Varonis

HORACIJS LEONARDS GOLDS, amerikāņu rakstnieks

VARONIS

Džo Laionsam vajadzētu priecāties, ka viņš jau tuvu mēr­ķim. Zeme smagnēji riņķoja pa labi no viņa. Mēness nekus­tīgi rēgojās trases virzienā, un aizmugurē kā sarkans punkts mirdzēja Marss.

So ainavu viņš bija redzējis pirms trijiem gadiem. Taču Laionsu nesmacēja nostalģiskas ilgas, iztēlojoties, ka viņš ir mājās kopā ar māti un brāli. Laionsam bija jāveic svarīgs uzdevums: jāpievirzās Zemei, ievērojot vajadzīgo leņķi un vajadzīgo ātrumu.

Viņš noregulēja mašīnas, strauji iedarbinot priekšējās dīzes vispirms ar pilnu jaudu, pēc tam ar ceturtdaļjaudu, un ievirzīja kosmosa kuģi pareizajā kursā ar sānu dīzēm tā, lai kuģis joņotu vienu grādu pa kreisi no Mēness. Zeme izska­tījās pēc milzīgas, spožas un uzblīdušas bumbas.

Deviņas reizes viņš aplidoja apkārt Zemei ar ātrumu, kas pakāpeniski samazinājās — no vienas jūdzes sekundē līdz vienai jūdzei minūtē, — un tad jau gaiss sāka švīkstēt gar kuģa apšuvi. Laionss atradās virs Āfrikas. Viņš pagrieza kuģi uz ziemeļiem, lidoja virs okeāna.

Aiz muguras palika Kalifornija, Klinšu kalni, Vidējie Rietumi, un viņš jau tālē redzēja Atlantijas okeāna krastu. Tikai tad Laionss ieslēdza radio, lai saņemtu nolaišanās instrukcijas.

— Hallo, Laions! — skanēja satraukta balss. — Ronkon- koma izsauc Laionsu! Ja dzirdat mani, atbildiet…

Sīs skaņas saklausot, uz mirkli aizrāvās valoda. Trīs ga­dus nebija dzirdēta Zemes balss …

— Runā Laionss, — viņš nedroši sacīja.

— Laions, vai kaut kas nav kārtībā? — bažīgi jautāja balss. — Pamanījām jūs pirms četrām stundām un visu laiku pūlamies sazināties ar jums. Vai kaut kas gadījies?

— V-v-viss kārtībā, — Laionss neizteiksmīgi, saspringti sacīja, it kā bīdamies, ka viņa balss tūlīt apsīks.

— Brīnišķīgi! — diktors teica. — Laions, priecājos, jūs

atkal dzirdēdams! — Tūlīt diktors sāka runāt lietišķi: — Lai­ons, bremzējiet! No Pitsburgas nupat ziņoja, ka jūs esot aizdrāzies pāri ar tik lielu ātrumu, ka aizjoņošot garām arī mums.

—• Saprotu, — Laionss atbildēja.

Viņš piebremzēja, līdz sāka just, ka, zaudēdams ātrumu, kuģis slīd lejup. Laionss pasvērās uz priekšu un iedzēlās ar acīm apakšējā vizioekrānā. Zemi, plati nami, ne augstāki par četrdesmit stāviem: zemu un platu namu labirints.

— Vai apakšā Filadelfija? — Laionss vaicāja.

— Jā. Jūs ieradīsieties pēc minūtēm desmit. Longailend- sitiju šķērsojot, sāciet bremzēt.

— Vai tur osta nav aizņemta? — Laionss jautāja.

Diktora atbilde radīja viņā izbrīnu:

— Protams, nav! Laions, jūsu kuģis ir vienīgais, kas šo­dien ierodas. Visi pārējie novirzīti uz Ašokanu.

— Kāpēc tā?

— Draudziņ, nejautājiet! Uzzināsiet vēlāk. Seit jūs visi nepacietīgi gaida. Bet esiet piesardzīgs.

Ronkonkoma evakuēta tikai viņa mazā kuģa dēļ? Ašokana droši vien ir pārslogota, cits pie cita sablīvēti kuģi, kas pa­rasti izlido un nolaižas abās šajās kosmosa ostās. Tā ir ne­jēdzība …

— Vai jūsu ostu remontē? — Laionss neizpratnē vaicāja.

— Ne prātā nenāk. Osta vislabākajā kārtībā. Draudziņ, kā jūtaties?

— Nekā ļauna nav, — Laionss izklaidīgi atbildēja.

— Un tas ir viss? — diktors iesaucās.

Laionss jau rīkojās ap vadīšanas ierīcēm. Milzīgas ēkas ar līmeniskiem jumtiem, lai varētu nolaisties helikopteri, režģaini tilti, slīdošas ietves un trokšņainas ielas vairākos stāvos, gaiss mašīnu pilns. Manhetena — šeit draud bries­mas uzskriet kādam virsū. Laionss pacēlās virs visiem gaisa ceļiem, pārlidoja Istriveru, kuru vairs nešķērsoja neviens tilts, pārlidoja Kuinsu. Viņš pakāpeniski samazināja trako ātrumu. Tieši priekšā redzams garais, iegarenais Ronkonko- mas ezers.

Taču Laionss nebija tik pārlieku mierīgs, kā tas varētu likties. Viņam vajadzēja nolaisties un turklāt nolaisties ne­vainojami. Ikviens astronauts rīkotos gluži tāpat. Pats galvenais — bez kļūmēm nolaisties ar kuģi, un to varēja izdarīt, tikai ārkārtīgi piepūloties.

Domādams vienīgi par veicamo uzdevumu, Laionss pa- slēja augstāk kuģa pakaļgalu, iedarbināja bremzes un, gan­drīz aizķerdams angārus, slaidi un vienmērīgi ieslīdēja ezerā.

