SIGNĀLS NO KOSMOSA

Kurts Zandners




Es rakstu gaismā, ko dod apmēram desmit centimetru plats stars. Plašajos apstādīju­mos netālu no loga droši vien atrodas kāda laterna. Logs ir aizrestots, un naktī to no­slēdz ar aizvirtņiem. Bet šajā namā itin viss ir jau nolietojies, un pārvaldes orgāni acīm­redzot ir pārāk skopi, lai atvēlētu līdzekļus remontam. Laimīgas sagadīšanās dēļ starp palodzi un aizvirtni ir sprauga delnas pla­tumā, pa kuru iespīd gaismas stars — vie­nīgais mierinājums manu nakšu tumsā.

Gaismu šeit izslēdz precīzi pulksten divdesmit vienos. Pirmajās dienās tas padarīja mani gandrīz traku, jo klusajās stundās pirms pusnakts es arvien esmu varējis vis­labāk strādāt, lasīt un pārdomāt. Man pat liekas, ka pēdējo mēnešu laikā pa īstam esmu dzīvojis tikai naktīs — vismaz, runā­jot par manu garīgo dzīvi. Reti kad esmu devies pie miera pirms pusnakts, un pagā­jušajās nedēļās, kad es strādāju pie sava atklājuma, tikai rītausma pārtrauca manu drudžaino darbu. Tiesa, tas apbēdināja manu sievu, kura, no vienas puses, bija no­bažījusies par manu veselību, no otras pu­ses, baidījās, ka rēķini par elektrību izaugs pārāk lieli.

Sākumā, atrazdamies šajā istabā, es nezi­nāju, ko iesākt bezmiega naktīs: klausījos vēja nopūtās, raudzījos apstādījumu koku kailajos zaros un vēroju, kā gaismas starā kustas zaru ēnas. Tās gandrīz spokaini slī­dēja pār palagu un, zaļgani mirgojot, atgā­dināja puvumu vai kapu, mūžīgu miegu ze­mes klēpī, un, jo ilgāk es visu to vēroju, jo bezcerīgāka man šķita mana stāvokļa neno­teiktība — nokavētais un kļūdas kā draus­mīgs smagums nospieda manu garastāvokli, tā ka es biju tuvu izmisumam.

Par laimi, es drīz vien aptvēru, ka, turpi­nādams šādas pārdomas, es laikam tikai pie­vienotu iepriekšējām kļūdām to vislielāko. Lai izklaidētos un pierādītu, ka manas sma­dzenes funkcionē normāli, es beidzot pamē­ģināju pēc gaismas stara krišanas leņķa ap­tuveni aprēķināt tā garumu līdz logam un kaut kā noteikt laternas atrašanās vietu. Ņemot palīgā pazīstamās teorēmas par trij­stūriem, šis uzdevums bija, protams, viegli atrisināms. Tā bija problēma, kas atbilda astotās klases skolēna matemātisko zināšanu līmenim. Lai cik komiski tas izklausītos, ļoti lielu gandarījumu man sagādāja fakts, ka esmu uzdevumu atrisinājis nepilnās piecās minūtēs, lai gan astotajā klasē biju mācījies pirms trīsdesmit gadiem. Laterna atrodas ap­mēram divdesmit piecu metru attālumā no loga un no zemes… bet galu galā citiem tas var likties mazsvarīgi.

Kad es tik primitīvā veidā biju atkal at­guvies, manas spocīgās vīzijas izzuda un es sāku izprast reālo nozīmi, kāda ir staram, kas, apgaismojot uz palaga vietu starp spil­venu un segu, vāji, bet tieši pietiekami ap­spīdēja divdesmit centimetru garu un trīs­desmit platu laukumu. Pievelkot ceļgalus, sega izveidoja īstu kalnu, kas pasargāja apgaismoto laukumu un manas rokas no īpaša novērošanas cauruma durvīs. Lasīt man, protams, neatļāva. Manas dienas­grāmatas lapas un aprēķini tika konfiscēti, un, kad es iedomājos, kas ar tiem tagad notiek, varu tikai nevarīgās dusmās griezt zobus.

Rakstot šīs piezīmes otrreiz, es tādējādi nedaudz izklaidējos. Nav nekādas garanti­jas, ka piezīmes izdosies pabeigt, un es pat neuzdrošinos cerēt, ka šoreiz tās nonāks īstajās rokās. Kopš es strādāju pie šī manu­skripta, es nevaru sagaidīt, kad istabā tiks nodzēsta gaisma. Rakstīt dienā vai agrīnās vakara stundās ir, bez šaubām, pilnīgi ne­iespējami, jo liekas, ka mani nepārtraukti novēro, un man negribētos neuzmanības dēļ apdraudēt to, ko es jau reiz — nomācoša atziņa — esmu pazaudējis savas muļķības un neuzņēmības dēļ.

Tā nu iznāk, ka pa dienu es guļu kā mū­mija vai arī nekustīgi klusi sēžu krēslā un ar to sagādāju prieku tiem, kas mani ārstē ar miera terapiju. Toties naktīs es atdzīvo­jos. īsta svētība, ka, pamatojoties uz gadī­juma īpatnību, esmu ievietots izolētā istabā, kur netraucē neviens kaimiņš.

Zināmas grūtības radīja papīrs un zīmu­lis. Kad profesora apmeklējuma laikā es kautri izteicu lūgumu apgādāt mani ar rak- stāmmateriālu, viņš, šķiet, sākumā nedomāja to noraidīt. Taču virsārsts tik daudznozīmīgi sarauca uzacis, ka pēc klusas apspriešanās profesors līdzjūtīgi paskatījās uz mani un, mulsi paberzējis degunu, beidzot sāka gari un plaši skaidrot, ka man vismaz pirmās dienas esot jāpavada pilnīgā mierā, atsako­ties no visa tā, kas atgādinātu līdzšinējo dienas ritmu. Viņš nevarot atbildēt par ārstē­šanas iznākumu, ja terapiju traucētu, izsnie­dzot grāmatas vai rakstāmmateriālus. Var­būt ka vēlāk to varētu atļaut. (Pielietotā smieklīgā terapija sastāv no ikdienas mai­ņas vannām un nomierinošām tabletēm.)

Man neatlika nekas cits kā iegādāties pa­pīru un zīmuli citādi. īsi sakot, es nozagu abas lietas tumšā telpā, kurā mani ieveda, lai izdarītu galvaskausa rentgenuzņēmumu. Kāds no ārstiem aiz neuzmanības bija at­stājis uz krēsla savu piezīmju bloku, kura lapiņas bija domātas slimības vēsturēm. Es izmantoju mirkli, kad māsa un sanitārs bija pagriezuši man muguras, lai pazudinātu pie­zīmju bloku starp slimnīcas pidžamu un savu miesu.

Zīmuļa galu es nočiepu, ejot garām virs- ārsta Bendera rakstāmgaldam. Virsārsts bija neizsakāmi kalsnējs vīrs ar drūmu skatienu, īsts Savonarolas tipa cilvēks ārsta virsvalkā. Tāpat kā šis viduslaiku mūks visur saskata velna pēdas, arī doktoram Benderam visne­vainīgākajās un dabiskākajās dzīvības iz­pausmēs rādījās Edipa kompleksi, seksuāli traucējumi, patoloģiskas tieksmes un slepeni tīkojumi slepkavot. Iespējams pat, ka viņš katru cilvēku uzskatīja par jukušu, izņemot, protams, pats sevi. Fakts, ka es tieši viņam, aizdomu pilnajam, biju varējis nozagt zī­muli, deva man gandarījumu.

Tā kā psihiatram jāraksta plašas slimības vēstures, uz piezīmju bloka lapiņām zem iespiestajām rindiņām «Universitātes psi­hiatriskā klīnika… Slimnieka vārds…. Ārsts… Anamnēze… Diagnoze…» un tā tālāk paliek daudz brīvas vietas. Man laimē­jās nozagt simts lapiņu. Man, t^pat kā lie­lākajai daļai zinātnieku, ir ļoti sīks un grūti salasāms rokraksts, taču tāpēc patlaban man ir pietiekami daudz vietas, lai uzrakstītu visu savu dīvaino un drūmo stāstu.

Laikam būtu bijis labāk, ja es aprobežo­tos tikai ar būtisko, ar konkrētiem faktiem, aprēķiniem un novērojumiem tā, kā tie ierak­stīti dienasgrāmatā. Taču, diemžēl, es esmu mazliet komplicēts cilvēks ar tieksmi uz daudzrunīgumu un pārliecīgu pamatīgumu, kas sakņojas tiklab tautībā, jo esmu vācie­tis, kā arī manā raksturā. Bez tam es no­jaušu, ka būšu spiests uzturēties šeit ilgāku laiku un mani gaida vēl daudzas bezgalīgas un šķietami neciešamas naktis, kad es vairs nebūšu nodarbināts ar manuskriptu. Tāpēc es domāju, ka varu atļauties rakstīt plašāk.

Tātad kādu rītu mani aizveda no dzīvokļa Grīnbahā — kādā tirgus miestiņā netālu no X pilsētas. Bariņš ziņkārīgu dīkdieņu, kas bija aplenkuši māju un vēroja šo nožēlo­jamo teātri, bez šaubām, lieku reizi pārlie­cinājās, ka tēze — neuzticēties iebraucē­jiem — ir absolūti pareiza — es neesmu dzi­mis grīnbahietis. Es nāku no Hitceles ciema Lineburgas viršu klajumā un esmu dzimis 1914. gada 17. novembrī.

Spriežot pēc zvaigznēm, esmu pieskaitāms skorpioniem, kuriem esot smags, bieži pat ļauns raksturs. Būtu lieki uzsvērt, ka es kā dabaszinātnieks astroloģijai galīgi neticu. Par zvaigznēm es zinu pavisam ko citu. Bet, tā kā pie mums gandrīz vai visas avīzes un žurnāli publicē mēneša, nedēļu un pat dienu horoskopus, es ar zināmu karātavu humoru varu saviem ienaidniekiem paziņot, ka pie­devām esmu arī skorpions.

Starp citu, atceros, ka tieši tajā rītā, kad man atbrauca paka], es avīzes lapā, kurā ievīstīju savas zeķes, nejauši ieraudzīju ho­roskopu. Sai nedēļai skorpioniem tika pare­ģots: «Jūs sagaida iepriecinošas pārmaiņas. Jums paredzams ceļojums. Tomēr apvaldiet savu temperamentu un nemēģiniet skriet ar pieri sienā.» Bet, kā jau sacīju, tas man ienāca prātā tikai starp citu.

Daudz nopietnāka ir mana tieksme lauzīt galvu, mans smagais raksturs un nosliece uz fantazēšanu — šīs īpašības pamatoti pie­dēvē mana dzimtā novada ļaudīm. Iespē­jams, ka cēloņi tam meklējami viršu kla­jumu mazliet skumjajās ainavās, jo atceros, ka zēna gados bieži sēdēju uz kāda paugura un, sapņos ieslīdzis, raudzījos pāri sirmse- najiem kadiķiem, kas melnoja pie apvāršņa kā aizvēsturiski kapu pieminekļi. Vēl šodien es ar klusu smeldzi atceros šo klajumu — pirmā pavasara zaļuma klātu, violetā rudens tērpā un spokainajos bālajos ziemas miglas vālos tītu. Toreiz šis klajums vēl nepazina autoceļus un apmācībās izbraukušu tanku žvadzoņu. Pēdējās nedēļās man reizēm iešā­vās prātā dīvaina doma: vai tās būtnes, ar kurām es biju nodibinājis sakarus, arī pazīst tādu klajumu.. . bet par to vēlāk.

Mans tēvs bija vienkāršs mežsargs. Pir­majā pasaules karā pazaudējis kāju un ne­spēdams vairs apstaigāt savu meža iecirkni, viņš bija spiests strādāt mežsaimniecības pārvaldes kantorī. Kaut arī tāpēc viņš bieži bija neapmierināts un īdzīgs, padarīdams man un manai pacietīgajai mātei dzīvi diez­gan smagu, sirds dziļumos tēvs bija par mums ļoti norūpējies. Kad man bija jau pāri vienpadsmit gadiem, viņš reiz iesauca mani savā istabā un pateica, ka būšot jābrauc mācīties uz Lineburgas ģimnāziju, lai es dienās dzīvotu labāk nekā viņš pats. Cik grūti viņam bijis ar savu nožēlojamo algu samaksāt par manām studijām, es sapratu tikai vēlāk. Tas, ka viņa cerības uz manu labāku dzīvi piepildījās ļoti gausi, laikam bija mana vaina.

Pēc gatavības apliecības saņemšanas tēvs lika man izvēlēties — kļūt vai nu par sko­lotāju, vai par mācītāju. Atklāti sakot, ne­jutu aicinājumu ne vienā, ne otrā profesijā. Lai kļūtu par skolotāju, man trūka pacietī­bas,'par mācītāju — vajadzīgās ticības. To­ties jau pirmajos studiju semestros Hambur- gas universitātē es atklāju sevī noslieci uz dabaszinātnēm, un it īpaši mani saistīja at­sevišķas problēmas fizikā. Pārvarējis nelielu tēva pretestību, sāku apmeklēt attiecīgās lek­cijas un par spīti dažādām finansiālām grū­tībām un trūkumam lekciju kursu izturēju. Pēc desmit semestriem cum laude [1] noliku valsts pārbaudījumu un drīz vien aizstāvēju diplomdarbu «Par elektromagnētisko viļņu izmērāmības robežām». Man likās, ka darbs ar dažām svaigām domām un aprēķiniem lietpratēju aprindās izraisījis zināmu ievē­rību, bet tā laika politiskā satraukuma dēļ interese par to drīz apsīka. Manai tālākajai karjerai ceļā stājās otrais pasaules karš un

mobilizācija armijā (kaut arī biju fiziski vāji attīstīts un stipri tuvredzīgs). Par to, kas nāca pēc tam, es vairs negribētu runāt. To, ka es paliku dzīvs, es pats uzskatu tikai par laimīgu gadījumu. Mazliet stīvais ceļgals un rēta pakausī ir vienīgās piemiņas no tā laika. Virsārsts Benders šodien ārkārtīgi uz­manīgi apskatīja šo rētu, bezgala daudz jau­tāja un beidzot ar zīmīgiem skatieniem pie­vērsa tai arī profesora uzmanību. Acīmredzot doktors Benders cer, ka rētas dēļ varēs pie­skaitīt mani pacientiem, kas dabūjuši sma­dzeņu traumu, un tādējādi izskaidrot visu notikušo.

Mani tas tā kaitināja, ka es nevarēju sa­valdīties, nepateicis: «Virsārsta kungs, varu jums apgalvot, ka šis ievainojums drīzāk gan palīdzējis man pilnīgi un galīgi izārstē­ties no zināmiem smadzeņu darbības traucē­jumiem.»

Labi, galu galā tas nav svarīgi.

Kad 1946. gadā atgriezos no gūsta, tēvs jau bija miris. Māte man stāstīja, ka viņa kājas stumbenis, berzējoties gar protēzi — tas bieži vien gadījās arī agrāk — atkal iekaisis. Un tomēr viņš nav ļāvis pierunāties | neatstāt kantori un neatgriezties meža iecir­knī, jo gandrīz visi pārējie vīrieši bijuši iesaukti. Tam visam vēl pievienojusies infek­cija, un, dabūjis asins saindēšanos, viņš, pir­mā pasaules kara novēlojies upuris, aizgājis bojā īsi pirms otrā pasaules kara beigām. Manai mātei vajadzēja atstāt dienesta dzī­vokli, un arī man vairs nebija vietas dzim­tajā līdzenumā.

Gadījums mani atveda uz Grīnbahas ap­kārtni, kur kāds līdzcietīgs zemnieks atjāva man, galīgi noskrandušam un pagrimušam subjektam, pārgulēt savā šķūnī. Atlīdzinot par palīdzību lauku darbos, viņš man uzdā­vināja vecas civilista bikses un atļāva ēst pie sava galda. Tā es kļuvu par grīnbahieti. Kaut gan toreiz cilvēku bālajās sejās un iz­postīto pilsētu drupās bija rakstīts posts un haoss, atceroties šo laiku, man tagad liekas, ka toreiz es tomēr esmu lolojis vislielākās cerības. Cerības, ka nekas nepaliks pa vecam un nākotnē, kaut arī grūtā un skarbā, val­dīs darbs un saprāts.

Kad dzīve atkal iegāja normālās sliedēs, man pēc daudziem rakstiskiem iesniegumiem un ilgas gaidīšanas izdevās dabūt zinātniskā līdzstrādnieka vietu kaimiņpilsētas X uni­versitātes institūtā.

Pēc šī īsā dzīves stāsta es mēģināšu ap­rakstīt notikumus, kuri, diemžēl, pagaidām nobeidzas Šajā istabā.

Pārdomājot, kad un kāda iemesla dēļ tas viss sācies, kāpēc manas dzīves līdz tam gausais, pat pārāk gausais ritms pamazām bija kļuvis straujāks, man prātā nāk otrā septembra vakars, kad man galvā pirmo reizi radās kādas idejas pirmmets.

Tās dienas rītā es kā vienmēr pēc nelie­lām brokastīm, tases tējas un margarīnmai- zītes, bez piecpadsmit minūtēm astoņos iz­gāju no mājam, lai savlaicīgi tiktu uz pil­sētu, kur atradās mana darba vieta. Lai pie­vārētu apmēram sešpadsmit kilometrus, es izmantoju velosipēdu. Tas iznāca lētāk kā autobuss un padarīja mani neatkarīgu no sa­raksta. Apstāklis, ka man bija jālieto šis mazliet jau komiskais pārvietošanās līdzek* lis, kas uz šodienas fona izskatās tīri trū­cīgi, liecina, ka manas ekonomiskās labklā­jības līkne, salīdzinot ar manu apkārtni, uz­rādīja visai vāju tendenci kāpt uz augšu.

Arī institūtā viss vēl ritēja pa ierastajām sliedēm. No mazliet drūmajām telpām, kas prasīt prasījās pēc remonta, man ierādīja visdrūmāko istabu, pa kuras logiem varēja redzēt aklu sienu, kas iesniedzās debesīs, un dažas atkritumu kastes. Ja neskaita pāris sevišķi saulainas vasaras dienas, es nevaru atcerēties, ka būtu kādreiz izticis bez elek­triskā apgaismojuma. Kad es vadīju prak­tiskos darbus un iepazīstināju medicīnas studentu grupas ar eksperimentālās fizikas pamatiem, ņemot talkā bezgala vecmodīgu aparatūru, tas bija vienmuļš kulija darbs, kas nevarēja ilgstoši dot apmierinājumu, tur­klāt atkārtojās nu jau devīto semestri. Katedras vadība apsolīja nākotnē interesantā­kas nodarbības, kas ļautu cerēt uz paaug­stinājumu, taču šīs nodarbības varētu sāk­ties tikai tad, ja attiecīgas iestādes piešķirtu līdzekļus moderna fizikas institūta būvei.' Bet šī lieta ievilkās.

Nostrādājies un pārguris, kā jau katru vakaru, es pulksten astoņpadsmitos atgriezos ar velosipēdu Grīnbahā. Bija skaists vakars ar liesmojoši dzeltenīgu saules rietu. Grīn- bahas tirgus laukums, salīdzinot ar drūma­jām institūta telpām, kurās biju pavadījis visu dienu, laistījās zeltainā, gandrīz vai žilbinošā gaismā. Svaigi krāsotās mājas, kuru pirmajos stāvos atradās virkne jaunu veikalu ar lieliem skatlogiem, šim maznozī­mīgajam tirgus miestiņam ar nepilniem čet­riem tūkstošiem iedzīvotāju šķita gandrīz vai lielpilsētnieciska izšķērdība.

Māja miestiņa nomalē, kur mēs dzīvojām, atgādināja drīzāk viduslaikus. Tās mazajos, vakara saules staros blāvi mirdzošajos lo­gos, tās apsūnojušajā jumtā un mūru šķir­bās šķita dzīvojam gadsimtu pagātne. Bet, pretstatā manai sievai, mani tas nekad ne­traucēja. Man patika ierastā, mazliet sastā- vējusies smaka velvētajā gaitenī, vasaras vakaros es labprāt sēdēju nolaistajā dārzā, kurā starp nezālēm, kas sniedzās līdz ceļga­liem, ziedēja saulespuķes. Pauguri un meži viņpus sabrukušās sētas, upes lente un pil­sētas kontūras pie zilgani mirdzošās apvār­šņa līnijas, bet galvenokārt klusums — nē, es melotu, apgalvodams, ka šī klusā un vien­kāršā dzīve būtu mani nomākusi. Kā jau teicu, manas sievas uzskati bija pavisam citādi. Viņa piedziedāja man pilnas ausis, ka šodien tā ilgi nedrīkstot dzīvot, ja negri­bot zaudēt jebkuras izredzes uz labāku nā­kotni un panākumiem sabiedrībā. Protams,

daudz ērtāk būtu dzīvot pilsētā, bet, ņemot vērā manu nelielo algu, pat sieva nevarēja izdomāt, kur ņemt tos dažus tūkstošus marku, lai nokārtotu tagad visur prasītās celtniecības piemaksas. Bez tam šeit mums bija vismaz tā priekšrocība, ka mēs bijām mājas vienīgie īrnieki.

Manu māti mēs paņēmām pie sevis un iekārtojām viņai dibenistabiņu. Kaut arī viņa dabūja nelielu pensiju, kopīgajā saimniecībā tas tomēr kaut ko deva. Sievas un manā rīcībā bija divas istabas un virtuve, un es, kā jau teicu, visumā biju ar to apmierināts. Par laimi mums nebija bērnu. Diez vai mēs būtu varējuši tādus atjauties.

Tikko tovakar biju iestūmis gaitenī velosi­pēdu, pretim iznāca sieva, kas uztraukta pa­skaidroja, ka pie mums gribot nākt ciemos Nīdermeijeri. Viņi esot atsūtījuši mācekli paziņot, ka pulksten divdesmitos būšot klāt.

— Vai tev vēl ir nauda? — es jautāju un mehāniski iebāzu roku kabatā.

— Vīnam pietiktu, bet laikam vajadzētu arī pāris cigāru …

— Būtu atnesis līdzi vismaz cigārus, —es saīdzis teicu, jo pats, saudzējot veselību un galvenokārt taupības nolūkā, smēķēju tikai pīpi.

Mana sieva steigšus izgaja, bet es vēl uz­saucu, lai pie viena ielūdz arī provizoru Kindeli. Nu jau tam vairs nebija nozīmes.

Es pa to laiku nomazgājos un iegāju dzīvojamā istabā. Tā bija reizē arī mana darbistaba, un tikai par godu sievai, kurai tas likās ļoti svarīgi, es centos ieviest istaba kārtību, cik nu tas bija iespējams. Manis dēļ grāmatas un burtnīcas varēja mierīgi palikt nekārtībā — tā būtībā bija labi pārdomāta kārtība — uz rakstāmgalda un mans darba virsvalks netraucēti varēja karāties pār­sviests pār krēsla atzveltni.

Viesi pie mums nāca reti. Maniem insti­tūta kolēģiem, kuri strādāja kopā ar mani, ceļš uz Grīnbahu bija pārāk apgrūtinošs, bez tam viņiem izdevīgāk bija pieņemt ielū­gumus no tiem cilvēkiem, kuru ietekme varēja nest viņiem labumu. Ielūgt kādu no profeso­riem es līdz šim izvairījos, jo arī man jau bija pielipuši sievas uzskati par mūsu dzī­ves apstākļu neciešamību. Tā iznāca, ka Nīdermeijeri un provizors bija gandrīz vie­nīgie ciemiņi, kurus dabūjām redzēt mūsu mājā.

Nīdermeijers bija šīs mājas īpašnieks. Viņš to cēlsirdīgi nodeva mūsu rīcībā, ne­prasot pārāk lielu īres maksu. Tomēr veikt ārkārtīgi nepieciešamo jumta un notekcauruļu remontu viņš gan stūrgalvīgi atteicās. Viņš uzskatīja, ka tā vairs nav viņa darīšana. Trīs mēnešus pēc mūsu ienākšanas šai mājā viņš vienreiz bija ieradies apskatīties, vai viss ir kārtībā, un es izmantoju gadījumu, lai ielūgtu viņu uz vīna glāzi un tādējādi varbūt noskaņotu labvēlīgi. Ar to bija sāku­šies viņa regulārie apciemojumi.

Un tad viņi bija klāt. Viņš, Nīdermeijera

kungs, bija virs ar sarkanu seju, nelielu aiz­dusu un dzeltenu pulksteņķēdi uz apaļā vē­dera, viltīgām cūkas ačtelēm un dārdošiem smiekliem, kas loga rūtīm mazajā istabā lika šķindēt pārbīlī. Viņa kundze bija uz­cirtusies. Šoreiz uz viņas visai varenajām krūtīm un gurniem čaukstēja zīda kleita. Viņas kailās rokas, dziļais kakla izgriezums un mazā, apaļā seja izskatījās svaigi un kārdinoši kā iesārts marcipāns. Acīmredzot par godu mums viņa vispirms bija apciemo­jusi frizieri — viņas blondi krāsotās cirtas bija sakārtotas sevišķi mākslinieciski. Pretī, statā viņai mana sieva pašas šūtajā kleitā izskatījās aizkustinoši vienkārša, un, kad es tai vakarā salīdzinādams paskatījos uz vi­ņas kalsnajām kailajām rokām, uz liktenim padevīgo pakauša līniju ar vienkāršo brūno matu mezglu, ieskatījos viņas lielajās acīs, kuras raudzījās nevarīgi un padevīgi, manī pēkšņi sacēlās karsts līdzjūtības vilnis. Šai mirklī es viņai piedevu visus pārmetumus, kurus viņa šad tad bija man izteikusi. Es šķitu viņas priekšā gandrīz vai krāpnieks.

Es palūdzu Nīdermeijerus apsēsties jau­najos krēslos, ko bijām nesen iegādājušies pēc manas sievas lūguma un par kuriem bija jāmaksā vēl trīs mēneši.

Sieva aizgāja uz virtuvi sagatavot mazas uzkodas, bet Nīdermeijera kundze kā vien­mēr ar apslēptu ziņkāri aplūkoja nobružāto tepiķi, nemoderno bufeti un pārējos visumā labi saglabātos, bet modei vairs neatbilsto­

šos mušu iekārtās priekšmetus, kuri daļēji bija palikuši mantojumā no manas sievas vecākiem un daļēji no manas mātes. Starp citu, mana māte, kā tas šādos apciemojumos parasts, bija palikusi savā istabā.

Visumā pret ciemiņiem nebūtu ko iebilst, kaut ari vajadzēja pirkt vīnu, ja vien Nīder- meijeri nerunātu par tādām tēmām, kas mani un sievu lielākoties padarīja par mēmiem klusētājiem.

…Tagad vannasistabas mēdzot izlikt ar melniem podiņiem. Vanna noteikti jāiegrem- dējot grīdā …

… Kāds paziņa no pilsētas veikalnieku ap­rindām apgalvojot, ka braucieni uz Itāliju tikpat kā neesot vairs modē. Katrs, kas sevi kaut mazliet cienot, tagad braucot uz Spā­niju. Cilvēkam, kas gribot piedalīties saru­nās, noteikti esot jāredz vēršu cīņas. Ja ar veikalu ies tāpat kā līdz šim, un šīs cerības esot pamatotas, tad nākamgad arī viņi, tas ir, Nīdermeijeri, gribot doties uz Spā­niju. ..

— Nākamgad mes gribam aizbraukt uz vīra dzimteni, uz Lineburgas viršu klaju­miem. Tur esot ļoti skaisti, — mana sieva kautri iestarpināja, un viegls sārtums pār­slīdēja pār viņas vaigiem.

— Lieliski, tā patriotam piedien, — Nīder- meijers iesaucās un uzsita sev pa gurniem. Nīdermeijera kundze sašķobīja muti un pa­skatījās uz manu sievu tā, it kā viņa būtu pateikusi kaut ko nepieklājīgu.

Tas viss man nebija nekas jauns, bet šo­dienas noguruma dēļ sāka man sagādat gan­drīz vai fiziskas sāpes. Klusēdams es stīvi raudzījos uz priekšu, vērojot, kā cigāru dūmi apņem cilvēku galvas līdzīgi miglas vāliem. Bet, tā kā es vairs neuztvēru atsevišķus vār­dus, man pēkšņi radās iespaids, ka pie galda sēž lelles, kas virina mutes, bet ārā nāk tikai kurkstošas skaņas. Man bija tāda sajūta, it kā es atrastos spokainā pasaulē starp auto­mātiem un tikai tumsa aiz loga četrstūra būtu tā reālā pasaule, no kurienes ik mirkli varētu atskanēt briesmīgi pērkondārdi, kas visu līdz ar mani pārvērstu dūmos un nebū­tībā.

— Priekā, dakterīt! Ko jūs par to sakat? — es izdzirdēju it kā no liela attāluma.

Es neatbildēju — ko gan es varēju teikt, ja nebiju nekā dzirdējis — un izspiedu aiz briļļu stikliem mazu smaidu.

