Notikums bez sekām

Volodja Trofimovs mīlēja ieiet zooloģiskajā veikalā starp pulksten vienpadsmitiem un divpadsmitiem. Viņš klīda gar krātiņiem, ieklausījās kāmišu kņadā, pa-pagailīšu guturālajās klaigās, putnu spārnu švīkstoņā, ilgi vēroja krāsu miju akvārijos, ieelpoja neierasto siena, dzīvnieku un kaltētu dafniju smaržu.

Todien viņš ievēroja, ka pie veikala tuvākās sienas piestiprināts krāsains fotoattēls — lec saule, priekšplānā no ūdens paceļas pilu bars, pa kreisi — uz kopējā fona — sausu zāļu biezoknis. Paraudzījās uz akvāriju kaktā pie ieejas «putnu zālē» un pamanīja milzīgas zilas acis, kas uzmanīgi vērās viņā. Trofimovs apjuka, iebāza rokas kabatās un ieraudzīja zivs asti.

Viņa piepeldēja tuvāk stiklam, pamāja ar gleznajām, baltajām rokām un atglauda, garos, za(os matus no ieapaļās, mīlīgās sejas. Iebiedēto hupiju bariņš iemetās augu biezoknī akvārija stūrī. Ar zibenīgu kustību viņa saķēra dūrītē prāvu zivi un iebāza to mutē. Pēc tam, plunkšķinot ūdeni, apsēdās uz akvārija malas. Trofimovs ieraudzīja marmorbaltu ķermeni, maigās rokas un neaizsegtas lieliskas krūtis. Graciozi pagrozījusi plecu, viņa izpūta sidrabainus gaisa burbulīšus, un Trofimovs nopūtās: «Tieši kā izvirpota!»

Viņa atspiedās uz kreisās rokas, ūdens pilieni, kas kā rožainas pērlītes ritēja no gurniem uz asti, apžilbināja acis. Uz ķermeņa atspoguļojās krātiņi, putni, pārdevēji, palma pie loga, bet stūri atmirdzētā gaisma padarīja gaišāku. Matus purinādama, viņa atvēra viegli iekonturēto mutīti un atmeta atpakaļ galvu. Šai brīdī veikalā ieskanējās mūzika. Neredzami instrumenti veidoja patīkamu skaņu fonu, grūti bija noteikt to skaitu, un vai tas vispār bija orķestris parastajā izpratnē?

Skaņas šķita pazīstamas un, apgrūtinot elpošanu, satrauca iztēli. Trofimovs ieklausījās tajās, aizmirsa likstas, ķildas un steigu, kas pašlaik bija tikpat tāla kā pagājušais gadsimts. Pakāpeniski no skaņām veidojās motīvs. Trofimovs bija priecīgs, ka pazīst to, atmiņā uzpeldēja vārdi, un viņš sāka klusi dungot:

Es atceros vēl brīdi skaisto, Kad parādījās man tavs tēls.

Atkal izš}akstījusi ūdeni! īstu purvu izveidojusi, drīz sāks vardes kurkstēt, — aizmugurē atskanēja ērcīga balss.

Skanošajā klusumā viņa bez trokšņa ieslīdēja ūdenī, saritinājās kamolā pie paša dibena un, vainiga juzdamās, aizsedza seju ar asti. Trofimovs atskatījās. Durvīs ar uzrakstu «Dienesta ieeja» stāvēja neliela, paveca sieviete zilā uzsvārcī: — Paej sāņus, mīļais cilvēk, citādi iekāpsi tieši peļķē!

Trofimovs saoda vieglu purva trūdu dvaku un, vēl aizvien būdams mūzikas iespaidā, paspēra soli atpakaļ.

Kaut nelaid nevienu — viņa tik un tā dižojas! — sieviete burkšķēja, uzslauci-dama spīdošās peļķes.

No kurienes tāds brīnums radies? — Trofimova jautājums pārtrauca neērto pauzi.

Sieviete uzmanīgi paskatījās uz viņu, pārsēja noslīdējušo lakatu: — Nekāda brīnuma vispār nav! Laboratorijā eksperimentēja, kaut ko tur sajauca un neiznāca kā vajadzēja. Tāpēc arī palaida mazumtirdzniecībā. Vakaros šeit mēdz būt tikpat daudz cilvēku kā klubā.

