Ragana un lietus

Viņš ir noniecinājis manu sievietes lepnību, pazemojis mani, nodevis un atraidījis… Ak, tikai tas nebija manu sirdssāpju slēptais iemesls! Man pašai likās smieklīgas šādas domas, ar kurām gluži kā slazdus ar egļu zariem veltīgi esmu mēģinājusi nosegt drausmīgo bez­dibeni, kas ir pavēries zem kājām.

Rīts uzausa skaists, bet visās malu maliņās pulsēja draudi. Šķita, ka ikviena lapiņa, ikviens smilšu graudiņš, ikviens priekšmets vai kustonis piepeši ir ieguvis asas šķautnes, kas, Lieldienu saules skartas, neizturami spīd un griezīgiem stariem šausta man acis, ādu un sirdi.

Es baidījos sastapt Jēzu, jo pēc šīs nakts vairs nezināju, kā lai pa­skatos Viņam acīs. Kādu lai izrunāju pirmo vārdu? Kad es iznācu no nojumes, kurā biju nokvernējusi liktenīgo nakti, pagalmā sastapu priekšā lielu satraukumu.

— Nebūs apritējusi ne stunda, un mēs jau ieiesim Jeruzālemē, tikai neesi tik sadrūvējusies kopš paša agra rīta, Marij! — iedams ga­rām, uzsauca Toms un uzšāva man pa sēžamvietu.

Es nekad nebiju redzējusi Jeruzālemi, un vēl pavisam nesen pat nesapņoju ieraudzīt svēto pilsētu. Mana dzīve bija brīnumaini pār­vērtusies. Vai patiešām brīnumaini, Marija Magdaliete? Vai tikai brī­numaini? Saviļņojuma pārņemta, es čukstēju:

— Cildenas lietas stāstāmas par tevi, tu, ak Dieva pilsēta! Tavi pamati atrodas svētos kalnos, Kungs mīl Ciānas vārtus stiprāk nekā visus Jēkaba padebešus…

Pienāca Jēzus un, viegli aizskāris manu plecu, pajautāja tāpat ki katru ritu:

— Vai labi atpūties, Marij?

— Jā… — es noņurkstēju, lai gan ilgojos, kaut šajā acumirkli es varētu sastingt kā kukainītis dārgajā dzintara graudā, kādu biju redzē­jusi atvestu no tālām zemēm.

Bet Jēzus jau steidzās prom un lika mācekļiem:

— Noeita tanī miestā, kas jūsu priekšā! Un tūdaļ jūs atradīsiet piesietu ēzeļmāti, uz kuras vēl neviens cilvēks nav jājis, un pie tās ku­meļu. Atraisījuši atvediet tos pie manīm!

— Bet, Mācītāj, saimnieks sadusmosies… — Markus iebilda.

— Tādā gadījumā — atsakiet, ka tie vajadzīgi Tam Kungam! — Jēzus pamāja ar koku, itin kā šāda atbilde būtu pašsaprotama.

— Mācītāj, — Matejs iekliedzās, un viņam iemirdzējās acis, — tad piepildīsies, ko sacījis pravietis, sludinādams: …sakait tai Ciānas mei­tai: redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļmātes kumeļa.

— Matej, izpļāpāties tu varēsi vēlāk! Bet tagad dari to, ko es tev lūdzu!

Nebiju paguvusi ne matus sasukāt, kad viņi jau atveda lopiņus, par kuriem bija runājis Jēzus.

— Mācītāj, — Markus dedzīgi stāstīja, — viss notika tā, kā Tu biji teicis. Ēzeļmāti atradām ārā uz ielas, piesietu pie durvīm. Kad atraisī­jām, pagalmā izskrēja tās saimnieks un kliedza: “Ko jūs darāt?!” Bet mēs atbildējām: “Tavi lopiņi vajadzīgi Tam Kungam!” — un vīrs tikai pamāja par piekrišanas zīmi.

Ēzeļmātes galva bija izpušķota ar sarkani krāsotas vilnas dzijas bārkstīm, bet kumeļam pie kakla dzindzināja smags kapara pulkstentiņš. Matejs uzsedza ēzeļmātei savu violeto apmetni, Markus — zaļ­gano, Toms — zilo, un Jēzus apsēdās virsū.

Bezgalīga satraukuma pārņemti, mēs izgājām uz ceļa. Drīz mūsu acu priekšā izslējās varenie Jeruzālemes mūri. Drebuļu kratīta, es čukstēju:

— Es ieiešu Tavā namā, Kungs! iManas kājas stāvēs Tavu durvju priekšā, ak Jeruzāleme! Ak, lai nāk miers pār Tavu cietoksni un pār pilnība Tavos torņos!

Taču miers šai pilsētai nebija lemts.

Nekur vēl Jēzu nebija sagaidījuši tādi pūļi kā Jeruzālemē. Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, un, mādami ar palmu zariņiem, kliedza un sauca:

— Oziannā! Slavēts ir tas, kas nāk Tā Kunga vārdā!

— Oziannā augstībā!

— Slavēts ir tas ķēniņš, kas nāk Tā Kunga vārdā!

— Oziannā tam Dāvida dēlam!

— Lai slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk!

— Miers debesīs! Lai slava augstībā!

— Oziannā Jeruzālemes ķēniņam!

Šajā mirkli es ticēju, ka Dievs patiešām ir radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības, jo vēl nekad es nebiju redzējusi tādu apbrīnojami daiļu seju pārpilnību. Visi — pat spitālīgie, aklie ar strutojošiem acu caurumiem, žēlabainas dziesmas velkošie ubagi, piepeši krītamās kai­tes ķertie — likās gluži kā nokaisīti ar zelta un puķu puteklīšiem, jo laistīt laistījās dzeltenīgā un smaržīgā gaišumā. Un, patiesi, dzīve šajā pilsētā visiem šķita kā līksmības pilna dzīvošana — cik daudz prieka bija šajās milzīgajās klaigās, kurās kā Ķēniņa slavas kronī ir iepīts viss — Jēzus sveicinājuma dziesma, cieņas izsaucieni, smiekli, bērnu brēkšana, stabules treļļi, bungu dundēšana, zvārguļu šķindoņa, suņu nešana, dziedošās sieviešu balsis, vīriešu piesmakusī murdoņa, izbie­dētu putnu čivināšana… Gausi, pavisam gausi kusa manas drūmās priekšnojautas un skumjas. Es sāku smaidīt, kā smaida cilvēks, kas ir paskatījies spožā saulē. Gluži kā meklēdama piekrišanu savam prie­kam, es palūkojos uz Jēzu un sastingu, ieraudzījusi Viņa acīs asaras. Viņš pacēla roku, dodams zīmi mums apstāties, un klusumā, kāds pēk­šņi iestājas pirms visbriesmīgākajām vētrām, teica:

— Jeruzāleme, Jeruzāleme, Ciānas meita, kuras pamati stāv uz svētajiem kalniem! Kaut jel arī tu zinātu un pašā šinī laikā, ko pie tava

miera vajaga, pēc kura lūdzas visi, kas tevi mīl. Bet nu tas ir apslēpts tavām acīm! Jo tas laiks nāks pār tevim, ka tavi vaidinieki apkārt tevim un taviem bērniem līdz ar tevim ratu lēģeri apmetis, tevi apsē­dis un visās malās spaidīs. Un gluži izpostīs to akmini uz akmiņa neatstās, tāpēc ka tu savas piemeklēšanas laiku neesi atzinusi.

Klusums uzsprāga — sāka bērtin bērties apbrīnas, dusmu un izbaiļu saucienu šķembas. Man reiba galva un šķita, ka visi, piepeši zemei zem kājām atveroties, iegāžas mutuļojošā bezdibeni.

Es šņukstēju, ar rokām spiezdama te raudu piestrēgušo kaklu, te no spriedzes pulsējošos deniņus, un vairāk par visu baidījos zaudēt prātu. Viena otra no pūlī stāvošām sievietēm jau bija zaudējusi ap­jēgu — viņas kliedza smalkā balsī, gluži kā tuteni nojautuši upurputni, lauzīja rokas, plēsa matus, bet sevišķi pretīgas viņām bija plan­kumiem izsitušās sejas un stiklainās acis.

Jēzus nokāpa no ēzeļmātes. Priekšā slējās milzīgs dievnams — tādu greznību nav iespējams nosapņot visbrīnišķīgākajā sapnī. Bet Mācītājs pakāpās dažus pakāpienus un, pagriezies pret pūli, iekliedzās:

— Nāks laiks, kad no ši dievnama, kas izgreznots ar dārgiem akmiņiem un jaukām uzkārtām dāvanām, ne akmins uz akmiņa netaps pamests, ko nenolauzīs! Itin viss!!!

— Mācītāj, — jautāja Lūkass, stāvēdams Jēzum pie labās rokas,

— kad tad tas būs? Un kāda tā zīme, kad šīs lietas notiks?

Un atkal kā milzīgs putns, kas pār mūsu galvām metis un metis postīgus lokus, nolaidās klusums. Tas sakļāva savus spārnus, un visi pieklusa, pat uz dievnama kāpnēm sasēdušie naudas mijēji, tirgoņi un nedūdojošu baložu pārdevēji.

— Pielūkojiet, ka jūs netopat pievilti. Jo daudzi nāks, manā vārdā sacīdami: “Es tas esmu!” — Jēzus balsi ieskanējās līdz tam nedzirdētas saspriegtas trīsas, līdzīgas stīgām, kas tūdaļ pārtrūks. — Tad nu neeita viņiem pakaļ! Bet, kad jūs dzirdēsiet karus un dumpjus, tad neiztrūcinājieties! Tauta celsies pret tautu un valsts — pret valsti! Tur brālis brāli nodos pie nāves un tēvs — dēlu. Un bērni celsies pret vecākiem un tos nonāvēs. Bet vai tām grūtām un zīdītājām tanīs dienās! Lū­

dziet, lai tas nenotiek ziemā! Saule taps aptumšota, mēness nedos s.ivn spīdumu, un zvaigznes kritīs no debess, un tie debess stiprumi kusli nāsies. Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne to dienu, ne to stundu!

Nekad vēl Mācītājs nebija runājis tik šaušalīgas lietas. Neļāvis mums ne elpu atvilkt, Viņš pagrāba no kāda rokām rīksti un metās pa kāpnēm augšā, nežēlīgi pērdams pircējus, tirgoņus un naudas mijē­jus. Es sekoju aiz muguras, kad Viņš kā viesulis ielidoja dievnama vidū. Bet šeit vārījās īstens tirgus — skanēja spalgas balsis, kas cildi­nāja savu preci, trokšņoja pircēji, šķindēja mijamie naudas gabali un sita spārnus lielos būros ietupinātie baloži.

Jēzus no saitēm novija pātagu un, šķiezdams ar to pa kreisi un labi, kliedza:

— Mans nams tais lūgšanasnams dēvēts! Bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri!!!

Jēzus apgāza solu, uz kura baložu pārdevēji bija salikuši savus dūdojošos būrus, un iesaucās:

— Ņemiet savus putnus un no mana Tēva nama neiztaisiet preču namu!!!

Vairāki būri krītot atvērās, bet baloži, skaļi sizdami spārnus, iz­biedēti dūdodami, izsvaidīdami spalvas, dūnas un zaļganus izkārnīju­mus, kā balti mākoņi pacēlās pie dievnama kupola.

Jēzus apgāza galdus, un naudas mijēju neaprakstāmo kliedzienu pavadībā dzeltenie, spalgi šķindošie naudas gabali izbira uz marmora grīdas. Plīsa trauki, lidoja māla un alabastra lauskas, šķīda baltais un sarkanais vins, attinās un plīsa daudzkrāsainie audumu baķi, no apgāz­tajiem groziem kaisījās, ripoja un sašķīda milzum kāju mīdītie dzel­tenie, zeltkrāsas, sarkanie, zaļie un mēļie augļi, džinkstēja izbārstītie gredzeni, auskari, rokassprādzes, saldumi, reibinoši rūgti smaržoja garšvielas un kvēpināmās zāles, klukstēja vistas, čiepstēja cāļi, dziedāja gaiļi, gāgināja zosis un pīles, kliedza pāvi, blēja aitas, māva govis, bau­roja vērši, zviedza zirgi, spiedza, kliedza, lamājās un vaimanāja cilvēki.

Es skrēju pakaļ Jēzum, spējas un neaptveramas ārdīšanas kais­lības sagrābta. Man gribējās grūstīt, gāzt, svaidīt, dauzīt, mīdīt un

plosīt! Es skurbu, uz melnās marmora grīdas redzēdama balta piena lāmu, kas saplūst ar sarkanām, vēl garojošām lopu asiņu peļķēm, tā­lāk sajaukdamās ar mēslu, vīraka un garšvielu putekļiem, dubļiem, spalvām un dūnām, tajā saripojušiem naudas gabaliem, dārgiem ak­meņiem un birstošām sēklām… Es kāroju, kaut tas turpinātos vēl un vēl, lai tas ierautu mani uz visiem laikiem un nekad nebeigtos!

Te Jēzum nostājās ceļā jūdu priesteris un jautāja:

— Kādā varā tu šis lietas dari? Un kas tev tādu varu devis?

Bet Mācītājs atbildēja neaprakstāmi mierīgi, pie katra vārda uz­plīkšķinādams ar vīto pātagu sev pa kājām:

— Nograujiet šo dievnamu, un trijās dienās es to uzcelšu no jauna!

— Šo dievnamu cēla četrdesmit sešus gadus, bet tu to uzcelsi no jauna trijās dienās?! — Niknums priesteri vai slāpēja nost.

— Mēs nerunājam par vienu un to pašu! — Jēzus paraustīja ple­cus. Un, pienācis man klāt, teica: — Palūkojies, kāda tu izskaties, Marija?!

Mana kreisā roka bija pārskrambāta un asiņoja, mati pilni ar dū­nām un kaltētām smaržzālēm, drēbes saplēstas un notašķītas ar dub­ļiem, sarkanvīnu, augļu mīkstumu un mēsliem. Es elsoju, itin kā būtu ilgi, ilgi skrējusi.

— Iesim projām! — Jēzus teica, aizsvieda pātagu un saņēma mani aiz asiņainā delma.

Es pagriezos atpakaļ, un man saļodzījās ceļgali — tik bargas bija rakstu mācītāju, priesteru un tautas vecajo sejas, lāstus izdvesošās acis un naida pilnās kustības. Bet mums pretim skrēja bērni un kliedza:

— Oziannā, oziannā, oziannā Dāvida dēlam!!!

Viens rakstu mācītājs pielēca klāt Jēzum un, pārskaities izspiez­dams caur zobiem vārdus, jautāja:

— Vai tu nedzirdi, ko šie saka?

— Dzirdu gan, — Jēzus atbildēja, nelaizdams vaļā manu roku.

— Vai jūs nekad neesat lasījuši: No bērniņu un zīdāmu mutes es slavu sataisīšu?!

Mācītājs pasteidzināja soli, bet laukā uz kāpnēm jau klaigāja liels

aklo, tizlo vai kādu citu nelaimju piemeklēto pulks. Jēzus viņus izdzie dināja. Es biju tik satraukusies, ka, tikai izgājusi ārpus pilsētas, ievēroju arī savu brūci uz delma aizretējušu bez kādām paliekošām zīmēm.

Atkal, tāpat kā rīta pusē, gaisā jutu plandāmies nelabu un drau­dīgu spriedzi. Mēs bijām noguruši, sanervozējušies un izsalkuši. Ceļa malā ieraudzījām lielu vīģeskoku, bet, piegājuši tuvāk, augļus neatra­dām, tikai lapas. Mācītājs sacīja:

— Uz tevim lai mūžam vairs auglis neaug!

Un tūdaļ tas vīģeskoks nokalta. Es nevarēju saprast šādu Jēzus rīcību. Mani sagrāba skumju pilns žēlums pret šo koku, man pat rā­dījās, ka redzēju to iztrūcināmies, kad Mācītājs izteica nolādējumu.

Es sāku raudāt — patiešām biju pārlieku nogurusi. Tad pie manis pielavījās Jūdass.

— Un ar mums visiem notiksies tāpat, — čukstēdams man ausī, viņš mani apsvilināja ar karsto dvašu. — Viņš pat upurēja koku, lai varētu pierādīt savu varu, tamdēļ, nedienām pienākot, viņš nežēlos arī nevienu no mums.

Es klusēju.

— Tu dzirdēji, kā šodien Jēzus atkal sakaitināja priesterus? Nu, saki, kamdēļ tas bija vajadzīgs?! — Iskariots nevarēja vien rimties.

Es klusēju.

— Vai patiesi tu gribi, lai Viņš tiek nokauts kā Lieldienu jēriņš?

Es klusēju.

— Vai tu varēsi skatīties uz Viņa miršanu, ja allaž novērs acis, tiklīdz duncis tuvojas upurēšanai lemtā jēriņa rīklei? Kā tu varēsi ska­tīties uz Viņa ciešanām, zinādama, ka arī pati esi pielikusi roku pie šīs briesmīgās nāves?

Es klusēju. Ko gan es būtu varējusi viņam atbildēt?

Piepeši Jēzus apstājās, ar rokas mājienu paskubināja visus pie­nākt tuvāk, un, kad mēs Viņam ciešā lokā bijām sastājušies apkārt, Viņš teica:

— Rītu ir Neraudzētās Maizes diena. Mums ir pienācis laiks ēst Lieldienu vakariņas.

— Mācītāj, kurā vietā Jūs tās gribētu ēst? — Marta bija norūpē­jusies.

— Kur tu gribi, lai mēs tevim sataisām to Lieldienas jēru ēst?

— Jāni un Pēteri, eita un sataisiet mums to Lieldienas jēru, ka mēs ēdam! — Jēzus sacīja. — Rītrītā ejiet uz pilsētu, pilsētā ieejot, jūs viens cilvēks sastaps, ūdens krūzi nesdams. Eita tam pakaļ tanī namā, kur tas ieiet. Un sakait uz to namakungu: “Tas Mācītājs tev saka: kur ir tā vieta, kur es to Lieldienas jēru ar saviem mācekļiem varu ēst?" Un viņš jums rādīs vienu lielu ar deķiem izklātu istabu.

To teicis, Jēzus atšķīrās no mums un aizgāja lūgties uz Eljes kalnu, kuru dažu dienu laikā bija stipri iecienījis.

Lai gan jutos briesmīgi nogurusi, miegs nenāca. Tiklīdz pievēru acis, ieraudzīju uzbudināto Jeruzālemes pūli, Jēzu, kas vicina pletni lūgšanu namā, gluži kā tāda pazudinoša viesuļa sagrābtās tirgoņu man­tas, kustoņus, naudu un… nokaltušo vīģeskoku. Mēģināju sevi iemi­dzināt ar īpašu paņēmienu, kas man visbiežāk ir palīdzējis: iztēlojos sevi kopā ar Jēzu. Mēs bijām tikai divi vien un augām stundām saru­nājāmies, neviena netraucēti. Es izdomāju katru savu un Viņa vārdu. Es redzēju Jēzus seju, kā Viņš, manī klausīdamies, piekrītoši nolaiž skropstas, kā izbrīnā paceļ abas vai arī tikai vienu — kreiso — uzaci, kā smaidīdams ar rādītājpirkstu un īkšķi plūkā rudo bārdiņu, kā runā­dams sāk iekaist, tad noraustās citkārt mierīgie sejas muskuļi, iedre­bas plānās deguna nāsis, kā smiedamies Viņš atliec atpakaļ galvu un atmet matus, kā klusēdams skatās uz mani spožām, pētošām acīm. Kad no rītiem sastapu Jēzu, aizvien man šķita, ka esam sarunājušies ne tikai manās iedomās.

Bet Pesaha svētku rītā Jēzu es nesatiku. Līņāja. Diena bija pār­pilna satrauktu gaidu.

Lieldienu vakarā Jēzus paaicināja divpadsmit savus mīļākos mā­cekļus: Sīmani, kas top saukts Pēteris, Andreju, viņa brāli, Cebedeja dēlus Jēkabu un Jāni, Vīlipu, Bērtuli, Mateju, Tomu, Alveja dēlu Jēkabu, Tadeju, Sīmani no Kanas, Jūdasu Iskariotu, mani un vēl dažas sie­vietes.

Nams, uz kuru mūs aizveda, man likās neomulīgs. Vīrieši sasē­dās pie gara, balti klāta galda, bet mēs — atstatāk, pie durvim, lai va­rētu viņus apkalpot. Apsēdies, Jēzus pārlaida mums visiem skatienu un sacīja:

— Es sirsnīgi esmu vēlējies to Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms es ciešu. Jo es jums saku, ka vairs no tā neēdīšu, tiekams tas taps pie­pildīts Dieva valstībā.

— Mācītāj, bet ko gan nozīmē visi šie tavi vārdi?! — Pēteris iesaucās.

— Vai patiesi taisies mūs atstāt? — Aiz satraukuma Bērtulis sāka grauzt nagus.

— Varbūt neesam izdarījuši tev kaut ko pa prātam? — Toms ner­vozēja.

— Rabij, par kādām ciešanām tu runā? — es iečukstējos. — Vai patiesi nāk tuvāk mūsu gals?

— Vai tad jūs esat atraduši iesākumu, ka meklējat galu? — strauji pieceldamies, ierunājās Jēzus. — Tur, kur ir sākums, būs arī tas gals. Svētīts tas, kurš stāvēs iesākumā, un viņš pazīs galu un nebaudīs nāvi.

— Jēzu, vai kādudien nāks pār mums miers un pienāks jaunā pa­saule? — Toms jautāja.

— Tas miers, kuru jūs gaidāt, ir jau pienācis, bet jūs to neatzīs­tat! — Jēzus paraustīja plecus, itin kā Viņš būtu pateicis pavisam vienkāršu, turpretim citiem nezin kāpēc nesaprotamu lietu, un, pa­griezies pret mani, pavēlēja: — Marija, atnes bļodu, ūdens krūzi un dvieli!

Kad biju izpildījusi šo Viņa lūgumu, Jēzus novilka virsdrēbes, bet gūžas apsēja ar dvieli. Viņš pietupās, ielēja bļodā ūdeni un teica:

— Nāc šurpu, Marija, un nemēģini runāt man pretim!

Jēzus atraisīja manas sandales saitītes.

— Mācītāj, vai patiesi Tu mazgāsi man kājas? — es iesaucos, vairs nezinādama, ko lai iesāku — pretoties vai paklausīt.

— Es atminos, Marija, kā tu mūsu ceļa sākumā ar savām asarām nomazgāji man kājas un savos matos tās noslaucīji. Tagad ir mana kārta.

Pieliekusi galvu, es skatījos uz Viņa saspringtajiem muguras mus« kūļiem, bet sātans man uzsūtīja domas, citu par citu netiklākas.

— Pēteri, tagad ir tava kārta, — Viņš sacīja, aizsēja manu sandaļu siksniņas un paskatījās no apakšas uz augšu ilgu, vērīgu skatienu, kuru nespēju atminēt.

— Mūžam tev nebūs manas kājas mazgāt! — Pēteris dedzīgi teica* un sejā ielija blīvs sarkanums.

— Ko es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.

— Nē, nē, Jēzu, mana sirds pārtrūks aiz kauna, ja ļaušu tev to darīt!

— Pēteri, ja es tevi nemazgāšu, tad tevim nebūs daļa no manim.

— Ja tas ir tā, — Sīmanis Pēteris bilda drebošā balsī, — Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!

Sīmanis Pēteris sakņupa Jēzus priekšā uz ceļiem, bet Mācītājs ieru­nājās, mīklaini smaidīdams:

— Kas ir mazgāts, tam nevajaga kā vien kājas mazgāt, bet viņS viscauri ir šķīsts. Jūs arī esat šķīsti, bet ne visi. — Viņš pārlaida mums skatienu, joprojām tāpat mīklaini smaidīdams, un atkārtoja: — Jūs ne­esat visi šķīsti. Bet labāk pasakiet ikviens no jums, kam, jūsuprāt, es esmu līdzīgs?!

— Mācītāj, — Pēteris iečukstējās, aiz satraukuma aplaizīdams sa­kaltušās lūpas, — tu esi līdzīgs taisnības eņģelim…

— Tu esi līdzīgs gudram prātniekam, — sacīja Matejs, kad bija pienākusi rinda nomazgāt kājas viņam.

Savukārt klusētājs Toms bilda:

— Mācītāj, nekad manas lūpas neuzdrīkstēsies pateikt, kam TU esi līdzīgs…

— Es neesmu tavs mācītājs, — mazgādams Tomam kājas, Jēzus runāja, — jo tu esi dzēris, jo tu esi padzēries no mutuļojoša avota, kas ir manī un ko tikai es esmu izmērījis.

Viņš noslaucīja Tomam kājas, deva zīmi, lai viņš pakāpjas nostāk, un kaut ko iečukstēja ausī. Kad es Tomam pajautāju, kādi ir bijuši Jēzus vārdi, viņš atbildēja:

— Ja es kaut vienu pateikšu, jūs ņemsiet akmeņus un metīsiet uz mani, un uguns izšķilsies no akmeņiem un sadedzinās jūs. Tādi nu bija Jēzus vārdi.

Aizvien savādāks un neizprotamāks, aizvien baigāks kļuva Liel­dienu vakars.

Nomazgājis mācekļiem kājas, Jēzus uzvilka drēbes un, atgriezies pie galda, jautāja:

— Vai jūs zināt, ko es jums esmu darījis?

— Nē, Mācītāj…

— Ne gluži, Kungs…

— Jūs mani saucat par Mācītāju un par Kungu. Ja tad es, jūsu kungs un mācītājs, jūsu kājas esmu mazgājis, tad arī jums būs cits citam kājas mazgāt. Jo es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darāt, kā es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi, es jums saku: tas kalps nav lie­lāks par savu kungu. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, kad jūs to darāt. Es nerunāju no jums visiem.

Mēs savā starpā pārmijām skatienus, un ikkatram acīs bija dus­mīgs pārmetums visiem pārējiem.

— Es zinu, kurus es esmu izredzējis, bet lai tas raksts piepildās: Kas ar manim maizi ēd, tas mani min ar kājām.

Man šķita, ka Viņa acīs es saskatu noniecinājumu par mūsu visu dusmu pilno un bezspēcīgo apjukumu. Es redzēju, ka Jānis, kurš vienā mierā bija košļājis maizi, pēc šiem Jēzus vārdiem aizkostu riecienu noglabā drēbju krokās un sastingst ar pilnu muti atmiekšķēta mīk­stuma.

— Patiesi, patiesi, es jums saku: viens no jums mani nodos! — Vēl nekad Jēzus balss nav skanējusi tik satraukti.

Iestājās dziļš klusums, vienīgi varēja dzirdēt, ka pie griestiem sīc mušas. Es stāvēju ar pilnu bļodu un jutu, ka tūdaļ tā izkritīs no ma­nām trīcošajām rokām. Nolikusi bļodu uz galda, es iečukstēju Jēzum ausī:

— Kungs, kurš tas ir?

— Tas ir tas, kam es to kumosu iemērktu došu.

Acis nemirkšķinādama, es skatījos uz Mācītāja roku, kura pavi-1 sam lēni, lēni, lēni tuvojās bļodai, lēni iemērca maizi pēc zālītēm smar-1 žojošajā mērcē, bet pēc tam, liekas, veselu mūžību sniedzās pie Jūdastfl Iskariota mutes. Man pārlija sviedri, bet Jūdasa baigais skatiens no-1 plaiksnījās kā zaļš zibens.

— Ko tu dari, to dari drīz! — Jēzus viņam sacīja un pameta ar ad I kā tāds sazvērnieks. — Pērc, ko mums uz tiem svētkiem vajaga!

Un Jūdass, norijis kumosu, tūdaļ pat piecēlās un kā aiz aukliņas I raustāma lelle izgāja.

Nevienam neienāca prātā doma Jūdasu aizkavēt. Mācekļi turpii nāja iztaujāšanu:

— Vai patiesi mūsu vidū ir nodevējs?!

— Kurš viņš ir? Labāk lai viņš nebūtu piedzimis…

— Vai arī nodevēja roka atrodas uz šī galda?

— Tas nevar būt, ka viņš kopā ar mums ēd Lieldienu vakariņasļ

— Kungs, — piepeši visus pārtrauca Sīmanis Pēteris, — es esmu ļ gatavs ar tevi iet cietumā un nāvē! Tevis dēļ esmu gatavs visu panest… ļ

— Sīmani, Sīmani, — Jēzus tik tikko dzirdami nočukstēja, — re] dzi, sātanam ir ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet es esmu lūdzis par tevim, ka tava ticība nemitētos.

— Mācītāj, un, ja visi apgrēcinātos pie tevis, taču es ne! — Pēteris i zvērēja, spiezdams pie krūtīm sažņaugtās dūres. — Taču es ne!

— Patiesi, es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu mani J trīsreiz aizliegsi!

Pēteris tomēr spītīgi palika pie sava:

— Jebšu man ar tevim būtu jāmirst, taču es tevi negribu aizļ liegt!

— Un es? — es bikli pajautāju, bet Jēzus pārāk dziļi bija iegrimis sevī, tāpēc man neko neatbildēja.

Laukā jau sametās pavisam tumšs. Uz laiciņu iestājās neomulīgs klusums. Beidzot Jēzus teica:

— Bērniņi, es vēl mazu brīdi pie jums esmu. Jūs mani meklēsiet, bet, uz kurieni es iemu, tur jūs nevarat nākt…

Jēzus paņēma maizi, noskaitīja pateicības lūgšanu, pārlauza un īleva mums visiem, sacīdams:

— Tā ir mana miesa, kas par jums top dota. Ņemiet un ēdiet! To dariet, mani pieminēdami.

