Sergejs Ivanovs Naktīun no rīta


Aleksejs ērti sēdēja dziļā krēslā. Viņam gar acim slīdēja vienmuļa un drūma ai­nava. Arī infrasarkanajā gaismā tā izska­tījās pelēka un plakana.

Izvēlēdamies optimālo maršrutu nebei­dzamajā labirintā starp zemajām, laika zoba un smilšu vētru saēstajām klintīm, skaitļotājs vadīja krauleru'* Kraulers — šeit: apvidus mašīna (no angļu to crawl — rāpot, līst). Red. piezīme.

tikpat veikli kā profesionāls šoferis. Tikai retumis ma­šīna elastīgi sašūpojās uz plakanajiem ak­meņiem. Bet arī šīs svārstības bija tik tikko sajūtamas, jo tās noslāpēja krēsla amorti­zācijas sistēma. Aleksejam likās, ka viņš sēž kinozālē, nevis nakts melnumā brauc pa svešu planētu.

Bezdarbība bija viņu nogurdinājusi. Tā­da nīkšana! To iedomājoties, Alekseja seja savilkās nepatīkamā grimasē. Viņš norāva no galvas aizsargcepuri, reizē pārtrauk­dams arī sakarus ar dispečerdienestu. No saspringtās skatīšanās viņa acis asaroja un. to priekšā joprojām vēl ņirbēja pa pusei ar smiltīm apbērti akmeņi. Lai tie pazustu, Aleksejs cieši saspieda plakstiņus un pa­kratīja galvu.

— Lavrova, es izstājos, — viņš noteica mierīgā balsī. — Man pietiek!

Kraulers apstājās tik pēkšņi, ka Aleksejs gandrīz izkrita no krēsla.

Ko tu teici?

Vai man vajadzēs atkārtot?

— Es nesaprotu. Aleksejs iesmējās.

— Nu, labi, — viņš teica. — Es paskaid­rošu, Irinīt, mūsu meklējumu taktika no­lemta neveiksmei. Drīz vien pazudušo būs vairāk nekā meklētāju. Kad mēs apstā­simies? Vai tad, kad vairs nebūs neviena meklētāja?

Irina neatbildēja.

— Vēl pāris dienu tādos reidos, — tur­pināja Aleksejs, — un krauleri sāks bojā­ties, lai gan tie ir no dzelzs. Ko tad mēs da­rīsim?

Irina joprojām vēsi, it kā ar svešām acīm skatījās uz viņu. a

Ja jau tā, vari klusēt, — it kā pie­likdams punktu, teica Aleksejs. — Es zinu, ko tu atbildēsi. «Mēs neesam no dzelzs,» tu teiksi, «mēs iesim meklēt kājām.» Cik drosmīgi! Cik cēli! Un cik muļķīgi. Kas tad meklēs? Cilvēki neguļ jau ceturto dien­nakti, no tabletēm jau tagad maz labuma, bet rīt mēs staigāsim gulēdami. Vai kādam tad glābšana būs prātā? Ka tik pašam iz­dodas palikt dzīvam. Un kāpēc tas viss? Tikai skaista principa dēļ!

Nekādi nesaprotu, — beidzot ierunā­jās Irina. — Vai tu esi noguris vai. . . bai­dies?

Aleksejs saviebās.

Ak tā, vai tad cita iespēja nav dota? Ak šīs frāzes, žesti, pozas … Kā man tas nepatīk!

— Aleksej, tu esi gļēvulis! — pārsteigtā balsī noteica Irina.

— Muļķa loma tātad ir slavējamāka? Atspiedies pret krēsla atzveltni, Aleksejs

ziņkārīgi vēroja Irinu. Acis liesmo, lūpas sakniebtas, zods uzrauts… Tik tiešām, kā apvainots puisītis no aristokrātiskas ģimenes.

— Cik žēl, — teica Irina, un viņas balsī skanēja tērauds, — ka man nav mašīnas, lai aizsūtītu tevi uz staciju.

Viņa uzgrieza muguru. Aleksejs apmie­rināti pasmaidīja.

«Kāda laime, ka Ira ir godīgs cilvēks,» viņš nodomāja. «Ja tā nebūtu, kā gan es viņu piemānītu?»

— Es pats varu turp aiziet, — ierosinā­ja Aleksejs. — Vai tas tev ir pa protam?

— Ej! — ar izaicinājumu atbildēja Ira.

— Ko vēl gaidi?

Aleksejs klusēdams piecēlās un iegāja dziļāk kabīnē. Vārdi bija izsacīti, un Irina no saviem vārdiem nekad neatteicās. Tāds netikums viņai bija.

Atvēris nišā iekārtoto noliktavu, Alek­sejs piekāra pie jostas pistoli un akumu­latorus, piestipināja pie krūtīm radioie-kārtu, uzlika galvā aizsargcepuri ar skā­bekļa masku un sejsegu. Veikdamas šo ierasto procedūru, viņa rokas rīkojās me­hāniski, taču kustībās bija jūtama nepa­cietīga gatavība.

Atgriezies pie vadības pults, Aleksejs pārliecās pāri Irinas plecam un apturēja krauleru. Meitene dusmās pagriezās un sastinga ar pavērtām lūpām.

— Es aizeju, — jautrā balsī paziņoja Aleksejs. — Neskumsti!

— Ej vien! — nikni iesaucās Irina.

— Nedomā, ka nobaidīji!

Nonācis pie lūkas, Aleksejs apstājās un paskatījās atpakaļ. Irina nekustīgi sēdēja vadītāja krēslā un cieši skatījās uz priekšu.

— Ei! — pēkšņi klusi iesaucās Aleksejs.

— Ja ej, tad aizej, — atbildēja Irina, pat nepakustēdamās. — Neaizkavē mašīnu.

Aleksejs pasmaidīja, nolaida sejsegu un izslīdēja stindzinošajā nakts aukstumā. Viņš steidzās aiziet pēc iespējas tālāk, jo baidījās, ka Irina nepārdomā. Tā tik vēl trūka, ka pazudušo meklēšana pārvērstos kāda glābēja lenkšanā!

Kad pirms piecām diennaktīm stacijā ne­atgriezās ģeologs Sorins, visi bija nedaudz satraukti, taču pārāk nebrīnījās. Laiku pa laikam kaut kas tamlīdzīgs notiek pat uz vismierīgākajām planētām, bet viņu sta­cijas četros pastāvēšanas mēnešos tas at­gadījās pirmo reizi.

Divas diennaktis viņi meklēja bez panā­kumiem. Standarta akumulatoru komplekts nodrošināja enerģiju apmēram 24 stundām. Bet bez akumulatoriem šajā arktiskajā aukstumā un ārkārtīgi retinātajā atmosfērā, kurā bija ļoti maz skābekļa, pat pēc visop­timistiskākajām prognozēm, cilvēks varēja nodzīvot ne ilgāk kā divdesmit minūtes. Tāpēc tagad viņi meklēja nevis cilvēku, bet viņa mirstīgās atliekas.

Trešajā dienā apmēram kopš pusdienas uz radioizsaukumiem vairs neatbildēja meteorologs Poļeščuks.