Melna, svilpjoša, mutuļojoša ūdens brāzma aizsedza vizio- ekrānus un drāzās garām kuģa korpusam, apdullinoši rēk­dama.

Pēc tam ūdens kļuva dzeltens. Kuģis sāka drebēt, smag­nēji sazvalstījās un it kā noguris nogūlās uz ostas gultnes.

Mehānismi kuģi tūlīt satvēra, vilka pa ezera dibenu, iz­stiepa krastā starp milzīgās raķešu stacijas pasažieru un kravas peroniem.

— Okay, Laions! — sauca diktors. — Nāciet ārā!

Taču Laionss, aiz bailēm pavisam apstulbis, truli sēdēja hidrauliskajā krēslā.

— Es… es nevaru, — viņš murmināja. — Viss šis pū­lis…

Abos peronos bija milzums ļaužu. Laionss pamazām sāka saprast, kāpēc viss raķešu transports evakuēts no Ronkon- komas. Viņš nedzirdēja pūļa gaviles, lai gan redzēja plati atplestās mutes, cilvēku histēriskos roku mājienus, virpuļo­jošos klabekļus.

— Ne-ne-egribu iet ārā, — Laionss čukstēja.

Cauri kuģa korpusa dubultajām sienām skanēja klusi klaudzieni.

— Laions, nāciet laukā! — diktors pūlējās viņu pierunāt. — Jūs taču tur nevarat tupēt visu dienul

«Tik daudz cilvēku,» Laionss drudžaini domāja. Pat ne­liels pūlītis būtu viņu apmulsinājis. Laionss tik ilgu laiku bija pavadījis viens bez sarunu biedriem, ka pat neticēja — vai spēs vairs sakarīgi runāt. Tie bija ilgi mēneši, kas pa­vadīti šaurajā kosmosa kuģī, neciešamā, absolūti vientuļā, vakuumam līdzīgā klusumā, kad pat tuvākās planētas izska­tījās pēc tāliem, gaišiem punktiem. Tur, kosmosā, nebija ne­viena cita …

— Es nevaru, — Laionss čukstēja, dziļāk ieslīgdams savā krēslā.

— Laions, izbeidziet muļķošanos! — diktors skarbi sa­cīja. — Ja ļaudis gribēs, viņi ielauzīsies pie jums. Labāk būs, ja pats atvērsiet durvis.

Laionss piecēlās, drebēdams kā drudzi, un saņēma visus spēkus, lai nepaskatītos vizioekrānos. Turēdamies pie augstā krēsla, kurš atradās iepretī vadīšanas pultij, viņš devās uz durvīm. Šķita — kāju svars mērojams tonnās, ceļgali kā ve­cim ļodzījās nepierastā smaguma ietekmē.

Ļaudis klauvēja arvien skaļāk. Ja Laionss durvis neat­vērs, viņi tās uzlauzīs un izraus astronautu no kuģa. Tad priekšniecība Laionsu bargi nostrostēs, ka viņš ļāvis sabojāt kosmosa kuģi.

«Bet tas jau nevilksies ilgi,» Laionss mēģināja sevi iedro­šināt. Viņš var atvainoties un aizmukt. Astronautu slimība, drudzis … Varbūt viņš piedabūs priekšniecību, lai tā nosūta viņu uz hospitāli un liek kādu laiku mierā. Laionss streipu­ļoja pa gaiteni, kur tik daudzas reizes bija soļojis pēdējos trijos gados un kur pazina katru šuvi, katru kniedējumu, katru grīdas un sienu plāksni. Viņam negribējās iet laukā no kuģa, kas trīs gadus bija aizstājis dzimtās mājas un draugus, viņš šaubīdamies satvēra iekšējo slūžu skrūves ratu. Sadzirdējis ļaužu klaigas tik tuvu, Laionss atrāvās at­pakaļ. Viņš var slūžas neatvērt, var paslēpties aiz degvie­las caurulēm, ja sagaidītāji ielauzīsies kuģī…

Bet nē, viņš to nedrīkst darīt. Māte, brālis, draugi, vai tie vēl dzīvi? Viņam jātiek cauri pūlim un jāsameklē savi tuvi­nieki. Pēkšņi šī vēlēšanās kļuva par viņa visdedzīgāko vēlē­šanos.

Laionss atgrieza skrūves ratu līdz galam, izrāva bultas no ligzdām. Šņākdams plūda iekšā gaiss, aizpildīdams da­ļējo vakuumu, kas izveidojies gadiem ilgajā starpplanētu lidojumā.

Troksnis tuvojās. Kaut viņi ļautu pierast Laionsam pie Zemes balsīm un pie ļaužu pūļa! Senāk Laionss no cilvēkiem nekad nebija baidījies. Bet tagad tas norisinājās tik pēkšņi — klusumu uzreiz aizstāja apdullinošs troksnis…

Rokas drebēja tik ļoti, ka viņš ar lielām pūlēm piespieda sevi satvert ārējo slūžu skrūves ratu. Sis skrūves rats grie­zās lēnāk, it kā pretodamies. Laionss turējās pie sviras, kas cēla laukā bultas, un vērīgi klausījās, kas notiek aiz kuģa durvīm. Tur valdīja pilnīgs klusums, it kā viņš vēl atrastos

kosmosā. Apdullinošais trok­snis vairs nebija dzirdams, un Laionss atguva drosmi.

Viņš pagrieza sviru — un uzreiz palēca atpakaļ. Ārdur­vis atsprāga vaļā, cilvēku spiestas.

Pūlis! Tas iebrāžas, lai viņu satvertu!

