Planētas attīrītaji

STABS GUAMA

Rītausmā viņi ielidoja Guamā. Ivs bija baidījies no burzmas, laužu bariem, satrauktiem ziņojumiem, bet salas mazajā lidostā viss izskatījās kā parasti.

Viņus sagaidīja vienīgi Mikijs, Viraka inspektors Klusā okeāna ziemeļrietumu apgabalā, mazs, plecīgs, platu seju, dzimis Japāņu salās. īvs labi pazina Mikiju ķopš iepriekšējā darba okeāna attīrītāju grupā. Viņi vairākus gadus bija izsekojuši blakus kvadrātus. Mikijs bija vecāks par īvu. Kādreiz Ivs no viņa bija daudz ko iemācījies un lieliski zināja, ka aiz Mikija atturības, lakonisma, pat zināmas ārējās bardzības slēpjas milzīgs pētnieka talants, entuziasta sirds, kas uz mūžīgiem laikiem atdota Virakam, un meklētāja saprātīgā drosme.

— Pagaidām viss atbilst normai,— Mikijs sacīja sveiciena vietā un pēc savas dzimtenes sena paraduma zemu palocījās Vilenam un pēc tam īvam.

Vilens apmierināts pamāja. Ivs uzsita vecajam biedram uz pleca, un Mikijs, tikai ar acīm pasmaidījis, arī pārvilka ar šauro, smulgo plaukstu īvam pār plecu.

Viņi ātri izgāja cauri lidostas hallēm, kurās šajā agrajā rīta stundā nebija pasažieru, un iesēdās vajējā, baltā elektromobili, kas stāvēja pie ieejas.

— Vai pie manis?— ieslēgdams motoru, pa pusei jautājoši teica Mikijs.

Vilens, kurš bija apsēdies blakus Mikijam, klusēdams pamāja, un elektromobilis bez trokšņa sāka braukt un, strauji uzņēmis ātrumu, aiztraucās pa plato betona daudzjoslu lenti, gar kuru auga ziedošas magnolijas.

Autostrāde, taisna kā bulta, bija gandrīz tukša. Vietumis tā slaidi pacēlās piekrastes pakalnos, vietumis noslīdēja ielejās. No pauguriem atklājās plaša panorāma — zaļumos grimstošas krastmalas terases un zemās rīta saules staros mirgojošs, bāli zils okeāna klajš; ieplakās ceļš šķita iežmaugts starp biezi noaugušām, zaļām sienām, pār kurām pacēlās staltas palmu kolonnas, ko izdaiļoja kupli plato, zaļo lapu vēdekļi. Sur tur starp zaļumiem pazibēja ēku jumti visdažādākajās krāsās un, atspoguļodamas saules starus, uzdzirkstīja logu rūtis. Siltā gaisa vingrā plūsma lika īvam atslīgt uz mīkstā sēdekļa, un viņš ar baudu pacēla gaisa vilnim pretī Kergelēnas un Antarktīdas bargo vētru apsvilināto seju. Nebeidzamais siltais strāvojums, ko pastiprināja ātrums, nesa sev līdzi ziedu skurbo smaržu, okeāna iesāļo valgumu un atmiņas par tām dienām, kad Ivs bija šeit strādājis, bet vaļas brīžos tikpat trauksmaini joņojis pa salas ceļiem, uzlicis vienu roku uz elektromobiļa stūres, bet ar otru apkampis Irmas iedegušos plecus. Atkal Irma . . . Antarktīdā viņš Irmu gandrīz nebija atcerējies. Sāka pat izzust tukšuma sajūta, kas pēdējos mēnešos nebija viņu pametusi.

Bez šaubām, viņš bija ļoti aizņemts. Milzīgā atbildība un beidzamo dienu uztraukums visu citu bija atvirzījis tālāk. Un, ja viņš gribēja būt pavisam atklāts, zināmu lomu bija spēlējusi Odija . . . Lai cik savādi tas būtu, tikšanās Mosonā ar smuidro, zilacaino blondīni no mazās kafejnīcas bija palīdzējusi viņam pārvarēt zaudējuma sāpes, kuras viņš sevī glabāja. Tiklīdz viņš atcerējās Odiju, viss kļuva viegls un vienkāršs . . . Un viņš atgriezās pie šīm atmiņām kā pie dziedinošām zālēm. Nezin kāpēc viņš bija cieši pārliecināts, ka Odijai nekas nav noticis, ka viņi abi vēl tiksies, lai gan Mosona ir sagrauta un par Odijas likteni viņš neko nezina. Tik tiešām jāpabrīnās, kā šī meitene bija gandrīz dabūjusi laukā Irmu no viņa atmiņām.

Bet patlaban šeit, Guamā, no jauna atgriezās atmiņas par Irmu un tik skaudras — it kā viņa būtu tepat acu priekšā. Viņš, protams, ir bijis netaisns. Ļoti netaisns. Viņam gluži vienkārši nebija tiesību aizmirst tās dienas,

ko abi bija kopā pavadījuši Guamā. Un vai nu Guamā vien .

No šīm domām rīts it kā kļuva blāvāks, debesis satumsa un zaļie krūmi un koki vairs nelikās tik koši un svaigi, kā tas viņam bija šķitis, uzsākot braucienu no aerodroma.

Smaga nopūta izlauzās no Iva krūtīm, un viņš aizvēra acis.

— Neuztraucies, īv, tavai māsai ir labāk,— Mikijs nepagriezdamies teica.— Pirms jūsu atlidošanas es runāju ar ārstu. Viņš uzskata, ka lielākās briesmas jau garām.

— Paldies,— īvs nomurmināja, juzdams, ka nosarkst.

— Viņa pēc iespējas ātrāk jānosūta uz Maskavu,— sacīja Vilens.— Tiklīdz būs iespējams viņu pārvietot.

— Seit ir ieradies vesels mediķu konsilijs no Maskavas, Tokijas, Sanfrancisko,— teica Mikijs.— Viss būs labi.

«Bet delfīni taču aizgāja bojā,» nodomāja īvs. Viņš gribēja to pastāstīt, tomēr juta, ka šajā brīdī nespēj.

Mikijs palielināja ātrumu un nogriezās no autostrādes vienā no atzarojumiem. Pēc pāris minūtēm elektromobilis apstājās veca parka dziļumā pie nelielas kubveida ēkas no tumša stikla un metāla.

— Lūdzu,— sacīja Mikijs un nospieda pogu, atvērdams mašīnai visas durtiņas.— Mazliet parunāsimies tepat, bet tieši astoņos būs apspriede pie akadēmiķa Tora. Viņš atlidoja vakar un ir apmeties blakushotelī.

— Tātad arī Tors ieradies . . .— Vilens apmierināts pamāja.— Tas ir lieliski!

— Ir atbraukuši visi, kurus jūs nosaucāt,— sacīja Mikijs, pastiepdams roku uz villas stikla durvju pusi.

— Lieliski!— Vilens atkārtoja.

Paklausīdamas Mikija žestam, durvis bez trokšņa atbīdījās.

īvs uzmeta skatienu savam pulkstenim. Tas rādīja septiņi un trīsdesmit divas minūtes. «Mūsu rīcībā ir tikai divdesmit minūtes,» īvs nodomāja, ieiedams Vilenam līdzi vēsajā, krēslainajā hallē. Tur Mikijs viņus vēlreiz sveicināja, pēc savas dzimtenes senā paraduma zemu palocīdamies. Vilens ļoti nopietni atkārtoja izsmalcināto pieklājības rituālu, un īvs bija spiests sekot viņa paraugam."

— Tātad?— Vilens jautājoši iesāka, kad viņi visi trīs bija apsēdušies pie zema galdiņa, uz kura bija servētas vieglas brokastis.

— Neviens ūdens vai gaisa paraugs nav uzrādījis kādu indīgu substanci. Tikai parasto piesārņojumu,— Mikijs klusu sacīja.

— Tomēr saindēšanās oreols paplašinās?

