Mazais cilvēkbērns

Piektā nodaļa CILVĒKI NAV CILVĒKI

— Palieciet savās vietās! — Komovs jautri nokomandēja, paķēra futrā|us ar aparatūru un devās prom.

Palūkojos uz Maiju. Ar koncentrētu sejas izteiksmi meitene stāvēja kabīnes vidū kā stabs un bez skaņas kustināja lūpas — viņa mēģināja aptvert dzirdēto.

Ar Vanderhūzi bija tāpat. Viņa uzacis bija augstu sarauktas, vaigubārda saslējusies stāvus, un pirmo reizi viņš man atgādināja nevis zidītāju pārstāvi, bet pašu nelabo, kas izvilkts no purva. Uz panorāmas ekrāna bija redzams, ka Komovs, apkāries ar aparatūru, gar būvlaukumu mundri soļoja uz muklāja pusi.

— Jā-ā! — Maija novilka. — Tad tāpēc tās bērnu mantiņas …

— Kāpēc? — Vanderhūze ieinteresēts dzīvi vaicāja.

— Viņš ar tām spēlējās, — Maija paskaidroja.

— Kas? — Vanderhūze nesaprata. — Komovs?

— Nē. Semjonovs.

— Semjonovs? — Vanderhūze brīnījās. — Hm… un kas tad ir?

— Semjonovs, jaunākais, — es nepacietīgi teicu. — Pasažieris. Bērns.

— Kāds bērns?

— Semjonovu bērns! — Maija iesaucās. — Saprotiet, kāpēc viņiem bija šūšanas iekārta? Visādas cepurītes, zīdaiņu krekliņi, trīsstūrīši…

— Trīsstūrīši! — Vanderhūze satriekts atkārtoja. — Tātad viņiem piedzimis bērns! Jā, jā, jā! Es vēl nobrinījos, kur viņi ņēmuši pasažieri, turklāt ar tādu pašu uzvārdu! Man pat prātā… Nu protams!

Ieskanējās radio izsaukuma signāls. Es mehāniski atsaucos. Tas, izrādījās, bija Vadiks. Viņš runāja steidzīgi, pieklusinājis balsi, acīmredzot baidījās, ka viņu var fiksēt…

— Stas, kas jums tur notiek? Tikai runā ātri, mēs drīz aizlidojam…

— Tas nav tik žigli izstāstāms, — es neapmierināts paskaidroju.

— Nu vismaz divos vārdos. Vai Klejotāju kuģi atradāt?

— Kādu Klejotāju? — es nesapratu. — Kur?

— Nu, tos… kurus Gorbovskis meklē…

— Kas atrada?

— Jūs atradāt! Atradāt taču? — Pēkšņi viņa balss pārvērtās. — Pārbaudu noregulējumu, — viņš stingrā tonī teica. — Atslēdzos.

— Kas tur ir atrasts? — Vanderhūze gribēja zināt.

— Vai vēl kāds kuģis?

Es atmetu ar roku.

— Ziņkārīgie, tāpat vien… Tātad viņš piedzimis trīsdesmit trešā gada aprīlī, bet pēdējo reizi viņi atsaukušies trīsdesmit ceturtā gada maijā,,, Jakov, cik bieži viņiem bija jāatsaucas?

— Reizi mēnesī, — Vanderhūze atbildēja. — Ja kuģis izlidojis brīvos meklējumos…

— Acumirkli, — es viņu pārtraucu. — Maijs, jūnijs…

— Trīspadsmit mēneši, — Maija precizēja.

Es neticēju un aprēķināju pats.

— Jā, tā ir, — konstatēju.

— Neticami, vai ne?

— Kas ir neticami? — Vanderhūze gribēja zināt.

— Katastrofas dienā mazulim bija gads un viens mēnesis, — Maija paskaidroja. — Kā viņš varēja izdzīvot?

— Droši vien ar aborigēnu palīdzību, — es sacīju.

— Semjonovs izdzēsis ierakstus bortžurnālā. Tātad kādu viņš bija ieraudzījis… Un Komovam nav ko riet uz mani! Tās bija īstas bērna raudas! Vai tad nu gadu vecu bērnu neesmu dzirdējis raudam… Viņi to visu ierakstīja, bet, kad puisēns bija paaudzies, deva viņam noklausīties …

— Ierakstīšanai vajadzīga tehnika, — Maija atgādināja.

— Nu, ja arī neierakstīja, tad iegaumēja, — es paliku pie sava. — Tas nav svarīgi.

— Ahā, — Vanderhūze ierunājās. — Semjonovs ieraudzīja vai nu nehumanoīdus, vai humanoīdus robotu civilizācijas stadijā un tāpēc izdzēsa ierakstus bortžurnālā. Kā instrukcijā paredzēts.

— Neizskatās, ka te būtu robotu civilizācija, — Maija šaubījās.

— Tātad nehumanoīdi… — beidzot es aptvēru. — Biedri, ja šeit mīt nehumanoīdi, tad tas ir tāds gadījums… es gluži vienkārši nezinu… Cilvēks — starpnieks, vai saprotat? Tas reizē gan ir, gan nav cilvēks, humanoīds un nehumanoīds! Līdz šim nekas tamlīdzīgs nav dzirdēts. Tāda situācija nevienam pat sapņos nav rādījusies!

Mani pārņēma sajūsma. Arī Maija bija aizgrābta. Mūs apžilbināja perspektīvas. Miglainas, neskaidras, taču žilbinoši rožainas. Te bija runa ne tikai par to, ka pirmo reizi vēsturē varēs nodibināt kontaktu ar nehumanoīdioin. Cilvēce iegūs pašu unikālāko burvju spoguli, un tas priekšā atvērsies durvis uz agrāk absolūti nepieejamu, neizdibināmu, principiāli jaunas, citas psiholoģijas pasauli, un Komova miglainā ideja par vertikālo progresu beidzot ieguva eksperimentālu pamatu …

— Kāda iemesla dēļ nehumanoīds sāks noņemties ar cilvēka bērnu? — Vanderhūze domīgi teica. — Kam tas viņiem vajadzīgs, un ko viņi no tā saprot?

Rožaino perspektīvu spilgtums jau mazliet apdzisa, bet Maija tūlīt atrada argumentu, ko izaicinoši izteica Vanderhūzem:

— Uz Zemes ir zināmi gadījumi, kad nehumanoīdi izaudzinājuši cilvēka bērnus.

— Tas ir uz Zemes! — Vanderhūze ar nožēlu secināja.

Viņam bija taisnība. Visi zināmie saprātīgie nehumanoīdi atpalikuši no cilvēka daudz vairāk nekā vilki, pat vairāk nekā astoņkāji. Tāds nopietns speciālists kā Krīgers taču apgalvojis, ka Garotes saprātīgie gliemeži uzskata cilvēku un visu viņa tehniku nevis par reālās pasaules parādību, bet gan par savas neiedomājamās iztēles augli,..

