja.

— Paliec un paēd kopā ar mani, — Tapers mani uzaicināja. — Lūdzu, Bred, saki, ka pa­liksi kopā ar mani paēst. Man tik sen nav bijis neviena ciemiņa, kas kopā ar mani paēstu.

Viņam pār vaigiem sāka ritēt gaužas asa­ras — laikam viņš apraudājās, iedomādamies, ka tik sen nav bijis neviena, kas kopā ar viņu ieturētu maltīti.

— Te pelnos man cepas kukurūza un kartu­peļi, — viņš paskaidroja, — bez tam es šajā podā sasautēju zirņus, pupiņas un burkānus. Tikai gaļas nav. Tu taču neņemsi ļaunā, ka nav gaļas?

— Nē, nepavisam, — es viņu nomierināju.

— Reizēm man briesmīgi sakārojas ga­ļas, — viņš atzinās. — Bet tur viņas neko nevar līdzēt. Viņas nespēj pārvērsties par dzīvniekiem.

— Kādas viņas? — es jautāju.

— Puķes, — viņš atteica. — Tās var pār­vērsties par visu ko — tas ir, par jebkuru augu. Bet tās nespēj pārvērsties, piemēram, par cūkām vai trušiem. Neesmu arī nekad lū- dzīs, lai viņas to darītu. Tas ir, nekad neesmu atkārtojis lūgumu. Vienreiz palūdzu gan, un tad viņas man to izskaidroja. Pēc tam vairs nekad nelūdzu, jo viņas ir ļoti daudz darīju­šas manā labā, un es esmu viņām par to pa­teicīgs.

— Viņas tev to izskaidroja? Vai tu gribi teikt, ka sarunājies ar viņām?

— Visu laiku, — Tapers atbildēja.

Nometies četrrāpus, viņš ielīda būdā un

sāka tur rakņāties, kaut ko meklēdams, bet dibengals bija palicis ārā gluži kā medību sunim, kas ielīdis āpša alā.

Tad viņš atmuguriski izrāpās ārā, turēdams roikā divus raupjus, červejainus un nelīdzenus māla šķīvjus. Viņš nolika tos zemē un uzlika uz katra pa koka karotei.

— To visu es uztaisīju pats, — viņš pa­skaidroja. — Atradu upmalā mazliet māla, un sākumā man likās, ka nekas neiznāks, bet tad viņas dabūja zināt, kas man jādara, un…

— Puķes dabūja zināt, kas tev jādara?

— Kā tad, ka Puķes. Viņas manā labā dara visu.

— Un karotes?

— Izgrebu ar akmeni. Laikam ar krama gabalu. Tam bija varen asa šķautne. Nav jau kā īsts nazis, bet iztikt varēja. Ilgi gan gāja.

Es pamāju ar galvu.

— Bet tā nav nekāda bēda, — viņš pie­bilda, — laika man bija atliku likām.

Viņš atkal noslaucīja zodu un pedantiski noberza plaukstas gar bikšu dibenu.

— Viņas man izaudzēja ari linus, — viņš stāstīja,'— lai es varētu sev pašūt kādu ap­ģērba gabalu. Bet es nevarēju iemācīties tos noaust. Viņas mani mācīja un mācīja, bet ne­kas man nesanāca. Tad viņas beidzot vairāk arī nemocījās. Tā sāku staigāt apkārt bez drē­bēm, gluži pliks. Man bija tikai šī platmale. Bet to es uztaisīju pats, neviens man nepa­līdzēja. Viņas mani pat nepamācīja, es pats visu izdomāju un uztaisīju cepuri. Vēlāk viņas mani uzslavēja, ka esot visu izdarījis ļoti labi.

— Viņām taisnība, — es sacīju. — Cepure ir iznākusi uz goda.

— Vai tev tiešām tā šķiet, Bred?

— Protams, — es apstiprināju.

— Vai, cik jauki dzirdēt, kad tu tā saki, Bred! Es, redzi, mazliet lepojos ar to. Tā taču ir pirmā 'lieta manā mūžā, ko esmu uztaisījis pats, nevienam padoma neprasīdams.

— Tās tavas puķes . .v

— Tās nav manas puķes, — Tapers asi at­cirta.

— Tu saki, ka šīs puķes varot pārvērsties par visu, par ko vien vēlas. Vai tad tās pār­vēršas arī par dārzeņiem, lai tev būtu ko ēst?

— Tās var pārvērsties par jebkuru augu. Man tikai jāpalūdz, un vairāk nekā.

— Bet, ja nu tās var būt viss, par ko vien veļas būt, kādēļ tad tās parasti ir puķes?

— Tām taču kaut kam ir jābūt, vai ne? — .

Tapers visai sirdīgi noprasīja. — Un tādēļ tās var būt arī puķes.

— Jā, — es atteicu, — zināms, ka var.

Viņš izrausa no pelniem divas kukurūzas

vālītes un pāris kartupeļu. Viņam bija kāsis, ar ko pacelt podu. Kāsis izskatījās kā no bie­zas koka mizas darināts. Ar to viņš izcēla podu no uguns. Izķēksējis izsautētos dārzeņus no poda, viņš salika tos uz šķīvjiem.

— Bet koki? — es vaicāju.

— Ak, tās ir tikai pārvērtušās Puķes. Man koki vajadzīgi malkai. Pašā sākumā man ne­bija malkas, es nevarēju neko izvārīt un pa­stāstīju viņām, kā tās lietas sastāv. Tad viņas uztaisīja kokus, uztaisīja tos tieši man. Koki ātri izaug un tūliņ nokalst, lai man būtu sausa malka ugunskuram. Tomēr tā deg gausi, ne tā kā parasta sausa malka. Un tas ir labi, jo man liesma ugunskurā jāuztur visu laiku. Kad ierados šeit, man bija pilna ka­bata ar sērkociņiem, bet nu jau kur tas laiks vairs nav neviena.

Kad viņš pieminēja ar sērkociņiem pilno ka­batu, es atcerējos, cik ļoti viņam arvien bija patikusi uguns. Viņš allaž nēsāja līdzi sērko­ciņus, lāgiem rāmi sēdēja savā nodabā un šķīla sērkociņu pēc sērkociņa un, priecāda­mies par liesmiņu, ļāva tiem nodegt, līdz pirk­sti sāka svilt. Toreiz daudzi baidījās, ka viņš var nodedzināt kādu ēku, bet tas nekad neno­tika. Viņš bija kā mazs nejēga puika, kam pa­tīk skatīties ugunī.

— Sāls man nav, — Tapers teica. — Tev ēdiens varbūt garšos neierasti. Es pats jau esmu pie tā pieradis.

— Bet'itu ēd dārzeņus visu laiku. Tādam ēdienam taču vajag sāls.

— Puķes saka, ka nevajagot. Viņas saka, ka esot pielikušas dārzeņiem klāt tādas vielas, kas noderot sāls vietā. Tu nemaz nevari tās sagaršot, bet tās dod tev visu to pašu, ko dod sāls. Viņas mani smalki izpētīja, lai uz­zinātu, kas manam ķermenim vajadzīgs, un tad pielika klāt visas man nepieciešamās vie­las. Tur lejā upmalā man ir arī augļu dārzs ar daudz augļiem. Bez tam man ir avenes un zemenes gandrīz visu gadu.

Es lāgā nesapratu, kāds sakars ir augļiem ar uztura problēmu, ja jau Puķes varēja iz­darīt visu, kā teicās varam, tomēr neiekusti­nāju šo tematu. Ja no Tapera gribēja kaut ko tieši uzzināt, vienmēr nonāca strupceļā. Runājot ar viņu saprātīgi, nekad nevarēja tikt ne pie kādas jēgas.

— Mēs nu varētu apsēsties, — Tapers iero­sināja, — un sākt maltīti.

Es apsēdos zemē, un viņš pasniedza man vienu šķīvi, tad apsēdās pats man pretī un paņēma otru.

Biju izsalcis, un nesālītais ēdiens nebija ne­maz tik negaršīgs. Tas gan bija mazliet plie­kans un arī garšoja neparasti, bet citādi tam nekādas vainas nebija. Tas ļoti labi remdēja izsalkumu.

— Vai tev šeit patīk? — es apvaicājos.

— Šis ir manas īstās mājas, — Tapers svinīgi atbildēja. — Šeit ir mani draugi.

— Bet tev taču nekā nav, — es iebildu.

— Tev nav ne cirvja, ne naža. Tev nav ne katla, ne pannas. Un tev.nav neviena cilvēka. Ko tu darītu, ja saslimtu?

Tapers dzīvnieciskā kārē rija barību un blenza uz mani, it kā jukušais būtu es.

— Man nekas tamlīdzīgs nav vajadzīgs,— viņš sacīja. — Traukus es taisu no māliem. Koku zarus varu nolauzt ar rokām, un cirvja man nevajag. Arī dārzs nav jāravē. Tur ne­kad nav augusi neviena nezāle. Man pat ne­vajag neko ne sēt, ne stādīt. Tur vienmēr viss jau ir izaudzis. Kamēr es tukšoju vienu dobi, man otrā viss aug no jauna. Un, ja es sa­slimtu, Puķes rūpētos par mani. Viņas man ir teikušas, ka noteikti rūpētos.

— Nu, tad jau labi, — es noteicu, — tad viss kārtībā.

Viņš atkal sāka rīt. Tas bija briesmīgs skats.

Par dārzu viņš runāja taisnību. Tagad, kad viņš par to bija ieminējies, arī es ievēroju, ka dārzs nav kopts. Tur bija garas, taisnas dār­zeņu dobes, bet nekādas pazīmes neliecināja, ka tās jebkad būtu uzraktas, neredzēja arī ne­vienas nezāles. Bet laikam visam tā arī vaja­dzēja būt, jo neviena nezāle neuzdrošinātos te augt. Šeit nevarēja augt nekas cits kā vienīgi Puķes un viss, par ko Puķes pārvēr­tās, — piemēram, dārzeņi un koki.

Dārzs bija priekšzīmīgs. Nebija neviena slima vai kaitēkļu apsēsta auga. Tomāti, kas karājās pie ceriem, visi bija vienāda sarka­numa un apaļi kā bumbiņas. Kukurūza slējās taisna un smuidra.

— Tu esi izvārījis ēdienu diviem, — es sa­cīju. — Vai tad tu zināji, ka es ieradīšos?

Es biju jau sasniedzis tādu stāvokli, ka būtu bijis ar mieru ticēt gandrīz visam. «Var­būt,» es savā prātā nodomāju, «Tapers (vai arī Puķes) zinājis, ka es ieradīšos.»

— Es vienmēr vāru tā, lai pietiktu di­viem, — viņš paskaidroja. — Nekad nevar zināit, vai kāds neuzMīst.

— Bet neviens nekad nav nācis?

— Tu esi pirmais, — viņš sacīja. — Prie­cājos, ka tev izdevās atnākt.

Es prātoju, vai laiks viņam vispār kaut ko nozīmē. Brīžiem man likās, ka neko. Un to­mēr viņš lēja gaužas asaras par to, ka tik sen neviens cilvēks nav sēdējis kopā ar viņu pie azaida.

Labu brīdi mēs ēdām klusēdami, bet tad es ķēros vērsim pie ragiem. Pietiekami ilgi biju runājis viņam visu pa prātam, nu bija pienā­cis laiks uzdot dažus jautājumus.

— Kur mēs pašlaik atrodamies? — es vai­cāju. — Kas šī ir par vietu? Un, ja tu gribētu tikt projām no šejienes, tikt atpiakaļ uz mā­jām, ko tu darītu?

Es neatgādināju viņam, ka viņš jau reiz ir ticis ārā no šejienes un atgriezies Milvilā. Do­māju, ka viņš to varbūt jau nožēlo, jo steigšus vien bija meties atpakaļ uz šejieni — it kā būtu pārkāpis kādu likumu vai aizliegumu un centies atgriezties, iekams to kāds uzzinājis.

Tapers rūpīgi nolika šķīvi zemē, noguldīja karoti uz tā un tikai tad atbildēja. Bet atbil­dēja gluži citādā balsī — rimtajā, lietišķajā balsī, kuru biju dzirdējis pa noslēpumaino te­lefonu.

— Pašlaik, — Tapers sacīja lietišķa cilvēka balsī, — ar jums nerunā Tapers Tailers. Ta­gad Tapers runā Puķu uzdevumā. Par ko mēs sarunāsimies?

— Jūs mani muļķojat, — es sacīju, bet īs­tenībā man nemaz nelikās, ka mani muļķo. Es to pateicu bezmaz instinktīvi, lai iegūtu drusku laika.

— Varat droši ticēt, — sacīja balss, — ka mēs uz to visu skatāmies ļoti nopietni. Mēs esam Puķes, un jūs gribat sarunāties ar mums tāpat, kā mēs gribam sarunāties ar jums. Un šī ir vienīgā iespēja, kā to izdarīt.

Tapers neskatījās uz mani; likās, viņš vis­pār neskatās ne uz ko. Viņa acīs bija pilnīgs trulums un tukšums, skatiens it kā pavērsts uz iekšu. Viņš sēdēja sastindzis un taisni izslē- jies, klēpī saliktām rokām. Viņš pat vairs ne­izskatījās pēc cilvēka, viņš izskatījās pēc tele­fona.

— Esmu ar jums jau runājis, — es sacīju.

— Jā, protams, — Puķes atbildēja, — bet tikai ļoti īsu brītiņu. Jūs neticējāt mums.

— Gribu uzdot jums dažus jautājumus.

— Un mēs jums atbildēsim. Darīsim visu, kas mūsu spēkos. Atbildēsim jums, cik precīzi vien iespējams.

— Kas šī ir par vietu? — es vaicāju.

— Tā ir pārvērstā Zeme, — Puķes atbil­dēja. — Tikai sekundes tiesa šķir to no jū­sējās.

— Pārvērstā Zeme?

— Jā, ir taču daudz Zemju. Jūs to droši vien nezinājāt?

— Nē, — atteicu, — to es nezināju.

— Bet vai spējat tam ticēt?

— Ja mazliet pieradīšu, varbūt spēšu.

— Ir miljardiem Zemju, — Puķes paskaid­roja. — Mēs īsti nezinām, cik, bet to ir daudzi miljardi. Varbūt tām nemaz nav gala. Daži tā domā.

— Vai tās atrodas cita aiz citas?

— Nē. Tā nav īstā uztvere. Mēs nezinām, kā lai to paskaidrojam. Ja to mēģina pateikt vārdos, iznāk juceklis.

— Labi, paliksim pie tā, ka ir daudz Zemju. Mazliet grūti to saprast. Ja jau būtu tik daudz Zemju, mēs tās redzētu.

— Jūs nevarētu tās redzēt, — atteica Puķes, — ja jūs neprastu skatīties laikā. Pārvērstās Zemes eksistē laika slāņos …

— Laika slāņos? Jūs gribat teikt…

— Visvienkāršāk to būtu pateikt tā, ka

laiks sadala daudzās Zemes. Ikviena atšķiras no pārējām ar izvietojumu laikā. Jūs vērojat vienīgi pašreizējo mirkli. Jūs nespējat ielūko­ties ne pagātnē, ne nākotnē …

— Tātad, lai nokļūtu šurp, es ceļoju pa laiku?

— Jā, — atbildēja Puķes. — Tieši to jūs darījāt.

Tapers joprojām sēdēja ar trulo, tukšo ska­tienu acīs, bet es biju viņu pavisam aizmirsis. Vārdus, ko dzirdēju, gan veidoja viņa lūpas, mēle un balsene, bet runātājs nebija Tapers. Es sapratu, ka runāju ar Puķēm; lai arī tas šķita tīrais ārprāts, bet es runāju ar purpur­krāsas bezgalību, kas viļņoja visapkārt ap­metnei.

— Jūsu klusēšana, — Puķes turpināja, — liecina, ka jums grūti saprast visu, ko mēs sakām.

— Nevaru to tik viegli sagremot, — es at­teicu.

— Pamēģiniet citādi. Zeme ir nemainīga struktūra, bet tā virzās uz priekšu pa laika ceļu pārtrauktā secībā.

— Paldies par jūsu pūlēm, — es teicu, -— bet neko daudz tās man nelīdzēja.

— Mēs to zinām jau sen, — turpināja Pu­ķes. — Mēs to atklājām jau pirms daudziem gadiem. Mums tas ir dabas likums, bet jums vēl ne. Jūs to izpratīsiet mazliet vēlāk. Pro­tams, jūs nevarat norīt vienā paņēmienā to, ko mēs esam izzinājuši ilgu gadsimtu gaitā.

— Bet es esot izgājis cauri laikam, — eš iebildu. — Tieši to man grūti saprast. Kā es varēju iziet cauri laikam?

— Jūs izgājāt tam cauri kādā ļoti plānā vietā.

— Plānā vietā?

— Tādā vietā, kur laika slānis nav tik biezs.

— Un šo vietu tik plānu padarījāt jūs?

— Pieļausim, ka mēs to izmantojām.

— Lai censtos sasniegt mūsu Zemi?

— Lūdzu, ser, — Puķes teica, — nerunā­jiet par to ar tādām šausmām. Ir taču pagā­juši vairāki gadi, kopš jūsu ļaudis uzlidoja kosmosā.

— Mēs cenšamies turp nokļūt, — es at­teicu.

— Jums ir prātā invāzija. Šajā ziņā mēs esam līdzīgi. Jūs gribat iekarot kosmosu, mēs gribam iekarot laiku.

— Pagaidiet, — es lūdzu. — Sāksim visu no gala. Vai pastāv kaut kādas robežas starp šīm daudzajām Zemēm?

. — Pastāv.

— Laika robežas? Vai laika fāzes šķir vie­nu pasauli no otras?

— Tas tiešām ir ļoti precīzi. Jūs gaužām pareizi to uztverat.

— Un jūs cenšaties izlauzties cauri šai laika barjerai, lai sasniegtu manu Zemi?

— Lai sasniegtu jūsu Zemi, — balss apstip­rināja.

— Bet kādēļ?

— Lai sadarbotos ar jums. Lai mes kļūtu partneri. Mums vajadzīga dzīves telpa, un, ja jūs neliegsiet mums dzīves telpu, mēs do­sim jums savas zināšanas; mums vajadzīga tehnoloģija, jo mums nav roku, bet jūs ar mūsu zināšanām varat izveidot jaunas tehno­loģijas, un šīs tehnoloģijas būs izmantojamas tiklab mūsu, kā jūsu labā. Mēs varēsim kopā doties uz citām pasaulēm. Iespējams, ka iz­dosies apvienot daudzas Zemes, apvienot būt­nes, kas uz tām dzīvo, lai visiem būtu kopīgs mērķis un kopīgas vēlēšanās.

Jutu, ka manī iegūlis tāds kā salta svina pikucis, un tomēr par spīti šim svina gaba­lam man šķita, ka esmu gluži iztukšots, tikai mutē un uz mēles radusies nepatīkama metāla garša. Sadarbība — bet kas teiks galveno vārdu? Dzīves telpa — bet cik daudz no tās tiks atstāts mums? Citas pasaules — bet kas notiks šajās citās pasaulēs?

— Jums ir uzkrāts daudz zināšanu?

— Ļoti daudz, — Puķes atteica. — Mēs piešķiram tam ļoti lielu nozīmi, cenšamies uz­sūkt visu, ko vien iespējams uzzināt.

— Jūs ļoti cītīgi vācat tās arī no mums. Vai jūs esat tie, kas algo daudzos priekšāla- sītājus?

— Jā, tas ir daudz izdevīgāks paņēmiens, — Puķes sacīja, — nekā tie paņēmieni, kurus izmantojām senāk, iegūstot ļoti viduvējus rezultātus. Sis paņēmiens ir drošāks un dod lielāku iespēju atlasīt vissvarīgāko.

— Kopš tā laika, — es minēju, — kad jūs uzdevāt Džeraldam Šērvudam taisīt telefo­nus?

— Telefoni, — viņas man atbildēja, — dod iespēju sazināties tieši. Senāk mūsu vienīgā iespēja bija uztvert domas.

— Jūs tātad gribat teikt, ka jums ir bijis garīgs kontakts ar cilvēkiem uz mūsu Zemes? Varbūt jau ilgu laiku?

— Jā, protams, — Puķes priecīgi atsau­cās, — ar ļoti daudziem cilvēkiem jau ilgus ilgus gadus. Taču mūs skumdināja tas, ka pa­sākums bija vienpusīgs. Mums gan bija kon­takts ar cilvēkiem, bet viņi mūs nesaprata. Daudziem vispār nebija nekādas nojausmas par mums, bet arī pārējie, jutīgākie, tikai ne­skaidri nojauta mūsu eksistenci.

— Un tomēr jūs uztvērāt viņu domas?

— Zināms, ka uztvērām, — Puķes atbil­dēja. — Bet mums vajadzēja apmierināties ar to, ko šie cilvēki paši domāja. Mēs nespējām ievirzīt viņus īpašās interešu sfērās.

— Jūs, protams, centāties piespiest viņus domāt vajadzīgajā virzienā?

— Dažus mums izdevās piespiest ļoti veik­smīgi. Bet bija arī tādi, kurus mēs gan varē­jām piespiest, taču viņu domas nomaldījās aplamā virzienā. Un tad vēl bija daudzi, var­būt vairākums, kas stūrgalvīgi liedzās saprast,

mūs, lai ari mēs centāmies kā cenzdamās. Tas mūs ļoti apbēdināja.

— Cik saprotu, jūs dibināt sakarus ar cil­vēku prātu pa minētajām plānajām vietām laika barjerā. Pārvarot normālās robežas, jūs to nespējat.

— Nē, mums maksimāli vajadzēja izman­tot plānās vietas, ko pratām sameklēt.

— Tas, šķiet, jums nav licies pietiekami.

— Jūs ļoti ātri visu uztverat, ser. Tā mēs ■tiešām neko nespējām panākt.

— Un tad jūs mēģinājāt izlauzties.

— Piedodiet, mēs lāgā nesapratām.

— Jūs meklējāt citādu izeju. Koncentrējāt spēkus uz to, lai pārsūtītu pāri robežai kaut ko reālāku. Piemēram, riekšavu sēklu.

— Tur jums taisnība. Jūs ļoti pareizi uz­tverat mūsu domu un ļoti labi mūs saprotat. Bet arī tad mūsu mēģinājums būtu cietis ne­veiksmi, ja nebūtu bijis jūsu tēva. No šīm sēk­lām uzdīga tikai pavisam nedaudzas, un arī šie asni būtu aizgājuši bojā, ja jūsu tēvs ne­būtu tos atradis un sācis kopt. Jums jāsaprot, ka tieši tādēļ mēs izraudzījāmies jūs par savu emisāru …

— Acumirkli pagaidiet, lūdzu, — es sacīju. — Iekams sākam runāt par to, es gribētu no­skaidrot vēl dažus jautājumus. Piemēram, par barjeru, ko jūs uzcēlāt apkārt Milvilai.

177

— Barjera, — Puķes atbildēja, — nav ne­kas sarežģīts. Barjera ir laika kapsula, kuru mums izdevās dabūt cauri plānajai vietai

12—1472

robežā, kas šķir mūsu pasaules. Tā mazā telpas daļiiņa, ko aizņem barjera, atrodas citā laika fāzē nekā Milvilā un visa pārējā jūsu Zeme. Starpība ir visniecīgākā sekundes daļiņa, at­kāpe pagātnē — par šo vissīkāko sekundes daļiņu kapsulas laiks atpaliek no Zemes laika. Tā ir tik niecīga sekundes daļiņa, ka, pēc mūsu domām, pat jūsu visjutīgākie aparāti nespētu to izmērīt. Tīrais sīkums, un tomēr domājam, ka arī jūs piekritīsiet mums, — iznākums ir visai efektīvs.

— Jā, — es atteicu, — ļoti efektīvs.