Tāpat Viņš paņēma vīna biķeri, noskaitīja pateicību, pats atdzēra malciņu un, mums sniegdams, teica:

— Dzeriet visi no tā, jo šīs ir manas asinis, tās Jaunās Derības asinis, kas par daudziem top izlietas. Es no šā laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad es to ar jums no jauna dzeršu sava Tēva valstībā.

Maizi baudīdama, es skatījos uz mijkrēslī balti atspīdošajām Jēzus rokām un domāju, ka teju vai pirms divām dienām tās mani bija glās­tījušas, skatījos uz Viņa lūpām un atcerējos, kā šajā priekšlieldienu naktī tās mani bija skūpstījušas. Es dzēru sarkano vīnu — Jēzus asinis un, tāpat kā toreiz, smaržojot salmiem un kaltētajām zālēm, sajutu un dzirdēju Viņa sirdi strauji pukstam līdzās manējai.

Piepeši mani sagrāba briesmīgs žēlums, un es iekliedzos, vairs ne­apjēgdama, ko daru:

— Jēzu, es mīlu tevi!

Visa mana būtība juta, ka citas reizes vairs nebūs, ka tāda nepie­nāks, lai es varu Viņam to pateikt, tāpēc steigšus, itin kā man dzītos pakaļ vajātāji, vēl reizi, tikai pavisam, pavisam klusu atkārtoju:

— Es mīlu tevi…

Es sarāvos, gaidīdama izsmiekla un pārmetumu krusu, jo tā jau visi trina uz mani zobus. Taču bija pilnīgs klusums, vienīgi melodiski nošķindēja kauss, kuru kāds lika nost.

Jēzus piecēlās un teica:

— Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlējāt, itin kā es jūs esmu mīlējis. Pēc tā, ka arī jūs cits citu mīlējāt, visi nomanīs, ka jūs esat mani mācekļi. Tikai mīlestība padarīs jūs brīvus.

To teicis, Jēzus izgāja ārā. Mēs devāmies Mācītājam nopakaļ. Tumsa jaucās ar svētku trokšņiem kā vakar dievnamā asinis ar pienu. Vai šīs manas domas nebija īpatnējas?

— Kungs, kur tu ej? — Sīmanis Pēteris jautāja.

— Kur es iemu, tur tu tagad manim nevari nākt pakaļ, bet tu pēcgalā nāksi man pakaļ, — Jēzus atbildēja, un Viņa balsi es uztvēru šo toni, no kura baidījos visstiprāk: Viņš neizmērojami attālinās n mums. — Kur es noiemu, to jūs zināt, un to ceļu jūs ari zināt.

— Kungs, — Toms lūdzoši sacīja, — mēs patiesi nezinām, kur tu ej, kā tad mēs to ceļu varam zināt?

— Es esmu tas ceļš, — Jēzus klusi bilda, — un tā patiesība un t& devība. Neviens nenāk pie tā Tēva, kā vien caur mani.

Mācītājs paātrināja soli. Knapi paguvām tikt Viņam līdzi. Pa­klupis pār akmeni un gandrīz pakritis, Vīlips iekliedzās:

— Kungs, rādi mums to Tēvu, tad mums pietiek!

Es paskatījos uz debesīm — pilnīgi melnas un bez zvaigznēm, pārskrēja šermuļi, kad Jēzus sacīja:

— Tik ilgi es piejums esmu, un tu, Vīlip, mani nepazīsti?

“Es ari tevi nepazīstu, Kungs!” es gandrīz gribēju iekliegties, lai manu balsi tūkstošos atbalšu atkārtotu maldinošie un necilvēciski sve­šie Jeruzālemes tumšo ielu labirinti. Bet es klusēju, un manā sirdī bija tukšums. Piegāju blakus Jēzum. Viņš ierunājās ar žēlumu, uz mani pat nepaskatījies:

— Redzi, tas laiks nāk un jau ir atnācis, ka jūs izklīdīsiet ikviens uz savu vietu un mani pametīsiet vienu pašu… Un es neesmu viens, bet ar mani ir… — Spēji uzbrāzies vējš aiznesa Viņa pēdējo vārdu.

Visi klusēja, katrs savu domu nomākts. Tā mēs nonācām pie Eljes kalna. Jēzus pavēlēja:

— Lūdziet, ka jūs neiekrītat kārdināšanā! Bet tu, Pēteri, un jūs Cebedeja dēli, nāciet man līdzi! Mana dvēsele ir visnotaļ noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeitan un esiet ar mani nomodā!

Es nometos pie zemes un skatījos, kā viņi kāpj kalnā: pirmais — sarucis un uzkucis Jēzus, viņam pēdās — Pēteris, Jēkabs un Jānis. Žēlums mani plosīt plosīja, jo Mācītājs vēl nekad nebija licies tik vien­tulīgs, nelaimīgs un visu pamests.

Bet Jūdass lskariots vēl aizvien nebija atgriezies. Kā mēs bijām

varējuši aizmirst vakariņu laikā Jēzus teiktos vārdus par nodevību, kuri visus bija satriekuši?! Es paskatījos visapkārt, bet visi bija aizmi­guši. Es negribēju modināt, jo viņi nebūtu mani uzklausījuši, vienīgi ņurkstējuši…

Skrēju lejā no kalna, un, kaut arī steidzos, neizprotams spēks gluži kā lietuvēna sapnī sapina man kājas. Par katru cenu man Jēzum bija jāpasaka, ka arī es esmu pielikusi roku pie briesmīgās nodevības. Cik Jūdasam ir bijusi liela taisnība, ka mums abiem ar viņu ir viena asins! Ka man vajadzēja pārvarēt sevi un pakļauties Iskariotam. Ka man vaja­dzēja iet kopā ar viņu. Kalpot viņam. Ar viņu gulēt, mīlēties un dzem­dēt viņam zaļacainus bērnus. Tad viņš nebūtu nodevis Jēzu. Bet manī bija ņēmusi virsroku iekāre un lepnība. Jo nebiju spējusi ziedoties tā vārdā, kuru mīlu. Tamdēļ nebūs man piedošanas! Par katru cenu man ir jāatzīstas Jēzum, ka tā esmu es, ka patiešām esmu Viņu nodevusi!

Skriedama starp melnajiem kokiem, es meklēju Jēzu, kas lūdza. Es gandrīz pakritu, aizķērusies aiz milzīga akmens, un paliku kā iemieta, kad tas iepurpinājās cilvēka balsī. Kā izrādījās, tas bija Sīmanis Pēteris. Viņš gulēja. Un abi Cebedeja dēli — ari.

— Sīmani, Jāni, Jēkab! — es ievaidējos. — Kāpēc jūs guļat, ja mā­cītājs lūdza palikt nomodā? Briesmīgi draudi klājas Viņam pār galvu, bet jūs…

Viņi tikai paraudzījās uz mani miegainām acīm, un, šiem Jēzus raudzītajiem atmetusi ar roku, es devos tālāk.

Nelielā iegravā es ieraudzīju stāvam uz ceļiem Jēzu. Es neprotu paskaidrot, kāpēc, bet viņš bija spoži kā visbaltākā pilnmēness vai pat saules apspīdēts, lai gan debesīs, kas bija biezu, pelēku mākoņu aiz­segtas, nespulgoja neviena zvaigznīte. Ielūkojusies vērīgāk, es sapratu, ka Mācītājs pats izstaro gaismu. Es neuzdrīkstējos viņam tuvoties. Es piekļāvos aiz koka un, no uzbudinājuma ar nagiem lobīdama sīvi smaržīgo mizu, klausījos Jēzus sirdssāpju pilnajā lūgsnā.

— Aba, Tēvs, apžēlojies par mani, jo sāpju ūdeņi apņem manu dvēseli. Esmu iestidzis dziļā šaubu dūkstī, un nav man, kur atbalstīt kāju. Esmu nonācis neticības dzelmē, pār mani gāžas auksti viļņi.

Tēvs, esmu paguris, skaļi saukdams, man ir aizsmakusi rīkle! Un aci esmu izskatījis, gaidīdams uz Tavu palīdzību. Kungs, dod man kādu zīmi, ka Tu esi, ka Tu neesi mani pametis. Ak Tēvs, atbildi, Tu esi žē­līgs, Tava labestība ir bezgalīga! Esi tik laipns, paskaties uz mani! Ne­novērs savu vaigu, jo es esmu Tavs kalps. Es esmu Tavs dēls, esmu skumju pārņemts! Atbildi drīzāk! Tu vari visu!!! Attālini, attālini no manis šo ciešanu biķeri!!!

Jēzus sakņupa pelēkajos putekļos un, sarāvies kā bērniņš mātes miesās, pats bija līdzīgs pelēkam akmenim. Es dzirdēju viņu šņuk­stam, redzēju aiz žēlabām lauzām rokas. Apdzisa ari spīdums, itin kā būtu pārsedzies vispelēkākās miglas mākonis.

Mēģināju pietuvoties Jēzum, bet atsitos pret neredzamu un nepār­varamu sienu. Mani sastindzināja sāpjpilna vientulība. Es jau zināju — tā nekad nebeigsies. Ja es palikšu viena, tā arī smilkstēšu šausmīgajā vientulībā visu sev atvēlēto laiku. Šajā mirklī es zaudēju tēvu, māti, māsas, brāļus, draudzenes un vīriešus, kas kādreiz bija apmeklējuši mani. Viss, ko vien biju pieredzējusi: iespaidi, kurus tik kāri tvēru, žē­lums, prieki, atradumi un zaudējumi, baudkāre, zinības, nemiers un bailes lobījās no manis nost kā lielas, spīdīgas zvīņas. Es biju kaila. Tāda pati kā pirms savas piedzimšanas. Tā vairs nebiju es, lēnīgi kaut kas — sērīgs un kusls. Svītra tumsā. Nostiepta sēru stīga starp debesīm un zemi.

Jēzus nometās ceļos un, sakrampējis rokas uz krūtīm, putekļiem klāto galvu atmetis pret mēmajām debesīm, turpināja lūgt:

— Tēvs, lai Tavs indes biķeris paiet man sebu! Ak, bēdu dienā, Kungs, es Tevi meklēju, cauru nakti bez atelpas sniedzu pret Tevi savu roku! Ak, neviens nesniegs mierinājumu manai dvēselei! Bet varbūt, Tēvs, visa Tava žēlastība jau ir izsīkusi, varbūt Tavi solījumi paaudžu paaudzēm ir jau galā? Tēvs, vai Tu jau esi aizmirsis apžēloties? Vai līdzcietībai esi aizslēdzis ceļus? Es atceros, Kungs, Tavus darbus, bet cik labi man ir zināmi viņo laiku brīnumi! Es pārdomāju par visu Tavu veikumu, domāju par Taviem varoņdarbiem… Tad kamdēļ šo­nakt Tu esi mani pametis?

Jēzus seja atkal iemirdzējās, un es redzēju, ka tai pāri noplūst biezi asiņu sviedru pilieni. Viņš lūdzās aizvien dedzīgāk un dedzīgāk:

— Tēvs, māci mani, lai es turos uz Taviem ceļiem. Raugies uz mani un apžēlojies par mani. Dod spēku savam Dēlam! Lai mana lūgšana nonāk līdz Tevim, pavērs ausi pret manu žēlabaino klie­dzienu! Dod skaidru zīmi, ka Tu stāvi par mani! Mans Tēvs, ja tas ir lavā varā, lai šis biķeris paiet man sebu! Bet lai notiek nevis tā, kā es gribu, bet tāds ir Tavs prāts! — Jēzus sāka mirdzēt arvien spožāk un spožāk, bet no kokiem un akmeņiem nostiepās garas ēnas. — Tēvs, ja Tu gribi, atvairi man šo biķeri, un lai notiek nevis mana, bet Tava griba! Tēvs, lai mans vienīgais ceļš ir skatīt Tavu gribu. Tavus novē­lējumus es gribu pildīt, tikai nekad nenovērsies no manis! Aiz ilgām sirds man stājas, allaž meklēdama Tavus vārdus. Pīšļos satriekta ir mana dvēsele! Tēvs, spirdzini mani, kā Tu esi solījies. Es steigšos pa ceļu, kuru iet Tu esi pavēlējis, jo Tu esi izrāvis manu sirdi. Es biju no­maldījies, tamdēļ cietu, bet šobrīd paklausu Tavam vārdam. Spirdzini mani! Tu taču esi žēlīgs! Ko Tava mute ir teikusi, to es gribu pildīt. Slieču savu sirdi paklausīt Tavai gribai. Šo biķeri es izdzeršu! Lai no­tiek Tavs prāts!

Jēzus atkal sakņupa putekļos. Sīmanik Pēteris vēlāk stāstīs, ka esot redzējis Tā Kunga Eņģeli. Viņš to nevarēja redzēt, jo bija aizmi­dzis. Un nekāda eņģeļa nav bijis, tikai neizmērojama Jēzus vientulība.

Piepeši atskanēja savādi saucieni. Jēzus piecēlās no zemes, nopu­rināja putekļus un devās pie mācekļiem, kas gulēja akmens sviediena attālumā. Es vēl aizvien biju noslēpusies aiz koka. Jēzus pamodināja Pēteri un teica:

— Guliet nu vēl un dusiet! Vai jūs nespējat vienu pašu stundu ar manim būt nomodā! Jau ir gan. Tā stunda ir nākusi. Tas cilvēka dēls top nodots grēcinieku rokās. Ceļaties, eima! Redzi, kas mani nodod. Tas ir tuvu klāt.

Visi trīs piecēlās un satriekti mīņājās, izberzēdami miega pilnās acis. Es nepaguvu pieiet viņiem klāt. No tumsas iznāca Jūdass. Viņam sekoja liels ļaužu pulks, bruņojies ar zobeniem un nūjām. Daži turēja

lāpas. Šajā gaismā viss trīcēja un lēkāja. Šķita, ka zeme šūpojas zem kājām, jūdass piegāja pie Jēzus.

— Draugs, kāpēc tu še esi? — Jēzus bilda un sāka kāsēt, itin k(k būtu aizrijies ar visdedzīgākajiem vārdiem.

— Sveiks, Rabij! — Jūdass nočukstēja un ar sarkanām, kā asiņu noziestām lūpām noskūpstīja nāvīgi nobālušā Jēzus vaigu.

— Jūdas, — Jēzus sacīja un skumji pasmaidīja, — ar savu skūpstu tu mani nododi!

Bet Sīmanis Pēteris izvilka no azotes zobenu, pielēca klāt vienam karavīram un nocirta tam ausi. Bet Jēzus teica:

— Bāz savu zobenu atpakaļ, jo visi, kas zobenu ņem, tie caur zo­benu tiks nomaitāti. Kā tad tie raksti taptu piepildīti? Jo tam būs tā notikt.

Bija neizsakāmi smacīgi. Tuvojās vētra. Debesis pāršķēla zibens, un nogranda pērkons. Kad Jēzum atlauza uz muguras un sasēja ro­kas, sāka krist pirmās lietus lāses. Lielas un smagas, gluži kā piesūku­šās ar visu šīszemes cilvēku žēlabām.

— Itin kā uz kādu slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nū­jām mani gūstīt! — Jēzus runāja, kad Viņu veda lejup, pavadīdami ar dunkām un kāju spērieniem. — Ik dienas es pie jums esmu sēdējis Dieva namā mācīdams, un jūs mani neesat gūstījuši. Jā! Tagad ir at­nākusi jūsu stunda. Tumsības trakošana!

Gluži kā šo vārdu pamudināti, sargi metās satvert arī mūs. Es re­dzēju, ka teciņiem aizlaižas gan Pēteris, gan Jānis, gan Jēkabs. Es stā­vēju un gaidīju — lai ņem mani ciet, lai kauj mani nost, lai iznīcina mani. To ieraudzījis, Jēzus iekliedzās:

— Marija, bēdz, ne…

Bārdains sargs ar milzīgu kā lāpsta plaukstu aizspieda Mācītājam muti.

Es metos bēgt. Es jutos kā vāvere riteni. Kāds tvēra mani aiz ap­metņa, es izmaucos no tā un tikai apakšdrēbēs ieniru tumsā. Es biju izbēgusi.

Lietus turpināja lāsot. Milzīgos, siltos pilienus es laizīju no sejas

kā asaras un brīnījos, kāpēc tās nav sāļas… Man trūka spēka paraudāt pašai.

Pakalna piekājē visi bija stipri satraukušies. Tika izdzēsti uguns­kuri, kravātas mantas, un visi gatavojās doties uz pilsētu. Ak Jeruzā­leme, Jeruzāleme… Es aizņēmos no Annas apmetni un iejaucos starp tiem, kas bija vistuvāk Jēzum. Es redzēju vienīgi Viņa nokārto galvu, uzkumpušo muguru un cauri slapjajam apģērbam stipri izspīlētās lāpstiņas.

Pirms rītausmas mēs iegājām Jeruzālemē. Pūlis, kas pavadīja Jēzu, auga un auga augumā. Lietus pārgāja. Valdīja pretīgs klusums, bija sadzirdami vienīgi soļi. Arvien vairāk soļu. Arvien vairāk un vairāk, un vairāk soļu. Ieraudājās bērns. Es ieraudzīju, kā saraujas Jēzus mu­gura. Bet pēc tam sargi Viņu pavisam aizsedza manam skatienam.

Mēs sagājām Augstā Priestera nama pagalmā. Mēs sakūrām ugunskurus un sasēdāmies tiem apkārt. Mēs gaidījām. Nodziedāja gailis. Ausa gaisma. Pie manis pienāca Sīmanis Pēteris. Viņš apsēdās. Viņš nolika galvu man klēpī. Viņš sāka raudāt. Es glāstīju viņa sapin­kātās, rupjās un putekļiem klātās krēpes un čiepstēju kā uzvelkamais putns:

— Ne-kas-ne-kas-ne-kas-ne-kas-ne-kas…

Ļoti tālu rībēja pērkons. Es piekļāvos Pēterim, kurš jau trīs reizes bija aizliedzis, un ievaidējos:

— Kungs, kas mums palīdzēs to visu pārciest?! Kungs, kas man palīdzēs…

— KUNGS, KAS MAN PALĪDZĒS? — es neatlaidīgi sev jautāju un jautāju, līdz beidzot biju aptvērusi kādu zelta likumu… — Vika noslē­pumaini pasmaidīja.

— Kādu? — Norma ziņkārīgi ieprasījās un kaut ko atzīmēja uz papīra lapas.

— Likumu, ka nekad neko nevajag lūgt. Nevajag lūgt cilvēkam, jo mazāk — Dievam. Nelūgt ne žēlastības dāvanu, ne pakalpojumu,

ne mantu, ne mierinājumu, līdzjūtību, izpratni vai kādas citas jūtas. Nekādā ziņā nevajag lūgt mīlestību! Un vēl. Nekad nevajag gaidīt atlī­dzību. Ne par labiem darbiem, ne par izciestām sirdssāpēm, ne par grēkiem. Jo atlīdzību nevarēsi sagaidīt. Nekad. Bet kopš pašas bērnī­bas visa mana dzīve ir hroniska atlīdzības gaidīšana. Es biju līdz ma­lām pilna ar naivu ticību, ka pasaulē pastāv kaut kāds metalizēts tais­nīgums. Kad parādījās Pauls, es ilgāk vairs nevarēju gaidīt. Viņš bija Dieva Sūtnis, un viņam vajadzēja atlīdzināt par visu: par tēvu, kurš man bija tikai līdz četriem gadiem, par despotisko māti, par mirušo māsu, par mana vīra slimību, par spēji izirušo — kā no liela augstuma uz akmens grīdas kritušam pulkstenim — personību, par paranojiskajiem murgiem, kas sazīdušies manā esībā gluži kā dēles…

Taisnība, par Pirmo Atlīdzinātāju Dievs man jau bija atsūtījis Go — manu vīru. Viņš bija mākslinieks. Go ir iesauka, jo viņš izskatī­jās gluži kā Gogēns, kādu mēs viņu iztēlojamies pēc dažiem foto­attēliem un daudziem autoportretiem. Viņš bija plecīgs, stūrains un neveikls, bet graciozs kā lauva, skaists, kaut arī ar parupju un jau krietni nodzertu seju, mežonīgām un spīdīgām acīm, baudkārām un allaž loti sarkanām lūpām, bārdains, sapinkājies, straujš un ironisks.

Es iepazinos ar Go, kad man bija divdesmit pieci gadi, viņš bija līdzīgi divdesmit gadu vecāks par mani. Tolaik strādāju kādā nedēļas laikrakstā, kur veidoju tā saucamo “Literatūras un mākslas” lappusi. Gandrīz visas manas intervijas ar aktieriem, režisoriem, mākslinie­kiem, fotogrāfiem, komponistiem, dejotājiem, dziedoņiem, rakstnie­kiem un dzejniekiem beidzās ar iemīlēšanos. Proti — iemīlēšanos, tas ir ārkārtīgi precīzs vārds, pat ja šīs pēkšņi apžilbinājušās jūtas bija pārgājušas pēc dažām stundām. Reizēm tās ievilkās uz nedēļu, mē­nesi vai pat pusgadu. Tās tika appušķotas ar intelektuālām, cigarešu dūmiem piesmaržotām sarunām, ilgiem, reibinošiem skūpstiem tum­šos vārtos vai pat dzimumaktu — poētisks termins šajā gadījumā ir lieks —, kas nodarīts steigšus kādā mežmalā, mašīnā vai pie paziņām. Jā, pie paziņām, jo manās mājās mūždien draudīgi rēgojās mamma, bet aktieru, režisoru, mākslinieku, fotogrāfu, komponistu, dejotāju,

dziedoņu, rakstnieku un dzejnieku dzīvokļi ņudzēt ņudzēja no sie­vām, sievasmātēm, vecmāmiņām un bērniem.

Es uzvedos kā maza meitene, kas spēlē vistiņas. Es skraidelēju pa dzīvi: manas acis bija cieši aizsietas ar punktotu lakatiņu, un ikvienu, kurš tikai patrāpījās man ceļā, piekļāvu pie sirds, ikvienam pieskāros, ikvienu aptaustīju un noglāstīju, mēģinādama uzminēt — varbūt šī arī ir mana Vienīgā Mīlestība?! Diemžēl tā nebija ne šis aktieris, ne šis režisors, ne šis mākslinieks, ne šis fotogrāfs, ne šis komponists, ne šis dejotājs, ne šis dziedonis, ne šis rakstnieks un ne šis dzejnieks… Ak, šis nebija tas cilvēks, šis nebija, un šis atkal ne…

Par Go daudz jau biju dzirdējusi. Viss, ar ko viņš bija izslavēts, bija neapvaldīts talants, temperaments, mīlas dēkas, dzeršanas pe­riodi… Turklāt cilvēki runāja, ka viņš esot jūds, piedevām — apgrai­zīts, bet tas izraisīja sieviešu sevišķu ziņkārību. Tā nu reiz es saņēmu uzdevumu aprakstīt viņa izstādi, bet, ja paveiksies, — izspiest inter­viju. Man nepatīk izstāžu atklāšanas dienas. Atsvešinātības izjūtas, kas tā jau mani pastāvīgi vajā, tajās saasinājās tiktāl, ka nebija izturamas, tās manī džinkstēt džinkstēja. Zibinādamās starp milzumdaudz vis­biežāk jau pazīstamu seju, jutos nevienam nevajadzīga pieklīdene no pilnīgi citas telpas un citāda laika.

Toreiz bija Go gleznas. Daiļrades kopsavilkuma izstāde. Kāds simts neprātīgā enerģijā pulsējošu audeklu. Melnie krucifiksi, pāršķobījuši etiķī apdedzinātās lūpas, brēca oranžās debesīs, zilganas laumas dejoja liegus menuetus apkārt sarkaniem failiem, kas līda ārā taisni no rupjās, melnās zemes; debeszili eņģeļi ekstāzē izvaikstītu seju kļāva pie bezdzimuma krūtīm liesmojošus dzelteno liliju pušķus; zaļacains Lucifers, kuram piemita visi Go sejas panti, guldīja nevainīgas jauna­vas uz asinīm nošķaidītiem palagiem, un baltais, svecītēs mirdzošais elles līgavu gājiens aizstiepās līdz mēness sudraba izziestajam apvār­snim; brūnā puskrēslā muskuļoti kentauri cīnījās ar zeltkrāsas lau­vām un plankumainajiem tīģeriem; vijīgi, staipīgi, sviedros vizoši vis­dažādākajās pozās mīlējošos augumi lidoja visās šīs un viņas pasaules krāsās zaigojošos bezdibeņos…

Go drūmi stāvēja spiedzīgā sieviešu pulciņā un, savilcis nesa-ļ prasta mocekļa grimasi, pieņēma ziedus: snobiskas dzeltenās rozes uņ pretenciozus pušķīšus, kas piespraudīti ar grīšļiem, spalvām un magoņgalviņām. Man bija skumji, un gluži kā sāļais jūrmalas miklum» sūcās iekšā klusa bezcerība. Vajadzēja saņemt dūšu un doties taisnā ceļā pie draudīgā maestro, diktofonu kā revolveri mērķējot viņa pa­vērtajā mutē.

— Nekādas intervijas! Sevišķi sievietēm! Viņu jautājumi parasti ir reti stulbi! — viņš sacīja zemā un kā bezdibenis dziļā balsī. Uz mani viņš pat nepaskatījās.

— Manējie tādi nebūs. Es apsolu.

Beidzot viņš paskatījās uz manu pusi. Ne no augšas uz leju. Mūsu acis sastapās. Viss! Rotaļa ir beigusies. Vistiņu apsēju varēju mest prom. Es esmu atradusi. Es viņu pazinu. Tas ir viss!

— Kā izrādās, tev vēl būs arī pretenzijas?! Tev varbūt pat šķiet, ka saproti kaut ko no mākslas? Vai arī saproti manu glezniecību?

— Jā… — Vārdi vairs nebija svarīgi.

— Oho-ho-ho… Nu, labi! Re, visa kompānija jau šļūc uz manu darbnīcu. Tepat — pie Dominikāņu baznīcas. Iesim, paskatīsimies, kāda cena tiem taviem jautājumiņiem… — Un Go uzlika man uz pleca kā Akmens Viesim smagu roku.

Bija novembris. Tumšs un dzestrs. Arī uz ielas Go nepalaida mani vaļā, lai gan atbalstījās uz manis nevis kā uz sievietes, bet kā uz nūjas.

Šaurajā darbniciņā sagāzās kādi trīsdesmit cilvēki. Uz krāsām no­tašķītā galda, kas vairāk bija līdzīgs gigantiskai paletei, kā pēc burvju nūjiņas mājiena sarindojās pudeļu leģions: konjaks, šņabis, šampanie­tis, baltais un sarkanais vīns, alus un kandža. Kaudzītēs sagūlās ap­cepta maize, siers, speķis, āboli, rieksti un mandarīni. Pēkšņi nogranda un siltām, zaigojošām šļakatām uzšļācās džezs.

Go atkal nepievērsa man ne niecīgāko uzmanību, tikai dzēra, ne­pārtraukti atraugājās, dārdoši runāja, briesmīgi lamājās, apdullinoši smējās, kāsēja, slāpa un aizrijās, atdarinādams Armstrongu, sēdināja

sev klēpī man nepazīstamas superekstravagantas sievietes, kutināja viņas, knaibīja, bučoja un galu galā, nesaprotama trakuma pārņemts, dzina prom.

Kāds velns mani atrāvis uz šito tuksnesi, savā nodabā es domāju, klusi un sērīgi reibdama. Smēķēju un aplūkoju neskaitāmos priekš­metus, kas bija sakarināti pie Go darbnīcas sienām: lieldienzarus, dzeltenas sakaltušas rozes, noputējušas vaska puķes, koka dieviņus bez rokām, svētās ar nosistu degunu, eņģeļus sadūlējušiem spārniem, rūsas saēstas saulītes, milzumdaudz plastmasas leļļu kājiņu, gliemežvākus, divas bagātīgas tropisko taureņu kolekcijas, baltas zīdaiņa kurpītes, melnus ādas cimdus, ceļa zīmes, no visdažādākajām vietām savāktus brīdinājuma, norādījuma vai aizlieguma uzrakstus: Smēķēt aizliegts, Dzert līdzatnestos alkoholiskos dzērienus stingri aizliegts, Ar mēteļiem neapkalpojam, Bez virsdrēbēm neapkalpojam, Ar bērniem līdz 5 ga­diem neielaižam, Barot orangutānu stingri aizliegts, Aiztikt aizliegts, Bāzt olas sālī — aizliegts, Fotografēt aizliegts, Zālē gulēt aizliegts, Pu­ķes noplūkt aizliegts, Pēc pīkst. 23 staigāt stingri aizliegts, Pēc trešā zvana neapkalpojam, Traukus novāksim paši, Aizver durvis, Informā­ciju neizsniedz, Biļešu nav, Nestrādājam, Vietu nav, Zem krāna stāvēt — bīstami dzīvībai, Bīstami dzīvībai, Vaiņagu nav, Zārku nav, Mirstamās drēbes pašujam no pasūtītāja materiāla, Ievērojiet klusumu, Klusumu!, rubeņgaiļa izbāzeni, kādu vientuļu raibu spārnu, dzeloņstieples, roku dzelžus, tālruņa klausules, sarkanā diegā kā trofejas savērtus lietotus prezervatīvus, Venēcijas maskas, ikonu, paletes, SA virsnieka cepuri, se­nas fotogrāfijas ovālos ietvaros, no žurnāla izplēstas persiešu erotiskās miniatūras, pulksteni bez rādītājiem, karotes, dakšiņas, nažus, spogu­līšus, blondīnes parūku, cara laiku ordeni, jūgendstila mežģīņu rokas­somiņu, pāva spalvu vēdekli, pīpes, kaklasaites, krūšturus, caurumai­nus akmentiņus, ģipša aci, ausi, degunu, komjaunatnes statūtu brošūru, šļirci, dzeltenu plīša lāci…

— Sākās dejas! — pēkšņi pie manis noliecās Go. — Tagad tu va­rēsi man uzdot savus muļķīgos jautājumiņus.