To nu izskaidrot nevarēja. Gandrīz visi planētas dzīvnieki pagaidām vēl nezināmu iemeslu dēļ devās medibās tikai nakti, bet abi nelaimes gadījumi bija notikuši dienā. Lai gan apkārtnes reljefs no kājāmgājēja viedokļa bija nogurdinošs, par bīstamu to uzskatīt nevarēja.

Kad bija pazuduši jau divi cilvēki, sta­cijas priekšnieks Koliševs izgājienus aiz­liedza. Meklējumus turpināja divu trīs cil­vēku grupas ar flaieru" un trīs krauleriem.

Piektās dienas vakarā apklusa kraulerā numur trīs uzstādītā rācija. Ar šo mašīnu brauca planetologi Stojanovs un Talan-cevs.

Valentīna Talanceva sieva strādāja te­pat, šajā stacijā. Viņa bija trausla, pēc rakstura dzīvespriecīga sieviete. Tāpēc tik briesmīga likās viņas pārvēršanās, kad pazuda virs.

Aleksejs gāja pa blāvu un retu zvaigžņu tik tikko apspīdētu akmeņainu tuksnesi, kas atgādināja it kā senas pilsētas drupas, it kā milzigu kapsētu. Viņš gāja, klausījās un laiku pa laikam, pakāpies zemajās klin­tis, pārlūkoja apkārtni.

Lai gan visapkārt valdīja gandrīz necaur­redzama tumsa, kurā tikpat kā nepalīdzēja ari infrasarkanās redzes iekārta, dīvaini, ka viņa citkārt gandrīz nevaldāmā iztēle pašlaik bija ļoti mierīga. Bet tieši tagad viņam bija par ko padomāt.

Par to, ka meklējumi jāturpina, ejot kā­jām, viņš izšķīrās tāpēc, ka kraulera ko­mandā uzskatīja sevi par lieku, un tāpēc, ka nakts reidi viņam likās mazāk bīstami, jo līdz šim visi cilvēki bija pazuduši dienā. Lai nu kā, bet šie apsvērumi bija radušies no tik dīvaina mīklainu nojautu, neskaidru minējumu un beziemesla dusmu mistroju­ma, ka mēģinājums izskaidrot citam savu rīcību bija lemts neveiksmei.

Pēkšņi Aleksejs sāka ausīties. Savu soļu čaboņā viņš drīzāk sajuta, nevis saklau­sīja vēl kādu svešu troksni. Aleksejs ap­stājās un ieklausījās. No tumsas aiz akme­ņiem vēl dažas sekundes atskanēja tikko sadzirdama čirkstoņa, nopūtas, švīksti. Tad viss apklusa.

Aleksejs greizi pasmaidīja, atkabināja no jostas pistoli un devās tālāk, cenzdamies soļot klusāk. Dīvainie trokšņi atjaunojās. Tagad viņš tos dzirdēja ļoti skaidri, un likās, ka tie atskan no visām pusēm.

Divos palēcienos Aleksejs uzdrāžas tu­vākajā akmeņu grēdā. Nekas neparasts aiz tās nebija saredzams, taču dīvainā čaboņa uzreiz apklusa. Aleksejam uzmācās bailes.

— Nu, — viņš klusu iesaucās, — nāciet šurp! Es gaidu.

Ieklausīdamies un atskatīdamies viņš stāvēja kādu minūti. Visapkārt viss bija kluss kā izmiris. Kā kapenēs.

— Ja tā, tad sapūstiet turpat! — uz­kliedza Aleksejs, nolēkdams no akmeņiem un atsākdams savu gājienu.

Vēl vairākas reizes līdzīgā kārtā viņš nesekmīgi mēģināja pārsteigt savus nelūg­tos ceļabiedrus, bet tad atteicās no šī no­doma. Viņš sprieda: «Vai nu šīs būtnes pilnībā apguvušas mākslu maskēties, vai arī — un tas ir daudz bīstamāk — tās pār­vietojas pārāk ātri.»

Čirkstoņa un nopūtas viņu pavadīja vēl kādu stundu. Tad neparastie trokšņi ap­klusa tikpat pēkšņi, kā bija iesākušies. Ari tas Aleksejam nepatika. Likās, it kā kāds būtu tos aizbaidījis. Aleksejs gandrīz fi­ziski sajuta draudu un sprieguma pilno atmosfēru, kas sabiezēja visapkārt. Kas tad tas? Viņa sajūtas bija pārāk reālas, lai tās piedēvētu satracinātajai iztēlei.

Skatīdamies visapkārt kā vajāts zvērs, rokā spiezdams pistoli, Aleksejs paātri­nāja soļus, bet tad sāka skriet. «Lai kāds pamēģina man iestāstīt, ka šis planētas dzīvnieku pasaule visumā ir izpētīta!» viņš nodomāja niknumā.

Aleksejs skrēja kādas desmit minūtes. Baiļu sajūtai vēl pieņemoties, viņš palēni­nāja gaitu un atkal sāka soļot. Viņa pār­liecība, ka viss beigsies labi, tagad bija krietni vien samazinājusies. Bet nolādētā iztēle, it kā trakodama ļaunā priekā, cītīgi jo cītigi pildīja tumsu ar drausmīgām fan­tāzijām.

Pēkšņi uz krūtīm it kā atdzīvojās rācija. Tajā iepīkstējās izsaukuma signāls. Alek­sejs nospieda slēdzi.

— Kraulers numur viens izsauc kraule­ru numur divi, — no skaļruņa atskanēja stacijas priekšnieka satrauktā balss. — Lavrova, Lavrova? Runā Koliševs.

Lavrova klausās, — atsaucās Irina.

Vai ir kādi jaunumi?

N-nē.

Pasauciet Smirnovu. Iestājās pauze.

Hallo, hallo! — Aleksejs noraidīja ēterā. — Smirnovs pie aparāta.

Atrasts pazudušais kraulers, — pazi­ņoja Koliševs. — Atrasts no gaisa, kvadrā­tā 19-87. Lukturi nedeg, uz gaismas signā­liem tas neatbild, tātad jādomā, ka cilvēku iekšā nav. Nepieciešams apsekot apkārtni.

— Skaidrs.

— Mums atgadījusies kļūme. Remonts ilgs vēl kādu stundu, tāpēc pasteidzieties. Vai ir kādi jautājumi?

Nē.

Tas viss. Saruna beigusies.

Vai jautājumi ir? — jautāja Aleksejs.

— Nē, — sausi atbildēja Irina. — Ko tālāk?

— Koliševs taču pateica, kas darāms. Novēlu labu izklaidēšanos!

Pēc radiobākām precizējis atrašanās vietu, Aleksejs noteica virzienu un sāka skriet ekonomiskā solī. Meklējumu rajons nu krietni vien bija samazinājies. Plane-tologi varēja atrasties vai nu netālu no sava kraulera, vai arī pa ceļam no tā ūz staciju. Ar citiem variantiem varēja nerē­ķinājies.

