Svešā seja

MELNĀ BURTNĪCA

Vispirms — burtnīcu secība pēc apvāka krāsas: melnā, baltā, pelēkā. Protams, starp krāsu un saturu nav nekāda sakara. Es tās izvēlējos uz labu laimi, vienkārši tāpēc, lai būtu vieglāk atšķirt.

Laikam būs jāsāk ar stāstu par slēptuvi. Jā, patiesību sakot, ar ko arī sāktu — viss vienalga. Vislabāk sākšu ri­sināt savu stāstījumu tieši ar šo dienu. Tas notika apmē­ram pirms pusmēneša, kad man, kā bija paredzēts, uz ne­dēļu vajadzēja braukt komandējumā. Mans pirmais lielā­kais brauciens, kopš biju iznācis no slimnīcas. Man šķiet, ka arī tev šī diena palikusi atmiņā. Par ieganstu braucie­nam es izvēlējos poligrāfijas krāsu rūpnīcas Osakā būv­darbu gaitas pārbaudi. Gluži vienkārši tas bija pirmais, kas man iešāvās prātā. Taču īstenībā kopš tās dienas es paslēpos S. namā un sāku gatavoties sava plāna realizē­šanai.

Tajā dienā es ierakstīju savā dienasgrāmatā:

«26. maijs. Lietus. Apmeklēju laikraksta sludinājumā minēto S. namu. Ieraudzījusi manu seju, meitene, kas ro­taļājās pagalmā, sāka raudāt. Nolēmu apmesties šajā namā — apbrīnojami jauka vieta, istabu izvietojums gan­drīz ideāls. Jauna koka un krāsas smarža uzmundrina. Blakus istaba, kā liekas, vēl nav aizņemta. Būtu labi no­īrēt arī to, bet…»

Taču es netaisījos slēpties S. namā ar svešu vārdu, ne­taisījos uzdoties par citu personu. Varbūt tas šķitīs neap­domīgi darīts, bet man bija savs nolūks. Patlaban mana seja nepavisam nederēja sīkām blēdībām. Patiešām: meite­nīte, pēc izskata jau skolniece, kas rotaļājās pie ieejas, tik­līdz ieraudzīja mani, tūlīt sāka šņukstēt, it kā viņas acu priekšā vēl slīdētu baismīgs sapnis. Tiesa, pārvaldnieks, droši vien cenzdamies iespējami labāk apkalpot klientu, bija šausmīgi laipns.

Nē, laipns bija ne tikai pārvaldnieks vien. Lai cik bē­dīgi tas arī būtu, gandrīz visi cilvēki, ar kuriem sastapos, bija laipni. Un, tā kā viņiem nebija vēlēšanās sevišķi iedzi­ļināties manās darīšanās, katrs rādīja smaidīgu seju. Iemesls jau bija. Ja viņi nevēlējās lūkoties man tieši sejā, viņiem nekas cits neatlika kā būt laipniem. Tāpēc arī man bija iespējams izvairīties no liekas izvaicāšanas. Laipnī­bas sienas ielenkts, es vienmēr biju pilnīgi vientuļš.

Varbūt tāpēc, ka S. nams bija nule uzcelts, izrādījās, ka apmēram puse no astoņpadsmit istabām vēl brīvas. Ar saprotošu skatienu pārvaldnieks bez mana lūguma izvēlē­jās vistālāko istabu otrajā stāvā blakus sētas puses kāp­nēm. Katrā ziņā viss izskatījās tieši tā. Istaba man izmak­sāja dārgi kaut vai tādēļ, ka to izvēlējās speciāli man. Tiesa, vannas istaba nebija sevišķi laba, toties istabā stā­vēja galds un divi krēsli, turklāt tai atšķirībā no citām bija erkers, kas līdzinājās terasei. Sētas puses kāpnes veda uz stāvvietu, kur bija iespējams novietot piecas vai sešas mašīnas, un no turienes varēja iziet uz citu ielu. Tas ir ļoti ērti un vēl vairāk palielina istabas vērtību. Man no paša sākuma bija jāsagatavojas uz visu, tāpēc es tūlīt sa­maksāju par trim mēnešiem uz priekšu. Tad palūdzu tu­vākajā veikalā nopirkt man gultas piederumus. Izlikda­mies, ka nespēj valdīt prieku, pārvaldnieks nerimtīgi ru­nāja vienā laidā, cik labi iekārtota ventilācija, cik istaba saulaina. Beidzis šo tematu, viņš dzīrās sākt stāstīt par savu dzīvi. Bet, par laimi, istabas atslēga, ko viņš man sniedza, izšļuka viņam no rokām un šķindēdama aizripoja pa grīdu. Pārvaldnieks samulsis aizgāja. Es atviegloti no­pūtos … Cik labi būtu, ja vienmēr tik viegli varētu cilvē­kiem notraukt melu putekļus.

Bija jau pavisam satumsis, nevarēja pat saskaitīt ro­kas pirkstus, kaut vai pieliktu tos gluži klāt sejai. Istaba, kas vēl nebija iepazinusi cilvēka siltumu, bija nedzīvi salta un nemīlīga. Bet tā bija labāka par laipnajiem cil­vēkiem. Turklāt kopš tā laika, kad bija notikusi šī nelaime, es īpaši iemīlēju tumsu. Patiesi, cik labi būtu bijis, ja visi cilvēki zemes virsū pēkšņi zaudētu acis vai aizmirstu, ka pastāv gaisma. Vismaz izdotos panākt vienprātību formas jautājumā. Visi cilvēki būtu vienis prātis, ka maize ir maize neatkarīgi no tā, vai tā ir trīsstūraina vai apaļa … Cik labi būtu, ja šī mazā meitenīte, vēl neieraudzījusi mani, aizvērtu acis un sadzirdētu tikai manu balsi. Varbūt tad mēs pierastu viens pie otra, sadraudzētos — kopā ietu uz parku, ēstu saldējumu … Un tikai tāpēc, ka visur iespie­dās šī uzmācīgā gaisma, meitenīte kļūdījās, noturēdama trīsstūraino maizi nevis par maizi, bet par trīsstūri. Un, kaut arī tas, ko sauc par gaismu, pats par sevi ir caurspī­dīgs, taču visi priekšmeti, ko tas apspīd, kļūst necaurspīdīgi.

Bet, tā kā gaisma patiešām eksistē, tad tumsa nozīmē to, ka sprieduma izpildīšana tikai tiek atlikta uz stingri ierobežotu laiku. Kad atvēru logu, istabā kā melnu tvaiku mutulis iebrāžas vējš kopā ar lietu. Tas man aizcirta elpu, es sāku klepot, noņēmu tumšās acenes un noslaucīju asa­ras. Elektrības vadi, stabu gali, namu dzegas platajā ielā, kas atradās mazliet tālāk, viegli spīdēja — gluži kā krīta pēdas uz melnas tāfeles, kad tās skāra garām joņojošo automobiju starmešu gaisma.

Gaitenī atskanēja soļi. Ar ierastu kustību es atkal uz­liku acenes. No veikala atnesa gultas piederumus, ko biju pasūtījis ar pārvaldnieka palīdzību. Naudu izbīdīju pa durvju apakšu un lūdzu atstāt gultas piederumus gaitenī.

Tātad sagatavošanās startam tā kā būtu pabeigta. Es izģērbos un atvēru drēbju skapi. Durvju iekšpusē bija iestiprināts spogulis. No jauna noņēmu acenes, nometu apsēju un, cieši vērdamies spogulī, sāku atsaitēt seju. Trim kārtām aptītās saites bija caurcaurēm piesūkušās ar svied­riem un kļuvušas divtik smagas kā no rīta, kad es tās uztinu.

Tiklīdz atbrīvoju seju no saitēm, uz tās izlīda tārpu mudžeklis — tumšsarkanas savijušās keloīdās rētas… Cik pretīgs skats! … Tas atkārtojās katru dienu kā neat­laidīga mācība — būtu laiks pierast.

Mani vēl vairāk saniknoja šīs, kā šķita, nedibinātās iz­bailes. Ja nopietnāk pārdomā — tā ir pilnīgi nepamatota, neracionāla jūtelība. Vai vērts sacelt tādu brēku cilvēka apvalka dēļ, turklāt vēl nelielas daļas — sejas ādas dēl! Godīgi sakot, līdzīgs aizspriedums, izveidojies uzskats it nemaz nav dīvains. Tā, piemēram, ticība burvestībai… rasu aizspriedumi… neapjaustas bailes no čūskām (vai arī tās pašas slimībās bailes no tarakāniem, par kurām es jau rakstīju) … Lūk, tieši tāpēc, nerunājot jau par pūtai- najiem pienapuikām, kuri dzīvo sapņu pasaulē, pat es, svarīgas laboratorijas vadītājs solīdā institūtā, cieši, gan­drīz vai ar kuģa tauvu saistīts ar sabiedrību, sirgu ar ga­rīgu alerģiju, kas mani bija pārņēmusi savā varā. Gluži labi apzinādamies, ka nav nekāda pamata īpaši nīst sar­kano tārpu mājokli, es nekādi nevarēju sevi ietekmēt un izjutu pret to nepārvaramu riebumu.

Protams, es izdarīju arvien jaunus mēģinājumus. Kā­dēļ paiet garām novēršoties, daudz labāk atklāti raudzī­ties uz savu stāvokli un reizi par visām reizēm pierast pie tā. Ja pats vairs nepievērsīsi uzmanību, citi rīkosies tāpat. Tas ir neapšaubāmi. Paturēdams to vērā, es arī in­stitūtā sāku bieži runāt par savu seju. Piemēram, ar māk­

slotu jautrību salīdzināju sevi ar briesmoni maskā, ko rāda televīzijas multiplikācijas filmās. Pierādīju, cik ērti ir redzēt un nebūt redzamam, kad vari slepus novērot ci­tus, bet tiem slēpta tavas sejas izteiksme. Visātrāk var pie­rast pats, ja pieradina citus.

Šķiet, ka rezultāts bija sasniegts. Drīz vien es labo­ratorijā vairs nejutu agrākā saspīlējuma. Nonāca tik tālu, ka briesmonis maskā arī pārstāja būt parasts biedēklis, un mani biedri pat atzina, ka ir zināma jēga tam, ka viņš bezgalīgi parādās uz televizoru ekrāniem un komiksos. Pa­tiešām maskai, ja zem tās, protams, neperinās tārpi, ne­apšaubāmi ir savas ērtības. Ja ķermeņa apsegšana ar drē­bēm iezīmē civilizācijas progresu, tad diezin vai varam būt droši, ka nākamībā maska nekļūs par visparastāko lietu. Pat tagad maskas bieži izmanto svarīgās ceremoni­jās, svinībās, un es nezinu, kā lai vispusīgi izskaidroju šo faktu, bet man šķiet, ka maska, acīm redzot, padara cil­vēku savstarpējās attiecības daudz universālākas, tās nav tik personiskas kā tad, kad seja atsegta.

Brīžiem es sāku ticēt, ka palēnām atveseļojos. Tomēr īsti es nevarēju iedomāties, cik mana seja ir šausmīga. Un visu šo laiku zem saitēm turpinājās sarkano tārpu uzbru­kums. Apsaldējums ar šķidro gaisu neiespiežas audos tik dziļi kā apdegums, tātad sadzīšanai jānorit samērā ātri. Neraugoties uz līdzīgiem ārstu apgalvojumiem, pārvarēju­šas visas iespējamās aizsardzības līnijas — terazīna de­vas, kortizona injekcijas, radioaktīvo apstarojumu —, tārpu ordas, raidīdamas cīņā aizvien jaunus spēkus, pa­plašināja jau tā plašo okupēto rajonu manā sejā.

Kādreiz, piemēram… Tas notika pusdienas pārtrau­kumā tajā dienā, kad es atgriezos mūsu institūtā pēc ap­spriedes, kur tika saskaņots mūsu un citu laboratoriju darbs … Jauniņa laborante, kas tikai šajā gadā bija bei­gusi institūtu, šķirstīdama grāmatas lapas, pienāca man klāt, un viņas izskats pauda, ka viņa vēlas man kaut ko sacīt. «Paskatieties, sensej1 , cik jocīgs zīmējums!» Grā­matiņā, ko viņa man smiedamās pasniedza, zem viņas tie- viņā pirkstiņa bija Kleja zīmējums «Neīstā seja». Sejā bija savilktas paralēlas horizontālas līnijas, un, ja uz to lūkojās no zināma punkta, šķita, ka tā viscaur apsaitēta.

1 Pieklājīga uzruna, vēršoties pie vecāka cienījama cilvēka.

Bija palikušas tikai šauras spraudziņas acīm un mutei — tas nesaudzīgi pasvītroja, ka sejai trūkst jebkādas izteik­smes. Pēkšņi es jutos dziļi aizskarts. Zināms, meitenei nebija ļauna nodoma. Es taču pats ar savām sarunām ap­zināti biju izraisījis viņā tādas domas. Nekas, nomieri­nies! … Ja uztraukšos tādu nieku dēļ, tad visi mani pū­liņi pārsprāgs kā ūdens burbuļi… Tā es sevi pārlieci­nāju, taču nespēju vairs paciest — man pat sāka likties, ka zīmējums ir manis paša seja, kas atspoguļojas meite­nes acīs… Citiem redzamajai «neīstajai sejai» trūkst jeb­kādas izteiksmes… Mani tirdīja doma, ka meitenei es šķietu tieši tāds.

Negaidot es paķēru grāmatiņu un pārplēsu uz pusēm. Reizē ar to pārplīsa arī mana sirds. No plīsuma, gluži kā no vecas olas, izplūda mans satvars. Garīgi iztukšots, es savācu saplēstās lapas un atvainodamies atdevu meitenei. Bet bija jau par vēlu. Atskanēja tāds troksnis, ko paras­tos apstākļos, pat sasprindzinot dzirdi, nav iespējams sa­klausīt, it kā termostatā izlocīdamās nošvīkstētu cinka plate. Droši vien meitene zem svārkiem cieši saspieda kopā ceļgalus, itin kā cenzdamās tos savienot vienā ve­selā.

Acīm redzot, es vēl neapzinājos visu, kas slēpās aiz • manas toreizējās grūtsirdības. Taisni fiziski izjuzdams mokošu kaunu, es tomēr nespēju skaidri pateikt, kāpēc gan es īstenībā tā kaunos. Nē, droši vien, ja es vēlētos, tad spētu gan, bet es instinktīvi izvairījos ieskatīties bez­dibenī un aizsargājos ar novazātu, banālu frāzi: šāda uz­vedība nav pieauguša cilvēka cienīga. Es esmu pārlieci­nāts, ka cilvēka dzīvē sejai nevajadzētu ieņemt tik ievēro­jamu vietu. Cilvēka nozīmīgums gala rezultātā jāvērtē pēc viņa veiktā darba satura, un, kaut gan tas saistīts ar gal­vas smadzeņu teicamajām īpašībām, sejai te nav nekādas daļas. Un, ja tādēļ, ka cilvēks zaudējis seju, samazinās viņa sabiedriskā ietekme, tad cēlonis var būt tikai viens — šī cilvēka niecīgais satvars.

Tomēr drīz vien … Jā, dažas dienas pēc šī gadījuma ar zīmējumu… Gribot negribot es aizvien skaidrāk at­skārtu, ka sejas īpatnējais svars ievērojami pārsniedz ma­nus optimistiskos aprēķinus. Sis brīdinājums nāca klusi,

kaut kur no iekšienes. Visu manu uzmanību bija aizņē­musi sagatavošanās aizsardzībai pret uzbrukumu no ārie­nes, tāpēc es tiku negaidot pārsteigts un vienā mirklī sa­triekts. Turklāt uzbrukums bija tik straujš un negaidīts, ka es tūlīt nemaz neapjautu, ka esmu satriekts.

Kad vakarā atgriezos mājup, man neatvairāmi sagri­bējās paklausīties Bahu. Un ne jau tāpēc, ka es nespētu dzīvot bez Baha, — vienkārši man šķita, ka manam ne­nosvērtajam, saplosītajam, ja tā var teikt, garastāvoklim, kam svārstību amplitūda bija kļuvusi ļoti maza, visvairāk piemērots tieši Bahs, nevis džeza mūzika vai Mocarts. Es nepavisam neesmu dedzīgs mūzikas mīļotājs, — pareizāk sakot, dedzīgs tās patērētājs. Kad darbs man nešķiras, es izvēlos mūziku, kas visvairāk atbilst dīkajam noskaņoju­mam. Ja uz kādu laiku jāpārtrauc pārdomas — aizraujošs džezs; ja vēlos sasprindzināt spēkus — domīgais Bartoks; ja tiecos izjust iekšēju brīvību — Bēthovena stīgu kvar­tets; ja man nepieciešams uz kaut ko koncentrēties — Mo­carts ar savu spirālveida kustību; nu, un Bahs — visvai­rāk tad, kad nepieciešams garīgs līdzsvars.

Bet pēkšņi mani sagrāba šaubas — vai tik neesmu sa­jaucis plati, varbūt atskaņotājs bojāts, jo melodija šķita izkropļota. Tādu Bahu es vēl nekad nebiju dzirdējis. Ja Bahs ir balzams, kas veldzē dvēseli, tad patlaban dzirdē­tais nebija nedz balzams, nedz inde, bet tāda kā mālu pika. Melodija bija bezjēdzīga, muļķīga, visas frāzes šķita itin kā putekļos apvārtītas salkanas stiklenes.

Tas notika tieši tobrīd, kad tu ar divām tējas tasēm ienāci istabā. Es nekā neteicu, un tu, acīm redzot, nodo­māji, ka esmu iegrimis mūzikā. Tu nekavējoties klusītēm izgāji laukā. Tātad es esmu jucis! Tik un tā es nespēju tam ticēt… Vai tiešām sakropļota seja spēj ietekmēt mū­zikas uztveri? … Lai klausījos cik vērīgi klausīdamies, no­mierinošais Bahs neatgriezās, un man neatlika nekas cits kā domāt tieši tā. Ielikdams cigareti spraugā starp sai­tēm, es tramīgi vaicāju sev, vai kopā ar seju neesmu vēl ko zaudējis. Šķiet, ka manus uzskatus par seju bija ne­pieciešams pamatīgi pārdomāt no jauna.

Tad, it kā zem kājām pēkšņi būtu pazudusi laika grīda, es iegrimu atmiņās — notikumos pirms trīsdesmit gadiem. Sis gadījums, ko es līdz šim ne reizi nebiju atcerējies, pie­peši reljefi atdzīvojās gluži kā krāsaina gravīra. Cēlonis

šim notikumam bija vecākās māsas liekie mati. Grūti pa­skaidrot, kāpēc, bet šie mati man nez kādēļ šķita ārkārtīgi nepieklājīgi, amorāli. Reiz es paslēpšus nočiepu tos un iemetu ugunī. Bet māte to kaut kā atklāja. Viņu ļoti sāpi­nāja mana rīcība, un viņa noklaušināja mani. Un, kaut gan man likās, ka esmu rīkojies pareizi, kad mani sāka iz­taujāt, es nezināju, kā labāk atbildēt, un stāvēju apjucis un nosarcis. Nē, ja es pacenstos, tad, protams, spētu at­bildēt. Bet man šķita, ka pat runāt par to ir riebīgi, pre­tīgums saistīja manu mēli… Nu, un, ja vārdus «liekie mati» apmaina ar vārdu «seja», tad kļūst skaidrs, kāpēc nepanesamais iekšējais saspīlējums tik precīzi sakrīt ar izkropļotā Baha tukšo skanējumu.

Kad es apturēju plati un izskrēju no kabineta, itin kā man kāds dzītos pakaļ, tu patlaban slaucīji glāzes, kas stāvēja uz pusdienu galda. Tas, kas norisinājās pēc tam, bija tik negaidīts uzliesmojums, ka šobrīd es nespēju at­jaunot atmiņā, kā tas viss notika. Sadūries ar tavu pre­testību, es beidzot pilnīgi varēju aptvert, ko nozīmē mans stāvoklis. Ar labo roku es apskāvu tavus plecus, kreiso mēģināju pabāzt zem svārkiem. Tu iekliedzies un pēkšņi, saspringusi kā atspere, pielēci kājās. Krēsls aizlidoja sā­nis, glāze nokrita uz grīdas un saplīsa.