— Un tomēr cilvēkbērns ir palicis dzīvs un izaudzis! — Maija atcirta.

Ari viņai bija taisnība.

Pēc dabas esmu skeptisks. Man nepatīk iedziļināties un pārāk fantazēt. Esmu citāds nekā Maija. Bet te gluži vienkārši šaubām nebija vietas. Gadu vecs bērns. Ledus tuksnesis. Viens. Tas taču acīm redzams, ka viens pats viņš nevarēja izdzīvot. Turklāt arī izdzēstais ieraksts bortžurnālā radīja šaubas. Kādas hipotēzes vēl varētu būt? Varbūt kādi citas planētas sūtņi — humanoīdi nejauši gadījušies tuvumā, kas viņu izaudzēja, bet pēc tam paši aizlidoja … Blēņas, bez šaubām …

— Varbūt viņš nemaz neizdzīvoja? — Maija atkal sāka šaubīties. — Varbūt viss, kas no viņa palicis pāri, ir raudas un vecāku balsis?

Vienu mirkli man šķita, ka viss sagrūst. Mūžīgi Maija kaut ko izdomā. Bet drīz vien es jau biju attapies.

— Kā tad viņš tiek kuģī? Kā viņš var komandēt manus kiberus? Nē, draugi, vai nu mēs esam sastapuši kosmosā precīzu — saprotiet? — precīzu, ideālu cilvēka repliku, vai arī tas ir kosmosa Mauglis. Nezinu, kura versija ir ticamāka.

— Es arī nezinu, — Maija atzinās.

— Es arī ne, — Vanderhūze piebalsoja.

Reproduktorā atskanēja Komova balss:

— Uzmanību! Esmu izgājis pozīcijā. Uzmanīgi vērojiet apkārtni. Man no šejienes redzama tikai neliela josla. Vai radiogrammas bija?

Iemetu acis uztvērēja «kabatā».

— Vesela paka, — es konstatēju.

— Vesela paka, — Vanderhūze atkārtoja mikrofonā.

— Stas, vai manas radiogrammas nosūtījāt?

— Bet… visas vēl ne, — atteicu, steidzīgi sēzdamies pie rācijas.

— Visas vēl ne, — Vanderhūze ziņoja mikrofonā.

— Velns parāvis! — Komovs izsaucās. — Pietiek filozofēt, ķerieties pie darba! Maija, nenolaidiet acis no ekrāna! Izmetiet no galvas visu citu un vērojiet ekrānu! Popov, lai pēc desmit minūtēm mana pēdējā radiogramma būtu ēterā! Jakov, nolasiet, kas tur pienācis uz mana vārda …

Kad beidzu radiogrammu pārraidi un palūkojos, ko dara pārējie, visi bija iegrimuši darbā. Maija sēdēja pie apskates pults — panorāmas ekrānā bija redzams Komovs, sīks cilvēka stāvs pie paša krasta; migla virs purva cēlās un grima, bet nekādas citas kustības visā trīssimt sešdesmit grādu rādiusā septiņu kilometru attālumā no kuģa nebija manāmas. Komovs sēdēja ar muguru pret mums: acīmredzot viņš gaidīja, ka mūsu Mauglis parādīsies no purva puses. Maija, apkārtni vērodama, lēni grozīja galvu un laiku pa laikam kādam aizdomīgākam rajonam pagrieza maksimālo palielinājumu — tad uz mazo monitoru ekrāniem parādījās te nolīcis krūms, te kāpas violetā ēna dzirkstošajās smiltīs, te neskaidrs plankums retajā pundurkoku audzē.

Vanderhūze monotoni dudināja mikrofonā: — «…psiholipa varianti kols sešpadsmit en svītra trīsdesmit divi dzeta vai sešpadsmit em,,, mamma .,, svītra trīsdesmit viens epsilons …»

— Pietiek, — Komovs noteica. — Nākamo.

— «Zeme Londona Kārtraits cienījamo Genadij vēlreiz atgādinu par Jūsu solījumu dot atsauksmi…»

— Pietiek. Nākamo.

— «Preses centrs …»

— Diezgan. Tālāk. Jakov, lasiet tikai to, kas ir no Centra vai bāzes.

Pauze. Vanderhūze pārskatīja kartītes.

— Centrs Bāders — Jūsu pieprasītā aparatūra nulle — liek transportēta uz bāzi izsūtiet Jūsu orientējošos apsvērumus pēc šādiem punktiem pirmais citas iespējamās aborigēnu apdzīvotās zonas …»

— Diezgan. Nākamā…

Sajā mirklī mani izsauca bāze. Sidorovs vaicāja pēc Komova.

— Komova nav, viņš ir izgājis, lai stātos kontaktā, Mihail Albertovič, — es vainīgi teicu.•

— Vai kontakts jau sācies?

— Vēl ne. Gaidām.

Sidorovs noklepojās.

— Nu labi, saistīšos ar viņu vēlāk. Man nav tik steidzīgi. — Viņš brītiņu klusēja. — Vai uztraucaties?

Es pārdomāju savas izjūtas.

— N-nē, nevar teikt, ka uztraucamies. Tāda dīvaina sajūta. Kā sapnī. Kā pasakā.

Sidorovs nopūtās.

— Nu labi, es vairs netraucēšu, — viņš teica. — Vēlu sekmes.

Es viņam pateicos, atspiedos ar elkoni uz pults, saņēmu zodu plaukstā un atkal atgriezos pie savām izjūtām. Jā, savādi gan. Cilvēks un ne-cilvēks. Patiesībā viņu laikam nemaz nevar saukt par cilvēku. Cilvēka bērns, ko izaudzē vilki, izaug par vilku. No lāču audzēkņa iznāk lācis. Bet ja cilvēka mazuli sāktu audzēt asloņkaji? Nevis apēstu, bet sāktu audzēt… Nē, runa nav pat par to. Nevienam no viņiem — ne vilkam, ne lācim, ne astoņkājim — nav saprāta. Vismaz tā, ko ksenologi sauc par saprātu, viņiem trūkst. Bet ja mūsu Maugli būtu izaudzējušas būtnes, kas vienlaikus ir gan saprātīgas, gan arī savā ziņā astoņkāji? … Vai pat vēl svešākas un nezināmākas par astoņkājiern… Bet šīs būtnes taču iemācīja viņam taisīt aizsargfantomus, iemācīja mīmikriju — cilvēka organismā nekā tamlīdzīga nav, tātad tās ir mākslīgas aizsargierīces… Pag, pag, bet kādēļ viņam vajadzīga mīmikrija? Kas ir tas, pret ko viņš iemācīts aizsargāties? Planēta galu galā ir tukša un neapdzīvota! iznāk, ka tomēr nav tukša.