Laionss nepaspēja paslēp­ties iekšējās slūžās. Bija par vēlu. Ļaudis viņu ielenca, kampa, kliedza. Vīrieši un

sievietes bija ģērbušies cieši pieguļošos, sarkanos stikla auduma svētku tērpos ar plīvojošiem, zaļiem sintētiskas kažokādas apmetņiem, ar cepurītēm, kurām malas šauras vai malu nebija nemaz.

— Major Laions! — dārdošā balsī astronautu uzrunāja drukns vīrs sārtu seju, satverdams Laionsa nevarīgo roku. — Es esmu Abners Konauts, ievēlēts par štatu prezidentu jūsu prombūtnes laikā. Apsveicu jūs Zemes tautu vārdā!

— Majors Laionss? — astronauts brīnījās. — Es taču esmu vienkāršs lidotājs …

Laionss nosarka tik ļoti, ka pūli pāršalca smiekli. Viņa teiktos vārdus sagaidītāji stāstīja cits citam, līdz šie vārdi sasniedza arī tos, kas stāvēja perona viņā galā, un ļaužu pārpilnajā stacijā nogranda smiekli.

Astronauts aši pakāpās atpakaļ nokaunējies, sadusmojies.

Vīrieši un sievietes, kas viņu ielenca, acīm redzot, bija politikāņi un ierēdņi, jo, kad Laionsu izveda no kosmosa kuģa uz perona, pūlis godbijīgi pašķīrās.

Astronauts jau atradās pie daudziem mikrofoniem un tele­vīzijas uztvērējiem, un viņam visapkārt stāvēja bruņoti po- < licisti. Aiz policistu loka ņudzēja pūlis, cenzdamies piekļūt pie Laionsa, bļaudams, rokas vicinādams.

Prezidents Konauts pievilka Laionsu tuvāk pie mikrofo­niem. Televīzijas uztvērēju milzīgās acis neatlaidīgi lūkojās uz astronautu.

— Draugi, manas tēvzemes pilsoņi! — atkal dārdēja pre­zidenta balss. — Pirms trijiem gadiem mēs vērojām, kā majors Laionss aizjoņoja no Zemes pasaules telpā, viņš ir

drosmīgs pētnieks, kas cauri kartēs neiezī- mētām kosmosa ārēm lidoja uz Marsu, lai izpētītu tā bagātības.

Trīs gadus gaidījām un lūdzām dievu, kaut Laionss laimīgi atgrieztos. Beidzot viņš ir atgriezies pie mums, vienkāršs kā jau allaž, bargajos, izciestajos pārbaudīju­mos viņš nav kļuvis citāds. Mēs viņam pateicamies par laimīgo atgriešanos un …

Un tā tālāk un tā joprojām skanēja politikāņu parastie formulējumi, kas nav mainījušies kopš pasaules radīšanas. Lai­onsam vajadzēja kvernēt televīzijas uz­tvērēju vērīgo acu priekšā, bet pūlis pa to laiku dusmīgi mutuļoja aiz policistu kor­dona; taču tagad pūlis vismaz klusēja.

Laionsam sāka tirpt kājas. Rokas ne­veikli karājās — ar tām nebija ko darīt.

Un visu laiku — neatlaidīgas, biedējošas acis, no kurām nevarēja nekur paslēpties.

Laionss nepatikā novērsās. No ierēdņu pūļa uz viņu lūko­jās divas sejas, divas sastingušas, tālas sejas, kas uzsmai­dīja Laionsam gandrīz kā svešiniekam.

— Māti — viņš iesaucās. — Sid!

Abas sejas uzreiz nobālēja, tajās pavīdēja izmisums. Māte un brālis pielika pirkstu pie lūpām, uzstādami, lai Laionss klusē. Tobrīd prezidents Konauts pagriezās atpakaļ, satvēra viņu aiz pleca un teica:

— Major, tagad pastāstiet mums, ko atradāt uz Marsa. Manu zēn, iegaumējiet, ka visa pasaule godbijīgi gaida jūsu pirmos vārdus!

Laionss kā apstulbis raudzījās uz mikrofoniem. Viņa sma­dzenēs neradās neviena sakarīga doma. Laionss stāvēja, drebēja, nespēdams pasacīt ne vārda. Pūli jau pārņēma ne­miers. Prezidents paskatījās uz astronautu.

— Es… es nespēju… parunāt, — Laions stostīdamies izdvesa.

Viņa nervi vairs neizturēja; Laionss aizstreipuļoja pie mātes, apkampa viņu.

— Lūdzu, Džozef, manis dēļ… — māte čukstēja.

Dēls" atvirzījās.

— Džozefs? — viņš jautāja. — Un nevis vairs Džo?

Laionsa brālis Sids saudzīgi paņēma viņu zem rokas un

atkal pieveda pie mikrofoniem.

— Zinu, kā tu jūties, — brālis sacīja klusi un ļoti uztrau­cies. — Tāpēc tev uzrakstīju runu. Tev tā tikai jānolasa.

Laionss uzmeta acis papīra lapai, lūdzoši paraudzījās at­pakaļ. Sids un māte stūma viņu uz priekšu. Prezidents dro­šinādams uzsmaidīja Laionsam un pavirzīja viņu iepretī draudīgajai spožo aparātu rindai.

Astronauts sāka lasīt. Teksta saturu viņš neapjēdza un lasīja steigšus vienādā, neizteiksmīgā balsī bez pauzēm un jebkādām niansēm, priecādamies, ka nav jādomā par izsacī­tajām frāzēm. Tas viss uzrakstīts uz papīra, un vienalga, kāds ir saturs.

