Mēs atnācām ar mieru…

CETURTĀ NODAĻA

Marionete ir visgrūtākā no teātra lellēm gan izgatavojot, gan darbinot. Itāļi pamatoti tiek uzskatīti par marionešu izgatavošanas meistariem, viņi arī izdomājuši daudz veidu, kā tās "atdzīvināt" uz leļļu teātra skatuves. Viduslaikos pie uzpirksteņiem, kurus uzlika uz pirkstiem, piesēja aukliņas un bieži vien divi aktieri apkalpoja vienu pašu lelli, kontrolējot tās kustības ar visiem divdesmit pirkstiem. Tad izdomāja krustu, sava veida vadības paneli. Īsta marionete ar kvalificētiem aktieriem ir tik daudzfunkcionāla, ka kustas kā cilvēks. Krievu aktieri, kas pieraduši pie lellēm-dūraiņiem, tās vada tikai ar trim pirkstiem un daudzfunkcionālajā leļļu vadībā tādi ne tikai neko nesaprot, bet arī negrib saprast. Arī šeit visi vēlas iztikt ar trim pirkstiem, aizmirstot, kāda ir vienīgā vispārpieņemtā, izteiksmīgākā trīs pirkstu kombinācija.

Teātrim gatavoju galvenokārt lelles-dūraiņus - diemžēl marionetes neietilpst krievu leļļu teātra skolas tradīcijās. Kad teātris nodega ar spožu liesmu, man bija jāpārkvalificējas izgatavot marionetes. Daudz iemācījos no itāļu meistariem, taču esmu pārliecināts, ka izgudroju arī kaut ko jaunu un varētu tajā padalīties ar itāļiem. Tiesa, runā, ka marionešu teātris Itālijā tagad esot norietā ...

Visvienkāršākā marionete ir lelle skelets, neskatoties uz lielo kustīgo daļu skaitu. Marionetes koka vai plastmasas kauli tiek savienoti kopā ar parastu diegu, kas ļauj tiem salocīties jebkurā virzienā - jo neticamāk, jo smieklīgāk. Skatītāji smejas par smieklīgo skeleta pozu, savukārt pats aktieris ir pārsteigts, kā viņam tā sanāk. Ar Buratino ir cita lieta – viņa locītavām, it īpaši elkoņos un ceļgalos, ir jālokās kā cilvēkam, nevis jākustas uz visām pusēm, kā skaidām āliņģī. Tas pats attiecas uz šādas marionetes vadīšanu. Tas pats attiecas arī uz gadījumu, kad lelle karāsies mašīnā pie vējstikla un tai vajadzēs raustīties spontāni, bez aktiera līdzdalības, Tāpēc, izstrādāju oriģinālu diegu sistēmu, kas palielināja marionetes mobilitāti un pozu ticamību.

Visu dienu izgriezu lelles daļas un, kā plānots, galvu pabeidzu pēdējo. Pabeidzot darbu ar kaltu, ar zināmu piesardzību saīsināju degunu līdz pieņemamam izmēram, taču, pretēji gaidītajam, transcendentāli atgadījumi šoreiz nenotika. Kad grebums bija pabeigts, paņēmu otu, krāsas, nokrāsoju Buratino kurpes brūnas, uzkrāsoju balti un sarkani svītrotas getras un uzliku uz vaigiem sārtumu. Pēc tam, gaidot krāsas nožūšanu, visas daļas nolakoju. Tas šodienai viss, rīt būs vissvarīgākā operācija – montāža.

Piecēlos no aiz darbagalda jau divpadsmitos naktī, izslēdzu lodžijā gaismu un devos uz virtuvi pagatavot vienkāršas vakariņas. Milzīgs nogurums, un galvā dumjas domas nenāk. Tā tam arī ir jābūt. Strādāt, strādāt nenogurstoši, un tad nekādi ļaunie gari man klāt netiks.