Aleksejs skrēja, ātrumu tikpat kā nesa­mazinādams. Laiku pa laikam viņš pakā­pās uz kāda akmeņa, lai veikli pārlaistu skatienu apkārtnei. Tiesa, viņš darīja to tikai tāpēc, lai sirdsapziņa būtu tīra, jo bija maz ticams, ka kāds būtu sastopams tik tālu no kraulera.

Pēkšņi Aleksejs sadzirdēja kādu ļoti pazīstamu skaņu, kas lika viņam nodrebēt un sastingt uz vietas. Viņš klausījās, gal­vu izslējis. Tālumā, gluži no citas puses, nekā viņš bija gaidījis, tikko sadzirdami atskanēja šāviena troksnis. Tā virzienu Aleksejs fiksēja nekavējoties. Bet, nepa­cietībā kodīdams lūpas, viņš piespieda sevi nogaidīt, līdz no turienes atskan vēl viens šāviens, un tikai tad sāka skriet. Likās, ka neregulāri, bet arvien skaļāk un skaļāk skanošie šāvieni dzen viņu uz priekšu.

Ieskrējis kādā plašākā, samērā līdzenā laukumiņā, Aleksejs aizelsies apstājās. Metrus trīsdesmit tieši priekšā, ar muguru atspiedies pret klinti, stāvēja Valentīns Talancevs. Viņa galva bija nedaudz at­mesta atpakaļ, it kā Talancevs gribētu kaut ko saklausīt, bet uz priekšu izstiep­tajā rokā planetologs turēja pistoli.

Aleksejs jau gribēja uzrunāt Talancevu, bet, iekams viņš to paspēja, kaut kur ne­tālu līdzās nočirkstēja akmens. Valentīna pistoles stobrs momentāni pagriezās pret to vietu, no kurienes bija atskanējis trok­snis, un zemē ietriecās lode. Sānis strauji aizcirtās pelēks, drukns ķermenis. Tas bija tā sauktais putnēns — šķiet, pats bīstamā­kais no visiem plēsējiem planētas plakan­kalnē. Nedaudz tālāk Aleksejs pamanīja vēl vienu putnēnu. Plēsoņas nesteigdamies, bet metodiski uzbruka Valentīnām, kurš, it kā neko neredzēdams, mētāja uz visām pusēm izstiepto roku ar pistoli.

Aleksejs rūpīgi notēmēja, pistole parā­vās uz augšu, un gandrīz vienlaikus viņam gar ausi aizsvilpa lode. Nokrizdams aiz akmeņa, Aleksejs redzēja, kā -aizskrien ievainotais putnēns. Tad zvēram saļima kājas un smagais purns atsitās pret zemi. Plēsoņa tomēr spītīgi pieslējās un tikai pēc tam nogāzās uz sāniem, vairs nekus­tēdamies.

«Muļķis tāds!» Aleksejs domās nolamāja sevi. «Ja Valentīns būtu trāpījis man, tad gan putnēni priecātos!»

Viņš piesardzīgi paskatījās. Pagriezis galvu uz Alekseja pusi, Valentīns neziņā rauca pieri. Otrs putnēns bija pazudis.

— Valentīn! — iesaucās Aleksejs. Planetologa ķermenis atslāba, un viņš

lēnām nolaida pistoli.

— Aleksej! — viņš klusi atsaucās.

Aleksejs izslējās no slēpņa. Pēkšņi draus­mīgs trieciens pa pakausi nogāza viņu gar zemi. Durstīgs smagums uzgūlās ple­cos un sāpīgi aizspieda kaklu. Izmisīgi saraujoties, Aleksejam izdevās atbrīvo­ties, taču pielēkt kājās viņš nepaspēja. No pelēkās miglas viņam kaut kas uzlēca virsū, uzgāzās uz krūtīm, gar acīm nozi­bēja gara rīkle ar asiem ilkņiem.

Ieķēries zvēra skausta krokās, Aleksejs izlocījās un pamina uzbrucēju zem sevis. Putnēns drudžaini grauza viņa roku, ar spēcīgajām ķepām plosīja kombinezonu. Aleksejam beidzot izdevās sataustīt pie jostas piekārto nazi. Nikni atvēzējies, viņš dūra. Asmens iegrima līdz rokturim un tikpat viegli izslīdēja ārā. Aleksejs steig­šus dūra vēlreiz … un vēlreiz … It kā briesmīgā sapnī naža asmens nesastapa nekādu pretestību. Aleksejs dūra un dūra, līdz' beidzot saprata, ka putnēns jau sen ir nogalināts.

— Aleksej! — viņš izdzirdēja Valentīna balsi un pacēla galvu. Izstiepis rokas uz priekšu, planetologs tenterēja uz viņa pusi. — Kur tu esi?

Aleksejs sameklēja cīniņa laikā nokri­tušo pistoli un iebāza ieroci makstī.

— Vai tu esi sagatavojies uz tālu ce­ļu? — jautāja Aleksejs. — Es esmu šeit.

Valentīns apstājās, pagriezdamies uz balss pusi. Tumsā noteikdams pareizo vir­zienu, viņš gandrīz kļūdījās.

— Kur ir Stojanovs? — jautāja Aleksejs.

— Nezinu, — gandrīz mierīgā balsī at­bildēja Valentīns. — Visticamākais, ka viņš jau ir miris.

Valentīna smalkā seja pēkšņi dīvaini noraustījās, un vienā rāvienā viņš to pa­slēpa plaukstās.

«Tātad arī Stojanovs,» gurdi nodomāja Aleksejs.

— Piesēdi, — maigā balsī viņš uzaici­nāja Valentīnu. — Atpūties. Es pa to laiku sazināšos ar mūsējiem . . .

Tad, pārlaidis roku pār krūtīm, viņš sa­stinga kā aukstumā. Rācija . . . pareizāk gan tas, kas no tās bija palicis pāri, atra­dās savā vietā . . . Krizdams viņš ar visu augumu bija uzgāzies tai virsū. Bet pēc tam to bija apstrādājuši putnēna nagi.

— Jā, sazināšos … — neziņā atkārtoja Aleksejs. — Bet kā?

— Kā tu šeit iemaldījies? — viņš jautāja.

Vai tad es neeju uz stacijas pusi? —-izbrīnā atjautāja Valentīns.

Var jau būt, ka uz stacijas pusi. Tikai tā nav mūsu stacija.

— Vai esmu stipri kļūdījies?

• — Apmēram par simt grādiem. Labi vēl, ka tevi sadzirdēju, citādi mēs ilgi meklētu viens otru. Kāpēc tu klibo?

— Kritu.

Vai tad sadauzīji arī sejsegu?

— Ko? — iesaucās Valentīns un izbrīnā aptaustīja aizsarcepuri. — Velns . . . Tik tiešām esmu to sadauzījis.

Aleksejs izslējās un ar skatienu ieurbās planetologa sejā.

Vai tu esi akls? — viņš jautāja pēk­šņi aizsmakušā balsī.

Jā, — vainīgi smaidot, atbildēja Va­lentīns. — Esmu akls kā kurmis. Redzu tikai sauli, un . . . tas arī viss. Vai mēs esam tālu no stacijas?

Pietiekami tālu, — nesteidzīgi atbil­dēja Aleksejs. — Līdz tai būs kilometri trīsdesmit … pa taisni.