«Kāpēc šie Nīdermeijeri vispār nāk pie mums?» es nodomāju ar zināmu sarūgtinā­jumu. «Tāpēc, ka viņiem ir garlaicīgi? Var­būt Nīdermeijeram imponē mans doktora grāds un viņš jūtas glaimots, stāstot citiem, ka apgrozās arī zinātnieku aprindās?» Bez tam šie apciemojumi kā smags slogs gūlās uz mūsu saimniecības kasi, un es bieži kļuvu nikns tāpēc, ka šo apciemojumu dēļ pirku­mus, kas man šķita vajadzīgāki — kaut vai grāmatas — vajadzēja atlikt. Taču sieva tādās reizēs pamatoti pārmeta man, ka ne­drīkstot sadusmot Nīdermeijeru, jo, pirmkārt, viņam pieder šī māja, otrkārt, viņš skaitās mūsu miestiņa zvaigzne un, treškārt, klīst baumas, ka viņš tuvākajā laikā tikšot ievē­lēts municipalitātē. Viņa saimnieciskā aug­šupeja no tās būdas, kurā mēs dzīvojām, līdz jaunceltnei pie tirgus laukuma un veikalam, kur viņš vairumā pārdeva zarnas un ādas, uz Grīnbahas perspektīvas fona likās īsti teiksmaina. Savā dzīvoklī, jaunbūvē pie tir­gus laukuma, Nīdermeijers mūs par brīnumu vēl nekad nebija ielūdzis. Dzīvokļa iekārta vēl neesot pilnīgi gatava.

Ap divdesmit vieniem, kā vienmēr stundu vēlāk, atnāca provizors Kindelis, un es at­viegloti uzelpoju.

Viņš bija ģērbies tumšā uzvalkā un zemu paklanījās dāmām. Manai sievai viņš bija atnesis mazu ziedu pušķīti — provizors bija vīrietis, kurš ievēroja pieklājības ārējās formas. Es iepazinos ar Kindeļa kungu, kad aptiekā iegādājos zāles mātei. Visā visumā viņš šķita sauss, lāgā neizprotams pedants. Viņam bija stīvs, aizplīvurots skatiens, kas likās urbjamies cilvēkam cauri. Provizora iegarenā seja mazliet atgādināja aitu, tur­klāt vēl viņam bija īsi apcirpti mati. Pēc ārējā izskata viņu varētu noturēt par donu Kihotu, ja vien viņa plato, plāno lūpu kakti­ņos palaikam neparādītos īpatns vilciens un viņa vispār miegainajās acīs uz kādu sekun­des daļu neuzliesmotu kaut kas tāds, kas mani spieda būt piesardzīgam savos sprie­dumos. Arī viņš nebija dzimis šejienietis, bet viņu uzskatīja par ļoti apzinīgu un nenogur­stošu darbinieku, kuru gandrīz jebkurā dien­nakts laikā varēja sastapt darbā. Viņa vadī­tajā aptiekā bija priekšzīmīga kārtība. Bez tam viņš bija ļoti ticīgs cilvēks, kurš — pil­nīgā pretstatā man — neizlaida nevienu gā­jienu uz baznīcu. Kā miestiņā zināja stāstīt, viņš zobus sakodis nu jau sešus gadus velti gaidot uz aptiekas īpašnieka nāvi. īpašnieks bija jautrs, vecs kungs, kas par aptieku gan­drīz vairs neinteresējās, bet visu darbu at­stāja provizora ziņā, pats baznīcas vietā bieži apmeklēdams restorānus.

Kindeļa kungu es parasti ielūdzu kopā ar Nīdermeijeriem, lai radītu zināmu līdzsvaru, jo provizors galu galā bija izglītots cilvēks. Taču tajā vakarā arī viņš neattaisnoja ma­nas cerības. Provizors bija tikko paspējis ienākt, kad Nīdermeijera kundze iesaistīja viņu aizraujošā sarunā par Persijas eksša- hienes jaunāko mīlas romānu. Vai visi jau esot izlasījuši pēdējo «Ilustrētā žurnāla» nu­muru? Viņa, Nīdermeijera kundze, tā uztrau­kusies, ka gandrīz vai nav varējusi gulēt. Starp citu, viņai, diemžēl, jāsaka Kindeļa kungam, ka miega zāļu tabletes, kuras pro­vizors viņai nesen iedevis, maz līdzējušas. Nākamajā rītā viņa jutusies kā sasista un mocījusies ar grēmām.

Manas ciešanas sākās no jauna. Beidzot, kad Nīdermeijeri likās noguruši un sarunas uz brīdi apsīka, Kindelis, savilcis šaurās lūpas smaidā, jautāja:

— Nu, kas tad jauns zinātnē, doktora kungs?

Pateicībā par Kindeļa aizsākto tēmu es steigšus sāku runāt, izmisīgi pūlēdamies, lai sarunas neiegrieztos vecajā gultnē. Radās iespaids, ka es vaiga sviedros pūlos nolikt smagu dēli pāri bedrei ar stāvošu ūdeni, lai neļautu citiem tajā plunčāties un nebūtu jā­ieelpo pretīgā smaka. Drīz arī tēma bija rokā.

Padomju raķešu panākumi mani, tāpat kā laikam ikvienu zinātnieku, bija dziļi ietek­mējuši. Nesen vēl pilnīgi neiespējamā iz­platījuma iekarošana, kas likās utopiska, precīzā Mēneša aplidošana un uz zemi no­sūtītie uzņēmumi, kuros cilvēks ieraudzīja līdz šim pilnīgi nepazīto Mēness otro pusi, un visdrosmīgākie tuvākās nākotnes pro­jekti… manī tas viesa mazliet skaudības un skumju, īpaši vēl iedomājoties sava vientuļā darba nenozīmīgumu un salīdzinot, cik tālu nebūtībā jau aizpeldējuši mani kādreizējie sapņi par zinātnisko pētniecību. Protams, tikai lietpratējs var novērtēt uzveikto grūtību lielumu un sasniegtā nozīmīgumu, taču arī es mēģināju šo to paskaidrot un darīju to, neslēpdams sajūsmu.

Kad es biju beidzis, iestājās mulss klu­sums, un Nīdermeijeri skatījās uz mani kā uz cilvēku, kas omulīgo sarunu pilnīgi ne­gaidīti pārtraucis ar nevajadzīgiem, gandrīz vai aizvainojošiem izlēcieniem. Beidzot Nī­dermeijera kungs nokoda cigāram galu un vēlīgi uzsita man uz pleca:

— Nu, ir jau labi, mīļo doktor, ir jau labi. Tas viss var būt. Atklāti sakot, es par to sevišķi neinteresējos.

— Pilnīgi pareizi, Jozef, — viņa sieva pa­māja un ar manāmi ļaunu pieskaņu balsī attīstīja apbrīnojamu teoriju:

— Es tikai brīnos, ka jūs visam tam ticat. Es nu gan ne. Tā ir tikai mānīšanās un pro­paganda!

— Ko? Kā jūs tā, Nīdermeijera kundze,— man paspruka, taču viņa iekaisa arvien vai­rāk. Tā esot! Viņas izpratnē tas neesot nekas cits kā mānīšanās. Mēnesi viņa esot apska­tījusi ļoti uzmanīgi. Viss esot tāpat kā agrāk. Apgalvot kaut ko tādu varot jebkurš. Un tikai šī muļķīgā «pī-pl» dēļ!

— Pat vairums laikrakstu iekrita tāpat kā jūs, doktor! — Tagad viņa izspēlēja savu lielāko trumpi. Viņa esot lasījusi, ka kāds slavens amerikāņu profesors — īsts profe­sors, lūdzu (dūriens bija acīmredzami vērsts pret mani)! — bijis tādās pašās domās. Viss ir tikai acu apmānīšana un propaganda!

Tas manam zinātniski skolotajam saprā­tam bija tomēr par daudz. Un kaut arī sieva paskatījās uz mani bailīgi un brīdinoši, es iekaisis aizmirsu, ar ko runāju, un noturēju kaut ko līdzīgu kolokvijam par lielumu at­tiecībām, par mirdzošo nātrija mākoni, ko izlaidusi pirmā raķete, un par radiosignā­liem, kurus fiksējuši visi lielākie pasaules zinātniskie institūti. No raķetēm neko daudz nesaprotu, toties signālu nosūtīšana mazliet skāra manu kādreizējo speciālo priekšmetu. Mēģināju paskaidrot, apmēram kā tas no­tiek, un kļuvu jau patiešām mazliet nepie­klājīgs, jautādams Nīdermeijera kundzei, vai viņa patiešām iedomājas, ka viņa visur orientējas labāk nekā pasaules nopietnākie zinātnieki, no kuriem nešaubās neviens, iz­ņemot, protams, šo pēdiņās «slaveno» ameri­kāņu profesoru, kura rakstu viņa lasījusi. Kā tad viņu sauc? Ak tā, nu Nīdermeijera kundze vairs nezina! Ha-ha, protams, nu gan var iedomāties, ar ko šis kungs ir slavens un kādi viņa nodomi. Es visu to izteicu tā, it kā es stāstītu studentiem, tiem sarkastiski atgādinot robus, ko viņu zināšanās cirtis slinkums.

Kad biju beidzis un atvilcis elpu, klusums palika vēl mocošāks.

— Ko jūs par to visu sakāt? — es mek­lēju Kindeļa kunga atbalstu.

Taču Kindeļa kungs pētīja nagus un smai­dīja.

— Ja tas ir taisnība, tad man sev kā kris­tietim jājautā, kam tas viss vajadzīgs, — tādā veidā viņš diplomātiski izkļuva no stā­vokļa, un ap viņa plānajām lūpām arvien vēl rotaļājās grūti izprotamais smaids.

Ar tādām pašām tiesībām varētu, protams, jautāt, kam bijusi vajadzīga Kopernika pa­saules sistēma un Ņūtona aprēķini. Jautā­jums par zinātnisko atklājumu jēgu likās tik bezgala muļķīgs, ka es apklusu.

Saīdzis es sēdēju un stīvi blenzu logā, ka­mēr saruna atkal atgriezās pie iepriekšējām tēmām. Man atkal šķita, it kā kurkstētu lel­les, taču saruna bija kļuvusi manāmi nervo­zāka un līdz pat vakara beigām ciemiņi ne­bija īsti omulīgi. Man jāatzīstas, ka es par to izjutu ļaunu gandarījumu.

Sarunā nepiedalīdamies, kā caur miglu es uztvēru, ka Kindeļa kungs mēģina iegūt Nīdermeijera kundzes labvēlību, kā nu viņš to savā stīvajā, sausajā manierē prata. Tik­mēr Nīdermeijers, saraucis uzacis, kādu brīdi sēdēja savā krēslā un kaut ko pārdo­māja. Pēkšņi viņš uzsita ar dūri uz galda tā, ka vīns izšļakstījās no glāzēm.

— Apbruņoties līdz zobiem, un nekādas saudzības pret graujošiem elementiem, tikai tas garantē mieru un kārtību! — kaut ko tamlīdzīgu viņš pēkšņi izkliedza bez jebkāda sakara, it kā strīdēdamies ar neredzamu cil­vēku, kas viņu būtu kaitinājis. Viņš izskatī­jās smieklīgs. Acis tam bija jau stiklainas, jo viņš bija pārāk daudz dzēris. Par šo naudu es būtu varējis iegādāties vismaz divas grāmatas. Par laimi Nīdermeijera kungs atkal nomierinājās, nokoda nākama­jam cigāram galiņu un stostīdamies pastās­tīja, ka viņa paziņa veikalnieku aprindās, kas Diseldorfā uzcēlis sev brīnišķīgu māju, uzskatot, ka tagad neviens vairs nekarot pie sienas gleznu reprodukcijas. To vairs neuz­skatot par smalko toni. Tagad veco un jauno meistaru oriģinālus iznomājot pret drošības naudu. Ja, jā, šis Diseldorfas paziņa esot bagāts virs. Vai derētu šajā iietā piedalī­ties? Viņam, Nldermeijeram, gleznas bijušas nebijušas. Ko provizors par to domājot?

Sī vakara vienīgā labā īpašība bija tā, ka ciemiņi atvadījās mazliet agrāk nekā pa­rasti. Nīdermeijeri piedāvāja provizoram vietu automašīnā, ko līdz šim nekad nebija darījuši. Savā satrauktajā garastāvoklī es arī šeit saskatīju kaut ko līdzīgu pēkšņai solidaritātei un slepenai sazvērestībai pret mani.

Es pavadīju savus ciemiņus līdz durvīm un, kad viņi bija aizbraukuši, vel kādu brīdi pastāvēju klusajā naktī. Ar neskaitāmām zvaigznēm izrotātais izplatījums tumšs un kluss pletās pāri Grīnbahas jumtiem. Kaut kur no tālienes atskanēja dobjš sprādziens, likdams nošķindēt logu rūtīm. Kilometrus trīsdesmit tālāk notika manevri.

Nakts vēsuma un nenoteiktu baiļu pār­ņemts, es ciešāk sapogāju svārkus. Pēkšņi jutos tik vientuļš un pamests kā vēl nekad līdz šim. Bezmērķa ceļinieks bezgalīgajā, tumšajā tukšumā.

Mani jau bieži bija pārņēmušas tādas iz­jūtas, bet vēl nekad ar tādu spēku kā šajā vakarā. Varbūt tas bija sakrājies manī kā akmens krava un katra diena līdzinājās jau­nam akmenim, kamēr tas viss beidzot no­spieda tik neciešami, ka man bija šī krava jānomet un jābēg prom, lai tā mani neno- spiestu.

Es stāstu par savu šķietami vienmuļo un mierīgo ikdienu tik sīki tāpēc, lai kļūtu skaidrs, kāpēc tā vairs nevarēja turpināties, kāpēc es vairs nevarēju ilgāk sevi krāpt. Varbūt Nīdermeijeru apciemojums bija iedarbojies līdzīgi pēdējam triecienam. Es sapratu, ka līdz šim esmu gluži vienkārši eksistējis, nevis dzīvojis, taustīdamies no vienas vienmuļas dienas otrā — «studēts cilvēks», kuru neviens neņem nopietni. Un vienīgie tuvākie paziņas man bijuši tādi ļau­dis kā Nīdermeijeri!

Sieva bieži mēģinājusi daudzmaz saudzīgi pierunāt mani iestāties darbā kādā firmā, kas, piemēram, tirgojas ar televizoriem, rent­gena vai medicīnisko aparatūru, vai arī cen­sties dabūt vietu kāda labi apmaksātā rūp­niecības nozarē. Iespējams, ka manam dok­tora grādam priekšniecības un klientūras acīs būtu zināma nozīme, taču es nekad ne­būtu spējīgs pārdot kaut vienu bārdas dze­namo aparātu. Jebkurš klienta iebildums spiestu mani ātrāk atvadīties, pieklājīgi pa­klanoties. Kur nu vēl manas neveiklās ma­nieres un neizteiksmīgā āriene! Ieskatoties spogulī, man bija skaidrs, cik bezcerīgs būtu tads pasākums. Es esmu sīks, kalsnējs, ma­nas acis ir gaiši zilas un aiz aceņu bieza­jiem stikliem izskatās smieklīgi lielas kā varžu ikri zem palielināmā stikla. Mani bez­krāsainie, pelnu pelēkie mati stūrgalvīgi ne­klausa nevienai sukai, kas tos gribētu sakār­tot. Turklāt vēl nedaudz samanāmā svepstē- šana, kas parādās uzbudinājuma brižos, un mana mazliet klibā gaita — stivā ceļgala dēļ… nē, nekas nebūtu iznācis!

Rūpniecības laboratorijās mani laikam lab­prāt būtu pieņēmuši darbā, bet zināma ga­rīgā pārākuma apziņa bija par iemeslu tam, ka šķita manis necienīgi strādāt tīru «mai­zes darbu», darbu, kura vienīgais mērķis būtu palielināt uzņēmuma apgrozību, veikt dažādus mērījumus un ieviest konstruktīvus uzlabojumus. Bet nopietnākam darbam man trūka attiecīgās zinātniskās ievirzes. Ko tad es tādu līdz šim biju paveicis, lai būtu kaut vizmazākās tiesības uz šo pārākuma ap­ziņu? Varbūt šīs tiesības deva mana sen jau arhīvu putekļos apraktā un pilnīgi aizmir­stā doktora disertācija «Par elektro­magnētisko viļņu izmērāmības robežām»? Smieklīgi!

Smagas melanholijas pieveikts un izmisis par savu nožēlojamo eksistenci, es mēmā jautājumā paskatījos zvaigznēs. Un pēkšņi man iešāvās prātā kāda ideja!

Sākumā tā nebija nekas vairāk kā vien­kārša doma, tā sakot, izklaidēšanās, lai manai vienmuļajai eksistencei dotu kaut maz­liet satura. Citi līdzīgos gadījumos krāj mar­kas un audzē puķes. Tajā vakarā man tie­šām nebija ne jausmas par tām kolosālajām, pat neticamajām sekām, kadas būs šai do­mai. Iespējams, ka toreiz tās būtu mani pat pārbiedējušas.

Kaut cik nomierinājies, aizvilkos uz māju, kur mana sieva nodarbojās ar ciemiņu at­stāto pēdu likvidēšanu. Istaba pretīgi oda pēc atdzisušajiem cigāru dūmiem, nespodra gaisma krita uz tukšajām glāzēm un pude­lēm, uz galdauta bija liels, neglīts izlietā sarkanā ķiršu liķiera traips.

— Trīs pudeles Mozeles vīna, — skumīgi konstatēja sieva, — un tad vēl man likās, ka viņi nez kāpēc apvainojušies. Tev varbūt nevajadzēja …

— Beidz, — es viņu dusmīgi pārtraucu,— nakamreiz būs labi ja viena pudele. Man tagad nauda būs vajadzīga pašam.

Šajā naktī es gulēju ļoti nemierīgi, mani mocīja smagi sapņi. Neredzamu slepkavu vajāts, es skrēju pa tumšām ielām, kur ne­bija neviena cilvēka, tupēju uz ceļiem priekšā kādam milzīgam Nīdermeijera kungam, kas mani izsmēja, un diedelēju vienu marku. Beidzot es attapos tiesā fizikas institūta drū­majā auditorijā, kur nezināmu iemeslu dēļ man piesprieda mūža ieslodzījumu cietumā, lis gribēju protestēt, bet melnā talārā ģēr­bies priekšsēdētājs, kas mazliet līdzinājās provizoram Kindelim, zvanīja un kliedza: «Apelācija nav iespējama. Tiesas sēde slēgta.»

šai brīdī es pamodos viss vienos svied­ros.

— Zvanīja modinātājs. Tev jāceļas. Ir jau seši, — sacīja sieva.

Cerams, ka doktors Benders neievēros kādu ritu manas acis, kuras rakstīšana stipri pārpūlējusi, jo gaismas te maz un man at­ņemtas arī brilles. (Varbūt tāpēc, lai es ar briļļu stiklu lauskām nepārgrieztu artēri­jas? Jasmejas. Te nu gan par to priecātos.) Steigā, pa pusei zem segas aprakstīt šīs la­piņas, protams, nav viegli, un citiem laikam būs grūti tās salasīt.

Visgrūtāk un komplicētāk ir noasināt zī­muli, kas ik pēc pāris lappusēm kļūst neass. Zīmulis, diemžēl, ir ļoti mīksts. Otrais nu­murs. Trešais vai ceturtais numurs būtu pie­mērotāks, bet jāsamierinās ar to pašu. Tā kā man nav nekādu rīku — pat nagu vīlīti es drīkstu lietot tikai uzraudzībā, — man zī­muļa koksne jāapgrauž ar zobiem, kuri par laimi ir vēl visumā labā stāvoklī, bet gra­fīta serde jāuzasina, berzējot to pret nelī­dzenām dzelzs stīpām zem gultas. Papīram un zīmulim atrastā dienas paslēptuve zem matrača sevi attaisnojusi, jo institūta perso­nālu acīmredzot nemoca pārlieka tīrības mīlestība. Kamēr sanitārs — plikpaurains vīrs, kas atgādina miesnieku atpūtā, — stāv sardzē pie durvīm, kāda vecāka māsiņa, kas vienmēr izskatās tā, it kā būtu apvainojusies, pāris reizes pavirši pārslauka grīdu. Bet tālāk kā par dažiem centimetriem viņa zem gultas vēl nekad nebija tikusi. Daudz čak-

laks šai ziņā ir doktors Benders. Katru dienu viņš mani no jauna izklaušina, stūrgalvīgi meklē pazīmes, kas liecinātu par smadzeņu tumoriem, paralīzi, delīriju un šizofrēniju, veltījot man drūmus skatienus, neizsakāmi daudz jautā — vai, bērns būdams, neesmu kritis uz galvas, vai kāds manā ģimenē nav izdarījis pašnāvību, neslimo ar krītamo kaiti, nedzer, vai nav miris psihiatriskajā slimnīcā. Diemžēl, es nekā nevaru viņam pa­līdzēt, kaut arī ļoti cienu viņa izmisīgos pū­liņus atrast konkrētu iemeslu manam šķie­tami slimīgajam psihiskajam stāvoklim un tādējādi ar atpakaļejošu datumu attaisnot manu uzturēšanos šeit. Reizēm es baidos, ka pamazām novedu viņu izmisumā, taču rnan pietiek nekaunības, lai ar uzsvērti laipnu un jautru smaidu iededzinātu viņā slepenas šaubas.

Jāatzīstas, ka reizēm ir ļoti grūti iz­spiest šo smaidu, un tomēr mani pārņem klu­sas šausmas, kad es caur sienām dzirdu pa­tiesi sajukušu cilvēku kliedzienus vai arī kad mani ved garām palātām, kur bezcerīgi sli­mie guļ piesprādzēti gultās un pa durvju spraugu pavīd baismīgi pārvērstas, idiotiski trulas sejas. Bet es cenšos šo nožēlojamo dabas kļūdu uzņemt iespējami mierīgi un pretstatā visam tam domāt par milzīgo har­monisko izplatījumu, par vēstīm, kas nāk no bezgalīgo telpu tumsas, par tālajām zvaig­znēm, kuras es vairs neredzu un kuru aici­nājumu es vairs nedrīkstu dzirdēt, kur nu vēl runāt par to, ja neskaita mana manu­skripta mēmās lapas.

Līdz turpmākam rīkojumam mani neviens nedrīkst apmeklēt. Taču šodien es saņēmu vēstuli. Tā jau bija atplēsta un tās saturs laikam rūpīgi pārbaudīts. Es varu iedomā­ties, ka virsārsts Benders vispār nekad to nebūtu atļāvis, ja profesors nebūtu aizlicis par mani labu vārdu. Līdz šim gan es pro­fesoru esmu redzējis tikai divas reizes — parasto vizīšu laikā, bet es instinktīvi jūtu, ka viņš ir pret mani labvēlīgi noskaņots. Atšķirībā no drūmā censoņa doktora Bendera viņš ir iespaidīgs vīrietis ar kupliem, sirmiem matiem un cēlu pieri. Viņa lielās, pelēkās acis ir cilvēcīgas un gudras, lai gan reizēm pauž nogurumu un ironiskas skumjas. Kaut arī pretstatā man bez ārsta virsvalka viņš, bez šaubām, ir eleganti ģērbies sabiedrības cilvēks ar drošu uzstāšanos, man šķiet, ka viņā ir kaut kas manam garam radnie­cīgs.

Kas attiecas uz vēstuli, tad pat visstingrā­kajam cenzoram nevarētu rasties šaubas, vai man to nodot. Rokraksts bija tikpat vienkāršs un saprotams kā pāris vārdu:

«Mans mīļais dēls! Cerams, ka tev klājas labi un tu drīz atkal būsi kopā ar mums. Tava māte.»

Tas bija viss. Un tomēr tas mani tā aiz­kustināja, ka es kādu brīdi ar vēstuli rokā sēdēju gultā un stīvi raudzījos uz priekšu.

Bet tagad turpināšu savu atmiņu stāstu.

Dienās, kas sekoja izmisuma pilnajam otra septembra vakaram, es tiktāl nomierinājos, ka brīžiem biju gatavs atteikties no savas idejas; mana «es» laiskā puse šķita gūstam virsroku. Lai rastu sev attaisnojumu, es vi­sas realizācijas grūtības iztēlojos daudz lie­lākās, nekā tās bija. Ko teiktu mana sieva par papildizdevumiem? .. . Vārdu sakot, es taisījos atgriezties iepriekšējā trulajā die­nas ritmā. Kādu vakaru, kad es sēdēju pie rakstāmgalda un domāju par visādām nepa­tikšanām, kas bija atgadījušās institūtā, es pēkšņi enerģijas pieplūdumā pielēcu kājās, paķēru savu kabatas bateriju un kāpu uz bēniņiem.

Mājai no dārza puses pieslienas neliels šķūnis un laikam gadu desmitiem ilgi neiz­mantots stallis. Tukšā staļļaugša pāriet diez­gan lielā telpā, kuras sijas klāj pieputējuši zirnekļu tīkli, bet grīdu sedz sausi, izdrupuši dēļi. Sarūsējušās eņģēs karājas lūka, pa kuru agrāk padots siens vai labības kūļi. Vecas mājas ļoti bieži ir tā iekārtotas.

Bēniņtelpas kaktā stāvēja ķirmju saēsts skapis, kuram istabā nebija vairs vietas un kurā es glabāju kaudzi grāmatu, lai nepār­slogotu sievu un mūsu māju ar savu paprāvo bibliotēku. Bez grāmatām te atradās arī pāris aparātu un darba rīku, stieples, cauru­les, spoles, kondensatori un tā tālāk. Bez skapja bēniņos atradās vēl arī citas vecas mēbeles, kuras mums* nebija vajadzīgas: ļodzīgs galds, kāda kropla kušete un vectēva

krēsls, kura polsterējurna plīsumā rēgojas jūras zāles.

Kad mēs pirms dažiem gadiem pārnācām uz šejieni dzīvot, es lielā sajūsmā par per­sonīgo mājokli priecājos arī par šo bēniņ- telpu un uz ātru roku ievilku gaismu, jo gri­bēju iekārtot šeit nelielu laboratoriju fizikas eksperimentiem. Bet tad šie labie nodomi ik­dienas vienmuļajā gaitā iznīka, un tagad, pēc daudziem gadiem, tas viss gulēja tajā skumjajā pamestībā, kas raksturīga telpām un jau sen vairs nelietotiem priekšmetiem. Bija tā, it kā tie nikni pretotos, lai tos ne­izrautu no miega un nevilktu atkal dienas gaismā.

Kabatas baterijas gaismas kūlis pārslīdēja pār putekļainajiem zirnekļu tīkliem un skapja blāvi mirdzošajām stikla durvīm, aiz kurām instrumenti jau sāka pārklāties ar zaļganu apsūbējuma kārtiņu. Dažām grāma­tām peles bija apgrauzušas iesējumu … Vārdu sakot, viss izskatījās bēdīgi.

Sajā pašā vakarā es salaboju apgaismo­jumu un ar slotu un liekšķeri novācu lielā­kos netīrumus.

Kad es nākamajā vakarā spēcīgākas spul­dzes gaismā aplūkoju aparātus un ierīces, skats bija jau patīkamāks. Diemžēl, tomēr izrādījās, ka manas ieceres īstenošanai daudz kā trūkst. Kad es sāku aplēst, cik tas viss apmēram varētu izmaksāt, es pat no­bijos. Tas laikam izmaksātu sasodīti dārgi!

Es izvilku no skapja savas doktora diser­tācijas vienu eksemplāru. Papīrs bija no­dzeltējis un traipu izraibināts, un, kad es pārskatīju skaitļu rindas un aprēķinus, mani pārņēma skumjas. Cik sen tas bija! Cik tālu uz priekšu aizgājusi zinātne un tehnika! Un tomēr man šķita, ka dažas domas, pat salī­dzinot ar jaunākajām atziņām, arvien biju­šas nozīmīgas un tām arvien vēl pievērš pārāk maz uzmanības. Tas viesa manī tādu gandarījumu un lepnumu, ka, atbalstījies pret vectēva saplīsušā krēsla atzveltni, es kā uzvarētājs sakrustoju rokas uz krūtīm. Neatzīts ģēnijs vientuļā putekļainā bēniņ- telpā! Tas izskatījās tik nožēlojami, ka vē­lāk es pats par to skumji pasmaidīju.

Bet, lai cik dīvaini tas liktos, tieši šis brī­dis izšķīra manas necilās idejas likteni. Ja man līdzīgs cilvēks saņēmis sevi atkal rokās, ja viņš — tā, kā lauva nogaršo asinis — tā sakot, «aplaizījis» pāris formulas un sma­dzenes sākušas strādāt, tad viņu pārņem spīts un viņš noved līdz galam visu, ko vien ir apņēmies, vai arī ir neglābjami pazudis. Ja, neraugoties uz visu, man šādas apņēmības vēl nebija, tad es tomēr tik ļoti nomierinā­jos, ka visu nakti gulēju tik cieši un labi, kā sen jau nebiju gulējis.

Protams, es savus pētījumus varētu izda­rīt arī universitātes institūtā, kur manā rī­cībā bija kaut novecojusies, tomēr pētīju­miem piemērota iekārta. Bet, pirmkārt, atrasties pilsētas centrā, kur tik daudz trau­cējošu faktoru — dzelzceļu, trolejbusu, elek­trisko vadu, dūmu un tvanu piesātinātu gaisa slāņu, nebija izdevīgi. Otrkārt, es ne­uzdrošinājos lūgt priekšniecībai vajadzīgo atļauju un tādējādi visu tūlīt karināt pie lielā zvana. Beidzot, treškārt, man vajadzēja pārnakšņot institūtā vai naktī ar divriteni doties atpakaļ uz Grīnbahu, lai pāris stun­das pagulētu. Tas man likās pārāk nogurdi­noši, tādēļ, visu apsvēris, nolēmu strādāt bēniņos.