Un tikai tad, kad aizgāju gulēt, izslēdzu gaismu un aizvēru plakstiņus, pēkšņi atcerējos, ka Ļubaša tā arī nepiezvanīja. Ar mums kaut kas nogājis greizi, kaut kas nošķiebies... Vai viņa tiešām mani tur aizdomās par pedofilām tieksmēm? Kāds stulbums.

Gulēju nemierīgi. Atkal caur sapni uz lodžijas šķita dzirdami čauksti, bet principa pēc negribēju mosties, celties un pārbaudīt, kurš tur taisa nelietības - materiālistiska žurka vai transcendentāls spoks.

Bet, kad no rīta pamodos, pirmais, ko izdarīju, devos uz lodžiju. Skatiens neviļus pārslīdēja pāri plauktam virs darbagalda, bet atvērtās sērkociņu kastītes ar stikla acīm, kas skatīsies uz mani, tur nebija. Izrādījās, ka spokam nav pa spēkam atvērt aizslēgto atvilktni – tas nav kaķi Leopoldu pārbiedēt. Bet no lakotajām Buratino daļām, kas bija izliktas žūšanai, darbagalda vidū atradās salikta lelle. Nebija pieticis prāta savienot detaļas ar šarnīriem, bet viss bija nopareizā secībā, pat pirkstu falangas. Kā vēstījums man, ka spokam saprāts tomēr ir. Viennozīmīgi, manā mājā sācis darboties kāds poltergeists, vai barabaška.

Dīvaini, bet uz pārpasaulīgo parādību es reaģēju ja ne gluži mierīgi, tad filozofiski. Galu galā pie visa var pierast. Kad cilvēks pirmo reizi izlidoja kosmosā, svētku demonstrāciju vilnis pārņēma visu pasauli. Cilvēki pameta darbu, izgāja ielās, apsveica viens otru, priecājās kā bērni... Kad pēc astoņiem gadiem cilvēka kāja pirmo reizi spēra soli uz Mēness virsmas, vispār vairs nebija nekādas vispārējas eiforijas. Jā, bija daži, kuri svinēja, taču pārliecinošais vairākums panākumu uztvēra ļoti ikdienišķi. Spēra to soli un spēra. Sasniegumi kosmosā bija kļuvuši tik vienaldzīgi, ka, uz ielas pajautājot, kurš no kosmonautiem-astronautiem šobrīd atrodas orbītā, neviens nezinās.

Apmēram tā arī es reaģēju uz paranormālo situāciju uz lodžijas. Iekārtoies dzīvoklī barabaška, un velns ar viņu. Ja tikai lelles nemaitā, neatstāj uz tām zobu pēdas. Un, kad iegāju kontrastdušā, paēdu brokastis, kļuvu pat jautrs. Patiešām neaicināt taču popu, lai viņš pielej darbnīcu ar svētīto ūdeni un izdzen ļaunos garus. Esmu ateists, un man tas šķiet nepieņemami. Turklāt manī pamodās pilnīgi normāla pētnieciskā interese. Ar cilvēkiem vienmēr tā: viņi lasa par barabaškiem kāda mājā – tas ir interesanti un izklaidējoši, bet, tiklīdz pašu dzīvoklī apmetas tāds barabaška, sākas bailes. Kādreiz cilvēki baidījās no zibens, uzskatot to par Apollona bultām, Peruna, Dieva dusmu izpausmi, taču pietika parādīties ziņkārīgam cilvēkam, kurš, riskējot ar savu dzīvību, laižot pūķus pērkona debesīs, galu galā uzzināja, ka tā ir elementāra atmosfēras parādība, - mistiskās bailes pazuda. Tā arī ar barabaškiem - no tiem naevis jābaidās, bet gan jāpēta.

Pacilātā noskaņojumā apsēdos pie darbagalda un sāku montēt lelli. Un, lai gan atkal šķita, ka pie sienas piekārtās lelles kustas no paranormāla caurvēja, es nepievērsu tam uzmanību.