— Ja, tālu. Bet kas ir ar rāciju? .

— Rācijas nav. To saknābāja putnēns. Kopā ar šiem zvēriem nav garlaicīgi.

— Vai es šāvu uz viņiem?

— Kas gan cits būtu tev uzbāzies? Pā­rējo apkārtnes dzīvo radību tu biji aizbai­dījis.

— Bet kur ir krauleri?

— Es zinu, kurā kvadrātā tie atrodas, — atbildēja Aleksejs.—Taču bez rācijas mums turp neaiziet. Turklāt tas nemaz nav tuvāk.

Valentīns domīgi pakratīja galvu. Viņa sejā parādījās vainīgs smaids.

Aleksej, es nekur tālu neaiziešu,— viņš teica. — Kāja kā baļķis. Sākumā vēl varēju ciest, bet tagad . . .Tālāk ej viens. Es sagaidīšu jūs šeit.

Ak, Valentīn! — iesaucās Aleksejs. — Tev nav mēra sajūtas. Hipertrofēts cil­denums ir aizvainojošs.

— Bet es tiešām nevaru paiet!

Cik garš, tik plats, — nopūzdamies teica Aleksejs. — Labi, varēsi pavizināties man uz skausta. Ceļosi ar komfortu.

Trīsdesmit kilometri, — atgādināja Valentīns. — Tas ir tālu.

Vai tiešām? — atbildot noteica Alek­sejs un piesardzīgi uzcēla Valentīnu sev plecos.

Es nezinu, kas tas bija, — stāstīja Valentīns. — Nepaspēju neko saskatīt. Kaut kas it kā iegāza pa acīm, apdedzinā­ja .. . noraustīja aiz kājām … Es nokritu un aizvēlos pa nogāzi. Dzirdēju, ka Emīls ie­kliedzas. Tā jocīgi iekliedzas, it kā sāpēs, it kā dusmās. Es metos turp, no kurienes atskanēja viņa balss, aklumā iekritu kādā bedrē, sasitu galvu . . . Šķiet, arī kāju . . . Kad attapos, visapkārt bija klusums. Ne­atceros, cik ilgi ložņāju starp akmeņiem meklēdams un saukdams . . . Neko es ne­atradu, neko . . . Droši vien es rāpoju pa­visam uz citu pusi . . .

Man ir auksti, — nomurmināja Alek­sejs. — Bet kā tu jūties?

- Pats galvenais, ka tas notika pilnīgi negaidīti, — Aleksejā neklausīdamies, tur­pināja Valentīns. — Vēl nupat mēs gājām un viss bija tik kluss un tik mierigs. Bet tad . . . pēkšņi . . .

Kāpēc jūs izlīdāt no kraulera? Gud­rinieki tādi!

Tāpēc ka ieraudzījām kaut ko nepa­rastu. Tas atgādināja apkausētus metāla gabalus. Ar krauleru tiem tuvoties ne­varēja. Skaidrs, ka rīkojāmies muļķīgi. Vajadzēja iet vienam.

— Vai tu saprati, ko kliedza Stojanovs?

— Viņš sauca mani. — Valentīna balsī ieskanējās šņuksti. — Mani! Bet es . , . es . . .

— Izbeidz! — lūdza Aleksejs.

Viņš gan bija vīrs! — nomākti čukstē­ja Valentīns. — Tāds vīrs! Sieva palika Plovdivā, un divi bērni… Ar katru trans-portkuģi viņam pienāca vēstules. Un fo­togrāfijas . . .

Izbeidz! — iekaisdams dusmās, at­kārtoja Aleksejs. — Arī tev ir sieva. Tur­klāt mēs vēl neesam izkūlušies.

— Kad tu gribēji sazināties ar mūsējiem?

Tad, kad būtu jūs atradis. Vai arī tad, kad sastaptos ar … ar viņiem.

Emīlam ari bija rācija. Tikai tā neno­derēja, — drūmi noteica Valentīns un ap­klusa uz ilgāku laiku.

Arī Aleksejs apklusa un ieklausījās sa­vos soļos. Viņi bija ceļā jau kādu stundu, taču pagaidām viņš vēl nejuta, ka būtu pārāk noguris.

Ceļa otrā stunda tomēr bija daudz grū­tāka. Tā iesākās ar spēcīgu pretvēju, kas dzina pa gaisu smiltis un putekļus. Pēc minūtēm divdesmit smilšu vētra pierima tikpat pēkšņi, kā bija sākusies. Putekļi nosēdās, taču gaišāks nepalika.

Paskatījies uz augšu, Aleksejs neredzēja nevienu zvaigzni. Debesis blīvi sedza mā­koņi. Kaut kur netālu dārdēja pērkons. Pēc dažām minūtēm sāka trakot tāds negaiss, kādu viņi nebija piedzīvojuši visā stacijas pastāvēšanas laikā. No zemajiem, melna­jiem mākoņiem nepārtraukti šāvās zibeņi, un nerimstoši pērkona grāvieni piedārdi-nāja visu telpu. Aleksejs sadrūmis soļoja uz priekšu, cenzdamies izvairīties no lie­lākajiem akmeņiem.

Atkal pacēlis acis, viņš ieraudzīja zvaig­znes un pēc tām noteica virzienu.

— Aleksej! — satrauktā balsi pēkšņi iesaucās Valentīns. — Vai kāds mums iet blakus?

Aleksejs paskatījās visapkārt.

— Es nevienu neredzu.

Ak manas acis, manas actiņas … — nopūtās Valentīns.

Tavas acis izārstēs. Pacieties tikai lidz stacijai . . .

Likās, ka netālu kaut kas kustas. Alek­sejs spēji pagriezās un paķēra pistoli. Starp diviem tuvākajiem akmeņiem, lēni pulsē­dams, karājās milzīgs melns plankums. Sastindzis kā līdz galam uzvilkta atspere, Aleksejs nevarēja atraut skatienu no drau­dīgās ēnas, kas nebija aptverama ar prātu un kurā, savstarpēji savīdamies, griezās ogļmelni virpuļi, laiku pa laikam aizseg­dami zvaigznes.

Ena pēkšņi nobālēja un izgaisa. Tas no­tika bez trokšņa un ļoti strauji. It kā nekas nebūtu bijis.

Kāpēc mēs esam apstājušies? — jau­tāja Valentīns. — Vai tu esi piekusis? At­ļauj man . . .

Klusu! — ierēcās Aleksejs, atkāpda­mies no akmeņiem un turēdams tos uz pistoles grauda.

Melnais mākonis bija pazudis. Visap­kārt bija tikai akmeņi.

«Tā tik vēl trūka,» apjucis domāja Alek­sejs, «ka man sāktu rādīties halucināci­jas!» Viņš atskatījās un tad strauji devās prom. Iedams pirmos metrus, viņš bieži skatījās visapkārt, bet vēlāk to vairs ne­darīja.

Vai kaut kas notika? — klusu jau-tāja'Valentins.

Nē, — atbildēja Aleksejs. — Vismaz pagaidām . . .

«Vēl stunda vai pusotras,» nodomāja Aleksejs, «un mūsu varonīgā atkāpšanās šekmigi beigsies.»