Iedomājos milzīgas alas, spokaini violetas gaismas caurstrāvotas, drūmus, krēslainus nostūrus, kuros slēpjas nāves briesmas, un mazo puisēnu, kas zogas gar mikli lipīgajām sienām, sagatavojies ik mirkli izgaist, izkust nedabiskajā gaismā, atstājot ienaidniekam savu ļodzīgo, gaistošo ēnu. Nabaga puisītis. Viņš nekavējoties jāaizved prom no šejienes… Pag, pag! Tas viss ir blēņas. Nekā tāda nemaz nav. Tā nemēdz būt, ka eksistētu komplicēta, gudra, pieredzējusi dzīvības forma un tai apkārt nemudžētu vienkāršākas, zemāk attīstītas dzīvības formas. Cik dzīvu būtņu paveidu šeit atklāts? Laikam vienpadsmit vai divpadsmit — tik vien ir visā plašajā diapazonā starp vīrusiem un cilvēkbērnu. Nē, tā nemēdz būt. Tur kaut kas nav kārtībā. Labi, drīz to mēs uzzināsim. Puišelis mums visu pastāstīs. Bet ja nu ne? Vai cilvēkveidīgie vilcēni, cilvēki-vilki, daudz ko mums pavēstījuši par vilkiem? Uz ko Komovs cer? Man gribējās tūlīt, nekavējoties Komovam pajautāt, uz ko viņš cer.

Izlasījis līdz beigām pēdējo radiogrammu, Vanderhūze krēslā izstaipījās, aizlika rokas aiz pakauša un domīgi teica:

— Es taču pazinu abus Semjonovus. Varu jums teikt, tie bija ļoti jauki, bet reizē arī visai dīvaini cilvēki. Senatnes apjūsmotāji. Protams, Sura zināja visus vecos likumus un mūžīgi tos citēja. Mums tie šķita smieklīgi un bezjēdzīgi, bet viņš tajos saskatīja kaut kādu jaukumu… Katastrofa, agonija, šaušalīgi briesmoņi lien iekšā kuģī… Iznīcināt bortžurnālu, izdzēst savas pēdas izplatījumā — šīs pēdas taču sākas uz Zemes! Jā, šadas izdarības izskatās pēc viņa. — Vanderhūze apklusa, iegrima domās, bet pēc brīža turpināja: — Jāatzīst, ka tadu, kas meklē vientulību, ir daudz vairāk, neka iedomājamies. Jo vientulība nav nemaz tik pe|ama, kā jums šķiet?

— Tā nav man domāta, — Maija īsi atteica, nenovērsusi skatienu no ekrāna.

— Tas tāpēc, ka tu esi jauna, — Vanderhūze iebilda. — Tavā vecumā arī šura Semjonovs gribēja draudzēties ar citiem un viņam patika, ja citi draudzējās ar viņu. Patika strādāt kopā ar citiem lielā, trokšņainā kompānijā. Patika strīdi, diskusijas, kur jāpalauza galva, vienmēr gribēja būt līksmā sasprindzinājumā, vienmēr sacensties, vienalga, kādā jomā — vai nu lēcienos no augstuma ar spārniem, vai asprātībās: kurš vienā laika vienībā pateiks vairāk asprātību, kurš no galvas zinās vairak kādu tabulu . .. itin visur. Bet atpūtas brīžos viņam patika pilnā kaklā pie nekofona dziedāt paša sacerētas kuplejas… — Vanderhūze nopūtās. — Parasti tas pāriet, kad cilvēks iepazīst īstu mīlestību . . . Par to nu gan es neko nezinu. Atceros tikai, ka divdesmitajā gadā Suriks un Marija pārgāja brīvo meklējumu grupā. Kopš tā laika, taisnību sakot, neesmu viņus vairs redzējis. Vienu reizi viņš runāja pa video… Es toreiz biju dispečers, un Sura prasīja man atļauju aiziešanai no Pandoras. — Vanderhūze atkal nopūtās. — Sūras tēvs Pāvels Aleksandrovičs ir vēl dzīvs. Kad atgriezīsimies, noteikti vajadzēs viņu apciemot … — Viņš brītiņu klusēja. — Ja gribat zināt, es vienmēr esmu bijis pret brīvajiem meklējumiem. Tas ir arhaisms. Klīst vienam pa kosmosu ir bīstami, zinātnisko atklājumu iespējas niecīgas, bet reizēm traucē… Vai atceraties notikumu ar Kamereru? Visi izliekas, ka kosmosu mēs būtu jau pakļāvuši un jūtamies tur kā mājās. Tas nav pareizi. Un nekad nebūs pareizi. Kosmoss vienmēr būs kosmoss, bet cilvēks mūžam būs un paliks tikai cilvēks. Viņš vienīgi uzkrās arvien vairāk un lielāku pieredzi, tomēr nekādas pieredzes nebūs pietiekami, lai kosmosā justos kā mājās… Man šķiet, Suriks un Marija kosmosā neko neatrada, vismaz neko tādu, par ko būtu vērts pastāstīt kaut vai kopkajītē ēdienreizē pie galda.

— Bet viņi bija laimīgi, — Maija nepagriezdamās teica.

— Kāpēc tu tā domā?

— Citādi viņi būtu atgriezušies! Kāpēc viņiem kaut kas jāmeklē, ja viņi jau tāpat bija laimīgi? — Maija dusmīgi paskatījās uz Vanderhūzi. — Vai, izņemot laimi, vispār ir vērts ko meklēt?

— Es varētu tev atbildēt, ka tas, kurš ir laimīgs, neko arī nemeklē, — Vanderhūze teica, — taču tik dziļam un nopietnam strīdam neesmu sagatavojies un arī tu ne, kā tev liekas? Agri vai vēlu mēs sāksim jēdzienu «laime» attiecināt uz nehumanoīdiem …

— Uzmanību! — atskanēja Komova balss. — Turiet acis vaļā!

— Tieši to es arī gribēju teikt, — Vanderhūze sacīja, un Maija atkal pagriezās pret ekrānu.

Tagad mēs visi trīs skatījāmies uz ekrānu. Saule jau bija pavisam zemu un karājās cieši virs kalnu galotnēm, bet sopkas jau tinās krēslas autā. Spilgti atvizēja nosēšanās josla, garaiņu cepure virs purva tagad bija smaga un nekustīga, bet tās virsējais slānis, kam cauri lauzās saules stari, izskatījās nepatīkami violets. Visa apkārtne bija sastingusi, pat Komovs nekustējās.

— Pulkstenis ir pieci, — Vanderhūze sacīja paklusā balsī. — Vai nebūtu laiks pusdienot? Genadij, kā jūs ēdīsiet?

— Man neko nevajag, — Komovs atsaucās. — Esmu jau paņēmis sev lidzi. Bet jūs gan paēdiet, vēlāk var būt tā, ka ēdiens nav ne prātā.

Es piecēlos.

— Iešu gatavot pusdienas. Ko gribat pasūtīt?

Sajā mirklī Vanderhūze iesaucās:

— Redz, kur viņš ir!

— Kur? — Komovs tūlīt jautāja.