Laionss tikai tad noskārta, ka ir izlasījis līdz beigām, kad prezidents Konauts papliķēja viņam pa muguru un teica:

— Major, paldies jums! Lieliski runājāt! Bet tagad, mani pilsoņi, pacietīgi gaidīsim, kamēr majors Laionss atpūtīsies un kamēr būs attīstītas filmas, ko viņš uzņēmis uz Marsa, tad dzirdēsim no viņa kaut ko vairāk. Esmu pārliecināts, ka mūsu pacietība tiks dāsni atalgota.

Policijas vienība ielenca Laionsu un viņa tuviniekus, iz­veda cauri pūlim pie gara, šaura automobiļa ārpus raķešu stacijas teritorijas. Mašīnā jau sēdēja divi sveši vīri. Laionss izbrīnā apstājās, bet tad saskatīja, ka svešie viņam uz­smaida.

— Džozef, viss kārtībā, — māte laipnīgi sacīja. — Mis­ters Morisons un misters Bentlijs. Tu taču viņus pazīsti?

— Astronautikas sabiedrības priekšsēdētājs un kasieris. Hallo! — Laionss godbijīgi nomurmināja. — Tas ir ļoti laipni, ka esat ieradušies!

— Smalkjūtīgs, kā allaž, — Morisons teica un pasmējās.

Mašīna devās ceļā, ieslīdēja tunelī, kas veda uz Ņujorku.

Sids un māte sēdēja iepretī Laionsam un ap viņu lūpām plaiksnījās sērīgs, oficiāls smaids.

— Māt, vai esi sakārtojusi manu kādreizējo istabu? — Džo jautāja, visiem spēkiem pūlēdamies uzsākt sarunu.

Māte samulsa.

— Major, nezinu, kā lai to paskaidroju, — Bentlijs bei­dzot sacīja. — Domāju, ka jums labāk patiks, ja runāsim vaļsirdīgi.

— Protams, — Laionss atteica.

— Jums nav nemaz ko domāt par aizritējušās dzīves at­sākšanu. Nebūs vairs maza dzīvokļa, nebūs vairs lidojumu. Vai zināt, jūs esat visas mūsu planētas varonis …

— Protams, — Sids piebilda. — Džo, tu esi dzīves kaln­galā, pašā smailē.

— Visas planētas varonis? — Laionss neizpratnē vaicāja. — Ko tas nozīmē?

— Tie ir veci, bet no jauna atrasti vārdi, — Morisons iejaucās sarunā. — Līdz šim šķita, ka mūsu prozaiskajā ci­vilizācijā sabiedrības interese nevar pievērsties vienam cil­vēkam tik ļoti, lai viņš kļūtu par varoni. Šoreiz stāvoklis izveidojies mazliet neparasts. Avīzes tik daudz rakstījušas par jūsu lidojumu, ka lasītājiem esat kļuvis par varoni. Lai jūsu slavu pārvērstu kapitālā, arī jūsu dzīves veidam jābūt atbilstošam šai slavai.

Laionsam kļuva neveikli.

— Es nesaprotu …

— Ar jūsu palīdzību mūsu planēta pārvarēs gadsimtus vienā rāvienā, — Bentlijs sacīja.

Laionss pamāja ar galvu.

— Bet kā to spēšu izdarīt?

— Tagad mums pieejamas visas planētas, — Morisons skaidroja. — Astronautikas akciju sabiedrība ir uzbūvējusi divus starpplanētu kuģus — jūsējo un vēl vienu, lielāku, — tie ir pirmie nākamās kosmisko laineru flotes pārstāvji. Pro­tams, nelielai akcionāru grupai nepietiks līdzekļu, lai uzbū­vētu visu vajadzīgo. Tāpēc, major Laions, mēs izvirzām jūs; ļaudis jums neaprobežoti uzticas; ļaudis dos naudu kuģu būvēšanai, un jauno floti mēs sauksim par Laionsa līniju.

— Džozef, tā tev ir vislielākā izdevība, kāda vien var būt, — māte piebilda.

Sids satraukti paspieda brālim roku.

— Džo, tu būsi jaunās akciju sabiedrības priekšsēdētājs! Arī mani viņi iecels labā amatā!

— Palīdzēšu, cik vien spēšu, — Laionss piekrita. — Taču nekāds lāga priekšsēdētājs nebūšu. Esmu tikai vienkāršs astronauts.

Māte sacīja:

— Džozef, par to tu neraizējies. Misters Morisons un mis­ters Bentlijs tevi pamācīs, kas un kad jādara.

— Tā būs neuzvarama savienība, — Morisons teica un uzsita Laionsam pa ceļgalu, — jūsu reputācija, mūsu vei­kalnieciskā pieredze un nauda, ko ļaudīm ļausim ieguldīt mūsu uzņēmumā. Major, visi rūpesti lai paliek mūsu ziņā, un tad mēs būsim visbagātākie cilvēki šajā mazajā, vecajā pasaulē!

Viņi aizdrāzās pa tuneli, nesastapdami nevienu mašīnu, jo visas bija novirzītas pa virszemes ceļu. Izbraucis ielas augš­stāvā, šoferis stūrēja auto uz pilsētas dzīvojamo daļu, pēc tam uz celtni, kuru Laionss pazina — tā bija «Grand Ame­rican» viesnīca, vislielākā un visdārgākā no visām viesnī­cām.

— Nu, major, — Bentlijs jūsmīgi sacīja, kad viņi šāvās augšup zaigojošā liftā, — lūk, šeit jūs dzīvosiet. «Grand American» viesnīcā.

Laionss sadrūma.

— Lieliski, lai gan es šeit lāgā nejutīšos. Labprāt vēlētos» lai man atļauj dzīvot mājās, manā kādreizējā istabā.

— Nē, Džozef, — māte protestēja, — misters Morisons un misters Bentlijs noīrējuši tev veselu viesnīcas stāvu. Turklāt es vairs nedzīvoju vecajā dzīvoklī. Tas rajons mums nav piemērots.