Pieķērušies nokritušajam krēslam, mēs, elpu aizturē­juši, sastingām viens pret otru. Mana rīcība varbūt patie­šām izskatījās pārāk rupja. Bet es atradu arī zināmu at­taisnojumu. Tas bija izmisīgs mēģinājums vienā rāvienā atgriezt to, ko izkropļotās sejas dēļ biju sācis zaudēt. Kopš tā laika, kad tas bija noticis, taču nebija fiziskas tuvības mūsu starpā. Kaut arī teorētiski es atzinu, ka se­jai ir pakārtota nozīme, tomēr vairījos paskatīties sev tieši sejā, sargājos to darīt. Es biju iedzīts strupceļā, un man neatlika citas izejas kā mesties frontālā uzbrukumā. Acīm redzot, ar savu rīcību es gribēju pierādīt, ka barjera, ko starp mums bija uzcēlusi mana seja, ir caurspīdīga, ka tā neeksistē.

Bet arī šis mēģinājums bija veltīgs. Pieskaršanās ta­vam klēpim, kas apbārstīts it kā ar alabastra putekļiem, vēl līdz šim brīdim dursta manu pirkstu galus kā sprik- stoša uguntiņa. Man kaklā kā dzeloņains kamols iestrē­dzis gārdzošs kliedziens. Es gribēju kaut ko sacīt. Man gribējās daudz ko teikt… Bet es nespēju izdvest ne vārda. Attaisnošanās?… Nožēla?… Bet varbūt apvai­nojums? Vajadzēja kaut ko izvēlēties, bet šķiet, ka es vairs nepaguvu to izdarīt. Kāpēc attaisnoties vai nožēlot, labāk jau pazust, cik ātri vien iespējams. Ja es izvēlētos apvainojumu, tad saplosītu tavu seju, un tu kļūtu līdzīga man vai vēl briesmīgāka. Pēkšņi tu sāki pilnā balsī rau­dāt. Tās bija žēlas, izmisīgas raudas — gluži kā gaisa šņākoņa krānā, no kura pārstājis tecēt ūdens.

Piepeši manā sejā ieplīsa dziļa brūce. Tā bija tik dziļa, ka to pat viss mans ķermenis nevarētu piepildīt. Nez no kurienes sāka sūkties izpuvušā zoba strutām līdzīgs šķid­rums un pilēja pakšķēdams. Reizē ar šo troksni istabā iz­plūda smirdoņa, tā nāca no visām malām — no krēsla pārvilkuma, no sienas skapja stūriem, no izlietnes, no iz­balējušā, mušām aptraipītā abažūra. Vajadzēja kaut ko darīt — man gribējās pārtraukt šo paslēpju parodiju, kurā nav neviena, no kā slēpties.

No šejienes bija tikai viens solis līdz manam plānam izgatavot masku. Tas nebija nekas pārsteidzošs, ka radās tāda ideja. Nezālei taču pilnīgi pietiek ar zemes piku un lāsi valgmes. Pārāk neaizraudamies, nepiešķirdams tam nopietnu nozīmi, jau ar nākamo dienu, kā biju nodomājis, sāku izskatīt vecu zinātnisku žurnālu saturu rādītājus. Man nepieciešamais raksts par mākslīgajiem orgāniem, kas darināti no plastikas, laikam bija ievietots žurnāla aizpagājušā gada vasaras numuros. Jā, mans mērķis bija izgatavot plastikas masku un aizsegt ar to rētas sejā. Sa­skaņā ar kādu teoriju maska nevis vienkārši aizvieto seju, bet pauž diezgan metafizisku vēlēšanos apfriainīt savu ārieni ar kādu citu, kas ir pārāka par paša ārējo izskatu. Es arī nepielīdzināju masku kreklam vai biksēm, kuras var mainīt, kad iepatīkas. Nezinu, kā būtu rīkojušies senči, kas pielūguši elkus, vai jaunekļi pubertātes laikā, taču es gan negrasījos nolikt masku uz savas otrās dzīves altāra. Lai būtu seju cik būdams, es vienmēr gribēju palikt es pats. Ar mazo «masku komēdiju» centos vienīgi aizpildīt ieilgušo starpbrīdi manā dzīvē.

Man bez pūlēm izdevās atrast vajadzīgo žurnālu. Spriežot pēc literatūras, var radīt ķermeņa daļas, kas ārēji gandrīz neatšķiras no īstajām. Tiesa, tas attiecās tikai uz formu izveidojumu, bet kustīguma ziņā bija pali­cis vēl daudz kas neatrisināts. Būtu bijis labi, ja mas­kai — kaut tik man izdotos to izveidot — būtu mīmika. Man gribētos, lai maska varētu brīvi izstiepties un savil­kties raudot un smejot, sekojot mīmiku regulējošo sejas muskuļu kustībai. Un, kaut gan pašreizējais lielmolekulā­rās ķīmijas līmenis pilnīgi atļauj to panākt, mūsu zināša­nas tehnoloģijas jomā mazliet atpaliek. Taču pat apziņa, ka pastāv šāda iespēja, tajā laikā man bija lielisks līdzek­lis drudžainā sasprindzinājuma remdināšanai. Kad nav iespējas ārstēt zobus, neatliek nekas cits kā dzert zāles, kas mazina sāpes.

Vispirms es nolēmu satikties ar K-, raksta par mākslī­gajiem orgāniem autoru, un parunāties ar viņu. K- pats pienāca pie telefona, bija gaužām nelaipns un runājās ar mani bez jebkādas intereses. Varbūt viņš izjuta aizsprie­dumu pret mani — cilvēku, kas arī nodarbojas ar lielmo­lekulāriem savienojumiem. Tomēr viņš apsolīja man zie­dot stundu laika pēc pulksten četriem.

Uzdevis atbildīgajam par virsstundu darbu uzmanīt, lai visi aparāti tiktu izslēgti, un izskatījis dažus doku­mentus, es ātri devos prom. Iela mirdzēja kā nopulēta, vējš atvēdīja olīvu smaržu. Sī mirdzošā iela, šī smarža radīja manī asu skaudību. Kamēr gaidīju taksometru, man šķita, ka no visām pusēm glūn uz mani, it kā redzētu savā priekšā svešinieku, kas nelikumīgi ielauzies pie vi­ņiem. Bet es pacietu šo pārāk spilgto saules gaismu — viss taču bija tikai negatīvs, kurā melnais ir balts un bal­tais — melns, un, ja tikai izdosies iegūt masku, es tūlīt spēšu atjaunot pozitīvu.

Meklētā māja atradās ielā, kur cieši cita pie citas bija sabūvētas dzīvojamās ēkas, netālu bija loka līnijas sta­cija. Tas bija parasts nams, kas ne ar ko sevišķu neizcē­lās, pie tā bija piestiprināta grūti pamanāma plāksnīte «Lielmolekulārās ķīmijas zinātniskās pētniecības K. in­stitūts». Pagalmā pie vārtiem bija nekārtīgi sakrauti cits uz cita trīs būri ar trusīšiem.

Šaurā pieņemamā istabā stāvēja tikai nodilis koka sols, pelnu trauks uz kājiņām un daži veci žurnāli. Es nez kā­pēc nožēloju, ka esmu atnācis šurp. Institūts — skanēja iespaidīgi, bet diez vai šī bija tā vieta, kur vajadzēja iz­vēlēties ārstējošo ārstu. Varbūt K. ir parasts šarlatāns, kas izmanto savu pacientu lētticību. Apgriezies apkārt, es ieraudzīju pie sienas divas fotogrāfijas netīros ietvaros. Uz vienas — profilā sievietes seja bez zoda, tā atgādināja lauku peles purniņu. Uz otras — tā pati seja, mazliet smaidoša, acīm redzot, pēc plastiskas operācijas tā kļu­vusi drusku pievilcīgāka.

Ilgstošais bezmiegs lika sevi manīt — kaut kas smags žņaudza pieri, bija nepanesami grūti sēdēt uz cietā sola. Beidzot ienāca māsa un ieveda mani blakus istabā. Tajā pludoja pienbalta gaisma, kas spraucās cauri logu aiz­laidnēm. Uz galda pie loga nebija redzamas injekcijas šļirces, toties biedinoši bija sarindojušies nepazīstami in­strumenti. Pie galda atradās skapis ar slimību vēsturēm un grozāms atzveltnes krēsls ar roku balstiem, tam iepretī — tāds pats atzveltnes krēsls pacientiem. Mazliet atstatu — neliels aizslietnis metāla ietvarā un blakus pār­ģērbšanās kabīnīte uz ritenīšiem. Ārsta kabineta standarta iekārtojums. Tas viesa manī garlaicību.

Es aizsmēķēju. Meklējot pelnu trauku, piecēlos un pār­steigumā sastingu, ieraudzījis emaljētas bļodas saturu. Auss, trīs pirksti, delnas locītava, vaigs no plakstiņa līdz virslūpai… Tie bija nekārtīgi samesti bļodā, šķita vēl dzīvi, it kā nupat nogriezti. Man sametās nelabi. Tie šķita vēl īstāki par īstajiem. Godīgi sakot, nevar ne prātā ienākt, ka pārāk precīza kopija var radīt tik smagu iespaidu. Kaut gan pietika apskatīt griezuma vietas, lai pārliecinā­tos, ka tie ir tikai plastikas atlējumi; man tik un tā likās, ka es sajūtu līķa smaku.

Pēkšņi gar aizslietni iznāca K. Mani pārsteidza viņa negaidīti maigā āriene. Vijīgi mati, acenes bez ietvariem ar bieziem stikliem, kas līdzīgi glāžu dibeniņiem, tukla pazode… Turklāt no K. plūda man pierastā, tuvā ķimi­kāliju smaka.

Tagad bija viņa kārta kļūt tramīgam. Kādu brīdi viņš klusēja, apjukumā vērdamies gan uz manu vizītkarti, gan uz manu seju.

— Tātad jūs… — K. apklusa, no jauna uzmeta ska­tienu manai vizītkartei un atturīgi nobeidza jau gluži citā balsī kā pa telefonu: — Jūs ieradāties pie manis kā pa­cients?

Protams, pacients. Lai arī nez cik izcila būtu K- meis­tarība, es nedrīkstēju lolot ne mazākās cerības, ka viņam izdosies izpildīt manu vēlēšanos. Vienīgais, uz ko es va­rēju cerēt, bija padoms. No otras puses, pateikt to atklāti un aizvainot sarunu biedru arī nebūtu bijis augstsirdīgi. K-, acīm redzot, izskaidroja manu klusēšanu ar kautrī­gumu un līdzjūtīgi turpināja:

— Lūdzu, sēdieties … Par ko sūdzaties?

— Eksperimenta laikā notika šķidrā skābekļa sprā­dziens. Parasti mēs izmantojam šķidru slāpekli, tāpēc es aiz paraduma nebiju pārāk piesardzīgs …

— Keloīdās rētas?

— Kā redzat, visa_seja. Droši vien es esmu uzņēmīgs pret keloīdu rašanos. Ārsts, kas mani ārstēja, nolēma ne- noņemties vairs ar manu seju, jo vismazākā nepiesardzība var izraisīt recidīvu.

— Ap lūpām seja it kā nebūtu cietusi?

Es noņēmu melnās acenes un parādīju viņam.

— Pateicoties tām, arī acis nav cietušas. Laime, ka esmu īsredzīgs un valkāju acenes.

— Jā, jums palaimējies! — Un, it kā runā būtu par viņu pašu, ārsts turpināja: — Svarīgas ir acis un lūpas… Ja tās zaudē kustīgumu — ļoti slikti… Nevienu neizdo­sies apmānīt tikai ar formu, lai arī kādu tām piešķirtu.

Liekas, šis cilvēks ļoti pieķēries savam darbam. Šķita, ka, vērīgi lūkodamies man sejā, viņš jau prātā izstrādā plānu. Lai neliktu viņam vilties, es steigšus pārmainīju sarunas tēmu:

— Man parādīja jūsu sarakstīto darbu. Manuprāt, pa­gājušā gada vasarā.

— Jā, pagājušajā gadā.

— Es biju satriekts. Vienkārši nespēju iedomāties, ka ir sasniedzama tāda meistarība.

Ar klaju patiku K. paņēma saliekto pirkstu un, viegli šūpodams to plaukstā, teica:

— Ja jūs zinātu, cik daudz pacietības prasa šis darbs. Vai šī pirksta daktilogramma ar kaut ko atšķiras no īs­tas? Tāpēc jau arī es saņēmu no pirmā acu uzmetiena dī­vainu policijas rīkojumu — reģistrēt visas daktilogram- mas…

— Vai formai noder ģipsis?

— Nē, es izmantoju plastisku silīciju. Redziet, ģipsī nav iespējams atveidot vissīkākās detaļas … Bet šeit, ska­tieties, pat ienadži pie nagu pamatnes izdalās ļoti skaidri.

Es bailīgi pieskāros ar pirkstu galiņiem — bija tāda sajāta, it kā būtu pataustījis kaut ko dzīvu._ Un, lai gan es sapratu, ka tas ir mākslīgs, mani tik un ta sagraba tā­dās kā māņticīgas bailes, it kā es būtu pieskāries nāvei.

— Tomēr man tā šķiet it kā zaimošana.

— Tik un tā tie visi ir cilvēka miesas gabali.

K- ar lepnu sejas izteiksmi paņēma otru pirkstu un ar griezuma vietu uz leju nolika to vertikāli uz galda. Šķita, ka mironis izdūris cauri galda dēlim un izbāzis pirkstu ārpusē.

— Pamēģiniet panākt, lai pirksts būtu šāds, mazliet netīrs, — tas nav vis tik vienkārši. Jāliek lietā visa meis­tarība, lai maksimāli precīzi izveidotu šo vai cita pacienta orgānu, jācenšas atveidot gandrīz neuztveramā, tikai vi­ņam piemītošā īpatnība… Tas, piemēram, ir vidējais pirksts, un tāpēc pirmās falangas iekšpusē redzama, lūk, tāda nokrāsa. Vai tā neatgādina nikotīna pēdas?

— Droši vien tas uzklāts ar otiņu vai ko citu?

— Nepavisam ne… — K. pirmo reizi skaļi iesmējās.

— Krāsa taču acumirklī nobružāsies. No iekšpuses — kārtu pēc kārtas tiek uzliktas vielas dažādās nokrāsās. Piemēram, tur, kur nagi, — vinilacetāts… Ja vaja­dzīgs — netīrumu kārta zem nagiem… locītavas un grumbu ēnojums… vēnas — tam visam tiek izmantots viegls zilums… Tā tas ir.

— Ar ko tad tie atšķiras no parastiem amatnieku sīk- izstrādājumiem? Tos var izgatavot jebkurš, vai ne?

— Tā jau nu ir. — Un, pakasījis celi, ārsts iebilda:

— Bet, salīdzinot ar sejas izgatavošanu, visas šīs lietiņas ir tikai pirmie nedrošie soļi. Seja ir seja… Pirmkārt pa­stāv tāds jēdziens kā izteiksme. Vai nav tiesa? Grumba vai sīka pumpiņa sejā ir ārkārtīgi svarīga.

— Bet vai kustīgumu jūs varat tai piešķirt?

— Jūs vēlaties pārāk daudz. — Izpletis ceļgalus, K. pagriezās pret mani. — Es liku lietā visus spēkus, lai ra­dītu ārējo veidolu, taču panākt kustīgumu vēl nav iespē­jams. Daļēji tas tiek kompensēts, izraugoties vismazāk kustīgās sejas daļas. Un vēl kas — eksistē tāda problēma kā ventilācija. Piemēram, ņemsim jūsu gadījumu. Bez sī­kas apskates grūti pateikt gala slēdzienu, bet, spriežot pēc tā, ko es redzu, liels vairums sviedru jums izdalās pat cauri apsējiem… Acīm redzot, sviedru dziedzeri nav skarti un joprojām darbojas. Un, tā kā tie funkcionē, tad nedrīkst nosegt seju ar kaut ko tādu, kas apgrūtina ven­tilāciju. Tas izraisīs ne vien fizioloģiska rakstura traucē­jumus, bet radīs arī tādu stāvokli, ka cilvēks sāks smakt un diez vai izturēs ilgāk par pusi dienas. Te nepieciešama liela piesardzība. Komiski, kad sirmgalvim balti zobi kā bērnam. Tāpat arī šai gadījumā. Daudz lielāku efektu var panākt ar citiem nemanāmiem pārveidojumiem… Vai jūs pats varat noņemt pārsējus?

— Varu… bet, vai zināt… — Un, prātodams, kā lai labāk paskaidroju viņam, ka neesmu tāds pacients, kādu viņš iedomājies, sacīju: — Patiesību sakot, es vēl neesmu pieņēmis gala lēmumu, un tas mani ļoti moka… Bet, ka­mēr es neesmu izlēmis, diez vai ir vērts kaut ko darīt ar rētām sejā.

— Ir vērts, protams. — Gluži kā uzmundrinādams mani, K. kļuva vēl neatlaidīgāks. — Ķermeņa rētas, it īpaši sejas rētas nevar aplūkot vienīgi kā kosmētikas pro­blēmu. Jāatzīst, ka šī problēma saskaras ar psihisku sli­mību profilakses nozari. Vai gan citādi kāds no laba prāta ziedotu savus spēkus līdzīgai ķecerībai? Bet es cienu sevi kā ārstu. Un nekad nebūtu mierā ar sīkizstrādājumu iz­gatavotāja amatnieka lomu.

— Jā, jā, saprotu.

— Kā tad tā? — Viņš ironiski savieba lūpas. — Ne­viens cits kā jūs nosaucāt manus darbus par amatnieka sīkizstrādājumiem.

— Nē, tā es nebiju domājis.

— Lai nu paliek. — Un ar visu saprotoša pedagoga izskatu viņš pamācoši_ teica: — Jūs neesat vienīgais, kurš pedeja mirklī sāk svārstīties. Iekšējs protests pret sejas izgatavošanu ir parasta parādība. Laikam gan, sākot ar velajiem viduslaikiem… un arī patlaban vēl cilvēki, kas atrodas uz zemas attīstības pakāpes, mierīgi izveido sa­vas sejas… Šāda uzskata cēloņi man diemžēl nav zi­nāmi, jo neesmu speciālists… Bet statistikā tie izpaužas diezgan skaidri… Piemēram, ja ņemam ārējos ievaino­jumus, tad sejas bojājumu, salīdzinot ar locekļu bojāju­miem, ir apmēram pusotras reizes vairāk. Bet īstenībā as­toņdesmit procenti no visiem, kam ir ārēji ievainojumi, lūdz medicīnisku palīdzību locekļu zaudējuma dēļ, visvai­rāk, ja zaudēti pirksti. Skaidrs, ka attiecībā uz seju pastāv zināms tabu. Apmēram to pašu novēro ari mani kolēģi. Un visbriesmīgākais ir tas, ka pret manu darbu izturas kā pret peļņas kāra augsti kvalificēta kosmetologa darbu…

— Nav taču ko brīnīties, ka saturu vērtē augstāk par ārējo formu …

— Kas tad tas? Saturs, kuram atņemts ārējais ap­valks, tiek vērtēts augstāk? Neticu. Esmu cieši pārlieci­nāts, ka cilvēka dvēsele ietverta ādā.

