Sniega pika

SNIEGA PIKA

Manā kabatas portfelī ir pase, darba apliecība, vairākas dažādu krāsu grāmatiņas ar atzīmēm par biedru naudas samaksu, bet es pats esmu rēgs, efemera. Nedrīkstu staigāt pa šo nosnigušo ietvi, elpot šo gaisu, kas ir spēcīgs kā ožamais spirts. Pašam beztiesīgākajam no beztiesīgajiem, pat tam, kam atņemti visi dzīves labumi un kas uz mūžu ieslodzīts cietumā, ir vairāk tiesību nekā man. Neizmērojami vairāk!

Es tā domāju, taču ne vienmēr tam ticu. Apkārtējā pasaule ir pārāk pierasta un pazīstama. Koku zari nosarmojuši un izskatās pēc jaunu briežu ragiem. Vadi tikko saskatāmi pret bezkrāsainajām debesīm. Tie kļuvuši resni un balti kā Manilas virves. Uz fizikas fakultātes jumta baltā puskrēslā stingst antenas. Gluži kā spocīgas fregates

masti. Ķīmijas fakultāte liek sevi manit ar elementorganisko ēteru dīvaino smaržu — nekādi netieku skaidrībā, vai tā ir patīkama vai, otrādi, pretīga.

Ierastā ikdienišķā pasaule! Vienīgi tikai atmiņa kā satraucošs kamols nospiež sirdi.

Vēl vakar bija vasara, bet šodien — ziema. Cik daudz melu šai vārdā «vakar»! Nē, tas nebija vakar …

Man nav mēteļa. Pareizāk sakot, tas karājas kaut kur uz pakaramā, bet numuriņš atrodas cita kabatā. Atkal meli: «cita». Ne jau cita … Gluži vienkārši tam vēl nav izdomāts nosaukums. Eju ātri, lai nesaltu. Kaut kā iztikšu bez mēteļa. Agrāk bieži skraidīju tikai uzvalkā vien uz ķīmijas fakultāti vai galveno ēku.

Apstājos un nodrebēju. Tā tik vēl trūka! Tikko nepakļuvu zem milzīga «MAZ». Šoferis izliecās ārā, un kopā ar elpas pērļaina- jiem garaiņiem tīrajā, saltajā gaisā izlauzās biezu lamu vārdu krusa.

Iesmējos. Tu nu gan esi muļķis, šofer! Es taču esmu tikai šķietamība. Brauc man virsū drošāk! Tavs aizstāvis pratīs panākt attaisnošanu. Ne.var nogalināt to, kā nav. Es esmu staigājošs juridisks gadījums.

Kādas gan muļķības visu laiku nāk prātā! Cenšos neaizmirsties un nenovirzīt uzmanību. Man jāatceras, ka esmu te svešs.

Pretī nāk raiba studentu rinda. Mazliet gāzelēdamies, viņi iet bezrūpīgi un lepni kā musketieri pēc kārtējās uzvaras pār kardināla gvardiem, skaļi smiedamies un nevaldāmi lielīdamies.

— Kas tev tika, Pingvīn? — slaids švītīgs puisis pagriežas pret rudmatainu resnīt i.

— Tīrie nieki! Lengmīra absorbcijas izo- terma, elektriskais dubultslānis un ūdens molekulas dubultstruktūras modelis… Tīri vai spēlēdamies …

«Nokārtojuši fizikālo ķīmiju,» — nodomāju un palēnināju soli.

— Tu tikai paskaties, ko esmu uzvilcis, — ■ teica resnītis, no šalles apakšas izvilkdams balti svītrota zila krekla apkakli. — Nesaprotu, kā tas vēl turas kopā! Visos eksāmenos to velku. Tas ir laimes krekls! Uzvalks un tupeles arī veci, vēl no skolas laikiem.

— Vai nosvinēsim? — man aiz muguras atskanēja jautra, aizsmakusi balss.

— Lai iet!

Es jutu vieglu, mazdrusciņ skumju skaudību.

Te jau ir sarkanās granīta kāpnes. Apsnigušās Kanādas egles. Ar koķetu sniega micīti apsegtais Butļerova plikais akmens pauris.

Kā parasts, bāzu roku kabatā pēc caurlaides. Sirds sažņaudzās un saskrēja papēžos. Pārspīlēti moži apsveicinājos ar dežuranti un, pabāzis tai zem deguna puspavērto caurlaidi, aizskrēju uz liftu.

Nabaga sieviete! Ja viņa būtu redzējusi, kāds datums ierakstīts ailē «pagarināta līdz…»!

Iedegās sarkanā bultiņa. Tūlīt atvērsies lifta durvis. Nodomāju, 'ka labāk nebraukt uz ceturto stāvu. Kas notiks, ja sastapšu viņu vai kāds mūs ieraudzīs kopā? Jau no šās domas vien man kļuva auksti.

Par braukšanu uz māju nevarēja būt ne runas. Vecāki to neizturētu. Tie neko nedrīkst zināt. Ja satikšu viņu, vajadzēs tūlīt par visu vienoties. Viņš jau sapratīs.

Pat iesmējos, domādams par «viņu». Humors droši vien ir tieši proporcionāls situācijas neparastumam un nedabiskumam. Un tāda pāreja notika vienā mirklī! Vismaz subjektīvi vienā mirklī. Bet objektīvi? Cik ilgs laiks pagājis no tā brīža, kad es disertācijas aizstāvēšanā norāvu melno pārklāju?

