Leonardo

V. Žuravļova LEONARDO

Arī viņš acīmredzot garlaikojās. Kad piedāvāju papirosu, viņš labprat devās kopa ar mani uz balkona.

Vajadzēja sākt sarunu, un es izmetu pirmo, kas ienāca prātā:

— Ja nekļūdos, gaviļniece ir jūsu māsa? -

Viņš atbildēja:

Tad piebilda:

— Ja nemaldos, mana māsa ir jūsu sievas draudzene?

Mēs paraudzljāmies viens otrā un sākām smieties.

— Pasākums, — viņš sacīja. — Svinīgs pasākums. Un mēs esam tikuši goda prezidijā …

Mans jaunais paziņa izrādījās interesants sarunu biedrs — izglītots, asprātīgs. Liela auguma, pilnīgs, gandrīz vai pārāk pilnīgs savos trīsdesmit trijos trīsdesmit piecos gados, ar mazu, rūpīgi apcirptu, gaišu bārdiņu, zilām, nedaudz iešķībām acīm. Kaut kas viņā atgādināja aktieri. Varbūt tādu iespaidu radīja viņa maniere ļoti skaidri izrunāt vārdus.

Lai man piedod profesionālu salīdzinājumu, bet šis cilvēks nebija veidots pēc tipveida projekta. Par visu, ko viņš zināja (bet zināja, šķiet, krietni daudz), viņam bija savs, dažreiz apbrīnojami pareizs, dažreiz diezgan savāds, bet noteikti savs uzskats. Sākumā mani kaitināja viņa kategoriskie spriedumi, tomēr viņš necentās uzspiest savus uzskatus. Vienkārši tie neizraisīja viņā šaubas, pašam likās dabiski — tas arī radīja pārliecību. Ar tādu pašu pārliecību bērns, radīdams uz tramvaju, var teikt: «Māja.» Un pamēģiniet viņu pārliecināt, ka tā nav māja, bet tramvajs!

Kad saruna skāra arhitektūru, Voronovs (Kirils Voronovs — tā sauca manu jauno paziņu) pavaicāja, kādas ēkas ir celtas pēc maniem projektiem. Es nosaucu vairākas mājas Maskavas piepilsētā. Cenzdamies atcerēties, viņš piemiedza acis un nosmīkņāja:

— Ja arhitektūra ir sastingusi mūzika, tad jūs esat nospēlējis kaut ko līdzīgu maršam. Mazliet nevērīgi un … pārāk tieši.

Apvainoties es nepaguvu. Voronovs izteica dažas konkrētas piezītnes, kuras nevarēja neatzīt par pareizām. Arhitektūrā viņš orientējas brīvi, pat pārāk brīvi kā nespeciālists. Man gribējās uzzināt, kāda ir viņa profesija.

— Tēlnieks, — viņš noteica. Un tūdaļ pat izlaboja savu kļūdu: — Bijušais tēlnieks.

— Bijušais? — es pārjautāju. Voronovs brīdi vilcinājās ar atbildi. Acīmredzot viņam ne visai gribējās ielaisties sarunās par šo tematu.

— Jā, bijušais .. . Tagad strādāju Etnogrāfijas institūtā. Tur ir plastiskās rekonstrukcijas laboratorija, un tajā es strādāju.

Pamanījis manu nesapratni, viņš paskaidroja:

— Plastiska rekonstrukcija ir sejas atveidošana pēc galvaskausa formas. Jūs noteikti esat dzirdējis par to. Tā ir Mihaila Gerasi- mova metode: sen mirušu cilvēku ārējā izskata atveidošana. Pēc Gerasiniova metodes strādā dažādi cilvēki — gan mediķi, gan biologi, gan atropologi … un tēlnieki.

— Tad kāpēc gan bijušais tēlnieks?

Voronovs negribīgi atbildēja:

— Dažs labs no mums, māksliniekiem, uzskata, ka māksla nav savienojama ar dokumentālu precizitāti. Plastiskā rekonstrukcija esot amats. Nu, viņi arī nosauca mani par … bijušo.

Ļoti akurāti, bez liekām kustībām viņš izdzēsa papirosu, sameklēja jaunu, paripināja pirkstos un aizsmēķēja.

