Ledus burinieks

un paskatījās uz pārējiem. – Šim tipam bez sirds ir tāda vara… . Viņš ir nejūtīgs bende. Viņš pārpludinājis provinci ar vardarbību. Viņš jūtas pārāks pār visiem ar savu taisnību! – Gunnars nopūtās. – Ejam. Aizvedīšu uz jūsu istabām. Ir vēl kāda svarīga lieta, kas man jums jāpavēsta un, saistībā ar ceļojumu, jums tā jāapspriež pirms Domes sēdes… Es sekošu, lai ēdamais jums tiktu nogādāts istabās. Dome savāksies pēc vakariņām. Vai jūs varēsiet ēst mūsu barību?

- Tā, protams, nevar sacensties ar Haivhumas „Grand-Hotel” firmas ēdieniem,

bet, domāju, mēs tiksim ar to galā, - atbildēja Septembers.

- Bet šim, - noteica Etans, atgādinot Gunnaram par Volteru, - vajadzētu vakariņot

vienam apsargātā istabā. Sargi nedrīkst būt uzpērkami.

Volters nošūpoja galvu, bet pretī neko neteica.

- Esmu mazāks augumā par mis Dju Kanē, bet jūs no manis baidāties.

Septembers tikai pasmējās.

- Es to nokārtošu, - solīja Gunnars.

Etana istaba bija ērti iekārtota. Varēja saprast, ka visas šīs ērtības atbilst vietējiem standartiem. Ja Uonnoma ir tipiska provinces galvaspilsēta, te ļoti noderētu tirdzniecības prospekti. Kaut vai tas, kas attiecas uz metālapstrādi… vai šie brīnišķīgie kažoki…

Ja tikai viņš varētu sastādīt ziņojumu!

Uz gultas bija skaits baldahīns. Etanu interesēja, kā tiek gatavots tāds audums. Visi turīgi trani, ko viņš satika, bija tērpti apģērbā no šī auduma. Tas bija ļoti skaists un mīksts. Etans šaubījās, vai tas ir zīdtārpiņu darbs. Ja arī uz šīs pasaules varēja sastapt kukaiņus, tad tas, droši vien, bija liels retums. Katrs zīdtārpiņš ātri vien te pārvērstos par ledus gabaliņu. Tai pašā laikā, šis audums neizskatījās pēc mākslīgi taisīta. Vēl viena neatminēta mīkla.

Gulta, droši vien, bija domāta vienai personai, bet tā bija tik plata, ka pietiktu vietas trijiem. Koka skapis blakus tai bija izgreznots ar skaistiem kokgriezumiem. Pie sienas bija milzīgs spogulis. Tam bija jābūt pieauguša trana augumā.

Divguļamajai gultai bija jābūt kaut kam grandiozam, gan pēc lieluma, gan pēc komforta.

Durvis varēja aizbultēt no iekšpuses. Aizbīdnis bija izgatavots no koka, nevis no metāla. Uonnomas meistari zināja kā aprīkot viesu apartamentus. Vienkāršs zaglis te iekšā netiktu, bet muskuļotu sargu svaru aizbīdnis neizturētu.

Vēl Etans ievēroja mazu asināmo akmeni. Tas bija nolikts pie gultas. Sākumā Etanam nebija skaidrs, kam tas domāts. Akmens atradās pārāk zemu, lai uz tā varētu asināt nazi. Pēc tam Etans saprata, ka tas domāts tranu nagu uzasināšanai.

Tā, droši vien, bija rīta tualetes sastāvdaļa. Piecēlies no rīta, nomazgājies, sasukājies, tad uzasini savus nagus…

Vēl kaut kas uztrauca Etanu, kamēr viņš nebija ielūkojies lielajā koka skapī. Tas bija pilns ar biezām, platām kažokādām. Šīs ādas nebija tik skaistas un krāsainās, kā vietējo iedzīvotāju apģērbs, toties bija smagas un siltas. Istabā nebija kamīna. Vienīgais logs bija atvērts pret debesīm. Bez kažokādām Etans te nevarētu iemigt. Jāņem vērā, ka nakts laikā temperatūra stipri pazeminājās.

Viņš piegāja pie augstā, šaurā loga. Logam bija aizvirtņi, kas paredzēti aizsardzībai no vēja brāzmām. Ienaidnieku tas, protams, neaizkavētu. Etans paskatījās lejup. Viņš aizmirsa, cik pakāpienu bija pārvarēts, kāpjot augšup.

Salas dienvidu daļa bija kalnaina. Uonnomas pils bija uzcelta uz pašas kraujas malas. Tas, kas izkristu pa logu, lejā jau būtu miris. Etans mēģināja iedomāties, kā viļņi sistos pret šīm kraujām. Iespējams, pirms simts miljoniem gadu tā arī ir bijis. Šī pils puse nebija pieejama.

Izbāzies pa logu aukstajā vēja, Etans redzēja, ka augstā krauja stiepjas tālāk uz rietumiem, pirms tā nolaižas līdz ledus līmenim. Šur tur uz baltā sniega plašuma bija redzami zaļi plankumi.

Viņš pameta skatienu debesīs. Piemetīsim, domāja Etans. Trani vakariņo ap saules rietu. Tātad viņam vēl ir dažas stundas līdz Domes sēdei. Varētu pa to laiku vēlreiz apciemot skroderi. Varbūt viņam ir arī cits apģērbs, ne tikai kažoki? Apģērbs, kurš bija viņam virsū uz „Antaresa”, kad tika nolaupīts (tas likās pirms vairākiem tūkstoš gadiem), nebija piemērots vietējam klimatam.

Speciālais kombinezons ar vilnu uz āru bija ļoti labs, bet tas apģērbs, kas bija zem tā, bija daudz sliktāk piemērots.

Pie durvīm pieklauvēja.

- Iekšā, - atsaucās Etans, nepagriežoties, bet balss, kuru viņš dzirdēja, lika tam

pagriezties pret durvīm.

Šī balss teica frāzi „Labu vēju” – cilvēku valodā.

Elfa Kurdag-Vlata, Uonnomas troņa mantiniece, uzmanīgi aiztaisīja aiz sevis durvis. Viņa izskatījās samulsusi un piesardzīga. Elfa aizbultēja durvis. Dīvaini.

- Piedodiet par istabas nabadzīgo iekārtojumu, - dobji noteica viņa. – Tā ir labākā

no tām, ko tēvs ātrumā lika sagatavot. Mēs neko nezinājām par jūsu vajadzībām.

Etans panāca no loga un speciāli apstājās tā, lai starp viņiem būtu gulta. Ja tas arī uztrauca Elfu, tad viņa to neizrādīja. Viņa piegāja un apsēdās uz gultas malas, ietinoties pārsegā.

- Jūs tiešām esat atlidojuši no citas pasaules? – jautāja Elfa, aizturējusi elpu.

Viņas apģērbs bija kā svētku paciņa, ko gatavojis neprasmīgs, sešus gadus vecs bērns. Tas fakts, ka Elfai zem apģērba bija gaiši pelēka spalva, nepadarīja viņu vairāk apģērbtu. Ja nebūtu šīs kaķa galvas, platās nāsis un mirdzošās, vertikālās acu zīlītes, varētu nodomāt, ka Etana priekšā sēž cilvēka pozā gludspalvaina ūdele.

- Jā, mēs esam no citas pasaules, - mierīgi atbildēja Etans ar uzsvaru uz vārda

„mēs”. Ja viņa gaidīja, ka Etans turpinās runāt, tad stipri maldījās. Etans ne sekundi neaizmirsa, kas ir viņas tēvs. Ne tikai tāpēc, ka mūždien bija sliktā omā, bet arī tāpēc, ka zināja, kāda viņam ir vara. Viņš varēja vienā momentā nolemt kādam nocirst galvu. Kamēr Etans nav iepazinis vietējos iedzīvotājus, viņš klusēs kā mūks. Pagaidām nevajadzētu daudz svaidīties ar informāciju.

Elfa bija garāka un daudz platāka par Etanu. Tas mazliet biedēja.

- Dīvaini. Jūs ne pārāk daudz atšķiraties no mums, - teica Elfa, skatoties uz Etanu

ar savām dzeltenajām acīm.

Nolādēts! Kaut viņa nebūtu bijusi tik pievilcīga! Esi uzmanīgs, teica Etans pats sev. Viņa taču nemaz radniecīga ar mūsu sugu. Ir, protams, tādi cilvēki, kas satiekas ar būtnēm no citas sugas. Etans pat pazina vienu tādu puisi…

Pietiek!

- Es domāju, tas ir ļoti interesanti, - beidzot noteica Elfa, pārtraucot saspringto

klusumu. Viņas pirksts virpināja spalvu cirtu. – Bet jums nepavisam nav spalvu. Tikai uz galvas.

- Tā īsti nav, - atbildēja Etans, cenšoties izlikties pēc iespējas mierīgāks. – Mati

aug arī citās vietās.

Viņš jau gribēja teikt „uz krūtīm”, kad Elfa viņu pārtrauca.

- Tiešam? Gribu paskatīties.

Viņa, kā atsperes mesta, metās pāri gultai.

Daudziem cilvēkiem kautrība sadzīvo ar izlikšanos. Etans nepiederēja pie tādiem cilvēkiem. Reālajā dzīvē tādiem nākas saskarties ar daudzām negaidītām situācijām.

Pirmām kārtām jau Etans nesaprata, ko Elfa vēlas - viņu noskūpstīt vai nogalināt? Mīlas spēles šajā pasaulē laikam ir tik pat nežēlīgas, kā klimats.

Etans gribēja pavēlēt pārtraukt šo dīvaino mīlas spēli, bet viņa mute bija pilna ar spalvām. Likās, ka Elfai ir vēlēšanās viņam iekost. Tā Etanam izskatījās, jo viņš sajuta visus četrus viņas ilkņus. Ja tagad istabā ielauztos tas resnis Darmuka, vai Elfas papucītis…. durvju aizbīdnis tos neaizturētu.

Etans divkāršoja savu pretestību. Izstiepis uz priekšu rokas, lai atgrūstu Elfu, viņa rokas sataustīja kaut ko apaļu un siltu. Tas bija plecs. Elfas kustības kļuva aizvien straujākas. Etans sasprindzināja rokas un nikni atgrūda meiteni.

Rezultāts bija pārsteidzošs, bet pamācošs.

Elfa izlidoja no gultas, atsitās pret sienu un lēnām noslīdēja uz grīdas. Ar šausmām Etans nodomāja, ka ir iesitis pārāk stipri. Zemesgrāfa vienīgās mantinieces nāve tūlīt pat atrisinātu cilvēku neskaidro nākotni…

Par laimi Elfa bija stipri satriekta par notikušo, bet pie pilnas samaņas.

- Hmm…. Tu gan esi spēcīgs!

Etans nespēja izšķirties starp divām savām vēlmēm: pasniegt meitenei roku, palīdzēt piecelties un bailēm atkal pieskarties šim ķermenim.

- Ar tevis viss kārtībā?

- Jā… Liekas, jā, laipnais bruņiniek.

Viņa lēnām piecēlās kājās, pataustīja kaklu un pakausi, pēc tam sakārtoja savu apģērbu. Ar plecu atbalstījusies pret sienu, Elfa ar dīvainu skatienu paskatījās uz Etanu.

- Es nebiju gaidījusi tik… tik stingru pretsparu, - nomurmināja viņa.

- Izmisums, - atbildēja viņš, neatrodot citus atvainošanās vārdus. – Mūsu

patreizējais stāvoklis ir tik nopietns, ka nespēju koncentrēties uz citām lietām. Baidos neaprēķināju savus spēkus.