— Varbūt, izsakoties tēlaini…

— Kāpēc tēlaini? — Un mierīgā, taču enerģiskā tonī ārsts turpināja: — Burtiski. Cilvēka dvēsele mājo ādā. Esmu pārliecināts par to. Pārliecinājos pēc paša piere­dzes, ko ieguvu kara laikā, kad dienēju armijā par kara ārstu. Karā norāva rokas un kājas, sakropļoja sejas — tur tas notika katru dienu. Kā jūs domājat, kas ievainota­jiem kareivjiem rūpēja visvairāk? Nevis dzīvība, nevis organisma funkciju atjaunošana, nē. Visvairāk viņus uz­trauca, vai saglabāsies viņu agrākais izskats. Sākumā es arī smējos par viņiem. Viss, par ko es runāju, taču notika karā, kur nekam nebija vērtības, izņemot zvaigznīšu skai­tam uz zīmotnēm un veselībai. Bet reiz norisinājās tāds gadījums: kāds kareivis, kuram bija stipri sakropļota seja, kaut arī citu saskatāmu bojājumu nebija, tieši pirms iz­rakstīšanās no hospitāļa negaidot izdarīja pašnāvību. Pirms tam viņš bija šoka stāvoklī… Un tad kopš tās rei­zes es sāku uzmanīgi vērot ievainoto kareivju ārējo iz­skatu … Un beidzot man radās pilnīgi noteikts secinā­jums. Skumīgs secinājums, ka nopietns ārējs ievainojums, it īpaši sejas ievainojums, gluži kā novelkamā bildīte, par- vēršas par garīgu traumu.

— Jā, acīm redzot, tādi gadījumi mēdz būt… Bet, paturot vērā, ka līdzīgu piemēru var būt diezin cik, man šķiet, ka nedrīkst šo parādību aplūkot kā vispārēju likumu, kamēr tai nebūs precīza zinātniska pamatojuma. — Pēk­šņi man uzmācās nepārvaramas dusmas. Es taču nebiju šeit ieradies, lai runātu par to, kas mani gaida. — Es tie­šām vēl neesmu to visu īsti izdomājis… Piedodiet, lai­kam sarunāju visādas aplamības. Pilnīgi nevajadzīgi at­ņēmu jums tik daudz dārgā laika, atvainojiet…

— Pagaidiet, pagaidiet! — Un pašpārliecināti pa­smiedamies viņš sacīja: — Varbūt jūs to uztversiet kā uzmācību, bet es gribu jums to pateikt un esmu pilnīgi pār­liecināts, ka man taisnība … Ja jūs visu atstāsiet tā, kā ir, jums visu mūžu būs jānodzīvo ar apsējiem. Tie taču arī patlaban sedz jūsu seju. Tieši tas arī liecina: jūs pats atzīstat — lai labāk ir apsēji nekā tas, kas zem tiem. Ta­gad apkārtējo cilvēku atmiņā dzīvo jūsu seja tāda, kāda tā bija pirms sakropļošanas. Bet laiks taču negaida. Tur­klāt arī atmiņas pamazām kļūst neskaidrākas. Bez tam parādās aizvien jauni un jauni cilvēki, kuri nav pazinuši jūsu seju. Un beigu beigās jūs izsludinās par maksātne­spējīgu parādnieku tāpēc, ka jūs neapmaksājat apsēju vekseli… Un, kaut gan jūs paliksiet dzīvajos, sabiedrība jūs apbedīs.

— Tas jau nu ir par daudz! Ko jūs īstenībā vēlaties ar to sacīt?

— Cilvēkus, kuriem ir vienādi sakropļojumi, ja tas attiecas uz roku vai kāju bojājumiem, varat sastapt, cik vien vēlaties. Nevienu nepārsteigs aklais vai kurlais… Bet vai jūs kādreiz esat redzējis cilvēku bez sejas? Droši vien ne. Ko, vai jūs domājat, ka viņi visi pazuduši?

— Nezinu. Citi mani neinteresē!

Mana balss netīšām skanēja rupji. Tas ir tikpat kā aiz­iet uz policijas iecirkni paziņot par aplaupīšanu, bet jums tur ieteic nopirkt drošāku atslēgu. Bet mans sarunu biedrs nepadevās.

— Diemžēl jūs mani, acīm redzot, neesat pilnīgi sa­pratis. Seja — tā būtībā ir tās izteiksme. Un izteiksme… kā lai to labāk pasaka… Vispār tas ir sava veida vienā­dojums, kas apzīmē attiecības ar citiem cilvēkiem. Tā ir taciņa, kas saista jūs ar viņiem. Un, ja taciņu aizsprosto nogruvums, tad pat tie cilvēki, kas ar pūlēm dodas pa to uz priekšu, drīzāk paies garām jūsu mājai, jo būs noturē­juši to par neapdzīvotu gruvešu kaudzi.

— Jauki! Man nemaz nav vajadzīgs, lai velti nāktu iekšā.

— Tātad jūs vēlaties sacīt, ka iesiet pats savu ceļu?

— Kā, vai tad nedrīkst?

— Pat bērna psiholoģija nevar ignorēt izveidojušos uzskatu, ka cilvēks var uzzināt, kas viņš ir, tikai parau­dzījies uz sevi ar citu acīm. Vai jums kādreiz ir gadījies redzēt idiota vai šizofrēniķa sejas izteiksmi? Ja laikus ne­novāks gruvešus no taciņas, tad galu galā aizmirsīs, ka taciņa eksistējusi.

Lai mani galīgi nepiespiestu pie sienas, es mēģināju uz labu laimi mesties pretuzbrukumā.

— Nu labi, tas ir pareizi. Pieņemsim, ka sejas izteik­sme nozīmē tieši to, ko jūs sakāt. Bet jūs taču pats runā­jat sev pretī. Aizsedzot kādu daļu sejas, tāpēc ka nekā labāka nav, jūs nez kādēļ uzskatāt, ka esat atjaunojis tās izteiksmi.

— Nebažījieties! Lūdzu, uzticieties man! Tā jau ir mana specialitāte. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka spēju dot jums kaut ko labāku par apsējiem… Nu, noņemsim tos! Man gribētos izdarīt dažus fotouzņēmumus. Ar to palīdzību, lietojot izslēgšanas metodi, izdosies pakāpeniski atlasīt svarīgākos elementus, kas nepieciešami sejas iz­teiksmes atjaunošanai. Un no tiem — visnekustīgākos, viegli fiksējamos …

— Piedodiet, bet… — Tagad man prātā bija tikai viena doma — bēgt projām no šejienes. Atmetis pašcieņu, es sāku lūgties: — Atdodiet man labāk, lūk, šo pirkstu! Vai jūs varētu?

K. pārsteigts berzēja ar plaukstu ceļgalu.

— Pirkstu, lūk, šo pirkstu?

— Ja nevar pirkstu, es būšu mierā ar ausi vai ko citu …

— Bet jūs taču atnācāt pie manis keloīdo rētu dēļ; vai nav tiesa?

— Lūdzu, atvainojiet! Ja nevar, tad nevar …

— Piedodiet, jūs mani nesapratāt… Galvenais ir tas, ka es nevaru pārdot… Kaut vai tādēļ, ka cena ir pārlieku augsta. Redziet, katram no tiem jāizgatavo atsevišķa forma no antimona. Un izdevumi tikai par materiālu vien ir pieci seši tūkstoši jenu. Tas ir pēc visminimālākajiem aprēķiniem.

— Lieliski.

— Nesaprotu, kas jums galu galā ir padomā?

Viņam arī nav jāsaprot… Mūsu saruna līdzinājās di­vām sliedēm, kas ierīkotas bez precīza aprēķina un aiziet katra uz savu pusi. Es izņēmu kabatas portfeli un, noskai­tījis naudu, sirsnīgi jo sirsnīgi atvainojos.

Kad izgāju uz ielas, cieši saspiedis kabatā mākslīgo pirkstu gluži kā ieroci, asā robeža starp gaismu un ēnu man šķita nedabiska, it kā cilvēka rokas novilkta. Bērni, kas šķērsielā spēlēja bumbu, ieraudzījuši mani, nobāla un piespiedās pie sētas. Bērniem bija tādas sejas, it kā viņi ar veļas knaģiem būtu pakārti aiz ausīm. Ja es noņemtu apsējus, viņiem sāktu kājas trīcēt. Bet man tā vien gribē­jās ielauzties šajā ainavā tādam, it kā es būtu izkāpis no reklāmas kartītes. Taču man nebija iespējams ne soli at­kāpties no maniem apsējiem, jo man nebija sejas. Iedomā­damies, kā es sašķeltu šo peizāžu, vicinādams mākslīgo pirkstu, kas man patlaban atradās kabatā, es ar pūlēm sagremoju K. pretīgos vārdus «apbedīt sevi dzīvu». Nekas, paskatīsimies. Ja man tagad izdosies apsegt savu seju ar kaut ko tādu, kas to pārvērtīs tā, ka nevarēs atšķirt no īstas, tad ainava varēs būt cik mākslīga būdama, tomēr nespēs padarīt mani par atstumto …

Tajā naktī… Nostatījis mākslīgo pirkstu uz galda gluži kā sveci, es vaļējām acīm prātoju par šo «imitāciju», kas daudz vairāk līdzinājās īstajam pirkstam nekā pats īstais.

Iespējams, ka savā iztēlē es uzbūru nez kādā brīnu­mainā pasakā notiekošu masku balli, kurā es negaidot ierodos. Bet pat iztēlē biju spiests izdarīt mazu piezīmi — «pasaka». Vai tas nav simboliski? Es jau rakstīju, ka ar vieglu sirdi izvēlējos šo plānu, itin kā celtos pāri šaurai upītei. Protams, man nebija nekāda galīga lēmuma. Var­būt cēlonis bija neapzināta dziņa vieglprātīgi izturēties pret masku, cenšoties nomierināt sevi ar to, ka zaudēt seju vēl nenozīmē zaudēt kaut ko ļoti būtisku? Tāpēc zināmā aspektā problēma nav pati maska — patstāvīgu nozīmi iegūst izaicinājums, ko tā met sejai, sejas autoritātei. Ja mani, saduroties ar izkropļotu Baha mūziku un tavu atrai­dījumu, nebūtu pārņēmis tāds izmisums, tad varbūt es skatītos uz visu daudz mierīgāk un pat atrastu sevi spēku pazoboties par savu seju.

Bet pagaidām manā sirdī aizvien plašāk izplūda melna tumsa kā tuša ūdens glāzē. Seja — taciņa starp cilvēkiem, tāds ir K. viedoklis. Kā man patlaban šķiet, K. ja arī at­stāja nepatīkamu iespaidu, tad ne jau tāpēc, ka bija tik pašapmierināts vai uzmācās ar savu ārstēšanu, bet tieši šīs idejas dēļ. Piekrist viņam nozīmēja atzīt, ka, pazaudē­jis seju, es uz mūžu esmu iemūrēts vieninieka kamerā, un līdz ar to maska iegūst jau sevišķi dziļu jēgu. Mans plāns pārvērtās par mēģinājumu bēgt no cietuma, par mēģinā­jumu, kur uz kārts likta cilvēka dzīvība. Tātad pašreizējais stāvoklis kļūst neglābjams, tas ir tieši piemērots šādam plānam. Patiešām draudoša situācija ir tāda situācija, ko uztver kā draudošu. Ļoti grūti bija piekrist šādam vie­doklim,

Atzīstu, ka nevienam citam kā man pašam nepiecie­šama taciņa, kas saistītu mani ar cilvēkiem. Un tieši tādēļ es nemitos rakstīt tev šīs rindas. Bet vai tad seja ir vie­nīgā taciņa? Negribas ticēt. Manu disertāciju, kas veltīta reoloģijai, saprata, citēja cilvēki, kuri ne reizi nebija re­dzējuši manu seju. Zināms, nodibināt sakarus ar cilvēkiem var ne tikai ar zinātnisku darbu palīdzību. Piemēram, no tevis es vēlos pavisam ko citu. Tam, ko mēs dēvējam par dvēseli, sirdi, nav noteiktu apveidu, bet tas ir daudz jūta­māks cilvēku attiecību simbols. Šīs attiecības ir daudz sa­režģītākas nekā attiecības starp dzīvniekiem, kuriem pie­tiek ar smaku, lai pierādītu savu klātbūtni, un tāpēc vis­ērtākais un izplatītākais ceļš to nodibināšanai ir sejas izteiksme. Acīm redzot, tāpat kā naudas maiņas sistēma ir solis uz priekšu, salīdzinot ar naturālo maiņas sistēmu. Bet gala iznākumā arī nauda nav nekas vairāk kā līdzek­lis, un diezin vai var apgalvot, ka tā ir visspēcīga jebkuros apstākļos. Vienā gadījumā maza pastmarka un telegrā­fisks pārvedums, citā — dārgakmeņi un cēlmetāli ir daudz ērtāki par naudu.

Bet vai tas ir aizspriedumains uzskats, ko var izskaid­rot ar paradumu domāt, ka dvēsele un sirds ir kaut kas identisks un sakarus ar tām var nodibināt tikai ar sejas palīdzību? Ļoti bieži taču gadās, ka ceļš uz ciešu siržu vie­notību nav bezgalīga savstarpēja skatīšana vaigā, bet četr­rinde, grāmata, skaņuplate. Ja pieņem, ka seja ir pilnīgi nepieciešama, tad vispirms aklajiem laupīta iespēja rak­sturot cilvēku. Vai tad tā nav? Mani uztrauc drīzāk kas cits — vai tieksme pārāk viegli balstīties uz pierastā uz­skata par seju neizraisīs pretējus rezultātus — sakari starp cilvēkiem tiks sašaurināti, padarīti formāli. Lielisks pie­mērs ir visiem zināmais idiotiskais aizspriedums pret ādas krāsu. Uzdot nepilnīgajai sejai, kuras funkcijas ierobežotas ar to, ka tai jārāda atšķirība starp melno, balto un dzelteno, — uzdot tai dižo misiju but taciņai uz dveseli — tieši tas jau nozīmē nonievāt dvēseli.

Postskripts. Izlasīju uzrakstīto un redzēju, ka, no­raidot jebkuru atkarību no sejas, es lietoju diezgan skaidru viltību. Nu, piemēram, šis neapstrīdamais fakts, ka pirmo reizi es ievēroju tevi vispirms tavas sejas dēļ. Un arī tagad, kad es domāju par to attā­lumu, kas mūs šķir, mēraukla nav nekas cits kā ta­vas sejas izteiksmes ievērojams atstatums. Jā, acīm redzot, no paša sākuma man vajadzēja pamēģināt mainīties ar tevi vietām un vaļsirdīgi iztēloties, kas notiktu, ja tu būtu zaudējusi seju. Sejas pienācīga nenovērtēšana, tāpat kā arī tās pārvērtēšana vienmēr slēpj sevī neīstuma elementu. Kaut vai šis gadījums ar manas māsas liekajiem matiem. Es pieminēju to droši vien tāpēc, lai paskaidrotu savu vēlēšanos ne­piešķirt pārāk lielu nozīmi sejai. Bet, ja pamatīgi pārdomā, diez vai šo notikumu var attiecināt uz paš­reizējo gadījumu. Varbūt tā vienkārši bija interese un tajā pašā laikā riebums pret visu mākslīgo, ko bieži var novērot pusaudžos, un šis gadījums drīzāk liecina par to, ka es piešķīru sejai pārāk lielu nozīmi. Bet varbūt es gluži vienkārši izjutu greizsirdību pret māsu, kas taisījās atklāt līdz galam savu seju kādam svešam.

Un vēl kas. Reiz man gadījās laikrakstā vai žur­nālā izlasīt rakstu, kur tika pierādīts, lai arī cik dī­vaini tas būtu, ka korejieši ar japāņu asiņu piejau­kumu liekot sev izdarīt plastisku operāciju, lai vairāk līdzinātos korejiešiem. Tā jau ir acīm redzama tiek­sme reabilitēt seju, bet par viņiem taču, lai arī kā mēs vēlētos,- nevar teikt, ka viņi pakļauti aizspriedu­miem. Vispār es tā arī neesmu paspējis izprast vis­vienkāršākās lietas. Un, ja radīsies gadījums, man noteikti gribētos pajautāt korejietim, kādu padomu viņš dotu man, kas zaudējis seju.

Drīz vien es… es noguru no sarunas pašam ar sevi par seju, no sarunas, kura ne par soli netuvināja mani problēmas atrisinājumam. Bet tajā pašā laikā nebija arī sevišķa iemesla atsacīties no mana plāna … Un es pilnīgi nodevos problēmas tehniskās puses izpētīšanai.

No tehniskā viedokļa mākslīgais pirksts arī izraisīja lielu interesi. Jo ilgāk to aplūkoju, jo vairāk mani pār­steidza meistarība, ar kādu tas bija darināts. Tas pauda ļoti daudz, gluži kā parasts dzīvs pirksts. Spriežot pēc tā, kā sastiepta āda, tas laikam varētu piederēt trīsdesmit gadus vecam cilvēkam. Taisns nags… sānos ieliekts… dzijas rievas uz locītavām… Četri mazi iegriezumi rindā, tieši kā haizivs žaunu spraugas… Neapšaubāmi šis cil­vēks nodarbojas ar vieglu fizisku darbu.

Kur tad slēpjas tā kroplums?… Kroplums! Tāds se­višķs kroplums — pirksts nav ne dzīvs, ne miris! Nē, acīm redzot, ne jau tāpēc, ka šis pirksts ar kaut ko atšķiras no īsta. Bet varbūt atveidojums ir pārāk precīzs (tātad arī mana maska)?… Tātad tieši pārāk liela pieķeršanās for­mai izraisa pretēju rezultātu — atkāpšanos no reālā. Var piešķirt lielu nozīmi sejai, bet tikai pēc tam, kad ieraudzīts tās kroplums.

Jā, apgalvojums, ka pārāk līdzīga kopija ir apšau­bāma, ir pilnīgi taisnīgs. Bet vai gan iespējams iedomā­ties pirkstu, kuram nav formas? Čūsku, kurai nav garuma, katliņu bez tilpuma, trīsstūri, kuram nav stūru … Nē, to nedabū redzēt, kamēr neaizlido uz tālajām zvaigznēm, kur eksistē līdzīgas parādības. Citādi seja bez izteiksmes ne­būtu kaut kas neparasts. Un tas, ko mēs kādreiz dēvējām par seju, vairs nebūtu seja. Šādā nozīmē ari maskai ir tiesības eksistēt.

Varbūt tad problēmas būtība ir kustīgums? «Formu», kas nav spējīga kustēties, savādi būtu nosaukt par formu. Lūk, kaut vai šis pirksts — tas izskatītos krietni labāk, ja būtu kustīgs. Par apstiprinājumu es paņēmu pirkstu un to pakustināju. Patiešām, tas šķita daudz dabiskāks nekā tad, kad stāvēja uz galda. Tātad par to nav ko bažīties. Tādējādi es kopš paša sākuma cieši nolēmu, ka maskai jābūt kustīgai.

Bet atlika vēl kaut kas tāds, kas neapmierināja. Pirk­stā bija kaut kas tāds, kas atbaidīja. Koncentrēdams uz­manību, vērīgi aplūkodams, es sāku to salīdzināt ar savu pirkstu. Jā, ir starpība … Ja tas nav griezuma vietas dēļ un tas nav kustīguma jautājums, tad… Varbūt ādas apjauta? Iespējams, ka tas ir kaut kas tikai dzīvai ādai raksturīgs, ko nevar imitēt vienīgi ar krāsu un formu…

I. Piezīmes uz malām. Par epidermas ap­jautu. Cilvēka epidermu, kā es iedomājos, aizsargā caurspīdīga kārta, kurai trūkst pigmenta. Tātad ādas apjauta — tas varbūt ir maldīgs efekts, ko izraisa stari, kurus atspoguļo epidermas virsma, un stari, kuri daļēji iekļuvuši iekšā un kurus vēlreiz atspoguļo pigmentu saturošā ādas kārta. Bet ar šo pirksta mo­deli nevar novērot līdzīgu efektu, jo kārta, kas imitē pigmenta krāsu, iznāk tieši ārpusē.

Būs jāiztaujā speciālisti par epidermas caurspī­dīgo kārtu un tās optiskajām īpašībām.

II. Piezīmes uz malām. Problēmas, kuras jāizpēta pirmām kārtām:

Nolietošanās problēma.

Vingruma un elastības problēma.

Nostiprināšanas līdzekļi.

Veids, kā pievienot maskas malas sejai.

Ventilācijas problēma.

Prototipa izvēle un modeļa izveidošana.

Man šķiet, jo apzinīgāk un plašāk es rakstu savas piezī­mes, jo vairāk es tevi garlaikoju, un tu, acīm redzot, vairs neseko stāstījumam. Bet es tomēr vēlos, lai tu, nedomā­dama par manu psihisko stāvokli, izjustu vismaz to atmo­sfēru, kurā dzima maska, ko es radīju pilnīgā vientulībā.

