Signāls no kosmosa

— Labi, lai jums būtu mierīga sirds, Krīger, — es visai negribīgi piekritu.

Vīna un savas sajūsmas spārnots, Krī­gers pieliecās tuvāk Janekam un sāka vispā­rējos vilcienos stāstīt par mūsu atklājumu. Krīgera acis spīdēja, viņš vicināja rokas un jutās pilnīgi savā elementā. Viņš stāstīja par noslēpumainajām zvaigžņu būtnēm un to augsto attīstību, izdarot kā parasti savu mūžīgo kļūdu, bez kuras nespēja iztikt, — runājot par šīm būtnēm tā, it kā viņas būtu līdzīgas cilvēkiem un šīs planētas valsts iekārtai, mācoties no drausmīgās pieredzes, būtu sprausts par mērķi nodrošināt taisnību un mūžīgu mieru. Viņš tīksminājās ar spilg­tajām nākotnes ainām, izteica cerību, ka arī uz Zemes sabiedrībai jānonāk pie tādiem pašiem secinājumiem kā būtnēm uz tālās planētas… Krīgers acīmredzot nepanesa daudz alkohola, jutās tagad sevišķi pacilāts un ļāvās jauneklīgai sajūsmai.

Janeks klusēdams klausījās, un viņa olīv­krāsas sejā nepakustējās ne muskulis. Va­rēja manīt, ka vīns neatstāj uz viņu iespaidu.

Kad Krīgers triumfējoši nobeidza: — Nu, ko jūs par to teiksiet, Janeka kungs? —

Janeks kratīja galvu un atvieza zobus greizā smaidā kā vilks.

— Es neticēt, — viņš noteica skarbi, — tas tikai pasaka priekš mazi bērni.

Dzirdot tādus vārdus, man bija sajūta, it kā sejā ietriektos auksta dvesma. Krīgeram mute palika vaļā.

— Bet Janeka kungs …

— Es citādi domāt par cilvēkiem, — Ja­neks pārtrauca viņu gandrīz dusmīgi, — man neko nestāstīt!

Viņa seja izskatījās tagad tik nikna, pat atbaidoša. Janeks drūmi paskatījās uz mani un Krīgeru. Varēja manīt, ka viņš pārliek, vai ir vērts ar mums atkal runāt, bet tad sāka:

— Labi, es jums pastāstīt. Es parasti par to nestāstīt. Bet jūs mani ielūgt, man iedot vīnu, es klausīt pasakas. Es jums sacīt pa­tiesību …

Mēs vienkārši apmulsām, redzēdami viņa neapvaldīto niknumu. Janeks norāva noval­kātos svārkus un atvilka no pleciem kreklu. Viņa muguras un plecu olīvkrāsas āda bija dziļu švīku un rētu izķēmota.

— Te jūs redz! Tas patiesība! Karš un nāve, un cilvēks ir kā mežonīgs zvērs. Tas patiesība! — viņš kliedza.

Un tad viņš lauzītā vācu valodā pastās­tīja savu dzīves stāstu jeb, pareizāk sakot, viņš to, zobus griezdams, iesvieda mums sejā.

Viņš tikko bijis iestājies kada tehniskaja skolā, kad sācies karš. Tad viņu netālu no Belgradas — viņš uzsvēra, ka esot serbs, nevis itālietis, — kopā ar daudziem citiem saņēmuši ciet un kā lopu aizdzinuši spaidu darbos uz Vāciju. Kādu laiku viņš strādā­jis vienā no fabrikām netālu no Berlīnes, bet tad it kā par piederību kādai pagrīdes pretestības grupai arestēts. Es esmu gandrīz pārliecināts, ka tā nebija taisnība. Bet kurš tad toreiz būtu pūlējies sākt izmeklēšanu kaut kāda «nepilnvērtīga» spaidu darbu strādnieku dēj! Beidzot viņš nonācis kādā koncentrācijas nometnē. Drausmīgās nomet­nes dzīves ainas — izrēķināšanās, spīdzinā­šanas, nāves sodi … tas viss jau labi zināms. Viņa spēcīgais organisms to visu pār­cietis, taču garīgi Janeks salūzis. Viņš ne­vienu un neko nav mīlējis, nekam nav ticējis un ne uz ko vairs nav cerējis. Drūma veģe­tēšana bijis viss, kas viņam vēl palicis. Pēc kara viņš būtu varējis atgriezties Dienvid­slāvijā vai Itālijā, savā dzimtajā novadā, bet viņš ne par ko nav interesējies, palaidis ga­rām visus termiņus, jo viss viņam bijis vien­aldzīgs. Kā bezpavalstnieks viņš blandījies apkārt, ticis stumdīts no vienas' vietas uz otru un tad bez jebkāda mērķa atkal devies tālāk, kamēr beidzot sabrukušajā Grīnbahas kalvē atradis pagaidu pajumti.

— Tas patiesība, — viņš beidza, nicīgi at­mezdams ar roku, un iedzēra malku vīna.

Mēs apjukuši klusējām. Krīgeram bija tāda izteiksme, it kā viņš taisītos raudāt.

Bēniņtelpg piepeši bija kļuvusi drūma, likās, ka aiz zirnekļu tīkliem klātajām sijām glūn baismīgas ēnas. Šeit gan atradās antena un aparāti, ar kuru palīdzību mēs bijām uztvē­ruši signālus no zvaigznēm, bet uz dīvāna sēdēja Janeks, kurš kā pekles brīdinājuma gars aicināja atgriezties uz briesmu un ne­taisnību pilno Zemi. Pretstats bija tik nomā­cošs, ka aizžņaudzās rīkle un es jutu tuvo­jamies nelaimi. Dīvains gadījums jau tai pašā vakarā šo nojautu apstiprināja.

— Bet, Janeka kungs, ticiet mums, mēs personiski… — es beidzot ar pūlēm izteicu.

Janeks, acis piemiedzis, nopētīja mani.

— Jūsu draugs arī viens tāds. Es pazīst tādi ļaudis, — viņš ironiski teica.

— Kāds draugs? — es neizpratnē jau­tāju.

— Jusu draugs no aptieka, — paskaidroja Janeks, — viņš vienmēr klaiņot apkārt. Arī šovakar es viņu redzēt, ka viņš klīst ap māju …

Visu tagad mierīgi pārdomājot, manī no­stiprinās pārliecība, ka provizors Kinde­lis, iespējams, bijis viens no koncentrācijas nometņu bendēm, kas pēc kara paslēpies Grīnbahā, taču diez vai viņš piederējis pie toreizējās «garīgās aristokrātijas», jo citādi ar savu domubiedru palīdzību būtu ticis daudz augstākā un ienesīgākā amatā. Tādā gadījumā viņam nebūtu bijusi vajadzība strādāt par vienkāršu aptiekas provizoru, kas gaida sava šefa nāvi.

Toreiz Janeka uzbrukums mani tā pārstei­dza, ka eš neko neiebildu un nepaskaidroju viņam, ka nosaukt provizoru Kindeli par manu draugu ir pārspīlējums.

Lai izklaidētu nomācošo un neveiklo ie­spaidu, ko bija radījis šis notikums ar Janeku, es atkal ielēju vīnu un paskaidroju, ka vakara noslēgumam uzvārīšu labu kafiju. Arī Krī­gers palīdzēja uzjautrināt Janeku un uz­svērti jautri piedāvāja tam cigareti.

— Austrumu tabaka. Tādu smēķē jūsu dzimtenē.

Janeks paņēma cigareti un dziļi ievilka dūmu, it kā gribētu tādā veidā nomierinā­ties. Viņš atkal bija tikpat mazrunīgs un ne­izdibināms kā parasti. Brīžiem viņš dīvaini dziļdomīgi pasmaidīja, bet vispār izturējās tā, it kā šai vakarā nekas sevišķs nebūtu no­ticis, it kā viņš visu vakaru neko nebūtu tei­cis. Es arvien vairāk ievēroju, ka Krīgers Janekam patīk daudz labāk par mani, viņš tam arī vairāk uzticējās. Beidzot Janeks atkusa tiktāl, ka sāka ar Krīgeru jautru sa­runu par dienvidzemju meitenēm, tā ka galu galā vakars izvērtās visai omulīgs.

Tuvojās pusnakts, un es biju jau ieslēdzis elektrisko kafijkannu, lai pagatavotu apso­līto kafiju, kad kāpnēs izdzirdēju soļus.

— Kas tur? — Krīgers pēkšņi jautāja.

Turēdams rokās ūdens katliņu, es stāvēju

kaktā un arī ieklausījos. Janeka sejā parā­dījās kaut kas līdzīgs glūnošam sasprindzi­nājumam.

Šodien es iedomājos, ka, sadzirdējis soļus un kāpņu čīkstoņu, tūliņ nojautu nelaimi. Soļi bija citādi nekā Janeka gaita — strauji un viegli, it kā kāds ļoti steigtos vai no kaut ka bēgtu. Beidzot durvis tika atrautas, un tajās stāvēja mana sieva..

Viņa vienmēr vairījās spert kāju tajā bē- niņtelpas daļā, kurā es biju iekārtojis labo­ratoriju. Nakts nodarbības sievai nepatika, jo viņa bija nobažījusies par manu veselību. Bet šai nepatikai viņa ļāva vaļu tikai retu­mis, dažos vārdos. Pret manu asistentu Krī­geru sieva izturējās visai augstprātīgi, viņa to ne visai ieredzēja, jau tāpēc vien, ka Krī­gers piedalījās eksperimentos, kuriem viņas acīs nebija nekādas vērtības. Janeku viņa ieredzēja vēl mazāk, taču to, pazīstot Janeka raksturu, viņai nevarēja pārmest.

Patlaban viņa bija ļoti satraukta. Durvju tumšajā ielokā viņas seja izskatījās pavi­sam bāla. Ar vienu roku viņa vilka uz krūtīm ciet steigā uzmesto rītakleitu, otrā turēja avīzi. Sievas plaši ieplestajās acīs bija lasā­mas paniskas bailes.

— Ir noticis kaut kas drausmīgs, — viņa teica drebošā balsī un pasniedza man avīzi. — Še, izlasi!

Krīgeru un Janeku viņa šķita nemanām.

Es, nekā nesaprazdams, paņēmu avīzi. Tas bija «Mainas Merkurs», kāda provinces lapa, kas bija saistīta ar zināmām valdības aprin­dām un pazīstama ar savu klerikālo un re­akcionāro tendenci.

Pirmajā lappusē bija lasāms par valdības pūliņiem aizsardzības jomā. Raksts bija iz­skaistināts ar parastajām garlaicīgajām, ap­nikušajām frāzēm. Es nesapratu, kā tas va­rētu attiekties uz mani.

— Mēs taču šo avīzi nepasūtām. Kur tu to dabūji? — es izbrīnījies jautāju.

— Es jau gribēju iet gulēt, kad pirms ceturtdaļstundas kāds to pabāza zem durvīm. Kad gribēju redzēt vainīgo, es tikai sadzir­dēju tālumā soļus, vairāk itin neko. Izlasi! Otrā lapas pusē, ar sarkanu zīmuli pasvīt­rots. Ak debess, kas nu būs?

— Liecies nu gulēt. Saaukstēsies vēl. Tu taču drebi. Es noiešu lejā vēlāk, — es viņu mierināju.

— Gulēt? Es tagad nespēju gulēt, tas ir drausmīgi, — mana sieva čukstēja un, it kā tikai tagad būtu ieraudzījusi abus vīriešus, savilka rītakleitu ciešāk ap pleciem un ap­jukusi noskrēja lejā pa kāpnēm.

Es pagājos tuvāk gaismai un atšķīru avīzi. Anonīmais nācējs attiecīgo rakstu bija apvil­cis ar sarkanu zīmuli un ļaunā priekā pie­vilcis klāt vēl vairākus izsaucējus. Saraucis pieri, es lasīju:

«Slikti maskējies ienaidnieks!

145

Mēs savā laikrakstā jau vairākkārt esam izteikušies par to, ka pienācis laiks darīt galu labāk vai sliktāk maskētiem valsts ienaidniekiem, kuru mērķis ir mūsu demo­krātiskās iekārtas graušana. Šīs prasības ilustrācijai izmantosim jaunu piemēru, ku­ram tā groteskās nekaunības dēļ grūti kaut ko pielīdzināt. Kāds doktors V., kas dzīvo Grīnbahā netālu no X, apgalvo, ka viņam esot izdevies nodibināt sakarus ar domājo­šām būtnēm uz citām planētām. Pēc pirmā acu uzmetiena ticīgiem kristiešiem tas var izlikties vai nu zaimojoši, vai nenormāli, bet, diemžēl, aiz tā slēpjas pavisam kas cits. «Doktors» V. kungs apgalvo, ka viņa «zvaig­žņu cilvēki» esot pret atombruņošanos, par mieru un sadarbību! Dzirdot tādus vārdus, pat vislielākajam muļķim nevar būt šaubu, no kurienes pūš vējš. Doktors V. kungs var, cik vien vēlas, pļāpāt par savu tā saucamo atklājumu, par savām kosmosa ausīm un frekvencēm, mūs ar savu pseidozinātnisko pļāpāšanu viņš nespēj maldināt. Cilvēki, ar kuriem viņš nodibinājis sakarus, atrodas ne­vis kosmosā, bet pavisam netālu no mums, Zemes austrumu puslodē. Pret atombruņoša­nos… mūžīgais miers… sadarbība… tas viss pietiekami skaidri liecina, kas ir viņa īstie saimnieki. Mums izdevies noskaidrot, ka šis kungs pat strādā par pedagogu. Mūsu korespondentam, diemžēl, nācās pārliecinā­ties, cik dziļi viņa ārdošās idejas iesakņoju­šās viņam uzticēto jauniešu sirdīs. Vārdu sakot, tas ir viens no līdz šim visnekaunīgā­kajiem mēģinājumiem paralizēt mūsu jau­natnes pretestības garu, atsvešināt to no mūsu aizsardzības mērķiem, kurus mēs izvir­zām ne tikai savas tautas interesēs, bet arī vadoties no svētajiem pienākumiem pret

10 - 1195 mūsu NATO sabiedrotajiem un kopumā — lai nosargātu kristīgo Rietumu neaizskara­mību. Šis piemērs vēlreiz skaidri liecina, ka mēs neesam pietiekami modri, ka mūsu brī­vība un valsts iekārta, neraugoties uz pļāpā­šanu par sadarbību, tāpat kā agrāk, ir ārkār­tīgi apdraudēta …»

Raksts turpinājās tādā pašā garā. Kad es nolaidu lapu, jutos kā cilvēks, kuram šķiet, ka viņš sapņo. Janeks sēdēja šķietami pilnīgi vienaldzīgi, it kā tas uz viņu neattiektos.

— Izlasiet pats, — es teicu, smagi nopūz­damies, un pasniedzu Krīgeram avīzi.

Mocošajā klusumā es neviļus ieskatījos viņa sejā. Kad viņš sāka lasīt, tā vispirms nobālēja, tad līdz pierei sakāpa drudžains sārtums, sāka trīcēt nāsis, līdz beidzot viņš atkal nobālēja.

Beidzot ar riebuma izteiksmi sejā viņš no­lika lapu uz galda un bezpalīdzīgi skatījās apkārt.

— Ak tu maita! — Krīgers klusi murmi­nāja, sažņaugdams labās rokas pirkstus, it kā gribētu kaut ko saspiest. — Ak tu nelie­tis tāds!