— Restaurējot pēc galvaskausa formas, — es teicu, — jums patiešām seja jāizveido tāda, kāda tā bijusi. Vajag radīt precīzu kopiju, vai ne? Darbu sākot, jūs pat nezināt, kāda tieši tā iznāks. Risinājumu, pilnīgi noteiktu risinājumu, dod zinātne. Kas tad paliek tēlniekam? Protams, plastiskā rekonstrukcija nav amats, tomēr …

Viņš mani pārtrauca:

— Jūs tā domājat?

Pēc trim iztukšotajiem šampanieša kausiem

es biju miermīlīgi noskaņots.

— Paklausieties, — es teicu Voronovam, — sejas atveidošana pēc galvaskausa formas tiek izmantota arī kriminālistikā. Pastāstiet kaut ko … tādu …

— No detektīvžanra? — viņš pasmējās.

— Jāatzīstas, ka aizraujos .. .

— Diemžēl, neko nezinu. Tajā laikā, ko es atceros, kriminālistikas laboratorijas nedar

bojās, bet, ja vēlaties, es jums kaut ko parādīšu.

— Parādīsit vai pastāstīsit?

— Parādīšu. Es tepat dzīvoju — divus stāvus augstāk.

Galvaskausi un viss, kas ar tiem saistās, nav visai patīkama sarunu viela. Tomēr izredzes septīto, astoto un varbūt pat devīto reizi dzirdēt dziesmiņu par Jegorkas likstām vilināja mani vēl mazāk. Tāpēc biju ar mieru.

Spuldze kāpņu telpā meta nespodru, mirgojošu gaismu.

— Kas par apgaismojumu, ko? — Voronovs sacīja. — Katra režisora sapnis. Šādā apgaismojumā jāparādās Hamleta tēva garam …

Dānijas karaļa garu nesastapām, bet kāpņu laukumiņā stāvēja jauneklis un meitene, kas, cik varēja spriest, nepievērsa uzmanību sliktajam apgaismojumam. Pamanījuši mūs, viņi sāka diezgan skaļi apspriest kādu tēlojošās ģeometrijas uzdevumu. Voronovs nomurmināja kaut ko līdzīgu sveicienam, un mēs iegājām koridorā.

Par Voronova dzīvokli man grūti kaut ko pastāstīt. Aizbildinādamies ar nekārtību, viņš gaismu iededzināja tikai trešajā istabā. Tā bija darbnīca vai kabinets, pareizāk sakot, kā viens, tā otrs. Divi milzīgie logi, kurus sedza štoras, dienā laikam deva daudz gaismas, pretī logiem uz paliktņiem atradās bronzas un ģipša tēli. Sarkanarmietis budjonovkā. Divi zēni cīniņā. Cilvēks, kas pastiepis roku uz vadības pults pogu. Tas bija ļoti iespaidīgi — tāda cilvēka seja, kas sagatavojies sakt kādu svarīgu eksperimentu, un virs vadības pults pogas sastingusi roka … Ar grāmatām piekrauts skaists antīks galdiņš ne visai harmonēja ar vienkāršajiem koka plauktiem, kas bija piestiprināti pie sienas. Stūrī, nevērīgi ar drēbi piesegts, atradās marmora tēls — skulpturāls meitenes portrets, tās pašas meitenes, kuru mēs sastapām kāpnēs.

— Nepabeidzāt? — es pavaicāju Voronovam.

— Nieki, — viņš sausi atteica un ciešāk savilka pārklāju. Tad it kā atvainodamies piebilda: — Kaimiņiene. Reiz iesāku, bet arvien nevaļa.

Es viņu vairāk neizprašņāju.

— Tas nav interesanti. Visparastākie tēli, — viņš turpināja. Man ir tikai viens plastiski rekonstruēts portrets.

Tikai tagad, mazliet apradis ar istabas apgaismojumu, tās attālākajā stūrī uz pazema galdiņa pamanīju bronzas krūšutēlu. Zem tā bija paliktas trīs biezas grāmatas.

Mēs piegājām tuvāk. Tā bija veca vīra galva: augsta, ļoti augsta piere, pareti, bet gari mati, kas sniedzās gandrīz līdz pat pleciem, rūpīgi sasukāta, cirtaina bārda. Garenā seja ar tuvu stāvošām acīm, lielu muti un plānu, kumpu degunu man uzreiz šķita pazīstama.

— Leonardo? — pavaicāju Voronovam.

Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

Jāatzīstas, biju saviļņots. Saviļņots un vīlies. Ļoti smalka, patiešām filigrāna detaļu apdare radīja īstenības iespaidu, kas robežojās ar ilūziju. Bet vajadzēja tikai novērsties no detaļām, un ilūzija izgaisa.

