Sevišķa nepieciešamība

SEVIŠĶA NEPIECIEŠAMĪBA

VLADIMIRS Mihailovs

— Pie mums to mēdza stāstīt vakaros, — Sencovs iesāka.

— Jā, vakaros … — Rains atsaucās ar nopūtu.

Vakari bija tālu.

Vakari palika turpat, kur koku ēnas un ur- dziņas, kas dzidriem vilnīšiem skrēja pāri oļiem, turpat, kur palika baltie mākoņi un pilsētas jautrās ugunis.

Vairāk nekā 70 miljoni kilometru šķīra viņus no daudz kā. No visa tā, ko sauca neaptveramajā vārdā — Zeme.

Dzimtā planēta izskatītos no šejienes laikam pavisam niecīga — tā jau sen bija pārvērtusies par zvaigznīti, kuru nevarēja atšķirt no citām. Bet par spīti attālumam vai arī tieši tādēļ kosmonautiem Zeme kļuva aizvien lielāka, dārgāka un līdz sāpēm tuva.

— Vārdu sakot, — Sencovs turpināja, ar apslēptu smaidu un mazliet piemiegtām acīm vērīgi ielūkojoties katra sejā. — Barancevu, institūta astronavigācijas sektora vadītāju, jūs droši vien visi atceraties. Pēc programmas bija paredzēts lidojumā ap Zemi ņemt lulzi arī visus pasniedzējus — lai viņi labāk orientētos savu kursantu psihē (kosmonautu sejas atdzīvojās). Tā, lūk, pienāca arī Baran- ceva kārta .. .

Sencovs aprāvās pusvārdā.

Kaut kur pie griestiem bija dzirdama maiga, skumja skaņa. Pamazām tā pieņēmās spēkā, kļuva skarbāka un kā ar ledainām adatiņām durstīja ausis. Uzzibsnīja zilgani ekrāni. Tad it kā piekususi skaņa kļuva klusāka un pārvērtās viegli aizsmakušā neapmierināti žēlabainā sanoņā.

— Visi savās vietās! — Sencovs nokomandēja, kaut arī visi jau tā atradās savās vietās. — Pēc desmit minūtēm — koriģējums .. .

… No stipra grūdiena cilvēkiem uz mirkli noreiba galva un viņi krēslos sašūpojās. Uz pakaļējā ekrāna uzliesmoja un nodzisa garas, mēmas liesmu mēles.

Sencovs noliecās pie mikrofona, kas stāvēja pašā pults centrā — tieši viņa krēsla priekšā, nospieda taustiņu un skaidrā balsī nodiktēja:

— Divdesmit — četrdesmit divi… Automātiski izpildīts korekcijas pagrieziens. Precizētais kurss . . .

Operators Laimonis Kalve, kas atradās savā vietā pie elektronu skaitļojamās mašīnas vadpults, jau pasniedza komandierim lentu.

Mazliet pieliecis galvu, Sencovs nesteigdamies nosauca integratora datus — kuģa koordinātes kosmosā.

— Apkalpe vesela, mehānismi un aparatūra darbojas normāli, sevišķu notikumu nav. Viss.

Viņš izslēdza mikrofonu un pagrieza krēslu (vidējo no pieciem, kas pakavveidīgi apņēma pulti) tā, lai labāk redzētu biedrus.

Kosmonauti sēdēja klusēdami — nekustīgi un sadrūmuši. Šķita, it kā sirēnas pierastās skaņas pēkšņi būtu laupījušas jautrību, likušas aizmirst visu, ko nupat stāstīja Sencovs, un piespiedušas nogrimt domās, atcerēties kaut ko tuvu, apslēptu, par ko skaļi nemēdz runāt. Vajadzēja izmocīt smaidu, un Sencovs smaidīja. Bet viņa acis palika nopietnas un pētījošas.

Kalve, plecīgs liela auguma vīrs, kam, kā jokoja biedri, bija acīm redzami «nekosmiski izmēri» un kas kosmosā vēl nebija iejuties, sēdēja, pārdomās iegrimis, un mehāniski pieglauda paretos matus. Viņš šķita kā akmens tēls, kas savu mieru un vēso prātu ir aizguvis no skaitļojamiem mehānismiem, un diez vai kāds, ja neskaita pašu komandieri, noskārta, ka viņu arvien vēl mocīja ieilgusī slimība — bailes no kosmiskās bezgalības. Bet — gan jau, Laimonis biedrus nepievils.

Blakus Kalvēm, krēslā atlaidies, sēdēja Rains. Viņa acis bija pievērtas, un viss viņa izskats pauda: mani patlaban interesē nevis tas, kas mūs sagaida, bet gan Marsa virsmas atstarošanas īpatnības, ko var novērot vienīgi no šejienes — no samēra neliela attāluma, kur netraucē nekāda atmosfēra. Galu galā — kāds gan iemesls šaubīties par manu iekšējo līdzsvaru?

Rains, šis kalsnais, slavenais maza auguma astronoms un tajā pašā laikā stūrmanis vai, kā šo amatu tagad sauca, ekspedīcijas astro- navigators, pirmajā acu uzmetienā šķita pavārgs cilvēks, kas lāgā neiederējās šaurajā kajītē, kur visapkārt bija tehnika, tehnika un atkal tehnika. Taču Sencovs nelidoja pirmo reizi kopā ar Rainu (tiesa, tie bija bijuši reisi uz Mēnesi, bet tas neko nemainīja), un viņam bija skaidrs, ka uz šo zinātnieku vienmēr varēja paļauties. Rains vienīgi nespēja celt lielus smagumus. Labi, ka kosmosā-ir bezsvara stāvoklis . . .

Sencovs paskatījās uz Azarovu. Temperaments un straujums . .. No tā iznāks lietaskoks. Tikai otro reizi savā dzīvē viņš piedalās kosmiskajā reisā, bet izturas kā pieredzējis zvaigžņu pētnieks. Tiesa, viņam trūkst izturības. Dažbrīd trūkst arī humora izjūtas . . . dažbrīd.

Azarovs sajuta komandiera pētījošo skatienu un pacēla acis. Smaidīt nācās ļoti grūti, un viņš tikai nemierīgi sakustējās krēslā.

— Un tad vēl saka: cilvēks devies kosmosā, — viņš noņurdēja, nespēdams izturēl klusumu. — Ja labi padomā, kosmosā devušies automāti. Tie lido, bet mēs tos tikai apkalpojam .. .

Tā bija Azarova iemīļotā tēma, pie kuras viņš atkal un atkal atgriezās. Kalve nesteigdamies — lai nekļūdftos krievu valodas gramatikā — atbildēja tā, kā to darīja nu jau kuro reizi:

— Kuģi vada lieljaudas skaitļojamās iekārtas. Tās tiek ar šo darbu labāk galā nekā mēs . . . Cilvēki izpilda savus uzdevumus, mašīnas — savus. Tā man šķiet . . .

— Bet man tā nešķiet vis! — Azarovs atcirta. Atsprādzējies viņš piecēlās un, apivu piesūkņiem čabot — pēc zināma treniņa tā varēja arī bezsvara stāvoklī pārvietoties pa grīdu, — sāka staigāt pa kajīti, ar plecu brīdi pa brīdim atduroties pret sienām.

— Un vispār liecieties mierā ar savām mašīnām. Jūs laikam labprāt dzīvotu šādu mi- kromodulēto intelektu pasaulē … Mēs tomēr esam piloti, mums jāstrādā, jāvada kuģis. Bet te radies kaut kas līdzīgs sanatorijas režīmam. Ja mēs analizētu . ..

Kalve sadrūma, gandrīz vai apvainojās. Pēdējā laikā visi bija pārāk viegli aizvainojami — vairāk nekā 200 dienu ilgais lidojums darīja savu. Rains pašķielēja uz Sencovu un ar patiku iesaistījās sarunā:

— Ko lai analizē? — viņš sarkastiski jautāja. — Sakiet vien droši . ..

Sencovs necentās ieklausīties kārtējā strīdā par tēmu, kas vecāks — kosmiskā ola vai kosmiskā vista; strīda pārliekais skaļums liecināja, ka tas nenāk no sirds. Galvenais bija skaidrs — zēni ir vajadzīgajā formā. Pagriezis krēslu tā sākotnējā stāvoklī, viņš sāka vērot apaļo un zaļgano lokatora ekrānu, uz kura mirdzēja gaiša viļņveida līnija.

Strīdas? Nu lai strīdas. Nervi ir sasprindzināti. Nav ātruma sajūtas, kas vienmēr uzlabo garastāvokli; iespaids tāds, it kā kuģis karātos telpā. Šis miers ir mānīgs, un tādēļ sasprindzinājums tikai pieaug: apkārt kosmoss — nepazīstams un neizpētīts. Kas zina, ko visu tas glabā savās tumšajās dzīlēs. Lūk, tāpēc arī strīdamies . . . Un strīdēsimies par visu ko, tikai ne par pašu galveno.

Varbūt tūlīt arī pasmiesimies — tikpat centīgi. Lai saka, ko grib, — astoņu mēnešu ilgā sēdēšana kabīnē vai šaurajos novērošanas posteņos visiem pamatīgi apnikusi. Brīžiem neizturami gribas iziet laukā, lai redzētu arī kaut ko citu, ne tikai šīs apnicīgās kabīnes vai guļamkajītes sienas.

Tūlīt sāksies lidojuma svarīgākais posms — jāaplido Marss 30 tūkstošu kilometru attālumā. Tāpēc jau Sencovs tik uzmanīgi ielūkojās biedru sejās.

Viņu raķete nav pirmais kuģis, kas no Zemes devies uz Marsu. Vairākas reizes turp sūtītas automātiskas raķetes.

Ar tām uzturēja sakarus, kamēr tās neie- nira Marsa ēnā. Tad sakari pārtrūka. Pat visspēcīgākajiem radioteleskopiem neizdevās uztvert kaut niecīgākos signālus. Neviena no šīm raķetēm netika atgriezusies …

Lūk, par ko viņi vairs nestrīdējās: kas noticis ar šim raķetēm? Kas galu galā vispār varēja notikt? Varbūt vainīga blīvā meteoru plūsma? Jāšaubās — raķetes bija nodrošinātas pret meteoriem . . . Sastapšanās ar kādu asteroīdu, kura pievilkšanas spēks novirzīja raķeti no kursa? Astronomi tādus gadījumus nezināja . . . Pietrūka degvielas? Pēc aplēsēm tās vajadzēja pietikt. ..

Tādēļ jau sen bija nolemts: aplidosim — redzēsim. Un tāpēc šoreiz, lai visu apskatītu, šurp lidoja cilvēki. Lai apskatītu 1111 atgrieztos. Tādēļ arī bija pastiprināta kuģa aizsardzība pret meteorītiem, arī akumulatoru grupa šoreiz spēcīgāka. Raķete apgādāta ar kosmisko izlūku. Līdzi paņemtas rezerves daļas skaitļojamām iekārtām un saules baterijām. Vajadzības gadījumā kosmonauti varēja pārņemt kuģa vadību savās rokās un atvest to atpakaļ uz Zemi. Kuģī varēja justies droši — droši, cik tas kosmosa apstākļos vispār ir iespējams.

Bet nezināmas un tālab vēl lielākas briesmas viņus, acīm redzot, tomēr gaidīja. Un Sencovs nekļūdīgi nojauta, ka tieši par šīm briesmām domāja Kalve, kad atkal pieglauda savus matus, šīs briesmas centās iztēloties Rains, kad piemiedza acis, un tieši uz tām dusmojās Azarovs, kad gānīja automātus.

. . . Bet automāti pagaidām lieliski darīja savu darbu, un, kaut arī visi trīs piloti astoņas stundas stāvēja sardzē — viens no viņiem nenogurstoši dežurēja pie pults, — cilvēkiem nekas cits neatlika kā, tēlojot vienaldzību, vērot visādus aizsargmehānismus un noplom- bētas sviras …

Vērot tā visu laiku no malas nebija visai patīkama nodarbošanās, un Sencovu brīžiem mocīja vēlēšanās noraut plombas un savām rokām aizvadīt kuģi uz Marsu. Bet viņš savaldījās arī šoreiz. Sencova acis aiz ieraduma sekoja aparātu rādītājiem, un viņš zemapziņā skaitīja minūtes. Līdz tam brīdim, kad kuģim jāsāk aplidot Marsu, atlikušas 32 minūtes. Miljoniem kilometru attālumā precizitāte līdz minūtei — te tev nu bija kosmoss. Tātad . . .

Kabīnē jau risinājās mierīga saruna par teātriem. Šķiet, par Rīgas, bet varbūt arī par Maskavas baletu. Sencovs klusībā uzlielīja puišus par tādu mieru. Kad viņš ieklepojās, saruna pēkšņi aprāvās. Visi skatījās uz viņu.

— Tā … — viņš teica, cenzdamies, lai tas skanētu pēc iespējas mierīgāk un možāk.

Visi saprata: gaidītais brīdis ir klāt! Kalve un Rains atsprādzējās no krēsliem. Azarovs tā papurināja galvu, ka izspūra mati. Mazliet atgrūdies no savas pults, Azarovs jau peldēja gaisā. Atvēris durvis, viņš, dīvaini saliecies, ienira gaitenī. Izklaidēšanās nolūkā viņš ikreiz izgudroja kādu jaunu paņēmienu, kā izkļūt no kabīnes. Turēdamies pie pults, Kalve lēni pārvietoja savu masīvo stāvu. Viņam patika just pamatu zem kājām. Rains izgāja straujā solī, it kā nebūtu nekāda bezsvara stāvokļa, — atvadoties viņš vēl pamāja ar roku un pasmaidīja. Durvis aiz viņa it kā skaļi nopūtās, iekrītot savās hermētiski noslēgtajās ligzdās. Viņš devās pie telemagneto- grāfa — jaunā kuģa teleskopa, kas ieslēdzās, likko Marss parādījās tā redzes laukā, un pierakstīja magnētiskajā lentā Marsa attēlu.

No savas kajītes, it kā nomainīdams aizgājējus — lai te neiestātos trauksmains klusums, — kabīnē atpūsties ienāca Korobovs, otrais pilots. Kabīnē iesmaržojās odekolons; Sencovs, atgaiņādams smaržu vilni, novicināja ar roku. Korobovs to pamanīja un, atlaidies krēslā blakus Sencovam, pasmaidīja.

— Esmu gatavs — kā uz parādi, —- viņš jautri teica, gribēdams ar to pasvītrot, ka nedz viņa vārdus, nedz arī pašas briesmas nevajadzētu ņemt nopietni.

Abi noliecās pie kuģa žurnāla mikrofona. Korobovs stājās sardzē. Sencovs varēja kādu brīdi atpūsties un nedomāt ne par ko — kamēr brīdinājuma signāls neziņos par manevra sākumu. Taču to izdarli — izmest visas domas no galvas — viņam nekad neizdevās.

Sencovs pēc kārtas ieslēdza regulatorus, tad palielināja ekrānu spilgtumu. Tie iemirdzējās ar nedzīvu, spokainu spīdumu. Parādījās zvaigžņotā tāle, un šķita pat, ka no ekrāna nāk šā tukšuma ledainā vēsma. Korobovs no- drebinājās.

Sencovs tikai ar pūlēm atrada Zemi, kas peldēja žilbinošajos Saules staros, un neat- raudamies ilgi vēroja to. No turienes cilvēks neatturami tiecās izplatījumā. Nu tas devies kosmosā un, protams, arvien vairāk un vai- rūk attālināsies no savām mājām — tā bērns sākumā tikko uzdrošinās apstaigāt pagalmu, bel pēc tam arvien drosmīgāk un drosmīgāk iet uz meža pusi, kas sākas tālu aiz žoga, — taču bez Zemes cilvēks tā kā tā nevar dzīvot. Nevar iztikt bez Zemes, lai kādu oranžēriju iekārtotu uz kuģa. Kuģi būvējot, kāds gudrinieks gribēja izskaistināt griestus ar dažādām ainavām — tās radītu tikai skumjas . . . Labi, ka to nepieļāva — griestus nokrāsoja mierīgi sudrabainā krāsā.

Nav sen, kopš cilvēks sācis kosmiskos lidojumus, tas pagaidām apgūst tikai «piepilsētas» maršrutus. Ko teiks tic, kam laimēsies piedalīties tālajos reisos? Sencovs nešaubījās, ka tā reiz būs. Citādi viņu atrašanās šeit zaudētu jebkuru jēgu. Un tomēr joprojām palika pretruna, ko radīja lidojumu ilgums un cilvēka tiekšanās pie Zemes; Sencovs te neredzēja izejas. Viņam nepatika iet uz priekšu, kad aizmugurē jāatstāj kaut kas neatrisināts.

Viņš pašķielēja uz Korobovu, sataustīja kursa ekrāna izslēdzēju un nospieda to.

Kabīne pielija ar sarkanīgu gaismu. Tumšas ēnas klāja sienas, pārslīdēja ciparnīcām. Viegls reibonis uz mirkli pārņēma pilotus.

Marss karājās viņu acu priekšā kā platum plats vara sirpis. Vieglajā dūmakā tā kontūras zaudēja asumu. Mūžsenā mīkla — sarkanais strīdus ābols . . . Arvien vēl nebija gala diskusijām par to, vai uz šīs planētas ir arī kaut kas vairāk par smiltājiem un trūcīgo augu valsti vai ne, bet varbūt arī šīs augu valsts nav. Lauza šķēpus arī par to, vai Marsa pavadoņi ir mākslīgi un tātad — vai te kādreiz pastāvējusi augsti attīstīta civilizācija . . .

Atbilde uz visiem jautājumiem bija tepat līdzās, vajadzēja tikai pastiept roku: kādu 30 tūkstošu kilometru attālumā no raķetes spīdēja Aerija, turpat bija Lielais Sirts un noslēpumainais Laokoona mezgls … Galvai bija no kā noreibt.

Klusi šņākuļodams, zodu krūtīs iespiedis, Korobovs vēroja šo ainu. Sencovs nevilšus, tikko jaušami pasmaidīja.

— «Bet Marss sārtu gaismu lej debess telpā,

Un svelpdams pretī mums klusums

nāk …» — viņš lēni noskaitīja.

— Klusums … — Korobovs domīgi atkārtoja. — Tas nav labs klusums.

— Ne jau klusums te domāts, bet uzvara …

— Es to kaut kur esmu dzirdējis… Vai nesen uzrakstīts?

— Nē, sen … Es šo dzejoli pataupītu uzvaras dienai. Dzejniekam bijusi lidojuma izjūta…

Lūk, tā izskatās uzvara — sarkans pusmēness uz ekrāna. Bez palielinājuma, no trīsdesmit tūkstošu kilometru attāluma. Tātad — tomēr sasniegts. Ko tālāk?

Un Visuma lūpās un acu staros Kā bezmiegs dziest mūžības varenais spēks, Un saules lēnlērtām aizpeld garām — Svešādu planētu saules lēkts.

Te mērs visām ilgām, kas ļaužu ciltij Kā trauksmaini vēji pretī elš. Pār mūžību pārmesti pirmie tilti, Un laikam pāri sviests Visuma ceļš. [1]

Sencovs apklusa . . . «Pār mūžību pārmesli pirmie tilti…»

Un tomēr — lidot tā gadiem ilgi ir grūti. Grūti . .. Bet kas būs tad, kad dienas kārtībā nāks zvaigžņu tāles? Kā lidos tad? Paaudžu maiņa ceļā? Bet kas uzdrošināsies dot dzīvību bērniem, kuri nekad neieraudzīs Zemi? Un par ko kļūs, piemēram, šādu cilvēku trešā paaudze ?

Blakus krēslā sakustējās Korobovs. Nopūties viņš klusi teica:

— Mani tas tomēr aizvaino . . . Mēs tagad lidojam gandrīz vai divpadsmit mēnešus, bet pēc piecdesmit vai simt gadiem ļaudis šo attālumu veiks vienā dienā. Pavisam viegli. Nu, teiksim, trijās dienās . . . Mēs — vai zini, kas mēs tādi esam? Cilvēki no akmens laikmeta … Mēs tagad it kā peldam ozola vien- kocī, pat ne vienkocī, bet uz rāmja, kas apvilkts ar ādām. Bet kādreiz taču jūras šķērsos milzīgi atomkuģi, kas slīdēs uz gaisa spilvena. Žēl… Turklāt mūsu senči, kas brauca tādās ozola laiviņās, nekā nezināja par nākotnes kuģiem. Viņiem droši vien tie pat prātā neienāca. Bet mēs aptuveni tomēr zinām, kas notiks pēc mums. Tāpēc arī tā strādājam:

mūsu darbs nav tik daudz domāts mūsu paaudzei, cik nākošajām. Tu teiksi — tā strādā daudzi zinātnieki. Bet patiesības, ko viņi atklāj, dzīvo ilgi. Taču ko teiks vēlāk par mums? Vai mūsu pēcteči sapratīs mūs? Varbūt nosmīnēs: «Kādreiz lidoja ar tādiem lēn- braucējiem … piesārņoja tikai telpu, un vairāk nekā.» Vai mums izdosies paveikt kaut ko tādu, lai mazdēli varētu teikt — «Nē, senči degvielu nav velti tērējuši»?

Korobovs piesardzīgi pašķielēja uz Sencovu, viņš gaidīja tā parasto smīniņu: visi zināja, ka Sencovs ir vēsā prāta cilvēks . . . Bet Ko- robovam tā gribējās parunāt par to, cik kvēli viņš mīl savu profesiju un cik ļoti vēlas, lai tajā nebūtu nekā neskaidra …

17

«Manu mīļo draudziņ,» Seneovam gribējās atbildēt, «tu baidies, tu pārliec, galu galā par to domājam mēs visi, mums visiem uz mirkli pazib doma, ka esam pasteigušies piedzimt par ātru, jo mums nebūs lemts vadīt trans- galaktiskus lainerus, mēs nekļūsim pat par to pasažieriem. Bet, ja nebūtu mūs, tad nebūtu arī tādu laineru, nebūtu maršrutu no Zemes uz kaut kādu šodien vēl nezināmu Eiridiku Liras zvaigznājā. Katrs ceļš sākas ar centimetriem, un tikai vēlāk tas stiepjas tūkstošiem, miljoniem jūdžu tālu, un, kaut arī šodien neesam raduši pārspīlēt sava varoņdarba nozīmi un savu slavu aizvien dalām ar akadē- miķiem un strādniekiem, kas radījuši šo lielisko kuģi, noniecināt paveikto un pārāk kautrēties nākotnes priekšā tomēr nevajag. Un, ja

2 — 1592

šodien te parādītos bārdainais, muskuļainais sencis, kas izdobis ozolu, viņš būtu mūsu biedrs, kaut arī nemācētu orientēties telpā un neprastu palaist dzinēju. Ķēde izjūk, ja trūkst kaut viena no posmiem, — mēs arī esam viens no tiem, ne pirmais un ne pēdējais… Tā ka …»

To un vēl daudz ko citu Sencovam gribējās pateikt. Bet, atklāti sakot, viņš kaunējās no tādām runām, jo uzskatīja sevi par sliktu oratoru (laikam tāds arī patiešām bija). Turklāt neatlika vairs laika. Nez kāpēc vēlēšanās izkratīt sirdi vienmēr uznāk tieši tad, kad jāsagatavojas kaut kam citam, kad jādara kaut kas cits. Bet tad, kad laika ir atliku likām, tad parasti runā par ikdienišķām lietām. Tikai svarīgos brīžos iznirst virspusē tas, kas glabājas dziļi sirdī.

Un Sencovs klusēja, sasprindzināti vērodams hronometra rādītāju. Viņam pēkšņi sāka likties, ka rādītājs neapturami skrien pretī nezināmām briesmām.

— Varbūt palaidīsim izlūku? — Korobovs jautāja, it kā sajuzdams komandiera satraukumu.

— Šķiet, vēl par agru. Degvielas tur maz, tas nespēs atgriezties atpakaļ. Pazaudēsim to, bet ja nu tas pa īstam būs vajadzīgs vēlāk? .. . Palaidīsim to tikai tad, kad briesmas būs acīm redzamas.

Planētas sirpis uz zilganā ekrāna kļuva aizvien šaurāks un šaurāks, it kā kusa acu priekšā, gluži kā uguntiņa, kas izplēn tumsā.

Sencovs paskatījās uz apakšējo ekrānu labajā pusē, kur filtriem cauri spīdēja purpur- sarkanā Saule… Pēkšņi tā nodzisa — tik pēkšņi, it kā to būtu kāds izslēdzis. Tajā pašā mirklī izdzisa arī sarkanā oglīte.

Rādītāji vairākās skalās strauji sasvērās uz kreiso pusi un sastinga; tur, zem sadalītāju pelēkajiem apvalkiem, kaut kas skaļi noknik- šķēja — atslēdzās Saules baterijas un pievienojās rezerves akumulatoru grupa. Uz tālo sakaru ekrāniem nodzisa zaļā uguns.

Raķete ienira Marsa ēnā, un kosmonauti vēroja īstu Saules aptumsumu. Lidojums turpinājās virs planētas neapgaismotās puses … Korobovs nopūtās. Sencovs teica:

— Atlikušas piecas minūtes. Pastiprini apgaismojumu …

Korobovs pastiepa roku uz pārslēdzēju. Pagrieza to. Un pēkšņi, it kā viņš kļūdīdamies būtu ieslēdzis ko citu, ar griezīgu, saraustītu skaņu iekaucās radiometru — radioaktīvo daļiņu skaitītāju sirēnas. Abi piloti nodrebēdami pacēla galvas, un aparāti apklusa, bet tikai uz mirkli, tad tie iegaudojās vēl griezīgāk. Ļaunu vēstīdamas, iezibsnījās sarkanās spuldzes, un dozimetru lodziņos sākumā lēnām, pēc tam arvien ātrāk sāka skriet ciparu zob- r aliņi.

Un Sencovs tai pašā mirklī saprata, ka raķete pēkšņi iekļuvusi ārkārtīgi spēcīgā radiācijas plūsmā. Lidodamas ar ātrumu, kas bija tuvs gaismas ātrumam, daļiņas ietriecās kuģa metāla apvalkā, izraisot bīstamus rentgena izstarojumus.

Komandieris uzmeta skatu aparātiem. Cauri kabīnes sienu aizsargslānim spiedās izstaro- jums.

Tas bija bīstamāks par meteorītiem, no kuriem kosmonauti parasti baidījās visvairāk.

— Ko tie kavējas? — Sencovs iekliedzās un tik strauji sasvērās uz priekšu, ka siksnas izstiepās līdz pēdējai iespējai.

Bet automāti jau bija padarījuši savu. Uz kursa ekrāna pazibēja spilgts uzliesmojums, un tumsā aizlidoja nelielā automātiskā raķete — kosmiskais izlūks. Klausot automātu radiosignāliem, kas to vadīja, raķete meta ap kuģi arvien plašākus lokus, nepārtraukti sūtot skaitļojamai iekārtai ziņas par elementārdaļiņu plūsmas intensitāti.

Neizturami ilgi vilkās drausmīgās sekundes . . . Kuģis milzu ātrumā drāzās varbūt uz pašu plūsmas centru, kur izstarojums bija spējīgs trīsdesmit — četrdesmit minūtēs koncentrēt raķetē tādu radiāciju, no kuras nepa- glābtu nekādi skafandri… Bojā eja tuvojās ar nomācošu neatvairāmību, kā šausmu murgos, kas palaikam uznāk kosmosā, kad neizturamā pārslodze paralizē rokas un kājas, kad nevar pakustināt pat pirkstu un cilvēkiem šķiet, ka neizdosies paglābties no nezināmām drausmīgām briesmām.

Beidzot visu kuģi smagi sakratīja. Uz galvenā ekrāna uzzibsnīja dzinēju izplūdes strūklas. Sencovu un Korobovu spēji piespieda pie krēsliem — raķete samazināja ātrumu… Automāti vairākkārt ieslēdza bremzēšanas dzinējus, pārbīdīja gāzes kloķus, paātrinājumā rādītājs sasvērās uz labo pusi, bet apnicīgā, gaudu vaimanām līdzīgā radiometru kaukšana arvien vēl negribēja apklust. Pur- pursarkanajā trīcošajā gaismā kosmonautu sejas likās kā asinīm pielietas.

Sencovs sakoda zobus un ar milzīgu piepūli piespieda sevi sabāzt rokas kombinezona kabatās — tik grūti nācās pārvarēt kārdinājumu noraut plombas no aizsargiem, lai pats pārņemtu kuģa vadīšanu. Sirds pavēloši prasīja rīkoties, kaut ko darīt, iedvest kuģa mehānismiem savu dzīvotgribu … Rokas tā vien rāvās no kabatām laukā, un, protams, ne jau cieņa pret instrukcijas paragrāfiem tās savaldīja, bet gan paļāvība, ka automātika nepievils.

