Planētas attīrītaji

PLANĒTAS ATTĪRĪTAJI ATGRIEŠANAS

Atgriešanās šķita ilga . . . Simferopoles aerodroms tālajiem reisiem bija slēgts — to kārtējo reizi rekonstruēja. Transkontinentālie laineri nevienā no tuvākajiem lidlaukiem nolaisties nevarēja.

Adlerā elektronkoordinators Ivam rekomendēja lidot caur Maskavu, Parīzi, Kairu, Deli, Džakartu . . .

— Kāds ir optimālais variants? — Ivs jautāja.

Elektronkoordinatora sarunu ekrāns ieņirbējās lāsmai-

nās švīkās. Ivs šo informācijas sistēmu lāgā nepārzināja. Tā jau bija novecojusi un saglabājusies vienīgi nelielos perifērijas lidlaukos. īvs kādu brīdi pagaidīja. Pa ekrānu joprojām bez skaņas plūda lāsmainās švīkas.

— Kā tad ir ar optimālo variantu?

Skaņas vēl aizvien nebija, bet uz ekrāna uzslīdēja teksta rindas:

«Tā kā Simferopoles aerodroms slēgts un pa Urā- lu— Arābijas garuma līniju uz Mosonu tiek transportēta smaga iekārta, šajās dienās nav iespējams izmantot optimālo variantu. Ja rekomendētā trase nav izdevīga, piedāvājam citas — arī rietumu puslodē. Atbilde būs pēc astoņām minūtēm.»

— Nevajag,— Ivs teica.— Viss ir skaidrs. Pateicos.

Viņš nolēma lidot caur Maskavu un Kairu. Būtībā

dažām stundām vai pat dienām nebija nozīmes. Laika vēl pietika, un iespējams, ka Galvenajā bāzē viņu neviens negaida. Kairā patlaban vajadzētu būt Dārijai. īvs gandrīz veselu gadu nebija ticies ar māsu.

♦ ♦ ♦

Maskavā Ivs bija paredzējis ielidot naktī. . . Izrādījās, ka viņa lidmašīnai ir ļoti veca konstrukcija — no «pirms- skaņas» laikiem. Tā lidoja diezgan zemu virs mākoņiem. Pa ceļam divas reizes kaut kur nosēdās. Ivs izslēdza individuālās informācijas ekrānu un, krēslā atlaidies, mēģināja nosnausties. Aerodromos pasažieri iekāpa un izkāpa, taču krēsls Ivam blakus palika tukšs. Iluminatorā pamazām nodzisa sārtais riets, mākoņi lejā kļuva purpursarkani, un debesīs iemirdzējās pirmās zvaigznes.

Aiz muguras kāds paklusu stāstīja par Antarktikas eksperimentu, minēja skaitļus, termiņus un vairākas reizes atkārtoja, ka pēc dažām dienām viss izšķiršoties. Ivs nodomāja, ka trijos sanatorijā pavadītajos mēnešos viņš ir krietni atpalicis no zemes dzīves. Sanatorijas kotedžās, kas atradās saudzējamā priežu silā, publiskās informācijas ekrāni tika ieslēgti divas reizes dienā uz pusstundu. Ārsti visādā veidā centās izolēt savus aizbilstamos no ārējās informācijas straumes. Jūra, saule, profilaktiskas procedūras, spēles, sports . . . Ivs nogrozīja galvu: «Kā es to esmu izturējis! Labi, ka viss jau aiz muguras …»

Neviļus ienāca prātā: «Bet kas sagaidāms nākotnē? . . .» Viņš palūkojās iluminatorā. Tur bija melna nakts. Tikai tālumā pie paša apvāršņa Zemes un debesu tumsību atdalīja šaura, sārta strēmele — vai nu rieta pēdējā atblāzma, vai arī jau Maskavas ugunis.

«Maskava . . .» Ivs nopūtās. «Bez šaubām, Maskavā sameklēt Irmu nav nekādu cerību. Pilnīgi iespējams, ka viņas tur nemaz nav.»