Pret manām teorētiskajām premisām neviens īpaši neiebilda, šefs, dabiski, sniedza spožu atsauksmi, oficiālie oponenti piesējās tikai pie dažām detaļām. Viens no viņiem, profesors Prosohins, ar kabatas lakatiņu ilgi slaucīja brilles, pūta elpu uz stikliem un krekstēja. Gausā, čīkstošā balsī kā nesmērēts ritenis viņš kaut ko murmināja, noliecies pār papīra gabaliņu. Visiem bija pilnīgi vienalga, cik disertācijā nodaļu, lappušu un zīmējumu, cik plaša mūsu pašu un ārzemju bibliogrāfija. Zinātniskās padomes locekļi domās jau bija darbu novērtējuši un garlaikodamies klausījās apnicīgo un pedantisko profesoru.

Laiku pa laikam pierakstīju atsevišķus teikumus. Man vēl vajadzēs atbildēt. Un tad Prosohins savu runu beidza ar sakramentālo frāzi:

— Tomēr pamanītie trūkumi nekādā ziņā nemazina šā darba nozīmi, jo tas atbilst visām izvirzītajām prasībām, un tā autors neapšaubāmi pelnījis, ka viņam piešķir fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta zinātnisko grādu.

Zinātniskās padomes priekšsēdētājs profesors Valentinovs, stalts skaistulis ar sirmiem alumīnija krāsas matiem, cienīgi noklepojās un jautāja:

— Vai disertants atbildēs abiem oponentiem reizē vai atsevišķi?

— Reizē! Reizē! — no zāles sauca zinātniskās padomes locekļi, kuriem jau bija apnikusi vienmuļā aizstāvēšanas procedūra.

— Tādā gadījumā, — sacīja Valentinovs un apburoši pasmaidīja kā lords, kas saņēmis Bikšu lentas ordeni, — lūgsim, lai vietu uz katedras ieņem mūsu godājamais viesis Samsons Ivanovičs Gogaceridze.

Korespondētājloceklis Gogaceridze uzkāpa katedrā kā džigits zirgā. Pārlaidis zālei niknu skatienu un nevienu nenobaidījis — Samsons Ivanovičs bija pats labsirdīgākais cilvēks pasaulē, — viņš nobēra kā ložmetējs:

— Mūsu godājamā profesora Sergeja Aleksandroviča Prosohina plašā un rūpīgā analīze mani atbrīvo no nepieciešamības sīki aplūkot godājamā Viktora Arkadjeviča (labvēlīgs galvas mājiens uz manu pusi) disertāciju. Tāpēc pakavēšos tikai pie dažiem darba trūkumiem. To nav daudz, un tie pazūd plašajā pozitīvā materiāla klāstā.

Gogaceridze ievilka elpu un ar sniegbaltu kabatas lakatiņu noslaucīja piesārtušo seju.

— Jā … Nerunāšu par darba labajām īpašībām, bet tikai īsumā par trūkumiem.

Šis„«īsumā» ilga septiņpadsmit minūtes. Sāku jau uztraukties, bet šefs tikko manāmi pameta man ar aci, un es nomierinājos. Minējis visus trūkumus, Gogaceridze izdzēra glāzi boržoma un pateica tradicionālos noslēguma vārdus, ka, neraugoties uz to un to, «disertācija atbilst» un «disertants pelnījis».

Piecēlos, lai atbildētu. Tā kā mani neviens nebija plucinājis un atsevišķie sīkumi, kas oponentiem nepatika, nebija svarīgi, nolēmu zobus nerādīt. Minūtes piecas es pateicos visiem, kas man darbā palīdzējuši. Tas bija gandrīz vai pats galvenais. Lai dievs nedod kādu aizmirst! Tāpēc klanījos oponentiem, apsolīdams savā turpmākajā darbā ievērot visas viņu piezīmes un vispār dzīvē balstīties uz viņu ]oti vērtīgajiem padomiem.

Šefs māja ar galvu manu vārdu taktī. Viss noritēja teicami.

Tad Valentinovs aicināja zāli parādīt aktivitāti. Bet neviens nesteidzās izteikties. Negribīgi, tikai aiz pienākuma, piecēlās viens padomes loceklis, kaut ko nomurmināja un atkal apsēdās. Vēl kāds minūtes piecas runāja par abstraktām tēmām un sacīja, ka tādi jauni zinātnieki kā es vajadzīgi un mans darbs pat pārsniedzot kandidāta disertācijas līmeni. Un pēkšņi izdzirdēju sengaidīto jautājumu, ko uzdeva kāda nepazīstama meiča.

— Es ļoti uzmanīgi klausījos to vietu Viktora Arkadjeviča ziņojumā, kurā viņš teorētiski pamato iespējamību pārvietoties pretēji laika vektoram. Autoreferātā pat pasvītroju šo rindkopu. Man ļoti gribētos zināt, vai šis efekts ir eksperimentāli pārbaudīts.

Tas bija svarīgs jautājums! Mēs ar šefu bijām to paredzējuši un jau pirms mēneša sagatavojuši lielisku atbildi. Ka mums jau gatava ierīce, par to šefs neļāva ne iepīkstēties. Tas varētu kaitēt aizstāvēšanai. Visi tūlīt sarosītos, sāktu iztaujāt, kas un kā …

Ar pūlēm pierunāju šefu tomēr atnest ierīci uz zāli un apsegt to ar melnu pārklāju. Nu tā, katram gadījumam …

Kad meiča uzdeva savu jautājumu, šefs pasmaidīja un, pamājis uz ierīci, pielika pirkstu pie lūpām. Es viņam pamirkšķināju: protams, vai tad esmu pats sev ienaidnieks?

Piecēlos, lai atbildētu uz jautājumiem un lieku reizi paspīdētu ar savu erudīciju. Pasacīju dažas vispārīgas frāzes, pateicos runātājiem un tad pievērsos šim jautājumam. Tas patiesībā bija vienīgais īstais jautājums, uz ko vērts atbildēt.