Vispirms, ja runā par epidermas caurspīdīgo kārtu, tad tā ir tā sauktais keratīns — slāņainā albumīna paveids, kas satur nelielu daudzumu fluorescējošu elementu. Tagad par savienošanas veidu. Ja panāktu, ka maskas malu bie­zums būtu iespējami mazāks par sīkāko grumbiņu dzi­ļumu, un pēc tam uzliktu savienojuma vietā mākslīgu bārdu, tad pilnīgi izdotos atrast izeju. Tālāk elastības problēma, kas man šķita vismazāk sarežģīta, — arī to var pilnīgi atrisināt, ja mīmikas mehānismu aplūko no biolo­ģijas viedokļa.

Sejas izteiksmes pamats, bez šaubām, ir mīmikas mus­kulatūra. Tā fiksēta noteiktā virzienā, kurā izstiepjas un savelkas. Bez tam eksistē vēl ādas audi, kuriem ari ir no­teikts šķiedru virziens, un abu šūnu šķiedras krustojas gan­drīz perpendikulāri. Medicīnas grāmatā, ko biju paņēmis bibliotēkā, es uzzināju, ka šādu ādas šķiedru izvietojumu dēvē par «Langera līnijām». Savienojoties šiem diviem virzieniem, rodas raksturīgas grumbas, raksturīgi vaibsti. Tātad, ja gribi piešķirt maskai dzīvu kustīgumu, šķiedru kūlīši jāsavieno saskaņā ar «Langera līnijām». Par laimi, daži plastmasas veidi, ja tos izstiepj zināmā virzienā, pa­rāda lielu elastību. Ja nežēlošu laiku un darbu, tas izdo­sies, un ari šo problēmu var uzskatīt par atrisinātu.

Es tūlīt nolēmu izmantot savu laboratoriju un sākt mē­ģinājumus, lai izpētītu epitēlija šūnu stiepjamību. Un šajā ziņā mani kolēģi izrādīja aizkustinošu smalkjūtību. Gan­drīz nepievērsdams sev citu uzmanību, es varēju plaši iz­mantot man nepieciešamo iekārtu.

Tikai attiecībā uz «prototipa izvēli un modeļa izveido­šanu» man negribējās aprobežoties vienīgi ar tehnikas līdzekļiem. Ja es vēlējos atveidot vissīkākās ādas detaļas, man gribot negribot vajadzēja ņemt kādu svešu seju. Tikai tāds man varēja būt prototips, tas ir, sākotnējais iz­skats. Ņemt no cita, zināms, nenozīmēja vienkārši uzmaukt sev svešu seju, tāpēc ka runa bija tikai par ādas virsmu līdz tauku un sviedru dziedzeriem un par tās pārveidošanu saskaņā ar manas sejas struktūru. No paša sākuma ne­drīkst būt ne mazāko bažu par to, ka es taisījos pārkāpt svešas sejas autora tiesības.

Tomēr tādā gadījumā rodas diezgan nopietns jautā­jums: vai maska tad nekļūs par manu agrāko seju pilnīgi nemainītā izskatā? Jebkurš pieredzējis amatnieks izmode- lēs pēc galvaskausa seju un reproducēs ārējo izskatu tieši tādu, kāds tas bijis dzīves laikā. Un, ja tas atbilst īstenī­bai, tad ārējo izskatu gala rezultātā nosaka skelets, kas atrodas zem ādas, un tātad vajag vai nu izgriezt kaulus, vai ignorēt sejas izteiksmes anatomiskos pamatus (bet tad to nedrīkst dēvēt par sejas izteiksmi) — nav citu veidu, kā aiziet no sejas, ar kuru esi dzimis.

Šīs domas apmulsināja mani. Lai ari cik meistarīgi būtu darināta maska, iznāca tā, ka man būs jāuzliek savas sejas maska, un nevar būt ne runas ne par kādu masku vārda pilnā nozīmē.

Par laimi, es atcerējos savu skolas biedru, kas bija kļuvis par speciālistu paleontoloģijas nozarē. Paleonto­loga darbā droši vien ietilpst sākotnējā izskata atjauno­šana pēc izrakumu vietās atrastajiem pārakmeņojumiem. Pašķirstīju adrešu grāmatu un uzzināju, ka viņš joprojām strādā universitātē. Es dzīros aprobežoties ar telefona sarunu, bet varbūt tāpēc, ka pēc skolas beigšanas bija pa­gājis tik ilgs laiks, vai tāpēc, ka tie, kuri nodarbojas ar pa­leontoloģiju, dziļi iemīl cilvēkus, taču viņš tūlīt ierosināja kaut kur sastapties, it kā tas būtu pats par sevi sapro­tams, un nevēlējās turpināt sarunu pa telefonu. Galu galā es piekritu. Es neatsacījos tāpēc, ka vēlējos apslāpēt kaunu, ko izjutu savas apsaitētās sejas dēj. Bet tūlīt iesvilos briesmīgā nožēlā. Cik pretīga uzpūtība! Jau mani apsēji vien padarīs viņu ziņkārīgu, un tad vēl šis apsaitē­tais cilvēks sāks sīkumaini izprašņāt par sejas anatomiju, sākotnējā izskata atjaunošanas tehniku, kas nav viņa spe­cialitāte. Viņš droši vien nodomās, vai tik viņa priekšā nav blēdis, kurš, uzlicis masku, grib gaišā dienas laikā mierīgi pastaigāties pa pilsētu. Ja viņam patiešām radīsies šādas aizdomas, tad labāk pašā sākumā atsacīties no sastapša­nās. Turklāt vēl es ienīdu ielu. Ikvienā kautrīgā vai vien­aldzīgā skatienā — ja tas neskartu mani, es nemaz to nesajustu — bija paslēptas sarūsējušas, saindētas adatas. Iela mani nogurdina. Tomēr brīdis, kad es varēju ņemt savus vārdus atpakaļ, bija palaists garām. Kaunā degdams, es vilkos uz norunāto vietu. Nekas cits man neatlika.

Kafejnīca, kur mēs bijām norunājuši sastapties, atradās man labi pazīstamās universitātes ielas stūrī, un tāpēc es nekļūdīgi apturēju taksometru pie pašām durvīm un tā varēju turp nokļūt, nepievēršot citu cilvēku uzmanību. To­ties mans biedrs tā apjuka, ka tagad jau man gribējās iz­teikt viņam līdzjūtību. Un varbūt tāpēc, ka es to pama­nīju, manī atgriezās ļauna aukstasinība. Nē, aukstasinība nav īstais vārds. Es gribu, lai tu apjaustu — tas nepavi­sam nav grūti, — cik es biju nožēlojams, gluži kā noklīdis suns, kā es izjutu, ka pati mana eksistence izraisa rie­bumu visos klātesošajos. Briesmīga vientulība — kā veca mirstoša suņa acīs. Bezcerīgums, kas jaušams sliežu at­balsotā šķindoņā, kad vēlu naktī remontē sliežu ceļus. Mani stindzināja apziņa — lai kādu izteiksmi es arī cen­stos paust savā sejā, ko slēpj apsēji un tumšās acenes, mans sarunu biedrs to nesaskatīs.

— Vai izbijies? — Un, nojauzdams viņa noskaņojumu, es sacīju jau citā balsī, kas mierināja kā nakts vējiņš: — Uzgāzu sev šķidru gaisu. Acīm redzot, man ir uzņē­mība pret keloīdo rētu izveidošanos… Jā, vispār riebīgi… Visa seja izrakņāta, gluži kā tārpi izlodājuši. Apsēji ari nav atrisinājums, bet tas ir labāk nekā izstādīt to vispā­rējai apskatei.

Mans sarunu biedrs kaut ko apjucis nošļupstēja, bet es neko nesadzirdēju. Pirms kādas pusstundas mozā balsī vairākas reizes atkārtotais ierosinājums pēc sastapšanās iegriezties kaut kur iedzert vīnu patlaban itin kā zivs asaka bija iesprūdis viņam kaklā. Bet manos plānos ne­ietilpa aizkaitināt viņu, tāpēc es ātri mainīju sarunas te­matu un uzsāku runāt par galveno. Protams, mans biedrs tūdaļ ielēca šajā glābšanas laivā. Viņa paskaidrojumi gal­venos vilcienos bija šādi: uzskats, ka prasmīgs meistars spēj līdz vissīkākajām detaļām atjaunot sākotnējo izskatu, ir milzīgi pārspīlēts. Vispārīgo muskuļu izvietojumu — lūk, ko viņš var iztēloties diezgan precīzi, pamatojoties uz skeleta anatomisko uzbūvi. Tāpēc, piemēram, ja mēģinātu pēc skeleta rekonstruēt kaut vai tikai tāda dzīvnieka uz­būvi kā valzivs, kurai ir sevišķi attīstīti zemādas veidojumi un tauku kārta, iznāks neiedomājams dzīvnieks, kas nelī­dzināsies nevienam citam, nez kāds suņa un roņa krus­tojums.

— Tātad var iedomāties, ka, arī atjaunojot seju, nav novēršamas būtiskas kļūdas?

— Ja būtu iespējams bez kļūdām atjaunot sākotnējo izskatu, tad vairs neeksistētu nezināmas izcelsmes skeleti. Cilvēka seja, protams, nav valzivs, bet atjaunot to arī ir diezgan sarežģīti. Šeit nav iespējama imitācija kā, piemē­ram, fotomontāžā. Ja jau nevarētu pilnīgi atkāpties no skeleta, tad taču vispirms netiktu izdarītas kosmētiska rakstura plastiskas operācijas …

Tobrīd viņš pārlaida skatienu maniem apsējiem, ne­veikli sastomījās un iekoda mēlē. Varēja nejautāt, kas viņu traucē turpināt. Lai domā, ko vēlas. Mani tas neinte­resēja tāpēc, ka viņš, neslēpdams neveiklību un pat ne­cenzdamies kaut kā attaisnoties, sēdēja pietvīcis un sa­bozies.

Postskripts. Kur slēpjas kauna jūtu īstā būtība? Varbūt šeit ir vērts vēlreiz atgādināt gadījumu ar sadedzinātajiem liekajiem matiem. Patlaban viss bija gluži otrādi: ir atklāts, ka man ir liekie mati, un es lieku sarunu biedram nosarkt. Bet vai tādēļ vērts vēl vairāk uztraukties? Bet ja nu tieši šajā sakarībā slēpta brīnišķīga atslēga sejas noslēpuma atminē­šanai?

Cik viņš tomēr neveikls. Es tīšām izvēlējos pavisam nevainīgu, neitrālu tēmu un nekādi vairs nevarēju palī­dzēt, ja viņš pats iedomājās to, ko nevajag, un nosarka. Tā kā es pamatvilcienos biju izdibinājis pašu nepiecieša­māko manam plānam, tad man maza bēda, cik nepatī­kama sajūta viņam paliks pēc mūsu sastapšanās. Bet tas, kas izraisa kauna jūtas, bieži kļūst par tenku avotu. Es nevaru ciest, kad par kaut ko stāsta ar tādu izskatu, it kā tas būtu noskatīts caur atslēgas caurumu. Bez tam mana sarunu biedra piespiestā izturēšanās pamazām pārgāja arī uz mani. Un galu galā es ar pretīguma sajutu sāku ne no šā, ne no tā attaisnoties, un to jau nu nepavisam nevajadzēja darīt.

— Par ko tu patlaban domā, to es vispār varu no­jaust. Ja pacenšas atrast sakarību starp šiem apsējiem un maniem jautājumiem, tad var lieliski visu saprast. Bet es brīdinu — tu dziļi maldies. Es vairs neesmu tādā vecumā, lai ciestu sakropļotas sejas dēļ…

— Tu pats maldies. Nevajag man piedēvēt tādas do­mas, kuru man nav.

— Ja es maldos, tad ir brīnišķīgi. Bet, acīm redzot, tu nevilšus spried par cilvēkiem pēc sejas. Tiesa? Pilnīgi da­biski, ka tu manas rūpes ņēmi tik ļoti pie sirds. Bet, ja pamatīgi pārdomā, nepavisam nepietiek ar personas aplie­cību, lai apliecinātu cilvēka esamību. Pēc tā, kas notika ar mani, man bija daudz kas jāpārdomā. Vai mēs neesam pārāk pieķērušies šīm personas apliecībām? Tāpēc jau arī visu laiku rodas kropļi, kas nodarbojas ar viltojumiem un imitāciju.

— Pilnīgi piekrītu… Viltojumi neko nelīdz, nepavi­sam … Stāsta, ka starp pārmērīgi izkrāsotām sievietēm esot daudz histēriķu …

— Bet, no otras puses, vai var iztēloties cilvēka seju, ja tā ir gluda ola — bez acīm, bez deguna, bez mutes?…

— Jā, tad nevienu nevarēs atšķirt.

— Zagli no policista… Noziedznieku no cietušā…

— Jā, un savu sievu no sava tuvākā sievas… — Gluži kā ķerdamies pie glābšanas riņķa, viņš aizsmēķēja un klusu iesmējās. — Tas būtu jauki. Jauki gan, bet rodas dažs labs jautājums. Starp citu, vai dzīve no tā kļūs ēr­tāka vai, gluži otrādi, neērta?…

Es iesmējos kopā ar viņu un nolēmu, ka ar to saruna jābeidz. Bet mani pēkšņi sagrāba virpulis, kura centrs bija seja, un te nu bremzes izrādījās bezspēcīgas. Kamēr centr­bēdzes spēks neizrāva no manām rokām virvi, es, gluži labi apzinādamies briesmas, griezos tik un griezos. Un nekā nespēju padarīt.

— Ne viens, ne otrs. Uz šādu jautājumu pat loģiski nav iedomājama viena atbilde. Tiklīdz zudīs pretrunas, arī salīdzināšana kļūs neiespējama.

— Ja zūd pretrunas, tas nozīmē degradāciju.

— Kā, vai tev tās ļoti nepieciešamas? Vai gan var ap­galvot, ka, piemēram, atšķirīgas ādas krāsas devušas vēs­turei jebkādu labumu? Es absolūti neatzīstu šādu pretrunu nozīmi.

— Ehē, kā redzu, tu esi sācis apspriest nacionālo jau­tājumu. Taču izskaidro to pārāk plaši.

— Ja tas būtu iespējams, es to paplašinātu vēl vairāk, attiecinātu uz katru atsevišķu personu, kas eksistē šajā pasaulē… Tikai, ja ir, lūk, šāds ģīmis, tad, jo vairāk runāšu, jo vairāk tas atgādinās noziedznieka monotono dziesmu, kad viņš cenšas pierādīt savu nevainību.

— Ja tu vēlies skart tikai nacionālo jautājumu … Var­būt tas ir aplam — visu atbildību uzlikt tikai sejai…

— Bet man ir šāds jautājums: kad mēs sākam fantazēt par citu planētu iedzīvotājiem, kāpēc mēs vispirms cenša­mies iztēloties viņu ārējo izskatu?

— Sī saruna mūs aizvedīs tālu… — Un, saspaidī­dams pelnu traukā cigareti, no kuras bija ievilcis tikai trīs dūmus, viņš piebilda: — Lai izbeigtu šo sarunu, iz­skaidrosim to kaut vai ar ziņkāri.

Es sāpīgi skaudri sajutu, ka sarunu biedra tonis pēkšņi pārvērties, un mana viltotā seja novēlās no tās vietas, kur tai vajadzēja atrasties, kā nokrīt šķīvis, ko žonglieris vairs negriež.

— Pag, palūkojies uz šo gleznu! — Es atkal nekā ne­biju mācījies. Un rādīju ar pirkstu uz diezgan patīkamu renesanses laikmeta portreta reprodukciju: — Ko tu par to saki?

— Šķiet, ka tu grasies man vai kost, ja atbildēšu ne­apdomāti. Visumā diezgan muļķīga seja.

— Jā, tā jau laikam ir. Un nimbs virs galvas? Tas taču ari pauž noteiktu ideju. Melu un viltus ideju. Un šīs idejas dēļ seja iestigusi melos …

Mana sarunu biedra sejā pavīdēja viegls smaids. Smalks, visu saprotošs smaids, kurā nebija vairs ne jaus­mas no apjukuma.

— Es gan esmu nekam nederīgs cilvēks. Lai cik cēlus vārdus tu sacītu — es nesapratīšu, kamēr pats netikšu par visu skaidrībā. Varbūt mēs neatrodam kopēju valodu? Es nodarbojos ar izrakteņiem, bet, ja runa ir par māk­slu, — tad esmu modernists.

Nav jēgas gausties. Labāk būs cik iespējams ātrāk pie­rast pie tā, ko dzirdēju no biedra. Gaidīt daudz lielākus rezultātus nozīmēja tikai kārdināt pašam sevi. Nemaz jau nerunājot par visu pārējo, es biju guvis vajadzīgo infor­māciju, un pārvarēt pazemojumu, taisnību sakot, arī bija mans mērķis, ietilpa iecerētajā plānā.

Taču līdz sirds dziļumiem es sāku nīst paleontoloģiju, kad sapratu: tas, ko es noturēju par ieguvumu un atstiepu mājās, īstenībā ir neēdama ēsma. Nē, tā bija līdzīga īstai barībai, bet diemžēl neviens nezināja, kā to sagatavot, — ēstgriba iekairināta, bet ēst nav iespējams.

Atzinums, ka, atjaunojot izskatu pēc viena un tā paša skeleta, radušās daudzās atšķirības ir likumsakarīgas, bija vēl viens solis ceļā uz iespējamību radīt masku. Tātad ne­atkarīgi no pamata var izvēlēties jebkuru seju pēc sava ieskata? Ir patīkami izvēlēties pēc savas gaumes, taču tik un tā jāizvēlas. Jāizvētī cauri sietam neskaitāmās iespējas un jānolemj, kāda būs šī vienīgā tava seja. Kā jārīkojas, liekot uz svariem sejas?

Es nedzīros piešķirt sejai sevišķu, izcilu nozīmi, un tā­pēc, manuprāt, vienalga — kāda seja… Bet, kad seju darina speciāli, nevienam negribēsies, lai tā būtu uztūkuši kā sirds slimniekam. Un, protams, par modeli neder kino­aktieris.

Ideālu seju — pat vēlēties tādu ir muļķīgi. Vispār tāda arī neeksistē. Bet, tā kā man vajadzēja izvēlēties, tad bija nepieciešams kāds etalons. Ja man būtu pat visnepiemēro­tākais etalons, kas varbūt nostādītu mani grūtā stāvoklī, tik un tā tas jau kaut kas būtu … Ne subjektīvi, ne objek­tīvi nav iespējams iedomāties šādu etalonu… Bet galu galā pēc pusgada ilgas maldīšanās es beidzot atradu at­risinājumu.

Piezīmes uz malām. Būtu aplam uzvelt visu no­teikta etalona trūkumam. Drīzāk gan vajadzēja ņemt vērā manu iekšējo dziņu atteikties vispār no jebkura etalona. Izraudzīties etalonu neizbēgami nozīmē at­dot sevi otra varā. Bet cilvēkam tajā pašā laikā ir arī pretēja vēlēšanās — atšķirties no citiem. Šīm divām problēmām jāatrodas tādās attiecībās:

A — svešas gribas rādītājs, B — rāda pretošanos svešai gribai, n — vecums, f — piemērojamības pa­kāpe. (Tās pazemināšanās nozīmē, ka nostiprinās cilvēka pašapziņa un tajā pašā laikā pieaug viņa sliecība uz konservatīvismu. Parasti tā ir apgriezti proporcionāla vecumam, bet vērojamas lielas indivi­duālas novirzes, kuru līkne veidojas atkarībā no dzi­muma, rakstura, profesijas utt.)

Pat ņemot vērā vecumu, manas piemērojamības pakāpe stipri pazeminājās, un es jau izjutu spēcīgu pretestību pašai sejas maiņas idejai. Jāatzīst, ka šajā gadījumā pilnīgi piemērots tā paša paleontologa vie­doklis, kad viņš izteicās, ka pārmērīgi izkrāsojušās sievietes esot histēriķes. Saskaņā ar psihoanalīzi his­tērija ir viens no veidiem, kā cilvēks kļūst bērnišķīgs.