Pēc tā —pēdējā strīda Irma bija pēkšņi nozudusi un nedeva par sevi nekādu ziņu. Turpat vai trīs mēnešus. Pirmās nedēļas Ivs stundām tupēja pie videosakaru ekrāna — jo vairāk tāpēc, ka sanatorijā brīva laika bija atliku likām. Bet Irmas aparāts mazajā dzīvoklītī Dārzu loka vecās mājas trīsdesmitajā stāvā neatsaucās. Un neviens no abu kopīgajiem draugiem, kurus viņš pa šiem mēnešiem sadabūja rokā, par Irmu neko nezināja. Palika gan cerība — tiesa, visai vārga —, ka Irma ir atgriezusies Galvenajā bāzē un gaida viņu tur. Patiesību sakot, tieši tāpēc viņš bija pasteidzinājis atgriešanos. Tomēr uzņemt sakarus ar Galveno bāzi neuzdrošinājās. Vai tā būtu vēlēšanās līdz galam saglabāt ilūziju?

«Pēdējā ilūzija…» īvs nokāra galvu un iespieda deniņus plaukstās. «Vai gan visi šie kopā aizvadītie gadi nav bijuši viena vienīga ilūziju virkne? Vai Irma ir bijusi patiesi laimīga? Un vai es Irmai blakus esmu bijis laimīgs? īsie tuvības mirkļi, protams, nav vērā ņemami. Irma bija tik neizprotama .. . Nav pat īsti skaidrs, kāpēc viņa izvēlējās tieši mani. Gudrā, brīnum daiļā, noslēpumainā Irma! Tā taču bija viņas izvēle. Un kas lika Irmai — talantīgai māksliniecei — kļūt par novērotāju Virakā? Es pat skaidri nezinu, cik viņai gadu. Viņa, bez šaubām, ir par mani vecāka …»

Kad Ivs, iesācējs, pirmo reizi ieradās praksē Galvenajā bāzē, Irma tur jau vadīja inženieru grupu. Viņas neparastais daiļums un dzedrā atturība pirmajā tikšanās brīdī pārsteidza Iva iztēles spējas. Neuzdrīkstēdamies ne sapņot par apbrīnojamo sievieti, īvs, tāpat kā daudzi citi Galvenajā bāzē, klusībā sāka viņu pielūgt. Šķita, ka arī pats Vilens, par spīti saviem gadiem, bija Irmā nedaudz iemīlējies. Lai gan — Ivs nezināja Virakā nevienu, kas atteiktos izpildīt jebkuru viņas vēlēšanos. Kaut arī tā būtu visneprātīgākā. Bet Irmai reizēm radās tādas vēlēšanās. Jā, viņas raksturs nebūt nebija ideāls. Ivs to ļoti labi zināja.

Toreiz — viņu pazīšanās pirmajos gados — Irmu divas reizes Galvenajā bāzē apciemoja dūšīgs lamzaks rudiem matiem. Bins. . . Bins Stoijers — tā laikam viņu sauca?— kosmosa ass, kura vārdu tolaik bez mitas daudzināja radio un videoinformācijas diktori. Bins bija nupat atgriezies no ekspedīcijas uz Marsu. Kad šī subjekta otrā vizīte salā tuvojās beigām un starp viņu un Irmu notika pēdējā izskaidrošanās, Ivs kļuva par tās liecinieku. īvs bija krastmalā atpūtas krēslā aizsnaudies. Viņu pamodināja balsis. Viņš pacēla galvu un ieklausījās. Irmas balsi viņš uzreiz pazina, bet otru . . . Atpūtas krēsls atradās no palmu lapām sapītā lapenē, no kuras pavērās skats uz okeānu. Balsis atskanēja no pretējās puses — no parka. Ivs gribēja piecelties un iziet no paslēptuves, bet šajā brīdī pavisam tuvu nočabēja krūmi un atskanēja Irmas skarbā balss:

«Nē un vēlreiz nē, Bin! .. . Un es tevi lūdzu, šķirsimies arī šoreiz kā draugi…»

Ivs nesadzirdēja atbildi, bet uztvēra tikai atsevišķus vārdus, kuros skanēja pārmetums un sarūgtinājums. Tie bija pavisam citi vārdi, nevis tie, ko Bins parasti mēdza

teikt no ekrāniem vai savu vīriešu un sieviešu kārtas pielūdzēju lokā. īvs drausmīgi apjuka. Viņš vairs nevarēja iziet no lapenes nepamanīts, bet, palikdams tajā, bija spiests netīši noklausīties intīmu sarunu, kurai liecinieki nebūtu vēlami. īvs samulsis aplaida acis apkārt un pēkšņi pa lapenes pinuma spraugu ieraudzīja Irmu un Binu. Abi bija tikai peldkostīmos, iedegušie augumi rietošās saules staros spīdēja kā iesarkans varš.

Tievā, slaidā Irma ar garajām kājām un vēja izpluinīto zeltaino matu ērkuli — un milzīgais, masīvais Bins ar platajiem pleciem un varenajiem bicepsiem .. . Bins bija veselu galvas tiesu garāks par Irmu, taču tajā brīdī bija uzmetis kūkumu un zemu nokāris rudo matu ērkuli. Šķita, ka viņš ieaudzis vakara saules apspīdētajā sārtajā granti. Saņēmis masīvajā ķepā Irmas delmu, viņš aiztrūkstošā, piesmakušā balsī kaut ko runāja. Irma neskatījās uz viņu un, lūpu kodīdama, noraidoši šūpoja brīnum daiļo galviņu. Tad Bins apklusa un pavērtu muti, acis nenolaizdams, skatījās uz Irmu. Vēl aizvien galvu šūpodama, viņa mēģināja atbrīvot roku. Viņš to neatlaida.

«Man sāp,» Irma klusu sacīja.

Bins neatbildēja, bet pievilka Irmu sev klāt. īvam šķita, ka viņa nepretojas. Viņas seja bija kā pārakmeņojusies, plaksti pievērti. Bins sāka neprātīgi skūpstīt Irmas plecus un krūtis, bet piepeši viņa ar netveramu kustību viegli atbrīvojās no Bina skāvieniem un, soli atkāpusies, negaidot spēcīgi iesita viņam ar roku pa seju. Saulē spoži nozibēja lielais, slīpētais dimants gredzenā, kuru viņa nekad nenovilka. Bins, it kā no miega mozdamies, apstulbis purināja savu rudo, četrstūraino galvu, bet Irma iesita viņam vēlreiz ar otru roku un, strauji pagriezusies, nozuda alejā. Šķita, ka viņa bēg, taču Bins viņai nesekoja. Viņš stāvēja nekustīgi, nokārtās rokas dūrēs sažņaudzis. Viņa acis bija plati ieplestas. No gredzena pāršķeltā vaiga tievā strūkliņā tecēja asinis. Kad asinslāses no pazodes sāka pilēt uz pleca un ritēt lejup pa roku, Bins it kā atguvās. Izklaidīgi pārvilcis ar plaukstu pār seju un ieraudzījis, ka pirksti ir asiņaini, viņš viegli paraustīja plecus. Tad, kaut ko nopurpinājis, smagiem soļiem devās pa krastmalu prom. Kad īvs beidzot tika laukā no lapenes, Bins jau bija nozudis aiz tuvākā zemesraga. Vienīgi dziļu pēdu sliede tumsa pašā ūdensmalā baltajās koraļļu smiltīs, kas rieta staros jau metās sārtas.

Tajā pašā dienā pie vakariņu galda atklājās, ka Bins Stoijers aizlidojis no salas.

«Viņš ļoti steidzās,» stāstīja tikko no dežūras Galvenās bāzes Centrālajā vadības postenī atnākušais Rišs, «viņu pa ceļam uz Guamu paņēma līdzi mūsu raķešplāns. Nav šaubu, ka vienu otru tāda negaidīta aizbraukšana sarūgtinās.»