— Man tur patika! — Laionss skumji sacīja.

Viņu ieveda greznos apartamentos. Iegājis milzīgā pie­ņemamā telpā, Laionss apmulsa un apstājās: šeit, viņu sa­gaidot, stāvēja vesels pulks apkalpotāju — Laionsam likās, vairāki simti. Viņi visi zemu paklanījās.

Džo Laionss apjuka un garām apkalpotājiem iesteidzās krāšņi iekārtotā viesistabā. No turienes veda durvis uz citām istabām, kas bija izklātas ar lieliskiem, pūkainiem tepiķiem un varen grezni mēbelētas.

— Es te nekad nepierādīšu, — viņš nomurmināja. — Vaļ­sirdīgi sakot, man šeit ir bail.

—• Blēņas, manu zēn! — Morisons teica. — Drīz jūs te pastaigāsieties tā, it kā būtu šeit piedzimis. Nav šaubu, ka ļaudis gaida, lai Laionsa līnijas priekšsēdētājs dzīvotu viņa stāvoklim atbilstošos apstākļos.

— Domāju, ka tā arī būs. — Laionsa iedegusī piere sa- raucās. — Taču man šķiet, ka tas nav pareizi. Jūs uzbūvējāt kosmosa kuģi, es ar to lidoju. Pēdējos desmit gados esmu vadījis starpplanētu raķetes un biju viens no labākajiem pilotiem. Tas arī ir viss.

— Džozef, bet, ja ļaudis grib, lai tu būtu akciju sabiedrī­bas priekšsēdētājs, — māte sacīja, — tad ar to pietiek.

— Protams, ja tas var sekmēt starpplanētu lidojumus. Tā ir mana vienīgā vēlēšanās.

— Pilnīgi pareizi, major, — Bentlijs piekrita, likdams uz galda papīru kaudzīti un turēdams rokā pildspalvu. — Vai jums labpatiktos parakstīties?

Laionss paklausīgi uzskrīvēja savu parakstu.

—■ Kas tie par papīriem? —• viņš vaicāja.

— Dokumentācija par Laionsa līniju. Jūs nupat aplieci­nājāt, ka esat ar mieru būt par akciju sabiedrības priekš­sēdētāju.

Morisons salocīja dokumentus, ielika tos kabatā un paspieda Laionsam roku.

— Manu zēn, pagaidām mēs jūs atstāsim vienu. Guliet. Tiksimies rītdien.

Māte noskūpstīja Laionsu un arī aizgāja kopā ar Sidu.

Ienāca viesnīcas pārvaldnieks.

— Ser, pusdienas ir galdā. Ja vēlaties doties pie miera, tad atļaujiet ziņot, ka jūsu guļamistaba sakārtota.

Laionss jutās izsalcis un noguris. Viņam laimējās paēst, lai gan apkārt trinās vesels bars kalpotāju, kuri citu pēc cita apmainīja pusdienu šķīvjus. Laionss tikko spēja sagaidīt, kad varēs tikt mīkstā gultā ar vēsiem, baltiem palagiem.

Guļamistabā viņš pavilka vaļā greznās, zilās blūzes rāvēj­slēdzēju un pēkšņi apstājās. Roka juta, ka krūšu kabatā kaut kas ielikts. Sī diena viņu bija tik ļoti apstulbinājusi, ka Laionss pavisam piemirsa viņu, savu meiteni, lai gan nekad nebūtu ticējis, ka tas iespējams. Laionss. saudzīgi iz­ņēma no kabatas statueti.

Tā bija krāsaina fotostatuete, izgatavota no speciālas plastmasas. Ikviens pazītu, ka tas ir skulptorkameras ražo­jums, taču pati statuete radītu izbrīnu jebkurā skatītājā.

— Lēlija … — Laionss klusi teica.

— Džo, atgriezies drīzāk! — gluži kā atbalsi Laionss dzirdēja maigu, klusu, mazliet īpatnēju balsi.

— Ai, cik ļoti es vēlētos atgriezties, Lēlija, — viņš čuk­stēja. — Taču šķiet, ka pagaidām nevarēšu. Tomēr agri vai vēlu atgriezīšos pie tevis, mīļā Lēlija, atgriezīšos, tiklīdz mani laidīs projām no šejienes.

Viņš piesardzīgi uzlika statueti uz naktsgaldiņa un izģēr­bās. Lidodams atpakaļ no Marsa, Laionss ar baudu domāja par spirdzinošām, aukstām dušām, kuras kuģī nebija pie­ejamas bezsvara stāvokļa dēļ. Taču šobrīd Laionss jutās pā­rāk noguris, lai ilgotos pēc kaut kā cita nekā pēc gultas. «Dīvaini,» viņš sērīgi domāja, «cik ļoti pārvērtusies māte un Sids: viņos nav vairs ne vēsts no sirds siltuma. Lēlija ir

gluži citāda: viņa vienmēr atklāta un laipna.»

$ * *

Kāds raustīja Laionsu aiz pleca. Viņš atvēra acis un ierau­dzīja Sidu, kas bija pārliecies pār brāli. Māte stāvēja blakus gultai un smaidīja.

— Ak debesu tēvs, — viņa teica, — laikam esi gan ļoti noguris! Gulēji gandrīz visu dienu un nakti.

Laionss nožāvājās, izstaipījās, pēc tam nogrūda segu un strauji izkāpa no gultas.

— Protams, jūtos jau labāk. Droši vien būtu nogulējis veselu nedēļu, ja jūs mani nepamodinātu.

— Džo, piedod man, — Sids teica. — Biju spiests tevi modināt. Šovakar par godu tev notiks liels bankets — ofi­ciāla pieņemšana un līdzīgas norises, un tev vajadzēs pirmo­reiz pasludināt, ka nodibināta jauna akciju sabiedrība.