Par spīti nogurumam, tagad viņš gāja pat vēl ātrāk nekā sākumā, jo apmēram pirms stundas bija uzlēkusi saule.

Vai tu neguli? — viņš uzsauca Valen­tīnam. — Nu, kā tev patika nakts tracis?

Es mēģināju aprēķināt šo bezjēdzīgo notikumu varbūtību. Nekas prātīgs nesa­nāk, tikai uzmācas visādas ķecerības — it kā tās būtu «dievu dusmas». . .

— Ko tu teici? Ja . . .

— Aleksej!—nodrebēdams pie visām miesām, pēkšņi iekliedzās Valentīns. Ne mirkli nekavēdamies, Aleksejs pagriezās un sastinga aiz pārsteiguma.

Ap sauli laistījās visas varavīksnes krā­sas un mirdzēja tā, it kā debesīs būtu izkai­sītas dārgakmeņu kaudzes. Neparastais spīdums kļuva aizvien spilgtāks, pletās plašāks un, pārklādams debesis, virzījās uz viņu pusi.

It kā materializējušies no šā spīduma, pēkšņi parādījās caurspīdīgi, savstarpēji sakrustoti diegi. Tos varēja pamanīt tikai tāpēc, ka saulē tie spīdēja. ,

«Tīkls,» aukstiem drebuļiem pārskrie­not pār muguru, nodomāja Aleksejs. «Tīkls!»

Milzīgais tīmeklis vairs nebija tālu un strauji nolaidās pār viņiem.

Aleksejs attapās un sāka skriet, bet jau pēc mirkļa viņam kaut kas nozibēja gar acīm, iesita pa aizsargķiveri un spē­cīgi parāva aiz kakla. Viņš izvairījās no tikla, taču Valentīns nošļuka no muguras. Aleksejs nokrita četrrāpus un, kājās ne-piecēlies, parāvās sānis. Atskatījies viņš redzēja, ka Valentīns izmisīgi ķepurojas starp mirdzošajiem pavedieniem.

Aleksejs pieskrēja pie timekļa un ar spēku saraustīja to, apdedzinot rokas. Atbrīvojis Valentīnu no tikla, viņš uzmeta planetologu plecos un metās bēgt. Kad Aleksejs paskatījās atpakaļ, briesmīgais tīmeklis lēnām pacēlās gaisā un sāka vi­ņiem sekot.

Drīz Aleksejs saprata, ka šajās skrieša­nās sacīkstēs viņš zaudēs. Vēl pēc dažām minūtēm, kas aizritēja, nepārtraukti mai­not skriešanas ātrumu un virzienu, viņam sāka trūkt elpas.

«Ala,» izmisumā nodomāja Aleksejs, «tagad mūs var glābt tikai ala. Būtu gadī­jusies kaut jel kāda ala!»

Ar pēdējiem spēkiem viņš metās uz klinti, kuras pakājē melnoja ovāls plan­kums. Taču atklājās-, ka tā nemaz nav ala, bet šaura, metru pusotrus dziļa sprauga. Izvēles viņiem nebija. Ātrumu nesama­zinādams, Aleksejs paņēma Valentīnu uz rokām un, stipri sasizdams plecu, ie­spraucās klinšu plaisā.

Tikai piespiežot Valentīnu cieši pie ak­meņiem, Aleksejam izdevās pagriezties pret ieeju. Tīmeklis jau bija to aizklā­jis. Tā pavedieni bija pirksta resnumā. Viegli drebēdami un laistīdamies, tie tuvojās cilvēkiem. Tuvojās ļoti lēnām un tad apstājās.

— Nu, riebekli! — nikni uzsauca Alek­sejs. — Netiec vis klāt.

Viņš vēl arvien nevarēja atgūt elpu. No tikla viņi bija izbēguši, bet ko darīt tur­pmāk?

— Kas tas bija? — aiz muguras klusu jautāja Valentins. — Aleksej, atbildi! Un kur tu esi iegrūdis mani?

Aleksejs pagrieza galvu. Ar neapmieri­nātības izteiksmi sejā Valentīns aptaustīja spraugas sienas.

«Viņam gan nav viegli,» nodomāja Aleksejs. «Nēsā un mētā kā kartupeļu maisu.»

— Lidojošs tīkls, tīmeklis, — viņš pa­skaidroja. — Tagad mēs esam klinšu spraugā. Tās ieeja ir aizvilkta ciet.

Pēc katras Alekseja frāzes Valentīns pamāja ar galvu.

— Ko nu darīsim? — viņš jautāja.

— Rakstīsim memuārus, — drūmi at­bildēja Aleksejs. — Mums vairs nav kur steigties. Esam izskrējušies.

«Un tomēr mums kaut kas ir jādara,» nodomāja viņš, to pateicis. «Laiks iet, un mums nemaz tik daudz tā nav atvēlēts.»

Aleksejs uzmanīgi tuvojās tīmeklim, izvilka nazi un cirta pa pavedienu. As­mens noslīdēja, nenodarījis nekādu ļau­numu. Aleksejs cirta vēl vairākas reizes, bet atkal veltīgi. Tad, iekodis lūpā, Alek­sejs notēmēja un dūra pavedienu krust­punktā. Bet nazis viņa rokā izgriezās it kā pats no sevis.

— Nekas, — draudīgi noteica Aleksejs.

— Man ir vēl viena iespēja.

Viņš pielika pie pavediena pistoli un izšāva. Resnais diegs notrīcēja, un . . . ne­kas nenotika. Otrajam šāvienam bija tāds pats efekts.

Aleksejs apgūlās un palika rokas zem galvas. «Ko nu lai dara?» viņš domāja.

— Iespējams, ka naktī tas riebeklis vairs nebūs tik žigls, — viņš noteica ne pārāk pārliecinātā balsi. — Pagaidīsim.

— Bet vai mēs izdzīvosim līdz naktij?

— Protams, — atbildēja Aleksejs. Viņš bija pārsteigts.^— Kāpēc gan nē?

Bet ja nu rodas noplūde?

Visās baterijās uzreiz?

To pateicis, viņš tomēr paskatījās uz indi­katoriem. Paskatījās un sastinga. Enerģi­jas vēl pietika stundām trim. Ne vairāk.

Viņš atkal apgūlās un aizvēra acis. Likās, ka tās nu ir beigas. Tagad viņiem atlika cerība uz laimīgu nejaušību — glābiņu, ko gaida tikai muļķi un izmisušie.

— Aleksej! — ierunājās Valentīns.

— Kāpēc tu klusē?

Aleksejs neatbildēja. «Kas ir nāve?» viņš domāja. «Vai tiešām tas viss — ak­meņi, saule . . . Ira . . . paliks, bet manis vairs nebūs? Muļķības! Briesmīgas muļ­ķības, no kurām uzmācas stingums. Kā gan es varētu nomirt?… . Muļķis!» Viņš sadusmojās pats uz sevi: «Brīnumi taču ne­notiek . . . Manā dzīvē vairs nekā nebūs. Nebūs pašas dzīves. Tas ir viss. Beigas. Tumsa.»