Redzot viņa mulsumu, es sāku kaut ko sa­prast.

— Varbūt jūs šai sakarā kaut ko zināt? — es asi jautāju, iekšēji drebot dusmās un kaut kādās nenoteiktās bailēs.

Krīgers nodūra galvu.

— Domāju, ka zinu gan, — viņš stomījās un centās izvairīties no mana skatiena.

— Klājiet vaļā, runājiet! — es gandrīz kliedzu.

Un Krīgers sāka stāstīt, sākumā stostī­damies, ar piepūli, bet tad arvien ātrāk un niknāk.

Kādā pagājušās nedējas vakarā, kad mēs savu darbu bijām pabeiguši ātrāk nekā pa­rasti, viņš aizgājis uz Grīnbahas Doma pa­grabu mazliet ieēst. Lokāls bijis gandrīz vai tukšs, viņš tur redzējis kādus trīs vai čet­rus apmeklētājus. Spriežot pēc Krīgera ap­raksta, viens no tiem nav bijis neviens cits kā provizors Kindelis. Viņš ar kādu kungu sēdējis zāles stūrī, un abi klusi sarunāju­šies, bet drīz viens no kungiem — tas varēja būt provizors Kindelis — aizgājis. Otrs iepriekš apjautājies, vai viņš drīkst nākt pie Krīgera galda, jo vienam sēdēt esot garlai­cīgi, un galu galā tā arī izdarījis.

— Tas bija tāds lipīgs, sīks vīrelis ar pa- drūmu seju un zelta brillēm. Savā melnajā uzvalkā viņš izskatījās pēc līķu vedēja. Sā­kumā man nemaz nepatika, bet viņš runāja kā no grāmatas, — Krīgers teica.

— Un tomēr jūs ar viņu sarunājāties! — es sarkastiski iestarpināju.

10*

147

Apkaunējies Krīgers pamāja ar galvu. Jā, beigās viņi esot patērzējuši tīri omulīgi. Starp citu, šis kungs ieminējies, ka viņš esot preses pārstāvis un meklējot sensācijas. Bet tad viņš iesmējies, ka Grīnbahā gan neko tamlīdzīgu atrast nevarēšot. Kad Krīgers teicis, ka viņš ir students, šis kungs izmaksājis

kausu alus un tad vēl vienu vai divus. Tā pamazām valodas risinājušās arvien rai­tāk.

Es labi varēju stādīties priekšā, kā viegli iereibušais Krīgers sākumā tikai pieminēja, ka Grīnbahā, lūk, notiek interesantas lietas, bet tad sāka stāstīt arvien konkrētāk, līdz beidzot savā entuziasmā bija izpļāpājis visu. Vispirms laikam pats savas idejas par ne­pazīstamās planētas būtņu apbrīnojamo tais­nīgumu un sabiedrisko iekārtu.

— Ak šis nelietīgais plānā galdiņa urbējs! Es viņam tagad tā gāztu pa purnu! — Krī­gers nevarīgi nobeidza.

— Kā tad, — es viņam pārmetu, — aiz­mirsis solījumu klusēt, jūs sākumā visu iz­pļāpājāt savai draudzenei, tad tēvam un bei­dzot vēl šim reportierim. Labu putru jūs man te esat ievārījis! — es nerimos.

Es sāku kliegt. Mans mulsums un bailes izgāzās bezjēdzīgās dusmās uz Krīgeru.

— Ja es būtu zinājis, cik maz uz jums var paļauties! Varbūt jūs tagad pateiksiet, ko lai iesāk? Vai jūs savā vieglprātībā kaut mirkli esat padomājis par sekām, ko? Ak tu debess, Krīger, ko jūs esat ievārījis! — es viņu ap­bēru ar pārmetumiem un, kratīdams dūres, ; kā prātā jucis skraidīju turp un atpakaļ pa ! šaurajiem bēniņiem.

Galvu noliecis, Krīgers kā nelaimes čupiņa \ čurnēja manā priekšā, un viņa seja te pie- .; sarka, te nobālēja.

— Piedodiet, bet es jau gribēju tikai labu… labu vien… Es iedomājos, ka var­būt ar preses starpniecību… — viņš beidzot izstomīja, bet es neļāvu viņam pateikt ne vārda.

— Te, lūk, ir jūsu prese! — es kliedzu tā­lāk. — Tas taču ir pārāk muļķīgi…

Bet Janeks sēdēja vienā mierā, rokas sa­krustojis. Viņš bija avīzes lapu pievilcis sev tuvāk un ātri izlasījis rakstu. Viņa sejā ne­sakustējās ne muskulītis, tikai uz lūpām bija samanāms ironisks smaids, it kā viņu šī vakara bēdīgās beigas nebūtu pārsteigušas, it kā viņš to visu būtu jau paredzējis.

Redzot Janeku, šo salauzto cilvēku, stīvi skatāmies uz priekšu, it kā viņš vērtos ne­izmērojamos bezdibeņos, un vērojot jumta siju veidoto draudīgi melno ornamentu aiz viņa, šis cilvēks man izlikās gandrīz vai simbolisks.

7

Jo ilgāk es uzturos šajā klīnikā, jo biežāk pieķeru sevi pie domām, ka pamazām sāku pierast un justies šeit tīri ciešami. Es tagad drīkstu lasīt un rakstīt, man sagādātas vēl dažas iespējas. Es pat drīkstu brīvi rīkoties ar tām astoņpadsmit markām un septiņdes­mit pieciem feniņiem, kas vēl atradās manā kabatas portfelī. Šodien sanitārs, kuru es uz- pirku ar vienu marku dzeramnaudas, slepeni izņēma no manas kabatas un atnesa pīpi un tabakmaku. Ieslēdzies tualetes telpā, es tur mierīgi smēķēju, kamēr sanitārs stāvēja pie durvīm sardzē.

Lejā, kur atrodas nemierīgo slimnieku pa­lātas, dzirdami kliedzieni. Esmu jau pieradis gan pie drausmīgajiem dzīvnieciskajiem tra­kojošo slimnieku kliedzieniem palātās, gan pie skatieniem, ar kuriem viņi manī norau­gās, pārvērtuši sejas. Virsārsts doktors Ben­ders, šķiet, pilnīgi atmetis visas cerības mani izārstēt. Liekas, ka viņš vārda pilnā nozīmē pametis mani savam liktenim. Ienākot vizī­tes laikā manā palātā, viņš izskatās tik drūms, ka man viņa vienkārši kļūst žēl. Visi mani liek mierā, un cits nekas arī nav vaja­dzīgs. Man dara rūpes vienīgi fakts, ka as­toņpadsmit markas un septiņdesmit pieci feniņi — pagaidiet, nē, tagad jau tikai seš­padsmit markas un septiņdesmit pieci feniņi, drīz būs cauri un es vairs nevarēšu cerēt uz papildu ērtībām. Vispār — pagaidām esmu šeit drošībā, un neviens man nekā nevar pa­darīt. Es baudu pilnīgu mieru, par ko nebija ne runas dienās, pirms mani atveda šurp.

Laikposms pēc neveiksmīgā svētku vakara bēniņtelpā manā atmiņā saglabājies kā ļauns sapnis, kur neredzami dēmoni mani arvien vairāk un vairāk dzina izmisumā. Nevaru sev piedot, ka neesmu pietiekami aktīvi aiz­stāvējies, ka esmu kā paralizēts visu vērojis no malas. Mani mēģinājumi protestēt līdzi­nājās dona Kihota cīņai ar vējdzirnavām.

Sākumā pēc šī vakara es nedarīju neko aplamā cerībā, ka runa ir tikai par kāda reportiera smērējumu, kuram neviens nekādu vērību nepiegriezīs. Es piespiedu sevi tā do­māt, kaut arī iekšēji baidījos no katastrofas, un saprāta balss sacīja, ka es rūgti maldos.

Pēc tam dažādi notikumi sekoja cits citam tik strauji, ka to secību es šodien vairs pre­cīzi neatceros. Tā kā man hronoloģisko kār­tību ieturēt ir grūti, es vienkārši pierakstu visu tā, kā tas man tagad ienāk prātā.

Šīs bēdu lugas īstos režisorus es vēl šo­dien varu tikai iedomāties. Būtu nepareizi apvainot, piemēram, tikai provizoru Kindeli, kaut gan viņš, bez šaubām, ir pielicis pirk­stu. Būtībā arī viņš bija tikai ierocis. Kāds zirneklis, paslēpies tumsā, auda neredzamo pavedienu tīklu, kamēr es, kā miglā taustī­damies, arvien vairāk sapinos tajā.

Svētdienā, kas sekoja svētku vakaram, mana sieva atgriezās no piena veikala pil­nīgi satriekta. Kāda kaimiņiene viņai ļaunā priekā bija pastāstījusi, ka mācītājs rīta mesē Grīnbahas baznīcā teicis sprediķi, kas acīm­redzot attiecies uz mani.

Šis mācītājs, augsti cienījams kungs ar rozā vaidziņiem un cēlu sejas izteiksmi, mani diez vai visai labi ieredzēja. No vienas puses, tāpēc, ka es piederēju pie citas ticības nekā vairums grīnbahiešu un tāpēc biju viņam svešs. Otrkārt, tāpēc, ka viņš turēja mani aizdomās, ka jebkura ticība man vispār gluži vienaldzīga. Dabaszinātniekam iegūt šādu slavu ir ļoti viegli. Lai nu būtu kā būdams, taču torlt gaiši mirdzošajā, baroka stilā cel­tajā, skaistajā, vecajā Grīnbahas baznīcā mācītājs bija noturējis sprediķi, kurā runā­jis par antikristu, par bezdievjiem un ķece­riem, kas slepeni darbojoties ticīgo draudzē, par izaicinājumu debesīm, kas runājot pre­tim svēto rakstu garam un kuram varētu se­kot tikai nelaime.

Ļoti iespējams, ka šis augsti cienījamais kungs pat nebija domājis aizskart mani per­sonīgi, bet vairāki grīnbahieši laikam arī bija izlasījuši «Mainas Merkuru» un gādā­juši par šī raksta izplatīšanu. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka šo sprediķi par antikristu attiecināja uz mani.

Kad es kādu stundu vēlāk, spītēdams ten­kām, gāju cauri Grīnbahai, es pēc alkatīgi ziņkārajiem skatieniem, ar kādiem mani pa­vadīja, un pēc galvām, kas čukstot sabāzās kopā, nopratu, cik ātri jaunā ziņa bija izpla­tījusies. Par nelaimi es satiku vēl arī provi­zoru Kindeli, kas ar lūgšanu grāmatu rokās nāca lejup pa baznīcas kāpnēm. Svētdienās viņš mēdza lūgšanas krietni paildzināt. Da­biski, ka Kindelis izlikās mani neredzam un nepazīstam. Svinīgi, kā melns kovārnis viņš pagāja man garām, un es iedomājos, kāds ironisks gandarījuma smaids pārslīdēja pār viņa plānajām lūpām. Ar lielu prieku es būtu viņam uzkliedzis: «Ak jūs, glūnīgais muļķi!»

Visvairāk nākamajās dienās, protams, va­jadzēja ciest manai nabaga sievai. Kad viņa gāja iepirkties, cilvēki no viņas vairījās kā no spitālīgās. Bodnieks strupi pieprasīja,, lai tūlīt samaksā atlikušo parādu — divdesmit deviņas markas, daži viņu vairs nesveici­nāja. Atgriežoties mājās, nabadzīte bija katru reizi gluži slima.

Protams, tas viss mani nebaidīja, bet likās vienkārši nepatīkami un smieklīgi. Daudz stiprāk mani saviļņoja vēsts, kuru atnesa Krīgers kādā no nākamajiem vakariem: bija arestēts Janeks.

Pēc tā vakara Krīgers bija loti pārvēr­ties. Bāls, ar tumšiem lokiem zem acīm viņš grozījās ap mani un laiku pa laikam vērās manī ar padevīgi lūdzošu skatienu. Viņš acīmredzot gaidīja, lai es beidzot piedodu viņa nelaimīgo pļāpību. Bet es arvien vēl biju nikns uz viņu. Parasti, pretstatā agrā­kajai bezbēdībai, viņš bija ļoti mazrunīgs un sevī noslēdzies, lūpas tam arvien bija sa­vilktas spītīgā grimasē, it kā viņš nepār­traukti kaut ko saspringti pārdomātu.

— Kaut kas taču jādara! — viņš dažreiz negaidot izgrūda. Bet es īgni atmetu ar roku.

— Jūs jau pārāk daudz esat izdarījis.

Acīmredzot viņš, mierinājumu meklēdams,

slepeni bija aizgājis uz kalvi un tagad ieskrēja bēniņtelpā galīgi satraukts:

— Mums kaut kas jādara Janeka labā! Varbūt viņam var palīdzēt. Viņš vēl atro­doties miestiņa cietumā. Viņš arestēts priekš­pusdienā.

Pēc neilgas svārstīšanās es devos ceļā.

Krīgeru es neņēmu līdzi, jo baidījos, ka viņš ar savu straujumu sagādās vēl vairāk nepa­tikšanu. Nakts bija vētraina, un Grīnbahas ielas gulēja zem drūmajām debesīm kā iz­mirušas. Policijas iecirkņa istabā dežurēja vecais Birģers — lēnīgs, labsirdīgs vīrs ar sirmu galvu, kurš nu jau daudzus gadus bija miestiņa policists un ar kura dienestu visi likās apmierināti. Viņš sūca pīpi, un priekšā uz galda tam stāvēja glāze alus.

— Labvakar, doktora kungs, •— viņš cie­nīgi sasveicinājās ar mani. Šim vīram acīm­redzot šķita pilnīgi vienalga, ko par mani tenko, vai arī viņš vēl nebija par to painteresē­jies.

Piedāvājis Birģeram tabaku, es apjauta­jos, vai viņš kaut ko nezina par Janeka lik­teni.

— Viņš vēl tup šeit. Rīt vedīšu to prom uz X, — Birģers norādīja ar īkšķi uz to pusi, kur dienesta istabai pieslējās divas vai trīs miestiņa cietuma kameras.

— Bet par ko tad? — es gribēju zināt.

Vecais Birģers kādu brīdi šķita pārdomā­jam, vai izziņas sniegšana saskanētu ar viņa dienesta priekšrakstiem. Kaut arī viņam ne­pārprotami nebija tiesību mani informēt, es tomēr panācu, ka viņš runā. Laikam die­nests tomēr nesagādāja viņam nekādu prieku un viss bija jau kļuvis vienaldzīgs.

— Man vienkārši ir kauns, — viņš sa­cīja, — attiecībā uz Janeku tā ir vienkārši cūcība. Bet ko es tur varēju darīt? Šodien priekšpusdienā es jau biju ar viņu pie ame­rikāņiem Bergdorfas kazarmā. Tie bija at­vilkuši virsnieku un tulku. Taču, kad es biju beidzis stāstīt, amerikāņu virsnieks paskatī­jās manī tā, it kā būtu gatavs iespļaut man sejā savu košļājamo gumiju. Ar riebuma iz­teiksmi sejā (it kā no manis nāktu sapuvu­šas zivs smaka) viņš ar tulka starpniecību man sacīja, ka šī lieta jāizskatot vācu tie­sai. Man patiešām bija kauns. Viņi bija gri­bējuši šo netīro lietu uzgrūst amerikāņiem. Neticu, ka tiesa varēs Janekam kaut ko iz­darīt. Jādomā, ka tagad viņi to izraidīs.