Protams, šis līdzeklis jau pēc savas dabas

bija pārāk spēcīgs, lai tam pretotos. Barjeru taču veido pagātne, caurspīdīgs ziepju burbu­lis ieslēdz Milvilu ti'k plānā kapsulā, ka tai cauri viss redzams un dzirdams, un tomēr ne­viena cilvēka spēkos nav to pārvarēt.

— Bet sprunguļi un akmeņi, — es iebildu, — un lietus lāses …

— Barjera aiztur vienīgi dzīvas būtnes, — skanēja atbilde, — dzīvas būtnes, kas sasnie­gušas zināmu uztveres pakāpi, būtnes, kas jau apzinās savu apkārtni, jūt — laikam tā jūs mēdzat sacīt?

— Jūs izteicāties pietiekami skaidri, — es sacīju. — Bet visu, kas nejūt…

— Laikam ir pašam savi noteikti likumi,— Puķes paskaidroja, — tas ir, tai parādībai, ko jūs saucat par laiku. Tā ir daļa, neliela da­ļiņa no zināšanām, kurās gribam ar jums da­līties.

— Viss, i'tin viss, — es apgalvoju, — šajā virzienā būtu mums kaut kas jauns. Mēs ne­esam pētījuši laiku. Mēs neesam nekad uzska­tījuši laiku par tādu spēku, ko vajadzētu pē­tīt. Neesam pat sākuši to darīt. Tiesa, netrūkst visādu metafizisku pļāpu, bet nopietni pētī­jumi nav notikuši. Mēs nekad neesam pratuši atrast vietu, no kuras sākt laika pētīšanu.

— To visu mēs zinām, — Puķes atbildēja,

Vai viņu balsī neieskanējās zināms triumfs,

izrunājot šos vārdus? īsti drošs par to es ne­jutos.

«Jauns ierocis,» es nodomāju. «Jauns, vel­nišķīgs ierocis. Tas cilvēku nenogalinātu, tas viņu pat neievainotu. Tas tikai aiznesīs, aiz­dzīs cilvēkus nezin kur, sadzīs visus vienā barā, un cilvēkiem nebūs nekādas iespējas pretoties.

12*

179

Arī Nansija man jautāja, kas notiktu, ja barjera noslaucītu visu dzīvību no zemes vir­sas, atstājot vienīgi Milvilu. Varbūt tas viss ir iespējams, kaut gan nav ndkādas vajadzī­bas ipēc tādām galējībām. Ja Puķes meklē vie­nīgi dzīves telpu, tad tām jau tagad ir lī­dzeklis, kā šo telpu iegūt. Tām tikai jāpapla­šina kapsula, un to rīcībā būs visa vajadzīgā telpa, kurā tās varēs izplesties, saspiežot cil­vēkus arvien ciešāk kopā. Tas būs ierocis, ko Puķes varēs vienlaikus izmantot pret Zemes iedzīvotājiem, kā arī aizsarglīdzeklis pašām Puķēm pret visu, ko vien cilvēki lūkotu pret tām uzsākt.

Ja itās vēlas iekarot Zemi, tam ceļš ir vaļā. Tapers taču jau gājis pa ceļu, kas tām izman­tojams, tagad pa to esmu atnācis arī es, un nekas vairs nespēs tās apturēt. Tās varēs bez kavēkļiem virzīties pa Zemi uz priekšu, aiz­sargādamās ar laika barjeru kā ar vairogu.»

— Ko tad jūs vēl gaidāt? — es jautāju.

— Dažos jautājumos jūs ārkārtīgi gausi uztverat mūsu ieceres, — Puķes man pār­meta. — Mēs negatavojam invāziju. Mēs gribam sadarboties. Gribam ierasties kā draugi, kas meklē pilnīgu saprašanos.

— Tas ir jauki, — es atteicu. — Jūs gribat būt mūsu draugi. Bet draugi vispirms ir jā­pazīst. Kas jūs īsti tādi esat?

— Jūs kļūstat rupjš, — Puķes uztraucās.

— Es neesmu rupjš. Gribu kaut ko par jums zināt. Jūs par sevi runājat daudz­skaitlī — varbūt kā par kolektīvu?

— Tiešām kā par kolektīvu, — Puķes at­bildēja. — Jūs, iespējams, to nosauktu par organismu. Mūsu saknes ir savstarpēji sais­tītas un izplešas pa visu planētu, un jūs var­būt to uzskatītu par mūsu nervu sistēmu. Re­gulāros intervālos sarodas ļoti daudz tās vie­las, no kurām veidotas mūsu saknes, — mums šķiet, jūs to dēvētu par mūsu smadzenēm. Daudz daudz smadzeņu, ko saista kopīga nervu sistēma.

— Tas nevar būt! — es iesaucos. — Tas runā pretī saprātam. Augi nevar būt saprā­tīgi radījumi. Augu valstī cīņa par eksis­tenci nenorit tik intensīvi, lai varētu attīstī­ties saprāts.

— Jūsu iebildumi, — skanēja rimta atbilde,

— ir visai loģiski.

— Protams, tie ir loģiski, — es sacīju,

— un tomēr es sarunājos ar jums.

— Jums uz Zemes ir dzīvnieks, ko jūs sau­cat par suni.

— Taisnība. Ļoti gudrs dzīvnieks.

— Jūs, cilvēki, turat suni sev par lutekli un biedru. Suns ir dzīvnieks, kas pavadījis jūs visās gaitās jau jūsu aizvēstures laikmetā. Un tik saprātīgu to droši vien padarījusi ciešā saskarsme ar cilvēku. Šim dzīvniekam iespē­jams ļoti daudz iemācīt.

— Kāds ar to visu sakars sunim? — es vaicāju.

— Iedomājieties, — runātājs turpināja,

— ka jūsu Zemes cilvēki visā savas vēstures gaitā būtu veltījuši visu enerģiju suņa mācī­šanai. Ko viņi būtu sasnieguši?

— Lāgā nezinu, — es atteicu. — Var jau būt, ka tagad suņi būtu saprātā līdzīgi mums. Varbūt tiem būtu ne gluži tāds pats saprāts kā mums, bet…

— Reiz dzīvoja kādas citas būtnes, — Pu­ķes stāstīja, — kas tieši to darīja ar mums. Tas sākās pirms vairāk nekā miljards gadu.

— Un šīs būtnes apzinīgi attīstīja augos saprātu?

— Tām bija zināms iemesls to darīt. Tas bija citāds dzīvības paveids, nekā esat jūs.

Tās attīstīja mūs vienam noteiktam mērķim. Tām vajadzēja kādas sistēmas, kas glabātu, pastāvīgi sistematizētu, klasificētu un turētu lietpšanas gatavībā visus datus, ko tās sa­vāca.

— Sīs būtnes būtu varējušas pašas tos ap­kopot. Būtu varējušas visu uzrakstīt.

— Tām bija daži fiziski un, kas ir vēl svarīgāk, daži psihiski ierobežojumi.

— Jūs gribat teikt, ka tās neprata rakstīt?

— Tās vispār nedomāja par rakstīšanu. Tām šāda doma pat nekad neienāca prātā. Tās arī nerunāja tā, kā runājat jūs. Un, pat ja tās būtu varējušas runāt vai rakstīt, tomēr nebūtu iznācis tas, kas bija vajadzīgs.

— Tās nebūtu varējušas savas zināšanas klasificēt un .sistematizēt?

— Daļēji, protams, arī tā. Bet sakiet, cik daudz seno cilvēku gudrības, ko viņi ir uz­rakstījuši un centušies, pēc savām domām, visdrošākā veidā saglabāt, ir patvēries līdz šiem laikiem?

— Ne visai daudz. Tas ir pazudis vai iz­nīcināts. Laiks to visu ir izdzēsis.

— Bet mēs joprojām glabājam to būtņu zināšanas, — Puķes sacīja. — Izrādās, ka mēs esam drošāka glabātava nekā rakstu krā­jumi, kaut gan tās senās būtnes pat nedo­māja par datu saglabāšanu rakstveidā.

— Šīs būtnes … — es sacīju. — Viņu un cik vēl citu dažādu saprātīgu būtņu zināšanas jūs glabājat?

Puķes neatbildēja.

— Ja mums pietiktu laika, — tas pec brī­tiņa sacīja, — mēs jums to visu Izskaidrotu. Ir daudz faktu un apsvērumu, kas jums liktos nesaprotami. Ticiet, kad sakām jums, ka to seno būtņu izdoma izveidot mūs par datu uz­krāšanas sistēmu bija vissaprātīgākā un efek­tīvākā no visām izpētītajām iespējām.

— Bet cik laika tas prasīja, — es mulsi ie­minējos. — Žēlīgais dievs, cik laika nevajag, lai padarītu augus saprātīgus! Un kā viņi vis­pār varēja to iesākt? Kas jādara, lai augi ie­mantotu saprātu?

— Lai'ks, — Puķes atteica, — viņiem neko. lielu nenozīmēja. Tā nebija problēma. Viņi prata laiiku izmantot. Viņi rīkojās ar laiku tā­pat, kā jūs rīkojaties ar matēriju. Ar to daļa darba jau bija paveikta. Viņi sablīvēja dau­dzus mūsu dzīves gadsimtus dažās savas dzī­ves sekundēs. Viņu rīcībā bija tik daudz laika, cik vien viņiem vajadzēja.

— Vai tad viņi paši taisīja laiku?

— Protams. Vai tas ir tik grūti saprotams?

— Man to ir ļoti grūti saprast, — es at­zinos. — Laiks taču ir upe. Tas mūžam plūst un plūst. Neviens tur neko nevar grozīt.

— Laiks nav nekāda upe, — Puķes protes­tēja, — un tas nepavisam neplūst, turklāt ar to var ļoti daudz ko iesākt. Bez tam piebildī­sim vēl, ka ignorējam apvainojumu, ko jūs vērsāt pret mums.

— Apvainojumu?

— Jūsu vārdus, ka augam esot tik grūti ie­mantot saprātu.

— Es nebūt negribēju jūs apvainot. Man ti­kai ienāca prātā puķes, kas aug pie mums uz Zemes. Nevaru iedomāties, piemēram, ka pie­nene …

— Pienene?

— Tas ir kāds ļoti 'parasts augs.

— Varbūt jums ir taisnība, — Puķes pie­krita. — Iespējams, ka mēs jau sākotnēji esam bijušas citādas nekā augi uz Zemes.

— Jūs, protams, nekā no visa tā neatce­raties?

— Jūs domājat — mūsu izcelšanos?

— Jā, apmēram tā es domāju.

— Tas bija ļoti ļoti sen, — Puķes sacīja.

— Tomēr mums par to ir ziņas. Saprotiet, tas nav ne mīts, ne leģenda. Tie ir precīzi dati par to, kā mēs esam ieguvušas saprātu.

— Tas ir daudz vairāk, — es piebildu,

— nekā par analoģisku jautājumu ir cilvēku rīcībā.

— Bet tagad, — Puķes sacīja, — mums jāatvadās. Mūsu starpnieks ir krietni nogu­ris, un mēs negribam darīt viņam pāri, jo viņš kalpo mums ilgi un uzticami un tādēļ esam viņu iemīlējušas. Gan mēs atkal parunāsi­mies.

— Hū! — nosēcās Tapers.

Viņš noslaucīja sie'kalaino zodu.

— Tik ilgi, — viņš teica, — vēl nekad ne­esmu viņu labā runājis. Par ko tad jus tā sarunājāties?

— Tu gribi teikt, ka nezini?

— Protams, nezinu, — Taipers atcirta.

— Es nekad nenoklausos.

Tagad viņš atkal runāja savā parastajā cil­vēka balsī. Viņa skatiens bija normāls un sastingums sejā pazudis.

— Bet priekšālasītāji? — es vaicāju. — Vi­ņi taču lasa ilgāk, nekā mēs tagad sarunājā­mies.

— Man nav nekādas darīšanas ar priekša- lasītājiem, — paskaidroja Tapers. — Tā nav divpusīga saruna. Tas ir tikai garīgs kon­takts.

— Bet «telefoni? — es gribēju zināt.

— Telefoni pastāv tikai tādēļ, lai pateiktu,. kas viņiem jālasa.

— Vai tad viņi nelasa pa telefonu?

— Skaidrs, ka lasa, — Tapers sacīja.

— Tas notiek tādēļ, lai viņi lasītu skaļi. Pu­ķēm ir vieglāk uztvert, ja viņi lasa skaļi. Tad lasāmais ciešāk iespiežoties lasītāja atmiņā vai tamlīdzīgi.

Viņš lēnām piecēlās.

— Iešu nosnausties, — viņš sacīja. Viņš devās uz būdu.

Pusceļā viņš apstājās un pagriezās atpakaļ pret mani.

— Pavisam aizmirsu, — viņš noteica.

— Paldies par biksēm un kreklu.

Mana nojauta izrādījās pareiza. Tapers bija atslēga vai vismaz viena no atslēgām visu no­tikumu noslēpuma atrisinājumam. Un vieta, kur sākt meklēt atrisinājumu, lai arī tas iz­klausītos neprātīgi, bija ar puķēm apaugušais laukumiņš dārza galā aiz siltumnīcas.

Šis laukumiņš bija novedis mani ne tikai pie Tapera, bet arī pie visa pārējā — pie Dže- ralda Šērvuda otrā «es», kas bija palīdzējis viņam izkulties no grūtībām, novedis mani līdz telefona tīklam un priekšālasītājiem, līdz tiem, kas izmanto Kleino Grantu, un, iespē­jams, pat līdz tām nezināmajām personām, kas vada pētniecības institūtu Misisipi štatā.

Tas varbūt varētu novest vēl līdz daudziem citiem institūtiem un pasākumiem, par kuriem man nebija ne jausmas.

Es sapratu, ka 'tas nav sācies tikai tagad, ka tas viss notiek jau gadu gadiem. Puķes man apgalvoja, ka viņām jau kopš seniem se­niem la'ikiem ir kontakts ar daudzu Zemes cilvēku domām, ka viņas jau gadiem ir zagu­šas cilvēku idejas, ierosmi un zināšanas, tur- iklāt pat no tādiem cilvēkiem, kuri nemaz ne­nojauta, ka viņu smadzenēs ielavījušies ne­lūgti ciemiņi, stimulējušas cilvēku prātu, kā stimulē Šērvudu.

Viņas runāja par daudziem gadiem, un man pat neienāca prātā pavaicāt tuvāk. Tas varbūt noris jau simtiem gadu; droši vien tā ir, jo, runādamas par sava saprāta vecumu, viņas minēja miljardiem gadu.

Vairākus gadsimtus … un es sāku prātot, vai sākumi varbūt nav meklējami renesansē. Man ļoti gribējās z'ināt, vai būtu iespējams, ka nopelni par cilvēces kultūras uzplaukumu pie­nāktos Puķēm, ka kultūras sasniegumi vismaz daļēji saistāmi ar Puķu aktīvu iejaukšanos. Protams, tās nav ietekmējušas cilvēces attīstī­bas gaitu tieši, bet varbūt to ietekmē ir radies tas nemiera gars, kas nemitīgi virzījis cilvē­kus uz jauniem sasniegumiem.

Džeraldu Šērvudu šis nerimtīgais urdītājs skubinājis uz konstruktīvu rīcību. Vai būtu pārspīlēti domāt, ka daudzos citos gadījumos rezultāts bijis tāds pats, kaut arī ne tik spilgti izteikts kā gadījumā ar Šērvudu? Šērvuds pats bija konstatējis, ka viņā radies kāds ot­rais «es», un bija arī sapratis," ka sadarbībai ar to nāk viņam par labu. Daudzos citos gadī­jumos cilvēki to varbūt nesaprata, bet arī ne­saprazdami izjuta virzošo spēku, un vismaz daļēji tas atspoguļojās viņu rīcībā.

Sājos gadu simtos Puķes droši vien ir iegu­vušas daudz zināšanu par cilvēkiem un uzkrā­jušas daudz cilvēku gudrības. Arī viņu sākot­nējais uzdevums taču bijis tieši šāds — kļūt par zināšanu krātuvi. Pēdējo gadu laikā cil­vēku zināšanas plūdušas pie tām nepārtrauktā straumē, jo desmitiem, varbūt pat simtiem priekšālasītāju cītīgi darbojas viņu labā, apmierinot viņu garīgo rijību ar visām cilvē­ces uzkrātajām gara vērtībām.

Piecēlos no zemes, kur biju sēdējis, un jutu, ka man notirpuši un sastinguši visi locekļi. Izstaipījos, lēnām pagriezos apkārt un re­dzēju uz abām pusēm līdz pat ne visai tāla­jam apvārsnim, ko ierobežoja pakalnu grēda visgarām upei, viļņojam purpurkrāsas puķu klajus.

«Tas nevar būt,» es centos pats sev iestās­tīt. «Nav iespējams, ka esmu sarunājies ar pu­ķēm. Lai kāda dzīva radība zemes virsū spētu runāt, (puķes to nespēs nemūžam.

Un tomēr šī nav Zeme. Sī ir cita Zeme, kā apgalvoja Puķes — viena no miljardiem Zemju.

Vai ir iespējams vienu Zemi salīdzināt ar otru, vienu mērot ar otras mērauklu? Droši vien ne. Apkārtne gan izskatījās tāda pati, kādu to zināju un pazinu pats uz savas Ze­mes, un varbūt apkārtne ir gluži tāda pati arī tajās pārējās neskaitāmajās Zemēs. Kā citādi Puķes būtu varējušas apgalvot, ka Zeme ir nemainīga struktūra?»

Bet, tiklīdz sāku domāt par dzīvību un evo­lūciju, tā visa skaidrība bija vējā. Pat ja pie­ļautu, ka dzīvība uz mūsu Zemes un uz šīs otras Zemes, kur es pašlaik atrados, būtu izcē­lusies vienādi (un ir taču ļoti iespējams, ka tā izcēlusies vienādi), tad tālākajā attīstības gaitā varēja rasties miljoniem sīku noviržu, no kurpm katra atsevišķi, pati par sevi varbūt bija gluži nenozīmīga, bet kopumā visas šis novirzes, iespējams, izveidoja tādu dzīvību un -kultūru, ka neviena Zeme vairs nelīdzinājās kādai no pārējām.

Tapers sāka krākt. Krācieni lauzās viņam pār lūpām ar s'kaļiem blurkšķiem, Likās, ka Tapers citādi nemaz nespēj krākt. Viņš gulēja savā būdā sausu lapu migā, bet būdele bija tik maziņa, ka viņa kājas rēgojās ārā no ieejas cauruma. Pēdas balstījās uz aprepēju­šajiem papēžiem, bet izplestie kāju pirksti slē­jās gaisā un radīja netīkamu, rupju kopainu.

Pacēlu no zemes šķīvjus un karotes un pa­ņēmu padusē podu, kurā Tapers bija vārījis jmūsu azaidu. Atradu taciņu, .kas veda uz krastmalu, un devos lejā uz upi. Tapers bija izvārījis ēdienu, man atlika vienīgi nomazgāt traukus.

Notupos ūdens malā, nomazgāju ērmīgos šķīvjus un izmazgāju podu, noskaloju karotes un ar pinkstiem noberzu tās tīras. Ar šķīvjiem rīkojos ļoti saudzīgi, jo man likās, ka lielu mērcēšanu tie neizturēs. Uz abiem šķīvjiem, tāpat arī uz poda, mālā vēl varēja redzēt Ta­pera plato, neveiklo pirkstu iespiedumus, kad viņš traukus bija veidojis.

Desmit gadus viņš pavadījis šeit un bijis laimīgs, dzīvodams kopā ar mēļajām puķēm, kas kļuvušas par viņa draugiem, šeit viņš bei­dzot juties drošībā no apsmiekla un nežēlības, ko viņam nācās piedzīvot tajā pasaulē, kurā bija dzimis. Tajā pasaulē pret viņu izturējās

Jauni un cietsirdīgi tādēļ, 'ka viņš bija citā­dāks, bet ar ļaunumu un nežēlību tur jāsasto­pas arī tiem, kas nemaz nav citādi kā pārējie.

Es sapratu, ka Taperam šī zeme šķiet īsta pasaku valstība. Te valdīja skaistums un vienkāršība, kas sasaucās ar viņa vientiesīgo dvēseli. Te viņš varēja dzīvot to vienkāršo, mierīgo dzīvi, pēc kādas allaž bija ilgojies, pats varbūt 'to nemaz neapzinādamies.

Noliku šķīvjus un podu upmalā un, noliecies pār straumi, iesmēlu ūdeni kopā saspiestās plaukstās un padzēros. Ūdenim bija tīkama, tīra garša, un par spīti karstajai vasaras sau­lei tas bija vēss.

Izsliedamies taisni, izdzirdu ieknikstamies salocītu papīru un pēkšņās izbailēs kaut ko atcerējos. Iebāzu roku svārku iekškabatā un izviliku no turienes garo, balto aploksni. Pa­vēru aploksni un ieraudzīju naudas žūksni — pusotra tūkstoša dolāru, ko vakar man priekšā uz rakstāmgalda bija nolicis Šēr­vuds.

Tupēju ar aploksni rokā un prātoju, kādu sasodītu muļķību esmu izdarījis. Gribēju taču noslēpt to kaut kur mājā, jo biju nolēmis braukt kopā ar Alfu makšķerēt pavisam agri no rīta, pirms ver vaļā banku, bet tad noti­kumu virpulī biju to aizmirsis. Kaut kas traks! Pats nesapratu, kā var aizmirst pusotra tūk­stoša dolāru.

Nosvīdu saltiem sviedriem, iedomādamies visu, kas būtu varējis notikt ar aploksni. Tī­rais brīnums, ka nebiju to pametis, jo būtu va­rējis to pazaudēt vismaz desmit *reižu. Un to­mēr tagad es, neizpratnē brīnīdamies, ka esmu varējis aizmirst tādu apaļu naudas sum­miņu, joprojām skatījos uz aploksni, un man pēkšņi sāka likties, ka tai vairs nav nekādas nozīmes.

«Varbūt,» man iešāvās prātā, «tā ir Tapera pasaku valstības ietekme, ka vairs nespēju piešķirt naudai tik lielu svaru kā senāk.» Taču es zināju, ka, ja vien man izdosies nokļūt atpakaļ vecajā pasaulē, nauda atgūs savu iepriēkšējo nozīmi. Bet šeit, pašreizējā mirklī, no upmalas māliem pagatavotais rupjais ■trauks, no zariem savītā būda un lapu miga bija kaut kas daudz svarīgāks. Un vēl daudz svarīgāk par visas pasaules naudu bija uz­turēt kvēli mazajā ugunskurā, kad izbeigušies sērkociņi.

Un tomēr tā nav mana pasaule. Tā ir Ta­pera pasaule, viņa klusā, šaurā pasaulīte, tik­pat aprobežota kā viņš, jo viņš nespēj aptvert, kādus varenus noslēpumus glabā šī planēta.

Pienākusi diena, ko cilvēki sen gaidījuši, — tikai pārāk maz par to domāts, pārāk maz darīts, jo tā šķita tik tāla un. neticama. Šī ir diena, kad cilvēce saskārusies (bet varbūt to var saukt par sadursmi) ar citādām saprātī­gām būtnēm.

Visi paredzējumi, protams, vienmēr tika at­tiecināti uz dzīvām būtnēm kosmosā, uz dzī­vām būtnēm, kas ieradīsies no kādas citas kosmosa pasaules vai tiks atrastas kādā citā pasaulē visuma telpā. Bet te pēkšņi parādās saprātīgas būtnes nevis no kosmosa, bet no laika telpas vai vismaz no telpas, kuru no mūsējās šķir laika barjera.

Bet īstenībā tur, vismaz man tā šķita, nav nekādas atšķirības. Vai nu tas notiek telpā yai laikā — grūtības ir un paliek tādas pašas. Sajā mirklī cilvēks ir sastapies ar savu vis­grūtāko pārbaudījumu, kurā nedrīkst ciest ne­veiksmi.

Savācu traukus un devos pa taciņu atpakaļ.

Tapers joprojām gulēja, taču vairs nekrāca. Viņš nebija pat pagrozījies, jo kāju pirksti vēl arvien slējās pret debesīm.