Zinātnei tagad plašs vēriens, — apstiprināja Trofimovs, — kas tas ir, vai inventārs?

Kāpēc? Nopērciet! — sieviete piedāvāja.

To es varu! — Trofimovs pēkšņi izmeta, apjuka un klusu piebilda: — Vai zināt.

Viņš jau visu nedēļu nēsāja kabatā 800 rubļu, lai nopirktu krāsu televizoru.

Sieviete pagriezās pret pārdevēju un diezgan skaļi teica:

— Toļik, nāra izprecināta, nāc, apkalpo pircēju!

Jauns izstīdzējis cilvēks jau steidzās šurp: — Klausos, — viņš vienaldzīgi sacīja.

Es gribu pirkt nāru, — jautri izmeta Trofimovs un tūlīt pie sevis nodomāja: «Kāpēc es to daru?»

Samaksājiet, lūdzu, kasē septiņsimt piecdesmit piecus rubļus, — pārdevējs palocījās, parādīdams cieņu tādam pircējam, aizgāja aiz letes un izrakstīja čeku.

«Savādi, maksā tikpat, cik «Elektrons»,» brīnījās Trofimovs, gribēja no pirkuma atteikties, taču paskatījās uz nāru un sameklēja naudu.

Stāvēdams pie kases, viņš jutās kā nelabojams avantūrists, viņam bija neērti, likās, ka žakete karājas plecos kā uz pakaramā: saliecis muguru, viņš izstiepa uz priekšu galvu, tikai nedaudz izceldamies skolēnu bariņā.

Kasiere divas reizes pārskaitīja violetās divdesmit piecu rubļu naudas zīmes, piedāvāja iegādāties DOSAAF loterijas biteles. Pasniegdams čeku pārdevējam, viņš ievēroja, ka sieviete zilajā uzsvārcī ir nozudusi. «Ragana!» viņš nodomāja.

Jūs varat pasūtīt mašīnu. Atstājiet adresi, un mēs aizvedīsim pirkumu, — pārdevējs ierosināja, it kā uzsvērdams notiekošā nedabiskumu.

Trofimovs piekrita.

Iziedams no veikala, viņš atskatījās. Nāra pavadīja viņu ar skumjām acīm. Trofimovam kļuva žēl sevis, viņš vēl vairāk sakņupa, smagi nopūtās, paraudzījās pulkstenī un steidzīgi devās uz savu pārvaldi.

Straujais gājiens nomierināja, bet, jau ieiedams nodaļā, viņš saprata, ka tur, veikalā, redzējis brīnumu.

Mājup Trofimovs gāja nesteigdamies, novilcinādams savu ierašanos, tāpēc jau gaitenī izdzirda dēlēna priecīgos izsaucienus, jautru šļakstoņu un Lidas dusmīgo balsi. Viņu nesagaidīja kā parasti.

Viņš lēni uzvilka mājas apavus un devās uz virtuvi. Nāra griezās virpuļdejā, strauji apstājās un pielika plaukstas pie stikla. Antons sita pa to ar savām roķe-lēm un lēkāja, spiegdams aiz sajūsmas. Uzmanīgāk ieskatījies, Trofimovs ievēroja, ka nārai uzģērbta sievas peldkostīma augšdaļa, un ilgi smējās, juzdams, ka izgaist smagums, kas bija sakrājies pašos dvēseles dziļumos.

Nu, kā jums te klājas bez manis? — viņš jautāja, joprojām smaidīdams.

Sēdies pie vakariņu galda, — Lida nelaipni piedāvāja.

Jā, mēs ar Antonu tagad vilku ap-ēdīsim! — būdams jautrs, Trofimovs uzmeta dēlu augstu gaisā, un viņi apsēdās.

Kā jums patīk pirkums? — Trofimovs pavaicāja.

Tu labāk pasaki, kad nopirksi televizoru? — Lida uzdeva pretjautājumu. — Averčovs divās nedēļās dabūja, bet tu nevari!

Es ar vienu paziņu.'.. norunāju. Apsolīja palīdzēt, — vairīdamies skatīties sievai acīs, teica Trofimovs.

A-ā, — Lida aizveda dēlu uz guļamistabu. Tas tiepās, gribēja vēl parotaļāties ar krustmāti zivi, un Trofimovs prātoja, ka Antons drīz būs izaudzis tikpat liels kā māte.