Vispirms man bija vajadzīga īpaša gro­zāmā antena ar noteiktu izliekumu, kuras izmēri dotu iespēju to ievietot bēniņos — visplatākajā vietā starp sijām un dēļiem. Ja izmantotu lūku, pa kuru agrāk stallī mests siens, un izzāģētu vairākus dēlus, telpas ap­mēri būtu tīri pieklājīgi. (Man konfiscētajās piezīmēs redzams pirmās, visumā primitīvās antenas projekts.) Es izgatavoju precīzu rasējumu, bet drīz vien sapratu, ka uzbūvēt pats šādu antenu nespēju, vispirms jau darba rīku trūkuma dēļ. Pasūtīt antenu pilsētā būtu iznācis ļoti dārgi, turklāt vēl būtu jāmaksā par transportu, jo ar velosipēdu to nevarētu atvest.

Kādus simts soļus no mūsu mājām dzīvoja vīrs, par kura izcelšanos un nodarbošanos neviens nekā nezināja. Diezin vai par dzīvo­šanu varēja nosaukt mitināšanos bijušās kal­ves telpās, kuras īpašnieks jau sen bija mi­ris. Darbnīca nebija nojaukta tikai tāpēc, ka ārzemēs dzīvojošie mantinieki pieprasīja no maģistrāta par gruntsgabalu nedzirdēti lielu kompensācijas summu un turklāt acīmredzot arvien vēl strīdējās par šīs summas sadalī­šanu.

Tagadējais īrnieks par to neinteresējās. Viņš te vienkārši bija apmeties, turēja pa­galmā pāris vistu un lietoja kalvē palikušos darba rīkus, jo tie viņam bija vajadzīgi. Esmu pārliecināts, ka miestiņa varas iestā­des klusuciešot ļāva viņam tur dzīvot tikai tāpēc, lai sariebtu mantiniekiem, kuru dēļ bija tik daudz nepatikšanu. Jo vairāk šis īpašums izputēja, jo labāk.

Bet tā gan bija vienīgā pretimnākšana, ko varas iestādes parādīja Janekam, kuram ne­uzticējās, neslēpjot pat nepatiku pret to. Janeka piķa melnie mati, biezās uzacis un kalsnējās, krunkainās sejas olīvkrāsas āda piešķīra viņa izskatam kaut ko ārzemnie­cisku. Palaikam viņš staigāja, rokas pavirši salāpīto bikšu kabatās sabāzis. Iedams pāri ielai, viņš turēja galvu mazliet uz priekšu noliektu, it kā būtu kaut ko pazaudējis. No viņa skatiena cilvēki gandrīz vai baidījās — tik ļoti tas pauda skumjas vai niknu spītu.

«Šis tips ir īsts klaidonis. Kas zina, kas viņam aiz ādas. Viņu vajadzētu izsūtīt,» do­māja Nīdermeijers. Provizors zināja stāstīt, ka Janeks esot bezpavalstnieks un it kā nā­kot no bijušās Austrijas monarhijas ze­mēm — no Serbijas vai Triestas.

Janeks pārtika no gadījuma darbiem un tika uzskatīts par ļoti veiklu amatnieku. Mūsu mājās viņš, piemēram, par nelielu atlīdzību salaboja jumtu un notekcauruli. Mazrunīgs un drūms viņš pēc tam sēdēja vir­tuvē un izēda zupu, ko mana sieva bija vi­ņam piedāvājusi.

— Viņš skatās uz cilvēku, it kā gribētu to noslepkavot. Baismīgs tips! Es priecājos, kad viņš atkal bija prom, — mana sieva vēlāk teica.

Tā kā nevienu citu meistaru es nepazinu, gāju pie tā paša Janeka. Man nākot, viņš sēdēja sabrukušās kalves pagalmā uz ak­mens un stīvi vērās uz priekšu.

— Hallo, Janeka kungs, — es saucu uz­svērti jautri, — man būtu jums darbs. Bet tas ir ļoti sarežģīts, baidos, vai jūs to varē­siet veikt.

— Kas tas būt? — viņš īgni jautāja un nospļāvās man pie kājām.

— Paskatieties šurp. Man te vajadzīga tāda jocīga lietiņa… — es sāku skaidrot un parādīju rasējumu.

Janeks sarauca uzacis. Viņa tumšo acu iz­teiksmi bija grūti izprast. Es stāstīju par detaļām, vilku ar pirkstu pa rasējuma līniju, paskaidroju visu tik sīki un primitīvi, kā man likās nepieciešams sarunā ar Janeku.

— Lab ir, es viss saprot, — viņš mani pēkšņi pārtrauca nepacietīgi, pat parupji.

— Labi. Kā gribat. — Es aizvainots pa­raustīju plecus.

Janeks kādu brīdi raudzījās manī, un viņa kalsnajā sejā varēja samanīt kaut ko līdzīgu izsmieklam. Viņa kaulainā olīvkrāsas roka pārbrauca pāri dažiem rasējuma elemen­tiem:

— Tas ir būt parabel. Kāds material jūs grib?

— Protams, tā ir paraboliskā līkne, — es pārsteigts stomījos. — Materiāls varētu būt alumīnijs, bet kur lai…

Janeks vienkārši izņēma rasējumu man no rokām.

— Dod šurp, kungs. Es jau to izdarīt. Es zin, kur lēt dabūt. Kad būt gatavs?

— Jo ātrāk, jo labāk.

Es Janekam iedevu naudu materiāliem, un viņš to nepārskaitījis nevērīgi iebāza savu salāpīto bikšu kabatā.

«Šis tēvainis izliekas, it kā būtu miljo­nārs,» es nodomāju, bet viņa uzvešanās mani tā bija apmulsinājusi, ka es aizmirsu pajau­tāt par samaksu un tādēļ turpmākajās die­nās netiku vaļā no zināmām bažām.

Ceturtās dienas vakarā Janeks vecā ķerrā, kas laikam bija kādreiz piederējusi kalējam, atveda antenu. Viņš droši vien bija strādā­jis dienām un naktīm, lai to tik ātri dabūtu gatavu. Tā bija neticami precīzi nostrādāta un atbilda izmēriem.

— Tas ir vareni, tas ir lieliski, — es jūs­mīgi iesaucos. Bet viņš nevērīgi atmeta ar roku un izvilka pāris saburzītu asignāciju.

— Visa nauda priekš materials neizgāj.

Es neuzdrošinājos jautāt, kur viņš šo ma­teriālu tik lēti dabūjis. Galu galā tā nebija mana darīšana.

Janeks tagad palīdzēja man ar virvi ante­nas daļas no pagalma pa lūku uzdabūt bē­niņos, un es brīnījos par viņa spēku un veik­lību, kuru, spriežot pēc viņa parastā vienal­dzīgā kūtruma, nevarēja pat sagaidīt. Augšā mēs šīs daļas samontējām, un viss saderēja lieliski. Lai antenu varētu grozīt, Janeks to bija uzrīkojis uz lodīšu gultņiem, kurus laikam bija paņēmis no kādas norakstītas smagās mašīnas. Kad antena beidzot bija ga­tava, tā ar savu blāvi mirdzošo metāla vai­rogu izskatījās pat mazliet bīstama, atgā­dinot milzīga kukaiņa aci. Šim ieliektajam spogulim vajadzēja līdzīgi ausij ieklausīties izplatījumā. Protams, lielajās observatorijās bija daudz varenākas acis par šo, salīdzinot ar tām, mana antena bija smieklīgi sīka. Bet es cerēju to daļēji kompensēt ar aparatūras jutīgumu.

Es jautāju Janekam, cik esmu viņam pa­rādā.

— Cik dosit, — viņš teica vienaldzīgi un atkal nepārskaitīja naudu, ko viņam ie­devu.

Ar to mūsu darījums bija galā, bet Janeks vēl vilcinājās, blenza uz aparātiem, kas stā­vēja bēniņtelpā, un es pēkšņi ieraudzīju viņa vēl ļoti skaistos zobus. Tā bija pirmā reize, kad es Janeku redzēju smaidam… Tas gan bija mazliet baigs, gandrīz vai zvērisks smaids.

— Tas interesants, — viņš teica, — ļoti interesants.

Bet tad viņš atkal ieslīga savā parastajā īdzīgi mazrunīgajā noskaņojumā.

— Ja jums vēl kaut kas ir vajadzīgs, tad man sak. Ar labvakar. — Un viņš gāja prom.

Vairākas naktis noņēmies ar aprēķiniem, es sāku aparatūras montāžu. Es izmantoju vairākas idejas, kas bija fiksētas manā dok­tora disertācijā «Par elektromagnētisko viļņu izmēramības robežām». Sīs idejas es pielāgoju jaunākajiem zinātnes sasniegu­miem. Ar bibliotekāra atļauju es atvedu no institūta pilnu koferi ar literatūru. Diemžēl, tā nebija visjaunākā, bet nepieciešamības brīdī ar to varēja iztikt. Principā lieta gro­zījās ap to, lai izmantotu svārstību parādī­bas zināmos atomos un šo svārstību rezo­nansi. No vienas puses, tas dotu iespēju sasniegt ārkārtīgi augstu selektivitāti un izo­lētu visus traucējumus, bet, no otras, — pa­nāktu īpašu uztveršanas jutīgumu… Bet lai to izklāstītu visos sīkumos, man nepietiktu šo pāris lapiņu, kas bija manā rīcībā. Visi attiecīgie aprēķini un līknes atrodamas 7. un 8. burtnīcā. Aparatūras uzbūves kārtība ap­rakstīta 12. burtnīcā.

Protams, te kļuva redzams, cik tālu uz priekšu aizgājuši pētījumi un tehnika. Tagad cilvēka rīcībā bija tāda aparatūra, kuru ne­varēja salīdzināt ar to, ar kādu strādāju es, rakstīdams savu disertāciju: eksistēja tik jutīgas radiolampas ultraīsviļņiem, par kā­dām es toreiz nevarēju pat sapņot, kristālus ražoja tādas kvalitātes un tik stabilas frek­vences … vārdu sakot, salīdzināt palīglī­dzekļus, kurus tehnika piedāvāja man šo­dien, ar toreizējiem līdzekļiem, ir apmēram tas pats, kas salīdzināt vieglo automašīnu ar zirga iejūgu. Diemžēl, visas šīs ļoti vajadzī­gās lietas nevarēja dabūt par velti.

Sievai lūgt naudu es vairs neuzdrošinā­jos. Viņa gan vēl nesen iedeva man nedaudz no saimniecības kases, nejautājot, kam man tā vajadzīga, bet skatiens, ar kādu viņa mani apveltīja, bija tik pārmetošs, it kā vi­ņai būtu aizdomas, ka nauda domāta kādai slepenai mīļākajai. Tā, lūk, es iestrēgu ar savu projektu un nezināju, ko darīt tālāk.

Kādu vakaru es pilnīgi bez iepriekšēja no­lūka, vismaz domāju, ka tāda man patiesi nebija, iegāju uz kādu stundiņu pie mātes.

Kā jau teicu, viņa dzīvoja pie mums un palaikam kopā ar mums ēda pusdienas, bet vispār dzīvoja atsevišķi.

«Jaunie un vecie nesader kopā,» viņa mē­dza teikt.

Parasti viņa klusi sēdēja savā istabiņā ar adīkli, kuru droši vien nekad nepabeigs, un skatījās pa logu, it kā tālē redzētu Linebur- gas viršu klajumu un māju, kurā mēs kād­reiz bijām dzīvojuši, — mazrunīga, lauci- nieciska, no vecuma izplūdusi večiņa. Viņas sirmie mati bija allaž mazliet izspūruši, raupjās rokas vienmēr sastrādātas un ģikts sakropļotas. Gadiem ilgi viņa mocījās ar tūsku kājās, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņa nekad neatstāja savu istabu. Mūsu svinībās ar Nīdermeijeru un provizoru viņa nekad nepiedalījās, un mēs viņu arī nespiedām to darīt. Slepeni mēs pat priecā­jāmies par šādu mātes rīcību, kaut gan at­klāti to nekad nebūtu atzinuši. Grīnbahas sabiedrībā, kur tik lielu vērību piešķīra āriš­ķībām, es ar māti nevarēju lepoties. Viņa un Nīdermeijeri, nē, to pat nevarēja iedomā­ties. Jā, pilnīgi atklāti sakot, mēs mazliet kaunējāmies par māti.

Iegājis viņas istabā, es jautāju, kā jūtas kājas. Kādu brīdi viņa neatbildēja, bet tad pēkšņi paskatījās uz mani — tas bija ve­cuma apmiglots, jau gandrīz viņpasaulei pie­derošs, tomēr saprātīgs skatiens — un teica:

— Tu pēdējā laikā esi bāls.

— Man tagad neiznāk vairs pa īstam pa­būt saulē. Rītos un vakaros, kad braucu ar velosipēdu cauri pilsētai, ap šo gadalaiku saule vēl nesilda pietiekami, — es smaidī­dams atbildēju.

Bet viņa neļāva sevi pārtraukt.

— Nē, tu esi bāls, — viņa vecu ļaužu ietie­pībā palika pie sava, — Hamburgas migla tev nenāk par labu.

— Bet, māt, te jau nav Hamburga! — es izsaucos.

Reizēm viņa jauca pagātni ar tagadni. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs neve­dām viņu sabiedrībā.

— Ak tā… Jā, pareizi, — viņa atcerējās un nolieca galvu, it kā klausīdamās atmiņu balsī.

— Tad tevi māc rūpes. Varbūt tev vaja­dzīga nauda studijām? — viņa tad jautāja.

Šo jautājumu viņa uzdeva bieži. Iespē­jams, ka arī te laiks bija apstājies tajos gados, kad es mācījos Hamburgā.

Kā parasts, es arī tagad to noliedzu.

— Ko nu … Naudas man pietiek.

Iespējams, ka šoreiz tas neskanēja pārlie­cinoši vai arī viņa zināmā gaišredzībā kaut ko nojauta. Ar veciem cilvēkiem kādreiz ir gaužam dīvaini. Vismaz viņa gandrīz vai pikti pastāvēja uz to, lai es aizietu pie skapja un izvilktu drēbēs paslēpto naudas maku, uz kura ar stikla pērlēm bija izšūta roze. Viņa atvēra to ar drebošiem pirkstiem — viņai klēpī iekrita granātu broša, nodzeltējusi, sīki salocīta vēstule un medaljons ar manu bērnu dienu attēlu. Naudas makā bija deviņas nau­das zīmes par piecdesmit markām katra.

— Še, ņem! Vispār tā bija domāta manai apglabāšanai, lai jums nebūtu lieku izde­vumu. Bet varbūt es tik drīz nemiršu. Tu jau varēsi man to kādreiz atdot atpakaļ, — viņa uzmundrinoši noteica.

Nedaudz vilcinājies, es naudu paņēmu, cieši apņēmies atdot to pēc iespējas ātrāk. Es paskatījos uz sava tēva palielinātu fotoat­tēlu, kas karājās pie sienas blakus logam, un man palika iespaids, it kā bārdainais vīrs mežsarga formā paskatītos uz mani

stingri un nosodoši. Taču mani plāni nu bija glābti.

Nākamajā vakarā es pārnesu pilnu port­feli ar kondensatoriem un īpašām vajadzī­bām domātu elektronu spuldzi. Dažas deta­ļas nekur nevarēja nopirkt, pret attiecīgu sa­maksu tās slepeni izgatavoja institūta stikla pūtējs, ļoti veikls amatnieks. Divas naktis es gandrīz nepārtraukti strādāju ar knaib­lēm un lodāmuru, kamēr viss bija gatavs.

Visās manās piezīmēs 28. septembris un visi šīs dienas vakarā izdarītie pieraksti pa­svītroti ar sarkanu zīmuli. To gan es izda­rīju vēlāk, jo 28. septembrī man nebija ne jausmas par šī vakara sekām. Taču es atce­ros visu tik labi, it kā šie notikumi būtu risi­nājušies vakar.

Pēc vakariņām, ap pulksten divdesmitiem, es uzkāpu bēniņos. Sievai es pateicu, ka gribu mazliet pastrādāt. Viņa savukārt gri­bēja ātrāk likties gultā, jo, mazgādama veļu, bija nogurusi.

Es vēlreiz pārbaudīju montāžas shēmu un tad ieslēdzu aparatūru, lai kontrolētu, kā viss darbojas. Es saodu deguma smaku vienā no pretestībām, kuras uzdevums bija izlīdzi­nāt strāvu, bet tā izturēja. Es izdarīju vēl dažus mērījumus. Pēc maniem apsvērumiem aparatūrai vajadzēja būt kārtībā, un man gribējās joka pēc sarīkot ģenerālmēģinā­jumu, kaut arī šajā vakarā nekas sevišķs nebija sagaidāms. Lai izvēdinātu no bēniņ- telpām deguma smaku un noteiktu virzienu — tajā bridi man nebija attiecīga rīka, kas rādītu leņķa grādus, — es atgrūdu lūku.

Caur lūku rāmi mirgoja zvaigžņotās debe­sis. Kādu brīdi raudzījos mirdzošajos pun­ktos samtaini melnajās izplatījuma dzīlēs, un manas fantāzijas smeldzošās ilgas kle­joja pa bezgalīgo telpu, kur viss bija noslē­pumains, bet uz kurieni biju jau pavēris vār­tus. Un atkal es vienlaikus ir apbrīnoju, ir apskaudu tos zinātniekus, kas pētī šīs pro­blēmas, kamēr es nožēlojami rāpoju putek­ļos.

Mans nodoms bija ar savu aparatūru uz­tvert un reģistrēt padomju raķešu signālus. Es gribēju kļūt par tā saucamo kluso līdz­dalībnieku, par neredzamo līdzvērotāju vis­lielākajā zinātniskajā notikumā cilvēces vēs­turē. Kaut arī daudz es ar to nebūtu panā­cis, tomēr izdošanās gadījumā es varētu Nīdermeijeriem ar ļaunu prieku sacīt: «Te jums ir tā saucamā mānīšanās! Vai nu jūs dzirdat šo jūsu ausīm nenozīmīgo «pī-pī- pī»?»

Slepenībā man, protams, bija daudz dros­mīgāki sapņi. To pašu ko es pētīja gan arī neskaitāmi citi amatieri visās pasaules val­stīs, nerunājot jau par lielajām observatori­jām, kas uzceltas speciāli šim nolūkam. Bet varēja tomēr būt iespējams, ka mani vēro­jumi, pateicoties savdabīgajai uztveršanas sistēmai, dotu savu ieguldījumu zinātnē, lai cik mazs tas būtu. Galu galā es pat varētu nosūtīt ziņojumu Maskavas Zinātņu akadē­

mijai, uzsākt sarakstīšanos… Bet, kā jau teikts, tie visi bija tikai sapņi.

Es atkal vēros zvaigžņotajās debesīs. Viens no ziemeļpuses rajoniem pletās manā priekšā sevišķi dzidrs. Dzirdēt gan nekā ne­varēja, jo pašreiz neviena jauna raķete ne­bija palaista. Pēdējā padomju raķete savus raidījumus jau bija pārtraukusi. Amerikāņi gan bija vairākas reizes mēģinājuši palaist raķeti, bet tas pa lielākai daļai beidzās ne­veiksmīgi. Viens no viņu pavadoņiem gan apriņķoja Zemi, bet tas bija tik sīks, tā rai­dītājs tik vājš, turklāt trajektorija tik neiz­devīga attiecībā pret manu novērošanas vietu, ka nebija nekādu izredžu uztvert šā pavadoņa signālus.

Es tomēr uzliku austiņas, lai pārbaudītu, vai man izdevies izslēgt atmosfēras traucē­jumus. Kā jau bija sagaidāms, es dzirdēju tikai vāju šalkoņu un palaikam atsevišķus sprakšķus. Tad varēja sadzirdēt tās mainī­gās skaņas, kas dzimst izplatījuma atomā- rajos procesos, zvaigžņu eksplozijās un kos­miskajos gāzu mākoņos — kaut ko līdzīgu sfēru mūzikai. Es grozīju slēdžus, kamēr beidzot visi trokšņi pilnīgi pazuda un nekas, izņemot dobju klusumu, nepalika pāri. Va­rēju būt apmierināts: man bija izdevies iz­dalīt pavisam šauru frekvenču joslu, un mana uztveršanas sistēma šķita attaisnoja­mies. Rotaļādamies es lēnām grozīju antenu tā, it kā es iztaustītu debesu velvi. Gribēju jau noņemt austiņas, kad pēkšņi uz kādu sekundes daļu kļuva dzirdama dīvaina dzie­doša skaņa. Tā bija tikko samanāma, un izklausījās, it kā milzīgi tālu sīktu ods. Pēc kāda brīža šī skaņa atkārtojās, bet šoreiz tas vilkās ilgāk, pēc tam iestājās ilgs klu­sums.

Sākumā es šaubījos, vai es vispār esmu pareizi dzirdējis un vai vainīga nav bijusi mana fantāzija. Ar pacietību, kas tādos ga­dījumos piemīt manas specialitātes ļaudīm, es atkal ļoti uzmanīgi mainīju frekvenci un antenas stāvokli. Gandrīz veselu stundu es to darīju bez panākumiem.

Beidzot — bija jau ap pusnakti — es at­kal sadzirdēju skaņas. Šoreiz kaut kas it kā sanēja un te īsāk, te garāk dūca, daž­kārt mainījās toņkārta. Nē, lai cik vājas būtu šīs skaņas, tās varēja būt tikai signāli!

Pilnīgi mehāniski es paņēmu zīmuli, re­ģistrēju laiku, frekvenci, varbūtējo virzienu, no kurienes šie signāli varēja nākt, un, va­doties no skaņām, zīmēju uz papīra svītri­ņas un punktiņus. Pēc apmēram piecām mi­nūtēm skaņas izzuda un šoreiz galīgi. Kaut kāds troksnis iespraucās starpā, sākās trau­cējumi, it kā spraugā, pa kuru es klausījos izplatījumu, iespiestos ūdens un noskalotu tālo dūkoņu. Acīmredzot šonakt nebija vairs nozīmes strādāt.

Noņēmis austiņas, es brīdi nekustīgi sē­dēju un raudzījos uz aparātiem, veco skapi, jumta siju ēnām un uz četrstūraino zvaig­

žņotās debess izgriezumu lūkā. Kā jau teikts, es toreiz nekā nesapratu, bet tagad šķiet, ka man bija savāda nojauta, it kā mani būtu skārusi dīvaina vēsma. Kas tas varēja būt?

Visvienkāršākais izskaidrojums bija tāds, ka Padomju Savienība atkal palaidusi kādu raķeti, varbūt lai izpētītu Marsu vai arī Venēru. Šie starti parasti notiek bez ska­ļiem pieteikumiem, atšķirībā no amerikā­ņiem, kuriem jau iepriekšējā reklāma krietni vien pārsniedz vēlāk gūtos panākumus. Nē, amerikāņu raķete tā nevarēja būt, — pēc avīžu ziņām spriežot, ASV raķetes nā­kamais starts notiks tikai pēc kādas nedē­ļas.

Ar tām pāris svītriņām un punktiem, ko biju uzmetis uz papīra, neko lielu nevarēja iesākt. Raķetes parasti raidīja šifrētus sig­nālus, kurus izdevās izlasīt tikai ar īpašu atšifrēšanas aparatūru. Vai es nebūšu ne­jauši uztrāpījis vienu no tiem savādajiem izplatījuma «logiem», par kuriem rakstīja padomju profesors Sedovs un kas izraisīja nedzirdētu sensāciju speciālistu vidū? Pa­teicoties šiem kanāliem, kuros radioviļņi gan­drīz netraucēti izplatās milzīgos attālumos, toreiz bija izdevies ar divarpus vatu lielu jaudu pārraidīt fotouzņēmumus piecsimt tūkstoš kilometru lielā attālumā. Ar zināmu lepnumu es tomēr konstatēju, ka radiotrau- cējumi, ko rada elektriskie lādiņi atmosfērā, un dažādi citi iemesli manu uztveršanas sistēmu daudz netraucē. Dzirdēto skaņu frek­

vence atradās īsviļņu diapazona, kas izpla­tās lielos attālumos.

Tā prātodams, es pēkšņi sajutu nakts vē­sumu, kas pa lūku bija iespiedies bēniņtelpā. Es salīgi nodrebinājos, izslēdzu aparātus un aiztaisīju lūku. Bija jau krietni pāri pus­naktij.

Otrā rītā pie brokastu galda teicu sievai, lai viņa ieslēdz radio, jo es gribētu noklau­sīties ziņas. Parasti es to nedarīju, jo bro­kastis ēdu klusumā.

Diktors nolasīja garumgaru valdības pa­skaidrojumu, kādēļ jāpalielina aizsardzības izdevumi. Arī par raķešu šāviņiem tur bija runa, bet tikai par kaujas raķetēm. Par pa­domju pētījumiem kosmosā netika bilsts ne­viens vārds. Es pārslēdzos uz Lcipcigu. Arī no turienes neko neziņoja. Tas bija sa­vādi.

— Kas ar tevi notiek? Ko tu dari? — iesaucās mana sieva, un es pieķēru sevi, ka nupat esmu grasījies ar magoņmaizīti ap­maisīt tēju.

— Nekas sevišķs, — es teicu un nošķaudī­jos.

— Tu esi saaukstējies un saķēris iesnas,— sieva bārās.

— Laikam gan, — es pamāju ar galvu, arvien vēl domās iegrimis, noņēmu brilles un ar kabatas lakatiņu izslaucīju piesarku­šās, asarojošās acis.

Šodien pievakarē, kad es jau gulēju, virs- ārsta Bendera un kādas māsas pavadībā negaidot vizītē ieradās profesors.

Viņš pavirši apskatīja pilnīgi normālo temperatūras līkni un pārējos ierakstus manā slimības vēsturē, kuru viņam pasniedza māsa. Tad viņš aptaustīja manu pulsu, apskatīja plakstiņus un uzstādīja pāris jautājumu man un doktoram Benderam. Visu to viņš veica tik ātri un mehāniski, ka es tūliņ pamanīju viņu darām to tikai kārtības labad, bez cerī­bām vai nolūka atrast kaut ko īpašu.

Pēc piecām minūtēm viņš ar visu bija galā un māsa jau devās uz nākamo palātu. Bet profesors vilcinājās un paskatījās uz mani tā, it kā vēlētos kaut ko jautāt. Es saviebu seju un tikko manāmi pamāju uz doktoru Benderu, kurš, lūpas savilcis, kaut ko rak­stīja savā piezīmju grāmatiņā, it kā būtu neapmierināts ar apskates iznākumu. Iespē­jams, ka man tikai likās, taču instinktīvi es nojautu, ka profesors mani uzreiz sapratis.

— Kolēģa kungs, — pagriezies pret dok­toru Benderu, viņš it kā starp citu, bet tādā tonī, kas necieta iebildumus, teica: — Parū­pējieties, lūdzu, lai trakojošais maniaks no desmitās zāles tiktu sagatavots šokam. Es šoreiz gribu pats būt klāt.

Virsārsts aizgāja, jautājoši, gandrīz pār­metoši paskatījies uz šefu, it kā iekšēji ne­būtu mierā ar to, ka profesors grib palikt divatā ar slimnieku. Profesors aizslēdza dur­vis. Tas šeit nebija pieņemts un liecināja, ka profesors nekādā ziņā neuzskata mani par bīstamu.

Sakrustojis rokas uz muguras, profesors so)oja pa istabu, it kā meklētu vārdus. Pēk­šņi viņš apsēdās uz manas gultas malas, sakrustoja kājas un, aplūkodams nospodri­nāto kurpju purngalus, teica:

— Mīļo doktor Vulf! Gribu pavisam īsi kaut ko ar jums pārrunāt.

— Lūdzu, labprāt, — es viņu ar smaidu iedrošināju.

— Redziet, — paskaidroja profesors, — jūsu gadījums ir pasmags. Varbūt ne tik- daudz no medicīniskās puses, cik no citiem viedokļiem. Jūs mani saprotat… — viņš iz­darīja pa daļai dusmu, pa daļai nepatikas pilnu žestu, — bet, diemžēl, pilnīgi neievē­rot šos apstākļus es nevaru. Vārdu sakot, es varētu jūs ar attiecīgu pamatojumu drīz vien atkal izlaist. Pieņemsim, ka jūs vienkārši esat sasirdzis ar kādu īslaicīgu psihozi, kam par iemeslu bijusi pārstrādāšanās, jūsu nervu sistēmas pārpūle. Šādā stāvoklī bieži parā­dās slimīga iztēle, kas, nomierinoties un ar vēsu prātu visu pārdomājot, atkal pazūd. Es pat varētu parūpēties, lai disciplinārlieta, kas ievadīta darbā pret jums, tiktu apmai­nīta pret ilgāku slimības atvaļinājumu, ka­mēr ar laiku viss aizmirstos.

Es klusēju un smaidīju.

Profesors mazliet nervozi mainīja savu kāju stāvokli un atsāka:

— Jums jāpiekrīt, Vulfa kungs, ka arī zi­nātnieki maldās, iestrēgdami kļūdās kā mu­šas līmes podā. Neviens to nezina labāk par mani. Vai tas nevarētu būt noticis arī ar jums? Es vakar ieskatījos vairākās jums kon­fiscētajās piezīmēs, enerģiski pastāvēdams uz to medicīnisku apsvērumu dēļ. Tas viss ir interesanti, kaut arī mazliet fantastiski, gandrīz vai neticami. Neesmu speciālists, lai spriestu par fiziku, bet ticiet, man tiešām žēl, ka esmu spiests jūs te aizturēt. Bet vai tomēr nav iespējams, ka jūs savos eksperi­mentos esat kritis par upuri pašapmānam?