— Ai Sid! — Laionss sūrojās. — Cerēju, ka man iedos brīvdienu! Gribēju tikties ar veciem biedriem, pilotiem …

— Daži no viņiem būs pieņemšanā, — Sids pārtrauca brāli. — Džo, beidzot taču tev jāiemācās raudzīties uz sevi citādi. Šobrīd tu esi pats izcilākais vīrs visā pasaulē. Viss atkarīgs no tevis, un tu nedrīksti mūs pievilt.

— Ko tu ar to gribi sacīt?

— Šovakar būs liela pieņemšana. Tu nolasīsi paziņojumu, un ļaudis sāks interesēties. Rītdien tu pārbaudīsi starppla­nētu kuģi, kas pievakarē aizlidos. Ļaudis pirks mūsu akcijas, vai saproti?

— Starpplanētu kuģi? — Laionss brīnījās. — Uz kurieni tas dosies?

— Mūsu zinātnieki pētī tavas piezīmes, filmas un visu pārējo. Viņi izdarīs mehānismos nepieciešamos pārveidoju­mus.

— Vai kuģis lidos uz Marsu? — Laionss neatlaidīgi vai­cāja.

— Jā. Tas būs pirmais Laionsa līnijas kuģis.

— Ai, kaut arī es būtu tā kuģa apkalpē, — Laionss iesau­cās.

Taču tas nebija iespējams. Vispirms Laionsam vajadzēja izpildīt savu pienākumu.

— Džozef, kas tā tāda? — māte jautāja. Viņa turēja rokā fotostatueti. — Kas tā tāda?

— Lēlija, marsiešu meitene, — dēls atbildēja. — Es … es gribu ar viņu precēties.

— Precēties ar viņu? Ar šo biedēkli, kurai āda sarkan­brūna kā varš? Džozef, Džozef! Zemes meitenes daudz skais­tākas!

— Tā ir aizsargkrāsa, — Laionss iebilda. — Aizsargā pret aktīniskiem stariem.

— Bet viņa taču ir marsiete! Varbūt viņa pat nepieder pie cilvēku dzimuma?

— Nē, viņa ir gan cilvēku dzimuma. Lēlijas senči aizbē­guši no Zemes, kad sācies viens no leduslaikmetiem.

Sids saprotoši iesmējās.

— Džo, droši vien viņa ir mežone?

— Lēlija, ļoti izkoptās, kulturālās Marsa rases pēctece, ir mežone? — Laionsa seja nobāla, dūres sažņaudzās.

— Vai tu viņu pametīsi manis dēļ? — māte lūdzoši vai­cāja.

— Bet, māt…

Viņi dzirdēja, ka atveras lifta durvis.

— Māt, tur nāk Morisons un Betlijs, — Sids steigšus sa- s cīja. —■ Izej un aprunājies ar viņiem. Es palīdzēšu brālim apģērbties. — Kad māte izgāja no guļamistabas, Sids teica Džozefam: — Džo, neapbēdini māti. Tu taču zini, ka nevari atgriezties tur un apprecēt savu marsieti. Tava īstā vieta ir šeit, un tev jāpalīdz attīstīt starpplanētu satiksmi. Turklāt tu zini, cik ļoti māte raizējas mūsu dēļ: tēvs gāja bojā katastrofā, ikviens no mums var mirt līdzīgi tēvam. Mori­sons grib precēties ar mūsu māti, un viņš mātei ļoti patīk. Tas būtu liels atspaids mums visiem.

— Jā, es zinu, — Laionss šaubīdamies sacīja. — Darīšu visu, kas vajadzīgs, bet, kad beigšu, kāpēc nevarēšu atgriez­ties uz Marsa?

Sids neatbildēja, taču viņa seja izskatījās drūma un izklai­dīga. Laionss ļāvās, lai viņu ieģērbj sarkanās stikla auduma svētku drānās, apņēma ap pleciem zaļu apmetni un uzlika galvā cepurīti. Civilapģērbā Laionss jutās neērti, taču izska­tījās elegants un ļaužu pūlī ļoti atšķirtos no citiem.

Aiz durvīm stāvēja viesnīcas pārvaldnieks ar paplāti. Laionss paņēma no tās glāzi, izdzēra dzīvinošo brokastu kokteili un pēc tam sekoja Sidam viesistabā. Tur sēdēja Morisons, Bentlijs, māte un kāda skaista jaunava. Viesi sasveicinājās ar Laionsu, paspieda viņam roku.

— Major, cik ļoti esat pārvērties! — Morisons sacīja. — Nekas neatspirdzina tik labi kā dziļš miegs. — Viņš pie­veda pie Laionsa meiteni. — Mona Trenta, — Morisons teica, — visdaiļākā un slavenākā televīzijas zvaigzne.

— Mis Trenta, kā klājas? — Laionss murmināja.

— Nesakiet «mis». Sauciet par Monu un esiet pret viņu ļoti uzmanīgs, — Bentlijs teica. — Padomājiet, kas tā par reklāmu: jūs abi šobrīd esat vispopulārākie jaunieši visā pasaulē!

Mona valdzinoši pasmaidīja un, ieejot liftā, paņēma Lai­onsu zem rokas. Taču, nobraucis pirmajā stāvā un iedams pa gaiteņiem uz plašo, cilvēkiem un radioteleaparātiem pār­pilno balles zāli, Laionss atkal un atkal brīnījās, kā gan viņš var palīdzēt starpplanētu satiksmes attīstībai, lakstodamies ap skaisto televīzijas aktrisi.