Viņš ieslēdza televizoru un pievērsās ekrānam, Lida no bērnistabas atgriezās tikai pēc laba laika un tūliņ gāja gulēt. Viņš izslēdza televizoru. un arī apgūlās. Mēģināja lasīt detektīvu jaunākajā žurnālā, kuru rindas kārtībā bija dabūjis uz divām dienām, taču lasīšana neveicās, viņš nolika žurnālu. — Lidij, vai atceries, kā tu dziedāji kori? Ar Vaļu Sidorkinu?

«Es atceros vēl brīdi skaisto …», viņš iedziedājās vārgā tenorā. Abi kādu laiku klusēja.

— Tu esi kļuvusi Citāda.

— Protams, kino neapmeklējam, uz teātri ari neejam. Esmu aizmirsusi, kur tas atrodas.

Pirms ^astoņiem gadiem mums auga skaisti kaktusi, — it kā nedzirdēdams Lidu, Trofimovs turpināja. — Vai atceries? Es dažreiz briesmīgi gribu pīrādziņus. Ar kāpostiem. Un es vēlos, lai tu man noadi bezroci. Zilu un biezu.

Nu, ja es sēdētu mājās un nestrādātu!

Ko lai dara, ka esmu inženieris. Pat ne galvenais inženieris. Un man patīk mans darbs.

Lida pārmetoši novilka: — Es nenogurstu mazāk par tevi! — Un pagrieza viņam muguru.

Viņš paraudzījās uz sievu, kura pašlaik bija tik tāla, nopūtās, uzvilka pidžamu un izgāja virtuvē.

Nāra tina ap pirkstiņu valisnērijas lapiņu, zvīņas laistījās noslēpumainā daudz-krāsainībā, lēni un vijīgi ūdenī viļņojās mati.

— Bet viņa tiešām bija pavisam savādāka! — Trofimovs pats sev negaidot teica.

Nāra atspiedās pret stiklu kā pasažieris pret «Ikarusa» pakaļējo sienu, apsēdās uz astes un gatavojās klausīties.

— Mēs iepazināmies trešajā kursā, — klusēšanas uzmundrināts, turpināja Trofimovs, — tikai Lida bija no paralēlās plūsmas. Zini, kā notiek: pirmo kursu aizvadīju nepārtrauktās bailēs «izdzīs.vai neizdzīs», otro kursu izšmaucu pēc inerces, bet trešajā sāku domāt, kur es esmu iekļuvis? Sapratu, ka ne tur, kur vajadzēja. Nu, domāju, izdienēšu armijā, pēc tam izlemšu … Pavisam nejauši iegāju institūta klubā … notika fakultātes kora mēģinājums. Apsēdos stūri paklausīties.. Lida un vēl viena jauniete dziedāja. Bez mūzikas pavadījuma. Kad beidza, minūti valdīja klusums … Un tad, saproti… ieraudzīju pasauli krāsainu!

Viņš apklusa, pēc tam sacīja:

— Protams, arī es esmu vainīgs! Laulība ir abpusējs darījums. Viens vainīgs vairāk, otrs — mazāk, kāda jēga meklēt galveno vaininieku!

Trofimovs stāstīja, atcerējās, nogrima pārdomās, atkal runāja, un pēkšņi attapās: — Tu taču esi izsalkusi!

Viņš atvēra ledusskapi, ilgi pētīja tā saturu, prātodams, ar ko pacienāt nāru, kamēr atrada aizsāktu šprotu kārbu. Ar diviem pirkstiem paņēma zivtiņu, norausa no tās auksto, staipīgo eļļu un iemeta akvārijā. Nāra, graciozi izliekušies, panira zem ūdenī iemestās zivs, pavēcināja asti, un šprote kā dzīva apmeta loku, it kā pati iepeldēdama miniatūrajā mutītē.

— Redz, cik veikli! — nobrīnījās Trofimovs.

Viņš meta šprotes, nāra ar tām rotaļājās aizvien aizrautīgāk, ūdens akvārijā viļņojās, un pa virsmu peldēja eļļaini traipi.

Pēc tam nāra pacēla galvu virs ūdens, un, pievērusi acis, sāka klusi dziedāt. Viņas balss bija tīra, sirsnīga un tā' nomierināja.