Es ne vienreiz vien reprodukcijās biju redzējis Leonardo pašportretu. Tā te bija tikko jaušami iezīmēta skice, kas tomēr izteica to, ko biju pieradis uzskatīt par galveno Leonardo raksturā, — pāri paaudžu paaudzēm stāvoša cilvēka gudrību. Leonardo da Vinči, cilvēku ar brīnumaino likteni, savā iztēlē biju apveltījis ar neparastu, ja tā varētu teikt, pārcilvēcisku ārējo veidolu. Bet Voronova skulptūrā šo izcilo, pārcilvēcisko nesaskatīju. Līdzība ar pašportretu, protams, bija neapšaubāma. Tomēr Voronova veidotais Leonardo likās parasts cilvēks. Vēl vairāk — noguris, vecs, gandrīz nelaimīgs cilvēks.

— Sēdieties, — Voronovs pievirzīja man atzveltnes krēslu. Es, šķiet, aizmirsu pasacīt, ka istabu apgaismoja dienas gaismas spuldzes. Pie griestiem piestiprinātās tievās caurulītes izstaroja ne jau pavisam baltu, bet tādu kā mazliet violetu gaismu. Sādā apgaismojumā bronza zaudēja savu brīnišķīgo, bet mazliet nedabisko zeltaino nokrāsu. Apgaismojums pastiprināja īstenības ilūziju, piešķirdams bronzai iedegušas ādas krāsu un izskatu.

Nosēdinājis mani atzveltnes krēslā, Voronovs abpus skulptūrai ieslēdza divas sienas

lampas. Spilgtā gaisma lika man pievērt acis, bet, tās atvēris …

Pirmajā mirklī man šķita, ka krūšutēls ir apmainīts. Tas bija tas pats un tomēr pavisam citāds. Spēcīgā gaismas plūsma bija izdzēsusi detaļas. Agrāk tās nomāca kopiespaidu, novēršot uzmanību no galvenā. Tagad detaļu lieliskā apdare nedūrās acīs, to varēja vienīgi nojaust. Pārsteidzoši skaidri un reljefi izcēlās galvenais — sejas izteiksme.

Grūti, pat neiespējami to izteikt vārdos. Tēlam ir sava valoda, ko ne vienmēr iespējams tulkot. Prieks un bēdas, nē, vislielākais prieks un vislielākās bēdas, triumfs un ciešanas, zināšana un neizpratne — tas viss jaucās Leonardo sejas izteiksmē. Starp citu, jaucās nav īstais vārds. Nevis jaucās, bet mijās. Attiecībā uz skulptūru tāds apzīmējums var likties pārāk sadomāts. Bet es nepārspīlēju. Leonardo sejas izteiksmē šīs noskaņas tieši mijās. Varbūt tas izskaidrojams ar to, ka, aplūkojot krūšutēlu, es mainīju stāvokli. Varbūt mans skatiens, pakavēdamies te pie tās, te pie citas sejas daļas, ikreiz uztvēra no kopējā kaut ko atsevišķu …

Leonardo sejas izteiksme mainījās. Tā teikdams, es nebaidos kļūt smieklīgs. Atkārtoju, ka viss laikam izskaidrojams ar parastām fizikālām parādībām. Tas kļuva iespējams tādēļ, ka tēlniekam bija izdevies pārkāpt robežu starp mākslu un to, kas ir tikai līdzīgs mākslai. Iespējams, ka tas pateikts pārāk augstā stilā. Bet, velns parāvis, ir taču mākslā kaut kas tāds, ko nevar sadalīt elementos, ko nevar loģiski analizēt.

Un vēl kaut kas — tagad Leonardo man vairs nelikās parasts, noguris un vecs. Tas viss bija palicis — gan vecums, gan nogurums. Taču nogurums nebija ikdienišķs, bet gluži citāds, it kā cilvēks būtu ieskatījies tālā nākotnē un smagi, bēdu un prieka pilni gadsimti būtu uzgūluši viņa pleciem. Vecums … Tieši tādu es iedomājos Leonardo, ne jaunāku, ne vecāku.