Saule bija aizslīdējusi krietni uz vakariem, bet karstums nemazinājās, un gaisā nejuta ne vēsmiņas. Pakalnus nekustīgi klāja pur­purkrāsas puķu vāli.

Stāvēju un noraudzījos uz puķēm, un tās izskatījās nevainīgas un skaistas, it kā nēko nesolītu un ne ar ko nedraudētu. Redzēju vie­nīgi puķu pļavu, itlkā tas būtu ziedošu pīpeņu vai narcišu lauks. Puķes ir kaut kas tāds, ko mēs no laika gala esam pieņēmuši bez jebkā­diem nosacījumiem. Tām nav personības, tām nav ndkāda cita uzdevuma kā vienīgi veidot krāsainus plankumus, par ko priecāties mūsu acij.

«Visgrūtākais visa ir,» es domāju, «absolūta nespēja uzskatīt Puķes par kaut ko citu kā vienīgi par puķēm. Nav iespējams domāt par

tām kā par būtnēm, kam piemīt kaut mazākā nozīmība. Mēs nespējam izturēties pret tām nopietni, kaut gan patiesībā tās ir tikpat sa­prātīgas kā cilvēki vai vēl gudrākas.»

' Noliku traukus zemē blakus ugunskuram un sāku lēnām kāpt pakalnā. Iedams ar kājām šķīru puķes, dažas pat saminu, bet nebija ne­kādas iespējas spert soli, tās nesaminot.

«Man vajadzēs atkal parunāt ar tām,» es nodomāju. «Kolīdz Tapers būs atpūties, es ap­runāšos ar tām vēlreiz. Ir tik daudz jautā­jumu, kas jāprecizē, tik daudz kas jāno­skaidro. Ja Puķēm un cilvēkiem jādzīvo kopā, tad jāpanāk saprašanās.» Centos atcerēties visu, ko biju ar Puķēm runājis, mēģinādams atrast netiešus draudus, kuriem vajadzēja slēpties šai sarunā. Bet, lai pūlējos kā pūlēda­mies, nekādus draudus nevarēju atrast.

Nonācis paugura virsotnē, apstājos un no­lūkojos uz mēļo bezgalību visapkārt. Ielejā starp pakalniem irdzēja strautiņš, steigdamies uz upi. No tās vietas, kur stāvēju, varēja sa­dzirdēt tā sudrabaino burbuļošanu, ūdenim skrienot pāri akmeņiem.

Lēnām sāku kāpt lejup uz strautu un, iedams pa nogāzi, ieraudzīju otrpus strautam, kur pakalns lēzeni nolaidās līdz krastam, tādu kā uzbērtu pauguru. Agrāk nebiju to pama­nījis, laikam tādēļ, ka rieta saules slīpie stari, no kuriem metās garas ēnas, bija to noslē­puši manām acīm.

193

Uzkalniņā nebija nekā sevišķa, izņemot to,

13-1472

ka tas lāgā nesaderējās ar pārējo apkārtni. Šeit, ziedošajā līdzenumā, tas izskatījās vien­tuļš un nepiederīgs — kā kuprains briesmo­nis, kas saglabājies no kādiem citiem lai­kiem.

Nokāpu lejā pie strauta un pārbridu pa braslu, kur ūdens nepilnu sprīdi dziļi ritēja pār spožiem oļiem.

Pašā ūdens malā, pa pusei iegrimis krasta kraujā, rēgojās milzīgs akmens bluķis. Tas iz­skatījās gluži kā sols, es apsēdos uz tā un raudzījos strautā. Saule mirguļoja ūdenī, lik­dama pat vissīkākajam vilnītim uzzibsnīt kā briljantam, un gaisā sudrabaini trizuļoja strauta balss.

Tajā pasaulē, kur atradās Milvilā, ap šo vietu neviena strauta nebija, ja neskaitīja Džeka Diksona ganībās izžuvušu sengultni, un pa to lāgiem notecēja ūdeņi no purva, pie kura Kleinais uzcēlis savu būdu. «Varbūt arī tur, tajā pasaulē, kur atrodas Mi'lvila, kādreiz te­cējis tāds strautiņš kā šis,» es domāju, «senos laikos, pirms zemnieka arkls un zemes erozija bija pārvērtuši apkārtnes izskaitu.»

Tā es sēdēju, ūdens mirguļojošo dārgak­meņu un strauta burbuļošanas apburts. Man likās, ka rietošās saules staru siltumā un pa­kalnu drošajā aizsegā cilvēks tā varētu nosē­dēt veselu mūžību.

Biju atbalstījies ar abām rokām pret ak­meni un laiski švīkāju ar plaukstām gludo virsmu, uz kuras sēdēju. Plauksta laikam jau

pirmajā bridi izjuta, ka virsmā ir kaut kas ne­parasts, bet, vērodams sauli un ūdeni, biju tā aizrāvies, ka pagāja vairākas minūtes, līdz apjauta par neparasto nokļuva līdz manai ap­ziņai.

Kad biju to apjēdzis, eS'paliku sēžam uz ak­mens, joprojām švīkādams gludo virsmu ar pirkstu galiem, bet neskatīdamies uz to, jo gribēju pārliecināties, ka neesmu kļūdījies, ka akmens tiešām ir mākslīgi apstrādāts.

Kad piecēlos un tuvāk aplūkoju bluķi, man vairs nebija nekādu šaubu. Akmens bija iz­cirsts četrstūra formā, un vietām vēl tagad varēja redzēt cirtņa atstātās pēdas. Vienas šķautnes malā bija patvērušās kādas drupa­nas vielas paliekas, kas nevarēja būt nekas cits kā vienīgi kaut kas līdzīgs cementam, kurā akmens plāksne reiz bijusi iemūrēta.

Pamatīgi apskatījis akmeni, izslējos taisni un gāju atpakaļ, brizdams līdz potītēm pa ūdeni.

Tātad nevis dabas veidots bluķis, bet plāk­sne! Akmens plāksne, kas saglabājusi cirtņa pēdas un cementa paliekas pie vienas šķaut­nes.

Puķes tātad nav šās planētas vienīgās ap­dzīvotājas. Ir vai arī ir bijušas vēl citas būt­nes. Būtnes, kas pratušas izmantot akmeņus un kam bijuši darba rīki, 'lai saskaldītu ak­meni vajadzīgajā formā un lielumā.

13*

195

Mans skatiens aizklīda no akmens bluķa uz krastmalā uzbērto pauguru, un es ieraudzīju

gar to paceļamies vēl vairākus citus akmens bluķus. Sastingu kā piekalts, aizmirsu ūdens mirgu un strauta sudrabaino dziesmu, vēroju vienīgi akmeņus un redzēju, ka tie kādreiz se­nos laikos veidojuši sienu.

Tātad šis uzkalns nebija dabas untums. Tas liecināja par darbu, ko senos laikos veikušas būtnes, kas pratušas lietot darba rīkus.

Pametu strautiņu un sāku rāpties uzkalnā. Neviens no akmeņiem nebija liels, ne uz viena neredzēju nekādus rotājumus; bija redzamas vienīgi cirtņa pēdas un pa pikucītim cementa, ar ko akmeņi bijuši sastiprināti. Varbūt kād­reiz senatnē te stāvējusi celtne. Varbūt siena. Varbūt piemineklis.

Rāpos no uzbērtā pakalna lejā, izraudzīda­mies sev taku mazu gabaliņu lejāk pa straumi no tās vietas, kur biju bridis pāri strautam; rāpos lēni un piesardzīgi, jo krauja bija stāva, izmantodams rokas par bremzēm, lai nepaslī- dētu un nenokristu.

Un tai brīdī, kad biju cieši pieplacis pie kraujas, atradu kaula gabalu. To no zemes bija izskalojis lietus, turklāt, šķiet, ne pārāk sen, un tagad tas bija paslēpies purpurkrāsas puķēs. Parastos apstākļos es to droši vien nemaz nebūtu ieraudzījis. Arī tagad sākumā to nemaz lāgā neieraudzīju, pamanīju tikai kaut ko balojam zemē. Biju jau tam garām, kad ieraudzīju to un parāpoju atpakaļ, lai pa­ņemtu.

Kad paspaidīju to pirkstos, no virskārtas atbira mazliet pulverainu putekļu, bet pats ■kauls nesalūza.

Tas bija viegli izliekts un balts — spokaini, krī'taini balts.

Pagrozījis to rokā, redzēju, ka tas ir ribas kauls un, spriežot pēc formas -un lieluma, va­rētu būt cilvēka kauls, tomēr manas zināšanas bija par niecīgām, lai ņemtos to pilnīgi droši apgalvot.

«Ja tas tiešām ir cilvēka kauls,» es prātoju, «tad tas nozīmē, ka šeit kādreiz dzīvojušas cilvēkam līdzīgas būtnes. Varbūt itas nozīmē, ka vēl tagad te dzīvo būtnes, kas ļoti līdzīgas cilvēkam?»

Vesela puķu planēta, kur vienīgā dzīvā ra­dība ir purpurkrāsas puķes un kopš zināma laika Tapers Tailers. Tādas bija manas do­mas, kad pirmo reizi ieraudzīju ziedošās pu­ķes plešamies līdz pat apvārsnim, bet tas bija 'tikai pieņēmums. Tas bija secinājums, ko iz­darīju, iepriekš ne par ko nepārliecinājies. Da­ļēji mani uz šādām domām pamudināja šķie­tamais fakts, ka šinī apvidū tiešām nav nekā­das citas dzīvības — ne putnu, ne kukaiņu vai citu dzīvnieku, gluži nekā, izņemot varbūt dažas baktērijas un vīrusus, kas arī eksistē vienīgi Puķu labklājības veicināšanai.

Kaut arī kaula ārējā kārta man sabirza pirkstos, kad es kaulu pacēlu, tomēr pats kauls šķita stingrs un vesels. Es apzinājos, ka ne pārāk sen tas ir bijis dzīvas būtnes sastāv­daļa. Lai noteiktu tā vecumu, vajadzēja labi zināt zemes sastāvu, mitruma pakāpi un droši vien vēl daudzus citus faktorus. Tā bija pro­blēma pētniekam, bet es neesmu pētnieks.

Tad ieraudzīju vēl kaut ko citu — bālganu plankumu turpat man blakus pa labi. Tas va­rēja būt arī balts akmens, bet jau no pirmā mirikļa, tikko to ieraudzīju, sapratu, ka tas nav akmens. Priekšmets bija tāds pats krītaini balts kā tikko paceltā riba.

Piegāju tam klāt un, kad noliecos, lai pa­ņemtu to rokā, skaidri atšķīru, ka tas nav ak­mens. Nometu ribu zemē un sāku rakt. Zeme bija irdena un smilšaina, un tādēļ, kaut arī man nebija darba rīku, it labi varēju kārpīt to ar pirkstiem.

Kad biju mazliet paracis, man atklājās kaula forma, un es uzreiz sapratu, ka tas ir galvaskauss, bet dažus mirkļus vēlāk ierau­dzīju, ka tas ir cilvēka galvaskauss.

Izracis no zemes, es izcēlu to gaismā, un, ja arī nepratu īsti droši noteikt, vai pirmais kauls ir riba, tad par šo nevarēja būt nekādu šaubu.

Es piemetos uz nogāzes, un manī uzviļņoja līdzjūtība — līdzjūtība pret šo radījumu, kas reiz dzīvojis un nomiris, un vienlaikus modās

bailes.

Galvaskauss, ko turēju rokās, man pārāk nepārprotami apliecināja, ka šī nav Zeme, kur Puķes dzīvojušas no pašiem pirmsākumiem. Tā ir, tai jābūt Zemei, kuru tās iekarojušas vai vismaz uz kuru tās pārcēlušās no kādas citas Zemes. Ir tiešām iespējams, ka tās ce­ļojušas laikā un pašreiz atrodas tālu tālu no savas 'pirmdz'imtenes, kur reiz kāda cilts (pēc pašu Puķu apraksta, tie nav bijuši cilvēki) pa­darījusi tās par saprātīgām būtnēm.

Cik tālu 'laika ilgotnē atrodas Puķu dzim­tene? Cik iekarotu Zemju ir starp šo pasauli un to, kur tās reiz cēlušās? Cik daudz citu pa­sauļu tās pārvērtušas par tuksnešiem, iznīci­nādamas visu pārējo dzīvību, kas varētu tām kļūt par sāncensi?

Un tā cilts, kas reiz sāka Puķes kopt un au­dzēt un pacēla tās pāri parastu augu līmenim, kur šīs būtnes ir tagad?

Noguldīju galvaskausu atpakaļ bedrītē, no kuras biju to izcēlis. Rūpīgi uzraušu tam virsū smiltis un gružus, līdz tas atkal bija apsegts, šoreiz apsegts pilnīgi, lai nekas no tā vairs nerēgotos virspusē. Labprāt būtu paņēmis to līdzi uz apmetni, lai vērīgāk aplūkotu, bet sa­pratu, ka nedrīkstu to darīt, jo Taperam nav jāzina, ko esmu atradis. Viņš saviem drau­giem Puķēm ir kā atvērta grāmata, toties par sevi jutos drošs, jo Puķēm vajadzēja izmantot telefonu, lai ar mani sazinātos. Kamēr Tape­ram neiko neteikšu, Puķes neuzzinās, ka esmu atradis galvaskausu. Protams, nav izslēgta iespēja, ka tām jau viss zināms, ka tās redz vai arī tām piemīt kādi citi jutekļi, kas aizstāj redzi. Par to es tomēr šaubījos; līdz šim ne­biju ieguvis nekādus pierādījumus, ka tām šādi jutēkļi būtu. Visreālākais atrisinājums man šķita tāds, ka Puķes dzīvo garīgā sim­biozē ar citām būtnēm, ka viņu izziņa neek­sistē ārpus tās izziņas ietvariem, kurā tās da­lās ar citāda veida dzīvām,būtnēm.

Norāpos no uzkalna, apgāju tam apkārt un pa ceļam atradu vēl diezgan daudz akmens plākšņu. Aizvien skaidrāk sapratu, ka se­natnē šeit atradusies kāda celtne. Varbūt te bijusi pilsēta vai kāds ciems? Lai būtu kā bū­dams, šeit reiz bijusi apdzīvota vieta.

Sasniedzu strautu pašā uzkalna kraujas galā, kur ūdens tecēja gar pašu uzbēruma malu un bija jau iegrauzies tā pamatos, un sāku brist atpakaļ uz braslu, pa kuru biju nācis pāri.

Saule jau bija norietējusi, un reizē ar to bija apdzisis ūdens dimantainais mirdzums. Tumšs, dzeltenbrūns strautiņš tecēja agrīna mijkrēšļa.ēnā.

No tumšā krasta otrpus strauta man pretī ņirdza galvaskausa zobi, un es sastingu kā pie zemes pieaudzis, nespēdams atraut ska­tienu no atviezto zobu rindas un kaula, kas baloja virs tiem. Odens, sizdamies man gar potītēm, it kā murmulēja kaut ko, it kā ņur­dēja, un es notrīcēju dzestrumā, kas vēlās lejup no pakalniem.

Notrīcēju tādēļ, ka, raudzīdamies uz otru galvaskausu, kas ņirdza man pretī no tumšās kraujas virs ūdens, es sapratu: cilvēcei draud lielākās briesmas, kādas tai jel kad draudēju­

šas. Līdz šim cilvēces pastāvēšanu apdrau­dēja vienīgi cilvēki paši, bet šeit es skaidri redzēju jaunus draudus.

13

Ugunskura sīko liesmu ieraudzīju, pirms vēl biju sasniedzis apmetni. Klumburodams lejup pa nogāzi, redzēju, ka Tapers ir pamo­dies un vāra vakariņas.

— Biji pastaigāties? —viņš apvaicājās.

— Apmetu mazu līkumu, — es atteicu.

— Te jau nav daudz ko redzēt.

— Tikai Puķes, — Tapers apstiprināja. Viņš noslaucīja zodu un izskaitīja vienas

rokas pirkstus, pēc tam pārskaitīja tos vēlreiz, lai pārliecinātos, ka nav kļūdījies.

— Taper!

— Kas ir, Bred?

— Vai te visur ir vienādi? Es gribēju teikt — visā šai pasaulē? Nekā cita — vienīgi Puķes?

— Reizēm ierodas arī citi.

— Citi?

— No citam pasaulēm, — viņš paskaidroja.

— Bet tie drīz atkal pazūd.

— Kas tie par citiem?

— Izpriecu meklētāji. Grib uzjautrināties.

— Kādā veidā uzjautrināties?

\

— Es nezinu, — viņš atteica, — tāpat vien — jautri padzīvot.

Viņš runāja īgni un izvairīgi.

— Bet, izņemot tos, — es nelikos mierā,

— nav nekā vairāk kā tikai Puķes?

— Nekā, — viņš atbildēja.

— Bet tu tās visas neesi redzējis.

— Viņas man stāstīja, — Tapers sacīja.

— Un viņas nemelo. Viņas nav tādas kā ļau­dis Milvilā. Viņām nav vajadzības melot.

Viņš centās ar divām kūjiņām izvilkt no ugunskura māla podu.

— Tomāti, — viņš paskaidroja. — Ceru, tev garšo tomāti.

Es piekrizdams pamāju, un viņš notupās pie ugunskura, lai varētu labāk uzmanīt va­kariņas.

— Viņas aizvien runā tikai patiesību, — viņš teica, atgriezdamies pie jautājuma, ko biju viņam uzdevis. — Viņas nemaz nespētu runāt citu kā vienīgi patiesību. Viņas ir tā ra­dītas. Patiesība ir viņās ielkšā, un ar to viņas dzīvo. Un viņām arī nav vajadzības runāt citu kā vien patiesību. Cilvēki melo aiz bai­lēm, ka viņus var ievainot, bet viņām ne­viens neko nespēj nodarīt.

Viņš pacēla galvu, lai paskatītos manī, lai­kam gaidīdams, ka runāšu viņam pretī.

— Es neteicu, ka viņas melo, — nomieri­nāju Taperu. — Ne mirikli neesmu apšaubījis nevienu viņu vārdu. Bet ar to patiesību, kas esot viņās iekšā, kā tu teici, tu laikam domāji viņu zināšanas?

— Laikam būšu tā domājis. Viņas zina daudz 'ko tādu, ko Milvilā nezina neviens.

Es neko neiebildu. Milvilā Taperam nozī­mēja visu iepriekšējo dzīvi. Pieminēdams Mil­vilu, viņš runāja par cilvēku pasauli.

Tad Tapers atkal sāka skaitīt pirkstus. Vē­roju viņu tupam zemē — laimīgu un apmie­rinātu; viņam šai pasaulē nepiederēja nekas, un tomēr viņš jutās laimīgs un apmierināts.

Es vēl joprojām brīnījos par viņa dīvaino spēju sazināties ar Puķēm, par to, ka viņš pa­zīst tās tik labi, lai varētu runāt to vārdā. Vai 'tiešām iespējams, ka šim siekalainajam Milvilas plānprātiņam, kas bez mitas skaita pirkstus, piemīt īpašas uztveres spējas, kādu nav parastajiem cilvēkiem? Vai iespējams, ka šīs spējas viņam dotas tādēļ, lai kaut kā kom­pensētu visu pārējo, kā viņam trūkst?

īstenībā, ja labi apdoma, cilvēka uztveres spējas tiešām ir stipri ierobežotas, turklāt cilvēki nemaz neapjēdz, kā tiem trūkst, un ne­zūdās par to, jo vispār nespēj iedomāties, ka varētu būt citādi nekā ir. Ļoti iespējams, ka Tapers kādas dīvainas, untumainas gēnu kombinācijas rezultātā ieguvis dotības, kādu nav nevienam citam cilvēkam, pats neapzinā­damies, ka viņam piemīt sevišķas dāvanas, ■un nemūžam nespēdams aptvert, ka citiem nav pieejams tas, kas viņam pašam šķiet gluži dabiska parādība. Un varbūt šīs pārcilvēcis­kās īpašības atbilst zināmām noslēpumainām spējām, kas savukārt piemīt Puķēm?

Balss, kas pa telefonu uzaicināja mani būt par diplomātu, sacīja, ka man esot vislabākie ieteikumi. Vai šis cilvēks tur otrpus ugunsku­ram ir tas, kas mani ieteicis? Man gribējās viņam daudz ko pavaicāt, bet es neuzdroši­nājos.

— Miau, — Tapers ieņaudējās. — Miau, miau, imiau!

Gods,'kam gods. Viņš ņaudēja kā īsts kaķis. Viņš spēja atdarināt jebkuru balsi. Viņš vien­mēr mēdza taisīt dīvainus trokšņus un vingri­nājās atdarināšanā, līdz sasniedza pilnību.

Nepievērsu viņam uzmanību. Viņš bija aiz­gājis atpakaļ savā personiskajā pasaulē, un es pat nebrīnītos, ja viņš jau būtu pilnīgi aiz­mirsis, ka es te vispār atrodos.

No oglēs stāvošā poda plūda garaiņi, un vakara gaisu piepildīja ēdiena smarža. Rītu pusē pie apvāršņa iemirdzējās pirmā zvaig­zne, un es atkal ieklausījos klusumā, kurā vienīgās skaņas bija ogļu sprakstoņa un Ta­pera ņaudēšana, un klusums bija tik dziļš, ka man apreiba galva.

Šī bija klusuma zeme, klusuma pasaule — liela un bezgalīga; klusumu pārtrauca vienīgi ūdens burbulēšana un vējš, un nenozīmīgie, sīkie trokšņi, ko izraisīja tādi svešinieki kā Tapers un es. Bet Tapers varbūt nemaz vairs nav uzskatāms te par svešinieku.

Jutos ļoti vientuļš, jo cilvēks otrpus uguns­kura bija atšķīries no manis, no visas ap­kārtnes, ieslēgdamies telpā, ko pats sev uz­cēlis, telpā, kas piederēja viņam vienīgajam, aizslēgdams durvis, kuras prata atslēgt vie­nīgi viņš, jo nevienam ciitam nebija atslēgas un pat nojausmas, kādai šai atslēgai jābūt.

Vientulībā un klusumā es izjutu Mēļās Pu­ķes — izjutu to būtņu bezveida, netveramo personību, kurām piederēja šī planēta. Jutu it kā draudzīgumu, bet šis draudzīgums iedvesa bailes — šķita, ka man pieglaimojas kāds briesmīgs, nepazīstams zvērs. Man kļuva bail.

«Kādas muļķības!» es pats sevi norāju. «Baidīties no puķēm.»

Tapera kaķis bija vientuļš klaiņotājs. Tas klīda pa kādas citas pasaku valstības tumša­jiem, piemirkušajiern mežiem, klusi savā no­dabā ņaudēdams, brīžiem ieraudādamies, kad ceļam nebija gala un nevarēja atrast pave­dienu, kas to izvestu ārā no neizpratnes bie­zokņa.

Bailes atkāpās gabaliņu aiz ugunskura gaismas loka. Bet purpura burvestība nebija izgaisusi, tā viļņoja pār pakalniem.

«Ienaidnieks?» es pūlējos uzminēt. «Vai varbūt tikai kaut kas nezināms?»

Ja ienaidnieks, tad tas ir briesmīgs, nepie­lūdzams un neatvairāms ienaidnieks.

Augu valsts taču ir vienīgais enerģijas avots, no kā dzīvnieku valsts smeļ sev dzīvī­bas spēku.

Vienīgi augi spēj uztvert, pārveidot un uz­krāt dzīvībai nepieciešamās vielas. Dzīvnieku pasaule spēj eksistēt, tikai izmantojot augu valsts uzkrāto enerģiju. Ja augi tīšuprāt sa­stingst miegā vai pēkšņi kļūst neēdami, visai pārējai dzīvībai jāaiziet bojā.

Puķes prot gaužām bīstamā veidā pārvēr­sties. Tās spēj kļūt par jebkuru augu; to ne­pārprotami apliecina Tapera dārziņš un koki, ikas viņu apgādā ar malku. Puķes spēj pār­vērsties par kokiem vai zāli, par vīnogulājiem, krūmiem vai labību. Turklāt tās ne tikai atda­rina citus augus, bet tiešām kļūst par īstiem augiem.