— Aleksej, nenervozē, — klusu ieteica Valentins. — Vēl ir laiks. Gan jau tu kaut ko izdomāsi.

Aleksejs pielēca sēdus, ar galvu gan­drīz atsizdamies pret akmeni.

— Ko nu te izdomāsi?! — viņš nikni iesaucās. — Mana draņķa galva ir pavisam tukša! Tādu galvu var uzreiz mest atkri­tumos!

— Aleksej, klusāk! — lūdzās Valentīns.

— Izbiedēsi tīmekli!

Aleksejs nosprauslojās un atkal atlai­dās uz akmeņiem.

— Vai tev ir pildspalva? — viņš ieru­nājās, brīdi klusējis. — Un arī kāds papīra gabaliņš. . .' '

Valentīns izvilka no krūšu kabatas pild­spalvu un bloknotu.

— Kāpēc?

Agrāk vai vēlāk mūs atradīs. Ja tas notiks vēlāk . . .

Skaidrs, — atbildēja Valentīns. Viņš piesardzīgi izstiepa kājas un turpināja:

— Starp citu, tagad man ir skaidrs, kāpēc uz šīs planētas nav dienas dzīvnieku.

Vai tev nav nekā cita, par ko do­māt? — atbildēja Aleksejs. Tad viņš nolika sev uz vēdera rācijas atliekas un sāka skrūvēt vaļā tās vāku.

Sen ar mums nekas tāds nav atga­dījies, — turpināja Valentīns. — Nu biolo­giem būs ko palauzīt galvu.

Atskrūvējis rāciju, Aleksejs drūmi ie­smējās: aparāts bija pamatīgi sabojāts.

— Kurš nu kuru šoreiz noķēris? — viņš jautāja. — Tu, Valentīn, labāk pamēģini no zinātnes viedokļa pamatot tā saukto pārdabisko būtņu eksistenci.

Valentīns pārsteigumā sarauca uzacis, taču strīdu neuzsāka. Kamēr biedrs do­māja, Aleksejs rakņājās pa rāciju, cenz­damies panākt, lai tā atdzīvotos.

— Vispār tas nav nekas sarežģīts, ■— ierunājās Valentīns. — Saprāts, kas radies šejienes ekstremālajos apstākļos, pārejot citā, sev labvēlīgā vidē, ir zaudējis attīs­tības stimulu un . . .

Rācijā pēkšņi kaut kas nosprakstēja un klinšu iedobumā skaidri atskanēja Iras balss, kas monotoni atkārtoja: «Aleksej, atsaucies! Aleksej, atsaucies! Aleksej, atsaucies! . . .»

Aleksejs klausījās, acis aizvēris. «Ak dievs!» viņš skumji nodomāja pie sevis. «Kaut nu izdotos atgriezties! . . .»

' Valentīns kaut ko teica. Noklusinājis Iras balss skaļumu, Aleksejs pagrieza gal­vu un teica:

Kas ir?

Es jautāju, vai viņi mūs nedzird. Jā. Darbojas tikai uztvērējs. Raidī­tājs, šķiet, nav vairs salabojams.

— Vai bija vērts tā censties?

— Tomēr interesanti, — atbildēja Alek­sejs. — Var būt, ka viņiem izdodas mūs atrast.

Irinas balss kaut kur aizpeldēja, un Alek­sejs steigšus pagrieza skaļuma regulatoru.

— Ira, atpūtieties! — plaisā nodārdēja Koliševa balss. — Es jūs nomainīšu.

Aleksejs saviebās un samazināja skaļu­mu.

Es neesmu nogurusi, — iebilda Ira. — Bet jūs varbūt esat par tālu, lai viņu sadzirdētu.

Labi, — teica Koliševs. — Es runāšu, bet jūs — klausieties.

Vai nu tu man esi vajadzīgs! — ne­patikā nomurmināja Aleksejs.

Ejiet prom, Igor Pavlovič! — ātri un sasprindzināti ierunājās Ira. — Ejiet prom, neaiztieciet mani, es varu nokrist. . .

Nu, kā jums tīk, — teica Koliševs, un no rācijas atkal atskanēja Irinas «Alek­sej, atsaucies!».

Būtu labi, ja viņi atrastu mūsu zī­mīti, — teica Valentīns. — Kur mēs to lik­sim?

Tā nav nekāda problēma. Tiklīdz enerģija izbeigsies, es to ielikšu ķiverē un izmetīšu no šīs spraugas . . .

Irina pēkšņi klusi iešņukstējās. Lai gan šobrīd neviens viņu redzēt nevarēja, Alek­sejs māksloti iesmējās, cenzdamies norīt kaklā it kā iestrēgušu kumosu. Beidzot izšķīries, viņš izslēdza rāciju. Tomēr bija cerība pārbūvēt to par raidītāju. Pavisam niecīga cerība.

— Vai dzirdi? — pēkšņi iesaucās Valen­tīns. — Balsis! Pavisam tuvu!

Aleksejs piesteidzās pie tīmekļa un sa­stinga, sasprindzinājis redzi un dzirdi.

— Sauc taču viņus! — uzmudinoši teica Valentīns. — Ātrāk, viņi iet prom! Alek­sej, ko tu gaidi!? . . .

Valentīns apklusa. Aleksejs drūmi pa­skatījās uz viņa sāpēs saviebto seju, tad pievilka tuvāk rāciju un sāka rakņā­ties pa to.

— Šķiet, ka esmu nošāvis greizi, — klu­su ierunājās Valentīns.

Aleksejs neatbildēja. Viņš ieslēdza rā­ciju, bet— un no tā viņš bija baidījies — Irinas balss vairs neatskanēja.

— … Neatradu, neko es neatradu, — turpināja Valentīns. — Droši vien es rāpo­ju pavisam uz citu pusi. . .

— Vai arī tev ir auksti?

Pats galvenais — tas bija tik negai­dīti …

Gribēji paklaigāt? — caur zobiem novilka Aleksejs. — Rauj vaļā! Mūsējie tevi sadzirdēs, — viņš teica, ar dūri uz­sizdams pa akmeni. — Nieki! Nespējām vis klusēt!

«Izlauzties caur tīmekli ar dūrēm, ar zobiem…» viņam nāca prātā izmisigas domas. «Bet pēc tam — ļaut vaļu kājām. Labi skrienot, lidz stacijai var nokļūt pus­stundā . . . Nē, sargājoties no tīmekļa, tas prasīs vairāk laika . . . Nepaspēšu.»

— Jautri gan, — viņš ierunājās skali,

— viens gājiens, un viss sajūk juku ju­kām — te glābēji, te glābjamie . . . Mēs sa-pūsim šajā spraugā, kraulerus iemānīs slazdos un iznīcinās . . . Kurš nākamais?

«Bet pagaidiet,» domāja Aleksejs. «Man vēl ir pēdējais līdzeklis. Samalšu visu miltos!»

— Ir priekšlikums, — viņš izsaucās.

— Tu šodien ne vienu reizi vien ieminē­jies par it kā svešām sajūtām. Kā tev tās radās?

— Aleksej, es neesmu . . .