Un tad ieraudzīju meičas acis. Tumši medainas ar zeltainām dzirkstelītēm, uzmanīgas un nopietnas.

Sers Lanselots uzlēca zirgā. Dons Kihots .ietrieca šķēpu vējdzirnavu spārnā.

Nezinu, kā tas notika, bet es piegāju pie ierīces, norāvu pārsegu un dobji pateicu:

— Lūk!

Zālē iestājās klusums. Uz šefu centos neskatīties. Jūtu uzplūdums pārgāja, un sapratu, ka esmu izdarījis muļķību. Bet atkāpties bija par vēlu. Metos uzbrukumā kā uz galvas atvarā:

— Šās eksperimentālās ierīces jauda vēl ir ļoti maza. Tāpēc varu pārcelties pagātnē ne vairāk kā par dažiem mēnešiem. Es to darīšu 'tūlīt. Kad pazudīšu, lūdzu visus palikt savās vietās. Nekādā gadījumā nenostāties, tur, kur patlaban atrodas ierīce. Drīz atgriezīšos.

Zāle aizturēja elpu. Bet es piegāju pie sadales stenda un ieslēdzu ierīci. Kā pusmiegā uzmaucu uz pieres kristāla stīpu, novilku svārkus, atrotīju piedurknes un pieliku pie rokām vara kontaktus. Tad nospiedu podziņu. Beidzamais, ko redzēju, bija profesora Valen- tinova ieplestā mute. Rokā profesors turēja piezīmju grāmatiņu izrotātā ādas iesējumā.

Zāle bija vēsa un krēslaina. Noņēmu stīpu, nostādīju limbu uz nulles un izslēdzu ierīci. Tad palūkojos apkārt. Logu rūtīs vijās teiksmainas leduspuķes. Tās mirdzēja kā opāls. Mēness zaķīši stinga uz tukšajiem soliem. Augstie griesti grima tumsā. Piegāju pie durvīm un paraustīju tās. Durvis bija aizslēgtas. Tādu neveiksmi! Tas varēja visu sabojāt. Sacelt troksni nebija nozīmes, tas pat varēja būt riskanti. Visas istabas pa nakti tiek aizzīmogotas. Gaidīt līdz rītam? Bet vai mani gaidīs tie, kurus es atstāju … nākotnē?

Interesanti, cik tagad pulkstenis? Kaut kur augšā aiz tāfeles jābūt pulkstenim. Man likās, ka varu saredzēt stikla blāvo atspulgu. Mēģināju atcerēties, kur atrodas slēdzis. Cik savādi! Tik daudz reižu esmu bijis šai zālē gan dienā, gan vakarā, bet ne reizes neesmu ievērojis, kur atrodas slēdzis.

Piegāju pie sienas, piespiedos pie tās un, izstiepis rokas uz augšu, sāku soļot zālei apkārt. Beidzot sataustīju slēdzi. Izrādījās, ka tas atrodas pie pašām durvīm. Kā gan es to agrāk neiedomājos?!

Uzliesmoja gaisma. Bija divdesmit septiņas minūtes pāri četriem. Līdz darba dienas sākumam palikušas četras stundas. Ja tikai nejauši neesmu nokļuvis svētdienā. Nolēmu pagaidīt. Izslēdzu gaismu, iegāju dziļāk zālē un nogūlos uz beidzamā sola. Kad no rīta atnāks apkopēja, viņa mani neieraudzīs. Cik reižu nebiju te gulējis! Bet toreiz viss bija citādi. Uz katedras kaut ko murmināja pasniedzējs, apkārt atradās studenti. Vieni pierakstīja lekciju, citi spēlēja uz desām, citi čukstējās. Bet es gulēju. Ilgi grozījos uz cietā sola. Tavu neveiksmi! Kāpēc gan nepaņēmu līdzi svārkus? Man mugurā bija tikai neilona krekls ar atlocītām piedurknēm. Noritināju piedurknes, apņēmu rokas sev ap pleciem un mēģināju aizmigt.

Tiklīdz zāli atslēgs, man vajadzēs nepamanītam iekļūt laboratorijā. Pirms nav atnākuši biedri un, galvenais, viņš. Pacentīšos pārģērbties vecajā slēpošanas tērpā, kurā parasti izdaru eksperimentus. Tas karājas manā skapītī blakus baltajam uzsvārcim. Labi vēl, ka kabatas portfelis ar naudu nepalika svārkos, bet atrodas bikšu kabatā. Jau tagad gribas ēst, bet kas būs no rīta … Patiešām, kas būs no rīta?

Viss notika, kā biju paredzējis. Man izdevās nepamanītam izslīdēt koridorā. Par ierīci es neraizējos. Studenti mums iemācīti neko neaizskart, un zinātniskie līdzstrādnieki nesāks rīkoties ar nepazīstamu aparātu. It sevišķi, ja uz apvalka ir brīdinošs uzraksts.

Pārģērbies zibenīgā ātrumā drāzos pa kāpnēm lejā. Gribēju aizskriet uz ķīmijas fakultāti. Tur man mazāk paziņu un vieglāk varēšu apdomāt savu stāvokli. Skriedams pa otrā stāva koridoru, ielūkojos puspavērtajās lasītavas durvīs. Tur neviena nebija. Klusām pa tepiķi aizgāju līdz palodzei, kas nokrauta ar kaktusu un agavju podiem. Aiz loga skanēja pilsētas rīta trokšņi. Dūmos tīti skursteņi, tilti, kuriem pāri traucas trolejbusi, cilvēki steidzas uz darbu. Un tā bija realitāte, tāda pati objektīva realitāte kā es pats.