Kas notiktu, ja cilvēki tās ielaistu savā pa­saulē un tās apņemtos aizstāt līdzšinējos ko­kus ar labākiem — varbūt arī tikai uzlabotu tos pašus mums sen pazīstamos kokus, un tie sāktu augt ātrāk, izaugtu lielāki, taisnāki, dotu vairāk pavēņa un vērtīgāku koksni? Ja tās apņemtos kļūt par kviešiem, kas dod lielā­kas ražas un smagākus graudus, par kvie­šiem, kas ir izturīgi pret sausumu un citām likstām, kuru dēļ aiziet postā labības ražas? Kas notiktu, ja tās apņemtos kļūt par visiem dārzeņiem, zāli, graudaugiem un kokiem, stā­joties Zemes sākotnējās augu valsts vietā un dodot cilvēkiem vairāk pārtikas no hektāra, vairāk kokmateriālu, vārdu sakot, uzlabotu visas augu valsts ražīgumu?

Pasaulē izzustu bads, neviens vairs nejustu trūkumu, jo Puķes spētu piemēroties jebkurai cilvēku vajadzībai.

Un ar to pašu brīdi, kad cilvēki sāktu uz

•tām paļauties, balstīt uz tām savu ekonomiku un ar visu savu dzīvi kļūtu atkarīgi no tā, 1 ā Puķes pildītu savu līguma daļu, cilvēks būtu • nonācis pilnīgā Puķu žēlastībā vai nežēlas­tībā. Vienā jaukā dienā tās varētu vairs ne­būt ne kvieši, ne kukurūza, ne zāle; tās varētu nolaupīt Zemei visu pārtiku. Bet tās varētu arī kļūt par indīgiem augiem un tā nogalināt cilvēkus ātrāk un žēl'sirdīgāk. Bet, ja nu tās sāktu cilvēkus patiešām nīst, tās varētu radīt zināma veida putekšņus, kuri visai dzīvībai uz Zemes kļūtu tik nepanesami, ka nāve, kad tā beidzot pienāktu, liktos sengaidīta atpestī­šana.

Varētu pieļaut arī tādu hipotēzi, — es turpi­nāju risināt savu domu tālāk, — ka cilvēki neļautu Puķēm apmesties uz savas Zemes, bet tās pie mums tomēr ielauztos; cilvēki neslēgtu ar tām nekādus līgumus, bet tās tomēr sle­pus pārvērstos par kviešiem un citiem au­giem, līdz ar to iznīdēdamas Zemes sākotnē­jos augus un aizstādamas veģetāciju visos tās veidos. Arī šajā gadījumā, man šķiet, rezul­tāts būtu gluži tāds pats.

Vai nu mēs tās pie sevis ielaistu vai neie­laistu (bet kā gan mēs varētu tās atturēt?), mēs tikpat nokļūtu viņu varā. Tās varētu mūs iznīcināt, tās varētu mūs saudzēt, bet, ja arī tās nenogalinātu mūs uzreiz, tās tomēr varētu izdarīt to, kad vien vēlētos.

Bet, ja nu Puķes grib pārņemt Zemi savā varā, ja grib iekarot Zemi un iznīcināt uz tās

visu dzīvo, kādēļ tad tās meklēja mani un cenšas nodibināt kontaktu? Tās būtu varēju­šas iegūt Zemi tā, ka mēs to nemaz nezi­nātu. Tas būtu gājis lēnāk, bet iznākums būtu skaidrs. Nebūtu neviena, kas tām stājas ceļā, jo mēs neko nezinātu. Ja mums visiem pazīs­tamās mēļās puķes sāktu izplesties tālāk par Milvilas dārziem, izplatīdamās ar katru gadu plašāk — sētmalēs un grāvjos, nomaļās vietās uz laukiem, neviens neliktos par tām ne zinis. Gadu no gada puķes plestos tālāk un simt ga­dos būtu tā nostiprinājušās, ka nekādi nebūtu vairs iznīdējamas.

Vēl viena doma, kas visu laiku, kamēr prā­toju un apsvēru, bija urdījusi manu apziņu, cenzdamās panākt, lai to uzklausu. Un tad es sāku to risināt: vai mums maz vajadzētu pre­toties Puķēm, pat ja mēs to varētu? Vai mums. vajadzētu aizsprostot tām ceļu, pat ja zināmā mērā draudētu briesmas? Sī taču ir cita veida dzīvība, pirmās citādas saprātīgas būtnes,ko sastopam. Te cilvēcei radusies iespēja, ja vien tā gribētu šo iespēju izmantot, iegūt jaunas zināšanas, rast jaunu attieksmi, aizpildīt tuk­šās vietas zinātnē, pārmest domu tiltu no viena saprāta uz otru, izprast cilvēkiem svešu aspektu, izjust jaunas emocijas, rast jaunu motivāciju, izpētīt jaunu loģiku. Vai mēs drīkstētu to visu noraidīt? Vai mēs drīk­stam atteikties no sastapšanās ar pirmajiem svešas pasaules vēstnešiem, no mēģinājuma izpētīt atšķirības, kādas pastāv starp šīm būt­

nēm un mums? Ja mēs cietīsim neveiksmi ta­gad, pirmo reizi, tad varam ciest neveiksmi arī otrreiz — un tad uz visiem laikiem.

Tapers pēkšņi atdarināja telefona zvanu, un es nesapratu, kur šeit varēja rasties tele­fons kopā ar viņa vientuļo, noklīdušo kaķi. Varbūt kaķis uzgājis telefonu, varbūt uzgājis telefona būdiņu tumšo, pielijušo mežu biezok­ņos un beidzot uzzinās, kur atrodas un kā nokļūt mājās?

Telefona zvans noskanēja vēlreiz, un tad iestājās īss, gaidpilns klusuma brīdis. Tapers bezmaz nepacietīgi man uzsauca: . — Atsaucies! Zvana tev.

— Ko tas nozīmē? — es pārsteigts jau­tāju.

— Saki «hallo», — Tapers pamācīja, — at­saucies.

— Labi, labi, — es noteicu, lai viņu nesa­dusmotu. — Hallo!

Viņa balss tūliņ pārvērtās par Nanšijas balsi un 'bija tai tik līdzīga, ka es gandrīz reāli sajutu Nansijas tuvumu.

— Bred! — viņa sauca. — Bred, kur tu esi?

Viņas balss skanēja spalgi un aizelsusies, gandrīz vai histēriski.

— Kur tu esi, Bred? — viņa atkārtoja. — Kur tu esi pazudis?

— Es nezinu, —sacīju, — kā lai tev to iz­skaidroju. Redzi…

209

— Esmu tevi izmeklējusies visur, — viņa

14-1472

bērtin bēra vārdus. — Mēs esam tevi meklē­juši, kur vien varējām. Visa pilsēta tevi mek­lēja. Un tad es atcerējos telefona aparātu tēva kabinetā, zini, to bez skaitļu ripas. Ne­biju tam senāk pievērsusi nekādu uzmanību. Domāju, ka tas ir kaut kāds modelis vai rak­stāmgalda rotājums, vai varbūt 'kaut kāda ierīce. Bet pilsētā tik daudz runā par telefona aparātiem, kas atrasti Granta būdā, un tad Eds Adlers man pastāstīja par aparātu tavā kantorī. Tad man beidzot atausa gaisma, ka tēva telefona aparāts varbūt ir tāds pats kā tie, par kuriem runā. Bet tas man ienāca prātā šausmīgi vēlu. Iegāju kabinetā un ieraudzīju aparātu, tomēr nedarīju neko — tikai stāvēju un skatījos uz to, jo, redzi — biju nobijusies. Man bija bail no aparāta, bija bail sākt pa to runāt, jo nevarēju iedomāties, ko uzzināšu. Beidzot saņēmu dūšu, pacēlu klausuli un prasīju pēc tevis. Zinu, ka tas bija negudri, bet… Ko tu sacīji, Bred?

— Teicu, ka nezinu, vai pratīšu tev pareizi izskaidrot, kur atrodos. Es, protams, pats zinu, kur atrodos, bet nemāku to ticami iz­skaidrot.

— Pasaki! Nelaipo kā kaķis ap karstu biez­putru! Pasaki tikai, kur atrodies.

— Esmu citā pasaulē. Es te ienācu tieši no sava dārza …

— Kur tu 'iegāji?

— Izgāju dārzā, sekodams Tapera pēdām, un …

— Kas tās par pēdām?

— Tapera Tailera, — es paskaidroju. — Lai­kam piemirsu tev pateikt, ka vfņš bija atgrie­zies.

— Tas nevar būt! — viņa iesaucās. — Es atceros Taileru. Viņš pazuda pirms desmit gadiem.

— Viņš bija atgriezies, — es atkārtoju.

— Atgriezās šorīt. Un pēc tam atkal aizgāja. Es sekoju viņam pa pēdām …

— Tu man sacīji, — viņa mani pārtrauca,

— ka esot sekojis viņam un nokļuvis citā pa­saulē. Kur šī pasaule atrodas?

Viņa bija gluži tāda pati kā citas sievietes. Uzdeva vismuļķīgākos jautājumus.

— Es lāgā nezinu, zinu tikai, ka tā atrodas laikā. Varbūt laikā tā ir tikai sekundes attā­lumā no mūsējās.

— Vai tu vari atgriezties?

— Centīšos, — es atbildēju, — bet vēl ne­zinu, vai mācēšu.

— Vai es varu kaut ko darīt, lai tev palī­dzētu? Vai mūsu ipilsētas iedzīvotāji var tev kaut kā palīdzēt?

— Paklausies, Nansij, tā mēs nekur netik­sim. Saki, kur ir tavs tēvs?

— Viņš ir tavā mājā. Tur sanācis vesels lē­rums ļaužu. Viņi gaida tevi atgriežamies.

— Gaida mani?

14*

211

— Kā tad. Redzi, viņi tevi izmeklējās pa malu malām un zina, ka pilsētā tevis nav, un

daudzi ir pārliecināti, ka tev viss zināms par to…

— Tu doma — par barjeru?

— Jā, tieši to es domāju.

— Un viņi ir varen nikni?

— Daži, — Nansija atteica.

— Paklausies, Nansij…

— Neatkārto vienu un to pašu. Es klausos.

— Vai tu nevari aiziet pie sava tēva?

— Protams, varu, — viņa sacīja.

— Labi. Tad aizej un pasaki viņam: kad es atgriezīšos, ja vien varēšu atgriezties, man vajadzēs ar kādu aprunāties. Ar kādu oficiālu personu. Kādu augstu amatpersonu. Varbūt ar pašu prezidentu vai kādu prezidentam tuvu cilvēku. Varbūt ar kādu no Apvienoto Nāciju Organizācijas …

— Bet, Bred, tu taču nevari izsaukt uz pār­runām prezidentu!

— Var jau būt, — es sacīju, — bet katrā ziņā pēc iespējas augstāku amatpersonu. Man ir kaut kas sakāms mūsu valdībai. Un ne ti­kai mūsējai, bet visām valdībām. Tavs tēvs droši vien pazīst kādu, ar kuru varētu paru­nāt. Pasaki viņam, ka es nemelšu niekus. Saki, ka tas ir ļoti svarīgi.

— Bred, — Nansija teica, — Bred, vai tu skaidri zini, ka tās nav blēņas? Ja tā būtu, tu vari iekulties briesmīgā ķezā.

—- Dieva vārds, — es sacīju, — es varu at­bildēt par katru vārdu, ko esmu teicis. Atro­dos citā pasaulē, citādā pasaulē…

— Vai tur ir jauki, Bred?

— Diezgan jauki, — es atbildēju. — Te ir vienīgi puķes.

— Kādas puķes?

— Purpurkrāsas puķes. Mana tēva puķes. Tādas pašas kā tās, kas aug pie mums Mil­vilā. Sīs puķes ir līdzīgas cilvēkiem, Nansij. Tās ir uzcēlušas barjeru.

— Bet puķes nevar būt līdzīgas cilvēkiem, Bred.

It kā es būtu mazais bērns! It ka viņai va­jadzētu mani nomierināt! Vispirms viņa ap­vaicājas, vai te ir jauki, tad paskaidro, ka puķes nevar būt līdzīgas cilvēkiem. Ak tu manu mīļo, gudro prātiņ!

Es centos apvaldīt dusmas un izmisumu.

— Es zinu, ka nevar, — piekāpīgi sacīju. — Un tomēr tās ir. Tām ir saprāts, un tās spēj sarunāties.

— Vai tad tu esi ar tām runājis?

— Tapers runā viņu vietā. Viņš ir tām par tulku.

— Tapers taču bija plānprātiņš!

— Seit viņš tāds nav. Viņam piemīt tādas spējas, kādu mums pilnīgi trūkst.

— Kādas spējas? Bred, tev …

— Vai tu pateiksi tēvam?

— Tūliņ, — viņa solījās. — Aiziešu uz tavu māju …

— Paklau, Nansij…

— Jā.

— Varbūt vislabāk būtu, ja tu nestāstītu, kur atrodas un'kā tu ar mani sazinājies. Varu iedomāties, ika visa pilsēta ir kājās.

— Visi ir kā prātu zaudējuši, — Nansija ap­stiprināja.

— Stāsti tēvam, ko gribi. Vari viņam pa­teikt visu. Bet pārējiem gan ne. Tavs tēvs pats zinās, ko viņiem sacīt. Nav nekādas jē­gas sagādāt pilsētai vēl vairāk vielas valo­dām.

— Lai notiek, — viņa atteica. — Esi piesar­dzīgs. Un atgriezies mājās sveiks un vesels.

— Skaidrs, — es sacīju.

— Tu tiksi atpakaļ?

— Domāju, ka tikšu. Ceru, ka tikšu.

— Es pateikšu tēvam visu, ko tu man stās­tīji. Vārdu pa vārdam. Gan viņš zinās, kā rī­koties.

— Neraizējies, Nansij. Viss būs labi.

— Protams, neraizēšos. Gaidīšu tevi.

— Uz redzēšanos, Nansij. Paldies, ka pie­zvanīji.

Un Taperam es piebildu: — Paldies, tele- fon.

Viņš pacēla vienu roku un pastiepa pret mani rādītājpirkstu un ar otras rokas rādītāj­pirkstu švīkāja tam pāri, kā mēdz darīt bērni, kad kaunina viens otru.

— Kis, kis_ kauns — Bredam ir skuķis! — viņš dziedošā balsī penterēja. — Bredam ir skuķis!

— Man šķiet, tu sacīji, ka nekad nenoklau­soties sarunas, — es mazliet aizkaitināts ietei­cos.

— Bredam skuķis! Bredam skuķis! Bredam skuķis!

Viņš nonāca tādā ekstāzē, ka siekalas šķīda uz visām pusēm.

— Pietiek! — es viņam uzkliedzu. — Ja tu itūliņ nestāvēsi klusu, es tev, nolādēts, ap­griezīšu sprandu!

Viņš saprata, ka es nejokoju, un apklusa.

14

Pamodos zilā, sudrabainā naktī un neiz­pratnē brīnījos, kas mani uzcēlis no miega. Gulēju augšpēdu, un man virs galvas mirgu­ļoja zvaigznes. Neapmulsu. Uzreiz sapratu, kur atrodos. Man nemaz nebija jācenšas uz­minēt, kas ar mani noticis. Dzirdēju upes kluso gulgošanu, vilnīšiem sitoties pret kras­tiem, un saodu malkas dūmus, kas cēlās no ugunskura.

Kaut kas bija mani pamodinājis. Gulēju pa­visam klusi, jo man likās ļoti svarīgi, lai mans modinātājs, ja tas atrastos tuvumā, ne­manītu, ka esmu nomodā. Mani pārņēma it kā bailes, it kā gaidas. Bet, ja tās bija bailes, tad tās nebija ne stipras, ne skaudras.

Lēnām pacēlu mazliet galvu un ieraudzīju mēnesi — ļoti spožu un šķietami ļoti tuvu: tas peldēja turpat virs apkaltušo koku galot- .nēm virs upes.

Gulēju uz muguras zemē, kas bija nostai­gāta cieta. Tapers laikam bija ielīdis būdā gulēt un saritinājies tā, ka šoreiz kājas ārā nerēgojās. Ja nu viņš tiešām bija tur un gu­lēja, tad gulēja gaužām klusi, jo nedzirdēju neviena troksnīša.

Galvu sānis pagriezis, es kādu brīdi gulēju pavisam mierīgi, cenzdamies sadzirdēt kādu troksni, kas liecinātu, ka nometnei kāds pie­zadzies. Bet, neko nesaklausījis, piecēlos sē­dus.

Mēness gaismas sudrabotā kalna slīpne, kuras aizsegā atradās apmetne, tiecās pretī naksnīgi zilgajām debesīm — pats skaistuma iemiesojums dziļajā klusumā, tik trausls un vārs, ka bija bail neviļus ierunāties vai strauji sakustēties, Hai nesatrauktu klusumu un neizpostītu skaistumu, lai debesis un kalna nokare nesairtu putekļos un pīšļos.

Uzmanīgi piecēlos kājās un patiku stāvam vārajā pasaulē, vēl joprojām minēdams, kas gan mani pamodinājis.

Bet nebija nekā. Zeme un debesis bija kā sastingušas, šķita pienācis mirklis, kad laiks apstājies. Viss likās sasalis vienā tagadnes mirklī — pagātnes nav bijis un nākotnes ne­būs, šai vietā nemūžam neatskanēs ne pulk­steņa tikšķi, nedz arī tiks izteikts kāds vārds.

Tad kalna virsotnē kaut kas sakustējās — tur pa kalna kori, iezīmējoties pret debesīm melnam siluetam, brīvi un nepiespiesti skrēja cilvēks vai cilvēkam līdzīga viegla, slaida, gracioza būtne.

Arī es sāku skriet. Skrēju bez iemesla, bez noteikta mērķa, vienkārši metos augšup pa nogāzi. Zināju tikai vienu:1 tur kalnā ir cil­vēks vai cilvēkam līdzīga būtne, man ar to jāsastopas aci pret aci, jo cerēju, ka varbūt tā palīdzēs tikt pie kādas jēgas šinī tuksnesī­gajā puķu pasaulē, šinī klusuma un pārlieku trauslā skaistuma pasaulē, varbūt piešķirs šīm neizprotamajām telpas un laika dimensi­jām kādu jaunu perspektīvu, ko mans prāts spētu aptvert.

Cilvēkveidīgā būtne joprojām skrēja pa kalna kori, un es gribēju tai kaut ko uz­saukt, bet balss man neklausīja, un tādēļ es skrēju vien tālāk uz priekšu.

Skrējējs laikam bija mani pamanījis, jo apstājās, pagriezās ar seju pret mani un pa­lika stāvam kalna virsotnē, raudzīdamies uz mani. Tagad es skaidri saskatīju, ka šim ra­dījumam gan neapšaubāmi ir cilvēka augu­mam līdzīgs augums, bet uz galvas cekuls, kas tam piešķir putna izskatu — it kā cilvēka ķermenim būtu piestiprināta kakadu papa­gaiļa galva.

Aizelsies skrēju nepazīstamajam pretī, un tagad tas sāka nākt pa nogāzi uz manu pusi, kustēdamies lēni, nepiespiesti un ar ne­apzinātu grāciju.

Apstājos un paliku stāvam, cenzdamies atviikt elpu. Nebija vairs nekādas vajadzības skriet. Man nebija jāskrien, lai svešo notvertu.

Svešā būtne nāca no kalna lejā man pretī, un, kaut arī tumsā tās augums izskatījās melns un es nespēju saredzēt detaļas, tad ce­kuls neapšaubāmi vizēja balts vai sudrabots. Mēnesnīcā bija grūti noteikt, vai tas īsti ir balts vai sudrabains.

Biju pamazām atguvis elpu, un nu arī es sāku kāpt kalnā nācējam pretī. Mēs tuvojā­mies viens otram lēnām, man šķiet, ka abi baidījāmies ar strauju tuvošanos viens otru iztrūcināt.

Cilvēkveidīgā būtne apstājās apmēram des­mit soļu atstatumā, un es tagad redzēju, ka tā patiesi ir ilīdzīga cilvēkam, turklāt ir sie­viete — kaila vai gandrīz kaila sieviete. Cekuls tai uz galvas brīnum skaisti margoja mēnesnīcā, bet es nevarēju konstatēt, vai tas ir dabisks veidojums, ekscentrisks matu sa­kārtojums vai varbūt cepure.

Cekuls bija balts, bet viss pārējais augums melns, piķa melns un mēnesnīcā mirguļoja. Un visā viņas augumā bija jaušama tāda trauksme, tāda pašapziņa un tāds dzirkstošs dzīvesprieks, ka man aizrāvās elpa.

Viņa ierunājās, un tā bija mūzika. Tā bija mūzika, kurā nevarēja atšķirt vārdus.

— Piedodiet, — es teicu, — es jūs nesa­protu.

Viņa atkal ierunājās, un balss iedziedājās zilsudrabainajā pasaulē kā kristāla zvaniņš, bet es tomēr neko nesapratu. Izmisīgi iedo­mājos, vai kāds manas pasaules cilvēks jel kad spētu saprast valodu, kas izpaužas mū­zikā, vai arī to varbūt nemaz nevajag saprast tā, kā mēs saprotam to, ko izsakām ar vār­diem.

Es papurināju galvu, viņa iesmējās, un smiekli — padobji, guldzoši un līksmi smiekli — man nepārprotami pauda viņas cil­vēcisko būtību.

Viņa izstiepa roku, panāca dažus soļus tu­vāk, un es saņēmu izstiepto roku. Kad biju satvēris viņas plaukstu, viņa pagriezās un viegliem soļiem sāka skriet kalnā, un es skrēju viņai līdzi. Mēs sasniedzām kalna virsotni un skrējām tālāk roku rokā, lejā pa otru nogāzi, skrējām kā apreibuši, aizrautīgi — skrējām bez mērķa, aiz tīra, neprātīga jaunības prieka par to, ka dzīvojam un ka visapkārt ir tik bur­vīga mēnesnīcas nakts.

Mēs bijām jauni un apreibuši neizprotamā līksmē, kurai, šķiet, nebija nekāda pamata vai dziļākas jēgas, vismaz es biju pavisam ap­skurbis no jūtu pārpilnības.

Viņa bija satvērusi manu roku ļoti cieši, ar jauna cilvēka vingrumu un spēku, un mēs skrējām tā, it kā būtu saplūduši vienā būtnē — jā, man pat šķita, ka esmu dīvainā kārtā kļuvis par daļu no viņas, ka neizpro­tamā kārtā zinu, kurp mēs skrienam, kādēļ skrienam, bet manu prātu joprojām skurbi- nāja dīvainā līksme, un es nespēju iztulkot šo nekad neizjusto atziņu nekādos man sapro­tamos vārdos.

Nonācām līdz strautam, pārskrējām tam pāri, apskrējām apkārt uzbērtajam pakalnam, kur biju atradis galvaskausus, uzskrējām nā­kamajā pakalnā un tā virsotnē beidzot sa­stapām veselu sabiedrību.

Sajā pusnakts piknikā bija vairāki dalīb­nieki — kādi seši, un tie visi izskatījās tādi paši kā svešā meitene, ar kuru kopā es skrēju. Visapkārt mētājās piknika grozi vai priekš­meti, kas izskatījās līdzīgi piknika groziem, un pudeles, pie kam šīs pudeles un grozi bija puslīdz salikti aplī. Apļa vidū atradās ne­liels, sudrabains aparātiņš, tikai mazliet lie- Hāks par basketbola bumbu.

Mēs apstājāmies loka malā, un visi pārējie pagriezās, lai palūkotos uz mums, bet viņi nelikās pārsteigti, it kā tas, ka viens no vi­ņiem atved līdzi tādu pilnīgi svešu būtni kā es, nebūtu nekas neparasts.