- Jā, - piemiedz ar aci Elfa. – Iešu un padomāšu par to savā brīvajā laikā. Līdz

nākošajai tikšanās reizei, ser Etan. Visu labu.

Noslaucījis no pieres aukstos sviedrus, Etans ievēroja, ka dreb viņa roku pirksti. Viņš saspieda pirkstus dūrē. Sāka drebēt visa roka. Arī otra roka nebija mierīga. Etans mēģināja saņemt sevi rokās. Rokas nomierinājās, tās kļuva siltākas.

Etans nosprieda, ka pareizi rīkojies šajā situācijā. Viņš tikai baidījās par Elfas izjūtām, kā viņa tagad izturēsies pret cilvēkiem? Laikam jau bija noticis visnepatīkamākais no tā, kas varēja notikt.

Viņš aizvien vēl sēdēja un analizēja notikušu, kad atvērās durvis un pa tām ienāca Septembers.

- Sveiks, draugs, - sāka viņš, skatoties uz durvīm. – Es tikko zālē satiku viņas

augstību. Jūs esat guvis uzvaru?

- Vai arī iedzīvojies nāvīgā ienaidniekā. Es nezinu. Tas vairāk līdzinājās atklātai

sadursmei. Bet kā Jūs uzzinājāt, ka viņa iznākusi no manas istabas?

- Jūs pats to tikko apliecinājāt.

- Ziniet, tā varētu būt labi nomaskēts slepkavības mēģinājums.

- Cik noprotu, it kā sods par mēģinājumu salaist ar augstmaņa atvasi…

- Nolādēts, Skva. Ne ar vienu es nemēģināju salaist! – ar pašcieņu paziņoja Etans.

– Viņa pati mēģināja ar mani salaist. Tā…

- …ir nāve no lēnas spīdzināšanas vietējo interpretācijā. Gunnars man likās

mazliet domīgs, kamēr biji ar viņu aizņemts.

- Ak, dievs! Viņš arī zina?

- Nedomāju. Vienkārši kādu sūtīja pēc Jums, bet durvis bija aizbultētas. Tad visi

nolēma, ka gribat palikt vienatnē. Ļoti jauki.

- Nolādēts! Labi, tomēr noskaidroju arī ko svarīgu. Jums bija taisnība par viņu

ķermeņu uzbūvi. Viņu skeleta uzbūve, nezinu vai tas ir pareizais medicīnas termins, ir daudz vājāka par mūsējo. Es viņu mazliet stiprāk pagrūdu, un viņa aizlidoja līdz istabas otram galam. Bija ļoti pārbijusies.

- Tiešām? – Nopriecājās Septembers. Zelta auskars viņa ausī nozibsnīja. – Sakiet,

vai viss viņu ķermenis ir klāts ar spalvām? Vai ir vietas, kur…

- Augstais dievs, Skva! – Iesaucās sarūgtinātais Etans. – Starp mums nekā nebija.

- Tad kāpēc Jūs nolēmāt viņu aizlidināt pāri visai istabai? – neatlaidās

Septembers.

- Es nebiju to tā domājis, - pacietīgi turpināja Etans. – Viņa izrādījās daudz

vieglāka, nekā domāju. Lūk ko es Jums cenšos iestāstīt.

- Vēl vajag pierādīt, ko jūs tur darījāt.

- Jūs beigsiet vienreiz vai nebeigsiet!

- Labi, draugs, nomierinies. Es vienkārši jokoju, - nopietnāk turpināja

Septembers. – Tātad neskatoties uz viņu solīdajiem apmēriem, to svars ir neliels. Tātad, cilvēks ar normāliem fiziskiem dotumiem, varētu būt krietni stiprāks?

- Nav obligāti, - iebilda Etans. – Tas, ka viņi ir vieglāki, nenozīmē, ka viņi ir

vājāki. Viņiem tomēr ir iespaidīgi muskuļi. Ar meiteni tik viegli tiku galā tāpēc, ka tas bija negaidīti.

- Un tomēr, - turpināja Septembers, - jebkurā spēka cīņā mums ir milzīga

priekšrocība. Tas ir patīkami.

- Ko Jums teica Gunnars? – Etans atgāzās gultā, aizlicis rokas aiz galvas. – Jā, vai

visi dabūja atsevišķas istabas?

- Jā. Izņemot Dju Kanē. Koleta atteicās dzīvot viena. Tāpēc viņas gultu novietoja

tēva istabā. Nelietim Volteram apartamenti arī īpaši neatšķiras. Tikai durvīm aizbīdnis ir ārpusē un uz logiem ir restes. Nekur viņš nevar aizbēgt. Tu palūkojies pa logu? Bez pārbaudītas virves un dzelkšņiem es pa to nerāptos ārā.

- Tādā vējā? – Teica Etans. Es to nedarītu pat ar virvi un dzelkšņiem.

- Hmm. Spriežot pēc Gunnara vārdiem vietējie iedzīvotāji, pārsvarā, ir miermīlīgi.

Ja neņem vērā tādu lietu, kā augstmaņu meitu atgrūšanu. Lieliska, labestīga tauta.

- Es tagad labāk pasēdētu kādā klusā bārā ar patīkamu kompāniju, - sapņaini

paziņoja Etans. Ledaina vēja brāzma apdedzināja vaigu. – Jā, viņi visi ir mierīgi zēni. Kas no tā?

- Bez tā visa, - turpināja Septembers, pētot koka skapi, kas bija novietots pie

gultas. – Te vēl ir klejojošas barbaru bandas. Parasti gan tās uzbrūk tikai atsevišķiem prāmjiem. Dažreiz veiksmīgi, dažreiz nē.

- Tāpēc acīmredzot arī pils ir tik labi nostiprināta, un tajā tik daudz kareivju, -

piezīmēja Etans.

- Arī tas ir iemesls. Jāņem vērā arī kaimiņu iespējamais uzbrukums. Bet pašreiz

klejotāju bandas ir tā savairojušās, ka ieguvušas nācijas statusu. Viņi migrē pa viegli paredzamu maršrutu un nodarbojas ar laupīšanu un pēkšņiem uzbrukumiem. Gunnars stāstīja man, kas notiek, kad parādās barbari. To nebija patīkami klausīties. Lai saņemtu atpirkšanās nodokli naudā, apģērbā, ēdienā u.t.t, viņi ieņem pilsētu uz nedēļu. Ņem sev visu, kas iepaticies, gan no veikaliņiem, gan ielām. Slepkavo, ja ienāk prātā tāda doma. Izvaro un aizved sev līdzi sievietes, kas nav noslēpušās. Dažreiz prieka pēc nogalina kādu bērnu bariņu… Vienkāršāk runājot – vienkārši dzīvespriecīgi puiši, kurus nav sabojājusi mūsu attīstītā civilizācija! Ja ir kaut mazākā pretošanās pazīme, pilsēta tūlīt pat pārvēršas par liesmojošu lāpu. Bet iedzīvotāji, ieskaitot bērnus, tiek nogalināti. Paliek dzīvas tikai dažas sievietes, ko ņem sev līdzi. Netiek ņemti pat vergi. Viņus nemoka nekādi sirdsapziņas traucējumi. Nav brīnums, ka parasti tiek samaksāts viss prasītais.

- Ļoti līdzīgi mums, cilvēkiem, - nomurmināja Etans.

- Vai tad nav? Viņi pārvietojas garās kolonās perpendikulāri vējam. Viņiem ir

dučiem ragavu, ar kuru tiek pārvadāts viss dzīvei vajadzīgais. Gan pārtika, gan visi sadzīves priekšmeti. Kareivji pārmaiņus dodas izlūkos, bet karavāna nekad neapstājas. Tikai tad, kad atkal apstājas pie kādas pilsētas.

- Kā Terras skudru armijas, - piezīmēja Etans.

- Jā, vai arī kā Turabišs Delfiuss no tās jaunās pasaules, no Draksas IV. Gunnars

salīdzina ar dabas spēkiem, kuru iedarbību viņi izjūt uz sevis. Kā vējš vai ugunsgrēks. Fiziski barbari ne ar ko neatšķiras no pilsētas iedzīvotājiem. Bet gan kultūras, gan prāta attīstības ziņā, stāv uz daudz zemāka attīstības pakāpiena.

- Un cik bieži te ir šo barbaru bandu uzbrukumi? – Jautāja Etans, skatoties pa logu

un klausoties vēja brāzmās. Uz loga rāmja jau parādījās apledojuma kārtiņa.

- Ik pēc diviem gadiem. Dažreiz pēc trīs gadiem.

Etans novērsa skatienu no loga.

- Tā ir Orda, ko visi te piemin?

- Tieši tā, - pamāja Septembers. – Šī banda Sofoklas iedzīvotājus aplaupa jau

aptuveni simts gadus. Un arī no vairuma kaimiņu provinču. Šķiet esam te ieradušies interesantā laikā. Gunnaram un jaunajiem bruņiniekiem apnicis maksāt nodevas barbariem. Viņi grib cīnīties.

- Šķiet, viņi to vēlējās arī iepriekš, - teica Etans. – Vai viņiem ir kāda cerība

saņemt atļauju cīnīties?

- Nu kā tu pats saproti, tādas darbības ir jāakceptē tā saucamajai Domei. Gunnars

un viņa draugi tikai sasmīdinātu vietējos augstmaņus. Bet te ir tāds puisis Balavērs. Varētu viņu nosaukt par vietējo ģenerāli. Un viņš nobriedis atbalstīt Gunnaru. Gunnars saka, ka Balavērs prognozē Uonnomas iespējas uzvarēt šajā kaujā kā piecdesmit pret piecdesmit.

Etans iesvilpās

- Nav pārāk laba prognoze, ja uz spēles likta visa tava tauta.

- Varbūt arī nav. Bet šis vecais trans jau nodzīvojis ilgus gadus, maksājot

nodevas barbariem. Viņš ir gudrs. Kā tu pats saproti, iebildumi pret pretošanos nāk no tiem, kas gandrīz neko nezaudē no Ordas uzbrukumiem. Tie ir apkārtnes mēri, fermeri. Tādi kā prefekts Darmuka un citi. Balavēru un Gunnaru atbalsta vietējie tirgotāji. Ordas uzbrukuma laikā visvairāk tauta cieš no ugunsgrēkiem un laupīšanas. Barbari savus spēkus koncentrē tur, kur ir visvairāk ēku un preču. Mūsu gadījumā, tā ir Uonnoma.

- Jā, es arī labāk jūtos pie nemainīgām cenām, - nomurmināja Etans. – Kā izskatās

mūsu draugu izredzes?

- Nu, teica milzenis, apsēžoties uz gultas malas, - kas ir raksturīgi šādām

kultūrām: Vairākums kaujas spējīgajiem vīriešiem ir kaut kāds sagatavošanas līmenis, bet tie ir slikti organizēti. Gunnars saka, ka viņi varot savākt aptuveni astoņus tūkstošus apbruņotu vīru. No šī skaita tikai divi tūkstoši ir apmācīti profesionāli kara mākslai. Uz salas ir pastāvīgs garnizons ar pieciem simtiem kareivju, kurus vada piecdesmit bruņinieki, simts eskvairi un vēl kāds simts viņu palīgu.

- Trīs tūkstoši karavīru un pieci tūkstoši zemessargu, - teica Etans.

Septembers pamāja.

- Cik liela ir Orda?

- Vismaz, četrreiz lielāka.

Etans neko neatbildēja.