— Es tūlīt, paņemšu tikai diktofonu…

— Mana mlļiņā, esmu redzējis visādas perversijas, bet, ka vīrietis dejotu ar sievieti, ieslēguši diktofonu… — Go aizvilka mani uz telpas vidu, kur jau mīņājās vairāki piedzērušies pāri. — Zini, te ir pārāk šauri un smacīgi, iziesim uz trepēm, tur būs daudz brīvāk…

Viņš aizvilka mani pa šauru, garu gaiteni, kas bija piekrāmēts ar milzīgām gleznām, neaizsāktiem audekliem, rāmjiem un ķīļrāmjiem.

Kāpņu laukumiņam bija knapi dažu metru platība. Pa arkveida logu varēja redzēt Dominikāņu baznīcas mūri, un spīdēja mēness.

— Redzi, cik te ir romantiski! — viņš iečukstēja ausī.

— Jā, bet nevar dzirdēt mūziku…

— Pašlaik mums šī mūzika vajadzīga tikpat daudz kā diktofons… — Go piespieda mani sev klāt un sāka skūpstīt. — Paklau, bērniņ, lai mēs velti netērētu laiku, es tev paskaidrošu, kādi skūpsti man patīk! — Ar karstām, sasvīdušām plaukstām viņš saspieda man deniņus un pa­grieza galvu, lai mēnesnīca krit man tieši sejā. — Saliec lūpas tā, it kā tu gribētu uzsvilpot. Nu jā, lai paliek tikai mazs caurumiņš! — Viņš sasiekaloja pirkstu un pieskārās manām lūpām. — Lieliski! Un tagad dari tā, it kā pa šo mazo caurumiņu tu gribētu iesūkt sevī mani visu. Tu saproti, ne tikai manas lūpas un mēli, bet mani visu — visus simt manus kilogramus.

Visiem spēkiem centos izdarīt viņam pa prātam. Un drīz jau sa­gaidīju uzslavu:

— Tu esi talantīga mācekle! Jebkurš īsts skolotājs tādas dēļ varē mani apskaust! — Viņš maigi saņēma mani aiz pleciem un nospieda ceļos uz kāpnēm. — Nu, un tagad pamēģini vēlreiz…

Paklausīgi ar lūpām aptvēru viņa locekli. Kaut kur tālu, tālu ska­nēja mūzika un atbalsojās piedzērušo runas. F.s grimu kā kvēlošos, tumši zilos mākoņos.

Go pacēla mani un neizsakāmi mīļi apskāva — kā Tēvs, Ķēniņš vai Maiguma Dievs.

— Vai zini, kas tu esi?

Es noliedzoši papurināju galvu.

— Tu esi mana PRM. Mana PRM, tu saproti?

— Nē…

— Mana pē er em.

— Kas?

— Pēdējā Rūgtā Mīla. Mana Pēdējā Rūgtā Mīla. Es tevi pazinu, tiklīdz biju ieraudzījis.

— Es arī tevi pazinu uzreiz! — es nočukstēju un piekļāvos pie viņa kā bombardēšanas laikā pie zemes.

Piepeši es jutu, ka Go satrūkstas, gluži kā viņam kāds spēcīgi būtu iebelzis pa muguru. Viņš aizgrūda mani prom.

— Vai tu dzirdēji?

— Ko?

— Balsi!

— Kādu?!

— Skaļu un skaidru. Tā teica: Sūtnis ir jau ceļā\

— Nē, es patiešām nedzirdēju. Tev droši vien būs izklausījies…

— Nevarēja izklausīties, PRM, nevarēja! Es dzirdēju pavisam skaidri, tāpat kā pašlaik dzirdu tevi. Ļoti skaidri tika pateikts: Sūtnis ir jau ceļāl

Man pārskrēja šermuļi. Noglāstīju viņam vaigu un pajautāju, cenzdamās piešķirt balsij izsmējīgu pieskaņu:

— Kāda balss tā bija — vīrieša vai sievietes balss?

— Ne vīrieša, ne sievietes. Ej atpakaļ, uz istabu, PRM, es iešu pa­meklēt, kurš to ir teicis.

Viņš piebīdīja mani pie durvīm un svilpodams kāpa lejā pa kāp­nēm. Es neuzdrīkstējos iet Go pakaļ. Bet atgriezties pie apreibušās aurojošās kompānijas arī negribējās. Pietupos gaitenī starp ķīļrāmjiem un gleznām. Dirnēju kā pele zem slotas un tīksminājos par eļļas krāsu smaržu. Te piepeši iegaudojās suns. Stiepti, ilgpilni, drūmi.

Es izlīdu no savas slēptuves un pielavījos pie durvīm. Suns jopro­jām gaudoja, viņa raudulīgā kaukšana bija kā sāpjpilns vaidiens. Droši vien kāds izvirtulis moka nabaga lopiņu Dominikāņu baznīcas sētā. Uzmetu plecos lietusmēteli, kas tepat karājās. Starp ķīļrāmjiem sameklēju dēļa galu ar draudīgi izlīdušu naglu. Es izgāju uz kāpnēm.

Mocītā suņa vaidieni kļuva patiešām nepanesami. Es nokāpu pa­galmā.

Nupat kā bija uzsnidzis sniegs. Lielas, svaigas pēdas veda uz pašu tumšāko pagalma malu, no kurienes plūda suņa sāpju pilnās gaudas, piepeši mani caururba doma: un ja nu Go tur spīdzina suni? Kas no­tiks ar manu mīlestību, ja tūdaļ ieraudzīšu Go un aiz sāpēm valstošos suni uz asiņainā pirmā sniega? Es aizmetu dēļa galu. Stingstošu sirdi es gāju uz žēlabaino kaucienu pusi. Acīm aprodot ar tumsu, es ierau­dzīju vīrieša siluetu. Nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir Go. Uz mirkli iestājās klusums. Es pamiru. Tumsā es nevarēju saskatīt suni. Taču tas atkal šaušalīgi sāka gaudot. Pielavījos pavisam tuvu. Go bija pagrie­zies ar muguru pret mani. Viņš stāvēja uz vienas kājas, ar abām ro­kām un ceļgalu atspiedies pret mūri. Nokāris galvu, viņš ievilka gaisu un, pagriezis seju pret mēnesi, iegaudojās: aauuūū-aaauuuūūū-aaaauuuuūūūū-aaaaauuuuuūūūūū. Kā suns, kuru spīdzina.

— Go! — es iekliedzos. — Go, izbeidz! — es saucu, ar dūrēm zvetēdama pa viņa plato muguru. — Go, izbeidz, negaudo, es tevi lū­dzu, es tevi lūgšus lūdzu — izbeidz!!! Go…

Viņš apklusa. Viņš gausi pagriezās pret mani.

— Man nezin kāpēc ir skumji, PRM, un tev?

— Man — ne, — es nosvepstēju, kļaudamās viņam klāt. — Man ir labi. Es tevi mīlu. Es gribu būt kopā ar tevi. Es gribu tevi, Go…

— Patiešām? Bet es taču esmu vecs, un tu — jauna.

— Nerunā muļķības, Go! Tik vecs tu nemaz neesi. Un man ne­būt nav divpadsmit gadu. Lolitu nospēlēt vairs nevarēsim.

— Ko cilvēki dara, kad viņiem kļūst nāvīgi skumji? Pasaki, PRM!

— Es nezinu… Laikam taču mēģina izklaidēties?!

— Kā, PRM?

— Es nezinu, varbūt pasauc čigānus, lai tie danco un dzied. Var­būt viņi brauc izklaidēties uz taboru…

— Tu saki — pie čigāniem?

— Nu jā. Es, piemēram, sen jau sapņoju par čigāniem.

— Tu patiešām sapņoji? Tad ļauj man piepildīt tavu sapni! — Viņš sagrāba mani aiz rokas un aizrāva sev līdzi.

— Go, ko mēs tagad darīsim?

— Brauksim uz taboru!

Pēc dažām minūtēm mēs jau sēdējām taksī, un apjukušajam šo­ferim Go izmeta tikai četrus valdonīgus vārdus:

— Pie čigāniem un atpakaļ!

— Tabors ir pie lidostas. To vietu sauc par Ķirtimiem! — es tu­rēju par savu pienākumu paskaidrot.

— Nu, mundrāk, vecīt! Ja visu nokārtosi tā, kā mums patiks, da­būsi smuku naudiņu!

Go sēdēja blakus šoferim, bet es — aizmugures sēdeklī. Visa garā ceļa laikā viņš ne reizi nepagriezās atpakaļ pie manis. Lai gan mēģi­nāju viņu uzrunāt, — viņš klusēja.

Beidzot mašīna apstājās. Visapkārt pletās piesniguši lauki. Netālu no ceļa rēgojās kāds desmits greizu būdeļu. Spīdēja tikai daži logi. Vaukšķēja suņi. Es paskatījos debesīs — aukstas un zvaigžņotas. Pēk­šņi kaut kas ierūcās, un irdena sarkana masa kā milzīgas, asiņainas smadzenes iešļācās tumši zilajā jumolā. Es iekliedzos un ieķēros Go zem rokas. Taču tie bija tikai sarkano signāluguņu apspīdētie dūmi, kas vēlās no netālu paslietā rūpnīcas skursteņa. Apdullinoši ierēcās lid­mašīna, kas nolaidās lidostā. Pa vienas mājeles logu mums māja melns garroku siluets. Tas strauji pazuda, noklaudzēja durvis, un slidi­nādamies uz mūsu pusi skrēja mazs cilvēciņš. Tas bija apmēram trīs­padsmit gadus pusaudzis, ģērbies sasušķētā, izstaipītā treniņtērpā. Viņa acu baltumi un zobi spīdēja tumsā kā ar fosforu iezīmēti. Viņš runāja krieviski un visu laiku vai locījās aiz smiekliem, itin kā mēs ar Go būtu pasaules klases klauni.

— Ko jūs te esat atbraukuši, te itin nekā nav! — viņš uzsauca, raustīdams Go aiz piedurknes.

— Mēs gribam paskatīties uz tevi, romane! Kur ir visi citi?

— Citu nav! Visi aizgājuši spēlēt kārtis! Tur — tālu, aiz lidos­tas! — Čigānēnam metās auksti, viņš ar plaukstām pliķēja sev pa

pleciem un mīņājās kā dejodams. — Viņi spēlē uz naudu! Ai, par tādu lielu naudiņu! Es uz turieni nevaru iet…

— Ei, romane, neizlokies! Mana dāma grib redzēt, kā izklaidējas čigāni. Tu saprati? Tūlīt pasauc kādu šurp! Mana nauda, tavi priekil Ja es un mana dāma priecāsies, dabūsi labi nopelnīt! Tu saprati, ro­mane?

— Ai, nu gan tu stāsti! — Čigānēns lēkāja, nevarēdams valdīt smieklus. — Ko es ar to tavu naudu iesākšu?!

— Varēsi aiziet spēlēt kārtis. Uz to pusi. Aiz lidostas!

Go iebāza čigānēnam kabatā dažas naudas zīmes.

— Vai, nē! Uz turieni — nekad! Vai tu zini, kundze, — čigānēns paraustīja mani aiz piedurknes, — aizpagājušajā nedēļā tur nodūra manu onkuli! Ar virtuves nazi — traks, un gatavs! Tu saprati?!

— Ir nu gan čigāni nodzīvojušies! Cits citu dur nost ar virtuves nazi! Nu, romane, dari, ko tev lūdzu!

Saņēmis čigānēnu aiz auss, Go to spēcīgi pagrieza.

— Ei tu, vecais, kas tev ir, — galīgi dulls?! — pusaudzis iespie­dzās kā kaujams. — Re, tūlīt atnāks mans onkulis un nodurs tevi par to, ka bāz klāt nagus bērnam! Tu saprati?

— Tavs onkulis jau pats ir nodurts. Ar virtuves nazi.

— Man ir vēl cits onkulis! Tu saprati?!

— Tu, romane, netaisi tirgu! Mana dāma grib paskatīties, kā dzīvo čigāni. Ja neaicini iekšā, mēs iesim paši. Kopš kura laika čigāni kļuvuši tik neviesmīlīgi? Vai, tas nav labi, romane!

— Ai nē, ai nē, nevar! — zviegdams spiedza čigānēns, ar dūrītēm atspiedies Go pret vēderu. — Nevar, ka es tev saku! Ja uzodīs, ka esmu jūs ielaidis, mani patiesi nodurs. Tu saprati?!

— Patiesi nodurs, romane! Tāds ir tavs liktenis. Agrāk vai vē­lāk — kāda starpība…

— Ai, ja tu zinātu, ko es tev varu pateikt! — Pusaudzis aiz smiekliem vai ģība. — Ja tu zinātu, ko es tev varu parādīt! Žēl, ka te ir dāma un nav brīv lamāties!

Go devās uz mājas pusi. Es tipināju viņam pakaļ.

— Stāvi, veci, vai es laidīšu vaļā suņus! Jūs abus saplosīs gabalos! Viņi ir tā izdresēti, ka ķeras tieši pie rīkles. Pārkož, izlok visas asinis, bet miesu pēc tam sarausta gabalos! Un nevienam nevarēs pasūdzē­ties — ne tu, ne tava dāma! Tu saprati?!

Čigānēns aizjoza pie būdas, nožvadzēja ķēdes, viņš kaut ko uz­kliedza, un trīs vilkusuņi, drausmīgi riedami, metās pie mums. No bailēm es sastingu un spiegdama piekļāvos Go.

— Nebaidies! — viņš iečukstējās, cieši kļaudams mani sev klāt.

— Suņi mani neaiztiek. Tevi ari neaiztiks.

Suņi rēja kā negudri, rūca un smilkstēja, bet turējās no mums dažu soļu attālumā.

Go atvēra durvis un iebīdīja mani smacīgā priekšnamā, kur bija tik tumšs, ka vai acī durams. Taustīdamies atradām durvis un iegājām istabā, kas man likās viscaur sarkana, kāda mēdz būt vienīgi pasakās. Pie visām sienām karājās sarkani austrumnieciski tepiķi. Grīda krā­sota ķiršsarkanā krāsā un noklāta ar sarkaniem sintētikas grīdceliņiem. Istabas vidū stāvēja galds, pārklāts ar sarkana plīša galdautu. Uz tā sarkanoja stikla vāze ar sarkanām plastmasas rozēm un neļķēm. Kaktā, sarkanu spilvenu un sarkanu dūnu segu kaudzē, gluži kā prin­cese uz zirņa, bija atlaidusies pinkaina čigāniete. Ziņkārīgi mūs noska­tījusi, viņa ar visu galvu palīda zem sarkanās segas, nosviezdama zemē divus noēdušos neglītus runčus. Uz sarkanas, puķainas drēbes pār­vilktas sofas, kājas iepletusi, sēdēja veca, sirma čigāniete un, pakšķinādama pīpi, skatījās tālrādi. Uz mūsu pusi viņa pat nepagrieza galvu, gluži kā laika prognoze viņai būtu vissvarīgākā lieta pasaulē.

Go ar maigu, pavēlošu kustību — tieši ar tādu pašu viņš šovakar jau bija nospiedis uz ceļiem savu PRM kāpnēs — apsēdināja mani blakus čigānietei. Viņš stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, un nopē­tīja milzīgu kristāla lustru, kas nokārās viņam tieši pie sejas. Čigānēns piegāja pie galda, norāva melnu pārklāju no kaudzveida priekšmeta, un būrīti iečivinājās pieci dažādkrāsas papagailīši. Pie katra soļa iedžinkstējās kāds tūkstotis kristāla pokālu, kas lielīgi bija sarindoti sekcijā.

— Nu, romane, kur ir solītie prieki? — Go uzbrēca, ar plaukstām noplikšķinādams sev pa ciskām.

— Tevi nu gan velns trenkā, Go! Nevari vien atrast mieru! — ve­cene teica, uz viņu pat nepametusi aci.

— Neko nevar padarīt — trenkā, un viss. Viņam vajag kaut ko iepilināt rīklē, bāba Ļaļa!

Go atkrita uz sofas, apķērās vecenei un piekļāva viņu sev klāt kā jauniņu skaistuli.

— Kopš vakardienas pilieni ir dārgāki!

Vecene uzkluburināja resnu, smirdīgu kāju Go klēpi.

— Ja dārgāki, tad dārgāki. Nes šurpu! Un lai tava skuķe mums uzdzied!

Go izvilka žūksni naudas zīmju un nosvieda uz galda. Vecene pie­cēlās, lietišķi pārskaitīja naudu un teica:

— Pietiks pilieniem, un man vēl paliks alum!

Čigānēns nogāzās uz grīdas un locījās no smiekliem, krampjaini raustīdams rokas un kājas. Skuķe visu vēroja pa caurumu sarkanajā segā. Papagailīši klaigāja. Kristāls džinkstēja. Vecene aizgāja uz blakus istabu un tūdaļ atnāca atpakaļ ar divām pudelēm — šņabi un alu. Sēkdama viņa pieliecās zem galdauta un izņēma četras slīpētās glāzes.

— Ei, Ļaļa, — viņa uzbļāva, — kāp zemē! Tev ir jāuzdejo un jā­padzied ciemiņiem! Bet tu, šmurguli, nes šurpu ģitāru!

— Ai, to tu negaidi!

Pusaudzis salieca knipi abu roku netīros pirkstus un, pat muti pavēris, lūrēja, kā Go salej šņabi.

Skuķe izvēlās no guļvietas. Viņai bija mugurā sarkana saplīsusi bezroku rītakleita. Viņa bija stipri kārna, bet kājas tik netīras, ka likās ievilktas tumši pelēkās zeķēs. Viņa izstaipījās tīksmi kā kaķe, pienāca pie galda, paņēma glāzi un lēnām to izdzēra visu līdz dibenam.

— Ej un apvelc brunčus! Un tu, varde, nes ģitāru, citādi mēnesi nevarēsi uz pakaļas apsēsties!

Čigānēns, joprojām ķiķinādams, vienā paņēmienā izmeta šņabi. Abi aizvilkās uz blakus istabu un drīz jau bija atpakaļ. Skuķe — apvil­

kusies pārlieku platos un pārmēram garos raibi puķainos brunčos. Pusaudzis — strinkšķinādams ar sarkanu zīda lenti izpušķotu ģitāru. Vecene iespraucinājās starp mani un Go. Ar zobiem viņa atvēra alus pudeli, bet korķi aizspļāva istabas kaktā. Kā mazai metāla pelītei tam metās pakaļ abi runči. Go atkal ielēja šņabi — sev un čigāniem. Caur pieri viņš nicinoši paskatījās uz manu neaiztikto glāzi, savējo atkal izmeta līdz dibenam un, sasitis rokas, deva zīmi, lai sāk.

Skuķe sapurināja galvu, nozibsnīja acis, tievās rokas iesprieda šau­rajos gurnos un sāka dziedāt spiedzīgā balstiņā, pie katra vārda pa­grozīdama plecus:

— Aū da mbi, cydb6a! Aū pouane!

MeHHnu mbi cmepeMeuib, aū cmepexeutb!

Aū da neyūmu MHe om me6x!

Aū Heyūmu MHe, poMane!'

Go un vecene taktī sita plaukstas, čigānēns, piecirzdams kājas, mo­cīja ģitāru, bet es jutos kā grāfiene no visromantiskākās krievu filmas.

— Aū da cydb6a!!” — čigānskuķis vilka, melodramatiski valbī­dams lielās acis.

— K neMy MeHH npueen

Aū, nemy cunbi zopemab,

Jļa om n030pa e 3eM7ito CMompemb!

Om n030pa, om cmbīda!"'

Go pielēca kājās, izspraucās istabas vidū un, piemeties uz viena ceļgala čigānietes priekšā, iebaurojās:

' Ak likten! Ak čigān! Vai tu man uzglūni? Ak, no tevis es nevarēšu iz­bēgt! No tevis, čigān, es nevarēšu izbēgt!

" Ak likten!

Kur tu esi mani novedis? Ak, man nav spēka skumt un aiz kauna no­durt acis! Aiz kauna un negoda!

— Aū da mbi, cydb6a! 3a nmo mu Menn ne maduiub? Aū, nenb3n, pOMane, Mumb iuymn,

Jļa u cydb6y cooio mčbieamb!

Aū, pOMane, čucmpo zodu ņemam!'

Go satvēra galvu rokās un uz ceļgaliem pierāpoja pie manis.

— Mums ir laiks braukt, PRM! Mani gaida neatliekama satikša^ nās. Nu, vai izklaidējies? — Viņš izņēma man no rokām glāzi, izdzēra līdz dibenam un piecēlās. — Iesim! Es vairs nevaru kavēties ne mirkli. Paldies, romane, līdz nākamajai reizei!

Viņš izgāja, spalgi aizcirtis durvis. Teciņiem viņš skrēja pie mašī­nas, suņu aprieta, es knapi tiku viņam līdzi. Pavisam tuvu žēlabaini nosvilpās vilciens. Ritmiska duna pietuvojās un attālinājās.

— Cik vien ātri vari, tagad ved mūs uz Katedrāli! — Go pavēlēja šoferim.

Aizmugures sēdeklī atkal kuknēju viena. Laiks jau tuvojās ceturtai rīta stundai. Vainas sajūta lika man satrūkties. Par katru cenu man bija jāpiezvana mātei. Jutos tā, it kā viņa, milzīga, sniegdamās līdz de­besīm, pārcilvēciski smaga, sēdētu man uz skausta un nebeidzamos, neizsīkstošos pārmetumos pakšķētu man uz sāpošā pakauša.

Mēs izkāpām pie Katedrāles. Laukums bija absolūti tukšs un balts. Torņa pulkstenis nosita līdzīgi trīs. Go nostājās man pretim, apskāva mani un jautāja:

— Nu, PRM, ko mēs abi tagad darīsim?

— Es nezinu… Tev vajadzēja kādu satikt. Bet man ir jāiet mājās. Mana mamma ir ļoti stingra.

— Es jau to satiku. Vai tu negribētu uzaicināt mani ciemos?

— Saproti, Go… Es jau teicu — mana mamma ir ļoti stingra.

— Tev taču ir pašai sava istaba, vai ne, maziņā?

— Jā, bet… saproti, es nevaru naktī vest tevi mājās. Jo sevišķi tevi. Vainas sajūta mani patiešām saēstu… — Es iekunkstējos un metos

' Ak likteni! Kāpēc tu mani nesaudzē? Ak čigān, nedrīkst dzīvot kā pa jo­kam un aizmirst par savu likteni! Ak čigān, gadi skrien ātri!

viņu skūpstīt tā, kā viņš mani bija mācījis. Taču Go atgrūda mani nost.

— Tā tu nedari! Mums abiem taču nav uz kurieni iet. Vai lai es viens blandos pa pilsētu kā tāds gribēšanas pārņemts kentaurs un gaudoju, ka gribu sievieti? Man nevajag nevienu citu sievieti, PRM, tikai tevi… Tikai, kā liekas, tieši ar tevi man būs pamatīga noņem­šanās.

Viņš pacēla no bruģa kāda nosviestu smēķa galu un aizdedzināja. Piegāju viņam klāt un atkal apskāvu.

— Go, mēs taču varam iet uz tavu darbnīcu. Vai arī pie tevis uz mājām.

— Darbnīca ir pilna ar cilvēkiem, bet mājās ari man ir dažs labs, kas neļauj atvest sievietes. Sevišķi tādas kā tu…

— Ko? — es ievaidējos. — Go, es gribu tevi! Nesmēķē šo riebīgo ļuļķi! Go, es gribu tevi skūpstīt… — Es cerēju, ka viņš kā tādā brutālā seksa filmā tūdaļ paņems mani Katedrāles laukuma vidū vai arī, pa­vilcis mazliet nostāk, — parciņā, uz sniega, uz dubļainā bruģa, uz so­liņa — četrrāpus, stāvus vai vēl kā citādi. — Go, nepamet mani tagad! Es gribu tevi…

— Nečīksti! Es nevaru ciest čīkstīgas siēvietes! Re, kur ir taksis, aizvedīšu tevi pie mammas.

— Lūdzu, nekāpsim šajā taksī, Go! Paliec vēl pie manis, paliec vēl vismaz pāris minūšu, lai šis taksis brauc! Go, es neesmu vainīga, ka viss iznāk tik stulbi, bet es patiešām tevi nevaru vest pie sevis uz mā­jām… Es patiešām neesmu vainīga…

— Es esmu vainīgs, PRM, es nepavisam nevēlos izjaukt tavu dzīvi, bet tagad redzu, ka tā grūst.

— Nē, Go! Nu, ko tu runā…

— Iesim! Taksītis vēl stāv. Es aizvedīšu tevi mājās. Pie mammas. Rit no rīta es atbraukšu pakaļ. Līdzīgi desmitos. Tu būsi sakravājusi visas savas mantas. Un pateikusi mammai, ka kopš šī brīža dzīvosi pie manis. Ar mieru, PRM? Es tevi nepiespiežu. Ja ne — ne! Bet, ja tu izbīsies, mēs abi nekad vairs nesatiksimies.

Es sāku raudāt. No aukstuma es trīcēju. Mēs stāvējām apskā­vušies. Katedrāles laukuma vidū. Go tēvišķīgi plikšķināja man pa muguru.

— Man nebūs spēka to izdarīt, Go! Tu pat nevari iedomāties, kā­das ir manas attiecības ar māti!

— Reiz tomēr pienāk laiks pārkost nabas saiti. Es tevi nespiežu, es tikai piedāvāju. Iesim, mašīna gaida!

Mēs iekāpām taksometrā. Un atkal nebildām viens otram ne vārda, Viņš ne reizi mani nenoskūpstīja. Pie manas mājas Go izkāpa un teica:

— Lai notiek, kas notikdams, PRM, ritu es atbraukšu. Līdzīgi des­mitos. Saldus sapņus!

Pārvilkos mājās un raudādama iekritu gultā. Par miegu nebija ko I sapņot. Mazliet izraudājos un sāku sakravāt lietas.

Go bija taisnība, beidzot ir jāpārrauj nabas saite.

— BEIDZOT IR JĀPĀRRAUJ NABAS SAITE, — no rīta es sacīju mātei.

Viņa sēdēja virtuvē, šķirstīja avizes, smēķēja un birdināja pelnus

ar olas dzeltenumu izsmērētā šķīvī, no kura nupat tikai bija ēdis mans patēvs, kas jau aizgājis uz darbu. Skatījos uz mātes galvu, kura ar mil­zumu tievu matu rullīšu matos un smagu zelta riņķu nostaipītām ausu ļipiņām bija mazlietiņ līdzīga Būdas statujai, kas sēž atspiedusies, teiksim, Nepālā vai Birmā. Mamma saraustīja debeszilā frotē rītasvārka apkakli, nodzēsa cigareti un, pagriezusies pret mani, paskatījās! tik caururbjošām acīm kā reti kad. Bija bez piecām minūtēm desmit, tūliņ bija jāierodas Go.

— Es nesapratu, ko tu gribēji teikt. Šorīt tu slikti izskaties, Vikiņl

Māte allaž uzrunāja mani mīlināmā vārdā. Viņa aizsmēķēja otru

cigareti un, basajā kājā šūpodama nomītu čību, turpināja blenzt man acis.

— Mamma, saproti, es esmu iemīlējusies. Es pārceļos pie viņa tū­daļ. Es domāju, ka esmu pietiekami pieaugusi un man nevajag prasīt tavu atļauju nedēļu vai mēnesi iepriekš. Viņš ir ievērojams gleznotājs,

mamma! Sestdien varēsi izlasīt manu rakstu par viņu. Es braucu prom pēc trijām minūtēm. Tikai nedusmojies un neko man nesaki.

— Brauc! — viņa teica, balsij savādi notrīsot. — Vismaz varēji paziņot to no vakara. Tavs neizmērojamais egoisms mani allaž apstul bina. Egoisms un demagoģija ir divas lietas, ko esi mantojusi no sava nekur nederīgā tēva.

— Mammu, nu kāpēc tu dusmojies! — es iekliedzos, kad viņa uz­grieza man muguru un nikni pāršķīra avīzes lapas.

— Tā esi tu, kas kliedz paceltā balsī…

Nošķindēja durvju zvaniņš. Go! Es metos atvērt. Viņš, kā izska­tījās, visu nakti nebija gulējis — pietūcis, uzpampušām un asiņu pieli­jušām acīm, stipri nobrāzis labo roku un ar dubļiem izsmērējis jakas malu. No viņa gāzās kā no pēdējā ielas plenča.

— Labrīt, PRM! Tu redzi, cik es esmu punktuāls?! Tad ko tu esi izlēmusi? — Viņš vaļsirdīgi skatījās uz mani un smaidīja naivu zīdainīša smaidu.

— Es braucu tev līdzi, Go!

— Brīnišķīgi! — Viņš pagrūda mani nost un aizgāja pa gaiteni.