— Pa krastu nāk uz mūsu pusi, tur, no leduskalna. Grādus sešdesmit pa kreisi no jums virzienā uz kuģi.

— Ahā, tagad es arī redzu! — Maija ierunājās. — Patiešām nāk.

— Neredzu! — Komovs nepacietīgi iesaucās. — Dodiet koordinātas pēc tālmēra.

Vanderhūze piebāza degunu pie tālmēra ekrāna un nodiktēja koordinātas. Tagad arī es ieraudzīju: gar pašu melnā ūdens malu gausi, gluži kā negribēdams, uz kuģa pusi lēni vilkās zaļgans, dīvaini sagriezies stāvs.

— Nē, es neko neredzu, — Komovs pikti sacīja. — Pastāstiet man, kas tas ir un kā tas nāk.

— Nu, vārdu sakot… Vanderhūze iesāka un noklepojās. — Nāk lēnām, skalas uz mums… rokās tur kaut kādu rīkšu saišķi… Apstājas, paurbina ar kāju smiltīs… Br-r-r, tādā salā ar basu kāju… Iet tālāk… Skatās uz jūsu pusi, Genadij . . . Interesanti, viņam nav cilvēka anatomija, precīzāk sakot, uzbūve mazliet citāda nekā cilvēkiem… Tagad viņš atkal apstājas un skatās uz jūsu pusi. Vai tiešām viņu neredzat, Genadij? Viņš taču atrodas tieši jums traverzā, ir tuvāk pie jums nekā pie kuģa …

Pjērs Semjonovs, kosmiskais Mauglis, tuvojās. Tagad viņš atradās ne vairāk kā divsimt metru attālumā, un, kad Maija ekrānā palielināja attēlu, k|uva redzamas pat viņa skropstas. Rietošās saules stari spīdēja tieši starp divām kalnu smailēm, atkal bija pavisam gaišs, un garas ēnas stiepās pār pludmali.

Tas bija bērns, puisēns gadus divpadsmit vecs, stūrains pusaudzis, kaulains garkājis ar asām lāpstiņām un elkoņiem, bet tā arī bija visa viņa līdzība ar parastiem zēniem. Viņa seja nebija kā citiem puišeļiem — tajā gan saskatījām cilvēkam raksturīgus vaibstus, taču tā bija pilnīgi nekustīga, pārakmeņojusies, sastingusi kā maska. Vienīgi acis bija dzīvas, lielas, tumšas, un viņš tās šaudīja pa labi un pa kreisi, gluži kā caur maskā izgrieztiem caurumiem. Ausis bija lielas, atstāvošas, labā manāmi prāvāka par kreiso, bet no kreisās auss pāri kaklam iīdz atslēgas kaulam stiepās tumša, grubuļaina rēta — rupjš, nepareizi saaudzis iecirtums. Rūsganie, savēlušies mati nekārtīgās pinkās krita uz pieres un pleciem, spurojās uz visām pusēm, uz pakauša slējās brašs cekuls. Atbaidošā, nepatīkamā seja, kam turklāt vēl bija mironīga, zilganzaļa nokrāsa, laistījās, it kā būtu noziesta ar taukiem. Tāpat spīdēja viss viņa ķermenis. Viņš bija gluži kails, un, kad zēns pienāca pavisam tuvu pie kuģa un nometa smiltīs zaru klēpi, mēs redzējām, cik viņš ir stiegrains, viņā nebija ne miņas no aizkustinošās bērna nevarības. Viņš bija gan kaulains, bet ne vājš — apbrīnojami stiegrains kā pieaudzis cilvēks, nevis muskuļots, bet tieši stiegrains. Tagad varēja redzēt briesmīgas plēstas rētas: viena dziļa kreisajā sānā stiepās pāri ribām līdz pat gūžai un laikam bija par cēloni tam, kāpēc zēns izskatījās tik greizs; vēl viena rēta vīdēja uz labās kājas, un krūtīs redzams dziļš iespiedums. Jā, viegli viņam te nav gājis. Planēta bija cītīgi malusi un grauzusi cilvēkbērnu un galu galā, kā redzams, tomēr pielāgojusi saviem apstākļiem.

Tagad viņš atradās soļus divdesmit no mums, pie ekrānā pārredzamās joslas pašas malas. Žagaru klēpis gulēja zemē viņam pie kājām, bet viņš, nolaidis rokas, stāvēja un skatījās uz kuģi; protams, viņš nevarēja redzēt objektīvus, taču šķita, ka viņš skatās mums tieši acīs. Mazais stāvēja tādā pozā, kādā cilvēks nekad nestāv — ne atpūšoties, ne gaidot, ne arī satraukumā. Kreisā kāja bija atvirzīta nedaudz atpakaļ un celī viegli saliekta, taču viņš ar visu svaru atbalstījās tieši uz tās. Turpretī kreisais plecs bija sašķiebts uz priekšu. īsu brīdi tādu stāvokli var ieņemt cilvēks, kas gatavojas mest disku, bet ilgi tā nav iespējams nostāvēt, un šādu pozu neviens nesauks par skaistu. Mūsu viesis tā stāvēja vairākas minūtes, tad pēkšņi pietupās un sāka kārtot savas rīkstes. Es sacīju — pietupās, bet tas nav visai precīzi: viņš nolaidās uz kreisās kājas, labo nesaliecot izstiepa uz priekšu — tagad uz viņu bija pat nepatīkami skatīties, it sevišķi, kad viņš sāka kārtot žagarus un ar labo kāju piepalīdzēja rokām. Pēc tam mūsu Mauglis pacēla acis un skatījās uz mums, pastiepa rokas, katrā saujā satvēris pa rīkstei, un pēc tam sākās kaut kas neiedomājams, ko vispār neņemos aprakstīt.

Varu teikt tikai vienu: viņa seja atdzīvojās, nē, ne vien atdzīvojās, bet pārvērtās kustīgu muskuļu sakopojumā. Nezinu, cik cilvēka sejā ir muskuļu, bet viņam tie visi vienā mirklī sāka vibrēt, ņirbēt, savilkties, atslābt, un katrs no tiem patstāvīgi, bez apstājas un ārkārtīgi komplicēti. Nezinu nekā tāda, ar ko varētu salīdzināt šīs kustības. Varbūt ar viļņu ņirboņu saules gaismā, bet ūdens virsmas vibrācijā vērojama vienveidība un reizē haoss, šeit turpretī neparastajās kustībās bija manāms noteikts ritms, jēgpilna kārtība, tā nebija slimīga, konvulsīva raustīšanās, agonija. Tā bija muskuļu deja, ja tā var izteikties. To sāka sejas muskuļi, pēc tam ņirboņa pārgāja uz pleciem, krūtīm, ievibrējās rokas, un sažņaugtajās dūrēs sausie žagari trīsēt trīsēja, tic krustojās, sa-, vijās, sitās cits pret citu — atskanēja čaboņa, ritmiska, klusa bungu rīboņa, tarkšķi, čirkstoņa, it kā kuģa priekšā atrastos neskaitāmi liels sienāžu pulks. Sī «izrāde» ilga ne vairāk kā minūti, bet man jau acīs sāka ņirbēt un ausis aizkrita. Pēc tam troksnis pieklusa un kustības kļuva lēnākas. Ņirboņa vispirms norima žagariņos, pēc tam rokās, tad plecos un beidzot sejā, un līdz ar to viss bija beidzies. Uz mums atkal lūkojās sastingusi maska. Zēns viegli piecēlās, pārkāpa pāri žagaru klēpim un pēkšņi nozuda nepārredzamajā joslā.