- Pēc Gunnara vārdiem, - turpināja Septembers, - šo cilti vada lielākais maitas

gabals pasaulē, ar mīļu iesauku Saganaks-Nāve, Vraganas Bieds. Vragana bija neliels mednieku ciematiņš, ko Orda noslaucīja no zemes virsmas aptuveni desmit gadus atpakaļ. Nāvei ir interesants hobijs. Tā iekausē vietējos iedzīvotājus ledū. Tad uz akmens ragavām ar burām nostiprina šķēpu, un palaiž pa vēju pret iekausēto. Pagaida, kamēr laiva pazūd no redzesloka, tad metas atgūt savus šķēpus. Kad ragavas panāktas, tās paspējušas nelaimīgo līķus aizvest krietnā attālumā. Nāvei nolemto galva vienmēr ir pacelta, lai redzētu tuvojošos šķēpus. Vai nav jautra nodarbe?

- Šādu anekdoti labāk būtu dzirdējis pēc vakariņām, - nomurmināja Etans. Viņš

vienmēr uzskatīja savu kuņģi par izturīgu, bet šajā pasaulē… – Labi, pārliecinājāt, ka šis puisis ir ļauns. Bet ko Gunnars vēlas no mums? Kaut ko jau viņš vēlas, savādāk nebūtu par visu to stāstījis. Nebūtu tik smalki stāstījis par šī Saganaka neķītrajām izdarībām. Te slēpjas kaut kāda viltība. Un vēl viņš teica, ka vēlas līdz vakariņām mums pavēstīt kaut ko svarīgu.

- Jā, tam zellim galva strādā, - piekrita Septembers. – Lieta ir tāda. Kā Jūs pats

saprotat, Gunnars ar savu ģenerāli ir ļoti uzmanīgi. Viņi mēģinās pārliecināt Domi, ka maksāt nodevas ir nepareizi un vajag karot. Viņiem tas var izdoties, ja pasniegs to visu tik emocionāli, ka neviens negribēs iebilst.

- Ko tas nozīme? – Jautāja Etans, ievīstot kājas segās.

- Kad viņi to piedāvās, tas būs ļoti emocionāli, ja šajā brīdī mēs visi pieleksim

kājās, un zvērēsim cīnīties plecu pie pleca līdz nāvei.

- Hmm. Jūs mēģināt man pateikt, ka mums jāatbalsta viņu pretošanās ideja?

- Nē, stingri noteica Septembers. – Mums jāpiekrīt ņemt rokās zobeni un šķēpi, un

jāstājas Sofoldas kareivju rindās.

Etans ātri apsēdās. Miegs pazuda kā ar roku noņemts.

- Viņi vēlas, lai mēs karojam? Bet kamdēļ? Mēs taču neesam Sofoldas pilsoņi.

Mēs neesam karavīri… Vismaz es neesmu karavīrs.

- To var labot, - mierīgi atsaucās Septembers. – Izskatās, ka vietējie iedzīvotāji

mūsu ierašanos uztver gluži mierīgi, turpretī Gunnars apgalvo, ka tas ir izraisījis lielu sensāciju. Kaut gan skatoties uz traniem, liekas, ka svešzemnieku ierašanās pie viņiem, ir ikdienišķa parādība. Gunnars grib iedvest opozīcijai, ka mūsu ierašanās ir zīme no augšas. Zīme, ka kauja būs uzvarēta un vēl kaut kas tādā pašā garā… Bet ja mēs kaujas laikā slēpsimies pilī, cīņas spars uzreiz noplaksies. Tāpēc tiek gaidīts, ka mēs drosmīgi metīsimies cīniņā un sitīsim pretiniekus pa labi un pa kreisi ar saviem noslēpumainajiem ieročiem. Draugs, Jūs mani sapratāt?

- Karot? – Domīgi novilka Etans. – Es varu rokās turēt tenisa, mazliet protu spēlēt

golfu, bet lai ņemtu rokās kara cirvi un stātos pretī muskuļainiem milzeņiem…

- Viņi nelūdz tik daudz fizisku palīdzību, cik morālu, - mierīgā balsī turpināja

Septembers, - Gunnars apsolīja mums savu palīdzību. Viņš parūpēsies, lai mēs nokļūtu līdz Arzudunai.

Etans sasita rokas.

- Lieliski! Viņš domā, ka kāds no mums paliks dzīvs un izmantos viņa palīdzību!

Domāju, ka viņš palīdzēs ar bēru procesijas rīkošanu. Mūs ar visām goda ceremonijām noliks pie Zemesgrāfa kājām. Droši zinu tikai vienu. Uz mana līķa sejas viņi smaidu nesaskatīs. Bet kas būs, ja mēs nepiekritīsim?

Viņš gaidīja, ka Septembers atbildēs kādu standartfrāzi – „mēs atteikties nevaram”, vai „viņi mums nedos miera, kamēr nepiekritīsim”, bet Septembera atbilde satrieca viņu.

- Nekas, - viņš lēnām pašūpoja galvu. – Viņi vienalga cīnīsies, tikai bez mūsu

palīdzības. Ja gribam, varam doties „Vara pērtiķa” virzienā kaut rīt. Bet tad jāpaļaujas tikai pašiem uz sevi.

- Tiešām… – Etans mēģināja atcerēties Gunnara seju. – Kad Jūs runāsiet ar

pārējiem?

- Esmu jau runājis. Koleta Dju Kanē saka, ka iesaistīties vietējos konfliktos esot

bīstami. Bet pēc tam viņa teica, ka mums nav citas izejas. Es jau sāku domāt ka meitenes prāts ir ļoti lokans pretstatā viņas ķermenim… Veco Jūs jau zināt. Dīvains tips. Sākumā saka, ka viņam jāparūpējas par sevi, lai varētu atgriezties pie savām puķēm, bet jau pēc minūtes gatavs doties cīņā pret „gļēvulīgajiem iekarotājiem, par Sofoldu!” Viņš ies… Volters, man par izbrīnu, teica nē.

Arī Etans bija izbrīnīts.

- Jūs viņam jautājāt?

- Protams. Sākumā viņš teica „nē”, bet pēc tam pārdomāja. Lūdza nevienam

neteikt. – Milzenis nosmīnēja.

- Bet Viljamss? – Etans mēģināja iztēlot savā prātā, kā izskatītos skolotājs bruņās,

ar bruņu cepuri galva, ar kaujas cirvi rokās. Šī aina likās ļoti amizanta.

- Viņš visu laiku runājas ar burvi… Kā viņu tur sauca? Eer-Meezahu. Viljamss no

sarunas atrāvās tikai uz brītiņu, lai pamātu ar galvu un atkal mestos sarunās, no kurām es neko nesapratu. Nezinu pat, vai viņš saprata, par ko jautāju? Viens no mums tiešām ir iedraudzējies ar vietējiem.

- Mani tas nepārsteidz, - domīgi noteica Etans. – Iedomājaties tikai, ko var uzzināt

šis Eer-Meezahs no parasta Sadraudzības pilsoņa. Lieciet skolotāju mierā. Mums vēl var noderēt kāda mums lojāla vietējā iedzīvotāja palīdzība. Mācīts cilvēks viens pats ir bezpalīdzīgs, bet divi jau veido savienību, kas var apspriest kādu interesējošu problēmu, neskatoties uz badu, aukstumu vai nāves draudiem.

- Tiešām? – Nosmējās Septembers piepaceļot savas lielās uzacis. – Jūs, draugs,

arī piederat šai kategorijai?

- Kas? Es? – Sašuta Etans. – Tagad manas zinātniskās intereses ir tēmētas tikai uz

to, kā iznīcināt lielāko bifšteku šajā Visuma kvadrantā. Ar asu mērcīti un 96 vai 97 gada vīna pudelīti. Jā, - viņš turpināja, - ko tad mēs šodien vakariņās ēdīsim?

- Tas tiešām ir svarīgs jautājums, - piekrita Gunnars, pamājot ar galvu. – Es teicu

Gunnaram, ka ēdīsim līdzatvesto pārtiku. Viņš bija šokēts, negribēja par to neko dzirdēt. Teica, ka mūsu pārtikas nepazīstamās smakas var izraisīt Domes locekļiem nelabumu. Es savukārt piezīmēju, ka nebūs arī labi, ja ēdot viņu pārtiku, kāds no mums to tūlīt pat neatvemj atpakaļ uz vakariņu galda. Gunnars tam nepiekrita, sakot, ka, ja atteiksimies no kopīgām vakariņām, tas var būt slikti saprasts. Tā vismaz es sapratu viņa vārdus. Tagad viss būs atkarīgs no tā, ko šef-pavārs sniegs galdā. Uzzināt ēdienkarti man neizdevās. Jūs teicāt, it kā mēs nevaram saindēties no viņu pārtikas?

- Cerēsim, ka nē, - domīgi atbildēja Etans. – Tas, ko atceros no video informācijas, nevarētu īpaši sabojāt mūsu kuņģi. Tomēr, tas nenozīmē, ka uz vakariņu galda var neatrasties kāds mums neēdams produkts. Es ieteiktu ēst tikai dažus vienkāršākos ēdienus, un netēlot no sevis starpzvaigžņu gardēdi. Iespējams lielākā daļa no pārtikas būs mīksta un garšīga. Jūs neuzzinājāt kaut ko par vietējo etiķeti?

Septembers pasmaidīja:

- Ēdiet ar rokām. Tālāk tīrā improvizācija. Obligāti jāņem līdzi ieroči.

- Es jautāju Gunnaram par to, ko te ir pieņemts darīt, ko nē, - piezīmēja Etans. Viņš nervozi mēģināja pielāgot apzeltīto ādas jostu, kas pa diagonāli šķērsoja viņa kažokādas jaku. Galma skroderis droši vien bija vienos sviedros, mēģinot pielāgot vietējo apģērbu svešinieku vajadzībām.

Tā kā visi svešzemnieki, izņemot Septemberu, bija aptuveni tādā pašā augumā, kā trani, tikai krietni tievāki, tad viņi pilnīgi noslīka jebkurā vietējā apģērbā.

Iešujot un pāršujot bērnu apģērbus, skroderis ātri vien apģērba visus svešzemniekus.

- Neraizējieties, - čukstēja Septembers Etanam. – Vienkārši skatieties uz saviem

kaimiņiem un dariet tieši tāpat. Man teica, ka labāko gabalu izķeršana ir gluži parasta lieta. Tāpat neviens neuztrauksies, ja nošķaidīsiet kaimiņu ar sulu, vai Zemesgrāfu ar mērci.

Dju Kanē neveikli taustīja savu modificēto apģērbu, bet Koleta kontrolēja viņu. Kas attiecas uz viņas pašas apģērbu, tas pilnībā noslēpa viņas tuklo stāju, kaut arī starp traniem viņa nemaz neizskatījās tukla… Koleta tikai piebilda, ka viņas „kleita” mazliet grauž miesu.

Varēja jau dzirdēt tranu balsu jūklī gan smieklus, gan kaislīgus, naidīgus izsaucienus. Starp runām, tām pa vidu, šur tur varēja dzirdēt skaļas atraugas.

Zālē skanēja arī mūzika. Visvairāk „orķestrī” bija stīgu instrumentu, sitamie instrumenti, un vēl kāds instruments, kas atgādināja oboju. Visu nomāca cepešu un vārītu dārzeņu smarža. Apbrīnas un neveiklības sajūta te esot neparastajiem viesiem, netraucēja nepacietīgi gaidīt vakariņas.

Gunnars sagaidīja viņus pie galvenās zāles ieejas. Etans vēl nekad nebija redzējis bruņinieku tik uztrauktu.

- Lūk arī jūs! Pie Lielā Mežonīgā Rifa, kur jūs tik ilgi kavējaties? Es jau

nodomāju… ka esat nolēmusi doties projām savā ceļā.

- Nekas tamlīdzīgs, vecīt Gunnar, vai kā tur tevi saukt, - teica Septembers, uzsitot

Gunnaram uz pleca. Etans nobrīnījās, ka Gunnaru tas nemaz neuztrauca.