Man jāpaskaidro, ka stāstu tikai par pašu galveno, pašu raksturīgāko Leonardo tēlā. Daudz ko tikai neskaidri izjutu. Piemēram, spēku. Te nebija varenu plecu, kādus tēlnieki mīl piedēvēt saviem varoņiem, bet kaut kas netverams — varbūt galvas pavērsiens, varbūt lūpu izliekums — tikko jaušami pauda spēku.

Voronova balss atskanēja it kā no tālienes.

— Tūkstoš piecsimt sešpadsmitā gada janvārī Leonardo aizbrauca uz Franciju. Karalis Francisks Pirmais nodeva Leonardo rīcībā Klū pili netālu no Ambuāzas pilsētas. Šis karalis bija gudrs un izglītots. Visu mūžu Leonardo bija meklējis izglītotu protektoru. Un atrada to pārāk vēlu . . .

Bronza bija izteiksmīgāka par vārdiem. Bet Voronovs turpināja, un es sapratu, ka viņa domu gaita ir kaut kā saistīta ar mūsu nepabeigto sarunu par mākslu.

— Tūkstoš piecsimt deviņpadsmitā gada otrajā maijā Leonardo šķīrās no dzīves. Viņu guldīja zemes klēpī nelielajā Ambuāzas baznīcā. Pēc četrarpus gadsimtiem Leonardo galvaskausu nodeva mūsu laboratorijai. Tomēr mums nebija ciešas pārliecības, ka tas ir tieši viņa. Jā, un arī pats galvaskauss … Kreisais vaiga kauls un augšžokļa kauls bija izlauzti, zobi izdrupuši, no deguna kauliem bija palikuši tikai atlūžņi. Jūs, liekas, teicāt, amats? Nē, tas ir zināšanu un intuīcijas, aprēķina un minējumu sakausējums .. .

Lauztie kauli tika reproducēti pēc neskartajiem simetriskajiem kauliem. Deguna un pieres kaula izciļņi palīdzēja atveidot deguna kaulu formu. Zobus reproducējām pēc žokļu ligzdām, un tikai pēc tam sākās mīksto sejas audu rekonstrukcija. Zināmā mērā tā tiešām ir tehnika. Galvaskausam tiek piestiprināts no vaska izveidots gremotājmuskulis un deniņu muskulis, pēc tam — mīksto audu kārtas biezumam atbilstošas vaska krokas. Ar vasku pat tiek aizpildītas atstarpes starp tām. Un ar to tehnika beidzas. Piemēram, mutes forma, lūpu forma un apveidi ir atkarīgi no daudziem faktoriem, kas vēl nav pilnīgi noskaidroti, bet ausu formu var tikai nojaust, matu sakārtojumu, ūsu un bārdas veidojumu pēc galvaskausa vispār nav iespējams noteikt. Kā redzat, zinātniskā precizitāte neizslēdz jaunradi!

Bet tas nav galvenais. Pēc galvaskausa formas veidotai sejai trūkst izteiksmes. Tas ir, tā sakot, cilvēka vidējais aritmētiskais izskats. Ja vēlaties — aizmiguša cilvēka izskats. Pamēģiniet viņu uzmodināt… Gerasi- mova metode dod tēlniekam vēsturiski pareizu sagatavi. Un tas ir viss. Sai sagatavei — to nesaārdot un neizmainot nevienu detaļu — jāiedveš dzīvība. Un tā jau ir māksla.

Leonardo nodzīvoja sešdesmit septiņus gadus. Viņš bija mākslinieks un tēlnieks, dienēja par inženierģenerāli hercoga Bordžas karaspēkā, būvēja kanālus un cietokšņus. Leonardo piedzima Florencē, dzīvoja Milānā, Venēcijā, Romā, droši vien bija apceļojis arī Austrumu zemes. Nomira, kā jau teicu, Francijā. No visas viņa dzīves man vajadzēja izvēlēties kaut ko vienu. Bet ko gan? Parādīt mākslinieku, kas uzgleznojis «Svēto vakarēdienu»? Vai tēlnieku, kas izkalis «Lielo kolosu» — Frančesko Sforcu zirgā? Vai zinātnieku, kas par vairākiem gadsimtiem aizsteidzies savam laikam priekšā un kas zinājis, ka izplatījums ir bezgalīgs, ka kustība ir dzīves pamats? Bet varbūt godkārīgo galminieku, Lodoviķa Moro, Cēzara Bordžas, Franciska Pirmā uzticības personu? … Taču Leonardo pameta savas gleznas nepabeigtas. Viņš nenobeidza arī «Kolosu». Leonardo mēdza piepeši pārtraukt optiskos pētījumus un sākt rakstīt monogrāfijas botānikā. Viņš mainīja protektorus, pārcēlās no vienas valsts uz otru … Ko viņš meklēja? Kas viņš bija? … Pasakiet, lūdzu, ko pauž Leonardo seja?