Protams, visu šo laiku es nesēdēju rokas klēpī sali­cis… Eksperimenti ar materiālu gluda epitēlija izveido­šanai. Pietika tajos iedziļināties, un tie kļuva par lielisku ieganstu, lai attālinātu manu konfrontāciju ar problēmu. Vispirms sakrājās veselām kaudzēm tehniskā darba.

Gludais epitēlijs prasīja daudz vairāk laika, nekā es biju paredzējis. Arī kvantitatīvā ziņā tas ieņem izcilu vietu ādā, turklāt tas nosaka, vai izdosies vai neizdosies panākt kustīgas ādas sajūtu. Izmantodams laboratorijas kolēģu smalkjūtību, es, neņemot neko vērā, sāku izlietot ierīces un materiālus, un tomēr eksperimentiem bija nepieciešami savi trīs mēneši. Tajā laikā mani ne sevišķi uztrauca maz­liet komiska pretruna: es realizēju maskas radīšanas plānu, neizlēmis, kāda būs seja. Bet nevar bezgalīgi slēp­ties no lietus zem svešas pajumtes. Kad šis periods beig­sies un darbs veiksies samērā ātri, es atradīšos strupceļā.

Epidermas keratīna kārtai lieliski noderēs organiskie sveķi — to es atklāju tūlīt. Ādas iekšējām kārtām, acīm redzot, pilnīgi varēs izmantot to pašu materiālu, ko epi- tēlijam, vienīgi saputojot to. Tauku kārta noteikti atbildīs savām prasībām, ja tam pašam materiālam pievienos krama šķīdumu un, ieslēdzot apvalkā, padarīs to gaisu ne­caurlaidīgu. Beidzot līdz jaunā gada otrajai nedēļai visa nepieciešamā materiāla sagatavošana bija pabeigta.

Ilgāk vairs nevarēja kavēties. Ja neizlemšu, kādai jā­būt sejai, nebūs iespējams ne soli virzīties tālāk. Bet, lai prātoju cik prātodams, man galvā nekārtīgi bija samests milzums dažādu seju gluži kā muzeja noliktavā. Tomēr, atkāpjoties no problēmas, nav iespējams to atrisināt. Ne­bija citas metodes kā vīrišķīgi apskatīt seju pēc sejas, un es sadabūju muzeja fondu katalogu. Jau pirmajā lappusē bija ievietots negaidīti laipns norādījums — «Sistematizā­cijas noteikumi», un es, valdīdams satraukumu, izlasīju:

1. Sejas vērtējuma kritēriji ir maksimāli objektīvi. Ne­kādā gadījumā nevajag pieļaut tādu kļūdu: pakļaujoties personiskam iespaidam, iegādāties oriģināla kopiju.

2. Sejai nav vērtējuma kritēriju. Tā var vienīgi sagā­dāt patiku vai nepatiku. Atlases kritērijs jāizveido, piln­veidojot gaumi.

Tā jau biju gaidījis. Apgalvo, ka melnais vienlaikus ir balts. Ar ko tāds padoms ir labāks par nekādu padomu? Kad es salīdzināju šos divus noteikumus, šķita, ka abi ir vienādi taisnīgi, un tāpēc stāvoklis sarežģījās vēl vairāk. Galu galā man kļuva gluži neomulīgi, iedomājoties, cik daudz visdažādāko seju eksistē pasaulē. Un es līdz šim laikam nemitos lauzīt gāTvu, kāpēc reizi par visām reizēm neatteicos no sava plāna.

No jauna par portretu glezniecību. Paleontologs varbūt apveltīs mani ar sāju smaidu, bet es nevaru nepieskarties tam. Manuprāt, portreta idejā, nerunājot par tā mākslinie­cisko pusi, ir filozofija, par kuru ir vērts padomāt.

Piemēram, lai portrets atveidotu universālu tēlu, izejas punktam jābūt cilvēku sejas izteiksmes universālumam. Tātad nepieciešams, lai cilvēku vairākums būtu pārlieci­nāts par to, ka vienāda izteiksme noteikti ietver sevī vie­nādu tēlu. Šādu pārliecību, bez šaubām, atbalsta pieredze, izpratne, ka seja un dvēsele atrodas pilnīgi noteiktā sav­starpējā sakarā. Zināms, nav nekādas garantijas, ka pie­redze vienmēr ir patiesība. Bet vienlīdz nevar arī apgal­vot, ka pieredze parasti ir melu ņudzeklis. Un vai nebūtu pareizāks šāds uzskats: jo neatlaidīgāk netīras rokas tie- kušās pēc šīs pieredzes, jo lielāku patiesības procentu tā parasti satur. Vispār šādā nozīmē apgalvojums, ka eksistē objektīvs vērtību kritērijs, liksies neapstrīdams.

No otras puses, nevar ignorēt arī to faktu, ka tā pati portretu glezniecība gadsimtu gaitā mainījusi savu rak­sturu: degpunkts no klasiskās sejas un dvēseles harmoni­jas pārvietots uz individuālo izteiksmi, kurai tikpat kā trūkst šīs harmonijas, un nu tā pavisam izjaukta astoņ­stūrainajās Pikaso sejās vai Kleja «Viltus sejā».

Bet kam tad lai tic? Ja man vaicātu, kāda ir mana per­soniskā vēlēšanās, es, protams, izraudzītos pēdējo viedokli. Manuprāt, būtu pārāk naivi izstrādāt sejai kādus objektī­vus kritērijus — tā taču nav suņu izstādē. Pat bērnībā man ideāla personība, par kādu es vēlējos kļūt, asociējās ar noteiktu seju.

Piezīme uz malām. Augsta pretošanās spēja, pateicoties augstai piemērojamības pakāpei.

Dabiski, manā iztēlē caur miglainu lēcu iezīmējās ro­mantisks, neparasts veidols. Bet es nevarēju mūžīgi dzīvot svētlaimīgā sapnī. Skaidra nauda dārgāka par jebkuru vekseli. Neatlika nekas cits kā maksāt tikai par to, ko es varēju apmaksāt ar seju, kura man īstenībā piederēja. Varbūt vīrieši vairās no kosmētikas, pretodamies tieksmei nebūt atbildīgiem par savu seju. (Protams, sievietes… Sieviešu kosmētika… Ja padomā dziļāk, vai viņas neķe­ras pie tās tāpēc, ka skaidra nauda viņām jau beidzas?…)

Tātad es nebiju pieņēmis nekādu lēmumu… Izjutu tādu kā vājumu — gluži kā pirms saaukstēšanās … Bet visas manas grūtības bija saistītas tikai ar ārējo izskatu, un tāpēc es vienatne joprojām noņēmos ar tehniskām pro­blēmām, kas saistītas ar citām maskas daļām.

Vajadzēja padomāt arī par maskas iekšpuses veido­šanu. Lai gan es teicu, ka man bija ļautas visas iespējas, es tomēr negribēju laboratorijā pārāk plaši risināt savu darbu un nolēmu visu nepieciešamo iekārtu pārvest mājās un uzstādīt to kabinetā. (Bet tu laikam nodomāji, ka cī­tība, ar kādu es strādāju, ir kompensācija par rētām sejā, un apraudājusies mēģināji man palīdzēt. Protams, tā bija kompensācija, taču tā nebija tā centība, par kādu tu do­māji. Es aiztaisīju kabineta durvis, vēlāk aizslēdzu tās ar atslēgu, atraidot pat tavu labsirdību, kad tu grasījies man atnest vakariņas.)

Aiz slēgtām durvīm biju ieracies šajā darbā.

Vispirms es sagatavoju tik lielu bļodu, lai tajā varētu pilnīgi ielikt visu seju, ielēju alginskābā kālija, ģipša, nāt­rija fosfāta un silīcija šķīdumu un, atslābinājis mīmikas muskulatūru, lēni iegremdēju tur seju. Šķīdums sastingst trīs līdz piecu minūšu laikā. Tik ilgi es nespēju neelpot un tāpēc ieņēmu mutē tievu gumijas caurulīti, un tās galu pārliku pār bļodas malu. Iedomājies, ka tev vairākas mi­nūtes nekustīgi, ar sastingušu sejas izteiksmi jāsēž foto­aparāta priekšā. Tas ir neizsakāmi grūti. Pēc vairākām neveiksmēm — te niezēja deguns, te raustījās acs — ce­turtajā dienā es beidzot panācu apmierinošu rezultātu.

Tagad vajadzēja iegūto formu vakuumā pārklāt ar ni- ķeli. Mājās to nebija iespējams izdarīt; es slepus aiznesu to uz laboratoriju un, slēpdamies no ziņkārām acīm, veicu visu nepieciešamo darbu.

Beidzot palika pēdējā apstrāde. Tajā naktī, pārliecinā­jies, ka tu esi aizgājusi gulēt, es uzliku uz pārvietojamās gāzes plītiņas dzelzs katlu ar svina un antimona kausē­jumu. Izkausētā antimona krāsa atgādināja kakao, kuram pieliets pārāk daudz piena. Kad es uzmanīgi sāku liet šķī­dumu ar niķeli klātajā alginskābā kalcija formā, lēni uz­peldēja balti tvaika burbulīši. No caurumiņa, ko atstājusi gumijas caurulīte, caur kuru biju elpojis, un pēc tam vis­apkārt gar formas malām sāka spēji plūst zilgani, caur­spīdīgi dūmi. Acīm redzot, sadega alginskābe. Radās pre­tīga smaka, un es atvēru logu. Saltais janvāra vējš kā ar nagiem sāka knaibīt nāsis. Apgāzis formu apkārt, es at­brīvoju sacietējušo antimona atveidojumu un atdzesēju vēl kūpošo pamatni, iegremdējot to bļodā ar ūdeni. No galda uz manu asiņaini sarkano tārpu mājokli raudzījās tārpu ņudzeklis, kas blāvi vizuļoja sudrabā.

Tomēr negribējās nemaz ticēt, ka tā ir mana seja. Cita … Pavisam cita … Es nespēju iedomāties, ka tie ir tie paši tārpi, kuri ar spoguļa palīdzību man pazīstami līdz riebumam… Protams, šis sejas atveidojums anti- monā un mans atspulgs spogulī — tajos kreisā un labā puse mainījušās vietām, un varbūt tāpēc starp tiem jū­tama noteikta starpība. Tomēr tādu pašu starpību, cik vien tīk, var novērot ar fotogrāfijas palīdzību, un tas nemaz nav tik svarīgi.

Pēc tam droši vien bija krāsas problēma? Franču ārsta Anri Blana grāmatā «Seja», ko es atradu bibliotēkā, bija teikts, ka starp sejas krāsu un tās izteiksmi pastāv daudz ciešāka sakarība, nekā to var iedomāties. Piemēram, ģipša pēcnāves masku, piešķirot tai tādu vai citādu krāsu, var pārvērst gan par vīrieša, gan par sievietes masku. Par to liecina arī šāds piemērs: pietiek izdarīt par sievieti pār­ģērbta vīrieša melnbaltu fotouzņēmumu, un maskarāde tū­līt būs atminēta. Tātad galvenais patiešām ir krāsa. Tikko manāmi pabiezinājumi antimona maskā — ja uz tiem ne­krīt gaisma, tos nemaz nevar ievērot… Pavisam niecīgi nelīdzenumi — droši vien tie nemaz nav visu ar masku saistīto uztraukumu vērti… Kādu mirkli pat domāju, vai tik es netrūkstos no rēga, vai necīnos ar ienaidnieku, ko radījusi mana fantāzija. Bet var būt, ka, nokrāsojot asi­ņaini sarkanā gaļas krāsā šos metāla tārpu savijumus, tie acumirklī atklātu savu kroplību. Var jau būt arī tā. Cik žēl, ka cilvēks nav darināts no metāla.

Bet, ja jau krāsa tik svarīga, tad, izdarot galīgo mas­kas izveidi, sevišķa uzmanība jāveltī krāsošanai. Maigi glāstīdams antimona atveidojumu, kas vēl bija saglabā­jis siltuma paliekas, gluži kā aklais, kurš priecājas par jebkuru sajūtu, es skaudri izjutu, cik ērkšķains ir ceļš uz maskas izgatavošanu, kad viena darba nobeigums tūlīt pārvēršas par jaunu grūtību. Patiešām — es biju iecerē­jis drosmīgu izaicinājumu. Ja runā par veiktā darba ap­jomu un izšķiesto laiku, tad man vajadzētu būt tikušam jau ļoti tālu, bet bija jāpadomā arī par to, ka līdz šim brī­dim es vēl nemaz nebiju ķēries pie galvenā — prototipa izvēles. Tam pievienojās jauna grūtība — krāsa. Vai pie­nāks mirklis, kad es varēšu realizēt savu sapni — sākt jaunu dzīvi cita cilvēka veidolā? …

Zināms, bija ne tikai sliktas zīmes vien. Domās maldī­damies starp metāla tārpu krokām, es domāju, cik aplama nozīme ir sejai: dažu milimetru biezu paresninājumu dēļ cilvēkam jācieš vajāšana kā kraupainam klaidoņa sunim; un pēkšņi it kā migla nokrita no acīm — es atklāju vājo vietu savam galvenajam ienaidniekam.

Šie metāla tārpi paši par sevi var eksistēt tikai kā negatīvs maskas iekšpuses darināšanai. Citiem vārdiem — negatīva eksistence, ko var nosegt un iznīcināt ar maskas palīdzību. Bet vai tikai tā? Jā, negatīva eksistence — par to nav jāšaubās. Bet, ja to neliek pamatā, nevar eksistēt arī maska, kurai tā jāiznīcina. Tātad metāla pamatne — tas ir mērķis, kas maskai jāiznīcina, un tajā pašā laikā — izejas punkts maskas radīšanai.

Iedomāsimies problēmu mazliet konkrētāk. Piemēram, ja runā par acīm — atliek tikai tās izmantot, nemainot ne stāvokli, ne formu, ne lielumu. Bet, pieņemsim, esmu uz­drīkstējies un jau dzīros pārveidot arī tās, vai tādā gadī­jumā vajadzētu izvelvēt tikai pieri virs tām, nosakot par robežu to izvietojumu, vai, gluži otrādi, izvirzīt uz priekšu tikai sejas daļu zem tām un, ja ne vienu, ne otru, — varbūt iztaisīt izvelbtas acis un spēcīgi uz priekšu izvirzītu seju? Iespējami tikai šie varianti. To pašu var teikt par degunu vai muti. Tadv sejas tipa izvēle vairs ne­liksies tik neskaidra. Ierobežojums? Varbūt arī ierobežo­jums. Bet, manuprāt, tas ir daudz labāk nekā lēta, ātri pārejoša brīvība. Katrā ziņā tā man norādīja mērķi, kas man jāsasniedz. Un, pat ja es iešu ar līkumu pa maldu un kļūdu ceļu, sākumā vislabāk mēģināt pa īstam izveidot seju un, pielāgojot to oriģinālam, izpētīt, kāds tips ir iespē­jams. Šis ceļš man bija vispiemērotākais. (Nevis zināt­nieks, bet tikai tehniķis — tā par mani atsaucas kolēģi, un varbūt viņiem pa daļai ir taisnība.)

Pieliekot pirkstu pie metāla pamatnes dažādām daļām, aizsedzot to ar abām rokām, apēnojot to, pats nemanot, es nodevos sapņiem. Tā taču tomēr ir smalka lieta … Pie­tiek pieskarties ar pirkstu — un, lūk, jau cits cilvēks, ne­vis brālis vai brālēns… Ja pieliksi plaukstu — pavisam cits, nepazīstams… Kopš tā laika, kad es sāku maskas gatavošanu, laikam gan pirmo reizi man bija tāds možs, rosīgs noskaņojums.

…Jā, var droši teikt: tas, ko es izjutu tonakt, bija ļoti svarīga virsotne visā manā darbā. Tā nemaz nebija tik stāva, nebija arī majestātiski augsta, bet toties, man šķiet, tā bija svarīgs reljefa punkts, kas piešķīra noteiktu virzienu ūdeņiem, kuri izplūda no avota, tai vispār bija pietiekami daudz spēka, lai norādītu ceļu straumei. Un tas ir tāpēc, ka kopš tā momenta starp sejas izvēles kritērija problēmu un plāna tehniskās īstenošanas problēmu, kuras līdz šim laikam stiepās kā divas paralēlas līnijas, patie­šām aizvijās kaut kas līdzīgs tikko nospraustam kanālam. Sejas atveidojums no antimona, kaut arī nedeva nekā­das perspektīvas, meklējot maskas izgatavošanas metodi, uzmundrināja mani, iedvesa pārliecību, ka ar konkrētu darbu diendienā manas iespējas aizvien vairāk paplašinā­sies.

Nolēmu jau nākamajā rītā nopirkt mālus un sākt prak­tizēties sejas modelēšanā. Man nebija skaidra mērķa, un es virzījos uz to taustīdamies. Pārbaudīdams pēc mīmikas muskulatūras anatomiskā atlasa, es liku citu uz citas plā­nas māla kārtas. Tas ir traģiski sasprindzināts darbs, it kā tu piedalītos cilvēka dzimšanas iekšējā procesā, it kā izvēles kritērijs, ko vispār gan nevar uztvert, sāktu sa­stingt gluži kā atdziestošs želatīns, — ar tādām jūtām es pakāpeniski piešķīru formu mīkstajam materiālam. Ir ģe­niāli slepenpolicisti, kuri atrod noziedznieku, krēslā sēdē­dami, un ir parasti slepenpolicisti, kuri, kājas nežēlodami, dzenas pakaļ pierādījumiem. Man arī visvairāk patīk rī­koties, strādāt ar rokām.

Tieši šajā laikā es no jauna sāku izjust interesi par Anri Blana grāmatu «Seja», par ko es jau minēju. Kad tā pirmo reizi man gadījās rokās, es uztvēru tajā sniegto analīzi par rūpīgu klasifikāciju, kas tā patīk zinātniekiem, un pat aizkaitināts nodomāju: nu ko gan visi šie prāto­jumi var dot man, cilvēkam, ko nodarbina konkrēts jautā-i jums. Bet, kad es vārda burtiskā nozīmē taustīdamies tu­vojos sejas radīšanas problēmai, tad beidzot atklāju, ka Blana formu teorija ietver sevī kaut ko lielāku nekā to, ko var atrast parastā rokasgrāmatā. Tikpat atšķirīgas šķitīs pazīstamas vietas karte un svešas zemes karte.

Vispārējos vilcienos Blana klasifikācija izskatās šādi.

Vispirms tiek uzzīmēts liels riņķis, kura centrs ir de­guns, bet rādiuss — attālums no degungala līdz zoda apakšdaļai. Pēc tam tiek uzzīmēts mazs riņķis, kura rā­diuss — attālums starp degunu un lūpām. Atkarībā no šo riņķu attiecības sejas iedala divos tipos: ar lejup pārvie­totu centru un ar augšup pārvietotu centru. Un tie savu­kārt dalās vājās un tuklās sejās. Tādējādi pavisam eksistē četri seju tipi:

1. Centrs pārvietots lejup, vāja — uz pieres, vaigiem un zoda spēcīgi muskuļu puni.

2. Centrs pārvietots lejup, tukla — uz pieres, vaigiem un zoda mīksti tauku slāņi.

3. Centrs pārvietots augšup, vāja — pie deguna smaila seja.

4. Centrs pārvietots augšup, tukla — pie deguna seja viegli izliekta uz priekšu.

Ar tiem, protams, nav aptverti visi seju tipi. Šie četri stumbri bezgalīgi sazarojas atkarībā no vairāku cits citu izslēdzošu svarīgu elementu sintēzes, zināmu daļu uzsvē­ruma un detaļu notušējuma. Taču man nebija vajadzības iedziļināties sīkumos. Un, tā kā es uzliku kārtu pēc kār­tas, sākot ar apakšējo, tad varēja to visu neņemt vērā. Vissvarīgākais — neaizmirst galveno, un tālāk lai iet kā iedams.