— Postošās iedarbības oreols uz dzīviem organismiem, kā redzams, nedaudz paplašinās,— Mikijs padomājis atbildēja.— Taču neviens joprojām nezina, kas tas ir.

— Skolotāj, jūs pieminējāt nepazīstamas ļoti toksiskas gāzes noplūdi,— teica īvs.

— Viena no hipotēzēm,— Mikijs pamāja.

— Bet kas nerada šaubas?

— Epicentra atrašanās vieta, tās zonas rādiuss, kuras robežās viss dzīvais ir iznīcināts, tukšā zona, no kuras viss dzīvais ir migrējis,— Mikijs uzskaitīja.— Turklāt orientējošs rādiuss zonai, kurā neieiet vairs zivju bari; rādiuss zonai, kuru vairs neapmeklē delfīni. Pēc mūsu ziņām, pēdējo triju zonu rādiusi paplašinās, līdz ar to izriet secinājums, ka briesmu izplatība turpinās.

— Nu, kas tad tas ir?

— Pagaidām neviens to nezina.

— Bet kas ir epicentrā?

— Kaut kāda liela būve zem aizsargkupola, kuru ūdens saspiedis, tas noticis vai nu šogad, vai mazliet agrāk. Jūs redzēsiet zemūdens filmēšanas kadrus.

— Un kāds ir dziļums?

— Apmēram seši kilometri.

— Bet šīs būves lielums?

— Aizsargkupola diametrs ir simt divdesmit metri. Kaut arī tas ir tik liels, to līdz šim nebija izdevies atklāt, tāpēc ka tas ne tikai aizsargājis būvi, bet arī to nomaskējis.

— Tomēr kas īsti tas ir?— īvs atkal iesaucas.

Mikijs klusēdams paraustīja plecus.

— Tas nu mums jānoskaidro vispirmām kārtām,— Vilens domīgi sacīja, plūkādams bārdiņu.

— Bet tādā situācijā iespējami visādi pārsteigumi.

— Pārsteigumi?— Mikijs sarauca uzacis.— īv, mūsu darbā pārsteigumu nedrīkst būt. Pārsteigums var būt vienīgi nāve. Bet arī ne vienmēr . . . Viss pārējais jāparedz.

— Ko tad tu liec priekšā?— Vilens jautāja.

— Pirmkārt pazemīgi lūdzu pabrokastot. Pēc desmit minūtēm mums jābūt kopīgajā apspriedē. Man ir priekšlikums — un, ja labāka nebūs, atļaujiet to izteikt.

— Nu, tad brauksim,— sacīja Vilens un piecēlās.

♦ ♦ ♦

Apspriede, kuru vadīja akadēmiķis Tors, ieilga. Domas dalījās. Augstāko plānotājorgānu pārstāvji un lielākā daļa Vispasaules Akadēmijas locekļu ar Toru priekšgalā uzskatīja, ka atrastais bīstamais objekts pēc iespējas ātrāk jāiznīcina ar zemūdens kodoltermisko sprādzienu. Biologi, ķīmiķi un gandrīz visi Viraka darbinieki, kas piedalījās apspriedē, uzstāja, ka jāizdara papildu pētījumi. Vilens vienīgi atbildēja uz jautājumiem, kas viņam tika uzdoti, bet savas domas neizteica. Aizsedzis ar plaukstu acis, viņš, kā šķita, vienaldzīgi klausījās runātājos. Pat tad, kad uz liela ekrāna sāka zibēt telpiski uzņemtie zemūdens kadri, Vilens nemainīja pozu. Acīmredzot viņš jau ne vienu reizi vien bija skatījies šīs filmas, īvs sēdēja Vilenam aiz muguras. Vecā akadēmiķa klusēšana pārsteidza un sarūgtināja īvu. Kad viņi bija lidojuši uz Guamu, pēc atsevišķām Vilena replikām īvs secināja, ka Viraka vadītājam jau ir gatavs darbības plāns. Taču pašreiz Vilens ne tikai nepiedalījās strīdā, bet nemēģināja pat atvairīt atklātos un, kā īvam šķita, netaisnīgos pārmetumus.

Pēc kāda no akadēmiķiem vārdu lūdza Mikijs.

— Es uzmanīgi noklausījos visos cienījamos oratoros un centīšos izteikties īsi,— viņš sacīja.— Piekrītu tiem, kuri runāja par pētījumu turpināšanu. Ir nepieciešams precizēt briesmu potenciālu. Tomēr man šķiet, ka nepietiek ar ciešākiem novērošanas punktu tīkliem un jaunu, daudz modernāku, analīzes metožu izmantošanu, ko ieteica kolēģi — ķīmiķi un biologi. Mūsu rokās ir lieliska, gandrīz vai ideāla automātika. Bet vēl neviens nav radījis ideālāku automātu par cilvēku pašu! Es lieku priekšā rekognoscēt objektu no iekšpuses. Ja cienījamie kolēģi man uzticētu to godu, es gribētu veikt šo uzdevumu.

Mikijs paklanījās un apsēdās. Iestājās dziļš klusums.

«Viņš aizsteidzās man priekšā,» secināja Ivs. «Es taču domāju tieši par to jau kopš tā brīža, kad uzzināju par zemūdens laboratoriju. Es tikai gaidīju, ko teiks Vilens.»

Ivs paskatījās uz veco akadēmiķi, bet Vilens, aizklājis acis ar roku, sēdēja un nesacīja ne vārda.

Pamazām sēžu zāle it kā atdzīvojās. Klātesošie sāka klusu sarunāties. Tad atskanēja Tora mierīgā balss:

— Vai kolēģis apzinās, ka viņa priekšlikums ir pielīdzināms pašnāvībai? Mūsu rīcībā pagaidām nav skafandru, kas spētu droši pasargāt no briesmām. Un mēs nevaram tos pagatavot, iekams mums nebūs zināms, ar ko ir darīšana. Esam jau noskaidrojuši, ka visa dokumentācija, kas attiecas uz šo savādo laboratoriju, iznīcināta divtūkstoš piektā gada notikumu laikā, kad revolucionārās tautas sacēlās pret militāristiem. Dokuments, kuru atrada Dārija Maklaja, ir vienīgais, kas saglabājies, un arī tas vēl neko nedotu, ja nebūtu Dārijas Maklajas apbrīnojamās vēsturnieces intuīcijas. Taču viņas liktenis jums ir zināms. Tāpat kā zināms arī to liktenis, kuri pēc viņas uzdrošinājās iekļūt otrajā zonā — migrācijas zonā. Bet jūs piedāvājat pētīt briesmu epicentru.

— Es uzdrīkstējos izteikt savu priekšlikumu tikai pēc tam, kad pārliecinājos, ka citi radikāli līdzekļi netiek piedāvāti,— sacīja Mikijs.— Esmu visu apdomājis. Paralīze iestājas sešas vai astoņas stundas pēc iekļūšanas migrācijas zonā. Dārija Maklaja atradās pirmajā zonā tuvu epicentram. Dārijas saslimšana sākās trīs stundas pēc atgriešanās, tas ir, piecas stundas pēc iekļūšanas nāves zonā. Var izrādīties, ka tam, kurš tiks epicentrā, būs mazāk laika, taču līdz šim paralīze nekad nav iestājusies momentāni, tātad ir iespējams pārraidīt tur savākto informāciju. Bet tieši tā ir nepieciešama, lai pieņemtu galīgo lēmumu. Seit jau tika izteikta apsūdzība Virakam, tas ir, mums visiem. Ja šī apsūdzība ir pamatota, tad tieši vienam no mums, kam Zemes cilvēki uzticējuši savu drošību, šī apsūdzība jāatspēko. Jāatspēko, lai tas maksātu ko maksādams. Esmu beidzis. Piedodiet, ka šoreiz neizteicos īsi.

Ivs nodomāja, ka tik tiešām tā bijusi Mikija visgarākā uzstāšanās, kādu viņam jebkad gadījies dzirdēt.

Strīds iedegās ar jaunu spēku — šoreiz jau par to, vai Zemes cilvēkam ir tiesības apzināti iet nāvē, kaut arī viņš ar savu dzīvību izpirktu kāda vainu, kļūdu vai novērstu briesmas no daudziem.