— Ko jūs klusējat? — Komovs eksplodēja. — Jakov! Jakov! Vai jūs dzirdat mani? Kāpēc klusējat?

Es atguvos un ar acīm sameklēju Komovu. Ksenopsihologs stāvēja saspringtā pozā, pagriezies uz mūsu pusi, no viņa kājām smiltīs stiepās gara ēna. Vanderhūze nokremšļojās un atsaucās:

— Klausos.

— Kas tur nolika?

— Baidos, ka nepratīšu pastāstīt. Varbūt jūs, jaunieši?

— Pjērs runāja ar mums! — Maija sacīja apspiestā balsī. — Viņš sāka ar mums runāt! …

— Klausieties, vai viņš neaizgaja pie lūkas? — es vaicāju.

— Ļoti iespējams, — Vanderhūze atteica. — Genadij, viņš iegaja nepārrcdzamaja joslā. Varbūt viņš devās pie lūkas…

— Uzmaniet lūku! — Komovs ātri nokomandēja. — Ja viņš ieiet iekšā, nekavējoties ziņojiet man, bet paši ieslēdzieties kajītē… — Viņš apklūsa un pēc brīža turpinaja: — Gaidīšu jūs pēc stundas. — Tagad runātāja balss intonācija bija citāda, viņš bija atguvis parasto mierīgo, lietišķo toni, bet skanēja tā, it kā viņš būtu aizgriezies no mikrofona. — Vai pa stundu tiksiet galā?

— Nesapratu, — Vanderhūze atsaucās.

— Ieslēdzieties! — Komovs aizkaitināts iekliedza tieši mikrofonā. — Vai saprotat? Ieslēdzieties, ja viņš ieiet pie jums uz kuģa!

— To es sapratu, — Vanderhūze teica. — Kur jūs gaidīsiet mūs pēc stundas?

Atkal iestājās klusums.

— Gaidīšu jūs pēc stundas, — novērsies no mikrofona, Komovs vēlreiz lietišķi atkārtoja. — Vai pa stundu tiksiet galā?

— Kur? — Vanderhūze iesaucās. — Kur gaidīsiet?

— Jakov, vai jūs dzirdat mani? — Komovs jautāja skaļā balsī, kurā bija saklausāms nemiers.

— Dzirdu jūs ļoti labi, — Vanderhūze atsaucās un apjucis paskatījās uz mums. — Jūs teicāt, ka gaidīsiet mūs pēc stundas. Kur?

— Es neteicu … — Komovs iesāka, bet viņu pārtrauca Vandcrhūzes balss, arī tikpat neskaidra, it kā runātājs atrastos tālu no mikrofona:

— Vai mums nebūtu laiks ēst pusdienas? Stasam droši vien tur ir garlaicīgi, kā tu domā, Maija?

Maija sāka nervozi ķiķināt.

— Viņš taču … — meitene iesaucās, bakstīdama ar pirkstu ekrānā. — Viņš taču … tur …

— Kas tur notiek, Jakov? — Komovs iebļāvās.

Divaina balss, ko es pat uzreiz nepazinu, teica:

— Es izārstēšu tevi, savu večuku, nostādīšu uz kājām, izvedīšu ļaudīs …

Maija, saņēmusi seju plaukstās un piespiedusi ceļus pie zoda, žagojās no nervozajiem smiekliem.

— Nekas sevišķs, Genadij, — Vanderhūze mierināja, ar mutautu slaucīdams nosvīdušo seju. — Neliels pārpratums. Klients sācis runāt jūsu balsī. Mēs viņu dzirdam pa ārējo akustiku. Neliels pārpratums, Genadij.

— Vai jūs viņu redzat?

— Nē … Ahā, paskat, kur viņš ir.

Zēns atkal stāvēja pie savām vicām, viņa poza tagad gan bija citāda, bet tikpat neērta. Tāpat kā pirmīt, viņš skatījās mums tieši acīs. Tad viņa mute pavērās, lūpas dīvaini sašķobījās, atsegdamas smaganas un zobus mutes kreisajā kaktiņā, un mēs izdzirdējām Aļaijas balsi:

— Galu galā — ja man būtu jūsu vaigubārda, mana attieksme pret dzīvi būtu pavisam citāda …

— Tagad viņš runā Maijas balsī, — Vanderhūze ziņoja nesatricināmā mierā. — Bet nu paskatījās uz jūsu pusi. Vai jūs viņu redzat?

Komovs neatbildēja. Zēns vēl vienmēr stāvēja, pagriezis galvu uz viņa pusi, un šķita pavisam nekustīgs, gluži kā pārakmeņojies — dīvains tēls arvien vairāk sabiezējošā krēslā. Un pēkšņi es aptvēru, ka tas nav viņš. Zēns bija izgaisis, viņa atstātajam fantomam cauri varēja redzēt tumšo ūdens malu.

— Ahā, redzu! — Komovs apmierināts paziņoja. — Viņš atrodas soļus divdesmit no kuģa, vai ne?

— Pareizi, — Vanderhūze atsaucās.

— Nē, tā nav, — es iejaucos.

Vanderhūze ieskatījās vērīgāk.

— Jā-ā, tiesa gan, nav vis, — viņš piekrita. — Tas laikam būs… kā jūs to saucat, Genadij? Par fantomu?

— Pagaidiet, — Komovs attrauca. — Tagad es redzu viņu pavisam skaidri. Viņš nāk uz manu pusi.

— Vai tu viņu redzi? — Maija jautāja man.

— Nē, ir jau pavisam satumsis.

— Runa taču nav par tumsu, — Maija iebilda.

Viņai droši vien bija taisnība. Lai gan sauli vairs neredzējām un krēsla sabiezēja arvien vairāk, ekrānā Komovu es saskatīju un redzēju arī izgaistošo fantomu, un nolaišanās joslu, un leduskalnu tālumā, bet zēns bija nozudis.

Pēc tam ieraudzīju, ka Komovs ir apsēdies.

— Nāk klāt, — viņš pusbalsī teica. — Tagad būšu aizņemts. Netraucējiet mani. Turpiniet uzmanīgi novērot apkārtni, tikai nelietojiet nekādus lokatorus, vispār nekādus aktīvus līdzekļus. Pamēģiniet iztikt ar infraoptiku. Es beidzu.