Atspiedusies pret sienu, māte stāvēja un smēķēja.

— Ā, kundze, varbūt jūs varētu pacienāt mani ar cigareti?

Klusuciešot māte izņēma no rītasvārka kabatas cigarešu paciņu un

šķiltaviņas un nosvieda zemē — kā sunim kaulu. Go greizi pasmī­nēja, pieliecās, visu uzlasīja un nobučoja manai mammai rītasvārka malu. Tad viņš pagriezās pret mani un, itin kā nekas nebūtu noticis, jautāja:

— Tā, mīļā, kur tad ir tavas mantas?

Es parādīju. Pie durvīm bija nolikts čemodāns, uzblīdusi soma un rakstāmmašīna.

— Padaudz, bērniņ!

Go iebāza manas mammas cigaretes un šķiltaviņas jakas kabatā. Stenēdams pacēla čemodānu. Uz pleca viņš uzlika somu. Ar nesamo iestrēdzis durvīs, viņš zaudēja līdzsvaru un jēli izlamājās. No kāpņu telpas pabāzis atpakaļ galvu, viņš uzsauca:

— Ardievu, kundze! Satiksimies jūsu meitas kāzās! Es viņai būšu ne tikai labs virs vien! Es patiešām viņai būšu labs virs!

Un, stiepdams manas lietas, viņš noklumzāja lejup pa kāpnēm.

— Nedusmojies, mamm! — es noberbelēju, asaru, kauna un vai­nas apziņas aizžņaugta. — Vakarā es tev piezvanīšu…

— Liecies mierā! — viņa vienīgi sacīja.

Es paņēmu rakstāmmašīnu un aizgāju. Go jau stāvēja lejā.

— Briesmīgi kārojas nobučot tevi, PRM, tikai negribas izlaist no zobiem cigareti. Neesmu smēķējis kādus simt gadus.

Skatījos apkārt pēc taksometra, bet veltīgi.

— Kamdēļ tu staipies ar šo rakstāmmašīnu?

— Es rakstīšu rakstus…

— Ak mans Dievs, viņa rakstīšot rakstus! — Go nozviedzās. — Pa­saki, kā mēs aizstiepsim šos tavus krāmus līdz manām mājām? Es dzīvoju pie Austras Vārtiem. Va-ī, kā es nevaru ciest jaunos rajonus, vai patiesi tu šeit esi nodzīvojusi visus šos divdesmit piecus gadus?

-Jā!

Slēpdamās aiz aizkariem, mana mamma skatījās pa logu.

— Go, mana mamma skatās pa logu.

— Lai viņa skatās! Šeit taču paveras skaista ainava, vai ne? — Viņš nosmējās tik skaļi, ka aizskanēja pat pa visu pagalmu. — Kāpēc tu va­kar man tik stipri sakodi roku?

Viņš piebāza man pie sejas savus asiņainos krumšļus. Es nobu­čoju. Es gribēju, lai to redz mana māte.

— Es tos neesmu sakodusi, Go! Pats kaut kur nobrāzi.

— Man blakām pat lielākas flegmas par tevi sāk kosties.

— Go!… — Es iekunkstējos, smakdama no asarām.

Tad pagalmā iebrauca melna kariete, iejūgta ābolainu zirgu pār­jūgā.

— Es tevi pārvedīšu kā princis princesi, PRM!

Go salika manas lietas karietē. Es pamāju mātei, kas vairs neslap­stījās aiz aizkariem. Pie logiem pieplakuši kaimiņi lūrēja, kā Go, pa­

ņēmis mani uz rokām, nes uz karieti. Man šķita, ka vēl laimīgāka sie­viete vairs nevar būt.

— Beidzot es tevi nobučošu! — Go nočukstēja, kad kariete izri­poja no pagalma.

— Kur tu ņēmi šo karieti?

— Tā ir mans īpašums. Es piederu pie senas un slepenas karaļu dzimtas. Tagad tu būsi karaliene, PRM! Go PRM karaliene.

Mūsu brauciens līdz pat Austras Vārtiem bija viens vienīgs garš skūpsts.

Mēs iegājām pamazā pagalmā. No jumtiem pilēja atkušņa palā­ses, tamdēļ tas bija pilns visdīvainākās skanoņas. Kāpdama pa šaurām kāpnēm, es minēju, kāds gan būs Go, bet tagad jau arī mans miteklis.

Go ilgi slēdza vaļā durvis. Iegāju tumšā priekšistabā, un nezin kāpēc mani sāka kratīt drebuļi. Go ieslēdza gaismu. Tieši mums pre­tim slējās milzīgs spogulis ar kokā grieztu rāmi.

— Viens otram blakus mēs gluži labi izskatāmies, vai ne, PRM? — viņš jautāja un paņēma mani pie rokas, itin kā mēs dejotu menuetu. — Iesim, es tev parādīšu savu alu. Tajā allaž ir puskrēsla. Visi logi pavērsti uz tumšu un dziļu kā aka pagalmu.

Pareizticīgo Svētā Gara baznīcā sāka skanēt zvani.

— Tu varēsi justies kā klosterī, PRM!

Go bija divas plašas istabas ar ļoti augstiem griestiem. Mijkrēslī no lakojuma un apzeltījuma spīdošās antikvārās mēbeles, prāvi iestik­loti grāmatu skapji, čīkstošs parkets un putekļu smarža vairāk atgādi­nāja veca zinātnieka nekā bohēmiska mākslinieka dzīvokli.

— To visu es mantoju no savas vecmāmiņas… — Go sacīja un uz vecā patafona uzlika Baha plati.

— Kāpēc šeit nav nevienas tavas gleznas?

— Ko gan tās te darītu? Es arī pats šajās mājās reti esmu. Iesim uz virtuvi! Man liekas, mums ir laiks uzkost.

Virtuves grīda bija izklāta ar melnām un baltām flīzītēm kā Vermēra gleznā.

— Pasēdi, kamēr es nomazgāšos, jo jūtos kā no miskastes izvilkts.

— Es varu pasaimniekot!

— Uzgaidi, karaliene, šodien šeit saimnieks esmu es… — Go teica un ielēja man pokālā aukstu sarkanvīnu. — Es tūdaļ būšu atpa­kaļ pie tevis.

Sēdēju melnajā klubkrēslā ar kokā grieztu atzveltni un, aiz laimes reibdama, dzēru sarkanvīnu. Skanēja zvani, plūda Baha prelīdes me­lodija, vannā lija ūdens, Go skaļi dziedāja: “Meitenes sirsniņa”… — aiz loga čabēja pēkšņi uznākušā lietus lāses. Pie virtuves sienas bija sa­kārts kāds simts Monas Lizas reprodukciju: dažādā lielumā, dažādās krāsās, kā liekas, pat dažādi skatošas un smaidošas.

Drīz atgriezās Go. Viņš likās atjaunojies, spirgts un možs. Mu­gurā viņam bija plats balts krekls un melnas velveta bikses. Viņš ielēja vīnu arī sev. Mēs saskandinājām kristāla pokālus. Es jutos kā pasakā.

— Piedod, PRM, man ir tikai lasis, siers un olīvas. Brokastu olu kulteņa laiks mums vēl nav pienācis, vai ne?

— Ai Go, man tā garšo olīvas, sarkanvīns un lasis! Kur tu to visu ņēmi?

— Es jau teicu, ka esmu karalis. Kariete tevi vēl nav pārliecinā­jusi? Un tu esi karaliene. Es izpildu visas tavas vēlēšanās: čigāni, vīns, lasis, olīvas! Ko tu vēl vēlēsies, PRM?

— Tevi, Go!

Es apsēdos viņam klēpī. Atkal saskandinājām pokālus.

— Ak, SaskijaL. Ņemšu un uzgleznošu autoportretu ar tevi klēpī.

Go skatījās uz mani, bet piepeši pavērsa skatienu uz kaut ko man

aiz muguras. Es redzēju, kā pārvēršas viņa acu izteiksme.

— Ko tu par viņu domā, PRM?

Nezin kāpēc satrūkos un pagriezos atpakaļ.

— Par ko, Go?

— Monu Lizu, Džokondu… — Go acis savādi iemirdzējās.

— Taisni šausmas, cik atšķirīgas reprodukcijas! Kādreiz derētu pa­skatīties uz oriģinālu.

— Bet vai tu zini, kur tas atrodas?

— Luvrā…

— Kurš tev teica, ka tas ir oriģināls?

— Go, visi to zina!

— Un ko vēl visi zina?

— Kaut vai to, ka, pozēdama Leonardo, pilnīgi iespējams, viņa ir bijusi stāvoklī. Vai arī slimojusi ar sifilisu, dzērusi zāles, no kurām no­melnē zobi, ka viņa emalju ir jau nograuzusi, tāpēc tik savādi smaida. Varbūt tas ir da Vinči autoportrets, viņa spoguļattēls, ģēnija savda­bīga Anima. Dalī vai kāds cits no viņa sirreālistiskās kompānijas Monai Lizai ir piezīmējis ūsas…

— Tava nabaga galviņa ir pilna ar visādiem draņķiem, — paijā­dams mani kā tādu kaķi, Go teica. — Vai tev ir gadījies dzirdēt, ka Mona Liza ir sātans?!

Man pārskrēja šermuļi. Go lēca kājās. Vīns no mana pokāla iz­šļakstījās pāri malām.

— Leonardo bija noslēdzis derības ar velnu. Melnais mēness viņa horoskopā visu nodod! — Go pielēca kājās un norāva no sienas vienu reprodukciju. — Tu tikai paskaties uz šo seju, acīm, smaidu un, galu galā — uz rokām. Sātans, dzīvs sātans, kurš pat nemēģina kaut kā no­maskēties. Paskaties uz šo figūru un ainavu tai aiz muguras. Leonards lieliski orientējās proporcijās un perspektīvā. Viņš nevarēja kļūdī­ties — šī sieviete ir milzene, ap desmit metru augumā. Viņa sēž kaut kur ļoti augstu vai patiešām lidinās gaisā. Kalni, ceļi un ūdeņi ir glez­noti kā no putna lidojuma. Un ko nozīmē noslēpumainais spīdums pie apvāršņa? Vai tu vari pateikt, kurā diennakts laikā tas ir, PRM?

Ar riebumu kā glumu rāpuli Go nosvieda reprodukciju uz grīdas.

— Go, man ir baigi! — šermuļu kratīta, es iečukstējos.

Go pieliecās un noskūpstīja mani uz pieres.

— Piedod, PRM, bet man ir jāiet! Pakavējies viena. Pieradinies pie mājām! Drīz es būšu atpakaļ.

Viņš aizskrēja teciņiem, it kā varētu nokavēt vilcienu.

Virtuves kaktā stāvēja šūpuļkrēsls. Es atsēdos tajā. Šūpodamās es dzēru vīnu, ēdu lasi, sieru un olīvas. Es centos neskatīties uz vairā­kiem desmitiem Monu Lizu, kas karājās pie sienas. Turpretim tā, kuru

Go bija nometis uz grīdas, pievilka manu skatienu kā magnēts. Es pa­cēlu un, jo ilgāk nolūkojos noslēpumainajā sejā, jo man kļuva baismī­gāk. Šķita, ka sātans izlīdīs no atklātnes kā džins no pudeles un visā savā milzīgajā augumā, ar galvu atspiezdamies griestos, nostāsies manā priekšā.

Es jutos kā murgainos sapņos. Ar varu piespiedu sevi piecelties, sagrābu pudeli un, gluži kā snaiperu apšaudīta, drāzos uz vannasistabu. Es aizkrampēju durvis, apsēdos uz grīdas un ar zināmu atvieglojumu atvilku elpu. Jau bērnībā no visām bailēm es biju slēpusies vannasistabā. Šeit bija silts. No krāna ritmiski pakšķēja ūdens. Es ieslēdzu gaismu. Es paskatījos visapkārt. Es aplūkoju Go tualetes piederumus. Viss atradās pedantiskā kārtībā. Es nespēju noticēt, ka vientuļš vīrie­tis var uzturēt šādu kārtību. Šeit vajadzēja ciemoties kādai sievietei. Daudzām sievietēm! Es iedzēru malku vīna. Pati nepamanīju, ka biju iesnaudusies. Es nogulēju kādas piecas stundas, bet, kad pamodos, Go vēl nebija atgriezies.

Es izslīdēju gaitenī. Pareizticīgo baznīcā atkal skanēja zvani. Ista­bas bija tumšas. Es staigāju starp svešiem priekšmetiem, cenzdamās nedomāt par Monu Lizu. Es šķirstīju brīnišķīgus albumus: Džoto, Fra Andželiko, Botičelli, Zurbaranu, EI Grēko, Vermēru, Delatūru, Van Eiku, Boshu, Brēgelu, Bleiku, Rodēnu, Van Gogu, Gogēnu un Delvo, klausījos Bahu, Vivaldi, gregoriāņu korāļus, Pergolēzi, Mocartu un Mesiānu, lasīju Eliotu, Trāklu, Bodlēru, Rilki un Rembo, klausījos Ellu Ficdžeraldi, Mahāliju Džeksoni, Dženisu Džoplinu un Džimmiju Morisonu… Mana galvenā nakts Go mājās ritēja bez viņa.

Līdzīgi vienos es izņēmu no čemodāna naktsveļu. Es apgūlos platā gultā un baltos palagos, kas smaržoja pēc spodrības un svaiguma. Pusdivos es sāku raudāt. Divos atcerējos, ka tā arī neesmu piezvanī­jusi mātei. Go mājās nebija tālruņa, bet sirdsapziņa mani grauza līdz trijiem. Beidzot pielavījās bailes. Es pārvilku segu pār galvu, lai man nebūtu jāredz Mona Liza, kas stāvēja pie gultas un smaidīja. Go atgrie­zās pusčetros. Viņš ilgi grabinājās pa virtuvi, gluži kā uzkurinādams manī aizvainojumu un trakas dusmas. Kad galu galā viņš ienāca istabā,

biju cieši apņēmusies nelaist viņu sev klāt. Bet Go izturējās tā, itin kā būtu izgājis uz pusstundu. Rokas izstiepis, viņš nāca pie manis. Es stā­vēju gultā, plati iepletusi kājas, un brēcu.

— Neuzdrošinies šonakt man skarties klāt! Es negribu, negribu, negribu tevi! Kurš tev ir devis tādas tiesības mani spīdzināt?! Es ne­gribu tevi, tu dzirdi, es negribu!… — es iespiedzos, no gultas lēkdama uz istabas kaktu.

— Šim kreklam tu ļoti skaisti spīdi cauri. Tomēr labāk, lai tā ne­būtu nemaz, — viņš teica, nākdams man klāt un vainīgi smaidīdams.

— Neuzdrošinies ne pirkstu man piedurt! Es negribu, negribu, negribu tevi!.. — es šļupstēju, jau reibdama no Go dzīvnieciskās smaržas.

— Pirkstu es neduršu tev klāt! — viņš sacīja, ar vēderu piespiez­damies pie mana vēdera. — Bet to, vai tu gribi vai negribi, nepavisam nav grūti pārbaudīt. Jāpaceļ tikai šis liegais batists un jāpaskatās, vai viena vietiņa nav jau slapja. Tomēr iztiksim bez eksperimentiem. Nāc, es tev kaut ko parādīšu!

Nesakarīgi purpinādama, es aizvilkos viņam līdzi uz virtuvi. Uz galda balta stikla vāzē mirdzēja prāvs zaļganu orhideju zars.

— Tas ir tev, PRM! Vai tev patīk?

Go triumfēdams smaidīja, itin kā šo brīnišķīgo puķi būtu radījis viņš pats.

— Ai Go, kāds skaistums! — kļaudamās viņam klāt, es iečukstē­jos. — Bet orhidejas ir necilvēciski dārgas…

— Dārgā, kad es beidzot izdzīšu no tavas galviņas šīs plebejiskās nopūtas? Es nolēmu, ka tu pratīsi novērtēt arī orhidejas, ja jau tev bija patikuši čigāni.

— Go, es mīlu tevi, es gribu tevi, man vienai bija tik šausmīgi skumji!

Es raudāju, basām kājām plakšķinādama viņam līdzi atpakaļ uz guļamistabu.

— Laid, es tev novilkšu šo kreklu!

Es pacēlu rokas.

Mēs apgūlāmies. Trīsēdama pie visām miesām, es piekļāvos Go, bet viņš teica:

— Paguli mierīgi, PRM! Ļauj man atpūsties! Es kādu pusstundiņu nosnaudīšos. Pašlaik man nav nekā daudz, ar ko tevi iepriecināt!

Viņš aizgriezās no manis un sarāvās čokurā kā zīdainis. Man vie­nīgi atlika skumīgi iegrozīties viņa auguma līkumos: ar lieliem pie­glausties pie viņa lieliem, ar ceļgaliem — pie pacelēm, ar ciskām — pie ciskām, ar vēderu — pie viņa sēžamvietas, ar krūtīm — pie muguras, bet galvu atspiest viņam starp lāpstiņām.

— Go, bet no tevis cērtas degunā kādas citas sievietes lētais ode­kolons…

Viņš klusēja.

— Go…

— Neesi greizsirdīga, PRM, neesi greizsirdīga! Es jau teicu: tu esi mana Pēdējā Rūgtā Mīlestība. Tu esi karaliene. Vai maz iespējams būt par ko vairāk…

Viņš sāka vienmērīgi un dziļi elpot.

Es nevarēju iemigt. Es domāju par mammu. Gribēju modināt Go un vismaz daļu no savas vainas uzvelt viņa pleciem. Taču piepeši Go iejautājās tādā balsī, itin kā pat nebūtu bijis aizsnaudies:

— PRM, vai tev nešķiet, ka istabas viņā stūri — pie loga — kāds stāv, skatās uz mums un smīn?

— Go, nerunā tā, jo man būs bail.

— Kāds ļoti liels, ar galvu atspiedies griestos, rokas sakrampējis zem krūtīm, garās, tumšās drēbēs, gluži kā milzīga sieviete, tomēr ne…

Man uzmetās zosāda. Es satvēru Go roku un spēcīgi iekniebu.

— Go, nekādas Džokondas tur nav, kāpēc tu mani baidi?!

— Ak, PRM, nevajag sevi mānīt! Ir, patiešām ir! Tur stāv sātans skatās uz mums un smīn.

— Nerunā vairs par to, Go, es lūgšus lūdzu! Visu dienu es baiļojos. No bailēm nezināju, kur dēties. Es tupēju, ieslēgusies vannasistabā.

— Tad arī tu esi nojautusi, ka viņš atrodas šajā mājā?

— Glāb mani, dari kaut ko, Go, jo citādi es no šausmām zaudēšu prātu!

Es sāku činkstēt, mēģinādama pagriezt uz savu pusi viņa lielo, smago ķermeni.

Mēs sākām mīlēties tā, itin kā mūs patiešām novērotu sātans, itin kā mēs būtu nāvei nolemti, itin kā šī būtu mūsu pēdējā nakts pirms eksekūcijas un jau pirms gaismas svidas mums abiem lemts iegāzties ellē. Mēs mirām un augšāmcēlāmies no miroņiem, mēs mirām un aug­šāmcēlāmies tādēļ, lai nomirtu atkal.

No rīta mūs pamodināja Svētā Gara klostera zvani. Brokastis mums bija vien daži gabaliņi apkaltuša siera un trīs olīvas, kurās brālīgi dalī­jāmies. Šķita, ka orhideja izplata glāsainu zaļu gaismu.

— PRM, vai tu ievēroji, ka mēs viņu esam uzvarējuši?!

— Ko, Go?

— Monu Lizu!

Viņš sazvērnieciski pamirkšķināja man ar aci.

— Mēs esam uzvarējuši ari vēl ko citu, Go…

— Es mirstu aiz ziņkārības! Ko, PRM?

— Manu mammu!

— Mammu? — Viņš apskāva mani un iečukstējās: — Pastāsti nu, pastāsti!…

— Go, tu pats teici, ka ir pienācis laiks pārgriezt nabas saiti. Ta­gad tu redzi — beidzot tā ir pārgriezta! Zini, mūsu mājā dzīvo viens savādnieks. Astoņpadsmit gadu resnulis. Runādams viņš ik pa brīdim sašņakstina zobus. It kā atkozdams. — Es parādīju, kā resnulis to dara.

— Bet, iedams pa durvīm, viņš allaž airējas ar rokām. Gluži kā pavēr­dams priekškaru. Vai arī līzdams dziļā alā. Viņu, nabadziņu, iespun­dēja trakomājā. Vai tu zini, ko ārsti bija teikuši viņa mammai?

— Varu iedomāties…

Go piezīdās man pie kakla ilgā skūpstā. Saņēmusi aiz matiem viņa galvu, es atgrūdu nost.

— Izbeidz, man paliks zilums! Neko tu nevari iedomāties! Ārsti bija teikuši, ka viņš, bēdubrālis, zemapziņā vēl līdz šim neesot izlīdis no mātes miesām. Tu vari iedomāties?! Šī plivināšanās ar rokām esot cenšanās beidzot izirties dienas gaismā. Bet zobu šņakstināšana — kāre pārkost nabas saiti…

— Šim nelaimes putnam ir pagadījušies ļoti vērīgi ārsti, — Go noburkšķēja un piezīdās manam kaklam pretējā pusē.

— Klausies, es neesmu pateikusi pašu galveno! Man šķiet, ka es, tāpat kā šis resnulis, līdz šim laikam vēl nebiju izkūņojusies no mātes miesām…

— Neesmu pamanījis, ka tu būtu šņakstinājusi zobus vai kaut kā aizdomīgi plātījusies ar rokām!

Go aizsmēķēja.

— Nu nē! Protams, nē! Ar mani bija citādi. Katru reizi, kad māte man pārmeta, pavēlēja, piespieda, aizliedza, varmācīgi uzspieda savu gribu un brēca, kad viņas nomācošais smagums kļuva taisni nepane­sams, es ilgojos tikai vienu — pārgriezt vēnas. Tu saproti? Nevis pa­darīt galu, bet izdarīt tieši šādu kustību… Pārgriezt, pārkost, pārcirst… Zemapziņa raidīja signālus nevis par vēnām, bet par nabas saiti, tur­pretim apziņa visu pārveidoja…

— Mans Dievs! — celdamies kājās, Go iesaucās. — Kā izskatās, manās mājās iet bojā psihoanalīzes ģēnijs. Jaunā Sigesmunde Freida! Lūdzu piedošanu: Go PRM! Vai šajā sakarā tu nevēlētos iedzert šam­panieti?

— Vēlētos gan. Tikai es vēl neesmu visu izstāstījusi.

— Tas vēl nav viss? Pirmajā acu uzmetienā tu nelikies tik pļā­pīga, — Go runāja, meditējošu skatienu noraudzīdamies uz atvērto ledusskapi. — Nav nekā garlaicīgāka par to cilvēku pārgudrībām, kas interesējas par psiholoģiju vai psihoanalīzi. Man ir jāapbēdina tevi, dārgā — šampanieša nav!

— Lai nu paliek! Izdzersim citu reizi. Paklausies, kas ar mani šonakt notika! Līdz tavai pārnākšanai mani drausmīgi grauza sirdsapziņa…

— Mātes dēļ?

— Nu jā. Bet, kad mēs apgūlāmies, vainas sajūta pārvērtās gan­drīz fiziskās sāpēs…

— Un atkal — mātes dēļ?

— Jā! Bet, kad mēs abi sākām mīlēties… Nu, kad mēs sākām mīlēties, es gribēju kliegt tā, lai balss izlaužas cauri visai pilsētai, uz­

rauj manu māti no miega un padara kurlu… Es gribēju kliegt; “Redzi, mamm, šī mūsu kaisle, mūsu mīla — tā nekad nepiederēs tev, nepa­kļausies ne tavai kontrolei, ne lūgumiem, ne asarām, ne pavēlēm, ne prasībām! Skaties, ja gribi, kā mēs abi mīlējāmies, un aiz nenovīdības vari griezt zobus, kost sev elkonī, spārdīties, spļaudīties un smilkstēt! Jo tevi neviens nekad tā nav mīlējis!!!”

— Kā tu to zini? — izņemdams no ledusskapja šampanieša pu­deli, Go mani pārtrauca.

— Es gribēju kliegt: “Mamm, tu tikai paskaties — tas, kas izārda tavu puritānisko pārliecību, manī izraisa vissaldāko ekstāzi, pašu sal­dāko ekstāzi, pašu, pašu saldāko ekstāzi… Nu, tu tikai paskaties, divi ķermeņi, kas valstās svētlaimē, — tie vairs nav tavā varā, tie nav pat Dieva varā, viņi nav neviena varā, viņi ir tikai mīlas varā…”

— Man nemaz nelikās, ka tava māte ir tik briesmīga puritāne. Kāpēc tu esi tik sliktos uzskatos par viņas seksuālo pieredzi? Turklāt mēs neesam izdarījuši neko tādu, kas varētu īpaši šokēt…

Go uzlika galdā šampanieti un divus pokālus.

— Viņai ir vāja sirds. Un viņai ārkārtīgi patīk allaž man atgādināt: “Es nomiršu. Interesanti, kā tu jutīsies, kad es miršu?!” Šis arguments mani atbruņo. Tas ir sirdsapziņas ēdu un vainas sajūtas dzīres. Bet šo­nakt es kāroju saukt: “Mamma, es arī miršu! Mums ir pilnīgi vienādas tiesības! Arī es nedzīvošu mūžīgi! Šī mana dzīve ir vienīgā, tad kāpēc tu iepleties pār to kā melns posta mākonis! Laid man brīvi elpot! Paska­ties uz mani šajā brīdī, uz mani, kas ir kaisles pārņemta, kad šis vīrietis norauj man nost visus tavus uzliktos pinekļus, saites, apkalumus, va­žas, apsējus un virves, kā beidzot es ienirstu pilnīgā, absolūtā brīvībā!”

Go izšāva šampanieti.

Decembra vidū mēs patiešām salaulājāmies. Go joprojām bija mil­zumdaudz — tā man likās — citu sieviešu. Uz manām pašām, vishis­tēriskākajām scēnām viņš atbildēja ar vienu teikumu:

— Toties karaliene esi tu, PRM!

Jaungadu sagaidīju bez Go dīvainā, bet man jau ierastā sabied­rībā: Džoto, Fra Andželiko, Botičelli, Zurbarans, EI Grēko, Vermērs,

Delatūrs, Van Eiks, Boshs, Brēgels, Bleiks, Rodēns, Van Gogs, Gogēns, Delvo… Bahs, Mocarts, Mesiāns, Pergolēzi… Eliots, Trākls, Bodlērs, Rilke, Rembo… Ella Ficdžeralde, Mahālija Džeksone, Dženisa Džoplina, Džimmijs Morisons…

Svētā Gara klosteri skanēja zvani. Lija.

Aprīlī Go pirmo reizi nokļuva trakomājā. Atro palīdzību bija iz­saukuši darbnīcas kaimiņi. Visu dienu viņi bija dzirdējuši, ka Go kaut ko grūstījis, lauzījis, kapājis un dauzījis, laiku pa laikam šaušalīgi ierēk­damies. Kad pa virtuves logiem sākuši gāzties dūmi, kaimiņi izcēluši durvis un metušies iekšā. Go puskails stāvējis izdemolētās istabas vidū. Grīdas piebērtas ar pudeļu stikliem. Sienas ņirbējušas treknos, spīdīgos eļļas krāsu traipos. No salauztajiem ķīļrāmjiem, rāmjiem, sagraizītām gleznām un saplosītiem audekliem pie loga sakrauts prāvs ugunskurs. Kāri čāpstinādama, liesma jau laizījusi grīdas un sienas. Par laimi, Go nebija ienākusi galvā doma iešļākt ugunī šķīdinātāju. Ieraudzījis cilvē­kus, viņš sažņaudzis katrā rokā pa griezīgai pudeļu suķei un baurojis kaut ko nesaprotamu. Man pateica, ka viņš esot aizvests trakokreklā.

Kad aizgāju uz darbnīcu, es nezināju, no kura gala lai ķeras klāt. Siena pie loga un griesti bija galīgi melni. Uz stiklu pilnās grīdas mē­tājās divi sarkani ugunsdzēšamie aparāti. Biju tik stipri satriekta, ka tikai pēc krietnas pusstundas ieraudzīju pret sienu pagrieztu gleznu — vienīgo, kuru Go bija atstājis neiznīcinātu. Tas bija milzīgs audekls: metru platumā un kādus trīs augstumā. Ķīļrāmja augšējā mala atbal­stījās pret griestiem un skrāpēja apmetumu, kad mēģināju gleznu pa­kustināt. Istabā valdīja bieza, sarkanīga nokrēsla. Es ieslēdzu visas gaismas. Es gribēju apskatīt gleznu. Ar lielām grūtībām atbalstīju Go pēdējo darbu pret istabas gala sienu. Es nostājos pie loga. Tā bija Džokonda. Uzgleznota visā augumā. Kosmiskās milzenes ēna krita pār ainavu, kas uzdvesa metafiziskas ilgas. Atgāzusi galvu, juzdama, ka man saļogās kājas, es skatījos uz noslēpumaini smaidošo Monas Lizas seju. Acis viņai bija dzeltenas.

Jaunās Viļņas psihiatriskajā slimnīcā Go paturēja līdz pat jūnija vidum. Man šķita, ka ikviena šeit pavadītā nedēļa plēšus izplēš daļiņu

no viņa paša. Es iztēlojos Go kā mežu, kurā katru trakomājas dienu un nakti tiek nocirsts pa kokam.