— Bet ko tad viņš tādu nodarījis? — es mulsi jautāju. — Esot zadzis sabiedroto īpa­šumu. It kā mēslam, ko viņš tur paņēmis, būtu vēl kāda vērtība, — Birģers nicīgi no­šņācās un iedzēra malku alus.

Pēkšņi man prātā iešāvās ideja.

— Vai es pats nevaru parunāt ar Janeku?

Tagad Birģers domīgi kasīja pakausi.

— To gan nevar, tas ir stingri aizliegts. Nē, to es nevaru atjaut.

— Tikai pāris minūtes. To neuzzinās ne­viens cilvēks. Jūs pa to laiku piebāziet pīpi, — centos pierunāt Birģeru, līdz beidzot viņš piekrita.

— Lai iet. Bet, ja to dabūs zināt, es izli­došu, — viņš īgni pateica. — Taču man tas ir jau viens pīpis. Tad braukšu pie brāļa uz Minheni. Viņam tur pieder ekspedīcijas kantoris, un es viņam tīri labi noderēšu. Tas viss man līdz kaklam. Bet tikai pāris minūtes, doktora kungs. Kad Krancs atgrie­zīsies no apgaitas, es uzsvilpšu, un tad jums tūliņ jāpazūd pa pakaļdurvīm. Krancs ir spiegs.

Atvēris sāndurvis, viņš aizveda mani uz kamerām. Aizņemta bija tikai viena. Tajā, noputējušas spuldzes nespodri apgaismots, kvernēja Janeks. Viņš sēdēja uz lāvas, galvu rokās atbalstījis. Mani ieraudzījis, viņš pie­lēca kājās, un uz lūpām tam parādījās tas pats daudznozīmīgais smaids, kuru es jau pazinu.

— Kāpēc jūs ietupināja? — es satriekts iesaucos, bet Janeks aiz kameras režģa mie­rinoši atmeta ar olīvbrūno roku.

— Jūs nevajag būt bail, doktor…

Beidzot es izdibināju, lūk, ko. Kādus pie­cus kilometrus no Grīnbahas, tuksnesīgā kla­jumā amerikāņu karaspēka dajas pirms pā­ris mēnešiem noturējušas mācības. Kāda sanitāra «džipa» šoferis satriecis -savu ma­šīnu pret laukakmeni. Es neskaidri atcerējos kādu pastaigu, kurā es šo vraku pamanīju ar zālēm apaugušu guļam mežmalā. Motoru un riteņus aizvedusi kāda transportkolona, bet ar pilnīgi sabojāto virsbūvi neviens nav gribējis noņemties un to vienkārši atstājuši guļam. No šīs kastes Janeks kādu gabalu izgriezis, un tā paliekas atrastas kalvē, kad pēc anonīma ziņojuma tur izdarīta kratīšana. «Džipam» bijusi alumīnija virsbūve, tā Janeks smīnēdams man paskaidroja.

Pēkšņi es visu sapratu. Vienā vietā uz antenas taču varēja samanīt krāsu traipus, kas bija palikuši pāri no uzraksta «US Ar- my». Tāpēc jau tas maksāja tik lēti! Šaus­mās es stīvi raudzījos Janekā, bet viņš tūlīt uzminēja manas domas.

— Jūs nevajaga būt bail, doktor, — viņš ironiski atkārtoja, — es nebij sacīt, un es nebūs sacīt, jūs mierīgi gulēt.

Nespēdams izturēt viņa tumšo acu nicīgo skatienu, es nodūru galvu un klusi sacīju:

— Paldies, Janek.

Kad es gāju prom, Janeks gandrīz vai ne­paskatījās uz mani. Viņš drūmā mierā stā­vēja, atspiedies pret kameras sienu, rokas salāpīto bikšu kabatās sabāzis.

Iespējams, ka Janeka lietai nebija nekā kopīga ar mani — vienkārši bija atrasts iemesls, lai tiktu no viņa vaļā, bet šo lietu varēja arī izmantot, lai sāktu izmeklēšanu pret mani. Kad tonakt skrēju mājup, es jutu, ka zeme deg man zem kājām. Taču es pa­ļāvos uz Janeka klusēšanu un vienlaikus ar kaunu izjutu zināmu atvieglojumu. Sinī ziņā šaubu nebija — Janeks klusēs.

Krīgers bēniņos nepacietīgi gaidīja un, tik­līdz ieraudzīja mani parādāmies durvīs, jau­tāja:

— Kas ir ar Janeku?

Es tīšām pievērsos aparātiem un it kā starp citu atbildēju:

— Nekas sevišķs. Esiet pilnīgi mierīgs, ar viņu nekas briesmīgs nenotiks. Pamēģinā­sim šodien atkal mazliet pastrādāt. Ieslē- dziet, Krīger.

Kamēr Krīgers noņēmās ar aparātiem, es piegāju pie antenas, lai to nostādītu, taču pieķēru sevi slepeni ar skrūvgriezi kasām krāsas pēdas no alumīnija.

Katrs sapratīs, ka šajā stāvoklī es vēl intensīvāk nekā agrāk ierakos darbā, jo iestāstīju sev, ka jebkurš jauns pierādījums nostiprinās manas pozīcijas un galu galā palīdzēs gūt uzvaru pār pretiniekiem. Stun­das, ko es toreiz pavadīju bēniņos, tiešām bija mans vienīgais mierinājums, kas ļāva aizmirst visu pārējo. Taču darbu, diemžēl, traucēja vesela virkne nelabvēlīgu apstākļu. Debesis arvien biežāk bija mākoņu un mig­las klātas — tuvojās ziema. Zvaigznes reti kad varēja redzēt, bet bez šī orientiera un precīzām palīgierīcēm arvien grūtāk bija de­besu necaurredzamajā tumsā noteikt signālu virzienu un pielāgot antenu zvaigznāju kus­tībai. Precīzai automātikai man nepietika naudas. Iespējams, ka bija izmainījušies at­mosfēras jonizācijas lauki vai radušies citi nelabvēlīgi apstākļi, bet uztvert signālus katrā ziņā kļuva arvien grūtāk. Tie bija pie­klusuši, un gadījās gari pārtraukumi, kad nevarēja sadzirdēt neko.

Nepazīstamās būtnes bija atteikušās no ārkārtīgi straujās signālu noraidīšanas sis­tēmas. Varbūt tās vairs neticēja, ka mūsu rī­cībā ir tādi atšifrēšanai nepieciešami aparāti kā elektronu smadzenes. To vietā šīs būtnes raidīja signālu kopas, kas acīmredzot apzī­mēja vienkāršas matemātiskas teorēmas, kuras uz Zemes pazina jau senajā Grieķijā. Dažas no tām bija zināmas pat ēģiptiešiem un babiloniešiem.

Tā, piemēram, signāli 3—4—5, tad 6—8— 10 nepārprotami atgādināja pazīstamo Pita­gora teorēmu, saskaņā ar kuru taisnstūra trijstūrī katešu kvadrātu summa līdzīga hipo­tenūzas kvadrātam. Protams, arī matemātis­kās teorēmas bija vienādas visā izplatījumā.

Pēc šīm skaitļu rindām, kas acīmredzot bija jāuzskata par atslēgu, nāca citas, kuras es, diemžēl, tikai daļēji varēju uztvert. 1 — 1, 2—4, 3—9, 4—16. Es tās izpratu kā vienkār­šotu otrās pakāpes funkciju vienādojumu y = x2 , aicinājumu uzzīmēt koordinātu sis­tēmu un ievietot tajā attiecīgās vērtības. Pār­liecināts, ka signāli jāizprot tieši tā, cerēju saņemt jaunu informāciju, bet, iekams es šīs līnijas steigā biju paspējis uzmest uz papīra, signāli atkal pazuda. Kad pēc trijām stun­dām es tos atkal saklausīju, signāli bija tikko dzirdami, un vairāk nekā puse no tiem aizgāja zudumā. Pēc manu pētījumu sākot­nējās veiksmes — tik nomācošs neveiksmju recidīvs!

Lai kā es meklēju kļūmi aparātos, dzirda­mība neuzlabojās. Krīgers man palīdzēja sa­īdzis un nerunīgs. Palaikam, kad viņš to vairs nespēja izturēt, visas sakrājušās raizes un sarūgtinājums lauzās uz āru.

•— Beidzot taču jums kaut kas jādara! — viņš kliedza uz mani gandrīz izmisīgi. Man vajagot saistīties ar zinātniekiem, kas ir opo­zīcijā pret valdību un pret tiem kretīniem, kas sēž «Mainas Merkurā»! Man esot jāsais­tās ar ārzemju zinātniskajām biedrībām, vārdu sakot, drosmīgi jāsāk cīņa. Viņa tēvs, piemēram, esot sašutis par šo cūcību. Tas jau esot gandrīz kā viduslaikos, viņš teicis un piedāvājis, ja vien es to vēloties, apru­nāties ar pāris draugiem, kurus viņš pazīs­tot no agrākiem laikiem. Vajagot inscenēt sabiedrisku skandālu, kura rezultātā ļautiņi no «Mainas Merkura» ielīdīšot atpakaļ sa­vās alās. Kaut kas taču esot jādara, vismaz jāiesāk! Bet es kā vienmēr tikai atmetu ar roku.

— Tā ir mana darīšana, Krīger, un turp­māk vismaz vairs neko nepļāpājiet. Ja vaja­dzēs, rīkošos tā, kā uzskatīšu par nepiecie­šamu.

Es pats lāgā nesapratu, kāpēc es vēl jo­projām negribu neko uzsākt. Vai mani trau­cēja iedzimtā vai ieaudzinātā kautrība un bailes no priekšniecības? Vai es kā apzinīgs pavalstnieks baidījos atklāti uzstāties pret «Mainas Merkuru» un tā aizkulisēs stāvoša­jiem vīriem? Jeb vienkārši biju pārāk gļēvs un bezpalīdzīgs? Lai cik es par to domāju, galu galā nolēmu vienkārši nogaidīt. Vai es tiešām biju tik naivs, ka cerēju kādu dienu sagaidīt kaut ko līdzīgu žēlsirdīgam eņģelim, kas gandarīs pārciestās netaisnības un uz-

metīs man uz pleciem goda un slavas man­tiju?

Es vienīgi piekritu nosūtīt īsu ziņojumu Anglijas Karaliskajai zinātņu biedrībai Lon­donā ar lūgumu nodot šo ziņojumu tālāk radioobservatorijas vadītājam Džodrelbenkā netālu no Mančestras. Savā rakstā es biju gatavs savus atklājumus nodot viņu rīcībā un pret attiecīgiem noteikumiem piedalīties šīs milzīgās observatorijas pētniecības dar­bos. Vairāk neko es nedarīju, kaut gan Krī­gers kļuva arvien drūmāks un drūmāks. Es baidījos, ka viņš agri vai vēlu var izlādēties kādā jaunā nepārdomātā rīcībā.

Diez vai pāris dienas bija pagājušas pēc raksta parādīšanās «Mainas Merkurā», kad notika tas, no kā iekšējā balss bija mani kād­reiz brīdinājusi. Es bailēs centos par tādu varbūtību pat nedomāt. Kaut kas tāds gluži vienkārši nevarēja notikt!

161

Kādu rītu, kad es ģērbu mugurā virsvalku, lai sāktu ar studentu grupu praktiskos dar­bus, mani aizsauca uz ordinariātu pie pro­fesora fon Jēgera. Es labi atceros to brīdi, kad es vilcinādamies atkal novilku virsvalku un mans skatiens gandrīz vai izbrīnā slī­dēja pār nespodras gaismas pielieto telpu, blāvi mirdzošajiem instrumentiem skap­jos, pār grāmatām un mūžīgi pilošo ūdens krānu. Man bija tāda sajūta, it kā klusumā būtu atskanējis dobjš un baigs gonga sitiens. Pat uz mani jau gaidošo stu­

ti - 1195

dentu balsis blakus mazajā, drūmajā klau­sītavā pēkšņi likās klusinātas. Šķita, ka viņi uzskata mani par mironi vai uz nāvi notie­sāto un tādēļ runā tik klusi. Vai tas varētu būt?

Vel ejot pa gaiteni uz ordinariata pusi, es lūkoju sev iestāstīt, ka mani sagaida lietišķa saruna par darbu. Kad biju iegājis, jau pir­mais paviršais skatiens uz profesoru fon Jēgeru likvidēja jebkuras šaubas. Viņa vaib­sti nekad nav bijuši sevišķi sirsnīgi, bet to­dien, kad miglainā rīta pelēkajā gaismā viņš sēdēja pie sava rakstāmgalda, viņa bālā seja ar sakniebtajām lūpām izskatījās patiešām atbaidoša. Viņa pelēkzilajās acīs bija blāvs, ledains spīdums. Viņš man pat nepiedāvāja krēslu.

— Doktor Vulfa kungs, — neatņēmis manu labrītu, viņš teica tādā balsī, kas ne­viļus atgādināja ļoti asu nazi, — doktor Vulfa kungs, es negribētu kavēt laiku, lai pārru­nātu rakstu, ar kuru jūs esat iemantojis tik bēdīgu slavu. Nebūtu vajadzības stāstīt jums par tām nepatīkamajām aizdomām un grūtī­bām, kurās jūs ar savu bezatbildīgo rīcību nostādāt mūsu institūtu un vispirms jau mani pašu. Mana izteikti noraidošā izturē­šanās pret jums neatbrīvo mani no pārmetu­miem, ka esmu jums veltījis pārāk maz uz­manības un rezultātā jūs esat aizstrādājies

tik tālu____ — apvaldīts niknums noslāpēja

tālākos vārdus. Viņa kopto, bet nežēlīgo roku smalkie pirksti uz rakstāmgalda gan

savilkās, gan atkal iztaisnojas — it kā viņš gribētu kādu nožņaugt.

Kad profesors beidzot turpināja, viņš at­kal bija tas pats man pazīstamais vēsais, bezpersoniskais fon Jēgera kungs.

— Šajos apstākļos ir pats par sevi sapro­tams, — viņš teica prokurora tonī, — ka nevar prasīt, lai es turpinātu savu sadarbību ar jums. Esmu pret jums ievadījis discipli- nārlietu, kuras gaitā noskaidrosies, vai jūsu darbs universitātē vēl ir iespējams. Protams, jums ir visas tiesības protestēt un aizstāvē­ties, bet es ceru, ka jūs ievērosiet manu per­sonīgo vēlēšanos un lietu nepadarīsiet vēl ļaunāku. Es gribētu, lai jūs līdz turpmākam uzskatītu sevi par atvaļinātu un, sākot ar šo brīdi, vairs nespertu kāju pār institūta slieksni. Paldies, tas pagaidām būtu viss.