Gunnars skatījās garām milzenim.

- Kur tad ir tas mazais klusais?

- Ā, Volters arī ir te, - atbildēja Septembers, norādot ar pirkstu uz aizmuguri.

Pat lieliskajās kažokādās un zīdā, laupītājs atgādināja žurku.

- Domāju, Gunnars nejautāja par Volteru, - piemetināja Etans, apskatot mazo

procesiju. – Kur ir Viljamss?

Arī Septembers palūkojās visapkārt.

- Jā, kur tad…

- Viss kārtībā, džentlmeņi, esmu šeit, - atskanēja pazīstamā balss no zāles tālā

stūra.

Skolotājs parādījās reizē ar burvi Eer-Meezahu. Viņš samulsis smaidīja, pievienojoties pārējiem.

- Piedodiet par kavēšanos, draugi. Ceru, ka ar to nevienu neesmu pievīlis.

- Nē, nē, - teica Septembers. – Jums taču nav jāatvainojas par visiem?

- Piedodiet, -automātiski atsaucās Viljamss. – Malmevins man paziņoja kaut ko

ļoti svarīgu.

Burvis tikai mazliet palocīja galvu.

- Jā, protams, - noburkšķēja Septembers.

- Laiks, - iejaucās Gunnars, neļaujot skolotājam turpināt. – Sekojiet man un

neuztraucaties. Nedomāju, ka visi tūlīt pat sāks lūkoties uz jums. Tas ir izdevīgi. Bet ieinteresētās acis ievēros, ar ko kopā esat atnākuši.

Malmevins, laikam rīkojās pēc saviem paradumiem, jo bija jau viņus pametis. Kad viņi tuvojās durvīm, Etans pienāca pie Viljamsa.

- Kādi jaunumi?

- Vai tu kaut ko zini par karali Plutonikusu? – nočukstēja skolotājs.

- Karalis Plutonikuss? – Etans sarauca uzacis un paskatījās uz pārējiem. – Tas ir

tas briesmīgais vulkāns, kuru rādīja pirmās video informācijas pārraidē? Darbojošs vulkāns, aptuveni vienpadsmit kilometru augstumā? Es nezināju, ka Jums ir vietējās apkārtnes apraksts.

- Man nav nekāda apraksta, - atbildēja Viljamss. – Tā bija radiopārraide

ceļotājiem… es domāju, lai vieglāk būtu pārdot biļetes. Labākais salas topogrāfiskais apraksts.

- Es laikam tai laikā gulēju, - konstatēja Etans. – Kut ko par planētu atceros tikai

no video informācijas.

- Atceraties, kur atradās vulkāns?

- Nē. Pagaidiet… Jā. Aptuveni četrsimt kilometrus uz austrumiem no „Vara

pērtiķa”.

- Pareizi. No apmetnes līdz turienei var nokļūt.

- Varbūt neesmu īsti gudrs, bet pagaidām Jūsu teiktajā nesaskatu nekādu labumu.

- Vējš te gandrīz vienmēr pūš no rietumiem, - teica Viljamss, knapi spēdams slēpt

savu uztraukumu. – Malmevins saka, ka sevišķi vējainā laikā arī te parādās dūmu un pelnu mākoņi. Pelni noklājot zemi, padara iesētos dārzeņus rūgtus. Dūmi un pelni parādās tikai no dienvid-rietumiem. Neviens Sofoldas iedzīvotājs vēl nav tur bijis, bet drīz gaida ierodamies no turienes tirgotāju kuģi. Tas ir milzīgs uguns kalns. Vietējie to sauc par „vietu, kur deg zeme”.

- Velns parāvis! Es sapratu uz ko Jūs tēmējat. Nokļūt līdz vulkānam! No turienes

„Vara pērtiķis” ir ar roku aizsniedzams! Tad mēs beidzot atkal būsim siltumā!

- Ir iespējami vairāki varianti, - brīdināja Viljamss. – Kaut arī burvis cieti bija

pārliecināts, ka dūmi un pelni vienmēr nāk no vienas puses. Pārsvarā vējš te pūš no austrumiem, bet dūmi un kvēpi aizlido no šejienes uz dienvidiem.

Etans saberzēja rokas.

- Vismaz tagad mums ir mūsu ceļojuma virziens…, ja vien mēs sameklēsim kādu

prāmi.

Te Etans atklāja, ka atrodas jau pie sava krēsla. Septembers satraukts kaut ko čukstēja viņam ausī.

- Dieva dēļ, draugs sēdieties! – Viņš ieķērās Etana jakā. – Sēdieties! Gribat, lai

visi sāk lūrēt uz Jums?

Etans apsēdās, un tad ievēroja, ka nokļuvis pašā scēnas centrā, kādas parasti savās gleznās attēloja Jeronīms Bosha.

Viņi sēdēja milzīga „U” veida galda ārpusē. Dažādu formu un izmēru trani sēdēja galda abās pusēs. Zemesgrāfs, viņa meita un Eer-Meezahs sēdēja burta „U” pašā centrā, ārpusē. Pretī atradās trīs tukši krēsli.

- Zemesgrāfa senčiem, - paskaidroja Septembers.

Gunnars sēdēja gandrīz pretī cilvēkiem, mazliet ieslīpi. Etans ievēroja, ka cilvēki sēdēja netālu no Zemesgrāfa. Tās droši vien bija goda vietas.

Kažokādu un zīdu bagātība bija satriecoša. Etans neatšķīra ne fasonus, ne dažādus audumus, bet ievēroja tikai atšķirības zīmes, kas zibsnīja gaismā, kā dārglietas. Sofoldas augstmaņu tērpi bija visās iespējamās krāsās. Pārsvarā gan bija zeltītā, tumši-zilā un spilgti sarkanā krāsa.

Galds bija bagātīgi klāts ar metāla un koka traukiem, kas bija pildīti ar kūpošu gaļu. Tur stāvēja maizes grozi, trauki ar dārzeņiem, kūpoši zupas katli. Apgaismojums nāca no svecēm, kas bija novietotas uz statīviem netālu no galda. Etans ievēroja cīņu, kas notika par labākiem gaļas gabaliem un nodomāja, ka droši vien tāpēc sveces nav novietotas uz galda, jo tad ātri vien varētu izcelties ugunsgrēks.

Vēl gaisma nāca no metāla bļodām sienas nišās. Bļodas bija pildītas ar degošu eļļu. Jebkuram Zemes viesnīcas īpašniekam mati celtos no lielās liesmas kamīnā.

Šķīvis, kas bija Etana priekšā, bija gatavots no varam līdzīga metāla. Vēl Etana priekšā bija salvete, kas vairāk līdzinājās divvietīgai teltij, un nazis, kas atgādināja kavalērista zobenu.

Neskatoties uz šaubām par nezināmo pārtiku, Etana mute sāka pildīties ar siekalām. Pateicoties kažokādas apģērbam un ugunij, kļuva pavisam silts.

Blakus ar izsalkušas hiēnas manierēm Septembers jau grauza kaulainu gaļas gabalu. Viņš iegrūda Etanam sānos, šoreiz gan mazliet maigāk.

- Ko gaidi, draugs. Šie zēni kaut ko saprot no ēdienu gatavošanas.

- Atvainojiet, bet man nav Jūsu entuziasma. Mani pagaidām vēl notur veselais saprāts un mana maigā daba.

Etans palūkojās apkārt.

Viljamss ar dīvainu skatienu bija ieurbies ēdienā, kas atgādināja burkānu un kosmiskās proteīna pāksts hibrīdu. Blakus Volters bija manāmi apmierināts ar ēšanas procesu.

Pretī Etanam Gellesponts Dju Kanē pacietīgi centās ar divu nažu palīdzību nogriezt mazus gaļas gabaliņus no kaula sev un Koletai. Gaļas gabaliņi nelidoja virsū uz apģērba, bet arī šķīvi tie negribēja krist.

Etans palūkojās visapkārt, un pastiepās pēc kaut kā, kas atgādināja vai nu bifšteku, vai arī cepuma gabalu. Lai kas tas būtu, tas izskatījās ļoti gardi un smaržoja arī labi. Te pēkšņi nozibēja kāds nazis un gandrīz nošņāpa Etanam pirkstus. Naža īpašnieks bija resns trans, kas sēdēja netālu. Vietējais iedzīvotājs labsirdīgi uzsmaidīja Etanam un nošņāpa sev pamatīgu gaļas gabalu.

Etans sakoda zobus, piemiedza acis un nošņāpa sev vēl lielāku gabalu. Par laimi, uz viņa šķīvja atradās tikai gaļas gabals. Nebija ne kādu pirkstu vai rokas gabalu. Etana priekšā bija noliktas divas pamatīga izmēra krūzes. Gaļa atgādināja ceptu cūkgaļu, kaut arī bija diezgan asi pagatavota un nebija pārāk mīksta.

Ieraudzījis, ka krūzē ir kāds šķidrums, Etans iemalkoja no tās. Šķidrums bija līdzīgs karstai šokolādei ar pamatīgu piparu piedevu.

Viņš gandrīz aizrijās, kad Septembers iebikstīja viņa sānos norādīdams uz mazāko krūzi. Septembera acis spīdēja.

- Klausies, draugs, šī dēļ ir vērts pakarot. Ielejiet sev rīklē kādu malku.

Pirmšķirīgs brūvējums!

Milzenis pagriezās un kaut ko teica Gunnaram.

Etans, gremojot kādu nepazīstamu dārzeni, paskatījās uz krūzi ar skatienu, kurā bija gan bailes , gan gribēšana. Beidzot viņš pacēla kausu un paskatījās tajā. Iekšā bija tumšs šķidrums, kurā atspīdēja sudrabota gaisma.

- To sauc par „ridli”, - paziņoja Septembers un liekot metālisko krūzi pie lūpām,

nodziedāja:

- Ridli-didli-da…

Dzēriens pa Etanu rīkli ielija tieši kuņģī. Tur tas laikam satikās ar kaut ko aizdedzinošu, jo uzsprāga kā pārsildīta kolba. Pa kuņģi sāka peldēt mazas dedzinošas bumbiņas. Viena no bumbiņām lidoja augšup pa kaklu, nodziestot kaut kur starp acīm. Etans skaļi izelpoja.

- Rid… Briesmīgi… Ridli, šausmas…

Septembers neatsaucās. Viņš bija aizņemts, iegrimis sevī. Arī Etans ātri vien sajuta laikam to pašu.

Mazliet vēlāk Etans sajuta gaisā kādu saldenu aromātu. Tomēr tas nenāca no ēdiena. Etans saprata, ka aromāts nāk no diezgan brīvi ģērbtām dāmām, kas sēdēja netālu. Tātad trani lietoja parfimēriju. Pēc Zemes standartiem, tā bija diezgan primitīva produkcija. Iespējams tā bija tāda arī pēc vietējiem standartiem. Lūk kur ir vēl viena tirgošanās iespēja. Mūžīgā vājā dzimuma tieksme izdaiļot sevi.

Simto, bet varbūt pat tūkstošo reizi Etans nožēloja, ka nav līdzās preces, kas palika uz „Antaresa”. Viņš iedzēra vēl vienu „ridlija” malku, un sāka vērīgāk aplūkot pie galda sēdošos.

Viņa skatiens atdūrās pret Darmuka Braunovka personu. Prefekts bija aizņemts ar ēšanas procesu. Viņš to baudīja bez steigas, neaplejoties ar mērci. Viņš smaidīja un atbildēja ar galvas mājieniem uz blakus sēdošo replikām un aizrādījumiem. Aukstasinīgs, gudrs, bīstams pircējs, nolēma Etans.