Bet ārsti man skaidroja par sistēmiskās interpretācijas murgiem, kas raksturīgi paranojas sindromam. Viņi teica, ka es neesot laikus pa­manījusi disimulāciju — sava vīra slēptos murgus, jo, ja es būtu bijusi pietiekami vērīga, man būtu vajadzējis griezties pie psihiatriem jau pirmajā mūsu pazīšanās vakarā, kad kāpnēs pie savas darbnīcas Go bija izdzirdējis balsi: “Sūtnis ir jau ceļā!”

Pēc nedēļas ārsts ar bezkrāsainu, nepavisam prātā nepaliekošu seju man paskaidroja, ka viņi mazliet esot kļūdījušies diagnozē: tas esot ne­vis paranojas, bet halucināciju paranojas sindroms.

— Vai tas ir sliktāk vai labāk? — es apvaicājos, valdīdama kaklā iestrēgušās raudas.

— Cienītā, — ārsts atkrekšķējās, — es esmu speciālists un nevaru jums skaidri atbildēt. Par to ir sarakstīts milzumdaudz grāmatu. Kandinska-Klerambo sindroms un tā tālāk…

— Vai tā nav šizofrēnija? — es nošļupstēju, jo biju pārliecināta, ka šī ir briesmīgākā no visām slimībām, ar kādām vien cilvēks var sasirgt.

— Ak Jēzu, Jēzu! — kabatlakatā slaucīdams brilles, noburkšķēja bezsejis un paskatījās uz mani tā, itin kā es būtu pajautājusi, vai tā ir taisnīlia, ka bērnus neatnes stārķis…

Veselu mēnesi man neļāva ar Go pat redzēties. Kad galu galā maija beigās satikāmies slimnīcas dārziņā starp ziedošām ābelēm un ķērksto­šām vārnām dzelteno cūkpieņu dūkoņā, es nevarēju ieraudzīt savā vīrā nekādus baismīgus simptomus. Viņš bija kļuvis vienīgi briesmīgi resns, knapi satilpdams apspūrušajā valsts pidžamā un nemazgātajā olīvkrā­sas virssvārcl. Viņš kustējās kūtri. Runāja kā nupat no miega izcelts.

Pateicoties uzticamam Go draugam, visu vasaru pavadījām pie jūras, tālu no cilvēkiem. Mazā, romantiskā zvejnieku mājiņa stāvēja kāpās. Vētras laikā viļņi laizīja tās koka pakāpienus.

Pēkšņā Go slimība likās kā murgs, kuru abi esam nosapņojuši, taču reizē ari esam atmodušies. Patiesu, visaptverošu, bezrūpīgu mieru mums vairs nebija lemts izbaudīt. Ļaunas nojausmas klājās pār mūsu

gultu un kvēli zaudējušajiem glāstiem kā Damokla zobens. Slimība zagās nopakaļ vienmēr un visur — kā kluss, stūrgalvīgs un nepārlie­cināms maniaks.

Es jutos tā, itin kā par mana vira galvu būtu izsolīta vairāku mil­jonu prēmija; itin kā pār to pastāvīgi kristu vendetas asiņainā ēna un katru ritu mēs saņemtu mafijas piesūtītas beigtas zivis melnos, ar sar­kanu samtu izoderētos flautas futrāļos; gluži kā Go būtu kāds Salmons Rušdijs, kuram musulmaņi piesprieduši fatvu — mūžīgā kara pastāvīgā spriedze nenomāca mani vienu. Arī Go zināja, ka vājprāts viņam var uzklupt jebkuru mirkli — sapnī, klusā vakara nokrēslī vai rīta pastaigās, kad viņš, tīksminādamies par vienatni, gāja gar pašu ūdens malu, bet es kā atdalījusies ēna slīdēju pa kāpām vai ar prāvu senlaiku tuteni griezu rikās maizi…

Tieši no maizes naža itin viss atsākās otro reizi. Nē, Go nedūra nost cilvēkus, nē, bet… kaķus. Sātana īstenos dzeltenacu sūtņus. Reiz, pārnākusi no darba, es atradu uz vermēriskās virtuves grīdas sarin­dotus trīspadsmit ķermenīšus ar uzšķērstu vēderu. Aiz asinīm neva­rēja ieraudzīt melnās un baltās flīzītes. Oda pēc baldriāna pilieniem. Go sēdēja šūpuļkrēslā, smēķēja un triumfējoši smaidīja.

— Tu redzēsi, PRM, es viņu uzvarēšu! Es atpestīšu pasauli no sā­tana! Un tad, PRM, tu būsi nevis parasta karaliene, bet gan pasaules valdniece…

Šajā pašā mirklī mani uzradās kaut kādi drošinātāji. Nokrita va­rens priekškars. Es ne kliedzu, ne raudāju, ne trīcēju. Pēc dažām die­nām es šūpojos tajā pašā krēslā. Nospodrinātā šaha grīda ne ar ko ne­atsauca atmiņā trīspadsmit uzšķērstus kaķus. Uz svaigi pārkrāsotās sienas divi simti Džokondu nebija atstājušas nekādas pēdas.

Ārsti mums ieteica mainīt dzīvokli, lai ne zvanu skaņas, ne kādas citas atmiņas neuzbudinātu Go apziņu, kas tagad bija jutīga kā zīdai­nis ar noplaucētu ādu. Go draugiem palīdzot, es pavēli izpildīju. Bet mūsu jaunajā mājvietā ar logiem uz Nēres krastmalu Go iegriezās reti. Viņa vieta jau bija TUR — pēc mīzaliem un neiroleptiķu izga­rojumiem smirdošajās palātās, garajos, tumšajos gaiteņos, kuros dur­

vis ir bez rokturiem, tērauda pinumos ietītajās kāpnēs un senajā, ar augstiem mūriem no pasaules nošķirtajā dārzā.

Kādu rītu, kad Go, iebridis nenopļautas pļavas vidū, uzrunāja no­dzīto trakomājas kleperi, pie viņa piegāja priesteris. Tēvs Pauls. Viņi tūdaļ atrada kopīgu valodu: par to, kā Baranausks mēģinājis aprēķi­nāt elles tilpumu; ko nozīmē Svētā Augustīna apgalvojums, ka Dieva varai nav sākuma, bet Dieva mūžīgums nepazīst laiku; ko Dievs darī­jis pirms pasaules radīšanas; ar ko izcēlusies ķecerīgā adamītu sekta, kurai pieslējies Hieronīms Boshs; vai patiesi Visumā izkaisītās mūsu grēku daļiņas ir nesaskaitāmas, par ko tik stipri sūkstījies Narekas Gregors…

Galu galā pienāca arī tas brīdis, kad pelēksejas psihiatrs smalkjū­tīgi paspieda man elkoni un tonī, kādā paziņo par vistuvākā cilvēka nāvi, pateica, ka būtu prātīgi, nē, ka par visu visprātīgākais būtu šķir­ties no Go. Esmu jauna, skaista, valdzinoša, man viss vēl priekšā, tā­pēc ziedoties nedziedināmam psihiskam slimniekam — bezjēdzīgi. Diemžēl viņa slimība tikai progresēšot. Bet tāda sieviete kā es…

— Nē! — es pārtraucu ārstu. — Nekādā gadījumā — nē! Mani pie­runāt ir bezcerīgi. Es nepametīšu Go. Es izturēšu.

To teikdama, caur biezajiem logu pinumiem es skatījos uz mono­toni pakšķošo septembra lietu. Es pat nebiju pamanījusi, ka pagājusi otrā vasara, kopš mēs ar Go vairs nebijām braukuši pie jūras…

Kabinetā mēs atradāmies trijatā — es, bezsejas psihiatrs un pries­teris Pauls. Es pagriezos atpakaļ. Gluži kā lobotomijas operācijas laikā priesteris bija iedzēlis neizturami asu skatienu man pierē. Viņš pie­nāca man klāt un ļoti, ļoti klusi bilda:

— ja atļausiet, es jums palīdzēšu izturēt…

— ES JUMS PALĪDZĒŠU IZTURĒT…

Vai viņš saprata, ko runā?! Tas nav svarīgi, tagad jau tas vairs nav svarīgi.

Tēvs Pauls pārliecināja mani un, galvenais, ārstus, ka mājās Go jutīsies labāk. Grūtāk bija pierunāt pašu Go, jo trakomāja viņam jau

likās kā milzīgs skābekļa balons cilvēkam, kuru pastāvīgi nomoka aiz­dusas lēkmes.

Tikai mājās es ievēroju, cik baismīgi Go ir pārvērties. Slimnīcā es uz viņu biju skatījusies gluži kā caur tādu miglu.

Go tik tikko vairs varēja iespraucināt uzblīdušo, saļurkušo, grūti vadāmo un pašam jau svešu kļuvušo miesu savā vecajā šūpuļkrēslā. Grāmata, ko viņš paņēma rokās gluži kā rituāla priekšmetu, tūdaļ pat izslīdēja no trīcošajām rokām, un Go, pavēris bezzobu muti, vienā mirklī iesnaudās. Pelēkais psihiatrs apgalvoja, ka mans vīrs esot izsitis visus priekšzobus, kad reiz, zaudējis samaņu, nokritis pa kāpnēm. Man bija citāds — savs viedoklis, lai gan biju redzējusi psihiatriskās klīni­kas sanitārus: viņi nebija līdzīgi koncentrācijas nometnes uzraugiem. Gogēniski smailā Go bārdiņa bija pārvērtusies par zilganu apmato­jumu, kas nosedza visu izmocīto seju; primitīvistu gleznās tā parasti tiek gleznoti vājprātīgie.

Par tēva Paula pirmo pienākumu kļuva bārdas skūšana manam vīram. Go trīsošajās rokās dot jebkādu asu priekšmetu bija stingri aiz­liegts. Bet es baidījos no skūšanas procedūras, lai, tīšām vai netīšām Go sagrozoties, piepeši neatgadītos tas, par ko — man jāatzīstas — es iedomājos aizvien biežāk nekā par atpestīšanu mums abiem.

Tēvs Pauls ieradās pie mums divas reizes nedēļā — pirmdienās un ceturtdienās. Vispirms viņš noskuva Go. Pēc tam mēs visi trīs de­vāmies pastaigāties. Visbiežāk priesteris savā mašīnā mūs aizveda uz kādu vietu ārpus pilsētas. Beigās mēs atgriezāmies mājās ieturēt pus­dienas. Es rosījos ap katliem vai arī kurnēju pie galda kā mierīgs un rāms vergs. Bet Go sarunājās ar priesteri. Vielas sarunām viņiem ne­kad netrūka: ja laiks ir doma, vai tas ir jātur tukšs vai jāpiepilda ar domām par esību? Vai mūsu miesas augšāmcelsies, līdz ar savu matē­riju un tās formu? Ja dvēselei netraucētu tās tuvīgūms ar miesu, vai tai izdotos savienoties ar garīgo substanci, vai pilnīga savienošanās ir iespējama, kamēr nav apslāpēti visi fiziskie spēki? Vai visi ļaunumi ir negācijas? Vai patiešām, ja ir kaut kas, kas pārvietojas laikā, tam kaut kam obligāti jāatrodas arī ārpus laika? Vai no visām parādībām, kas izraisa bailes, pirmā vieta ir ierādāma nāvei?

Go skatiens pastāvīgi maldījās, pat uz īsu mirklīti neapstAdamies pie viena priekšmeta, gluži kā viņa acu priekšā nepārtraukti būtu griezies, pārvērties un mijies neiedomājami liels kaleidoskops. Tēvs Pauls, atbalstījis galvu uz rokas, melanholiski noraudzījās pa logu. Uz mani viņš pameta skatienu tikai laiku pa laikam. Reizēm viņa ska tiens kļuva neizsakāmi caururbjošs — es pat mēdzu sarauties. Pries tera acu dobuļi bija dziļi, pilni zilganām ēnām, viņam patika pa da|ai pievērt smagos acu vākus, no kuru apakšas tumšās, aukstās acis nolū­kojās noslēpumaini, biedējoši un neizturami.

Tēvs Pauls aizvien man stāstīja par nesavtīgas pašuzupurēšanās skaistumu un citēja Akselu Munti. Es saskatīju sevi žēlsirdīgās māsas tēlā filmā par pirmo pasaules karu — melnā mūķenes apģērbā ar baltu, buriniekam līdzīgu galvas apsegu. Visas manas pretenzijas uz daiļradi izdzisa galīgi.

Kādreiz biju cerējusi, ka, iesākdama no intervijām ar slavenībām, pati agrāk vai vēlāk es kļūšu par slavenību. Es sapņoju, ka rakstīšu noveles, stāstus un varbūt pat sadūšošos uz romāna sacerēšanu. Ro­mānam vajadzēja būt par Mariju Magdalēnu, bet varbūt par raganu, kuru par mīlas dēkām ar priesteri pēc baismīgas spīdzināšanas galu galā sadedzina uz sārta… Tagad divpadsmit stundas diennaktī es pār­rakstīju ar mašīnu “apziņas plūsmā” mutuļojošus Go draugu romā­nus. Kaut kā man vajadzēja pelnīties maizes dēļ, jo vairāk tāpēc, ka maizes vajadzēja ļoti daudz, tāpēc ka ar mana vīra invaliditātes pen­siju nekādā veidā nepietika, lai varētu remdēt viņa pantagrielisko ēst­gribu. Ar mani Go runāja tikai par ēdienu, gremošanu, vēdera izie­šanu, zālēm un miegu. Bet, ierodoties priesterim, viņš spēji pārvērtās, cauri bezformīgajām kā maiss slimnieka miesām gluži kā atspīdēja agrākais īstā Go siluets.

Kādu mēnesi izjutu pašuzupurēšanās saldmi. Es varēju teikt kā svētā Lizjē Terēze, ka pati vissaldākā ekstāze ir upuris! Mana dzīve līdz malām bija pilna ar ritmu un harmoniju.

Es cēlos septiņos un skrēju uz tirgu. Kad atmodās Go, viņu jau gaidīja brīnišķīgas brokastis. Pat vārīdama pusdienas, es klakstināju

rakstāmmašīnu. Juceklīgie un pretenciozie teksti sajaucās ar Go mo­notono murmulēšanu un zāļu nosaukumiem, kurus atkārtoju sešas reizes dienā, melnā bļodiņā salikdama baltas, dzeltenas, sārtenas, zaļ­ganas un debeszilas tabletes: …īns, …īls, …ons, …ols, …ijs… Apmazgā­jusies, uzvilkusi modinātāju, es devos pie miera ap vieniem naktī, bet trijos atkal man vajadzēja līst ārā no guļvietas, jo katru nakti ar pre­tīgu punktualitāti Go apmeklēja viens un tas pats murgs.

Viņš lēca ārā no gultas un, aukstiem sviedriem noplūdis, mētājās pa visu dzīvokli, vajāts no kāda, kuru redzēja tikai viņš viens. Baidījos arī es. Arvien biežāk manī modās kārdinājums šādā murgu reizē iz­saukt tēvu Paulu. Un ar katru reizi es aizvien skaidrāk sāku apjēgt, kamdēļ vēlos viņu redzēt nakts vidū savās mājās.

Šis vilka stundas bija baigas, jo, apguldījušai un nomierinājušai Go, ar lielām pūlēm pieveikušai viņa murgu, man vēl vajadzēja tikt galā arī ar savām domām. Uznāca neiespējama visas manas dzīves vel­tīguma apjēga. Allaž esmu ilgojusies pēc stingras vīrieša aizgādnības, sapņojusi par vīrieti tēvu, kurš būtu tēvs ne tikai mūsu bērnam, bet arī man pašai. Tagad man bija vīrietis bērns, kurš bez manas palīdzī­bas nespēj ne nomazgāt muti. Naktis šķita, ka es esmu patiešām ļoti ļauni iznesta cauri. Taču rīts ar glāsmainu roku aizspieda acis manām rūgtajām žēlabām. Atkal sākās disciplinēta, askētiska un ritmiska mū­ķenes kosmonautes dzīve. Bet nesadragājamā pašuzupurēšanās mo­nolītā jau pulsēja varena spridzekļa lādiņš — atmaksas gaidas. Par at­maksu vajadzēja gādāt tēvam Paulam. Viņš tomēr nesteidzās. Tādēļ mans rūgtums, pārestības sajūta, neuzticība un nemiers auga augumā. Labi vien ir, es domāju, jo — jo stiprāk es būšu izmocīta, jo lielāku atmaksu es sagaidīšu.

Pavasarī Go slimība saasinājās, un viņš atkal nokļuva klīnikā. Fa­nātiskas stūrgalvības apsēsta, es krāju iemeslus nākamajai atmaksai. Savu vīru es apmeklēju katru dienu, tādējādi izraisīdama kopēju, sa­nitāru, māsiņu un ārstu milzīgu izbrīnu. Ceļš līdz psihiatriskajai klī­nikai un atpakaļ aizņēma vairākas stundas. Es trencos stāvgrūdām piebāztos autobusos, kuros aizkaitināti ceļabiedri, stumdīdamies ar

vēderu un pakaļu, sadrupināja manis ceptos pīrādziņus ar kāpos­tiem — Go mīļāko ēdienu.

Ienīzdama visu pasauli, toties mīlīgi smaidīdama — jo es gaidīju atmaksu —, es skatījos, kā mans vīrs kāri aprij šīs drupatas. Kādā parka stūrī uz vārnu apķēzīta soliņa vai šaurajā, pēc atejas smirdošā apmek­lētāju istabā, citu monotoni gremojošo vājprātīgo vidū, kuriem iedro­šinādami pamirkšķināja ar aci radinieki. Mājās atgriezos galīgi izsmelta, bet svaigās pavasara smaržas, ko saodu, pavērusi logu, piebeidza mani pavisam.

Kā izgrieztu lupatu es iesviedu pati sevi šūpuļkrēslā. Kūtri aiz­smēķēju. Un gaidīju. Jā — atmaksu. Tēva Paula zvanu. Bet visnevai­nīgākais spīdzināšanas rīks tālruņa aparāts — maxina telephonica — klusēja. Tad es ķēros pie EI Grēko. Augām stundām es studēju vienu portretu — brāli Ortensio Fēliksu Paravicinu i Ortegu. Reiz Go bija stāstījis leģendu, ka šis apbrīnojami daiļais mūks ir bijis dedzīgs inkvi­zīcijas piekritējs, ar prieku piedalījies spīdzināšanās, bet vislielāko baudījumu viņam sagādājusi iespēja pasludināt ķeceriem nāves sprie­dumu. Iztēlojos, ka es esmu ragana, kas stāv brāļa Ortensio priekšā. Es redzēju, kā tik tikko pamanāmi paceļas Paravicina i Ortegas kreisā uzacs, ietrīsas aristokrātiskā deguna nāsis, noraustās muskulis bālajā, liesajā sejā, kad viņš, noraudzīdamies melanholiskām acīm, pusbalsī bilst: “Sadedzināt!” — un spriedumu pavada ar nevērīgu apburoši glītās rokas mājienu. Mazohistiskas saldmes aijāta, es domās griezu un griezu šo filmu simtiem reižu. Pamazām spāņu mūks pārvērtās par tēvu Paulu. Patiešām, skatienam, rokām un uzvešanās viņiem bija līdzība.

Es dzīvoju nevainojamā vienatnē. Laiks ritēja tukši un veltīgi. Taču atrisinājums tuvojās. Es to sajutu pavisam lieliski un centos at­taisnot savu pūcīgo un asaraino nepacietību.

Kādā vēlā vakarā, kad biju nometusies uz ceļiem tēva Ortensio priekšā un gaidīju kārtējo spriedumu, mani plaucin applaucēja durvju zvans. Ģībstošu sirdi gāju atvērt, lai gan pārliecināju sevi, ka tas nekad mūžā nevar būt Pauls. Tas arī nebija viņš, tā bija Go draudzene Gerda.

Es teicu, ka mans virs atrodas slimnīcā, tomēr viņa ielīda iekšā, šķelmīgi blisināja acis un izteiksmīgi grozīja no rokassomas palīdušās pudeles kakliņu. Piedāvāju viņai iet virtuvē, bet viņa paziņoja, ka esot noilgojusies pēc “intīmas omulības”, un tad mēs abas saritinājāmies uz sofas manā istabā. Stipro spirtoto vīnu mēs dzērām no uzbeku pia­lām, jo visas glāzes sen jau bija saplēstas. Jutos neizsakāmi nogurusi un nelaimīga pusmežone un nezināju, par ko ar Gerdu runāt. Viņa bija ap­mēram desmit gadu vecāka gaišmate, skaista, sausa, aroganta un man nesimpātiska.

— Vai esi dzirdējusi, ka es biju tava vīra mīļākā? — viņa pavēs­tīja, izdzerdama pialu līdz dibenam un ar garu mēli nolaizīdama vīnu, kas bija notecējis pār zodu. — Un zini, ko vēl es tev pateikšu? Go ir nepārspējams. Un tas viņa vīrieša daikts — arī. iMan vēl tikai vienu reizi ir gadījies izbaudīt šādu izmēru seksu: Amsterdamā ar indieti no Pakistānas. Zini, maziņā, neviens tevi nevarēs apmierināt tā kā Go. Veltīgi tu pūlies un meklē…

— Es nevienu nemeklēju, — es sacīju pavisam vienaldzīgi, jo man bija gluži pie vienas vietas, ko viņa te tarkšķ. Es tikai gaidīju pel­nīto atmaksu.

Gerda tomēr turpināja runāt. Viņa stāstīja par vētrainu mīlēšanās nakti ar Go kādā laivā, pirtī vai uz laipas, vārdu sakot — pie ūdens. Pret rīta pusi Gerda pavisam zaudējusi spēkus, Go apguldījis viņu gultā un drīz jau atgriezies ar citu kailu sievieti. Viņi mīlējušies trijatā. Gerda jutusi, kā kaisle plūdusi cauri miesai, bet, atplūstot devītajam vilnim, piepeši pavērusi acis un ieraudzījusi, ka viņu glāsta šī sieviete, kamēr Go stāv līdzās un uzmanīgi viņas vēro. Gerda rupji atgrūdusi šo sievieti, ātri apģērbusies un aizbraukusi — viņas mašīna atradusies pagalmā —, bet, neesot vēl pagājusi ne pusstunda, kad sākusi nožēlot, ka lezbisko mīlestību nav izmēģinājusi līdz galam. Laikam jau liktenis šādu izdevību viņai vairs nepiedāvāšot…

— Laikam gan, — es teicu, lēnām reibdama, — vairs nepiedāvās. Es nebūtu izbijusies.

— Es zinu. Go teica, ka tu esot zinātkāra un apņēmīga.

— Ko vēl tev Go ir teicis par mani?

— Ka esi ļoti paklausīga, — viņa mīļi nopaijāja man vaigu, — kais­les pārņemta, kodies.

Gerda nolika mūsu pialas uz grīdas un saspieda manas rokas sa­vās plaukstās. Es zināju, kas tagad sekos. Bet man viss bija vienalga. Es jutos pārlieku piekususi un bēdīga un gaidīju atmaksu. Piedzīvo­jums ar Gerdu man būs tikai vēl viens akmentiņš manas pagrimša­nas, izmisuma un bezcerības, citiem vārdiem — izkalpošanās pūrā.

— Vai drīkst — es tevi noskūpstīšu?

-Jā!

Es iekunkstējos tik žēlā balsī, ka pat pašai nāca smiekli, un pa­stiepu pretim lūpas. Gerdas elpa bija karsta un saraustīta.

— Ak dārgā, kā tu mani satrauc, kā tu mani satrauc… Pēc skūp­stiem tu vienā mirklī pazīsi savu mācītāju. Esi tik labiņa, ņem un at­slābini savas lūpiņas…

Gerda maigi atgāza mani gultā un pati uzgūlās man virsū. Mani pārņēma pasaules skumjas. Visiem spēkiem centos iejusties lomā, kādu nezin kāpēc pati sev biju izvēlējusies. Panākumi bija slikti. To­ties Gerda uzkaišļojās vienā rāvienā, strauji elpoja, izlocījās, drebēja, kunkstēja un aizvien kaislāk un kaislāk čūkstēja:

— Ak dārgā, kā tu mani uzbudini, tu pat nevari iedomāties, kā tu mani uzbudini! Tu tik skaisti atveries! Tava miesa vēl ir tik meitenīga… Dārgā, man ir šausmīgi žēl, ka nevaru paņemt tevi līdzi uz šo saldo paradīzi. Dārgā, atslābinies, pasaki, kas man jādara, kādas vieti­ņas jāaiztiek, lai tu varētu izjust svētlaimi…

Gerdas trīsošajā augumā es pazinu visas savas reakcijas, kādas arī man izraisa glāsti — vīrieša glāsti. Es zināju, kādas kustības un pie­skārieni izraisa baudkāri un, neizskaidrojamas ziņkāres mudināta, centos, lai viņas kaisle iedegtos jo lielās liesmās. Bet piepeši es ierau­dzīju Gerdas seju: sarkana, nosvīdusi, šķebinoši svešāda un drausmīgi neglīta. Es apstulbu, ka iekāres sagrābta sieviete var būt tik atbaidoša. Ka es pati tāda esmu bijusi, esmu un būšu! Tieši šāda! Saspringti muskuļi, no sviedriem spīdīga āda, krunkas, neprātīgas acis, baismīgi

pāršķobīta mute… Un piedevām — šī saraustītā elpa, šie kunksti, šie ievaidējieni! Es atsprāgu nost no Gerdas kā ar verdošu ūdeni applau­cēta.

— Vai, dārgā, neatstāj mani tik strauji, uzkavējies, esi pie manis vēl dažus mirkļus, līdz vismaz drusciņ pierimšos! Dārgā, tu nemaz nezini, kā tu mani uzbudināji! Vai, esmu viscaur slapja…

Paklausīgi vēl mazu laiciņu pakavējos pie Gerdas. Gluži kā ap­kopdama murgojošu slimnieku, es izpildīju visu, ko viņa lūdza. Es vē­roju, kā riebīgā baudkāres maska kļūst caurspīdīga, kā tai cauri kā caur valgu plēvi jau atgaismojas Gerdas patiesā seja, kā pamazām visi vaibsti it kā atgriežas savā vietā, nomierinās un, liega rāmuma pār­ņemti, sastingst.

Es apstājos pie loga un aizsmēķēju. Smaidīdama Gerda palika gu­ļam gultā.

— Go teica, ka pēc nojāšanās tu allaž aizbēgot. Kā izrādās, tu pa­tiešām esi viena no šīm sievietēm…

Kad Gerda aizgāja, es jutos neizsakāmi nejauki. Šajā naktī man iešāvās prātā, ka beidzot liktenīgā stunda ir situsi. Pati sev es likos baigi pretīga, un nerakstītie pašnāvnieku likumi man diktēja, ka varu vienīgi pakārties, jo pārgrieztās vēnas un miegazāles ir šķīstākiem ļau­tie veidi. Tomēr atmaksas gaidīšana bija spēcīgāka par nāves alkām.

Augu nakti pār mani pletās iekāres sašķobītā sievietes seja.

— Vai patiesi es arī… vai patiesi es arī… vai patiesi es arī… — es činkstēju, valstīdamās saņurcītajos palagos un iztēlodamās, kā no šīs sejas šķebinās visi vīrieši, kuriem esmu piederējusi…

— Šie vīrieši nekad nav skatījušies uz tevi ar aukstu bezkaislīgu objektīvumu… Šādos brīžos viņi nemēdz būt objektīvi, vai ne? Viņi nepēta tavu seju kā pa kinokameras skatu meklētāju. Galu galā viņi patiešām ir bijuši sirsnīgi un nav varējuši ieraudzīt to, ko ieraudzīji tu, vai ne?

Tēvs Pauls iesmējās.

Mēs sēdējām viņa mašīnā. Pa atvērtajām durtiņām ieplūda ievu smarža un putnu dziesmas. Es smēķēju…

Jā, es nebiju izturējusi. Es biju aizgājusi uz grēksūdzi. Šobrīd tas

var likties aprēķināts un pārdomāts solis, bet tajā reizē es vēlējos tikai vienu — atzīties grēkā, kas mani nospiež, un šķīstīties. Uz baznīcu es aizsteidzos no paša rīta. Mani uzklausījis, tēvs Pauls pačukstēja:

— Pagaidi mani pie baznīcas. Es gribētu ar tevi parunāt.

Tas bija neprātīgs pavasaris, jo šajā gadā viss ziedēja vienā laikā: gan ābeles, gan bumbieres, gan ievas, gan ceriņi, gan kastaņas un pie­nenes. Es sēdēju zem smaržīgajiem kokiem, pūlēdamās apzināties pa­zudinošo patiesību — es mīlu priesteri. Kad beidzot atnāca tēvs Pauls, es pati sevi biju tiktāl iebiedējusi, ka knapi spēju izrunāt vārdu.

— Tu gribi pavizināties? Man liekas, tev vajag mazlietiņ izklai­dēties!

— Uz kurieni mēs brauksim? — es iečivinājos pusaudzes balstiņā, kura ielaižas bīstamā avantūrā.

— Tad jau redzēsi!… — tēvs Pauls šķelmīgi atbildēja, sažņaug­dams stūri skaistajām Ortensio Paravicino i Ortegas rokām.

Kad bijām izbraukuši no pilsētas, viņš atvēra abu priekšējo dur­tiņu logus un uzņēma neprātīgu ātrumu. Es aizvēru acis. Vēja spārni kā negudri sitās man sejā. Es atvēru acis tikai tad, kad mēs apstājāmies.

— Man ārkārtīgi patīk šī vieta! — atvēris mašīnas durtiņas, to­mēr laukā nekāpdams, viņš teica.