Savu spriedumu noklausījos, kājās stāvot. Katra pretimrunāšana vai atvainošanās, ņe­mot vērā šo situāciju, bija lieka, tādēļ es atvadījos, mēmi paklanoties. Gaitenī man vēl ienāca prātā, ka es varēju šo to iebilst, bet pēkšņi jutos tik noguris, ka iet vēlreiz atpa­kaļ un turpināt disputu bija pāri maniem spēkiem. Kā sapnī es salasīju kabinetā man­tas un, no studentiem neatvadījies, klusi aiz- lavījos uz mājām.

ii*

163

Negribēdams padziļināt nelaimi un radīt ģimenes traģēdiju, es pastāstīju sievai, ka esmu paņēmis sev pāris nedēļu atvaļinājuma. Viņa gan brīnījās, ka esmu to izdarījis tieši šai gadalaikā, jo mēs taču taisījāmies nāka­

majā vasarā braukt uz Lineburgas līdze­numu, taču galu galā uzņēma to kā vienu no maniem untumiem, kuri pēdējā laikā bija sagādājuši tik daudz raižu. Publicētais raksts un grīnbahiešu izturēšanās bija sievu tā sa­mulsinājuši, ka viņa ne par ko citu nebija spējīga daudz domāt. Es mēģināju viņai pa­skaidrot gan raksta, gan visu pārējo noti­kumu cēloņus, tomēr viņa nemitējās pārmest:

—- Jā, bet kāpēc tu vispār darīji tādas lietas? Tev taču ir tavs darbs institūtā. Es vienmēr jutu, ka ne tavi eksperimenti, ne jaunie paziņas pie laba gala nenovedīs.

Tā kā tagad man bija daudz brīva laika, bieži, beidzis eksperimentus, pastaigājos pa Grīnbahu. Daudzi mani vairs nesveicināja, bet es pacentos ar nevainīgu smaidu ieska­tīties katram sejā tā, it kā nekas nebūtu no­ticis. Vismaz tam man pietika drosmes, kaut arī laiku pa laikam, stāvēdams vienatnē tir­gus laukumā, jutos vajāts un pamests, man gribējās ietriekt kādā rūtī akmeni un, skaļi kā prātā sajukušam kliedzot, aizskriet… vārdu sakot, darīt kaut ko tādu, lai iznīci­nātu lāstu, kas mani ieslēdza kā neredzamās stikla sienās.

Savu nelielo algu es pagaidām saņemšu pa pastu, kamēr turpināsies visa mana lieta, — labi, ka vismaz par to nebija jārū­pējas. Par to, kā atdot Nīdermeijeram tūk­stoš marku un pienākošos procentus, es galvu nelauzīju. Pirms dažām dienām es viņu satiku. Viņš patlaban kāpa ārā no auto­mašīnas pie savas mājas tirgus laukumā. Man tuvojoties, viņš kā lapsenes dzelts pa­lēcās gaisā, izlikās mani neredzam un ieskrēja pa durvīm tik neticamā ātrumā, kādu viņa vēdera apmēru un aizdusas dēļ pat nevarētu iedomāties. Šķita, ka viņa zarnu un ādu no­liktavā izcēlies ugunsgrēks. Kaut arī man bija slikts garastāvoklis, tas mani ļoti uz­jautrināja. Ja es būtu pēc dabas ļauns, es būtu uzsaucis:

«Vai jums nesāp vēders, Nīdermeijera kungs? Pasteidzieties, kamēr nav par vēlu!»

Otrā dienā pie manis atnāca kāds jauns lauku puisis, kuru es vēl nekad Grīnbahā ne­biju redzējis. Viņš atnesa vēstuli, kuru drīk­stēja nodot tikai man personīgi. To sūtīja Nīdermeijers.

«Doktor Vulfa kungs,» viņš rakstīja, «man ļoti žēl, bet jums jāsaprot, ka es nevaru tur­pināt mūsu pazīšanos. Kā zināms, jūs esat man parādā tūkstoš marku un astoņus pro­centus no šīs summas. Es sagaidīju, ka pa­rāda nomaksas pirmo daļu saņemšu jau šī mēneša sākumā. Kaut arī man šī summa vei­kala apgrozībai ir ļoti vajadzīga, esmu ar mieru pirmo iemaksu atlikt uz nākamo, var­būt pat uz aiznākamo mēnesi, bet, dieva dēļ, nestāstiet nevienam, ka es jums vispār esmu aizdevis naudu. Izmantojot gadījumu, es gribu jūs vēl informēt, ka radušos apstākļu dēļ būšu spiests uzteikt jums īres kon­traktu — gribu gruntsgabalu pārdot. Lūdzu, iznīciniet šo vēstuli tūlīt pēc tam, kad būsiet to izlasījis.» Paraksts — «Jozefs Nīdermei­jers, Ādas un zarnas en gros, Grīnbahā, Rātslaukumā 7».

Kā jau sacīju, parāds man rūpēja maz — Nīdermeijers savu naudu gaidīs arī līdz aiz­nākamajam mēnesim. Viņa sirdī acīmredzot cīnījās bailes, labsirdība un veikalnieka gars. Būtībā viņš nebija slikts cilvēks.

Daudz nopietnāk veidojās attiecības ar Krīgeru. Vakarā pēc manas atlaišanas viņš atbrauca ar savu veco motociklu un uzdrā- zās bēniņos:

— Jūs izmeta ārā, un jūs to pieļāvāt! Kā­pēc jūs viņiem nepateicāt savas domas? Tieši tagad jums bija jāpaliek …

Krīgers pastāstīja, ka viņš mēģinājis pārē­jos studentus sakūdīt pret tiem, kas mani at­laiduši, un, ja viņam varēja ticēt, tad daļēji tas izdevies. Tieši klausītavā viņš izpļaukā­jis augstā valsts ierēdņa dēlu par to, ka tas mani nosaucis par komunistu pagrīdes žurku un teicis, ka tā man vajagot. Pārējie studenti sadalījušies divās daļās. Vieni bijuši izpļau­kātā, otri — Krīgera pusē, tā ka tik tikko nav izcēlies kautiņš.

— Jūs esat galīgi jucis, Krīger! — es šausmās izsaucos. — Jūs taču lietu padarāt arvien ļaunāku!

Krīgers apklusa un uzmeta man skatienu, kurā varēja lasīt izmisīgu jautājumu. Rīko­ties tāpat kā es un nedarīt neko viņš acīm­redzot nebija spējīgs. Ko iesākt? Puisis lai­kam pamazām sāka manī vilties.

Savas nesavaldības sekas Krīgers juta jau nākamajā dienā. Viņš tika izsaukts uz deka­nātu, kur puisi pamatīgi nopratināja un kur tam beidzot nolasīja morāles sprediķi.

— Es nu gan pateicu viņiem visu, — viņš paziņoja drūmā triumfā. — Sis profesors fon Jēgers, starp citu, ari bija klāt. Es nekautrē­jos, un viņiem neizdevās piespiest mani pie sienas. Beigās viņi piedraudēja ar izslēg­šanu. Lai iet, es viņiem pateicu, ja pie mums tā izprot brīvību …

Krīgers pēkšņi apklusa, ieraugot manu no­sodošo izteiksmi. Nē, viņš mani galīgi vairs nesaprata.

Visu vakaru mēs strādājām klusēdami un saīguši. Pēkšņi Krīgers nometa skrūvgriezi un atrāva krekla apkaklīti.

— Te taču var noslāpt, — viņš elsoja, —te vairs nav gaisa. — Puisis noliecās man tu­vāk, un viņa plaši atplestajās acīs bija sa­vāda izteiksme. — Iesim, profesora kungs,— viņš teica, — iesim! Te vairs nevar izturēt. Atstāsim visu un iesim. Kaut kur citur sāk­sim no gala, bet iesim. Es drīz vairs ne­spēšu.

— Bet uz kurieni tad, Krīger? Tas nu ne­kur neder! — es centos viņu nomierināt. Iespējams, ka šie vārdi skanēja noraidošāk un pārmetošāk, nekā biju domājis. Vismaz viņš, pilnīgi salauzts, nokāra galvu un ne­teica vairs ne vārda. Kad puisis ap pusnakti atvadījās, viņš stingri saspieda manu roku.

— Uz redzēšanos, profesora kungs!

Man pēkšņi likās, ka puiša acis valgi iemirdzas, bet tad viņš strauji novērsās un drāzās lejā. Pēc viņa motocikla mežonīga­jiem tarkšķiem es nopratu, cik neuzmanīgi ātri viņš joņo pa miglas vālu klāto ielu, tad troksnis pamazām izzuda naktī. Ne nāka­majā, ne aiznākamajā vakarā viņš neat­nāca.

Es viens sēdēju bēniņos un darbojos ar aparātiem. Bet arī zvaigznes arvien biežāk atstāja mani vienu pašu. Signāli bija kļu­vuši tik klusi, ka pat pie vislielākā pastipri­nājuma tos tikko varēja atdalīt no trokšņiem un haotiskajām skaņām, kuras radīja fizikā­lie procesi kosmosā. Likās, ka tie arvien vai­rāk pazūd šajā klusajā sfēru mūzikā. Dzirde, kas nebūtu radusi saklausīt signālus tā kā manējā, diez vai spētu atšķirt tos no šīs «mūzikas» — te nelīdzētu pat zinātnieka auss. Vai vārti uz kosmosu atkal aizkrituši ciet, vai logs atkal aizvērts? Un tieši tagad! Uzlicis austiņas, es mazdūšīgi sēdēju un rau­dzījos siju ēnās uz bēniņtelpas sienām. Pat aparatūras kontrolspuldzītes šķita satumstam līdzīgi nogurušām acīm. Viss arvien vairāk iegrima tumsā.

Vismaz toreiz, vientuļajās nakts stundās bēniņos, man tā šķita. Mani pamazām pār­ņēma bezgalīgas gurdenas skumjas, kas draudēja pieveikt. Kāpēc es jutos tik vien­tuļš? Vai tiešām jau pašā sākumā biju rīko­jies nepareizi? Kur slēpjas kļūda?

Pēdējās dienās es bieži biju iegriezies pie mātes. Protams, arī viņa bija dzirdējusi ten­kas par mani, droši vien sieva bija viņai žēlojusies. Grūti bija ticēt, ka večiņa, kuras saprāts vairs nebija gluži skaidrs, spētu iz­prast manu pētījumu būtību. Es pat neesmu mēģinājis viņai pastāstīt par sava atklā­juma sīkākām detaļām. Bet, lai cik dīvaini tas skanētu, viņa savā ziņā izprata visu la­bāk par citiem, varbūt pat labāk par mani pašu.

— Ja cilvēks kaut ko grib darīt, tad tas jādara līdz galam vai nav jādara nemaz, — viņa to pateica savā vienkāršajā runas ma­nierē. — Ja tevi par kaut ko peļ, tad vai nu tev nav taisnība, vai arī tu esi gļēvs. Tam, kas baidās, nekad nav bijusi taisnība. Es, piemēram, vairs nebaidos ne no kā, pat no nāves.

Tās, protams, bija vispārīgas, bet savā ziņā pārsteidzoši pareizas patiesības. Kamēr māte runāja, es, domās iegrimis, sēdēju viņas istabā un vēroju pa logu miglas vālus, kas pletās pār laukiem. Viņas vārdi mani vien­mēr nomierināja.

Šajā vakarā, piemēram, viņa teica:

— Tu taču tik daudz esi mācījies, un tev ir tik labas atzīmes. Tev jau pašam vislabāk jāzina, kur ir patiesība. Neļaujies sevi mal­dināt, citādi mums ar tēvu nebija vērts laist tevi studēt.

Vai es tiešām esmu pietiekami daudz mācījies, vai neesmu aizmirsis vēl kaut ko iemācīties?

Kamēr es, bēniņos sēdēdams, visu to pār­domāju, prātā ienāca mans vecais skolotājs. Tas bija zinātnieks ar starptautisku slavu, kurš tagad ir jau ļoti vecs un klusi dzīvo kādā nelielā miestiņā pie Bodenes ezera. Savas nepiekāpības dēļ tam bija radušies ienaidnieki, un es labi atceros profesora at­vadu lekciju Hamburgā. Kā dzīvu redzu viņu stāvam mazajā katedrā, cilvēku ar augstu, skaistu pieri un skaidrām, gudrām acīm. Viņš smaidīja.

«Atļaujiet man kļūt mazliet patētiskam,» viņš toreiz teica. «Parasti es nevaru to ciest, bet šis brīdis ir pārāk nozīmīgs. Visus šos gadus esmu centies sniegt jums zināšanas. Šodien gribu runāt par ētiskām problēmām, bez kurām visas zināšanas un visas atziņas nav neko vērtas. Šoreiz es domāju par zi­nātnieku atbildību savu atziņu un sabiedrības priekšā, viņu pienākumu pasargāt pasauli no kļūmīgas rīcības. Ja zinātnieks piekāpsies naudas, slavas vai pats savas gļēvulības priekšā un ļaus padarīt sevi par padevīgu ieroci, ko izmanto ļaunos nolūkos, tad viņš nav zinātnieka vārda cienīgs. Ar zināšanām un prātu vien nepietiek. Cilvēkam jābūt ga­tavam cīnīties par saprātu un nest tā dēļ upurus. Džordano Bruno tika sadedzināts, Galilejs — nomocīts, Robertu Maijeru iz­smēja un Einšteinu piespieda emigrēt. Ja viņi būtu izdarījuši atklājumus, bet gļēvi klusējuši, viņu darbam nebūtu bijusi jēga, viņi pasaulei neko nebūtu devuši un būtu sen aizmirsti…»

Mans bijušais skolotājs toreiz nebija pie­kāpies un tādēļ zaudēja katedru. Pirms da­žiem gadiem viņš neklusēja, redzot atomne- prātu, un viņu atkal nosodīja. Taču viņš ne­tika aizmirsts. Arī es viņu šobrīd atcerējos. Zinātnes un progresa vēsturē viņa vārds mir­dzēs zelta burtiem, kamēr tie, kas viņu bija nozākājuši, jau šodien ir gandrīz aizmirsti. Ja es piekāpšos, mani aizmirsīs ātrāk, nekā būs iepazinuši. Mani būs apglabājis kāds «Mainas Merkura» plānā galdiņa urbējs… Vienkārši nožēlojami!

Un es sāku saskatīt savas kļūdas. Es biju iedomājies, ka man jāinteresējas tikai par savu atklājumu. Attiecībā uz visu pārējo es biju akls, domādams, ka tikšu pats ar visu galā. Bet kā varēja kaut kas uzdīgt, ja cil­vēks tai pašā laikā nepūlējās uzart zemi, kurā jāizaug ražai? Neredzams zirneklis bija mani sapinis un draudēja noslāpēt savos tīk­los, jo es biju kļuvis pārāk laisks un gļēvs, lai drosmīgi sarautu tīkla pavedienus. Tagad runa bija vairs ne tikai par manu atklā­jumu — tā bija sekundāra lieta — bet par kaut ko pavisam citu, par eksistences iespēju un ne tikai par manu eksistenci vien. Vai tad cilvēki visā pasaulē, izņemot manu vis­tuvāko apkārtni, pamazām nesāka rīkoties atkal saprātīgi, līdzīgi būtnēm no tālās pla­nētas? Bet es no savas puses nebiju darījis nekā, lai palīdzētu saprātam uzvarēt. Tagad es cietu par savu gļēvulību.

Par spīti šai rūgtajai atziņai es joprojām vilcinājos. Tad mani ķēra vissmagākais si­tiens. Bija pazudis Krīgers!

Kad viņš trīs vakarus pēc kārtas neatnāca, es kļuvu nemierīgs. Vai tikai viņam nav at­gadījusies nelaime ar motociklu, jo puisis parasti brauca kā traks. Varbūt viņš bija sa­slimis? Beidzot es saņēmos un, pārvērtis balsi, no Grīnbahas piezvanīju uz universitāti. Man teica, ka Krīgers nu jau trīs dienas ne­nākot uz lekcijām un istabu studentu kop­mītnē esot uzteicis, līdzi paņemot visas man­tas. Tajā pašā vakarā pastnieks uznesa man bēniņos telegrammu. Tā bija nosūtīta no Hanoveras, un tās saturs bija šāds: «Piedodiet. Es vairs nevarēju. Krīgers.» Vairāk nekas. Ar šo lapu rokā es kādu laiku sēdēju mēms. Tagad tumsa bija kļuvusi vēl dziļāka. Tagad es biju pilnīgi viens.