Redzams, to pašu pārdzīvoja arī Korobovs. Viņš tā žņaudza rokas, ka pirksti kļuva gluži balti, žokļi nemitīgi kustējās, it kā viņš kaut ko gremotu. Izlūks beidzot sūtīja signālu. Raķete strauji nogriezās no orbītas un tuvojās Marsam.

Trauksmes signāli kļuva vājāki, sarkanīgā gaisma apdzisa. Sencovs noslaucīja sviedrus no pieres, bet Korobovs nolaida rokas, kas pēkšņi bija sākušas trīcēt, radot pašā pretīguma sajūtu.

— Tā tik gan bija sastapšanās … — viņš nomurmināja. — No kurienes …

Sencovs paraustīja plecus. Ko te līdz minējumi? No kādām izplatījuma dzīlēm bija nākusi kosmisko daļiņu plūsma? No kurienes iztecēja un kur aizplūda šī neredzamā baismīgā upe, kuras nerimtīgajā straumē viņi gandrīz vai dabūja galu? Kas to lai iepriekš paredz? Tāpat kā nevar nojaust pavasarī zem sniega urdzošo strautiņu, kamēr cilvēks tajā nav iebridis un piesmēlis kurpes ar ledainu ūdeni… Nebija jau arī tagad laika par to domāt.

Abi vēroja kursa ekrānu. Cita automātu grupa, kurai nebija nekādas daļas par nez kādiem kosmiskiem izstaro jumiem, pārslēdza savus ekrānus uz infrasarkanajiem stariem. Marss nu šķita krietni lielāks: kuģis atradās ievērojami tuvāk planētai. Taču skaitļojamā iekārta arvien vēl kavējās dot automātiem rīkojumu, lai tie kuģi ievadītu atpakaļ iepriekšējā orbītā; iespējams, ka pati iekārta samaitājusies drausmīgās vibrācijas dēļ. Bet tas pirmām kārtām nozīmēja, ka šoreiz kuģa kurss būs jākoriģē pašiem.

— Lūk, — Sencovs teica, — tā mēs arī sagaidījām šo brīdi, šo sevišķo nepieciešamību, kad apkalpei pēc instrukcijas ir tiesības pārņemt kuģa vadību savās rokās. Sauc visus šurp …

Korobovs nospieda attiecīgu pogu — aicināja uz kopsapulci. Kādu mirkli abi sēdēja klusēdami. Pirmais, turēdamies pie sienas, ienāca Kalve. Viņš, kā aizvien, šķita mierīgs, vienīgi pirksti nervozi knibināja kombinezona rāvējslēdzēju. Uzzinājis, kas par lietu, viņš paraustīja plecus, apsēdās savā krēslā, piesprādzējās un pievērsās saviem kontroles taustiņiem. Zem plastmasas apšuvuma kaut kas priecīgi dūca, šķindēja, uz paneļiem nomierinoši iedegās daudzas visdažādāko krāsu spuldzītes.

— Viss kārtībā, — Kalve teica pāri plecam.

Saņēmis uzdevumu — aprēķināt kuģa pagrieziena manevru, viņš noliecās uz priekšu un ātri ar pirkstiem pārbrauca pāri taustiņiem, it kā spēlētu Monti čardašu. Ar kreiso roku viņš tvēra lentas, kas nepārtraukti slīdēja no integratoru bloka, — lentas ar datiem par ātrumu, degvielas rezervēm, gravitācijas lauku, par attālumu līdz planētai . . . Pēc tam viņš uzlika austiņas — 1111 sadzirdēja labojumu un koeficientu skaitļus.

Azarovs un Rains, abi satraukti, ienāca reizē — viņu posteņi atradās vistālāk no kabīnes. Azarovs berzēja sarkanu punu pierē — novērošanas laikā viņš nebija piesprādzējies pie krēsla … Tagad visi četri, grozot galvas te uz vienu, te otru pusi, vēroja ekrānus vai arī Kalves rokas, kas zibēja vienā laidā.

Viņiem likās, ka pagājis bezgala ilgs laiks, kamēr mašīna ar zvana skaņu signalizēja, ka uzdevums atrisināts. Kalve pārlaida acis lentai un pasniedza to Rainam. Astronāvigators izlasīja un, kaut ko domājot, savilka lūpas.

— Orbīta nav stabila, — viņš teica, — bremzējot esam zaudējuši ātrumu.

Pārtulkojot saprotamā valodā, tas nozīmē ja, ka bremzēšanas laikā raķete bija samazinājusi ātrumu vairāk, nekā tas pieļaujams. Kuģis tagad pa izstieptu spirāli lēnām krita uz Marsu.

Tas nevienu īpaši nesatrauca. Viņu varā bija ieslēgt dzinējus un no jauna uzņemt vajadzīgo ātrumu. Visu šim manevram nepieciešamo Kalve patlaban ari aprēķināja. Viņš no jauna ieslēdza skaitļojamo mašīnu.

Drīz noskanēja signālzvans. Kalve nospieda taustiņu — un mašīnas mehānisms klikšķinādams izmeta nelielu lentas gabaliņu. Kalve vēl pagaidīja kādu brīdi, bet indikatori pēkšņi nodzisa, un aparāts izslēdzās.

Kalve sarauca pieri un nedroši pievilka lentu sev klāt. To izlasījis, viņš pieri sarauca vēl vairāk. Pārlasījis lentu vēlreiz, viņš pagriezās pret biedriem. Šķita, ka viņa sejā bija palikušas tikai acis.

— Tā ir . . . Pēc aprēķina datiem, — viņš lēni teica, — iznāk, ka šajos apstākļos mums … kā to lai saka? … Mums nav iespējas atgūt orbītai vajadzīgo ātrumu un tajā pašā laikā saglabāt priekš nolaišanās nepieciešamo degvielas daudzumu … Mēs esam pārtērējuši degvielu no raķetes pēdējās pakāpes tvertnēm. Tā šeit teikts… Mēs paliekam — pareizāk sakot, mēs krītam uz Marsu.

2.

Kabīnē iestājās smags klusums; aparātu ierastā dūkšana likās draudoši skaļa.

Kalve sēdēja, kā pirmīt, rokas nolaidis, bezsvara stāvokļa dēļ tās nejēdzīgi karājās gaisā. Citi sēdēja, stāvēja vai pa pusei gulēja visneiedomājamākās pozās, turēdamies, kur pagadījās. Papīra lentas gabaliņš, tikko jaušamas sienās paslēpto ventilatoru vēsmiņas dzīts, lēni virpuļoja pie griestiem, kamēr beidzot pielipa pie reģeneratora režģa. Vērīgi sekojot papīra strēmelītes lidojumam, — it kā tas pašreiz būtu vissvarīgākais, — Sencovs teica:

— Bet kāpēc šī nekārtība? Lai visi iet savās vietās…

…Toreiz, pirmajā mirklī, neviens nenoticēja tam, kas noticis, kaut arī katram nodrebēja sirds. Pilns sarūgtinājuma, Sencovs sākumā pat iesaucās: — Nu, draudziņ, tu kaut ko pārspīlē . . .

Kalve, paraustīdams plecus, atbildēja:

— Tomēr tā tas ir.

Sencovu pārliecināja ne tik daudz Kalves vārdi kā tā ledainais miers. Visi apklusa — un uz ilgu laiku . . .

Tagad kosmonauti apsēdās katrs savā krēslā un Sencovs teica:

— Pabēdājāmies mazliet, un pietiek.

— īsti sakot, — Kalve atsāka, — es ne vi sai aptveru … Skaitļojamā mašīna to, protams, zina labāk … Bet kāda nozīme lam, kur atrodas degviela — pēdējā vai pamata pakāpē? Kāpēc mēs nevaram ieslēgt dzinējus?

Sencovs mierīgi ieklausījās: Kalve itin labi visu zināja, un, ja viņš tagad uzdeva tādus

2f)

jautājumus, tas nozīmēja, ka viņš ir ļoti uztraucies.

Korobovs mierīgi atbildēja:

— Kā tu zini, mūsu raķete patlaban sastāv no divām pakāpēm. Pamata pakāpē — raķetes pakaļējā galā — ir tikai degviela un galvenais dzinējs. Bremzēt mēs varam tikai ar tiem dzinējiem, kuru sprauslas pagrieztas uz priekšu. Šie dzinēji ir, lūk, raķetes pēdējā pakāpe, kurā atrodamies mēs.

— Nu, un tad? — Kalve jautāja.

— Pēdējās pakāpes degvielas patēriņš šajā lidojuma posmā nebija paredzēts. Bet mēs degvielu tomēr esam iztērējuši, un kopējās rezerves nu ir mazākas, nekā tas ir vajadzīgs.

— Pagaidiet, pagaidiet, — Rains teica.

— Bet var taču tur pagriezt tā, lai arī bremzēšanai izmantotu pamata pakāpes dzinējus?

«Tur» šoreiz nozīmēja — «netālu no mājām» . . . Un par mājām tagad sauca ne tikai Zemi, bet arī bāzi uz Mēness.

— Nē, — Korobovs teica, — pamata pakāpes degviela gandrīz visa izmantota. Kad aplidosim Marsu un pabeigsim novērošanas programmu, būs jāiedarbina dzinēji, lai kuģi ievadītu orbitālā lokā — kursā uz Zemi, tad sekos korekcija, pēc tam vēl viena, un no pamata pakāpes nāksies ptbrīvoties. Vai jūs mani galu galā gribat izjokot, vai?

— Nē, es tagad atcerējos, — Kalve teica.

— Skaitļojamā mašīna nevarēja dot pareizu rezultātu tieši tādēļ, ka degvielas krājums ir zem normas. Tā nav bloķējusi dzinējus, kamēr raķetei draudēja nāves briesmas, bet tagad … O, tā ir ļoti gudra iekārta.

— Tā gan, — Azarovs teica, — bet tagad mašīnai vairs nav jālemj — lēmums jāpieņem mums. Kaut gan šķiet — mēs no tā esam atradinājušies …

-— Blēņas! — Sencovs viņu pārtrauca. — Bet jāizlemj ātri.

— Pasludināts konkurss par labāko racionalizācijas priekšlikumu, — Korobovs skaļi paziņoja. — Prēmija — ekskursija pa maršrutu Marss — Zeme . . .

Neviens neatsaucās uz šo joku. Sencovs atkārtoja:

— Jāizlemj ātri un nopietni. Mūsu valstij šis lidojums maksā pārāk dārgi.

Bet ātrumā nedzima neviena ideja, prātā nāca tikai visfantastiskākās domas. Beidzot Rains teica:

— Tā mēs tālu netiksim … ne tālāk par Marsu. Lai runā Kalve. Lai apspriežas ar savu skaitļojamo ierīci …

Kalve šaubās papurināja galvu, bet viņa acis iemirdzējās. Viņš piegāja pie programmēšanas iekārtas un, uz dažām sekundēm pārdomās iegrimis, maigi noglaudīja matēto apvalku …

Mašīna ilgi neatbildēja — spriežot pēc spuldzīšu trakās dejas, aiz skaitļojamās mašīnas fasādes ritēja intensīvs darbs. Beidzot Kalve saņēma atbildi, izlasīja to un pasniedza Sencovam.

Tas minūtes piecas pētīja rezultātus. Visi sasprindzināti sekoja viņa vaibstiem, gandrīz vai fiziski izjūtot, kā kuģis krīt arvien zemāk — uz Marsa. Beidzot Sencovs pacēla acis.

— Tātad tā . . . bez ilgas gudrošanas. Atrisinājums gluži saprātīgs. Tā kā mums vajadzīgās degvielas daudzums atkarīgs no kuģa masas, bet papildus degvielu saņemt nevarēsim, atliek tikai viens, ko mašīna arī ierosina, — samazināt masu …

Piloti saskatījās; atrisinājums, ko diktēja elektronu loģika, likās absurds. Pirmajā mirklī tas visiem šķita tikpat nejēdzīgs kā padoms skrējējam šķirties no rokas, kuņģa vai aknām, lai palielinātu ātrumu … To varēja izskaidrot vienkārši: katrs no viņiem uztvēra kuģi kā dzīvu organismu, kuram nevar atņemt kaut niecīgāko daļu, līdz ar to netraucējot pārējo orgānu precīzu un saskaņotu darbu.

Bet analoģija bija tikai ārēja, kuģis bija tikai svarīgu un mazāksvarīgu detaļu komplekss, un mašīna, kurai, kā zināms, nebija emociju, to arī atgādināja.

— Nu, ko, — Korobovs teica, — tā ir izeja. Atlicis tikai izšķirties, bez kā varam iztikt. Un to mašīna mums nepateiks . ..

— Bez šaubām, — Kalve piekrita. — Tādām lietām tā nav radīta.

— Mašīna arī nepateiks, kā to realizēt tehniski, — Azarovs piebilda. — Kad būsim izplatījumā …

Visi sāka rēķināt, tikai Rains nepiedalījās šajā darbā; uzlicis austiņas, viņš kaut ko rak- stlja, brīdi pa brīdim uzmetot acis hronometram.

Izredzes nebija nekādas labās. Pat ja ziedotu rezerves akumulatoru (800 kg), ūdens rezerves (pusotras tonnas) un dažādu aparatūru (par to runāja tikai pusbalsī, lai nedzirdētu Rains), arī tad sanāktu tikai divarpus tonnas, bet vajadzēja atbrīvoties 110 daudz lielāka svara.

Piloti sadrūma. Rains turpināja kaut ko aprēķināt, palaikam paceļot acis pret griestiem.

Tad visi trīs piloti reizē paskatījās cits uz citu, atvēra mutes, it kā gribēdami kaut ko teikt, un vienlaikus aizvēra tās. Sencovs sāka smieties un teica Azarovam;

— Nu, Vitja, saki tu …

— Pamata pakāpe! — Azarovs izgrūda.

— Pamata pakāpe! — Korobovs apstiprināja. — Degvielu no tvertnēm — tās nav palicis daudz — pārsūknēsim pēdējās pakāpes rezervuāros — tieši tur, kur mums ir iztrūkums.

— Kā to pārsūknēt? — Sencovs jautāja.

— Ļoti vienkārši! — Korobovs steidzīgi izklāstīja tikko radušos ideju. — Demontēsim vienu kompresoru, piesiesim ar trosēm pie raķetes apvalka …

Sencovs paskatījās uz abiem, pēc tam uzmeta skatienu ekrānam: lai arī Marss bija sīksti ieķēries viņu mazajā kuģī, ko nozīmēja Marsa pievilkšanas spēks salīdzinājumā ar, lūk, tādu te cilvēku gribu … Skaļi viņš teica visparastākajā balsī:

— Visumā pareizi. Vienas briesmas tomēr paliek: ja darbu laikā kuģim atkal būs kāds uzbrukums — nu, kaut vai meteoru uzbrukums, — saprotiet paši… Dzinēji sāks strādāt, bet tā ir bojā eja katram, kas būs to tuvumā. Mēs taču nevaram atvienot visu automātiku . . .

— Nav citas izejas, — Azarovs teica.

— Kāpēc gan ne? Ir cita izeja … — Rains atbildēja mierīgi, galvu nepagriezis. — Tā kā jūs nolēmāt manus aparātus neizsviest, es jums palīdzēšu … (Visi prata novērtēt astro- navigatora sirsnīgo un laipno toni — runa bija par viņu dzīvībām.) Mēs patlaban tuvojamies Marsa ārējā pavadoņa Deimosa orbītai. Es te parēķināju … Pēc stundas un dažām minūtēm — te ir precīzi skaitļi — tas mūs panāks. Uz Deimosa var nosēsties. Tur varēs mierīgāk strādāt. Bet startēt no tā nav sarežģīti…

Visi kļuva mundrāki. Būs tomēr pamats zem kājām, un demontāža ritēs ievērojami ātrāk.

— Visu nostiprināt! — Sencovs nokomandēja. — Gatavoties uz nolaišanos!

Sagatavošanas darbi prasīja vairāk nekā pusstundu; lai nolaistos, vajadzēja sagatavot daudz dažādu mehānismu, it īpaši astronomiskos aparātus. Paveikuši visu, kosmonauti 110 jauna sapulcējās kabīnē un ieņēma savas vietas saskaņā ar starta un nolaišanās instrukciju.

— Beidzot, — Sencovs pasmaidīja. — Paskatīsimies, kāds šis Marsa pavadonis īsti ir … Tas tad arī būtu viss. Lūdzu kursa koordinātes.

Rains un Kalve no jauna uzlika austiņas, Kalve ieslēdza skaitļojamo mašīnu. Kādu mirkli pagaidījis, Sencovs norāva plombas no autonomās vadīšanas kloķiem, atvāza aizsargus un pamāja Korobovam:

— Sastādīsim aklu!

Pārliecies pār mikrofonu, Korobovs lēni diktēja: «…datumā… Sevišķas nepieciešamības dēļ . .. Ievērojama novirze no kursa …» Rains, kas nenolaida acis no hronometra, teica:

— Vēl ir tieši 16 minūtes.

Pagriezis krēslu, Sencovs pārbaudīja, vai visi labi piesprādzējušies. Viņš ar prieku konstatēja «starta drudža» pazīmes: sirds pukstēja straujāk, uztvere kļuva maksimāli asa, katra kustība — jau iepriekš pārdomāta.

Viņš pagriezās pret pulti, un Rains pamāja ar galvu: «Laiks sākt!»

— Uzmanību! — Sencovs skaļi uzsauca.

Brīdinoši iekaucās sirēnas — kaut kur aizmugurē lokators sataustīja tumsā vēl neredzamo Deimosa virsmu — pavadonis vēl bija tālu, bet ātri tuvojās. Sencovs nospieda kloķi, un visi krēsli atrāvās no grīdas, atsedzot tērauda cilindrus pārslodzes amortizācijai. Tad puiciski pametis ar aci, viņš droši uzlika roku uz startera sarkanā kloķa un lēni pievilka to … Kuģis notrīcēja un palielināja ātrumu.

Iecerētais manevrs bija diezgan sarežģīts.

Kuģi vajadzēja ievadīt Deimosa orbītā ilri, lidojot tam pa priekšu, sasniegt nedaudz mazāku ātrumu par Marsa pavadoņa orbitālo ātrumu, lai Deimosam dotu iespēju panākt raķeti. Tā netiktu iztērēts ne grams no bremzēšanai paredzētās degvielas.

Pavadonis nedzirdami slīdēja pa savu orbītu, un tā attēls uz ekrāniem kļuva arvien lielāks. Sencovs ieslēdza stūres, raķete nemanāmi izmainīja kustības virzienu, un neviens gandrīz nejuta paātrinājumu. Jā, Sencovs bija īsts mākslinieks — to zināja visi. Kalve jau aprēķināja sastapšanās punktu. Mazā planēta dzinās kuģim pakaļ.

Sencovs nedaudz palielināja raķetes ātrumu, lai sastapšanās brīdī ātrumu starpība samazinātos līdz minimumam. Amortizatoru cilindri lēni sakustējās. Ķermeņi kļuva manāmi smagāki. Burtnīca, kas peldēja pie griestiem, kā taurenītis pasviedās sānis …

Dažu kilometru attālumā no Deimosa, kad kuģa un pavadoņa ātrums bija gandrīz vienāds, Sencovs izslēdza dzinēju. Viņš atspiedās pret krēsla atzveltni un, raudzīdamies griestos, teica:

— Tā. Kādu pusslundiņu nogaidīsim un …

Vēlāk, kad viņi mēģināja atcerēties, kā tas bija noticis, visi atzinās, ka tajā mirklī viņiem prātā bija iešāvusies viena un tā pati doma: Deimosam ir apnicis skatīties uz kuģi, kas joņo pa priekšu, un tas ir nolēmis sagrābt to savās rokās un izpētīt. Tomēr jāšaubās, vai

licši lā viņi iztēlojās notikumus brīdī, kad kuģis, it kā varena tnchānisma pievilkts, ar pakaļgalu metās pretī pavadonim. Visi nodrebēja savos krēslos. Sencovs ar tikko manāmu ātru kustību no jauna ieslēdza dzinēju. Taču Deimoss nāca arvien tuvāk un tuvāk un daudz ātrāk, nekā gribējās kosmonautiem. Uz ekrāna pazibēja kaut kādas mirdzošas virsotnes, savādas, spocīgas terases …

Tad Sencovs, tīri instinktīvi cenzdamies aizvirzīt raķeti sānis no pavadoņa orbītas, satvēra stūres, bet tumšais koloss bija jau blakus.

Kuģi tā sakratīja, ka iekaucās amortizatori. Griezīga šņirkstoņa, brīkšķēšana … Šķita, it kā raķeti vilkšus vilktu pāri šķautnainiem akmeņiem … Sencovs vienā rāvienā izslēdza stūres mehānismu, un šņirkstoņa apklusa. Pēkšņi nodzisa pakaļējais apskates ekrāns. Iestājās nāves klusums.

Sencovs lēni nostiprināja drošinātājus — pārāk lēni, kā visiem šķita. Nolaišanās bija atstājusi uz visiem smagu iespaidu. Savāds gurdums bija salijis rokās, gribējās aizvērt acis un iemigt. Tad vēl nesaprotama psihiska reakcija — katram likās, ka viņš guļ uz muguras, nevis sēž krēslā.

33

… Uz muguras? Bet kabīnes sienas ar dur- / vīm uz gaiteni — apakšā zem kājām? Murgi… Reiz taču viņi atradās tieši tādā stāvoklī! Kad īsti? Nē, nebija tā… Vajag atcerēties. Jā — pirms starta, kad raķete stāvēja vertikāli uz Zemes, pievilkšanas spēks skaidri

3 — 1592

norādīja, kur ir leja. Varbūt mums tas viss tikai šķiet? Var jau būt — vienalga, gulēt uz muguras ir ērtāk. Tātad — gulēsim …

— Negulēt! — Sencova balss skanēja dzedri un pat mazliet draudoši.

Rains pirmais ar piepūli atvēra acis. Ausīs džinkstēja. Asinis atkal pieplūda smadzenēm, domas kļuva skaidrākas. Sencovs mazliet sasvērās sāņus — krēsls bija pagriezies ap savu asi; sev pašam negaidot, viņš izkrita no krēsla laukā un, neveikli tirinot kājas, palika karājamies siksnās. Tātad «leja» tiešām eksistēja … Sencova skatiens atdūrās pret durvīm — virs tām gulēja tā pati burtnīca, kas pirmīt plivinājās pa kabīni.

— Visiem nostiprināt krēslus, citādi izkri- tīsiet! — Sencovs mierīgi izrīkoja.

— Smagums! — Rains teica. — Tā ir gravitācija … — Un piepeši viņš iekliedzās:

— Kur te radies tāds smagums?!

Pēkšņi raķete no jauna nodrebēja un sāka

lēni svērties lejup, nolaižot priekšgalu, — šķita, kāds stumda kosmonautus, lai viņi ar saviem krēsliem ieņemtu normālu, vertikālu stāvokli. Neviens nebilda ne vārda — iepletuši elkoņus, lai viņus nesvaidītu krēslos, kosmonauti stingi vēroja ekrānus, it kā 110 turienes būtu gaidāms glābiņš vai bojā eja …

Sencovs pacēla roku, iekliedzās: «Turieties!»… Kalve nodomāja — tūdaļ raķete trieksies bezdibenī. Viņš gribēja aizvērt acis, lai neredzētu pēdējo mirkli. Bet arī tam nepietika spēka …

Nekas drausmīgs nenotika — nosvērusies lejup, raķete apstājās un sastinga, veidodama 00 grādu leņķi pret horizontālo līniju, kas tagad bija labi samanāma. Visi lēnām atguvās; Kalve nevaldāmi žāvājās, Azarovs berzēja sadauzīto elkoni.

Sencovs atsprādzēja siksnas (kurās karājās, pēc tam kad bija izkritis no krēsla), smagi atsitās pret slīpo grīdu un lēni noslīdēja līdz pašai sienai, kur tad uzmanīgi uzslējās kājās.

— Kur mēs esam? — Kalve jautāja. — Vai tas ir Marss?

— Nē, — lēni atbildēja Sencovs. — Tas nav Marss.

— Jā, bet gravitācija? No kurienes gravitācija?! — Rains no jauna dusmīgi iesaucās. — Tas taču nevar būt! Es savus aprēķinus pamatoju uz Deimosu! Kur mēs esam nolaidušies? Mēs taču nepacelsimies!

Pēc ilgstošā bezsvara stāvokļa viņam, tāpat kā citiem komandas locekļiem, likās, ka tāds smagums nav izjusts pat vislielākā paātrinājuma brīžos. Tikai Sencovs, kas jau stāvēja kājās, varēja, kaut arī ar grūtībām, novērtēt gravitācijas lauka īsto intensitāti.

— Esam gan iesēdušies … — Sencovs noņurdēja. Viņš aizrāpās līdz krēslam, pagrieza to, apsēdās un atviegloti nopūtās.

3*

35

— Tiešām, gravitācija šeit lielāka nekā uz Zemes, — Azarovs noteica vienaldzīgā balsī.

— Mums tā tikai šķiet, — Korobovs tūlīt iebilda. — Viena piektā daļa Zemes pievilkšanas spēka, — viņš pamāja ar galvu uz grāvi metra pusi. — Mēs vienkārši esam pieraduši pie vieglas dzīves …

Kalve pieklājīgi pasmaidīja, ar to apliecinot, ka smagums viņam nav atņēmis spēju novērtēt šo vārdu spēli. Pārējie saīguši klusēja.

— Viegla dzīve… — Rains gari novilka.

— Tāpēc mums arī tāda pašsajūta… Bet cēlonis tomēr būtu jāizdibina? Komandierī

— Šeit mēs to neizdibināsim, — Sencovs drūmi un it kā nedroši atbildēja. — Nāksies izkāpt… Pagaidām varu teikt tikai to, ka es laidos uz Deimosu.

— Tik liels gravitācijas spriegums… — Kalve nomurmināja.

— Pasmejieties, ja tīk, — Korobovs teica,

— bet vai tikai šis nav kāds mākslīgais pavadonis?

Visi tiešām sāka smieties. Mākslīgais pavadonis — izklausījās, it kā viņš runātu par kādu fantastisku pasauli, bet šeit bija acīm redzama realitāte. Turklāt pats Korobovs to arī pateica pa jokam, kaut gan acis šķita nopietnas, un varēja nojaust, ka kaut kur sirds dziļumos viņš gatavs noticēt savai versijai.

— Pagaidiet! — Azarovs pacēla roku. — Es sapratu. Deimoss nav no parastas matērijas. Noārdīti elektronu apvalki, kolosāls blīvums — lūk, kur cēlonis. Atcerieties — Van Manena un visas tamlīdzīgās zvaigznes …

— Atceramies… — Rains nomurmināja.

— Jūs domājat — ja tas būtu tā, tad to nepamanītu agrāk? Tad Dcimoss un Marss grieztos ap kādu sistēmas kopējo smaguma centru … Tad jau drīzāk Šī superblīvā masa nemaz nav Deimoss. Varbūt tā nupat kā tuvojusies Marsam — iespējama arī tāda sagadīšanās — un tagad atrodas Deimosa orbītā … Lai gan — te tomēr Deimosa vieta … Vārdu sakot, nezinu.

— Nu, ko, — Sencovs teica, — pieņemsim Azarova domu kā hipotēzi, kura vēl pārbaudāma. Protams, nav izslēgts, ka radīsies arī cits atrisinājums. Bet to mēs atradīsim droši vien tikai tur, pavadoņa virspusē, un ne jau šeit, kabīnē.

Rains paraustīja plecus un klusēja. Sencovs rezumēja izteiktās domas:

— Šķiet, ka šodien bijis tik daudz pārdzīvojumu, ka pietiktu visam lidojumam.

— Nē, mēs vienkārši guļam un visi redzam vienu sapni, — Korobovs iemeta vidū.

Smiekli skanēja mazliet samāksloti: kabīnē arvien vēl valdīja zināms mulsums. Tā laikam jūtas cilvēki, ko piemeklējusi avārija uz jūras, bet kas tomēr priecājas, ka viņiem izdevies nokļūt kādas neapdzīvotas salas krastā, kaut arī saprot, ka viņus arī priekšdienās negaida nekas labs …

Beidzot Sencovs norīkoja visus darbā. Korobovs piecēlās, pamāja Azarovam un abi devās apskatīt telpas un dzinējus, spraukdamies pa šaurajām ejām, lai aplūkotu kompresorus un degšanas kameras … Kalve pietupās skaitļojamās mašīnas priekšā un sāka to pārbaudīt. Sencovs pavēlēja izslēgt visu lieko apgaismojumu un visus lokatorus.

— Bet ja nu gadīsies meteorīts? — Rains jautāja.

— Kaut vai… ja nedarbosies dzinēji, mēs, vienalga, netiksim projām.

Rains pameta ar galvu, it kā šāda atbilde viņu būtu pilnīgi nomierinājusi, un sāka pārslēgt ekrānus aizmugures teleuztvērējam. Ekrāni tomēr neatdzīvojās — kā redzams, raķetes pakaļgalā bija bojājumi…

Drīz vien, slaukot notrieptās rokas, atgriezās Korobovs un Azarovs. Viņi ziņoja īsi. Paviršā apskate liecināja, ka viss kārtībā. Palaist kompresorus tukšgaitā viņi tomēr neuzdrošinājās — enerģijas patēriņš iznāktu pārāk liels. Šur tur bija traucēts apgaismojums, bet tas jau tīrais sīkums.