Viņa skatiens slīdēja tālāk līdz satikās ar dzirkstošu dzeltenu acu pāri. Šīs acis piederēja brīnišķīgai, varenai valkīrai, kuras vārds bija Elfa.

Kāds gods! Etans jau bija gandrīz izmetis no galvas neveiksmīgo, drīzāk gan neveiklo tikšanos ar Zemesgrāfa meitu. Viņa steidzami novērsās un veltīja savu uzmanību otram „vola” (tā to nosauca Gunnars) gaļas gabalam.

Etans jau bija ķēries pie trešā gaļas gabala un otrās „ridlija” krūzes, kad strauji piecēlās sers Gunnars. Etans iegrūda sānos Septemberam, kurš bija iztempis jau tādu „ridlija” daudzumu, kāds varētu nogāzt ziloni. Pēc tam pāri galdam nočukstēja Dju Kanē:

- Laiks. Tagad neko nedariet uz nesāciet runāt bez manas ziņas, neskatoties ne uz

kādām provokācijām. Braunovks un viņa kompānija meklēs jebkuru ieganstu, lai sarīkotu skandālu.

Gunnars izpleta spārnus. Pēkšņi kliedzieni un pļāpāšana norima līdz minimālam līmenim. Kad kļuva tik kluss, ka varēja saklausīt atsevišķu balsi, bruņinieks iesāka:

- Tagad Jūs te visi sēdēt. Sofoklas lepnums, tā prāta zieds, likteņa lēmēji,

Sofoklas lepnuma aizstāvji. Ha! – Viņš nospļāvās. – Mēslu kalni! Vola mēsli! Sienāzīši! Ateju tīrītāji!

Visapkārt varēja dzirdēt niknu murdoņu un pat atsevišķus izsaucienus : „Apklusiniet viņu!”

- Ko, jūs protestējat? – Turpināja Gunnars. – Kamēr mēs te sēžam un audzējam

savas pakaļas, Orda pa to laiku nāk uz mūsu mājām, atstājot aiz sevis netīras un asiņainas pēdas. Jā, Orda nāk. Patīk tas mums vai nē, bet Orda nāk. Pa taisnu ceļu, kā pērkonēdāja stiga nāk Orda… Kas notiks, kad tā nokļūs te? Tad jūs arī te sēdēsiet un ņirgsiet? Kad jūsu maki tiks iztukšoti un meitas izvarotas? Ko tad darīsiet?

Pavecs trans, kas sēdēja Gunnaram pretī, piecēlās.

- Mēs viņiem samaksāsim nodokļus, kā vienmēr, ser Gunnar. Pārcietīsim šo

nelaimi kā vienmēr un izdzīvosim kā vienmēr!

Gunnars paskatījās uz veco vīru.

- Izdzīvos tas, kas dzīvo uz cita rēķina. Bet kas būs, ja šoreiz mūsu priekšlikumi

nepatiks Nāvei? Kas būs, ja šoreiz viņas slimajā galvā dzims ideja noslaucīt Uonnomu no salas virsmas. Vienkārši tāpat, prieka pēc. Tiks nodedzināti apkārtējie lauki un visas Sofoldas pilsētas. Ko tad tu veci darīsi ar savu „izdzīvošanu”?

- Oi! – sarunā iejaucās pazīstamā spalgā balss no galda pretējās puses. – Nebrūc

nu virsū nabaga Neueilhāgenam.

Darmuka Braunovks nopauzēja, iemalkojot mazliet „ridliju”. Kļuva tik kluss, ka Etans varēja dzirdēt kā Darmuka noliek savu krūzi uz galda. Dažas lietas uz pilnīgi svešām planētām tomēr ir līdzīgas. Te tagad satikās divi dažādi pasaules uzskati. To avoti bija gan bagātība, gan nabadzība, cīņa starp jaunajiem un vecajiem, skaudība panākumiem, veiksmei, spēkam. Katrs zālē saprata to. Visi gaidīja – kas tagad notiks.

- Viņš tikai vēlas dzīvot, kā jebkurš no mums. Vismaz lielākā daļa no mums. –

Braunovks pārlaida skatienu klātesošajiem. No galda abām pusēm atskanēja atbalstoša murdoņa. Prefekts turpināja:

- Tas, par ko tu tur muldi, Sofoldas simtgadīgajā vēsturē vēl ne reizi nav noticis.

Kāpēc Saganaks to gribēs izdarīt šoreiz? – Viņa skatienā bija patiess izbrīns. – Sagraut Sofoldu un Uonnomu, nozīmē uz mūžiem zaudēt vietu, kur var ievākt nodokļus. Vai tad zaglis gribēs apzagt pats sevi?

- Viņi tomēr tā rīkojās ar citām pilsētām, - iebilda Gunnars.

- Bet nekad nedarīs kaut ko tādu Uonnamā.

- Tātad mēs vienmēr drebēsim viņu priekšā? Bāzīsim degunu dubļos? – Norūca

bruņinieks. – Es nerunāšu ilgi. Cīņa! – Viņš izpleta spārnus uz sāniem un pacēla tos aicinošā žestā. – Šoreiz cīņa! Nesamierināma un ilga! Līdz galam!

- Domāju, man tev jāpiekrīt, - noteica Braunovks.

- Ko? – Gunnars aiz pārsteiguma atlēca malā.

- Ja vien, - turpināja prefekts, noslaukot muti ar salveti, - man patiktu pašnāvība.

Sākot kauju, mēs tiešām izdarītu pašnāvību. Mēs ar tevi neko nepanāktu. Tiešām, nāve atnestu mums ciešanu izbeigšanos, bet tas nav risinājums priekš manis. Es esmu tikpat drosmīgs kā viņš, - prefekts palūkojās uz Gunnaru, - bet es esmu arī saprātīgs un praktisks. Ienaidniekam ir četrreiz lielāki spēki un viņš nepavada visu savu dzīvi tirgojoties, audzējot dārzeņus vai mierīgi ceļojot ar prāmjiem, bet gan slepkavojot un karojot. Mums uzvarēt ir tikpat liela cerība, kā sienāzim aizbēgt no pērkonēdāja stigas.

Gunnaru šīs runas nepārliecināja.

- Neskatoties uz to, ka tu tiešām proti domāt, prefekt, es arī esmu domājošs un

saku tev, ka mēs uzvarēsim. Uonnomas sienas ir pārāk augstas, lai pretinieks varētu uzrāpties uz tām, un pārāk biezas, lai tās sadragātu. Viņi nespēs saraut tīklus un ķēdes, kas sargā ieeju līcī.

- Bet kā ar aplenkumu? – jautāja Braunovks, iemalkojot „ridliju”.

- Pēc iepriekšējas sagatavošanās, mēs varēsim izturēt ilgāk nekā ienaidnieks.

Neviens barbars nesēdēs mierīgi savās ragavās un neskatīsies uz pretinieku. Viņiem nav tāds raksturs. Saganaka bandīti paši gāztu savu vadoni, ja tas viņiem to pavēlētu.

- Tu esi pateicis visu? – Atskanēja no galda neizteiksmīga balss. Vidēja vecuma

trans ar sirmu bārdu palūkojās uz Gunnaru. – Salīdzinājumā ar liekāko daļu no mums, tu vēl esi puika, kas ātri iegājis vīru kārtā. Ja esi izteicis visus savus priekšlikumus, tad vari uzzināt manu viedokli. Kāpēc mums būtu tevi jāatbalsta, jaunekli? Cik daudz tavs paziņojums ir saistīts ar tavām ambīcijām? Vai jauneklības degsme nenomāc saprātu?

- Tāpēc, ka es… – iesāka Gunnars, bet viņu pārtrauca.

- Es to necietīšu, Hellort, - atskanēja zema balss no galda otras puses.

Trans, kas piecēlās, nebija garš – nē, drīzāk īss salīdzinājumā ar pārējiem, bet viņam bija tik kupla miesas uzbūve, ka likās – tur stāv kvadrāts. Varenais ķermenis bija ar gadiem sarucis garumā un izplūdis. Bet balss bija kā skalpelim salīdzinājumā ar galda nažiem. Mazās melnā acis bija dziļi noslēptas zem kuplajām uzacīm. Trans izskatījās iebiedējoši varens.

- Es nemēģināju kādu apvainot, - klusu atvainojās Hellorts. – Vismazāk tas

attiecās uz tevi, Balavēr.

Etans lēnītēm paliecās uz priekšu, cenšoties neizrādīt savu interesi. Tātad tāds izskatās slavenais Balavērs Longakss, viscienījamākais Uonnomas karavīrs. Pēc Gunnara stāstīta, Etans cerēja ieraudzīt milzi, nevis kroplīgu punduri. Tranu ģenerālis nebija gigants fiziskā ziņā, bet gan citā jomā.

- Jā, Hellort. Kā tu redzi, mani arī ļoti uztrauc šis jautājums. Es piekrītu

Rudbārdim… neskatoties uz viņa jaunību. Viņā varbūt ir nepacietīgs, bet neuzskatiet to par ambīcijām. Viņam uz pleciem ir karavīra galva. Sofolda – pati stiprākā province, - ar lepnumu turpināja Balavērs. – Ja arī kāds var pretoties Ordai, tad tie esam mēs. Tai jābūt Sofoldai. Bet mums jārēķinās tikai ar saviem spēkiem. Neviens – ne Fulos-Tervo no Aihusas, ne Veg-Tateva no Meklevenas neatsūtīs nevienu karavīru, baidoties izsaukt Saganaka dusmas.

- Tātad tu esi pārliecināts, ka mēs uzvarēsim? – Jautāja Braunovks.

- Protams, nē, - mierīgi atbildēja ģenerālis. – Es jums nemelošu, kungi. Tāda

mēroga kaujā ir daudz nezināmo. Neviens karavīrs neriskēs prognozēt, kā tā beigsies. Bet varu teikt tikai vienu. – Balavērs turpināja, neskatoties uz to, ka prefekts gribēja iejaukties pa vidu. – Es savas dzīves gaitā esmu redzējis, kā izaug un nostiprinās Uonnoma. Tas kļūst bīstami Saganakam, un viņš to saprot. Lūk arī iemesls, kāpēc mūs vajadzētu iznīcināt. Vismaz viens no iemesliem. Orda ir uzblīdusi un kļuvusi slinka, saņemot nodokļus. Tā jau sen nav pa īstam karojusi.

- Un vēl mums palīdzēs mūsu draugi no zvaigznēm, - piebilda Gunnars. – Varbūt

kāds domā, ka viņu parādīšanās tieši tagad ir nejauša?

Simtiem kaķveidīgo acu tagad skatījās tieši uz Etanu. Likās, ka visi skatieni ieurbušies vienā vietā – pieres vidū zem matiem. Radās vēlēšanās pakasīt šo vietu, bet Etans to nedarīja, tikai viegli pašūpojās. Arī visi klātesošie sakustējās.

- Dīvaini pēc formas, - nesatricināmi teica nolādētais Braunovks, - bet ne pēc spēkiem. Mums ir vajadzīgi daudz lielāki spēki nekā ir šiem viesiem no zvaigznēm.

- Ha! – Iesaucās Septembers. Etans ar izbrīnu paskatījās uz viņu. Visi pārējie arī.

Milzenis uzlika kāju uz galda, tad uzlēca uz tā un sāka soļot pa to nospārdot no galda ēdiena bļodas un „ridlija” krūzes. Kad viņš pārlēca uz galda otru pusi, neviens nenolaida skatienu no Septembera.

Noliecies, Septembers satvēra Gunnara krēsla aizmugurējās kājas un viegli pacēla bruņinieku ar visu krēslu gaisā. No pūļa atskanēja izbrīna saucieni. Pēc tam tie pārvērtās par atbalstošu murdoņu.