Ja aplūkojam minētos četrus pamattipus psihomorfo- loģijas gaismā, tad rodas tāds secinājums: pirmie divi — tie ir introversu, uz savu iekšējo pasauli koncentrētu cil­vēku tipi, un divi pēdējie — ekstraversu, uz apkārtējiem notikumiem koncentrētu cilvēku tipi. Tipi ar nepāra nu­muru ir naidīgi vai katrā ziņā pretojas apkārtējai pasau­lei. Turpretī tipiem ar pāra numuriem piemīt tendence sa­mierināties ar to vai pat dzīvot saskaņā ar to. Apvienojot šos divus klasifikācijas veidus, var noteikt katra tipa spe­cifiskās īpatnības.

Bet, ja klasifikācijas metodei pievieno šī paša Blana ideju par mīmikas koeficientu, tad problēma kļūst vēl vien­gabalaināka. Mīmikas koeficients — tas kvantitatīvi no­saka ietekmi, ko pauž sejas izteiksme katrā no deviņpa­

dsmit punktiem, kas novietoti pēc kustīguma pakāpes un izvēlēti no pāri par trīsdesmit mīmikas muskuļiem. Ļoti interesanta ir arī metode, ar kādu izdarīts aprēķins. Se­cīgi nofotografējis apmēram divpadsmit tūkstošus prieka un skumju izteiksmes gadījumus un ar projicēšanas me­todi sadalījis tos uz horizontāles kā topogrāfisku karti, Blans noteica katra punkta kustīguma vidējo lielumu. Blana izdarītie secinājumi vispārējos vilcienos ir šādi: mīmikas koeficienta blīvums sevišķi liels ir trīsstūrī, ko ierobežo deguna gals un lūpu kaktiņi. Pēc tam tas pakā­peniski pazeminās šādā secībā: sejas daļa starp muti un vaigu kauliem, daļa zem acīm un, beidzot, virsdegune. Vis­zemākais koeficients ir pierei. Tātad mīmikas funkcija kon­centrējas sejas apakšdaļā, visvairāk ap lūpām.

Tas viss nozīmē koeficienta sadalījumu atkarībā no vietas. Bet to ietekmē un pārveido arī zemādas audu rak­sturs. Koeficienta blīvums pazeminās proporcionāli to bie­zumam. Acīm redzot, koeficienta niecīgumu tomēr nevar identificēt ar mīmikas trūkumu. Pat tad, ja koeficients ir ļoti blīvs, bieži vien var gadīties, ka trūkst mīmikas, un, ja koeficients nenozīmīgs, dažreiz vērojama tomēr dzīva mīmika. Tātad mīmika var trūkt gan pie augsta, gan zema koeficienta blīvuma.

Postskripts. Varbūt pamēģināsim piemērot Blana klasifikācijas metodi mūsu sejām? Vispirms — tavē­jai. Ja jautātu, kāda tā ir, tad, acīm redzot, tā būtu jāpieskaita sejām, kam centrs pārvietots augšup. Zem ādas ir tauku slānis. Tātad tā tuva ceturtajam tipam: pie deguna seja mazliet pavirzīta uz priekšu. No psihomorfoloģijas viedokļa tu esi pieskaitāma ekstraversiem cilvēkiem, kas koncentrējušies uz ap­kārtnes notikumiem, un tu esi saskaņā ar apkārtni. Mīmikas koeficients samērā zems, un tavas sejas iz­teiksme ir stabila un maz pakļauta svārstībām.

Nu, kā ir? Cerams, ka esmu trāpījis tieši mērķī; vai ne? Laikam tu pati stāstīji, ka skolā tevi iesau­kuši par Bodisatvu. Pirmo reizi par to dzirdējis, es iesmējos. Kas tad mani tā sasmīdināja? Ja pārdo­māju pamatīgāk, es laikam pilnīgi aplam iztēlojos gan tevi, gan Bodisatvu. Protams, ārēji tu nemaz ne­līdzinājies Būdas statujai. Pat ja tu vēlētos, tu

nespētu kļūt tikpat vēsa un nepieejama. Es teiktu, ka tev drīzāk ir temperamentīga, juteklīga seja. Bet, ja tevi aplūko no iekšpuses, tad, pēc Blana klasifikāci­jas, tev patiešām piemīt Bodisatvas vaibsti. Koncen- trētība uz to, kas notiek apkārt, saskaņā ar ārpa­sauli — tā ir dzīva gumijas siena metra biezumā. Tā ir bezgala mīksta un nekad nenodara sāpes. Mazliet smaidoša seja ar puspievērtām acīm kā Būdas sta­tujai, — cilvēks ar tādu seju uzvar ar kailām rokām. Iztālēm tas ir tik pievilcīgs, patīkams smaids. Bet tuvojoties tas izplūst miglā, kas aizsedz acis. No vi­sas sirds vēlos izteikt savu sajūsmu par cilvēku, kas tev izdomājis iesauku «Bodisatva».

… Vai tev šķiet, ka tā ir dzēlība? Ja šur tur var­būt arī bija dzeloņi, tad tikai es tur esmu vainojams, uz tevi tas neattiecas. Droši vien es esmu pieskai­tāms pie tiem cilvēkiem, kuri slimīgi uztver citu cil­vēku labsirdību.

Tagad mana seja… Lai nu paliek… Vai maz vērts runāt par seju, kas pazaudēta. Ja man rastos izdevība, es labāk paklausītos, kā pēc Blana teorijas jāvērtē sarakaba cilts cilvēku sejas, kuras viņi tā pārveidojot, ka nav iespējams tās attiecināt ne uz vienu klasifikācijas punktu.

Kā jau es gaidīju, pirksti sagādāja pirmos veiksmes mirkļus, kurus nekādi nespēja panākt galva. Pēc desmit dienu ilgiem iepriekšējiem izmēģinājumiem ar katru no četriem seju tipiem es divus atzinu par nepiemērotiem.

Sākumā atkrita ceturtais tips: «Pie deguna seja viegli izliekta uz priekšu.» Šim sejas tipam ir tauku slāņi ap tām sejas daļām, kam ir augsts mīmikas blīvuma koeficients, un tāpēc tai piemīt ārkārtīgs stabilums: tā grūti pielāgo­jama — ja tā ir izgatavota, tad nepieciešams precīzi se­kot tās formai. Un es sadurtos ar pārāk nopietnām grū­tībām, ja man no paša sākuma nebūtu bijis pavisam precīzi jāizplāno viss darbs līdz galam. Tāpēc es tomēr nolēmu, kaut arī ar zināmu nožēlu, atteikties no šī tipa.

Postskripts postskriptam. Tev varbūt likās, ka iepriekšējā postskriptā es it kā būtu vēlējies vēl kaut ko pateikt. Bet zvēru, ka man nebija nekādas apslēp­

tas domas. Starp manām galvenajām piezīmēm un postskriptu bija gandrīz trīs mēnešus ilgs pārtrau­kums …

Tagad pirmais sejas tips, kam centrs pārvietots lejup un «uz pieres, vaigiem un zoda ir daudz spēcīgu muskuļu punu». No psihomorfoloģijas viedokļa tāda seja ir intra- versa, koncentrēta uz savu iekšējo pasauli, pretrunīga, tai trūkst stabiluma. Pat ja izturētos pavisam neobjektīvi, to­mēr būs jāatzīst, ka tāda seja ir augļotājam, kas ne reizi nav cietis zaudējumus. Bet nekādā ziņā tā nav pavedēja maska. Ņemot vērā tikai ārējo iespaidu, es bez nožēlas at­metu arī šo tipu.

Atlika vēl divi…

«Uz pieres, vaigiem un zoda viegli tauku slāņi…» No psihomorfoloģijas viedokļa tādas sejas ir intraversiem cil­vēkiem, kas koncentrējušies uz savu iekšējo pasauli, tie ir harmoniski vai izceļas ar intraspektīvismu un apbalvoti ar lielu pašsavaldīšanos.

«Pie deguna smaila seja…» No psihomorfoloģijas viedokļa tādas sejas ir ekstraversiem cilvēkiem, kas kon­centrējušies uz apkārtējo pasauli, tie ir neharmoniski vai enerģiski cilvēki, kam liela tieksme darboties.

Man šķita, ka manā priekšā pavērās diezgan skaidra aina. Izvēlēties no četriem vai diviem — liela starpība. Četri nav vis vienkārši divi un divi, tajos ietilpst sešas kombinācijas salīdzinājumam. Tādējādi es varēju reducēt savu darbu līdz vienai sestdaļai. Turklāt divi atlikušie tipi bija gluži pretēji: pilnīgi neiespējami bija aiz pārskatīša­nās noturēt vienu par otru. Tikai eksperimentālās modelē­šanas ceļā, ko es arī daru, izdosies uzzināt, kāda izskatās seja, kas man vajadzīga.

Kādu laiku es pilnīgi iegrimu šo divu sejas tipu salī­dzināmā izpētē. Bet, tā kā man bija tikai viena maskas forma, kas noderēja par pamatu, man bija ļoti neērti, kad katru reizi vajadzēja izjaukt vienu un taisīt citu. Padomā­jis es nopirku kameru «Polaroid». Pietiek nospiest slēdzi, un tev rokās ijau ir attīstīta fotogrāfija. Tas bija parocīgi, jo tūlīt, nezaudējot laiku, varēja ne vien salīdzināt

fotogrāfijas, bet arī fiksēt soli pa solim visu maskas radī­šanas procesu.

Jā, tajās dienās mana sirds dziedāja kā cikāde, kurai izauguši spārni.

Un man neienāca pat prātā, ka jebkuru mirkli mans darbs var nonākt strupceļā …

Kādu dienu debesīs virpuļoja dienvidu vējš, neizslēgtā tvaika apkure versmoja neciešamu karstumu. Paraudzījos kalendārā — februāris jau sliecās uz beigām. Es apjuku. Biju taču gribējis visu pabeigt, kamēr auksts. Materiāla struktūras un manas maskas kustīguma jautājumā es jau varēju rīkoties gandrīz nekļūdīgi, bet, ko lai dara ar ven­tilāciju, to es vēl nezināju. Vispār nekā laba nesolīja tas gadalaiks, kad sviedri plūst aumaļām. Arī masku piestip­rināt tādos apstākļos ir grūti; paredzēju, ka radīsies arī vesela virkne fizioloģiska rakstura šķēršļu. Bet man vēl bija jāizdara trīs mēnešus ilga atkāpe, iekams nonācu pie tā, ar ko sāku šīs piezīmes, — iekams atradu patvērumu S. namā.

Kāpēc gan man tomēr bija jāiet pa tādu apkārtceļu? Pēc pirmā acu uzmetiena darbs veicās gluži normāli. Es biju tā ievingrinājies, ka varēju domās uzzīmēt abus seju tipus, varēju pat, ieraudzījis seju, kas piederēja pie viena vai otra tipa, tūlīt sadalīt to savā iztēlē pamatelementos un izdarīt labojumus. Jā, materiāls man bija rokā, un es varēju izvēlēties jebkuru, kas man patika. Bet, ja nav no­teikta kritērija, tad nevar izvēlēties vienu no diviem. Ne­maz nav ko mēģināt izvēlēties sarkanu vai baltu, ja ne­zini, par ko ir runa — par biļetes krāsu vai karoga krāsu. Ak, šie kritēriji, kas izgaist miglā! Vai tiešām ir mīkla, ko nevar atrisināt ar parastu minēšanu? Zināms, tagad kritērijs bija ieguvis gluži citu jēgu nekā agrāk. Bet, jo skaidrāks kļuva mans priekšstats par objektu, jo vairāk es saskaitos. Harmoniskā tipā ir harmonijas daiļums, nehar- moniskā tipā arī ir savs daiļums. Atrisināt jautājumu, pa­turot prātā tā vai cita tipa vērtību, šajā gadījumā galīgi nav iespējams. Un, jo vairāk es uzzināju, jo lielāku, grūti sadalāmu interesi sāku izjust pret šiem abiem tipiem. No­kļuvis bezizejas stāvoklī, izmisis es vairākkārt domāju: vai man labāk neizlozēt? Bet, tā kā sejā ietverts kaut ne­daudz metafiziskas jēgas, es nevarēju atrisināt jautājumu tik bezatbildīgi. Pat tie pētījumi, kurus līdz šim biju iz­darījis, liecināja, ka ārējais izskats, lai arī cik tas būtu bēdīgi, zināmā mērā saistīts ar psiholoģiju un individu­āliem vaibstiem.

… Bet pietika man atcerēties tārpu izēstās, sačokurotās savas sejas atliekas, lai es atraidītu jebkuru sejas nozīmi, un tas beidzās ar to, ka mani sāka kratīt drebuļi kā suni, kas izmircis līdz ādai. Kas gan tas ir — psiholoģija, in­dividuālie vaibsti? Vai tad, kad es strādāju institūtā, tā­dām lietām bija jel kāda nozīme? Lai kādi būtu cilvēka individuālie vaibsti, viens plus viens allaž ir divi. Ir pavi­sam īpaši gadījumi, kad cilvēka kritērijs ir seja, — pie­mēram, aktierim, diplomātam, viesnīcas vai restorāna darbiniekam, personiskajam sekretāram, blēdim. Bet, ja viņš nepieder ne pie vienas no šīm profesijām, vai tad in­dividuālajiem vaibstiem ir lielāka nozīme nekā koka lapu zīmējumam?

Tad es uzspļāvu visam un nolēmu mest gaisā monētu. Bet, lai arī cik reižu es metu, ērglis un raksts iznāca līdzīgi.

Par laimi vai par nelaimi, atlika vēl viens darbs, ko vajadzēja izdarīt, neizlemjot par sejas tipu. Šāds darbs: atrast sejas virsmu, ko varēs izlietot maskas pabeigšanai. Man neatlika nekas cits kā nopirkt seju no sveša cilvēka, ko es nekad vairs neredzēšu. Bet šī pasākuma raksturs bija tāds, ka psiholoģiski to bija ļoti grūti veikt, un, ja es neatrastos bezcerīgā stāvoklī, tad, bez šaubām, nespētu piespiest sevi pie tā ķerties. Šajā ziņā patlaban bija ār­kārtīgi piemērots moments.

Protams, es ļoti labi zināju, ka tajā mirklī, kad pa­beigšu šo darbu, man neizbēgami tiks iesniegts ultimāts, bet, kā mēdz teikt, uz indi iedarbojas ar indi, — viena inde iznīcina otru, — un tad uz kādu laiku es varēju iegūt mieru. Bija pienācis marts, un jau pirmajā svētdienā es ieliku čemodānā neparastus instrumentus un nolēmu no paša rīta beidzot braukt ar elektrisko vilcienu uz pilsētu.

Elektriskie vilcieni, kas brauca ārā no pilsētas, bija pārpildīti* turpretī tie, kas devās uz centru, pagaidām bija samērā tukši. Un tomēr man bija tīrās mokas pēc tik dau­dziem mēnešiem atkai atrasties pūlī. Man vajadzētu būt sagatavotam uz visu, bet es tomēr stāvēju pie durvīm, vērdamies laukā, nespēdams piespiest sevi atskatīties un palūkoties, kas notiek vagonā, un šaprazdams, cik es iz­skatos komisks^ ieslēpies līdz ausīm paceltā mēteļa ap­kaklē, kaut gan sakurināts bija tā, ka trūka elpas, — ne­spēdams ne pakustēties kā kukainis, kas izliekas beigts. Kā gan es spēšu uzrunāt nepazīstamu cilvēku? Katru reizi, kad vagons apstājās, es, ieķēries durvju rokturī, burtiski, biju spiests cīnīties ar gļēvulīgu tieksmi atgriezties mājās.

Galu galā — no kā man jābaidās? Neviens mani ne par ko neapvaino. Tik un tā es sarāvos aiz kauna, itin kā būtu izdarījis noziegumu. Ja sejas izteiksme tik neaizstā­jama personības noteikšanai, vai tad var apgalvot, ka nav iespējams konstatēt cilvēka personību, tikai dzirdot viņa balsi pa telefonu? Vai var sacīt, ka tumsā visi cilvēki baidās, tur cits citu aizdomās, naidojas savā starpā? Blē­ņas. Galu galā tādai lietai kā seja ir acis, mute, deguns, ausis; un, ja tie funkcionē normāli, — tas ir vairāk nekā pietiekami! Seja kalpo nevis tam, lai demonstrētu to ci­tiem, bet tikai pašam sev! (Nav vērts ņemt stipri pie sirds … Tā attaisnojās mans otrais «es», kaut arī tas bija nepatīkami… Man tikai bija neērti bez vajadzības sa­mulsināt svešus cilvēkus, speciāli parādot viņiem seju, ku­rai trūkst izteiksmes …) Bet, atklāti runājot, vai tas bija galvenais iemesls? Tumšās acenes, kas bija izgatavotas pēc speciāla pasūtījuma, bija tumšākas par parastajām, un varēja pilnīgi neraizēties, ka cits sajutīs, ka viņam pie­vērsts mans skatiens. Un tomēr …

Vilciens pagriezās, un tā vagona puse, kur es stāvēju, pavērsās pret rietumiem, durvju stiklā atspoguļojās ģi­mene ar bērnu man aizmugurē. Gadus piecus vecs zēns, kas sēdēja starp jauniem vecākiem, kuri dedzīgi kaut ko apsprieda, rādīdami ar pirkstiem uz vagonā piestiprināto reklāmu (vēlāk redzēju, ka tajā reklamēta vannu pārdo­šana uz nomaksu), acis plaši ieplētis, neatlaidīgi raudzī­jās uz mani no tumšzilās matroža cepurītes apakšas. Viņa acīs jautās izbrīns, satraukums, bailes, nojausma, neti­cība, svārstīšanās, valdzinājums un, beidzot, visas ziņkā­res nianses. Viņš bija gluži kā transā. Man sāka zust paš­savaldīšanās. Vecāki arī labi — klusē un pat negrasas viņu norāt. Es asi pavērsu pret bērnu seju, un viņš, kā jau es biju sagaidījis, izbīlī piekļāvās mātei, bet tā, atgrū­dusi viņu ar elkoni, sāka bart.

… Bet ja nu es klusēdams nostātos šo vecāku un bērna priekšā, nicīgi vērodams viņu samulsumu, noņemtu bril­les, nomestu pārsēju un sāktu attīt saites? Samulsums pārvērstos apjukumā, pēc tam sirsnīgā lūgumā. Bet es, nepievērsdams viņiem uzmanību, tītu vien vaļā. Lai pa­vairotu efektu, pēdējās kārtas es norautu vienā rāvienā. Paņemtu aiz saites augšmalas un rautu uz leju. Bet seja, ko viņi ieraudzīs, būs pavisam citāda nekā mana agrākā seja. Nē, tā atšķirsies ne vien no manas sejas — tā at­šķirsies vispār no cilvēka sejas. Līķa bāla, kā vasks, caur kuru spīd cauri bronza vai zelts. Bet viņi nespēs noskaid­rot sīkāk. Viņi nepagūs nemaz aptvert, kas ir viņu priekšā — dievs vai velns, kad visi trīs pārvērtīsies akme­ņos, svina bluķos, bet varbūt vienkārši kukaiņos. Viņiem sekos arī pārējie pasažieri, kas tur būs klāt…

Negaidīts troksnis vagonā lika man atjēgties. Vilciens tuvojās manai stacijai. Es izlēcu uz perona, it kā man dzītos kāds pakaļ. Mani pārņēma nomācošs nogurums. Perona galā atradās soliņš. Tiklīdz es uz tā apsēdos, tas viss bija manā rīcībā: vai nu no manis izvairījās, vai arī katrs vēlējās labāk sēdēt viens pats. Domīgi raudzīda­mies uz ņudzošo pasažieru plūsmu, es jutu, ka nupat, nu­pat sākšu raudāt aiz izmisuma, kas iesvēla manī.