— Labu veiksmi! — Vanderhūze novēlēja mikrofonā un piecēlās. Viņš izskatījās kā uzvarētājs. Uzmetis mums stingru skatienu, viņš pierastām, veiklām kustībām sabužināja vaigubārdu un teica:

— Tā, nu līdz rītam varam būt brīvi kā putni gaisā.

Maija krampjaini nožāvājās.

— Nezinu, vai man gribas gulēt, vai? Varbūt tas no nerviem?

— Neaizmirstiet, ka gulēšanai tagad mums būs maz laika, — Vanderhūze atgādināja. — Izdarīsim tā. Lai Maija iet atpūsties, es palikšu pie ekrāna, bet Stass lai guļ pie. rācijas. Pēc četrām stundām es viņu pamodināšu, kā tu domā, Stas?

Man nebija iebildumu, kaut gan šaubījos, ka Komovs tādā aukstumā tik ilgi izturēs. Maija, joprojām žāvādamās, arī piekrita šim priekšlikumam. Kad viņa bija aizgājusi, es ierosināju Vanderhūzem uzvārīt kafiju, bet viņš atteicās, aizbildinādamies ar kaut kādu smieklīgu iemeslu, — droši vien viņš gribēja, lai es paguļos. Iekārtojos turpat līdzās rācijai, izskatīju jaunās radiogrammas, bet, neatradis nekā steidzama, atdevu tās Vanderhūzem.

Kajītē iestājās klusums. Man nemaz nenāca miegs. Visādi izprātojos, kādi gan varētu būt Pjēra Semjonova audzinātāji. Cilvēkbērns, ko izaudzējis vilks, skrien uz četrām kājām, smilkst un kauc. Lāča audzēknis tāpat skraidītu un rūktu. Vispār audzināšana pilnīgi nosaka jebkuras dzīvas būtnes modus vivendi. Tas ir, ne jau pilnīgi, bet stiprā mērā gan. Kāpēc mūsu Mauglis tomēr saglabājis cilvēka vertikālo stāju? Tā ir viela pārdomām. Viņš iet ar kājām, aktīvi darbojas ar rokām, tas pats par sevi nav nekas iedzimts, tas ir audzināšanas rezultāts. Viņš var runāt. Droši vien viņš nesaprot, ko pats runā, taču redzams, ka tā smadzeņu da|a, kur atrodas runas centri, viņam lieliski attīstīta … Un viņš taču iegaumē visu jau pirmajā reizē! Savādi, ļoti savādi. Nehumanoīdi, kurus es zinu, absolūti nebūtu spējīgi tā izaudzināt cilvēkbērnu. Pabarot un pieradināt — to gan viņi varētu. Tāpat arī izpētīt savās dīvainajās laboratorijās, kuras atgādina milzīgu darbojošos zarnu trakta modeli. Taču saskatīt audzēknī cilvēku, identificēt viņā cilvēku, saglabāt viņā cilvēku — to viņi diez vai spētu. Vai tiešām tie bijuši humanoīdi? …

— Katrā ziņā tie ir humāni šī vārda visplašākajā nozīmē, — Vanderhūze, it kā uzminējis manas domas, pēkšņi ierunājās, — ja jau izglābuši dzīvību mūsu mazulim. Uzskatu, ka tie ir ģeniāli, jo spējuši viņu izaudzināt cilvēkam līdzīgu, iespējams, neko nezinot ne par rokām, ne kājām. Kā tu domā, Stas?

Neko neatbildējis, es nokremšļojos, un arī Vanderhūze vairs nerunaja.

Kajītē valdīja klusums. Bāze mūs netraucēja, arī Komovs bija pārtraucis sakarus: uz tumšā ekrāna, laistīdamās varavīksnes krāsās, uzliesmoja un dzisa kāvu gaismas strēles, un šajos spokainajos uzliesmojumos Komovs, kas sēdēja pavisam nekustīgi, bija tikko saskatāms, bet zēnu es neredzēju nemaz. Taču kaut kāda saprašanās viņu starpā jau notika, jo lielais borta skaitļotājs laiku pa laikam klusu iešrnakstinājās, ieurkstējās, pārstrādādams un sistematizēdams no translatora saņemto informāciju.

Vēlāk tomēr aizsnaudos un, cik atceros, sapņoju par dīvainiem drūmiem, bārdu apaugušiem astoņkājiem zilos sporta tērpos, ar lietussargiem, viņi mācīja mani staigāt, bet man tas likās ļoti smieklīgi, bez mitas es klupu un kritu, tādējādi izraisīdams astoņkājos ārkārtīgu neapmierinātību. Pamodos no viegla, bet nepatīkama dūriena sirdī. Kaut kas bija nolicis. Vanderhūze sēdēja, saspringti pieliecies pie ekrāna, ar abām plaukstām aptvēris krēsla roku balsteņus.

— Stas! — viņš klusu pasauca.

— Jā?

— Paskaties uz ekrānu!

Es jau to dariju bez Vanderhūzes aicinājuma, bet pagaidām neredzēju neko uzmanības vērtu. Tāpat kā iepriekš, tur laistīdamās plandēja ziemeļblāzmas daudzkrāsainā gaisma, Komovs sēdēja agrākajā pozā, tālumā leduskalns atstaroja sārtu un za|u gaismu. Un tad es ieraudzīju.

— Virs kalniem? — čukstus jautāju Vanderhūzem.

— Jā. Taisni virs kalniem.

— Kas tas ir?

— Nezinu.

— Vai sen jau?

— Nezinu. Pamanīju to pirms pāris minūtēm. Domāju, ka virpujvētra …

Sākumā arī es nodomāju, ka tas ir virpuļviesulis. Virs bālganās, robotās kalnu grēdas uz daudzkrāsaino kāvu fona pacēlās tāda kā tieva, gara stiba, melna, līka švīka, gluži kā skramba uz ekrāna. Sī stiba tikko manāmi vibrēja, brīžam it kā ieliecās, atkal iztaisnojās, un bija redzams, ka tā ir nevis gluda, bet gan posmota, līdzīga bainbusniedres spieķim. Neparastais priekšmets rēgojās virs kalnu grēdas, līdz kurai , bija vismaz kilometri desmit; izskatījās, it kā tur, virs kalniem, kāds būtu pabāzis milzīgu makšķerkātu, un, redzot to ekrānā, — radās nereāla sajūta, kā aplūkojot le||u teātra dekorācijas. Skats vienlaikus bija gan nedabisks, gan baiss un jocīgs, it kā virs kalniem būtu parādījusies neticami liela cilvēka seja, Vispār tas bija kaut kas nesamērojams, neiespējams, kaš neietilpa nekādos priekšstatos par proporcijām.

— Vai tie ir viņi? — es čukstus jautāju.

— Neiespējami, ka tas būtu dabisks… — Vanderhūze novilka. — Un nav iespējams, ka tas būtu mākslīgs.