Kad īvs jau gribēja lūgt vārdu, pēkšņi piecēlās Vilens.

— Mani draugi, vai jums neliekas, ka mēs velti tērējam dārgo laiku?— viņš iesāka pavisam klusu.

īvam šķita, ka tie, kuri sēž attālāk, nedzirdēs Vilena vārdus, un viņš pacēla roku, aicinādams apklust. Bet zāle jau bija norimusi.

— Mums ir maz laika,— Vilens turpināja, pārlaizdams acis apklusušajai auditorijai.— Mēs zinām, ka bīstamās zonas rādiuss aizvien palielinās. Pēc dažām dienām uzturēšanās šajā salā var apdraudēt dzīvību. Tad pienāks kārta biezi apdzīvotajām Japānas salām. Diemžēl mums patlaban nav drošu līdzekļu, kā novērtēt posta apjomu, vienīgi kolēģa Mikija piedāvātais veids. To jums saku es — Viraka vadītājs: tādas briesmas mums draud. Droši vien pēc pāris mēnešiem, pēc gada varēsim ieteikt ko citu. Bet mūsu rīcībā nav tik daudz laika. Situācijā, kāda ir izveidojusies, daļēji vainojams Viraks, pirmām kārtām, bez šaubām,— es pats. Tiem, kuri tā uzskata, ir iemesls to darīt. Tomēr pašreiz nav svarīgi, kurš ir vairāk vainīgs. Jāskatās briesmām acīs, ar skaidru saprašanu tās jānovērtē un tikai pēc tam jāpieņem galīgais lēmums. Kodoltermiskais sprādziens, kaut arī tas droši izsvilinātu šo pagātnes trumu, neizskaidros, ar ko mēs esam sadūrušies. Turklāt var gadīties, ka sprādziens, izkliedējis dziļi dzelmē pašreiz pastāvošo briesmu daļiņas, pilnīgi tās tomēr nelikvidēs. Iespējams, ka pašā sprādziena radītajā piesārņojumā noslēpsies vēl bīstamāki ienaidnieki. Un mēs pēc kāda laika no jauna ar tiem sadursimies. Mēs taču nezinām, kādiem velnišķiem mērķiem radīta šī laboratorija. Iespējams, ka tā nav vienīgā. Pat okeāna dibenā tā ir droši nomaskēta. Kāpēc? Ja nu no tās stiepjas pavedieni uz citām ellesmašīnām, ko pagājušā gadsimta militāristi atstājuši mums mantojumā? Ko var zināt, varbūt, paredzēdami savu bojāeju, viņi bija iecerējuši pilnīgi visu iznīcināt? Ir jānoskaidro viss līdz galam. Un es redzu tikai vienu ceļu, kā to izdarīt. Mikijam ir taisnība. Un tomēr, piekrizdams viņam, es uzlieku veto tā izpildīšanai. Būdams Viraka vadītājs, es aizliedzu Mikijam realizēt viņa ieteikto plānu. Viraka nolikumi dod man tādas tiesības.

Sēžu zālē sacēlās troksnis. Apspriedes dalībnieki sarosījās, sāka sarunāties.

Vilens pacēla roku, pieprasīdams, lai visi apklust.

— Noraidīdams Mikija piedāvāto upuri,— Vilens turpināja,— es paziņoju: es pats izdarīšu epicentra rekognoscēšanu. Es viens pats. Tās ir manas tiesības, un tas ir mans pienākums. Viraka kļūda jāizlabo tā vadītājam. Tas ir taisnīgi un loģiski. Turklāt mans mūžs jau ir nodzīvots, bet visiem klātesošajiem, protams, ir skaidrs, ka pēc tā, kas noticis, man būtu jāatsakās no Viraka vadības. Tagad līdz Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes lēmumam es ieceļu par savu vietnieku īvu Maklaju. Seit viņš ir — man blakus. Ja kaut kādu iemeslu dēļ man neizdosies izpildīt līdz galam pēdējo misiju, jūs izlemsiet, vai Mikijam tā jāturpina vai arī jārīkojas citādi . . . Tas ir viss, esmu beidzis.

īvs sēdēja apjucis un pārsteigts. Zāle dūca. Akadēmiķis Tors kaut ko runāja, vērsdamies pie Vilena, taču viņa vārdi nebija dzirdami. Ivs saprata vienīgi pēdējo frāzi:

—. . . Turklāt jums jāsaņem Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes atļauja.

— Es to dabūšu, nemaz nešaubos,— Vilens mierīgi atbildēja.— Rekognoscēšana notiks pēc trim dienām,— viņš piebilda, ar acīm sameklējis Mikiju.— Sagatavo vienu no saviem dziļūdens «šķīvīšiem», kurš vislabāk spēj manevrēt.

Mikijs atturīgi palocījās.

— Bet pagaidām turpināsim novērošanu pēc šodien ieteiktās paplašinātās programmas,— pabeidza Vilens.

Zāle no jauna iedūcās, taču akadēmiķis Tors, neapmierināti grozīdams lielo, sirmo galvu, sēdi slēdza.

♦ ♦ ♦

Dienas atlikušo daļu īvs pavadīja Viraka Guamas bāzē, kas bija pārkārtota par operācijas štābu. Vilens nevēlējās uzklausīt nekādus argumentus. Viņš jau bija runājis ar Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes priekšsēdētāju un tagad gaidīja Padomes lēmumu, ko vajadzēja kuru katru brīdi saņemt. Viņš gluži vienkārši atteicās runāt ar īvu.

— Pašreiz nav vajadzīgi lieki vārdi,— viņš asi pārtrauca īvu.— Noņemies pats ar saviem darbiem! Uz tevi tagad gulstas viss Viraka vadības un operācijas smagums.

Iekļuvis notikumu virpulī, Ivs sākumā apjuka. Desmitiem cilvēku gaidīja no viņa padomus un lēmumus, bet viņš, pats savu domu aizņemts, nespēja tik veikli pārslēgties no viena jautājuma uz citu. īvam jau šķita, ka viņš pat traucē visus šos cilvēkus, kuri cenšas pēc iespējas labāk un ātrāk izpildīt savu pienākumu.

Tikai vēlu vakarā Ivs sāka orientēties situācijā un apjauta, ka daži viņa lēmumi ir pārdomāti un nepieciešami. Pēdējo diennakšu novērojumu analīze rādīja, ka bīstamā zona aizvien paplašinās. Ja tās palielināšanās ātrums paliks iepriekšējais, pēc četrām dienām cilvēkiem būs jāatstāj Guama. No Centrālā hospitāļa Havaju salās ziņoja, ka Dārijas veselības stāvoklis nav mainījies. Viņa nākusi pie samaņas, atguvusi dzirdi un spēj mazliet parunāt. Taču Ivs uzzināja arī to, ka viņa māsa ir zaudējusi redzi un pilnīgi paralizēta. Aizritējušajā diennaktī Havaju salu hospitālī ievietoti vēl citi pacienti — vesela grupa jaunu puišu un meiteņu —«civilizācijas apgādājamie». Neņemdami vērā brīdinājumus, ko sniedza masu informācijas līdzekļi, viņi ar amfībiju bija tikuši garām kontrolposteņiem un iebraukuši bīstamajā zonā. Amfībiju, kas bija zaudējusi vadību, dienā atradis kontrolavions. Visi pasažieri jau bija zaudējuši samaņu. Trīs no viņiem atradās ļoti smagā stāvoklī.

Naktī īvam vajadzēja vadīt pirmo preses konferenci. Jau no rīta to bija pieprasījuši bezgala daudzie radio un videoinformācijas pārstāvji, kas bija ieradušies Guamā. īvs īsi pastāstīja par rīta apspriedi un par Vilena lēmumu. Jautājumu nebija daudz. Šķita, ka preses pārstāvji saprot, cik nopietna ir situācija. Preses konference pa daudziem kanāliem tika raidīta taisni ēterā.