Sāku ar pašu piņķerīgāko darbu – ar pirkstiem. Ja vajag, lai marionetes roka sažņaugtos dūrē un atlaistos, tiek izmantota neliela viltība. Visu pirkstu falangas, izņemot pirkstu galus, tiek izgatavotas vienāda garumā. Pēc tam katras rokas falangas tiek salīmētas kopā kā rindā, un šīs rindas tiek sastiprinātas viena ar otru un plaukstu uz eņģēm. Iznāk plauksta ar sakļautiem pirkstiem, ko ar vienu pavedienu var savilkt dūrē, jo visas locītavas atrodas vienā līnijā. Starp citu, var izmantot to pašu pavedienu, lai piespiestu īkšķi pie dūres. Bet šādas rokas ir diezgan lielām marionetēm - pasūtītajam Buratino, kurš iznāca divdesmit centimetrus garš, būtu sanākušas nevis rokas, bet grābekļi. Neskatoties uz to, izpildīju pasūtītāja vēlmi, kurš pieprasīja pirkstus padarīt saliecamus. falangas kopā nelīmēju, bet savienoju tās, kā skeletam, tikai nevis ar diegu, bet ar makšķerauklu, lai, Buratino šūpojoties automašīnā, tās nevicinātos no vienas puses uz otru, bet gan viegli trīcētu.

Tālākā montāža lielas pūles nesagādāja. Vienīgais, ar ko kā vienmēr, man nācās paķēpāties, bija "smiekli" ķermeņa iekšienē - pārāk daudz pavedienu nācās stiept līdz rokām un kājām. Tad no zaļa auduma gabaliņa sašuvu bikses, no zila - bezpiedurkņu jaku un no baltsarkani svītraina - kā getrām - cepurīti,. Uzlīmēju uz galvas skaidu matus, uzlilku cepurīti, uzvilku bikses un jaku bez piedurknēm. Jauks Buratino bija sanācis, smaidīgs, ar uzrautu degunu un brašu cekulu no cepures apakšas. Atlika tikai ielikt acis un pakārt lelli uz aukliņām.

Ar zināmu piesardzību izņēmu no atvilktnes sērkociņu kastīti, izņēmu stikla acis un ievietoju tās ligzdās. Piesardzība mani nepievīla, bet ne transcendentālā nozīmē. Es nekad iepriekš nebiju strādājis ar stikla acīm, tāpēc neuzminēju dažas lietas. Acis ligzdās sasēdās cieši, kā jau bija gaidāms, tagad Buratino sejas izteiksme izmainījās. Disonansi izraisīja neatbilstība starp plato smaidu no auss līdz ausij un nopietno acu izteiksmi. Nāksies plakstiņus uzgatavot, lai acis samiedzas.

Labi, izlēmu, vispirms pakāršu uz aukliņām, paskatīšos, kā marionete kustas, un tad parūpēšos par acīm. Ja būs nepieciešams: kad lelle kustas, nelielas nepilnības bieži izlīdzinās.

Tomēr piesiet marionetei diegus nebija vajadzības. Tiklīdz es uzmetu diegu uz kronšteina virs darbagalda un pastiepu to pret Buratino, viņš sakustējās pats, apsēdās un pakustināja galvu.

Apsēdos arī es, apmulsumā, atlaidu diega galu. Sākas atkal…

Spole nokrita no darbagalda un palēkdamās aizripoja pa grīdu, bet es pat nedomāju to pacelt. Sēdēju un skatījos, kā koka Buratino groza galvu un skatās apkārt. Lelles galva lēnām kā zemūdenes periskops apgriezās par trīssimt sešdesmit grādiem un sastinga, kad stikla acu skatiens atdūrās pret mani. Žoklis klusi sakustējās uz augšu un uz leju.