Vērīgi lūkodamies mēraparātos, Sencovs uzmanīgi noklausījās ziņojumus. Pameta šķietami vienaldzīgi ar galvu un, pagriezies pret Rainu, teica:

— Stiprs magnētisks lauks — savādi… Tātad — ne tikai gravitācija.

— Arvien jaunas problēmas, — Rains noplātīja rokas. — Nāksies izkāpt. Protams, nav izslēgts, ka pavadonis sastāv no superblīvas matērijas, vai arī . . .

— Vai arī? — Sencovs ātri pārjautāja.

— Nekas… — Rains sastomījās. — Nē, protams, nekas … Pagaidām šī parādība vien- kārsi nav izprotama. Tā vai citādi — bet tas ir atklājums ar kolosālu nozīmi.

— Un nolaišanās? — Sencovs jautaja.

— Vai tā arī nav izprotama?

— Nav īstais laiks hipotēzēm … Nolaišanās? Arī tu esi tikai cilvēks. Kaut kāda neprecīza kustība … Un mēs nokritām.

— Daži te sūdzējās, — Korobovs nenoval- dījās, — par piedzīvojumu trūkumu… — Viņš pamirkšķināja Sencovam un uzsita uz pleca Rainam. — Lūk, jums pirmās šķiras piedzīvojums.

Azarovs pašķielēja uz viņu un kaut ko noņurdēja. Vairāk neviens neteica ne vārda — kosmonauti raudzījās savā komandierī.

Visiem šķita, ka viņš klusē pārāk ilgi…

Bija skaidrs — nāksies izkāpt no kuģa, un Azarova sejā varēja lasīt tik kaismīgu vēlēšanos ātrāk izkļūt laukā, ka Sencovam tā kļuva vairāk žēl nekā citu, jo viņš zināja, ka tieši Azarovain būs jāpaliek kuģī. Izkāps piesardzīgākie, turklāt Azarovs bija neaizstājams sakaru uzturēšanā.

Vajadzēs palikt arī Kalvēm. Viņam — kibernētisko iekārtu saimniekam — nāksies dežurēt šeit. Arī Korobovs nedrīkstēja atstāt kuģi. Būdams pieredzes bagāts pilots kosmonauts, viņš vajadzības gadījumā izpildīs komandiera funkcijas.

— Izkāpsim mēs ar Rainu, — Sencovs teica.

— Pavadoņi ir viņa specialitāte, — viņš piebilda, kaut arī varēja nepaskaidrot neko.

— Pārējie dežurēs pēc avārijas instrukcijas.

Jāizlabo apgaismošanas ierīces, jāsaved kārtībā dzīvojamās telpas, jāuztur sakari ar mums un jāsagatavo ārkārtēja fotogramma Zemei. Varbūt…

Klusumu, kas bija iestājies, nekādi nevarēja iztulkot kā piekrišanas zīmi.

— Nenokariet galvas, — Sencovs mierināja. — Paspēsiet… Darba pietiks visiem, par to es galvoju. Mēs esam tikai izlūki.

Viņš atkal varēja neko nepaskaidrot, bet gribējās, lai puiši nomierinātos, lai paliktu labā noskaņojumā. «Kā uz nāvi!» viņš nikni nodomāja, paspēra soli uz priekšu, un nepaklausīgā kāja smagi atsitās pret grīdu: pievilkšanas spēks… «Kaut kas fantastisks!» Sencovs nomurmināja.

No sienas skapja izņēma divus skafandrus. Sencovam un Rainam palīdzēja apģērbties. Skafandros abi izskatījās vienlīdz resni. Lielās ķiveres, kas sejas daļā bija caurspīdīgas, piešķīra abiem tādu būtņu izskatu, kas piederēja citai pasaulei. Pārbaudījis skābekli un reģenerācijas sistēmu, Sencovs ieslēdza ķiveres mikrofonu un skaidri noskaitīja: «Viens, divi, trīs, četri…» To pašu izdarīja Rains.

Pēc tam atvadīdamies viņi pamāja ar roku un devās uz durvju pusi. Kalve un Korobovs pavadīja izlūkus līdz izejai; viņu acīs bija lasāms satraukums.

Desmit milimetru biezās tērauda durvis aizvērās aiz aizgājējiem. Noslēdzošās metāla skavas zilgani nozibēja un, vienaldzīgi no- žvadzēdamas, ickrila savās ligzdās. Pēc kāda mirkļa Korobovs redzēja, kā manometra rādītājs strauji krīt lejup, — hidraulika un gaisa spiediens kamerā bija atgrūdušas lūkas ārējo vāku.

Raķetē bija palikuši trīs kosmonauti… Azarovs sēdēja pie raidstacijas un, spriežot pēc tālumā klīstošā skatiena un sarauktās pieres, sasprindzināti domāja. Kas tā par gravitāciju? No kurienes? Laiku pa laikam viņš klusi pajautāja izlūkiem: «Nu, kā klājas? Kā?» Kalve no jauna sāka rosīties ap skaitļojamo mašīnu — noņēma paneļus, sadabūja rezerves kontūras, pārbaudīja, iesprauda tās ligzdās, no jauna pārbaudīja … Viņa kustības šķita lēnas, pat pārāk gausas. Īstenībā viņš strādāja ātri un precīzi, bet bez liekas steigas. Korobovs izgāja gaitenī, lai paskatītos, kāds liktenis piemeklējis vanniņu ar hlorellām, kas atradās aiz borta un ko vispārējā jūklī visi bija aizmirsuši. No gaiteņa pa iluminatoru varēja vērot šo mazo, nošķirto pasaulīti ar mikroskopiskajām aļģēm. Tās kalpoja skābekļa atjaunošanai, bet avārijas gadījumā varēja noderēt arī uzturam. Protams, bija maz cerību, ka šīs aļģes pēc apstarošanas būs palikušas dzīvas.

Azarovs sadrūma arvien vairāk. Ar sakariem kaut kas nebija kārtībā. Sencova un Raiņa balsis skanēja dobji, it kā kosmonauti būtu jau aizgājuši tālu prom no raķetes vai arī starp viņiem un kuģi radies kaut kāds ekranējošs šķērslis.

Laiku pa laikam dzirdamība izzuda pavisam, it kā pavadoņa virspusē trakotu magnētiska vētra. Magnetometru rādītāji drudžaini raustījās. Magnētiskā vētra uz šā niecīgā akmens, kas, nekur nepiesaistīts, mētājās izplatījumā? Varbūt te vainojama nevis gravitācija vai magnētiskais lauks, bet pavisam kaut kas cits?! Ne jau viss par spēka laukiem ir izzināts … Azarova pieredze ar to nekādi negribēja samierināties, toties saprāta balss teica: ir iespējams, viss ir iespējams, un nav vēl zināms, kas var atgadīties nākamajā mirklī… Bet aparāti spītīgi rādīja savu. Turklāt arī Kalve nedeva mieru.

— Pasaki Sencovam, lai pirmām kārtām apskata Saules baterijas, — Kalve to atkārtoja jau trešo reizi. Azarovs beidzot saprala, ko viņš grib, un pamāja ar galvu. Tiešām, bez enerģijas avotiem viņiem klāsies plāni.

Azarovs pastiprināja strāvu. Beidzot it kā no pazemes atskanēja Sencova balss: «Baterijas? Nu gan jau — liecies mierā ar savām baterijām…» Azarovs paraustīja plecus. Tad bija dzirdama neskaidra murmināšana. Varēja atšķirt Raiņa balsi. Pēc brīža Sencovs iesaucās: «Nevar būt!»

Azarovs steidzīgi pieslēdza skaļruņus, lai visi varētu dzirdēt sarunu, un nepacietīgi kliedza mikrofonā: «Nu, kas tur? Atbildiet taču!» Bet balsis kļuva arvien neskaidrākas … Korobovs, kas bi ja ienācis no gaiteņa un apstājies pie durvīm, vēl dzirdēja Rainu iesaucamies: «Skaties, skaties!…» Tad sakari galīgi pārtrūka. No skaļruņa plūda tikai klusa dūkoņa.

Azarovs jau strauji pastiepa roku, lai vēlreiz pastiprinātu strāvu, taču šai brīdī visi trīs sajuta, ka kabīnes ieslīpā grīda notrīc un sāk zust zem viņu kājām …

4.

Izejas kamerā Sencovs un Rains kādu mirkli aizkavējās. Sākumā bija pagrūti pārvietoties, traucēja skafandri. Rains juta, ka norasoja piere, bet to noslaucīt nebija iespējams, kaut arī astronoms mēģināja pieri paberzēt pret ķiveres augšējo, necaurspīdīgo malu. Neērtības sajūta tomēr drīz izzuda.

Viņi kādu mirkli pastāvēja, kamēr apkārt plosījās ultravioleto staru virpulis. Tāda duša sagaidīja katru, kas kuģi atstāja vai arī ienāca tajā. Šī piesardzība bija nepieciešama, lai neievazātu raķetē vai arī neiznestu no tās nevienu mikrobu.

Pēc tam Sencovs atbīdīja vienu pēc otra divus drošinātājus un vaicājoši pavērās Rainā. Tas pamāja ar galvu. Tad Sencovs ar delnu nospieda lielu, sarkanu pogu uz vairoga.

Kādu mirkli likās, ka lūka vispār neatvērsies, taču tā it kā ar nopūtu padevās. Pēdējā skaņa, ko viņiem atnesa ķiveru ārējie mikrofoni, bija spalgs svilpiens, ar kuru gaiss izrāvās no kameras. Tad iestājās savāds, netverams klusums. Pat pavisam vājas skaņas, kas alskanēja klausulēs, lika nepatikā saviebties — šķita, it kā tajās ielauztos garām braucoša vilciena dārdi.

Lūka atradās gandrīz virs galvas, bet šeit tam nebija nekādas nozīmes. Mazliet pietupies un strauji atgrūdies ar kājām, Sencovs augstu palēcās. Tad apsēdās, turoties pie borta malām. Tādā pašā veidā viņam sekoja Rains, kas arī kādu brīdi aizkavējās uz lūkas malas.

Sekundes desmit viņi tā sēdēja un vēroja apkārtni. Pēc spilgtā raķetes apgaismojuma bija grūti kaut ko saskatīt. Marss slēpās aiz apvāršņa… Negribējās arī neko analizēt — tik varena bija Visuma aina, kas tagad pavērās.

Tādu viņi kosmosu redzēja pirmo reizi. Tās nebija Zemes zvaigžņotās debesis. Šeit izplatījums tos apņēma no visām pusēm, ja neskaita niecīgo gabaliņu cietā pamata zem kājām, bet uz Zemes allaž pusi no redzeslauka aizsedza pali Zeme. Viņi tagad stāvēja pašā centrā izplatījumam, kurš lēni, tikko uztverami griezās ap viņiem, pārsteidzot ar neskaitāmajām zvaigznēm, kuras savā Zemes observatorijā Rains vēroja tikai ar teleskopu. Šeit vairs netraucēja atmosfēra, kas izkliedēja gaismu, zvaigznes varēja redzēt ar neapbruņotu aci, un tas bija pavisam cits skats, jo redzeslauks pat platleņķa teleskopā nav liels. Spīdekļu šķietamais nekustīgums ļāva nojaust to kustību straujumu. Tālās galaktikas liesmoja kā sastinguši sprādzieni. Kosmonauti stāvēja kā uz salas okeānā, kam nav ne gala, nc malas, un pirmo reizi izjuta, kas īsti ir Telpa ārpus Zemes, ārpus raķetes sīkās pasaules … Izstiepta roka šeit sniedzās izplatījumā, nesaslopot nekādus šķēršļus.

Rains dziļi ievilka elpu, pār muguru pārskrēja šermuļi, sāka straujāk pukstēt sirds — neredzētais skaistums žilbināja acis, un astronoms no jauna nopriecājās, ka no visiem iespējamajiem ceļiem dzīvē viņš izvēlējies tieši šo zvaigžņu ceļu.

Sencovs pieskārās viņa plecam. Ar skatienu nomērojis attālumu, viņš nolēca un lēni, tā, kā krīt sapnī, nolaidās uz Deimosa. Sencovam sekoja Rains, mazliet nogaidījis, lai nepa- skrietu viņam garām un dotu iespēju pirmajam, kā jau tas pienākas kapteinim, ieiet nezināmajā pasaulē.

Viņi stāvēja nekustēdamies, kamēr acis aprada ar tumsu. Tad Rains noliecās un pie- tupās.

— Ja nu tā ir matērija, kurā noārdīti atoma apvalki, tad, protams, mēs te ne gabaliņu neatskaldīsim …

Viņš atsprādzēja 110 jostas tā saucamo universālo instrumentu. Taču elektriskais kalts šeit bija bezspēcīgs: tā ārkārtīgi cietais kausējums pat neieskrāpēja planētas tumšo virsmu.

Rains paraustīja plecus un domīgi aizvāca instrumentu. Viņš ar cimdu nobrauca pār to ķiveres daļu, kas sedza pieri, un, pārejot uz «jūs» — tā viņš mēdza darīt pārdomu brīžos, — teica:

— Savādi . . . Pieņemsim, ka vaina slēpjas apvalkos. Vai jtis pamanījāt, ka (ā Saucamā zeme šeit ir gluda un, pēc visa spriežot, tās spējas reflektēt starus ir ļoti lielas? No mineraloģijas viedokļa tas, protams, ir absurds … Pat ledus — kaut gan ledus … Bet šī cietība, ko?!

Sencovs neklausījās. Viņš uzmanīgi pagāja dažus soļus tālāk, it kā soļotu pa nokaitētiem akmeņiem. No šejienes varēja labāk pārskatīt vietu, kur bija nolaidusies raķete, — klinti, uz kuras gulēja kuģis.

— Un tomēr tā bijusi nosēšanās … — Sencovs teica. — Te prāts par īsu. Galu galā ne jau pirmo reizi mūžā esmu pie stūres! Tam visam nav nekāda sakara ar gravitāciju! Mēs to būtu konstatējuši un attiecīgi rīkojušies … ja vien tā būtu bijusi. Bet tās nebija! Un nu pēkšņi — parādījusies. Lai kā es cenšos atcerēties, tomēr cilvēks vēl nav sastapies ar tamlīdzīgām parādībām, nav arī teorijas, kas runātu par tādiem gadījumiem. Un tomēr — tas ir fakts. Bet fakti, kā zināms, dod sākumu jaunām teorijām …

Rains savā nodabā sāka kaut ko dudināt. Piegājis vēlāk pie Sencova, viņš teica:

— Kā jums izdevās nosēdināt kuģi uz tādas klints virsotnes — nesaprotu … Tā vairs nav māka, bet jau kaut kas pārdabisks! Palūkojieties, kā raķete pieslējusies pie nogāzes — gatava kaut tūlīt startēt. Neiedomājama veiksme, neiedomājama …

— Kosmonauts nav nekāds laimes luteklis, — Sencovs noņurdēja un, kādu mirkli

•ir> klusējis, piebilda: — Bet vispār tas ir interesanti… Uz Zemes lādu klints formu izskaidrotu ar eroziju…

Tā vai citādi — par vētru te, protams, nevarēja būt ne runas, ja neskaita Saules vēju, bet tas taču nevarēja apstrādāt planētas virspusi tā, lai piedotu klintij estakādes formu un liktu 60 grādu leņķi slieties uz augšu. Rains pēkšņi krampjaini satvēra Sencova roku — cimds skāra skafandra cieto plastmasas virsu, — viņš saprata: tā nav vienkārša dabas kaprīze.

Laikam arī Sencovs bija aptvēris to pašu. Viņš ar skubu pagrieza ieslēdzējus, ar zilganu gaismu iedegās neliels, bet spēcīgs pie ķiveres piestiprināts starmetis. Velti būtu meklēt ierasto staru kūli — nebija jau ne gaisa, ne putekļu, tikai kaut kur tālumā, tukšumā sudrabaini uzzibsnīja sīks puteklītis — maza, zūdoša, bet patstāvīga pasaule.

Sencovs pamanīja pie apvāršņa, kas atradās tepat, vēl divus tādus pašus dīvainus smalki veidotus paaugstinājumus. Arī to nogāzes bi ja vērstas uz to pašu pusi . . .

Lai taupītu enerģiju, Sencovs izslēdza starmešus. Un Rains, turklāt pacēlies pirkstgalos, it kā cenzdamies, lai augumā lielais Sencovs labāk dzirdētu viņa čukstus (kaut arī saruna notika ar radio starpniecību) nomurmināja:

— Tas taču … Tu saproti? … Tas taču …

Abi nolaidās uz ceļiem un sāka uzmanīgi pētīt virsmu zem savām kājām. Šoreiz starmeti ieslēdza Rains. Abi tūdaļ piemiedza acis, jo viņiem izsprāga asaras: šķita, ka starmeša gaisma atstarojas spogulī un spīd tieši sejā.

— Tiešām albedo [2] — apmēram nulle septiņi, — Sencovs teica. — Un virsma tīra, nekādu putekļu. Tātad — aizsardzība? Spēka lauks? Un secinājumi?

Nebildis ne vārda, Rains piecēlās, viņa kustības bija svinīgas. Izslēdzis starmeti — tūlīt viss ienira necaurredzamā tumsā — viņš at- klepojās, it kā stāvētu katedrā pirms lekcijas. Pārāk liels, pārāk neaptverams savā nozīmīgumā bija atklājums. Bet šai brīdī Sencovs dusmīgi teica:

— Klausi nu jūs visus… Sarunāja nez ko… Noārdīti apvalki! Tā ir mākslīgi radīta konstrukcija, lūk, kas. Korobovs ir uzminējis. Ļoti vienkārši.

Rains neatgādināja, ka viņš nu gan nekā tamlīdzīga nebija teicis. Viņš tikai pastiepa Sencovam plaukstu, un skafandru cimdi sa- kļāvās rokas spiedienā. Nelaižot vaļā astronoma roku, Sencovs balsī, pēc kuras varēja nojaust, ka viņš smaida, sacīja:

— Lūk, tā. Tagad sāk noskaidroties arī mūsu nolaišanās apstākļi. Ja pavadonis ir mākslīgi radīts, tad …

— Tad te ir saimnieki! — Rains teica laimīgi, un viņa acīs sariesās miklums. — Viņi mūs pamanīja un palīdzēja nolaisties. Tā ir sastapšanās ar cita veida Saprātu — vai sa

proti? Un ar kādu! Mākslīgā gravitācija! Padomā tikai — mēs varētu kādu septiņu tūkstošu kilometru allālumā aizlidot garām un nekā neuzzināt! Un tad vēl mēdz apgalvot, ka laime neuzsmaida …

Šai brīdī viņi bija laimīgi. Un tiešām, kā lai citādi nosauc sastapšanos ar saprātu, kas eksistēja, kā izrādījās, tepat kaimiņos viņu dzimtenei? Teorētiski šo notikumu vajadzēja gaidīt tikai pēc daudzām paaudzēm, bet, lūk, — viņus šķīra no tā tikai stundas, nē — tikai minūtes…

Rokās saķērušies, neapzinoties, ko īsti dara, abi steidzīgi slīdēja pa gludo virsmu uz priekšu… Viņus vadīja tīri instinktīvs impulss, kurā nepiedalījās prāts, viņus uz priekšu dzina neapzināta vēlēšanās — ātrāk, pēc iespējas ātrāk satikt šīs mākslīgās planētas radītājus un būvētājus. Viņi tiecās uz priekšu, un tikai nepieciešamība saskaņot kustības straujumu ar nelielo pievilkšanās spēku kavēja viņu neapvaldāmo vēlēšanos skriet, cik jaudas.

Viņi bija pavirzījušies kādus pieci simti metrus uz priekšu, un paaugstinājums ar raķeti jau atradās pie paša apvāršņa, kad Sencovs pēkšņi apstājās.

— Pagaidi … — viņš teica. — Kurp mēs tā nesamies?

— Kā — kurp? — Rains izbrīnījies jautāja un arī apstājās. — Jā, patiešām gan … — viņš jautri noteica.

49

Sencovs sadrūma un dusmīgi nošņāca. Vi-

<1 — 1592

ņam kļuva kauns par šādu vieglprātību — skrien kā puikas …

Te klausulēs atskanēja Azarova balss, kas atgādināja par baterijām. Sencovs saiga vēl vairāk: cik minūtes pazaudētas bezjēdzīgās skric šanās dēļ! Te nu bija izlūki … Vai tad tā izlūko?

Abi ātri devās atpakaļ pie raķetes.

Cenzdamies neatpalikt no Sencova, Rains pārlika, kā pavadoņa izpētīšanā iesaistīt visu apkalpi. Vienu Sencovs, protams, atstās dežurēt, bet pārējie taču var pamest kuģi? Ja pavadonis mākslīgs, tad sastapšanās ar tā saimniekiem noliks. Jo vairāk cilvēku atstās raķeti, jo lielākas cerības ātrāk sameklēt ja arī ne pašus saimniekus, tad vismaz eju, kas ved pie viņiem, — var gadīties, ka viņi kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas atstāt iekšējās telpas. Steidzīgi jāpārdomā sarunas metodes, lai panāktu jelkādu saprašanos. Nevar atgriezties uz Zemes ar tukšām rokām, ir jāaizved zināšanas, kuras kosmonauti smelsies pie šīs pasaules saimniekiem. O, ar savām tehniskajām zināšanām tie pārspēj Zemes ļaudis. Un kā vēl pārspēj … Uz Zemes vēl neprot Izplatījumā montēt tādus gigantiskus pavadoņus. Viss sīki jāizpētī, nu kaut vai — kāpēc tuvie kaimiņi līdz šim vēl nav apciemojuši Zemi? Rains sevi pieķēra pie domas: «Nebūtu slikti te uzkavēties ilgāk…» Viņš pat svētlaimīgi papurināja galvu, iztēlojoties, kādu vētru viņu atklājums sacels visas pasaules zinātnieku vidū — un vai tad tikai zinātnieku vidū vien? Pēkšņi Sencovs uzsita viņam pa plecu;

— Kas ir ar tevi — esi iemidzis, vai?

— Ko? Nē, es klausos, kā tad citādi. Esmu pilnīgi vienis prātis …

Sencovs pasmaidīja un pacietīgi atkārtoja:

— Ja jau lemts satikties, tad kuģis jāsagatavo, kā pienākas, lai mēs viņu priekšā neizskatītos kā avāriju cietušie. Sākumā apskatīsim pakaļgalu. Tas laikam pamatīgi izpurināts. Iespējams arī, ka pēdējā brīdī nevajadzēja ieslēgt stūres … — pēdējie vārdi Sencovam nenāca viegli pār lūpām. — Pēc tam apskatīsim Saules baterijas. Un atkarībā no rezultātiem sastādīsim darba plānu. Ir jāsteidzas — viņi var iznākt pie mums jebkurā brīdī… Starp citu, mūsējos loti slikti dzird… Atri apskatīsim visu un dosimies pie viņiem, lai sadalītu pienākumus. — Kad abi kosmonauti nonāca pie kuģa pakaļgala, ar savām pareizajām ģeometriskajām formām viņus no jauna pārsteidza konstrukcijas, pret kurām balstījās kuģis. Konstrukcijas nebija no metāla, bet drīzāk no kādas plastmasas vai pat keramikas. Planētas virsma mirdzēja zem viņu kājām, un tajā šur tur atspoguļojās zvaigznes.

Tagad tomēr nebija laika to izpētīt. Sencovs arvien vairāk bažījās par sakariem ar raķeti: kaut arī viņi atradās kuģim pavisam blakus — tikai dažus metrus zemāk — traucējumi atkārtojās arvien biežāk.

— Ātrāk, ātrāk, — viņš mudināja.

4*

;')1

Kuģa pakaļgals karājās virs viņu galvām, balstīdamies ar saviem amortizatoriem pret dīvainās estakādes slīpo izcilni — citādi kā

par estakādi šo konstrukciju nevarēja nosaukt. Viens no amortizatoriem, šķiet, bija pamatīgi bojāts. Bet tas nebija tik svarīgi — raķetes pamata pakāpe tik un tā būs jāatstāj šeit.

— Kā lai tiek augšā? — Sencovs skaļi domāja.

— Marsieši… — Rains nomurmināja. — Jūs tikai padomājiet…

— Ko? Kur? Tu viņus redzi?

— Nē… Vai tu saproti — marsieši! Kāds vēriens! Kāda tehnika! Kā izskatās viņi paši? Vai tu esi mēģinājis iztēloties, kādi viņi ir?

— Esmu… — Sencovs atzinās. — Zini, manuprāt, ļoti vienkārši. Es domāju, ka viņi… — Sencovs pēkšņi iekliedzās un sagrāba biedru aiz pleca: — Skaties, skaties! …

Gludā virsma zem viņu kājām piepeši sašūpojās. Raķete nodrebēja un sāka atmuguriski slīdēt pa estakādi, ienirstot tajā pašā izcilnī, pret kuru nupat bija balstījusies. Starmeša gaismā blāvi ievizējās kuģa sāni… Vēl mirklis — un raķete pazuda, iekrita kaut kur planētas iekšienē. Estakāde bija tukša …

5.

Kad raķete izkustējās no savas vietas un vienmērīgā gaitā sāka slīdēt uz leju, Kalvēm likās, ka viņš redz halucinācijas — tik negaidīta un nereāla bija šī neizskaidrojamā kus-

Lība. Korobovs izbrīnā apsēdās uz grīdas pie durvīm, pacēla galvu, it kā ieklausīdamies trokšņos, un lēni noteica:

— Kādi divpadsmit metri sekundē…

Kalve ieslēdza ekrānus, bet aiz tiem rēgojās

tumsa, pakaļējais ekrāns, kas vienīgais varēja kaut ko parādīt, neatdzīvojās tāpat kā pirmīt …

Raķete slīdēja bezgalīgi ilgi, šķita — tā krīt lejup līdz pašam pavadoņa centram. Taču tas nebija kritiens — ātrums nepalielinājās, tā vien likās, ka viņus laida lejā kāds mehānisms.

Pēkšņi raķete apstājās. Bet Azarovs, kas sēdēja pie raidstacijas, nepaspēja pat piecelties, kad neizprotamā slīdēšana sākās no jauna. Korobovs skatījās hronometrā: se- kundu radītājs raustoties lēca no iedalījuma uz iedalījumu, it kā tam katru reizi no jauna nāktos sakopot savus spēkus. «Kā agonijā!…» Korobovs nodomāja, un šai mirklī raķete apstājās pavisam.

— Septiņpadsmit sekundes… — monotonā balsī noteica Korobovs un mirkli nožēloja, ka kustība jau beigusies. Vajadzēja pieņemt lēmumu, bet blakus nebija Sencova . . .

— Kāpēc viņi tā? — Kalve apjukumā izdvesa.

— Kas? — Korobovs jautāja un tūlīt arī aptvēra. — Tu domā? …

Pēkšņi viņš pacēla roku, lai visi apklustu.

Visi ieklausījās. Bija labi dzirdams, ka gar kuģa metāla apvalku kaut kas klauvē, skrāpējas, beržas. Radās tāds iespaids — un visi pēkšņi iedomājās vienu un to pašu — ka gar raķetes sāniem iet kontrolieris, kas ar veseri pārbauda apvalku, kā to dara, pārbaudot vagona riteņus, un savā nodabā kaut ko lietišķi murmina.

Ekrāni vienlaikus kļuva gaišāki — it kā aiz raķetes borta sāktu aust diena … Tās gaismā parādījās neskaidras ieliektu virsmu kontūras, neizprotami aparāti un mehānismi… Uz kāda no ekrāniem pazibēja apaļa ēna, kreisajā pusē tūlīt bija dzirdama čaboņa. Azarovs smagi nopūtās.

Bet Korobovs jau bija pilnīgi atguvies. Stāvoklis prasīja ātru un noteiktu rīcību, un viņš bija gatavs rīkoties ātri un noteikti.

— Uzmanību! — viņš teica varbūt mazliet skaļāk nekā tas būtu nepieciešams. — Mākslīgais pavadonis… Tas arī izskaidro visu. Mēs tūlīt satiksim viņus. Kā jūs saprotat, šādas tikšanās rituāls pagaidām vēl nav izstrādāts, taču vispārējos vilcienos uzdevums ir skaidrs: sava planēta jāpārstāv godam … Jebkurā gadījumā mēs nekavējoties veiksim pasākumus, lai sameklētu biedrus, kas palikuši virspusē, — ja vien viņi nav jau nogādāti šurp. Redziet, lai kā arī. .*. — viņš sastomījās, — lai kā arī izskatītos vietējie iedzīvotāji, mēs viņus sagaidīsim kā draugus: viņiem nevar būt nekādu iemeslu izturēties naidīgi pret citas planētas saprātīgām būtnēm. Mēs sagaidīsim viņus pie lūkas … Vai dzirdat? Atkal klauvē… Nu labi, labi, — viņš mierināja šos neredzamos, — tūlīt saģērbsimies …

— Vienam jāpaliek raķetē, — Kalve precizēja un paspēra soli uz skapja pusi, kur at- radās skafandri.