Sieviete, ar kuru kopā biju atnācis, kaut ko teica savā mūzikas valodā, un citi ar tādu pašu mūziku atbildēja. Viņi mani vēroja gan, bet vēroja draudzīgi.

Tad visi, izņemot vienu, sasēdās lokā, bet tas, kas bija palicis kājās, pienāca pie manis un ar žestu aicināja mani piebiedroties viņu pulciņam.

Es apsēdos; vienā pusē man sēdēja sieviete, ar kuru kopā biju skrējis, bet otrā pusē tas, kurš mani bija aicinājis apsēsties.

Viņiem, man likās, tas laikam bija tāds kā svētdienas izbraukums, kaut gan sēdošo lokā bija jaušams kaut kas tāds, kas šķita vairāk nekā vienkārša izklaidēšanās. Šo lokā sēdošo būtņu sejās un augumos viedās saspringtas gaidas, it kā viņi gatavotos kādam ļoti svarī­gam notikumam. Viņi izskatījās līksmi, sa­traukti un saspringti, un likās, ka dzīvība viņos sprēgāt sprēgā.

Izņemot cekulus, viņi bija gluži kā cilvēki, un tagad es skaidri redzēju, ka viņi visi ir kaili. Man bija diezgan laika izprātoties, no kurienes viņi gan varētu būt ieradušies, jo Tapers būtu man pateicis, ja šo pasauli ap­dzīvotu šādi radījumi. Bet viņš sacīja, ka Pu­ķes esot vienīgā radība, kas apdzīvo šo pla­nētu, kaut gan viņš minēja, ka reizēm ierodo­ties ciemiņi.

Vai šīs būtnes ir ciemiņi, kas tikai reizumis ierodas, vai arī to iedzīvotāju pēcteči, kuru kaulus es atradu uzkalnā, un tagad tās pēkšņi iznākušas no kādas tikai tām zināmas pa­slēptuves? Taču šīs būtnes nepavisam neiz­skatījās pēc tādām, kas radušas slēpties vai slapstīties.

Dīvainais aparāts joprojām atradās loka vidū. Ja tas būtu pikniks, ko rīko milvilieši, šo aparātu varētu noturēt par patafonu vai ra­dioaparātu, kuru kāds paņēmis līdzi. Bet šiem ļaudīm nekādas mūzikas nevajadzēja, jo viņu valoda bija mūzika un priekšmets nelī­dzinājās nekam, ko es līdz šim biju redzējis.

Tas bija apaļš un šķita veidots no daudzām dažādos leņķos izvietotām lēcām, tā ka lēcu virsmas uztvēra mēness gaismu un, to atsta­rodamas, padarīja bumbu par žilbinošu, mir­dzošu brīnumu.

Daži no lokā sēdētājiem sāka izsaiņot gro­zus un korķēt vaļā pudeles, un es biju pār­liecināts, ka viņi arī mani aicinās kopā ar viņiem ēst un dzert. Par to es domāju ar lie­lām bažām, jo nevarēju taču atteikties, ja viņi izturējušies pret mani tik laipni, un tomēr man varbūt ir bīstami baudīt viņu ēdienus. Lai arī viņi izskatījās gluži kā cilvēki, tomēr ļoti ie­spējams, ka viņu vielumaiņa atšķiras no mū­sējās un tas, kas noder viņiem pārtikai, man ir inde.

Tīrais sīkums, protams, bet man tas šķita ārkārtīgi svarīgi, un es, sēdēdams kopā ar vi­ņiem, pārcietu lielas bailes, domādams, kā rī­koties. Es pieciestu, ja viņu ēdiens izrādītos kaut kāds pretīgs, nebaudāms draņķis; par laipnību, kādu šīs būtnes man parādījušas, es būtu ar mieru norīt jebkuru riebeklību. Vilci­nāties mani mudināja vienīgi doma, ka man šī barība varētu atnest nāvi.

Atcerējos, ka vēl pirms brīža biju centies sevi pārliecināt: lai cik lielas briesmas mums draudētu no Puķēm, mums jāielaiž tās savā pasaulē, jācenšas atrast kopīgu pamatu, lai kaut kā izlīdzinātu visas pretišķības, kas va­rētu pastāvēt starp tām un mums. Vēl pirms brīža domāju, ka cilvēka dzimuma nākotne lielā mērā var būt atkarīga no mūsu prasmes sastapties un sadarboties ar citām saprātīgām būtnēm, ja pienāks laiks — vai nu pēc simt, vai tūkstoš gadiem, kad mēs sastapsim citas, atšķirīgas būtnes, — un tādēj mēs nedrīkstam ciest neveiksmi šai pirmajā' reizē.

Un šeit, es sapratu, bija citas, atšķirīgas saprātīgas būtnes. Tās sēdēja ilokā, un es ne­drīkstēju vairs rīkoties citādi, kā būtu šai brīdī jārīkojas visai cilvēcei kopumā. Mans pienā­kums bija izturēties tā, kā, pēc manām do­mām, būtu jāizturas jebkuram cilvēkam, — man jāpieņem ēdiens, ko man sniegs.

Varbūt manas domas nedarbojās visai skaidri. Notikumi risinājās pārāk strauji, un man bija pārāk maz laika. Bija jāizšķiras vienā mirklī, un es cerēju, ka esmu izšķīries pareizi.

Bet es nepiedzīvoju iespēju to īstenot, jo, iekams tika pasniegti ēdieni, aparāts loka vidū sāka klusi tikšķēt — ne skaļāk par pulksteņa tikšķiem tukšā istabā, bet, tiklīdz atskanēja pirmais tikšķis, visi pietraucās kājās un stā­vēdami vēroja aparātu.

Arī es uzlēcu kājās un kopā ar viņiem ska­tījos uz aparātu, un man likās — viņi ir aiz­mirsuši, ka es stāvu viņu vidū. Visa viņu uz­manība bija pievērsta mirdzošajai bumbai.

Kamēr tā tikšķēja, tās spožumu apmigloja mirguļojoša dūmaka, un dūmaka pletās ar­vien plašāk, kā migla, kas ceļas no upes un nogulst pār zemi.

Dūmaka ietina mūs, un miglā sāka veidoties dīvainas kontūras. Sākumā tās bija neskaid­ras, izplūdušas formas, bet pamazām kļuva blīvākas, stingrākas, kaut arī ne īsti skaid­ras; tās šķita it kā no pasaku valstības, kaut kas tāds, ko var gan saredzēt ar acīm, bet ne­kad nevarēs aizsniegt ar roku.

Un tad dūmaka izklīda. Var arī būt, ka tā nekur neizgaisa, tikai mēs to vairs nemanī­jām, jo līdz ar kontūrām tā bija radījusi ve­selu jaunu pasauli, kurai mēs nepiederējām, bet kur bijām tikai skatītāji.

Likās, mēs stāvam uz kādas ēkas — uz Ze­mes to varētu dēvēt par villu — terases. Zem mūsu kājām bija rupji tēstas akmens plāksnes, no akmeņu spraugām līda ārā zāle, bet mums aiz muguras pacēlās smagnējas mūra sienas. Taču arī sienas tinās vieglā miglā, it kā tās būtu butaforijas, kas nav domātas pārāk pa­matīgai aplūkošanai.

Mūsu priekšā pletās pilsēta — neglīta pil­sēta, kurā nebija nekāda daiļuma. Tā bija ļoti utilitāra ģeometrisku veidojumu blīva, celta- bez jebkādas iedvesmas, bez arhitektoniskas izdomas, balstoties vienīgi uz principa, ka cits uz cita sakrautie akmeņi spēj dot patvērumu. Visa pilsēta bija dzeltenpelēku izkaltušu dubļu, krāsā, un, cik tālu vien acs spēja saredzēt, pletās bezjēdzīga, taisnstūros būvētu celtņu masa, turklāt visas ēkas izskatījās kā juku ju­kām samestas un tik blīvi kopā, ka skatienam nebija kur pakavēties un atpūsties.

Un tomēr viss šķita nereāli; Šis masivais akmeņu sprosts pat īsu mirkli neatgādināja īstas mūra celines. Arī akmens plāksnes zem mūsu kājām neradīja izjūtu, ka stāvam uz īs­tas, akmeņiem klātas terases. Drīzāk likās, ka mēs plīvojam pirksta platuma tiesu virs ak­mens plāksnēm, tām nemaz nepieskaroties.

Man bezmaz šķita, ka atrodamies panorā­mas kinoteātrī. Visapkārt mums savu gaitu ritēja filma, un mēs apzinājāmies, ka esam W šeit, jo redzējām to visu sev apkārt, bet fil­mas aktieri mūs nemanīja, un, kaut arī zinā­jām, ka atrodamies notikumu centrā, visu laiku tomēr nezuda apjauta, ka nepiederam pie savas apkārtnes, ka stāvam nomaļus no šīs burvju valstības, kas mūs ieskauj no vi­sām pusēm.

Sākumā vēroju tikai pilsētu, bet tagad pa-' manīju arī, ka pilsētā valda šausmas. Pa ie­lām kā negudri skraidīja ļaudis, bet tālumā skanēja nāvei nolemtu cilvēku kliedzieni un spalgas, izmisīgas gaudas.

Tad pilsētu un brēcošos cilvēkus izdzēsa viens vienīgs negants gaismas uzliesmojums, žilbinošs baltums, kas uzzibsnīja tik intensīvi, ka visapkārt kļuva absolūti tumšs. Tumsa kri­šus nokrita pār mums, un visā pasaulē nebija nekā cita kā vienīgi tumsa, un tur, kur bija uzliesmojis gaismas zibsnis, atskanēja pēr­kona grandieni.

225

Rokas izstiepis, paspēru nelielu soli uz priekšu. Manas rokas tvēra tukšumā, un mani

15-1472

pārmāca sajūta, ka viscaur ir tikai tukšums, bezgalīgs tukšums, ka viss, ko esrnu piedzīvo­jis līdz šim, bijis vienīgi mans, un tagad šis māns izgaisis un pametis mani uz mūžu mū­žiem maldāmies melnā nebūtībā.

Neuzdrošinājos spert vēl kādu soli, bet stā­vēju, taisni izslējies un sastindzis, baidīda­mies pakustināt kaut rnuskulīti, jo, kaut arī tas bija bezjēdzīgi, man likās, ka atrodos uz platformas un teju teju varu nogāzties no tās neizmērojamā tukšuma bezdibenī.

Kamēr es tā stāvēju, tumsa sāka balot, līdz kļuva pelēcīga, un šai pelēcīgajā mijkrēslī es atkal ieraudzīju iznīcinātu un drupās sa­grautu pilsētu; tai pāri brāzās orkāns, snaik­stījās liesmu mēles, un pelni griezās baismā iznīcības viesulī. Pāri pilsētai vēlās tik draus­mīgs mākonis, it kā visas pasaules negaisa mākoņi būtu saplūduši vienā vienīgā. Un no šī baismīgā negaisa mākoņa atskanēja dobji nā­ves, šausmu un likteņa dārdi, mežonīgs, baiss troksnis kā paša ļaunuma balss.

Redzēju, ka lokā ap mani stāv visi pārējie — melnādainās būtnes ar sudrabotajiem ceku­liem, tāpat baismu pārņemtas un sastingu­šas, redzētās ainas apstulbotas, stīvas aiz bai­lēm, varbūt pat vairāk nekā vienkārši aiz bai­lēm — drīzāk sastingušas māņticīgās šaus­mās.

Es stāvēju kopā ar viņiem kā zemē ieaudzis, līdz dārdi pamazām apklusa. No gruvešiem augšup vijās tievas dūmu strūkliņas, un, kad

grandieni bija norimuši, klusumā kļuva dzir­dami sīki sprakšķi un krakšķi, — tur plaisāja un drupa akmeņi, kas vēl nebija sagāzušies. Bet nedzirdēja vairs ne raudu, ne spalgo vai­manu. Nebija vairs neviena cilvēka, un vie­nīgā kustība, ko varēja Vērot, bija gruveši, kas vietvietām krita kopā kailajā, apkvēpu­šajā un pilnīgi sagrautajā pilsētā, kur bija uzliesmojusi žilbinošā gaisma.

Pelēkā krāsa dzisa, un pilsētas ainava sāka pamazām izgaist. Es jau varēju atšķirt pik­nika loka vidū margojošo, lēcām klāto basket­bola bumbu. No maniem jaunajiem paziņām tuvumā nebija vairs neviena; tie bija pazuduši. Gaistošajā pelēcīgajā krēslā dzirdēju jaunus kliedzienus, bet tie skanēja citādi — ne tā kā pilsētas iedzīvotāju brēcieni, pirms pilsētā nokrita bumba.

Tagad es sapratu, ka esmu redzējis kodol­ieroča sprādzienu — gluži tā, it kā būtu noska­tījies to televīzijas pārraidē. Un televizors, ja to var tā nosaukt, nebija nekas cits kā tā pati basketbumba. Ar nezināma burvja mehānisma palīdzību tā bija pagriezusi laika ratu atpakaļ un parādījusi mums kādu liktenīgu vēstures brīdi.

Pelēkā dūmaka izzuda pavisam, un atkal bija nakts — zeltainā mēness gaisma, zvaig­žņu mirga, un sudrabotās pakalnu nogāzes nolaidās līdz'strauta ūdenim, kas spīguļoja kā dzīvsudrabs.

15*

227

Redzēju pa attālāko kalna nogāzi šaudā­

mies melnās būtnes, viņu sudraba cekuli zi­bēja mēnesnīcā; tās skrēja kā neprātīgas un kliedza mākslotās izbailēs.

Es nolūkojos tām pakaļ, un man pārskrēja tirpas, jo jutu, ka šajās izdarībās ir kaut kas slimīgs, ka tajās izpaužas gara vai dvēseles neveselums.

Lēnām es pagriezos pret basketbumbu. Tā atkal bija vairs tikai parasta, ar lēcām aplipi­nāta bumba. Piegāju tai klāt, nometos tai bla­kus uz ceļiem un sāku vērīgi to aplūkot. Bum­bas virspuse tiešām bija noklāta ar daudzām lēcām, un spraudziņās starp izliektajām lēcām pamanīju kaut kādu mehānismu, bet vājaja mēness gaismā nevarēju saskatīt detaļas.

Pastiepis roku, es uzmanīgi pieskāros bum­bai. Tā likās ļoti trausla, un es baidījos to sa­lauzt, bet atstāt to šeit nedrīkstēju. Man tā vajadzīga. «Ja vien man izdosies nokļūt at­pakaļ uz Zemes,» es nodomāju, «tā man node­rētu par apliecinājumu stāstam, kas man būs stāstāms.»

Novilku svārkus un izklāju tos zemē, tad saudzīgi, abās plaukstās saņēmis, pacēlu bumbu un noguldīju to uz svārkiem. Saņēmu svārku malas un stūrus kopā, ietinu bumbu un tad sasēju piedurknes, lai tīstoklis neizjūk.

Pacēlu ietīto bumbu, saudzīgi paņēmu pa­dusē un tad piecēlos kājās.

Pārtikas grozi un pudeles bija izsvaidīti visapkārt, un es nodomāju, ka jāpošas projām, cik vien ātri kājas nes, jo svešie droši vien at­griezīsies, lai paņemtu basketbumbu un sa­vāktu savu piknika mantību. Pagaidām viņus vēl nekur nemanīja. Vērīgi ieklausoties, man !likās, ka viņu tikko sadzirdamie kliedzieni pa­gaist kaut kur ļoti tālu.

Pagriezos uz otru pusi, nokāpu no pakalna un pārbridu pāri strautam. Kad biju jau pa pusei uzkāpis otrā pakalnā, sastapu Taperu, kas bija nācis mani meklēt.

— Domāju, ka esi apmaldījies, — viņš teica.

— Satiku veselu baru ļaužu. Piedalījos viņu piknikā.

— Viņiem ir tādas jocīgas sekstes?

— Bija gan.

— Tie ir mani draugi, — Tapers paskaid­roja. — Viņi te ir bijuši daudz reižu. Viņi nāk uz šejieni šausmināties.

— Šausmināties?

— Nūja. Tā viņiem ir izprieca. Viņiem pa­tīk šausmināties.

Es palocīju galvu. «Ak tad tā,» es nodo­māju. «Kā mazi bērni, kas piezogas pie mājas, par kuru klīst valodas, ka tur spokojas, un lien pie loga skatīties, lai pēc tam varētu lais­ties lapās, pilnā rīklē brēcot iedomātās bailēs par iedomātām briesmām, ko it kā redzējuši spoku mājā. Un tā katru reizi, un nekad tiem neapnīk šī izprieca, kurā tiem baudu sagādā pašu izbailes.»

-TT- Viņiem iet milzīgi jautri, — Tapers sacīja. — Es nezinu neviena, kas vēl prastu tā uzjautrināties.

— Tu esi viņus bieži sastapis?

— Nezin cik reižu, — Tapers atteica.

— Man tu par to neko nestāstīji.

— Nebija jau laika, — Tapers sacīja. —* Man tas arī nemaz neienāca prātā.

— Vai viņi dzīvo tepat tuvumā?

— Nē, — Tapers atbildēja, — ļoti tālu.

— Bet uz šīs pašas planētas?

— Planētas? — Tapers brīnījās.

— Nu, šajā pasaulē, — es viņam paskaid­roju.

— Nē, citā pasaule. Pavisam cita vieta. Bet tam nav nekādas nozīmes. Viņi iet priecāties, kurp vien iedomājas.

«Tātad dodas izpriecās, uz kurieni vien vē­las,» es nodomāju. Un droši vien — kad tikai vēlas. Tie ir kādi šausmoņi, kas izsūc pagātni, izjūt slimīgu baudu no sen pagājušu laikmetu posta un nelaimes, izvēlas pagātnē tieši tos brīžus, kad valda šausmas un negantība. Viņi arvien no jauna uzmeklē vietu, kur šādas ai­nas kairina viņu perverso fantāziju.

«Vai šīs izvirtušās būtnes,» es prātoju, «ir no kādas pasaules, ko iekarojušas Puķes, un tagad tām iespējams izmantot ceļus, kas brīvi ved no pasaules uz pasauli?»

Balstoties uz visu, ko tagad zināju, varbūt nebija pareizi sacīt — iekarojušas. Šonakt taču es redzēju, kas ar šo pasauli noticis. Šās zemes pamatiedzīvotājus nav iznīcinājušas

Puķes, — viņi paši bezprātā devušies pašna- vībā. Droši vien šī pasaule bija mirusi un tukša jau daudzus gadus, pirms Puķēm izde­vās noārdīt laika robežu, lai te iekļūtu. Gal­vaskausi, kurus es uzgāju, iespējams, piede­rējuši tiem, kas palika dzīvi, relatīvi nedau­dzajiem, kuri izglābās un dzīvoja vēl neilgu laiku, bet kurus saindētā augsne, gaiss un ūdens jau priekšlaikus bija nolēmuši bojā ejai.

Tātad Puķes nav te neko īsti iekarojušas, tās tikai pārņēmušas savā pārziņā zemi, ko neprāta lēkmē izpostījuši tās īstie saimnieki.

— Kopš cik ilga laika Puķes šeit atro­das? — es jautāju.

— Kāpēc tu iedomājies, ka tās nav te biju­šas no laika gala? — savukārt apvaicājās Tapers.

— Tāpat vien. Man tikai tā ienāca prātā. Vai viņas tev nekad nav par to stāstījušas?

— Es viņām nekad neesmu to jautājis, — Tapers atteica.

Protams, viņš nav jautājis; viņš nepazīst ziņkārību. Viņš droši vien bija priecīgs, ka atradis šo vietu un draugus, kas ar viņu sa­runājās un apmierināja viņa pieticīgās vaja­dzības, vietu, kur nebija neviena cilvēka, kas viņu zobotu un āzētu.

Mēs nonācām Tapera apmetnē, un es ierau­dzīju, ka mēness aizvirzījies jau tālu uz vaka­riem. Uguns pamazītēm dega, Tapers tai uz­meta vēl dažus sprunguļus un tad apsēdās

zeme pie ugunskura. Es nosēdos otrā puse un noliku ietīto basketbumbu sev blakus.

— Kas tev tur ir? — Tapers noprasīja.

Es attinu vīstokli.

— Tā pieder maniem draugiem, — viņš sa­cīja. — Tu esi to nozadzis maniem draugiem.

Viņi aizskrēja projām un to pameta. Man gribas to apskatīt.

— Ar to var redzēt citus laikus, — Tapers teica.

— Vai tev kaut kas par to zināms, Taper?

Viņš pamāja ar galvu.

— Viņi man ar to ir rādījuši visādus lai­kus— saproties, ne pārāk bieži, bet dažādus vecus laikus. Nevis to laiku, kurā mēs dzī­vojam.

— Vai tu proti to'iedarbināt?

— Viņi man mācīja, — Tapers sacīja, — bet es nesapratu.

Viņš gribēja noslaucīt zodu, bet roka pa­slīdēja garām, tāpēc viņš to slaucīja vēlreiz.

Viņš teica «viņi man mācīja». Tātad viņš varēja ar tiem sarunāties. Viņš spēja, saru­nāties ar Puķēm un ar būtnēm, kuru valoda ir mūzika. Sapratu, ka nav nekādas jēgas viņu par to izprašņāt, jo viņš tikpat nemācētu neko paskaidrot. Varbūt vispār nav neviena, vis­maz neviena cilvēka, kas prastu izskaidrot šā- 'das spējas. Jādomā, ka mums nemaz nav pie­mērotu vārdu, lai to izskaidrotu.

Basketbumba uz maniem svārkiem liegi zai­goja.

— Varbūt, — Tapers ieminējās, — iesim at­kal pie miera.

— Pagaidi brītiņu, — es lūdzu. Pie miera te varēja likties bez bēdu jebkuru brīdi, jo guļas vieta bija tepat zemē.

Izstiepu roku un pieskāros bumbai.

Mehānisms, kas pagriež atpakaļ laiku un uz­krājis skatītājam dziļi dziļi nebeidzamā laikā un telpā saglabājušos notikumu ainas un ska­ņas. Biju pārliecināts, ka tādu aparātu varētu izmantot ļoti dažādā veidā. Tas būtu nenovēr­tējams instruments vēsturnieka pētījumos. Tas padarītu neiespējamus noziegumus,- jo aparāts atspoguļotu pagātni ar vissīkākajām jebkura nozieguma detaļām. Un tas taptu par drausmīgu rīku, ja nokļūtu ļaunprātīgu cil­vēku vai kādas valdības rokās.

Es to aiznestu uz Milvilu, ja vien varētu aiznest, ja vien man pašam rastos iespēja no­kļūt atpakaļ. Tas palīdzētu apliecināt manu stāstu, bet — kad būtu savu sakāmo izstāstī­jis un aparātu par apliecinājumu parādījis, ko es iesāktu ar to tālāk? Ieslēgtu seifā un pēc tam iznīcinātu šifra kombināciju? Paņemtu āmuru un satriektu to drumslās? Nodotu zi­nātniekiem? Ko cilvēks vispār var ar to ie­sākt?

— Tu esi saburzījis svārkus, stiepdams to daiktu, — Tapers sacīja.

— Nekādi goda svārki jau vairs nebija, es atteicu.

Bet tad atcerējos aploksni ar pusotra tūkstoša dolāru, kas atradās svārkos. Biju to noglabājis krūšu kabatā un varbūt esmu to pazaudējis vai nu mežonīgajā skrējienā, vai arī vīstīdams svārkos laika mašīnu.

«Kā gan varēju \\k idiotiski rīkoties!» dus­mojos pats uz sevi. «Tā riskēt! Man vajadzēja piespraust aploksni pie kabatas ar drošības adatu, iebāzt kurpē vai kaut kā citādi nodro­šināties. Pusotra tūkstoša dolāru katru dienu zemē vis nemētājas.»