— Tātad jūs gribat mani pierunāt, lai es visu atsauktu un pazemīgi paskaidrotu, ka vienkārši esmu bijis sajucis? Par tādu cenu mani ātrāk atbrīvotu? — es jautāju.

— Ja jūs to gribat formulēt tik tieši…— Profesors jutās acīmredzot neērti.

— Labi, — es pamāju ar galvu, — pro­fesora kungs, atļaujiet jums paskaidrot: kas attiecas uz tīri zinātnisko pusi, es atzītu kļūdas, ja tādas būtu. Iespējams, ka esmu kaut kur kļūdījies un kritis par upuri misti­fikācijai vai pašapmānam, kaut arī pats tam ne visai ticu. Bet es neatsaukšu to sava darba daļu, kurā ir, ja tā var teikt, ētiski secinājumi. Nē, saprātu es nenodošu, to es nedarīšu nekad.

Profesors palūkojās pulkstenī, piecēlās un veltīja man tādu skatienu, kas apstiprināja manas nojautas: visumā mēs esam garīgi radniecīgi.

— Jā, esmu devis rīkojumu, — iedams ārā no istabas, viņš izmeta, — lai jūsu sievai rīt ļauj jūs apciemot.

— Vai es varētu palūgt, lai man atdotu arī brilles? — es nosaucu viņam pakaļ.

Atceroties dienas pēc toreizējā 28. sep­tembra, man šķiet, ka esmu līdzinājies skud­rai, kas čakli gādā materiālus savai celtnei. Signālus ilgi vairs nevarēja sadzirdēt, bet 2. oktobrī es tos atkal uztvēru. Tiesa, arī šo­reiz tikai neilgi — kādas desmit minūtes. Par jaunas kosmiskās raķetes palaišanu ne­kas nebija dzirdams (pēdējā amerikāņu raķete bija eksplodējusi trīsdesmit sekundes pēc starta), un līdz ar to signāli kļuva ar­vien mīklaināki. Es apsvēru visas iespējas. Varbūt kāda no tām padomju raķetēm, kuras vienmēr lido pa savām trajektorijām mūsu Saules sistēmā, negaidīti atsākusi pārraides, jo raidīšanas aparatūra daļēji saņēma ener­ģiju no gaismas baterijām, kuras uzreiz ne­varēja pilnīgi izslēgt. Tas nu gan bija maz ticams, katrā ziņā manas uztveršanas apa­ratūras darbības rādiuss un jutīgums tādā gadījumā bija fenomenāls. Es domāju arī par to, ka te varēja būt darīšana ar signā­liem, kurus pa laikam raidīja uz Mēnesi un kuri pēc tam atgriezās uz Zemes. Tas bija sen pazīstams līdzeklis, lai ar īsviļņu palīdzību pārvarētu Zemes liekto virsmu. Bet uztverto signālu frekvence un virziens nesa­krita ar tiem, ko parasti lietoja šādiem ekspe­rimentiem. Kad es šos signālus dzirdēju otr­reiz, Mēness atradās tālu zem apvāršņa. Pēc ilgām pārdomām un aplēsēm es pilnīgi droši varēju izslēgt vismaz vienu iespēja­mību: signāli nenāca no Zemes!

Pagaidām es vairāk priecājos par apara­tūras teicamo darbu, nekā lauzīju galvu par šīm dīvainībām. Izmantotais princips pa­vēra manai aparatūrai zināmas perspektī­vas, kaut gan tai, protams, bija arī savi trū­kumi. Aparatūras uztveršanas iespējas ne tuvu nebija vēl izsmeltas. Ja, piemēram, manā rīcībā būtu augstāks spriegums un labāks stabilizators, tad … vārdu sakot, man vajadzēja izšķirties, kāds būs manu pētī­jumu mērķis. Tie bija aizgājuši tik tālu, ka vienam cilvēkam, kuram turklāt trūka lī­dzekļu, vairs nebija iespējams tikt galā ar visu.

Visvienkāršāk un arī loģiskāk būtu turp­mākos eksperimentus pārnest uz universi­tātes laboratoriju. Man tikai vajadzētu aiz­iet pie ordinariusa profesora fon Jēgera un visu izstāstīt. Nav šaubu, ka viņš mani ar slepenu prieku atbalstītu. Reiz, kad bijām ap­sprieduši darba jautājumus, es jau gribēju par to aprunāties. Bet, zagšus paskatījies uz šo kungu, kas sēdēja man pretim savā tronī, es pazaudēju jebkuru patiku. Iespējams, ka es nodarīju viņam pāri, bet no šī vīra ar lielo rētu uz kreisā vaiga sirsnību un cilvē­cisku siltumu nebija ko gaidīt. Viņa uzsvērti elegantais apģērbs, pelēkzaļo acu vēsais ska­tiens, rūpīgi koptās, bet šķietami nežēlīgās rokas un turklāt viņa aprautā valoda… arī tad, kad viņš sacīja «labrīt, kolēģa kungs», viņa tonī nepārprotami bija dzirdams šefs. Pat lūpas viņš savilka tā, it kā viņam būtu grūti pārvērst savu bālo seju, kas šķita kā spoguļa priekšā izveidota, akmenī sastin­gusi… Nē, es vienkārši nespēju tikt tam visam pāri un viņam uzticēties.

Klīda valodas, ka profesors fon Jēgers savā postenī ticis ne tikdaudz par zinātnis­kajiem sasniegumiem, cik par piederību zinā­mām iespaidīgām aprindām. Un šīs baumas tikai pastiprināja tas, ka viņš izmantoja katru gadījumu, lai atklātās runās vai rak­stos asi uzbruktu daudz ievērojamākiem ko­lēģiem, tiklīdz tie ziņoja kaut ko par Hiro- simas sekām vai brīdināja par baismīgām nākotnes perspektīvām. No viņa paša zināt­niskajiem darbiem es līdz šim biju lasījis tikai «Fizikas gadagrāmatā» publicēto darbu «Dažādu modernu sintētisko vielu siltumva- dītspēja». Es uzskatīju, ka tas ir sauss un garlaicīgs datu savirknējums.

Taču manu bargo kritiku viegli var saistīt ar konkurences cīņu par augstāku posteni, labāku vietu zinātnē un katedrā, par karjeru. Šī slepenā cīņa mūsu drūmajā institūtā risi­nājās ne mazāk spraigi kā citur. Un jo zemāk kāds atradās, jo vairāk tam draudēja briesmas visu mūžu būt klāt tikai pie šau­tenes pielādēšanas, bet pašam ne reizes ne* izšaut, un šā iemesla dēļ cilvēks kļūst ar­vien ļaunāks un aizdomu pilnāks. Es tieši ieņēmu visai nenozīmīgu vietu. Uzticēda­mies profesoram fon Jēgeram, es viegli va­rēju nonākt tik tālu, ka viņš piesavinātos manu ideju, tad arvien vairāk un vairāk no­bīdītu mani sāņus, kamēr kādu dienu parā­dītos zinātnisks darbs ar apmēram šādu virsrakstu: «Modernās metodes visaugstākā jutīguma sasniegšanai, uztverot elektromag­nētiskos viļņus tādā frekvenču joslā, kas derīga ziņu pārraidījumiem». Autors — profe­sors fon Jēgers, universitātes X fizikas ordi- nariuss. Labākajā gadījumā kaut kur ar ma­ziem burtiem būtu iespiesta piebilde «Darbs uzrakstīts ar asistenta Dr. Vulfa laipno līdz­dalību».

Vēlāk, iespējams, manu ideju izmantotu rūpnieki un fon Jēgers saņemtu tādu summu, par kuru domājot vien jau grieztos galva… To pašu galu galā arī es pats varētu mēģi­nāt tiešā ceļā. Grūtības sagādāja tikai tas, ka man nebija nekādu kontaktu ar rūpnie­ku aprindām, un es par tām zināju tikai tik daudz, ka to finansiālās iespējas atšķiras no mūsu institūta iespējām tikpat krasi kā leijerkastnieka finanses no fantastiski bagāta Indijas radžas finansēm.

No manas Grīnbahas perspektīvas raugo­ties, Nīdermeijers šķita vīrs ar plašu pazī­šanos. Kad viņš nākamreiz ieradās ciemos pie manis, es aizmirsu iepriekšējo apņemša­nos, liku galdā trīs pudeles Mozeles vīna un, zobus sakodis, pacietu parasto sarunu, ne­traucējot to kā iepriekšējo reizi ar savām piezīmēm. Diezgan ātri viņš jau bija tik labā omā, ka uzsāka savu dziesmu «Par vecajiem biedriem». Tad es viņam it kā starp citu pajautāju:

— Sakiet, lūdzu, Nīdermeijera kungs, — vai jūs nejauši nepazīstat kādu no elektris­kās rūpniecības aprindām? Jums taču iznāk daudz darīšanu ar visiem.

Cigārs, kas atradās Nīdermeijera mutes kaktiņā, nosvērās uz leju, viņš piemiedza vienu aci un apskatīja mani kā cilvēku, kurā pēkšņi atklājis kaut ko pārsteidzošu.

— Khm, khm, khm, doktoriņ … paskaties tikai, — viņš brīnījās, — jūs, šķiet, sākat sa­prast, kur naudiņa šķind. Protams, man ir pazīšanās. Kā, piemēram, jurns patiktu «Ani­līna AS»? Viņi maksā divi simti desmit!

— Bet tās taču ir ķīmiskās fabrikas, — es iestarpināju.

— Jā, tā gan. Man likās, ka tas ir vien­alga. Tad varbūt «Vispārējo Elektro AS»?-— Nīdermeijers iedzēra malku vīna un, manai sievai ar Šausmu pilnām acīm noskatoties, nobirdināja uz paklāja cigāra pelnus.

— Labi, tā kā jūs esat tāds paklausīgs, dokto­riņ, — viņš paskaidroja ar plašu žestu,

— tad es jums teikšu, ka manā personā jūs ne­esat kļūdījies. Tā, starp mums runājot, arī «Elektro AS» man ir neliela teikšana, jo man ir pāris akciju. Jānodrošinās jau ir. Ko, ko tu saki, Trudhen? — Viņš kā apstiprinā- dalfls papliķēja pa sievas resno, sārto pa­kausi un atkal uzrunāja mani: — Dodieties tūlīt pie direktora, doktoriņ, vai, vēl labāk, pie ģenerāldirektora un sakiet, ka jūs sūta Nīdermeijera kungs. Tikai neielaidieties ar tiem kantora ēzeļiem, visi šie sīkmaņi neko nezina un nav nekas vairāk kā mēsli. Taisnā ceļā uz direkciju! Jūs redzēsiet, ko šie ļaudis jums piedāvās, tiklīdz būs uzzinājuši, ka nākat manis rekomendēts. Tātad jūs drīz vien pārcelsieties uz Frankfurti, ko? Mazliet žēl omulīgo vakaru, bet cilvēka laimei jau nedrīkst stāties ceļā …

Es nepārtraucu viņa runu un atstāju viņu šajā pārliecībā. Viņa rekomendāciju es gan nolēmu izmantot.

Sajā vakarā man veicās, jo Nīdermeijers pēkšņi uzsauca provizoram Kindeļa kungam, kas arī bija ielūgts:

— Ei, vai jūs nākamo piektdienu ar savu tarataiku nebrauksiet uz Frankfurti iepirkt kaut ko savai indes bodei? Jūs varētu arī mūsu doktoriņu paņemt līdzi. Tā viņš ietau­pīs ceļanaudu.

Norādījums uz maniem materiālajiem ap­stākļiem bija nekaunīgi tiešs, bet varbūt es biju kļuvis pārāk jūtīgs un domāts bija labi. Vai no tāda Nīdermeijera es varēju sagai­dīt īpašu smalkjūtību!

Provizors Kindelis pastīvi pamāja ar galvu. Viņš nešķita sevišķi iepriecināts, bet ko citu viņš galu galā varēja darīt?

—Liekas, ka vīns pirmo reizi būs atmaksājies, — es teicu sievai, kad ciemiņi bija aizgājuši.

Šis brauciens uz Frankfurti allaž paliks man atmiņā kā piedzīvojums, no kura es daudz mācījos. Institūtā es paņēmu divas brīvdienas, kuras man jau sen bija iekrātas. Profesoram fon Jēgeram šāds nodoms acīm­redzami nepatika, bet tas man galu galā bija pilnīgi vienalga. Piektdien mēs ar Kin­deļa kungu izbraucām jau pirms rītausmas viņa vieglajā automašīnā, ko provizors bija pircis lietotu un ar kuru braukāja visai reti.

Sākumā Kindeļa kungs bija ļoti mazru­nīgs. Pelēkajā, krēslaini miglainajā rīt­ausmā viņš sēdēja pie stūres kā pie moku staba — bāls, ar tumšiem lokiem zem acīm un sakniebtām bezasiņu lūpām. Es neuzdro­šinājos viņu traucēt. Astoņdesmit kilomet­rus aiz Grīnbahas viņš pirmo reizi pavēra muti, lai piezīmētu, ka ļoti priecājoties, jo šodien viņa šefam beidzot pašam jāpaliekot aptiekā. Šajā sakarībā Kindelis necienīgi murmināja kaut ko par veco āzi, kam galu galā drīz apnikšot mīlināties uz pagrabiņa kāpnēm ar restorāna «Pie lāčiem» oficianti. Sakumā man šķita, ka esmu kļūdījies, bet, jo vairāk mēs attālinājāmies no Grīnbahas, jo biežāk Kindeļa kungs izgrūda caur sa­kostiem zobiem šādus vārdus. Man pat likās, ka viņa naids pret Grīnbahu un tās iedzīvo­tājiem pieaug tieši proporcionāli attāluma kvadrātam. Viņš, piemēram, izteica cerību, ka gan jau Nīdermeijers reiz ta sapīšoties savās smirdīgajās zarnās, ka iekritīšot ar degunu sūdos. Attiecībā uz Nīdermeijera kundzi Kindelis dalījās visai necienīgās aiz­domās, ka arī daži citi vīri tur nepaliekot bešā — vārdu sakot, es Kindeli ieraudzīju no man gluži nepazīstamas puses. Acīmre­dzot zem viņa šķietami miermīlīgā un ticīgā dvēseles apvalka slēpās ne vien liels naids, bet arī plašas zināšanas par daudzu Grīnba­has pilsoņu pikanto privāto dzīvi, kas vienam otram no viņiem zināmos apstākļos varēja kļūt visai bīstami. Es klausījos pa daļai pār­steigts, pa daļai uzjautrināts un tikai vien­reiz izbailēs viņu pārtraucu:

— Uzmanieties, priekšā smagā mašīna!

Kindelis strauji nobremzēja un tīri pa­prasti noņurdēja kaut ko par «nolādēto pa­kaļu». Kad tuvojāmies Frankfurtei, viņš šķita savu atklatību nožēlojam un kļuva at­kal korekts un mazrunīgs.

— Tas viss taču paliks starp mums, dok­tora kungs? — viņš teica, pašķielējis uz manu pusi.

Es viņam, protams, apgalvoju:

— Pats par sevi saprotams! Tas paliek pil­nīgi starp mums, Kindeļa kungs.

Diena bija kļuvusi saulaina. Frankfurtes torņi un jumti gandrīz baismīgi skaudri iezī­mējās rudenīgi vēsajā debesu zilgmē. Tālē, pāri pakalniem kā bāli ziedi pie apvāršņa cēlās dūmakaini vāli, un ielu troksni palai­kam pārspēja reaktīvā iznīcinātāja dārdoņa augstu debesīs.

Milzīgas jaunas augstceltnes, hromā mir­dzoši dārgi automobiļi, kas brauca kolonās pa trīs un pa četri, greznas vitrīnas un sa­tiksmes virpulis ielās… Visi šie iespaidi mani tā kā mulsināja, un es jutos pat maz­liet nomākts. Gadiem ilgi nebiju Frankfurti redzējis, un, salīdzinot ar to, X pilsēta ar visu savu universitāti bija tikai miestiņš. Es biju kļuvis par īstu provincieti. Kā sapnī vē­ros pa logu, kamēr Kindelis vadīja mašīnu caur pilsētas centru. Kāda plaša laukuma malā pacēlās monumentāla betona un stikla ēka. Par spīti tās baltajam greznumam ēkas kontūrās es izjutu kaut ko nepatīkami vēsu, gandrīz pretcilvēcisku — es tomēr biju grīn- bahietis. Augstā tornī es ieraudzīju no mil­zīgiem burtiem izveidotu uzrakstu «Vispā­rējā Elektro AS».

— Te tā ir! Ļaujiet man, lūdzu, izkāpt, — es iesaucos, no pārdomām iztraucēts.

Kindelis tikai kratīja galvu un brauca gar stāvvietu, kur parkoja vairākas lielas, grez­nas vieglās mašīnas.

— Ja kāds skatīsies pa logu tieši tajā brīdī, kad jūs kāpsiet laukā no šīs ķerras, tad jums jau pašā sākumā būs uz pusi ma­zāk izredžu, — viņš mani pamācīja, un, vē­rojot visu šo greznību, es viņam piekritu. Mašīnas tumšā krāsa jau bija zaudējusi spī­dumu, un turklāt arī tās forma šķita vecmo­dīga — Kindeļa vieglā mašīna patiešām lī­dzinājās noplukušai mēslu vabolei

Kindelis apstājās nākamajā krustojumā un

deva man padomu atpakaļ braukt taksī, it kā mana mašīna būtu remontā. Iedzimtā tau­pības izjūta gan saslējās pret to, un es kautri ieminējos, ka šo mazo gabaliņu varētu noiet arī kājām, bet Kindelis ironiski smaidīja par manu muļķību:

— Ja jūs ieradīsieties kājām, jūs tālāk par šveicaru nelaidīs. Šādā veidā te ierodas tikai mācekļi un apkopējas. Protams, tā ir jūsu darīšana.

Mēs norunājām satikties kādā ielu krusto­jumā.

— Bet ne ātrāk par divdesmit diviem. Vai, teiksim, labāk divdesmit divos trīsdesmit. Ardievu, un labu veiksmi.

Mašīnas logā pavīdēja viņa noslēpumai­nais smaids ap plānajām lūpām, tad mašīna pazuda ielu drūzmā un es paliku viens.

Apsvēris stāvokli, paklausīju Kindeļa pa­domam un piebraucu taksometrā pie portāla durvīm. Tomēr šveicars aizdomīgi vaicāja:

— Uz kurieni, lūdzu?

— Uz direkciju. Rekomendācija no Nīder­meijera kunga, •— es izteiksmīgi pamāju, drudžaini cenzdamies nepadoties nomāktī­bai, kas uznāca man, ieraugot šo ēku.

Laipnais vīrs tiešām ļāvās sevi apmānīt. Pirmkārt, tāpēc, ka acīmredzot nemanīja aiz manas uzsvērti drošās uzstāšanās bailes, otr­kārt — viņš nepazīstamo vārdu «Nīdermei- jers» uzskatīja par kāda deputāta vārdu. Viņš tagad pamēģināja izsaukt direkciju. Man par laimi telefons bija aizņemts. Pēc neilgām pārdomām šveicars nosūtīja mani uz trešo stāvu. Viņš gan nedomājot, ka mani tagad pieņemšot.

Uztraukumā es nebraucu ar liftu, bet so­ļoju pa kāpnēm. Saules stari ieslīpi urbās cauri stikla sienām, un grīdu marmors mir­dzēja kā ledus. Pie direkcijas telpas durvīm dežurēja kāds kungs, ar kuru man bija daudz lielākas grūtības kā ar šveicaru. Viņš sa­rauca uzacis un jautāja: «Uz kurieni?» tādā balsī, it kā es būtu pārģērbies diversants. Mana atbilde «uz direkciju» izvilināja viņa sejā tikai līdzjūtīgu smaidu. Varēja domāt, ka es esmu kāds pasaku bērns, kas vēlas tikt pie ķeizara. Kungi esot apspriedē un šodien vispār nebūšot runājami, viņš pateica ar tādu rokas kustību, it kā gribētu pagriezt mani atpakaļ uz kāpņu pusi. Turklāt viņš tā no­skatīja mani no galvas līdz kājām.Kā tad, mans uzvalks bija nemoderns un jau mazliet apvalkāts, ar viņa apģērbu to pat salīdzināt nevarēja, bet es noskaitos.

— Paklausieties, — es teicu, asi akcentē­jot katru balsienu, lai neuzkristu mana trau­cējošā svepstēšana, — mani sauc doktors Vulfs. Es nāku ļoti svarīgā lietā un uzturē­šos Frankfurtē tikai vienu dienu. Bez tam man ir Nīdermeijera kunga rekomendācijas.

— Ja jūs gribat strādāt par uzņēmuma ārstu, kadru daļa ir pirmajā stāvā, — ska­nēja viņa atbilde.

— Esmu nevis ārsts, bet fiziķis, zināt­nieks, saprotiet jel! — es to gandrīz izklie­

dzu un, izvilcis no portfeļa tīri uzrakstītu savu ideju kopsavilkumu, vicināju to viņam gar degunu. — Lūk, tas te ir ļoti svarīgi!

Tagad viņš sāka svārstīties.

— Es to ziņošu kungiem. Atstājiet savu adresi, pēc četrpadsmit dienām jums tiks dota atbilde.

Bet es vairs neatlaidos.

— Nē, to nevar atlikt! Man jātiek tūlīt iekšā! — Beidzot es biju piedabūjis viņu tik­tāl, ka viņš, pikti paskatījies uz mani, ar manuskriptu rokā pazuda aiz polsterētajām durvīm. Kad viņš atgriezās, seja tam staroja ļaunā priekā:

— Sēde ilgs vēl vismaz kādas divas stun­das.

— Nekas, es gaidīšu, — es īgni atbildēju.

Sēde ilga nevis divas, bet gan trīs un trīs

ceturtdaļstundas. Kā pamests es sēdēju uz krēsla zāles kaktā, un man šķita, it kā es dzirdētu milzīgu pulksteni laiski un reizē mocoši neatgūstami pilinām sekundes. Kungs izlikās mani vairs neredzam. Ja viņa ska­tiens arī pārslīdēja manam kaktam, tad tā, it kā viņš nekā, izņemot gaisu, nemanītu.

Ap pulksten diviem mani beidzot ielaida.

Es iegāju zālei līdzīgā telpā. Lai gan iekārta bija grezna, no tās dvesa lietišķs vē­sums. Pat gaisma, kas spiedās iekšā pa logiem, šķita ledaina. Šajā telpā nebija vie­tas ilūzijām. Zaļā galda otrā pusē sēdēja trīs kungi un viena sekretāre; trīs kungi, kuru lielo īsteno varu bija iespējams tikai no­

jaust. Vidū sēdošais turēja šo varu milzīgās, gaļīgās rokās. Viņa plikais, apaļais, ķerme­nim pārāk mazais galvaskauss spīdēja kā ietaukots, pakausis, zods un vaigi sastāvēja no sīkiem desveida uztūkumiem, it kā vēl neapstrādātiem plastilīna gabaliņiem. Kad viņš savās zilgani sarkanajās, biezajās lū­pās turēja cigāru un, īkšķus grozīdams, ar sapņainu smaidu vēroja savu vēderu, it kā priecātos par tā kolosālo apaļumu, viņu va­rēja uzskatīt par kaut ko līdzīgu priecīgam Budam. Bet kad viņš paskatījās uz augšu un cilvēkā ieurbās zem smagajiem, laiska­jiem plakstiņiem paslēpto mazo ačteļu ska­tiens, varēja nojaust, ka šis iespaids bijis tikai šķietams. Ūdeņaini gaišajās acīs ne­kustīgi un ne lielākas par kniepadatas gal­viņām gulēja zīlītes. Viņam bija slepkavas acis.

Pa labi no viņa sēdējā eleganti ģērbies kungs ar rūpīgi sasukātiem matiem un iedo­mīgu seju. Viņa kaklasaite šķita tik akurāti sasieta, it kā būtu veidota no ģipša. Viņš va­rētu droši tāds, kā ir, stāties telekameras priekšā, lai noturētu runu, un aplausi — īpaši no pretējā dzimuma publikas — būtu viņam nodrošināti. Kamēr es atrados zālē, viņš visu laiku turēja manikirēto mazo pirkstiņu priekšā sejai, it kā apskatītu sevi pašu sava gre­dzena zeltā, lai pārliecinātos, ka nedz viņa frizūra, nedz kaklasaites mezgls nav jāpa­labo.

Kungam pa kreisi no resnā bija mugurā vecmodīgs, svinīgi melns uzvalks. Viņa seja izskatījās bāla, ar smailu degunu un sa­kniebtām lūpām. Viņam bija īgna barguma izteiksme sejā, kā cilvēkiem, kas sirgst ar kuņģa čūlu. Visraksturīgākais viņā izrādī­jās, bez šaubām, tā galvaskauss. Plikais torņveida galvaskauss ar slimīgu bālumu līdzinājās miroņa galvaskausam.

Es nevaru noliegt, ka šo cilvēku, šīs sve­šās un acīmredzot nežēlīgās bagātības un varas pasaules priekšā mani sagrāba bailes un pamestības sajūta. Es tikai brīnījos — vēl šodien man tas nav pilnīgi skaidrs, — kāpēc mani vispār ielaida iekšā un neaizsū­tīja uz zemākām instancēm. Nīdermeijera dēļ nekādā ziņā, jo, kad es biju pateicis: «Mani sauc doktors Vulfs. Es nāku ar Nīder­meijera kunga rekomendāciju,» — kungi jau­tājoši saskatījās.

— Vai jūs domājat Nīdermeijeru no Dort- mundas metalurģiskajiem uzņēmumiem? Maijers ar «ai»? — beidzot pajautāja resnais.

— Nē, ar «ei». No Grīnbahas, — es izgrūdu gandrīz nokaunējies. Par zarnām un ādām es tālredzīgi noklusēju, jo, dzirdot vārdu «Grīnbaha», sekretāre, blondi nokrāsota, lel- līgi skaista būtne, jau nolieca galvu, lai slēptu smaidu.

— Vai jūs tādu pazīstat? — resnais jau­tāja elegantajam, kas af- savas manikirētās rokas kustību vien aizslaucīja Nīdermeijeru līdz ar Grīnbahu nebūtībā. Viņa balsī dzir­dēja saīgumu:

— Laikam kāds no mazajiem akcionāriem. Vai tad visus šos cilvēkus var pazīt!

Nīdermeijera prestižs manās acīs noslī­dēja līdz nullei. Te bija citi mērogi nekā Grīnbahā.

Resnais tomēr vēlīgi norādīja uz kādu krēslu.

— Lūdzu, sēdieties. Jūs vēlaties nodot kāxlu priekšlikumu, kādu izgudrojumu vai ko tamlīdzīgu? — Viņa balsī jautās apmie­rinātības pieskaņa. Viņš pat piedāvāja man cigāru.

Acīmredzot starp šiem kungiem bija noti­kusi slēgta konference, un es tiku ielaists tikai tāpēc, ka no manis, ietiepīgā apmeklē­tāja, sagaidīja kaut ko līdzīgu patīkamam pārtraukumam, kaut ko līdzīgu humoristis­kam priekšnesumam starpbrīdī. Katrā ziņā elegantā ironiskais skatiens, ar kuru viņš nomērīja manu necilo personību, lika manīt kaut ko tādu. Tikai vīram ar miroņgalvu acīmredzot nebija humora izjūtas, un viņš sēdēja, seju skābi stingrā grimasē savilcis.

Kamēr elegantais pētīja manu manuskriptu tik uzmanīgi, it kā baidītos, ka no turienes varētu izlēkt blusas, es sāku nelielu priekš­nesumu, kuru resnais pārtrauca ar jautā­jumu, vai es strādāju X universitātē par pro­fesoru. Pēc manas kaunīgās atzīšanās, ka strādāju tur tikai par asistentu, interese par mani acīmredzot noslīdēja vēl zemāk, un bei­dzot šķita,, ka manī neviens vairs neklau­sās. Bija skaidrs, ka kungiem par visām šīm

lietām nav ne jausmas un viņi kārtojuši kon­cerna tīri veikalnieciskos darījumus.

Uz galda iezvanījās kāds no ziloņkaula krāsas telefoniem. Sekretāre noņēma klau­suli un ar vārdiem «Jā, lūdzu, tūlīt» paklanī­jās tai personai, kas tikko bija runājusi ar viņu pa telefonu, un, izdvesdama «ministri­jas sekretāra kungs», pasniedza klausuli, resnajam, kas, laiski krēslā atzvēlies, ar cigāru mutē kādu brīdi turēja klausuli pie auss, it kā no tālienes klausītos skanīgu me­lodiju. Laiku pa laikam viņš īsi pamāja ar galvu vai noteica:

— Khm … tā … tā … zināmos apstākļos varēsim.

Abi pārējie kungi sasprindzināti klausījās. Es acīmredzot biju pilnīgi piemirsts un sle­peni aplūkoju telpu, kurā atrados. Beidzot mans skatiens apstājās pie kāda liela sie­nas spoguļa zelta rāmī. Es tajā skaidri va­rēju saredzēt savu sasprindzināto, aiz liela uztraukuma bālo seju un smieklīgi lielās acis aiz briļļu stikliem. Kur nu vēl mana sīkā, apvalkātajā uzvalkā ievīstītā figūra! Cigārs, kuru es ar nevērīgu žestu biju sācis smēķēt, šķita par stipru. Vieglā reibonī es atgāžos krēslā, un spogulī izskatījās tā, it kā es ieslīdētu bezdibenī.