Arī es jutu to pašu.

— Jāziņo Komovam, — es ieteicu.

— Komovs ir atslēdzies, — Vanderhūze paskaidroja. Viņš ieskatījās tālmēra lodziņā. — Attālums nemainās. Četrpadsmit kilometru. Un tas daikts šausmīgi vibrē, raustās. Amplitūda nav mazāka par simt metriem… Absolūti neiespējams verķis.

— Cik augsts tas varētu būt? — es nomurmināju.

— Apmēram sešsimt metru.

— Velns parāvis… — man neviļus izspruka.

Vanderhūze pēkšņi pielēca kājās un nospieda divus

taustiņus reizē: ārējo avārijas radioizsaukumu «visiem nekavējoties atgriezties uz kuģa» un iekšējo signālu «visiem pulcēties kajītē». Tad viņš pagriezās pret mani un dīvaini aprautā balsī nokomandēja:

— StasI Skriešus uz aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni! Ieslēdz un turi gatavībā pretmeteorītu lielgabalu! Sēdi un gaidi! Bez komandas neko nedari!

Izskrēju gaitenī. Aiz durvīm kajītēs bija dzirdami apslapēti, saraustīti pulcēšanās signāli. Man pretī drāzās Maija, pa ceļam stīvēdama mugurā virsjaku. Kurpes viņa steigā bija uzāvusi basās kājās.

— Kas noticis? — meitene jautāja jau iztālēm no gulēšanas piesmakušā balsī.

Nenoteikti pametu ar roku un pa trapu rībināju lejā uz aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni (AALVP). Mani pārņēma neliels drudzis, bet vispār jutos mierīgs, zināmā mērā pat lepns, jo bija izveidojusies ārkārtēja situācija. Tik neparasta, ka biju pārliecināts: kopš šī kuģa pirmā starta aktīvo aizsardzības līdzekļu postenī vēl neviens nav iegājis, varbūt vienīgi kosmodromu strādnieki, lai izdarītu automātisko ierīču profilaktisko pārbaudi.

Atkritu krēslā, ieslēdzu lokveida apskates ekrānu, atvienoju pretmeteorītu lielgabala automātisko vadības ierīci un tūlīt nobloķēju kuģa pakaļgala iekārtu, lai sajukumā neizšautu nadīrā[6] . pēc tam ķēros pie tēmēšanas sistēmas stnalkregulatora, un manā acu priekšā attēls pāri melnajam krustpunktam uzslīdēja uz ekrāna: zobainais leduskalns, miglas blāķi virs purva, Komovs — 1agad, ziemeļblāzmas apspīdēts, viņš stāvēja ar muguru pret mums un skatījās uz kalnu pusi . .. Vēl mazliet augstāk, tā … Redz, kur tas ir. Melns, drebošs, ērmots, kaut kas neiedomājams. Tam blakus — otrs, nedaudz īsāks, bet acu priekšā aug, stiepjas garumā, saliecas… Velns parāvis, kā viņi to panāk? Cik lielas jaudas tur vajadzīgas, un kas tas par materiālu? Ļoti interesanti!… Tagad izskatījās, it kā aiz kalniem slēptos baismīgs tarakāns, kas pabāzis no turienes savas ūsas. Aprēķināju tēmējuma leņķi un mērķēkļa krustpunktu nostādīju tā, lai ar vienu impulsu trāpītu abus mērķus. Tagad atlika vienīgi ar kāju nospiest pedāli..,

— Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības posteni! — Vanderhūze iebrēcās.

— Postenis klausās! — es atsaucos.

— Uzmanību!

— Klausos!

Manuprāt, tas mums izdevās ļoti braši.

— Vai abus mērķus redzi? — Vanderhūze jautāja jau normālā balsī.

— Jā. Nosedzu abus ar vienu impulsu.

— Paskaties uzmanīgi: četrdesmit grādu uz austrumiem ir trešais mērķis.

Jā, patiešām, vēl viena milzīga ūsa liecās un drebēja nepastāvīgajā kāvu gaismā. Tas man nemaz nepatika. Pagūšu vai ne? Ir jāpagūst, kā gan citādi… Domās izmēģināju, kā palaižu impulsu, pēc tam ar pāris kustībām pagriežu lielgabalu pret trešo mērķi. Nekas, pagūšu.

— Redzu trešo mērķi, — es ziņoju Vanderhūzem.

— Labi, tomēr tu neiekarsti. Sauj tikai pēc manas komandas.

— Sapratu, — es noburkšķēju.

Nolaidis šie pa kuģi ar kādu… telpas deformētāju, sagaidīšu gan tad no tevis komandu! Mani jau jūtami kratīja drebuļi. Zņaudzīju rokas, lai kaut cik nomierinātos. Pēc tam sāku vērot, ko dara Komovs. Ksenopsihologs turējās braši. Viņš atkal sēdēja iepriekšējā pozā, pagriezies sāniski pret gigantisko tarakānu. Es nomierinājos — vēl jo vairāk tāpēc, ka blakus Komovam beidzot pamanīju nelielu, melnu stāvu. Man kļuva pat neērti.

Kāpēc pēkšņi biju tā satraucies? Atklāti sakot, vai bija iemesls panikai? Kas par to, ka aiz kalna kāds izslējis ūsas… Prāvas ūsas, tas tiesa, es pat teiktu — satriecoši milzīgas ūsas. Bet galu galā tās, domājams, nemaz nav ūsas, tās ir kaut kas līdzīgs antenām. Iespējams, ka viņi mūs gluži vienkārši novēro. Mēs viņus, bet viņi — mūs. Varbūt nevis mūs, bet savu audzēkni Pjēru Semjonovu — sak, ka viņš te jūtas, vai viņam kāds nedara pāri…

Vispār, jāatzīst, pretmeteorītu lielgabals ir briesmīga ierīce, un negribētos to šeit izmantot. Sagraut, nolīdzināt ar zemi kādu klinti, lai attīrītu vietu nolaišanās laukumam, vai, teiksim, aizbērt aizu, kad vajadzīgs baseins saldūdens krājumiem, — tas ir viens, bet pavisam kas cits — tēmēt uz dzīvām būtnēm … Vai pretmeteorītu lielgabals vispār kādreiz ir jau izmantots par aizsardzības līdzekli? Jā, ir gan. Bija reiz gadījums, vairs ncatceros, kur, kad kravas automāts, k|uvis nevadāms, sāka gāzties zemē tieši virs nometnes — un vajadzēja to sadedzināt. Pēc tain bija vēl šāds incidents: uz kadas bioloģiski aktīvas planētas izlūkkuģis lika pakļauts «nepārvaramai biosfēras iedarbībai»… Vai tas patiešām bija pakļauts šādai iedarbībai vai ne — vēl līdz šim nav noskaidrots, bet kapteinis bija pārliecināts, ka ticis pakļauts, tāpēc devis triecienu ar priekšējo lielgabalu. Viss dzīvais līdz pat apvārsnim bija izdedzis, tā ka vēlāk izmeklēšanā eksperti rokas vien noplātīja. Kapteinim, cik atceros, ilgu laiku aizliedza lidot… Ja, pretmeteorītu lielgabals ir baismīgs ierocis — nav ko teikt. Pēdējais līdzeklis.