Tiklīdz viņi iegāja zālē, visi pielēca kājās. Laionss atkal jutās ļoti neērti. No visām pusēm sniedzās rokas, un viņš, sveicienus saņemdams, tās paklausīgi spieda. Laionsam steig­šus iedeva papīra lapu, pastūma viņu pie radio un televīzijas pārraižu aparātiem. Raudzīdamies papīra lapā un cenzda­mies ne par ko citu nedomāt, Laionss saņēmās un diezgan veikli nolasīja savu runu.

Pēc tam visi apsēdās pie galda; par godu Laionsam teica runas, Mona sēdēja pa labi no viņa, raudzījās uz Laionsu kā uz dievekli un, tiklīdz neviens nedzirdēja, dusmīgi, uzstā­jīgi čukstēja, lai Laionss esot laipnāks pret viņu. Astronauts vienaldzīgi klausījās tukšajās blēņās, ko Mona tam čukstēja tikai tādēļ, lai pievērstu sev Laionsa uzmanību.

— Nemuļķojieties, — televīzijas zvaigzne gandrīz neska­nīgi teica, lai gan viņas acis tobrīd saldeni lūkojās uz Lai­onsu. — Smaidiet, smejieties! Tas radīs lielāku efektu.

Laionss pūlējās, taču muļķību čukstēšanai viņam nepie­tika spēka. Viņš bija vaļsirdīgs puisis, tāpat kā pilotu lielākā daļa. Laionss saprata, ka stratēģiska nozīme ir laipnī­bai pret akcionāriem, kas veicinās raķešu lidojumu attīstību, bet nezināja, kāpēc viņam jātēlo, it kā viņš būtu iemīlējies populārajā aktrisē.

Beidzot Mona uzaicināja Laionsu dejot. Viņš virpuļoja pa zāli, apskāvis Monu. Tikko viņi piecēlās, visi steigšus pa­virzījās sāņus, lai viņiem būtu kur dejot. Tas atkal samul­sināja Laionsu.

Viņš paskatījās nekārtīgajā ļaužu drūzmā un ieraudzīja tur savus vecos biedrus.

Laionss tūlīt apstājās, steidzās pie biedriem un sirsnīgi sniedza viņiem roku. Biedri pielēca kājās, spieda Laionsa roku un neveikli smaidīja.

— Cik ļoti priecājos redzēt kaut dažus no mūsu vecās gvardes! — Laionss dedzīgi iesaucās. — Vai neatnāksiet pie manis, kad šī jezga beigsies?

— Protams, mēs labprāt aizietu, — atbildēja Sems Mār­tiņš, viens no vecajiem darbabiedriem.— Bet, velns parāvis, vienkāršiem pilotiem, piemēram, mums, nepiederas draudzē­ties ar tādu varoni, kāds esi tu.

— Puiši, rimstieties ar saviem glaimiem, — Laionss sacīja un iesmējās.

Laionss iepazīstināja vecos darbabiedrus ar Monu. Dī­vaini, ka viņa saspīlējums palielinājās vēl vairāk. Laionss apsēdās un mēģināja iesaistīt pilotus sarunā. Taču viņi ru­nāja tikai tad, kad Laionss tieši vērsās pie viņiem, un arī tad atbildēja ārkārtīgi godbijīgi. Laionss apjuka arvien vai­rāk, jutās atstāts un vientuļš. Mona atkal aizveda viņu dejot.

Kāpēc visi kļuvuši tik salti un sveši? Ne vien vecie draugi, bet pat māte un Sids? Lai gan Laionss viņus ļoti mīļoja, taču jaunās attiecības bija acīm redzamas. Par Monu Trentu Laionsam nebija nekādu šaubu. Viņai Laionss bija tikai vēl viena slavenība.

Bet visi pārējie, kāpēc tie nebija tikpat sirsnīgi kā senāk? Kāpēc neatbildēja uz viņa draudzību ar draudzību, pēc kuras viņš tik ļoti ilgojās?

Lēlija tāda nebija, Lēlija bija strauja, vaļsirdīga, laipna, viņa Laionsu saprata …

* * *

Nākamajā dienā, apskatīdams starpplanētu kuģi un gaidī­dams, kamēr ieslēgs pārvietojamo radioiekārtu un viņš varēs uzrunāt Zemes iedzīvotājus — it kā viņš būtu pats izcilākais raķešu speciālists, — Laionss īstenībā jutās kā vislielākais muļķis. Ceļojums sekmīgi bija beidzies tikai tāpēc, ka viņam laimējās un ka viņa kuģis nebija gājis bojā, saduroties ar meteorītu vai neprecīzi nolaižoties.

Mona Trenta bija iekārusies Laionsa elkonī; Morisons un Bentlijs stāvēja turpat tuvumā. Taču māte un Sids drīkstēja skatīties uz viņiem tikai notālēm.

— Ko jūs sakāt par to? — Bentlijs plātīgi vaicāja. — Ve­selas flotes pirmais kuģis!

— Lieliski! — Laionss piekrita.

— Manu zēn, ja nebūsim stulbeņi, — Morisons čukstēja ausī Laionsam, — mēs kļūsim miljonāri! Ļaudis jau plēšas akciju dēļ!

— Nemaz neesmu ilgojies sapelnīt milzum daudz nau­das, — Laionss iebilda. — Gribu tikai palīdzēt jums un at­griezties …

— Major, ne vārda vairāk! — Bentlijs viņu pārtrauca. — Mikrofoni ieslēgti.

Džo Laionss staigāja pa kuģi un cildināja to mikrofonā. Šoreiz viņš runāja, ko domāja, — kuģis tiešām bija pats iz­cilākais, pats modernākais ar vislabāko aparatūru, kādu vien var iedomāties.