Riša pareģojums, kā aizvien, nepiepildījās. Galvenajā bāzē Binu Stoijeru neviens vairs nepieminēja. Irma bija tāda pati kā agrāk — dzedri laipna, ironiska, savās domās iegrimusi. Šķita, ka Galvenajā bāzē viņa pret visiem izturas vienādi draudzīgi un nevienu īpaši neizceļ.

Kad Iva prakse bija beigusies, Vilens norīkoja viņu Irmas grupā. Tajā bija astoņi inženieri, un toreiz viņi strādāja Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā.

Bija daudz darba; reizēm viņi nedēļām ilgi neatgriezās Galvenajā bāzē. Irma jau sen bija nolēmusi ņemt atvaļinājumu, bet to allaž nācās atlikt. Kādu vakaru — toreiz viņu amfībija atradās Hokaido austrumu piekrastē — Irma pavēstīja, ka nākamajā dienā braukšot uz Eiropu.

«Tu paliksi manā vietā,» viņa sacīja īvam. «Ar Vilenu ir saskaņots.» Irma piedraudēja īvam ar pirkstu, paredzēdama, ka viņš iebildīs. «Un vispār — pēc atvaļinājuma es laikam pāriešu uz citu grupu, jo pretējā gadījumā mēs viens otram pamatīgi apriebsimies.»

Nākamajā rītā viņas vairs nebija. Ne no viena neatvadījusies, viņa gluži vienkārši rītausmā bija pārsēdusies pretimbraucošā Viraka amfībijā, kas devās uz Tokiju.

īvu toreiz visvairāk sarūgtināja tieši tas, ka viņa bija aizbraukusi neatvadoties. Klusībā viņš bija cerējis, ka Irma, pēc tam kad abi tik ilgi kopā nostrādājuši, atļaus pirms ilgās šķiršanās uz atvadām sevi noskūpstīt. Tam, ka Irma pēc atvaļinājuma varētu grupā neatgriezties, viņš gluži vienkārši neticēja.

Bet viņa neatgriezās. Pēc mēneša īvs uzzināja, ka ir iecelts par grupas vadītāju. Pēc tam īvs tā iegrima darbā, ka Irmu atcerējās arvien retāk un retāk. Pagāja gandrīz pusotra gada. Irma uz Galveno bāzi neatbrauca.

Reiz, sarunādamies pa videotelefonu ar Dāriju — māsa toreiz vēl mācījās Parīzē —, īvs uzzināja par gleznu izstādi, kas bija veltīta Viraka darbinieku varonībai. Dārija tieši tā pateica: «Varonībai…» īvam šis vārds šķita tik smieklīgs, ka viņš nespēja novaldīt smaidu.

Dārija tūdaļ apvainojās.

«Draudziņ, tur ir arī tavs portrets,» viņa atvadoties pavēstīja un atslēdzās.

īvs palika sēžam kā sastindzis pie satumsušā ekrāna. «Mans portrets? Vai tiešām — Irma? Varbūt tā ir viņas izstāde? …»

Vakarā viņš vēlreiz izsauca Parīzi. Taču Dārijas aparāts neatbildēja. Tikai pēc dažām dienām viņam izdevās vēlreiz dabūt savienojumu ar māsu, kam tajā laikā bija eksāmeni.

Sākumā Dārija, kā jau to varēja gaidīt, bija uz viņu apvainojusies un dusmīga, taču, sapratusi, ka īvu nezin kādēļ ir satraukusi ziņa par izstādi un portretu, kļuva laipnāka. Virakam veltīto darbu autore esot jauna, bet jau plaši pazīstama māksliniece, kas pati vairākus gadus strādājusi Virakā. Viņas vārds esot Irma, uzvārdu Dārija neatceroties. Ja nu īvu tas interesējot, viņa noskaidrošot un rīt paziņošot. . .