Resnais savu sarunu bija beidzis un, tikko samanāmi saraucis uzacis, informēja abus pārējos, ka risinās kaut kas ļoti svarīgs. Man kļuva skaidrs, ka šī apstākļa dēļ es tagad kļūstu tikai par nastu. Tas nepārprotami iz­rietēja no precīzajiem, nepacietīgi lakoniska­jiem jautājumiem, kurus man tagad uzdeva, acīmredzot, lai šo nu jau apnikušo starpspēli izbeigtu.

— Vai jums ir vēl kaut kādas rekomendā­cijas? — vīrs ar miroņgalvu apjautājās. Bet man nebija nekā.

Es to nevarēju apgalvot, bet sevis attais­nošanai paskaidroju, ka sākumā neatmaksā­jas arī radiopārraides vai televīzijas pro­gramma, bet ka vēlāk …

Elegantais ar gandrīz niknu rokas kustību pārtrauca mani un tikai aiz pieklājības ne- piebilda: «Kāpēc tad jūs laupāt mums tik dārgo laiku?»

Kungi apspriedās, apmainoties tikai ar skatieniem. Resnais, kas sēdēja savā tronī vidū, gandrīz nemanāmi nolaida un pacēla savus smagos plakstiņus virs slepkavas acīm, pie tam ne par matu nemainījās ne viņa seja, ne poza. Tas izšķīra manu lik­teni.

Tad vīrs ar miroņgalvu mēģināja vēl pē­dējo reizi:

— Varbūt jūsu izgudrojums derētu aizsar­dzības tehniskajām vajadzībām? Kaut vai ienaidnieka lidmašīnu vai raķešu atrašanās vietas noteikšanai?

Man bija jāatzīst, ka es par to neesmu vēl domājis.

— Dariet to, doktora kungs, dariet to un tad nāciet atkal! — resnais teica tagad ne­slēptā nepacietībā.

Elegantais man klīrīgi pasniedza manu­skriptu.

— Ja gribat, varat nodot savu darbu pār­baudei — tehniskajā birojā, pirmajā stāvā.

Es to nedarīju, jo, ja manuskripts būtu pa­zudis pārvaldes biroja papīru plūdos, man būtu jāsargās tāpat kā institūtā no profe­sora fon Jēgera.

Par tās dienas tālākajiem notikumiem nav daudz ko stāstīt. Laikam es kādā kafejnīcā paēdu pusdienas. Atceros tikai blāvas vaka­rīgas debesis uz augstceltņu fona, kad devos prom, lai sagaidītu provizoru Kindeli.

Provizors bija nosaucis kādu ielu krusto­jumu netālu no stacijas. Tur, kā viņš man paskaidroja, dzīvojot viņa radi. Apkārt staci­jai melnoja māju fasādu ietvertas aizas. Šur tur bija vāji apgaismoti logi — atnākusī nakts radīja skumīgu ainu. Kad es mazliet nepacietīgi kādu gabaliņu pagāju vienā no šaurajām ielām, es pamanīju pirmajos stā­vos vilinošas izkārtnes ar sarkanām un zaļām spuldzēm virs uzrakstiem «Havaja», «San­francisko», «Honolulu bārs». Mazliet nožēlo­jams mēģinājums uzburt Klusā okeāna pie­krasti kādā no Frankfurtes ielas renstelēm. Aiz rūpīgi aizvērtiem aizkariem skanēja spie­dzīga mūzika un rēca piedzērušie. Pie stū­riem, atslējušies pret sienām, stāvēja dun- griņos ģērbušies aizdomīgi puiši, kuriem bija ar briljantīnu pie galvaskausiem pielai- zīti mati un šķībi mutes kaktiņos iekārtas cigaretes. Grezni saģērbušās un spilgti no­krāsojušās meitenes tipināja turp un atpaka] un ceribu pilnas skatījās uz kādu milzīgu ielu kreiseri, no kura izvēlās grupa rēcošu amerikāņu kareivju. Dziļā nepatikā es at­griezos tai vietā, kur bija norunāta tikšanās, taču Kindelis nenāca. Pulkstenis rādīja bez piecpadsmit vienpadsmit, tad vienpadsmit. Kindeļa kungs nebija manāms.

Pusdivpadsmitos šī lieta jau kļuva nelāga, un es pagājos tālāk pa kādu ielu, vairs nelo­lodams cerības kaut kur atrast Kindeli. Viņa mašīna tiešām stāvēja šeit. Tieši tad, kad es jau biju izlēmis pameklēt Kindeli vienā no apkārtējiem lokāliem, metrus desmit tā­lāk atsprāga «Sarkanās panteras» durvis, šķērsām pār bruģi nokrita dzeltenīgas gais­mas kūlis, un es, it kā aiz kulisēm stāvot, ieraudzīju, ka Kindelis, saņēmis no kāda mil­zīga tēvaiņa kājas spērienu pa dibenu, varen ātri izsprāgst pa durvīm, kamēr kāda blonda dāma ar pusatsegtām pilnīgām krūtīm (viņa radiniece?) neganti lamājās:

— Tu, lauku cūka! Skopais suns tāds! Sūdabrālis! — Tad durvis atkal aizcirtās.

Vēl šobaltdien es nezinu, ar ko Kindelis bija izpelnījies šīs dāmas dusmas. Kad es viņu, šo parasti tik cēlo Kindeli, kas ar lūg­šanu grāmatu rokā svētulīgi soļoja uz Grīn­bahas baznīcu, ieraudzīju ar saplēstu ap­kakli, ar alu aplietu, ar lūpu krāsas pēdām uz sejas un kaklasaites mezglu zem labās auss, man pēkšņi uznāca skaļi, gandrīz his­tēriski smiekli. Tā laikam bija manu nervu

reakcija uz šīsdienas pārdzīvojumiem — bija atsprādzis ventilis, pa kuru izgāzās viss manī sakrājies rūgtums.

— Bet Kindeļa kungs! Kaut kas nere­dzēts! — es elsoju un gandrīz vai nespēju samierināties.

Es apklusu tikai tad, kad ieskatījos Kin­deļa plaši atplestajās un mazliet uz āru iz­spiedušajās acīs. To stiklainajā apaļumā, kurā atspoguļojās gāzes laternas zaļganā gaisma, es pamanīju tādu apslēptu necilvē­ciska, drausmīga naida izteiksmi, ka pārbi­jos. Tādu es Kindeli vēl nebiju pazinis, un es gandrīz vai nožēloju savus smieklus.

Neliešu bars. Visi jūs esat neliešu bars! — viņš nomurmināja paskaidrojuma vietā un streipuļoja uz savu mašīnu. Tad viņš man rupji noprasīja, vai es protot vadīt mašīnu. Man, diemžēl, vajadzēja atbildēt no­liedzoši. Kindelis paskatījās uz mani tā, it kā gribētu teikt: «Pat to ne.»

— Nu, kaut kā jau galā tiksim. Kāpiet taču iekšā, pie velna! — viņš norūca.

Visu brauciena laiku Kindelis klusēdams sēdēja pie stūres. Starmešu gaisma izgrauza tumsā šauru lenti, un es skatījos uz koku un kilometru stabu ēnām, kas spocīgi slīdēja garām. Biju pārāk noguris, lai domātu, bet manā zemapziņā laikam gruzdēja nemiers — mani mocīja tāda sajūta, it kā es bezmērķīgi un uz _ neatgriešanos iejoņotu bezgalīgā tumsā. īsts elles brauciens.

Pusceļā notika būtībā mazsvarīgs, gandrīz vai smieklīgs starpgadījums, kas dīvainā kārtā man dziļi iespiedies atmiņā.

Pēkšņi es ieraudzīju gaismas kūlī tālu priekšā zaķi. Tas nekustīgi sēdēja ceļa vidū, stīvi uzslējis ausis, un acis tam zaļgandzel- teni spīgoja. Piepeši mani pārņēma bailes un līdzjūtība. Man likās, ka šis zaķis, kas sēž vientuļš tumsā, esmu es pats.

— Uzmanieties, Kindel! — es iekliedzos.

Bet dzīvnieks jau leca, taču uz nepareizo

pusi. Sekoja viegls trieciens pret priekšējo kreiso riteni, un mēs bijām jau garām. Šaus­mās es pagriezos atpakaļ. Pakaļējā logā neko citu, izņemot tumsu, vairs nevarēja saskatīt.

— Kāpēc jūs to sabraucāt? — es kliedzu gluži neprātīgā izmisumā.

Kindelis kā pārakmeņojies sēdējā pie stū­res. No stūres puses krītošā gaisma apspī­dēja viņa galvu ar «ezītī» apgrieztajiem ma­tiem, un man pēkšņi šķita, ka viņa sejas pantos ir kaut kas sātanisks.

— Vai tad man zaķa dēļ bija jāiebrauc grāvī, lai lauztu sprandu? Tas jau būtu par traku, — viņš izsmejoši teica.

Viņam, protams, bija taisnība, un es no­kaunējies apklusu.

Kādus piecdesmit kilometrus pirms Grīn­bahas Kindelis vēlreiz pieturēja un saveda kārtībā savu apģērbu un seju, cik vien tas bija iespējams. Tagad viņš atkal bija pilnīgi skaidrā, un viņa seja blāvajā rītausmā iz­skatījās ļoti bāla.

— Tas viss paliek starp mutns, vai ne? — viņš teica, pirms mēs braucām tālāk. šie vārdi skanēja gandrīz draudoši, bet nu man par to vairs nav jāklusē.

Kad es no viņa atvadījos, provizors pētī­joši paskatījās manī, un es sapratu, ka Kin­delis nekad neaizmirsīs manus smieklus un to, ka esmu bijis viņa pazemojuma liecinieks. No tā brīža viņš bija mans ienaidnieks, kaut arī toreiz es tam vēl nepievērsu uzmanību.

4

Šodien ciemos atnāca mana sieva. Pirms viņas kā svinīgā procesijā ieradās virsārsts Benders, māsiņa un mazliet tālāk — divi sanitāri. Doktors Benders tonī, kas liecināja par viņa attieksmi pret šo faktu, paziņoja, ka ieradusies mana sieva..

— Es ceru, — viņš teica, — ka tas jums nekaitēs, un gribētu lūgt jūs izvairīties no jebkādām domstarpībām, kas varētu radīt uztraukumu. Esmu jūsu sievu attiecīgi in­struējis. Ilgāk par piecpadsmit minūtēm jūsu sieva šeit nevarēs palikt.

Tad viņš pamāja māsiņai. Uz paplātes, ko viņa nesa tikpat svinīgi kā pāži senos lai­kos spilvenu ar valsts scepteri un kroni, bla­kus slimības lapām un kādam termometram atradās manas brilles.

— Liels paldies, virsārsta kungs, — teicu es iepriecināts un tūlīt uzliku brilles. Tā kā man ļoti ilgi bija vajadzējis iztikt bez tam, sākumā acu priekšā pletās miglas plīvurs, kamēr tās atkal pierada pie acenēm. Kad pēc pusstundas ieradās sieva, man šķita, ka ■ es lietas vēl nekad nebūtu redzējis tik skaidri un asi.

Sieva bija tumšā kleitā, it kā es būtu jau miris un viņa būtu atnākusi uz manām bē- 1 rēm.

— Ak Robert, — viņa teica klusi, apsēdās < pie manas gultas un nervozi burzīja kabatas 3 lakatiņu. Likās, ka viņa lūkoja vārdus, kuru viņai pietrūka, izspiest no šīs drānas.

— Nu, kā jums pa šo laiku gājis? — es jautāju uzsvērti jautri. — Kā redzi, man klā­jas ciešami.

Viņa neuztvēra manu toni.

— Vai tiešām visam tā bija jānotiek? Tas taču ir drausmīgi, — viņa izdvesa un sāka raudāt. Par laimi profesora atļauja sniedzās tik tālu, ka es drīkstēju runāt ar sievu vie­natnē, un tāpēc doktors Benders nedabūja zināt, ka jau pašā sākumā viņa norādījumi netika ievēroti. Kas attiecas uz mani, viņš varēja būt mierīgs — es neuztraucos, biju tikai apmulsis un mazliet noskumis. Ar savu tagad tik saasināto skatienu es redzēju katru krunciņu sievas sejā, sejā, kas bija gan jau noziedējusi, taču nekādā ziņā nebija neglīta un kurā vēl stiprāk nekā agrāk bija sama­nāma kāda bezgalīga izbrīna izteiksme. Šķita, ka viņa nepārtraukti jautā cilvēcei: «Ja, bei kāpēc? Kas notiek ap mani? Tas taču nav iespējams.»

Mēs bijām precējušies pirms vairākiem gadiem, drīz pēc tam, kad es sāku strādāt universitātes institūtā. Un, tā kā es neesmu vīrietis, kas var iekvēlināt lielu kaisli, tad starp mums dominēja mierīgas, daļēji sa­prāta, daļēji abpusējas cieņas izraisītas sim­pātijas. Viņas tēvs bija parasts ierēdnis, kas turpināja ģimenes tradīciju — paaudzēm ilgi apgādāt valsti ar ierindas ierēdņiem, darb­vežiem, pasta priekšniekiem, pilsētas sekre­tāriem un kanceleju priekšniekiem. Ģimene klusībā lepojās ar rezerves kapteini, kuru

izars bija apbalvojis ar zelta medaļu par drosmi un kas bija kritis pirmajā pasaules karā pie Vcrdcnas. Viņa portrets karājās virs bufetes manas sievas viesistabā. Tas tomēr, var teikt, nebija šai ģimenei raksturīgi.

Saskaņā ar ģimenes tradīcijām katram vajadzēja nodrošināt sev tādus apstākļus, lai dzīves ritms līdzinātos taisnam, vienmu­ļam ceļam, kur algas paaugstinājumi līdzīgi kilometru stabiem un pensija ir kārotais mēr­ķis. Vienkārši aiz bailēm apdraudēt šo mērķi šie cilvēki acīmredzot apzvērēja itin visu jebkurai priekšniecībai, lieca muguras jeb­kura likuma priekšā, un tāpēc arī tiem bija izdevies izturēt visdrausmīgākajos apvērsu­mos.

Es atceros to svinīgo mirkli, kad es no savas sievas vecākiem saņēmu piekrišanu laulībai. Kamēr mana nākamā sievasmāte norausa šādos gadījumos nepieciešamās asa­ras, tēvs, cienījams darbvedis, nenomurmi- nāja kaut ko līdzīgu «dariet manu bērnu lai­mīgu» vai «mīliet mūsu meitu». Nē, viņš teica: «Centieties nodrošināt mūsu bērnam nākotni.»

It kā cilvēks nedzīvotu skaistuma, cīņas un sāpju dēļ, bet visu mūžu censtos nodro­šināt sev pensiju. Bet toreiz es to vēl nesa­pratu.

Kaut arī es nākamajos gaclos visai mocoši vilkos pa savu vienmuļo dzīves ceļu, kurā vienīgais kilometru stabs bija kāds algas paaugstinājums par veselām četrdesmit pie­cām markām, kas sen jau bija palicis aiz­mugurē, un kaut arī cēlais mērķis saņemt pensiju slēpās vēl pilnīgi miglainā tālē, var­būt viss būtu beidzies labi un mēs visumā būtu dzīvojuši saticīgi par spīti tam, ka manu sievu pa laikam nomāca klapatas ar dzīvokli, kā viņa mēdza teikt —r nepiecieša­mība mūžīgi taupīt un atteikties no jebkuras ārējās greznības. Viņa prata paciest.

Viss kļuva citādi, kad pēkšņi viņai nesa­protamu iemeslu dēļ es pametu iemīto taku, gandrīz vai iemetos krūmos, lai pazustu bie­zoknī, kas gan bija pilns apslēpta skaistuma, bet kur-cilvēkam uzglūnēja arī briesmas. Jo smagāk sieva to izjuta tāpēc, ka es viņai par saviem darbiem maz ko biju stāstījis. Sieva varēja tikai nojaust, ka ar mani notiek kaut kas noslēpumains un draudīgs. Es vēl atce­ros, ar kādu mēmu pārmetumu viņa rādīja

man lielo strāvas pārtēriņa rēķinu, kas bija cēlies sakarā ar to, ka es pusi nakšu pava­dīju bēniņtelpā. Izskaidrot viņai, kāpēc man tas viss bija jādara, kāpēc atpakaļceļa vairs nav, būtu gandrīz vai neiespējami.

Un tāpēc nebija ko brīnīties, ka, izņemot doktoru Benderu, neviens nebija vairāk par manu sievu klusībā pārliecināts, ka es tie­šām esmu sajucis prātā. Iespējams, ka viņa pat bija par to vēl vairāk pārliecināta nekā doktors Benders. Protams, viņa to neizteica, bet sēdēja pie manas gultas un slaucīja mit­rās acis. Sieva sacīja:

— Robert, kas nu būs? Ko tu tagad da­rīsi?

— Vēl nogaidīšu, — es klusi paskaidroju un mēģināju pasmaidīt.

Tad man kaut kas ienāca prātā.

— Varbūt Krīgers ir parādījis kādu dzī­vības zīmi? — es ar cerībām jautāju. — Var­būt tev ir kādas ziņas no viņa?

Sieva papurināja galvu.

— Nē, nav, — viņa to teica tādā balsī, kas pati par sevi runāja: «Par laimi nē!»

Es pagriezu galvu un skatījos logā, pa kuru istabā iespīdēja blāvs saules stars. Man šķita, ka manu briļļu stikli pēkšņi kļuvuši nespodri. Es noņēmu brilles un neveikli no­tīrīju lēcas palaga stūrī. Nekā!

Mana sieva stāstīja, ka bēniņi , esot aiz­slēgti un viņai veļa bijusi jāizkar dārzā. Bet es nemaz neklausījos viņā.

— Kā jūtas māte? — es beidzot jautāju.

— Ar veselību acīmredzot ir labāk nekā jebkad, — sieva paskaidroja nedaudz sarūg­tināta, it kā šajos apstākļos būtu gandrīz nepieklājīgi, ka ģimenē kādam klājas labi. — Es tikpat kā neizeju, bet viņa gandrīz katru dienu atstāj istabu un visiem Grīnbahā stāsta, ka ietupināt viņas dēlu cietumā esot vienkārši nelietība, jo viņa studiju nauda tiekot regulāri samaksāta un dēla sekmes esot pilnīgā kārtībā. Ja kāds viņas dēlu vai­nojot krāpšanā un dzīvošanā pāri saviem lī­dzekļiem, tas esot vai nu skaudīgs muļķis, vai vazaņķis. Tu jau zini, viņa visu jauc. Cerēsim, ka viņas dēļ nebūs vēl vairāk ne­patikšanu. Ja mēģinu māti nomierināt, viņa man uzkliedz: «Tu to nesaproti!» Māte jau nekad nav ļāvusi sev kaut ko iestāstīt.

Mazliet nomierinājies, es pie sevis nosmējos.

Tad ienāca māsiņa un paziņoja:

— Ceturtdaļstunda ir pagājusi. Jums jā­iet, Vulfa kundze. — Atklāti sakot, es gan­drīz vai priecājos par to, jo nezināju nevienu sarunu tematu, kas mūs abus neuztrauktu.

Tikai pēc kāda brīža, kad sieva jau bija aizgājusi un es mierīgi visu pārdomājis, man kļuva viņas žēl. Viņai droši vien bija ļoti grūti tajā laikā, kad es, neko nepanācis, at­griezos no Frankfurtes, jo neviens no ma­niem tuviniekiem nevarēja nepamanīt izmai­ņas, kas bija notikušas kā manā dzīvesveidā, tā arī raksturā.

Varētu domāt, ka tagad, kad mans nodoms

saņemt rūpniecības atbalstu nav attaisno­jies, esmu atmetis visus plānus un nolaidis rokas. Ja tā būtu noticis, man nebūtu tie­sību saukties par zinātnieku. Bez šaubām, es neveiksmi pārdzīvoju, bet padoties nedo­māju. Tieši otrādi, mani arvien vairāk pār­ņēma spīts. Man gribējās gan pierādīt, cik daudz zaudējuši tie, kas nav mani pietiekami novērtējuši, gan urdīja pētnieka nemiers. Mūžīgās rūpes un raizes par visu padarīja mani ļoti ātri sakaitināmu un nervozu. Vienu vai divas reizes es tā uzkliedzu sievai, ka mūsu kopdzīves gados nekad nebiju darī­jis. Taču es savos pētījumos jau biju nonā­cis tik tālu, ka praktiski nojautu lielu no­slēpumu, liela atklājuma tuvumu. Cik liels tas bija, to es, protams, nevarēju zināt. Taču nekad es šo, it kā mocošo dzīvi — kā tas, no malas vērojot, varētu likties — nebūtu mainījis pret savu agrāko, vienmuļo, kluso eksistēšanu. Ja tā varētu izteikties, es skrēju savu amoka skrējienu.

Vispirms bija jāizdomā, kur ņemt naudu. Tā kā ar savām un savu paziņu finansēm esmu lasītāju jau iepazīstinājis, tad visi sa­pratīs, ka vienīgā izeja palika Nīdermeijers. Ar ļaunu humoru es atkal atcerējos, kā kād­reiz sapnī biju kritis viņa priekšā uz ceļiem un lūdzis aizdot vienu marku. Kādu priekš­pusdienu es apmeklēju Nīdermeijeru viņa kantorī, attaisnojies institūtā ar svarīgām darīšanām un mēli izkāris nobraucis ar div­riteni sešpadsmit kilometru līdz Grīnbahai.

Man laimējās: tieši šajā dienā Nīdermei­jers strādāja kantorī. Viņa uzņēmums atra­dās jaunajā namā pie tirgus laukuma. Viņš gribēja būt moderns un tai pašā laikā parā­dīt savu nevainojamo lojalitāti. Tāpēc Nīder­meijers virs mazliet komiskajām tēraudcau- ruļu mēbelēm bija uzkāris kādu svētbildi un piestiprinājis pie tapetēm kanclera portretu dabiskā lielumā. Viņa kantorī bija sama­nāma puvuma smaka, kas atgādināja maitu. Tā laikam iespiedās caur gaiteņa durvīm no noliktavas telpām, kas atradās pagalmā. Nīdermeijers glabāja tur zarnas un ādas — savas labklājības avotu. Kad es iegāju, viņš gan bija pārsteigts, taču labā, jautrā gara­stāvoklī.

— Nu, doktoriņ, tas tik ir pārsteigums! Vai neiedzersim maziņo?

Viņš pārvērtās tikai tad, kad es izstāstīju sava nāciena iemeslu.

—- Kādam nolūkam jums īsti vajadzīga nauda? — jautāja tagad ļoti nopietnais un lietišķais Nīdermeijers, kura pieri vagoja dziļa krunka, saraucis uzacis un sūkdams mūžīgo cigāru.

— Dažādi iepirkumi, Nīdermeijera kungs. Būtu ļoti laipni no jūsu puses … — es pa­skaidroju.

— Varbūt jūs gribat pārvākties uz Frank­furti? — viņš pētīja. Biju spiests sagādāt viņam vilšanos.

— Nē, pagaidām no tā nekas neiznāk.

Starp citu, «Vispārējā Elektro AS» jūs ne­atcerējās, — es pateicu mazliet ļaunā priekā.

— Tā? Es lāgā nesaprotu …

Es izmantoju viņa apjukumu, lai atkār­totu savu mēģinājumu aizņemties.

— Cik tad? — viņš jautāja, ne visai ieprie­cināts par manu iespītēšanos.

— Tūkstoš marku, —• es izgrūdu un pats pārbijos par šīs summas lielumu. Bet, kad es pamanīju viņa acīmredzamo atvieglojuma sajūtu, man kļuva žēl, ka nebiju prasījis divus tūkstošus. Viņš laikam bija rēķinājies ar lielāku summu, jo tūkstoš marku viņam neko nenozīmēja.

— Labi, — viņš pamāja ar galvu, — jums es aizdošu, kaut arī to nedaru. Principā. Kādu garantiju jūs varat man dot? — viņš tagad bija tikai lietišķs veikalnieks. Gribot negribot man bija viņam jāsaka, cik es no­pelnu, un, to uzzinājis, viņš gandrīz sašu­tis paskaidroja, ka vajadzības gadījumā no algas gan maz ko varēšot dabūt, jo tā ne­sniedzoties daudz pāri eksistences līmenim. Es viņam ķīlai piedāvāju dzīvokļa iekārtu, bet arī te viņam bija savi apsvērumi. Nīder­meijers painteresējās, vai man esot vēl kādi parādi. Es viņu ar tīru sirdsapziņu varēju nomierināt — izņemot trīsdesmit divas mar­kas pie bodnieka un pēdējo iemaksu par jaunajiem krēsliem, parādu man nebija. No mātes aizņemtās četrsimt piecdesmit markas es uzskatīju par ģimenes iekšējo lietu.

Krist viņa priekšā uz ceļiem kā toreiz sapnī par laimi nevajadzēja — galu galā viņš naudu man aizdeva. Parādu vajadzēja atmaksāt pēc viena gada, pierēķinot asto­ņus procentus. Tas nebija daudz. Kā šīs tūk­stoš markas atdot, to es gan pagaidām nevarēju izdomāt, taču toreiz mani šis jau­tājums neuztrauca. Kad es, iekšēji triumfē­dams, jau devos prom, Nīdermeijers mani durvīs vēlreiz apturēja.

— Paklausieties, doktor, — viņš čukstēja, bailīgi pavēries gaitenī, kur pretīgi oda pēc zarnām, — kad mēs jūs nākamreiz apcie­mosim, tad nesakiet par to nekā manai sie­vai. Jūs jau zināt — sievietes bieži vien ir tik savādas.

— Tas paliks starp mums. Pat mana sieva nekā neuzzinās, — es viņam apsolīju. Bū­tībā Nīdermeijers bija lāga zēns, tikai pārāk ātri ticis pie naudas.

Neviens rūķīšu ķēniņš no pasakām vai tei­kām nevar savas slepenās dārglietas apska­tīt ar lielāku gandarījumu, kā es aiznāka­majā vakarā visas tās tehniskās detaļas, kuras biju pārnesis divos čemodānos no pil­sētas un tagad bēniņtelpā, spuldzes gaismā vēlreiz pārkravāju. Transformatori un kon­densatori — zelta un sudraba stieņu vietā, kristāli un elektrolampiņas — dārgakmeņu vietā — kas par bagātību!

— Vai tu nenāksi beidzot ēst? Viss at­dziest! — mana sieva pārmetoši sauca apakšā pie kāpnēm.

Es biju pa īstam izbrīnījies. Vai tad es nebiju jau paēdis?

Ar rasējumiem un aprēķiniem es tikmēr jau biju ticis galā. Komplicētās aparatūras pārbūve prasītu zināmu laiku. Es biju nepa­cietīgs, tāpēc nolēmu meklēt palīgspēkus. Janeks šim nolūkam diezin vai derēja. Bija nepieciešams cilvēks, kas orientējās šajos jautājumos.

Kad es nākamajā priekšpusdienā institūta drūmajās telpās vadīju praktikumu un cen­tos kādai studentu grupai ieskaidrot, kā strā­dāt ar Vatstona tiltu, es pārlaidu skatienu klātesošo sejām. Tur stāvēja Šmits un Tren- kens, divi puiši, kas iedomājās sevi par ievē­rojamiem vīriem, jo bija jau kāvušies ar ra­pieriem. Par viņiem nevarēja būt runas, jo viņiem bija citas darīšanas. Garmatainais, uzpūstais zeņķis blakus — viņš nēsāja di­manta gredzenu uz mazā pirkstiņa, kuru vienmēr ākstīgi turēja atliektu, tiklīdz kaut ko satvēra, — bija kāda augsta ierēdņa dēls. Viņam kaut ko tādu piedāvāt nedrīkstēja. Mazā Gerbere viņam blakus bija ļoti jauka un gudra meitene, bet manas sievas un cil­vēku dēļ viņa arī nederēja. Ar Milleru es varbūt varētu strādāt, un viņš laikam būtu juties visai pagodināts. Ja viņam kaut kas bija jādara, viņa tuklā, sakarsusī seja allaž svīda aiz neveiklas centības. Ar panākumiem studijās viņš neizcēlās, taču tēvs, kas pēdē­jos gados bija izsities uz augšu, šķita noņēmies savu atvasi par katru cenu un neatkāpjoties nekādu finansiālu grūtību priekšā izdabūt cauri universitātei,

Beidzot es apstājos pie Krīgera. Atšķirībā no manis viņš bija apskaužami glīts zēns — ar brūniem matiem, lielām, tumšām acīm un mazliet ironiskām pilnīgām lūpām. Salīdzi­not ar citiem, viņš laikam bija visgudrākais un talantīgākais, kas visus uzdevumus veica it kā starp citu, gandrīz vai garlaikodamies un atvainodamies, ka tie tik vienkārši. Savā laiskajā, mazliet nevērīgajā manierē viņš man reiz paskaidroja, ka svārstoties, vai stu­dēt tālāk medicīnu vai pievērsties tikai fizi­kai, kas viņam tomēr esot tuvāka. Vai tur esot iespējas ātrāk izvirzīties? Viņa apģērbs bija tīrs, kaut arī ļoti vienkāršs, un es zi­nāju, ka daļu mācību naudas viņš piepelna ar gadījuma darbiem. Ņemot vērā viņa at­bilstošo ārieni, es šaubījos, vai viņš savu brīvo laiku negribēs labāk ziedot meitenēm.