Caur kokiem pelūksnēja neliela koka baznīciņa. Valdīja absolūts klusums. Smaržoja ievas. Es gribēju raudāt aiz… pateicības. Šī bija gai­dītā atmaksa. Bet es steidzos uzsākt sarunu.

Tēvs Pauls klausījās, pieliecis galvu un nenolaizdams no manis caururbjošu, viegli zobgalīgu skatienu. Es stāstīju gandrīz to pašu, ko grēksūdzē, tomēr gribēju redzēt viņa acis. Paula vārdi, kurus viņš teica šoreiz, kad biju beigusi, bija īstā grēku piedošana. Es atviegloti iesmējos.

— Jā, laikam jums ir taisnība! Šādos brīžos vīrieši nemēdz būt objektīvi!

Mēs izkāpām no mašīnas. Pauls gāja pirmais, sabāzis rokas kaba­tās. Es sekoju aiz muguras, skatīdamās viņa platajos kamiešos, skaustā un pakausī. Skolā man ļoti patika “telepātiskie” eksperimenti. Mēs

gājām pa knapi saskatāmas, toties skaļi čalojošas urdziņas krastu, kas bija apaudzis ar lekniem un košiem gluži vai tropiskiem mežu augiem.

— Kāpēc jūs kļuvāt par priesteri? — es piepeši iejautājos.

— Es nezinu, kā lai atbildu, — atpakaļ nepagriezdamies, viņš teica. — Tas ir tas pats, ja man jautātu, kāpēc esmu piedzimis. Kāpēc tu esi piedzimusi, ko?

Viņš pār plecu pameta uz mani skatienu un pasmaidīja. Es pa­raustīju plecus, nokaunējos, noplūcu skābeņu lapu un sāku košļāk kā beteli.

— Kāds ir vēlējies, lai tu piedzimsti. Kāds varbūt nav vēlējies. Tā tam bija jānotiek, un tāpēc tas ir noticis. Mani vecāki neizcēlās ar se­višķu reliģiozitāti. Viņi allaž bija ļoti aizņemti un man varēja veltīt maz laika. Bērnībā man ne sapņos nerādījās, ka būšu kādreiz pries­teris. Es vēlējos kļūt par astronomu. Vēlāk — par operdziedoni. Galu galā — par filozofu. Iestājos matemātiķos. Biju trešajā kursā. Pēc kāda pavasara sesijas eksāmena mēs ar draugiem sēdējām vasaras kafej­nīcā un dzērām alu. Es skatījos uz ziedošu akācijas krūmu. Baltie ziedu ķekari un maigās robotās lapas ik pa brīdim ietrīsējās, kaut ari nebija ne mazākās pūsmiņas. Reizēm uzmetās kāds putns, ar knābi paplūkāja smaržīgo pumpuru un aizlaidās prom. Lokanie zariņi pēc tam ilgi vēl šūpojās. Tad krūms pierima atkal. Tas šķita kā izšūts ar zīda diegiem. Tad spēji, gluži kā nomanījis briesmas, tas atkal ietrī­sējās. Aizlaidās putns. Ar knābi tas nošķina balto ziedu. Šī laiskā vērošana mani rāva savādā, reibīgā dzelmē, gluži kā labirintā, kas sa­locījies spirālē. Kad beidzot pēc draugu mudinājuma atguvos, es jau zināju tikai vienu — es kļūšu par priesteri. TAS jau bija noticis. At­lika vairs pāri laipai pāriet otrā krastā, ko lieliski saskatīju. Tas arī viss. Es itin nemaz nebiju vīlies. Ne arī kritis. Mani nebija piemeklē­jusi ne nelaimīga, ne traģiska mīlestība. Ne no kā es nebēgu, un neko es nemeklēju. Droši vien priestera tapšanas procesu tu biji iztēloju­sies citādi?

Pauls pagriezās pret mani. Rokas viņam joprojām bija sabāztas kabatās.

— Tas bija pārsteigums man pašam. Nemaz nerunājot par ma­niem vecākiem, māsām un draugiem, bet it īpaši — draudzenēm…

Acis piemiedzis, viņš skatījās uz mani. Viņš itin nemaz nebija līdzīgs priesterim. Viņš ne pirkstu man nebija piedūris, ne par soli nebija pienācis man tuvāk, bet es jau gulēju viņam apakšā uz miklās zemes starp trauslajiem un leknajiem augiem. Absolūti nebija svarīgi, kad tas notiks patiesībā — rit vai pēc mēneša. Mašīnā, pļavā vai gultā. Manās mājās vai pie viņa. TAS jau bija noticis. Atlicis vienīgi pār laipu pāriet uz otru krastu, kuru lieliski saskatīju.

— Bet TAS jau bija noticis. Tas ari viss… — viņš sacīja un novēr­sās no manis, lai pēc acīm es nevarētu uzminēt, ko viņš bija domājis, sacīdams TAS.

Viņš stāvēja uz taciņas, novērsies no manis. Man iešāvās prātā — varbūt man jāiet viņam klāt un viņš jāapskauj? To es neuzdrīkstējos, toties pateicu absolūtu stulbumu:

— Jocīgi, ka TAS notiek domās, vai ne? Lielāki un mazāki TAS. Patiešām, atliek tikai pa laipu pāriet uz otru krastu, tur, kur TAS ir jau noticis. Es patiešām atceros, kā zaudēju savu nevainību. Es biju desmi­tajā klasē, mēs abas ar draudzeni braucām uz Tallinu un, kaut arī viena otrai mēs par TO neko neteicām, lieliski zinājām, kādā nolūkā uz šo pil­sētu braucam. Lai būtu kā būdams, TAS nevarēja notikt Vilnā, jo man bija baigi stingra māte. No kauna, vainas sajūtas un sirdsapziņas pār­metumiem es būtu sadegusi, ja TAS būtu noticis Viļņā. Ja dažas stundas pēc tam, kad TAS ir noticis, man būtu vajadzējis paskatīties mātei acīs…

Atpakaļ nepaskatīdamies, Pauls gāja pa priekšu. Zeme bija ļoti mitra, un manās kurpītēs žļakstēja ūdens.

— Starp citu, man TAS notika Karaļaučos. Tāpat kā tev… Sveša pilsēta bija obligāts noteikums. Piesmulēta, tarakāniem pilna viesnīca, mitri, saplīsuši palagi, divas kārnas, nolietotas skuķes un mēs — divi nevainības zaudētāji…

— Ahā, kādreiz es pat gribēju uzrakstīt rakstu par tiem cilvē­kiem, kuri zaudēt nevainību aizbrauc uz citu pilsētu vai valsti. Viņiem TAS notiek ekskursijā, tūristu pārgājienā, kāpjot kalnos, teltī, viesnīcā,

vilcienā vai lidmašīnā, un allaž tam ir nejaušības piegarša, par kuru viņi itin nemaz nav atbildīgi… Dīvaina cilvēku šķira, vai ne?

Šī saruna nebija ne tieša, ne dabiska. Mēs abi izjutām spriedzi un, lai gan būtu vajadzējis to samazināt, mēs visu vēl vairāk sarežģījām. Beidzot viņš jautāja:

— Vai tev nešķiet, ka mums ir laiks doties atpakaļ?

Mēs stāvējām uz šauras taciņas viens otram iepretim.

— Es negribu iet pirmā, — es teicu.

Pauls paraustīja plecus un devās uz priekšu pirmais. Visa mana

būtība mutuļot mutuļoja. Šķita, ka ir noticis kaut kas svarīgs. Mašīnā mēs viens otram neteicām ne vārda. Ziedošās ceļmalas slīdēja garām manam skatienam, un es domāju, kā lai saglabā šo tīro svētlaimes formulu. Bet, tiklīdz bijām iebraukuši pilsētā, man sametās skumji. Pauls jautāja:

— Uz kurieni lai tevi aizvedu? Uz mājām?

— Nē. Izlaid pie Katedrāles. Es gribu pastaigāties.

Es nevarēju atrast mieru. Ilga un bezmērķīga klaiņošana pa Viļņas vecpilsētu mani allaž bija nomierinājusi un padarījusi nejūtīgu pret sāpēm. Atvadīdamās no Paula, es pēkšņi ieraudzīju priestera ap­kaklīti un vairs neuzdrošinājos palūkoties viņam acīs.

Kā pašnāvnieka velis, kas nevar atrast mieru, es ložņāju pa pava­sarīgās pilsētas labirintiem, līdz sametās krēsla. Jutos briesmīgi vien­tuļa, un, lai gan pusgadu jau biju izvairījusies no cilvēkiem, es noprie­cājos, satikdama senu draugu ar iesauku Arlekīns. Atsvešinātības un apjukuma sajūta nepārgāja pat pēc dažām glāzēm vīna, par kurām sa­maksāju pati, jo Arlekīnam nebija ne graša. Es neklausījos, ko viņš runā, un domāju tikai par Paulu. Kā un kur notiks TAS, kas ir jau no­ticis. Es jutos kā ķīlnieks, ar kuru nežēlīgie nolaupītāji var izrīkoties pēc patikas. Arlekīns pavadīja mani līdz mājām. Kādreiz biju iekūlu­sies ar viņu nelielā “mīlas” dēkā, tāpēc arī tagad, acīm redzami cerē­dams uz to pašu, viņš paziņoja, ka gribot nākt man līdzi.

— Nē! — es sacīju stingri kā veca skolotāja. — Esmu paradusi vakaros būt viena.

— Bet pa naktīm? — viņš jautāja, kāpdams man aiz muguras pa kāpnēm, un aizskaroši iesmējās.

— Pa naktīm — jo vairāk!

— Ek sirsniņ, tu neesi pārlieku līdzīga tādai…

— Sveiks! — es uzsaucu, gribēdama aizcirst durvis, bet viņš iebāza starpā kāju. — Nemuļķojies, šā vai tā iekšā tu netiksi, bet, ja arī tiksi — paliksi bešā.

— Vai patiesi? — Viņš bezkaunīgi savaikstījās un parāva kāju.

— Cilvēki runā par tevi citādi…

Mani sagrāba dusmas. Es spalgi aizcirtu durvis un taisnā ceļā de­vos uz vannasistabu. Es palīdu zem dušas un kāroju tikai vienu: drī­zāk tikusi gultā, citu pēc citas griezt filmas — kur, kad un kā notiks TAS, kas ir jau noticis… Ūdens mani atsvaidzināja. Mundri aizdrāzos uz virtuvi, domādama iedzert tēju un uzsmēķēt cigareti. Bet es sajutu deguma smaku. Pa ārdurvju spraugu tievā strūkliņā nāca iekšā dūmi. Es atvēru durvis. Uz betona grīdas nokrita degošs vīkšķis. Es saminu uguni ar čībām. Arlekīns sēdēja uz pakāpieniem un histēriski ņirgā­jās. Viņš bija iebāzis manās durvīs netīru kabatlakatu, saņurcītu ciga­rešu paciņu un aizdedzinājis.

— ja tu nelaidīsi mani iekšā, varēsi šitā lēkāt visu nakti, ragana!

-Nē!

— Ja nelēkāsi, tu noslāpsi dūmos, tu dzīva sprakšķēsi, kā tas pie­nākas raganai!

— Nē!

— Ragana!

— Nē! — es iekliedzos, aizcirzdama durvis, uz kurām bija izde­gusi šaura un melna zīme, kas norāda uz raganas mitekli.

Es sajutu neizsakāmu nogurumu. Es apsēdos uz palodzes. Es re­dzēju, ka Arlekīns izdrāžas ārā, iesper pa atkritumu kasti, apgāž to un aizstreipuļo pa ielu tālāk. Nezin kāpēc man ienāca prātā pirms dažām dienām TV redzētā reportāža, ka vīrietis autobusu pieturā meitenei iešļāc sejā sērskābi. Mani sāka kratit nervu drudzis. Es sāku raudāt. Aiz loga pogoja lakstīgala, kā ar strīķi izstrīķēdama manu asšķautņaino

vientulību. Es piezvanīju Paulam, bet neviens necēla klausuli. Pie­laidu pilnu spaini ūdens un noliku pie durvīm. Sintētisko grīd'celiņu, kas varēja uzliesmot vienā mirklī, es satinu un noliku virtuvē. Vientu­lība smeldza kā sāpe zobā. Es apgūlos nenoģērbusies, pat ar kurpēm kājās, lai tad, ja izceltos ugunsgrēks… Ko es darītu, ja izceltos uguns­grēks? Bailes auga augumā. Nē, ne jau no uguns es baidījos.

Posta nojauta man neļāva aizmigt. Es domāju, vai sāpēm ir krāsa, garša, smarža, robeža un gals, vai tās ir neizsmeļamas kā jūras ūdeņi un nesaskaitāmas kā zvaigznes debesīs, vai tām var tikt pāri kā tādam smiltīs iezīmētam aplim?! Vēlreiz piezvanīju Paulam, bet klausuli ne­viens necēla, lai gan jau bija dziļa nakts. Šķita, ka notiks kaut kas ne­izsakāmi briesmīgs ne tikai man, ne tikai Paulam, bet visiem, visam un visur! Es iemigu.

Ari sapņos es turpināju zvanīt tēvam Paulam. Milzum, milzum daudz reižu. Sapnī virs tālruņa aparāta karājās spogulis. Es lūkojos uz savu atspulgu, klausīdamās stieptos, drūmos un monotonos signālus. Ar roku es atmetu no pieres matus un pamanīju, ka no deniņiem man sūcas asinis. Es pārbijos un atkal izmisīgi uzgriezu Paula numuru. Asinis jau pilēja no deguna un ausīm. Tās bija ļoti biezas, spīdīgas un ķepīgas. Knapi varēju ieplest asiņainos, salipušos pirkstus, tomēr griezu un griezu Paula numuru. Asinis jau gāzās gāšus, nepatīkami guldzē­damas. Gaitenis bija pilns ar sarkanu, glumu putru. Es priecājos ka vismaz grīdceliņu biju iznesusi virtuvē. Asinis ārkārtīgi ātri sarecēja. Ar basajām kājām es slidinājos pa grīdu kā pa māliem pēc lietus gā­zes. Spēki gandrīz pavisam bija mani pametuši, bet ar pēdējām palie­kām griezu Paula numuru. Kad beidzot atskanēja atbilde, es vairs ne­spēju izrunāt ne vārda. Biju pavisam sarukusi, sapļekusi, mazāka par tālruņa klausuli — kā blāvs pārplīsis balons. No manis bija izplūdušas visas asinis, viss spēks un dzīvība. Līdz pēdējam pilienam, līdz pēdē­jam elpas vilcienam. Es dzirdēju Paula balsi, bet jau bija par vēlu. Par vēlu. Par vēlu…

— PAR VĒLU! PAR VĒLU… — piepeši nogranda aizsmakusi vīrieša balss, un no augšas ielija gaismas gāzma.

M. V. sarāvās un iekliedzās, gluži kā ieraudzījusi sniega lavīnu, kas baismīgā ātrumā drāžas viņai virsū. Atkāsēdamās Bezvārde laida vaļā skaļus smieklus. Šaurībā pār līkumā saliektajām sievietēm žilbinoši baltā taisnstūrī melnēja kaut kas līdzīgs milzīgam apgāztam V burtam. Kad ieslodzīto acis bija apradušas ar dienas gaismu, kļuva skaidrs, ka tās ir plati ieplestas, šaurās biksēs iespīlētas kājas. Cilvēks, kurš bija atdarījis kameras lūku, joprojām sauca, spalgi gārdzinādams r skaņu:

— Par vēlu! Par vēlu rēkt! Par vēlu brēkt! Par vēlu vaimanāt un nožēlot!

Līdz ar viņa balsi sāka bērties arī citas skaņas: tāla gaiļa dziesma, apkaltu zābaku soļi, suņu smilksti, neuzminama žņerkstoņa, spalgi smiekli, tarkšķi un čīksti. Uzvēdīja svaigs gaiss.

— Ei tu! Nolādētā ragana! Rāpies augšā! Tevi nopratinās inkvi-

zitors!

— Mēs abas esam raganas! — Bezvārde līksmi nogārdzināja, tik tikko izspiezdama vārdus caur biezu smacējošo smieklu sietu: — Kura no mums tad inkvizitoram ir ievājadzējusies?

— Melnās grāmatas sarakstītāja ir jau nopratināta un savu sprie­dumu zina. Inkvizitors gaida otro. To, kura ir uzturējusi ārlaulības sa­karus ar nelabo!

— O, tad jau tevi viņi gaida, tevi! — dunkādama M. V. sānos, Bez­vārde iezviedzās. — Nu gan tevi gaida jaukumi! Tu ieraudzīsi to, ko neesi redzējusi, un izdzirdēsi to, ko neesi dzirdējusi! — Viņas dūres bija cietas un smagas, gluži kā āmuriņi. — Interesanti, kā tu viņiem paskaidrosi, ar kuru nelabo tu šo laulību esi pārkāpusi?! Bez paša sā­tana ir vēl septiņdesmit divi velnu virsnieki un septiņi miljoni četri simti pieci tūkstoši deviņi simti divdesmit astoņi ierindas velni! Me­lodama esi uzmanīga, nekļūdies, jo viņi atsāks nopratināšanu un visas spīdzināšanas no sākuma. Zini, ka velni — pat pats sātans — ir bezdzimuma būtnes. Tāpat kā eņģeļi. Ha, ha, ha, ha, ha! Taču nela­bais, vajadzībai uznākot, var pārvērsties kā par vīrieti, tā par sievieti.

Vīrišķā atveida velnu sauc par inkubu, bet viņam pretējo dzimumu — par sukubu. Pat pārvērtušies par vīriešiem, nelabie nespēj ražot sēklu. Tamdēļ tie pārvēršas par sievietēm — sukubiem — un kopojas ar vīriešiem, lai iegūtu sēklu. Tad viņi atkal atvēršas atpakaļ inkubos un ķeras pie tādām kā tu… — Bezvārde ieķērkstējās, itin kā plaušas viņai būtu piebirušas ar rupju granti, un sāka baigi kāsēt.

— Kusties, kusties, nolādētā ragana! — gārdzinātājs skubināja un ar kādu smagu dzelzs priekšmetu pieklaudzināja pie akmens grīdas.

M. V. mēģināja piecelties. Viņa domāja, ka nespēs ne pakustēt, bet, pašai par pārsteigumu, ķermenis, kā izrādās, ir neparasti viegls, mīksts un lokans — gluži kā saules svelmē ilgi nostāvējusi svece. Kad viņa izlīda virspusē, šis pats cilvēks palēcās nost un, bārstīdams dze­ļošas suķes, iekliedzās:

— Fui, kāda smirdoņa, kāda raganiska smirdoņa! Sitas virsū kā no elles! Fui! Uz pirti, ātrāk uz pirti šo sasmirdušo ragainā dzimumu!

Nograndēja spalgi smiekli. M. V. pagriezās atpakaļ: gar sienu sa­slējušies, stāvēja kāds desmits sargu. Sejas viņiem M. V. nevarēja saska­tīt, jo viņai gar acīm peldēja lieli melni riņķi ar varavikšņainām mali­ņām un dzirksteļoja bezgala daudz zeltkrāsas zvaigznīšu.

— Nu, ko tu stāvi kā buču dabūjusi?! Marš pirti, ragana! — Gār­dzinātājs iesprieda viņai mugurā smagu dzelzs iesmu.

M. V. pameta skatienu uz priekšu. Pēkšņi atskanēja savāda dār­doņa, ko deviņās atbalsis atkārtoja garā gaiteņa velves. Pār augumu viņai pārskrēja drebuļi, kad kaut kas atsitās pret lieliem un šaušalīgi nosmējās. M. V. iekliedzās. Visas šis skaņas uztvēra, savirpuļoja un aiz­nesa atbalss. Sieviete paskatījās pār plecu un ieraudzīja bezkāju kropli, kas tupēja uz koka ritentiņiem. Atsperdamies ar netīrās lupatās savlkšķitām rokām, neizturami rībinādams, viņš apmeta pusloku apkārt M. V. un iekliedzās pa pusei cilvēka, pa pusei kauka — mājas gara — balsi:

— Tad re, kāda izskatās šī raganiņa, kura nogrūžas ar pašu sātanu.

Kropļa mutē nebija neviena zoba, un M. V. negaidīti atausa atmiņā

Upe. Iedama pa bezgalīgajiem gaiteņiem, kas vijās krustu krustiem

un piņķeru piņķeriem, te iznirdami plašu zāļu gaismā, te iegrimdami tikai dažu lāpu apspīdēto kazematu tumsā, viņa domāja, ka cietuma telpa baismīgā precizitātē atkārto ceļu un taciņu, meža, klajumu, purvu un izcirtumu labirintu, pa kuru viņa bija maldījusies, meklējot Pāvilu Putninieku.

— Nu, sasmirdele, marš pirtī! — uzbrēca gārdzinātājs un, ar trulu, dzelzs gabalu skubinādams M. V. kā tūļīgu lopu, iegrūda viņu pa zemām durvīm.

Sieviete nosvieda kankaros pārvērtušās drēbes, kas bija piesūku­šās ar sviedriem, dubļiem un asinīm. Uz visām pusēm pašķīda utis. Miesa likās pavisam sveša. Taču sausais, karstais un tīrais pirts gaiss iedarbojās gluži kā glāsti. Dzīvība pamazām sāka atgriezties izmocī­tajās rokās un kājās, savītušajā ādā un smeldzošajā augumā. M. V. pati nemaz nepamanīja, ka bija sākusi dziedāt. Pirts gala sienā bija izcirsts mazs lodziņš. Viņa pacēlās pirkstgalos, piespiedās pie sarūsējušā režģa, ievaidējās un sāka raudāt.

Ārpusē pletās vecs, aizlaists dārzs. Nupat kā bija nolijis lietus. Zāle, lai arī rasas klāta, tomēr zaudējusi pavasara košumu vai vasaras leknumu, bija nobrūnējusi, sausa un asa. Starp grīšļiem, noziedēju­šiem zirgkumelīšu krūmiņiem, sacerojušajiem pelēkajiem diždadžiem un ugunssarkanajām zirgskābenēm nostiepās zirnekļu tīkli. Rudeņoja. Pasīki balti, zaļgani un dzelteni āboli, sabiruši uz skumjās sep­tembra zilgmainuma segtās zemes, mirdzēja gluži kā zvaigznes. Dārzs bija putnu pilns. Zvirbuļi, zīlītes, cielavas, sīļi, žagatas un smagnējās vārnas baros vai pa vienam laidelējās no koka uz koku, bārstīja raibas spalviņas, dažādskaņas čiviņus, dūdiņus, pīkstienus un ķērcienus un knābāja sulīgos saldskābos augļus. M. V. atcerējās mežābolu garšu, un viņai pat savilkās mute. Likās, vēl tikai mirklis un — viņa atminēs šīs pasaules lielo noslēpumu.

Viņa aplējās ar karstu ūdeni. Vēl un vēl, un vēlreiz. Pēc tam — ar aukstu. Vēl un vēl, un vēlreiz. No acīm gluži kā nokrita katarakts. Pa­saule tagad bija tāda, kā bija mācījusi “Pasaules radīšanas grāmata”:

“Un Dievs apskatījās visu, ko viņš bija darījis, un, raugi, tas bija ļoti labs…”

Ļoti labs. Visi nedaudzie pirtiņā saliktie priekšmeti: baļļa ar auk: stu ūdeni, vietām nomelnējis, vietām apzaļējis kapara katls, smeļamļ kauss ar glīti izvirpotu kātu, māla krūze, soliņš, bērza pirtsslota — j visi priekšmeti kļuva neizsakāmi skaisti. M. V. atcerējās kāda prātnieka vārdus, kurus bieži mēdza atkārtot Pāvils Putninieks:

“Dievs tiek saukts par labu, jo Viņš dod iespēju pastāvēt itin visam, un esme ir laba, tomēr Kungs to vairo, uzlabo un apsargā. Tur­pretim par skaistu Kungs tiek saukts tāpēc, ka Viņš visās lietās — vienkopus un katrā atsevišķi — rada to tāpatību harmonijā ar sevi.”

Tolaik viņa negribēja iedziļināties tā, kas izteikts, būtībā, itin neko negribēja dzirdēt par labo Kungu, jo viņas Dievs bija Soģis, kas bargi atmērī mēru pret mēru, par katru mazo prieciņu pieprasīdams lielu skumju izpirkumu, bet par melnām bēdām apbalvodams ar īsiem laimes zibšņiem… M. V. jutās tik svabada kā nekad. Visā viņas būtībā nebija palikušas vairs nekādas vēlmes, cerības, ilgas, alkas, centieni, sapņi, satraukumi, spriedze, bailes un grēki. Domas bija caurspīdīgas un vieglas kā starp grāmatas lapām izkaltēti augi. Nebija palicis ne va­kardienas, ne rītdienas, vienīgi — visaptverošā šodiena. Laiks apstājās.

Piepeši noklaudzēja durvis.

— Atnesu tev tīras drēbes, ragana!

M. V. satrūkās un pagriezās atpakaļ. Jauns garkājis sargs nosvieda uz sola rupja nebalināta audekla kreklu. Viņš šķielēja ar abām acim. Sieviete neparko nevarēja saprast, uz ko viņš skatās.

— Oho, kā tu esi nomazgājusies, pārvērtusies kā pēc piena pel­des, nav brīnums, ka pat velns ar tevi kritis kārdināšanā, raganiņa! — viņš teica, tuvodamies M. V.; viņa viena ācs skatījās griestos, bet otra — uz sievietes vēdergalu.

Sieviete atmuguriski kāpās atpakaļ — tālāk no vīrieša. Laiks atkal bija atguvis tecējumu. Viņa jau zināja, kas notiks pēc dažiem mirkļiem. Viņai sametās baigi pašai par sevi, jūtot, ka nepretosies viņam pat tad, ja pietiktu spēka. Sarga vairākas dienas neskūtais zods bija zilgans. Viņa joprojām kāpās atmuguriski atpakaļ, līdz mugura atdūrās pret karstu grubuļainu sienu. Veltīgi viņa mēģināja uztvert te kreisās, te

labās acs skatienu, kas klejoja līčločiem. Sargs pienāca pavisam tuvu. Ar vēderu M. V. sajuta viņa jostas sprādzes aukstumu, ar gurniem — bikšu auduma raupjumu un saoda dzīvnieciskas iekāres smaku. Viņš sagrāba viņu skavās, spieda sev klāt ar zvērisku spēku un skūpstīja kozdams un rūkdams. Kunkstēdams viņš nometās uz ceļiem. Atbal­stījusies pret sienu, sieviete stāvēja uz vienas kājas, otru uzcēlusi sar­gam uz pleca. Viņa vēroja vīrieša darbošanos skumji un uzmanīgi, gluži kā viņš izpildītu kādu viņai absolūti nezināmu, bet nepārpro­tami veltu rituālu. Sievietes sejā nebija ne saldkaisles atēnas. Šņāk­dams un īdēdams sargs ieurbās viņā ar garu, lunkanu mēli. Cik tālu vien varēdama, M. V. aizgrieza galvu un skatījās uz putniem, kas šau­dījās pa dārzu. Viņas mute sāpīgi sašķobījās.

Sargs piecēlās. Sieviete lūkojās viņam sejā, kas bija kaisles vērstin pārvērsta, piesarkusi, slapja no sviedriem un raustīga, uz spīdīgajām sarkanajām lūpām, izkārto mēli, uz acu kaktiņos sabēgušajiem re­dzokļiem un jutās tā, itin kā viņa būtu spogulis. Tikai auksts un tīrs, visu atspulgojošs stikls.

— Vai labi, vai tev bija labi ar pašu sātanu, vai labi, vai labi? Pa­saki nu, pasaki, raganiņa, pasaki!… — svepstēja jauneklis, raudams sev nost drēbes.

M. V. vienaldzīgi blenza uz viņa milzīgo dzimumlocekli un jutās tā, itin kā viņa aplūkotu kādu pavisam neizprotamu, nezināmu un nevajadzīgu daiktu. Viņa pievēra acis, un starp valgajām skropstām uzņirbēja varavīkšņaini riņķi. Ar rokām sieviete apvija vīrieša plecus, ar kājām — gurnus, ielaida zobus jaunajā, no sviedriem sāļajā kaklā, iekliedzās un spēji juta, ka viņa kaut ko ir nodevusi. Ka kaut kas vairs nav atsaucams atpakaļ.

— Vai labi, vai labi, vai labi bija ar sātanu? — sargs bļāva. — Vai labi, vai labi, vai labi?…

— Nē, — M. V. sērīgi sacīja, kad viņš beidzot nostatīja viņu uz nokaitušās grīdas. — Nebija labi, itin nemaz nebija labi… — viņa no­stiepa, skatīdamās, kā, zaļajai vārnai piemetoties uz zara, cits pēc cita nopaukšķ zemē pieci balti āboli un nolidinās trīs nodzeltējušas lapas.

Bija neizturami karsts. Trūka gaisa, bet tas, ko viņa ieelpoja, ap­svilināja rīkli un plaušas. M. V. uzvilka kreklu un nodomāja, kādu svētlaimi viņa būtu izbaudījusi pirms nepilnas pusstundas, ja būtu ģērbusies tūdaļ pēc nomazgāšanās, tīra un šķielača sarga neaptraipīta. Bet tagad ķeceres ģērbs viņai uzgūlās ar visu smagumu un raupjumu. Viņai bija ļoti skumji, ļoti skumji. Putni no dārza bija aizlaidušies. Nāca virsū tumsa.