Tikai vēlu naktī īvam izdevās dabūt sakarus tieši ar hospitāli Havaju salās. Uz liela videosakaru ekrāna parādījās balta palāta, kuras logos ielauzās nupat Havaju salās uzausušās saules blāvie stari. Telpas vidū uz balta paaugstinājuma, kas izskatījās pēc katafalka, zem caurspīdīga kupola gulēja Dārijas neķustīgais ķermenis. Viņas acis bija aizvērtas, uz spilvena izjukušie melnie mati kā ietvars apņēma ļoti bālo seju. Caur pārklāja balto audumu bija jaušamas viņas auguma aprises. Atsegti bija tikai pleci un gar ķermeni nekustīgi guļošās rokas. No liela, spīdīga metāla aparāta, kas stāvēja attālāk pie sienas, uz Dārijas bālajām, tievajām rokām un zem pārklāja stiepās aparatūras pievadu smalkie

pavedieni un vijīgas, caurspīdīgas caurulītes. Pie aparāta vadības pults sēdēja jauna sieviete baltā ārsta apģērbā, bet pie Dārijas pagalvja, ari tērpies baltās drēbēs,— vīrietis ar zemu noliektu galvu. Videoekrāns atradās kaut kur augstu zem palātas griestiem. Laikam nojautis, ka ekrāns ieslēgts, vīrietis pacēla galvu, un īvs pazina Rišu. Rišs bija stipri pārvērties. Viņa sejas vaibsti bija kļuvuši asāki, acu skatiens šķita apdzisis. Ieraudzījis uz ekrāna īvu, Rišs skumji pašūpoja galvu, pavērsa skatienu uz Dāriju un, pieliecies pie viņas, kaut ko sacīja. Un Ivs pamanīja, ka Dārijas lūpas atbildot sakustas.

— Runājiet mierīgi un pavisam klusu,— no ekrāna sacīja sieviete, kas sēdēja pie vadības pults.— Rišs pateiks viņai, ko jūs sacīsiet, un viņas atbildi. Pašreiz jūs nevarat runāt tieši ar viņu. Un pasteidzieties! Jums ir maz laika.

— Dārija, mana mīļā . . .— īvs iesāka. Viņa balss aizlūza un acis pieplūda ar asarām.— Dārija . . .

Rišs noliecās Dārijai pie pašas sejas, tā ka viņus šķīra vienīgi caurspīdīgais kupola apvalks, un kaut ko teica. Dārijas lūpas atbildot no jauna sakustējās, bet pār viņas seju pārslīdēja smaida atēna.

— Veco zēn, es pateicu viņai visu, ko tu gribēji sacīt,— Rišs ierunājās, paceldams galvu.— Dārija pateicas un lūdz paziņot, ka viņa jūtas labāk. Vai tu saproti — labāk,— Rišs atkārtoja, un īvs skaidri izlasīja viņa acīs izmisumu.

— Kas nu būs?— Ivs pačukstēja tik tikko dzirdami. — Kas jādara?

Rišs piecēlās no Dārijas galvgaļa un piegāja tuvāk pie ekrāna. Viņa plati ieplestajās acīs bija sastingušas sāpes un apņēmība.

— Veco zēn, neviens to nezina. Lai šie izdzimumi ir trīsreiz nolādēti! Tikai tagad es saprotu, kur ņēmuši niknumu un drosmi tie, kas gājuši bojā par revolūciju. Ak, kā es to saprotu! Es dzirdēju, ko tu teici Zemes cilvēkiem. Vilenam ir taisnība. Pasaki viņam, ka es tā teicu. Es noliecu galvu viņa priekšā. Bet mēs ar Dāriju . ..— Riša balss aiztrūka.— Vai tu saproti, mēs jau esam nolēmuši, un viņa piekrita. Kad vairs nebūs atlicis cerību . . . Viņa tiks iemidzināta un kriokonservēta. Varbūt mūsu pēcteči viņai kādreiz palīdzēs. Un es, bez šaubām, sekošu viņai. Iv, neuzskati to par bēgšanu! Es viņu mīlu. Vai tu saprati? Tās ir manas tiesības — iet

viņai līdzi. Es nespēju bez viņas, vai tu saprati? Tas ir uz mūžīgiem laikiem. Vai nu mēs abi atjēgsimies tālā nākotnē, kad medicīna spēs viņu izārstēt, vai arī. . . Nu, tu jau saproti, draudziņ! Bet tagad mums liek atvienoties. Paliec sveiks!

♦ ♦ ♦

Ivs kā sastindzis ilgi sēdēja pie nodzisušā ekrāna. Bija pagājušas tikai dažas dienas, bet cik milzīgas pārmaiņas! Notikumu viesulis sīkslkās drumslās salauzījis un izkaisījis visu, kas šķita ierasts un noturīgs.

Irma, Rišs, Dārija, Vilens . . . Visi aiziet. Bet ko lai viņš dara?

Uz viena no ekrāniem parādījās dežuranta seja.

— Sef, jums radiogramma.

«Viņš jau sauc mani par šefu,» īvs nodomāja. «Vai tad es jebkad spēšu aizstāt Vilenu …»

— No kā?— neviļus nopūties, viņš jautāja.

— Nezinu,^- dežurants atbildēja.— Teksts tika pārraidīts no Galvenās bāzes. Bet tur tas saņemts no Antarktīdas.

— A,— sacīja Ivs.— Parādiet!

Dežurants nozuda, un uz ekrāna iznira skaidras teksta rindiņas, ko bija nodrukājusi Guamas bāzes pieņemšanas stacija:

«Viņa ir dzīva un vesela. Viņa piedalās Mosonas atjaunošanas darbos un, tiklīdz būs iespēja, pati sazināsies ar Jums pa radio. Viņa pateicas Jums, ka atcerējāties, un novēl laimi. Pievienojos viņas vēlējumiem. Rems.»

— Paldies,— sacīja Ivs, un ekrāns nodzisa.

«Dzīva, dzīva . . . Cik labi!»— šī doma radusies atgriezās vēl un vēl, bet, lai cik savādi, nesniedza atvieglojumu. Pasaule bija it kā sadalījusies divās daļās. Vienā pusē bija Dārija, Rišs, Vilens, otrā — Odija, Rems, Irma .. . Ivs bija kaut kur vidū, taču necaurlaidīgas, caurspīdīgas sienas jau atdalīja viņu no visiem.

Un tad viņš, sēdēdams pie galda, aizsnaudās. Taču ausa jau rīts, un reizē ar rītausmu kabinetā ienāca Mikijs. Viņš bija nesatraucams, mundrs, kā vienmēr, izsmalcināti pieklājīgs.

— Vai jūs mani aicinājāt, šef? Piedodiet, bet nevarēju ātrāk ierasties. Biju aizlidojis sakarā ar akadēmiķa Vilena lūgumu. Nupat tikai atgriezos Guamā.

«Ari viņš mani sauc par šefu,» īvs nodomāja. Tad viņš ar pūlēm atskārta, kāpēc bija lūdzis vakar sameklēt Mikiju.

— Gribēju ar jums apspriesties.

— Klausos!

— Vilens nedrīkst doties jūrā.

— Jā?— Mikijs jautāja, novērsdams acis.

— Mikij, kaut kas jādara.

— Bet viņa pavēle?

— Vajadzētu viņu apsteigt. Viņš nodomājis parīt iekļūt epicentrā. Vēl ir laiks . . .

Mikijs noraidoši papurināja galvu.

— Es saprotu,— Ivs pamāja.— Tevi saista viņa pavēle. Bet tikai tevi. Es jau nepavisam nedomāju, ka tas jādara tev.

— Kam tad?— Mikijs sarauca uzacis.

— Man pašam.

— Arī tu nevari. Tā kā tu patlaban esi Viraka vadītājs, tev nepieciešama Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes atļauja.

— Padome nav mani apstiprinājusi. Es nejauši esmu ticis šajā amatā. Vilens būtu varējis atstāt savā vietā jebkuru no mums. Bet mums viņš jāglābj, Mikij,— tas ir mūsu pienākums.