Dziļi aizgrābts, Trofimovs ilgi.stāvējJ pie akvārija, kamēr sajuta, ka viņu novēro. Viņš atskatījās. Ar matu rullīšiem kā astronautu aizsargcepuri galvā Lida stāvēja uz sliekšņa un raudāja.

Trofimovs iemeta atkritumu spaini tukšo kārbu un atgrieza karstā ūdens krānu: — Lidij, bet es domāju … viņa nav pabarota … tāpēc piecēlos … vajag taču, — viņš stostīdamies sacīja.

Viņa sāka šņukstēt, atspiedās pret Trc-fimova plecu: — Tu mani tomēr nemīli.

Trofimovam kjuva neērti, ka Lida par to sāk runāt, kad viņi nav vieni. Viņš apskāva sievu un čukstēja: — Mulķīte. Visas mazas meitenes jau gul.

Lida uzlika rokas virām uz pleciem. Matu rulli pieskārās viņa zodam un šķindēja, piesizdamies cits citam, it kā lūztu] kaut kas trausls. Viņi pamira.

No ūdens spulgoja nāras zilās ačteli Lida ar sievišķīgu apķērību to tūliņ ievēroja un kļuva uzmanīga:

— Būtu tu, Vovik, labāk gājis gulēt, — viņa nogurušā balsi palūdza.

Viņi klusu apgūlās, un Trofimovam mor koši iegribējās uzsmēķēt, bet atgriezties virtuvē bija neērti. Viņš ilgi grozījās, nevarēja aizmigt. No virtuves skanēja šļakstiem, un Trofimovs, šo skaņu ieaijāts, aizmiga. Sapni viņš ilgi peldēja, un vilnis viņu izmeta krastā pavisam nogurušu.

Trofimovs pamodās no tranzistora skaņām virtuvē ' Lida skandināja traukus un gatavoja brokastis. Viņš uzvilka pidžamu, pakasīja pakausi, nožāvājās un devās uz virtuvi.

— Kāpēc tu to? — viņš drūmi pamāja uz veco, zajo segu, ar kuru bija pārsegts akvārijs.

Neparasti izgreznojusies, Lidija pagr I zās uz plīts pusi.

— Lai viņa neblenž uz mums! Brokastis ēda klusēdami. Antons miga

ciet, niķojās, bija redzams, ka bērns nav izgulējies. Zēns sarosījās: — Papu, vai krustmāte zivs dzer kakao?

Tā ir nāra, — atbildēja Trofimovs.

Bet vai viņa lido?

Kāpēc?

Nu, viņa taču dzied?!

— Ed, dēliņ, tev jāsteidzas, citādi netiksim laikā dārziņā, — Lida mīlīgi pārtrauca tālāku izprašņāšanu.

Trofimovs nopūtās un neteica neko. Viņš piezvanīja Lidai tikai trijos pēcpusdienā:

— Hallo, Lida?… Es atceros vēl brīdi skaisto… — viņš moži nodziedāja.

Kaut kur tālu, telefona kabeļu savijumā atskanēja sprakšķis un dobja sievietes balss piebalsoja: «Kad parādījās man tavs tēls…

—: Zini, izrausimies vakarā uz «Putnu»! Antonu aizvedīsim pie mammas, pasēdēsim … patērzēsim …

— Paldies.

Kas tev lēcies? — skali vaicāja Tro-fimovs, un kolēģi paskatījās uz viņu.

Šodien Antonu no bērnudārza atvedīsi tu, Vovik!

— Lida …

Melodija izgaisa. īsi signāli bungoja ausi. Viņš nolika klausuli, un kļuva dzirdamas blakus skaņas: čaukstēja papīrs, klabēja caurumotāji, ar troksni ieslēdza iespiedmašīnu. Trofimovs ievēroja noputējušu logu, tumšas sienas, nekārtību uz galda un sarūgtināts prātoja: «Kur es esmu vainīgs? Vai tāpēc, ka izdevu televizoram paredzēto naudu? Pagaidām taču var skatīties melnbalto, bet nāras sērijās neražo!»

Viņš atcerējās, kā nāra veikalā dzie-•*ja, bet tai pašā laikā saprata, ka atstās-•St to kolēģiem nevar. Nebūs pārliecinoši.