Sargs sašļuka uz grīdas un knapi spēja atdabūt elpu. Viņa acis šķita kā divas aprasojušas stikla bumbiņas, kurās rāpuļo pāri zilam vājprātīgam kukainim. M. V. modās kārdinājums iespert pa viņa ap­tūkušo, nosvīdušo un sarkano seju, taču viņa tikai dziļi nopūtās un, piegājusi pie lodziņa, sāka nolūkoties dārzā. Vēja nebija, bet kāda koka lapas nezin kāpēc trīsuļoja, un vēlreiz viņa sajuta, ka ir nepiedodami nodevusi. Tagad viņa zināja — ko. Sāka līņāt.

Pirtī iebruka vēl viens sargs un uzbļāva:

— Vajē, vai tikai ragana nebūs šo puisi nolietājusi?! Knapi dvašo. Paldievs, ka vēl dzīvs, nabadziņš. Nāciet šurpā, jūs man palīdzēsiet izvilkt viņu no šitās pekles!

Atbalstīdamies pret sienu, puisis pats piecēlās kājās, salasīja savas drēbes un izstreipuļoja no pirtiņas. Uz M. V. viņš pat nepameta skatienu.

Durvis aizcirtās, M. V. dzirdēja, ka nožvadz no ārpuses aizšautā bulta. Bija neizturama suta un karstums. Sviedri straumēm lija pār seju un koda acīs, ieelpot svilinošo gaisu kļuva neiespējams. M. V. baidī­jās noslāpt. Viņa zināja, ka viņu sagaida sārts, vēl lielāka svelme, vēl drausmīgāks elpas trūkums, bet tieši pašlaik viņa negribēja mirt. Spēji viņu sagrāba šausmas, kādas uzrodas tikai murgainos sapņos.

— Laidiet mani laukā! Laidiet ārā, laidiet ārā, es taču nosmakšu! — viņa kliedza, ar dūrēm zvetēdama pa dzelzīm apkaltajām durvīm.

— Laidiet mani ārā, laidiet ārā!… — laizīdama asiņainos krumšļus, kņūpus sametusies, viņa lūgšus lūdzās.

— Tu nenosmaksi, ragana! Nenosmaksi! — atskanēja gārdzinātāja šņākošana. — Uz sārta būs vēl karstāk, bet elli nemaz nepieminēsim!

M. V. norāva sev kreklu. Smakdama viņa ar riekšavām smēla no

koka baļļas ūdeni, bet tas bija silts kā asinis un pusgaismā šausmu pārplūdušajām acīm šķita gluži tāds pats sarkans. Krampjaini pavērtā mute kampa gaisu, bet sajūta bija tāda, ka viņa rij uguni. Ausis šauša­līgi džinkstēja. Viņa kliedza, bet savu balsi vairs nedzirdēja un zināja tikai vienu — vairāk izturēt viņa nespēj. Tad nolaidās melns rāma nejutīguma priekškars. Zaudējusi samaņu, M. V. nogāzās uz grīdas.

Viņa atžirga no asas sāpes labajos sānos. Bija tumšs un auksts, pavērusi aizpūžņojušās, joprojām iekaisušās acis, viņa mēģināja ap­jēgt, kur patlaban atrodas. Viņa gulēja uz sudrabā vizuļojošās grīdas. Spēji viņai pārplūda aukstums, un muguru caururba šī pati asā sāpe. Kāds viņai lēja virsū ledainu ūdeni un spēra ar smailu, smagu zābaku. Pa lodziņu iespīdēja balta, blīva mēnesnīca un sudrabaini ņirbēja uz grīdas salietajā ūdenī.

— Slejies, slejies, ragana! Pietiks tev sust!

Melnā saucēja balss atradās sarkanas gaismas lokā. M. V. grīļoda­mās piecēlās. Tas, kurš nupat viņu bija spārdījis, sev pie sejas turēja pacēlis lielu tauku sveci. Viņš bija drausmīgi neglīts, baku izēsts un sa­placināts kā uz klona nokritis mīklas gabals. Pa atpogāto kreklu rēgo­jās zvēra spalvām apauguša krūts.

— Ak, tev patīk būt izģērbtai, ko, raganiņa? — apšļākdams ar sie­kalu šļakatām, viņš ņirgājās. — Mēs tev iedevām krekliņu, bet to tev nevajag vis — aizsviedi prom! Ko?! Vai tu man parādīsi, no kura kakta velns uz tavu bezkaunību skatās?!

M. V. mēģināja aizkacēt kreklu, bet vīrietis pastiepa muskuļotu dzīslainu roku, aptvēra viņu ap vidukli un viegli kā dūnām piebāztu lelli nogāza uz slapjās grīdas. M. V. lūkojās uz viņa seju, kas virzījās tu­vāk, un jutās kā noguldīta zem akmens sloga. Šim cilvēkam vajadzēs viņu sašķaidīt, nīcinot iznīcināt, lai viņa nevarētu sagaidīt vēl vienu rītu ar rasotu zāli, plīvojošiem tīmekļiem un putniem, kas knābā saldskābus ābolus. Lai tikai viņa nevarētu sagaidīt… Sieviete aizsedza seju ar rokām un padevīgi ļāvās vīrieša varmācībai. Bet viņš kliedza:

— Ak, nekad man nav piederējusi tik baudkāra, tik brīnišķīga, tik izvirtusi miesa! Ne jau velti sātans bija izvēlējies tevi! Pirms nāves

tu vēl gribi izllksmoties, tu gribi — vai tā nav, raganiņa?! Ak, tevi taču vajag diselēt no rīta līdz vakaram, no vakara līdz ritam pa visiem cau­rumiņiem, no visiem galiem! Nelabais tā jau darīja, vai ne, raganiņa? Nu? Rādi, rādi, kādus trikus viņš tev ir iemācījis? Ko viņš parasti da­rīja, lai tu taptu galīgi traka?! Ko?! Nu, netiepies! Nu, parādi man, kā tu ar viņu delverējies! Nu, nāc šurpu, sēdies man virsū uz sejas!

Sieviete paklausīgi izpildīja visas vīrieša iegribas. Viņai tā bija pašiznīcināšanās un pašnāvnieciska kaisle, bet viņš domāja, ka tā ir neiegrožota baudkāre. M. V. ne reizi nepavēra acis, bet arī caur aizvēr­tajiem acu vākiem viņa juta mēnesnīcas vēso baltumu.

Sargs ar pirkstiem pašķīra M. V. acu vākus, un sperma pāršļakstīja viņas seju. Sieviete sāka žagoties. Vīrietis skaļi smējās, ar pirk­stiem saņēmis viņas ādu tā, lai nevarētu aizvērt acis. M. V. šķita, ka acis tūdaļ atvērsies pa visu seju kā tādas divas lielas, asiņainas brūces. Spēji izlauzās asaras. Viņa raudāja klusām, pat neiešņukstēdamās. Ne ar vārdiem, ne ar skaņām viņa nebūtu varējusi izkliegt, izčukstēt, izvaimanāt vai izkunkstēt to, ko juta. Tās nebija bēdas. Pat ne pazemo­tās kauns. Tās nebija sāpes. Un pat izmisums ne. Vīrietis neredzēja viņas asaras, bet, izdzirdis dažas nopūtas, ievāvuļojās riebīga salduma pārpilnā balsī:

— Ak, kāda tu esi nepiesātināma, kāda nepiesātināma, raganiņ! Tu els un trīci pie visām miesām. Paskaties tikai — jau svīst gaisma! Visu nakti neesam ne aci aizvēruši, ko? Tas tikai ir ko vērts! Tu redzi, kā mēdz būt pirms nāves, tu redzi, raganiņa!…

M. V. spalgi iesmējās un satrūkās, jo tie vairs nebija viņas, bet Bezvārdes smiekli. Ha, ha, ha, sargs kaut ko murmulē par nāvi! Hā, viņa, M. V., jau tūkstoš reižu ir bijusi mirusi un augšāmcēlusies, un nav vairs iznīdējama. Pat šī nakts nav spējusi viņu pieveikt. M. V. pie­cēlās, pa lodziņu palūkojās uz dārzu un trešo reizi jutās, ka ir neno­vēršami nodevusi. Viņa kāroja pēc soda. Beidzot — pēc soda! Gārgstošā balss aiz apkaltajām durvīm viņai to solīja:

— Taisiet vaļā, sasodīts! Taisiet vaļā! Inkvizitors gaida raganu! Tai­siet vaļā!

Plakanģīmis šņākuļodams sakārtoja apģērbu. Rīta gaismā viņa seja bija vēl pretīgāka. Nezin kāpēc M. V. sāka domāt, kā šis cilvēks ir izskatījies bērnībā un kā gan pašlaik aizrit viņa parastās neskaitāmās dienas — rīti, pēcpusdienas, vakari — un kā — nomācošās iekāres naktis?! Sajutusi bezgalīgu vājumu kājās, viņa atkal nogūlās kņūpus uz grīdas. No visa spēka viņa spieda pieri pie aukstajiem akmeņiem un alktin alka šādā ceļā sašķaidīt sev galvaskausu.

— Nu, raganiņa, šī patiešām bija brīnišķīga nakts! — teica riebīgģīmis, maigi sperdams viņai pa cisku ar apkaltu zābaku. — Bet tagad toties citādi — ko cilvēki domās…

Viņš atbīdīja bultu, un tūdaļ iekšā iebruka pieci sargi. M. V. kūtri cēlās kājās. Viņa vilka mugurā drēbes. Viņa jutās tā, itin kā miesa būtu pretīgs, nonīcis, ar blēdību un varu viņai uzspiests laumas bērns, par kuru, gan viņu negribēdama, gan neciezdama, viņa ir spiesta rūpēties.

Sargi bija apmiegojušies un nepārtraukti žāvājās. M. V. nogurkstēja vēders — šāds izsalkušās miesas vaidiens viņai likās līdz absur­dam smieklīgs, un viņa sāka smiet sīku smiekliņu Bezvārdes into­nācijā. Sargi izgrūda M. V. tumšā gaitenī. Un atkal viņai ienāca prātā tas pazudinošais likteņa labirints, šķita, ka tūdaļ viņa izdzirdēs tālu zvanu dundu, koku šalkas un putnu balsis.

Beidzot sievieti ieveda plašā, vāji apgaismotā telpā ar zemiem velvju griestiem. Kamīnā kurējās uguns. Un uguns sarkanumā bija pie kamīna sēdošā apģērbs. Atkal M. V. gar acīm sagriezās melni plan­kumi un varavīkšņaini riņķi, tāpēc viņa redzēja tikai vienu inkvizitora sejas pusi. Viņš bija ļoti jauns, līdzīgs porcelāna lellei vai maskai, un nepavisam nebija līdzīgs viņas iztēlotajam Soda Eņģelim. M. V. ap­jukusi skatījās uz pusi no zemās pieres, kurā neiezīmējās ne vissīkākā krunciņa, uz spilgto uzaci, uz zilgana plakstiena ietverto lielo melan­holisko aci, uz sārto meitenīgo vaigu, aristokrātiskā deguna nāsi, melno ūsu smailo galiņu un uz sulīgajām, kā piebriedis auglis spīdo­šajām lūpām ar zaļganīgu rūgtuma atēnu kaktiņā. Nezin kāpēc M. V. iedomājās, ka šis inkvizitors allaž smaida tikai ar vienu mutes pusi. Tas ir visticamākais. Viņa roka bija nervoza, taču neizsakāmi gracioza,

glezna, gandrīz pārcilvēciska — kā juveliera izstrādājums. M. V. sa­kratīja drebuļi — tā reizē ar mitrumu viņā iesūcās dīvaina un skumja vilšanās.

— Atstājiet mūs divatā! — siltā, piesmakušā balsī inkvizitors lika sargiem, un M. V. iešāvās prātā, ka šādi runā cilvēks, kurš tik tikko piespiedu kārtā ir piecelts no mīlas gultas.

Sargi aizgāja.

— Sēdies! — inkvizitors bilda, nožāvājās un vārgulīgi pamāja ar roku, bet M. V. jutās it kā nokļuvusi viņa guļamistabā.

Savām domām viņa neko nespēja padarīt, tās, gluži kā saldumu sajutušas mušas, dūca, sīca un virpuļoja ap inkvizitora rotaļlietai līdzīgo siluetu. Sieviete nopūtās un mirkšķinādama skatījās apkārt, jo varavīkšņainā ņirboņa arvien vairāk sabiezēja. Dzirksteļojošajā miglā peldēja smagās mēbeles un šaušalīgie spīdzināšanas rīki, kādus viņa savulaik, elpu aizturējusi, bija aplūkojusi tirgusplača bildītēs. Inkvizi­tors arī nopūtās un pieliecies sāka rušināt uguni. Aiz restotajiem logiem iečabējās lietus. Juzdamās gluži kā lecot bezdibenī, M. V. lēni piegāja tuvāk stāvošajam krēslam un bikli pietupās uz pašas tā maliņas. Labo aci viņa aizklāja ar plaukstu un paskatījās uz inkvizitoru, tomēr ņir­bēšana nepārstāja.

— Apsēdies ērtāk! — viņš teica, skatīdamies nevis uz viņu, bet uz uguni. — Nesasprindzinies tik stipri, nesaraujies, neuzmet kūkumu, atslābinies! Apsēdies ērtāk, atbalsti muguru! — Inkvizitors viegli raus­tīja valodu, bet viņa balss bija neizsakāmi glāsmaina, iztapīga nomie­rinoša un glāstīt glāstīja.

M. V. paklausīja. Tiklīdz viņas mugura pieskārās krēsla atzvelt­nei, atskanēja baismīga žvarkstoņa, un metāla skavas stingri ieslēdza sievietes kaklu, krūtis un vidukli. Viņa pacēla galvu un tieši virs sevis ieraudzīja rīku, kas domāts karsta svina liešanai mutē. Nē, Soda Eņ­ģelis, Spīdzinātājs Eņģelis vēl nebija pametis šīs miklās, nomelnējušās velves. M. V. iekliedzās no šausmām un apmierinājuma.

Inkvizitors piecēlās un bez trokšņa pietuvojās M. V. Viņš bija ļoti maza auguma, smalks, trausls un graciozs — kā bērns vai jauna meitene.

— Ak, veltīgi tu tik stipri izbijies! — viņš teica, pieliecies sievietei pavisam tuvu. — Nemaz taču nesāp, vai ne? — Smaržoja pēc piena, lavandas un vēla rudens vakariem. — Es patiešām negribēju, lai tā notiek… — Inkvizitora balss skanēja tā, itin kā mīlas glāstu karstumā viņš būtu izgrūdis sievieti no gultas uz grīdas un tagad vainīgi, bet saudzīgi jautātu — vai nesāp?

Inkvizitors pietupās, nospieda zem krēsla ierīkotu sviru, un visas trīs skavas, spalgi nožvarkstēdamas, atlaidās. Varavīkšņainā ņirbuļošana M. V. acīs pārstāja, savukārt viss pārējais jo tālāk, jo vairāk līdzi­nājās sapnim. Pat akmens grīdā iegrebtās šaurās renītes spīdzināmo cilvēku asiņu notecēšanai.

— Tad nu tā — parunāsimies! — Inkvizitors nožāvājās un atkal atgriezās pie kamīna.

Nolaidās klusums.

Tas auga augumā.

Likās — tas nekad nebeigsies…

M. V. acu priekšā atkal sāka peldēt daudzkrāsainie riņķi. Viņas alkatīgais skatiens cauri varavīkšņainajai ņirboņai lauzās pie inkvizi­tora sarkanā silueta. Piepeši viņa izjuta neizsakāmu īgnumu, kura absurdumu pati jo lieliski apjēdza. Viņu sāpināja tas, ka šis gleznais por­celāna vīrietis nav paskatījies uz viņu kā uz sievieti. M. V. zināja, ka cietumā pavadītais laiks ir grauztin sagrauzis viņas skaistumu, un pat iztēlojās sevi riebīgāku, nekā izskatījās patiesībā. Taču viņa kāroja, lai inkvizitors vismaz reizi paskatās uz viņu kaut vai ar ziņkāri. Tomēr viņa skatiens, ja arī apstājās pie viņas, bija pavisam neizteiksmīgs kā cilvē­kam, kurš dziļu pārdomu brīdī noraugās uz nekurieni. Inkvizitors ap­stājās, no kamīna dzegas paņēma kaut kādus papīrus un pusaudža pozā notupās pie kamīna. Uguns gaismā viņa seja kļuva kā no vaska, likās, tūdaļ tā sāks kust un lieliem melniem pilieniem nopakšķēt uz akmens grīdas.

— Jā, tā nu tas ir! — Viņš nožāvājās un sāka lasīt, sastomīdamies un mokoši smagi iestrēgdams pie katra garāka vārda, nervozi knirkšķinādams kreisās rokas pirkstus. — Summis Desidemntes Effectibus

jeb “Kārību izskaušanas jēga”: Inocents, Bīskaps, Dieva kalpu kalps, no visas dvēseles vēlēdamies, lai pēc viņa katoļu ticība nostiprinātos un izvērstos plašāk nekā iepriekš un lai jebkurš ķecerīgais negods tiktu izskausts no ticīgajiem… — Inkvizitors rītin aizrijās ar vārdiem un krietnu sprīdi bezpalīdzīgi plātīja muti. Mēģinādams izspiest no sevis vismaz kaut kādu skaņu, viņš krampjaini ievilka gaisu, pāršķīra vienu, otru, trešo lapu, apsēdās krēslā un nolasīja: — Pāvests Gregors Piecpa­dsmitais savā Bullā pasludina: “Saņēmis patiesas ziņas un lietu vispu­sīgi izpētījis mūsu apustuliskās varenības pārpilnībā, mēs pavēlam un liekam, lai tiktu notiesāts tāds cilvēks, kurš no ticības atteicies, ar velnu vienošanos noslēdzis un ar burvestībām un pestelībām vienu vai vai­rākus cilvēkus nomirdinājis. Ar šo rakstu es pavēlu, lai šāds cilvēks uz vietas tiktu nodots tiesā un pēc viņa noziedzības smaguma notiesāts…”

Vārdi un skaņas ķērās cits aiz cita kā slikti uztaisīta pulksteņa zobrati. Galu galā viņš pilnīgi pārstāja runāt. Inkvizitors piecēlās, no­svieda lapas uz krēsla un, knirkšķinādams kreisās rokas pirkstus, pie­gāja pie M. V.

— Nu! — tik vien tikai viņš pateica, un nevarēja tikt gudrs — vai jautādams, paskubinādams vai kaut ko apgalvodams. — Nu! — viņš atkārtoja.

Veltīgi M. V. centās notvert inkvizitora melanholisko skatienu. Viņš blenza viņai pierē, itin kā tajā būtu ieraudzījis piepeši atvērušos trešo aci.

— Nu!

— Es nezinu, kas man būtu jums jāsaka, — M. V. iečukstējās, juzdama, ka viņu pārņem kauns — tāds pats kā bērnībā, kad bija nogrēkojusies: samelojusi, sasitusi vāzi vai sasmērējusi balto kleitiņu.

— Patiešām nezinu.

— Nevar būt! — inkvizitors sacīja un, aizgājis pie loga, noraudzī­jās lietū.

— Es neesmu atteikusies no ticības, es neesmu noslēgusi vienoša­nos ar velnu, un es neesmu nomirdinājusi nevienu cilvēku, — M. V. teica un sasmailēja ausis, cerēdama izdzirdēt melnā Soda Eņģeļa spārnu

šalkas. Veltīgi. Nekas nenotika tā, kā viņa bija cerējusi. — Es nezinu, kas man būtu jums jāstāsta…

— Vai patiesi? — inkvizitors mīlīgi novilka un noknirkstināja abu roku pirkstus kā kastaņetes. — Vai patiesi nevienu neesi nomir­dinājusi?! Tajā dienā, kad tevi aizveda no klostera, velna apsēstais vien­tuļnieks, saukts Pāvils Putninieks, pakārās. Sieviete, vārdā Upe, tāpat. Viņu miesas karājās pie viena un tā paša koka zara. Tās karājās un varbūt karājas vēl līdz šim laikam. Katram, kurš tikai gribēja viņus nokabināt, klupa virsū neprātīgie putni. Papagaiļi. Tie cirta ar kaula knābjiem un ar briesmīgi asajiem nagiem mēģināja izraut acis visiem, kurš vien mēģināja pietuvoties pakārto kokam. Zaļi, zili un dzelteni putni salaidušies kokā, no viņu izkārnījumiem tas kļuvis balts kā zie­dēšanas laikā, bet noķēzītie paķērušies rumpji liekas kā kaļķakmenī izgrebti. No šo velnišķīgo putnu mēsliem viņi abi ir gluži kā mumificējušies. Vienīgi acu vietā melnē putnu izknābātie dobuļi…

To visu inkvizitors pastāstīja, ne reizi nesastomījies, bet viņa vaigi iemirdzējās košā diloņslimnieka sarkanumā.

M. V. caururba sāpes — tik asas, ka viņa pat ievaidējās. Nē, ne jau mīļotā cilvēka nāve viņai smeldzē sažņaudza sirdi. Ak, vai sāpei ir krāsa, garša, smarža, robežas un beigas, vai tā ir neizsmeļama kā jūras ūdens, nesaskaitāma kā zvaigznes debesīs, vai var tai pārkāpt pāri kā smiltīs ievilktam aplim?! Ir noticis tas, kas bija baismīgākais par visu, ko pat visdrūmākajās domās nebija iespējams sastapt, ne arī mokošā­kajos sapņos ieraudzīt, — Pāvils Putninieks viņu ir nodevis. Viņš ir pametis M. V. gluži vienu, bet pats aizgājis, paņemdams sev līdzi ne­vienu citu kā Upi!

iM. V. juta, ka viņā kaut kas ir pārtrūcis. Visdrīzāk jau viņa pati kā pārbriedis vai sapuvis auglis ir notrūkusi no lielā dzīves koka un tagad stāvus uz galvas lidos džinkstošajā nebūtības telpā. Piepeši viņa saprata, kas viņu ir uzturējis visu šo ellišķīgo laiku: bezgalīgo, melno, neizmērojamo, smirdošo un nospiedošo klusumu, kurā bija iešļāku­šies šaušalīgie Bezvārdes smiekli, kurš bija iepulsējies no bailēm ar lielām acīm. Tā bija cerība!

M. V. cerēja, ka vēl ieraudzīs Pāvilu Putninieku — varbūt inkvizitora pratināšanas laikā, varbūt moku kambarī, varbūt skanīgajos gai­teņu labirintos… Un jau patiešām reizē — vienā orē, ar vienu virvi viņi pie viena kauna staba piesietus, — viņus abus vedīs uz ešafotu. Viņš un viņa, ieģērbti vienādās, no maisa šūtās drēbēs, ar smailo ķe­ceru cepurīti galvā, izsīkuši un ciešanu šķīstīti, pārvarējuši važu dzelzi, slepus no bendes un kaucošā pūļa acīm, ar pirkstu galiņiem glāstīs viens otru. Un nekas nebūs saldāks par šo priekšnāves glāstu. Cilvēki ar putām uz lūpām viņus nolādēs un izkliegs lāstus, apspļau­dīs un nomētās ķecerus ar akmeņiem, bet paši jutīs milzīgu greizsir­dību, kas augs augumā un, pārvērtusies par neizmērojamām ilgām pēc īstas mīlestības, kā nedziedināma slimība vai ēna vajās ikvienu, kurš ir skatījies uz nāves sārtu. Un, vairs nespēdams atraut skatienu no liesmu apņemtā vīrieša un sievietes, pūlī ikviens būs pārliecināts, svēti pār­liecināts nevis par burvestību varu, nevis par sātana varu, bet — par mīlestības visvarenību. Pēkšņi iedūksies, un no debesīm kā akmeņu krusa sāks birt… putni.

Pāvila Putninieka papagailīši ienirs ugunī, liesmas apņemti, lidos pār nāves klusumā sarāvušos pūli un vakara debesīs šķitīs gluži kā kvē­lojošas zvaigznes. Pārbijušies sargi un vēl nupat kā gregoriāņu korāļus dievbijīgi dziedošie mūki kliegdami lodās apkārt sārtam, bet liesmo­jošie putni mēģinās caurknābt viņiem pieri vai izknābt acis. M. V. iekliegsies varenā dziedošā balsī, bet pūlī visi, grūzdami cits citam dunkas sānos, sačukstēsies:

“Re, kādu sievieti bija iemīlējis brīnumdarītājs un svētais!!! Re, cik viņa ir drosmīga sieviete!!!”

Šī sieviete ir viņa! Un viņa nomirs lieglaimē…

Inkvizitors turpināja skatīties uz M. V. kā uz plūstošu ūdeni — me­lanholiski stingu skatienu. Tukšums džinkstēja. Soda Eņģelis jau meta lokus virs kāda cita galvas.

— Es zinu, kas mani pavedināja uz grēku, — M. V. piepeši sa­cīja un izaicinoši pārlaida skatienu inkvizitora sejai un vienlaikus maskai.

— Nu… — viņš sacīja, pārējos vārdus, ja vien tādi bija, pārvērz­dams garās, saldās žāvās. — Nu…

Inkvizitora acīs nebija nekādas ziņkāres, uzmanības vai nicinā­juma pret nabaga raganu, vienīgi — siltas, jutekliskas skumjas.

— Lepnība, — M. V. sacīja tādā balsī, itin kā viņa izpaustu tikai viņai vienīgajai zināmo Filozofijas Akmens formulu. — Lepnība. Lepnība.

— Bez šaubām, — viņš sacīja pavisam vienaldzīgi. — Es vienmēr to esmu zinājis. Lepnība.

Beidzot inkvizitors paskatījās M. V. acīs. Viņš iesmējās ļoti maigi — kā cilvēks, kurš tīksminās par puķes skaistumu vai dzīvnieka mīlīgumu.

— Es ceru, ka mēs vienādi saprotam arī dažu citu vārdu no­zīmi, — pavisam lēni un uzmanīgi savienodams traucējošos burtus, viņš norunāja pa zilbēm. — Es ceru, ka tu novērtēsi to, kā es saprotu vārdu… — Inkvizitors ievilka gaisu un, sāpīgi pavēris muti, sastinga:

— — Seja

viņam piesārta, kakla dzīslas uztūka, un beidzot no rīkles kā melnu sirseņu spiets izdūca: — Nežežžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž — žžžēlība. Ne­žēlība.

Pār visu nogūlās milzīgā Soda Eņģeļa ēna.

Ienāca sargs.

— Cauri! Aizved šo sievieti! — inkvizitors teica, notupās pie ka­mīna un izstiepa virs uguns rotaļlietai līdzīgās rokas.

Pasaule bija pārtapusi vienīgi par Soda Eņģeļa zilo ēnu. M. V. neko neredzēja un gāja akli, klausīdamās sarga soļos. Sārts jau bija sa­krauts, un pat līdz šejienei atskanēja pūļa alkatīgā čāpstināšana. Sie­viete dziļi nopūtās un, drūmi tīksminādamās, teica:

— Nežžžžžžžžžžēlība.

Tad atplaiksnījās gaisma.

— Tu esi brīva. Ej vienā mierā uz visām četrām debespusēm! — sargs teica un, ar plaukstu uzplikšķinājis viņai pa sēžamvietu, platiem soļiem aizgāja prom.

M. V. acu priekšā aizvijās nebeidzams pelēks ceļš. Virs galvas pletās bezgalīgas pelēkas debesis. Pilnīga atklātība. Nevainojama noteiktība. Nāca virsū tumsa. Smidzināja lietus. Kaut kur tālumā vaukšķēja suns. Bet vārds, kura patieso nozīmi viņa līdz šim vēl nebija zinājusi, jau iedrāzās viņā no augstumiem ar savu melno un visasāko smaili: nežžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžži

žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžž žžžž ēlīb a

NEŽĒLĪBA… Vārds, kura patieso nozīmi es līdz šim vēl nebiju zinājusi, jau iedrāzās mani no augstumiem ar savu melno un visasāko smaili…

Kad biju maza, es pati sev uzdevu visdīvainākos jautājumus, uz kuriem drudžaini meklēju atbildi: kas būtu, ja nekā nebūtu? Kāds iz­skatās Nekas? Un kā — Tukšums? Tagad es zināju atbildi. Lielais Ne­kas džinkstēja manā galvā. Absolūtais Tukšums pletās manā sirdī. Pat Dievu es vairs nepielūdzu. Vairs nebija jēgas Viņam žēloties. Man vairs nebija nekā, ko no Viņa lūgt. Ja nu vienīgi — lai es spētu pārciest. Es zināju, ka pārcietīšu. Es jau biju nonākusi pie atziņas — no bēdām nemirst.

Šķita, ka Annasa un Kajava pagalmā nekad neatausīs gaisma, lai gan gaiļi jau bija nodziedājuši trīs reizes. Rītam uzaustot, uz Tribu­

nālu vajadzēja sapulcēties tautas vecajiem, augstajiem priesteriem un Rakstu mācītājiem. Viņi tiesās Jēzu.

Piepeši starp sargiem, kas stāvēja gar pilsnama durvīm, es ierau­dzīju vienu, kuru pazinu. Tas bija jauns un skaists jūds ar īsi apgriez­tiem, kā vārnas spārns spīdošiem matiem un kādu nedēļu neskūtu bārdu. Viņa seja, lielās, skumjās acis ar fosforspilgtiem baltumiem un biezās, zobgalīgās lūpas izraisīja manu uzticēšanos. Es pielavījos viņam klāt. Pirmajā mirklī viņš mani nepazina. Beidzot, nemierīgi lūkoda­mies uz visām pusēm, viņš pusbalsī teica:

— Ej prom no šejienes! Mums pavēlēts ņemt ciet visus, kas vien bijis kopā ar Jēzu. Es zinu, ka tu esi Nācarieša pati mīļākā mācekle. Ej prom no šejienes, ja gribi izbēgt no nāves!