— Viņš pats, Iv, ir visu izlēmis.

— Vai tu man nepalīdzēsi?

— Šoreiz ne.

— Nekas, labi. Piedod, Mikij, bet lai šī saruna paliek starp mums! Es tev to lūdzu! Es gluži vienkārši nezinu, ko tagad darīt.

— Vilens ir pareizi izlēmis. Nevajag viņu traucēt. Ja viņu piemeklēs neveiksme, iešu es.

— Nevajadzīgi upuri . . .

— Ko tad tu ieteiktu?

— Drausmīga netaisnība! Mūsdienās cilvēki spiesti iet nāvē, lai padarītu nekaitīgu pagātni.

— Tā taču, Iv, jau ir bijis ne vienu reizi vien. Mūsu sabiedriskās iekārtas pilnveidība nav atbrīvojusi cilvēci no radošajām mokām, no grūta darba, no pašuzupurēšanās augstāku ideālu vārdā.

— Saproti jel — tie ir vārdi! Tajos droši vien ir loģika, tomēr savā sirdi es neesmu pārliecināts, ka tieši tā ir jābūt.

— Ko tu vari iesākt? Tikai piedāvāt sevi cita vietā?

— Bet ir taču jābūt vēl kādam ceļam. Mikij, nevar būt, ka nav!

— Mums vairs nav laika meklēt citus ceļus.

— Bet kur tu, Mikij, šonakt biji?

— Piedodiet, šef, Vilens lūdza neizpaust.

— Vai tavs brauciens kaut kādā ziņā bija saistīts ar viņa lēmumu?

Mikijs nodūra acis.

— Piedodiet, šef!

īvs paskatījās uz viņa cieši sakniebtajām lūpām un

nodomāja, ka Mikijs neteiks vairs ne vārda.

♦ ♦ +

Dienas vidū notika visa štāba kārtējā operatīvā sanāksme. Nepiedalījās vienīgi Vilens. Vēl nebija saņemta atbilde no Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes, un paklīda valodas, ka Vilens aizlidojis pie Padomes priekšsēdētāja.

Briesmu avots vēl joprojām nebija noskaidrots, bet tā iedarbības intensitāte auga. Pienāca ziņas par jauniem upuriem. No vairākām salām sākās cilvēku un dzīvnieku evakuācija. Guamā no dažādiem kontinentiem ieradās daudzi brīvprātīgie, kuri vēlējās piedalīties briesmu perēkļa likvidēšanā. Tā kā brīvprātīgo pieplūdums palielinājās, bet viesnīcas salā jau bija pārpildītas, Ivs uzstāja, lai štābs pieņem lēmumu pārtraukt brīvprātīgo iebraukšanu Guamā. Tika paziņots, ka jūras osta un visas salas lidostas tiek slēgtas.

Atgriezies pēc apspriedes savā kabinetā, Ivs tur starp Viraka darbiniekiem, kas viņu gaidīja, ieraudzīja kādu svešinieku. Nepazīstamais cilvēks strīdējās ar vienu no inženieriem un niknā balsī skaļi kaut ko pieprasīja. Klātesošie raudzījās uz viņu pārsteigti un nosodoši.

Ivs piegāja tuvāk, svešinieks atskatījās uz viņu, un Ivs pazina Fjodu Balu. Brīvais fermeris bija tajā pašā lamzī- gajā, vecmodīgajā, tumšajā uzvalkā un garajos rupjas zamšādas zābakos. Bet šoreiz viņš nebija noskuvies, sārtā, vēju aprautā seja bija apaugusi ar rudu, iesirmu bārdu.

— Še tev!— Fjods Bals sacīja, ieplezdams rokas.— Tā nu gan ir tikšanās! Beidzot vismaz viens pazīstams cilvēks! Ar šitiem te jau neko nevar sarunāt. . .— viņš pamāja uz Viraka inženieriem, kas bija sanākuši viņam apkārt, un cieši saspieda ar savu lielo, raupjo plaukstu īva roku.

— Fjod, kā jūs šeit nokļuvāt?— īvs pārsteigts jautāja.

Brīvais fermeris pavīpsnāja.

— Vai jūs atceraties mūsu sarunu Mosonā?

— Vai atkal esat atbraucis apskatīties?

— Tā īsti neuzminējāt. .. Man vajadzīgs jūsu galvenais.

— Tieši kurš?

— Nu tas, kurš te visu komandē … No Viraka.

— Kāpēc, Fjod?

— Neņemiet nu ļaunā, bet to es pateikšu viņam pašam.

Klātesošie nespēja atturēties nepasmaidījuši. Kāds pat

iesmējās.

— Par ko jūs priecājaties?— Fjods sadusmojās.— Man ir ļoti svarīgas darīšanas.

— Tad, lūdzu, stāstiet,— īvs mierīgi sacīja.— Patlaban es šeit esmu galvenais.

— Se tev!— Fjods Bals bija no tiesas pārsteigts.— Tas nu ir joks! … To es nebiju gaidījis, ka Mosonā iepazīšos ar tik svarīgu personu. Neņemiet nu, lūdzu, ļaunā, ka biju tik rupjš. Nē, tas tik ir joks!

Un Fjods Bals nogrozīja galvu, pētoši un pat neticīgi skatīdamies uz īvu.

— Kas noticis?— īvs jautāja.— Jūs taču saprotat, ka mēs visi šobrīd te esam ārkārtīgi aizņemti. Tāpēc runājiet ātrāk.

Fjods Bals, nebilzdams ne vārda, paskatījās atpakaļ uz inženieriem, kas bija viņu ielenkuši, un vēlreiz papurināja galvu.

— Jūs varat mierīgi runāt viņu klātbūtnē,— īvs teica, jauzdams, ka kļūst arvien nīgrāks.

— Nē!— Fjods Bals atcirta.— Tikai zem četrām acīm. Tas ir trakoti svarīgi.

— Lai notiek!— sacīja īvs, zobus sakodis.^- Iesim . . . Tikai ātri!

Paņēmis Fjodu zem elkoņa, īvs ieveda viņu blakustelpā, kur atradās sakaru postenis. Tur pie vadības pults bija vienīgi dežurējošais operators.

— Sakiet taču, kas noticis!

Fjods pameta acis uz dežurantu un, pieliecies īvam pie pašas sejas, klusu teica:

— Man nepieciešamas precīzas koordinātas, kur ir tas draņķis.

— Kas?

— Nu — tas maita okeāna dibenā.

— Kāpēc?

— Mēs abi ar draugu gribam tikt tam klāt, lai tas nav jādara jūsu večukam, par kuru nupat taurē visi žurnālisti un radio.

— Vai jūs esat jucis, vai?— Ivs zaudēja savaldīšanos.

— Es — ne,— brīvais fermeris nikni atcirta,— bet par jums visiem gan neesmu drošs! Vai tad drīkst sūtīt tādā uzdevumā vecu cilvēku?

— Fjod, nomierinieties! Saprotiet jel, ka uz Zemes neviens vēl nezina, kur cēlies tas «maita», kā jūs minējāt. Mēs vēl neesam noteikuši, cik lielas ir briesmas. Tieši tāpēc tika nolemts, ka uz turieni, pie šī briesmu avota, jādodas zinātniekam. Tādam zinātniekam, kuram pa spēkam ātri atrisināt uzdevumu.

— Pie joda! Tas verķis jāuzlaiž gaisā pie visiem velniem,— Fjods Bals teica.— Jāuzspridzina — un cauri! Un mēs abi ar draugu apņemamies to izdarīt.

— Nedrīkst spridzināt, iepriekš nenoskaidrojot, kas tur ir.

— Nu, tad ļaujiet man vispirms noskaidrot.. .

— Fjod, jūsu pašaizliedzība ir brīnum jauka. Gan es, gan mēs visi esam jums bezgala pateicīgi.

— Man tā jūsu pateicība nav vajadzīga. Es gribu padarīt darbu.