Acīm redzot, es biju iztēlojies stāvokli pārāk rožaini. Vai šajā cietsirdīgajā un kaprīzajā pūlī atradīsies kāds līdzjūtīgs cilvēks, kas būs ar mieru pārdot man savu seju? Diezin. Pat ja es arī izraudzīšos kādu cilvēku un paaici­nāšu viņu, viss šis pūlis uz perona nikni blenzīs manī. Milzīgais pulkstenis zem perona jumta … Kopējais laiks visiem cilvēkiem… Kas gan īstenībā ir to cilvēku vien­aldzība, kuriem ir seja? Vai tiešām tik izšķiroša nozīme ir tam, ka cilvēkam ir seja? Vai var teikt, ka būt redza­mam — tā ir cena, ko tu maksā par tiesībām redzēt? … Nē, visļaunākais ir tas, ka mans liktenis ir pārāk nepa­rasts, pārāk individuāls. Atšķirībā no bada, mīlas bez pretmīlas, bezdarba, slimības, bankrota, dabas katastro­fas, atmaskota nozieguma manas bēdas nebija tādas, kas atļautu dalīties tajās ar citiem. Mana nelaime mūžam pa­liks tikai manējā, un ne ar vienu nespēšu tajā dalīties.

Tāpēc jebkurš var bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetu­miem ignorēt mani. Un man nav atjauts pat protestēt.

… Vai tik toreiz es nesāku pārvērsties par briesmoni? Un vai tā nebija briesmoņa sirds, kas, aizķerdamās ar asiem nagiem, pārklādama miesu saltiem drebuļiem, it kā strādātu elektriskais zāģis, trausās augšā pa manu mu­gurkaulu? Bez šaubām. Tieši toreiz es sāku pārvērsties par briesmoni. Šķiet, ka Karleils ir sacījis: sutana veido garīdznieku, formas tērps veido kareivi. Varbūt briesmoņa seja rada briesmoņa sirdi. Briesmoņa seja nolemj vientu-. lībai, bet šī vientulība rada briesmoņa sirdi. Un pietiks manas ledainās vientulības temperatūrai mazliet pazemi­nāties, lai visas saites, kas saista mani ar sabiedrību* krakšķēdamas satrūktu, un es pārvērtīšos par briesmoni, kuram ārējais izskats ir vienaldzīgs. Ja man lemts pār­vērsties par briesmoni, tad kāda veida briesmonis es kļūšu, ko es nodarīšu? To es neuzzināšu, kamēr nekļūšu tāds. Pat doma par to bija tik briesmīga, ka gribējās kaukt. . .

Piezīmes uz malām. Interesants ir romāns, kurā aprakstīts briesmonis Frankenšteins. Kad bries­monis dauza šķīvjus, tad vainu parasti uzveļ postīša­nas instinktam, ar ko tas apveltīts. Taču īstenībā ir otrādi —■ izskaidrojums atrodams trauku trauslumā. Apzinādamies, ka ir briesmonis, tas vēlējās tikai vienu — apbedīt sevi vientulībā, un tikai upuru trauslums nemitīgi padarīja viņu par slepkavu, tā, lūk, tas bija. Tātad, kamēr pasaulē eksistē tas, pret ko var izturēties varmācīgi — ko var salauzt, sa­plēst, sadedzināt, kam var nolaist asinis, ko var no­žņaugt, — briesmonim neatliek nekas cits kā nepār­traukti izdarīt varmācības. Vispār briesmoņa rīcībā nebija nekā jauna. Pats briesmonis nebija nekas cits kā savu upuru izgudrojums.

Nē, no manas mutes neizlauzās neviena skaņa, bet man šķiet, ka tobrīd es Jau sāku gaudot. Palīdziet! Neska­tieties uz mani tā! Ja jūs arī turpmāk ta skatīsieties uz mani, tad es patiešām kļūšu briesmonis!… Beidzot es ne­izturēju un kā zvērs, kas meklē glābiņu alā, lauzdamies cauri ļaužu jūklim, izmisumā metos uz tuvāko kinoteātri — vietu, kur pārdod tumsu, vienīgo vietu, kur briesmonis var paslēpties. •

Neatceros, kādu filmu demonstrēja. Es ievilkos pašā balkona kaktā un cieši ietinos mākslīgajā tumsā gluži kā kaklautā. Pamazām sāku nomierināties kā kurmis, kas bei­dzot atradis savu alu. Kinoteātris atgādināja garu, bez­galīgu tuneli. Krēsls man šķita kā mežonīgi joņojoša eki­pāža. Šķeldams tumsu, es neatturami traucos uz priekšu. Ja lidošu tādā ātrumā, nekādi cilvēki nespēs mani panākt. Es padrāžos viņiem garām, un viņi sastingst par mario­netēm. Es būšu pirmais Mūžīgās Nakts valstībā. Es izslu­dināšu sevi par tās valsts imperatoru, kur nav nekā, izņe­mot zvaigžņu gaismu, spīguļus un rasu … Itin kā slepus baudīdams saldu augli, es iegrimu sapņos, kas līdzinājās bērnu ķeburiem. Un nevajag izsmiet mani tādēļ, ka šīs tumsas bija tikai mazs stūrītis. Ja domā kosmiskā mērogā, tad tumsa ir svarīgākā substance, kas aizņem Visuma lie­lāko daļu…

Pēkšņi krēslos manā priekšā sākās kaut kāda neda­biska rosīšanās. Tumsā bija dzirdami sēcoši, apslāpēti sievietes smiekli. «Cst,» vīrietis viņu apsauca, un kustība mitējās. Skatītāji sēdēja reti, tas notika tajā brīdī, kad mūzika pilnā sparā, cik vien tai bija jaudas, dārdināja zāli, un tāpēc neviens, izņemot mani, droši vien nepievērsa viņiem uzmanību. Kaut arī tas neattiecās uz mani, es at­vieglots nopūtos. Tomēr joprojām cieši lūkojos uz to pusi, nespēdams atraut acis. Ekrāns kļuva gaišāks, un skaidri iznira divu cilvēku apveidi. Sieviete izlika pār baltā pū­kainā mēteļa apkakli matus, kas bija apgriezti kā meite­nei; pie viņas pleca bija piekļāvusies vīrieša galva. Tur­klāt viņi abi līdz pusei bija ietinušies vīrieša melnajā mē­telī. Kas notika zem tā?

Sevišķi dūrās acīs sievietes baltais pakausis. Šis bal­tais plankumiņš Šķita te iegrimstam tikpat balta mēteļa apkaklē, te atkal iznirstam. Varbūt sieviete patiesībā kus­tējās augšup un lejup, bet varbūt tieši pretēji, — manas acis nekādi vairs neatrada fokusu, un viss tajās ņirbēja. Taču par vīrieti es nepavisam nebiju pārliecināts. Viņa galvas stāvoklis bija tāds, it kā viņš kaut ko aplūkotu uz sievietes krūtīm … Kreisā roka, ar ko viņš skāra sievieti, varēja gan noglāstīt viņas sānu, gan aizkļūt līdz mugurai un zemāk… Brīvā labā roka bija ietikusi kaut kur iekš­pusē, un tai bija pilnīga iespēja darīt visu, ko tā vēlējās. Es ieurbos acīm viņa labajā plecā — aiz sasprindzinājuma pat asaras sariesās. Bet manā priekšā bija ar melnu tušu uz melna dēja zīmēta aina. Un, ja man šķita, ka plecs dre­binās, tad tāpēc, ka man gribējās, lai tā būtu, un, ja man šķita, ka tas kustas ritmiski, tad tikai tāpēc, ka es to vē­lējos. Galu galā es pats aizrāvos ar paša aizrautību.

Negaidot sieviete skaļi iesmējās. Es nodrebēju, it kā man būtu iesists, — nez kāpēc likās, ka esmu šo pēkšņo smieklu vaininieks. īstenībā nesmējās vis viņa, bet dina­miskais skaļrunis aiz ekrāna. Un, it kā piebalsojot viņai, uz ekrana arī sāka kūsāt iekāre.

Visu ekrānu aizņēma balts sievietes kakls. Tas ener­ģiski locījās no vienas puses uz otru, itin kā ciestu un sū­dzētos, bet pēc tam pakāpeniski sāka slīdēt lejup, un tā vietā uz ekrāna parādījās lūpas, kas atgādināja tikko iz­vārītus cīsiņus, un šīs lūpas izstiepās kaut kādā neiedomā­jamā smaidā, kas ievērojami pārspēja visus tam noteiktos izmērus. Pēc tam nāsis — kā caurumi gumijas caurulē… Aiz tām plakstiņi, tik cieši sakļauti, ka pilnīgi pazuduši krunciņās… Un, beidzot, smiekli, kas drīzāk atgādināja izbiedētu meža putnu spārnu plīkšķus …

Man kļuva neomulīgi. Vai tiešām nepieciešams seju demonstrēt tādā veidā? Kino no paša sākuma ir likusies tāda izrāde, kas iespējama tikai tumsā. Un man šķiet tā: ja jau tiem, kas skatās, nav sejas, tad arī tam, uz ko ska­tās, seja nav vajadzīga…

Bet nekad neatradīsies neviens aktieris, kas būtu ar mieru noņemt seju, kaut gan drēbes viņš gatavs noģērbt, cik tik patīk. Turklāt viņš ir absolūti pārliecināts, ka viss viņa tēlojums sakoncentrēts ap seju. Vai tā nav tā pati krāpšana: pievilināt skatītāju ar tumsu un sarīkot viņam tādas lamatas… Vai arī tā: slepus noskatīties kauns; bet vai var sacīt, ka tad viss ir kārtībā, ja tikai izliekas, ka noskatās? Apvaldiet nepieklājīgo uzpūtību un svētulību! (Vai tas ir smieklīgi, ka šādu pašpārliecību izsaka kroplis, kas zaudējis seju? Bet labāk par visiem taču gaismu sa­prot nevis elektriķis, nevis mākslinieks, nevis fotogrāfs, bet aklais, kas zaudējis redzi, būdams pieaudzis. Kā pār­pilnībā ir pārpilnības gudrība, tā arī nabadzībā ir naba­dzības gudrība.)

Gluži kā griezdamies pēc palīdzības, es no jauna pa­raudzījos uz šo pāri. Patlaban viņi abi sēdēja pavisam rāmi. Kas tur īsti bija? Varbūt arī versmojošā iekāre nav nekas vairāk kā manas fantāzijas auglis? Caur apsēju spraugām gluži kā tārpi izlīda lipīgu sviedru strūkliņas. Laikam jau ne tikai tādēļ vien, ka baterijas bija pārāk karstas. Kaut kas līdzīgs sinepēm bija iekļuvis katrā porā, apsvilinot visu ķermeni. (Krāpšana bija nevis tumsa, bet, lai arī cik dīvaini tas būtu, mana paša seja.) Ja šajā se­kundē zālē negaidot iedegtos gaisma, tad neviens cits kā es, kas nelūgts ielauzies šeit, būtu pazemots un mani iz­smietu skatītāji…

Sakopojis visu savu vīrišķību, es izšķīros beidzot iziet uz ielas. Bet tomēr nevaru teikt, ka patvēruma meklēšana būtu izrādījusies neauglīga. Es sajutu, ka mans izaicinā­jums ir daudz spēcīgāks nekā agrāk, — citiem vārdiem, kaut šajā ziņā es atjaunoju savus sakarus ar cilvēkiem.

Tuvojās pusdienlaiks. Pa ielu gar staciju bezgalīgā straumē plūda ļaudis, kā tas mēdz būt dzīvā ielā atpūtas dienā. Es saplūdu ar šo straumi un, izjuzdams skatienus, kas lipa man klāt kā uzbāzīgas mušas, tomēr bezmērķīgi klaiņāju vēl apmēram kādu stundu. Uzskata, ka staigāša­nai piemīt noteikts psihisks efekts. Ņemsim, piemēram, karaspēka daļu maršējot. Kolonna var virzīties divās vai četrās rindās, un kareivim, lai ieturētu ierindu, nepiecie­šams vienīgi divas kājas. Manuprāt, vienlaikus ar drūma tukšuma sajūtu, sejas un sirds zaudējumu šajā bezgalī­gajā marša ritmā ietverts arī bezjūtīgs miers. Bez tam vēl nav nemaz reti gadījumi, kad ilga marša laikā cilvēki iz­jūt seksuālu kairinājumu.

Tomēr nevar taču bezgalīgi atgaiņāt mušas. Drīzāk man jāpārvēršas par visu redzošu mušas aci un kāri jā­lido ļaužu pūlī. Man jāatrod tajā kāds cilvēks, kas vēlē­sies pārdot man savu izskatu. Dzimums — vīrietis… Vi­ņam jābūt ar gludu ādu, pēc iespējas bez raksturīgām pa­zīmēm… Tā kā vēlāk tā izstiepsies un sarausies, sejas vaibsti un izmēri nav svarīgi… Vecums — no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem… Tiesa, četrdesmit gadu vecam vīrietim, kurš naudas dēļ piekritīs manam priekšlikumam, āda var būt klāta ar rētām un man nederīga, tāpēc runa faktiski bija par trīsdesmit gadu vecu …

Es centos saņemt sevi rokās, bet arī šīs pūles, uzlies­mojušas kā pārdeguši elektriskā spuldzīte, apdzisa — bija ļoti grūti uzturēt iekšējo sasprindzinājumu. Turklāt cil­vēki, kas gāja pa ielu, kaut ari bija sveši cits citam, iz­veidoja stipru ķēdi, itin kā organisku savienojumu bez ne­vienas plaisas, kur varētu iespiesties. Un vai manis izvē­lētā seja varēs radīt tik stipras saites? Pat apģērbs, ko viņi valkāja, bija saskaņots, gluži kā parole. Milzīgā vai­rumā ražota mūsdienu parole, ko dēvē par modi. Vai tas nav formas noliegums un reizē ar to kāds jauns formas veids? Tajā nozīmē, ka pārmaiņas notiek nepārtraukti, tas, acīm redzot, ir formas noliegums, bet tajā nozīmē, ka šis noliegums tiek realizēts masveidīgi, tas atkal tiek ietērpts formā. Varbūt tāda ir mūsdienu dvēsele. Un šīs dvēseles dēļ es kļuvu par ķeceri. Un, kaut gan mani pētījumi patie­šām atbalstīja priekšstatu par modi, ko veidojusi mākslīgā šķiedra, ļaudis neparko nepieļaus, lai es saplūstu ar vi­ņiem, jo laikam domā, ka cilvēkam, kam trūkst sejas, trūkst arī dvēseles. Sakopoju visus spēkus, lai ietu.

Ja es vieglprātīgi kadam pūlī uzsauktu, manas saites ar apkārtni acumirklī izjuktu kā samircis sedzi[1] papīrs. mani droši vien ielenktu no visām pusēm un bez jebkādas saudzības sāktu izvaicāt par manu muļķīgo masku. Kādas sešas reizes es izstaigāju ielu gar staciju no viena gala līdz otram un visu laiku nepārtraukti izjutu šādu brīdinā­jumu. Nē, ne tāpēc, ka es pārāk daudz par to domāju. Lai gan tur bija neiedomājama burzma, tomēr ap mani, it kā tas būtu ar mēri inficēts rajons, vienmēr palika brīva telpa, un ne reizi neviens nepiedūrās man ar plecu.

Man likās, ka atrodos cietumā. Jā, cietumā, un mūri, kas smacē tevi, un dzelzs restes — viss pārvērtas slīpēta spogulī, un tu visur atrod paša attēlu. Ieslodzījuma šaus­mas rada tas, ka nevienu mirkli tu nevari aizbēgt pats no sevis. Es arī esmu stingri iespundets sevis paša maisā — spārdies, kā gribi, tik un tā nav iespējams no tā izrauties. Nepacietība pārvērtās sapīkumā, bet sapīkums pārauga drūmā niknumā. Bet tad man pēkšņi galva iešā­vās doma: kā būtu, ja es ieietu universālveikala restorāna? Varbūt tāpēc, ka man bija brīvs laiks, bet varbūt tāpēc, ka biju izsalcis. Bet šī ideja slēpa sevī vēl lielāku izaicinā­jumu. Kaktā iedzīta cilvēka intuīcija man beidzot pateica, kurā vietā atārdīts maiss, kurā biju iespundēts.

Cilvēki taču kļūst vientuļi, atšķirti, nevarīgi, atklāj sa­vas vājības, kļūst raudulīgi lūdzoši visvairāk tajos brīžos, kad guļ, izdara dabiskās vajadzības, tāpat arī tad, kad aizrāvušies ar ēšanu. Starp citu, universālveikalu restorā­nos sevišķs lepnums ir «individuālais» ēdienu saraksts.

Telpa, kurā es nokļuvu pa slīdošajām kāpnēm, atgādi­nāja banketu zāli. Šķita, ka restorāns atrodas tūlīt aiz tās. Es jau devos turp, kad pēkšņi manā priekšā iznira varen liels sludinājums — «No masku izstāde». īsu mirkli es sastingu un jau dzīros doties atpakaļ. «Nu, protams, tam noteikti bija te jāatgadās,» es nodomāju. «Bet, ja skriešu prom, par mani smiesies vēl vairāk.» Un, kaut gan restorānā varēja tikt, neapmeklējot izstādi, es tik un tā devos tieši šai zālē.

Varbūt es tā rīkojos tāpēc, ka mani jau bija iedvesmo­jis pieņemtais lēmums ieiet restorānā. Jeb varbūt to labāk nosaukt par spēku pārbaudi pirms izaicinājuma mešanas. Cilvēks maskā apskata No maskas — neparasts savieno­jums, neko teikt. Jāsakopo tik daudz apņēmības, lai tās pietiktu, kamēr izeju caur uguns loku.

Bet, par laimi, apmeklētāju bija tik maz, ka viss mans sasprindzinājums izzuda. Pateicoties tam, es negribot no­mierinājos un nolēmu apskatīt izstādi. Nekādu sevišķu cerību es neloloju. Starp No masku un to, kas vajadzīga man, kaut arī tās sauc vienādi — «maska», — ir pārāk liela atšķirība. Man bija nepieciešama tāda, kas iznīcinātu tārpu mudžekļa celto šķērsli un atjaunotu taciņu, kas saista mani ar citiem cilvēkiem, turpretī No maska par va- rēm cenšas iznīcināt visas saites ar dzīvi. Starp citu, tam lielisks pierādījums ir zālē sajūtamā trūdu atmosfēra.

Protams, man jāatzīst, ka No maskā slēpjas kāds ide­āls skaistums. Tas, ko mēs dēvējam par skaistumu, var­būt pauž spēcīgās protesta jūtas pret iznīcību. Atveidoša­nas grūtības var būt mākslas pilnības mēraukla. Tātad, ja par pamatu ņem neiespējamību masveidīgi ražot, tad, bez šaubām, būs jāatzīst, ka plānais lokšņu stikls — visskais­tākā lieta mūsu pasaulē. Bet tik un tā visneizprotamākais ir tas, kas gan slēpjas aiz vispārējās tieksmes meklēt tādu retu pilnību. Vajadzība pēc maskas, kā saka veselais sa­prāts, atspoguļoja to cilvēku vēlēšanos, kurus vairs neap­mierināja dzīva aktiera izskats, redzēt kaut ko pārāku par to. Tādā gadījumā — kāpēc bija nepieciešams tīšam izveidot tādu sejas izteiksmi, it ka tie būtu pakarušies cil­vēki?

Es negaidot apstājos pie sievietes maskas. Tā bija pie­kārtā pie zemas pusloka šķērssienas, kas savienoja divas sienas, — tāds novietojums pauda noteiktu ieceri. Uz melna audekla fona šī maska, it kā atbildēdama manam skatienam, šķiet, pagriezās pret mani. Un plati pasmaidīja par visu seju, it kā gaidīdama mani…

Nē, tā noteikti bija halucinācija. Kustējās nevis maska, bet gaisma, kas krita uz tās. Aizmugurē bija paslēptas mazītiņas spuldzītes, tās zināmā kārtībā iedegās un no­dzisa, radot neatkārtojamu efektu. Jā, to viņi bija veikli iztaisījuši. Un, kaut arī es sapratu, ka tas ir tā sarīkots, manī aizvien vēl trīsēja izbailes. Un es bez jebkāda pro­testa uz visiem laikiem atsacījos no parastā un naivā uz­skata, ka No maskām nav izteiksmes …

Maska nebija vis tikai rūpīgi izdomāta vien. Tā at­šķīrās no pārējām arī ar lielisku izpildījumu.