— Es iešu, Ignatič! — Azarovs teica.

— Kaut tagad …

— Nē, — Korobovs atbildēja. — Acumirkli! — viņš pārtrauca Azarovu, kas grasījās kaut ko iebilst. — Diskusijām tiks atvēlēts īpašs laiks … vēlāk. Pagaidām tavs uzdevums — nodibināt sakarus ar mūsējiem un nezaudēt sakarus ar mums, ja būsim spiesti izkāpt no raķetes.

Azarovs pakratīja galvu un paklausīgi devās pie raidstacijas.

Korobovs apskatīja kabīni, uz izbīdāmā galdiņa salika kaudzē darba burtnīcas, noslaucīja ar piedurkni puteklīti no blāvi mirdzošās vadības pults un vēlreiz visam pārlaida kritisku skatienu.

— Aiziet! …

Viņi ātri uzvilka skafandrus, pārbaudīja skābekli un sakarus. Kalve jautāja Koro- bovam:

— Vai ņemsim parasto normu?

— Skābekli pusotrai stundai un enerģiju, kas nepieciešama sešu stundu ilgam darbam ar pilnu slodzi. Katram gadījumam jāpaņem viens rezerves balons …

— Es paņemšu aptieciņu, — Kalve teica.

— Arī.,. katram gadījumam.

Korobovs pamāja ar galvu, nopūtās un izlamājās. Pēc tam teica:

— Labi, jāsāk kustēties. Pagājušas jau piecpadsmit minūtes, kopš viņi atstājuši raķeti.

Lēni atvērās lūka … Beidzot krēslainajā, vienmērīgajā gaismā virs viņu galvām parādījās izeja. Viņi nedzirdēja svilpienu, ar kādu gaiss parasti izlauzās no starptelpas, ja aiz tās bija tukšums.

— Tātad šeit ir kaut kāda atmosfēra … — Korobovs teica. — Un kā tad citādi: ja jau šeit ir dzīvas būtnes …

Tie bija vienīgie vārdi, kurus viņš veltīja šai svešajai mīklaino pasaku pasaulei — pasaku pasaulei jau tāpēc vien, ka vēl pirms pusstundas neviens nebūtu noticējis, ka tā eksistē. Kalve saprata Korobovu, un tomēr viņam gribējās nedaudz aizkavēties, lai izšķirtos, kā sākt iepazīšanos …

Acu nenolaizdams, viņš vērās vaļējā lūkā, kur vajadzēja parādīties pavadoņa saimniekiem. Tie nesteidzās: pagāja viena minūte, otra, trešā, bet neviena dzīva būtne tā arī neparādījās. Korobovs pasmaidījis sacīja:

— Jā, par drosminiekiem tos nevar saukt… Nekas cits neatliek — rādīsim piemēru …

Viņš izrāpās laukā un apskatījās visapkārt.

Raķete gulēja mazliet ieslīpi uz garas, nedaudz izliektas platformas, kuras viena mala — lūkas pusē — bija labi pārredzama. Ar diviem veselajiem pakaļējiem amortizatoriem raķete, acīm redzot, pret kaut ko balstījās. Tic, kas pirmīt klauvēja pie apvalka, šķiet, bija kaut kur pazuduši, nevienu neizdevās saskatīt, un tomēr Kalve, kas izkāpa tūdaļ aiz pilola, nevarēja tikt vaļā no sajūtas, ka viņu kāds neatlaidīgi novēro.

— Vai nolēksim zemē? — Korobovs jautāja. — Nav jau augstu.. . Kādi trīs metri līdz grīdai…

— Bet kā atpakaļ ?

— Tad būsim četri — gan tiksim galā, ja palīdzēsim cits citam, — Korobovs apgalvoja tik pārliecināti, it kā viņam tā būtu parasta lieta — meklēt savus biedrus svešos mākslīgajos pavadoņos.

Turēdamies pie lūkas, .viņi uzmanīgi nolēca uz platformas. Piegājuši pie malas un vēlreiz paskatījušies visapkārt cerībā ieraudzīt kaut vienu dzīvu būtni, abi nolēca uz grīdas. Viegliem soļiem viņi nedaudz attālinājās 110 raķetes. Kalve uzmeta aci pulkstenim, tad absolūtajam termometram.

— Divi simti septiņdesmit astoņi — tas būtu pieci grādi Celsija… Spiediens — trīs simti.

— Tātad, kamēr vēl esam skafandros, — var iztikt, — Korobovs mierīgi atsaucās. — Bet kur mēs galu galā esam? Kur ir viesmīlīgie iedzīvotāji? Kur orķestris, ziedi?

Viņi stāvēja lielā zālē, kas atgādināja an- gāru. Arējā, platā siena, līdz kurai sniedzās estakāde ar raķeti, šķita mazliet izliekta uz ārpusi, bet pretējā, šaurā siena — uz iekšpusi, it kā abas būtu koncentrisku virsmu daļas. Sienas pārgāja griestos pamazām, bez asiem likumiem. No turienes, no augšas ari nāca neizprotamais gaišais mirgojums.

Starpplanētu kuģis aizņēma nedaudz vairāk par pusi no platformas, kaut arī raķetes garums bija sešdesmit metri. Pati platforma gulēja uz smalka pinuma. To veidoja dīvaini izliektas, it kā sakausētas apaļas sijas. Šajā krēslainajā, dūmakainajā gaismā bija grūti saskatīt platformas augšgalu — tas pazuda it kā miglā.

Gar sienām milzīgajā, apmēram simt divdesmit metru garajā angārā, ko estakāde ar raķeti dalīja tieši uz pusēm, stāvēja mašīnas un mehānismi, kuru nozīme nebija zināma; to ārējā forma, kā redzams, bija labi pārdomāta un pārbaudīta, kaut arī Zemes apstākļiem tā šķita neparasta — daudz asu šķautņu, ieliektu virsmu un plākšņu, daudz visādu izciļņu. Bet tas viss radīja loģiskas sistēmas iespaidu, te bija kopēja doma un stils. Korobovs bija pieradis pēc mašīnas ārējā izskata noteikt tehnikas līmeni. Spriežot pēc visa, šeit tas šķita augsts.

No visām pusēm draudzīgi — varbūt tā tikai likās? — mirkšķināja daudzkrāsainas uguntiņas. Gar sienām stiepās caurules un kabeļi ar daudziem atzarojumiem, visādiem ventiļiem, nesaprotamiem sēņveida izaugumiem, zilgani spīdīgiem uzgaļiem, ekrāni ar nervozi pulsējošām uguntiņām … Retinātā atmosfēra viegli dunēja. Taču neredzēja nevienas dzīvas būtnes, neviens tā arī nevēlējās parādīties ļaudīm. Kā redzams, saimniekiem labāk patika no kādas paslēptuves novērot ciemiņus.

— Šeit visa vadu sistēma atrodas ārpusē, — Korobovs teica. — Pie mums gan tādas lietas nepieļautu …

Kalve pamāja ar galvu. Korobova piezīme viņu nepārsteidza: arī viņam pašam bija tāda sajūta, it kā viņi neatrastos uz svešas planētas, bet gan uz Zemes, rūpnīcā, kuru vienkārši nepazina. Šeit nekas nenomāca ar savu noslēpumainību, nejuta nekā sveša — tieši otrādi, kaut arī daudz kas pagaidām palika nenoskaidrots, redzētais kopumā atgādināja to, pie kā viņi bija pieraduši uz Zemes. Kaut vai, lūk, mašīna, kas pēc savas ārējās formas šķita līdzīga automobilim, tikai nez kāpēc apgrieztam ar riteņiem uz augšu. Protams, tā nevarēja būt nekāda automašīna, — viņi tikai to uztvēra kā parastu uz Zemes sastopamu lietu … Visu to vajadzēja apdomāt, bet pārdomām tagad neiznāca laika.

— Ak, kā derētu izdarīt atmosfēras analīzi … — Korobovs sūkstījās. — Būtu nu bijusi aparatūra …

Kalve nopūtās, atceroties Zemes laboratorijas un skaitļojamā centra apslēptas gudrības pilno klusumu, kurā tik patīkami bija iegrimt domās … Bet Korobovs jau soļoja tālāk.

— Ja jau saimnieki nerādās, mēs tos arī negaidīsim … Nāksies pašiem sameklēt eju uz āru: pēc visa spriežot, mūsējo te pagaidām nav, tātad viņi vēl augšā. Vismaz vienai izejai noteikti jābūt, tai, pa kuru te ieslīdēja raķete.

— Kas mums šo eju atvērs? — Kalve iebilda.

— Varbūt arī atvērtu, ja izdotos tiem visu paskaidrot, — Korobovs sapīka. — Bet nelaime tā, ka nav kam paskaidrot…

— Pameklēsim ko citu, — Kalve teica. — Man liekas . . . Manuprāt, angāra tajā galā — rau — ne aiz estakādes, bet mazliet pa labi no tās — redzama kāda niša …

Abi ar skubu šķērsoja zāli. Tiešām, niša atgādināja izeju. Bet, kā lai to atver, tā pagaidām bija mīkla. Durvīs, pareizāk sakot, plāksnē, kas sedza nišu, neizdevās saskatīt ne rokturi, ne atslēgas caurumu.

— Jā, šie tā saucamie vietējie … — Korobovs nikni iesāka, taču Kalve viņu pārtrauca:

— Re, kur viņi ir!

6.

Garajā gaitenī dega spuldzes ar nespodru, blāvu gaismu. Tās klāja putekļu kārta. Spuldzes pašas iedegās, kad tām tuvojās, un dzisa, tiklīdz gājējs bija garām.

Nezin kāpēc Rainam atmiņā atausa monumentālās faraonu piramīdas ar noslēpumainajām slepenajām ejām. Tur sienas droši vien nomāca arheologus ar savu dīvaino noslēpumainību. Bet tas bija uz Zemes, taču te …

Viņi steidzās, uzmanīgi raugoties apkārt.

Bija noieti kādi simt metri, taču gaitenis veda arvien tālāk, tas bija taisns, vienmuļš, un šo vienmuļību nepārtrauca ne durvis, ne kādas citas detaļas. Gaitenis šķita pilnīgi horizontāls, kaut gan diez vai šajā neparastajā pasaulē drīkstēja uzticēties savām izjūtām. Indikatoru spuldzītes, kas signalizēja par radioaktivitāti, tikko jaušami plēnēja pie skafandru ķiverēm, atgādinot par nepārtrauktu, kaut arī nelielu izstaro jumu.

Pirms pusstundas, kad raķete šķita guļam nekustīgi, bet tad pēkšņi sāka slīdēt lejup un dīvainā kārtā pazuda, atstājot viņus tukšumā, abiem bija licies, ka tās nu ir beigas. Un tiešām, kā lai izlaužas cauri matērijai, kas pat tēraudam turas pretī!

Dažus mirkļus abi sēdēja klusēdami, domās atvadoties no visa, kas viņiem bija dārgs. Ja blakus neatrastos Sencovs (bija dzirdams, ka viņš dusmās klusi, bet sirdīgi nolamājās), domāja Rains, tad te, šajā pašā izplatījuma centrā, varētu vai kaukt aiz baismīgās vientulības.

Bet tad pēkšņi abi vienlaikus attapās, ka mirt vēl nedomā. Rains dusmīgi teica:

— Paklausieties, kāpēc mēs te galu galā sēžam? Vai mūs nekas vairs neinteresē? Pievilkšanas spēka raksturs? Matērija? Mehānismi? Un pati dzīve vispēdīgi? Par ko jūs tik spraigi domājat? Derētu pastrādāt, kolēģi!

— Par ko es domāju? — Sencovs domīgi pārjautāja. — Kā lai to pasaka? Par to, ka kosmonauti ir cilvēki, kas izplatījumu iekaro ar saviem kuģiem, bet, ja tas nepieciešams, tad ari bez tiem. Kā dzejnieks saka: «Tas izsniegs viņiem auzu devu un teiks tad jautri — tprr!» Nu, teiksim arī viņiem šo jautro «tprr».

— Kam? — Rains pieklājīgi pavaicāja.

— šajā gadījumā — pavadoņiem.

— Nu, tad sāksim ar to, — astronoms ierosināja.

— Lai iet! — un Sencovs piecēlās kājās. Rains bez pūlēm atrada plāksni, kas sedza

ieeju; ielaižot raķeti, tā bija atvērusies, bet pēc tam iegūlusies atpakaļ savā vietā. Par pacelšanu nebija ko domāt — pat šajā pasaulē ar tik vājo pievilkšanas spēku tās svars sniedzās daudzās tonnās, jo masa bija kolosāla. Kādu brīdi kosmonauti pūlējās plāksni izkustināt, bet drīz saprata, ka tās ir veltas pūles.

— Gudrosim ātrāk, — Sencovs sacīja.

— Skābekļa mums atlicis apmēram stundai. Ilgstošas pastaigas pa āru raķetes lidojuma programmā nav paredzētas. Citreiz būsim gudrāki … — viņš aprāva teikumu un atmeta ar roku. — Vārdu sakot, meklēsim, kamēr būs ar ko elpot.

— Visos fantastiskos romānos allaž pietrūkst skābekļa, — Rains noteica.

— Nav ko brīnīties, — Sencovs atsaucās,

— cik tad daudz šādā baloniņā saiet!

— Jā, — Rains piekrita, iztaisnodams nogurušo muguru. — Bet tā svaru jūt arī šeit…

Sencovs neko neatbildēja un sāka kāpt pa estakādi lejup.

— Baidos, ka puiši sadomās nez ko… — viņš teica. — Viņi noteikti metīsies mūs meklēt. Saskriesies vēl ar šiem, un tad sāksies jezga …

Rains tikai piemiedza acis, — cik majīga viņam šai mirklī šķita kuģa kabīne 1111 šaurā kajīte, kurā viņi bija dzīvojuši…

Apspriedušies abi nolēma doties katrs uz savu pusi, lai, metot līkumus, izpētītu aizvien lielāku platību un sameklētu izeju. Sencovs tūlīt devās pa labi, Rains — apkārt estakādei.

Lienot pa platformas apakšu, viņš bija spiests zemu noliekties un ievēroja gaišu svītru, kas gluži kā ar baltu krāsu bija ievilkta pavadoņa tumšajā virsmā. Rains apstājās un uzmanīgi to apskatīja. Nē, krāsa tā nebija, tas bija metāls — kādus 10 centimetrus plats metāla celiņš uz paša apvalka, pareizāk sakot, apvalkā, jo bija vienā līmenī ar virsmu. Metāls mirdzēja blāvi sudrabaini. Rainam iešāvās prātā doma, ka šī metāla lenta, kuras nozīme gan nebija skaidra, varētu novest līdz izejai un tāpēc labāk turēties gar to nekā klimst, kur pagadās …

Rains, paspīdinādams starmeti, piesauca Sencovu, parādīja šo lentu.

— Atradi? — tas jautāja, steidzoties pie biedra.

Abi devās gar metāla svītru uz priekšu. Nebija nogājuši ne trīsdesmit metru, kad lenta pēkšņi aprāvās. Kosmonauti apjukumā saskatījās.

Neviens nepaspēja izteikt ne vārda — lau- kūmiņš zem viņu kājām pēkšņi sāka lēni slīdēt lejup. Līdzīgi liftam tas nesa viņus mākslīgās planētas dziļumos.

Viņi sāka slīdēt arvien lēnāk, līdz laukumiņš apstājās. Tūlīt iedegās gaisma, kas draugiem šķita žilbinoša. Rains nevarēja noslēpt uzvarētāja smaidu: veicās!… Sencovs satraukts teica:

— Vai dzirdi, kā šņāc? Gaiss…

Lūka virs viņu galvām aizvērās. Nelielajai kvadrātveida telpai, kurā viņi atradās, pirmajā mirklī nemanīja durvju. Abi stāvēja nekustēdamies. Taču pacietības pārbaude nevilkās ilgi — pēc dažiem šķietamas bezizejas mirkļiem viena 110 sienām lēni, it kā negribīgi pacēlās augšup.

— Mēs tiekam aicināti, — Sencovs atviegloti uzelpoja.

— Būs jāprotas … — tādā pašā tonī atbildēja Rains.

Taču aicināja tikai pašas durvis. Aiz tām nebija nevienas dzīvas dvēseles, tur sākās tas pats gaitenis, pa kuru viņi, sekojot metāla lentai, kas veda uz priekšu, tagad soļoja nu jau labu brīdi, soļoja uzmanīgi, neatsperotie^s, lai nelielā pievilkšanas spēka dēļ nepalēktos pārāk augstu. Pēc katra soļa pacēlās putekļu mākonītis — putekļi klāja grīdu un sienas.

Kad bija noieti vēl kādi divdesmit metri, Sencovs teica:

— Tā vien šķiet, ka gaitenis nekad nebeigsies. Vai tu arī aptver, uz kuru pusi mēs ejam? Kad laidāmies lejā, es ievēroju — sa

līdzinot ar estakādes virzienu, lenta virzījās vairāk pa kreisi …

— Tūlīt parēķināsim … Pieņemsim, ka pavadonis ir lodveidīgs. Attālumi starp blakus estakādēm varētu būt apmēram 100 metru. Tieša redzamība bija …

Rains apklusa un, soļodams uz priekšu, sāka rēķināt. Tad ierunājās no jauna:

— Ja es pareizi aprēķināju, tad gaitenis stiepjas tieši radiālā virzienā. Citiem vārdiem sakot — uz pavadoņa centru. Starp citu, tas liecina, ka mākslīgās gravitācijas aparāti neatrodas ģeometriskajā centrā … Tad gaitenis liktos kā šahta, jo pavadoņa centrs ir lejā. Loģiski spriežot, mums kaut kur jāsastopas ar šķērsgaiteņiem. Tātad pagaidām viss kārtībā.

— Kārtībā jau nu būtu, — Sencovs teica, — bet cik augsta ir radioaktivitāte? Vai tikai mēs nenokļūsim pašā ellē? Turklāt neizskatās tā, ka te bieži staigātu: nez kāpēc tik daudz putekļu …

— Ko tu ar to gribi sacīt? — Rains jautāja.

— Saproti … Redzi — raķeti gan aizvāca, bet mūs neviens nesagaida. Kā tu domā, vai būtu normāli, ja būtnes, kas atrodas uz tādas attīstības pakāpes, — viņš ar roku norādīja visapkārt, — saskatītu citas kultūras pārstāvjos ienaidniekus? Ja divi no viņiem nokļūtu uz Zemes vai uz mūsu kuģa, — kā tos sagaidītu? Pat ja viņiem būtu ragi, pakavi un citi velna atribūti?

65

— Protams, nevar būt nekādu šaubu, —

5 — 1592

Rains atbildēja, — mēs tos saņemtu kā dārgus ciemiņus.

— Tātad, — Sencovs teica, — tas nozīmē, ka viņu šeit vienkārši nav. Un nav arī ko cerēt tos sastapt.

Kādu brīdi abi klusēja.

— Varbūt tas taisnība, — Rains domīgi ieteicās. — Iesim. Un, tiklīdz būs iespējams, nogriezīsimies sānis. Vajadzēs turēties pa labi — raķete atrodas tieši šajā virzienā.

— Interesanti, kas viņiem tur lejā ir…

— Kā redzams, kaut kas līdzīgs noliktavai vai angāram.

— Kaut kas līdzīgs… — Sencovs iesmējās. — Kā tad te var būt kaut kas līdzīgs? Te viss ir radīts tā, kā to prasa nepieciešamība, — mums vajadzēs krietni pamācīties. Vai tikai tas nav lielplanētas šovinisms …

Rains iesmējās, gribēja atbildēt, bet, kaut ko ieraudzījis, metās uz priekšu.

— Re! — viņš apstājās pie kādas nišas gaiteņa labajā sienā. — Vai tikai tā nav eja, kas ved sānis?

Sencovs steidzīgi pienāca klāt un paraudzījās apkārt. Tāda pati niša atradās pretējā sienā, kamēr pats gaitenis veda tālāk pavadoņa dzīlēs.

— Bet lenta taču iet tālāk, — komandieris nomurmināja. — Interesanti gan — kas tur varētu būt? …

Kādu brīdi viņi palika stāvam, apsvērdami stāvokli. Tik ļoti gribējās tūlīt, jau pašā sākumā, uzzināt pēc iespējas vairāk noslēpumu,

kas šeit gaidīja cilvēkus; abi reizē turpināja ceļu un jau pēc mirkļa nonāca pie sienas, ar kuru gaitenis noslēdzās.

— Tai jāatveras, — Sencovs pārliecināti sacīja, tuvodamies sienai. Indikatora spuldze viņa ķiverē tūdaļ iekvēlojās spilgtāk. Sencovs atrāvās atpakaļ un nervozi noglauda skafandru, it kā noslaucīdams putekļus.

— Kā tad, īstā elle, — Rains teica. — Nekas, gan jau paspēsim arī tur ieskatīties.

Viņi atgriezās atpakaļ pie nišām. Rains ieslēdza starmeti. Zem putekļu kārtas varēja samanīt nelielu slieksni. Ilgi nedomājis, astronoms to nospieda. Zem grīdas kaut kas tikko dzirdami noklakšķēja, siena nišas dibenā lēnām bez skaņas pacēlās uz augšu un pazuda. Aiz tās divu metru attālumā atradās otras tādas pašas durvis.

— Riskēsim! — Sencovs teica.

Viņi iegāja neparastajā priekštelpā. Plāksne, kas pirmīt bija pacēlusies uz augšu, piesardzīgi, it kā sargādamās kādam nodarīt pāri, nolaidās, un, tiklīdz tā pieskārās slieksnim, pacēlās iekšējās durvis.

Aiz tām sākās nedaudz šaurāks gaitenis. Tāpat kā pirmīt iedegās un dzisa spuldzes, tikai tās nestiepās gaiteņa virzienā, kā agrāk, bet gan šķērsām …

— Ir nu gan, — Sencovs sirdījās. — Bet skābekļa atlicis tikai kādām divdesmit minūtēm … Paskaties — gaitenis pagriežas pa kreisi! Tātad mums bijusi taisnība.

5*

67

— Klāt esam! — Rains noteica un apstājās

pie iedobuma, kuru tagad jau pazina. Viņš droši nospieda slieksni. Ari šeit bija divas dubultdurvis.

— Būvēts pamatīgi… — Sencovs sacīja. — Bet kur palikuši mūsējie?

Aiz durvīm valdīja tumsa. Tad atplaiksnījās krēslaina mirgojoša gaisma — sākumā it kā negribīgi, pēc tam arvien stiprāk, līdz it kā iemirdzējās viss gaiss. Gaisma apspīdēja milzīgu zāli, ko ieslīpa estakāde sadalīja uz pusēm.

Estakāde bija tukša.

Slēpdami savu vilšanos, viņi kādu mirkli palika stāvam. Tad Sencovs (kas arvien bažīgāk skatījās te pulkstenī, te skābekļa manometrā) mudināja:

— Ejam tālāk:

. . . Atkal gaitenis, durvis un tāda pati zāle ar krēslainu gaismu un estakādi vidū.

— Beidzot! — Sencovs iesaucās.

— Es taču sacīju, ka viņi ir tepat tuvumā … — Rains nomurmināja. Abi metās uz priekšu, pie katra soļa augstu palēkdamies. Beidzot Sencovs atjēdzās:

— Kāpēc tad tagad vēl tā steidzamies?

Uz estakādes, it kā miglā tīta, nekustīgi

stāvēja raķete; tā bija tikko saskatāma mirgojošajā gaismā. Nu viņi tuvojās tai bez steigas — tā cilvēki atgriežas no pastaigas. Sencovs neapmierināts norūca:

— Pat nestrādā… Guļ, vai? Nu gan Korobovs dabūs…

Rains pašūpoja galvu: šķiet, te kaut kas nav kārtībā — tūļīgums nebija Korobova dabā.

— Arī raidstacija izslēgta, viņi mūs nedzird, — viņš sacīja.

— Varbūt aizrāvušies ar remontu. Kas viss nevar atgadīties! Un ja nu puišiem kas noticis?

— Vai arī viņu tur vairs nav, — Sencovs satraukts piebilda, pielikdams soli. Rains paskatījās pulkstenī. Skābekļa atlicis divpadsmit minūtēm.

Pēkšņi Sencovs tik strauji apstājās, ka gandrīz paklupa, — ja pazolēm nebūtu piesūcekņu, viņš droši vien nenoturētos kājās. Rains ātrumā gandrīz vai uzskrēja viņam virsū. Sencovs klusi teica:

— Paskaties uzmanīgi: vai tā ir mūsu raķete?

Jā, tagad viņi jau skaidri redzēja — raķete, kas gulēja uz estakādes, nebija radīta uz Zemes, bet kādā citā pasaulē.

Šķita, ka svešās raķetes kontūras neko daudz neatšķiras no viņu pašu kuģa kontūrām, šķita pat, ka tās nav visai skaistas. Bet diez vai pat labs zīmētājs tik viegli spētu to atveidot uz papīra …

Šķita, kuģi laidis pasaulē pats izplatījums, kurā kuģis peldēja brīvi un veikli. Tas kļuva skaidrs, jau uzmetot paviršu skatienu raķetes iegarenajam korpusam (raķete bija pusotras reizes lielāka par viņu kuģi), kaut arī dažas līnijas Zemes iemītnieka acij šķita neparastas: asas gareniskas ribas, savādi heksaedra iežmaugi, virsmas ieliekumi priekšdaļā. To visu laikam prasīja izplatījums, cilvēkiem vēl nezināmi likumi, tāpat kā savā laikā nebija zināmas arī deltas veida spārna savdabīgās likumsakarības.

Sencovam šķita, ka tāds kuģis traucas uz priekšu, nenovirzīdamies no kursa, līdzīgi gaismas staram, kas šķeļ gravitācijas lauku, līdzīgi adatai, kas urbjas maisa audumā. Kosmonautam aizrāvās elpa — varbūt tas bija aiz apbrīna, — bet tad viņa roka ātri noslīdēja līdz jostas vietai un nedaudz pagrieza skābekļa balona krāniņu.

— Tas nav mūsu kuģis, — Kains teica, apstiprinādams jau acīm redzamu patiesību.

Sencovs ieklepojās un dobji atbildēja:

— Kāds skaistums… pieiesim klāt uz mirkli. Pieskarsimies kaut ar roku… kāpēc tas pāriet heksaedrā, bet tad atkal… Tā ir raķete, bet cik dīvainas ir tās sprauslas …

— Neiesim, — Rains iebilda. — Nav laika!

— Līdz tai tikai pāris soļi.

— Nē! Kosmonauti — tie ir cilvēki . . .

— Kas visu dara savlaicīgi. Tu atkārto manus vārdus? Neko darīt — būs jāatgriežas atpakaļ. Te ir tukšs, neviens te kāju nav spēris, — šajos putekļos katrs solis atstāj pēdas.

— Acīm redzot, viņi būs nākamajā nodalījumā, — Rains teica. — Mēs ejam pareizi…

Abi devās uz izeju. Rains ar bažām vēroja, ka Sencova gaita nebija vairs tik viegla kā pirmīt, tā smagā elpa draudīgi atbalsojās austiņās.

Tāds spēkavīrs kā Sencovs, protams, ātrāk izsmēla savu skābekļa krājumu, un viņam jau bija grūti elpot…

It kā uzminējis biedra domas, Sencovs klusu sacīja:

— Tikai neatpalikt… — un ar acīm redzamu piepūli paātrināja gaitu.

Kad līdz durvīm bija atlikuši daži soļi, gaisma zālē pēkšņi nodzisa un viņus apņēma necaurredzama tumsa. Abi instinktīvi ieslēdza starmešus. Rains pirmais nospieda slieksni, taču durvis neatvērās. Tad arī Sencovs nikni spēra pa slieksni. Tas viegli padevās uz leju, kaut kur zem tā retinātajā atmosfērā tikko sadzirdami ieklikšķējās slēdži, taču durvis neatvērās.

Sencovs nespēkā noslīga uz grīdas un dobji sacīja:

— Šķiet, esam pamatīgi iekrituši…

Visi mēģinājumi atvērt durvis bija velti. Angārā arī neiedegās gaisma. Abi mazliet atpūtās. Sencovs elpoja arvien smagāk — pat samazinātā skābekļa deva, kuru viņš sev atvēlēja, gāja uz beigām …

Vērojot abus stāvus, kas nekustīgi gulēja pie durvīm, neviens nevarētu iedomāties, ar kādu intensitāti tagad strādāja viņu smadzenes, pārliekot visdažādākās, visneiedomājamākās iespējas, kā atlikušajos mirkļos izkļūt no šā peļu slazda. Nebija nekāda apjukuma, jo mirt varēja tikai vienu reizi, un viņi tur augšā, ārā, jau reiz bija miruši un tad atkal augšāmcēlušies. Tagad darbojās tikai griba — ir jācīnās līdz pēdējai iespējai.