Visi galdi lasītavā bija aizņemti. Pasniedzēji un aspiranti atstājuši savus portfeļus, mapes, burtnīcas, aprakstītās papīra lapas, pildspalvas. Pēc dažām minūtēm viņi atnāks, lai atgrieztos pie pārtrauktā darba. Uz viena no profesoru galdiem ieraudzīju priekšmetu, kas pievērsa manu uzmanību. Tā bija profesora Valentinova piezīmju grāmatiņa. Dzelteno ādas iesējumu rotāja krāsaini seno acteku hieroglifi. Sai grāmatiņā profesors ierakstīja visu, ko vajadzēja darīt nākamajā dienā. Ātri pāršķirstīju aprakstītās lappuses. Beidzamais ieraksts bija datēts ar 11. decembri. «Tātad šodien ir .vienpadsmitais, un ieraksts ir no vakardienas,» nospriedu, jo zem datuma bija rakstīts:

1. Piezvanīt Nik. Andr. sakarā ar Astan- govu.

2. 11.30—13.20 — lekcija trešajam kursam.

3. 14.00 — zinātniskā padome.

4. 17.00 — aspiranti.

Jā, šodien ir 11. decembris … Vairāk nekā septiņi mēneši … Un tad man iešāvās prātā lieliska doma. Atskatījos, vai neviens nestāv durvīs, ātri iebāzu piezīmju grāmatiņu kabatā un izskrēju ārā no lasītavas.

Ķīmijas fakultātē valdīja eksāmenu kņada. Visi bija noraizējušies, steidzīgi, nervozi. Pa kāpnēm drāzās lejup skrejoši laimīgo bari. Pat dežurantes bija pārņēmis vispārējais noskaņojums.

— Tas vien noliek, kas mācās, — teica viena no viņām, tīdama dzijas kamolu, — manējā gan pa nakti grāmatu liek zem spilvena, gan kurpē bāž pieckapeiku, bet, ja nav iemācījusies, nekas nelīdz …

— Kā, vai tad izkrita? — otra ievaicājās.

— Kāpēc tad izkrita? Nolika. Viņa jau man teicamniece. Es tikai to saku: ja nemācās, tad ne pieekapeiks, ne vecas drēbes nelīdz. Paskat, kā šitais uzposies — viņa, kā rādās, to teica par manu slēpošanas tērpu, — bet tāds bēdīgs. Laikam nav mācījies. Nav sagatavojies. Drēbes nelīdzēs. Vajag mācīties.

— Tā jau ir, — nopūzdamās piekrita otra dežurante un, izvilkusi no skapīša avīzē ietītu alumīnija krūzīti, aizgāja uz bufeti pēc tējas.

Manā priekšā šņākdamas atvērās lifta durvis, bet es nekādi nespēju aptvert, ko man darīt. Durvis ar troksni aizcirtās. Nodūca zumers, un lifts, paklausot kādam izsaukumam no augšas, aizbrauca bez manis.

Nolēmu pagaidīt darba dfenas sākumu un piezvanīt viņam. Citādi vēl aizies uz ķīmijas fakultāti vai kaut kur citur.

Monēta šķindēdama iekrita automāta tērauda rīklē. Koķeta sievietes balss nodūdoja:

— Halo?

Noriju tik tikko nepasprukušo frāzi: «Sveika, Raječka, tas esmu es, Viktors!»

— Halo!

— Ludzu Viktoru Arkadjeviču, — teicu, aplaizīdams sakaltušās lūpas.

Klausule tika nolikta uz rakstāmgalda stikla. Dzirdēju raksturīgo troksni. Un vispār taču es zinu, kur viņi liek klausuli. Iestājās klusums. Tikai laiku pa laikam tālumā atskanēja paklusas sarunas. Tad izdzirdu soļus. Vīrietis gāja platiem, drošiem soļiem.

Man bija patīkami uzzināt, ka viņam tāda gaita.

Duetā, mazliet atpalikdami no vīrieša soļiem, klaudzēja smaili papēdīši. Sasprindzināju dzirdi.

— Ja es nezinātu, ka jūs, Viktor Arkad- jevič, esat šeit, — kaut kur no tālienes, no planētast otras puses atlidoja Raječkas sop- rāns, — es nodomātu, ka mani grib izjokot. Uz mata jūsu balss!

— Klausos, — vīrietis sacīja klausulē.

Te nu bija! Viņa balss man likās sveša un nepatīkama. Bet tad atcerējos, kā skan mana balss magnetofona ierakstā, un nomierinājos. Savu balsi grūti pazīt. Pie tās nevar tik ātri pierast.

— Viktor Arkadjevič, — teicu klausulē, pūlēdamies elpot dziļi un mierīgi, — nepārtrauciet mani un pacentieties atbildēt pēc iespējas īsāk. Galvenais, nevajag brīnīties un sašust… Man ir kāds ļoti svarīgs jautājums, un par to nedrīkst zināt neviens cits kā tikai mēs abi. Vai saprotat mani?

— Nē. Kas runā?

— Viktor Arkadjevič, vai jūs plānojat eksperimentu par makrosistēmas virzīšanos pretēji laika vektoram? — liku visu uz spēli.

— Kas runā?

— Lūdzu, nomierinieties! Mums jāsatiekas, un jūs visu sapratīsit. Es jums visu izskaidrošu …

Viņš droši vien mani uzskata par šantāžistu vai spiegu.

— Kāpēc jūs negribat teikt savu vārdu?