Es neprotu lasīt no lūpām, it īpaši no leļļu lūpām, bet nez kāpēc man šķita, ka Buratino pateica:

- Sveiks, tēti Karlo.

Tas bija kā hipnozē, un es gandrīz atbildēju: "Sveiks, dēliņ ...", bet tad līdz manīm nonāca situācijas idiotisms. Ar mani sazināties cenšas transcendentālie spēki, bet es viņiem "dēliņ"... Izmisīgi pakratīju galvu, lai tiktu vaļā no apstulbuma, un šķiet, man tas izdevās. Galvā kaut kas noklikšķēja, es nomierinājos, un viss nostājās savās vietās. Padomā tik, barabaška iznācis kontaktā. Reiz tam bija jānotiek, ja ne ar mani, bet ar kādu citu. Un labāk ar tādu prātīgu cilvēku kā es, nevis ar māņticīgu fanātiķi. Vēlaties kontaktu? Būs jums tas kontakts.

- Nu sveiks, - es pateicu. – Par ko mēs parunāsim?

Buratino pacēla rokas, un nostrādāja "smiekli":

- Hi hi ha-ha, he-he..

Pasmaidīju pret savu gribu. Bet Buratino tas nepatika. Viņš neapmierināti pabolīja acis, klusi sakustināja žokli, sāka izmisīgi žestikulēt, atkal uzvelkot "smieklus", līdz atkal noskanēja idiotiski:

- Hi hi, ha-ha, he-he..

Nenormālo situāciju pārtrauca prasīgs durvju zvans. Šķita, ka caururbjošā skaņa mani izvilka no fantasmagorijas, un es pamodos.

Joprojām sēdēju uz krēsla savā darbnīcā uz lodžijas, un man priekšā, uz darbagalda, absurdā pozā sastindzis koka Buratino. Vai nu es sapņoju, vai pirms sekundes lelle patiešām kustējās un mēģināja ar mani runāt.

Atkal noskanēja zvans.

"Ļubaša," es nodomāju. - Vakar es nevarēju piezvanīt, bet šodien nolēmusi atnākt ... "

- Uzvedies klusu, - pakratīju Buratino ar pirkstu, tā arī nesapratis, vai viņa "atmoda" ir nosapņota vai bija patiešām.

Pielecis no krēsla, es metos pie ārdurvīm, atvēru tās plaši vaļā... Un priecīgais smaids nodzisa no manas sejas.

Kāpnēs stāvēja milicis.

- Ko ta jūs tā, - viņš pakratīja galvu. - Nav labi šitā atvērt, nepajautājot, kas ir aiz durvīm. Un ja nu laupītāji? Vai jūs zināt, cik daudz laupītāju tagad savairojies?

Mani pārņēma dusmas. Viņš te vēl lasīs man notācijas! Neteicis ne vārda, paspēru soli atpakaļ un ar blīkšķi aizcirtu durvis miliča deguna priekšā, lai gan viņš grasījās man sekot.

Durvju zvans nebija ilgi jāgaida.

- Kas tur ir?

- Atveriet, milicija.

Es piekāru pie durvīm ķēdi un tās pavēru.

- Jūs taču mani jau redzējāt... - milicis pārmetoši teica. Viņš bija jauneklīgs, apmēram trīsdesmit pieci, ar atvērtu, patīkamu seju, kuru nedaudz sabojāja maza pelēka dzimumzīme zem kreisās acs, kas piešķīra viņa sejai asimetriju. Bet tagad man nebija laika sarunām ar "patīkamām sejām".

– Kāpēc man vajadzētu ticēt, ka tu esi milicis? - īgni atjautāju. – Vai nu mazums tagad bandītu, ģērbušos miliču formās, skraida pa kāpņu telpām? Varbūt formastērpu tu izrakāji no mēslu kastes. Musoros atradi.

Uz "musoru" pieminēšanu milicis reaģēja pārsteidzoši vienaldzīgi.