8

Varēja nojaust, ka klīnikā gaidāmas pār­maiņas — vai nu revīzija, vai izmaiņas manā liktenī. Vai man no tā kļūs labāk vai sliktāk — pagaidām grūti pateikt.

Pirms kādas pusstundas profesors daktera Bendera un māsiņas pavadībā bija šefvizītē pie manis. Pēc pārsteidzoši pamatīgas mana miesas stāvokļa apskates profesors tik lie­tišķā tonī, it kā lasītu oficiālu apkārtrakstu, paskaidroja:

— Kā jūs laikam zināt, doktor Vulfa kungs, katrs, kas pret savu gribu uzturas tādā slim­nīcā kā mūsējā, pēc zināma laika ir vēlreiz jāpārbauda. Attiecīgo ārstu, uz kura rīko­juma pamata jūs šeit ieveda, kā arī attiecī­gās iestādes es jau informēju par to, ka, pēc manām domām, šis laiks nu ir apkārt. Tieši jūsu gadījumā man negribētos pārkāpt li­kuma noteiktos termiņus vai arī iztulkot tos pārāk plaši.

Virsārsts dakters Benders stāvēja savam šefam blakus ar tādu seju, it kā būtu iedzē­ris etiķi. Es sasprindzināti gaidīju, kas būs tālāk, bet profesors pagriezās pret durvīm un sacīja:

— Diemžēl, man patlaban nav laika sīkā­kiem paskaidrojumiem. Šodien ievesti vai­rāki smagi slimnieki, par kuriem jāparūpē­jas. Bez tam man jānolasa lekcija. Bet šo­vakar, teiksim, ap sešiem vai septiņiem, es vēlreiz ienākšu pie jums.

Procesija attālinājās ierastajā kārtībā un atstāja mani vienu ar savām pārdomām. Man palika iespaids, ka profesors daktera Ben­dera un māsiņas klātbūtnē negribēja atklāti runāt. Es biju gandrīz vai gatavs derēt, ka šovakar viņš atnāks viens.

Jo biežāk es pārdomāju pagātni, jo skaid­rāka man kļuva notikumu kopsakarība, to­mēr vienā punktā man vēl trūka skaidrības. Protams, daudzu iemeslu dēļ bija ļoti ērti mani šeit iebāzt. Bet kā lai izskaidro privi­lēģijas, ja es pats ar savu nepārdomāto iz­turēšanos ne vienreiz vien biju sniedzis šiem kungiem attiecīgus argumentus? Viņu uz­tverē taču viss iznāca daudz labāk, nekā vis­pār varēja sapņot. Viņi iedabūja mani šai klīnikā tik viegli, kā, rokas plaukšķinot, kūtī iedzen tītaru — jāpieliek tikai nedaudz pa­cietības. Gandarījums, ko es viņiem ar to sagādāju, sanikno mani vēl šodien. Es izrādī­jos pilnīgi akls, jo, ja es būtu bijis kaut cik gudrāks, man vajadzēja saprast, ko viņi no­domājuši darīt ar mani. Vienīgais, ar ko es varēju attaisnoties, bija mans garastāvoklis tajā brīdī. Janeks bija arestēts, un sev par kaunu man jāatzīstas, ka par viņa likteni es nebiju vairs interesējies. Mana sieva bija galīgi izmisusi par to, ka viņu, cienījama ierēdņa meitu, Grīnbahā gandrīz neviens vairs nesveicina. Krīgers bija pazudis, un institūtā pret mani bija ievadīta disciplinār- iieta. Visjaunākais bija tas, ka mans pētnie­cības darbs stāvēja uz vietas, un neatlika nekas cits kā pārdomāt kļūdas un trūkumus.

Signālus tagad nemaz vairs nevarēja dzir­dēt. Varbūt nepazīstamās būtnes, atbildi ne­saņēmušas, bija pārtraukušas savus veltīgos mēģinājumus? Varbūt viņas bija atteikušās no cerības saprasties vai arī viņas — un tas bija visdrošākais —tagad raida signālus citā debesu telpas virzienā? Vismaz man šie sig­nāli bija apklusuši. Kā jau teicu, nekā ieprie­cinoša šai situācijā nebija.

Pēc ilgām pārdomām es nolēmu glābt, kas vēl glābjams. Es vēlreiz sakārtoju visas sa­vas piezīmes. Ar tām es gribēju aizbraukt pie sava vecā skolotāja, viņam visu pastās­tīt un lūgt padomu, ko darīt tālāk. Viņam joprojām bija sakari ar visu valstu ievēroja­mākajiem zinātniekiem, viņš bija dažādu zi­nātnisko biedrību goda priekšsēdētājs … Kaut arī dažādi ļautiņi no «Mainas Mer- kura» sugas bija viņu nozākājuši, zinātnes pasaulē viņu tik ļoti cienīja, ka viņam ne­viens neuzdrošinātos ķerties klāt. Apriet viņu varēja, bet ne vairāk. Visus šos gadus gan nebiju par viņu interesējies, nebiju pat ap­sveicis astoņdesmitajā dzimšanas dienā, bet es nešaubījos, ka viņš man to neņems ļaunā, ja es ieradīšos izsūdzēt bēdas. Es zināju, ka viņš ir tikpat liels cilvēks, cik zinātnieks — ar to viņš stipri atšķīrās no manis, kā es paškritiski spriedu.

Pārsteidzoši ātri saņēmu atbildi no Angli­jas Karaliskās zinātņu biedrības. Vēstuli laikam biju nosūtījis visai kļūdainā angļu valodā, un arī atbildi saņēmu angļu valodā. Vēstule bija visai pieklājīga, taču skeptiska. Pārtulkota pēc satura, tā vēstīja:

«Pateicamies par jūsu ziņojumu. Mūs tas ārkārtīgi ieinteresēja, un tajā izteiktie iero­sinājumi ir, bez šaubām, nozīmīgi. Diemžēl, ziņojums neatbild uz vairākiem jautājumiem, kuri mums/šķiet ļoti svarīgi. Tāpēc mēs at­ļaujamies būt tajās domās, ka tikai nopietnas pārrunas ar attiecīgiem speciālistiem dotu vajadzīgo skaidrību. Ja Jūs vēiēios, mēs esam gatavi paziņot attiecīgo kungu vārdus un adreses. Bet vēl vairāk mūs iepriecinātu, ja Jūs personīgi apciemotu mūs un ar izvē­lētiem mūsu biedrības locekļiem padiskutētu par savu atklājumu. Ja kaut kādu iemeslu dēļ Jums būtu grūtības ar iebraukšanu, lū­dzam griezties pie mūsu konsula. Mēs tad no savas puses darīsim visu …»

Vārdu sakot, tas nozīmēja, lūk, ko. Ziņo­jumu viņi gan uzklausījuši, taču ticēt netic. Ņemot vērā lietišķo pieeju faktiem, kas rak­sturīga šai tautai, es viņu skepsi neņēmu ļaunā, it īpaši tāpēc, ka zinātniskajos pētī­jumos ņem vērā tikai neapgāžamus pierādī­jumus. Kāpēc lai viņi pēkšņi noticētu kādam viņiem pilnīgi nepazīstamam doktoram Vul- fam? Šāds cilvēks taču tiešām varēja būt prātu izdzīvojis fantasts. Būtu es pazīstams zinātnieks, tad tas viss izskatītos daudz sa­vādāk. Varbūt arī šai ziņā mans skolotājs varēja palīdzēt? Braucienam uz Angliju man patlaban nepietiktu līdzekļu, bet līdz Bode- nes ezeram es varētu tikt. Starp citu, arī tikai tad, ja nākamajā dienā pastnieks at­nestu manu algu.

Es tik daudz domāju par šo braucienu, it kā pie Bodenes ezera — pie mana vecā sko­lotāja jau gaidītu gatava atbilde, gatava recepte, kā atrisināt visas grūtības, un man tikai vajadzētu no pēdējo dienu tumsas ieso­ļot gatavā Ēdenes dārzā. Sirds dziļumos es biju nodomājis uzvelt visu atbildību par tā­

lāko rīcību savam vecajam skolotājam, atkal novelt visu uz cita pleciem. Tiesa, pēdējo reizi, jo šis brauciens vairs nenotika.

Mana alga tika atsūtīta. Es biju domājis nākamajā rītā aizbraukt, kad pulksten čet­ros pēcpusdienā ieradās trīs kungi. Viņi iz­kāpa no mašīnas, kas līdzīga lielam, mel­nam zārkam stāvēja mājas parādes durvju priekšā.

— Mēs gribam runāt ar doktoru Vulfa kungu, — viņi paskaidroja manai sievai un nelūgti ienāca gaitenī.

Es tobrīd tieši stāvēju uz bēniņu kāpnēm.

— Jā, lūdzu, ko jūs no manis vēlaties?

— Mēs jums šo to pajautāsim un" ceram, ka jūs mums nesagādāsiet liekas grūtības,— teica viens vēsā pieklājībā.

Es nojautu, kas tie būs par jautājumiem, un neganta humora lēkmē norādīju uz bēni­ņiem.

— Vislabāk būs, ja mēs tūlīt kāpsim augšā.

177

Apciemojums mani, protams, nobiedēja kurš gan šādā reizē nesatrūktos, — bet pā­rak pārsteigts es nebiju, jo klusībā kaut ko tādu jau biju gaidījis. Es gāju pa priekšu, un trijotne nāca nopakaļ. Viens no viņiem, slaids kungs spīdīgā ādas mētelī, gāja no­teiktā, it kā iedresētā gaitā, mazs resnis tumšā uzvalkā sekoja sēkdams un ar ma­nāmu piepūli. Pēdējais paklupdarns, it kā baidītos atpalikt, mums pakaļ steidzās tips

12 - 1195

putekļu mētelī. Kad bijām uzkāpuši bēniņos, viņi ziņkārīgi vērās visapkārt.

— Tieši nozieguma vietā, — noteica kungs putekju mēteli un saberzēja rokas. Tai acīm­redzot vajadzēja būt asprātībai.

— Majors Šrāders, — cilvēks ādas mētelī stādījās priekšā. Tad viņš iepazīstināja mani ar saviem pavadoņiem.

— Doktors Finka kungs, — viņš norādīja uz tumši ģērbto resno kungu. — Fridriha kungs, — viņš pamāja uz putekļu mētelī ģērbtā pusi.

— Vai jūs nākat kā oficiāla komisija? — es jautāju.

— Uzskatīsim, ka tikai pusoficiāli, — ma­jors paskaidroja. — Mēs tikai gribam šo to mierīgi noskaidrot Līdz šim neesam vēl ķē­rušies pie ārkārtējiem līdzekļiem. Es ceru, ka jūs mūs sapratīsiet un nepiespiedīsiet mūs izmantot visas iespējas, kādas ir mūsu rī­cībā.

Bālajā, vēsajā gaismā, kas no miglaina­jām vakara debesīm spraucās caur beniņtel- pas logu, es visus trīs kungus varēju labāk apskatīt.

Majors gan nebija formā, taču militāro stāju pauda tiklab viņa manieres, kā labi veidotā, bet bezpersoniskā, maskai līdzīgā vēsā seja, asā, strupā valoda un pelēko acu stingais skatiens. Droši vien viņš bija drošī­bas orgānu virsnieks.

Es nevarēju saprast, kas tas par kungu, kuru man stādīja priekšā kā doktoru Finku.

Tūlīt pēc ienākšanas viņš bija ērti iekārto­jies uz vecā dīvāna, palikdams it kā aizmu­gurē. Viņa apaļīgā seja izskatījās sārta un tīra. Viņš nēsāja spoguļstikla brilles šaurā zelta ierāmējumā, tā ka es viņa acis gan­drīz vai nevarēju saskatīt, taču šķita, ka viņš mani vēro ar apslēptu ziņkāri. Tiesa, tikpat labi viņš, sevi iegrimis, varēja aplū­kot luklo, labi kopto roku nagus. Sī kunga uzkrītoši mazās kājas bija sakrustotas, un varēja redzēt, ka viņš valkā ļoti elegantas, spīdīgas, melnas kurpes. Virs labās kājas zeķes varēja saskatīt kailas, baltas ādas joslu. Doktora paretie, gaišblondie mati bija ļoti rūpīgi sasukāti. Es biju pārliecināts, ka tumšais elegantais uzvalks smaržo pēc ode­kolona. Finkam varēja būt pāri par piecdes­mit vai tuvu pie sešdesmit gadiem, majors izskatījās jaunāks.

12*

179

Abi šie kungi, protams, man nebija visai simpātiski, jo varēja nojaust viņu apmeklē­juma mērķi, tomēr abi šķita ciešami. Toties izteikti pretīgs bija trešais — tēvainis pu­tekļu mēteli. Viņa klātbūtni es uztvēru kā personīgu apvainojumu. Cik gadu viņam va­rētu būt, to pēc nodzīvotās sejas bija ļoti grūti noteikt. Viņa cieši sakniebtās lūpas, krunkas zem acīm un uz vaigiem varētu paust enerģiju, taču tajās atspoguļojās tikai viltība un nelietība. Viņa sasarkušo acu klīs­tošais, nemierīgais skatiens liecināja, uz ko šis cilvēks var būt spējīgs. Iespējams, ka «Fridrihs» bija tikai iesauka, jādomā, ka

viņš strādāja par slepenpolicijas aģentu. Šie cilvēki, runādami par demokrātijas un kon­stitūcijas sargāšanu, tagad visur bāž de­gunu.

— Tātad ar šo te jūs esat uztvēruši signā­lus. Parādiet mums, kā jūs to darāt! — man bravurīgi uzkliedza Fridriha kungs.

Es nikni ieskatījos viņam acīs:

— Vai tas jāsaprot kā pavēle?

— Nu, nu, mierīgāk… — Fridriha kungs jau aizsvilās, bet virsnieks ar rokas mājienu pavēlēja klusēt, un viņš apklusa, viegli pa­klanoties.

Triju kungu savstarpējās attiecības es stundas laikā izpratu šādi: virsnieks pret Fridriha kungu izturējās ar tikko apslēptu nicinājumu, bet pret man mīklaino doktoru Finku — nepiespiesti, ar mazliet vēlīgu jo- vialitāti. Turpretim Fridriha kungs majora priekšā stinga iztapīgā pazemībā, it kā katru reizi, griezdamies pie virsnieka, nostātos pamatstājā.

Ar doktoru Finku Fridriha kungs runāja gandrīz kā ar sev līdzīgu.

Doktors Finks toties izrādīja pret majoru uzmanīgu cieņu, bet pret Fridriha kungu iz­turējās vēsi piesardzīgi.

Majors pret mani, vismaz sākumā, bija rezervēti pieklājīgs. Doktors Finks pagai­dām vispār neteica ne vārda un šķita pasīvi vērojam, bet Fridriha kungs bija rupjš un nekaunīgs — lai atspēlētos par pazemību virsnieka priekšā.

Izrāde sākās ar to, ka majors pavisam citā tonī nekā Fridriha kungs sacīja:

— Būtu ļoti interesanti, doktor Vulfa kungs, ja jūs te visu varētu parādīt. Vai tas ir iespējams?