— Es vēlreiz atkārtoju: tas ir lieliski! Un varu jums pateikt, ka mēs, tas ir, Viraks, jau esam saņēmuši simtiem tamlīdzīgu piedāvājumu no tādiem kā jūs — pašaizliedzīgiem entuziastiem. Taču šādam varoņdarbam nepieciešams ļoti augstas kvalifikācijas speciālists, kurš spēs ātri aptvert, kas ir tā ietaise, un pagūs to paziņot. Atgriešanās no turienes vairs nebūs — to jūs, jādomā, saprotat?

— Saprotu,— Fjods drūmi atbildēja.— Mēs visu saprotam un esam izlēmuši. Tāpēc jau ierados pie jums. Mēs esam divi. Mani jūs, bez šaubām, varat uzskatīt par nejēgu, toties mans draugs — oho! . . . Lai tik kāds no jūsu zinātniekiem tiek viņam līdzi!

— Kurš tad ir ar mieru doties kopā ar jums?— ĪVs jautāja, uzmezdams acis pulkstenim.

— Jūs jau teicāt, ka pazīstat viņu . . . Robs Roikijs . . .

— Jo tālāk, jo trakāk!— Ivs iesaucās.— Viņš taču ir rakstnieks . . . Rakstnieks fantasts!

— Tieši tā! Viņš tieši par kaut ko tādu ir rakstījis. Vai tad jūs nezināt, vai?

— Kur viņš pašreiz atrodas?

— To es jums neteikšu, ja negribat mums palīdzēt.

— Fjod, nevaru! Jūsu piedāvājums ir cēlsirdīgs, bet tas ir pilnīgs absurds.

— Ek, ejiet jūs visi ratā!— Bals nenovaldījās.— Muldoņas! Man ir taisnība — tikai mēs vēl esam kārtīgi cilvēki.

Spēji pagriezies, viņš devās uz durvīm.

— Fjod, nedariet muļķības!— Ivs uzsauca brīvajam fermerim.

Fjods Bals neatskatījies strauji atmeta ar roku un nozuda.

♦ ♦ ♦

Otrā diena Guamā tuvojās beigām. Atlicis sāņus no kontrolposteņiem saņemtās kārtējās ziņas, īvs izgāja uz balkona. Saule karājās pavisam zemu virs okeāna gludās virsmas, blāvi spīdēdama caur kaparsārtajām mākoņu strēlēm. Parkā jau gūlās palmu garās, zilganās ēnas.

īvs dziļi nopūtās. No Vilena vēl aizvien nebija ziņu, arī no Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes nepienāca nekāda vēsts. Bet rīt beidzas Vilena noteiktais termiņš. Varbūt Vilens, nesagaidījis Visaugstākās Padomes lēmumu, slepenībā jau gatavo savu operāciju? Mikijs, bez šaubām, šo to zina, taču ir devis vārdu un negrib neko teikt.

Pēkšņi nokļuvis Viraka daudzpakāpju «piramīdas» pašā virsotnē, apstākļu sagadīšanās dēļ palicis bez tiešiem kontaktiem ar tuvākajiem draugiem, Ivs sajutās bezgala vientuļš. Arī nogurums lika sevi manīt. Jau trešo diennakti viņš negulēja, un stimulējošās tabletes, kuras viņš arvien biežāk izmantoja, gandrīz vairs neiedarbojās. Viņu nomāca atbildības smagums un sava bezspēka apjauta. Tiesa gan, Viraka sarežģītās mašīnas pievadi patlaban darbojās saskaņoti, operatīvi, bez mazākās tukšgaitas, taču redzamu rezultātu pašā galvenajā, izšķirošajā virzienā vēl aizvien nebija. Noslēpums nebija

atklāts, neizprotamie draudi arvien vairāk pieauga. Kaut arī tika darīts viss iespējamais, upuru skaits palielinājās. Bīstamā zona aptvēra jau simtiem tūkstošu Klusā okeāna akvatorijas kvadrātjūdžu. Tās neredzamā robeža atradās netālu no Guamas.

Atskanēja soļi. Pie īva piesteidzās viens no dežurējošajiem operatoriem.

— Diskoplāns no mākslīgā pavadoņa «MP-četrpadsmit» lūdz atļauju nolaisties Galvenajā aerodromā.

Pavadonis «MP-14» bija no Vispasaules Zinātņu Akadēmijas sistēmas, un ar Viraku tam nebija nekāda sakara.

— Kas ar to atlidojis?— īvs jautāja.

— Tūlīt noskaidrošu.

— Tas gan nav svarīgi!— īvs uzsauca dežurantam. — Lai pieņem!

Dežurants izgāja, bet tūlīt pat atgriezās.

— Akadēmiķis Vilens lūdz jūs, šef, pie sarunu ekrāna.

īvs devās uz sakaru posteni.

Vienā no ekrāniem viņš ieraudzīja pazīstamo Vilena seju. Vecais akadēmiķis izskatījās mundrs, viņa acis šķelmīgi mirdzēja.

— Sveicināts, īv!— Vilens iesāka, nepagaidījis, kamēr īvs nosēdlsies pie ekrāna.— Tu, kā redzu, turies braši. Tas ir ļoti labi. Vai nekā būtiski jauna nav? Tā . . . Paklausies, īv, Padomes piekrišanas joprojām nav. Iespējams, ka es to nemaz nedabūšu. Bet pagaidām nav arī aizlieguma. Lai gan . . . vispār .. .— Vilens uz ekrāna pameta ar mazo, izkaltušo plaukstu.— Es došos prom rīt pusdienas laikā. Visi Viraka sakaru posteņi lai būtu sagatavojušies pieņemt manus ziņojumus! Uz jebkura viļņa.

— Sapratu, Skolotāj! No kurienes jūs dosieties ceļā?

— Tagad es varu to pateikt. No Abikaijas rifa. Mikijs jau ir nogādājis tur manu personisko batiskafu — amfībiju. Viņa «šķīvīši» tur neder.

— Abikaija ir tieši uz bīstamās zonas robežas . . .

— Es zinu.

— Vai jūs runājat jau no turienes?

— Vēl ne, bet drīz tur būšu.

— Skolotāj, varbūt kāds tomēr varētu braukt jūsu vietā?

— Nē.

— Ikviens no mums ir ar mieru.

— Zinu. Paldies! Bet es nekad nemainu savus lēmumus.

— Skolotāj, ko es varētu darīt jūsu labā?

— Tikai gaidīt manus ziņojumus. No Abikaijas ir jālido viena stunda. Tieši trīspadsmitos sākšu iegremdēša- nos. No tā brīža gaidiet, ko es ziņošu.

— Jā, Skolotāj .. .

— Pirms izlidošanas vēlreiz ar tevi sazināšos. Bet tagad — paliec sveiks!

Attēls nozuda. Ivs lēnām piecēlās kājās. Viņa rīcībā bija palikušas tikai astoņpadsmit stundas.

Tiklīdz Ivs iegāja savā kabinetā, uz viņa galda uzliesmoja tiešo sakaru ekrāns. Parādījās galvenā operatīvā dežuranta satrauktā seja.

— Sef, jūs izsauc Havaju salas .. .

īvarn spēji sažņaudzās sirds. Dārija . . . Kas tur notiek?

Piesēdies pie galda malas, Ivs satraucies ieurbās ar skatienu ekrānā. Tajā parādījās nepazīstamas tumšmatainas sievietes melnīgsnēja seja. Lielas, melnas acis, virs kumpā deguna kopā saaugušas uzacis, mazas, košas lūpas. Vecmodīgi auskari — lieli smaragdi zelta ietvarā.

Sieviete uzsmaidīja īvam, un viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Tas nebūs par Dāriju . . .

— Esiet sveicināts, Iv!— nepazīstamā sieviete sacīja. — Mani sauc Vera Rokija. Esmu bioloģe un nodarbojos ar delfīniem.

— Es jūs pazīstu,— Ivs pamāja.— Jūs strādājat Kergelēnā. Es tur nesen biju, bet jūs diemžēl nesastapu . . .

— Es pašreiz atrodos Havaju Bioloģijas institūtā. Kad uzzināju, kas noticis, pārtraucu atvaļinājumu. Man jums kas svarīgs jāpavēsta.