- Pjotrs Ivanovičs Sidorovs, pilsētas centra rajona nodaļas vecākais operatīvais darbinieks, - viņš iepazīstināja ar sevi, izņēma apliecību un uzrādīja to. - Vai jūs esat Deniss Pavlovičs Jegoršins?

- Jā, Jegoršins. Ko tev vajag?

- Iesākumam - lai jūs pārejat uz "jūs", es tomēr pildu dienesta pienākumus.

Es saviebos un uzmetu viņam vērtējošu skatienu. Kaut kāds dīvains milicis, pārāk pieklājīgs. Tādu nemēdz būt.

– Toties es nepildu dienesta pienākumus, turklāt esmu savās mājās. Un man tavi pienākumi pie vienas vietas. Vai varbūt tev ir orderis?

- Vai tad orderim ir kādi iemesli? – Pjotrs Ivanovičs bija pārsteigts. - Nē, ordera man nav. Es tikai gribēju uzdot dažus jautājumus par kādu cilvēku, ar kuru jūs nejauši satikāties. Bet, ja jūs nevēlaties mani ielaist, varu jūs izsaukt ar pavēsti uz rajona nodaļu.

Viņš pagriezās, lai dotos prom.

Man negribējās nākt ar pavēsti. Milicijas iecirknis nav tā vieta, kurp doties labprātīgi. Būs jāpatērē vismaz trīs stundas.

- Labi, nāc iekšā... - nomurmināju, noņēmu ķēdi un atvēru durvis.

Taču arī vecākais operatīvais darbinieks izrādīja rūdījumu.

- Vai nu uz "jūs", - viņš teica, - vai ar pavēsti uz manu kabinetu, un tur noteikti jau uz "jūs".

- Labi. Ienāc... iet...

Viņš iegāja, novilka īso puskažoku un cepuri, uzkāra to uz pakaramā un iegāja istabā, kur es viņu aicināju ar žestu, izvairoties uzrunāt ar "jūs".

- Lūdzu, - parādīju viņam krēslu, bet pats apsēdos uz dīvāna. - Ar ko varu palīdzēt?

Pirms atbildes Pjotrs Ivanovičs paskatījās apkārt, ironiski saknieba lūpas, bet par manu dzīvokli neko neteica. Un ko gan tur var pateikt? Ļoti neprezentējams iekārtojums.

– Jūs taču esat leļļu meistars, vai ne? - Viņš jautāja, ignorējot manu jautājumu.

- Esmu bezdarbnieks.

- Nu, nu, kāpēc uzreiz tā? – Pjotrs Ivanovičs pašūpoja galvu. – Lai arī leļļu teātra vairs nav, jūs joprojām izgatavojat lelles un pārdodat. Vai ne?

Es saraucu pieri. Saruna sāka iegūt nepatīkamu virzienu. Bet vai ar miliciju var kādreiz runāt par patīkamām tēmām?

– Saskaņā ar Pilsētas domes lēmumu no radošajiem darbiniekiem: māksliniekiem, tēlniekiem, amatniekiem nodoklis netiek iekasēts. Tāpat mums bez maksas tika ierādīta vieta mūsu darbu izstādei un tirdzniecībai Puškina laukumā. Vai tiešām kaut kas ir mainījies?

- Nē, nē, ko jūs, - Petrs Ivanovičs atkāpās. - Viss joprojām ir spēkā... Es tikai noskaidroju jūsu darbības veidu.

- Kāpēc?

Viņš atkal ignorēja jautājumu. Vai viņi tiek īpaši apmācīti nedzirdēt jautājumus?

- Vai jūs pazīstat šo cilvēku? - Viņš teica, izņēmis no kabatas fotogrāfiju.

- Nē, - atbildēju, pat nepaskatījies.

Pjotrs Ivanovičs saprotoši pasmaidīja.