Septembers nolaida Gunnaru, vēlreiz devās pāri visam galdam, un apsēdās savā vietā.

- Lieliska spēka demonstrācija, - Etans izteica komplimentu.

- Arī tu to varētu izdarīt, draugs. Domāju vajadzēja tā pajokot. Iepriekš ar

Gunnaru nebijām to izmēģinājuši. Esmu ļoti priecīgs, ka izdevās tas ko biju iecerējis. Visa zāle smietos, ja būtu Gunnaru nometis zemē, - milzenis iemalkoja „ridliju”, čāpstinot muti. – Vispār jau viņš laikam ir vieglākais no traniem. Bet ja es viņu nomestu zemē…

Etans nesāka pārliecināt, ka Septembers paceltu Gunnaru arī tad, ja tas svērtu tik pat, cik viņa auguma cilvēks. Blakus Zemesgrāfam kāds piecēlās un pavicināja ar roku, lai pievērstu sev uzmanību. Tas bija Eer-Meezahs.

- Varu jums teikt, - atskanēja burvja spēcīgā balss, - ka šie svešzemnieki ir vēl arī

gudri. Viņu burvis ir tikpat… nu gandrīz, tikpat gudrs kā es…

Ar teatrālu žestu viņš norādīja uz skolotāju.

- Piecelieties, Viljams, - norūca aiz savas krūzes Septembers. Viljamss ātri pielēca

kājās. Viņš izskatījās, kā bērns, kurš aplūko galdu pilnu ar cepumu traukiem. Un tūlīt pat apsēdās.

- Pārējiem ir vēl daudzas apbrīnojamas īpašības, - uztraukts turpināja Gunnars. –

Un visi ir gatavi mums palīdzēt šajā svētajā karā!

- Par ko viņš runā? – Jautāja Dju Kanē. – Nepārzinu tik labi viņu valodu, lai

saprastu, par ko viņi tur muld.

- Viņš tagad visiem stāsta, cik mēs esam draudīgi, - bez emocijām atbildēja Etans,

cenšoties sakoncentrēt savu uzmanību uz Gunnara runu.

- O! – izdvesa rūpniecības magnāts, un ar apmierinātu seju atspieda muguru pret

krēslu. Etans domāja, ka trani šādu uzvedību var novērtēt kā satriecošu drosmi.

- Es tā nedomāju… – iesāka Darmuka Braunovks, bet Gunnars neļāva viņam

turpināt.

- Brīvību! Brīvību! – Skaneja saucieni no visām pusēm.

- Jā… tagad ir laiks… cīnīties… bet ja mēs zaudēsim?.. ieroči… cik laika?..

ģimene… brīvība!

Piecēlās Zemesgrāfs. Lielajā zālē iestājās godbijīgs klusums.

- Sapulcē izskanēja nopietns priekšlikums. Domes locekļi un Sofoldas bruņinieki,

ir atskanējis aicinājums uz cīņu par brīvību. Lai arī kādi nebūtu pretargumenti, tas izraisa lielu interesi. Es to noformulētu tā.

- Vai šis jautājums tiks izlemts balsojot? – Jautāja Etans Septemberam.

- Jā, draugs. Dzeriet savu dziru, - gigants sakoda zobus. – Lieta ir nopietna. Es jau

sāku cienīt vietējos.

Zemesgrāfs pacēla roku ar kausu un turēja to izstieptu sev priekšā. Pārējie, arī dāmas (ievēroja Etans), izdarīja to pašu. Maza tranu grupa svārstījās, bet pēc tam nokopēja Zemesgrāfa kustības.

- Mums, protams, nav balss tiesības, - teica Septembers, - bet piedalīties taču

varam. Man liekas tā būs labāk.

Šajā klusumā atskanēja Zemesgrāfa balss:

- Tā ka katrs pazīst savu kaimiņu…

Atskanot šiem vārdiem, Septembers un lielākā augstmaņu daļa nolika savas krūzes uz galda, izšļakstot burvīgo „ridliju” uz galda, ēdiena, grīdas, apģērba. Pārējie cilvēki izdarīja to pašu, bet sekundi vēlāk.

Herolds uzkāpa uz augsta krēsla pa labi no Zemesgrāfa, un sāka skaitīt, bet Gunnars viņu apsteidza. Pirms vēl herolds bija beidzis skaitīt, bruņinieks iekliedzās no prieka un svieda savu krūzi augstu gaisā.

- MĒS CĪNĪSIMIES! – Auroja viņš.

Kliedzienu tūlīt pat atbalstīja desmitiem tranu.

- Mēs cīnīsimies! Mēs cīnīsimies!

Gunnars pieskrēja un apskāva veco Balavēru. Pēc tam viss sajuka: kliedzieni, tosti, apskāvieni. Jautrību papildināja muzikanti, kuri sāka spēlēt kaut ko maršam līdzīgu. Vairāki trani pieleca kājās un sāka dejot. Citi, izskatījās, ka gatavi izšķaidīt viens otru belžot pa pleciem.

Šajā troksni un sajukumā neviens nemanīja, ka Braunovks piecēlās, piegāja pie Zemesgrāfa, un kaut ko klusi pasakot, devās projām.

Beidzot Etanam izdevās pievērst sev Gunnara uzmanību. Viņš tam izstāstīja par prefekta nemanāmo nozušanu.

- Tu vēl no viņa sagaidīsi nepatikšanas, - brīdināja Etans. Bet bruņinieks bija

pārāk aizņemts ar priecāšanos par viņa sapņu piepildīšanos, lai nopietni ieklausītos Etana vārdos.

- Dome nobalsoja pret viņu, - mierīgi teica Gunnars. – Ko viņš tagad var izdarīt?

Neko! Viņš tagad ir bezpalīdzīgs, kā bērs, pie tam vēl ļoti apmulsis. Aizmirsti par viņu. Vai tad tu vēl neesi sapratis? Mēs gatavojamies cīnīties ar pretinieku!

Etans pagriezās un ieraudzīja ģenerāli Balavēru, kuru bija aplenkuši vecie trani. Tur bija viegli uzsitieni pa pleciem un klusas sarunas. Uzmanīgāk paskatoties, Etans ievēroja, ka viņi visi raud. Etans aizgriezās.

Šajā laikā Zemesgrāfs centās atjaunot zālē vismaz kaut ko līdzīgu kārtībai. Viņš meta zemē traukus un krūzes, mēģināja izmantot herolda balsi, bet bezcerīgi. Pēc tam, laikam sapratis savas ieceres neveiksmi, padeva muzikantiem kādu zīmi.

Kara maršus nomainīja traka, ritmiska mūzika. Ar kliedzieniem Domes locekļi sabīdīja galdus pa malām. Atbrīvojošos laukumu tūlīt pat aizpildīja tranu pāri, kas lēkāja un griezās mūzikas ritmā.

Interesanti, ka šī enerģiskā dejā bija pavisam īsa salīdzinājumā ar Zemes dejām. Neskatoties uz savu vareno augumu, dejotāji ātri vien apsēdās zāles malā, smagi elpojot. Bija acīmredzams, ka parasti kustoties pūšot pastāvīgam vējam, traniem nebija vajadzības trenēt savas plaušas. Tāpat arī viņu kustības uz ledus bija ļoti graciozas, bet dejas kustības izskatījās neveiklas. Tranu ritma un koordinācijas izjūtas stipri atšķīrās no cilvēku izjūtām. Etans to visu piefiksēja savā galvā, ja gadījumā nāktos bēgt no vietējās policijas. Tā jau agrāk ir bijis.

Uz ledus gan viņi ātri panāktu un aplenktu.

Kopumā jautrība, smiekli un jezga tikai pastiprinājās. Tagad visi atradās vislabākajā garastāvoklī. Gan jau vēl atnāks laiks sīkākām pārdomām, kad apjautīs šodiendienas pieņemtā lēmuma svarīgumu.

Etans apmierināts vēroja notiekošo. Tad kāds viegli pieskārās viņa plecam. Etans pagriezās un viņa skatiens atdūrās pret Elfas Kurdag-Vlatas pilnīgajām krūtīm. Etans steidzās novērst skatienu, bet arī paskatījies augstāk, nemaz nekļuva mierīgāks.

- Kā redzi, augstdzimušais ser Etan, - viņa teica, - mani vēl neviens nav uzlūdzis

uz deju.

Tas gluži neatbilda patiesībai, jo vairāki jauni trani jau bija iedzīvojušies zilumos.

- Varbūt sers Gunnars… – nedroši piedāvāja Etans.

- Fu! Viņš ir pārāk aizņemts. Nepārtraukti pieņem apsveikumus, sakarā ar to, ka

šoreiz pārspējis prefektu. Es gribu dejot ar tevi, - viņa pazemināja balsi. – Es neesmu aizmirsusi par tavu meistarību… tuvcīņa. Vai tu dejo arī tikpat labi?

- O, nē, - atbildēja Etans, pasperot soli atpakaļ un konstatējot, ka tālāk nav kurp

atkāpties, jo viņa mugura jau atspiedās pret galdu. – Man nav ne mazākās saprašanas par jūsu dejām. Un man ir divas kreisās kājas. Un vispār esmu ļoti neveikls.

- Tam, protams, es nevaru noticēt, - iebilda Elfa un sagrāba Etana roku ar savu

spārniņu, kurš varbūt arī bija viegls, bet tam bija dzelžaini muskuļi. Lai netiktu norauts no krēsla, Etans piecēlās pats.

- Iesim, pievienosimies pārējiem.

Pirms Etans paspēja iebilst, viņi jau atradās zāles vidū starp gigantiskiem pleciem un matu kalniem. Mūzika bija sveša, bet nelikās pārāk eksotiska. Sofoldas deju zīmējums nelikās pārāk sarežģīts. Diezgan ātri Etans jau sāka just patiku no šīs nodarbes. Un nebija vairāk svarīgi, ka šis flirts ir saistīts ar zināmu risku.

Kaut kādā ziņā viņu izglāba sers Gunnars. Bruņinieks atradās aiz Etana. Viņš uzlika roku Etanam uz pleca un teica labestīgā balsī:

- Ser Etan, es tevi izaicinu.

- Kā lūdzu? – neko nesaprotošā balsī jautāja Etans, paklūpot pats pret savu kāju.

- Izaicinājums! Ahā, izaicinājums! – Ierēcās pūlis.

Likās, tikko Etans bija pazaudējis līdzsvaru, kā apkārt jau bija atbrīvota brīva vieta. Visi nogaidoši skatījās uz Etanu un Gunnaru.

Pa to laiku bruņinieks jau bija noņēmis savu apmetni, jaku un rotaslietas.

- Pagaidiet! – samulsis iesāka Etans. – Es tikko esmu iemācījies dejot. Kāds vēl

izaicinājums?

- Tas nav nekas īpašs, ser Etan, - skaidroja Gunnars, iesildot masīvās rokas un

izstaipot spārnus. – Vienkārša paraža. Saimnieka un viesa laušanās pieder pie labā toņa. Man atgādināja, ka šodien vēl neviens nav lauzies. Tagad ir pienācis laiks.

- Es nepiekrītu, - kategoriski paziņoja Etans. – Un vispār… – viņš paspēra dažus

soļus atpakaļ. – Kāpēc es? Kāpēc Jūs nevarētu apmainīties ar šādu draudzības žestu ar seru Septemberu?

- Es jau labprāt, - pasmaidīja bruņinieks, - bet paskaties pats.

Etans pagriezās. Septembers bija izstiepies uz galda pilnā augumā. Viņa gaišo matu šķipsna bija iekritusi bļodā ar atdzisušo zupu. Viņš savā varenajā rokā joprojām turēja krūzi un krāca kā rēcošs lācis.