— Klausos!

— Iv, tas ir tikai minējums. Vēl daudz kas jāprecizē. Tomēr šķiet, ka jāņem vērā tas, ko atklājuši mani delfīni.

— Kas tieši, Vera?

— Es uzzināju no saviem delfīniem — nebrīnieties, man ir ļoti spējīgi audzēkņi, draugi, domubiedri, nudien, nezinu, kā viņus labāk nosaukt. . . Vārdu sakot, es no saviem palīgiem delfīniem uzzināju, ka bīstamā zona ir vairāk apdraudēta dienā, saules gaismā. Naktī delfīni tajā iekļuva pietiekami dziļi un pagaidām bez negatīvām sekām. Atkārtoju, šīs ziņas nav pārbaudītas, tomēr tās ir pietiekami drošas, kaut gan es nespēju aptvert, kā tas izskaidrojams. Mēģiniet pārbaudīt ar savām metodēm.

— Mūsu metodes pagaidām nav neko devušas.

— Tad vismaz ņemiet vērā, ko es teicu.

— Protams . . . Bet vai jūs, Vera, nevarētu pati atlidot uz Guamu — kaut vai uz neilgu laiku?

— Pašreiz nevaru. Vēlāk gan. Biologu štābs šobrīd ir šeit, Havaju salās. Mēs strādāsim, kontaktējoties ar jums, un, tiklīdz noskaidrosies kas jauns, tūlīt jums ziņošu.

— Norunāts! .. . Bet vai jums tur ir arī saslimuši delfīni?

— Diemžēl — daudz, Iv. Taču viņu saslimšanas iemesls pagaidām vēl ir mīkla, tāpat tas ir arī ar cilvēkiem. Kaut kas bojā muguras smadzenes. Bet kas? Mums ir viena otra hipotēze, bet tās ir tik nedrošas, ka labāk nerunāsim .. .

— Un tomēr? Mums nav galīgi nekādu minējumu.

— Nu, kaut vai kāds nezināms starojums.

— Kas neatstāj nekādas pēdas?

— Iv, es taču teicu — nezināms. Ir vēl arī citi pieņēmumi.

— Vera, fiziķi kategoriski iebilst.

— Zinu, mūsējie šeit gluži tāpat. Tātad jūs sapratāt? Nakts ir mazāk bīstama.

— Jā, protams .. . Gaidīšu no jums jaunas ziņas.

♦ ♦ ♦

Tātad nakts! Bet Vilens dosies ceļā dienas vidū. Tūlīt pat jāsazinās ar viņu. Taču — kā? Viņš neatstāja savas koordinātas. Abikaijas rifā nav novērotāju. Tur ir tikai kontrolautomāts. Tātad kāds jāsūta turp . ..

Kabineta durvis klusu atbīdījās. Uz sliekšņa parādījās Irma. Viņa stāvēja kā sastingusi un skatījās īvam tieši virsū. Irma bija ģērbusies zilā lidotāju kombinezonā, bet aizsargcepuri ar lielām brillēm viņa turēja rokās. Jau nākamajā mirklī, sažņaudzis Irmu savos skāvienos, Ivs skūpstīja viņas seju, viņas rokas. Klaudzēdama uz gridas nokrita cepure, un Ivs ar kāju to atgrūda.

— Iv, tas bija mans diskoplāns,— Irma sacīja, kad viņi bija apsēdušies blakus uz dīvāna.— Man ziņoja, ka tu esot atļāvis nolaisties. Paldies! Ja tu nebūtu atļāvis, es tik un tā būtu nolaidusies kaut kur tuvākajos rifos.

— No kurienes tu atlidoji?— jautāja Ivs, viņu apskaudams.

— Pašreiz no Guamas Galvenā aerodroma. Bet vispār no Mēness — no Akadēmijas Galvenās bāzes. Taču man

bija jānolaižas uz pavadoņa «MP-četrpadsmit». Mans diskoplāns ir no turienes. Un vēl. ..

Kā tad tu tiki uz Mēness?

— Mīļais, tas ir garš stāsts. Es piekritu doties līdzi jaunajai Akadēmijas ekspedīcijai. Uz četriem gadiem.

— Uz kurieni?

Uz Jupiteru. Bet tas nebūs tik drīz. Mēs pašreiz vēl trenējamies.

— Kāpēc tu nepateici?

— Tas nav svarīgi. Kādreiz es tev to paskaidrošu . . . Vai zini, kāpēc es esmu šeit?

— Cenšos uzminēt.

— Necenties! Mēs izmēģinājām aparatūru darbam Jupitera atmosfēras augšējos slāņos. Pagaidām tie ir izmēģinājuma paraugi. Tos pilnveidos un tā tālāk … Es vienu nozagu.

— Ko tad?

— Lidojošo «šķīvīti», kas autonomi spēj pārvietoties jebkurā vidē un var izturēt tūkstoš atmosfēru spiedienu, tam ir arī pietiekami spēcīga pretapstarojuma aizsardzība. Sajā «šķīvītī» ir divi diezgan labi skafandri, bez šaubām, arī tie ir izmēģinājuma paraugi, ar kuriem paredzēts strādāt Jupitera ekspedīcijā. Vai tu saprati?

— Skaidrs? Bet kāpēc Akadēmija to visu glabā slepenībā?

— Tu taču zini, kā ir Akadēmijā . . . Kamēr Padome nav pieņēmusi jauno aparatūru, tās nav.

— Un tomēr tā jau tiek izmēģināta.

— Bez šaubām, lai Padomei būtu, ko apstiprināt.

— Kad tavu nedarbu var atklāt?

— Nezinu, bet man šķiet — ne agrāk kā rīt no rīta.

— Kur ir tavs «šķīvītis»?

— Guamas Galvenajā aerodromā — mana diskoplāna kravas kamerā. To var nomest ar izpletni, bet, ja disko- plānu nosēdina uz ūdens, tas var izkļūt laukā arī pats.

— Vai tas ir iespējams?

— Man šķiet, ka ir, lai gan neesmu vēl mēģinājusi. Paredzēts, ka šis diskoplāns var nolaisties jebkuros apstākļos.

— Ja esmu pareizi sapratis, mēs varam lidot kaut vai šo pašu brīdi.

— Labāk gan, kad būs iestājusies pilnīga tumsa.

— Vai tu zini, ka es patlaban vadu Viraku?

— Protams!

— Un vai tu šajā mūsu abu ekspedīcijā man klausīsi?

— Protams … To jau es pārsvarā taču daru i..

— Mēs vēl atgriezīsimies pie šis tēmas, ja tiksim cauri sveikā. Vai tu stādies priekšā, cik liels ir risks?

— Manuprāt, tas ir mazāks nekā Jupitera apkaimē.

— Nezinu . . . Bet tas nemaina lietas būtību.

Uz galda no jauna uzliesmoja ekrāns. Parādījās dežuranta seja. Ivs uzreiz neaptvēra, ka viņu atkal izsauc Vilens.

— Iesim kopā,— Ivs aicināja Irmu, neatlaizdams viņas rokas.

Irma papurināja galvu.

— Nekādā ziņā! Viņš tūlīt nojautīs ko nelabu, ja ieraudzīs mani. Es tepat pagaidīšu.

Ivs izgāja. Irma aizsedza seju ar rokām un nolieca galvu uz ceļgaliem.

Kad Ivs atgriezās, viņa jau sēdēja — stalti izslējusies, mierīga, smaidoša.

— Ko viņš gribēja? Un kāpēc tu izskaties kā no mākoņiem nokritis?

Ivs paraustīja plecus.

— Vai tu vari iedomāties — noticis kaut kas neiespējams! Vilens nupat aizlidojis uz Abikaijas rifu un atklājis, ka tur nav viņa batiskafa.

— Bet kāpēc tam tur jābūt?

— Mikijs pagājušo nakti to tur nogādāja.

— Un kur ir Mikijs?

— Abi ar Vilenu tur — Abikaijā.

— Ko tad Vilens tagad grib?