— Automātika šoreiz piemānījusi… — Sencovs nogurušā balsī noteica. — Gandrīz vai taisnība Azarovam … Nekas, gan mēs vēl redzēsim…

— Automāti paliek automāti; mēs esam cilvēki, un mums jābūt gudrākiem, — Rains atsaucās.

Sencovs mirkli klusēja.

— Nu ko, — viņš sacīja ar piepūli, — patlaban nekā cita nevar izdomāt kā apskatīt raķeti. Kamēr vēl ir spēks. Gaidīt, kad automātika nāks pie prāta, noskaidros, ka mēs tomēr esam lāga zēni, un atvērs durvis, būtu, protams, visvienkāršākais, tikai, redzi, mums nav vairs ar ko gaidīt . .. Kādas tavas domas par raķetes apskati, profesor?

— Apmēram tādas pašas, — Rains atbildēja, raušoties kājās. — Ja apkārtējā atmosfēra nav derīga elpošanai, tad raķete ir vienīgā cerība, — viņš nikni nošņāca. — Atklāti sakot, negribas ņemt nost ķiveri — neticas, ka šeit būtu skābeklis.

Sencovs piekrītoši pamāja ar galvu, tad, sakrājis spēkus jaunai sarunai, turpināja:

— Loģika saka: ja šeit nav dzīvu būtņu, tad atmosfērai vajadzētu būt inertai — tādai, kas atgādina cēlgāzes. Automātiem skābeklis nav vajadzīgs, turklāt inertā atmosfērā mašīnas saglabājas labāk. Metāls šeit ir, bet oksidēšanās pazīmju — nekādu …

— Mums te tā kā ta nav ar ko parbau- dit, — Rains sacīja.

— Neienāca prātā paņemt līdzi portatīvos analizatorus.

Rains negribēja neko teikt, taču patiesības mīlestība uzvarēja, un viņš sacīja:

— Tie mums nebija vajadzīgi… Programmā nebija paredzēts …

— Nebija paredzēts… Toties bija paredzēti neparedzēti apstākļi, — Sencovs teica. — Sevišķa nepieciešamība bija paredzēta …

Sencovs runāja arvien laiskāk, kā cilvēks, kas pēc labām pusdienām slīgst miegā. Pēkšņi Rainam iešāvās prātā, ka Sencovs tīšām aiztur elpu, lai runājot nebūtu dzirdami viņa gārdzieni. Tos patiešām nevarēja sadzirdēt, toties laiku, pa laikam austiņās ieskanējās kaut kāda klikšķināšana. Astronoms saprata: Sencovs, negribēdams viņu satraukt, izslēdz mikrofonu un, acīm redzot, uzmana biedra lūpas, lai vajadzīgā brīdī mikrofonu atkal ieslēgtu. Rainam pat sāka kalst mute — viņam kļuva gandrīz vai kauns, ka, spriežot pēc manometra, pašam skābekļa pietiks vēl piecpadsmit, varbūt pat divdesmit minūtēm.

— Iesim uz raķeti! — viņš apņēmīgi sacīja.

Sencovs centās piecelties, bet kājas negribēja klausīt. Viņš tomēr noturējās, un Rains to gandrīz vai vilkšus aizvilka uz estakādes pakaļējo — zemāko galu.

Bija skaidrs — Sencovam augšā netikt, tāda piepūle viņam vairs nebija pa spēkam.

Rains ari nebija tādā stāvoklī, lai paceltu biedru divu metru augstumā, kaut arī, normāli elpojot, paveiktu to ar vienu roku — ar visu skafandru Sencovs šeit svēra, lielākais, '20 kilogramus … Pieslējis biedru pie estakādes pirmā balsta un ieslēdzis viņa starmeti uz pilnu jaudu, lai komandieris nejustos vientuļš — nebija vairs nekādas jēgas taupīt enerģiju, — Rains atstāja viņu apakšā.

Tad viņš paraudzījās apkārt. Šķita maz ticams, ka raķetes saimnieki iekļuva tajā, rāpjoties pa estakādi. Bet neatlika laika pārdomām, nedz arī, lai sameklētu kādu liftu. Saņēmis visus spēkus, Rains palēcās, satverot platformas malu ar vienu roku, tad ieķērās tajā arī ar otru roku un uzvilkās augšā. Skafandrā paveikt to bija grūtāk nekā treniņa tērpā, šī piepūle izsmēla viņa spēkus. Uzrāpies uz nedaudz izliektās platformas, Rains neuzdrošinājās piecelties kājās un, smagi elpojot, rāpus devās uz raķeti.

Viņam šķita, ka pagājis daudz laika, kamēr viņš tā rāpoja — sākumā pa platformu līdz raķetei, pēc tam gar to.

Cerība izglābties bija tikai tad, ja raķeti apkalpo nevis automāti, kurus no tālienes vada teleaparāti, bet gan dzīvas būtnes. Tas nozīmētu, sprieda Rains, ka apkalpe būs lietojusi skābekli un kaut kādas tā paliekas varēja būt saglabājušās rezervuāros… Par to, kā atrast šos rezervuārus kuģī, kura garums bija ap simt metru, Rains tagad nedomāja.

Galvenais uzdevums tagad bija — sameklēt lūku, kurai vajadzēja atrasties ne pārāk augstu: apkalpe (protams, ja tāda kādreiz vispār eksistējusi) taču tikusi pa to laukā. Rains nez kālab bija pārliecināts, ka te kādreiz bijusi apkalpe. Viņš būtu ļoti izbrīnījies, ja kāds teiktu, ka šo pārliecību radījis raķetes ārējais izskats — formas neviļus uzvedināja uz domām, ka tikai cilvēkiem (tā Rains bez ilgas gudrošanas savā nodabā sauca marsiešus — pavadoņa būvētājus) ir pa spēkam radīt ko tādu, kas liecina par tik labu gaumi un lielu māku.

. . Viņš satrūkās, atcerējies, ka pagājis jau ļoti daudz laika, kamēr viņš tā rāpoja gar raķetes sāniem,.bet lūku vēl arvien nevarēja saredzēt. Rains apstājās, atcerēdamies, ka pirms dažiem mirkļiem par to jau bija domājis, un no jauna rāpoja tālāk. Protams, lfika varēja atrasties arī pretējā pusē. Tādā gadījumā vajadzēs doties raķetei apkārt un iet atpakaļ gar otriem sāniem. Tas atkal prasītu tik daudz laika.

Rains nopūtās un, turoties pie raķetes borta, lēnām piecēlās kājās. Soļot pa ieliekto platformu nebija viegli. Skābekļa bads radīja reiboni. Taču tā tomēr varēja tikt ātrāk uz priekšu.

Rains ar kreiso roku aptaustīja kuģa apšuvumu. Uz tā nevarēja samanīt nekādas mikro- meteorītu trāpījumu pēdas, neviena skrāpē- juma … Ideāli gluda virsma; turēties pie tās nebija viegli, taču Rains soļoja uz priekšu, kamēr viņa saspringtie pirksti, kas slīdēja pa metāla virsmu, uzdūrās kaut kādam nelīdzenumam.

Viņš apstājās. Sirds sāka dauzīties kā negudra. Lūka? Rains ar pirkstiem pārvilka pār tikko samanāmo rieviņu. Tā stiepās augšup, cik vien tālu viņš varēja aizsniegt un vēl augstāk … Tad viņš apsēdās un izpētīja rievi- ņas apakšējo daļu — metot slaidu līkumu, tā pagriezās pa labi. Viņš sekoja tai, kamēr pēc kādiem pusotra metriem tā no jauna pagriezās uz augšu. Skaidrs — te bija hermētiski noslēgta lūka.

Rains pietupās, atbalstīdamies pret raķetes sāniem, un aizvēra acis. Vajadzēja izdomāt, kā atvērt lūku, ņemot vērā, ka kosmiskajai raķetei šis paņēmiens nevarēja būt pārāk vienkāršs. Nākamajās piecās minūtēs viņš izmēģināja visu, ko ieteica atmiņa. Viss velti.

Tad viņš atvilka elpu un iegrima domās. Kā vienmēr, kad problēmas tiešs atrisinājums bija neiespējams, viņš sāka meklēt apkārtceļus. Protams, nevarēja būt ne runas par to, ka pielietotu spēku. Rains uz mirkli iztēlojās, kā viņš laužas iekšā, teiksim, pa savas raķetes lūku — pa lūku, ko sedz superizturīga tērauda plāksne, kuru ligzdā iespiež varenas skavas. Tāds uzdevums nebūtu pa spēkam pat viskvalificētākajam seifu uzlauzējam. Agrāk gan eksistēja tāda specialitāte, tagad šīs mazliet savdabīgās profesijas iemaņas bija zudušas, bet arī tās šoreiz nevarētu līdzēt…

Vēl bezgala ilgi — tā viņam pašam likās — doma drudžaini meklēja iespēju, kā kosmonauti varētu iekļūt svešajā kuģī… Beidzot viņam bija jāatzīstas, ka vairāk nekā nespēj izdomāt un raķetē iekļūt neizdosies.

Nesteigdamies — steigai vairs nebija nozīmes — viņš nolaidās uz platformas grīdas, nogūlās un iekārtojās ērtāk; raķetes pulētais sāns karājās virs viņa galvas, tā izliektā kon- tūrlīnija pazuda kaut kur augšā. Rains pievēra acis. Skafandrā bija silts; skābeklis vēl nāca no balona, kā redzams, pēdējais. Kādu mirkli radās vēlēšanās uzreiz pārtraukt skābekļa pieplūdumu, lai nebūtu vissmagāko pēdējo brīžu … Viņš jau pastiepa roku, lai pagrieztu krāniņu, nejuzdams ne šausmu, ne baiļu no nāves — tikai dziļu nogurumu, kāds pārņem cilvēku, kas godīgi izpildījis smagu, taču interesantu darbu un tikai tad sapratis, ka ir bezgalīgi noguris un vairs ne mirkli nevar dzīvot bez atpūtas.

Viņa pirksti sataustīja krāniņu, un šis pieskāriens atgādināja Sencovu un to, kā komandieris pirmīt grieza krāniņu ciet.

Miera sajūta izgaisa kā nebijusi; viņš strauji atrāva roku. Sencovs gaida lejā … Jānokāpj pie viņa, lai kaut pēdējos mirkļus būtu kopā.

Viņš lēni apvēlās uz vēdera, pacēlās rāpus, tad izslējās visā augumā un turpināja ceļu. Tomēr ne lejup, bet — tālāk pa estakādi uz augšu.

Pašam to neapjaušot, viņa smadzenes visu laiku reģistrēja noieto attālumu un patērēto laiku. Un Rains saprata, ka lūka bijusi daudz tuvāk, nekā to varēja gaidīt: gandrīz vai pašā kuģa pakaļgalā, kur parasti nemēdz būt ieeja; tad jau drīzāk tur varēja atrasties dzinēji, degvielas rezerves un enerģētiskās iekārtas. Darba telpām, nerunājot nemaz par dzīvojamajām kajītēm, vajadzēja būt tālāk. Automobiļiem motoru, protams, var uzstādīt, kur patīk — priekšā vai aizmugurē; starpplanētu kuģim — un raķete bija domāta kosmosa lidojumam — dzinējs varēja atrasties tikai pakaļgalā, lai arī kādai planētai šis kuģis piederētu. Sencovs to būtu sapratis tūlīt. Kā gan Sencovam tur, lejā, klājas?…

Rains rāpoja, gandrīz vai zaudēdams samaņu, roka vairs neslīdēja gar raķetes sānu. It kā magnēts vilka Rainu uz priekšu. Viņam bija jāsakopo visi spēki, lai to izprastu; šis magnēts bija signālspuldzīte, kas nezin kāpēc bija iedegusies priekšā, — uz turieni Rains rāpoja. Viņš pat nebrīnījās par šo spuldzīti, kā arī par savu pārliecību, ka lūkai jābūt kaut kur tās tuvumā.

Lūka atradās tieši zem signāluguns, bet tai blakus — trīs nelieli padziļinājumi, kas izveidoja trīsstūri. It kā iepriekš zinot, kas jādara, Rains ielika padziļinājumos trīs pirkstus, un apšuvuma daļa, ko ierobežoja tikko samanāma rieviņa, sāka ievilkties kuģa iekšienē. Iemirdzējās neregulāras formas četrstūris ar noapaļotiem stūriem — ieeja raķetē …

Rains pārvēlās pāri lūkas slieksnim. Viņa seja savilkās grimasē. Katrs sirds pukstiens sāpīgi atbalsojās deniņos …

Viņš ierāpoja lielā kvadrātveida telpā. Četras salocītas sviras izstiepās taisni un lūkas vāku no jauna iespieda apšuvuma ligzdā. Sienās straujā ritmā iemirdzējās un dzisa spuldzītes. Tās mirkšķināja ilgi… Rains kā apburts skatījās tajās, pūlēdamies izdomāt, ko vajadzētu darīt tālāk …

Atskanēja klusa šņākoņa; Rains pašķielēja uz barometru — pacelt roku pie acīm vairs nebija spēka, — spiediens palielinājās. Var jau būt, ka šajā kamerā, kur atradās Rains, neieplūda skābeklis, bet gan kāda indīga gāze, taču izvēles nebija: viņa ceturtdaļstunda gāja uz beigām …

Barometra rādītājs kāpa arvien augstāk … Rains sadzirdēja kādas sēcošas, dziestošas elpas skaņu, lāgā pat neizprotot, ka tā elpo viņš pats, un norāva ķiveri…

7.

Sadzirdējis Kalves vārdus, Korobovs sarāvās un paskatījās atpakaļ. Tā izlīda kaut kur no estakādes apakšas —- šī dīvainā, kroplā būtne, kas atgādināja lielu, spīdīgu vardi, un, dobji kaukdama, metās uz priekšu. Netālu no abiem kosmonautiem tā apstājās un apmēram trīs metrus no grīdas palika karājamies gaisā.

— Lido? — Kalve izbijies čukstēja.

Varde izstiepa garās priekškājas — tās bija trīs : — ar plakaniem piesūcekņiem galos. Ķepas piespiedās raķetes sienai. īsi, griezīgi svil- pieņi tricināja klusumu; pat zem skafandru aizsega gribējās aizspiest ausis — tik nepatīkama bija šī skaņa.

— Tā nu gan ir balstiņa! — Korobovs nomurmināja. — Tagad saprotams, kāpēc mēs tos dzirdējām pat raķetē …

Tad ķepas tika ievilktas, un kādu mirkli marsietis — kā citādi lai to nosauktu? — atkal karājās nekustīgi gaisā, it kā apskatītu cilvēkus tikpat uzmanīgi, kā tie apskatīja viņu. Kalve no jauna juta sev pievērstu dīvainu, uzmanīgu skatienu … Pēc tam lidojošā varde palēkdamās devās tālāk. Atkal varēja dzirdēt griezīgas skaņas, šķila, it kā ar sprādzienu plīstu kuģa apvalks.

— E-e, — Korobovs teica, — tā nebija norunāts. Šie mums sabojās raķeti…

— Klau, pagaidi! — viņš iekliedzās un atvēzējās. Un nepazīstamā būtne paklausīja, palienot kaut kur zem raķetes.

— Nesaprotu, kā tas turas gaisā, — Kalve teica. — Ne tam ir kāju, ne spārnu … Es domāju, ka tā nav dzīva būtne. Zināt, ko es domāju? Es domāju, ka tas ir automātisks mehānisms, kas strādā pēc noteiktas programmas un kuru vada no tāluma.

— Kā tā — nav dzīva? — Korobovs jautāja, nenolaižot acis no tās vietas, kur dīvainā būtne bija nozudusi. — 2ēl gan, ka ar savu kliedzienu es to izbiedēju un tā pazuda …

«Pazuda» — lūk, ar kādiem vārdiem Korobovs runāja par marsieti, — Kalve nodomāja

ar ironiju. Ko lai dara, tos no tiesas varētu cienīt, ja vien — ja vien …

— Nē, tās nav dzīvas būtnes, — viņš noteica nešaubīdamies.

— Tāpēc, ka nav kāju? Vai tad tām obligāti jālīdzinās cilvēkam?

— Nē … — Kalve uz mirkli kļuva domīgs, — kā lai tev to paskaidro? Saproti — šis, protams, kustas un žestikulē. Vai nav tā? Labi, mēs to ieraudzījām. Ko tu darīji tai brīdī? Es atceros: tu pat mazliet palēcies …

— Ko tad es tur daudz …

— Palēcies un apmēram tā sarauci uzacis … Tad tu devies tam pretim. Tu biji izbrīnījies. Un ko es darīju?

— Es uz tevi neskatījos. Ko tad tādu?

— Droši vien kaut ko līdzīgu. Tas ir dabiski — mēs bijām izbrīnījušies un mazliet nobažījušies, tā mēs reaģējām uz pārsteigumu, tas ir nosacīts reflekss. Marsietim arī vajadzēja izbrīnīties, interesēties. Arī šī būtne redzēja mūs pirmo reizi…

— Nu, vajadzētu …

— Bet tā nebija pārsteigta.

— Toties tā paskatījās!

81

— Mums tikai šķita, it kā tā būtu paskatījusies. Šai būtnei taču nebija nekādas mīmikas. Šai būtnei nav sejas! Sunim ir seja, kaķim ir… Vabolei gan nav mīmikas, šai te arī tās nav. Saprātīgas būtnes domāšanai jābūt bagātai un emocionālajai pasaulei neiedomājami dziļai. Tai var pietrūkt vienīgi vārdu. Vārds ir informācija. Jūtas izpaužas mīmikā!

6 — 1592

Žestā! Kustībā! … Bet šeit — nekā tamlīdzīga. Tā nav dzīva būtne, bet vabole, milzīga vabole ar spēcīgu instinktu, un vairāk arī nekā. Un svilpiens? Tikai viena vienīga nots. Ne vārds, ne l'rāze … Tā tas ir …

Apstiprinot tikko sacīto, Kalve pats sirdīgi mētāja rokas, rauca pieri un ar savu lielo degunu gandrīz vai atsitās pret ķiveres caurspīdīgo plastmasu …

— Lai paliek, tagad nav laika diskutēt, — Korobovs teica. — Tev droši vien ir taisnība; ja tas būtu dzīvs radījums, tas taču nāktu mums klāt.

— Tam jau nemaz nav saprāta, — Kalve kvēli apstiprināja. — Tā ir automātiska iekārta, kas darbojas pēc programmas vai kuru viņi vada — tie, īstie … Ja tā ir programma, tad ne visai sarežģīta. Visvienkāršākās kustības. Mums, protams, neizdosies atrast kaut kādu kopēju valodu ar šo mehānismu, jo tas, bez šaubām, nemāk runāt…

— Iznāk, ka meklēšanā tie mums nenieka nepalīdzēs, — Korobovs drūmi sacīja, pēc sava prāta iztulkojot Kalves vārdus. — Skaties, vēl viena varde, varbūt tā pati?

Tiešām, vēl viena varde parādījās augšā. Tā lidinājās virs raķetes, ar saviem piesūcekņiem laiku pa laikam skardama apvalku …

— Tu nu — kā gribi, taču es neļaušu bojāt mūsu kuģi, — Korobovs stingri noteica. Pieskrējis pie estakādes, viņš augstu palēcās, uzlidoja gaisā un nolaidās uz platformas. Tad pa amortizatoru uzrāpās uz raķetes pakaļ

gala un, skrejot pa ieliekto virsmu, dzenāja vardi tā, kā dzenā sakņu dārzā iemaldījušās vistas. Kalve neviļus pasmaidīja.

Arī šī varde nozuda turpat, kur bija pazu dusi pirmā. Korobovs notupās uz ceļiem un uzmanīgi aplūkoja apvalku tajās vietās, kur bija pieskārušies vardes piesūcekņi.

— Nē, pēdu nav nekādu, — viņš nomierinājies teica Kalvēm un kāpa lejā. — Netieku gudrs, kas tām vajadzīgs, taču šķiet, ka tās ir nekaitīgas.

— Grūti paleikt, ko tās meklē, — domīgi teica Kalve.

Korobovs pienāca un nogaidoši pamīņājās uz vietas, īsti nezinādams, ko darīt tālāk. Kuģi nedrīkstēja atstāt bez uzraudzības, bet biedri taču jāmeklē . ..

— Labi, — viņš beidzot sacīja. — Sameklēsim puišus un tad .. . Mēs jau piecpadsmit minūtes velti šķiežam laiku . . .

Vajadzēja atvērt durvis. Kalve ieslēdza starmeti, apgaismoja durvis un sienu blakus tām. Tad viņš pataustīja ar roku, lai atrastu kādu grūtāk samanāmu izcilni. Arī tas nedeva rezultātus. Abi izmēģinājās vēlreiz, raidot visāda veida dažāda viļņu garuma radiosignālus. Durvis ietiepīgi nepadevās.

— Varbūt tās klausa bioslrāvām? — Korobovs jautāja.

— Šeit jābūt vienkāršākam paņēmienam, — Kalve atbildēja. — Biostrāvas būtu pārāk sarežģīti. Pacel mani, varbūt tur augšā…

6*

83

Korobovs pienāca klāt un nostājās blakus

Kalvēm uz sliekšņa. Bet, tiklīdz Kalve uzlika rokas viņam uz pleciem, lai pakāptos, zem viņu kājām kaut kas klusi noklikšķēja. Ar tikko sadzirdamu švīkoņu durvis atvērās.

— Te tev nu bija! … — Korobovs teica.

Kalve pasmaidīja.

— Visparastākais atrisinājums: elementāra mehānika. Ieeja ir automatizēta, lai ļaudīm ietaupītu kustības. Šeit tikai jāuzmin ar kāju. Durvju spraugas laikam piesūkušās ar putekļiem, tāpēc bi ja nepieciešams mūsu abu svars. Atvērt durvis ar biostrāvu būtu bezjēdzīga greznība, pat ja ir ļoti augsti attīstīta tehnika. Skaties, šeit jau sen neviens nav staigājis. Putekļu kārta ir neskarta . . . Acīm redzot, dzīvu būtņu pavadonī tomēr nav. Šie automāti ir vienīgie tā iemītnieki. Ko lai dara . . . Kas noliek raķetē?

Korobovs sāka izsaukt Azarovu. Raķete klusēja.

— Atkal pārtrūkuši sakari … — Kalve teica. — Varbūt te vainīga jonizācija?

Korobovs klusēja. Tad dziļi ievilka gaisu un, pagriezis skaļuma regulētāju līdz galam, kliedza mikrofonā tā, ka, tam iesēcolies, pat Korobova ķivere ievibrējās. Azarovs neatsaucās … Te pēkšņi nezin kur, šķiet, ka tepat tuvumā atskanēja Sencova balss:

— Re, šeit jau ir kaut kas interesants . . .

Raiņa atbilde skanēja neskaidri un klusi.

— Tie ir viņi, viņi! — Kalve iekliedzās.

Korobovs ieauroj ās:

— Sencov! Ehē!

Abi metās pie durvīm, gatavi skriet, meklēt, palīdzēt . . .

Bet biedru balsis neatsaucās, lai kā abi kliedza mikrofonos, riskēdami iztukšot baterijas un galīgi aizsmakt.

Toties durvis ar vieglu nopūtu pacēlās augšup, atbrīvojot ieeju vāji apgaismotā gaitenī.

— Viņi ir dzīvi, mēs viņus atradīsim! — Kalve iesaucās, ieskatīdamies durvju ailē.

— Tagad mēs viņus ātri dabūsim rokā, — Korobovs pārliecināts noteica. — Ja vien Azarovs . . .

— Nu, kas jauns? — Azarova balss atskanēja austiņās tik pēkšņi, ka abi nodrebēja.

— Kaut tevi jupis! Ko tu klusēji? Vai dzirdēji viņus?

— Kurus? — Azarovs ātri pārjautāja.

— Kā tā — kurus? Sencovu, protams .. .

— Es dzirdēju kaut ko citu, — pēc brīža atbildēja Azarovs. — Ko jūs darāt?

— Atvērām durvis, — Korobovs sacīja. — Iesim laukā. Mēs viņus dzirdējām. Izsauc tos nepārtraukti!

— Laimīgu ceļu! Netērējiet velti laiku…— Azarovs teica.

Tiklīdz kosmonauti iegāja gaitenī, durvis aiz viņiem atkal nolaidās. Kad Korobovs bija pārliecinājies, ka tās atvērt nebūs grūti arī no šīs puses, viņi devās uz priekšu. Viss bija skaidrs — jādodas tieši pa gaiteni, kas stiepās uz abām pusēm un pazuda tumsā. Tikai . . .

— Pa labi vai pa kreisi? — Kalve jautāja.

— Ka tik nekļūdītos, — Korobovs šaubījās.

— Varbūt iet katram uz savu pusi? — Kalve ierosināja, kaut arī vienam nemaz negribējās klejot, bet Korobovs nepiekrita:

— Nē, nekādā ziņā. Tieši tāpēc jau mēs gājām abi, lai viens otram palīdzētu. Visādi var gadīties . . . Iesim — nu, kaut vai pa labi. Ja viņi ir šai pusē, mēs noteikti ieraudzīsim pēdas. Skaties, kādi putekļi … Ja neatradīsim pēdas, dosimies atpakaļ. Piecās minūtēs mēs pat ar skafandriem varam noiet vai puskilometru. Diez vai viņi būs tālāk tikuši . . .

Pirmās durvis viņi ieraudzīja jau pēc metriem sešdesmit. Aiz tām neviena nebija. Korobovs jau grasījās iet tālāk, kad Kalve pēkšņi satvēra viņu aiz rokas.

— Spīd, — viņš iesaucās un metās uz priekšu.

Korobovs vēl īsti neapjēdza, kas noticis, kad Kalve spēji noliecās un pacēla priekšmetu, kas gulēja uz grīdas. Pacēlis augstāk, viņš to parādīja Korobovam, kas bija piesteidzies klāt.

— Redzi, — viņš teica, atguvis elpu. — Tie ir viņi . . .

Kalvēm uz delnas mirdzēja neliels metāla radiometrs — portatīvs elementārdaļiņu skaitītājs. Tie atradās visās raķetes telpās, lai fiksētu tās retās kodoklaļiņas, kurām bija izdevies ielauzties cauri raķetes apvalka aizsarg- sistēmai.

Droši vien Sencovs vai, ticamāk, Rains, atstādams kuģi un pilnīgi neuzticēdamies skafandros iemontētajiem radioaktivitātes indikatoriem, bija paņēmis līdzi vienu no šiem skaitītājiem.

— Skaidrs, viņi bijuši šeit, — Korobovs teica.

— Man pat liekas … — Kalve iesāka. — Paskaties: nav nekādu pēdu. Kājām viņi nav gājuši — viņi vilkti vai nesti! Iespējams, ka te darbojušies tādi paši automāti, kādus mēs redzējām.

— Skaidrs! — Korobovs noteica. — Ātrāk viņiem pakaļ!

Sažņaudzis saujā skaitītāju, viņš devās tālāk pa gaiteni.

Kalve neatpalika un tikai pēc brīža piezīmēja:

— Vai tev nešķiet, ka mēs visu laiku virzāmies augšup?

— Tā rādās gan, — Korobovs domīgi atbildēja. — Bet varbūt mums tā tikai liekas? Un, ja arī tā, — kas tur sevišķs?

— Nekas … — Kalve atbildēja. — Interesanti gan — kurp šis gaitenis mūs aizvedīs?

. . . Gaitenis pieveda kosmonautus pie cieši aizdarītām durvīm, taču tagad viņi jau zināja, kā tās atveras.

Aiz durvīm sākās jauns gaitenis. Tajā iegājuši, viņi uzreiz ieraudzīja pie sienas zilganu plāksnīti ar taisnu līniju zīmējumiem, līnijas varēja labi atšķirt pat cauri putekļu kārtai. Kalve skaļi nopūtās.

— Tātad tomēr … — viņš domīgi noteica.

— Kas tomēr?

— Tomēr rakstu zīmes. Rakstu zīmes . . . Tas nozīmē, ka pavadonī dzīvo saprātīgas būtnes — automātiem rakstisku instrukciju nevajag.

— Dzīvo vai — dzīvojušas . . .

— Ja dzīvojušas, tad dzīvo arī tagad, — Kalve teica. — Cilvēces neizmirst. Sliktākā gadījumā tās var pārvietoties no vienas planētas uz otru. Visumā dzīve iekārtota ļoti pareizi.

— Iesim, — Korobovs teica. — Lūkosim vēlāk visu izprast . . .

Putekļu slānī pie durvīm viņš ar pirkstu ievilka lielu burtu K — būs vieglāk atrast. Burts tūdaļ atplauka košās krāsās.

Kalvi tas ieinteresēja, un viņš ar cimdu notīrīja nelielu sienas laukumiņu.