- Es pamodināšu augstdzimušo bruņinieku, - teica Etans. – Un patiešām, ser

Gunnar, es nederu tādām lietām. Un… ja tu gribi cīnīties, tad te vienkārši ir pārāk maz vietas.

- Tava kautrība dara tev godu, ser Etan, - ar apbrīnu teica Gunnars. Viņš jau bija

izģērbies līdz jostasvietai. Šādā paskatā, viņš nobiedētu jebkuru Zemes frizieri.

- Dodiet mums vietu cīniņam! – bruņinieks apgāja ap zāli puslokā, izplešot

milzīgās rokas kā divus pusmēnešus.

Nu šī laušanās nebeigsies ar kāda nāvi, sevi mierināja Etans. Būs vien jālaužas, pierādot savu draudzību. Viņu iedrošināja tas, ka viņš bija redzējis, ar kādu vieglumu Septembers pacēla Gunnaru kopā ar krēslu.

Etans centās nepievērst uzmanību pūlim. Trani trokšņoja kā piedzērušos Konventa locekļu bariņš. Viņš atvairīja Gunnara māņu sitienu, atkāpās soli atpakaļ, un centās satvert bruņinieka vidukli, bet tūlīt pat saņēma varenu sitienu pa galvu no labās puses. Gar acīm nodzirkstīja kā dzirksteļu spiets no ugunskura.

Etans nopurinājās un saņēma sevi rokās. Sers Gunnars stāvēja dažus metrus tālāk un smīnēja. Te būs vajadzīga viltīgāka taktika. No pūļa atskanēja kliedzieni: „Lielisks uzbrukums!” un „Labs sitiens!”. Pretinieks bija vieglāks, bet mierīgi varēja noraut galvu, kamēr tu atradīsi viņa vājās vietas, saprata Etans.

Labi, viņš pamēģinās darboties savādāk, ja vien spēs kaut ko atcerēties.

Sers Gunnars atkal devās uzbrukumā. Pamānīja ar kreiso spārnu, bet sita ar labo. Etans paspēra soli sāņus, kreiso roku nolika aizsardzībai, bet ar labo sita pretiniekam pa ribām, vietā, kur sākas spārni, bet ar nākošo sitienu – pa žokli. Viņš griezās apkārt un viņa papēdis negaidīti trāpīja bruņiniekam pa muguru. Etans knapi noturējās kājās, bet Gunnars izstiepās uz grīdas visā augumā. Sakumā ar šausmām Etans nodomāja, ka kaut ko bruņiniekam salauzis. Trans izrādījās izturīgs. Tas pagriezās un norūcās.

- Kā tu to izdarīji, ser Etan?

- Nāc šurp, un tu to uzzināsi atkal, - Atbildēja Etans, smagi elpojot.

Gunnars piecēlās kājās un šoreiz sāka uzbrukumu daudz uzmanīgāk. Etans atļāva saķert savu labo plecu, tad rāvās sāņus, pacēla elkoni un iesita ar to pa pretinieka varenajām krūtīm. Gunnars pārsteigts iesēcās. Etans noliecās, saķēra pretinieka plaukstu, parāva uz sevi, ar to nogāzdams bruņinieku. Tad uzmanīgi uzlika savu pēdu uz pretinieka diafragmas. Kamēr Gunnars normalizēja elpošanu, Etans atkāpās sāņus.

Pūlis pārsteigts, klusēja. Uz Zemes Etana kustības izskatītos lēnas un neveiklas, bet te tās līdzinājās burvestībām.

Ser Gunnars apsēdās, turot vēderu, un pasmaidīja.

- Man vajadzēja to paredzēt. Ser Etan, iemācīsi man savu pēdējo paņēmienu?

- Protams. Sāksim ar…

Viņam nebija lemts turpināt, jo jau pēc dažām sekundēm visi aplaudēja un centās uzsist uz Etana pleca. Ja tas ilgtu vēl kādu minūti, viņš lūgtu sevi pasaudzēt no tik vētrainu emociju izrādīšanas.

Sliktākais, kā ievēroja Etans, bija tas, ar kādām dedzinoši dzirkstošām acīm uz viņu skatījās Elfa.

Kāds no pūļa iespieda viņam rokās „ridlija” krūzi. Kreisā kāja sāpēja tajā vietā, ar kuru bija iesitis Gunnaram. Etans iedzēra dažus malkus un atklāja, ka Koleta Dju Kanēvēro viņu ar dīvainu sejas izteiksmi.

Nakts vidū Etans pamodās. Nosalis viņš nebija. Lai arī ledainais nakts vējš bija pietiekami ass. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem aizmigt, Etans salika rokas aiz galvas un skatījās uz baldahīnu, kas karājās virs gultas. Viņa apģērbs bija saburzījies un berza miesu.

Vajadzēja steidzami atrisināt problēmu ar Zemesgrāfa meitas uzmanības apliecinājumiem., jo tas varēja izjaukt patreizējās labās attiecības ar viņu.

Etans neko nezināja, kā uz tādām lietām skatās te. Bet ja kāds būtu sajutis ko nelabu un iegājis toreiz istabā, varētu būt lielas nepatikšanas. Viņiem ātri vien atgādinātu, ka nav te īpaši vēlami. Pat draudzīgās attiecības ar Gunnaru varēja momentāni pazust.

Beidzot Etans pagriezās un sāka zem segām meklēt savu kreklu. Uzvilkt to bija diezgan grūti, jo dega tikai viena svece. Termometrs rādīja temperatūru, pie kādas neviens normāls cilvēks nelīstu no gultas ārā. Etana galvā rosījās tik smagas domas, ka viņš aukstumam nepievērsa nekādu uzmanību.

Uzvilcis kreklu, viņš atvēra durvis un izgāja no istabas. Etans labi zināja, kur atrodas Zemesgrāfa apartamenti. Vajadzēja tikai sekot pakāpieniem un vēja izpūsto koridoru pagriezieniem. Tikai dažas sveces un eļļas lampas apgaismoja Etana ceļu.

Naktī pils ar caurvējiem un dažiem gulošiem sargiem likās auksta, pamesta kā kalns uz Mēness.

Viss tas likās absurdi. Ko Etans gribēja darīt? Pamodināt Zemesgrāfu nakts vidū? No otras puses tas varētu būt labākais laiks šādām sarunām. Nevienas liekas auss. Varētu aprunāties divatā, bez lieciniekiem. Tas varētu samazināt Etana apmulsumu. Bet jautājumu vajadzēja atrisināt pēc iespējas ātrāk.

Tā, Zemesgrāfa apartamenti bija tepat aiz pagrieziena. Viņš teiks sargiem…

Etans apskatīja zāli, mēģināja ieskatīties tumsā daudz uzmanīgāk. Šajā blāvajā gaismā bija grūti saprast, bet likās, ka te nav neviena sarga. Dīvaini. Etans nokļuvis līdz vajadzīgajām durvīm, mazliet pagaidīja.

Kā izrādījās, sargi bija uz vietas. Abi. Nevainojami ietērpti ādās un bruņā. Viens bija pienaglots pie sienas ar diviem gariem šķēpiem. Viņa sejā bija redzamas bailes un pārsteigums. Otrs gulēja uz grīdas ar nedabiski sāņus pagrieztu galvu. Viņa asinis bija izlijušas uz gludajiem akmeņiem.

Tūlīt pat galvā radās vairāki izskaidrojumi notiekošajam. Nevienam no tiem nebija nekādas jēgas. Atrodoties pirmā mirkļa šokā, Etans nevarēja sevi piespiest domāt par to, ka tiem, kas varēja tik viegli tikt galā ar diviem apbruņotiem sargiem, Etans neliksies nopietns pretinieks. Viņš pabāza galvu pa durvīm un palūkojās iekšā.

Aina, kas viņam atklājās, varētu būt ņemta no kādas bezgaumīgas Zemes operas, kura ir pilna ar statistiem, kas pārspīlētu žestikulē.

Milzīgā gultā ar baldahīnu gulēja Zemesgrāfs. Viņu spilvenos bija iespieduši divi vareni trani vienādās maskās. Trešais ar nazi rokā stāvēja blakus, un bija gatavs to pielietot. Gellesponts un Koleta Dju Kanē sēdēja blakus ar aizbāztām mutēm. Viņi bija piesieti pie milzīgiem krēsliem. Ceturtais trans, turot rokās asiņainu zobenu, vēroja visu notiekošo.

Etans pagriezās, pieliecās un pacēla nogalinātā sarga šķēpu. Galvā momentāni radās divi turpmākās rīcības varianti. Viņš varēja iebrāzties istabā, nogalināt visus četrus slepkavas, atbrīvot Dju Kanē un līdz ar to iemantot visu apbrīnu un cieņu. Vai arī pagriezties, ieskriet zālē un kliegt no visa spēka, kā brokeris izsoles laikā, kamēr kāds neatskries palīgā.

Loģika un apziņa, ka viņš labāk rīkojās ar dārza šķērēm nekā ar šķēpu, lika izvēlēties otru variantu. Tas varbūt nebija tik varonīgs, toties daudz praktiskāks. Etans pagriezās, paspēra dažus soļus zāles virzienā, un ieaurojās cik skaļi vien varēja:

- Trauksme, netīrie slepkavas, noziedznieki, bendes! Celieties augšā! Palīgā, palīgā! Zemesgrāfu slepkavo! Sardze, bruņinieki, mācītāji! Devalvācija, kursa krišanās, konkurence!

Dīvains skaņu vilnis izplatījās pa pili, kad Etana kliedzieni atbalsojās pret aukstajām sienām. Tas izplatījās pa koridoriem, pagriezieniem, gar ledus celiņiem. Akmeņi iedunējās, kā bišu strops, kurš izkustināts ar koka nūju.

No istabas izleca viens no slepkavām. Milzīgais trans, kuru visu klāja bieza spalvu kārta, ar zobenu rokās taisījās uzbrukt kreisajā pusē. Tā bija viņa liktenīgā kļūda, jo Etans jau gaidīja viņu labajā pusē.

Pagāja tikai dažas sekundes, kad slepkava jau bija caururbts tieši ķermeņa vidū.

Trans iesēcās augstā balsī, kā meitene, kas tikai vēl vairāk palielināja augošo trokšņu vilni. Zāles galā jau parādījās skrejošas figūras. Etans metās tām pretī.

Un nogāzās pustumsā, aizķeries aiz nogalinātā sarga ķermeņa.

Viņš nogāzās uz nogalinātā muguras. Garā, slikti tumsā redzama figūra virs viņa atvēzēja zobenu cirtienam. Blāvajā eļļas lampu gaismā nospīdēja divi ilkņi. Zobens laidās lejā, un Etans dzirdēja, kā asmens šķeļ gaisu. Nepazīstamais norūca ar izbrīnītu intonāciju, jo zobens bija atsities blakus Etanam pret grīdu. Tērauda asmens bija saplēsis Etana kreklu un izšķīlis lielu dzirksteļu kūli no akmens grīdas. Kaut kas neass atdūrās pret Etana vēderu.

Tas bija spalvains bultas neasais gals. Bulta jau bija paspējusi ieurbties kādam vēderā. Vēl pēc mirkļa Etanam virsū uzgāzās asiņains, spalvām klāts ķermenis.

Iespējams tas bija vieglāks, nekā varēja gaidīt pēc milzīgajiem trana izmēriem, bet tam bija mirušā svars. Minūti vēlāk kādas rokas palīdzēja Etanam tikt ārā un piecelties. Viņš ieskatījās pustumsā. Starp saskrējušajiem bija arī Gunnars. Garām steidzās daudzi kāju pāri. Zāles akmens sienās varēja dzirdēt vaidus un skrienošo kāju dunoņu.