Vakarā aizgāja pēc Antona. Pārģērba viņu, atbildot uz kārtējo «kāpēc?» birumu. Ģērbtuvē iedrāzās apmēram četrus gadus vecs knēvelis ar rotaļlietu rokās, pavēroja Trofimovu un jautāja: — Vai nāra ir tava?

— Mana, — atbildēja Trofimovs.

— Tad esi gan muļķis! — teica puišelis un pazuda tik ātri, ka Trofimovs nepaspēja uz viņa vārdiem pat reaģēt.

Virtuve bija stipri piesmēķēta. Uz galda stāvēja sausā vīna pudele, divas kafijas tasītes, pelnu traukā kūpēja cigarešu gali ar spilgtu lūpu krāsu notrieptiem filtriem. Lida sēdēja domās nogrimusi, galvu balstīdama uz rokām.

Apsveicu svētkos! — Trofimovs palocījās.

A, Volodja! Vai tu atceries Zinu Ko-Sļ/u? No ceturtās grupas?

\J*— Neatceros. *

— Satikāmies šodien universālveikalā. Viņa atnāca pie mums ciemos. Iedomājies — šķiras no otrā vira, — Lida sacīja un sajūsmināta nobeidza: — Ir gan velna sievišķis!

Akvārija stūrī sēdēja nāra un vēroja Lidu. Virs ūdens peldēja izburbējis vaniļas sausiņš, atgādinādams vecu spēju kārti.

Kāpēc tu iemeti sausiņu? — viņš skarbi jautāja, atvērdams logu.

Nekliedz, lūdzu, šeit ir bērns, bet šprotes ari es pati ik dienu neēdu! — Lida paņēma Antonu aiz rokas.

— Iesim, dēliņ, lai mūsu papus atpūšas.

Lidij, tu taču varēji kaut hamsas nopirkt … vai moivas — tās var dabūt visur, bet ar šprotēm es viņu baroju tikai tāpēc, ka neko citu neatradu, — Trofimovs, neievērodams sievas aso toni, centās atbildēt mierīgi.

Man, Vovik, pietiek klapatu ar jums diviem, bet te vēl šī… purva stulbene! Tā arī zini — vai nu es, vai viņa!

Juzdams, ka vecāki nesaprotas, Antons sāka činkstēt, un Lidija viņu aizveda skatīties «Labu nakti, mazuļi!». Trofimovs iedomājās, ka būtu pavisam slikti, ja tagad sabojātos televizors.

Viņš ielika tasītes izlietnē, iztīrīja pelnu trauku, izskaloja glāzīti un ielēja sev vīnu. Pavirpināja pirkstos tievo kājiņu, raudzīdamies gaismas dzirkstīs zaļganajā šķīdumā, un uzreiz izdzēra glāzi līdz dibenam. Vēsais, sūrais un skāņais dzēriens atsvaidzināja muti, samazinot saspringtību, kaut kur ap sirdi izplūda silts vilnis.

Gulēdama akvārija dibenā, nāra sijāja caur pirkstiem akmentiņus un vēroja sausiņu. Likās, ka viņa raud. Izpletis pirkstus, Trofimovs izzvejoja sausiņu un nolika uz bļodiņas.

— Ar ko lai tevi pabaro? — viņš skali domāja.

Trofimovam obligāti vajadzēja kustēties un kaut ko darīt. Viņš ilgi vandījās ledusskapī, kamēr atrada šprotu pastēti. Atvēra kārbu, ar ēdamkaroti ielika saturu ūdenī, sacīdams: «Ar ko esmu bagāts, ar to cienāju …»

Nāra vienaldzīgi vēroja, kā pastēte nogrima, piepeldēja, izraka bedrīti un ielika smiltis iesarkanu pinkuli. Trofimovs vainīgi noplātīja rokas un paraudzījās tukšajā kārbā. «Tas ari ir viss!» viņš ar troksni iemeta to atkritumu spainī.

Trofimovs uzvārīja stipru kafiju, ielēja tasītē, un aromāts piepildīja virtuvi, sajaukdamies ar aso pastētes smaržu. Aizsmēķēja: «Nu ko, Volodja, tik tālu esi? No sirds apsveicu!» viņš ironiski sacīja savam deformētajam attēlam uz spožā kafijas vārāmā trauciņa sāniem.