Kad praktikums bija beidzies, es viņu aiz­turēju.

— Paklausieties, Krīger, vai jums negribē­tos kādā privātā darbā man mazliet palī­dzēt? Daudz es, diemžēl, jums par to ne­varu maksāt…

— Labi, doktora kungs, ja jūs tā vēla­ties, — šais vārdos neskanēja sajūsma. Acīmredzot viņš baidījās man strupi atteikt, jo negribēja sanīsties. It īpaši tāpēc, ka es pēdējā laikā arī praktiskajos darbos biju visai nervozs un jo bieži ar morāles spredi­ķiem, sarkastiskām piezīmēm un attiecīgieņļ mājieniem par gaidāmajiem eksāmeniem savu garastāvokli izgāzu uz studentiem.

— Bet tas notiks pie manis mājās. Es dzīvoju Grīnbahā — sešpadsmit kilometru no šejienes, — es liku viņam pārdomāt.

— Tas nav nekas. Man ir motocikls, — paskaidroja viņš ne bez lepnuma.

— Vai jūs varētu atbraukt jau šovakar? Teiksim, astoņos.

Viņš mazliet vilcinājās.

— Labi, ja jūs tā vēlaties, doktora kungs,— viņš beidzot ar nedzirdamu iekšēju nopūtu padevās savam liktenim.

Bez piecām minūtēm astoņos viņš atkra­tījās uz kāda neiedomājami veca braucamā rīka, kuru laikam bija nopircis no kāda lūžņu savācēja un pats savedis kārtībā. Es viņu uzvedu bēniņtelpā, kur viņš, rokas ka­batās sabāzis, kādu brīdi pārsteigts un maz­liet uzjautrināts apskatīja manis uzstādīto antenu un aparatūru, ar kuru es tā lepojos.

—< Baigs instruments, Kam tad tāds do­māts, doktora kungs? — viņš pateica to ar zināmu līdzjūtīgu pārākumu, kā cilvēks, kas no visa tā neko lielu negaida, bet negrib sa­maitāt otram prieku.

Es saraucu pieri un, lai mazliet atspēlē­tos, atbildes vietā sākumā tikai skopos vār­dos izklāstīju iecerētā pastiprinātāja un izlī­dzināšanas sistēmas shēmu.

— Pamēģiniet Šos instrumentus sakārtot tā, kā jūs redzat zīmējumā- Vai būs pa spē­kam? - .

— Domāju gan, — viņš teica un mazliet aizvainots paskatījās uz mani iesānis. Kaut arī bēniņos bija diezgan vēss, viņš novilka žaketi un sāka strādāt — kā es pārliecinā­jos — ļoti ātri un daudz veiklāk, nekā es to būtu darījis. Izteikts eksperimentētāja ta­lants.

Pusstundu pastrādājis, viņš jautāja, vai sistēmu varot jau saslēgt.

— Ja jūs ar to tiktu galā, labprāt, — es atbildēju pasmaidīdams.

Veiksmes iepriecināts, es kļuvu runīgāks.

— Es gribu ar šo iekārtu uztvert kosmisko raķešu signālus, — es atbildēju uz viņa pir­mītējo jautājumu. Par noslēpumainajiem signāliem es, protams, neteicu.

Viņam iemirdzējās acis, un no skatiena, kuru viņš man veltīja, es sapratu, ka esmu viņa acīs izaudzis.

— Tas kolosāli interesētu manu senci, — viņš teica, — viņš izraksta visus žurnālus par šiem jautājumiem. Galīgi ar to saslimis! Puika, puika, tas nu gan ir ko vērts, tēvs vienmēr saka.

— Kas ir jūsu tēvs? — es jautāju.

— Lokomotīves vadītājs, — viņš gandrīz' draudīgā balsī izgrūda tā, it kā turētu mani aizdomās par slepenām antipātijām pret lokomotīvju vadītājiem.

— Smags un atbildīgs amats, — es teicu nopietni.

Jā gan! Viņa tēvs, stāstīja Krīgers, kas pamazām sāka atraisīties, viņa tēvs vadījis jau «Austrumu ekspresi» un jau divreiz viņam bijis jāiedarbina avārijas bremzes. Vienreiz tāpēc, ka pāri sliedēm pārskrējis govju bars, un otrreiz nobrukuma dēļ. Abas reizes viss beidzies labi, tikai otro reizi mašīna — jau­nākās sērijas smagā elektriskā lokomotīve — gan noskrējusi no sliedēm, bet ar pasažie­riem nekas neesot noticis.

Kaut arī Krīgers, kā jau to jaunie cilvēki mēdz darīt, centās runāt nevērīgā manierē, lai citi nemanītu viņa jūtu izpausmes, viegli varēja saprast, ka zēns runā ar lielu cieņu un ir pieķēries tēvam. Viņa māte jau pirms daudziem gadiem mirusi, brāļu un māsu viņam nebija. Krīgera tēvs dzīvoja kādā pil­sētā sešdesmit kilometru no X, bet sava amata dēļ reti kad bija mājās. Krīgers pats dzīvoja universitātes studentu kopmītnē.

Pulksten divpadsmitos es gribēju beigt, bet Krīgers atmeta ar roku:

— Kas attiecas uz mani, es varētu vēl tur­pināt. Rīt es varu izgulēties. Vai jūs nedo­mājat, doktora kungs, ka šie vadi piecpads­mit amperiem ir par vājiem? Es izvilkšu jau­nus. Vai jums ir stieple?

Krīgers bija iekaisis, un viņa aizraušanās neapsīka arī visu nākamo vakaru, tā ka 16. oktobrī praktiski viss bija pabeigts.

— Rīt mēs šo iekārtu izmēģināsim, — es teicu, kad jau krietni pāri pusnaktij uzdzē­rām uz labiem panākumiem.

— Rīt… rīt es, diemžēl, nevaru, —

Krīgers izgrūda apmulsis, un šķita pat, ka mazliet piesarcis.

— Lai paliek, — es saprotoši un mazliet skaudīgi pasmaidīju, — izklaidējieties vien. Es tad pats noturēšu šo ģenerālmēģinājumu.

Šķita, ka viņš tomēr nožēlo, ka ir aiz­ņemts.

— Patlaban taču nekādas raķetes nav pa­laistas, — viņš mēģināja sevi attaisnot.

— Nē, raķešu nav, — es viņam piekritu.

Ja es tagad, naktī, psihiatriskās slimnīcas

istabā, pa pusei paslēpies zem segas, uz no­zagta papīra, spuldzes vietā izmantojot vāju, delnas lieluma gaismas aplīti, mēģinātu at­cerēties, kura bijusi mana mūža skaistākā diena, es nosauktu 17. oktobri. Man tā no­zīmē to pašu, ko, piemēram, Robertam Ko- ham diena, kad viņš beidzot atklāja tuberku­lozes bacili, vai Rentgenam, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja savas rokas skeletu, vai Ein- šteinam, kad saules aptumsums apstiprināja viņa teoriju …

Domājot par to, ka tās dienas atklājums vēlāk, var teikt, nogrims dzīves dūksnājā un es neizmantoju visu savu enerģiju, lai šo atklājumu nosargātu, bet noraudzījos uz to visu, bezspēcīgi plātīdams rokas, mani pār­ņem bezgalīgs kauns un dziļas skumjas. Es gan izpratu sava atklājuma nozīmi, taču bez drosmes un apņēmības tas vēl neko nedeva. Es nebiju savu ideju cienīgs. Taču nav vērts tērēt laiku žēlabām, jāmēģina glābt, kas glābjams. Es gan baidos, ka maz ko varēs saglābt. Katrā ziņā 17. oktobris bija mana lielā diena. Šī vārda tiešā nozīmē — zvaig­žņu diena.

Pēc šīs — jāatzīst, mazliet žēlabainās — atkāpes es mēģināšu pastāstīt par tās die­nas vai, pareizāk sakot, tās nakts notikumiem pēc iespējas lietišķāk.

Tātad ap pulksten divdesmitiem es kāpu uz bēniņiem. Iespējams, ka man tas tikai pat­laban liekas, bet tajā vakarā bija savāda, pat baisma nojauta, ka jānotiek kaut kam. sevišķam, ka šī nakts atklās kādu noslē­pumu. Katrā ziņā es labi atceros, ka, apa­rātus ieslēdzot, roka man viegli drebēja. Kāda stunda pagāja, pārbaudot sistēmu un saskaņojot atsevišķus ķēdes posmus. Viss funkcionēja lieliski, mēs ar Krīgeru bijām strādājuši precīzi. Tā kā es varēju iedomā­ties, kā lejā, gaitenī, joņo skaitītājs, tad tau­pīšanas nolūkā izslēdzu vismaz simtvatīgo spuldzi. Bēniņi iegrima tumsā, putekļainās, ar zirnekļu tīkliem klātās pažobeļu sijas šķita pazudušas, bet aparatūras kontrolspul- dzītes, kas starp kondensatoriem un spolēm gailēja kā mazas acis, deva pietiekamu gais­inu, lai rīkotos ar slēdžiem. Lai nejustos ieslodzīts un lai labāk noteiktu virzienu, es atvēru lūku. Arī šajā vakarā laiks bija skaidrs, zvaigznes zilgoja izplatījuma tumša­jās dzīlēs.

Pulksten divdesmit vienos piecpadsmit es paņēmu austiņas un sāku grozīt slēdžu po­gas. Sākumā es nedzirdēju nekā cita kā atmosfēras šņākoņu un sprakšķus. Šoreiz viss skanēja skaļāk, jo es biju pierīkojis spē­cīgu pastiprinātāju. Kontrolspuldzīšu vājajā dzeltenajā gaismā es salīdzināju savu iepriek­šējo shēmu ar no jauna pieslēgtajiem ele­mentiem, grozīju antenu un lēnām mainīju frekvenci.

Pēkšņi es atkal sadzirdēju pazīstamo ap­rauto dūkoņu. Sākumā tā bija tikko dzirda­ma. Izklausījās, it kā dūkoņa plivinātos aiz viļņojoša blakus trokšņu plīvura bezgalīgā talē. Uzmanīgi, sasprindzinājumā sakniebis lūpas, grozot slēdžus un mainot antenas vir­zienu, es dūkoņu tuvināju. Pēc kādas pus­stundas es jau biju ticis tik tālu, ka tā vairs neizzuda. Tā arvien vēl bija ļoti klusa, pa retam mainīja savu spēku, te pieauga, te samazinājās, bet vairs nezuda, palika!

Tātad aprēķini bijuši pareizi! Es dziļi uz­elpoju un ar ironisku triumfu iedomājos Frankfurtes rūpniecības pilī sēdošos kungus, kas mani tik apvainojoši bija izmetuši. Pro­tams, viņiem nekas nebija zināms par manu tagadējo veiksmi — un tā viņus droši vien arī nespētu satraukt, — tomēr tas nebojāja manu labo jutoņu. Bet pēc minūtēm piecām tas bija vienalga arī man, jo daudz svarī­gāka likās signālu mīkla.

Kaut es pēdējo reizi biju tos dzirdējis tikai dažas minūtes, man šķita, ka šoreiz kārtība ir cita. Novietoju papīru un zīmuli kontrol­spuldzīšu vājajā gaismā un sāku mehāniski pierakstīt. Vienā un tai pašā skaņas aug­stumā sekoja dažāda skaita un vienāda ga­ruma signāli. Tad nāca īss pārtraukums un signāli turpinājās. Sekoja garāki starpbrīži, pēc tam lielāks skaits signālu. Uz papīra tas

izskatījās šādi:-

- un tā

tālāk. Ja saskaitītu kopā atsevišķu grupu signālus, iznāktu šādi skaitļi:

2—4 3—7 4—9 5—11 6—12 Tā tas turpinājās, bet temps un signālu skaits starp garākiem un īsākiem pārtrauku­miem arvien pieauga. Drīz vien es vairs ne­spēju tiem sekot. Paguvu vēl uzrakstīt 84 — 210, taču pēc tam mani pirksti bija tā savilkti krampjos, ka vairs nespēju pierak­stīt, kaut gan dūkoņa turpinājās. Beigās man arī līdzskaitīšana sagādāja pūles. Zīmju skaits jau pārsniedza 200. Kad biju pārāk satraukts, lai paturētu prātā precīzu skaitli, signāli pēkšņi apklusa. Klusums ieilga, un es jau domāju, ka šai naktī pār­steigumu vairs nebūs, kad dūkoņa sākās at­kal. Šķita, ka nepazīstamais signalizētājs mazliet atvilcis elpu, lai sāktu no gala. Vis­pirms es atkal uztvēru mazāku skaitu sig­nālu ar garākiem starpbrīžiem, taču šoreiz citā secībā:

1—2 1—3 2—4 Tad sekoja stiepta dūkoņa, kas pieņēmās spēkā un saplaka un kurai piemita kaut kas gandrīz draudošs. Tā tas turpinājās veselu stundu, kamēr biju pierakstījis desmit lapiņas.

Es nolaidu zīmuli un, dīvaini satraukts, stīvi raudzījos uz priekšu.

Kas tas varēja būt? No kurienes nāca sig­nāli? Ko tie nozīmēja? Tā nevarēja būt ne­jaušība, nevarēja būt haoss, signāli bija pārāk sistemātiski. Kad es šo zīmju secību vēlreiz apskatīju uz papīra, es pakratīju galvu. Nē, tur nu es netiku gudrs. Ar pazīs­tamajām morzes zīmēm, kuras es, kaut arī ne visai labi, pārvaldīju, tam nebija nekā kopīga. No pirmā acu uzmetiena tas likās bezjēdzīgi, šifrētas zīmes? Bet no kurienes? Un kam tās domātas?

Es piecēlos un skatījos tumšajās, zvaig­žņotajās debesīs, it kā meklētu tajās atbildi. Nakts vēsumā sāka salt. Varbūt es drebēju aiz satraukuma, ko bija izraisījusi šī mīkla? Bet tad virsroku guva mana zinātniskā un metodiskā domāšana. Es apsēdos un kontrol- spuldzīšu gaismā sāku rēķināt. Es biju pā­rāk aizrāvies, un man neienāca prātā ieslēgt simtvatīgo spuldzi, lai būtu ērtāk strādāt.

Kāds bija manas antenas virziens? Kāda frekvence? Un kāds pastiprinājums? Es rē­ķināju kādu pusstundu. Grīnbahas baznīcas pulkstenis nosita pusnakti, un, kad aprēķini bija pabeigti, es mulsumā paraustīju plecus un vēlreiz pārlaidu zīmuli skaitļu rindām. Viss saskanēja. Vai tiešām tas būtu iespē­jams?… Pēkšņi es nojautu patiesību. Plaši iepletis acis, es pa lūku raudzījos naktī, un man pār muguru pārskrēja šermuļi. Bija tāda sajūta, it kā man pakausī saslietos

mati. Signāli nenāca no Zemes. Tos nerai­dīja arī neviena no Zemes izšauta raķete. Šie signāli nāca … no zvaigznēm!

Spriežot pēc manas uztveršanas sistēmas, ko es izmantoju, un pastiprinājuma, raidī­tājam, kura jauda būtu desmit vatu, vaja­dzētu atrasties deviņsimt miljonu kilometru tālu. Tātad vēl aiz Jupitera trajektorijas, bet tik tālu nebija ticis ne cilvēks, ne cilvēka būvēta raķete.

To secinājis, es vairs nebiju spējīgs domāt. Pārsteigts par to, cik dižam atklājumam esmu nācis uz pēdām, un pilns iekšēja, vēl neapzināta lepnuma par savu uztveršanas iekārtu, kurai varēja pateikties par šo atklā­jumu, es pārdzīvoju vienu no visskaistāka­jiem mirkļiem, kādi lemti zinātniekam. Es biju paveicis kaut ko līdz šim vēl nepaveiktu, zināju kaut ko tādu, ko pirms manis vēl ne­viens nebija zinājis. Arī tad, kad pirmais satraukums bija garām, es vēl nespēju no­mierināties un kā apburts ilgi skatījos bez­galīgajā zvaigžņu telpā, kamēr beidzot aiz­gāju gulēt.

Nav nekāds brīnums, ka es trijās līdz rīt­ausmai atlikušajās stundās neaizvēru acis. Es dzirdēju man blakām klusi elpojam sievu. Varbūt man vajadzēja viņu pamodināt un jūsmīgi pastāstīt par savu atklājumu? Es daudz būtu devis, ja varētu dalīties ar kādu savā priekā, un jau izstiepu roku, lai pieskar­tos sievas plecam, bet tad, dīvainas kautrī­bas pārņemts, to nedarīju. «Nē,» es mazliet skumji nodomāju, «viņa varbūt neizprastu atklājuma būtību, varbūt sāktu jautāt, kur es esmu ņēmis naudu aparatūrai. Nē, labāk jau nē.»

Tā nu es gulēju vienatnē ar sevi un sāku atkal sistemātiski un zinātniski pārdomāt. Vai šie signāli dzimuši kosmosa milzīgajos fizikālajos procesos? Jau ilgāku laiku dažā­dās observatorijās tika reģistrēti attiecīgi viļņi. Bet kā tad cēlusies šī acīmredzami pēc kaut kādas sistēmas sakārtotā, kaut arī pil­nīgi neizprotamā zīmju secība. Pie tam vēl līdz šim no izplatījuma uztverto radioviļņu garums pastāvīgi bija cits. Vai tās bija dzī­vas un domājošas būtnes, kas raidīja šīs zī­mes? Jau bija sākti mēģinājumi, piemēram, Anglijā, uztvert tādus izplatījuma signālus, bet līdz šim veltīgi. Visi apgalvojumi un hipotēzes šajā jautājumā bija tikai tīrā uto­pija. Ja tagad es sāktu apgalvot, ka man iz­devies nodibināt sakarus ar būtnēm no zvaig­znēm, tad neviens cilvēks tik vienkārši tam nenoticētu. Man vajadzēja atrast nopietnākus pierādījumus nekā pāris švīku uz papīra. «Ja jau līdz šim esmu strādājis vienatnē,» es domāju ar zināmu spītu, «tad arī turpmāk nemeklēšu palīdzību, kamēr man rokās ne­būs pilnīgi neapgāžami pierādījumi, lai vienā rāvienā, kā es iztēlojos, iekarotu pelnītu slavu.»

Mans stāvoklis nākamajās dienās ir grūti aprakstāms. Tīri fiziski es, dabiski, biju tā noguris, ka trīcēja rokas, bet smadzenēs

domas par atklajumu virmoja tik spraigi, ka neļāva just ne mazāko nogurumu. Laikam es izskatījos bāls un neizgulējies, ar sasar­kušiem plakstiņiem, dziļām krunkām sejā, izspūrušiem matiem, kā cilvēks, kas naktīs nodevies uzdzīvei vai ir slims. Katrā ziņā es vēl tagad atceros sievas raižpilnās acis pie brokastu galda. Kad es nesasukājies un ne- noskuvies jau gribēju braukt prom, sieva ne­izturēja:

— Debesu tēvs, kas ar tevi notiek? Tu taču atkal esi aizmirsis žaketi! Vai tādā laikā var braukt vienā kreklā! — Viņa notvēra mani vēl gaitenī, un tagad viņas balsī jau ska­nēja neslēptas šausmas.

Arī institūtā es devu studentiem vielu jautrībai un izsmejošiem žestiem, jo biju tik tālu no sava darba, ka, piemēram, nepama­nīju, ka ne visai apķērīgais Millers pārcen- ties jutīgā galvanometra spoli pievienojis tieši strāvas kontaktam. Tikai milzīgā ugu­ņošana ar īssavienojumu un dūmu vērpete, kas pacēlās no instrumenta nožēlojamām paliekām, liecināja par manu neuzmanību. Lieki teikt, ka šis neizdevies eksperiments Millera komiltoņos izraisīja rēcošu jautrību, kuru viņa muļķīgi pārbiedētā sejas izteik­sme vēl pastiprināja. Man tas sagādāja, pro­tams, ne tikai jautrību, jo vajadzēja par šo vienīgo galvanometru, kas atradās manā rīcībā, uzrakstīt ziņojumu, un nebija grūti iztēloties, kā reaģēs profesors fon Jēgers, kad es viņam to nolikšu priekšā. Protams,

arī Krīgers, mans palīgs, smējās pilnā kaklā. Bet, kad viņš kādā starpbrīdī pienāca klāt un, arvien vēl smaidīdams, jautāja, vai mana aparatūra funkcionējot, viņa skatienā varēja lasīt izbrīnu.

— Funkcionē, Krīger! Funkcionē lieliski,— es apgalvoju, pamādams ar galvu.

— Un vai jūs esat kaut ko dzirdējis? — viņš gribēja izdibināt tālāk, bet es daudzno­zīmīgi atbildēju:

— Jā, esmu gan.

Vairāk neko negribējās teikt, un mana no­slēpumainība'bija tā sakāpinājusi viņa ziņ­kāri, ka viņš beidzot vilcinādamies jautāja, vai drīkstot šovakar atbraukt. Šī apņemša­nās viņam acīmredzot nenāca viegli, jo viņš izskatījās šodien tāds kā noguris, kaut gan viņa nogurumam bija citi iemesli nekā ma­nējam.

— Drīkstat, Krīger. Iespējams, ka būs vi­sai interesanti, — es teicu, — bet tagad esiet tik labs un mazliet pieskatiet savus komilto- ņus, lai nenotiktu vēl kaut kas tamlīdzīgs. Man šodien galvā pavisam kas cits.

— Labprāt, doktora kungs, — viņš pa­skaidroja, acīmredzot gandarīts par iecelšanu mana vietnieka amatā. Un, kad es apsēdos kaktā, lai nodotos savām aplēsēm un ski­cēm, es jau dzirdēju, kā viņš pamācošā tonī sabar lielīgo, augsti stāvošā valsts ierēdņa atvasi:

— Tā nedrīkst darīt, idiots tāds! Vai tu neredzi, ka šis ir plus, bet tas tur mīnus pols? Citādi tas viss trieksies pret tavu galvu. Tu nudien esi īsts ragulops!

5

Man, droši vien pateicoties profesora gā­dībai, piešķīra dažus atvieglinājumus. Šo­dien mani aizveda uz bibliotēku, un tur es drīkstēju daktera Bendera uzraudzībā izvē­lēties kādu grāmatu. Izvēlēties bija grūti, jo klīnikas bibliotēka sastāvēja galvenokārt no romāniem, kuriem vajadzēja būt humora pil­niem, bet kas būtībā bija visai primitīvi, jo tajos darbība risinās tā, it kā dzīve nebūtu nekas cits kā zināmā secībā sakārtoti pa- stulbi notikumi ar cilvēkiem, kas dzīvo pārti­cībā un lielākoties uzturas Rivjērā. Pārējās grāmatas — stāsti, kas domāti, lai atgrieztu cilvēku ticībā, un leģendas par svētajiem — acīmredzot atradās klīnikas garīdznieka pār­ziņā.

Beidzot es uz labu laimi paņēmu kādu sē­jumu. Tas saucās «… Un viņa mīlēja savu direktora kungu!». Tā bija problēma, kas mani skāra Joti maz, un, protams, man ne­nāca ne prātā šo romānu lasīt. Jau pēc pāris pirmajām lappusēm es žāvājos aiz garlaicī­bas, bet es biju paņēmis šo grāmatu, lai iz­mantotu jebkuru atvieglinājumu, turklāt uz tās naktī varēja ērti rakstīt.

Katrā ziņā fakts, ka es drīkstēju izvēlēties grāmatu, liecināja par to, ka dakters Ben­ders vairs necenšas par katru cenu uzstādīt manas slimības diagnozi. Nejutos vainīgs, ka, nespēdams to izdarīt, viņš kļuvis īgns un acīmredzot apzinās savu medicīnisko ne- pilnvērtību, tomēr bija žēl viņa. Pat nomie­rināšanas terapija vairs nedeva viņam īstu prieku, un varbūt viņš drīz izdomās kaut ko jaunu.

— Jūsu pašu labā ieteicu jums būt pret mani mazliet piekāpīgākam un ne tik ietie­pīgi noslēgtam, — viņš šodienas vizītē gan­drīz draudoši pateica. Bet kā lai es nabaga zēnam palīdzu? Varbūt atzīt savu garīgo ne- pilnvērtību vai noliegt savu atklājumu? Ja jau profesors nepierunāja mani tā rīkoties, tad daktera Bendera labā man pat ne prātā nenāk to darīt.

Svarīgāka par visu man likās atļauja sa­ņemt vēstules. Katru dienu es sagaidu mā­siņu ar izmisīgām cerībām, bet uz paplātes, ko viņa nesa, nākdama aiz daktera Bendera, allaž atradās tikai slimības vēsture un ter­mometrs. Nebija nekādu vēstuļu, nebija arī ziņu no Krīgera. Vai viņš vispār zina, ka mani tur šeit? Ja es šo jautājumu apdomāju lietišķi un ar vēsu prātu, tad secinu, ka lai­kam gan nezina. Man nav ne mazākās no­jausmas, kur viņš tagad varētu atrasties. Neziņa par viņa likteni neizgaist, un man vēl arvien liekas, ka tieši es ar savu izturē­šanos esmu iegrūdis viņu nelaimē. Brīžiem es jūtos tik drausmīgi vientuļš, ka man jā­sasprindzina visi spēki, lai nekristu panikā, jo par to priecātos vienīgi dakters Benders. Bet vai tas bija likteņa sods? Bet tad es sa­niknots iedomājos, ka pienācis laiks šim so­dam izbeigties. Taču šķiet, ka tas vispār ne­beigsies. Jo rūgtāk mani nospiež atmiņas par to vakaru, kad es ar Krīgeru stāvēju bēni­ņos un, noslēpumaini smaidot, teicu viņam:

«Tagad uzmanieties, Krīger! Taču man jūs jālūdz pagaidām nevienam neko neizpaust!»

«Lielais goda vārds, doktora kungs,» viņš sacīja mazliet izbrīnījies, taču vēl mierīgi, kamēr es atvēru lūku, ieslēdzu aparātus un uzstādīju antenu.

Sākumā biju nolēmis nevienam neko ne­teikt par savu atklājumu, taču es vienkārši vairs nespēju izturēt, jo arī vislielākais no­slēpums zaudē savu īsto pievilcību, ja ne­viens nezina, ka šis noslēpums eksistē. Klāt nāca arī neliela godkāre, alkas pēc atzīša­nas… Vārdu sakot, es biju nolēmis pastās­tīt vismaz Krīgeram, kuram par viņa palī­dzību bija tiesības uz to.

Pagaidām šķita, ka viņu tas sevišķi nein­teresē. Bēniņtelpas krēslā es pat pamanīju, ka viņš slepeni, roku mutei priekšā aizlicis, nožāvājas. Viņš pārvērtās tikai tad, kad visi sagatavošanas darbi bija pabeigti un es uz­liku austiņas. Tūliņ pat varēja dzirdēt sig­nālus, gandrīz vai skaidrāk nekā vakar.

— Ņemiet, Krīger, paklausieties arī jūs, — es svinīgi pasniedzu viņam austiņas.

Viņš tās uzlika laiski, vienīgi lai izpatiktu

man, un es sasprindzināti vēroju viņa seju, ko vāji apgaismoja kontrolspuldzes. Simtva- tlgo spuldzi es biju izslēdzis. Šoreiz mazāk taupības dēļ — par saimniecību un līdzek­ļiem es savā drudžaini pacilātajā garastā­voklī tikpat kā nedomāju, — bet lai šo ainu padarītu iespaidīgāku. Pustumsā, kad zvaig­znes bija paredzamas skaidrāk, viss izska­tījās labāk. Turklāt man ir zināma tieksmej uz teatrāliem efektiem, no kuras laikam ne­viens nav pilnīgi brīvs. Redzēju Krīgera acis ieplešamies, kad viņš dzirdēja smalko dū­koņu.

— Kas tas ir, doktora kungs? Neviena raķete taču nav startējusi, — viņš teica iz­brīnījies. Man šķita, ka arī viņu, izdzirdot pirmo reizi šo bezgala tālo un dīvaini ne­atlaidīgo skaņu, pārņem tās pašas nojautas, tie paši šermuļi, kurus biju izjutis es.

— Kas tas ir? — viņš man jautāja gan­drīz lūdzoši. Viņa mute bija pusvirus, atklā­tajā jauneklīgajā sejā bija izzudis mākslo­tais cēlums un vienaldzība, un visa tā bija pārvērtusies par vienu vienīgu jautājuma zīmi.

— Mēģināšu paskaidrot, — es sacīju un ar mazliet patētisku žestu norādīju uz tumšo zvaigžņu telpu. — Tas nāk no kosmosa, no zvaigznājiem. Atskaitot mani, jūs esat pir­mais, kas to dzird,

Viņš stīvi raudzījās manī.

— Tas nevar būt. Tas taču ir… tas ir neticami, — viņš beidzot pateica klusi, it kā baidītos skaļi runāt. Par manu apgalvojumu pareizību viņš acīmredzot ne mirkli nešau­bījās, jo bija vēl pilnīgi brīvs no pieredzē­jušu zinātnieku aizdomām un skepses.

Es viņam šo to paskaidroju, un pēc kāda brīža viņš bija atguvies tiktāl, ka izbrīna pārvērtās sajūsmā, uz kādu spējīgs tikai jauns cilvēks.