Lai nebūtu par to vairs jādomā, aprēķināju attālumu līdz mērķiem, izskaitļoju to augstumu un resnumu. Izrādījās, ka attālums bija četrpadsmit, četrpadsmit ar pusi un sešpadsmit kilometri, augstums — no piecsimt līdz septiņsimt metriem, bet resnums visām antēnām aptuveni vienāds: pie pamatnes apmēram piecdesmit metru, bet pašā galotnē — mazāk par metru. Visas tās patiešām bija posmotas — kā bambusniedres vai spolīšu antenas. Turklāt man šķita, ka uz to virsmas bija manāma kustība no lejas uz augšu, tāda kā peristaltika, bet varbūt tā bija tikai gaismas rotaļa. Mēģināju noteikt, no kāda materiāla šīs antenas veidotas, bet čiks vien sanāca. Jā, kaut varētu pataustīt tās ar pārbauditājlokatoru, bet to, protams, nedrīkst. Nav zināms, kā viņi to uztvertu. Un tas nav arī tik svarīgi. Galvenais, ka uz šīs planētas ir tehnoloģiskā civilizācija. Augsti attīstīta civilizācija, ko arī vajadzēja pierādīt. Nav skaidrs vienīgi tas, kāpēc viņi ierakušies pazemē, kāpēc atstājuši dzimto planētu tukšuma un klusuma varā. Lai gan, protams, katrai civilizācijai ir savs priekšstats par ērtībām. Uz planētas Tagora, piemēram …

— Aktīvo aizsardzības līdzekļu vadības postenil — Vanderhūzes balss ierēcās man pie pašas auss, tā ka es sarāvos. — Vai mērķus redzi?

— Redzu … — mehāniski atsaucos, bet tūlīt aprāvos: virs kalniem ūsu vairs nebija. — Mērķu nav, — klusi noteicu.

— Vai tu guli postenī, vai?

— Nemaz neguļu… Tikko bija, pats savām acīm redzēju …

— Un ko tad tu redzēji pats savām acīm? — Vanderhūze gribēja zināt.

— Mērķus. Trīs mērķus.

— Bet pēc tam?

— Bet tagad to nav.

— Hm… — Vanderhūze norūca. — Savādi gan, vai iev tā neliekas?

— Jā, — es piekritu. — Ļoti savādi. Bija — un pēkšņi vairs nav.

— Komovs atgriežas uz kuģa, — Vanderhūze pavēstīja. — Iespējams, ka viņš kaut ko saprot…

Patiešām Komovs, apkāries ar futrāļiem, neveiklā gaitā — acīmredzot viņam bija notirpušas kājas — nāca uz kuģa pusi. Laiku pa laikam viņš pagriezās, droši vien atvadījās no Pjēra Semjonova, taču pats Pjērs nebija redzams.

— Trauksme beigusies! — Vanderhūze ziņoja. — Atstāj visu, kā stāv, un skrien uz kambīzi, sagatavo kaut ko siltu un spēcinošu. Genadijs droši vien ir sasalis ragā. Lai gan viņa balss skanēja visai apmierināti, vai ne, Maija?

Vienā mirklī atrados virtuvē un steidzīgi ķēros pie darba, lai sagatavotu karstvīnu, kafiju un vieglu uzkodu. Ļoti baidījos, ka nepalaižu garām kaut vārdu no tā, ko stāstīs Komovs. Bet, kad, steigdamies teciņus, ieripināju galdiņu kajītē, Komovs vēl neko nebija teicis. Berzēdams nosalušos vaigus, viņš stāvēja pie galda, uz kura bija izklāta pati lielākā un sīkāk izstrādātā mūsu rajona karte, un Maija ar pirkstu parādīja viņam tās vietas, kur pirmīt bija rēgojušās antenu ūsas.

— Nekā tur nav! — Maija teica satrauktā balsī. — Tikai apsalušas klintis, simt metru dziļi kanjoni, vulkāniskas aizas — un nekā dzīva. Esmu tur lidojusi pāri desmitiem reižu. Tur nav pat krūmu.

Koinovs pateikdamies man izklaidīgi pamāja, saņēma abām rokām karstvīna kausu, pacēla to pie mutes un krekšķēdams, apdedzinādamies un tīksmi elsdams, ar troksni sāka strēbt karsto dziru.

— Arī grunts tur ir viegla, — Maija turpināja. — Tā neiz!urētu tik smagas ietaises. Tās droši vien sver desmitiem, varbūt pat simtiem tūkstošu tonnu.

— Jā, — Komovs piekrita, ar troksni nolikdams iztukšoto dzēriena kausu uz galda, — savādi gan, nav ko teikt, — un, spēcīgi saberzējis plaukstas, paziņoja: — Nosalu kā suns. — Tagad tas aikal bija pavisam cits Komovs — pietvīcis, ar sarkanu degunu, labvēlīgs pret mums, mirdzošām, dzīvesprieka pilnām acīm. — Jā, savādi gan, draugi, ļoti savādi. Bet tas vēl nav pats neparastākais — vai nu mazums dīvainību pieredzēts uz svešām planētām. — Viņš atgāzās krēslā un izstiepa kājas. — Vai zināt, šodien mani grūti pārsteigt. Sajās četras stundās esmu dzirdējis daudz ko tādu… Šis tas, protams, prasās pēc pārbaudes. Bet tagad es jums palikšu divas fundamentālas patiesības, kuras, kā saka, jau tagad ir neapšaubāmas. Pirmkārt, Mazais — viņu sauc par Mazo — jau ir iemācījies veikli runāt un saprast praktiski visu, ko viņam saka. Iedomājieties, puišelis, kurš visā savā apzinātā mūža laikā nevienu reizi nav nācis saskarē ar cilvēkiem, iemācījies raiti runāt…

— Ko nozīmē — raiti? — Maija neticīgi jautāja. — Četras stundas mācās — un pēc tam jau raiti runā?

— Jā, četras stundas mācās un pēc tam raiti runā! — Komovs triumfējoši apstiprināja, — Tas pirmkārt. Otrkārt, Mazais ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir vienīgais šis planētas apdzīvotājs.

Mēs nesapratām.

— Kāpēc tad vienīgais? — es jautāju. — Kā viņš var but vienīgais? .

— Mazais ir pilnīgi pārliecināts, — Komovs ar uzsvaru atkārtoja, — ka uz šis planētas nav neviena saprātīga aborigēna, ir vienīgi viņš.

Iestājās klusums. Komovs piecēlās.

— Mums ir daudz darba, — viņš teica. — Rīt no rīta Mazais ieradīsies oficiālā vizītē.