Kaut arī tas izklausījās tīri pieklājīgi, es dzirdēju apslēptu pavēli, taču kā īsts zināt­nieks saglabāju lietišķu toni.

— Diemžēl, tagad tas nav izdarāms, — es savaldīgi atbildēju. — Vēlu vakarā var­būt. Ja vēlaties, es varu novirzīt antenu uz attiecīgu zvaigznāju, bet, pirms nav uznā­kusi pilnīga tumsa, es vēl nekad signālus neesmu dzirdējis.

Virsnieks paskatījās pulkstenī un pagrie­zās pret doktoru Finku, kas piekrizdams tikko manāmi pamāja ar galvu.

— Labi, mēs pagaidīsim, kamēr uznāks tumsa, — majors paskaidroja. Šķita, ka ap­ciemojums ievilksies garumā.

— Jūsu zvaigznājs, protams, uzlec austru­mos, — Fridriha kungs ņirdzīgi noteica un, uzslavu gaidot, paskatījās uz majoru, šai piezīmei acīmredzot vajadzēja izklausīties sarkastiski asprātīgai.

Majors mazdrusciņ savilka lūpas, bet dok­tors Finka kungs turpināja aplūkot nagus. Šķita, ka viņš pasmaida, bet viņš arī iepriekš izskatījās tik apmierināti smaidošs, ka maz­liet atgādināja paēdušu zīdaini.

— Protams, — es ironiski paskaidroju, visus pēc kārtas uzlūkodams. — Protams!

Visi zvaigznāji uzlec austrumos, tur nu jūs neko nevarēsiet grozīt.

Majors izlikās nedzirdam šo piezīmi un pienāca tuvāk pie galda ar aparātiem.

— Vai jūs mums te šo to nepaskaidrotu?

— Labprāt, — es atteicu un izmocīju smaidu.

Es tīšuprāt izplūdu tādos speciālos termi­nos kā frekvence, kapacitāte, rezonanse un pastiprināšanas faktori, piebārstot ar tiem stāstījumu. Lai pamocās!

Majors klausījās, neiebilstot ne vārda. Cik un vai viņš vispār kaut ko saprata, man grūti spriest. Fridriha kungs kustināja zodu, laiku pa laikam pamāja ar galvu un nočuk­stēja «tā… tā», it kā viņš visu savu mūžu ne ar ko citu nebūtu nodarbojies kā ar šā­diem aparātiem, taču man bija pilnīgi skaidrs, ka viņam no tā nav ne mazākās jēgas. Doktors Finks sēdēja uz dīvāna un kaut ko atzīmēja.

Kad es biju beidzis, majors pēkšņi jau­tāja:

— Un kur ir raidītaja aparatūra?

— Ko? — es brīnījos. — Diemžēl, man ir tikai uztvērējs, bet es ļoti priecātos, ja manā rīcībā būtu arī raidītājs.

— Varbūt jūs noliegsiet arī to, ka jums ir kontakti ar šiem ļautiņiem no turienes? — tagad iejaucās Fridriha kungs. Viņa acis bija piemiegtas un glūnošas, un viņš likās bīstamāks, nekā sākuma varēja likties. Viņš ar īkšķi norādīja uz to pusi, kur domaja esam austrumus. — Un vēstules? Varbūt jūs arī to apstrīdēsiet?

Viņš izšāva šos vārdus kā bultas, un es mazliet apjuku.

■— Jā, protams, bet tā bija gluži nekai­tīga zinātniska korespondence…

Iespējams, ka to pastāstījis Grīnbahas pastnieks. Katru reizi, nesdams sūtījumu, viņš uzmanīgi apskatīja markas un adresi un saprotoši murmināja «khm, khm, no tu­rienes», it kā tas būtu kaut kas nelikumīgs un labāk būtu to noklusēt. Tā likās vien­kārša vecuma ziņkāre. Šais sūtījumos, kurus es saņēmu ar Berlīnes akadēmijas starpnie­cību, bija informācija par padomju zināt­nieku pētījumiem, taču mans pārsteigums tika iztulkots kā vainas apziņa.

— Kur jums ir šīs vēstules? — Fridriha kungs asi noprasīja. Es norādīju uz grāmatu skapi:

— Tur kaut kur.

— Jūs varbūt atļausiet apskatīt jūsu skapi, — majors teica tādā balsī, kas ne­cieta iebildumus. Tagad viņi ar Fridriha kungu sapratās itin labi.

— Lūdzu, — es teicu jau mazliet sakaiti­nāts. Es gribēju pieprasīt kratīšanas orderi, taču atmetu ar roku. Tam laikam nebūtu ne­kādas nozīmes, tikai rastos vēl lielākas aiz­domas.

Ar nevērīgu rokas kustību norādījis, ka viņš šo netīro un pazemojošo darbu uztic Fridriha kungam, majors nostājās pie stāv­lampas. Pa šo laiku bēniņos bija kļuvis gluži tumšs.

— Atļaujiet, — majors sacīja un, uzdedzi­not gaismu, it kā nejauši pagrieza lampas abažūru tā, ka gaisma pilnīgi krita uz gra- matu skapi un uz manu seju, kamēr majors un doktors Finka kungs uz dīvāna palika puskrēslā.

Fridriha kungs savu darbu veica pama­tīgi. Viņš izņēma pēc kārtas visas grāma­tas, izkratīja tās, apskatīja iesējumus ar pa­lielināmo stiklu un tad pa roku galam aiz­meta kaudzē, kas auga arvien lielāka. Kad skapis bija tikpat kā tukšs, viņš notupās uz ceļiem un gandrīz vai ielīda tajā. Beidzot viņš apakšējā plauktā atrada mūsu piezīmju burtnīcas. Uzdūries neskaitāmām svītrām un šķietami nesakarīgiem skaitļiem, viņš aprā­vās un triumfēdams pasniedza burtnīcas ma­joram. Pacēlis pret gaismu, majors tās pār­šķirstīja, un viņa acis kļuva pavisam šauras, kamēr seja likās kā akmenī cirsta. Tad viņš parādīja piezīmes doktoram Finkam.

— Ko jūs par to domājat?

Doktors Finks sarāvās, noņēma brilles, uz­pūta dvašu stikliem un tīrīja tos ar baltu zīda lakatiņu. Kādu brīdi pētījis zīmējumus, viņš pašūpoja galvu.

— Bezgala savādi. Es te netieku gudrs, majora kungs.

Es visu to vēroju pieaugošā niknumā. Ne­spēju neko paskaidrot, kad majors jau pazi­ņoja:

Šis burtnīcas pagaidam tiek konfiscē­tas.

— Kā? Es protestēju! — es nikni izsau­cos, bet majors pavēlēja man klusēt.

— Jums, protams, ir tiesības protestēt, bet šobrīd tas mani neinteresē. Netālu no jūsu dzīves vietas atrodas bundesvēra jau­nās aizsardzības iekārtas, tas liek mums sa­glabāt maksimālu piesardzību. Tāpēc, balsto­ties uz savām tiesībām, es konfiscēju piezī­mes un par visu to atbildu. Mūsu speciālā nodaļa tās pārbaudīs. Ja piezīmes tiešām iz­rādīsies nekaitīgas, jūs tās saņemsiet atpa­kaļ.

Viņa balss tagad bija dzelžaina. Sākotnējā pieklājība arvien vairāk izzuda un deva vietu militāram tonim. Iespējams, ka viņam kā jau cilvēkam, kurš nav lietas kursā, radās pil­nīgi nejēdzīgas aizdomas, ka šīs zīmes un skaitļi varētu būt kādas spiegu grupas šif­rēšanas sistēma.

Ko man bija darīt? Paskaidrot, ko nozīmē atomskaitļi un masas skaitļi? Es jau gribēju pamēģināt, bet majors paskatījās pulkstenī un norādīja uz aparāiiem:

— Drīz būs seši un kļūs pilnīgi tumšs. Lūdzu, tagad pienākusi jūsu kārta pierādīt mums savu vārdu pareizību.

Bezspēcīga, mēma niknuma pārņemts, es ieslēdzu aparātus, taču cerību kaut ko dzirdēt bija maz. Pēdējos vakaros vispār neko ne­varēja saklausīt un tik agrā stundā jau nu pavisam nē. Es kādu brīdi gandrīz izmisīgi grozīju pogas un noskaņoju antenu, it kā gribēdams piespiest likteni nākt man negai­dīti talkā. Bet veltīgi. Bija dzirdama kaut kāda zvanīšana, šalkoņa un haotiskas ska­ņas, kuras radās kosmosa fizikālajos procesos.

— Šodien nekā nav, — es beidzot paziņoju un, smagi nopūzdamies, paskatījos tais tri­jos, skaidri zinādams, ka viņi tā kā tā neko nesapratīs.

1 — Tā tik ir nelaime! — ironiski noblēja Fridriha kungs. — Un tieši šodien. Nudien neveiksme!

Sie vārdi izvilināja vieglu smaidu virsnieka sejā, un pat doktors Finka kungs uzjautri­nāts pamāja.

— Atļausiet, — teica majors un, nesagai­dījis manu piekrišanu, atņēma austiņas.

— Bet taču ir dzirdams kaut kas. Kas tas ir? — viņš teica pēc tam, kad kādu brīdi bija saspringti klausījies.

— Nekas sevišķs. Sfēru mūzika, — es drūmi atbildēju.

Doktors Finks, pēkšņi atdzīvojies, piecēlās no dīvāna.

— Sfēru mūzika? Ak tā … sfēru mūzika. Tas nudien izklausās poētiski. — Viņa balss skanēja maigi, pat svinīgi. Doktors skatījās man tieši sejā, un es redzēju, ka aiz spīdo­šajiem briļļu stikliem acis tam glūn tā, it kā viņš vērotu kādu izmēģinājuma objektu. Ari šis sārtais, tirais dcktors Finks laikam ne­bija pilnīgi nekaitīgs; viņš varbūt pat bija visbīstamākais. Ja vien es zinātu, ko viņš grib!

Beidzot man bija tāda sajūta, it kā es līdzīgi vajātam zvēram tiktu iedzīts slazdā… Bailes un dusmas aizžņaudza rīkli. Man sāka aizdomīgi trīcēt rokas, un es sapratu, ka zaudēju pašsavaldīšanos.

Majors tagad pats grozīja pogas. Man bija dzirdami sprakšķi austiņās, kad viņš mocīja aparātus. Beidzot viņš atdeva man austiņas.

— Lūdzu, turpiniet jūs pats!

— Šodien nekas neiznāks. Varbūt vēlāk,— es izgrūdu.

— Labi, pagaidīsim vēl, — majors dzel­žaini noteica, un Fridriha kungs ironiski pie­bilda:

— Mums laika diezgan, he, he!

Kamēr Fridriha kungs vēlreiz izskatīja manas grāmatas, majors apsēdās uz galda malas. Viņa sejā nesakustējās ne vaibsts. Viņš vēcināja cimdus un ritmiski uzsita ar tiem pa ādas mēteli, it kā skaitītu sekundes. Šis troksnis krita uz nerviem. Visa aina pa­vāji apgaismotajos bēniņos šķita man ar­vien vairāk atgādinām kaut ko sātanisku.

Tad doktors Finks atkal uzrunāja mani, acīmredzot viņš gribēja gandrīz nepanesamo klusuma brīdi īsināt ar puslīdz draudzīgu sarunu:

— Sakiet, lūdzu, doktor Vulfa kungs, — vai jūs patiesi esat skaidri sadzirdējis balsis no zvaigznēm? Kā tās skanēja?

Es centos paskaidrot:

— Ka oda sīkšana.

— O, interesanti! Tātad sīkšana. Jūs pir­mīt ieminējāties par sfēru mūziku. Tātad mūziku jūs arī esat dzirdējis?

— Pat himnu, — es izgrūdu ironiski., un Fridriha kungs pacēla acis no grāma tām.

— Varu iedomāties, kādu himnu, he, he..-.

Bet doktors Finks valdonīgi pacēla tuklo

roķeli un, tā kā ari majors nepatikā par šo iejaukšanos sarauca pieri, Fridriha kungs apklusa, atvainojoši paklanīdamies.

— Vai jus šos ļaudis, ar kuriem esat runā­jis, tikāt arī redzējis? Kādi viņi izskatījās? — doktors Finks taujāja tālāk.

Es to uzņēmu kā joku.

— Kā medūzas un zirnekļi! Tie izskatās drausmīgi. Esmu tos redzējis pat sapnī.

Es gandrīz biju pateicīgs doktoram Fin- kam par to, ka viņš atbrīvojis visus no sa­runas nevajadzīgā asuma un sagādājis man iespēju atpūsties, gvelžot niekus. Tad es jutos ciešamāk. Kādu brīdi mēs tā pļāpājām Doktors Finka kungs gribēja zināt, vai ari mana sieva kaut ko dzirdējusi, bet to es no­liedzu. Kas tad vēl esot klausījies? Es atbil­dēju, ka neviens, jo negribēju Krīgeru, par kura atrašanās vietu man nekas nebija zi­nāms, iepīt nelaimē. Vai man neesot bijušas kādas nesaskaņas ar cilvēkiem? Kā tad, vai­rāk nekā vajadzīgs! Tātad maz draugu? Ne­kādu vairs, es niknumā atbildēju. Tā, tā, bet laikam daudz ienaidnieku? Vai man dažreiz neesot tada sajūta, it ka mani kads izse­kotu? Pat bieži vien! — Un izrādās, ka ne bez pamata! — es teicu ironiski, mērķēdams uz saviem ciemiņiem.

Majors vēlreiz pavērās pulkstenī, tad jau­tājoši paskatījās uz doktoru Finku. Doktors Finks tikko manāmi pamāja ar galvu, un majors pagriezās pret mani.

— Pamēģiniet tagad vēlreiz!

Kamēr doktors, uz dīvāna sēdēdams, kaut ko pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā, es atkal ieslēdzu aparātus. Protams, bez panā­kumiem.

— Nekas neiznāk, — es teicu un parau­stīju plecus.

— Pamēģiniet vēlreiz! — majors stingri pavēlēja.

Es turpināju mēģinājumus. Pirksti man ta trīcēja, ka tikko spēju pagrozīt pogas, un es jutu pieri norasojam. Nē, es vairs tik tikko valdījos.

— Velns parāvis, nekas neiznāk! — es pēk­šņi skaļi izsaucos un naidīgi paskatījos uz saviem mocītājiem. — Šajā gadalaikā neko nevar izdarīt. Nu jau pagājušas vairākas nedēļas, kopš kaut ko uztvert kļūst arvien grūtāk. Kā lai es to izskaidroju, ja jums no tādām lietām nav ne jausmas… — es tur­pināju arvien skaļāk, gandrīz vai kliegšus.

Majors šūpoja kurpes purngalu, doktors Finks šķita mani uzmanīgi pētījam, bet Frid­riha kungs draudoši noteica:

— Nu, nu, nesāciet tikai…

Majors viņam uzkliedza:

— Turiet muti! — un, pagriezies atkal pret mani, teica: — Pamēģiniet, pamēģiniet vēl­reiz, — un, tā kā es vilcinājos, uzsita ar delnu pa galdu un uzkliedza: — Es teicu, pamēģiniet!

Es stingi vēroju viņa pārvērsto vēso seju un tēraudpelēkās, nežēlīgās acis. Viņa pavē­lošais kliedziens vēl skanēja manās ausīs, kad pēkšņi manā atmiņā atdzīvojās pagātnes ainas jeb vīzija, ja to var tā nosaukt.