Kā nu pratu, izstāstīju savus iespaidus.

Acīmredzot tie nebija tādi, kādus bija gaidījis Voronovs, jo, klausoties manī, viņš sa- drūma, bet pēc tam ilgi klusēja.

— Nu ko, varbūt tā ir, — viņš sacīja, izņemdams papirosu. Viņš vispār daudz smēķēja šai vakarā. — Laikam gan tieši tā arī ir; Man pret šo tēlu ir pārāk personiska attieksme, lai spētu spriest objektīvi. Gads meklējumu, šaubu un vilšanās, turpat desmit neveiksmīgu variantu un beidzot šis, pēdējais, kas izveidots vienā naktī… Es meklēju atminējumus Leonardo dzīvei, vienu mirkli, kurā kā fokusā krustotos visas viņa dzīves, likteņa un rakstura līnijas. Tajā naktī biju pārliecināts, ka esmu atradis atminējumu, bet tagad … nezinu. Liekas, kaut kas ir palicis mālā un nav iemiesojies bronzā.

Viņš paklusi iesmējās.

— Iejusties tēlā — tā taču saka aktieri? Agrāk man šķita, ka tas ir tikai pretenciozs termins — vairāk nekas, bet tai naktī… Jūs saprotat, to ir grūti izskaidrot… Man likās, ka esmu galīgi sapinies. Domu, iespaidu haoss … Un zināt, ko es izdarīju? Paņēmu papīra lapu un pacentos rakstiski attēlot Leonardo. Kas nu es par rakstnieku … Pirmās frāzes kaut kā izmocīju, bet vēlāk — tas notika gluži nemanot — tikko paguvu pierakstīt. Jūs saprotat, es dzirdēju Leonardo balsi, kopā ar Leonardo redzēju cietoksni, nolaistos fortus, pussabrukušos torņus, ar sūnām aizaugušās šaujamlūkas. Kaut kur aizmugurē steberēja vecais cietokšņa uzraugs. Viņa boze klabēja uz laika zoba sagrauztajiem akmens pakāpieniem … Es droši vien rakstīju slikti, taču šī nodarbošanās palīdzēja sakārtot un noskaidrot domas. Radās kaut kas līdzīgs tramplīnam. Pēdējā frāze palika nepabeigta. Es ķēros pie māla.

Voronovs ar spēcīgu rokas kustību izdzēsa smēķa galu pelnu traukā.

— Vai uzrakstītais ir saglabājies? — es pajautāju.

Viņš klusuciešot piegāja pie plaukta, sameklēja papīra lapu un pasniedza to man.

Rokraksts bija savāds: sīks, pietiekami skaidrs un vienlaikus it kā lidojošs, ar stipru slīpumu,uz labo pusi.

«… Uzraugs bijīgi noliecas inženierģene- rāja priekšā. Solis atpakaļ. Neveikls solis ar stīvo, klibo kāju. Un vēl viena paklanīšanās. Sī te titula «izcilākais un izredzētākais galminieks» priekšā. Tā Leonardo nosaukts pa- ientā, ko apliecinājis hercoga Bordžas zīmogs. Vēl solis atpakaļ un atkal paklanīšanās. Šoreiz, jādomā, tāpēc, ka hercoga inženieris, kas atbraucis inspicēt Pjombino nocietinājumus, ir iecietīgs, ļoti iecietīgs … (Svītrojums.)

Gaužām muļķīgi skaitīt, cik reizes uzraugs paklanījās. Leonardo strauji pagriežas. Viņa lūpas alkani tver caurcaurēm sāļo jūras vēju.

No torņa paveras skats tālumā. Bet viņš skatās lejup, tur, kur beidzas akmens un sākas viļņi. Tie ir stūrgalvīgi. Kā kalnu auni noliekuši stāvās pieres, tie lec uz akmeņiem.

Satrakoti lec un atsprāgst atpakaļ, birdinot pelēkas putu lēkšķes.