— Cilvēk, doktor, tas taču ir lieliski! Sa­sodīts, nē, kaut kas tāds… Vienkārši baigi!… — viņš iesaucās, acīm mirdzot, vicinādams rokas pa gaisu. Viņš tā aizmir­sās, ka, puslīdz kā uzslavēdams, spēcīgi uz­sita man pa plecu. Es šo familiaritāti, kas bija izskaidrojama ar viņa satraukumu, uz­ņēmu ar smaidu. Tad Krīgers atkal apklusa, uzmanīgi ieklausījās dūkoņā un, iepletis acis, aizgrābts vērās zvaigznēs, it kā varētu saskatīt tur būtnes, kas sūtījušas šos sig­nālus.

— Bet ko tas nozīmē, doktora kungs, un no kurienes tas nāk? — viņš beidzot jautāja.

— Pagaidām vēl nezinu. Mums tas jāno­skaidro. Paņemiet sev otras austiņas un pre­cīzi atzīmējiet dzirdēto. Skatieties, tā, kā es darīju vakar. Neko nepalaidiet garām neno­vērotu, nevienu zīmi! — es viņam pavēlēju, šoreiz atkal ar zinātnieka lietišķumu.

— Protams… lūdzu, tūlīt… visu, no­teikti… — viņš bija pilns drudžainas cen­tības, un skatienā, ko viņš man veltīja, bija lasāma tāda cieņa pret mani, tāda pakļau­šanās manai autoritātei, tāda cenšanās nolasīt no manām acīm katru vēlēšanos un būt mana asistenta cienīgam, ka sirds sāp, to atceroties. Nogurumu viņš, šķiet, bija pilnīgi piemirsis, jo mēs nosēdējām bēniņos līdz pulksten diviem. Rezultātā vesela kaudze la­piņu bija pievilktas ar svītriņām, taču skaid­rības joprojām nebija. Jau pašā sākumā es sadzirdēju, ka signālu secība ir pilnīgi ci­tāda nekā iepriekšējā vakarā.

Secība bija, piemēram, šāda:

7—14—8—16—6—12 un 14—28—26—56 ar attiecīgiem starpbrīžiem. Man tas šķita vēl haotiskāk, kaut savā ziņā joprojām sis­temātiski. Noslēpums kļuva arvien dziļāks un šķita arvien grūtāk atrisināms. Negribēju izdarīt vairs nekādus novērojumus, kamēr nebūs izdibināts signālu noslēpums, jo toreiz man likās, ka tur slēpjas atrisinājuma at­slēga. Bet, kad mēs abi salīdzinājām savas piezīmes, — ap pulksten diviem signāli bija kļuvuši vājāki un gandrīz vai tikko sadzir­dami — es izmisīgi purināju galvu. Varbūt esmu maldījies un tas nav nekas cits kā da­žādu izplatījuma objektu atomārie izstaro- jumi, kāda dabas parādība? Varbūt to ne­maz nevar izdibināt bez speciāliem, šim no­lūkam domātiem aparātiem?

— Vai tie nevarētu būt burti jeb šifrs? Velns viņu zina, es te neatrodu vairs nekādu pieturas punktu. — Es parādīju Krīgeram vakardienas piezīmes. — Redziet, vakar zī­mes bija šādas, pilnīgi citādas, bet signāli noteikti ir iepriekšējie.

Krīgers kādu brīdi sasprindzināti domāja.

— Un tomēr tas ir lieliski. Gan jau mēs visu izdibināsim, — viņš teica ar jaunības optimismu.

Un viņš tiešām bija tas, kas galu galā izdibināja signālu jēgu. Ne tajā vakarā, bet mazliet vēlāk.

Nākamajā vakarā, daudzajās stundās, ko es pavadīju pie saviem aparātiem, es diez vai kļuvu gudrāks. Dūcošas skaņas ar no­teiktām atstarpēm, ar mainīgu zīmju skaitu, ar īsākām un garākām pauzēm… Es visu atzīmēju, cik labi vien pratu, bet pamazām jutu, ka esmu pārpūlējies, dzīvojot miega badā. Pāris reizes es gluži nemanot iemigu, pussnaudā redzēju spocīgus sapņus un vīzi­jas, — zvaigznājus veļamies izplatījumā — līdzīgi milzīgām spīdošām bumbām, riebī­gas, indīgām, caurspīdīgām, medūzām līdzī­gas būtnes jājam uz elektromagnētiskajiem viļņiem un ironiski raugāmies manī ar sa­vām gailošajām acīm … Es sarāvos, bet tās, izrādījās, bija tikai manas aparatūras kon- trolspuldzītes. Es noregulēju antenu un at­kal dzirdēju pazīstamo smalko dūkoņu, kuras jēgu es neizpratu.

Nav brīnums, ka no visa tā cieta arī mans darbs institūtā. Cauru dienu man mokoši bija jācīnās ar miegu, pat tad, kad atrados pie profesora fon Jēgera, es jutu aizkrītam acis. Smagos pārmetumus, kurus man vajadzēja noklausīties sadegušā galvanometra dēļ, es uzņēmu tik vienaldzīgi, ka profesors fon

Jēgers saniknojās vēl vairāk un sāka garu sprediķi par pienākuma apziņas trūkumu un ietekmīgu cilvēku sūdzībām. Iespējams, ka augstu stāvošais valsts ierēdnis, uzpūtīgā jaunekļa tēvs, bija sūdzējies profesoram fon Jēgeram, ka mans asistents Krīgers nosau­cis dēla kungu par idiotu.

Es to visu pat īsti nedzirdēju, jo profesora fon Jēgera sprediķa laikā es atkal domāju par savu signālu noslēpumu. No gandrīz vai riebuma pilnā skatiena, ko priekšnieks man veltīja, es varēju noprast, ka mans ārējais izskats laikam ir nepievilcīgāks kā parasti. Sasarkuši plakstiņi, slikti skūta, īdzīga seja, izspūruši mati … Mana sieva nu jau dienām ilgi bija pārliecināta, ka esmu nopietni sa­slimis, un lūgtin lūdzās, lai es aizeju pie ārsta.

Kad ceturtajā dienā es noturēju praktiskos darbus grupā, kurā mācījās Krīgers, viņš slepeni ar zīmēm lika saprast, ka vēlas ar mani runāt. Varbūt Krīgers bija apvainojies, ka neesmu viņu vairs lūdzis atnākt. Bet es nevēlējos puisi pārmocīt.

— Nu, kas noticis? — es jautāju un atgāju kopā ar viņu sānis, lai pārējie studenti mūs netraucētu.

Viņš šķita ļoti satraukts.

— Paklausieties, lūdzu, profesora kungs. Es ilgi par visu domāju, — viņš satraukts sāka. Viņa acīs es acīmredzami biju cēlies tik augstu, ka viņš mani jau bija paaugsti­nājis amatā, piešķirdams titulu, kas man, diemžēl, nepienācās. — Ko jūs īsti uztvērāt pirmajā vakarā, kad manis vēl nebija klāt? Vai jūs neteicāt, ka esat uztvēris deviņdes­mit signālu grupas? Vai tikai tur nebija de­viņdesmit divas vai vairāk grupu?

— Iespējams. Es toreiz tās precīzi neskai­tīju. Bet kāpēc? …

Pēkšņi man atausa gaisma. Kā man tas pašam nebija ienācis prātā! Jā, tieši tur slē­pās atminējums! Periodiskā sistēma! Es ar delnu uzsitu sev pa pieri, daļēji aiz dusmām par savu ncapķērību, daļēji aiz prieka. Tas lieku reizi pierādīja, cik aprobežots, vienpu­sīgs un iztēles nabags var kļūt cilvēks, it kā tas staigātu pa pasauli ar acu aizsegiem kā vecs ormaņa zirgs, kamēr jauns gars savā naivitātē vēl skatās tālē, tā kā šajā gadī­jumā, un, gandrīz kā pātagas cirtienu saņē­mis, pēkšņi satausta pareizo ceļu.

Pirmajā vakarā izdarīto piezīmju man ne­bija līdzi, tāpēc nespēju vien sagaidīt, kad tikšu uz mājām. Tiklīdz biju nolicis divriteni gaitenī, tūdaļ steidzos uz bēniņiem. Viss no­gurums bija pilnīgi aizmirsts.

Manas nojautas apstiprinājās. Krīgera minējums bija pareizs! Dīvaini, bet liekas, ka man tas nebija ienācis prātā tieši tāpēc, ka atomfizika neietilpst manā šaurajā spe­cialitātē. Uzmanīgi pārskatot ar signāliem aprakstītās lapas, man nokrita kā zvīņas no acīm. Pirmā vakara signāli izrādījās viegli atrisināms uzdevums — tā bija pēc zinātnes pēdējām atziņām sakārtota elementu sistēma,

ko uz mūsu planētas jau deviņpadsmitajā! gadsimtā bija atklājis un sistematizējis Men-fl deļejevs. Pirmā signāla zīme rādīja skaitliJ kas atbilda elementu periodiskās sistēmas | kārtas skaitlim, tas ir, protonu skaitam atomā. 1 Zīmes, kas sekoja pēc īsa pārtraukuma, at- ļ bilda masai (protonu un neitronu kopskai- ļ tam), tātad elementa veselos skaitļos izteik­tajam noapaļotajam atomsvaram. Šie skaitļi bija nemainīgi visam kosmosam. Elementa ūdeņraža nebija. Acīmredzot es biju par vēlu ieslēdzis aparatūru. Pirmā manās piezīmēs i nāca kombinācija 2—4, tas, bez šaubām, bija hēlijs, atomskaitlis divi, masas skaitlis — četri… litijs 3—7 … berilijs 4—9… un tā tālāk. Līdz polonijam 84—210 es vēl tiku j līdzi. Nav ko brīnīties, ka pēc tam man kļuva , grūti, jo, piemēram, atzīmējot urānu, bija jā- ļ atzīmē jau 92—238. Kaut arī manās piezīmēs ļ vietumis bija robi, pārpratumu tomēr neva- ļ rēja būt.

Šī atklājuma pārsteigts, es izņēmu no "skapja mācību grāmatu ar tabulām un salī- ; dzināju.

Atomsvarus mēs izsakām decimāldaļās, ko sastāda attiecīga elementa izotopi ar dažādu neitronu skaitu. Būtnes, kas raidīja šīs zī­mes, vienkāršības labad turējās pie noapa­ļotiem masas skaitļiem. Vienkāršs aprēķins rādīja, ka atšķirības no tiem skaitļiem, kurus lieto uz Zemes, nav nekādas. Tas šķietami apstiprināja meteoru analīžu rezultātā izvir­zīto teoriju, ka šis izotopu sajaukums elcmen-' los ir nemainīgs ne tikai mūsu Saules sis­tēmā, bet pat visā mūsu Galaktikā. Kā ne­pazīstamās būtnes nosaukušas elementus, es, protams, nezināju, taču zinātnes valodā tam nebija nekādas nozīmes.

Kad es kādu brīdi biju atradies šajā ro­žainajā garastāvoklī, kas gandrīz vai līdzi­nājās transam, es atkal sāku pētīt savas pie­zīmes, bet tagad man vairs nebija jātaustās pa tumsu, neizprotamu haosu — es spēju iz­darīt elpu aizraujošus atklājumus. Visu to nav iespējams aprakstīt uz pāris psihiatris­kās klīnikas recepšu blankām. Atšifrējums lasāms man konfiscētajās piezīmēs — no 21. burtnīcas līdz 25. Šoreiz gribu runāt tikai par vissvarīgāko.

Kādā piezīmju kombinācijā es, piemēram, bez grūtībām pazinu atomāro procesu, kas notiek, eksplodējot drausmīgajai ūdeņraža bumbai. Sākumā nāca 1 — 2 — 1 — 3 (kār­tas skaitlis — 1, masas skaitlis — 2, kas atbilst deiterijam, un 1 — 3, kas nozīmē tri- tiju), ūdeņraža izotopi, ar kuru palīdzību uz Zemes pirmo reizi izdevās šis drausmīgais eksperiments. Tad sekoja dažu starpproduktu atomskaitļi un masas skaitļi līdz hēlijam … Bet tas zināms katram atomfiziķim un katrs interesents to var noskaidrot mācību grāma­tās. Es gribu aprobežoties ar vispārināju­miem, ar gala secinājumiem un minējumiem, kas no visa tā izrietēja.

Vispirms radās jautājums, kāpēc tika pār­raidīti tieši šie fakti. Vai tā bija informācija vai kaut kas vairāk? Jo tālāk es turpināju savus pētījumus, jo vairāk manī nostiprinā­jās pārliecība, ka signāli varēja nozīmēt arī brīdinājumu vai draudus. Bet kas un kāpēc brīdināja un draudēja? Vai signāli tika sū­tīti tieši Zemei vai kosmosam vispār? Nebija domājams, ka signālu autori būtu vadījušies no eksperimentālajiem sprādzieniem uz Ze­mes: attālumi kosmosā ir pārāk lieli, nekā nedotu pat vismilzīgākās optiskās lēcas. Bet varbūt viņiem bija citas iespējas? Teiksim, elektromagnētiskie viļņi, kas atstarojušies at­grieztos atpakaļ. Tā viņi būtu spējīgi reģis­trēt radioaktīvos mākoņus vai radioaktīvos putekļus, kuri acij gan nav redzami, bet pēc katra kodoleksperimenta draudoši un bīs­tami slīd pār Zemi. Kur nu vēl laiks, laiks! Cik ilgs laiks gan paietu, lai reģistrētu sig­nālus, kas nāktu uz Zemi un no Zemes atpa­kaļ?

Ka jau tas bieži mēdz būt, jo vairāk es sāku signālus atšifrēt, jo vairāk mīklu radās. Tāpēc man jāatzīst, ka daudz kas no tā, ko es secināju, ir grūti pierādāms, jo bieži vien balstās uz tīri intuitīvu nojautu. Taču toreiz es cerēju savākt pēc iespējas vairāk apstip­rinājumu saviem secinājumiem.

28. burtnīcā esmu vairākkārt mēģinājis pierādīt savu hipotēzi, kura, protams, nav bez trūkumiem. Tā kā piezīmes nu ir konfis­cētas un es gandrīz ar tukšām rokām guļu psihiatriskās klīnikas palātā, tad daudz kas no toreiz pierādītā šķiet līdzīgs mirāžai. Bet varbūt es pats prāta aptumsumā esmu visu safantazējis? Pat šī doma man vairs nelie­kas tik drausmīga, kā varētu likties, jo esmu pārliecināts, ka patiesība galu galā uzvarēs. Bez tam taču arī Krīgeram tad vajadzēja būt prātā jukušam, ja ne pilnīgi ārprātīgam, jo tajās naktīs, sēžot savas mājas bēniņos, es par daudz ko šaubījos, bet viņš ar savu pāri plūstošo jaunības fantāziju uzņēma visu kā neapgāžamu patiesību.

Katru reizi, saticis mani institūtā, viņš lūdza, vai nevarot vakarā atbraukt uz Grīn- bahu.

— Jūs pametat novārtā savu draudzeni, viņa dusmosies uz mani, — es jokodamies atmetu ar roku. Es reiz biju redzējis Krīgeru iznākam no universitātes ar meiteni zem ro­kas. Tā bija gracioza tumšmataina būtne īsos, kuplos svārciņos, kas kļāvās ap viņas garajām, slaidajām kājām.

— O nē, viņa nav dusmīga. Inge to pil­nīgi saprot, — Krīgers paskaidroja pārlieci­nāts un ne bez lepnuma.

— Tātad jūs viņai tomēr esat stāstījis. Jūs taču nedrīkstējāt nevienam neko teikt, -— es teicu mazliet neapmierināts un padraudēju piesarkušajam Krīgeram ar pirkstu.

Uz kādu mirkli mani pārņēma smeldzošas skumjas, kurām es tikai tāpēc ātri tiku pāri, ka biju bezgala aizņemts ar savu atklāju­mu, — citām jūtām vienkārši neatlika vie­tas. Man drīzāk vajadzētu no sirds apskaust Krīgeru par tik saprātīgu mīļoto.

Gribu mēģināt vēlreiz pēc iespējas lietišķāk apsvērt hipotēzi, ar kuru mēs — Krī­gers un es — beidzot mēģinājām izskaidrot signālus. Kas tad īsti raidīja šos signālus, un no kurienes tie nāca?

Sākumā es vairījos no pārāk drosmīgiem minējumiem un orientējos uz kādu mūsu Saules sistēmas planētu. Bet tas ir maz ti­cams, vismaz ne ar ko nav pierādāms, ka uz Marsa vai Venēras eksistē tik augsti at­tīstīta un organizēta dzīvība kā uz Zemes. Apstākļi tur laikam ir pārāk nelabvēlīgi un piemēroti tikai primitīvāko dzīvo būtņu vai augu pasaulei. Uz Saules sistēmas tālāka­jām planētām, piemēram, uz Jupitera milzī­gās lodes, dzīvības eksistence ir vēl mazāk ticama. Sīs planētas atmosfēra laikam sa­stāv no metāna, amonjaka un ūdeņraža un tur plosās šausmīgas vētras. Daži no dau­dzajiem (vismaz 11) Jupitera mēnešiem tik kolosāli atstaro Saules gaismu, ka no tā var secināt par milzīgas atmosfēras esamību. Sastopami zinātnieki, kas no šī fakta secina (man tas liekas pārāk drosmīgi), ka uz Jupi­tera mēnešiem ir iespējama augsti attīstīta dzīvība, kaut arī milzīgais attālums no Sau­les rada ļoti zemu temperatūru. Taču ļoti vienkārši izdevās konstatēt, ka ne par vienu no mūsu Saules sistēmas planētām un to mēnešiem nevar būt ne runas. Tai laikā, kad mēs klausījāmies signālus, šīs planētas un mēneši vai nu nemaz nebija saskatāmi, vai arī atradās pavisam citā virzienā.

Diemžēl, manās zināšanās astronomijā ir lieli robi un pat to, ko es kādreiz zināju, lie­lākoties atkal esmu aizmirsis. Turklāt biju pārāk aizņemts ar savas specialitātes problē­mām. Speciālists astronoms un attiecīgi instrumenti man būtu ļoti noderējuši, bet, tā kā pagaidām vēl nevienam negribēju uzti­cēties, es biju atkarīgs no pāris universitā­tes bibliotēkā atrodamajām astronomijas mācību grāmatām, ko izmantoju kā vienīgo informācijas avotu, un spīdekļu novērošanai turpat blakus antenai uz īpaša statīva pie- rīkoju vecu mednieka tālskati, ko biju man­tojis vēl no sava tēva.

Likās neticami, bet vienīgā iespēja varēja būt tā, ka signāli nāca no planētām, kas atradās kādā no mūsu Saules sistēmai vistu­vākajām zvaigžņu sistēmām.. Tomēr būtu pārāk liela pašpārliecinātība iedomāties, ka starp milzīgi daudzajiem zvaigznājiem mūsu Saules sistēmā vienīgajā ir planēta, ko ap­dzīvo inteliģentas dzīvas būtnes. Pieņemt kaut ko tādu nozīmētu atkārtot Prometeja kļūdu — iedomāties, ka Zeme atrodas izpla­tījuma centrā. Mūsu Piena Ceļš vien sastāv no apmēram miljona sauļu, ap kurām riņķo planētas: uz katras no tām dzīvība ir tik­pat iespējama kā uz Zemes. Bet pat vistu­vākās no šīm sistēmām atrodas daudzu gais­mas gadu attālumā. Mums vistuvākā zvaig­zne ir Proksima Centaura zvaigznājā, kas atrodas 4,2 gaismas gadus tālu, bet spožais Sīriuss — jau 8,8 gadus. Taču pēc attiecīgiem

pētījumiem zinātnieki ari šo zvaigžņu pla­nētas uzskata par neapdzīvotām. Angļu un amerikāņu zinātnieki vērš savas milzu ante­nas pret Valzivs un Eridana zvaigznājiem, kuri dažādu apstākļu dēļ ļauj cerēt uz veik­smi. Un tomēr — man laimējies pirmajam, tieši man!

Pēc ilgākiem vērojumiem, mērījumiem un zvaigžņu karšu studijām es neapšaubāmi konstatēju, ka signālu virziens sakrīt ar Liras zvaigznāja atrašanās vietu, pie tam visaugstāko intensitāti es arvien sasniedzu tad, kad antena ir pagriezta pret Vegas zvaigzni. Bet šī skaistā zvaigzne — spoži mirdzošā milzīgā saule, atrodas no mums 26 gaismas gadus tālu. Ja pieņemtu, ka sig­nāli nāk no kādas Vegas planētas, un zinātu, ka elektromagnētisko viļņu intensitāte sa­krīt ar attāluma kvadrātu, tad uz minētās planētas būtu jāatrodas tik kolosālas jau­das raidītājam, kādu mēs, ņemot vērā mūsu pašreizējās tehniskās iespējas, nevaram pat iedomāties.

Nebija izslēgts, ka nepazīstamās būtnes nosūtījušas kosmosā milzu raķeti, no kuras ar neparasti spēcīgu raidītāju pārraida sig­nālus.

Man vēlreiz jāatkārto, ka es vēl šodien precīzi nezinu signālu saturu, taču pēc dau­dzajiem pētījumiem un dažiem konkrētiem pieturas punktiem var spriest, ka nepazīsta­mās būtnes gribējušas mūs no kaut kā brī­dināt. Signālos arvien atkārtojās kaut kas tāds, ko varēja saprast tikai kā norādījumu uz zināmu laiku. Signālu sūtītāji norādīja uz radioaktīviem sairšanas procesiem, stās­tot par to ar atomskaitļu un masas skaitļu palīdzību. Es aplēsu, ka pēc mūsu laika skaitīšanas sistēmas šie procesi ilgst tieši astoņdesmit gadu. Pēc tam parasti sekoja elementa kārtas skaitlis un masas skaitlis, kas izsaka atombumbas sprādzienu. Bija ap­ritējuši astoņdesmit plus divdesmit seši gadi, iekams signāli ar gaismas ātrumu bija sa­snieguši mani (ja pieņēma, ka tie patiešām nāk no kādas Vegas planētas), kopā tas sa­stādīja tieši simts gadu, bet uz Zemes par šiem procesiem toreiz vēl nekā nezināja.

Tad sekoja silīcija, dzelzs, skābekļa, slā­pekļa, oglekļa un citi atomskaitļi… Nu, es negribu atkal izplūst detaļās. Vārdu sakot, es toreiz pieņēmu, ka te ir runa par planētu vai mēnesi, uz kura šīs būtnes dzīvo vai, pa­reizāk sakot, ir dzīvojušas! Tās sastāvs acīm­redzot bija līdzīgs Zemes sastāvam. Vienīgi ogļskābās gāzes procents atmosfērā šķita mazliet augstāks. Proporcijas bija izprota­mas no to signālu skaita, ko viņi noraidīja pirms attiecīgā elementa vai savienojuma atoma un masas skaitļa. Piemēram, divi sig­nāli … garāka pauze … 8 — 16 (varētu būt skābeklis), utt.

Kas tad īsti toreiz, pirms simts gadiem, bija noticis?

Joka pēc es pāršķirstīju vecvecas astrono­mijas gadagrāmatas, kas noputējušas gulēja institūta pagrabos. Kads šodien pilnīgi aiz­mirsts zviedru astronoms Bergesons apgal­voja, ka 1886. gadā ar tālskati Liras zvaig­znājā novērojis spilgtu uzliesmojumu. Diem­žēl, neviens cits to nebija redzējis. Vai tur bija dzimusi kāda jauna zvaigzne vai noti­cis kaut kas cits? Apgalvot pēdējo būtu bijusi zinātniska avantūra, tāpēc galu galā es pats pasmējos par sevi.

Balstoties uz šiem secinājumiem, uz savām piezīmēm, es tomēr arvien vairāk pārliecinā­jos, ka būtnes, kas pārraidījušas signālus, liekas, kara gaitā ar drausmīgiem atom­bumbu sprādzieniem laikam gan iznīcināju­šas savas planētas vai vismaz padarījušas tās neapdzīvojamas. Spriežot pēc izotopu sastavdaļām, tur arvien vēl valdīja milzīga radioaktivitāte. Sajā virzienā viņi bija mūs apsteiguši par veseliem simts gadiem. Ļoti iespējams, ka ne visai tālu atradās kāda cita planēta vai, saskaņā ar gravitācijas liku­miem, mēness, kas riņķoja ap šo planētu un atšķirībā no mūsu mēneša bija arī apdzīvo­jams (tikai nedaudz mazāk skābekļa kā uz Zemes). No gravitācijas likumiem varēja se­cināt, ka mēness bijis stipri mazāks par pla­nētu, kamēr pēdējai varēja būt milzīgi iz­mēri — kā Jupiteram vai varbūt vēl lielāki. Šīs planētas iedzīvotāji līdzīgos apstākļos būtu daudz laimīgāki par mums, jo kara ga­dījumā spētu ar raķetēm pārvest uz mēnesi daļu iedzīvotāju — varbūt sievietes un bēr­nus — ja viņiem vispār eksistēja sievietes.

Iespējams, ka tie bija divdzimumu būtnes, kā pie mums uz Zemes daudzas gliemežu sugas. Katrā ziņā tāda evakuācija bija ļoti humāna rīciba, kam šīs būtnes varēja pa­teikties par savu tālāko eksistenci. Bija arī iespējams, ka planēta karojusi ar mēnesi un šinī karā viens no pretiniekiem pārliecinoši uzvarējis sava tehniskā pārākuma dēļ. Taču mēs ar Krīgeru izvēlējāmies pirmo variantu, jo uz Mēness, šķiet, galīgi nekas nebija no­ticis. Bet, ja nu šāds drausmīgs, nežēlīgs karš notika, tad laikam taču ar vienādiem iz­nīcināšanas līdzekļiem, citādi stipri pārākai pusei nebūtu vajadzējis lietot tik drausmī­gus ieročus. Un, ja mērķis būtu tikai ieka­rošana vai pakļaušana, tad lietot šādus iero­čus būtu pilnīgs absurds.

Briesmīgā katastrofa pirms simts gadiem acīmredzot bija mācījusi dzīvus palikušos karu pilnīgi noliegt, tāpēc viņi savu neap­šaubāmi augsti attīstīto intelektu izlietoja daudz saprātīgāk: tikai tā varēja izskaidrot viņu apbrīnojami augsto zināšanu un teh­nisko sasniegumu līmeni. Kā likās, viņiem jau sen bija izdevies vadīt ūdeņraža atomu pārvēršanos par hēlija atomiem — izmantot šo kolosālās enerģijas avotu. Uz Zemes ar­vien vēl mocās ar šo problēmu — pagaidām tā izmantota tikai ūdeņraža bumbā — un daudz kas no tā, ko vēstīja signāli, atomzi- nātniekam droši vien būtu ļoti interesanti. Diemžēl, šajā jautājumā es orientējos pārāk vāji, lai ar tiem kaut ko iesāktu. Bez tam šķita, ka viņi ar milzīgu saules baterijas pa­līdzību pratuši izmantot savas zvaigznes gaismu. Citādi nav izskaidrojami signāli, kas atgādina mūsu atziņas šajā jomā, kā arī to elementu un savienojumu atomskaitļi, kurus mēs šādos nolūkos izmantojam.

Mēs ar Krīgeru pavadījām ne vienu vien stundu, fantazēdami, kā gan varētu izskatī­ties uz debessķermeņa, ko apdzīvojušas šīs būtnes. Krīgers jūsmoja par ziedošiem dār­ziem, baltām mājām, kas iesniedzas māko­ņos, un skaistām, augsti attīstītām, cilvēkiem līdzīgām būtnēm. Bet man vajadzēja viņam atgādināt, ka nedrīkst pārāk viegli iedomāties citu planētu dzīvību līdzīgu ideālai Zemei. Šīs būtnes varēja līdzināties arī zirnekļiem vai kukaiņiem un mūsu izpratnē izskatīties tikpat riebīgas kā mēs viņu iztēlē. Darvina izstrādātā evolūcijas teorija droši vien attiecināma kā uz Zemi, tā uz visu izplatī­jumu, bet mēs taču nezinām šo būtņu eksis­tences nosacījumus, kas raksturīgi viņu pla­nētai. Varbūt tās dzīvojušas tuksnešainā pa­saulē, kur aug tikai ķērpji un sūnas, zem tumšām, saltām debesīm. Varbūt viņu pilsē­tas bijušas termītu būvēm līdzīgi milzu tukšu ložu sablīvējumi bez logiem un ar paze­mes ejām. Iespējams, ka tās dzīvojušas ver­došu jūru krastos, vulkānu pakājē un viņas apņēmusi pirmatnīgi skaista un bagātīga veģetācija. Viņu diena varēja ilgt desmit stundu vai arī trīs mēnešus. Turklāt viņas varēja arī nepazīt dienu un nakti. Varbūt tas debessķermenis, uz kura viņas dzīvojušas, bijis pagriezts pret savu zvaigzni, savu sauli, pastāvīgi ar vienu un to pašu pusi, tāpat kā mūsu Mēness pret Zemi. Viena pus­lode tādā gadījumā vienmēr bijusi svelmaini karsta, otra ledaini auksta, un viņas apdzī­vojušas to joslu, kas nakti šķir no dienas, mūžīgās krēslas joslu.

Varēja būt visādi, taču viens bija skaidrs: ar savām tehniskajām iespējām viņas droši vien pratušas radīt sev optimālus eksisten­ces apstākļus.