Bet tās atšķirība nebija tik viegli izprotama, tā negri­bot aizkaitināja. Tomēr, kad es vēlreiz apgāju apkārt zā­lei un atgriezos pie sievietes maskas, tā pēkšņi nostājās manā priekšā gluži kā neredzamas lēcas fokusā, un es at­minēju mīklu. Tas, ko es redzēju savā priekšā, nebija seja. Tas tikai izlikās par seju, bet īstenībā tas bija parasts galvaskauss, pārvilkts ar plānu plēvi. Citās maskās, vecu vīru maskās, daudz skaidrāk vīdēja skeleta vaibsti, bet šī sievietes maska, kas pēc pirmā acu uzmetiena šķita tik apaļīga, Ija ieskatījās ciešāk, vairāk par pārējām atgādi­nāja tieši galvaskausu. Virsdegunes, pieres, vaigu un zoda kauli, kas izceļas reljefi, bija atveidoti tik precīzi, ka ienāca prātā anatomiskais atlass, un ēnu kustība, sekojot pārvietotajai gaismai, pārvērtās mīmikā. Līmes blāvums, kas atgādināja vecu porcelānu… Sīku plaisiņu tīkls, kas klāja virsmu… Upes krastā vējā un lietū gulošu baļķu baltums un siltums… Bet varbūt No masku sākums ir galvaskauss?

Tomēr ne jau visas sieviešu maskas bija tādas kā šī. Gadsimtu gaitā tās pārvērtās parastās, neko neizteicošās sejās, kas līdzīgas notīrītai melonei. Varbūt tāpēc, ka ap­lam bija izprasts pirmo masku veidotāju nolūks un visa uzmanība tika veltīta pašam maskas radīšanas procesam, pamata kauli nebija ievēroti un izcelts tikai izteiksmes trūkums.

Negaidot es sadūros ar briesmīgu hipotēzi. Kāpēc pirmo No masku radītājiem vajadzēja censties pārvarēt izteik­smes robežas un galu galā nonākt līdz galvaskausam? Protams, ne jau tāpēc, lai izdzēstu izteiksmi. Atkāpšanās no ikdienišķās izteiksmes vērojama arī citās maskās. Ja dziļāk papētī principiālo starpību, tad tā laikam slēpjas tur, ka atšķirībā no parastajām maskām, kurās šī atkāp­šanās risināta pozitīvā virzienā, No maskās tā iet nega­tīvā virzienā. Ja gribi piešķirt izteiksmi — var piešķirt, kādu vien vēlies, bet tik un tā tas būs tukšs trauks bez jebkāda satura… Atspulgs spogulī, kas var pārveidoties, kā tik patīk, atkarībā no tā, kas tajā raugās.

Protams, tas nenozīmē, ka mana seja, ko apņēmis tārpu ņudzeklis, jāpārvērš par galvaskausu. Bet vai No masku radīšanas universālajā metodē, kad seja pārvēršas tukšā traukā, netiek saglabāts pamatprincips, ko pauž jebkura seja, jebkura izteiksme, jebkura maska? Nevis seja, ko radi pats, bet seja, ko rada citi… Nevis izteik­sme, ko izvēlies pats, bet izteiksme, ko izvēlas citi… Jā, tā laikam būs pareizi… Briesmonis ir kaut kas radīts, tātad arī cilvēku var dēvēt par radījumu… Bet, tā kā šeit runa ir par vēstuli, ko sauc par izteiksmi, radītājs uzstājas nevis kā nosūtītājs, bet drīzāk kā saņēmējs.

Vai tas neizskaidro visas manas grūtības ar sejas tipa izvēli, visus manus bezgalīgos maldus?… Lai arī cik marku uzlīmētu vēstulei, kurai nav adreses, tā gluži vien­kārši atgriezīsies atpakaļ… Pagaidi, šķiet, ka ir izeja. Ja nu parādītu izziņām izmantojamo noteikto sejas tipu al­bumu un palūgtu, lai izvēlas… Bet kam gan, kam? Vai tad nav skaidrs? Protams, tev!… Bez tevis neviens nevar būt manu vēstuļu saņēmējs!

Sākumā es pieticīgi nospriedu, ka mans atklājums nav nozīmīgs, bet pamazām gaismas viļņi ap mani sāka mai­nīt garumu, mana sirds iesila smaidā, un, lai to neaiz­pūstu, es aizsedzu to ar plaukstām un uzmanīgi devos ārā no zāles, itin kā soļodams lejā no kalniņa.

Jā, tas nepavisam nav mazs atklājums, ja vien to iz­dosies realizēt… Droši vien radīsies ne mazums problēmu procedūras dēļ… Protams, radīsies … Tomēr tādā ceļā varbūt izdosies visu paveikt. Es apņēmīgi devos uz restorānu. Bez kādas svārstīšanās es iejaucos «No masku izstādes» zālei tik atšķirīgā sakaitētajā liela restorāna at­mosfērā; restorāna ēdienu kartes divās lappusēs bija ietverti bez izņēmuma visi apetītes veidi.

Man nepalīdzēja sevišķa drosme. Es neizjutu baiļu. Pavīdējusī cerība darīja mani drīzāk gļēvu. Cenzdamies pēc iespējas ātrāk nodibināt sakarus starp vēstuli un ad­resi, es pārvērtos bērnā, kas skrien cauri tumsai, aizspie­dis ausis.

Un tieši tad manā priekšā, aizšķērsodams ceļu, parā­dījās vīrietis. Nesatraucamais miers, ar kādu viņš lēni ap­lūkoja vitrīnā izliktos ēdienus, — šķita, ka viņš nespēs novērst acu no tiem, — tieši bija nepieciešams cilvēkam, ko es tik neatlaidīgi meklēju. Pārliecinājies, ka vīrieša ve­cums ir īsti piemērots un ka viņa sejā nav rētu, es tūlīt nolēmu — lai tas ir viņš.

Beidzot izšķīries, vīrietis nopirka kasē talonu buljo­nam ar makaroniem, un tūlīt pēc viņa arī es nopirku ta­lonu kafijai un sviestmaizēm. Ar nevainīgu sejas izteik­smi — kaut gan — kāda tur seja, man taču tās nebija — es apsēdos iepretim šim vīrietim pie tā paša galdiņa. Tā kā bija arī citas brīvas vietas, viņš klaji izpauda nepatiku, taču nekā nesacīja. Jauniņa viesu apkalpotāja izknieba caurumiņus mūsu talonos, atnesa ūdeni un aizgāja. Es noņēmu apsēju, iespiedu zobos cigareti un, juzdams, ka šis cilvēks ir samulsis, aplinkus iesāku:

— Piedodiet, es droši vien traucēju…

— Nē, nē, it nemaz.

— Bet rekur bērns tā blenž uz mani, ka pavisam aiz­mirsis savu kāroto saldējumu. Viņš vēl nodomās, ka jūs esat mans draugs.

— Nu, tad pārsēdieties citurl

— Jā, to, protams, var. Bet vispirms es gribētu jums kaut ko jautāt — tieši, bez aplinkiem… Vai nevēlaties saņemt desmittūkstoš jenu? Ja tās jums nav vajadzīgas, es tūdaļ pāriešu uz citu vietu.

Mana sarunu biedra sejā atspoguļojās tik dzīva inte­rese, ka man pat kļuva viņa žēl; nekavēdamies sāku vilkt tīklu.

— Lugums nav sevišķi apgrūtinošs. Nekada riska,

daudz laika neaizņems — un desmittūkstoš jenu ir jūsu. Nu, ka tad ir? Klausīsieties, vai man pārsēsties? …

Vīrietis aplaizīja ar mēles galiņu dzeltenos zobus, viņa apakšējais plakstiņš nervozi raustījās. Pēc Blana klasifi­kācijas, viņam bija mazliet patukla seja ar lejup pārvie­totu centru. Vispār tas bija manis atraidītais cilvēka tips, kas koncentrējies uz savu iekšējo pasauli un antagonis­tisks ārējai pasaulei. Bet man bija svarīga tikai ādas uz­būve, un tāpēc sejas tipam nebija būtiskas nozīmes. At­tiecībās ar šāda tipa cilvēkiem bija nepieciešams, izdarot spiedienu, uzmanīgi sekot, lai neaizvainotu viņu patmīlību.

Postskripts. Visiem spēkiem noraidīdams seju kā mērauklu sev, attiecībās pret citiem es to izmantoju viegli. Vai tāda pieeja pārāk patvaļīga? Jā, patva­ļīga, bet izturēties tāpat pret sevi būtu bijusi pārāk liela izšķērdība. Dzīves atstumtie visbiežāk kļūst par dzēlīgiem kritiķiem.

— Bet tomēr… — It kā likdams saprast, ka mēs va­ram vienoties, pat ja viņš neskatīsies man sejā, vīrietis sēdēja, atmetis roku pār krēsla atzveltni, neveikli trīda- mi-es, un, kā šķiet, uzmanīgi vēroja izeju uz liftu, kas de­vās uz jumtu, kur bērniem izdalīja dāvanas — gaisa ba­loniņus. — Nu labi, apspriedīsim …

— Jūs mani nomierinājāt. Būtu labi, ja mēs aizietu kwr citur. Seit pārāk nelaipnas viesu apkalpotājas. Bet vispirms es gribu norunāt vienu. Es nejautāšu ijums, ar ko jū* nodarbojaties, — nejautājiet arī jūs.

— Galu galā vai ir maz tāda nodarbošanās, par ko būtu vērts jautāt? Turklāt arī, ja es nekā nezināšu, tad v ēlāk man nevajadzēs attaisnoties citu priekšā.

— Kad mēs visu pabeigsim, es gribu, lai jūs aizmirstu visu, it kā mēs nekad nebūtu sastapušies.

— Labi. Spriežot pēc sākuma, mums nebūs tāda sa­runa, lai to gribētos atminēties …

— Nu, nav teikts! Jūs arī patlaban neuzdrīkstaties pa­skatīties man tieši sejā. Vai jau tas vien nepierāda, ka jūs esat ieintriģēts? Jūs drīzāk gribat uzzināt, kas man ir zem apsējiem.

— Blēņas!

— Kas tad? Bailes?

— Nav nekādu baiļu.

— Kāpēc tad jūs tā vairāties no manis?

— Kāpēc? … Vai tad man pēc kārtas jāatbild uz vi­siem jūsu jautājumiem? Tas ari ietilpst desmittūkstoš jenās?

— Ja nevēlaties — neatbildiet. Es zinu visas jūsu at­bildes, pat nenoklausījies tās. Vienkārši es domāju kaut mazliet atbrīvot jūs no smaguma …

— Sakiet jel beidzot — kas man jādara?

Vīrietis ar neapmierinātu izskatu izvilka no svārku ka­batas sagumzītu cigarešu paciņu un, atkāris apakšlūpu, sāka izgludināt paciņu. Bet tai mirklī kalsnais vaigs, uz kura asi izcēlās mutes muskuļi, sāka drudžaini raustīties kā kukaiņa vēderiņš. Viņam bija vajāta upura izskats. Bet kādēļ? No pieredzes es zināju, ka bērns, visneticamākās fantāzijas skubināts, var krist panikā, bet mans sarunu biedrs taču ir pilnīgi nobriedis cilvēks. Kolēģi novērsa no manis acis, slimīgi izjuzdami savu pārākumu. Domādams tieši par to, es ar desmittūkstoš jenu vilinājuma palīdzību gribēju panākt pseidovienlīdzību. Ne vairāk.

— Tātad ķersimies pie galvenā! — Piesardzīgi, bet tajā pašā laikā tīši skarbiem vārdiem sāku zondēšanu. — Tad nu tā, es nodomāju, vai jūs neatdosiet man savu seju …

Atbildes vietā viņš drūmi palūkojās manī un sparīgi uzrāva sērkociņu. Sērkociņa galiņš nolūza, un degošā gal­viņa uzkrita uz galda. Viņš steigšus to apdzēsa, ar knipi nosvieda uz grīdas un, pikti nokrekstējies, aizdedzināja jaunu. Tā jau es biju gaidījis. Tas viss norisinājās dažās sekundēs, bet šajos mirkļos viņš pilnīgi koncentrējās, sa­springa, lai iedziļinātos vārdu «atdot seju» jēgā.

Paskaidrojumu varēja būt, cik vien tīk. Sākot ar tā­diem plaši pazīstamiem kā slepkavība, šantāža, afēra, kad grib pārmainīt savu izskatu, un beidzot jau ar pavisam fantastiskiem gadījumiem, kad patiešām nodarbojas ar seju pirkšanu un pārdošanu… Jā, noprast nemaz nav viegli. Ja viņam palikušas spējas mierīgi apsvērt, viņam tūlīt jāatceras desmittūkstoš jenas — tas ir pavisam skaidrs noteikums. Ir zināms, cik var nopirkt par desmit­tūkstoš jenām. Bet vai visprātīgākais nebūtu bijis, nemo- kot sevi ar minējumiem, tieši noprasīt, kas man ir pa­domā? Nebija nekādu šaubu, ka viņu nomāca manas sai­tes un viņš atradās neērtā stāvoklī kā cilvēks, kuram

sapnī uzmācas ar nez kādu neticamu sofistiku. Vispār es laikam nebiju kļūdījies, izlemdams nākt uz restorānu. Un visvairāk man patika tas, ka viņš, itin kā uzdūries drāšu aizžogojumam, interesējās ne tik daudz par to, kas atra­dās zem saitēm, cik par pašām saitēm.

Kādā mirklī — it kā slavens burvju mākslinieks būtu pavicinājis lakatiņu — manī notika satriecoša pārvērtība. Kā no neredzamas gaisa bedres piepeši izlido sikspārnis, tā arī es pēkšņi kļuvu varmāka, kas spējīgs iecirst sarunu biedra kaklā uztrītus ilkņus.

— Ko nu par to. Kaut arī es runāju par seju, taču tā ir tikai āda. Gribu aizvietot saites …

Vīrieša seja apmācās vēl vairāk, šķita, ka viņš aizrā­vies ar smēķēšanu — tik cītīgi viņš savilka lūpas, — mūsu lietu viņš it kā bija pavisam aizmirsis. Sākumā es biju domājis īsi pastāstīt par patieso stāvokli, lai novērstu viņa iebildumus, bet patlaban tas vairs nebija nepieciešams. Zem apsējiem es nevilšus izmocīju nevienam neredzamu rūgtu smaidu. Izgāzt dusmas — labākais veids saglabāt veselību.

— Nē, nē, neuztraucieties! Es negrasos noplēst jums ādu. Vienīgais, kas man vajadzīgs, — tas ir ādas virsmas zīmējums. Krunkas, poras, ādas līnijas… Vispār man vajadzīgs, lai jūs ļautu man pārnest uz formu visu, kas dod iespēju sajust ādu.

— Ak forma …

Vīrietis atviegloti uzelpoja, sasprindzinājums atslāba, viņam sakustējās ādamābols, un viņš vairākkārt pamāja ar galvu, taču viņa bažas pavisam vēl tomēr neizklīda. Bija skaidrs, kas viņu uztrauc. Ko es taisos pastrādāt, uz­licis tieši tādu pašu seju kā viņam, — lūk, tas satrauca vīrieti. Es it nemaz necentos tūlīt izkliedēt viņa šaubas, bet visu laiku, kamēr notiesāju atnesto ēdienu, sarunāju visādas rupjības, tikai pastiprinot viņa šaubas. Personiski pret viņu es neizjutu naidu. Droši vien vēlējos viņam at­riebties par to, ka man jāvienojas ar viņu par seju.

Zināms, ja tikai mani nemocītu šie tārpi, tad apsējiem arī bija savs jaukums, un izmest tos nemaz nebija tik viegli. Es uzskatu, piemēram, ka visskaidrāk sejas īstā jēga atklājas tad, kad tā slēpta zem apsējiem, — maskas efekts. Maska — tā ir ļauna spēle, kurā tas, ko gaidi no sejas, un tas, ko redzi, mainās vietām. Vispār to var

uzskatīt par vienu no paņēmieniem, kā paslēpties no cilvē­kiem, — izdzēšot seju, izdzēš arī dvēseli. Droši vien tieši tapec senos laikos bendes, mūki atkritēji, inkvizitori, pries­teri, slepenu ordeņu garīdznieki un, visbeidzot, laupītāji nevarēja iztikt bez maskas, tā viņiem bija pilnīgi nepie­ciešama. Maskai bija ne tikai negatīva nozīme — vien­kārši slēpt seju, bet, bez šaubām, vēl lielākā mērā pozitīvs mērķis — noslēpjot cilvēka izskatu, saraut sakarus starp seju un sirdi, atbrīvot viņu no garīgām saitēm, kas saista ar cilvēkiem. Ņemsim daudz vienkāršāku piemēru — švīta psiholoģiju, jo tam patīk dižoties melnās brillēs pat tad, kad tās nav nepieciešamas. Bet, ja atbrīvo sevi no vi­sām garīgajām saitēm un iegūst neierobežotu brīvību, tad viegli kļūt arī neierobežoti cietsirdīgam.

Būtībā man jau bija nācies pārdomāt par apsēju iz­mantošanu kā masku. Jā… Pirmoreiz tas notika vēl pirms tā gadījuma ar Kleja zīmējumu. Es ar lepnumu pie­līdzināju sevi neredzamajam cilvēkam, kurš redz visus, bet pats paliek citiem apslēpts. Otru reizi — kad es biju vizītē pie K. kunga, kas izgatavo mākslīgos orgānus. K. visādi uzsvēra maskas narkotisko raksturu un nopietni brīdināja mani, ka beigu beigās es pārvērtīšos par narko­mānu, kas nevar iedomāties dzīvi bez saitēm. Tātad var uzskatīt, ka patlaban tas notika trešo reizi… Bija pagā­jis jau vairāk nekā pusgads — vai iespējams, ka es mīņā­jos uz vietas? Nē, tomēr ir starpība. Sākumā bija parasta plātīšanās, pēc tam es saņēmu brīdinājumu no sveša cil­vēka, un, visbeidzot, patlaban es pirmo reizi pa īstam iz­baudīju slēpto jaukumu būt cilvēkam maskā. Manas do­mas kustējās it kā pa spirāli. Tiesa, es sirds dziļumos mazliet šaubījos: kādā virzienā iet šī kustība — pa spirāli augšup vai, tieši pretēji, lejup? …

Tātad, joprojām juzdamies kā varmāka, es izvilināju vīrieti laukā no universālveikala, samaksāju par numuru tuvākajā viesnīcā un pēc divām stundām tādā pašā veidā, kā es toreiz izgatavoju sava tārpu mājokļa atveidojumu, ieguvu šī cilvēka sejas ādas nospiedumu. Vērodams, kā vīrietis, pabeidzis darbu, iebāza kabatā desmittūkstoš jenu banknoti un gāja, gandrīz vai skrēja uz durvīm, es iz­jutu pretīgu vientulību, itin kā spēki būtu atstājuši manu miesu. Ja darījums ar īsto seju būs veltīgs, tad laikam tik­pat veltīgs būs arī darījums ar seju, ko slēpj maska.

Postskripts. Nē, šis spriedums Ir aplams. Droši vien šādas jūtas izraisīja tas, ka, pēc manām do­mām, pārmaiņas, kas norisināsies manā dvēselē, kad maska būs pabeigta, ļoti līdzīgas visiem gadījumiem, kad uzliek melno masku, lai slēptos no cilvēkiem… Un nav nekāds brīnums, ka es sajutu uztraukumu, jo es taču attālinos no ilgotā mērķa — atjaunot ta­ciņu, kas saista mani ar cilvēkiem. Tiesa, pašā šajā analoģijā bija zināma nekonsekvence. Uzskatīt at­veidojumu, kas nav mana paša seja, par tumšo masku — nozīmē baltu nosaukt par melnu. Ja sejas atveidojums paplašina taciņu, tad tumšā maska to sarauj — tie ir drīzāk antipodi. Citādi es pats ar savu tieksmi aizbēgt no tumšās maskas un atrast masku — sejas atveidotāju atradīšos idiotiskā stā­voklī.

Un vēl kas. Nupat es nodomāju: maska — sejas atveidotāja vajadzīga upurim, bet tumšā maska — gluži otrādi — varmākam. Pareizi?