Viņš nekad nav tēlojis jūru. Stingā san- gīna vai parupja tempera nevar mēroties ar gaismēnu kustīgo rotaļu uz viļņu korēm. Mākslinieka ota ir bezspēcīga dzidrās dzelmes priekšā, kas sevī ietver tūkstošiem nokrāsu. Bezspēcīgs ir gleznotājs Leonardo jūras priekšā. Slaidie pirksti slīd pār torņa; grumbuļainajiem dzeguļiem. Pievakare. Nedaudz dzestrs. Tikai akmens vēl glabā skopo ziedoņdienas glāstu — siltumu. Akmens ir vecs. Saule un vējš kā pacietīga akmeņkaļa kalts cirtuši tā vaigā dziļas grumbas — ne- dzīstošas laika rētas.

Baidīdamies, ka drīz izzudīs pēdējā dienas atblāzma, Leonardo no slepenās kabatas steidzīgi izņem blīvu kartona gabalu, atkal un atkal prasīgi aplūko zīmējuma precīzās līnijas. Jā, viss pareizi … Jāatver tikai krāns, un cilvēks zem ūdens varēs elpot viegli un brīvi. Traukā ir pietiekami daudz alito — elpas, lai uzturētos jūras dibenā tik ilgi, cik vien var iztikt bez barības. (Svītrojums.)

Vienkāršs zīmējums — taču tajā ir vara pār jūru.

«Pār jūru?» dobji vaicā viļņi.

«Pār jūru?» tikko dzirdami atbalso vējš.

Leonardo vērīgi raugās melnējošajā ūdenī. Vai tiešām viņš skaļi izteica šos vārdus?

Klusums. Pagurušie viļņi maigi paijā akmeņus. Jūra ir nepastāvīga, tāpat kā valdnieki, Pēc divām dienām viņš satiks Cēzaru.

Saņemot nelielo kartona gabaliņu, hercoga stingrā roka nodrebēs. Pār pasauli valda tas, kam ir vara pār jūru …

Inženierģencrālis raugās uz slīpo buru — baltu triepienu melnajā jūras bezgalībā. Lepna, klijai līdzīgā buse pagriežas, un vējš to nes pretī ostai. Mānīgā varenība! Cilvēks var nolaisties jūras dibenā, un nezināmas rokas raidīts šāviņš ielauzīs kuģa dibenu. Lūzumā šļāksies ūdens. Neprātīgās šausmās sāks kliegt ļaudis …

Kāda viņam daļa par svešām bēdām?

Ļaunums, kas viņam nedod labumu, ir tieši tikpat vērts, cik labums, kas viņam nav vajadzīgs. Tieši tikpat? … Piecdesmit gadu vecumā sevi krāpt ir grūti. Piecdesmit gadu vecumā cilvēks prot domāt. Bet par ko domāt? Šo kartona gabaliņu nāksies atdot. Dižais gara bērns nevar, nedrīkst palikt nezināms. To vajadzēs atdot, lai atvērtu durvis uz rūs- ganzaļo ūdensaugu pasauli, pasauli, kas cilvēkam pilnīgi slēgta. Un tā nebūs viņa vaina, ja atvērtajās durvīs šļāksies svešas bēdas. Jā, kuģi noies dibenā. Ļaudis ies bojā. Bet vai mazums bēdu pasaulē? Būs par vienu bēdu vairāk . ..

Viņš pāriet uz torņa pretējo pusi. Te nav jūras. Te viss ir vienkārši, ierasti. Pazīstamas skaņas slāpē neskaidro nemieru.

Pie loga lamājas trīs zaldāti. Klaudz spēļu kauliņi. Arī pie otrā loga manāmas ēnas. Uzrauga tumīgā kalpone, liekulīgā sašutumā iespiegdamās, skali ķiķina.

Atkal dun akmens plāksnes zem inženier- ģenerāja soļiem. Atkal viņa priekšā melnē jūras bezdibenis. Bet aizmugurē — Itālijai (Svītrojums.) Viņš savu atklājumu atdos Itālijai. Taču piecdesmit gadu vecumā sevi krāpt ir grūti. i

«Itālija?» viņš pavīpsnāja. «Tās taču nav. Milāna pret Romu, Roma pret Florenci, Flo- rence pret Milānu. Visi pret visiem. Un ne jau Itālijai, bet Cēzaram vajadzīgs nelielais kartona gabaliņš …» L

Pa izbrukušajiem pakāpieniem uzraugs trīs-R reiz stampāja augšup un trīsreiz griezās at-J[ pakal, neiedrošinādamies tuvoties sakumpu-1 šajam cilvēkam inženierģenerāļa apmetnī.