īvs vairs māsā neklausījās. Viņa sirds dauzījās tik spēcīgi, ka šis troksnis noslāpēja visu uz pasaules. Un unisonā sirdspukstiem smadzenēs atbalsojās: «Irma, Irma .. . Viņa atceras . .. Atceras mani…»

Nākamajā dienā īvs izlūdzās Vilenam atvaļinājumu un aizlidoja uz Parīzi. Pa ceļam viņam bija jāaizkavējas Madagaskarā — tāds bija Vilena noteikums. Darbs Mada- gaskarā neprasīja vairāk kā pāris dienu, bet īvs tur pavadīja visu atvaļinājumu, jo Viraka Madagaskaras bāzē viņš sastapa Irmu. Šķiet, viņa priecājās par tikšanos, pat pastiepa pretī vaigu, lai īvs to noskūpsta, bet viņš bija tā apjucis, ka vienīgi piebikstīja Irmai ar degunu. Viņi nopļāpāja veselu dienu, lai gan pēc Irmas jautājumiem īvs nojauta, ka Irmai par viņa grupu ir zināms viss. Viņa pati pa šo laiku bija strādājusi vairākās Viraka šūniņās, pat tuvajā kosmosā — vienā no orbitālajām bāzēm. Gleznu izstādi Irma nepieminēja, un īvs viņai neteica, ka gribējis lidot uz Parīzi. Ārēji viņa bija palikusi tā pati skaistā, dzedri uzmanīgā, mazliet ironiskā Irma, taču viņas skaidro, zaļpelēko acu dzīlēs lāgiem bija jaušamas tādas kā skumjas, kā šaubas. Irma uzmanīgi noklausījās visu, ko īvs stāstīja, bet viņam reizēm šķita, ka Irmas domas ir aizklīdušas tālu prom . . . Kādas pastaigas laikā viņš uzmanīgi saņēma Irmu aiz rokas, tomēr viņa tikpat uzmanīgi to atbrīvoja.

Atvaļinājuma dienas aiztraucās vēja spārniem. Irma pavadīja viņu uz Antananarivas aerodromu un, atvado

ties sniegdama roku, kuru viņš neatlaida, starp citu piebilda, ka viņa, iespējams, pati drīz ieradīšoties Galvenajā bāzē.

Tik tiešām pēc dažām dienām, nevienu iepriekš nebrīdinājusi, Irma atlidoja un tūlīt devās pie Vilena .. .

Ivs patlaban gatavojās atgriezties pie savas grupas, bet dežurants paziņoja, ka viņu aicinot Vilens.

īvs brīnījās — pirms stundas viņš pie Vilena jau bija saņēmis visas instrukcijas un abi bija atvadījušies. Iva izbrīnu nomainīja apjukums, kad viņš šefa kabinetā ieraudzīja Irmu. Viņa sēdēja pie loga zemā ādas atzveltnes krēslā, nedaudz uz priekšu saliekusies un ceļgalus ar rokām aptvērusi. Viņai mugurā bija gaišzils pilota kombinezons. Blakus uz paklāja gulēja aizsargcepure ar aizsargbrillēm. Kabineta vidū, domīgi plūkādams bārdiņu, stāvēja Vilens. īvs apstulbis, kā valodu zaudējis, apstājās pie durvīm.

«īv, Irma grib atgriezties tavā grupā,» Vilens sacīja, pamādams ar galvu uz viņas pusi. «Ko tu par to teiksi?»

«Varu kaut vai tūlīt nodot dokumentāciju … Es . . .»

Irma pavīpsnāja un noraidoši papurināja galvu.

«Tu neesi sapratis,» Vilens pārtrauca īvu. «Irma lūdz, lai tu viņu ņemot pie sevis par parastu inženieri.»

«Bet…» īvs iesāka.

«Ja nav brīvas inženiera vietas, esmu ar mieru arī par tehniķi,» Irma, acis nepaceldama, ļoti klusu sacīja.

«Izbeidziet bojāt man nervus!» Vilens aizsvilās. «Man šovakar ir svarīga apspriede, un es vēl neesmu tai sagatavojies. Piecās minūtēs lai jūs abi vienotos — skaidrs?»