— Kā vajadzētu to visu nozīmēt … — viņš sacīja, aplūkodams nespodri mirdzošos zīmējumus uz sienas. — Ļoti interesanti . . .

— Tiklīdz atradīsim savējos, nofotografēsim visu, ko vien varēsim, gan jau uz Zemes visu izpētīsim, — steidzināja Korobovs.

Šķiet, nebija īstais laiks tagad pieminēt Zemi . . . Pagaidām ik solis veda aizvien tālāk no tās prom un vislabākais būtu — nodoties darbam, nedomājot par to, kas viņus sagaida.

Kalve metās nopakaļ Korobovam, kurš jau vēra vaļā nākamās durvis.

— Netieku gudrs … — Korobovs pēc brīža teica. — Tā kā būtu laboratorija, vai ne?

Kalve paskatījās pāri viņa plecam.

Plašās istabas sienas manāmi sašaurinā- jās — it kā mākslinieks būtu pārcenties, atveidojot perspektīvu dabā. Šaurās ejas abās pusēs uz zemiem paaugstinājumiem stāvēja caurspīdīgas taisnstūra kastes, līdz malām pildītas ar kaut kādu pelēcīgu masu. Zem caurspīdīgajiem vākiem īpašās iedobēs stiepās dažādu krāsu caurules, varbūt arī kabeļi, kas caur vistālāko un visīsāko sienu veda kaut kur prom. Gaisma te bija citāda — silta, ar violetu nokrāsu un nemaz neatgādināja to palsi mirgojošo krēslu, pie kuras Korobovs un Kalve jau bija sākuši pierast.

Viņi tuvojās kādai kastei. Tās caurspīdīgais vāks nedaudz atstaroja gaismu. Piegājuši kastei pavisam tuvu, viņi ieraudzīja, ka priekšējā sieniņa, caur kuru varēja labi saskatīt pelēcīgo masu, tikai no tālienes šķita viengabalaina. Īstenībā tā sastāvēja no daudziem nelieliem kvadrātiem. Visa kaste bija sadalīta daudzās sekcijās, kas atgādināja kartotēku. Kalve uzmanīgi pavilka kādu no vāciņiem, un viņam pretī sāka celties visa ar pelēcīgi recekļaino masu piepildītā caurspīdīgā sekcija. Kastes priekšējā sieniņa uzliesmoja sarkanā, mirgojošā gaismā. Kalve atrāva roku. Sekcija lēni ieslīdēja atpakaļ, un sarkanā gaisma nodzisa.

— Velns viņu sazin, — Kalve teica. — Varbūt viņi no šā recekļa gatavo savas plastmasas? Vai arī te ir kaut kas līdzīgs plantācijai, kur audzē barības vielas? Hlorella tā nevarētu būt. Vārdu sakot — kaut kas neizprotams. Jāuzvedas uzmanīgi, bez vajadzības neko nevajag aizskart, citādi saimnieki var vēl apvainoties . . .

— Zināms, — Korobovs piekrita. — Barības viela? Neizskatās gan visai pievilcīga . . .

Viņš no jauna izvilka malējo kastīti un, pieturēdams to ar roku, tuvināja seju pelēcīgajai vielai, lai labāk izpētītu tās nelīdzeno virsējo kārtu . . . Kalve brīdinot pacēla roku, taču bija par vēlu . . .

No sekcijas izšāvās zilgans zibens un mirkli trakā dejā šaudījās pa pilota ķiveri. Korobovs strauji izslējās, it kā aizsargādamies pacēla rokas; ķiverei cauri Kalve ieraudzīja viņa sāpēs saviebto seju. Korobovs smagi nogāzās zemē, taču krītot trāpīja ar elkoni tieši sekcijai, kas lēnām atvilkās savā vietā. Zilganīgais zibens izlēca no jauna . .. Kalve saķēra Koro- bovu aiz pleciem, atvilka to līdz ejas vidum un līdz galam atgrieza vaļā skābekļa baloniņu. Viņš sāka Korobovu mākslīgi elpināt, kas skafandrā nemaz nebija tik viegli izdarāms. Kad Kalvēm likās, ka viss jau pagalam, Korobovs atvēra acis. Sāpīgi viebdamies, viņš atstūma Kalvi nost un lēnām piecēlās kājās.

— Nekas … — viņš teica. — Tikai apdullināja . . . Izrādās, te visur ieslēgts spriegums un diezgan pieklājīgs. Iesim, ka nenotiek vēl nelaime . . .

Atskatīdamies uz kastes vāciņu, kas atkal uzliesmoja, abi lēni devās pa eju tālāk, garām caurspīdīgiem rezervuāriem. Kalve vēl joprojām nemierīgi lūkojās atpakaļ. Trauksmainā sarkanā liesma nedzisa . . . Korobovs it kā jautādams teica:

— Kaste droši vien ziņo, ka traucēts normālais režīms . . .

Viņi piegāja istabas dibensienai. Uzmanīgi pārkāpa slieksni.

Priekšā pavērās apaļa, plaša zāle. Acīm redzot, tas bija centrs, ap kuru izvietotas pelēcīgās masas glabātuves, kas izveidoja precīzu loku. Iespējams, ka pēc tā varēja spriest par visu Deimosa iekšējo iekārtojumu. Bet vispārināt vēl bija par agru — viņi bija paspējuši apskatīt tikai nelielu pavadoņa daļu.

Augošs nemiers par biedru likteni neļāva viņiem kavēties. Sencova un Raiņa rīcībā bija atlikušas nedaudzas minūtes.

Viņi izgāja gaitenī, iepriekš šķērsojot vēl vienu telpu ar caurspīdīgajām kastēm. Gaitenis aizveda viņus pie tām pašām durvīm, kur Korobovs bija uzzīmējis pazīstamo burtu. Gaitenis, acīm redzot, gāja visapkārt zālei . . . Tā iekšējā pusē atradās pelēcīgās masas glabātuves, bet uz āru veda vienas vienīgas durvis — tās, pa kurām viņi bija ienākuši.

Tātad strupceļš. Vajadzēja atgriezties tur, no kurienes meklēšana bija sākusies. Kļuva skaidrs: Sencovs un Rains pa šo ceļu nav gājuši . . .

Apmulsuši no šā atklājuma, kosmonauti stāvēja nekustēdamies. Korobovs arvien vēl plaukstā žņaudzīja trauslo radiometru.

— Nu, bet skaitītājs! — Kalve jau otro reizi ietiepīgi sacīja.

— Skaitītājs … — Korobovs drūmi atkārtoja. — Viņu tomēr šeit nav un nekad nav bijis. Un viņiem te ari nav ko darīt . . . Šeit jau nedzīvo cilvēkēdāji, turklāt arī tad tie nebūtu norijuši skafandrus . . . Nav pat nekādu pēdu . . . Labi, nezaudēsim laiku. Gan jau viss reiz noskaidrosies …

. . . Viņi gandrīz skrēja, cerēdami (kaut ari neviens to neizteica skaļi), ka Sencovs un Rains jau paši būs sameklējuši raķeti, sēž patlaban kabīnē, mierīgi elpo skābekli un gaida viņus.

Pieskrējuši pie durvīm, kas veda uz angāru, kur atradās viņu raķete, viņi uzmanīgi aplūkoja grīdu. Jaunu pēdu nebija.

Abi metās pa gaiteni uz priekšu. Lūk, vēl vienas durvis . . . Kalve paklupa un nokrita uz ceļiem.

Starmetis skaidri apgaismoja pazīstamo kurpju rakstu grīdas putekļos.

Pēdas pazuda zem durvīm. Tās neveda atpakaļ. Tātad Sencovs un Rains varēja būt tikai tur, viņā pusē. Un Korobovs steidzīgi uzmina pazīstamajam slieksnim.

Durvis neatvērās . . .

Neticēdami neveiksmei, viņi atkal un atkal no jauna uzmina slieksnim, atspiedās pret durvīm ar plecu, it kā materiālu, no kā te viss bija uzbūvēts, varētu iespaidot citādāk nekā ar spridzekli, un kliedza, lai gan zināja, ka neviens nevar sadzirdēt.

Tad starmešu gaismā abi no jauna izpētīja katru grīdas centimetru, izmisīgi cerēdami, ka varbūt tomēr nav pamanījuši pēdas, kas veda atpakaļ, un biedri ir izkļuvuši laukā . . . Beidzot, noslīguši zemē pie nepadevīgajām durvīm, viņi laiku pa laikam cēlās augšā un no jauna mēģināja tās atvērt, un no jauna sēdās atpakaļ putekļos, līdz skābekļa balonu manometra rādītāji ietrīcējās kaut kur pie nulles.

Tad Korobovs piecēlās, pieskārās Kalves plecam un viņi lēnām devās uz savu angāru. Abus mocīja viena doma: kāpēc viņi jau pašā sākumā nebija gājuši pa kreisi . . . Nomākti viņi vilkās uz priekšu.

Tā tik bija nelaime . . . Viņi sēdēja kabīnē savos krēslos, pat nenometuši skafandrus, kaut arī noteikumi to aizliedza. Viņi iestāstīja sev, ka atpūtīsies tikai mirkli un tūlīt no jauna dosies meklēt. Visiem tomēr bija skaidrs: tam nav nozīmes. Pat ļoti taupīgi tērējot skābekli, Sencovam un Rainam tas izbeidzies jau pirms dažām minūtēm.

Nebija jēgas vērot sekundu rādītāju, kas joņoja apkārt ciparnīcai, bet Kalve neatrāva no tā skatienu. Korobovs sēdēja sadrūmis, acis nodūris. Viņa caurspīdīgā ķivere gulēja blakus uz grīdas . . . Berzēdams pieri (neciešami sāpēja galva), viņš klausījās, ko, rokas vicinot, stāstīja Azarovs.

Ko te varēja teikt? Un ko vairs līdzēja roku vicināšana?

— Sakarus, sakarus vajadzēja uzturēt! — Korobovs strupi noteica. — Pat mēs viņus dzirdējām, bet tev — paskat, kas par uztvērēju!

— Būtu pats pamēģinājis! — Azarovs atsvieda, grozīdams noskaņošanas rokturus. — Paklausies, kas par putru . . .

Patiesi, ēterā diapazonā starp desmit un trīsdesmit septiņiem centimetriem notika kaut kas neizprotams: skanēja ņaudieni, pīkstieni, palaikam skanīga trallināšana vai gaudošana, tad pēkšņi viss atkal apklusa, bija dzirdamas tikai čērkstošas skaņas, bet pēc kāda laiciņa viss sākās no jauna.

Brīdi ieklausījies šajā kakofonijā, Korobovs pavēlēja izslēgt raidstaciju, lai velti neizlādētu baterijas.

— Varbūt mūs tādā veidā izsauc vietējie iedzīvotāji? — Azarovs nedroši ieminējās.

— Nieki! — Korobovs atbildēja. — Mēs esam izpētījuši gandrīz vai pusi pavadoņa un nekur neesam atraduši ne pēdu. Es, protams, nezinu, ko nozīmē šī pīkstēšana un spiegšana, bet tomēr .. .

— Man šķiet, ka es zinu, — Kalve iejaucās, nenolaizdams acis 110 pulksteņa.

Abi palūkojās viņā — Korobovs ar interesi, Azarovs nosodot. Kalve laupīja viņam pēdējo cerību glābt biedrus, kuri (ja Azarova pieņēmums pareizs) varētu būt atraduši pajumti pie pavadoņa saimniekiem . . .

— Mums vienkārši nebija laika visu pārdomāt … — Kalve teica. — Ja mēs atrodamies angārā, kas domāts raķetei (bet mēs tieši tādā atrodamies), ja mūs, pareizāk sakot, angāru, apkalpo automāti (pēc visa spriežot, to patiešām apkalpo automāti), tad šīs automātiskās iekārtas no kaut kurienes saņem pavēles … Tā tam vajadzētu būt…

— Kāpēc? — Azarovs jautāja. — Tiem ari pašiem varētu būt . . .

— Loģiski domājošas sistēmas? Liekas gan, tas nebūtu lietderīgi. Tūkstošiem aritmometru nevar atvietot vienu skaitļojamo mašīnu . . . Tātad varētu domāt, ka mums ir darīšana ar visai sarežģītām kibernētiskām sistēmām, kas vada automātus un kontrolē tos. Vadības centrs katrā ziņā ir kaut kur tepat, uz pavadoņa. Mēs ar Korobovu pamanījām, ka automāti nesaņem informāciju ar vadu palīdzību. Arī ar angāra grīdu nav tieša kontakta. No tā var secināt, ka pavēles tie saņem pa radio. Lūk, to signālu avots, kurus mēs te dzirdējām.

— Pagaidi! — Azarovs iebilda. — Radioviļņi taču sienām cauri netiek . . .

— Tas ir dabiski, — Kalve teica. — Automātu droši vien daudz, toties frekvenču noteikta diapazona robežās — mazāk! Mēs konstatējām, ka mūsu angārs šeit nav vienīgais … Tātad ir nepieciešams, lai automāti, kas strādā uz viena un tā paša viļņa, saņemtu selektīvas pavēles.

— Kā redzams, viļņu vadi … — Azarovs domīgi ieVninējās. — Laikam gan. Un jūs dzirdējāt Sencovu un Rainu tikai tāpēc, ka tajā brīdī jūs un viņi atradāties viena un tā paša vada galos . . .

Nu reiz Korobova pacietības mērs bija pilns. Viņš jau tā tikko valdījās: galva sāpēja arvien mokošāk (droši vien no elektriskā šoka, ko viņš bija saņēmis istabā ar pelēcīgo masu), turklāt sūrstēja roka, bet Kalve klāsta un klāsta savu teoriju — tieši kā lekcijā; Azaro- vam, kas viegli aizraujas, mute līdz ausīm vaļā un galva pilna hipotēzēm; toties tad, kad vajadzēja uzturēt sakarus, viņš klausījās visādus tarkšķus. Korobovs ar mokām pacēla smago galvu — vēl kāds mirklis, un viņš bezspēkā sabruks.

Korobovs lēnām izslējās, ar grūtībām piecēlās no krēsla. Azarovs tai brīdī jautāja:

— Un ko, pēc tavām domām, dara tie automāti, kurus jūs redzējāt?

— Lidinās … — Korobovs drūmi atbildēja. — Svilpo. Vairāk nekā. Bet mums gan nebūtu par sliktu sākt kaut ko darīt — kaut vai pārmaiņu pēc.

Kalve sabozās un piesarka kā biete.

— Raķetes apskate vēl nav beigusies, — Korobovs turpināja. — Iesim un tūlīt sastādīsim darbības plānu. Palīdzēt neviens nepalīdzēs, un ilgi kavēties arī te nevaram . . . Iesim mēs abi, — viņš teica Azarovam (tas steidzīgi pamāja ar galvu un pastiepa roku, lai no skapja paņemtu skafandru). — Tu, Laimon, velc skafandru nost un padežurē kabīnē, vēlāk nomainīsi kādu no mums, kad būsim pastrādājuši . ..

— Pagaidām es pamēģināšu parēķināt… — Kalve sāka. — Pagaidi, ar ko tu esi notraipījis savu skafandru?

Pagriezis roku, Korobovs apskatīja skafandra elkoni, uz kuru norādīja Kalve.

— Dubļi … A, laikam tā pati pelēcīgā masa. Kad es to paspēju izdarīt?

— Kad tu kriti, — Kalve teica. — Nu atceros — tu ar elkoni trāpīji tieši atvērtajā sekcijā. — Viņš noņēma no Korobova piedurknes tumšpelēkās vielas druskas. — Apskatīšu un pacentīšos noskaidrot, kas tā tāda ir. Struktūra dažreiz daudz ko atklāj.

Kalve ieslēdza raidstaciju un pamāja biedriem. Uzlikuši ķiveres, viņi pazuda aiz izejas kameras durvīm. Kalve palika raķetē viens pats. Iestājās dziļš, neparasts klusums. Nedzirdēja teleiekārtu smalko klaboņu, nedūca skaitļojamā mašīna, kas salīdzināja kuģa faktisko kursu ar programmā paredzēto, lielākā daļa aparātu rādītāju bezspēcīgi gulēja nulles stāvoklī. Kalve nodrebinājās — klusums šķita nepatīkams, ļaunu vēstošs; tikai raidstacijas vieglā dūkoņa atgādināja, ka pasaulē ir vēl jautras un možas skaņas.

Lai nemanītu šo klusumu, Kalve nolēma ar skubu uzsākt darbu. Tīšuprāt velkot kājas pa zemi, viņš piegāja pie nelielā skapīša; tajā bija iemontēts pārnesamais elektronu mikroskops.

Viņš atdalīja mazu gabaliņu pelēcīgās vielas un ieslēdza strāvu. Ilgi pētījot ekrānu, Kalve uzmanīgi noregulēja fokusu un tad pie- plaka ar seju pie lodziņa.

97

Viela bija uzbūvēta no šūnām. Te nebija primitīvu šūnu kolonija, bet — daudzšūnu organisms. Sūnas bija izstieptas, ar gariem atzarojumiem … Aizmirsis visu pasauli, Kalve pētīja tās tik ilgi, kamēr sāka sūrstēt

7 — 1502 '

acis. Kaul kur viņš bija redzējis līdzīgas šūnas. Bet kur? Viņš taču nav biologs vai bio- niķis [3] un mikroskopā organiskos audus bija pētījis tikai tad, kad bija jāapgūst obligātais kosmiskās medicīnas sagatavošanās kurss. Tur bija visādi preparāti. Kādi? Nē, tas nav muskulis . . . Ļoti atgādina kaut ko . . . Ko viņiem vēl tādu rādīja? Nervu šūnas … Un vēl — jā, šī viela ļoti atgādina . . .

Korobovs un Azarovs atgriezās pēc pusstundas. Apskate nedeva nekā iepriecinoša: Saules bateriju lielākā daļa nolaižoties sasista. Pakaļējais teleuztvērējs neglābjami sabojāts, un norauti divi nolaišanās amortizatori. Nāksies krietni pastrādāt, lai visu savestu kārtībā.

Bet tieši tas arī bija tagad tik nepieciešams: strādāt, strādāt, cik jaudas, lai kaut cik apklusinātu dziļās sāpes par bojā gājušajiem biedriem un neieslīgtu apātijā — izmisuma pirmajā stadijā.

Priekštelpā, gaidīdams, kamēr ultravioleto staru virpulis notīrīs viņa skafandru, Korobovs visu to pārdomāja. Kāpēc Kalve nenāca pretī? Kamēr Azarovs noņēma ķiveri, Korobovs ieskatījās kabīnē.

Kalve sēdēja pie galda, galvu nolaidis. Viņš pat nepagriezās, izdzirdis, ka atveras durvis.

— Vai tu neesi saslimis, Laimon? — Korobovs jautāja. Viņa balss spalgi ieskanējās skaļruni — Korobovs vēl nebija paspējis no

ņemt ķiveri un runāja ar raidstacijas starpniecību.

Kalve pavērās viņā ar neko neredzošu skatienu un aplaizīja sausās lūpas:

— Zini, kāpēc Sencovs un Rains gāja bojā?

— Skābekļa trūkuma dēļ, — Korobovs atbildēja dobjā balsī, dusmodamies uz Kalvi, kas atkal atgādināja to, par ko nevajadzēja runāt. — Tu šaubies, vai?

— Būtībā — jā, šā iemesla dēļ, — Kalve sašķieba lūpas un apklusa. — Būtībā… — viņš pēc brīža atsāka no jauna. — Skābekļa trūkums — bija šis nāves cirvis … Bet ar cirvi cirtām mēs abi.

Korobovs ātri pienāca klāt un apņēma viņa plecus. Kalve sarāvies atgrūda tā roku.

— Nē, es esmu pie pilna prāta, — viņš pēkšņi sacīja ļoti nogurušā balsī. — Es nemur- goju … Jā, nemurgoju … — viņš pastiepa Korobovam plānu plāksnīti ar pelēkās masas preparātu, kam virspusē jau parādījās dīvaina brūnas krāsas kārtiņa. — Tu teici… Es apskatīju … Vai zini, kas tas ir?

— Nu, barības viela vai kas tamlīdzīgs … Nē? Kas tad?

— Nē, tā nav barības viela. Tie — ir audi, varētu pat teikt — dzīvi audi, dzīvas šūnas, kas ļoti līdzinās smadzeņu šūnām . . .

— Velns lai parauj šos audus! — Korobovs iekliedzās. — Kāds tam sakars ar mums?

7*

99

— Ir skaidrs, ka šeit jābūt kibernētiskam centram, — Kalve turpināja. — Mēs šo centru atradām, paši to neaptverdami, — viss pārāk

atšķīrās no mūsu kibernētiskajām sistēmām. Tās caurspīdīgās kastes, redzi, ir mašīnas, turklāt ar visaugstāko darbības drošumu .. . Mūsu mikromodulēto vai elektronisko shēmu vietā viņiem ir organiska viela — skaidrs? Mēs esam sabojājuši kādu tās daļiņu, mēs . . .

— Vai mākslīgās smadzenes?

— Protams, ne jau nu īstās smadzenes, viņu radītie audi ir primitīvāki… Ne smadzenes, bet kibernētiskā mašīna, komplicēta skaitļojamā sistēma. Bet mēs …

— Kāds sakars visam tam tomēr ar mūsējiem? — Korobovs sadrūmis jautāja.

— Turp abi tikuši, kā redzams, netraucēti. Spriežot pēc pēdām — durvju priekšā nav aizkavējušies, vai ne tā? Toties atpakaļ nav nākuši. Arī mums neizdevās durvis atvērt. Varbūt viņi kaut ko sabojājuši? Sencovs ir uzmanīgs, un arī Rains ir tāds pats. Un tomēr — bojājums.

— Vai tad mēs būtu . . .

— Kā tu to nesaproti… Skaidrs taču, ka šeit visu automātiku vada no centra — tas atvieglina darbu un kontroli. To es sapratu tūlīt… Redzi, mēs samaitājām to mašīnas bloku, kas atrodas vistuvāk izejai. Atceries sarkano gaismu? Tā parādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Mēs to nezinājām, bet mums to vajadzēja paredzēt, vajadzēja … Mūsu Zemes shēmas vēl nebūt neizsmeļ tehnikas iespējas, — ek, cik muļķīgi viss tas sanācis …

Kalve apklusa, ar plaukstām aizklājis seju. Korobovs uzlika viņam roku uz pleca.

— Ej apģērbies . . . Nāc līdz — bez tevis es netikšu galā. Paskatīsimies kopīgi, ko tur var darīt. Kaut vai tā …

Kalve saprata, ko Korobovs nebija pateicis līdz galam: kaut vai tā mēs viņus no jauna redzēsim un parādīsim pēdējo godu …

Klusēdams viņš aizgāja pēc skafandra. Vaigu kauli Korobova sejā bija izspiedušies, lūpas — sasprēgājušas, acis stingi raudzījās tukšumā. Tādu viņu ieraudzīja Azarovs.

— Ko jūs gribat darīt? Kalve pavisam slims un arī tu . .. Kas ar tevi noticis? Tādā stāvoklī nedrīkst iet . . .

Korobovs viņu klusi atbīdīja sānis. Azarovs atkāpās līdz sienai, satvēra rokturi, kas avārijas gadījumā noslēdza izeju, un iekliedzās:

— Nelaidīšu! Zvēru! Atpūtieties kaut stundu, pusstundu .. .

Korobovs pārsteigts apstājās, paskatījās uz Azarovu, it kā pirmo reizi viņu redzētu, un saprata — patiesi nelaidīs, un viņam taisnība.

— Labi, atlikt iziešanu, izģērbties! Trīsdesmit minūtes atpūtai.

Iegājis kajītē, Korobovs nobrīdināja: «Bet lai tad būtu pēc pusstundas! …» Azarovs cieši aizvēra durvis, ieslēdza elektriskā miega aparātu un, atgriezies savā vietā, ilgi raudzījās mikroskopā, pētot pelēko vielu. Kādu brīdi pavērojis, Azarovs neizturēja, un viņa pleci nodrebēja. Dobji dūca ieslēgtā raidstacija, pelēkas druskas mētājās uz galda . . .

. .. Tikai pēc kādām divām stundām viņi bija tik tālu atžirguši, ka spēja izkāpt no raķetes. Kalve atrunāja Korobovu no tūlītējas kibernētiskā centra apciemošanas: abiem tur nebija ko darīt, arī šeit gaidīja neatliekami darbi. Viņi nolēma, ka piloti tūliņ sāks remontu, kamēr Kalve viens pats uzkāps augšā un palūkos, vai nebūtu iespējams kaut kādā veidā atjaunot tā nodalījuma vadīšanu, kur putekļos uz grīdas guļ biedru nedzīvie augumi.

Smagiem soļiem Kalve devās uz izeju. Korobovs uzsauca viņam pakaļ:

— Laimon, lūdzu, nešauj pār svītru — pats zini, cik uzmanīgam tur jābūt.

— Pacentīšos, — skanēja īsa atbilde.

Atstādams angāru, Kalve pārbaudīja skafandra ķiverei piestiprināto invertoru. Aparātam bija īpašs ekrāns, kas rādīja elektrisko strāvu tīklu pat tad, ja vadi izolēti vai noslēpti, — magnētisko lauku, kas veidojās ap vadiem, invertors pārveidoja redzamā attēlā. Aparātu parasti lietoja, remontējot raķetes elektrisko tīklu, bet Kalve gribēja to izmantot, pētot pavadoņa kibernētiskās mašīnas sistēmu.

Viņš jau gatavojās atvērt gaiteņa durvis, kad dzirdēja Korobovu sakām:

— Atkal automāti … Ir gan drūmi radījumi …

Pilota balss atskanēja vienlaicīgi visās ķiverēs. Azarovs 1111 Kalve paskatījās apkārt.

Angāra sienās atvērās vairākas lūkas — to putekļiem klātie vāki bija līdz šim brīdim neatšķirami saplūduši ar gludo sienu virsmām; parādījās dīvaini konusveida mehānismi ar dīvainām sekstēm, kas atgādināja Romas leģionāru ķiveru izgreznojumus.

Mehānismi lēni peldēja uz priekšu. Nāves klusums šķita piepildām angāru. Korobovs, Azarovs, kas stāvēja uz estakādes, un Kalve pie pašām durvīm ar ziņkāri un ar bažām vēroja šīs savādās figūras.

Roboti piepeldēja mazliet tuvāk, un kļuva labi redzams, ka to «sekstes» sastāv no daudzām smalkām un lokanām svirām. Šīs sviras lēni kustējās, stiepdamās uz visām pusēm, it kā mehānisms, līdzīgi pianistam pirms koncerta, izlocītu pirkstus.

— Oho, tu tikai paskaties, cik veikli tās kuslas, — Azarovs brīnījās.

— Man tas viss nemaz nepatīk … — bažījās Kalve. — Tā vien rādās, ka .. .

Viņš nepabeidza. It kā vēlēdamies ātrāk izklīdināt šaubas, roboti strauji mainīja virzienu un sadalījās divās grupās. Viena no tām devās uz kuģa priekšgalu, otra — uz pakaļgalu. Taustekļi sakustējās un izstiepās uz priekšu …

— Turiet viņus! — Kalve iekliedzās, mezdamies pie raķetes.

Pazibēja varavīksnes krāsas lādiņš, aiz tā sekoja vēl un vēl viens .. .

— Uzmanību! — Korobovs pilnā balsī iekliedzās. — Atkāpties!

Virs raķetes parādījās zilganas dūmu vērpetes … Tām cauri neskaidri bija redzams, ka roboti ar savām izliektajām svirām divās vietās bija it kā piesūkušies raķetes sāniem. No jauna iezibējās lādiņš. Tas atgādināja nodevīgu šāvienu no neliela attāluma, tad atsevišķie šāvieni saplūda un izklausījās kā īsta ložmetēja kārta, līdz beidzot lādiņi sakusa nepārtrauktā trakojošā liesmā. Tā bija tik spilgta, ka žilbināja acis. Šķita, ka raķetei apkārt liesmotu viss gaiss.

Ar elkonī saliektu roku Kalve instinktīvi aizsedza ķiveri, lai aizsargātos no neizturami žilbinošās gaismas, bet tomēr pamanīja, ka liesmu mēle ieurbjas kuģa apvalkā un, lēnām virzoties uz priekšu, atstāj tajā taisnu griezuma svītru.

— Raķete! •— Kalve paguva iesaukties, bet Korobovs jau mežonīgā balsī ieaurojās: «No- sitīšu!» — un metās virsū robotam, kas atradās vistuvāk. Te vairs nevarēja domāt par pieklājību vai starpplanētu diplomātiju — notika visīstākais uzbrukums kuģim, un atlika tikai aizstāvēties.

Atvēzējies Korobovs iezvēla tuvākajam robotam, bet sitamais atlēca nost no tā cietajām bruņām. Automāti strādāja tā, it kā neviens tos nemēģinātu traucēt, griezuma līnijas bija taisnas un kļuva aizvien dziļākas, it kā raķete atrastos uz operāciju galda un labākais marsiešu ķirurgs, veselas ugunīgu asistentu svītas ielenkts, izdarītu pirmo griezienu.