Izgājis gaiteni, viņš piezvanīja savam draugam Vitālijam, upju zinātniskās pētniecības institūta līdzstrādniekam: «Tas esmu es, Trofimovs. Man klājas pavisam čābiski…» Viņš īsi atstāstīja pēdējos notikumus un ierosināja: «Tu taču esi speciālists, paņem pie sevis — lai ir drošās rokās, taču mierīgāks prāts!»

Vitālijs, ilgi atrunājās, apnicīgi skaidrodams, ka starp purva un upes profilu ir principiāla atšķirība. Trofimovam apnika klausīties, un viņš nometa klausuli.

Viņš zvanīja draugiem, paziņām, grieza ciparripu, atvainojās, pārliecināja: «Tu saproti, dziedoša nāra, tas taču ir brīnums! Kuram katram negribu dot, bet zooloģiskais dārzs arī nav no gumijas. Kāds šeit sakars ar blatu? Vai tad lietus mēdz līt pa blatu? Kā — kāpēc? Ļoti vienkārši — sieva nevar paciest!»

Viņš iegāja istabā un izslēdza televizoru. Lida gulēja, acis aizvērusi, un Trofimovs klusu palīda zem segas. Ilgi baidījās pakustēties un aizskart Lidu. Miegs nenāca — iedarbojās kafija.

Lida nopūtās.

— Vai tev ir slikti? — viņš vaicāja.

Skumji dzīvot.

Kāpēc?

— Esmu pavisam plika. Man nav ko ģērbt mugurā, un mēs nekur neejam. Jau sen.

Tu vēlies kaut ko nopirkt?

Kažoku.

No Zinas?

Ja.

Mūsējais? — .Franču.

Dārgs?

Septiņi simti piecdesmit pieci rubļi. Pašlaik neko lētāku neatradīsi. Es runāju par labu preci.

Bet kā ar televizoru? — Trofimovs centās izmanīties.

Kādu laiku paskatīsimies vēl šo pašu. Zina saka, ka drīz tos taisīšot no tranzistoriem, būšot vieglāki un ilgāk kalpošot..

— Un maksās dārgāk …

— Ar labu nakti, — Lida sacīja, slēpdamās savā aizvainojumā kā gliemezis gliemežnīcā.

«Viņai, protams, ir taisnība,» domāja Trofimovs, «bet kur ņemt naudu? Visapkārt tādi paši inženieri. Aizņemties? Kas dos tādu summu uz ilgu laiku? Un kā to atdot, neietekmējot ģimenes budžetu?»

Viņa domas blivējās uz sērīgas melodijas fona: sizdamies pret krastu, plīst viļņi, vējš loka priežu smuidrās galotnes, bet viņš ir tik mazs un niecīgs, gribas raudāt, bet kāpēc? Un nevar atcerēties. Atbalss spalgi uztver skaņas, viņam trūkst elpas. Aklajā tumsā plaši atver acis un neko neredz…

Trofimovs nevarēja aizmigt līdz rītam. Cenzdamies iet klusu, paņēma skapī kažokam uzvilkto polietilēna pārvalku, gāja uz virtuvi. Nāra sēdēja uz palodzes, atbalstīdama galvu ar dūriti, un uzmanīgi sekoja zvirbuļiem koku zaros

— Tu, lūdzu, piedod… tā iznāca, — viņš norūca, plucinādams rokās pārvalku.

Nepieskardamas malām, nāra ieslīdēja apvalkā, un Trofimovs sajuta, ka viņa ir pavisam viegla.

Viņš steidzīgi to nesa, turēdams sev priekšā, sajuzdams ķermeņa aukstumu un saldeno glemu smaržu. Bez grūtībām dabūja taksometru un pa tukšajām ielām aizbrauca līdz krastmalai. Pa pakāpieniem nogāja pie ūdens. Nāra pavēcināja asti, zvīņas iemirdzējās saulē, tās staros zilga-nīgi sārtais ķermenis bez trokšņa ieslīdēja ūdenī un, kļūdams aizvien mazāks, izgaisa dziļumā.

Zvanīja pirmie tramvaji. Pastaigā izvestie suņi, īslaicīgās brīvības apdullināti, neganti rēja katra nieka dēļ.

Pilsēta modās. Tilta ēna gulēja melnajā ūdeni. Pie debesim vientuļi dzisa liela zvaigzne.

Trofimovs prātoja, ka tā droši vien ir lidmašīna, kas gatavojas nolaisties.