… Bālas debesis nomācoša dūksnāja malā, kur pret debesīm vietumis slejas sašķaidīti koki, bet purva staignājā kā nožēlojamas brūnganas kaudzītes grimst mirušie. Miru­šie, tikai mirušie. Man pašam mati un bikses mirkst asinīs, un es guļu uz teltenes šī purva malā, aiz kura, drausmīgi rēcot, kaucot un uguņojot, sprāgst šāviņi. Tomēr caur šo trok­sni es no ierakuma, pie kura ieejas guļu, dzirdu balsi:

«Uz priekšu, uz priekšu! Katrā ziņā notu­rēties!» es dzirdu šo balsi vēl kliedzam, ka­mēr viss sāk griezties un bailes no nāves izdzēš nesamaņa …

Balss izklausījas līdzīga majora balsij. Ļoti līdzīga.

Nē, to es vienkārši nespēju vairs izturēt!

— Kāpēc jūs nemēģināt vēlreiz? Es teicu, pamēģiniet! — pazīstamā balss vēlreiz uz­kliedza. Bet mani nervi vairs neizturēja, un es ļāvu tiem vaļu. Tagad es ļoti labi saprotu, ka tā bija plosīšanās, trakuma lēkme, kas radās manas nervu sistēmas vājuma dēļ, lēkme, kurā izpaudās manas iekšējās bailes un nedrošība. Stiprais ir mierīgs, tikai vā­jais trako un tēlo mežoni. Bet visu to pārdo­māt es vairs nebiju spējīgs.

— Ko jūs īsti gribat no manis? — es iebrē­cos. — Lieciet taču mani mierā! Ja jūs do­mājat, ka esmu kāds aģents vai spiegs… — es mežonīgi vicināju pa gaisu rokas. — Pa­skatieties uz šo aparatūru! Es to uzbūvēju par naudu, ko ar pūlēm savācu, ko burtiski atrāvu no savas mutes, bet jūs jau to nesa­protat. Varbūt jūs konfiscēsiet arī to? Ņemiet, velns parāvis, bet atstājiet mani mierā! Ņe­miet, te tā būs!

Es biju sagrābis veseri, kas atradās ne­tālu no antenas.

— Ņemiet, — es kliedzu, — ņemiet! — un dauzīju aparatūru. Sājos sitienos atbrīvojās visu pēdējo nedēļu laikā sakrājušās bailes un rūgtums, kaut arī manā rīcībā bez tam vēl bija zināma uzspēle. Es aizrāvos ar savu trakošanu, tomēr biju pietiekami saprātīgs, lai aprēķinātu, ka drīkst sasist tikai vienu taisngrieža lampu un kondensatoru, kas pie­derēja pie tās. Abas detaļas bija samērā lē­tas, turklāt viena lampa man bija vēl rezervē.

Blīkšķis un stiklu šķindoņa lika man maz­liet atgūties. Kāda lauska laikam bija ievai­nojusi man roku, jo tā asiņoja. Es nolaidu veseri un jutu, ka sviedri laso pār manu pār­vērsto seju. Triumfēdams kā bērns, kas aiz spītības sasitis pats savu rotaļlietu, es stomī­jos:

— Te jums būs … Lūdzul

Savas rīcības sekas, šodien atskatoties, es varu izskaidrot pareizāk nekā toreiz.

Majors, pakāpies mazliet sānis un piemie­dzis acis, vēroja mani. Fridriha kungs stā­vēja kā lēcienam gatavs zvērs un grābstījās ap gurniem, it kā gribētu izvilkt pistoli vai gumijas steku, lai atgrieztu mani pie sa­prāta. Bet majors viņu ar ašu skatienu attu­rēja. Doktors Finks bija beidzot piecēlies no dīvāna un vēroja mani ar visai labvēlīgu iz­teiksmi.

— Nomierinieties, mans mīļais, — viņš beidzot pateica pavisam maigi un pacēla savu tuklo rokeli, — nomierinieties. Ir jau labi.

Kad es biju mazliet nomierinājies un, aiz­gūtnēm elsojot, gaidīju, kas notiks tālāk, dok­tors Finks uzrunāja majoru:

— Man liekas, ka pietiek!

Doktora Finka sejā atspoguļojās apmieri­nājums, pat atvieglinājums, it kā nupat būtu noticis kaut kas ļoti iepriecinošs. Majors ari izskatījās kā cilvēks, kas atbrīvojies no sa­sprindzinājuma. Ap viņa lūpām rotaļājās tikko jaušams smaids, un viņš pamāja dok­toram Finkam. Tikai Fridriha kungs šķita neapmierināts ar tādām pratināšanas bei­gām..,Viņa seja bija sadrūmusi, un viņš tai­sījās kaut ko iebilst. Bet majors atmeta ar

roku un, norādīdams uz manām burtnīcām, pavēlēja viņam:

— Savāciet to visu un aiznesiet uz ma­šīnu!

Ciemiņi aizgāja ātri. Pirmais neatsveici- nājies savā stingrajā solī aizgāja majors. Doktors Finks sekoja viņam, pie durvīm pa­griezās pret mani un laipni teica:

— Mēs vēl redzēsimies. Pagaidām nomie­rinieties. Ieņemiet miega zāles. Ar labu nakti.

Pēdējais visiem nopakaļ tusnīja Fridriha kungs ar burtnīcu kaudzi rokās. Viņš nevis atsveicinājās, bet paskatījās uz mani tik nikni, it kā gribētu teikt:

«Nu, pagaidi, gan tu tiksi manos nagos!»

Pēc minūtēm trim es dzirdēju mašīnu aiz­drāžamies.

Pēc ne visai labi izgulētas nakts — tam ticēs katrs — es nolēmu šai pašā dienā aiz­braukt uz Bodenes ezeru pie sava vecā sko­lotāja. Bet to es vairs nepaguvu izdarīt.

Ap astoņiem no rīta piebrauca ātrās palī­dzības mašīna. No tās izkāpa divi spēcīgi vīri baltos virsvalkos un cienīgā solī ienāca manā mājā.

Viens no viņiem, laikam bavārietis, pie­bāza man pie deguna kaut kādu papīru un savā dialektā paziņoja:

— Kungs, jūs brauksiet mums līdzi, tikai, lūdzu, bez tračiem.

193

Tas bija apzīmogots, oficiāls dokuments, kurā bija rakstīts, ka, pamatojoties uz die-

13 - 1195

nesta ārsta, medicīnas virspadomnieka dok­tora Finka kunga rīkojumu, man saskaņā ar tādu un tādu paragrāfu (aizdomas uz sa­biedrībai bīstamu rīcību) līdz turpmākajam tiesas spriedumam jādodas uz X pilsētas universitātes psihiatrisko slimnīcu, lai no­skaidrotu garīgo stāvokli.

Laikam tos tiesas kungus bija vajadzējis burtiski izvilkt no gultas, lai tik ātri safab­ricētu šādu lēmumu. Es sapratu, ka perso­nas, kuras interesējas par mani, vienkārši gribējušas taupīt laiku, jo nodot mani pēc likuma tiesai un atrast pietiekami daudz lie­cinieku nebija grūti.

Pretoties šiem spēkavīriem nebūtu bijis nozīmes. Sakravājis mazajā čemodānā visne­pieciešamākās mantas — katrā pusē man stāvēja pa sargam un asistēja skaļi vaima­nājošā, galīgā izmisumā iedzītā sieva, — es devos uz ātrās palīdzības mašīnu.

Tikai braucot uz X pilsētu, es pamazam sāku izprast visu notikušo. Aprindās, kas garīgā ziņā atradās uz augstāka līmeņa nekā «Mainas Merkura» redakcija, acīmredzot šaubījās par to, kas es īsti esmu — aģents, spiegs, slepens valsts ienaidnieks vai vien­kārši cilvēks, kas vairs nevalda pār sevi. Krīgera izplatītās ziņas par manu atklājumu, protams, bija izklausījušās visai fantastis­kas, un cilvēkiem, kas atbalstīja «Mainas Merkuru», bija tik liela ietekme, ka attiecī­gās iestādes nevarēja nereaģēt uz šo rakstu, ja negribēja izpelnīties pārmetumus par no­

ziedzīgu nevīžību. Attiecīgās šādos gadīju­mos ieinteresētās iestādes sagatavoja kaut ko līdzīgu sazvērestībai pret mani, viss tika noorganizēts ātri un veikli. Bet es uzvedos tieši tā, kā šie kungi vēlējās.

Bija pats par sevi saprotams, ka atrisi­nājums, kuru es pats viņiem piedāvāju, bija visvienkāršākais un ērtākais. Fakts, ka runa ir tikai par prātā jukušu cilvēku, padarītu lietu smieklīgu sabiedrības acīs, un ar to viss beigtos.

Taču man atausa atmiņā medicīnas virs- padomnieka doktora Finka kunga starojošā seja un majora rezervētais, bet nepārprota­mais apmierinājums. Ka viņus šācls atrisi­nājums apmierina, to es vēl sapratu. Bet kāpēc viņi par to tā priecājās? Sis jautā­jums mani nodarbina visu laiku, kamēr at­rodos šajā iestādē. Atbilde bija ilgi jāgaida, taču beidzot, liekas, ir pienācis piemērots brīdis. Šovakar pajautāšu profesoram. Var­būt viņš varēs to izskaidrot.

13*

195

Šīs noslēguma rindas es rakstu mazajā, piekvēpušajā lokālā netālu no stacijas. Esrnu šeit vienīgais apmeklētājs. Samiegojusies ofi­ciante atnesa man tasi kafijas, iekasēja naudu un vairs nelikās par mani ne zinis. Tā nu es sēžu stūrī nolietoto galdu un krēslu mēmajā un mazliet nožēlojamajā sabiedrība un netraucēts varu nobeigt savas piezīmes. Gribu tās pa pastu nosūtīt savam vecajam skolotājam, jo pie manis tās laikam nebūs īsti drošībā. Varbūt izdosies sameklēt Krī-

ģeru. Tad es šis lapas iedošu viņam atmiņai par mūsu kopā pavadito laiku. Esmu viņam parādā gandarījumu un nelielu prieku. Lai viņš dara ar tām, ko grib.

Tātad vakar ap pulksten deviņpadsmitiem profesors ienāca manā istabā. Kā jau biju paredzējis — viens pats.

Jau pēc sasveicināšanās toņa es sapratu, ka viņš vēlas man teikt kaut ko sevišķu. Uz­acis saraucis, rokas uz muguras sakrustojis un galvu domīgi noliecis, viņš pāris reižu pagājās pa istabu turp un atpakaļ, acīmre­dzot meklēdams vārdus.

— Jūs man kaut ko gribat pateikt, profe­sora kungs? — es gāju viņam talkā. — Vai drīkstu jums pirms tam kaut ko pajautāt?

— Jā, lūdzu, pats par sevi saprotams, — viņš pamāja ar galvu.

— Mani interesētu, kādā nolūkā bija tik svarīgi mani… nu, teiksim… padarīt par jūsu iestādes viesi? — es jautāju, tīrīdams briļļu stiklus.

Profesora lūpas ironiski savilkās, bet viņš vēl vilcinājās.

— Nu labi, — viņš beidzot teica, — es uz­skatu, ka šī saruna paliks starp mums. Cik man zināms, tad kāds no jūsu draugiem vai paziņām viņpus robežas ir sacēlis lielu trok­sni. Kaut arī pie mums izliekas, it kā par to nevienam nebūtu nekādas daļas un neviens neko nav dzirdējis, tomēr klusībā no skan­dāla šeit laikam gribētu izvairīties. īpaši ārzemju zinātnieku priekšā. Ir daži šādi gadī­jumi, pat tādi, kur iejaukti ministri .. . Bet tad lieta zaudētu asumu. Man negribas par to runāt, jūs pats saprotat…

Es sapratu. «Tas laikam ir Krīgera no­pelns,» man ienāca prātā, un es jutu gan klusas sāpes, gan prieku.

— Mīļo doktor Vulfa kungs, — profesors tagad sacīja, nepārtraukdams soļot, mazliet bezpersoniski lietišķi un tomēr diezgan svi­nīgi, — mīļo doktor Vulfa kungs, pirms kā­das nedēļas es ierosināju, lai jūs visu šo lietu atsaucat. Jūs nebijāt ar mieru, un es respektēju jūsu lēmumu. Tāpēc es negribu sākt visu atkal no jauna. Bet kaut kas mums tomēr ir jānolemj.

— Vai jūs runājat par medicīnisko rezul­tātu? Dakters Benders ir ļoti nopūlējies, lai izpatiktu priekšniecībai, — es kodīgi iestar­pināju.

Profesors apspieda smaidu, kas, pēc viņa uzskatiem, nesaskanētu ar viņa autoritāti.

— Nu, — viņš teica sarkastiski, — cik es sapratu, lasīdams jūsu manuskriptu, tad jums … kā lai es to saku … nu, teiksim … tāds nepārvarams respekts attiecībā uz val­sti un priekšniecību arī nav visai svešs.

Sī kritika bija trāpīga, un es nokaunējies iekodu lūpā, bet profesors arvien vēl pētīja grīdu, soļodams pa istabu turp un atpakaļ, un mazliet citādā, tomēr lietišķā tonī turpi­nāja:

— Ir divas iespējas izbeigt jūsu lietu.

Viņš apklusa, tāpēc es pajautāju:

— Un proti?

Profesors pacēla kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu, lai vēlreiz uzskatāmi parādītu abas iespējas.

— Pirmais variants būtu tāds, — viņš teica un saņēma ar labās rokas pirkstiem kreisās īkšķi. — Palieciet labprātīgi vēl kādu laiku, teiksim, nedēļas četras vai sešas, pie mums, kamēr viss šis notikums būs apaudzis ar zāli. Pēc tam es jūs izrakstīšu, uzstādot dia­gnozi, ka jūs esat pārcietis slimīgu nervu uz­budinājumu un jūsu rīcība nav jānovērtē ar parasto stingrību. Es diagnozi formulēšu tā, lai jums turpmāk nebūtu nekādu pārāk lielu grūtību un lai jums neko nevajadzētu nedz atsaukt, nedz citādi pazemoties. Esmu gan­drīz pārliecināts, ka tad jums liks mieru. Ar jūsu principālu profesoru fon Jēgeru es ru­nāšu personīgi. Vai es šajā vissmagākajā punktā spēšu kaut ko panākt, to es, pjrotams, nevaru jums apsolīt. Katrā ziņā es jums ļoti ieteiktu izmantot šo iespēju. Šis variants, bez šaubām, būtu jums vispiemērotākais.

Es klusēju, un profesors pūlējās piedāvā­jumu padarīt vēl pievilcīgāku.

— Es varētu jums sagādāt tik daudz at­vieglojumu, cik vien to pieļauj šeit noteiktā īpašā kārtība. Ja jums šī istaba nepatīk, jūs eventuāli varētu iekārtoties manā privātklī- nikā … par materiālo pusi mēs kaut kā vie­notos.

Ja jūs mūsu klīnikas bibliotēkā neatradī­siet nekā interesanta, tad varat apskatīt ma­nas grāmatas, starp kurām jūs droši vien atradīsiet kaut ko sev noderīgu. Ja jūs gri­bētu strādāt, lai notiek. Es pat varētu nodot jūsu rīcībā savu otru rakstāmmašīnu. Jūs varētu apciemot divreiz nedēļā, un, ja jūs ļoti gribēsiet smēķēt, nu, tad arī uz to va­rētu skatīties caur pirkstiem. Ja jums būtu īpašas vēlēšanās attiecībā uz režīmu, tad iespējamības robežās tās varētu īstenot. Var­būt varētu pat vienoties par pāris pastaigas stundām, ja jūs vēlētos iegādāties dažas spe­ciālas grāmatas vai kaut ko citu. Tātad ko jūs teiktu par vēl dažām nedēļām lētā sana­torijā?