Viņa balsī skanēja neslēpts īgnums. -

— Jūs mani nepazīstat. Nemaz nepazīstat! Nejauši uzzināju par jūsu plāniem … pavisam nejauši. Strādāju pie tās pašas problēmas kā jūs. Bet… Esmu nonācis ķezā. Man gadījās neveiksme. Vajadzīga jūsu palīdzība.

Elpa klausulē kļuva satrauktāka. Domās līksmoju. Liekas, viņš uzķēries uz makšķeres! Bet es jau arī nemaz nešaubījos par panākumiem, jo pazinu viņu kā … var pazīt sevi pašu.

— Vai jums neliekas, ka tas viss ir mazliet dīvaini? — viņš beidzot jautāja.

— It nemaz. Viss ir absolūti normāli. Lūdzu vienīgi satikšanos ar jums. Neko vairāk. Ja jūs būtu meitene, mūsu saruna liktos dabiska: viņš lūdz, viņa gražojas… Bet jūs neesat meitene un nevarat man atteikt. Galu galā jums nav tiesību to darīt!

— Kāpēc jūs tā domājat? — Nebiju no viņa gaidījis tik muļķīgu jautājumu.

— Kāpēc es tā domāju? — pārjautāju. — Kaut vai tāpēc, ka «es viņu pazinu kā sevi pašu, es viņu gaidīju, kā gaida tas, kas mīl». To es saku par jums.

— Labi! Satiksimies, kur jums ērtāk … Kā mēs viens otru pazīsim?

— Ai, neraizējieties! Pazīsim viens otru jebkurā pūlī jau pirmajā momentā.

Aprāvos. Nevajag šaut pār strīpu. Viņam tas nepatīk. Bet bija jau par vēlu.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — viņa balsi atkal skanēja neuzticēšanās.

Citēju pantu no dzejo|a, ko viņš bija uzrakstījis vēl studenta gados un nekad nevienam netika rādījis.

Klausule klusēja.

— Tātad kur un cikos? — viņš beidzot jautāja.

Braši! Nemaz nezināju, ka viņš ir tik lielisks. Viņš tagad ir ļoti satraukts, es to zinu, bet cik mierīga balss! Kāda vienaldzība!

— Vai vakars jums brīvs?

— Tikai līdz septiņiem.

Interesanti, uz kurieni viņš pošas? … Droši vien padomā kaut kas svarīgs. Citādi viņš manis dēļ pamestu visu. , Es taču zinu! Viņš ir bezgala ziņkārīgs …

— Kā būtu tūlīt pēc darba? Jūsu tnājās … Vai māte kaut kur neies?

Gribēju teikt «jūsu māte», bet nespēju un sacīju vienkārši: māte.

— Atnāciet piecos. Cerams, ka zināt, kur es dzīvoju?

— Jā, zinu.

— Nez kādēļ man tā arī likās. Tātad piecos?

— Jā, piecos. Paldies. Uz redzēšanos! Jūs esat lielisks!

Mēs abi, viņš un es, vēl arvien nevaram attapties. Skatos uz savu dzīvokli, aplūkoju katru lietu. Mani te interesē viss. Tapetes un gleznas, ko esmu gleznojis, manas grāmatas un mana drauga darinātā skulptūra. Kā vislielāko brīnumu vēroju mātes šujmašīnu, kas apklāta ar mežģiņu sedziņu, un televizoru, uz kura nolicies mans vecais rūsganais runcis, ar kuplo asti aizsegdams ekrānu. Neredzu gandrīz nekādu pārmaiņu. Varbūt tāpēc, ka no šā dzīvokļa aizgāju tikai vakar? Bet vakar taču tas bija par septiņiem mēnešiem vecāks nekā šis, kurā atrodos šodien!

Nekas mani'nepārsteidza vairāk kā mans dzīvoklis. Varbūt tāpēc, ka tajā bija viņš? Viņš? Es saku «viņš», it kā tas būtu kāds cits, no manis šķirts cilvēks … Patiesībā patiešām cits un šķirts! Kurš gan no mums ir reālāks, vairāk savā vietā: viņš vai es?

— Baidos, ka mēs abi patlaban domājam vienu un to pašu, — viņš saka, piespiesti smaidīdams.

— Laikam gan… Bet kādēļ mēs viens otram sakām «jūs»? Mēs taču … Vismaz mēs esam tuvāki nekā paši īstākie dvīņi.

— Jā, velns parāvis! Nekādi nespēju formulēt… Uz mēles ir, bet pateikt nevaru! Vienu brītiņu … Mēs ar jums … Mēs ar tevi esam viena un tā pati persona ar noteikumu, ka norisinās kustība laikā. Bet vienlaicīgi varam eksistēt tikai atsevišķi! Vai tu uztver būtību?

— Un tu to saki man? Ola grib mācīt vistu?

— Ak tad tā? Mēs, liekas, ceļam seksti gaisā?— viņa acīs lēkāja jautri velniņi.

— Ideju par parcelšanos pagatne izstrādāju es, tu to tikai realizēji dzīvē.

Es pat apsēdos, dzirdot tādu nekaunību. Bet, labi padomājis, saskatīju viņa domā zināmu patiesību. Vēl vairāk, pat izdomāju, kā viņa ieroci, vērst pret viņu pašu. Viņš gribēja vēl kaut ko teikt, bet es aizsteidzos priekšā:

— Stop, vecīt! Stop! Tā neklājas, — pārtraucu viņu, — šaut vajag pēc kārtas … Pieņemu šāvienu, poručik. Uzskatīsim, ka lode norāvusi manu uzpleci. Tagad mana kārta!