— Viņš ir pārskaities. Savu mūžu nebiju viņu tādu redzējis. Viņš ir iedomājies, ka es esot licis aizvest no turienes viņa batiskafu.

— Un tu tiešām neesi to darījis?

— Irma!

— Es, piemēram, būtu rīkojusies tieši tā.

— Bet es gluži vienkārši nebūtu paguvis, kaut arī gribētu. Es tikai pirms divām stundām uzzināju, ka Vilena batiskafs ir Abikaijā.

— Kā tu to uzzināji?

— No viņa paša.

— Cik bezpalīdzīgi jūs visi šeit esat!— Irma bija sašutusi.— Jā, vai tev ir zināms, ka Nākotnes plānošanas Visaugstākā Padome atteikusies apstiprināt Vilena lēmumu?

— Vēl ne. Kad tas kļuva zināms?

— Apmēram pirms stundas.

— Tātad Vilens jau zina. Tāpēc jau viņš steidzies uz Abikaiju. Tad jau viss kārtībā.

— Vai tu domā, ka viņš tomēr būtu izpildījis savu nodomu?

— Esmu par to pārliecināta.

— Cik ir no šejienes līdz Abikaijai?

— Ja lidotu ar «Kvarku», mazāk par stundu.

Irma piecēlās no dīvāna un, matus sakārtodama, sacīja:

— īv, mums jāpasteidzas! Viņš droši vien tūlīt atlidos

šurp un tad tikai traucēs mūs.

♦ ♦ ♦

Pēc brīža viņi jau bija salas Galvenajā aerodromā. Irmas diskoplāns atradās vienā no tālākajām rezerves stāvvietām. Lidosta bija slēgta, avioni nenosēdās un nepacēlās. Tāpēc īvs un Irma varēja ar elektromobili aizbraukt līdz pašam diskoplānam. Tas bija jaunākais modelis un spēja vertikāli pacelties gaisā. Aparātam bija diska forma, caurmērs apmēram divdesmit metri un seši metri visbiezākajā — centrālajā — daļā. Tas stāvēja uz īsām kājiņām — konsolēm — un, nupat uzlēkušā mēness gaismas apspīdēts, izskatījās noslēpumains un drūms.

— Ar tādu es nekad vēl neesmu lidojis,— īvs sacīja, nopētīdams diskoplānu.

— Aizved elektromobili tālāk pie krūmiem,— Irma lūdza, iedama uz trapu.

īvs izpildīja viņas lūgumu, un abi iekāpa diskoplānā. Traps tajā pašā mirklī pacēlās — un smagās durvis cieši aizvērās.

— Seit vadība ir līdz pēdējai iespējai automatizēta,— Irma sacīja, vezdama īvu uz centrālo kabīni.— Visu dara ESM. Jānosaka vienīgi galapunkta koordinātas un jāievada augstums. Bīstamajā zonā pašreiz neviens nelido, mēs uzņemsim desmit kilometru augstumu. Bet epicentra koordinātes nosaki pats… Te ir apkārtnes novērošanas un ārējo sakaru ekrāni. Tu no šejienes vari sarunāties ar jebkuru planētas un tuvā kosmosa punktu.

— Vispirms sazināsimies ar Viraka bāzi,— sacīja īvs.— Pateikšu galvenajam dežurantam, ka naktī izlidošu rekognoscēt. ..

— Bīstamās zonas perifēriju,— piebilda Irma.

— Var teikt arī tā . . .

Parunājis ar galveno dežurantu un palūdzis noraidīt visiem Viraka posteņiem, lai uzmana viņa aparāta signālus, īvs sazinājās ar aerodroma koordinatoru, pateica savu vārdu un lūdza atļauju startēt.

— Kad jūs atgriezīsieties?— koordinators painteresējās.

— Uz rīta pusi.

— Laimīgu ceļu!

Irma nekavējoties ieslēdza dzinējus. Aparāts noraustījās un viegli pacēlās gaisā, arvien vairāk palielinādams ātrumu. Pēc maza brīža zem viņiem jau pletās mēness apstarotais okeāna tuksnesīgais klajš.

— Es ieprogrammēju tādu ātrumu, lai mēs pusnaktī nokļūtu virs epicentra,— sacīja Irma, apsēzdamās pie vadības pults.— Pašreiz epicentrā pulkstenis ir astoņi. Mums ir četras stundas, lai tu iepazītos ar «šķīvīti», skafandru un mazliet atpūstos.

— Bet es . . .— īvs iesāka.

— Mēs atpūtīsimies abi kopā,— Irma pačukstēja un aizveda īvu sev līdzi.

♦ ♦ ♦

īsi pirms pusnakts Irma pamodināja īvu:

— Mēs esam gandrīz pie mērķa . . . Celies!

Pēc maza brītiņa abi bija sagatavojušies. Tagad īvam bija jāsper pats grūtākais solis. Viņš maigi apskāva Irmu un, skatīdamies viņai tieši acīs, sacīja:

— Mana mīļotā, es uzņemos komandēšanu. Tu, bez šaubām, saproti, ka iegremdēšos es viens pats.

— īv! . . . Nemūžam! . . .— Irma iekliedzās un mēģināja atbrīvoties, taču īvs nelaida viņu vaļā.

— Vai tiešām tu domāji, ka es pieļaušu citu variantu? Es nebūtu tevis cienīgs. Paklausies … Tu nolaidīsies līdz diviem kilometriem un nometīsi ar izpletni «šķīvīti» un mani. Pēc tam pacelsies simt kilometru augstumā un tur virs epicentra turēsies. Un gaidīsi manus ziņojumus. Tad uzņemsi «šķīvīti» tajā punktā, kuru es norādīšu. Jebkurā citā gadījumā rīt sameklē Vilenu un viņam visu paskaidro. Citādi, ja es neatgriezīšos, viņš uzskatīs, ka es tik tiešām būtu varējis nozagt viņa batiskafu.

— īv . . .

— Irma, tā ir pavēle. Viraka pagaidu vadītāja pavēle.

— īv, bet es nevaru . . .— īvs pirmo reizi ieraudzīja viņas acīs asaras.

— Tev jāvar,— viņš mīļi teica,— jāvar, mana gudrā, mana brīnum daiļā, bezgala varonīgā Irma. Tu man palīdzēsi no augšas. Orientēsi mani uz mērķi. Nu, man jādodas ceļā . . .

Viņš noskūpstīja Irmas maigās, trīsošās lūpas un steidzīgi nokāpa lejā slūžās, kur atradās «šķīvītis».

Viņa seja bija slapja no Irmas asarām, taču viņš šajā brīdī bija neiedomājami laimīgs. Tik laimīgs kā nekad . . . Viņš zināja, ka šodien ir iekarojis Irmu uz visiem laikiem . . .

+ ♦ ♦

Iekāpis «šķīvītī», īvs uzlika aizsargcepuri, pārbaudīja, cik hermētisks ir skafandrs un aparāts, un ieslēdza ekrānus. No centrālā ekrāna tieši viņam pretī pavērās Irmas milzīgās acis. Viņas seja bija ļoti bāla, koncentrējusies un mierīga, taču acīs, kurās mirdzēja asaras, īvs bez pūlēm izlasīja visu, ko Irma domās viņam šajā brīdī sacīja. Un viņš domās Irmai atbildēja, lai gan viņa lūpas mehāniski atkārtoja pavēles . . .

Tad atskanēja vārds «starts!»— un Irmas seja nozuda, bet uz blakusekrāna parādījās diskoplāns, kas ātri attālinājās. Ar strauju rāvienu atvērās izpletņi. Pēc mirkļa «šķīvītis» viegli nolaidās uz okeāna virsmas. īvs nospieda pogu. Izpletņi nokrita sāņus. īvs pagrieza pret sevi dziļuma stūri — un «šķīvītis», saceldams visapkārt putas, laidās dzelmē. Zaļganā mēness gaisma, pamazām izdzis- dama, vēl spraucās iekšā pa vienu no iluminatoriem. Pēc tam iestājās tumsa.