– Bet pēc mūsu informācijas, tieši viņam jūs pirms trim dienām pārdevāt lelli Buratino.

Man nācās apskatīt fotoattēlu. Morgā uzņemtajā fotogrāfijā bija redzams kaila pusmūža vīrieša ķermenis ar izteiktiem līķu plankumiem.

- Nekad neesmu tādu redzējis, - es atkārtoju.

- Nu izbeidziet, Denis Pavlovič, šī cilvēka mēteļa kabatā tika atrasta jūsu izgatavotā lelle.

- Manam klientam bija tumšas brilles, un viņa seja bija tā ietīta šallē, ka tikai deguns bija ārā. Bet jūs te man rādiet kailu līķi.

Pjotrs Ivanovičs pamāja un izņēma nākamo fotogrāfiju.

- Šitas te?

Otrā fotogrāfija bija tieši tāda kā pilsētas avīzē. Iespējams, izmeklētājs to ierosinājis publicēt, realizējot savus mērķus. Visticamāk, raksts avīzē tapis arī izmeklēšanas iestāžu iedvesmots: bezpajumtnieka nāve ir tik parasts gadījums, ka par to nerakstītu.

– Līdzīgs, bet ne šis.

- Tiešām? – Pjotrs Ivanovičs bija pārsteigts.

– Pilnīgi noteikti.

- Kāpēc jūs esat tik pārliecināts? Tieši pie šī cilvēka viņa kabatā mēs atradām jūsu lelli.

- Neskatoties uz visu šito te, - es atriebīgi novilku roku pa istabu, - dažreiz lasu avīzes un zinu, ka fotogrāfijā ir redzams cilvēka līķis, kurš miris ilgi pirms es pārdevu savu lelli. Un vēl, esmu ateists un neticu dzīvei pēc nāves. Vai milicija domā savādāk? Tādā gadījumā līķis jāaplej ar svētīto ūdeni, lai neklīst pa pilsētu un nejauc prātus operatīvajiem darbiniekiem.

- Esat gan jūs gluži kā ezis, - teica Pjotrs Ivanovičs.

- Tāds nu esmu, - es atcirtu. – Nepatīk, ja traucē par sīkumiem.

- Starp citu, - viņš paslēpa fotogrāfijas kabatā, - neskaitot jūsu lelli, kabatās pie līķa tika atrastas četri tūkstoši divi simti dolāru banknotes. Cik pircējs jums samaksāja?

– Lai arī cik samaksāja, viss ir manējais. Taisu savas lelles un pārdodu tās pilnīgi legāli.

– Pēc mūsu informācijas, jūs saņēmāt trīssimt dolāru par gatavo lelli un vēl piecsimt kā iemaksu par nākamo lelli. Vai tas nebūs mazliet par daudz?

- Daži par Faberžē olām maksā pat divdesmit miljonus un neviens nav pārsteigts.

- Nu tas taču Faberžē! Juvelierizstrādājumu meistars. Izklausās!

- Un es esmu Jegoršins. Leļļu meistars. Neizklausās?

Pjotrs Ivanovičs neskaidri pagrozīja galvu.

- Vai varbūt - dollāri viltoti?

- Nē, viltoti nav. Taču ir versija, ka nauda nozagta no valūtas maiņas punkta. Jums nauda būs jānodod - diemžēl, tāda ir izmeklēšanas procedūra. Uzrakstīšu kvīti.

- Ko, ko?

No šādas nekaunības man sažņaudzās kakls, un sāku klepot.

- Izmeklēšanas beigās nauda jums tiks atgriezta.

- Kā tad! Gaidi vien! - es aprauti iesmējos. - Reketieri neaiztiek, bet lūk dzimtā milicija ir gatava noplēst kā lūku! Ja man arī būtu kas palicis pāri, es to atdotu tikai pēc prokurora sankcijas, skaidrs?!

- Kur tad jūs visu tā iztērējāt?