Noliecos, iebāzu roku kabatā un jutos gau­žām atvieglots, kad pirksti sataustīja aplok­sni. Bet gandrīz tajā pašā mirklī apjēdzu — kaut kas nav kārtībā. Taustīdams ar pirkstiem, sajutu, ka aploksne ir pavisam plāniņa, kaut gan tai vajadzēja būt krietni pietūkušai, jo tajā atradās trīsdesmit banknotes, katra piec­desmit dolāru vērtībā.

Izrāvu aploksni no kabatas un pavēru vajā. Aploksne bija tukša.

Viss skaidrs — ne ko jautāt, ne ko brīnī­ties. Sapratu, kas noticis. Nešķīstais, sieka- lainais idiots, pirkstu skaitītājs — pagaidi tik, es spiešus izspiedīšu to naudu no tevis, sastampāšu tevi putrā, bet izpurināšu no tevis visu līdz pēdējam!

Es jau gribēju klupt viņam virsū, kad viņš ierunājās televīzijas reklāmu diktores balsī.

— Tapers runā Puķu vārdā, — balstiņa či­vināja. — Apsēdieties un uzvedieties prātīgi.

— Neķer muļķus! — es iešņācos. — Tu man nekur neizspruksi, izlikdamies …

— Te runā Puķes, — balss asi uzstāja, un tai pašā mirkli, kad atskanēja šie vārdi, es re­dzēju, ka Tapera sejā un acīs atkal ir trulā, tukšā izteiksme.

— Bet viņš paņēmis manu naudu, — es ie- cirtos. — Viņš izvilcis to no aploksnes, kamēr es gulēju.

— Nomierinieties, — dūdoja medainā bal- stiņa, — nomierinieties un uzklausiet.

— Tikai pēc tam, kad būšu dabūjis atpakaļ savu pusotru tūkstoti.

Jūs to dabūsiet atpakaļ. Jūs dabūsiet vēl daudz vairāk nekā savu pusotru tūkstoti.

— Vai varat par to galvot?

— Varam galvot.

Es atkal apsēdos.

— Redziet, — es sacīju, — jūs nezināt,-cik daudz man šī nauda nozīmē. Daļēji tā, pro­tams, ir mana vaina. Man vajadzēja pagaidīt, kamēr atvērs banku, vai arī atrast labu, drošu vietu, kur naudu noglabāt. Bet sagadījās tik daudz notikumu …

— Neraizējieties nenieka, — Puķes mani mierināja. — Mēs jums to atdosim.

— Lieliski, — es noteicu, — bet vai viņam tiešām jārunā šajā balsī?

— Kas vainas balsij?

— Pie velna, — es iesaucos, — lai jau runā! Es gribu ar jums aprunāties, varbūt pat strī­dēties, un tāpēc tas nav jēdzīgi, bet lai pa­liek — ko tad no viņa var gribēt.

— Labi, runāsim citā balsī, — Puķes atteica un teikuma vidū sāka runāt lietišķā balsī.

— Sirsnīgi pateicos, — es sacīju.

— Jūs taču atceraties, — Puķes turpināja, to reizi, kad mēs jums piezvanījām pa tele­fonu un lūdzām, lai jūs pārstāvētu mūs?

—r Protams, atceros. Bet reprezentēt jūs …

— Mums ārkārtīgi vajadzīgs kāds cilvēks. Kāds, kam varam uzticēties.

— Bet kā tad jūs zināsiet, vai es esmu cil­vēks, kuram varat uzticēties?

— Mēs to zinām, — balss apgalvoja, — jo jūs mīlat mūs.

— Paklausieties, — es iebildu, — nesa­protu, kādēļ jūs tā domājat. Nezinu, vai es …

— Jūsu tēvs uzgāja tos mūsu pārstāvjus, kas nīkuļoja jūsu pasaulē. Viņš aiznesa tos uz mājām un sāka kopt. Viņš mūs sargāja, rūpējās par mums un mīlēja mūs, un mēs at­žirgām.

— Jā, to visu es zinu.

— Jūs esat sava tēva turpinājums.

— Ne gluži. Ne gluži tādā veidā, kā jūs domājat.

— Esat gan, — Puķes palika pie sava. — Mēs zinām jūsu bioloģiju. Zinām iedzimtī­bas likumu. Jums jau arī pašiem ir paruna: kāds tēvs, tāds dēls.

Redzēju, ka nav vērts. Nav vērts strīdēties. Viņas visu izsecinājušas ar savas rases lo­ģiku, balstīdamās uz faktiem, ko tās daļēji ap­guvušas pašas, daļēji kaut kā uzkrājušas, nā­kot saskarē ar mūsu Zemi. Un tas droši vien pilnīgi atbilda augu pasaules likumsakarībai, jo ikviens jauns stāds izauga gandrīz tieši tāds pats kā tēva un mātes augs. Man likās, ka būtu veltīga cīņa censties viņas pārliecināt par to, ka pieņēmums, ka$ ir spēkā viņu pa­saulē, nebūt ikreiz atbilst līdzīgam gadīju­mam cilvēku pasaulē.

— Labi, — es atteicu, — lai paliek jums taisnība. Jūs esat pārliecinātas, ka varat man uzticēties, un laikam jau tā arī ir. Bet, ja gribu palikt godīgs, man jāsaka jums, ka es šo uzdevumu nevaru uzņemties.

— Nevarat? — tās brīnījās.

'-— Jūs gribat, lai es jūs reprezentēju mūsu pasaulē. Lai kļūstu par jūsu sūtni. Par jūsu starpnieku.

— Jā, tieši to mēs gribētu.

— Man nav nekādas prakses šādā darbā. Nav arī nekādu dotību. Es nezinātu, ko darīt. Es pat neprastu iesākt.

— Jūs jau esat sācis, — Puķes sacīja. — Un ar sākumu mēs esam loti apmierinātas.

Es salēcos un nodrebēju.

— Ar kādu sākumu? — es pārsteigts jau­tāju.

— Ka ne, — Puķes paskaidroja. — Jūs taču lūdzāt, lai Džeralds Šērvuds nodibina sakarus ar kādu amatpersonu. Ar kādu augstu amat­personu, jūs turklāt uzsvērāt.

— Tad es nerunāju jūsu vārdā.

— Bet varējāt to darīt, — Puķes teica.

— Mums vajag kāda, kas cilvēkiem pastāsta par mums.

— Runāsim godīgi, — es iebildu. — Ko es varu par jums pastāstīt? Es taču pats nezinu gandrīz neko.

— Mēs jums pateiksim visu, ko gribēsiet zināt.

— Labi. Pirmais jautājums, — es sacīju.

— Šī taču nav zeme, kur jūs esat cēlušās?

— Nē, nav. Esam ceļojušas cauri daudzām pasaulēm.

— Bet kas notika ar cilvēkiem — nē, ne ar cilvēkiem, bet ar tām saprātīgajām būtnēm, kas apdzīvoja šīs pasaules?

— Nesaprotam. •

— Kad jūs ierodaties kādā pasaulē — ko jūs darāt ar saprātīgajām būtnēm, kuras at­rodas tur priekšā?

— Mēs nemaz tik bieži nesastopam saprātī­gas būtnes — augsti attīstītas, patiesi saprātī­gas būtnes. Augsti attīstīts saprāts neveidojas visās pasaulēs. Ja tādu sastopam, cenšamies sadarboties. Strādājam kopā. Protams, kad tas ir iespējams.

— Bet mēdz būt arī tādas reizes, kad tas nav iespējams?

— Lūdzami, nepārprotiet mūs, — Puķes sa­cīja. — Ir bijuši pāris gadījumi, kad mēs ne­varējām nodibināt kontaktu ar kādas pasaules saprātīgajām būtnēm. Tās mūs nepamanīja. Mēs tām bijām tikai kaut kāds cits, nenozī-

\

V \

mīgs dzīvības paveids, kaut kāda — kā jūs to nosauktu — nezāle, vai.

— Un ko jūs tādā gadījumā darāt?

— Ko mēs varam darīt? — tās atbildes vietā jautāja.

Man šķita, ka tā nav pilnīgi godīga atbilde. Tās varēja darīt ļoti daudz.

— Un tā jūs turpināt ceļot.

— Turpinām ceļot?

— No pasaules uz pasauli, — es sacīju. — No vienas pasaules uz nākamo. Kad jūs domājat apstāties?

— Mēs nezinām, tās atbildēja.

— Kāds ir jūsu mērķis? Ko gribat sasniegt?

— Nezinām, — skanēja atbilde.

— Pagaidiet, pagaidiet. To jūs sakāt jau otro reizi. Jums taču jāzina …

— Ser, — Puķes atbildes vietā atkal uz­deva jautājumu, — vai cilvēkiem ir mērķis, apzināts mērķis?

— Šķiet, ka nav, — es atteicu.

— Tad mēs šaja ziņā esam līdzīgi.

— Varbūt gan.

— Jūsu pasaulē ir tādas mašīnas, ko jūs dēvējat par elektroniskajām smadzenēm?

— Ir, — es sacīju, — bet tās radītas pavi­sam nesen.

— Un šo mašīnu uzdevums ir uzkrāt datus, tos sakārtot, lai tie būtu sasniedzami, kad ro­das vajadzība pēc tiem.

— Tomēr ir vēl daudz problēmu. Piemē­ram, kļūdainu datu izlabošana . ..

•— Tas patlaban nav sva/igi. Kāds, pēc jūsu domām, ir šo elektronisko skaitļošanas mašīnu mērķis?

— Mūsu mašīnām nav nekāda mērķa. Tās taču nav dzīvas.

— Bet ja nu tās būtu dzīvas?

— Tādā gadījumā, man šķiet, to gala mēr­ķis būtu apkopot visus pieejamos datus un noteikt to savstarpējo attieksmi.

— Jādomā, jums taisnība, — Puķes pie­krita. — Mēs tātad esam dzīvas skaitļošanas mašīnas.

— Tad jūsu darbam nav gala. Tas turpinā­sies mūžīgi.

— Mēs par to neesam gluži pārliecinā­tas, — tās teica.

— Bet. ..

— Datu vākšanai, — Puķes teica pareģoņa balsī, — ir tikai viens mērķis — jāsasniedz patiesība. Varbūt nemaz nav nepieciešams universāls datu krājums, lai nokļūtu līdz pa­tiesībai.

— Kā jūs zināsiet, ka esat atradušas pa­tiesību?

— Mēs zināsim. — tās atbildēja.

Es atteicos no cīnās. Tā nekur nevarēja tikt.

— Jus tatad gribat iegūt mūsu Zemi? — es jautāju.

— Jusu jautājums ir aplams un negodīgs. Mēs negribam iegūt jūsu Zemi. Mēs tikai gri­bam, lai jūs ielaižat mūs savā pasaulē, gri­bam iegūt dzīves telpu, gribam sadarboties ar jums. Jūs dotu rrHims savas zināšanas, mēs jums — savējās.

— Tātad mēs izveidotu apvienotu koman­du? — es precizēju.

— Jā, protams, — tās atteica.

— Un tālāk?

— Kā jūs to domājat — tālāk? — tās vai-* cāja.

— Kad mēs būsim apmainījušies ar zināša­nām — ko darīsim pēc tam?

— Dosimies tālāk, — tās sacīja. — Uz ci­tām pasaulēm. Kopā.

— Meklēsim jaunu civilizāciju? Jaunas at­ziņas?

— Protams, — tās atteica.

Kad Puķes runāja, viss izklausījās gaužām vienkārši. Bet tik vienkārši tas vis nebija; tik vienkārši nekas nevarēja būt. Nekad nekas nav bijis vienkārši.

Cilvēks varētu ar tām sarunāties dienām ilgi, bez mitas uzdot jautājumus un tomēr ie­pazīties vienīgi ar vispārējās situācijas aptu­venām kontūrām.

— Ir kāds apstāklis, kas jums jāievēro, — es sacīju. — Zemes cilvēki nepieņems jūs, ja vajadzēs balstīties uz aklu ticību vien. Vi­ņiem precīzi jāzina, ko jūs gaidāt no mums un ko mēs varam gaidīt no jums. Cilvēkiem vajadzīga zināma garantija par sadarbošanās iespējām.

— Mēs varētu palīdzēt cilvēkiem ļoti

16-147? 241 dažādi, — Puķes apgalvoja/ — Mums nav katrā ziņā jābūt tādām, k^das redzat mūs pašreiz. Mēs varam pārvērsties jebkuros jums nepieciešamos augos. Varām radīt jums mil­zīgu ekonomisku resursu uzkrājumu. Mēs va­ram kļūt par visiem tiem augiem, ko esat izmantojuši gadu gadiem, bet būsim labākas nekā jūsu līdzšinējais iztikas avots. Mēs va­ram kļūt par labāku uzturu, labākiem būvma­teriāliem, par labāku šķiedru. Nosauciet no augu valsts, ko vien vēlaties, un mēs par to pārvērtīsimies.

— Jūs gribat teikt, ka mēs jūs varētu ēst, varētu nozāģēt, lai taisītu baļķus, un ieaust audumos? Un jūs būtu ar mieru?

Par atbildi atskanēja kaut kas līdzīgs no­pūtai.

— Kā lai jums to izskaidro? Apēdiet vienu no mums, un tomēr mēs paliksim. Nozāģējiet vienu koku, paliks citi. Mums visām ir viena dzīvība: jūs nekad nevarētu nogalināt mūs visas, nekad nevarētu apēst visas. Mūsu dzī­vība ir mūsu smadzenēs, nervu sistēmā, mūsu saknēs, sīpolos un gurnos. Mums nebūtu ie­bildumu, ja jūs patērētu mūs, ja vien mēs ar to varētu jums palīdzēt.

Turklāt mēs nepārvērstos par tiem izman­tojamiem augiem vien, pie kuriem esat pie­raduši. Mēs varētu kļūt par tādiem graudau­giem un pārvērsties par tādiem kokiem, par kādiem jūs nekad neesat pat dzirdējuši. Mēs varētu pieskaņoties jebkurai augsnei, jebku­ram klimatam. Varētu augt, kur vien jūs vē­lētos. Jums vajadzīgi ārstniecības līdzekļi, zāles. Lai tikai jūsu farmaceiti pasaka mums, kas viņiem nepieciešams, un mēs tūliņ pār­vērtīsimies par to. Mēs būsim augi uz pasū­tījuma.

— Jūs dotu mums visu to, — es sacīju, — un turklāt vēl savas zināšanas?

— Jā.

— Un kas mums butu jādara no savas pu­ses?

— Jūs dosiet pretī savas zināšanas. Jūs strādāsiet ar mums kopā, lai izmantotu visas tās zināšanas, ko mēs esam uzkrājušas. Jūs piešķirsiet mums izpausmi, jo mēs pašas to nespējam. Mēs gan zinām ļoti daudz, bet zi­nāšanām vien nav nekādas vērtības, ja nevar tās izmantot. Mēs ļoti gribam likt tās lietā, mēs alkstam sadarboties ar saprātīgām būt­nēm, kas spēj izmantot visu to, ko mēs varam tām dot, lai mēs varētu izjust piepildījumu, kas mums pašām liegts. Bez tam, protams, mēs ceram, ka kopīgi mums būtu vieglāk no­ārdīt 'laika robežas, kas mūs šķir no citām pa­saulēm.

— Bet kādēļ jūs ap Milvilu apjozāt laika barjeru?

— Lai pievērstu jūsu pasaules uzmanību mums. Lai cilvēki dabūtu zināt, ka mēs esam šeit un gaidām.

— Bet jūs to būtu varējušas pateikt kādam no tiem cilvēkiem, ar kuriem sarunājaties, un tie savukārt būtu darījuši to zināmu pārējai pasaulei. Jūs droši vien kādam jau esat par to ieminējušās. Piemēram, Kleinajam Gran­tam.

— Jā, Kleinajam Grantam. Un citiem arī.

— Tie būtu varējuši nest jūsu vēstis tautā.

— Kas viņiem būtu ticējis? Viņi taču būtu noturēti par — kā jūs to mēdzat teikt — ju­kušiem.

— Jā, saprotu, — es atteicu. — Neviens nebūtu uzklausījis to, ko teiktu Grants. Bet bija taču arī vēl citi.

— Mēs varam nodibināt kontaktu vienīgi ar cilvēkiem, kam ir īpašas gara dotības, — Puķes paskaidroja. — Mēs saprotam daudzu cilvēku domas, tomēr viņi nespēj saprast mūs. Bet, lai mums ticētu, lai mūs pazītu, ir ne­pieciešams mūs saprast.

— Jūs gribat teikt, ka vienīgi savād­nieki …

— Diemžēl, tā laikam ir, — Puķes piekrita.

Ja tā labi padomāja, tas viss izklausījās ti­cami. Vislabākais sakarnieks, ko tām izdevies atrast, ir Tapers Tailers, un, kaut arī Klei­nais ir pilnīgi normāls cilvēks, neviens tomēr neiedomāsies uzskatīt viņu par solīdu pilsoni.

Brītiņu sēdēju klusēdams un pārdomāju, kādēļ tās meklējušas kontaktu ar mani un Džeraldu Šērvudu. Ar mums tomēr bija maz­liet citādi. Šērvudu tās uzmeklējušas tādēļ, ka viņš varēja būt tām noderīgs; viņš varēja izgatavot tām telefona aparātus un izveidot sistēmu, kas dod tām rīcības kapitālu. Bet mani? Tādēļ, ka tēvs tās audzējis un kopis? Ļoti gribējās ticēt, ka esmu izraudzīts šā ie­mesla dēļ.

— Nu labi, — es beidzot sacīju, — man šķiet, ka esmu sapratis. Bet ko jūs teiksiet par sēklu viesuli?

— Mēs iesējām parauglauciņu, — tās at­bildēja, >— lai cilvēki redzētu, cik lielas ir mūsu pārvēršanās spējas.

«Nav iespējams viņas pieveikt,» es nodo­māju. «Jautā ko jautādams, atbilde viņām vienmēr gatava.»

Es pat lāgā nezināju, vai biju cerējis tikt pie kādas īstas skaidrības un vai vispār vē­lējos kaut ko no tām panākt. Varbūt sirds dzi­ļumos vēlējos tikai vienu — tikt atpakaļ uz Milvilu.

Un varbūt aiz visa slēpjas vienīgi Tapers. Varbūt tādu Puķu nemaz nav. Varbūt viss ir tikai nejēdzīgs joks, ko Tapers sagudrojis savā vājajā prātiņā, kvernēdams te desmit gadus, vingrinājies un pūlējies, lai beigās va­rētu mūs visus piemuļķot.

Nē, tās ir blēņas — Tapers to nespēj, vi­ņam par maz sajēgas. Viņam šādai izdomai nepietiek prāta. Ne viņš tādu joku spēj izdo­māt, ne realizēt. Bez tam — viņš taču atro­das šeit, un arī es atrodos šeit, un tas vairs nav nekāds joks.

Lēnām uzrausos kājās un pagriezos pret no- kalni, kuras pakājē atradās apmetne un spožajā mēnesnīcā tumšā klaidā pletās mējās puķes. Tapers joprojām sēdēja, kur sēdējis, tikai tagad, sakņupis uz priekšu, ar degunu gandrīz atsities pret zemi, bija cieši aizmi­dzis un klusītēm krāca."

Puķu smarža šai brīdī likās stiprāka, mē­ness gaisma virmoja, un man šķita, ka uz no­gāzes kaut kur gabaliņu tālāk kāds ir. Piepū­lēju acis, cik spēju, lai to ieraudzītu, un vienu mirkli man pat likās, ka esmu to pamanījis, bet tas atkal izgaisa manam skatienam, kaut gan es jutu, ka tas joprojām tur ir.

Nakts bija pilna mēļa noslēpuma un kāda saprāta, un tas gaidīja tikai vārdu — vārdu, lai nonāktu no pakalna lejā pie manis un sāktu ar mani runāt, lai mēs varētu sarunā­ties kā divi draugi, kuriem nevajag tulka, lai varētu apsēsties pie ugunskura un notērzēt līdz rītam.

«Gatavs?» vaicāja Neredzamais.

Nesapratu, vai tiešām atskanējis šis vārds vai arī tikai manās smadzenēs dzimusi no­jausma, ko radījis mēļais noslēpums un mē­nesnīca.

— Jā, — atbildēju, — esmu gatavs. Darīšu visu, ko spēšu.

Noliecos, ievīstīju laika mašīnu savos svār­kos, paņēmu tīstokli padusē un devos augšup pa nogāzi. Zināju, ka Neredzamais ir tur augša, gaida mani, un man pār muguru sāka skraidīt sīki tirpuļi. Varbūt tās bija bailes, kaut gan īstu baiļu nejutu.

24 (i

Nonācu līdz tai vietai, kur gaidīja Neredza­mais, un, kaut arī nevarēja to redzēt, jutu, ka tas nāk soli solī man blakus.

— Es no tevis nebaidos, — es balsī ierunā­jos.

Atbildes nebija. Bet tas.nāca man līdzās. Mēs pārgājām pāri kalna korei un tad nogā­jām lejā pa nogāzi ielejā, kur kādā citā pa­saulē atradās siltumnīca un dārzs.

«Mazliet pa kreisi,» pamācīja Neredzamais, kas gāja šai naktī kopā ar mani, «un tad taisni uz priekšu.»

Pagriezos mazliet pa kreisi un pēc tam gāju taisni uz priekšu.

«Vēl dažus soļus,» sacīja neredzamā būtne.

Apstājos un pagriezu galvu, lai paskatītos uz Neredzamo, bet tur neviena nebija. Ja tas arī bija tur bijis, tad tagad izgaisis.

Vakaru pusē mēness bija atplētis zeltainu rīkli. Visa pasaule šķita pamesta un tukša, sudrabainā nogāze izskatījās alkatīga. Zili melnajās debesīs trizuļoja un vizuļoja tūksto­šiem mazu, skadru acu, vizuļoja saltā vienal­dzībā.

Otrā pusē nogāzei pie pusizdzisuša uguns­kura snauda manas cilts cilvēks, un viņam bija labi, jo viņš apveltīts ar talantu, kāda man nav, — šai brīdī es jo skaidrāk apzinā­jos, ka man tā nav, — ar talantu pastiept roku un satvert kādas citas pasaules apdzī­votāja roku (ķepu vai ķetnu, vai pleznu) un savā izmežģītajā prātiņā pārtulkot šo svešās būtnes pieskārienu saprotamā valodā.

Vēlreiz paraudzījos mēness zelta rīklē, pa­spēru divus soļus uz priekšu un no alkatīgās, svešās pasaules iegāju tieši savā dārzā.

15

Aizsegdami mēnesi, pa debesīm joprojām joņoja saplosīti mākoņi. Austrumu pusē svēd- roja pirmā rītausmas blāzma. Manas mājas logos spīdēja gaisma, un es zināju, ka tur Džeralds Šērvuds un pārējie mani gaida. Pa kreisi no manis atradās siltumnīca, un koks, kas auga pie tās, spokaini slēja zarus pret piekalnīti aiz siltumnīcas.

Sāku iet un pēkšņi sajutu, ka man kaut kas skrāpējas gar bikšu starām. Iztrūcies palūko­jos lejup un ieraudzīju, ka esmu iemaldījies krūmājā.

Kad pēdējo reizi redzēju savu dārzu, tur nekādu krūmu nebija, tur auga vienīgi pur­purkrāsas puķes. Bet, man šķiet, es sapratu, kas noticis, jau pirms noliecos, lai augus tu­vāk aplūkotu.

Notupies es agrīnās rītausmas sirmajā mij­krēslī sāku pētīt zemi visapkārt un redzēju, ka puķu vairs nav. Puķu puduru vietā tagad slējās sīku krūmiņu biezoknis; krūmiņi bija varbūt mazliet, bet ne daudz augstāki par pu­ķēm.

Zemē tupēdams, jutu, ka mani pārņem sai- tums, jo vienīgais izskaidrojums bija tāds, ka krūmi nav nekas cits kā tās pašas puķes, bet Puķes pārvērtušas šai vietā augošos ziedus par maziem krūmiņiem. Manī modās kaisla vēlēšanās uzzināt, kālab viņas to darījušas.