No rīta «izcilākais un izredzētākais galmi-1; nieks» nonāca lejā. Viņa vienaldzīgajā un 1 aukstajā skatienā nebija šaubu. Viņš bija iz-J lēmis …»

— Izlēmis? …

Voronovs, kas staigāja pa istabu, apstājās un sacīja, raudzīdamies Leonardo bronzā kaltajās acīs.

— Nē, tai naktī viņš neko neizlēma. Pagāja vēl astoņi gadi, pirms viņš izlēma.

— Ko?

Voronovs sagumzīja un aizmeta prom tukšo papirosu kārbiņu. Viņa balss skanēja kaut kā dīvaini, it kā viņš pats ieklausītos savos vārdos.

— «Kā un kāpēc es nerakstu par paņēmienu, kādu izgudroju, lai varētu uzturēties zem ūdens tik ilgi, cik ilgi var palikt bez barības?

To nedarīšu zināmu un neizpaudīšu ļaunu cilvēku dēļ, kuri šo paņēmienu izmantotu slepkavībām jūras dibenā, iedragājot kuģus un nogremdējot tos kopā ar visiem uz tiem esošajiem ļaudīm …»

Es pasniedzu viņam papirosu etviju. Viņš noliedzoši pakratīja galvu un pasmaidīja:

— Dieva dēļ, neuzskatiet to visu par abso- lūti ticamu. Domas nevar reproducēt pēc galvaskausa. Klibo uzraugu un to nakti tornī es vispār izdomāju. Pareizāk sakot, es tonakt iztēlojos to. Bet viss pārējais ir patiesība. Bordžas uzdevumā Leonardo tūkstoš piecsimt Otrā gada maijā inspicēja Pjombino nocietinājumus. Rubens Orbeli domā, ka tieši tur arī Leonardo izgudroja ūdenslīdēja skafandru.

— Bet šie vārdi? «Kā un kāpēc …»

— Pieraksts saglabājies līdz mūsu dienām, l as ir tā saucamais Lečesteras manuskripts. Savāds dokuments, vai nav tiesa? Visu mūžu I conardo tiecās pakļaut jūru. Orbeli pētījumi to pierādījuši pilnīgi precīzi. Visu mūžu! Un beidzot izveidojis skafandru. Starp citu, ali- to — tas laikam gan ir saspiests gaiss. Nav nejaušība, ka Leonardo izgudrojumu vidū ir ierīce gaisa blīvuma noteikšanai. Mūsdienu akvalangos zem ūdens var uzturēties minūtes četrdesmit. Bet Leonardo rakstīja: «… tik ilgi, cik ilgi iespējams dzīvot bez barības.» Vai varat iedomāties, tā taču bija traģēdija —

atteikties no šāda izgudrojuma. Un tomēr Leonardo atteicās. Cilvēku dēļ, cilvēku labā .. | Izgudrojums nenokļuva to personu rokās, kuru interesēs bija asiņaini kari. Pēc gada Leonardo rakstīja: «Karš ir cilvēku briesmīgākais neprāts…» Mākslinieki uzskata Leonardo par mākslinieku, zinātnieki — par zinātnieku, inženieri — par inženieri. Bet viņš nav ne pirmais, ne otrais, ne trešais. Pareizāk sakot, gan pirmais, gan otrais, gan trešais, bet pāri tam, augstāk par to — vēl kaut kas … To es ari gribēju attēlot… Taču … labāk tomēr uzi smēķēsim …

Mēs uzsmēķējām. Voronovs staigāja pa is| tabu, kūpinādams papirosu.

Es skatījos uz Leonardo. Tagad vairs nel domāju par to, kā tēlniekam palaimējies at-ļ veidot šo sarežģīto jūtu gammu. Es nedo-j māju par to, kas šai gammā dominēja. Vai navļ vienalga — prieks vai bēdas? Vai nav vieni alga — iedvesma, saprāts vai griba? Kā,ļ septiņām spektra krāsām sajaucoties, rodas] baltā gaisma, tā, arī cilvēka jūtām saplūstot' kopā, bija radies kaut kas īpašs, kas ar savui maigo atspulgu sasildīja bronzu.

Mākslinieks, zinātnieks, inženieris? Jā, pro-l tams. Bet pāri tam un augstāk par to — Cilvēks.