Azarovam izdevās trāpīt pa konusa taustekļiem, bet arī tiem bija tāds pats ciets apvalks.

— Velsim uz sāniem! — Kalve iekliedzās, un visi trīs kosmonauti reizē pieķērās robotam, kurš karājās gaisā ne visai augstu virs grīdas, un centās to apgāzt, lai tad atvilktu sānis. Taču konuss nekavējoties ieņēma atkal iepriekšējo stāvokli (acīm redzot, tā līdzsvaru regulēja ļoti stabilas sistēmas), bet viena no svirām lēni, it kā negribīgi pagriezās un pastiepās uz Azarova pusi … Korobovs pēdējā brīdī paspēja aizlikt priekšā kāju, lai notriektu Azarovu zemē.

— Kā bez prāta! Bet ja nu šis sitīs? — viņš iekliedzās. — Tā mēs viņus neapturēsim …

Te angārā nodimdēja sprādziens. No raķetes izšāvās liesmu šalts un trāpīja vienu no robotiem. Tas tajā pašā mirklī gandrīz vai izkusa, tā taustekļi nespēkā saritinājās. Sakropļotais mehānisms pēc kāda brīža sasvērās, tad, saņēmis pēdējos spēkus, parāvās sānis un nokrita zemē tā, ka visa grīda nodrebēja.

Radās tāds iespaids, it kā cilvēku pamestais kuģis būtu nolēmis aizstāvēties paša spēkiem … Šā skata satriekts, Korobovs mīņājās uz vietas un, sažņaudzis dūres, kliedza: «Sadod šim . . . Sadod vēl!» Tikai tad viņš šausmās pēkšņi saprata, kas īsti bija noticis: automāti ar saviem degļiem bija trāpījuši degvielas bākas. Inertā atmosfēra neļāva uzliesmot visai degvielai, bet, kā redzams, kāds pārāk centīgs robots bija uzšķērdis rezervuāru tieši tur, kur atradās oksidētājs.

Ik mirkli varēja atskanēt sprādziens, kas noārdītu visu angāru. Aptvēris to pēkšņi, sekundes simtdaļās, Korobovs jau gribēja iekliegties, lai brīdinātu biedrus …

Bet tad liesmu virpulis saplaka. Roboti pastiepa pa vienam tausteklim pret trakojošām liesmām. Pacēlās rūsgans mākonis, un uguns apdzisa.

Tad atskanēja dobji dārdi — gandrīz vienā un tajā pašā brīdī priekšējā un pakaļējā galā novēlās zemē divi izgrieztie apvalka gabali… Un, it kā to tikai gaidījuši, roboti ievilka taustekļus un lēnām atkāpās atpakaļ uz atvērtajām lūkām. Nesaprotama iemesla dēļ uzbrukums izbeidzās, bet jebkurā mirklī tas varēja sākties no jauna. Vajadzēja no kuģa telpām izglābt visu, kas vien iespējams.

. . . Korobovs steidzīgi nospieda avārijas pogu. Lūka un iekšējās durvis plaši atvērās. Pārvarot dīvainas bailes, Kalve, kam pēkšņi rādījās, ka arī pati raķete slēpj sevī kaut kādas briesmas, metās sekcijā, kur glabājās pārnesamie skābekļa rezerves baloni, satvēra vienu no tiem, ar pūlēm pacēla un, brīdi pa brīdim aizķeroties šaurā gaiteņa sienās, stiepa to uz izeju. Korobovs metās uz akumulatoru telpu — vajadzēja izglābt kaut daļu no akumulatoriem; palikt bez enerģijas diez vai bija labāk kā palikt bez skābekļa un uztura, ar kura glābšanu nodarbojās Azarovs.

Nolicis balonu uz grīdas, Kalve metās pie nākamā, bet tad nenocietās un ieskrēja kabīnē — visvairāk viņš bija norūpējies par raķetes kibernētiskajām iekārtām, kas bija iemontētas aiz sienu seguma. Viņš pavadīja kabīnē tikai mirkli un iznāca no turienes līgodamies — tik drausmīgs bija skats, kas tur pavērās .. . Niknuma pilns Kalve ieķērās nākamajā balonā un, uzvēlis to plecos, vēl vienu kaut kā sagrāba padusē.

Vēl neaptverdami, ka raķete ir pagalam, viņi turpināja no tās glābt visu, kas bija iespējams . . . Azarovs izsvieda pa lūku raidstaciju rezerves blokus, caurspīdīgos maisus ar produktiem un ūdeni avārijas gadījumam — ja no ierindas izietu reģenerācijas iekārta. Tagad šie krājumi lieti noderēja: reģenerācijas aparātus dabūt laukā no kuģa nebija iespējams .. . Korobovs iznesa no kabīnes borta žurnālu kopā ar mikrofonu un kastes ar magnetofona lentām .. . Saudzīgi noliekot tās uz grīdas, viņš jautāja Kalvēm:

— Varbūt roboti vairs neatgriezīsies? Kāpēc viņi pārtrauca savu darbu? Varbūt iejauksies paši saimnieki? . ..

Kalve pacēla galvu, seju klāja sviedru lāses; viņš pēkšņi sastinga — ieejas durvju plātne lēnām cēlās uz augšu … No rokām viņam izkrita tikko no raķetes paņemtā kaste ar lentām un šķindot aizripoja pa grīdu .. . Sastinga arī Korobovs.

Uz sliekšņa parādījās divas savādas figūras cilvēku augumā. Tās lēnā, piesardzīgā solī virzījās uz priekšu. Izslējušās taisni, tās pārvietojās ar kājām, tāpat kā cilvēki, un neveikli vicināja, acīm redzot, rokas.

Nebilzdami ne vārda, plaši atplestām acīm, Korobovs un Azarovs skatījās, kā melnajos ftiaisveida skafandros tērptās figūras nāca arvien tuvāk. Cilindriskajās ķiverēs nemanīja neviena caurspīdīga lodziņa — drūmas un noslēpumainas šķita šīs melnās būtnes, kurām nebija pat seju …

Korobovs nomurmināja:

— Tātad tādi ir viņi… šie saimnieki! Nu, pagaidi tu man …

It kā šo vārdu pamudināts, Azarovs, draudīgi pacēlis roku, strauji metās uz priekšu. Korobovs velti centās viņu atturēt. Azarovs spiedzīgā balsī kliedza:

— Nekavējoties .. . tūdaļ nekavējoties iz- beidziet šo nelietību! Jūs taču esat saprātīgas būtnes! Ko jūs esat izdarījuši?!

Viņš kliedza, nepadomājis par to, ka pavadoņa saimnieki varētu viņu arī nesadzirdēt vai sadzirdējuši — nesaprast .. .

Nācēji paātrināja gaitu. Viņi soļoja viens aiz otra un, šķita, pat netaisījās ielaisties sarunās. Tad pirmā melnā figūra, neveikli gāzelēdamās, pieskrēja pie raķetes, aiz tās, precīzi, tikai ar nelielu nokavēšanos atkārtojot tās pašas kustības, pieskrēja otra . . . Kalve kā sastindzis vēroja nezināmās pasaules pārstāvju kustības, kas tik ļoti atgādināja cilvēku kustības, — viņi steidzās, acīm redzot, vēlēdamies iedzīvoties pussagrautā kuģa mantā, tā pabeidzot paklausīgo automātu darbu.

Azarovs izrāva aiz jostas aizbāzto universālo instrumentu un, kad pirmā no skrejošajām figūrām atradās viņam līdzās, strauji paspēra soli uz priekšu, atvēzējās . . . Kalve ar traģisku žestu pacēla abas rokas, Korobovs saspringa kā atspere un metās uz priekšu — vai nu lai atvilktu Azarovu atpakaļ, vai ari lai palīdzētu viņam, ja saniknotie saimnieki sāktu ar viņu izrēķināties.

Sadursme nenotika — saimnieki, acīm redzot, nevēlējās asinis. Viņi pat necentās aizstāvēties . . . Tikai viena 110 figūrām — augumā lielākā, — garām skrejot, uz mirkli apstājās, pacēla roku un gluži kā cilvēks ar tādu žestu, kas pauda pārmetumu, piedauzīja sev pie ķiveres . . . Azarovs atlēca atpakaļ un nervozi iesmējās …

Turoties aiz estakādes, svešie rāpās raķetē. Kad viņi pazuda lūkā, cilvēki atbrīvojās no stinguma un metās viņiem pakaļ —- raķetes šaurajās telpās saimniekiem vairs neizdosies izvairīties un vajadzēs sniegt paskaidrojumus. Korobovs pirmais ielēca lūkā un, ar pūlēm vilkdams elpu, paskatījās apkārt — neviena nebija . . . Viņš metās uz kabīni — arī tā bija tukša. Viņš skrēja pa gaiteni uz otru pusi, un aiz viņa, smagi dimdinot grīdu, steidzās Azarovs 1111 Kalve.

Svešnieki atradās skābekļa telpā. Viņi steigšus rāva ārā no skavām ar skābekli pildītos balonus — tos pašus, kas kalpoja skafandru barošanai. Viņi mazliet aizkavējās, palīdzot viens otram. Korobovs, Kalve un Azarovs stāvēja nekustīgi, draudīgi aizsprostodami izeju 110 mazās telpas. Azarovs arvien vēl rokā žņaudzīja universālo instrumentu — gatavs, ja nelīdzēs diplomātija, likt lietā ieroci. Kalve

1 no

atmiņā drudžaini pārcilāja visas iespējas, ka uzsākt sarunu, kā atrast kopēju valodu, lai paskaidrotu, ka noticis kaut kāds pārpratums, un lai izlūgtos no saimniekiem palīdzību, kuru tie, protams, bija spējīgi sniegt …

Bet abas figūras izslējās. Melnie skafandri atvērās, nokrita — un aiz pazīstamās caurspīdīgās ķiveres Korobovs ieraudzīja bezgala dārgo, niknumā saviebto Sencova seju.

o.

Piesardzīgi, lai neko neaizķertu vai neizkustinātu no vietas, pieci kosmonauti lēni virzījās pa svešās raķetes gaiteni.

Cilvēki bija atstājuši kuģi, kas viņiem devis patvērumu drausmīgajos radiācijas uzbrukuma brīžos. Viņi gan sev teica, ka tas ir tikai uz laiku, bet klusībā katrs saprata — viņu sirdīm tik dārgā raķete nekad vairs nestartēs. Bojājumi, ko kuģim nodarījuši satrakotie roboti, bija pārāk nopietni — raķetes apšuvumā rēgojās divi lieli izgriezumi: viens priekšgalā, otrs — netālu no kuģa pakaļgala. Raķete bija zaudējusi savu hermētiskumu, bet galvenais — pilnīgi nederīgas kļuvušas kibernētiskās iekārtas, jo tās bija atradušās tieši kausēšanas degļa liesmā. Kā Kalve pēc paviršas apskates konstatēja, šīs ierīces vairs nevarēja atjaunot, bet bez tām savukārt nebija iespējams lidot.

Tāpēc kosmonauti darīja to, ko vēl vienīgi varēja darīt, — visu, kam bija kaut mazākā vērtība, pārnesa viz svešo kuģi. Seit vismaz varēja novilkt skafandrus, atpūsties, apspriesties un meklēt kaut kādu izeju. Notikušais bija nelabojams — saprast viņi to saprata, bet negribēja vēl ticēt, ka zudusi jebkura cerība atgriezties uz Zemi un daudzus gadus — vai arī tik gadu, cik viņiem atlicis dzīvot, — nāksies pavadīt šajā pavadonī. Var jau būt, ka vārdi «daudzus gadus» skanēja pārāk optimistiski. No savas raķetes viņiem bija izdevies izglābt tikai skābekļa rezervi.

Viņu apstākļos nebija iespējams demontēt reģenerācijas iekārtas. Tiesa, svešajai raķetei pagaidām vēl bija savs skābeklis, bet, cik tā atradās rezervuāros, to nezināja neviens; jebkurā mirklī varēja izbeigties tā piegāde.

Un pat tad, ja skābekļa pietiktu ilgam laikam, viņiem tā kā tā uzglūnēja bads un slāpes — pēc tam, kad būs izsmeltas visas rezerves, kas atradās uz kuģa. Tās domātas tikai lidojuma laikam.

Tomēr, lai būtu kā būdams, kosmonauti bija ieguvuši laiku un tagad lēnām devās arvien dziļāk svešā kuģa telpās.

Atstājuši starpkameru, viņi nokļuva plašā, pilnīgi tukšā zālē. Sencovs un Rains te jau bija ciemojušies, bet tālāk nebija tikuši, jo vajadzēja steigties pie savējiem. Tagad kosmonauti viegli atrada izeju no zāles. Viņi devās tālāk pa gaiteni, kur grīda bija izklāta ar savāda veida un formas flīzēm. Kosmonauti soļoja uz priekšu, un viņus neatstāja neērtības sajūta. kāda pārņem cilvēku, kam saimnieka prombūtnē nejauši gadījies iekļūt viņa dzīvoklī, kur uz katra soļa skatienam atklājas dažādi intīmi sīkumi, kas pašam saimniekam ir dārgi, bet kam svešās acīs nav nekādas vērtības.

Atrodoties ārpus raķetes, šādas sajūtas nebija, jo nebija arī iespaida, it kā viņi būtu kaut kur kādā mājā: šeit visam bija citādi apmēri nekā uz Zemes, angārs un viss pavadonis šķita pārāk liels, turklāt neizprotama bija telpu un iekārtu tīri tehniskā nozīme. Raķetē turpretī bija jau savādāk, šeit redzēto jau varēja salīdzināt ar ierasto, te viņi sastapās ar tādiem sīkumiem un nieciņiem, kas katram mājoklim piešķir siltumu, ar sīkumiem, kas liecināja ne tikai par saprātīgu būtņu domu, bet arī par jūtām: īpatnējais grīdas flīžu raksts, ļoti tīrās sienu krāsas, kas nemanot nomainīja cita citu — no dažādām vietām viens un tas pats sienas fragments šķita te zaļš, te zeltains, te atkal tumši zils ar gaišām dzīsliņām. Par labu estētisko izjūtu liecināja arī apgaismes ķermeņi, spoguļgludās durvis — kā redzams, kuģa saimniekiem raksturīga bija tieksme uz eleganci, uz svētku spožumu; īstam kosmonautam taču katrs lidojums ir un paliek lieli svētki. Tas viss runāja par labu marsiešiem, lai gan to jaušamais tehniskais pārākums lika katru krāsu maiņu, katru grīdas plāksni uztvert kā šifrētu un pagaidām vēl neizprotamu atklājumu.

— Cik tas viss skaisti veidots … — Sencovs domīgi teica. — Manuprāt, vajadzētu doties uz pašu priekšgalu un apmesties tur, lai tad tūlīt… ak tu nolāpīts!

Šķērssiena bija caurspīdīga, un Sencovs, to nepamanījis, ar pilnu sparu uzskrēja tai virsu. Kaut arī šķērslis bija caurspīdīgs, likās, ka tam ir leģētā tērauda cietums, un Sencovs tagad nikni berzēja skafandru virs elkoņa.

— Te nu bij . . . Vai tad tālāk netiksim?

— Tieši tā . . . — Rains, kas bija pienācis klāt, apstiprināja. Viņš rūpīgi aptaustīja šķērssienu — tajā nevarēja atrast nekādu pazīmju, kas liecinātu par durvīm.

— Tā … — Sencovs, pēkšņi sadrūmis, izgrūda caur zobiem. — Atkal sākas mīklas. Vai to nav mazliet par daudz? Man zūd jebkura vēlēšanās tās atminēt. Un tomēr — būs jāmēģina šo šķērsli aizvākt . . .

— Tikai bez manis, — Korobovs ar steigu noteica, pakāpjoties atpakaļ. — Es kategoriski atsakos šeit kaut ko nospiest vai atvērt. Man pietiek ar vienu piedzīvojumu!

Sencovs pasmaidīja, bet drošības labad tomēr pakāpās tālāk no šķērssienas.

— Nu, ko? — aizmugurē jautāja Azarovs. — Tā arī stāvēsim gaitenī?

Tad Sencovs sadusmojies apņēmīgi parāva tuvākās sāndurvis. Tās viegli padevās sānis un ieslīdēja sienā. Skatam pavērās plaša istaba. Tā atstāja dīvainu iespaidu: gar divām tās sienām, daždažādi savijušās, stiepās caurspīdīgas un necaurspīdīgas caurulītes, stāvēja kaut kādi trauki, kas pēc formas atgādināja kaktu-

8 — 1592 sus, un zemi skapīši, uz kuru durvīm bija redzami ieliekti zilgani ekrāni.

— Kaut kas līdzīgs laboratorijai, vai? — Sencovs teica.

— Manuprāt, tā ir fizikas laboratorija, — Korobovs atsaucās. — Te nav ko minēt, pietiek paskatīties uz šo aparatūru. Lūk, tur pašā kaktā — redziet, vai tas neatgādina nelielu toroīda iekārtu? Viņi šeit noteikti nodarbojas ar fizikāliem eksperimentiem.

— Bet… — Azarovs jau gribēja sākt.

— Varbūt es neesmu fiziķis? — Korobovs vaicāja. — Varbūt tu aizmirsi, pie kā esmu mācījies?

— Nē, es zinu, — Azarovs teica. — Un tomēr šī laboratorija, manuprāt, ir ķīmiskā. Paraugieties: šis cauruļu režģis, šie trauki — tā taču nav fizika! Mūsu ķīmiski tehnoloģiskajā laboratorijā, kur nostrādāju savu prakses laiku, es jums galvoju, bija tāpat. . .

— Lai izšķir Kalve, — samierinoši noteica Korobovs, kas jau ne vienreiz vien bija licis lietā šo paņēmienu: Kalve nemēdza daudz strīdēties, viņš aizvien gribēja, lai atrod kopēju valodu. — Tā taču ir fizika, vai nav tā, Laimon?

— Nezinu, — Kalve drūmi atbildēja. — Neesmu fiziķis. Arī ķīmiķis ne. Bet paskaties uz šiem skapīšiem ar ekrāniem. Pat cilvēkam, kas neorientējas kibernētikā, ir skaidrs, ka te darīšana ar portatīvām skaitļojamām iekārtām. Visas šīs caurulītes, mazās kolbas, pudelītes un stienīši, manuprāt, ir tikai palīgierīces.

Iespējams, ka skaitļojamie aparāti jādzesina, varbūt ari kaut kas cits . . .

— Smalki … — Korobovs novilka. — Viņam viss skaidrs jau 110 pirmā acu uzmetiena. Komandier, tavas domas uzklausīsim pašās beigās. Tavā uztverē, Rain, te droši vien nav nekas cits kā observatorija? Diezin vai tu te saskati kaut ko citu?

— Es te neko nesaskatu! — Rains dusmīgi atcirta. — Bet esmu gandrīz vai pārliecināts, ka šai laboratorijai ir visciešākais sakars ar astronomiju. Katrs objektīvs vērotājs, kā, piemēram, mūsu komandieris, to apliecinās. Kaut vai šī resnā caurule, kas ved kaut kur sānis,— kurš gan garantēs, ka tas nav refraktors? Lūdzu, skatieties — viens gals sašaurināts, skaidrs — tas ir okulārs . . . Komandier!

— Skaidrs vienīgi tas, ka mums te nekas nav skaidrs, — Sencovs teica.

— Ak tā! — Rains murmināja. — Tad es jums to uz vietas pierādīšu!

8*

115

Viņš strauji paspēra dažus soļus uz priekšu, lai šķērsotu istabu un tuvāk apskatītu nesaprotamo iekārtu. Bet, vai nu solis bija neveikls, vai arī grīda pārāk gludena, — Rainam paslīdēja kāja, viņš zaudēja līdzsvaru un mulsumā sāka ar rokām tvarstīt … gaisu. Rains krita lēni — salīdzinot ar Zemi, pievilkšanas spēks šeit bija ievērojami mazāks, — un, ja viņš nebūtu skafandrā, tad nezaudētu līdzsvaru un noturētos kājās. Skafandrs traucēja kustības, un Rains izstiepās visā garumā — gan ne uz grīdas, bet . . . gaisā.

Visi čelli kosmonauti palika tajās pašās pozās, kādās atradās, metoties biedram palīgā. Rains karājās gaisā kādus trīsdesmit centimetrus virs grīdas. It kā nokritis uz atsperīga matrača, viņš vēl sašūpojās uz augšu un leju un tad, nedabiski izstiepies, sastinga pilnīgā mierā. Tikai acis lūdza palīdzību.

Sencovs pirmais atguvās un gāja klāt, pie katra soļa piesardzīgi ar kurpes purngalu iztaustot grīdu. Noliecies Rainam pāri, viņš nevarēja noslēpt smaidu: pārāk jocīga izskatījās astronoma seja — izbrīnā uzrautas uzacis, stiklains skatiens, apjukumā atvērta mute . . .

— Vai neesi sasities? — Sencovs norūpējies jautāja.

— Nē .. . Tikai, lūdzu, pacel mani … — Rains lēni kustināja lūpas.

— Vai baidies? — Sencovs triumfēja. — Tur, augšā, tu uz mani kliedzi, bet nu pats esi pārbijies.

— Lai arī tā — baidos! — Rains dusmīgi atteica. — Paklau, tu laikam no tiesas smejies?

— Kosmonauts, — pamācoši iesāka Sencovs, — ir cilvēks, kas . . .

Pēkšņi Rains, viltīgi piemiedzis acis, apmetās uz sāniem un spēcīgi iesita Sencovam zem ceļgaliem; komandieris apjucis apsēdās un arī ne jau uz grīdas, bet, sastindzis sēdus stāvoklī, palika karājamies gaisā. It kā te būtu bezsvara stāvoklis .. . Bet šeit tomēr bija svars.

— Nu redzi, — Rains sacīja. Šajos vārdos skanēja drūms gandarījums. Viņš lēni apsēdās uz tā paša neredzamā, uz kura nupat bija gulējis, tad uzmanīgi piecēlās un pasniedza Sencovam roku.

— Es neesmu ļaunas dabas cilvēks, — astronoms žēlsirdīgi sacīja.

Sencovs piecēlās pats, aptaustot ar roku šo «kaut ko», kur nupat bija sēdējis. Bet pietika piecelties, kad šis «kaut kas» pazuda. Rokas tvēra tikai tukšumu …

— Fantastiski! — Sencovs teica. — Pamēģināsim vēl . . .

Viņš saliecās, gatavodamies apsēsties. Un tiešām, tāpat kā pirmīt — apsēdās. Aiz viņa vēlreiz apsēdās arī Rains. Iegājuši istabā, to izdarīja arī pārējie — nu viņi cits citam blakus sēdus karājās gaisā.

— Tātad, re, kādas šeit ir mēbeles, — Korobovs secināja. — Vari apsēsties, kur vien vēlies. Kā tas panākts? Gāzes strūklas te nemana, magnētiskais lauks mūs nevar noturēt — mēs taču neesam magnetizēti … Atkal jauna mīkla. Varbūt tam kāds sakars ar flīžu rakstu uz grīdas? Tas jau nav nekāds raksts, bet metāla režģa veidojums grīdā. — Korobovs uz brīdi nodevās savām domām. — Kam tāds iekārtojums vispār? Te varēja būt tikai viens izskaidrojums: svara ietaupījums lidojuma laikā. Ja nu šajā kajītē dzīvoja desmit šo būtņu? Tas nozīmētu — desmit guļamvietu, desmit krēslu u. tml. Bet te nekā tāda nav. Tukšums — un tomēr nav tukšums. Visādu mēbeļu vietā — kaut kāds mehānisms, un cauri. Jādomā, ka šie mehānismi ir kompakti un viegli. Vel viens pierādījums augstajam tehnikas līmenim . . .

— Un cik vēl nebūs tādu pierādījumu!… — Sencovs atsaucās, un neviens netika skaidrībā, vai viņš to sacīja tāpat vien, sapņodams, vai arī lai brīdinātu.

— Komfortabla laboratorija, — Rains sacīja. Tad viņš apgūlās un ar tīksmi vēl piebilda:

— Ērti .. .

Pārējie kosmonauti ar ziņkāri apskatīja dīvaino istabu. Azarovs piecēlās, lai apsēstos citā vietā, un — apsēdās. Visur, kur viņš to izmēģināja, bija tāpat. Apsēsties un nogulties varēja jebkurā vietā. Sencovs pabāza roku zem galvas un konstatēja:

— Skaidri sajūtams atsperīgums . . . Ziniet, kas man iešāvās prātā? Vai tikai nav darīšana ar to pašu gaisu, tikai — sablīvētu? Ne jau ar saspiestu, protams, bet kaut kādā veidā tas sablīvējas, turklāt — pielāgojoties vajadzībai. Interesanti: tu sēdi, bet — nejūti savu svaru, pat to nelielo, kāds mums te tomēr ir .. .

Kajītes šajā galā nekādu ierīču vai aparātu nebija, kaut arī telpa bija plaša — pēc Aza- rova izteiciena, tajā varēja dejot ne viens vien pāris. Azarovam pretī nerunāja — dejās viņš skaitījās autoritāte. Sienās bija redzami rokturi, nospiežamās pogas . . . bet nospiest tās, pat aiztikt Sencovs kategoriski aizliedza, kaut arī pašam niezēja pirksti.

— Nedrīkst, — viņš sacīja Azarovam, kas jutās aizvainots. — Šeit notiek brīnumi arī bez mūsu iejaukšanās; ja vēl mēs te sāksim darboties … Galu galā saimnieki var arī apvainoties …

Saimniekus viņš pieminēja tīšā prātā. Visādi nepatīkami notikumi bija nogurdinājuši kosmonautus, vajadzēja dot iespēju izteikties, izkratīt sirdi . . . Par pavadoņa un šā kuģa saimniekiem droši vien visi labprāt parunātu.

Tā arī bija. Azarovs pasviesto ēsmu sagrāba tādā ātrumā, par kādu varētu tikai sapņot kaislīgie makšķernieki, pie kuriem piederēja arī pats Sencovs.

— Vai nu s&imnieki ir, vai arī to nav, — tā jau ir veca dziesma. — Azarovs iekaisa.

— Kas viņus redzējis? Neviens. Kas manījis kaut viņu pēdas? Arī neviens. Ja jau viņi nav uzskatījuši par vajadzīgu parādīties visu šo laiku, tad tas nozīmē, ka uz pavadoņa nav nevienas dzīvas dvēseles. Te ir tikai automāti.

— Pieņemsim, ka tā, — Korobovs atsaucās.

— Iespējams, ka viņu patlaban arī nav uz pavadoņa. Bet nav izslēgts, ka viņi jebkurā mirklī var parādīties.

— No kurienes? — Azarovs iededzies jautāja. — No tavas galvas? Vai tā tev tik .. . karsta ?

Korobovs cēlsirdīgi izlikās šo uzbrukumu nemanām.

— Kāpēc no galvas? No planētas … No Marsa mūs šķir tikai divdesmit trīs tūkstoši kilometru . .. Tādai raķetei kā šai tas ir tīrais nieks. Tiesa — pavadonis pilnīgi automatizēts. Un tomēr laiku pa laikam var parādīties arī tā īstie saimnieki — kaut vai kontroles dēļ vai arī, lai savestu kārtībā mehānismus … Kas var galvot, ka šie automāti nav viņiem jau ziņojuši par mūsu ierašanos? Varbūt viņu raķete ir jau tepat tuvumā?

— Garantēt, protams, grūti, — Rains teica. — Un tomēr — maz ticams.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tad nevar atbildēt uz vienu jautājumu: viņu rīcībā ir tāda izcila startēšanas platforma kosmiskajiem ceļojumiem, kāds ir šis pavadonis, tāds kuģis kā šis, kurā mēs tagad atrodamies (viņš ar delnu uzsita pa neredzamo guļasvietu), un tomēr visu šo gadu laikā neviens no viņiem nav apciemojis Zemi?

— Mēs ar Kalvi pastaigājāmies pa pavadoni … — Korobovs turpināja. — Tas, ko tur redzējām, mūs uzvedināja uz domām, ka raķešu būvniecības kultūra viņiem ir ļoti augsta .. .

— Tā ir, — Rains apstiprināja. — Mēs par to esam pārliecinājušies, arī apskatot raķeti. Katrs izgudrojums, kas domāts cilvēku vajadzībai, sākumā ir tikai kailais mehānisms vien. Vēlāk, attīstoties kultūrai vai, pareizāk sakot, ražošanas tradīcijām, tas arvien vairāk liek pilnveidots ne tikai tīri tehniskā, bet es teiktu — arī utilitārā ziņā. Tā rodas uztvērēji, ledusskapji, kondicionētā gaisa iekārta automašīnās. Darbgaldus nekrāso vairs tādā krāsā, kāda pagadās pie rokas, bet raugās, lai tā būtu patīkama acij, lai tā netraucētu strādāt. Tā

sviras rokturis pamazām iegūsi vienīgo pareizo formu . . .