Vai jūs, pašmīlīgo zēn, maz zināt, ka tā nav jūsu ideja? Jā, jā, nevēciniet rokas! Pieņemu jūsu iebildumus bez debatēm. Tā nav mana, piekrītu, bet nav arī jūsējā. Tā ienāca prātā tam, kas par jums gadu jaunāks un par mani — deviņpadsmit mēnešus … Nu, kā patika? Viens nulle manā labā! Jūs esat pagalam, poručik! Pieņem, dievs tēvs, viņa dvēseli, viņš bija labs cilvēks.

Viņš iesmējās. Nu vai tad viņš nav lielisks? Sāku viņā vai iemīlēties. Ai, ja mēs varētu uz visiem laikiem palikt abi kopā… Es tā ilgojos pēc brāļa! Bet viņš man nav brālis …

— Vecums vēl nav tevi sevišķi paplucinājis. Galviņa strādā! — Viņš man uzsita uz pleca. — Lieliska doma! Nebūtu par ļaunu to attīstīt tālāk… Kur palika ierīce?

— Fakultātes zālē; kas tad ir?

— .Es to iecerēju ar četrsimtdaļsekundes inversijas leņķi. Kādu tu viņu iztaisīji?

— Manos, tas ir, tavos aprēķinos bija iezagusies kļūda. Ne visai precīzi parādīta nenoteiktība — bezgalība pret bezgalību.

— Kāpēc neprecīzi? Pēc Lopitala likuma!

— Tas šeit nav piemērojams. Es izmantoju Ferštmana metodi. Iznāca piecdesmit divas tūkstošdaļas liels leņķis.

— Bet tas taču gluži vienalga … 'Ierīce vienam cilvēkam. Zēl!

— Kas žēl?

— Ja mēs varētu doties par gadu atpakaļ divatā… Mēs nokļūtu tai momentā, kad man, tas ir, viņam, pareizāk, mums visiem radās šī ideja! Kā tev tas patīk?

— Vērtīgi! Lieliska doma. Mēs būtu trīs! Trīs musketieri!

— Pareizāk, dievs tēvs, dievs dēls un dievs svētais gars! Trīs vienā personā.

— Ar tevi nav slikti strādāt! — Kāri lūkojos viņa sejā, cenzdamies uztvert tās neatgriežamās pārvērtības, kādas manī izraisījis laiks.

— Ar tevi arī ir labi! — Viņa balsī ieskanējās maigums. Arī viņš mani vērīgi nopētīja. Kā nu ne! Viņš tāds kļūs pēc septiņiem mēnešiem. Kuram gan nebūtu interesanti…

Apklusām. Nebiju domājis, ka šī tikšanās mani tā saviļņos. Biju iztēlojies visu pavisam citādi. Man likās, es būšu mirdzošs nākamības sūtnis, gudrs un spožs kā fosforizētā sieviete. Pētīšu, došu padomus, bet «viņš» izbrīnā vaidēs un jūsmos, valbīs acis un kritīs nesamaņā. Bet palūk, kāds viņš ir! Un tas ir dabiski, tikai dabiski. īstenība, kā vienmēr, izrādījusies pati vienkāršākā un pārsteidzošākā. Gudra ir vecā daba, gudra! Ko gan viņai nozīmē mūsu hipotēzes!…

— Paklau, vecīt, vai nederētu kaut ko iekost? — viņš pirmais pārtrauca klusumu.

— Pirmo reizi pa visu šo laiku dzirdu no tevis prātīgu vārdu. Kas tev šodien ir pusdienās, Lukull?

— Pupiņu zupa ar grauzdētiem miltiem un sīpoliem… Bifštekus es cepu verdošā sviestā — trīs minūtes no vienas puses un trīs no otras. Tava gaume, cerams, nav mainījusies?

Viņš apklusa, liekas, pūlēdamies atcerēties.

Noriju siekalas. Man trakoti sagribējās ēst.

— Jā! — viņš turpināja. — Žāvētu augļu kompots, bez tam es vēl nopirku kārbu jūras ķemmīšu.

— Jūras ķemmītes?! Kādā mērcē?! — es iekliedzos.

— Diļļu, — viņš atbildēja, mazliet izbrīnījies.

— Vai tu kādreiz jau esi pircis šos konservus?

— Nē, šodien pirmo reizi universitātē paņēmu, gribējās nomēģināt. Kas tad ir?

— Tāpat… Nekas.

Atcerējos to dienu, kad pirmo reizi nopirku šo kārbu. Atnesu to mājās. Tāpat kā tagad, māte bija kaut kur aizgājusi. Pusdienoju viens pats. Steigdamies uz satikšanos, taisīju kārbu vaļā, turēdams rokā. Nazis pa

slīdēja, kārba nokrita un baltā diļļu mērce uzlija man uz biksēm.

Pašķielēju uz viņa biksēm — tās bija gluži kā jaunas. Arī vīle solīda. Manējās pa šiem septiņiem mēnešiem jau mazliet apnēsātas, un virs kreisā ceļgala palicis neliels plankumiņš no konserviem.

«Nekas, tūlīt viņam būs tāds pats,» nodomāju ļaunā priekā, «liekas, arī viņš gatavojas atvērt kārbu, turēdams to rokā.» Tad man iešāvās prātā doma: varbūt vajadzētu aktīvi iejaukties cilvēces vēsturē un kaut mazliet to ; uzlabot?

Taču, nopietni pārdomājis, nolēmu, ka laikam nav vērts. Tas būtu visai bezatbildīgi. Nedrīkst iejaukties procesā, ja tādas iejaukšanās sekas nav zināmas. Tātad — traipam lemts būt uz viņa biksēm!

— Ak tu suns tāds! — viņš nočukstēja, uz ceļgaliem tverdams atvērto konservu kārbu.

Liekas, es toreiz nolamājos tāpat.

Runcis pavēra kreiso aci, bet, suni neieraudzījis, atkal to samiedza šaurā šķirbiņā.