Laionss runāja vienkārši un izteiksmīgi. Pēc tam izņēma no kabatas Morisona uzrakstīto runu un sāka to lasīt. Lie­lāko tiesu tika atkārtots tas pats, ko Laionss bija teicis jau divas vai trīs reizes: starpplanētu lidojumu ienesīgums, citu planētu bagātības, civilizācijas progress.

Viņš skandēja tekstu, ar acīm vērodams arī nākamās rin­das, un pēkšņi ieraudzīja rindkopu, kuras saturu izpratis apklusa. Tur bija rakstīts:

«Nezinu, vai šobrīd man vajadzētu runāt par savu perso­nisko dzīvi, taču esmu pārliecināts, ka priecāsieties par manu saderināšanos ar visu planētu daiļāko jaunavu — ar Monu Trentu! Mēs bijām šķirti trīs gadus …»

Laionss trakā niknumā pazibsnīja ar acīm uz Morisonu un Bentliju. Tie satraukti māja, lai viņš turpinot. Laionss drūmi saknieba lūpas un ātri atgāja no mikrofoniem. Morisonam bija aši jāstājas viņa vietā un jāturpina runa.

Bentlijs un Mona steidzās līdzi Laionsam. Tas aizcirta durvis viņiem deguna galā un devās cauri lieliskajai vadības kabīnei, cauri dzīvojamām kajītēm, laboratorijai, kravas no­dalījumam. Tur viņš apstājās un iebāza roku kādā kastē.

«Velns rāvis viņus visus,» Laionss lielā niknumā domāja, «lai viņi izmanto mani, kā vien vēlas, lai kļūst par miljar­dieriem — man vienalga, ja raķešu satiksmes attīstībai var līdzēt vienīgi šādā veidā.» Taču viņi bija izdaudzinājuši Lai­onsu par nez kādu varoni, atsvešinājuši no draugiem, viņu rīcības dēļ Laionsa māte un Sids kļuvuši par intrigantiem, un tagad šie veikalnieki grib piespiest Laionsu, lai viņš pre­cas ar nemīlamu meiteni!

Sids vai māte bija pastāstījuši Morisonam un Bentlijam par Lēliju, lai izjauktu Laionsa nodomus…

Viņš devās atpakaļ apņēmīgs un drūms. Sems Martins, tas pats, kuru Laionss redzēja vakar vakarā, panācās pretī un ļoti oficiāli ziņoja:

— Ser, mēs aizlidojam pēc desmit minūtēm!

Bija paredzēts, ka Laionss paspiedīs apkalpes vīriem roku un novēlēs veiksmīgu ceļojumu; tā viņš arī darīja. Bet, kad korespondenti aizgāja un Mona īgni viņiem sekoja, Laionss palika kuģī.

— Major, iesim! — Bentlijs viņu steidzināja. — Viņi tūlīt aizlidos.

Laionss salika rokas uz krūtīm. Pavadoņi atkal mēģināja viņu skubināt, bet Laionss lielās dusmās atstūma viņus.

— Zēn, kas noticis? — Morisons izbrīnā jautāja.

— Kravas telpās paņēmu staru pistoli, — Laionss zīmīgi sacīja. Viņš pistoli turēja rokā. — Vācieties ārā jūs abi, — Laionss uzkliedza Bentlijam un Morisonam. — Kas attiecas uz pārējiem — ja vien vajadzēs, atbrīvošu sev ceļu līdz va­dības ierīcēm.

Bentlijs un Morisons nemaz nemēģināja protestēt, kad Laionss pabakstīja tiem mugurā ar pistoles stobru un iz­stūma abus slūžās.

— Ejiet ārā, it kā nekas nebūtu noticis, — Laionss pavē­lēja, — vai arī piedzīvosiet lielu traci. Uz redzēšanos!

Morisons un Bentlijs bija bāli, tomēr savaldījās un izgāja laukā. Pūlī dārdēja apsveikuma saucieni, taču tie uzreiz ap­klusa. Laionss aizvēra ārējo lūku, aizgrieza skrūves ratu, iedzina bultas dobumos; pēc tam tāpat viņš rīkojās ar iekšē­jām slūžām. Apgriezies Laionss pavērsa pistoli pret apkalpi.

— Visi savās vietās! — viņš dzedri pavēlēja. — Lidošu jums līdzi. — Laionss cieši sakoda zobus. — Nu, veicīgi!

Apkalpe mirkli vilcinājās, pēc tam viņu sejās ieplaiksnījās smaidi.

— Protams, — Sems Martins sacīja. — Kas mēs esam, lai uzdrīkstētos jums iebilst? Tikai daži astronauti, kuru vidū nav neviena varoņa.

Laionss vērīgi raudzījās viņu sejās, baidīdamies tur sa­skatīt ironiju, taču ironijas tur nebija.

— Puiši, lai nu tas paliek! — viņš lūdza. — Jūs mani pa­zīstat daudzus gadus. Esmu tas pats vecais Džo Laionss. Ari es neesmu nekāds varonis.

Kuģis virzījās pa automātisko slīdceļu uz starta lielga­balu.

— Major, negribu strīdēties, taču vienam pašam aizlidot līdz Marsam un atpakaļ — tas cilvēku nenovēršami ietekmē. Tāds astronauts vai nu sajūk prātā, vai kļūst par varoni. Jūs esat varonis pat tad, ja nevēlaties par tādu būt. Bet tagad strādāsim visi kopā, paļausimies cits uz citu — un arī uz jums!

Vēlreiz kosmosā kopā ar četriem visvecākajiem draugiem!

Varbūt uz Marsa Laionss atkal kļūs tikai cilvēks un nebūs vairs vientuļš varonis …

Smaidot Laionss pieskārās pie Lēlijas attēla, kas atradās svārku iekškabatā, un novērsās. Cilvēkiem nav jāredz, ka varoņa acīs sariešas asaras.