Un Vilens strauji izgāja no kabineta, atstādams viņus divatā.

Irma pacēla uz īvu savas lielās, pelēkzaļās acis un vainīgi pasmaidīja.

«Iv, tā ir kapitulācija. Padodos.»

«Bet es nevēlos kapitulāciju,» īvs protestēja.

«Sauc to, kā tev patīk. Es gribu palikt kopā ar tevi. Ja tu, protams, neiebilsti.»

Pēc stundas viņi izlidoja uz Uranao atolu, kur tolaik bāzējās īva grupa.

Tie — pirmie mēneši kļuva par reālu burvību. Atmiņas viņš saglabāja pašos sirds dziļumos. Un baidījās atgriezties pie tām, lai pārdzīvoto pa pilienam neizšļakstītu un neļautos kārdinājumam salīdzināt. Irma, Irma, kur tu

patlaban esi? Vai tiešām bezgalīgajos meklējumos vēlreiz pārsvītroji visu noieto ceļu un mūsu naktis Uranao, un tropiskās saules caurstarotos daudzkrāsaino rifu labirintus, kuros mēs pavadījām augas dienas no ausmas līdz rietam, un neizsakāmi krāšņos saullēktus, kurus sagaidījām savā amfībijā, kas klusu slīdēja pār mirdzošo okeāna klaju …

+ + +

Pie salona griestiem uzliesmoja plafoni. Centrālajā ekrānā parādījās kapteinis un paziņoja, ka pēc pāris minūtēm viņi nolaidīsies Maskavā Seremetjevas lidlaukā. Pulkstenis — desmit minūtes pāri diviem, pēc Maskavas laika. Līdz centram un lielo viesnīcu rajonam šajā nakts stundā visātrāk iespējams nokļūt ar metro.

Ivs pieplaka pie iluminatora. Spraugās starp tumšajiem mākoņiem, kas žigli traucās garām, dzirkstīja milzīgās pilsētas daudzkrāsaino uguntiņu spieti. Lidmašīna pagriezās un spēji laidās lejup. Pēc dažām sekundēm pavisam tuvu sāka ņirbēt nosēšanās joslas ugunis. Mašīna viegli ar riteņiem pieskārās pie betona un nobremzēja pie viena no virszemes peroniem. Apklusa motori, un kapteinis aicināja pasažierus izkāpt.

īvs izgāja pēdējais. Viņš aizkavējās uz trapa, dziļi ieelpodams vēso, pēc lietus mitro gaisu. Kaut kur no tumsas atlidoja vējš, atnesdams meža, slapju lapu un tikko pļautas zāles smaržu. Zaļu un sarkanu punktu virknes iezīmēja skrejceļus. Zilganu reflektoru apspīdēta perona josliņa veda uz spoži apgaismoto lidostas ēkas stikla kārbu. Pa labi un pa kreisi pie blakusperoniem, blāvi zibsnīdami iluminatorus, nekustīgi bija sastinguši milzu zivīm līdzīgi gaisakuģi. Sajā aerodroma daļā varēja nosēsties vienīgi tuvo reisu lidmašīnas, tāpēc naktī šeit bija minimāla kustība. Lielākajai daļai peronu apgaismojums bija izslēgts. Klusumu traucēja tikai viegli soļu švīksti — Adleras reisa pasažieri jau tuvojās lidostas ēkai.

Kāpdams lejā pa trapu, Ivs palūkojās augšup. Virs galvas mirdzēja zvaigznes. Spoži staroja Lielais Lācis, bet zem tā aiz zemei pieplakušajām lidostas ēkām pusi apvāršņa apņēma liesmojoša oranža blāzma — planētas vislielākās pilsētas nakts uguņu atspīdums.

— Esi sveicināta, Maskava!— Ivs klusu sacīja.— Esi sveicināta un paliec sveika!

Rītausmu viņš jau sagaidīja Parīzē.