Mēs tomēr nomēģinājām ķemmītes. Viņš apēda savu daļu pirms zupas, bet es kopā ar piedevām, pēc tam kad biju notiesājis bifšteku. Tad uzstādījām dīvānu krēslu un izstiepāmies visā tā platumā, kurpes nenoāvuši, lai ar baudu ievilktu dūmu. Paražas mums bija vienādas. Izrādās, es nemainos.

Ar patiku laidu gaisā dūmu gredzenus. Klusējām. Pamanīju, ka viņš vairākas reizes slepus palūkojās pulkstenī.

— Tu teici, ka esot brīvs tikai līdz septiņiem. Uz kurieni tu iesi? Protams, ja tas nav noslēpums.

— Noslēpums? No tevis?

— Tu neņern vērā atmiņu. Cilvēks mēdz aizmirst. Un aizmirst nozīmē to pašu, ko nezināt. Tāpēc, ja tas ir noslēpums…

— Muļķības! Man norunāta tikšanās ar Iru. Kalužskajas ielā, pie automāta.

— Ar Iru?

— Vai tad tu viņu nepazīsti? Tas nu gan būtu oriģināli… Nu, kā viņa tur… nākotnē, vai ir vēl tikpat skaista? Vai arī jūs ….

Aiz šā samākslotā joka varēja nojaust nemieru. Tas tad man arī palīdzēja galīgi atcerēties, kas šī par dienu.

Un abstraktais skaitlis — 11. decembris — ieguva skumju jēgu.

Es toreiz gaidīju Iru pie automātiem. Cilvēki gāja kabīnēs iekšā un ārā. Norunāja satikšanos, smējās, centās pierunāt, lūdzās. Laternu apgaismotie dvašas mutuļi bija rudi un varavīkšņaini.

Ar lielu dzintara aci manī nemirkšķinādama vērās ciparnīca. Ira nokavējās par trim minūtēm. Minūšu rādītājs ilgi palika nekustīgs, tad pēkšņi pārvietojās. Un reizē ar to manā sirdī kaut kas it kā pārtrūka.

Ieraudzīju viņu iztālēm, kad viņa sīkiem, steidzīgiem solīšiem šķērsoja ielu. Ap viņas kažokādas zābaciņiem griezās mazi sniega virpuļi. Acīs dega uguntiņas. Bet es tām neticēju. Viņa bija auksta kā sarmas putekļi uz lapsādas apkakles. Slaida un ļoti skaista.

Viņa bija tāla, tāla.

Tas mani arī pamudināja pateikt visu. Jutu, ka viņa mani nemīl, bet negribēju, nevarēju tam ticēt. Vairīju šīs domas. Un steidzināju notikumus. Es viņai patiku, kopā ar mani viņai nebija garlaicīgi. Tā vajadzēja arī turpināt. Jokoties un aiz mīlestības ne- nobālēt. Ja es būtu pret viņu aukstāks, nevērīgāks, kā lai zina, kas būtu varējis iznākt? Viņa bija pieradusi, ka visi viņu pielūdz, un gāja, sniegā pēdas aizputinādama, no vienas uzvaras uz otru. Ziņkārīga un nesatraukta.

Taču viņai gribējās nevis valdīt, bet izjust cita varu, just maigu padevību mierīga un pārliecināta spēka priekšā.

Es to sapratu, bet neko nespēju darīt. Biju iemīlējies un tādēļ atbruņots. Viņa nevarēja neuzvarēt. Kauja bija nevienlīdzīga.

Todien bija mana Vaterlo kauja.

Pateicu viņai visu.

Ko viņa man varēja atbildēt? Ko piedāvāt?

Draudzību?

Viņa saprata, ka neesmu no tiem, kas noliecas uzvarētāja priekšā un kļūst par tā vergu. Varbūt viņai arī gribējās paturēt mani savā tuvumā kā atraidītu pielūdzēju, bet viņa saprata, ka no tā nekas neiznāks.

Viņa man nepiedāvāja draudzību, neteica, ka «nezina savas jutas pret mani», ka viņai «jātiek skaidrībā». Viņa bija lieliska.

Izaicinājums mests, un uz to jāatbild. Varbūt viņa arī nožēloja, ka biju pasteidzies… Nezinu. Bet viņa sacīja: «Nē».

— Vienmēr priecāšos tevi redzēt, vienmēr, — viņa vēl piebilda.

Sapratu, ka viss beidzies. Vairs negāju pie viņas un nezvanīju. Arī viņa nezvanīja. Šķīrāmies pie Krimas tilta.

Un tagad, pēc kādas stundas, tas viss jāpārdzīvo viņam. Viss! Sākot ar Iras trīs minūšu nokavēšanos, līdz «nē» pie Krimas tilta. Un man kļuva līdz sāpēm, līdz asarām viņa žēl. Tikai tagad jutu, ka viņš — tas esmu es, bet vēl tāds, kas kaut ko nezina, kaut ko nav sapratis, kaut kādu kļūdu nav izdarījis. Man ļoti sagribējās viņu pasargāt no gaidāmajām sāpēm, brīdināt, dalīties savā pieredzē. Tās bija ļoti sarežģītas jūtas.

Un vēl man ļoti gribējās satikties ar viņu, agrāko, kura vēl neapzinājās, ka mūsu tikšanās būs beigušās uz visiem laikiem. Tagad es šai kaujā uzvarētu. Viss notiktu pavisam citādi. Viņa mocītos greizsirdībā un šaubās, viņa apsūdzētu mani bezjūtībā …

Bet varbūt man tikai tā likās?

Varbūt nebija manā varā kaut ko grozīt?