- Parādus atdevu! Ēdienu nopirku.

- Ēdienu... - operatīvais darbinieks ironiski pasmaidīja. - Par visu?

Gribēju atcirst: “Nav jūsu darīšana!”, Bet atcerējos, ka stingri nolēmu viņu neuzrunāt ar “jūs”.

- Nē, ne par visu. Nācās vēl aizņemties.

- Tā tā... To sauc par izmeklēšanas kavēšanu. Vai jūs nebaidāties, ka mēs varam radīt jums nepanesamus dzīves apstākļus?

- Baidos?! – Nekaunīgais paziņojums mani beidzot sadusmoja. - Esmu savu atbaidījies. Un ja tā ņem, - šeit atkal novilku roku pār istabu, - kur nu vēl nepanesamākus?!

It kā apstiprinot manus vārdus uz lodžijas, kaut kas ar būkšķi nokrita no darbagalda un šķita, ka aizklabināja pa grīdu. Ļoti līdzīga skaņa, bet nojautu, ka tā ir ātri skrienošā Buratino koka apavu klabēšana.

- Jūs dzīvoklī neesat viens pats? – Pjotrs Ivanovičs brīnījās, atskatījās uz lodžiju, bet aiz aizkariem neko neredzēja.

- Hi hi, ha-ha, he-he! - no lodžijas draudīgi izlidoja.

- Kas jums tur ir?

Drudžaini domāju, ko atbildēt.

- Cik zinu, - lēnām iesāku, kā apdomājoties, - no morga tika izzagti divi līķi. Otrais vēl nav atrasts?

- Nē, - Pjotrs Ivanovičs pirmo reizi atbildēja uz manu jautājumu.

- Viņš ir tur, - es noslēpumainā čukstā paziņoju, pamājot uz aizkaru pusi.

Operatīvais darbinieks saprata izsmieklu, viņa seja piesārta, bet viņš savaldījās.

- Drīkst paskatīties?

- Nē.

- Tomēr būtu interesanti...

Viņš sāka celties no krēsla, lai ar miliča ieradumu klaji ignorētu aizliegumu un dotos uz lodžiju, bet es viņu apsteidzu un nostājos ceļā.

– Paskatīties varēs tikai ar prokurora sankciju! - iemetu viņam sejā.

Kādu minūti mēs skatījāmies viens uz otru, un viņš pirmais novērsa skatienu.

-Nu ja nevar, tad nevar...

- Vairāk jautājumu nav?

- Pagaidām nē.

- Tad palūgšu doties uz izeju, - korekti ierosināju, lai gan gribējās tikai uzkliegt: "Vācies ārā!"

Pjotrs Ivanovičs neiebilda, izgāja gaitenī un sāka saģērbties. Atvēru ārdurvis.

- Uz drīzu tikšanos, - viņš daudzsološi pateica, izejot kāpnēs.

Neko neatbildēju, aizcirtu durvis un steidzos uz lodžiju.

Buratino bija pazudis. Uz darbagalda gulēja no ķermeņa izrautie "smiekli", bet pati lelle nebija redzama. Apskatīju visus darbnīcas kaktus, bet nekur neatradu šo "pašgājēju" marioneti. Vai Buratino būtu izsprucis no dzīvokļa aiz miliča? Šķiet, ka viņš nolēmis atkārtot sava literārā prototipa piedzīvojumus ...

Paņēmu "smieklus", apgriezu rokās un tikai tad pamanīju uz darbagalda, ar zīmuli rakstītus, nelīdzenus burtus:

"Izdomā ierīci, lai es varētu runāt, nevis šo te spēlīti."

Neskatoties uz neveiklajām līnijām, mans Buratino, atšķirībā no literārā varoņa, prata rakstīt, turklāt rakstīja kā izglītots. Un rokraksta nepilnība arī piedodama: lellei ar zīmuli rakstīt ir kā man ar baļķi.