— Šeit tas viss ir lieši tādā līmenī, — Sencovs piemetināja.

— Bet kas būs pēc tāda līmeņa sasniegšanas?

Sencovs atbildēja:

— Sekos atkal principiāli jauns izgudrojums, un viss sāksies no gala . . .

— Un kurp viņus novedīs šis jaunais izgudrojums?

— Vecu vecais jautājums, — Sencovs atteica.

— Toties pamatots. Manuprāt, te atbilde ir tikai viena: viņi mūs neapciemo tādēļ, ka viņu jau sen vairs šeit nav.

— Cik sen? — Azarovs neatlaidās.

— To pat minot neuzminēsi. Atcerieties putekļu kārtu visur — kā tā te radusies? Tā varēja izveidoties tiklab gadu, kā arī gadu tūkstošu laikā.

— Vai kaut kas būtu noticis uz planētas?

— Kāpēc tieši uz planētas?

— Nu, vai zini, — Korobovs teica, — tā vairs nav nopietna saruna. Kas tad pēc tavām domām . . .

Sencovs ar patiku klausījās, kā cita caur citu skanēja trīs balsis … Bet kāpēc tikai trīs?

Sencovs paskatījās uz Kalvi. Kibernētiķis, kā bija ienācis kajītē, tā arī stāvēja pie tās durvīm, pat nepūlēdamies apsēsties, likai nolicis savu maisu ar ūdeni uz grīdas (maiss bija pieplacis pie grīdas, gaiss zem tā ncsablī- vējās). Kalve pat nebija noņēmis ķiveri, kā citi, un viņa seju aiz spīdīgās plastmasas grūti bija saskatīt. Varbūt viņš jau nojauta jaunas briesmas? Varbūt viņu arvien vēl mocīja vainas apziņa par laikā neatminēto pelēkās masas nozīmi?

— Laimon, un kā tu domā? — Sencovs jautāja. — Paklausies, Laimon? . . .

Kalve pat nepakustējās, Sencovs piecēlās, piegāja viņam klāt un stipri sapurināja. Kalve lēni noņēma ķiveri, bet viņa acis palika aizvērtas.

— Kas ir ar tevi?

— Nekas … — Kalve tikko kustināja lūpas. — Esmu noguris. ,

— Nu apsēdies, atpūties . ..

— Pateicos, — Kalve pieklājīgi teica. — Es tiešām apsēdīšos un atpūtīšos.

Viņš apsēdās, atmeta galvu 1111 atkal aizvēra acis. Strīdi aprāvās, visi nobažījušies paskatījās uz Kalvi.

— Par ko tad esam vienojušies? — Sencovs jautri jautāja.

— Par to, ka uz saimniekiem nav ko cerēt, — Korobovs skumji atbildēja. — Vajadzēs pašiem tikt galā. Bet par to vēl paspēsim parunāt. Labāk pastāstiet, kā jums izdevās izglābties.

— To pajautājiet viņam, — Sencovs pameta ar galvu uz Rainu. — Re, kur glābējs, es biju tikai mocekļa lomā. Pamodos raķetes starp- kamerā, jo apakšā jau biju zaudējis samaņu. Sameklējis lūku, viņš arī atstiepa mani šurp . . . Kā tas viņam izdevās — nesaprotu .. .

— Es ari pats to nesaprotu, — Rains paraustīja plecus. — Varbūt tas nebiju es?

— Vēlāk mēs abi izstaigājām šo zāli, domājām, ka izdosies noteikt, no kurienes te ieplūst skābeklis, lai kaut vai daļēji uzpildītu savus balonus. Šīs cerības, protams, izrādījās fantastiskas — nekādus balonus un uzpildīšanas iekārtas mēs neatradām. Pat izeju no zāles uz gaiteni mēs nesākām meklēt: gribējās ātrāk tikt pie jums, turklāt sāka apnikt visādi pārsteigumi, kā, piemēram, durvis, kas nevēlas atvērties …

Korobovs mulsi ieklepojās.

— Viss ir labs, kas labi beidzas … Vārdu sakot, skafandriem virsū mēs uzskrējām pilnīgi nejauši. Vienkārši tādēļ, ka tie stāvēja zāles nišās. Un mums, dabiski, ienāca prātā doma izmēģināt, vai tajos nav skābeklis.

— Ne jau mums tas ienāca prātā, bet gan tev vienam pašam, — Rains iemeta vidū. — Stāvokli glābi tu. Es par to nekad nebūtu izšķīries. Nav joks — mugurā uzvilkt svešu skafandru, kurā nav ne balonu, ne vispār kaut kā tāda, kas atgādinātu .. .

— Taisnību sakot, es visu to ļoti miglaini atceros, — Sencovs atzinās. — Nav arī ko brīnīties: es taču pirms tam gulēju nesamaņā. Nudien neatceros, kā tas notika . . .

Bet notika tas tā:

— Skaties — skafandri! — Sencovs teica.

Uz pakaramajiem karājās divpadsmit skafandru. Tie noteikti bija skafandri, turklāt domāti būtnēm, kas soļoja, taisni izslējušās, kurām ir divas rokas un divas kājas. Skafandru augstums šķita ne mazāks par diviem metriem.

— Nu redzi … — Sencovs konstatēja. — Tādi tad viņi ari ir bijuši…

Aizmirsuši, ka nepieciešams meklēt skābekli, abi aplūkoja skafandrus, burzīja tos ar pirkstiem, pētīja . . . Melnie skafandri bija darināti no neizprotamas mīkstas un elastīgas vielas.

— Tie nu gan bijuši milži, — Rains klusi sacīja.

— Savādi — kāpēc viņu ķiveres nav caurspīdīgas? — Sencovs teica, it kā runājot savā nodabā. — Pielaikosim . ..

Viņš uzmanīgi noņēma no pakaramā vienu skafandru.

— Palīdzi! — Nenovilcis savējo, viņš iebāza kājas svešajā skafandrā, kas atgādināja kombinezonu un kam augšējā daļa bija atpogāta no apkakles līdz jostas vietai.

— Tu tajā noslīksi, — Rains brīdināja.

Sencovs uzvilka kombinezonu — piedurknes

un bikšu staras saruka kā ermoņikas — un atrūca:

— Labi, labi — noslīkšu … Kā lai to aizpogā?

— Ar vienu pogu, ka vasaras uzvalku, —

Rains dusmīgi nomurmināja. — Šķiet, ka tomēr ir svarīgākas lietas nekā pielaikot skafandrus?

— Ar pogu? — Sencovs teica šaubīdamies. Poga, uz kuru norādīja Rains, atradās tai vietā, kur vajadzētu atrasties sprādzei, ja skafandram būtu josta. Komandieris skeptiski pagrieza pogu. Tā paklausīja, un kombinezons lēnām vērās ciet, it kā neredzams «rāvējslēdzējs» savienotu abas malas tā, ka nepalika pat nekādas pēdas.

— Var arī ar pogu, — Sencovs uzvaras priekā izsaucās. — Ā, bet tas, acīm redzot, domāts ķiverei … Skaidrs. Nu, apģērbies . . .

— Kādēļ? — Rains jautāja.

— Tūlīt es uzlikšu ķiveri. Nedomāju, ka skafandri te stāvētu, ja nebūtu lietošanas gatavībā, — tas runā pretim kosmosa prasībām. Tajos jābūt skābeklim. Mēs iegūsim iespēju pārvietoties.

— Bet ja nu . . . Nav taču balonu!

— Bet, ja nu, — tad … Eh, tad tu mani izglābsi vēlreiz.

. . . Pēc dažiem mirkļiem abi ar ķiverēm galvā stāvēja jau pie izejas lūkas. Savādi, skābeklis skafandros ieplūda, kaut arī nebija nekādu balonu.

Aiz viņiem aizcirtās durvis, noslēdzot ieeju raķetē. Vēlāk lēnām aizvērās arī lūka.

— Skaties! — Rains iekliedzās. — Skaties! Gaisma! …

Sencovs viņu nedzirdēja: skafandru radiosakarus — ja tādi vispār eksistēja — viņi neprata izmantot. Rains neredzēja arī Sencova seju: no ārpuses ķivere šķila necaurspīdīga, kaut gan no iekšpuses viss bija labi redzams. Bet Sencovs arī pats ieraudzīja gaismu un strauji pacēla abas rokas, it kā šī nespodrā, drebošā, krēslainā apgaismojuma vietā būtu parādījusies pati Saule.

Viņi lēnām šķērsoja zāli. Rokas un kājas slīga skafandru krokās. Abi domāja vienu un to pašu: ja jau iedegusies gaisma, kāpēc tad lai arī durvis nebūtu kārtībā?

Un tiešām, durvis atvērās viegli, it kā tās nekad nebūtu likušas viņiem pārdzīvot smagus brīžus. Sencovs uzmeta pēdējo skatienu svešajai raķetei.

— Nu, — viņš tai teica, — paliec sveika .. .

Viņš, protams, nedomāja, ka atkalredzēšanās notiks tik ātri un tādā veidā, citādi viņš laikam nebūtu teicis — paliec sveika.

— Vārdu sakot, zēni, esmu visu aizmirsis,— Sencovs vēlreiz atkārtoja. — Lai nu paliek .. . Mani nodarbina cita doma: no jūsu paskaidrojumiem es sapratu, kāpēc mēs tikām ieslēgti. Bet kā mehānismi no jauna sāka darboties?

Korobovs paskatījās uz Kalvi. Tāpat kā pirmīt, tas sēdēja aizvērtām acīm, un nebija iespējams noteikt, vai viņš guļ vai seko sarunai. Korobovs viņu paraustīja aiz rokas. Un Kalve lēni, it kā sapnī atbildēja:

— Kas tur ko brīnīties? Mašīnas ar tādu jaudu var sabojātās sekcijas vietā iedarbināt ari citu . . . Nav izslēgts, ka šī viela spēj reģenerēties. Kamēr to neesam izpētījuši, grūti kaut ko teikt.

— Un tomēr — vai nu šī mašīna ir tik varena? — Rains šaubījās. -— Arī mēs jau protam nelielos tilpumos koncentrēt miljardiem šūnu, bet rezultāti . . .

— Noslēpums nav tikai tilpumā, — Kalve atsaucās, — vai šūnu daudzumā. Mums katrai šūniņai ir tikai viena funkcija — tātad maz savienojumu variantu. Ja viņiem tiešām radīts kaut kas līdzīgs nervu šūnām, lad to rīcībā ir kolosāls variantu un funkciju skaits — katra viņu šūna atsver simtiem mūsējo. Kad šurp atlidos mūsu speciālisti . . .

Viņš apklusa, 1111 visi uz mirkli iedomājās speciālistus, kas šurp tomēr atlidos.

— Jā .. . — Korobovs gari novilka. — Bet kā gan jūsu radiometrs gadījās angāra otrā pusē? Tas mums arī sajauca prātus.

— Radiometrs? — Sencovs nekā nesaprata.

— Re, šis te! — Korobovs izvilka no kabatas nelaimīgo instrumentu.

— Mums nekāda radiometra nebija, — Rains teica. — Vai tad tu paņēmi?

— Nekā tamlīdzīga. Pagaidi, pagaidi . . . Tā, tā . . .

Viņš žņaudzīja rokā radiometru un izslējās taisni.

— Tiešām, mūsu .. . Ļeņingradas marka . . . Kā tas varēja te .. . Varbūt tomēr jūs paši? . . . Ko? Petro?' Laimon?

— Rādi šurp! — Rains paņēma skaitītāju, apskatīja to tuvāk. Tad pasmaidīja.

— Nē — nav mūsu …

— Tātad marsieši lieto Ļeņingradas radio- rnetrus?

Rains parādīja tikko redzamu atzīmi instrumenta galā: — Lasi: «A-4» … Automātiskā, ceturtā, — viņš triumfēja. — Tas ir automātiskās raķetes skaitītājs. Kā tas nokļuvis šurp?

— Astronoma vērīgās acis, — Sencovs klusi sacīja, un viņa balsī skanēja skumjas, pat skatiens šķita bēdīgs, kaut zemtekstā jautās ironija. — Tavu redzi var apskaust . . . Tavu ziņkāri arī: kā šis skaitītājs nokļuvis šeit? Pavisam vienkārši, pirms mums šeit bijusi kāda no automātiskajām raķetēm. Es saprotu: tas ir notikums, vēl viens atklājums — noskaidrojas automātisko raķešu liktenis . . . Kas tie bija par vareniem kuģiem . . . Kas par raķetēm — spēka un ātruma iemiesojums! Aizgāja bojā … — uz mirkli apklusis, viņš domu pabeidza jau citā tonī:

— Vēl viens darbiņš . . . Mūsu uzdevums — jāuzzina, kas noticis ar to raķeti.

— Droši vien tas pats, kas ar mūsējo, — Azarovs sacīja. — Šie automāti, manuprāt, speciāli trenēti, lai miltos samaltu visas raķetes, kas iekrīt to ķetnās.

— Bet kādēļ tas vajadzīgs?

Sencovam neviens neatbildēja. Kalve atkal aizvēra acis, viņa seja kļuva skarba, il kā viņš domās būtu tālu prom no šīs pasaules un kavētos pie kaut kā svarīga un ļoti abstrakta. Ko- robovs piecēlās, no jauna sāka staigāt pa kajīti, tuvojoties te vienai, te otrai sienai; kaut ko murminādams un savā nodabā dziedādams viņš uzmanīgi pētīja kontaktu podziņas, pogas, tukšus rāmjus. Azarovs bija sadrūmis un sekoja viņam ar acīm vien, nepagriežot galvu. Kad Korobova dziesma kļuva pārāk skaļa un pavisam neizturama, Azarovs nenocietās:

— Kas nu ir par daudz, tas par daudz, maestro . . . Varbūt tu nomierināsies un pārstāsi dziedāt — te arī bez tavas pašdarbības nav visai lāgā . ..

Korobovs neapvainojās un tūlīt apklusa.

— Cik ilgi mēs tā klusēsim? — Sencovs jautāja. — Mūsu stāvoklis, kā mēdz sacīt, nav nekāds spožais. Bija brīži, kad mēs ar Rainu, piemēram, jau domājām, ka pēdējā stundiņa klāt! Un tomēr automāti mūs šoreiz nav pievārējuši . ..

— Nākotnē tas tomēr nav izslēgts! — Azarovs piemetināja.

— Nu, nu, tik vienkārši tas gan nav, — Sencovs mierināja. — Galu galā pieci cilvēki nozīmē vairāk nekā tūkstoš automātu.

— Pagaidām rezultāts nav mūsu labā . . .

— Tas viss iznāca pārāk pēkšņi. Gatavojot kosmonautus uz Zemes, pagaidām vēl nelasa lekcijas, kā uzvesties svešajās pasaulēs, — Sencovs sacīja.

— Drīz tās sāks lasīt, — Korobovs apgalvoja.

— Ja atgriezīsimies vai vismaz ziņosim Zemei par visu, kas noticis, — Sencovs teica. — Mums nav tiesību pakļaut riskam citus

9 — 1592 kuģus, kas, bez šaubām, atkal dosies uz Marsu.

Tā izvirzījās divi pamatuzdevumi, kas kosmonautiem bija jāatrisina: maksimālais — izglābties pašiem un nokļūt atpakaļ uz Zemes; minimālais — ziņot Zemei kaut vai vispārējos vārdos par notikušo, lai nākamā ekspedīcija neatkārtotu viņu kļūdas.

— Bet kur tad, kur slēpjas mūsu kļūdas? — Rains jautāja. — Pieņemsim, ka mēs abi varējām ari neatstāt raķeti, un tādā gadījumā mēs visi pieci būtu kopā ar raķeti nokļuvuši angārā. Un vēlāk? Kā izskaidrot robotu uzbrukumu? Atkal mūsu kļūda? Kāda?

— Nezinu … — Sencovs atbildēja. — Mums arī tas būs jāizdibina, lai no mūsu pieredzes mācītos citi. Grūti pateikt, protams, no kā vadās šīs pasaules roboti un loģiskās iekārtas …

— No programmas, — Kalve pēkšņi teica, neatverot acis. — Tikai 110 programmas…

— Kam vajadzīga tāda programma — iznicināt svešas raķetes? Diez vai tik retam gadījumam bija paredzēta kāda pavēle …

Kalve atvēra acis un uzslējās sēdus.

— Tur jau ir tas āķis — tiem nebi ja tādas programmas, — viņš negribīgi pateica. — Un te jau slēpjas mūsu nelaime …

— Tas skan pārāk miglaini… — Sencovs atzinās. — Neuzdod mīklas, Laimon, un nerunā līdzībās.

Ar sadrūmušu skatienu Kalve pavērās Sen- covā.

— Atceries, — viņš tad sacīja Rainam.

— Ceļā uz šejieni tu pirmīt ieminējies, ka. meklējot šā kuģa ieejas luku, tu sākumā esot uzdūries tādai, kuru tev neesot izdevies atvērt.

— Jā, tā bija, — Rains teica. — Kāds te sakars …

— Pagaidi mirkli… — Kalve strauji izstiepa roku. — Kādā attālumā šī lūka atradās no kuģa pakaļgala?

— Kādā? Nu… teiksim, desmit, divpadsmit metru, — Rains atbildēja.

— Tā… Vai jūs ievērojāt, tieši kādās vietās automāti izgrieza gabalus no mūsu raķetes apšuvuma?

— Pagaidi, pagaidi! — Sencovs strauji pielēca kājās. — Divi caurumi… Viens priekšgalā, otrs …

— Apmēram divpadsmit metru no pakaļgala, — Kalve nobeidza. — Vai tagad jums skaidrs? Automātu programmā nebija pavēles — sabojāt raķeti. Taisni otrādi…

— Salabot to, vai? — Azarovs jautāja smīnēdams.

— Man ir kauns, — Kalve turpināja.

— Man jāatzīstas, ka man ir sāpīgi un kauns par sevi. Mani taču uzskata par speciālistu šajā nozarē, un, kā jūs zināt, esmu piedalījies daudzu kibernētisko sistēmu radīšanā, tās turklāt bija domātas visdažādākajiem uzdevumiem.

— To mēs zinām, — Sencovs apstiprināja.

9*

131

— Kļūda, par kuru jūs tikko runājāt, ir mana kļūda. Es daudz ko neesmu ņēmis vērā;

protams, ja nebijis tāds laika trūkums, man tas katrā ziņā būtu ienācis prātā …

— Diemžēl laika mums bija gaužām maz, — Korobovs iejaucās. — Notikumi ne- risinājās tā, lai mēs varētu sēdēt un domāt…

— Kad es ieraudzīju šos automātus, kas snaikstījās ap raķeti un deva kaut kādus signālus, — Kalve turpināja jau stingrākā balsī,

— man vajadzēja sev jautāt: kas tiem vajadzīgs? Kāpēc tie ir šeit, un kas tos interesē?

— Mēs visi sev tā jautājām, — Korobovs teica.

— Jā gan. Bet mūs interesēja toreiz kaut kas cits: lai tikai nenotiktu kas ļauns raķetei. Mēs pagaidījām un pārliecinājāmies, ka nekādu tiešu — pasvītroju, nekādu tiešu ļaunumu viņi raķetei nenodara… Un — nomierinājāmies …

— Un vēl vairāk sākām bažīties par jums, — Korobovs teica Rainam.

— Mēs nelauzījām savu galvu par to, ko šīs vardes īsti meklē, — Kalve turpināja.

— Žēl, ka to nedarījām.

— Es sāku saprast… — Sencovs nomurmināja.

— Tā tas ir … Kam, loģiski spriežot, jānotiek ar raķeti, tiklīdz tā ir atgriezusies no kosmiskā reisa? Jūs, piloti, to vislabāk zināt…

— Dabiski — tā jāapskata, jāpārbauda…

— Protams! Un tā arī notika. To apskatīja automāti. Apskatīja — nu ne jau šā vārda tiešā nozīmē. Acīm redzot, viņu raķetēm — droši vien arī šai — zināmās vietās ir raidītāji, kas uz automātu pieprasījumu informē par kuģa stāvokli, par tā atsevišķu mezglu un mehānismu darbību. Galu galā citādi arī nevar būt: ja ir tik augsts tehnikas līmenis kā šeit, ļaudis, kā redzams, atbrīvojušies no jebkura garlaicīga darba; viņi sen sasnieguši to, kam pretī ejam arī mēs. Pieņemsim tagad, ka šie automāti pieprasīja informāciju no mūsu kuģa mezgliem …

— Un, dabīgi, nekādas ziņas nesaņēma, — Sencovs teica.

— Protams — tāpēc ka mūsu raķete iekārtota citādi un tādai kontrolei nav domāta… Programmējot automātu rīcību, svešu raķešu nolaišanās, protams, nebija paredzēta. Ko no visa tā varēja secināt loģiskās iekārtas, kas vadīja automātus?

Kalve uz brīdi apklusa. Drūmi klusēja arī pārējie.

— Tikai vienu — raķete ir bojāta. Ja kibernētiskā centrāle saņem no saviem recepto- riem tikai nulles vien, tad … Tālāk automāti, acīm redzot, konstatēja, ka raķetē neatvērās neviena lūka.

— Kā — neatvērās? — Korobovs nesaprata. — Ne jau apvalkam cauri mēs abi izgājām?

Viņam par lielu izbrīnu, Kalve pamāja ar galvu.

— Tieši tā! No automātu viedokļa mēs izgājām cauri apvalkam, to tu ļoti labi pateici. Automāti meklēja lūkas tieši tajās vietās, kur tām jāatrodas viņu raķetēs: priekšgalā un pakaļgalā …

— Desmit, divpadsmit metru attālumā! — Rains piebilda.

— Pilnīgi pareizi. Pat tik gudra kibernētiskā iekārta kā šī tomēr atšķiras no smadzenēm … Katra iekārta pakļauta programmai, bet šajā programmā varēja būt paredzēts viss kas, tikai ne tas, ka raķetes lūka pārvietojusies kādus desmit metrus sānis!

— Skaidrs, nebija jau iemesla to paredzēt, — Sencovs piekrita.

— Tā ir! Toties bija jāparedz kaut kas cits: lūkas — un, acīm redzot, tādas avārijas ir notikušas — var iziet no ierindas, vai nu lidojot kuģim cauri svešas planētas atmosfērai, vai arī kādu citu iemeslu dēļ…

— Meteorīta trieciena rezultātā tās var sakust ar apvalku, aizsprostoties, — Korobovs teica, — vai…

— Vienalga. Fakts ir tas, ka tādos gadījumos kibernētiskajām iekārtām, kā redzams, bija jāmēģina atvērt lūkas, lai palīdzētu iziet apkalpei vai arī lai iekļūtu raķetē no ārpuses, tiktu klāt ekspedīcijas materiāliem vai sāktu kuģa remontu … Tieši tā arī darbojās automāti, kas sāka izgriezt lūkas.

— Bet viņu izgrieztie caurumi ir šaurāki par pašas raķetes lūkām, — Azarovs iebilda.

— Arī tas ir ļoti saprotams, — Sencovs iejaucās. — Arī es būtu tā darījis. Viņi izgrieza caurumus lūku vākos: vāku vēlāk vieglāk apmainīt …

— Esmu pateicis visu, — Kalve sacīja.

— Domāju, ka tā arī ir izskaidrojams notikums ar raķeti. Varbūt tas viss nav tik vienkārši, nav izslēgts, ka …

— Pagaidi, — Azarovs viņu pārtrauca.

— Bet kāpēc šie automāti sāka darboties ar tādu nokavēšanos?

Kalve klusēja.

— Varbūt tāpēc, — viņš teica pēc brīža,

— ka te sava loma bija… mums pašiem. Automāti, bez šaubām, reaģē uz cilvēku klātbūtni — nezinu, kā, pēc jūsu domām, viņus lai saucu… Cilvēki droši vien būtu atraduši citu izeju. Tādā gadījumā uz kibernētisko centru tiktu nosūtīta attiecīga pavēle. Man visu laiku bija tāda sajūta, it kā mani kāds vērotu … Kibernētiskā sistēma gaidīja. Automāti un centrs, kas viņus vada, nav spējīgi domāt. Tie nevar aptvert, ka mēs taču parādījāmies no raķetes iekšienes un ne no ārienes. Centrs gaidīja, bet programma netika mainīta…

Kalve atkal apklusa. Neviens neturpināja sarunu. Visiem kļuva neomulīgi: ja jau viņu ierašanās vien izraisījusi tik daudzu mehānismu intensīvu darbu, kas tad gaidīja turpmāk? Kā svešā pasaule reaģēs uz katru viņu soli? Nav taču iespējams iepriekš paredzēt visas sekas, turklāt izskaidrot jau notikušo arvien vieglāk nekā paredzēt jauno … Un vispār — vai cilvēkam vienmēr būs pa spēkam izprast pavadoņa saimnieku loģiku, kas ieguldīta viņu mehānismos un aparātos? Pat ja pieņemtu, ka kosmonauti pagaidām visu izprot pareizi…

— Mums jāiemācās paredzēt, — Kalve sacīja ar spītu, it kā diskutējot ar sevi. — Loģika ir tā pati matemātika, bet matemātika visā Izplatījumā ir viena un tā pati.

Sencovs pašūpoja galvu. Matemātika jau ir viena un tā pati, bet cik tālu tā savā attīstībā var aiziet uz priekšu? Nē, pavadonim uzticēties nevar…

— Ja runājam par matemātiku kā par jēdzienu, tas, protams, visur ir vienāds … — Rains domīgi sacīja. — Bet runāsim konkrēti … Kurš no mums zina, kurš spēj paredzēt, kas šajā kajītē var notikt jau nākamajā mirklī? Varbūt mums vajadzētu kaut ko darīt? Kaut kam ziņot, lai neizsauktu nevēlamu reakciju? Bet ko ziņot? Kā tu domā, Laimon?

— Tas būtu ļoti svarīgi, —■ Kalve klusi sacīja. — Bet es nevaru … Kaut mēs zinātu, kas viņi tādi, kādi viņi ir… Pagaidām skaidrs šķiet tikai viens — tās ir dzīvas būtnes. Atzīšos atklāti: man būs tagad mazliet bail atstāt raķeti…

Visi tam piekrita un klusēdami nokāra galvas.

— Tā nevar .. . Nedrīkst, biedri … — Rains teica, un viņa vārdos skanēja lugums. — Vai tiešām mēs neapgūsim mašīnu loģiku? Taču viss, kas līdz šim noticis, mums ir skaidrs … Nākotnē? Ja mēs bezdarbīgi sēdēsim šajā raķetē, bojā eja ir neatvairāma. Padomājiet! Laimon, tu esi speciālists. (Kalve izteiksmīgi paraustīja plecus.) Viss, kas šeit radīts, radīts gandrīz kā priekš mums! Pēc mūsu mēra! Bet tas nozīmē, ka vispārējos vilcienos viņi ir mums līdzīgi. Un vai par to neliecina arī skafandri?… Vai nu tie ir marsieši, vai kas cits, — pēc savas uzbūves tie katrā ziņā ir ļoti līdzīgi mums. Tāpēc jārīkojas tā, it kā viņi būtu mēs paši…

— Tas arī ir savādi, — Sencovs teica. — Kaut kā grūti iedomāties, ka Saprāts var iemiesoties vienīgi cilvēkveidīgā būtnē.

— Lietderības apsvērumi… — Korobovs atsāka.

— Nu, un kas par to? Mēs staigājam uz divām kājām, kustoņi — uz četrām, četru kāju tiem pietiek atliku likām… Bet kukaiņiem ir sešas, zirnekļiem, krabjiem, astoņkājiem — astoņas, daudzkājiem pat vēl vairāk. Kur tad te ir lietderība? Acīm redzot, viss ir atkarīgs no konkrētiem apstākļiem …

— Protams, — Rains teica. — Bet tas nozīmē, ka uz tās planētas, no kuras viņi nākuši, apstākļi visumā neatšķiras no mūsējiem.

— Pietiek! — Sencovam jaunais zinātniskais strīds nelikās vairs nepieciešams. — Par to padiskutēsim vaļas brīdī. Tagad gaida svarīgāki darbi… Ja jau mums nav citas hipotēzes, tad pagaidām pieņemsim, ka viņi ir tādi paši kā mēs… Kaut es tam ne visai ticu… Gan kļūdas, gan briesmas, kas uzglūn raķešu apkalpēm, lidojot apkārt Marsam vai arī nolaižoties uz Deimosa, mums tagad, vispārējos vilcienos runājot, ir skaidras. Tas nozīmē, ka atliek tikai atrisināt tos uzdevumus, kurus izvirza paši apstākļi, — jāatrod iespēja, kā tikt no šejienes prom, un jānodibina sakari ar Zemi, vai arī otrādi — vispirms jānodibina sakari ar Zemi, un tad jāatrisina jautājums, kā tikt projām. Lūdzu, domāsim tagad par to …