— Iešu uz satikšanos tavā vietā. Tā vajag.

— Kāpēc? — Viņa seja sadruma un kļuva auksta.

— Tu taču nezini, kas tevi šodien sagaida! Tu nepazīsti ne viņu, ne sevi! Atļauj man! Tikai šodien… Un es pazudīšu. Tu būsi man pateicīgs. Tev viss iznāks citādi! Ne tā kā man!

— Nē. Es negribu zināt, kā bija tev.

— Tu taču nezini, neko nezini! Šodienas satikšanās vairs nebūs labojama… Es to zinu un pateikšu tev.

— Nē, nevajag!

— Tu mani nesaprati! Neiešu tavā vietā, labi. Bet tev jāizturas citādi, tu nedrīksti darīt tā, kā es toreiz. Labāk nemaz neej. Pagaidi, kamēr viņa pati tev piezvanīs. Viņa piezvanīs!

— Negribu tevi klausīties! Vai saprati? Negribu!

— Bet kāpēc? Es taču to nedaru sevis dēļ, bet tevis dēļ!

— Nevajag! — viņš dobji noteica.

Ieskatījos viņam acīs un sapratu: viņš

zināja visu un saprata visu, tāpat kā toreiz es … Zināja, bet negribēja ticēt, tāpat kā toreiz es… Un neko nevarēja grozīt, tāpat kā toreiz es. Viņš ies uz satikšanos un pateiks visu. Es to sapratu.

Tāds dialogs man toreiz bija domās pašam ar sevi. Tagad viņš par to runā ar mani. Kāda gan tur starpība?

Kopš bērnu dienām cilvēks grib visu darīt pats. Darīt un izmēģināt, maldīties un atkal celties kājās, zilumus berzējot. Un tas ir labi.

— Man laikam vajadzētu atgriezties?

— Laikam gan … Vai mēs vēl tiksimies?

Iesmējos:

— Tu vienmēr būsi manī. Bet es… Es vienmēr aizslīdēšu no tevis. Tava dzīve — tā ir traukšanās man pakaļ. Mēs esam divās dažādās fāzēs.

— Es izzudīšu, kad tu atgriezīsies savā laikā.

— Nē, mēs vienkārši sāplūdīsim nenotveramā personā, kuras vārds ir — tagadne. Tas ir slīdošs punkts uz taisnes no pagātnes uz nākotni.

— Vai atvadīsimies?

— Pavadīšu tevi. Līdz universitātei.

— Labi.

Nelaižu vaļā viņa rokas un ilgi veros viņam acīs. Mūsu pagātne mums palīdz iepazīt sevi. Tas ir ļoti svarīgi.

— Nu, tad paliec sveiks! — saku.

— Uz redzēšanos, — viņš pasmaida, r— tu vienmēr atgriezīsies pie manis. Mēs katrā ziņā satiksimies, kad tu atkal iemīlēsies.

— Uz redzēšanos, — es piekrītu.

Man ir skumji. Noliecos, sagrābju rokās mīksto, irdeno sniegu un ar pirkstiem cieši to saspiežu blīvā, ledainā kamolā. Taisos viņam mest ar sniega piku. Bet manas acis nezin kādēļ aizmiglo asaras, un es tikai pamāju ar roku.

Viņš klusi smaida.

Pagriežos un attaisu masīvās durvis.

Atveru acis un pieskaros kristāla stīpai. Apskatu zāli. Te nekas nav mainījies! Profesors Valentinovs pat nav paspējis aizvērt muti. Meitenes dzintarainajās acīs lasāmas izbailes un sajūsma. Šefs izskatās bāls un briesmīgs. Mēma aina.

— Nu? — beidzot izdveš Valentinovs.

Nesaprazdams raugos viņā.

— Mēs gaidām … Lūdzu, — viņš saka.

— Piedodiet, eS jūs lāgā nesaprotu, — vēl neesmu atjēdzies un patiešām nesaprotu, ko viņš no manis grib.

— Jūs mums apsolījāt pazust…

Viņš smaida. Grumbas izlīdzinās. Viņš atjēdzas un atkal kļūst par Bikšu lentas ordeņa kavalieri.

— Bet vai tad es… Vai tad es nebiju prom vairākas stundas?

— Nē jel! — liekas, tā ir meitene, kas iesaucas.

Viņas kliedzienā izskan dziļas dvēseles sāpes. Sāpes par mani un vēl par kaut ko …

— Vai tad es nepazudu?

— Nē! — smaida lords. Un starainās grumbiņas ap viņa acīm saka: «Nu labi, pa-

, jokojies un pietiks. E-he-hē, jauns un zaļš.»

— Nepazudu? … — Es noņemu stīpu un izslēdzu svirslēdzi.

Tad pieeju klāt Valentinovam un pasniedzu viņam piezīmju grāmatiņu ar sarežģīto ornamentu.

Profesoram rokās gluži tāda pati.

— Salīdziniet šīs divas grāmatiņas, profesor. Tām jābūt pilnīgi vienādām. Ir tikai viena starpība. Pēdējais ieraksts grāmatiņā, kuru es turu savās rokās, izdarīts pagājušā gada 11. decembrī. Bet tagad ir jūlijs, — es norādu uz logu, kur dzidrā zilumā lido papeļu pūkas. Arī visi citi nezin kāpēc paskatās pa logu, it kā pēkšņi šaubītos, vai tiešām tagad ir jūlijs, bet ne decembris. — Un bez tam vēl, palūk! — Izņemu no kabatas cietu sasalušu sniega piku un ar baudu metu pret tāfeli, kas no augšas lī<ļz apakšai norakstīta ar formulām. Pika trāpa tieši vidū un pielīp.