«Pat šeit,» es domāju, «pat šeit tās izstiepj rokas pēc mums. Pat šeit tās izspēlē savus trikus un izliek mums lamatas. Un tās var darīt visu, ko vien iedomājas. Ja arī viņām šis Zemes nostūris vēl nepieder, viņas tomēr var brīvi te rīkoties, jo norobežojušas mūs ar laika kupolu.»

Pastiepu roku, aptaustīju vienu zariņu un jutu, ka visa zara garumā sabrieduši maigi pumpuri. īsti pavasara pumpuri, no kuriem pēc dažām dienām izraisīsies lapiņas. Pava­sara pumpuri vasaras pilnbriedā!

Es biju tām noticējis. Pašās beigās, tajā īsajā brīdī, kad Tapers pārstāja runāt un iesnaudās pie ugunskura un kad pakalnā ga­dījās būtne, kas runāja ar mani un pavadīja mani mājup, tajā brīdī es biju viņām ticējis.

Vai pakalnā tiešām kāds bija? Vai kāds nāca man blakus? Gluži nosvīdu, par to do­mādams.

Padusē sajutu ievīstīto laika mašīnas bum­buli un sapratu — tas ir talismans, apliecinā­jums, ka tā otra pasaule tiešām eksistē. Tā­tad ir jātic.

Atcerējos, ka Puķes nosolījās — es savu naudu dabūšot atpakaļ, viņas pat galvoja par to. Es atkal biju mājās, bet no pusotra tūk­stoša dolāru ne vēsts.

Piecēlos kājās un sāku iet uz mājas pusi, bet tad apdomājos. Pagriezos atpakaļ un kāpu augšup pa nogāzi uz daktera Fabiana māju. Spriedu, ka būtu visai prātīgi pamest skatienu uz to, kas notiek viņpus barjeras. Ļautiņi, kas mājā mani gaida, var pagaidīt vēl kādu brī­tiņu.

Sasniedzu pakalna virsotni un paraudzījos uz rītiem. Tur aiz pilsētiņas robežām dega ve­sela virkne ugunskuru un zibēja šurp un turp joņojošu mašīnu ugunis. Pār debesīm no vie­nas puses uz otru lēni slīdēja tievs, zilgans starmeša pirksts. Vienā vietā, kas šķita maz­liet tuvāk, blāzmoja lielāka gaisma nekā citur. Tur, likās, rosījās sevišķi daudz ļaužu.

Ieskatoties pamatīgāk, ieraudzīju tvaika ekskavatoru un tam abās pusēs lielas melnas zemes kaudzes. Varēju pat sadzirdēt ne­skaidru varenā kausa metāla klaudzoņu, tam izmetot savu kravu un slīdot atpakaļ bedrē pēc jaunas. Sapratu, ka cilvēki mēģina iz­rakties cauri barjerai.

Pa ielu grabēdama brauca kāda mašīna un iegriezās celiņā pie mājas, pie kuras es stā­vēju.

«Dakteris,» es nodomāju. «Izcelts tieši no gultas agrā rīta stundā un tagad atgriežas

mājās.»

Pārgāju pāri zālājam un apgāju apkārt mā­jai. Mašīna tikko bija apstājusies uz cietās piebrauktuves, un dakteris kāpa ārā.

— Dakter, — ierunājos, — tas esmu es, Breds.

Viņš pagriezās un, acis piemiedzis, nopē­tīja mani.

— O, — viņš gurdā balsī sacīja, — tātad tu esi atgriezies. Zini, tavā mājā tevi gaida ļau­dis.

Viņš bija tik noguris, ka pat nebrīnījās par manu atgriešanos, acīmredzot tā nomocījies, ka viņam viss vienalga.

šļūcošiem soļiem viņš panācās uz priekšu, un es pēkšņi ieraudzīju, ka dakteris kļuvis vecs. Protams, es zināju, ka viņš vairs nav nekāds jauneklis, tomēr līdz šim viņš nekad man nebija licies tiešām vecs. Tagad es to redzēju: viegli sakumpušie kamieši, kājas, kas tikko cilājās, kad viņš nāca man pretī, bikšu staras, kas vaļīgi kūļājās ap stilbiem, un grumbu vagas sejā.

— Floids Koldvels, — viņš sacīja. — Biju pie Floida. Viņam uznākusi sirdslēkme. Tāds stiprs, dūšīgs vīrs kā viņš, un pēkšņi — sirds­lēkme.

— Kā viņam klājas?

— Darīju, ko varēju. Viņam vajadzētu gu­lēt slimnīcā, kur būtu pilnīgs miers, bet es nevaru viņu turp nogādāt. Kamēr pilsētai ap­kārt barjera, nevaru nogādāt viņu tur, kur vi­ņam vajadzētu būt. Nezinu, Bred. Nezinu, kas ar mums notiks. Misis Jensenu šorīt vajadzēja operēt. Vēzis. Protams, dzīvotāja viņa nav, taču operācija dotu viņai iespēju nodzīvot vēl dažus mēnešus, varbūt pat dažus gadus. Bet viņu nekādi nevar nogādāt uz slimnīcu. Mazā Hopkinsu meitene regulāri brauca pie speciālista, un tas viņai lieliski palīdzēja. De- kers — varbūt esi par viņu dzirdējis. Viņš ir pirmšķirīgs speciālists. Mēs kādreiz strādā­jām kopā klīnikā.

Viņš nostājās man pretī.

— Vai tagad tu redzi? — viņš sacīja. — Es nespēju šiem cilvēkiem palīdzēt. So to jau varu, bet ar to nepietiek. Nevaru veikt tādus darbus, nespēju tikt galā viens ar visu. Citā reizē es viņus aizsūtītu kur nu kuro — pie ār­stiem, kas varētu viņiem līdzēt. Bet tagad — nekā. Pirmo reizi mūžā nespēju palīdzēt sa­viem slimniekiem.

— Jūs to pārāk ņemat pie sirds, — es ie­minējos.

Viņš palūkojās manī kā sagrauzts cilvēks, kā noguris un sagrauzts cilvēks.

— Es citādi neprotu, — viņš teica. — Vi­sus šos gadus viņi man ir uzticējušies.

— Kā klājas Kleinajam? — es iejautājos. — Jūs droši vien zināt.

Dakteris nikni nošņācās.

— Tas sasodītais stulbenis aizlaidies.

— No slimnīcas?

— No kurienes tad vēl! Tikko palicis bez uzraudzības, tā saģērbies un prom. Viņš taču mūža dienu bijis sīks nelietis un ar prātu ne­kad nav varējis lepoties. Izmeklējušies viņu visur, bet vēl līdz šim nav atraduši.

— Droši vien gribēja tikt mājās, — es no­teicu.

— Droši vien, — dakteris piekrita. — Pa­klau, kas tur bijis ar kādu telefona aparātu, vai, kas atrasts viņa būdā?

Es paraustīju plecus.

— Hairams teica, ka esot atradis.

Dakteris nenovērsa no manis acu.

— Un tu neko par to nezini?

— Neko lielu, — es atteicu.

— Nansija stāstījusi, ka tu esot bijis kādā citā pasaulē vai kaut ko tamlīdzīgu. Kas tās par runām?

— Nansija pati jums to teica?

Viņš papurināja galvu.

- Nē, man to pateica Džeralds. Viņš pra­sīja man padomu, ko darīt. Viņš baidījās, ja par to kādam ieminēšoties, tad visa pilsēta būšot kājās.

— Un ko jūs?

— Teicu viņam, lai nesaka neko. Cilvēki jau tā ir gluži kā bez prāta. Viņš tiem pastās­tīja, ko tu teicis par puķēm. Kaut ko taču vi­ņam vajadzēja sacīt.

— Dakter, — es teicu, — te norisinās kaut kas pavisam dīvains. Es pats lāgā nesaprotu. Nerunāsim vairs par to. Labāk pastāstiet man, kas te notiek patlaban. Kas tie par ugunskuriem tur viņā pusē?

— Tos sakūruši kareivji, — viņš paskaid­roja. — Tur atsūtīts karaspēks. Viņi aplen­kuši pilsētu. Gatavā elle, Bred. Mēs netiekam ārā, neviens netiek pie mums iekšā, bet šie vēl izsaukuši karaspēku. Nesaprotu, kāda tam visam jēga. Desmit jūdžu apkārtnē no barje­ras visi iedzīvotāji evakuēti, gaisā patrulē lidmašīnas, atbraukuši pat vairāki tanki. Šo­rīt viņi mēģināja barjeru uzspridzināt, bet panāca tikai to, ka izspridzināja bedri Džeka Fišera ganībās. Velti izniekojuši dinamītu.

— Tagad laikam viņi grib izrakties barje­rai pa apakšu, — es ieminējos.

— Viņi grib daudz ko, — dakteris atteica. — Virs pilsētas palaida helikopterus, kas mēģināja nolaisties pilsētā. Laikam bija ie­domājušies, ka barjerai ir tikai sienas, bet jumta nav. Tomēr drīz vien pārliecinājās, ka jumts ir gan. Viņi blēņojās visu pēcpusdienu, sadauzīja divus helikopterus, bet tad laikam saprata, ka barjerai ir kupola forma. Tā mūs ieslēgusi no visām pusēm. Kā tāds ziepju bur­bulis, saproti. Un tad vēl sabrauca tie stul­beņi žurnālisti — kad es tev saku, Bred, ve­sela armija. Ne televīzijā, ne pa radio, nedz avīzēs neredz un nedzird neko citu kā Milvilu.

— Ir jau arī sensācija, — es sacīju.

— Ir jau, ir. Bet man, Bred, prāts nav mie­rīgs. Pilsētiņa šobrīd atrodas kā uz pulvera mucas. Cilvēkiem nervi līdz pēdīgajam saspī­lēti. Visi ir pārbijušies un drebelīgi. Man šķiet, vajadzētu tikai skaļāk sasist plaukstas, un visa pilsēta būtu panikā.

Viņš pienāca man tuvāk.

— Ko tu domā darīt, Bred?

lešu uz mājām. Tur mani gaida cilvēki. Vai nāksiet līdzi? y Viņš papurināja galvu.

— Nē, biju tur labu brīdi, bet tad mani iz­sauca pie Floida. Esmu pagalam noguris. Iešu gulēt.

Viņš uzgrieza man muguru un lēnām šļūca projām, bet tad pagriezās atpakaļ.

— Esi uzmanīgs, zēn, — viņš brīdināja. — Cilvēki daudz melš par tām puķēm. Viņi saka, ja tavs tēvs nebūtu sācis tās audzēt, tagad nekas nebūtu noticis. Daudzi domā, ka tavs tēvs savā laikā uzsācis kādu sazvēres­tību un tu tagad to turpinot.

— Būšu piesardzīgs, — es atteicu.

16

Visi bija sapulcējušies dzīvojamā istabā. Tiklīdz iegāju pa virtuves durvīm, Hairams Martins mani tūliņ pamanīja.

— Tur viņš ir! — Hairams ierējās, pie- traukdamies kājās un mezdamies uz virtuvi.

Pusceļā viņš apstājās un ļauni paskatījās uz mani.

Vajadzēja gan tev daudz laika, kamēr pārradies, — viņš sacīja.

Es viņam neatbildēju.

Noliku svārkos ievīstīto laika aparātu uz

virtuves galda. Viens svārku stūris atlocījās, un dažādos leņķos izvietotās lēcas iedzirkstī- jās griestu spuldzes gaismā.

Hairams soli atkāpās.

— Kas tas tāds? — viņš noprasīja.

— Kaut kas, ko atnesu līdzi, — es atteicu. — Man šķiet, tā ir laika mašīna.

Kafijas kanna stavēja uz gāzes plīts, kuras liesma bija nogriezta pavisam zemu. Izlietnē bija sakrautas netīras kafijas tases, cukur­traukam noņemts vāciņš un uz virtuves plaukta izbiris cukurs.

Pārējie, kas atradās dzīvojamā istabā, drūz­mējās durvīs, un viņu bija daudz vairāk, nekā es biju gaidījis.

Hairarnam pa pēdām sekoja Nansija un tū­liņ pienāca pie manis. Viņa pastiepa roku un uzlika to uz mana delma.

— Sveiks un vesels, — viņa /nani uzru­nāja.

— Tiku cauri ar vieglām izbailēm, — es atbildēju.

Skatījos viņā un domāju, cik viņa skaista, daudz skaistāka, nekā saglabājusies man at­miņā, skaistāka nekā senajās skolas dienās, kad man, viņā raugoties, acu priekšā sijājās zelta putekļi. Tepat man blakus viņa bija daudz daiļāka, nekā atmiņā glabāta.

Piegāju viņai pavisam klāt un apliku roku apkārt. Uz mirkli viņa pieglauda galvu man pie pleca, tad atkal izslējās taisni. Cik viņa bija silta un maiga! Es nožēloju, ka šis mir­

klis ir tik īss, bet pārejie vēroja mūs un gai­dīja.

— Esmu zvanījis uz vairakam vietām, — ierunājās Džeralds Šērvuds. — Senators Gibss brauks šurp, lai tevi sastaptu. Viņam līdzi būs kāds no Valsts departamenta. Tas bija viss, Bred, ko tik īsā laikā varēju izdarīt.

— Pilnīgi pietiek ar to pašu, — es noteicu.

Tagad, stāvot paša mājas virtuvē, kur man

līdzās bija Nansija, palsajā rītausmā silti spīdēja lampas gaisma un visapkārt atradās vecie, pazīstamie priekšmeti, nesen redzētā svešā pasaule atkāpās, kļuva bālāka un tās draudi — ja tie vispār bija draudi — vairs nelikās tik bīstami.

— Bet es gribu zināt, — iejaucās Toms Prestons, — kas tās par pasakām, ko Dže­ralds melš par tava tēva puķēm.

— Jā, — ierunājās arī mērs Higijs Mor- riss, — kāds ar visu sakars puķēm?

Hairams neteica neko, bet, zobus atžņie- bis, skatījās uz mani.

— Džentlmeņi, — ieteicās advokāts Ni- kolss, — tā mēs nekur netiksim. Jābūt godī­giem. Jautāt varēsiet vēlāk. Vispirms lai Breds pastāsta visu, ko zina.

— Viss, ko viņš varēs pateikt, būs vairāk, nekā zinām mēs, — piebilda Džo īvenss.

— Labi, — piekrita Higijs, — mēs labprāt paklausīsimies.

257

— Bet vispirms, — teica Hairams, — es

17-1472

gribu zināt, kas ir tas priekšmets tur uz galda. Varbūt tas ir bīstams. Varbūt tā ir bumba.

— Es nezinu, kas tas ir, — atzinos. — Tam ir kaut kāds sakars ar laiku. Tas vada laiku. Varbūt to var nosaukt par laika kameru vai par laika mašīnu — kā jums tīk.

Toms Prestons iespurdzās, bet Hairams at­kal atžņieba zobus.

Uz sliekšņa blakus mācītājam Sailasam Midltonam, kas sludināja baznīcā tepat otr­pus ielas, stāvēja pāters Flenegens, mūsu pilsētas vienīgais katoļu priesteris. Tagad ve­cais priesteris klusi ierunājās, tik klusi, ka viņa balss saplūda ar nespodro lampas gaismu un palso rītausmu.

— Es mazāk par jums visiem ticu tam, ka pasaule ir kaut kas tāds, kas spēj pārgrozīt laiku, vai tam, ka puķēm var būt kāds sakars ar visu, kas noticis Milvilā. Tās ir iespējas, ko mans prāts liedzas saprast. Tomēr atšķi­rībā no jums pārējiem esmu ar mieru vispirms noklausīties un tikai tad spriest.

— Centīšos jums pastāstīt, — es sacīju,

— centīšos pastāstīt visu tieši tā, kā tas nori­sinājās.

— Alfs Pītersons gribēja ar tevi runāt, — Nansija teica, — viņš zvanīja vismaz reizes desmit.

— Vai viņš atstāja savu numuru?

— Jā, es to pierakstīju.

— Tas nav steidzami, — Higijs iejaucās.

— Mēs vispirms gribam visu dzirdēt.

— Varbūt, — ieteicās Nansijas tēvs, — tu tomēr labāk mums tūliņ visu izstāstītu. Iesim dzīvojamā istabā, tur būs ērtāk.

Sagājām dzīvojamā istabā un apsēdāmies.-

— Nu, draudziņ, — vēlīgi sacīja Higijs,

— šauj tik vaļā!

Es labprāt būtu viņu nožņaudzis. Kad uz­metu viņam skatienu, man šķiet, viņš ļoti labi saprata, ko pret viņu jūtu.

— Mēs sēdēsim pavisam klusu, — viņš ap­solīja, — un uzklausīsim tevi.

Pagaidīju, kamēr viņi nomierinās, tad sa­cīju:

— Man jasak ar vakarrītu, ar to brīdi, kad mana mašīna bija sadauzīta un es, atgriezies mājās, ieraudzīju šūpolēs sēžam Taperu Tai- leru.

Higijs uzlēca kājās.

— Tu esi jucis! — viņš iesaucās. — Tapers taču jau gadiem ilgi ir pazudis.

Arī Hairams pielēca kājās.

— Tu tātad mani piemuļķoji, — viņš ierē­cās, — kad teicu tev, ka Toms runājis ar Ta­peru!

— Es tev meloju, — atbildēju viņam.

— Gribot negribot bija jāmelo. Es pats ne­sapratu, kas notiek, bet tu mācies man virsū kā miegs.

— Bred, tu atzīsties, ka esi melojis? — ievaicājās mācītājs Sailass Midltons.

17*

259

— Jā, protams. Tas gorilla taču bija mani piespiedis pie sienas ..,

— Ja lu esi melojis vienreiz, vari samelo­ties atkal, — ieķērcās Toms Prestons. — Kā lai mēs ticam tam, ko tu saki?

— Zini, Tom, — es sacīju, — es nedodu ne pliku vērdiņu par to, vai tu man tici vai netici.

Visi atkal apsēdās un blenza uz mani, un es sapratu, ka esmu izturējies bērnišķīgi, bet viņi bija aizdevuši man trakas dusmas.

— Es ieteiktu, — atkal ierunājās pāters Flenegens, — ka mums vajadzētu vēlreiz sākt no jauna mēģināt visiem spēkiem noturēties pieklājības robežās.

— Jā, es arī lūdzu to pašu, — drūmi no­teica Higijs. — Palieciet jel visi klusu.

Pametu skatienu visapkārt. Neviens nebil­da ne vārda. Džeralds Šērvuds man nopietni pamāja ar galvu.

Dziji ievilku elpu un sāku stāstīt.

— Varbūt, — es sacīju, — man vajadzētu sākt pat ar agrākiem notikumiem, — ar to brīdi, kad Toms Prestons atsūtīja Edu Ādleru pie manis noņemt telefona aparātu.

— Tu biji parādā par trim mēnešiem, — iespiedzās Prestons. — Tu pat nebiji…

— Tom! — advokāts Nikolss viņu skarbi apsauca.

Toms atzvēlās krēslā un piepūtās.

Es turpināju un izstāstīju visu — par Kleino Grantu un telefona aparātu, ko atradu savā kantorī, un to, ko man stāstīja Alfs Pī- tersons, un to, ka aizbraucu uz Granta būdu.

Izstāstīju visu, noklusēju vienīgi to, ko zināju par Džeraldu Šērvudu, un to, ka viņš ražo telefona aparātus. Domāju, ka man nav tie­sību to pieminēt.

— Vai jums ir kādi jautājumi? — beigās noprasīju.

— Cik tik uziet, — atbildēja advokāts Ni- kolss, — bet turpini vien, pabeidz savu stāstu. Vai citi domā tāpat?

Higijs Morriss kaut ko nonurdēja, tad pie­bilda:

— Es domāju tāpat.

— Es gan tā nedomāju, — kodīgi atsaucās Prestons. — Džeralds mums sacīja, ka Nan­sija runājusi ar Bredu pa telefonu. Bet viņš nepateica, kā tas darīts. Viņa droši vien iz­mantojusi vienu no tiem aparātiem.

— Manējo, — paskaidroja Šērvuds. — Man tāds ir jau daudzus gadus.

; — Jūs man par to nekad neesat neko bil­dis, Džerald, — sacīja Higijs.

— Neienāca prātā, — strupi atteica Šēr­vuds.

— Man sāk likties, — atkal ierunājās Pres­tons, — ka te notikušas brīnumu zīmes, par ko mums nav bijis ne jausmas.

— Tur, — apstiprināja pāters Flenegens, — jums neapšaubāmi taisnība. Bet man šķiet, ka jaunais cilvēks pagaidām ir nokļuvis vēl tikai līdz sava stāsta sākumam.

[Jn es turpināju. Stāstīju visu, cik patiesi spēdams, ar visiem sīkumiem, ko vien varēju atcerēties.

Beidzot biju galā, un viņi visi sēdēja gluži nekustīgi, varbūt apstulboti, varbūt nobiju­šies; viņi, iespējams, neticēja it visam, ko biju stāstījis, bet kaut kam tomēr ticēja.

Pāters Flenegens mulsi sarosījās.

— Jauno cilvēk, — viņš jautāja, — vai esat absolūti pārliecināts, ka tā nav bijusi halucinācija?

— Es taču atnesu līdzi laika aparātu. Tā vairs nav nekāda halucinācija.

— Manuprāt, — sacīja Nikolss, — nav ie­spējams noliegt, ka patlaban notiek dīvainas lietas. Breda stāsts nav lielāka dīvainība kā barjera ap Milvilu.

— Nav, es saku, nav neviena, — ieķērcās Prestons, — kas spētu kaut ko izdarīt ar laiku, tāpēc ka laiks ir . .. laiks ir . ..

— Ļoti pareizi, — viņu pārtrauca Šērvuds, — neviens nezina neko par laiku. Turklāt laiks nav vienīgā parādība, pār kuru mēs ne­nieka nezinām. Ir taču vēl gravitācija. Visā pasaulē nav neviena cilvēka, kurš precīzi va­rētu pateikt, kas ir gravitācija.

— Es neticu nevienam viņa vārdam, — iecirtīgi noteica Hairams. — Viņš bija kaut kur noslēpies …

— Mēs taču pārmeklējām pilsētā pēdējo kaktu, — viņam aizrādīja Džo īvenss. — Nav tādas vietas, kur viņš būtu varējis paslēpties.

— Būtībā, — atkal ierunājās pāters Flene-.

gens, — nemaz nav svarīgi, vai mēs tam ti­cam vai neticam. Svarīgi ir, lai tam ticētu cilvēki, kas atbrauks no Vašingtonas.

Higijs izslējās krēslā staltāk. Viņš pagrie­zās pret Šērvudu.

— Jūs teicāt, ka Gibss braukšot šurp. Un atvedīšot kādu līdzi.

Šērvuds pamāja.

— Jā, kādu vīru no Valsts departamenta.

— Ko īsti Gibss sacīja?

— Viņš teica, ka braukšot tūliņ. Sarunas ar Bredu varot būt tikai profilaktiskas. Pēc tam viņš došoties atpakaļ un ziņošot. Viņš ieminējās, ka tā varbūt neesot nacionāla pro­blēma vien. Mūsu valdībai vajadzēšot sazinā­ties ar citām valdībām. Viņš gribēja uzzināt kaut ko vairāk. Bet es varēju pateikt viņam vienīgi to, ka mūsu pilsētā ir cilvēks, kas var sniegt tiešu informāciju.

— Viņi tātad gaidīs mūs otrpus barjeras. Jādomā, pie ceļa, kas ved no_ austrumiem.

— Arī man tā šķiet, — Šērvuds piekrita. — To mēs nenorunājām. Viņš man piezvanīs no kādas vietas otrpus barjeras, kad atbrauks.

— Patiesību sakot, — Higijs pieklusināja balsi, it kā viņam būtu sakāms kaut kas ļoti konfidenciāli, — ja vien mēs izkultos no šīs ķezas ar veselu ādu, tad mums būtu varen laimējies. Neviena cita pilsēta visā pasaules vēsturē nav piedzīvojusi tādu popularitāti, kāda pašlaik ir mums. Daudzus gadus tūristi bariem vien plūdīs šurp, lai paskatītos uz mums, lai tikai varētu stāstīt, ka bijuši Mil­vilā.