Es klusēju un arvien vēl pētīju gultas segu. Biju pie šīs istabas jau tā pieradis, ka jutos te gandrīz vai mājīgi. Un vēl jauni at­vieglinājumi! Praktiski es varētu darīt to, ko vēlētos. Te es biju pilnīgā drošībā un man nebūtu nekādu rūpju. Es varētu mierīgi strā­dāt, lasīt un rakstīt. Te tiešām būtu sanato­rija, kura pēc visiem šiem uztraukumiem būtu gaužam vajadzīga. Piedāvājums bija vilinošs.

— Bet kur tad paliek mans pienākums un sirdsapziņa? — es mazliet patētiski nomur­mināju pie sevis.

Taču profesors laikam bija dzirdējis. Var­būt viņš manas domas bija vienkārši uzmi­nējis, jo runāja tā, it kā runātu ar citu, aiz loga stāvošu cilvēku:

— Par ētiskiem momentiem es, protams, nerunāju. Tādas lietas katram jāizšķir pa­šam. Tomēr es jums ļoti sirsnīgi ieteiktu…

— Un kā būtu ar otro variantu? — es klusi jautāju.

Profesors kjuva vēl lietišķāks un skarbāks un, saņēmis kreisās rokas rādītājpirkstu, pa­skaidroja:

— Otrais variants nozīmētu jūsu atlaišanu, apliecinot, ka garīgi esat pilnīgi vesels. Sa­protiet mani pareizi! Tādā gadījumā es ne­rakstīšu, it kā mēs būtu jūs izārstējuši, ne­runājot jau par to, ka es personīgi uzskatītu to par aplamību. Tik īsā laikā tas vienkārši nebūtu iespējams. Man būs jāpaskaidro, ka nekad nav pastāvējis ne mazāko šaubu par jūsu psihisko veselību, kas jums dod iespēju neierobežoti atbildēt par visu savu rīcību, par visu, ko esat darījis un teicis. Cerams, ka esat pilnīgā skaidrībā par to, kādas sekas tam varētu būt un kas jūs sagaidītu aiz mūsu klīnikas vārtiem. Tādā gadījumā es nekā jūsu labā nevarētu darīt. Jūs būtu pamests sava likteņa varā.

Es pacēlu roku, bet profesors nelaida mani pie vārda.

— Nē, pagaidām vēl neizšķirieties! Pārdo­mājiet visu mierīgi. Līdz rītdienai, pat līdz parītdienai vēl ir laiks, — viņš teica un iz­gāja ārā, it kā baidītos, ka es, viņa klātbūt­nes steidzināts, varētu pieņemt nepārdomā­tus lēmumus un padarīt viņu līdzvainīgu.

Es domājujlgi. Vēlu naktī, kad gultā vairs nebija izturams, es piecēlos un uzvilku aiz- virtņus — to visu tagad varēju atļauties. Pāri kailajiem parka kokiem debesīs stei­dzīgi aizpeldēja mākoņu driskas. Melnajā, tumšajā caurumā, ko tie atsedza, sudrabaini mirdzēja mēness rags. Pāris zvaigžņu izsta­roja saltu, zilganu gaismu.. Es ilgi skatījos tajās. Vai es drīkstēju nodot to vēsti?

Beidzot ap pusnakti es izlēmu.

«Par maz ir tikai saprast. Cilvēkam jābūt gatavam cīnīties un ciest par saprātu.»

Es it kā ieklausījos šajos vārdos, taču sevī atkal baidījos no nedrošības un šaubām. Nē, man šis brīdis jāizmanto, es nedrīkstu at­likt!

Es pieskrēju pie gultas un saku no visa spēka spiest zvana pogu. Pēc piecām minū­tēm atskrēja dežūrmāsa un ieslēdza gaismu.

— Kas noticis?

— Vai profesors vēl ir klīnikā? — es gri­bēju zināt.

— Šķiet, viņš vēl strādā savā istabā. Bet kāpēc… — viņa jautāja izbrīnījusies.

— Lūdzu, tūlīt piezvaniet viņam un pasa­kiet, ka es lūdzu viņu atnākt pie manis, —■ es enerģiski teicu.

Viņa vispirms paskatījās manī lielām acīm un tad sadusmojās.

— Kas jums nāk prātā! Vai jūs esat… — viņa labprāt būtu teikusi vārdu «traks», bet savlaicīgi norija vārdu, ko šajā mājā slim­nieku klātbūtnē nedrīkstēja izrunāt, un me­tās man virsū. — Ne prātā nenāk to darīt! Es tā dabūtu no viņa! Ja jums nav labi, es atsaukšu kādu dežūrārstu. Manis pēc kaut vai virsārstu. Bet profesoru! Tagad, nakts vidū! Mans kungs, kas jums ienācis prātā?

Es pārtraucu viņas dusmu plūdus, piedrau­dēdams:

— Labi, tad es nepārtraukti zvanīšu un, ja arī tas nelīdzēs, inscenēšu tādu skandālu, kadu jūs vēl nebīisiet redzējusi. Es jums vēl­reiz saku, piezvaniet profesoram!

Galu galā, nikni paskatījusies uz mani, viņa noteica:

Labi, varu jau pamēģināt, bet jūs kaut ko piedzīvosiet!

— Tā būs mana darīšana. Ejiet! — es viņu steidzināju.

Nebija pagajusi ne ceturtdaļstunda, kad profesors ienāca manā istabā. Viņš šķita mazliet izbrīnījies un saīdzis.

— Jūs katrā ziņā gribējāt ar mani runāt? Ta kā par vēlu. Es nupat gribēju braukt uz mājām. Bija ļoti smaga diena.

— Piedodiet, — es teicu, — bet lieta pa­tiesi ir steidzama. Es gribētu jūs palūgt at­laist mani jau rīt no rīta. Vai tas ir iespē­jams?

Profesors pārsteigumā sarāvās. Acīmre­dzot viņš tūlīt mani saprata, jo neteica vairs ne vārda par to, kāpēc man ienācis prātā paziņot šo vēsti tieši tagad, nakts vidū. Kaut arī mūsu āriene un stāvoklis bija dažādi, viņa gars bija radniecīgs manam.

— Labi, — viņš lietišķi vēsi noteica, — es par to informēšu pārvaldi. Rit priekšpus­dienā jūs varēsiet iet.

Viņš pat necentās mani atrunāt, neko vairs nekomentēja. Viņam viss bija skaidrs.

Pēkšņi viņš pagriezās pret mani un snie­dza roku:

— Doktor Vulfa kungs, es jums novēlu visu labu! Dzīvojiet laimīgs!

Negribēdams samulst vai kļūt sentimen­tāls, viņš ātri atstāja istabu.

Nākamajā rītā pagāja vairāk nekā stunda, kamēr tika nokārtotas visas formalitātes. Beidzot ap desmitiem es ar mazo čemodānu rokā Izgāju pa vārtiem.

Bija vēsa, miglaina diena. Parkā no kaila­jiem koku zariem pilēja, bet man šķita, ka zeme mazliet jau smaržo pēc pavasara. Klī­nika atradās ārpus pilsētas — tālumā cauri miglai vīdēja torņi un jumti, pelēki un mēmi. Tie izskatījās drūmi, pat draudoši un nemī­līgi, taču virs galvas uz pāris mirkļiem iz­lauzās saules stari, un es priecājos par zel- taino gaismu, kas lieliem, slīpiem kūļiem krita uz trotuāra.

Mirkli es pastāvēju šajā gaismā kā uz mazas, laipnas salas. Taču palikt šeit mū­žīgi es nevarēju.

Cīnīties par saprātu .. .

Es dziļi uzelpoju un stingra solī devos tieši miglā, pretim drūmajai pilsētai.

PĒCVĀRDS

Saprātīgas būtnes citos izplatījuma rajonos, citās Saules sistēmās… Cik vilinoši būtu nodibināt saka­rus ar- to civilizācijām! Cik strauji paātrinātos Zemes attīstības solis zinātnē un tehnikā, ja cilvēki varētu izmantot svešās civilizācijas pieredzi un it īpaši tā­das, kas, salīdzinot ar mūsējo, aizsteigusies tālu priekšā!

Loģiski būtu domāt, ka arī šīs tālās civilizācijas cenšas nodibināt sakarus ar saprātīgām būtnēm citās pasaules malās, izmantojot šim nolūkam visdažādā­kās signalizācijas sistēmas, tai skaitā radiosignālus. Uzdevums uztvert šo saprātīgo būtņu aicinājumu no­dibināt kontaktus iekļauts mūsdienu zinātnisko_ pētī­jumu programmās, ko tagad jau īsteno daudzās ze­mēs.

ASV radioastronomi nu jau vairākus gadus pūlas uztvert apzinīgi. raidītus signālus viļņu garumos, ku­rus izstaro kosmiskais ūdeņradis. Amerikāņu zināt­nieki Kokoni un Marisons izteikuši domu, ka jebkura civilizācija, sasniegusi noteiktu attīstības pakāpi, saks pētīt starpzvaigžņu matēriju un vispirms šīs matē­rijas radioizstarojumus. Bet, tā kā šī starpzvaigžņu viela galvenokārt ir ūdeņradis, kas apkārtējo zvaig­žņu izstarojumu ietekmē savukārt raida uz visām pu­sēm radioviļņus, kuru garums ir 21 cm, tad tīri lo­ģiski būtu iedomāties, ka attiecīgās planētas iedzīvo­tāji centīsies sakaru nodibināšanai izmantot tieši šo viļņu garumu.

Līdz šim amerikāņiem tomēr nav veicies — sa­prātīgo būtņu signāli nav uztverti. Rezultātus nav •devuši ari angļu zinātnieku pētījumi.

Interesantas ir padomju astronoma N. Kardašova domas šajā jautājumā. Viņš nepiekrīt amerikāņu zi­nātniekiem un uzskata, ka saprātīgas būtnes diez vai izmantos sakaru nodibināšanai tieši tādu viļņu dia­pazonu, kurā ir visvairāk traucējumu. Tieši 21 cm garajos viļņos taču «trokšņo» viss starpzvaigžņu tel­pas ūdeņradis! Kardašovs uzskata, ka saprātīgas civi­lizācijas kontaktu nodibināšanai neizmantos arī no­teiktā virzienā orientētus radiosignālus. Acīmredzot tās vērsīsies pie visiem kosmosa iedzīvotājiem, kas tehniski jau attīstījušies tiktāl, lai uztvertu to sig­nālu.

Tiesa, tādu sakaru nodibināšanai būtu vajadzīgi kolosāli enerģijas daudzumi. Šie daudzumi pat pār­sniegtu enerģiju, ko izplatījumā izstaro mūsu Saule. Bet attīstībai nav robežu. Reiz sākusies, tā turpinās nepārtraukti un neapturami. Tāpēc nav izslēgts, ka citas civilizācijas spēj izmantot pat vidēja lieluma zvaigznes enerģiju, lai nodibinātu sakarus ar jaunā­kajiem brāļiem un māsām, kas savā attīstībā vēl nav sasnieguši tādas virsotnes.

Zinātniekā hipotēze, zinātnieka doma vienmēr stā­vējusi pie zinātniskās fantastikas šūpuļa, tāpēc nav jābrīnās, ka visas pasaules fantasti atkal un atkal pievēršas šai bezgala interesantajai problēmai, kā nodibināt kontaktus ar citām saprātīgām būtnēm.

Kurta Zandnera darbs «Signāls no kosmosa» tieši veltīts šai problēmai.

Kurts Zandners — viens no Rietumvācijas progre­sīvajiem rakstniekiem — pievēršas ļoti svarīgai, pat vissvarīgākajai problēmai uz Zemes — miera saglabā­šanas problēmai, risinot to zinātniskās fantastikas plānā. Vācijas Federatīvajā Republikā talantīgs zināt­nieks sākumā apstākļu un savas neuzņēmības dēļ kļu­vis par mietpilsoni un zinātnei praktiski atmetis ar roku, bet tad pats par saviem līdzekļiem uzbūvē ļoti atjautīgu iekārtu, kas dod iespēju uztvert saprātīgu butņu signālus no izplatījuma tālēm.

Kurts Zandners izvēlas tādu sižetisko gājienu, kas romānu it kā noņem no zinātniskās fantastikas plauk­ta. Zinātniekam, doktoram Vulfam, rodas konflikts ar varas iestādēm, kurām nepatīk, ka kaut kur izplatī­jumā eksistē saprātīgas būtnes, kas brīdina no atom­kara briesmām. Un šajā brīdī «Signāls no kosmosa» kļūst par Rietumvācijas ikdienai veltītu laikmetīgu stāstu.

Doktora Vulfa sensacionālais atklājums nav pa prātam Rietumvācijas valdošajiem politiķiem, un viņi cenšas zinātnieku ja ne iznīcināt, tad vismaz izolēt, ievietojot… psihiatriskajā slimnīcā.

}Kurta Zandnera darbs «Signāls no kosmosa» ir īpatnēja literāra polemika ar tiem Rietumvācijas poli tiķiem, kas rotaļājas ar atomkaru. Tajā pašā laik;i «Signāls no kosmosa» ir zinātniski fantastisks ro māns, kas valdzina ar spraigo sižeta risinājumu.4

R. Blūms

JA ESAT ZINĀTNISKĀS FANTASTIKAS CIENĪTĀJS,

pārdomājiet atbildes uz šiem jautājumiem, izticiet tās vēstulei, bet vēstuli nosūtiet iz­devniecības «Zinātne» Grāmatu redakcijai Rīga, Turgeņeva ielā 19.

1. Kādēļ Jus interese fantastiska literatūra?

2. Kas Jums taja patīk visvairāk — aizrau­ts sižets, spilgti tēli, aktualas problēmas ii ierosinošas pārdomas?

3. Kādas problēmas Jūs gribētu atrast šā mra darbos — filozofiskas, zinātniskas, ociālas vai politiskas?

4. Kura no šīs sērijas grāmatām Jums pa­tika vislabāk?

5. Kuri ir Jūsu iemīļotākie padomju un ār­zemju zinātniskās fantastikas autori?

6. Kādi darbi, pēc Jūsu domām, būtu jāiz­dod latviešu valodā?

Neaizmirstiet minēt arī savu vardu, uz­vārdu, vecumu, izglītību un nodarbošanos*

Kurts Zandners SIGNĀLS NO KOSMOSA Mākslinieks Gunārs Kļava.

Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore E. Poča. Korektore /. Ozola.

Nodota salikšanai 1967. s. 21. jūnijā. Parak­stīta iespiešanai 1967. g. 15. novembrī. Papīra for­māts 70X90/32. Tip. papīra Nr. 2. 6,5 fiz. iespiedi.; 7.61 uzsk. iespiedi.; 7,53 izdevn. 1. Aleticns 45 000 eks. Maksā 40 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecī­bas pārvaldes 6. tipogrāfijā Rīgā. Gorkija ielā 6. Pašūt. Nr. 1195. A (Vācu)

[1] teicami (lat.). — red. piez.

[2] galvenokārt (fr.). Seit — vārda tiešākajā nozīmē. Red. piez.