— Nē! Es gribu redzēt Jēzu!

Viņš paskatījās uz mani skumju pilnām acīm. Likās, šīs skumjas tūdaļ plūdīs pāri malām un nolīs pa zilgano, neskūto seju kā asaras.

— Tas nav iespējams, Marija!

Viņš pasmaidīja. Rūgti un naidīgi.

— Es zinu — nekā neiespējama nav!

Viņš paraustīja plecus un novērsās no manis. Iestājās absolūts klu­sums. Vienīgi mani auskari džinkstēja tik tikko sadzirdami. Vai tie­šām es trīcēju? Beidzot sargs ar acs kaktiņu paskatījās uz mani un, galvu nepagriezdams, bilda:

— Izņem auskarus! Nomauc rokassprādzes, novelc krelles un gre­dzenus! Manam virsniekam patīk šādas lietiņas.

Uz mani neskatīdamies, viņš pastiepa plaukstu. Viņa dzīves līnija bija ļoti gara. Šajā laimīgajā rokā es saliku sudraba auskarus, kapara rokassprādzes, krelles un gredzenus, kuros bija dārgakmeņi.

— Nāc man līdzi! — sažņaugdams sauju, viņš teica.

Es gāju, atpakaļ neskatīdamās. Es tipināju viņam nopakaļ no pa­galma pagalmā. Trešajā pagalmā pie ugunskura sēdēja kāds desmits karavīru un dziedāja man nedzirdētu dziesmu.

Skaistais jūds piegāja pie vecākā un, iebēris viņam krekla priekšā manas rotaslietas, kaut ko iečukstēja ausī. Karavīri pārtrauca dziesmu.

Visi sāka skatīties uz manu pusi. Vecākais aicinoši pameta man ar pirkstu. Es piegāju tuvāk. Tas, kurš mani bija atvedis, teica:

— Man ir jāatgriežas postenī.

Es mēģināju notvert viņa skatienu, bet viņš tā arī nepacēla sma­gos kā gliemežvāki plakstiņus. Viņš skatījās zemē. Kā pēc komandas viņš apgriezās apkārt un aizgāja prom.

Piepeši norībēja dārdiens, ko deviņās atbalsīs atkārtoja drūmās slēgtā pagalma sienas. Es nesapratu, kas būtu varējis izsaukt šādu dīvainu blīkšķi. Toties man iešāvās prātā doma, ka tieši šī skaņa pa­reģo vislielāko nelaimi, no kuras nav iespējams izbēgt. Kaut kas atsi­tās pret maniem lieliem — atbalss!, pretīgi noņirdzās — atbalss!!, es iekliedzos — atbalss!!!, pagriezos atpakaļ un ieraudzīju bezkāji kropli, kurš tupēja uz koka ratiņiem. Atsperdamies ar lupatās ievīstītām dū­rēm, neizturami rībēdams, viņš apmeta man apkārt loku un ieklie­dzās pa pusei cilvēka, pa pusei putna balsī:

— Tad, re, kāda izskatās mauka, kurai Dieva Dēls piedevis visus grēkus! Bāba neko teikt!

Tas, kurš bija Annasa un Kajava sargu vecākais, mētāja manas rotaslietas no rokas rokā. Tad viņš piemiedza acis un sacīja:

— Tu atnāci pati, Marija Magdaliete?!! Brīnišķīgi! Mums ir pavē­lēts uzmeklēt un sagrābt ciet ikvienu, kurš ir bijis plānprātīgā Nāca­rieša draugu pulkā. Bet es redzu, ka jūs visi salaidīsieties šeit kā mu­šas pie salduma. Otru reizi tev vairs neizdosies izbēgt no akmeņiem! Ko tu par to domā?

— Jēzu nevis nomētās ar akmeņiem, bet sitīs krustā, — drūmi noburkšķēja viens no sēdētājiem pie ugunskura.

— Dariet ar mani, kas jums tīk, tikai laidiet pie Jēzus! Kaut vai uz pāris mirkļiem!

Es jutos, itin kā būtu jukusi prātā, itin kā es vairs nerunātu cil­vēku valodā — tik tukšām acīm uz mani blenza sargi, tik neizteiksmī­gas likās šīs sejas, itin kā viņi nebūtu sapratuši nevienu manu vārdu.

— Tā nav īstā manta, ko tu mums piedāvā, Marija! — beidzot ve­cākais izgrūda caur zobiem un aizsvieda prom manas rotaslietas.

Skaļi džinkstēdami, mani gredzeni un rokassprādzes ripoja pa akmens plāksnēm, bet bezkājis sāka tās tvarstīt kā baldriānus pierijies kaķis iedomātu peli. Visi pārējie rēkdami un gārkstēdami cits caur citu sāka kliegt:

— Jā, jā, Marija, ja gribi satikt savu blandoni no Galilejas, kuru mēs sargājam kā acuraugu, tev ir kārtīgi jāmaksā!

— Esi devīga, Marija! Tavējais Muļķu Ķēniņš visvisādi nozākā sīkstulību, vai ne?!

— Dalies ar mums, dalies, Magdaliete, visā savā bagātībā!

— Vairāk nekā man nav. Esmu jums atdevusi visu, ko vien va­rēju, — grimdama zaļā izmisumā, es bildu.

— Kā nu ne, kā nu ne! Visa Jeruzāleme zina, ka tev ir kaut kas labāks par šiem dzelzsgabaliem un neīstajiem dārgakmeņiem!

— Un nēsā sev līdzi, staigādama pakaļ šim apmātajam pravietim!

— Es nesaprotu, ko jūs gribat…

— Ha, ha, ha! Viņa nesaprotot, ko mēs gribam! Un vēl skatās nai­vām, nevainīgām actiņām!

— Varbūt jāparāda tev ar pirkstu? Mēs taču gribam to, kas tev ir starp kājām!

— Dalies ar mums visiem šajā saldajā mantā, un tu varēsi redzēt savu Muļķu Ķēniņu!

— Ak, tu tikai paplēt kājas, — iečāpstinājās, iegāginājās un ieķēr­cās kroplis, grābdams mani aiz stērbeles, — un es iebraukšu tev zem brunčiem kā teltī!

— Nevelc garumā! — drūmi ierunājās tas, kurš bija ieminējies par krustā sišanu. — Daudz laika vairs nav atlicis. Kājas, kuras tu no­mazgāji savās asarās, un rokas, kuras tevi ir paijājušas, šodien vai rīt būs naglu caurdurtas. Miesa, uz kuru tu iekārīgi skatījies — es pats to redzēju —, locīsies pie krusta.

— Labi, — es teicu, jo manā galvā joprojām džinkstēja Lielais Nekas, bet sirdī pletās Tukšums. — Labi! Lai notiek tā, kā jūs gribat. Tikai vispirms laidiet man satikt Jēzu! Pie Viņa es gribu ieiet tīra un jūsu neaptraipīta…

Tas, kurš bija viņu vecākais, beidzot piecēlās un pienāca man klāt. Viņš skatījās uz mani kā plēsoņa, kas uzodis lielu, bezpalīdzīgu laupī­jumu. Man saļodzījās kājas.

— Lieliski! —viņš nošņācās, uzlikdams roku man uz kreisās krūts un sāpīgi saspiezdams. — Patiesi brīnišķīgi! Mēs esam norunājuši. Ta­gad ej pie Jēzus, pēc tam mēs visi tevi pamīlēsim, Muļķu Ķēniņam re­dzot. Lai viņam nebūtu jāgarlaikojas, kamēr sanāks kopā Augstā Sinode.

Viņš skaļi nozviedzās, apšļākdams mani ar siekalām un ķiploku smaku. Kā noburta es blenzu uz viņa melnajām panadzēm.

Es gāju vecākajam līdzi. Viņš atslēdza kādas durvis un iebīdīja mani iekšā. Aklajā tumsā viņš dzina mani tālāk ar dunkām un kāju spērieniem kā tūļīgu kustoni. Mēs iegriezāmies lāpu apgaismota gai­teņa atzarojumā. Uz sienām kā melni kankari saplivinājās mūsu ēnas. Aiz otrā pagrieziena stāvēja astoņi bruņoti karavīri. Viens no viņiem bija apvilcis Jēzus drēbes. Tas, kurš mani bija atvedis, pieliecās un atvēra grīdā ierīkotu lūku.

— Kāp lejā! — viņš lika.

Telpa, kurā es nokļuvu, bija ļoti šaura. Pa plaukstas lieluma lodziņu, kas bija izcirsts pie griestiem, ielauzās sārtena gaisma. Ausa. Jēzus stā­vēja, aizgriezies pret sienu, ar pieri piespiedies pie aukstā, norasojušā akmens. Viņš bija izģērbts, tikai ar baltu audekla gabalu ap gurniem.

— Tā esmu es, — es iečukstējos, bet Viņš nepavērsās atpakaļ.

Es piegāju tuvāk. Jēzum starp lāpstiņām asiņoja divas ieslīpas pā­tagas cirtienu strīpas. Es sajutu sāpes, itin kā man pašai kāds būtu iesitis ar pātagu. Es sarāvos un pēkšņi sāku raudāt. Es kāroju mitēties, tomēr nespēju, itin kā manī raudātu kāds nāvīgi pārbiedēts bērns.

— Neraudi, Marija…

Es nometos ceļos un apskāvu Viņa kājas. Viņš pat nepakustējās.

— Ko tu viņiem apsolīji par to, ka viņi ielaiž tevi iekšā? — tik tikko, tikai ar pašiem pirkstu galiņiem pieskardamies maniem ma­tiem, Viņš iejautājās.

— Sevi, Rabij…

Viņš dziļi nopūtās un atrāva atpakaļ roku.

— Tev nevajadzēja nākt. Atstāj mani vienu! Neraudi!

Es palaidu vaļā Viņa kājas. Es apsēdos uz grīdas. Es atspiedos pret sienu. Raudas pārstāja tieši tikpat spēji, kā bija uzsākušās. Jēzus pietupās man līdzās. Viņa ceļgali bija asiņaini.

— Ko lai es iesāku? — es ievaidējos. — Ko lai es iesāku, kad Tevis vairs nebūs?

— Tu mani atradīsi visur. Pastāsti to citiem. Es esmu un būšu gaisma, kura ir pār jums visiem. Es esmu viss. Viss rodas no manis, un viss mani atgriežas. Pāršķeliet pagali — es esmu tajā. Paceliet ak­meni — ari tur mani atradīsiet. Ir un būs tā, kā es saku. Bet tagad ej, Marija! Atstāj mani vienu!

Es paklausīju. Es uzkāpu augšā. Sargu vecākais saņēma mani aiz delma, saknieba un aizvilka atpakaļ sev lidzi. Pa tiem pašiem gaite­ņiem. Laukā jau bija pavisam gaišs.

Mani ieraudzījuši, sargi metās virsū kā mežonīgi zvēri. Brīnu­mainā kārtā es izslīdēju no viņu tvērieniem. Gluži kā es būtu piepeši kļuvusi tieva, lokana un gluma kā čūska. Es ieskrēju no viena pa­galma otrā, bet no tā — vēl trešajā, kas bija cilvēku pilns. Man dzinās pakaļ. Pati sevi nejuzdama, es drāzos pa Jeruzālemes ielām. Es lidoju kā uz spārniem. Es dzirdēju, ka vajātāju balsis attālinās, kļūst klusā­kas, izklīst un beidzot izzūd pavisam. Tikai nokļuvusi ārpus pilsētas, es atkal itin kā atgriezos savā miesā. Knapi es varēju atgūt elpu. Sirds dauzījās kā negudra. Smeldza visi muskuļi un locītavas. Pārcilvēciska noguruma aizlauzta, es nokritu sausā, asā zālē. Mazliet atžilbusi, es sapratu, ka, tikai pateicoties brīnumam, man ir izdevies izvairīties no saviem briesmīgajiem vajātājiem. Un atkal Jēzus mani ir izglābis.

Es piecēlos. Es devos uz Jeruzālemi, kas gluži kā sastrutojums pul­sēja un brieda Jēzus nāvei. Manā galvā džinkstēja tikai viena doma — vai sāpei ir krāsa, garša, smarža, robežas un gals, vai tā ir neizsmeļama kā jūru ūdeņi un nesaskaitāma kā zvaigznes debesis, bet varbūt var tai pārkāpt gluži kā smiltis iezīmētam aplim?! Ari šajā brīdī man stāv acis, kā Jēzus ar pirkstu zīmē smiltīs, kad biju ieraudzījusi Viņu pirmo reizi…

Atkal iejuku pašā pūļa biezumā. Visi gaidīja spriedumu Jēzum.

Šo cilvēku sejās es neredzēju ne vismazākās līdzcietības, kaut gan tieši viņi bija baudījuši Jēzus pašu lielāko žēlastību. Noguruši pūļi, cilvēki ir pamesti kā avis bez gana…

Kā akmeņiem nomētāts šunelis es dirnēju te pie Annasa un Kajava, te pie Poncija Pilāta, te pie Hēroda, te atkal pie Pilāta vārtiem. Bija briesmīga sutoņa.

Baumas allaž izplatās pirmās — par ko viņi Jēzu izprašņā, kā par Viņu zākājas, kā Viņu pazemo, sit un spīdzina; kā Viņš atbild un kāda ir bijusi Viņa klusuciešana, uz ko Viņš vēl ir notiesāts un kāds ir galī­gais spriedums… Pēc tam iznāca sargu ielenktais Jēzus, stundas laikā novecojis par veseliem desmit gadiem.

Nāves nojauta, kas iesākumā bija pulsējusi augstībā kā tik tikko ieraugāms punkts un stāvējusi pie debesu velves kā melna nelaimes zvaigzne, sāka krist lejup kā akmens, ieplesties, mest lokus kā maitasvanags, tuvoties, augot arvien lielākai, aizsedzot sauli, kļūstot vēl lie­lākai, lielākai, LIELĀKAI, līdz beidzot mums, kas otru reizi bija atnā­kuši pie Pilāta pilsnama, uzkrita virsū un šķaidīt sašķaidīja.

Es stāvēju sastingusi baurojošajā pūli kā klusuma tornis. Itin neko es vairs nedzirdēju. Redzēju tikai atplestās, pāršķobītās, spļaudošās, zaimojošās, sodu un nāvi pieprasošās mutes. Laiku pa laikam vārdu bultas ar sarkaniem, saindētiem uzgaļiem caururba pelēko kurluma tūbu, ar kuru daudzkārt bija aptīta mana galva, un sadūrās asiņojoša­jās smadzenēs:

— SIT VIŅU KRUSTĀ! SIT VIŅU KRUSTĀ!! SIT VIŅU KRUSTĀ!!!

Es nevarēju saprast, ko gan tas nozīmē — SIT VIŅU KRUSTĀ —

kaut arī sasprindzināju visu man vēl atlikušo prātu un gribu. Es nespēju pakustināt galvu, no visniecīgākās sakustēšanās tā drausmīgi sāpēja, jo uztrītie divasmeņu kliedzieni slējās, dziļi iestrēguši man deniņos.

— PROM! PROM!! PROM!!! NĀVI VIŅAM! SIT VIŅU KRUSTĀ!! SIT VIŅU KRUSTĀ!!! ATLAID MUMS BARABU…

Kas ir Barabs? Kas ir krusts? Kas ir nāve? Kas ir Viņš?!!

Kungs, es kunkstēju, vairs neapjēgdama, vai pienācīgos vārdos vēršos pie Visaugstākā, tikai neatņem, tikai nesajauc man prātu ta­gad, kad man viss ir jāredz, paliekot pie skaidras saprašanas!

Piepeši es saruku. Kļuvu vismaz mušas lielumā. Es rāpoju pa Pon­cija Pilāta seju. Aiz šaušalām smakdama, es rāpoju pār viņa glumi no­skūto zodu. Pār mani kā klints nokārās viņa gaļīgā apakšlūpa. Nogranda vārdi, apšļākdami mani ar siekalām, vīna un olīvu smaku:

— REDZAT, KĀDS CILVĒKS! ES NEKĀDAS VAINAS PIE VIŅA NEATRONU.

Kungs, mans Dievs, izskaidro man, nelaimīgajai, ko nozīmē cil­vēks un ko nozīmē vainaV. Un neatņem man prātu! Pilāts pacēla roku, gribēdams nobraucīt mani no sejas. Es uzmetos uz rūpīgi koptā naga. Es aizrāpuļoju pāri viņa plaukstai, līdu pa dziļi ievilktajām nolādētā likteņa līnijām, uzkūļājos pa delmu, rāpoju starp melnajām, asajām un biezi saaugušajām spalvām, apstājos atpūtai uz vissmaržīgākajām eļļām ieziestā elkoņa, kad piepeši nezin no kurienes atbrāzās sarkana, bieza, lipīga un karsta lavīna un aiznesa mani prom. Bet es vēl pa­guvu sadzirdēt:

— ES VIŅU GRIBU PĀRMĀCĪT UN ATLAIST BET JŪS RAUGIET PAŠI! ES ESMU NENOZIEDZĪGS PIE Šī TAISNĀ ASINĪM!! ES MAZ­GĀJU ROKAS!!!

Kungs, mans Dievs, izskaidro man, visu pamestajai, ko gan no­zīmē Pilāta vārdi es mazgāju rokas? Kā lai es saprotu viņa teicienu — Es esmu nenoziedzīgsV. Un neatņem man prātu!

Es atkal stāvēju starp cilvēkiem, kas bauroja:

— VIŅA ASINIS LAI NĀK PĀR MUMS UN PĀR MŪSU BĒRNIEM! SITIET VIŅU KRUSTĀ!! SITIET VIŅU KRUSTĀ!!!

Tad man šķita, ka elle ir izbruģēta nevis ar akmeņiem, bet ar šā­dām brēcošām mutēm, no kurām izkaras indes pilna mēle, šļācas naida siekalas, niknums un sērs… Tā nodomājusi, atkal kļuvu kurla. Nekad es nebiju redzējusi tik daudz riebīgu ģīmju kā šajā rītā, Jeruzālemē.

Es zaudēju redzi. Manas acis itin kā būtu kāds aizķepējis ar sar­kaniem, smirdīgiem dubļiem un asiņainiem mēsliem. Tikai laiku pa laikam caur blāvu, dūcošu miglu — gluži kā caur siseņu mākoni — ieraudzīju Jēzu. Ka viņam norauj drēbes. Ka viņu šausta. Viena divas trīs četras piecas sešas septiņas astoņas deviņas desmit vienpadsmit

divpadsmit trīspadsmit četrpadsmit piecpadsmit sešpadsmit septiņ­padsmit astoņpadsmit deviņpadsmit divdesmit divdesmit viena div­desmit divas divdesmit trīs divdesmit četras divdesmit piecas divdes­mit sešas divdesmit septiņas divdesmit astoņas divdesmit deviņas trīsdesmit trīsdesmit viena trīsdesmit divas trīsdesmit trīs trīsdesmit četras trīsdesmit piecas trīsdesmit sešas trīsdesmit septiņas trīsdes­mit astoņas trīsdesmit deviņas rīkstes.

Man bija tāda sajūta, ka es raudu asinis, jo itin viss tinās sarkanā dūmakā. Tomēr manas acis bija sausas. Berzēju tās ar dūrēm un, cik spēdama, spiedu ar pirkstiem. Es gribēju sašķaidīt savus acu ābolus, kā divas sakaltušas ķirzakas olas, kas atstātas sarkanajā sakarsušajā tuksneša smiltī izraustās bedrītēs.

Es vairs nesajutu nekādas sāpes, lai gan knaibīju sevi un kodīju, lai gan redzēju, ka uz Jēzus asiņainās muguras uzmet sarkano ap­smiekla apmetni, ka uzliek galvā ērkšķu kroni un iebāž rokā niedri, ka viņu apspļauda un apsaukā:

— Sveiks, sveiks, Jūdu ķēniņ!

Ar šādām brēcošām, spļaujošām mutēm ir izbruģēta elle, tikai, Kungs Dievs, neatņem šobrīd man prātu!

Es zaudēju atmiņu. Acis pievērusi, es kāroju ieraudzīt Jēzu tādu, kāds Viņš bija agrāk, vēl tikai pirms dažām dienām. Tomēr savā ap­miglotajā iztēlē neparko es vairs nevarēju atsaukt Viņa attēlu. No tum­sas, gluži kā sarkana zibens apgaismoti, iznira vienīgi atsevišķi vaibsti: vēja plivinātie mati, uzacis, smaids, acis, kakls ar izspīlēto ādamābolu un svētījošā roka…

Kāds apskāva mani ap pleciem un piekļāva sev klāt. Tā bija pa­veca, pavisam sirma sieviete. Es pazinu viņu, Jēzus māti, arī vārdā Ma­rija. Es skatījos viņai sejā, kas bija sausa, izdēdējusi, grumbu izvagota, un nezin kāpēc nodomāju, ka, vecumu sagaidījis, Jēzus būtu izskatījies līdzīgs. Es piekļāvos, tomēr nesajutu viņas tuvumu. Pirmo reizi pēc tik daudziem gadiem es atcerējos savu māti. Es alku, kaut viņa apskautu mani, aijātu, paijātu un mierinātu, bet es tikai gauži raudātu bez ska­ņas, nepavērdama apkaltušās lūpas un nevalstīdama sakodīto mēli:

— … mamma, mamma, mamma, mamma………………………………………………..

piepeši viss pagaisa……………………………………………………………………… palika tikai

krusts

asiņojoša piere

asiņains kronis

ķēniņš?

karavīri

zobeni

kārtis

zirgu nagi

karstums

ciešanu ceļš

kliedzieni

ciešanas

klupšana

asinis

augšāmcelšanās

sarecēšana

klaigas

murgojums

svelme

bezdelīgas

prlkšķes

klupšana

reibonis

asinis

augšāmcelšanās

smiekli

sarecēšana

rūgtums

sūrums

kaisme

atmaksa?

vaina?

lāsti

baismu vieta

klupšana

asinis

sarecēšana

piecelšanās

smiekli

lāsti

ceļš

pakalns

galvaskausi

kauli

kraukļi

karsonis

K

R

U

S

T

S

u

N

KRUSTĀSIŠANA

K

R

U

S

T

Ā

S

I

š

A

N

A

…kaukoņapiecelšanāskaukoņamocībassūkliskārtskarsonissūrums-

kliedziensmurgainsmokukliedziens….

— MANS DIEVS, MANS DIEVS, KĀPĒC TU MANI ESI ATSTĀJIS!!

Es stāvēju uz ceļiem. Es piespiedu sevi nenolaist galvu. Neaizvērt

acis. Skatīties. Redzēt. Līdz pusei izģērbies karavīrs. Ķermenis — kā zvē­ram. Apaudzis ar melnu spalvu.

Nagla kreisajā plaukstā. Vaids.

Jauns jūds. Tas pats, kurš šorīt man palīdzēja satikties ar Jēzu. Ak, kā viņam plūst sviedri! Ak, cik bailīgi viņš ar savām zaļajām olīvu acīm caur pieri paskatās uz mani. Jo es stāvēju uz ceļiem vistuvāk.

Nagla labajā plaukstā. Kunksts.

Nagla pēdās. Kliedziens.

Es stāvēju uz ceļiem kā stikla drumslām. Manos ceļgalos grieztin griezās šeit agrāk cietušo kauli. Un asie Golgātas akmeņi. Es rausu ar rokām zemi. Es aplauzīju nagus līdz dzīvnadžiem. Sausais vējš svili­nāja seju. Zobos žņirkst nolādētās Jeruzālemes putekļi. Ausu bungādi­ņas džinkst. No sāpēm. Liekas — tūdaļ tās pārsprāgs. Noplūdis asinīm. Pūlis bļauj kā uz slaktūzi dzenams lopu bars. Es nedrīkstu nolaist galvu. Es nedrīkstu aizvērt acis. Jāskatās. Jāredz.

Nav neviena Jēzus mācekļa… Tikai — Jānis. Viņa nelaimīgā māte. Dažas sievietes, kas bija sekojušas Viņam. Es nedrīkstu nolaist galvu. Es nedrīkstu nodurt acis.

Es neesmu izturējusi… Es neturēju vārdu. Es saliecos. Es iespiedu pieri sev starp ceļgaliem. Ak, kaut es nesastaptu Krustāsistā skatienu. Ar galvvirsu es sajūtu Viņa ciešanas. Kā neizsakāmi milzīgas uguns svelmi.

Laiks ir apstājies. Ar pārcilvēcisku piepūli es piespiedu sevi atkal paskatīties uz Viņu. Un tad Jēzus varenā balsī iekliedzās:

— TĒVS, ES SAVU GARU NODODU TAVĀS ROKĀS!

Es redzēju, ka gluži kā milzīgas baltas un sarkanas ziedlapas iz­plaukst no Viņa nokārtās galvas, kā augdamas augumā tās izplešas pār debesi, pār zemi, pār paradīzēm un ellēm, pār neskaitāmām cil­vēku paaudzēm, pār dzīvajiem, mirušajiem un vēl nedzimušajiem, pār mūžu mūžiem.

— Un nāve tiks uzvarēta, tiks uzvarēta, tiks uzvarēta! — es iekunkstējos, kņūpus pakrizdama pie zemes.

Pavērusi acis, es ieraudzīju drebelīgus, trūcīgus zālienus, zemes kukuržņus, kukaiņus un olīšus. Es atcerējos, ko pēdējo reizi Jēzus man bija sacījis:

— Tu mani atradīsi visur. Pastāsti to citiem!

Es pastāstīju. Tikai neviens mani nedzirdēja. Sievietes vaimanāja un kliedza. Viņu sāpju pilnās balsis kā nokaitētas drātis iedūrās man ausis un katrā dzīslā. Vienīgi Jēzus māte cieta klusu.

Pievakarē atnāca divi slepeni Jēzus mācekļi. Jāzeps no Arimatijas un Nikodēms. Jāzeps bija bagāts cilvēks un Sinodes loceklis. Tieši viņam izdevās no Pilāta izpirkt Kunga miesas un dabūt atļauju Viņu apglabāt. Viņi mums palīdzēja noņemt Jēzu no krusta. Redzēdami, ka tiek zaudēts laupījums, plēsīgie putni stiepti kliedza. Šis šaušalīgās skaņas vēl vairākas dienas skanēja man ausis.

Mēs steidzāmies, jo nāca virsū nakts, bet tai sekoja — sestdiena.

Es iesvaidīju izmocītās, atdzisušās Jēzus miesas ar mirrēm un alvejas eļļu, ko atnesa Nikodēms. Es domāju: tad redzi, kādi glāsti man ir lemti. Tikai tas, kam es pieskāros, vairs nebija Jēzus. Ari sevi pašu es izjutu, itin kā atrastos pavisam citā vietā. Šeit bija palikušas manas ro­kas, kājas, sāpošā mugura un krūtis, izraudātās acis un sāpošā galva… Es jutu, ka nekad vairs sevi neatradīšu, nesalasīšu kopā un nesavēršu no jauna vienuviet kā straujā ūdenī sabirušas krelles.

Mēs apguldījām Jēzu jaunā kapa bedrē, kur vēl neviens nav bijis apbedīts.

Sievietes atnesa smaržīgus lauku puķu pušķus.

Pēc tam viņi visi posās atpakaļ uz pilsētu. No aizejošā Pētera ro­kām es paņēmu dunci. To pašu, ar kuru viņš bija atvēzējies pret kara­vīru, kas bija ieradies Ģetzemanē, un nogriezis viņam ausi. Rietošās saules gaismā asmens sarkani iezaigojās.

— Marija, ko tu gribi darīt? — Pēteris iesaucās.

Mēs stāvējām divi vien — viens iepretim otram. Pārējie pa līku­motu taku jau attālinājās uz Jeruzālemes pusi.

— Un kā tu domā? — es atjautāju un, pielikusi uztrīto nazi sev pie rīkles, dobji iesmējos.

Es pati izbijos, cik svešatni skanēja mans smiekliņš. Es nogriezu vienu matu sprogu. Un otru. Un trešu. Tomēr saldais vilinājums no­raut ar asmeni sev pār kaklu neatkāpās. Čikst… čikšt… čikšt… tumšās sprogas krita ap manām basajām pēdām kā saplosīti sikspārņi. Kādreiz bērnībā biju redzējusi. Kaķis bija izpostījis sikspārņu ligzdu un pie­mētājis pilnu pagalmu ar melniem, gluži kā apdegušiem lēveriem. Un tagad manis pašas mati šķita kā pārogļojušies. Ar sirmām šķipsnām. Lai gan kādreiz tie bija vizējuši kā nokaitēts kapars. Sen. Sen. Sen.

Iepletis acis, Pēteris skatījās uz mani un čukstēja:

— Marija… Marija… Marija…

— Viss ir galā, — nolaizdama dunci, es teicu. — Es, Pēter, pa­likšu šeit.

Gluži kā neredzama spēka aiz rokas satverta, es vēl reizi pieliku asmeni pie rīkles. Tomēr es jau biju simt reižu spēcīgāka par kārdinā­jumu padarīt sev galu. Ausīs džinkstēja. Mani pārņēma pārcilvēcisks vieglums. Pārcilvēcisks. Es sniedzu dunci Pēterim. Viņš paņēma savu ieroci un, ne vārda nebildis, aizgāja.