— Man šķiet, — sacīja pāters Flenegens, — ja tas viss ir taisnība, tad gan runa ir par kaut ko daudz svarīgāku nekā tas, vai mūsu pilsēta nākotnē spēs pievilināt tūristus.

— Jā, — piekrita Sailass Midltons, — tas nozīmē, ka esam sastapušies ar mums nepa­zīstamu dzīvības formu. Kā mēs pret to iz­turēsimies, tas izšķirs mūsu dzīvības vai nā­ves jautājumu. Turklāt izšķirs šo jautājumu ne tikai mums, tas ir, es gribēju teikt — ne tikai šīs pilsētiņas iedzīvotājiem vien. Tas var būt izšķirīgs visas cilvēces dzīvībai vai iznī­cībai.

— Nu, paklausieties, — iečiepstējās Pres­tons, — jūs taču negribēsiet teikt, ka dažas puķes …

— Ak tu sasodītais muļķi! — iesaucās Šēr­vuds. — Tās nebūt nav tikai dažas puķes.

— Pareizi, — piekrita Džo Ivenss. — Nav runa par puķēm. Tā ir pilnīgi citāda dzīvības forma. Ne dzīvnieku, bet augu pasaule ar sa­prātīgām būtnēm.

— Turklāt, — es piebildu, — būtnes, kas uzkrājušas diezin cik citu saprātīgu būtņu zināšanas. Tās zina daudz ko tādu, ko mēs pat iedomāties nespējam.

— Nesaprotu, — Higijs stūrgalvīgi turējās pie sava, — kādēļ mums vajadzētu tik traki baidīties. Vēl nav gadījies, ka mēs nebūtu tikuši gaļā ar nezāļu kušķi. Mēs varam tas apsmidzināt ar ķimikālijām un …

— Nedomāju, — es iebildu, — ka mums būtu tik viegli tās iznīcināt, kā tu iedomājies. Bet, neiedziļinoties pašreiz šai tematā, jājau­tā: vai mēs gribam tās iznīcināt?

— Ko tad tu iedomājies! — iespiedzās Hi­gijs. — Ļaut, lai tās savairojas un pārņem mūsu Zemi?

— Nevis pārņem, bet dzīvo kopā ar mums un sadarbojas ar mums.

— Bet barjera? — ķērca Hairams. — Visi laikam aizmirsuši barjeru!

— Neviens nav aizmirsis barjeru, — sacīja Nikolss. — Barjera ir tikai visas problēmas viena daļa. Vispirms atrisināsim problēmu un tad domāsim par barjeru.

— Ak tu žēlīgā debess! — ievaidējās Pres­tons. — Jūs taču runājat tā, it kā ticētu kat­ram viņa vārdam.

— Ne gluži tā, — sacīja Sailass Midltons. — Bet tas, ko pastāstīja Breds, mums jāpie­ņem par izejas hipotēzi. Es negribu apgalvot, ka tas, ko viņš mums stāstīja, ir absolūti pa­reizi. Varbūt viņš šo to.sapratis aplam, var­būt vienu otru jautājumu uztvēris kļūdaini, taču šobrīd tā ir vienīgā praktiskā informā­cija, ko varam izmantot.

— Es neticu nevienam pašam vārdam, — stulbi noteica Hairams. — Mēs esam iepīti netīrā sazvērestībā, un es …

Satricinādams visu istabu, iezvanījās tele­fons.

Šērvuds aizgāja pie telefona.

— Tev, — viņš sacīja. — Atkal Alfs.

Pārgāju pāri istabai un paņēmu klausuli,

ko Šērvuds man pasniedza.

— Hallo, Alf, — sacīju.

— Ja nemaldos, — teica Alfs, — tu solījies piezvanīt. Pēc kādas stundas.

— Man gadījās negaidīts piedzīvojums.

— Es vairs neesmu vecajā vietā, — Alfs stāstīja. — No turienes visi evakuēti. Apmetos kādā motelī netālu no Kūna ielejas. Taisos pārcelties Uz Elmoru, jo šis motelis ir nožē­lojams. Bet pirms aizbraukšanas no šejienes gribēju sazvanīties ar tevi.

— Labi, ka tu to darīji, — es teicu. — Gri­bu tev šo to pajautāt. Par institūtu Grīn- brairā.

— Jautā vien. Ko tu gribi zināt par insti­tūtu?

— Kādas problēmas jums tur jarisina?

— Dažādas.

— Vai kādai no tām ir sakars ar augiem?

— Ar augiem?

— Nu, saproti jel — ar puķēm, nezālēm, dārzeņiem.

— Skaidrs. Pagaidi, padomāšu. Jā, dažas laikam ir bijušas.

— Piemēram?

— Viena bija tāda: vai augiem var piemist saprāts.

— Un ko tu secināji?

— Paklau, Bred!

— Tas ir svarīgi, Alf.

Labi, labi. Man bija tikai viens secinā­jums: tas nav iespējams. Augiem nav pamata iegūt saprātu. Nav nepieciešamā cēloņa, lai augs saprātīgi domātu. Pat ja augi iemantotu saprātu, no tā nebūtu nekāda labuma. Tie taču nespētu izmantot ne saprātu, ne savas zināšanas. Tiem nebūtu nekādas iespējas likt tās lietā. Turklāt pati augu struktūra nav tam piemērota. Augiem tad vajadzētu attīstīt ju­tekļus, kādu tiem nav, lai tie varētu apzinā­ties apkārtējo pasauli. Tiem vajadzētu attīstīt smadzenes datu uzkrāšanai, attīstīt domāša­nas mehānismu. Kad sāk par to domāt, Bred, nav nemaz grūti nonākt pie secinājuma. Augs pat necenstos iegūt saprātu. Es labu brīdi gudroju, lai sagrupētu visus argumentus, un beigās viss iznāca ļoti loģiski.

— Un tas ir viss?

— Nē, bija vēl viens jautājums. Kā izstrā­dāt vienkāršu metodi kaitīgu nezāļu iznīcinā­šanai, paturot prātā, ka šīs nezāles ļoti ātri piemērojas apstākļiem un relatīvi īsā laikā spēj kļūt imūnas pret visu, kas var apdraudēt to eksistenci.

— Tādas iespējas laikam gan nav, — es ieteicos.

— Ir, — Alfs atteica, — bet tikai viena. Un tā pati nay pārāk laba.

— Kas tā ir?

— Radiācija. Bet to nevar uzskatīt par vienkāršu metodi, ja augam patiesi ir augsta asimilācijas spēja.

— Tātad nav nekādas iespējas iznīcināt kā­dus ļoti panesīgus augus?

— Es teiktu, ka nav — vismaz cilvēkiem tāda nav zināma. Bet kādēļ tu visu to man jautā, Bred?

— Mēs varam nokļūt tamlīdzīgā situācijā. — Un es aši pastāstīju viņam šo to par Pu­ķēm.

Viņš iesvilpās.

— Tu domā, ka esi visu pareizi sapratis?

— Neņemos droši apgalvot, Alf. Man šķiet, ka tā ir, bet galvot neņemos. Tas ir, es zinu, ka Puķes eksistē, bet…

— Bija vēl viens jautājums. Tas ir ciešā sakarā ar to, ko tu stāsti. Proti, man jautāja, kā cilvēki izturētos pret saskarsmi ar cita veida dzīvību un kādas attiecības varētu iz­veidoties. Vai tu domā, ka institūts? …

— Lieks jautājums, — es atteicu. — To pārzina tie paši ļaudis, kas pārzina telefona aparātus.

— Tā jau mēs pirmīt arī izdomājām. Atce­ries, runādami pa telefonu, kad barjera bija sākusi kustēties.

— Paklau, Alf, kā tu atbildēji uz pēdējo jautājumu? Par kontaktu ar citām būtnēm?

Viņš mazliet neveikli iesmējās.

— Ir neskaitāmas atbildes. Metode būtu atkarīga no šo būtņu rakstura. Bet vienmēr pastāvētu zināmas briesmas.

-— Un vairāk tu neatceries? Es gribēju luikt — vairāk tādu jautājumu nebija?

— Nevaru atcerēties, ka būtu bijuši vēl kādi. Pastāsti sīkāk, kas tur pie jums noticis.

Labprāt pastāstītu, bet nevaru. Te pie manis ir diezgan daudz ļaužu. Tātad tu pār­celsies uz Elmoru?

— Jā, kad būšu aizbraucis tur, es tev at­kal piezvanīšu. Vai tu būsi mājās?

— Es taču nekur nevaru aiziet, — es at­teicu.

Neviens nesarunājās, kamēr es biju pie te­lefona. Visi klausījās. Bet, tikko es beidzu ru- nat, Higijs svarīgi izslējās.

— Man šķiet, — viņš sacīja, — mums var­būt vajadzētu posties ceļā un iet sagaidīt se­natoru. Domāju, man vajadzēs izraudzīt ap-

veikšanas komisiju. Visus, kas atrodas šai istabā, un vēl dažus citus. Varbūt dakteri Fa- bianu un varbūt…

— Mēr, — viņu pārtrauca Šērvuds, — va­jadzētu gan atcerēties, ka šim apmeklējumam nav nekāda sakara ar oficiālām reprezenta- tīvām vizītēm. Šis gadījums ir daudz svarī­gāks un pavisam neoficiāls. Breds ir vienī­gais, ar kuru senatoram jāsatiekas. Vienīgi viņš var sniegt vajadzīgo informāciju un …

— Bet, — protestēja Higijs, — es tikai gribēju …

Mēs zinām, ko jūs gribējāt, — atteica

Šērvuds. Set es gribu norādīt tikai už vienu: ja Breds vēlas, lai viņam iet līdzi ko­misija, tad viņam ir tiesības izvēlēties to pa­šam.

— Bet mans oficiālais pienākums… — blēja Higijs.

— Tādā gadījumā kā šis, — sausi noteica Šērvuds, — jums nav nekāda oficiāla pienā­kuma.

— Džerald, — iebilda mērs, — esmu cen­ties domāt par jums vislabāko. Esmu centies ;sevi pārliecināt…

— Mēr, — drūmi ierunājās Prestons, —nav nekādas vajadzības spēlēt paslēpes. Mums jārunā skaidra valoda. Te notiek kaut kas ne­lāgs, tiek rīkota sazvērestība vai kaut kas tamlīdzīgs. Tajā ir iejaukts Breds, tajā ir ie­jaukts Kleinais un . ..

— Un, — Šērvuds viņu pārtrauca, — ja jau tu esi tik pārliecināts, ka tiek rīkota sa­zvērestība, tad tajā esmu iejaukts arī es. Es taisīju telefona aparātus.

Higijs bezmaz aizrijās.

— Ko jūs taisījāt? — viņš pārjautāja.

— Es taisīju telefonus. Ražoju vairumā.

— Jums tātad viss jau sen zināms?

Šērvuds papurināja galvu.

— Es neko nezinu. Es tikai ražoju aparā­tus.

Higijs bezspēcīgi atkrita krēslā. Viņš žņau­dzīja rokas, nenovērsdams no tām acu.

— Es nezinu, V viņš purpināja, — es neko vairs nesaprotu.

Bet es skaidri jutu, ka viņš saprot. Viņam pirmo reizi atausa gaisma, ka noticis kaut kas vairāk par neparastu dabas fenomenu, kas ar laiku izzudīs, pārvēršot Milvilu par iz­slavētu tūrisma vietu, uz kuru ik gadu plūdīs tūkstošiem ziņkārīgo. Redzēju, ka mērs Hi­gijs Morriss pirmo reizi apjēdz: Milvilai un visai pasaulei izvirzīta problēma, kuras atri­sināšanai nepietiek ar labu veiksmi un Tirdz­niecības palātas gudrību vien.

— Man ir lūgums, — es sacīju.

— Kāds? — jautāja Higijs.

— Gribu dabūt atpakaļ savu telefona apa­rātu. To, kas atradās manā kantorī. To, ku­ram nav numuru diska.

Mērs paraudzījās uz Hairamu.

— Nē, nekas nebūs, — Hairams noteica.

— Es viņam to atpakaļ nedošu. Viņš jau tā­pat nodarījis pietiekamu postu.

— Hairam, — brīdināja mērs.

— Labi jau, labi, — Hairams piekāpās.

— Ceru, ka viņš ar to aizrīsies.

— Manuprāt, — ieteicās pāters Flenegens,

— mēs visi rīkojamies visai nesaprātīgi. Pēc manām domām, visu šo notikumu vajadzētu mierīgi izanalizēt punktu pa punktam un tādā veidā …

Viņu pārtrauca tikšķi — skaļi, draudoši tikšķi, kas atbalsojās visā mājā kā paša lik­teņa soļi. Es tūliņ sapratu, ka tikšķi skan jau labu bridi, tikai sākumā Aie bija pavisam klusi, es tos pat dzirdēju, savā prātā brīnī­damies, no kā tie varētu Celties.

Bet tagad tie kļuva ar katru jaunu tikšķi skaļāki un dobjāki, un, kamēr mēs, bailēs bez­maz sastinguši, klausījāmies, tikšķi pārvēr­tās dobjā dunoņā, līdz dunoņa pārgāja vare­nos grandienos.

Mēs visi pārbijušies uztrūkāmies kājās, un es redzēju uz virtuves sienām uzblāzmojam un apdziestam gaismu, it kā virtuvē kāds pār­maiņus iedegtu un nodzēstu spēcīgu spuldzi; dreboša, starojoša gaisma uz mirkli apmir­dzēja istabu, tad apdzisa un iekvēlojās no jauna.

— Skaidrs! — ierēcās Hairams, mezdamies uz virtuvi. — Es jau zināju, tiklīdz to ierau­dzīju! Tūliņ zināju, ka no tās draud bries­mas.

Es lēkšoju viņam pakaļ.

— Sargies! — es kliedzu. — Neskaries tai klāt!

Tā bija laika mašīna. Pacēlusies no galda, tā lidinājās gaisā. Tās iekšienē ar regulāriem piesitieniem pulsēja kāds varens spēks, kas, izdalīdamies grūdieniem, piepildīja istabu ar pērkonam līdzīgiem grandieniem. Uz galda zem laika mašīnas redzēju savus saņurcītos svārkus.

Sagrābu Hairamu aiz rokas un centos at­vilkt atpakaļ, bet viņš lauzās tik uz priekšu, mēģinādams izraut no maksts pistoli,

Spoži iezalgodamies, agregāts sakustējās un strauji cēlās pret griestiem.

— Nevajag! — es iekliedzos, jo baidījos — tiklīdz tas atdursies pret griestiem, trauslās lēcas sašķīdīs drumslu drumslās.

Tad agregāts atsitās pret griestiem, bet ne- sašķīda. Ātrumu nesamazinājis, tas izurbās griestiem cauri. Stāvēju, neizpratnē blenz­dams uz glīto, apaļo caurumu, ko mašīna bija izurbusi.

Dzirdēju, ka man aiz muguras nodun soļi, dzirdēju aizkrītam durvis un, pagriezies atpa­kaļ, redzēju, ka istaba ir tukša, vienīgi Nan­sija stāvēja pie kamīna.

— Nāc! — es viņai uzbrēcu, pats skriedams uz durvīm, kas veda ārā uz lievenēm.

Visi pārējie bija sastājušies pagalmā starp lievenēm un dzīvžogu, lūkodamies debesīs, kur mirguļoja spožums, strauji celdamies augšup.

Es pametu skatienu uz jumtu un ieraudzīju tur izsisto caurumu, ko ieskāva apdrupuši kārniņi, kas bija izcelti no vietas, agregātam laužoties ārā.

— Tur nu tas aizlido, — sacīja Džeralds Šērvuds, kas stāvēja rnan līdzās. — Diezin, kas tas tāds ir.

— Nezinu, — es atteicu. — Viņas man tī­šām to iemānījušas. Iznerrojušas mani kā pē­dīgo muļķi.

273

Es biju satraukts un dusmīgs, turklāt jutos pagalam apkaunots. Puķes tajā otrā pasaulē

18-1472

mani nelietīgi izmantojušas. Ar viltu piespie­dušas mani ienest mūsu pasaulē priekšmetu, kuru pašas nav varējušas atgādāt šurp.

Nebija nekādas iespējas uzzināt, kādai va­jadzībai tas domāts, kaut gan . .. diemžēl, mēs droši vien to visu drīz uzzināsim.

Hairams, neganti pārskaities, pagriezās pret mani.

— Nu tu panāci, ko gribēji! — viņš uz­brēca. — Nemēģini iestāstīt, ka tas tev iz­nāca netīšām, nemēģini izlikties, ka nezini, kas tas par daiktu. Velns viņu zina, kas tur ārpusē notiek, bet tu esi ar viņiem uz vienu roku.

Es necentos viņam atbildēt. Nezinu, ko būtu varējis teikt.

Hairams pienāca man soli tuvāk.

— Liecies mierā! — uzsauca Higijs. — Ne­aiztiec viņu!

Viņu vajadzētu kratīt kā pelumaisu, līdz visu izstāsta, — ķērca Hairams. — Ja mēs zi­nātu, kas tur īsti ir, mēs varētu …

— Es tev teicu — neaiztiec viņu! — Higijs atkārtoja.

— Tu man esi apriebies, — es sacīju Haira- mam, — tu man esi bijis pretīgs no laika gala. Vienīgais, ko gribu no tevis, atdod manu telefona aparātu. Turklāt labi drīz.

— Pagaidi tu man, nekrietneli! — Hairams ierējās un paspēra vēl soli uz manu pusi.

Higijs vienā lēcienā bija pie viņa un iespēra viņam pa stilba kaulu.

— Velns parāvis! — Higijs uzbrēca. — Ēs tev sacīju — liecies mierā!

Hairams sāka lēkāt uz vienas kājas un, otru pacēlis, berzēja sadauzīto stilba kaulu.

— Mēr, — viņš žēlabaini činkstēja, — kā­dēļ tu to darīji?

— Aizej un atnes aparātu, — Toms Pres­tons izrīkoja, — atnes un atdod viņam. Tad viņš varēs piezvanīt uz turieni un pastāstīt, cik smalki visu nostrādājis.

Man ļoti gribējās samizot viņus visus trīs, īpaši Hairamu un Tomu Prestonu. Bet es, protams, aptvēru, ka tas nav iespējams. Hai­rams bērnībā bija piekāvis mani pietiekami bieži, lai es zinātu, ka neesmu viņam preti­nieks.

Higijs satvēra Hairamu un stūma uz vār­tiem. Hairams gāja mēra pavadībā, mazliet pieklibodams. Toms Prestons atvēra vārtiņus, un visi trīs aizklumburoja pa ielu, atpakaļ ne­paskatīdamies.

Tikai tagad es pamanīju, ka aizgājuši arī pārējie — visi, izņemot pāteru Flenegenu, Džeraldu Šērvudu un Nansiju, kas stāvēja uz lievenēm. Priesteris stāvēja mazliet nostāk, un, kad es uz viņu paraudzījos, viņš it kā at­vainodamies paplēta rokas.

18*

275

— Nedusmojieties uz viņiem par to, ka viņi aizgāja, — viņš sacīja. — Viņi ir satraukti un samulsuši. Viņi izmantoja gadījumu, lai tiktu projām.

— Un jūs? — es vaicāju. — Jūs neesat sa­traukts?

— Nepavisam, — viņš atbildēja, — kaut gan mazliet samulsis esmu ari es. Nemaz ne­kautrējos atzīties jums, ka visā šajā notikumā, pēc manām domām, ir kaut kas ķecerīgs.

— Varbūt jūs pat atzīsieties, — es aši iz­metu, — ka ticat tam, ko es stāstīju.

— Zināmas šaubas man sākumā bija, — viņš teica, — un es vēl tagad īsti nespēju no tām atbrīvoties. Bet caurums jūsu mājas jumtā ir ļoti spēcīgs arguments pret jebkādu skepticismu. Un es nepiekrītu jaunlaiku ci­nismam, kas tagad, šķiet, tik stipri nācis modē. Pēc manām domām, ij tagad pasaulē vēl pietiek vietas visādiem misticisma izvirdu­miem.

Es būtu varējis viņam atbildēt, ka šajā no­tikuma nav nekā mistiska, ka tā otra pasaule ir īsta un neapšaubāma, ka tur spīd zvaig­znes un saule, un mēness, ka esmu staigājis pa tās zemi un dzēris tās ūdeni, esmu elpojis tās gaisu un ka zem nagiem man vēl tagad ir tās pasaules smilts, jo es ar rokām izraku cil­vēka galvaskausu no pakalna strauta malā.

— Ļaudis atgriezīsies, — sacīja pāters Fle- negens. — Viņiem vajadzēja uz brīdi aiziet, lai pārdomātu, lai klusībā apsvērtu no jums dzirdēto. Tas bija pārāk daudz vienā paņē­mienā. Viņi atgriezīsies, arī es atgriezīšos, bet šai brīdī man daudz kas jāpārdomā.

Pa ielu šurp skrēja puiku bars. Kādu gaba- linu no mājas viņi apstājās un rādija ar pirkstiem uz jumtu. Viņi delverējās, šad tad iegrūda cits citam sānos pa dunkai un visādi draišķojās.

Pie apvāršņa parādījās šaura saules ma­liņa, un koku lapotne iemirdzējās spožā vasa­ras zaļumā.

Es pamāju uz zēnu pusi.

— Valodas jau paklīdušas, — es sacīju. — Pēc pusstundas visa pilsēta būs saskrējusi šurp un blenzīs uz jumtu.

17

Pūlis ārpusē bija kļuvis lielāks.

Neviens neko nedarīja. Cilvēki tikai stāvēja un skatījās — raudzījās uz caurumu jumtā un klusām sarunājās: ne ķērca, ne klaigāja, tikai sarunājās, it kā zinādami, ka jānotiek vēl kaut kam, un kavēja laiku, gaidīdami, kas tad īsti būs.

Šērvuds staigāja pa istabu šurp un turp.

— Gibsam drīz jāzvana, — viņš sacīja. — Nesaprotu, kas viņam lēcies. Nu jau varēja būt klāt un piezvanīt.

— Varbūt, — ieminējās Nansija, — viņu kaut kas aizkavējis, varbūt viņa lidmašīna no­sebojusies. Varbūt uz ceļa gadījies sastrē­gums.

Stāvēju pie loga un vēroju pūli. Es gandrīz visus* šos cilvēkus pazinu. Tie bija mani draugi un kaimiņi, un, ja vien tiem iešautos prātā nākt iekšā pagalmā un pieklauvēt pie durvīm, lai mani apciemotu, es viņiem neva­rētu to liegt. Bet tagad viņi visi palika stāvam ārā, vēroja un nogaidīja. «Liekas,» es iedo­mājos, «ka mana māja ir krātiņš, bet es pats — no svešām zemēm atvests brīnum- zvērs.»

Vēl pirms divdesmit četrām stundām es biju gluži parasts šās pilsētiņas iedzīvotājs, kas te dzimis un uzaudzis šo pašu cilvēku acu priekšā, bet piepeši esmu kļuvis par izdzi­mumu, par kuriozitāti — varbūt daža laba galviņā par ļaundari, kas apdraud ja nu ne tieši viņa dzīvību, tad labklājību un dvēseles mieru katrā ziņā.

Šī pilsētiņa vairs nekad nekļūs tāda, kāda bijusi, un varbūt visa pasaule nekad vairs ne­būs tāda, kāda bijusi līdz šim. Pat tad, ja bar­jera pazustu un Puķes vairs neinteresētos par mūsu Zemi, mēs būtu izsisti no tām ērtajām, šaurajām sliedēm, pa kurām braukdami ticē­jām, ka dzīvība, ko zinām un pazīstam, ir vienīgā dzīvība un mūsu izziņas ceļš ir vienī­gais platais, taisnais un pamatīgi bruģētais ceļš.