Protams, tas viss ir un paliks tikai fantā­zija, kamēr mēs nebūsim atšifrējuši kaut ko vairāk.

Kādu vakaru, kad mēs atkal sēdējām bē­niņos, atgadījās kaut kas savāds. Krīgers bija uzlicis austiņas, un mēs laiku pa laikam mainījāmies šajā «sargpostenī». Es aizdo­mājies sēdēju viņam blakus. Pēkšņi Krīgers plaši iepleta acis un čukstēja:

— Ņemiet! Paklausieties taču!

Es ātri paņēmu otras austiņas. Zīmes sa­plūda kopā un mainīja toņkārtu, veidojot tādu kā melodiju. Tā neskanēja skaļāk kā parasti, bet neparasti izteiksmīgi, līdzīgi tūkstoš kukaiņu sanoņai un dūkoņai. Ska­ņām nebija nekā kopīga ar Zemes mūziku, tomēr tās bija skaistas, savdabīgi cēlas un draudošas, tā ka mēs klausījāmies, elpu aiz­turējuši. Pēc trim minūtēm viss bija beidzies* arī signālu vairs nebija. Bija dzirdams tikai;

dziļš klusums uz tikko saklausāmu traucē- 1 jumu šņākoņas fona, likās, it kā izplatījumā i būtu aizvērušies milzīgi melni vārti.

— Ko tas nozīmē? — Krīgers čukstēja, kad 1 mēs kādu brīdi bijām sēdējuši, mulsi klusē- 1 jot.

— Iespejams, ka citu viļņu traucējumi. Ta J saucamā sfēru mūzika. Vajadzētu pārbaudīt j aparātus, — es mēģināju izskaidrot, bet Kri- 1 gers kratīja galvu.

—■ Nē, — viņš teica ar fanātiskas sājus- 1 mas izteiksmi sejā, — nē, tā bija viņu himna. 1

Pie šīm domām viņš arī palika.

Es izslēdzu aparatūru, jo bija jau pāri pus- 1 naktij. Krīgers ilgu laiku klusējot skatījās 1 zvaigznēs. Beidzot viņš pievērsās man un J attīstīja pārsteidzošu teoriju par nepazīs-j' tamo būtņu sabiedrisko dzīvi un valsts ļ formu.

— Ziniet, profesora kungs (v'iņš mani ci- 1 tādi vairs nesauca), mans vecais domā, ka I tiem tur augšā ir taisnīga pasaule jau tāpēc ļ vien, ka viņi vairs negrib karu. Kaut kas ■ līdzīgs sociālismam, — Krīgers pieliecās 1 man tuvāk. — Mans vecais kungs, starp ' citu, ir nosvēries mazliet uz kreiso pusi, bet i tagad, kad esmu dzirdējis viņu himnu, es | arī pats gandrīz tam ticu.

Es nosodoši pašūpoju galvu.

— Bet Krīger! Tātad jūs jau arī savam j tēvam esat izstāstījis!

Viņš apjucis paskatījās sānis un sāka rīko- ļ 122 ties ar aparatiem. Attiecība uz Krīgera teikto es domāju…

.. . Dakter Bender! …

6

Vakar bija milzīgs skandāls. Man atņēma piezīmes. Daļēji es pats biju vainīgs, jo sa­ņemtie atvieglojumi bija padarījuši mani pā­rāk nekaunīgu un pārdrošu. Es nebeidzu pirms rītausmas, bet mierīgi rakstīju tālāk un pārāk vēlu pamanīju pa gaiteni nākam dakteru Benderu. Kādēļ viņam bija ienācis prātā apciemot mani vēl pirms brokastīm, es nezinu. Durvis atsprāga jau tad, kad es vēl izmisīgi centos pabāzt rokrakstu zem segas, pie tam viena lapiņa izslīdēja un nolidoja uz grīdas.

Iedegās gaisma.

— Labrīt, — es sveicināju, izlikdamies, it ka nekas nebūtu noticis, bet dakters Benders jau bija ieraudzījis lapu. Viņš pamana itin visu. Viņš pacēla lapu un kādu brīdi, sarau­cis pieri, to pētīja, kamēr māsiņa, viņa ne­iztrūkstošā pavadone, sastingusi kā sāls­stabs, stāvēja durvīs.

— Vai es drīkstētu zināt, doktor Vulfa kungs, ko tas nozīmē? — viņš beidzot jau­tāja ar visnopietnāko sejas izteiksmi un no-

rādīja uz iespiesto virsrakstu «Universitātes psihiatriskā klīnika».

— Ak, tikai tāds neliels laika kavēklis, — es atbildēju un mēģināju nomierinoši pa­smaidīt.

— Vai jums ir vēl daudz tādu lapiņu? — viņš turpināja savu pratināšanu.

Nebūtu bijis nozīmes melot, un es izvilku pārējo, lai viņam un sev aiztaupītu pazemo­jošo kratīšanas procedūru.

— Lūdzu!

Viņš apskatīja arī pārējās lapiņas un tad pateica tiesas priekšsēdētāja tonī:

— Jums laikam ir skaidrs, doktor Vulfa kungs, ka tas te ir valsts īpašums. Tā kā jūs savā stāvoklī neatbildat par savu rīcību, pārvaldei neziņošu, taču tā es to neatstāšu.

Viņš svinīgi uzlika manu rokrakstu uz māsiņas paplātes un jau gribēja doties prom. Taču mans mērs bija pilns. Vēlreiz konfis­kācija, tas nu bija par daudz!

— Es pieprasu, lai jūs to nodotu profeso­ram. Viņš izlems, vai es to saņemšu atpakaļ vai ne, — es sāku kliegt. — Es jums lūdzu izsniegt man papīru, bet jūs man to liedzāt. Es protestēju!

— Nomierinieties. Māsiņa iedos jums tab­leti, — dakters Benders teica vēsi. Bet pēc tā, kā noraustījās daktera Bendera seja, es sapratu, ka viņš sāk šaubīties, un man at­ausa cerības.

Vakarpusē tiešām atnāca profesors — ar manuskriptu rokā. Daktera Bendera pedan­tiski ierēdnieciskais raksturs šoreiz bija nā­cis man par labu. Viņš manuskriptu tiešām bija nodevis savam šefam.

— Jūs gādājat par pārsteigumiem, manu mljo doktor Vulf, — teica profesors pa da­ļai uzjautrināts, pa daļai- saīdzis. — Tas nu gan bija skaists teātris. Es tomēr gribētu jūs ļoti lūgt turpmāk izmantot pašam savu papīru. Es devu rīkojumu, lai jums ļauj iegādāties to par savu naudu.

— Cik maksā šis bloknots? Es par to sa­maksāšu, lai dakteram Benderam nebūtu sa­režģījumu ar pārvaldi. Lejā pie šveicara ir vēl deviņpadsmit markas un septiņdesmit pieci feniņi, — es vēlīgi paskaidroju.

— Lai paliek, — profesors atmeta ar roku, — jums, šķiet, dakters Benders ne visai iet pie sirds. Bet jūs darāt viņam pāri. Viņš ir ļoti izdarīgs un apzinīgs ārsts.

Tā kā manā klusēšanā viņš nesaklausīja piekrišanu, profesors, palūkojies uz durvīm, turpināja klusākā balsī:

— Jūs viņam nudien darāt pāri. Viņa kļūda varbūt ir tikai tā … Nu, teiksim, tā … redziet, viņš gadiem ilgi kā eremits dzīvo šajā slimnīcā, viņam nav ne ģimenes, ne draugu. Viņš nevarētu izturēt, ja pats neti­cētu sava darba lielajam nozīmīgumam. To pasauli, kas atrodas ārpus slimnīcas, viņš redz tikai pa šo logu. Pēc viņa domām, tā ir ļoti labi iekārtota un taisnīga pasaule.

— Un pēc jūsu domām? — es iestarpi­nāju.

Taču profesors izlikās, it kā nebūtu neko dzirdējis, un turpināja:

— Jūs nostādāt dakteru Benderu smagas problēmas priekšā. Viņš gandrīz nespēj iedo­māties, ka jūsu ievietošana šeit ir netais­nīga. Bet, ja dakteram neizdosies uzstādīt apmierinošu diagnozi, tad viņam kļūda būs jāatrod sevī, savā mediķa nemākulībā. Un tas būtu tas ļaunākais, kas ar viņu varētu atgadīties. Starp citu, uz mani tas neattie­cas, jo es jau pārāk ilgi strādāju par ārstu. Ja es dakteram Benderam gribētu paskaid­rot, ka ārpus slimnīcas ne vienmēr viss ir kārtībā … vārdu sakot, mani vissaudzīgā­kie tāda veida mēģinājumi izraisīja viņā tādu izbrīnu, gandrīz vai šausmas, ka es sava amata interesēs mitējos to darīt, jo dakters Benders savā naivitātē un pārliecībā par šādas rīcības godīgumu laikam būtu spē­jīgs… bet lai paliek… Galu galā tas te neiederas. Būtībā viņš ir lāga zēns un var­būt visvairāk ilgojas pēc pacientu cieņas un mīlestības. Viņa traģēdija ir tā, ka tas vi­ņam nekādi neizdodas. Savā manuskriptā jūs viņu tīri jauki esat raksturojis. Par laimi viņš daudz ko no tā nebija izlasījis, taču, apzinīgs cilvēks būdams, viņš to tūdaļ ienesa manā istabā, kaut arī ļoti cerēja pēc šīm pie­zīmēm secināt, ar ko īsti jūs slimojat. Tātad turpmāk es lūgtu rakstīt tikai uz sava pa­pīra!

Profesors nolika lapiņas uz segas. Durvīs viņš vēlreiz apstājās.

— Es gandrīz visu izlasīju. Izsvītrojiet, lūdzu, vismaz pilsētas nosaukumu, kamēr jūs to kādam nodosiet vai publicēsiet. Grīn- bahu diez vai kāds pazīst, toties pazīst X. Kaut arī jūs bijāt tik laipns un manu vārdu tur neesat iemūžinājis, tomēr katrs tūlīt uz­zīmētu … bet to, velns parāvis, es tomēr nevēlētos.

Viņš pamāja — pa pusei draudot, pa pu­sei uzjautrināts, un tad baltais virsvalks pa­zuda gaitenī. Tā kā viņš bija tik laipns un atdeva manuskriptu, es respektēju viņa vēlē­šanos un izsvītroju pilsētas nosaukumu. Jā, izmainīšu arī cilvēku vārdus. Mans stāsts tāpēc nekļūs mazāk patiess.

Tā nu iznāk, ka šovakar es rakstu spul­dzes gaismā ar lodīšu pildspalvu līniju blokā, ko man pagādāja māsiņa. Kaut arī dakters Benders diez vai tam piekristu, esmu pārliecināts, ka viņš neuzdrošināsies mani traucēt. Es rakstu tagad mierīgi, un visi šie labvēlīgie apstākļi, bez šaubām, ievērojami uzlabos mana rokraksta salasāmību.

Nav slikti, ka tagad varu mierīgi visu pār­domāt, jo notikumi, kurus attēloju līdz šim, bija, tā sakot, laimīgs laika sprīdis. Radoša darba pilnās stundas nebija grūti attēlot. Tikai vēlāk parādījās ēnas, aizvien vairāk sabiezēja tumsa, līdz beidzot te, šinī iestādē, pienāca gals.

Tam vakaram, kad Krīgers savādajās ska­ņās bija saklausījis nepazīstamo būtņu himnu,. divus vakarus pēc kārtas sekoja klusums. Mēs meklējām aparātos kaut kādu kļūmi, noskaņojām antenu, mainījām frek­venci, bet nekā nesaklausījām. Trešajā va­karā ap pulksten vienpadsmitiem signālus pēkšņi atkal varēja dzirdēt. Tiesa, tie nāca no citas puses. Vai tas nerunāja par labu raķešu hipotēzei?

Satriecošākais bija tas, ka šoreiz signāli skanēja pilnīgi citādi. Nebija ne runas par saprotamību, par atomskaitļiem un masas skaitļiem, par atšifrējamiem signāliem. Sig­nālu uzplūdi un atplūdi nāca tik strauji, ka pat dzirde, nerunājot nemaz par zīmuli, ne­spēja tikt līdzi. Dūkoņa turpinājās gandrīz nepārtraukti pusstundu, stundām ilgi, un mums nebija ne mazākās jausmas, ko tas nozīmē. Varbūt šīs būtnes gribēja pastāstit par sevi un savu zvaigzni kaut ko citu. Mēs pat nezinājām, vai tām ir valoda mūsu iz­pratnē. Varbūt viņas saprotas ar zīmēm, ar matemātiskām formulām vai citādiem līdzek­ļiem. Visā visumā šķita, ka šie signāli ir mēģinājums nodibināt kontaktu, un viņas laikam pielietoja visdažādākās sistēmas ce­rībā, ka mēs kādu sapratīsim. Tātad dzir­damo signālu steigā jautās kaut kas izmi­sīgs, bet tas varēja mums tikai izlikties. Kādu brīdi mēģinājām kaut ko izdibināt, bet tad, paklausot saprātam, metām mieru, jo, pamatojoties uz vienkāršajiem zinātniska­jiem apsvērumiem, nācām pie atziņas, ka ar mūsu tagadējiem palīglīdzekļiem galā ne­tiksim. Mums bija nepieciešami oscilogrāfi

un magnetofona lentes, lai šos signālus uz­tvertu, elektronu smadzenes, lai tos atšif­rētu, un tā tālāk, Varētu brīnīties jau par to vien, ka mēs ar saviem samērā primitīvajiem aparātiem esam panākuši pat tik daudz. Sā­kumā visai sarežģīti bija, piemēram, katru reizi pareizi nostādīt antenu. Astronomiskā pulksteņa mehānisms, kas to precīzi virzītu līdzi zvaigžņu kustībai, maksātu, protams, pārāk dārgi, un tā Krīgers kādu vakaru at­veda sinhrono motoru, kas viņam it kā esot bijis saglabājies mājās. Es negribēju laupīt viņam prieku, bet biju pārliecināts, ka viņš šo motoru par savu trūcīgo kabatas naudu nopircis kādā krāmu bodē. Ar dzensiksnām un zobratiem mēs dabūjām attiecīgu pārne­sumu, bet Grīnbahā bija, diemžēl, pārāk nie­cīga spēkstacija. Atkarībā no tīkla slodzes strāvas periodu skaits un līdz ar to mūsu motora apgriezienu skaits stipri svārstījās, un kļūdas laiku pa laikam tomēr bija jāre­gulē ar roku. Motors funkcionēja, bet prieka no tā bija maz. Kā jau teikts, mums trūka visa kā. Pat visas Nīdermeijera bagātības nepietiktu, lai finansētu turpmākos plānvei­dīgos pētījumus.

Krīgers ar katru dienu neatlaidīgāk cen­tās pierunāt mani oficiāli paziņot par mūsu atklājumu, lūgt palīdzību zinātniekiem, sa­biedrībai, valdībai, bet es joprojām vilcinā­jos. Vai viņš šo vilcināšanos iztulkoja kā kautrību vai bailes no lieka skaļuma, taču savā jaunības nepacietībā samierināties ar manu klusēšanu nespēja. Tā viņu pamazam gandrīz vai izveda no pacietības. Viņš va­rēja mani stundām ilgi gandrīz vai tēviš­ķīgi pierunāt, dusmoties, lūgties, lai taču ļau­jot viņam rīkoties, ja jau es pats negribot, ja nemākot… Bet es allaž atteicos. Pa da­ļai tiešām aiz neizprotamas kautrības, bet pa daļai tāpēc, ka visi rezultāti man rādījās sakārtota un piecsimt lappušu bieza, cūkādas vākos iesieta manuskripta veidā, ar zīmēju­miem un līknēm — disertācija par excel- lence[2].

Bet, lai atzīmētu darba noslēgumu un sa­gādātu pašiem prieku, es nolēmu tajā vietā, kur bija dzimis mūsu atklājums, tas ir —ļ manās bēniņtelpās, sarīkot mazas svinības, kurās bez Krīgera gribēju ielūgt ari Janeku. Biju pārliecināts, ka Janekam ir uz to pilnī­gas tiesības, jo viņa būvētā antena funkcio­nēja tiešām lieliski. Krīgers tam tūlīt pie­krita, sacīdams, ka tas esot pats par sevi saprotams. Vīns man vēl turējās, jo pirms divām nedēļām vēlēšanos mūs apciemot bija izteicis Nīdermeijers, bet es, aizbildinādamies ar steidzamiem darbiem, biju viņam attei­cis. Tagad, kad man vajadzēja risināt tādas problēmas, tērgāšana par vannām un Per- sijas šahienēm būtu man vienkārši nepane­sama. Mūsu svinībām bēniņos bija jānotiek 16. novembra vakarā (manas dzimšanas die­nas priekšvakarā, ko es gan nevienam neiz­paudu), bet līdz tam laikam mēs ar Krīgeru kalām nākotnes plānus.

Vajadzēs, protams, noteikt citu staciju at­rašanās vietu, lai, nosakot leņķi, Doplera efektu un tā tālāk, atrastu signalizācijas vir­zienu, attālumu un relatīvo kustību izplatī­jumā attiecībā pret Zemi. Kā es, tā Krīgers iztēlojāmies milzīgu antenu tīklu, visos kon­tinentos, kur katra antena bija vismaz piec­desmit un septiņdesmit metru diametrā un kas kolosāli uzlabotu uztveršanas kvalitāti. Pie visām šīm milzīgajām kosmosam pievēr­stajām ausīm sēdētu kvalificēti zinātnieki, kas uztvertu signālus, ar elektronu smadzeņu palīdzību tos atšifrētu, tādējādi veicot aiz­raujošu pētniecības darbu, kura gaitā tiktu iegūta izsmeļoša informācija par mums ne­pazīstamajām būtnēm. Krīgers uzstāja, ka ar milzīgu raidītāju katrā ziņā jāpamēģina nosūtīt atbildi, pārraides sākot ar signālsis- tēmu par atomskaitļiem un masas skaitļiem, kuri mums jau pašā sākumā bija palīdzējuši izprast uztvertos signālus. Protams, signāli bija pārraidīti acīmredzot jau pirms daudz gadiem, un paies atkal daudz gadu, kamēr pienāks mūsu atbilde, kuru šīs būtnes tik nepacietīgi gaidīja. Bet katrā ziņā bija ne­pieciešams pēc iespējas ātrāk tām darīt zināmus mūsu turpmākos nodomus un ap­galvot, ka arī uz Zemes pamazām uzvar sa­prāts un mēs esam nonākuši pie atziņas, ka atomkarš nozīmētu planētas pilnīgu iznī­cību.

Kādas neiedomājamas iespējas pavērtos sadarbojoties, abpusēji apmainoties ar zināt­nisko informāciju un tehnisko pieredzi! Pie­mēram, kā būtu, ja mēs kopā izstrādātu kos­mosa apgūšanas projektu? Kaut attālumu dēj tas viss prasītu gadu desmitus, vai cil­vēces attīstības vēsturē tam būtu kāda no­zīme?

Kā jau sacīju, palaikam mūsu fantāzijā dzima pavisam utopiski projekti.

Šo drosmīgo projektu realizēšanai gribē­jām aicināt palīgā angļu un amerikāņu zi­nātniekus. Sevišķi mēs cerējām uz angļu zi* nātnieku palīdzību, jo Anglijā kādu laiku jau tika veikti ievērības cienīgi, tomēr neveik­smīgi eksperimenti, lai nodibinātu sakarus ar citām planētām; bez tam Anglijā vaja­dzēja būt aparatūrai un tādām iekārtām, kuru pārbūve nesagādātu pārāk lielas grūtī­bas. Vislielākās cerības Krīgers — tāpat kā es, kaut es to neizteicu, — lika uz Padomju Savienības palīdzību. Šī milzu zeme ar sa­vām kolosālajām, neizsmeļamajām iespējām kosmosa pētīšanā un apgūšanā ir aizsteigu­sies tālu priekšā citām zemēm. Zinātniskie institūti, novērošanas stacijas, dienu no die­nas augoši pieredzējušu un aizrautīgu jaunu zinātnieku kadri … un visam tam bija nekur citur neredzēts vēriens. Varbūt manu uztver­šanas iekārtu varētu iebūvēt kādā no kos­miskajām raķetēm? Ņemot vērā kolosālās kravas, ko šīs raķetes spēja nest līdzi, — ASV tām ne tuvu netika klāt — tas nebūtu grūti. Un tieši Padomju Savienībā zinātnie­kus ]oti interesēja jautājums par dzīvības eksistenci uz citām planētām.

Tas viss bija ļoti skaisti, taču 16. novem­brī parādījās pirmās drūmās ēnas.

Mēģināju bēniņus, cik vien tas bija iespē­jams, uzpost svētkiem. Kaktā aiz aparātiem blakus vecajam dīvānam bija nolikts mazs, ar baltu galdautu pārklāts galdiņš. Vectēva krēslu bijām pārklājuši ar segu, lai no pol- sterējuma nesprauktos laukā jūras zāles. Liela bļoda ar sagatavotām sviestmaizēm atradās pie rokas, bet spainī ar aukstu ūdeni gulēja trīs Mozeles vīna pudeles, kuras es, var teikt, biju «nospēris» Nīdermeijeram. Tas viss izskatījās kā omulīga maza sala vecās stāvlampas dzeltenajā gaismas lokā, kamēr zirnekļu tīkliem klātās sijas visapkārt bija ienirušas puskrēslā. Man šķita, ka viss iekārtots ļoti mājīgi.

Mēs gribējām sākt pulksten divdesmitos. Krīgers atnāca desmit minūtes ātrāk. Punk- tualitāte bija viena no viņa labajām īpašī­bām. Viņam mugurā bija tumšs uzvalks ar mazliet paīsām piedurknēm un balts krekls ar pelēku kaklasaiti, liekas, draudzenes dā­vināts. Tas bija Krīgera goda uzvalks, kurā viņš mēdza ierasties uz eksāmeniem. Mati viņam bija rūpīgi sasukāti, un ienākdams viņš vēlreiz zagšus ielūkojās kabatas spo­gulītī.

— Jūs izskatāties ļoti iespaidīgi, Krī­ger! — es no bēniņtelpas dziļumiem uz­saucu.

Viņš mulsi pasmaidīja un uzmanīgi apsē­dās uz dīvāna, rūpīgi pavelkot bikses. Visa viņa izturēšanās bija pastīva, gandrīz aiz­kustinoši svinīga, it kā šodien būtu kāda īpaša svētku diena. Mēs mazliet papļāpājām, gaidīdami Janeku.

Es baidījos, ka Janeks vispār neatnāks. Kad es viņu sameklēju sabrukušajā kalvē, viņš acīmredzot bija vēl sliktākā garastā­voklī nekā parasti.

— Kas jums gribēt no manis, doktor? — viņš jautāja un paskatījās manī tā, it kā es būtu viņa nelaimes vēstnesis.

— Neko citu kā ielūgt jūs uz glāzi vīna, Janek. Bēniņos, kur mēs toreiz uzstādījām antenu. Parīt vakarā, ja vien tas jums ir ērti.

Viņš bija ļoti izbrīnījies. Sādi ielūgumi viņam, kā redzams, nekad nebija gadījušies, un viņa drūmajā olīvkrāsas sejā bija nepār­protami lasāmas aizdomas.

— Kāpēc? •— viņš gribēja zināt.

— Nu tāpēc, ka jūs, Janek, man tik laipni palīdzējāt, — es teicu, iedrošinoši smaidī­dams.

— Labi, es nākt, — viņš beidzot piekrita ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņu lūgtu ieras­ties uz tiesas sēdi, tā ka es gandrīz vai no­žēloju savu ideju.

Divdesmitos trīsdesmit mēs uz kāpnēm iz­dzirdējām viņa soļus. Tādiem nedrošiem, gandrīz vai zaglīgiem soļiem iet cilvēks,, kas jauš briesmas un tāpēc piesargās. Bija pa­visam savādi dzirdēt cilvēku tā zogamies, un es neviļus aizturēju elpu. Pamanīju, ka Krī­gers jūtas tieši tāpat, jo viņš teikuma vidū apstājās un uzmanīgi ieklausījās. Beidzot Janeks iznira no jumta siju tumsas.

— Labvakar, — viņš teica īdzīgi un aši paskatījās uz Krīgeru, kuru vēl nepazina.

Janeks kā vienmēr bija ģērbies savās sa­lāpītajās biksēs un gadalaikam nepiemērotā plānā, novalkātā žaketē. Tā kā viņam acīm­redzot ļoti sala, tad ap kaklu tam bija aptīts vecs vilnas kaklauts. Janeka tumšā seja bija iedzeltena.

— Apsēdieties, Janeka kungs! Šeit uz dī­vāna vai krēslā, kā gribat, — es jautri uz­saucu, lai neļautu viņam samulst.

Pēc nelielas vilcināšanās Janeks apsēdās Krīgeram blakus uz dīvāna un atkal, šoreiz no sāniem, nopētīja jauno cilvēku. Krīgers atbildēja ar tādu pašu skatienu un sakārtoja kaklasaiti, it kā kaunētos par savu vienkāršo eleganci šī trūcīgi ģērbtā cilvēka priekšā. Tad viņš mulsi, jauneklīgi pasmaidīja — tas tuvina cilvēkus.

— Ko jūs labāk gribat, desu vai šķiņķa maizīti, Janeka kungs? Es parasti ēdu desu, jo tā ir lētāka, bet šoreiz pagaršosim šķiņķi. Tāpēc ņemiet, lūdzu, no šīs puses.

Janeks vēlreiz paskatījās uz Krīgeru un pēkšņi pasmaidīja.

— Paldies. Man arī garšo šķiņķ.

Šķita, ka starp viņu un Krīgeru no pirmā acu uzmetiena radušās simpātijas.

Janeks noēda trīs maizītes, likās — tikai aiz pieklājības vien, bez izsalkuma, taču, spriežot pēc viņa skatiena un stipro zobu kampiena, varēja manīt, ka īstenībā viņš alkst pēc šiem gardumiem. Kas zina, kad viņš pēdējo reizi bija kaut ko nopelnījis un kārtīgi paēdis. Tad viņš atkal sēdēja kluss, sasvēries mazliet uz priekšu, rokas starp ceļiem iespiedis. Dziļās krunkas viņa olīvkrāsas sejā šķita kā iecirstas, tikai tumšo acu skatiens slepeni un aizdomīgi pētīja bēni­ņus un aparātus. Savāds un mazliet baigs vīrs. Viņš līdzinājās glūnošam zvēram, kas varēja kļūt bīstams, ja to sakaitināja.

— Redziet, Janeka kungs, tur ir jūsu an­tena. Tā mums ļoti noderēja. Liels paldies par jūsu labo darbu, — es teicu un ielēju viņam vīnu.

— Tātad uz tālāko veiksmi! Dzeriet, Janeka kungs, prozīt! — Krīgers uzsauca un pacēla savu glāzi. Šķita, ka Janeks sāk vi­ņam patikt arvien vairāk.

— Prozīt, jaunais cilvēk! — Janeks viņam pateicās, un tikko manāms smaids atkal pār­slīdēja pār viņa seju. Tad, atliecis galvu tā, ka no kalsnējā kakla šķautnaini izspiedās ādamābols, viņš bez trokšņa ietecināja vīnu rīklē. Viņš dzēra samērā izsmalcināti. Acīm­redzot viņam bija pieredze vīna dzeršanā.

Krīgers jautāja, kā viņam garšojot vīns, un Janeks teica, ka tas esot mazliet paskābs. Viņa dzimtenē vīns esot maigāks.

— Vai drīkstētu jautāt, kur ir jūsu dzim­tene? — Krīgers gribēja zināt.

Janeks kādu brīdi klusēja un stīvi raudzī­jās uz priekšu, it kā šis jautājums būtu atkal padarījis viņu aizdomīgu, bet tad lēnām, it kā klausīdamies atmiņu balsī, sāka stāstīt par Triestu, par zilo Adrijas jūru un Opci- nas kalnu.

— Stāstīt, ka skatiens no augšas ir asto­tais pasaules brīnums. Tur es bijis mājā. Saule tur silts, tik silts … — viņš apklusa un atmeta ar roku, it kā tas viss būtu sen izsapņots.

Es negribēju tālāk jautāt, un Krīgers at­kal dzēra uz Janeka veselību:

— Uz jūsu dzimteni, Janeka kungs!

— Man ne ir nekāda dzimtene vairs, — Janeks atbildēja cietā balsī.

Pēc otrās pudeles Krīgers kļuva arvien jautrāks. Pēkšņi viņš norāva savu skaisto, pelēko kaklasaiti, atpogāja svārkus un virs­krekla augšējo pogu.

— Sasodīts, cik te karsti! — viņš sacīja, kaut arī šajā gadalaikā par to nevarēja būt ne runas. Laikam viņš darīja to tikai tāpēc, lai kļūtu pēc iespējas līdzīgāks Janekam. Šķita, ka Krīgeru jau ilgi moca kāda doma, un, iedzēris vēl malku vīna, vīņš pēkšņi iz­grūda:

— Vai jums nešķiet, profesora kungs, — viņš norādīja uz aparātiem, — ka mums vajadzētu Janeka kungam par to tur pastās­tīt? Viņu tas noteikti interesētu, citādi viņš nesapratīs, kāpēc mēs viņu esam ielūguši… Nē, nē, manuprāt, viņam tas katrā ziņā jā­pastāsta!

Tā pie sienas piespiests, es nevarēju pa­teikt «nē», neapvainojot Janeku.

Загрузка...