Valentin, pamēģini! Ja nu tomēr! Novērsies no pasaules, koncentrējies, ie­klausies pats savās domās, mēģini atrast tajās kaut ko svešu . . . Piekrītu, ka tas iz­klausās muļķīgi, bet citu cerību mums vairs nav. Vai saprati?

Es pamēģināšu, — atbildēja Valen­tīns. Viņa balsī bija dzirdams apjukums.

— Bet saproti pats . . .

— Labi. Es klusēšu.

Valentīns iekārtojās ērtāk un apklusa. Viņa klusēšana nevilkās pārāk ilgi. Jau pēc dažām minūtēm Valentīns sakustējās un atvēra acis.

Nu? — ierunājās Aleksejs. — Vai tu ko saprati?

Ja nu es esmu pie skaidra saprāta, — ne visai pārliecinoši sāka Valentins, — mēs esam sastapušies ar kaut ko . . . negaidītu.

— Kāda ir tā būtība? Runā!

— Kaut kādas būtnes. Briesmoņi. Mil­zīgi enerģētiskie resursi. Man galva sāk griezties, kad . . .

Vai viņi ir saprātīgi?

Nenoliedzami.

Supercivilizācija?

— Ne uz to pusi. Emocijas ir kaut kā­das . . . pirmatnējas. Viņi nav ļauni, taču viņiem praktiski nav bremžu. Jauna, varena rase.

— Ko viņi nodomājuši?

Manuprāt, vēlas saasināt situāciju. Mēs viņiem esam . . . tikai interesanti zvēriņi.

Ak tā, — drūmi noteica Aleksejs. . — Viņi izklaidējas.

Bet tā taču ir satikšanās ar citpla-nēiiešiem, Aleksej, — piesardzīgi iebilda Valentīns. — Cik gan ilgi mēs to gaidī­jām . . .

Aleksejs neatbildēja. Viņš gulēja nekus­tēdamies, atslābinājis ķermeni, bet sma­dzenēs virpuļoja domu spiets. Secīgi iz­raudams no tā un atmezdams dažādus iespē­jamos variantus, viņš mēģināja atrast izeju no šā strupceļa. Taču laika, laika bija tik maz! . . .

Es pievilināšu tīmekli sev, — teica Valentīns, — bet tu pa to laiku izspruksi. Iespējams, ka tev izdodas. Vai dzirdi, Aleksej?

Pagaidi! — atsaucās Aleksejs. — Man ir ideja.

— Kas?

— Nekaunīga ideja. Pagaidi!

Aleksejs ar apvaldītām kustībām atrai­sīja no jostas nelielu kastīti un noņēma tai vāku. Ligzdās zem tā ērti glabājās seš­padsmit eleganti cilindri. Aprēķinājis va­jadzīgo laiku, Aleksejs iedarbināja ci­lindru pulksteņu mehānismus. Tad viņš izņēma no kasetes rezerves akumulatoru, atkailināja tā izvadus un pieskārās ar tiem timeklim. Tikls nodrebēja un sāka atkāp­ties.

— Ak tev negaršo? — drūmā apmieri­nājumā vaicāja Aleksejs. — Ēd nu, manu mīlulīt, ēd . . .

Izliekdamies pavedieni pamazām atkā­pās, un Aleksejs tiem sekoja. Viņš sāniski slīdēja gar klinti, atgrūzdams tīkla diegus ar akumulatora izvadiem. Kad Aleksejs bija atbrīvojies no tīmekļa, viņš metās bēgt. Tīkls panāca bēgli kādus divsimt metrus no klinšu spraugas. Izvairījies no vajātāja, Aleksejs cilpoja ap spraugu starp klintīm, un ik pēc simt metriem izlika spridzekļus. Kad aplis bija noslēdzies, Aleksejs metās uz klints plaisu. Ieskrējis spraugā, viņš uzvēlās virsū Valentīnam, sarāvās čokurā un aizsedza seju ar rokām. Mirkli vēlāk sāka sprāgt mīnas.

Kad Alekseja sarīkotā elle beidzās, viņš sakustējās, atbrīvodamies no smiltīm, kas viņu bija apbērušas, un paskatījās ārā caur tīmekli, kam nebija noticis itin nekas. Sprādzienu paceltie putekļi pamazām no­sēdās, un jau varēja saredzēt, ka apkārtne pārvērtusies līdz nepazīšanai. Likās, ka puskilometra rādiusā tikai viņus paglābu­si klints palikusi neskarta.

— Nu? — nepacietīgi jautāja Aleksejs.

Apjukums. Varbūt pat bailes, lai gan . . . Velti tu visu to pastrādāji.

Ja jau rotaļājas, tad rotaļājas. Ne jau es biju sācējs.

Pēkšņi Aleksejs vairs nevarēja apvaldīt smieklus.

— Vai tu uztvēri sprādzienu ritmu? — viņš jautāja.—Tā taču ir anekdote! Es tajos iekodēju SOS!

. . . Cik ātri vien spēdams Aleksejs skrēja pa saules pielietu, nedabisku lī­dzenu tuksnesi. Debesis, dūkdams kā mil­zīga kamene, lidinājās tīmeklis. Pakāpe­niski laizdamies zemāk, tas dzinās viņam pakaļ, nāca arvien tuvāk un tuvāk . . . Kad tīkls sāka krist viņam virsū, Aleksejs ap­stājās un izrāva spridzekli. Pēkšņi viņš ie­raudzīja kaut ko pavisam pārsteidzošu: tīmekļa centrā, izpletis spalvainās ķetnas, tupēja putnelis un ar naidpilnām apaļām acīm skatījās uz viņu. Raustīdams pave­dienus gluži tāpat kā izpletņlēcējs rausta izpletņa štropes, putnelis vadīja tīmekļa kritienu. Aleksejs pasvieda spridzekli, tā apžilbinošajā gaismā viss pazuda … un Aleksejs pamodās. Viņš vairs neredzēja ne tuksnesi, ne piķējošo timekli, ne nai­dīgo putneli. Bija dzirdama tikai dūkoņa.

— Kas tad tā par spokošanos? — Alek­sejs nomurmināja. — Valentin, vai tu kaut ko dzirdi?

— Kraulers.

Aleksejs iesvilpās, pielēca kājās un pa­skatījās ārā. Motora troksnis kļuva arvien skaidrāks. Pēc brīža pakalnē parādījās kraulers. Metrus divdesmit no klinšu sprau­gas tas apstājās. Mašīnas lūka atvērās, un pa to izlīda stacijas priekšnieka kal­snais stāvs. Paskatījies visapkārt, Koli-ševs pamāja Aleksejam ar roku, nolēca no kraulera un devās uz spraugu — tieši virsū timeklim.

— Kur tu lien?! — iekliedzās Aleksejs, ar visu ķermeni atsizdamies pret tīklu.

— Atpakaļ!

Koliševs apstājās, nesaprašanā atskatīda­mies uz visām pusēm. Timeklis nodre­bēja, atrāvās no klints un ligani sāka cel­ties gaisā.

— Mašinā, muļķi! — kliedza Aleksejs.

— Mašīnā!!

Viņš palēcās pret timekli, kas jau trau­cās uz mašīnas pusi, ieķērās tā caurspī­dīgajos pavedienos un niknumā rāva tos pie sevis. Sēkdams un lamādamies viņš mē­ģināja ievilkt tiklu klinšu spraugā, taču pavedieni viņa plaukstās locījās, piebrieda, pārvērtās par milzīgām nokaitētām čūs­kām un vilka viņu sev līdzi.

Aleksejam aiz muguras no spraugas iz­raušas Valentīns. Rokas izpletis, viņš ar visu augumu iekrita tīklā. Aleksejs palēcās uz augšu un iekarājās pavedienos, ar kājām meklēdams atbalstu starp gluma­jiem diegiem, kas raustijās un izlocījās zem viņa smaguma. Lai gan kombinezons dūmoja un ķermenis dega kā liesmās, Aleksejs vairs nekam nepievērsa uzma­nību, viņš tikai mīdīja zem kājām arvien jaunus un jaunus pavedienus. Kaut kur ie­sāņus iznira Koliševa seja. Tā bija sašķo­bīta kliedzienā. Bet Aleksejs ar kailām rokām tikai ķēra pavedienus, meta tos zem kājām un nikni mīdīja ar zābakiem . . .

Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka, ar smagajām kāpurķēdēm mīcīdams tīmekli, viņam tieši virsū brauc kraulers. Tā kabīnē sēdēja tēvocis Saša un, rokas plātīdams, kaut ko apdullinoši kliedza. Aleksejs ar pūlēm iz­slējās taisni un lūkojās apkārt kā vājprā­tīgs. Līdzās stāvošais Koliševs bija nolie­cies pār Valentīnu un steidzīgi, sāpēs vieb­damies, rāva pavedienus no planetologa ķermeņa. Aleksejs piegāja pie viņiem un atrāva tikla malu no smiltīm. Abi ar Koli-ševu viņi panesa Valentīnu sānis. Tiklam vēl gurdeni raustoties, kraulers iebrauca tā vidū un apstājās. No kabīnes izraušas Irina. Kopā ar tēvoci Sašu viņa nokāpa no mašīnas un, lecot pāri tīmekļa pave­dieniem, kas lēni cēlās uz augšu, pieskrēja pie viņiem.

— Mieru, mieru … — Aleksejs mieri­nāja Valentīnu, pieturēdams viņu aiz ple­ciem, kas uztraukumā vēl arvien raustī­jās.

Tīmeklis cieši jo cieši apvijās ap krau-leru.. Varēja redzēt, ka šis laupījums tam ir par lielu.

— Kur ir pārējie krauleri? — Koliševs jautāja tēvocim Sašam. — Nav nekādas , kārtības! Ko darīsim tad, ja uzradīsies vēl viens tāds briesmonis? Vai visi pieci lldīsim šajā spraugā?

Augumā raženais tēvocis Saša atbildot noducināja kaut ko nomierinošu.

Valentin, kā tu jūties? — jautāja Iri­na, uz Alekseju nemaz nepaskatīdamās.

Iročka!—priecīgi iesaucās Valen­tīns. — Ar mani viss kārtībā!

Prot nu gan cilvēki iekārtoties! — at­skatīdamies norūca Aleksejs. — Gluži vai skaudība pārņem!

Vai tu vēl arvien esi tāds pats čīkstu­lis? — painteresējās Ira. — Kas noticis ar tavām rokām?

Uzmetis skatienu pietūkušajām delnām, kas bija asiņu sārtumā, un driskās saplo­sītajiem cimdiem, Aleksejs paslēpa rokas aiz muguras.

— Viņi iet prom, — pēkšņi ierunājās Valentīns, — Aleksej!

Pār sprādzienu samētātajām akmeņu kaudzēm pilnā ātrumā drāzās vēl viens kraulers. Saceldams gaisā putekļu māko­ņus, tas strauji nobremzēja piecu metru attālumā.

— Pietiek debatēt! — nokomandēja Ko­liševs. — Smirnov, kā tu jūties?

— Iztikt var.

— Nogādājiet Talancevu uz staciju. Lavrova brauks ar jums.

— Bet ko pēc tam? Koliševs paraustīja plecus:

Varat uzrakstīt atskaiti par savu . . . reidu, — viņš noteica. Izteiksme Koliševa sejā skaidri liecināja, ko viņš domā par Alekseju un par viņa reidu. Bet muļķiem jau vienmēr laimējas . . .

Man ir priekšlikums, — teica Alek­sejs. — Kamēr situācija noskaidrojas, at­griezīsimies stacijā visi. Tīmeklis nekur nepazudīs.

Koliševs aizdomīgi paskatījās uz viņu.

— Labi, — viņš noteica pēc brīža. — Skaidrs. Visi mašīnā!

Viņi vēl nebija paspējuši izpildīt pavēli, kad piebrauca trešais kraulers. Koliševs un tēvocis Saša iekāpa tajā. Biologs Nor­dens, vienīgais no otrā kraulera koman­das, uzticēja mašīnas vadību Aleksejam un sāka aprūpēt Valentīnu. Kad otrs krau­lers izkustējās no vietas, arī Alekseja mašīna uzņēma gaitu un brauca cieši aiz tā. Pa radio sazinājies ar Litu, aizmugurē nedabiski mundrā balsī ierunājās Valen­tīns. Klusu pienāca Irina. Viņa apsēdās blakuskrēslā un domīgi paskatījās uz Alek­seju.

— Nu, — viņa ierunājās, — ar ko tu ta­gad neesi apmierināts?

Alekseja seja uz brīdi saviebās.

— Nopriecājāmies!—viņš nikni atbil­dēja. — Uzvarētāji! Velns parāvis, kas mēs par uzvarētājiem? Lidojošs tīkliņš, kurā nav ne kripatiņas smadzeņu, gandrīz iz­ķēra mūs visus kā mušas!

Dažas minūtes Aleksejs brauca klusē­dams.

— Es nezinu, — beidzot viņš ierunājās atkal, — vai kontakts vispār ir iespējams. Protams, mēs piedosim viņiem par noda­rītajiem zaudējumiem. Mēs taču esam ve­cāki, gudrāki. . . Bet šajā attīstības pakāpē ciena spēku. Mēs pat aptuveni nezinām viņu iespēju robežas. Būtu labi, ja tās izrādītos tādas pašas kā mums. Bet ja nu tā nav? Ko tad? Bēgt? Tas būs pazemo­joši, turklāt vai viņi dos mums šādu ie­spēju?

Pašķielējis uz Irinu, kas bija galīgi ap­jukusi, Aleksejs iesmējās.

— Tātad neesmu uzņēmis īsto meldi­ņu? — viņš noteica viltīgā balsī. — Piedod!

Klintis pašķīrās, un priekšā parādījās stacijas apajie kupoli. Aleksejs sama­zināja ātrumu.

— Mēs vēl parunāsim par to, — pie­celdamās apsolīja Irina.

«Jā,» cerīgi nodomāja Aleksejs. «Ja vien es nebūšu muļķis, mēs vēl parunāsim. Gan par to, gan par daudz ko citu.»


No krievu vai. tulkojis P. Zalkalns

Загрузка...