- Vareni, ser Etan, - noteica bruņinieks, palīdzēdams Etanam piecelties. – Liels

tev paldies!

- Tev arī paldies, - atbildēja Etans, smagi elsojot. Viņš ar pirkstiem norādīja uz

vēderu, kur bija atdūries bultas gals, pirms salūšanas.

- Tas nebiju es. – Gunnars pamāja uz figūru, kas pustumsā stāvēja blakus.

Svaksusam dal-Džaggeram rokās bija milzīgs loks. Tas bija gandrīz tikpat liels, cik trans. Lokā jau bija ielikta jauna bulta. Svaksuss pamāja Etanam, pagriezās un izgāja no zāles.

Gunnars notupās uz ceļiem, apgrieza beigto ķermeni, kas joprojām bija rokās sažņaudzis zobenu, otrādi un ieskatījās tā sejā. Pa to laiku Etans mēģināja vismaz daļēji notīrīt asini no sava apģērba.

- Tu pazini viņu? – ziņkārīgi noprasīja Etans.

- Nē, bet tas mani nepārsteidz. Tādi cilvēki sevišķi rūpējās par savu anonimitāti.

Kas te notika?

Nebildis ne vārda, Etans veda Gunnaru istabā, kurā bija pirms mirkļa ielūkojies. Tagad tur bija vismaz divdesmit trani. Viņu sejas nebija sevišķi draudzīgas. Tagad te notika pamatīga pārmeklēšana. Tika apskatītas arī visas, pat mazākās, nišas sienās.

Dju Kanē jau bija atsieti. Koleta berzēja notirpušās locītavas. Etans iedomājās, kādas sāpes var radīt virves šajā aukstumā. Ieraudzījusi Etanu, Koleta spēra soli pretim, bet tad piespieda sevi apstāties un novērsa acis.

Viņa smejas par mani, drūmi nodomāja Etans.

- Jūs paspējāt tieši laikā, ser, - teica Dju Kanē. – Šie noziedznieki pamodināja mūs. Mēs pat nepaspējām atvērt acis, kad jau bijām sasieti. Mēs…

Starp viņiem iestājās Zemesgrāfs un pieklājīgi, bet stingri uzlika savu spārnu uz Etana pleca.

- Apsolu tev, ser Etan. Cīņa ir neizbēgama un tur neko nevar darīt. Bet, ja

Uonnoma uzvarēs, tad zvēru pie visiem saviem senčiem, ka visi mūsu spēki un līdzekļi tiks ziedoti, lai nogādātu jūs tur, kur vēlaties nokļūt, pat ja tas būs pasaules otrā galā. Esmu tev parādā savu dzīvību. Tikai daži Sofoldā ir pelnījuši tādu slavu, kāda pienākas tev.

Viņš pagriezās, lai sasveicinātos ar savu meitu, kura ienāca istabā. Viņa apkampa tēvu, pagriežot savu seju pret Etanu.

Etans nodūra galvu. Sentimentālā scēna darbojās kā aicinājums uz atlaidi tirdzniecības darījumā, nodomāja viņš.

- Neesmu pārliecināts, ka visu pareizi sapratu, ser Etan, - teica Gunnars, berzējot

rokas.

Viņš droši vien pārsteigts bija pielēcis no gultas, jo Etans ievēroja, ka bruņinieks stāv bez apģērba. Tikai rokās bija zobens.

- Kāpēc viņi sasēja divus tavus draugus?

- Tas ir acīmredzams, - nogurušā balsī skaidroja Etans. – Viņi gribēja nogalināt

Zemesgrāfu. Gribēja, lai visi domā, ka to izdarījuši Dju Kanē. Pēc visa tā būtu sagruvuši plāni cīņai ar Ordu. Un arī mēs, cilvēki, būtu nokļuvuši neapskaužamā situācijā. Gunnar, tu taču tik pat labi, cik es, zini, kas aiz tā visa stāv?

Bruņinieks vilcinājās, tad viņa sejā varēja redzēt satricinājumu.

- Prefekts? Viņš neuzdrošinātos!

- Kurš tad uzdrošinātos? Kāpēc ne viņš?

- Draugs mans, tu tomēr maldies. Zemsgrāfa nāve nevarēja ietekmēt mūsu

lēmumu cīnīties ar Ordu. Meita būtu mantojusi tēva troni, un tiktu iecelts jaunais Zemesgrāfs. Dome paziņotu viņa vārdu.

- Skaidrs, - noburkšķēja Etans. – Saki, vai Elfai pašai bija jānosauc jaunais

Zemesgrāfs?

- Protams nē! Ja Zemesgrāfs ir atstājis mantinieci, nevis mantinieku, vecākie

piedāvā pretendentus, kurus izvēlējusies Dome. Kādam taču jāturpina dzimta.

- Pareizi, - Etans saspringti domāja. – Un kuru tad Dome piedāvātu?

- Es neesmu par to domājis, - atbildēja Gunnars. – Šaubos, vai tāds pretendents

jau noskatīts. Zemesgrāfs dzīvos vēl ilgi. Visādā ziņā es varu cerēt, ka izvēlēsies mani, - viņš novērsa skatienu, - bet varbūt arī ne.

Bruņinieks pacēla galvu. Viņa acis kļuva platākas. Varēja redzēt, ka viņš kaut ko pārdomā.

- Tagad es tevi sapratu, ser Etan. Jā, lai iegūtu troni, vai iesēdinātu tur savus

bērnus… jā, viņš varēju būt spējīgs uz to.

Viņi dažas sekundes stāvēja klusējot. Uz sliekšņa parādījās karavīrs. Bruņas kaut kā šķībi stāvēja uz viņa auguma. Laikam bija ģērbies lielā steigā.

- Neviens nav atrasts, ser. Baidos, ka viņi ir aizbēguši un jau pametuši pili.

- Uzmanīgāk, - dusmīgi atsaucās Gunnars. – Viņi varēja kaut kur noslēpties.

Piemēram, virtuvē. Apskatiet vēlreiz katru kaktu, pat pagrabus. Atrodiet tos!

Bruņinieks pagriezās pret Etanu.

- Tu nesaskatīji viņu sejas?

- Diemžēl, nē. Baidos, es nekā neredzēju pēc tam, kad biju nodūris šo, - pēkšņi

viņš tikai tagad saprata, ko bija nodarījis. – Es… piedod, Gunnar, man ir mazliet nelabi.

- Es… redzēju vienu, - teica Koleta. – Nē, divus.

Etans izbrīnīts pagriezās pret meiteni.

- Es domāju, ka Jūs nesaprotat Tranu valodu.

Viņa pārmetoši paskatījās uz Etanu.

- Domājat, es pavadu laiku ietinusies segās un mācoties rokdarbus? Es pamazām

mācos valodu. Un tētis arī. Viņš dažreiz… ir mazliet izklaidīgs. Bet citādi viņš ir ļoti spējīgs cilvēks. Turklāt viņam ir fotogrāfiska atmiņa… Man liekas, kas es sapratu, ko teica Gunnars. Viņš gribēja zināt, vai mēs neatpazinām kādu no aizbēgušajiem slepkavām. Vai nav tiesa?

- Jā, Jūs domājat, ka iegaumējāt, kā viņi izskatās?

Koleta pamāja.

- Ko viņa teica? – Ar interesi balsī jautāja Gunnars.

- Viņa domā, ka atpazīs divus slepkavas, ja atkal tos ieraudzīs.

- Tas būtu lieliski! – Bruņinieka acis iemirdzējās. – Vismaz. Kaut kas vērā

ņemams.

- Klausies, kāpēc nenopratināt prefektu? Tā būtu pati labākā izeja no situācijas.

- Izeja? Ā, sapratu. Arestēt prefektu? – Gunnars izskatījās samulsis. – Tikai uz

aizdomu pamata? Tā nedrīkst! Pat Zemesgrāfs to nedarīs, kaut starp viņu un Braunovku nav īpašas draudzības.

- Bet tu nevarētu arestēt tikai drošības pēc? – Jautāja Etans.

- Ko?

- Nav svarīgi. Labi, te nekas nesanāks, - vīlies novilka Etans.

- Piedod, draugs. Es nesaprotu.

- Aizmirsti par to, Gunnar, - Etans uzsita pa bruņinieka vareno plecu. – Ceru, ka

tu atradīsi slepkavas.

Uz Zemes pats Etans droši vien pirmais nokļūtu starp aizdomās turamajiem.

Visi pilnīgi bija aizmirsuši uzprasīt Etanam – ko viņš te darīja nakts vidū. Labi vien bija, ka trani nebija tik vērīgi.

Aizmugurē atskanēja kāds troksnis. Viegli šūpojoties, ar neko nesaprotošu skatienu, uz sliekšņa stāvēja Septembers. Šajā brīdī milzeņa stāvoklis Etanu nemaz neuzjautrināja.

- Kas te notiek?

- Neliešu bariņš nolaupīja Dju Kanē. Noziedznieki gribēja nogalināt Zemesgrāfu,

un visu vainu uzvelt Dju Kanē ģimenei. – Etans paskatījās Septemberam sejā. – Es to iztraucēju.

- Bravo, draugs, bravo! – skaļi iesaucās Septembers. – Interesanti, kā viņi te tiek

vaļā no paģirām? Nolādētais sajukums… Mani burtiski izmeta no gultas.

- Ko tad tu neej atpakaļ uz gultu? – Etans ar riebumu novērsās no drauga.

Septembers kādu mirkli saspringti skatījās uz Etanu, tad saguma.

- Jā, draugs, man laikam tieši tas būs jādara.

Viņš pagriezās un grīļodamies devās projām.

Drīz, ļoti drīz kalps pamodināja Etanu, un atnesa viņam brokastis. Kārbiņa no viņu pašu pārtikas krājumiem! Lai arī vietējā barība bija ēdama, dažreiz tai pat bija patīkama garša, bet tomēr cita bauda ieelpot īstu Zemes ēdienu aromātu! Tas nekas, ka ēdiens ātri vien kļuva auksts.

Etans pameklēja kārba, un ātri vien atrada bundžu ar pašsasildošu olu kulteni ar šķiņķi, mazu cilindru ar kafiju un plānu plāksni, kuru pārlaužot uz pusēm, varēja iegūt divas karstas tostermaizes ar sviestu.

Viņš visu to notiesāja, vienlaicīgi cenšoties nepievērst uzmanību niezēšanai zem krekla. Kad Etans gribēja uzvilkt savas apavus, viņš ieraudzīja pie gultas kažokādas zābakus. Viņi izskatījās ļoti lieli. Vietējais skroderi bija patērējis daudz laika, lai piedotu kažokādai šādu formu, jo trani apavus nevalkāja.

Droši vien, Septembers bija devis instrukcijas un kādu primitīvu zīmējumu. Zābaki bija par lielu un mazliet neveikli, toties labi sildīja kājas. Neko citu arī nevajadzēja. Pie pazolēm meistars pat bija piestiprinājis metāliskus dzelkšņus, lai zābaki neslīdētu pa ledu.

Par nelaimi, Etanu joprojām apspīlēja viņa kombinezons. Varbūt labāk bija izvēlēties vietējo apģērbu, kā to izdarīja Septembers.

Pili tajā rītā pildīja dažādu sarunu un baumu jūklis. Visi runāja tikai par slepkavības mēģinājumu, un to, kāda loma tajā bija zvaigžņu viesiem. Septembers bija aizgājis kopā ar Balavēru un Gunnaru apskatīt pilsētu, līča nocietinājumus un dot dažus norādījumus. Etans atkal sev uzdeva jautājumu – kāda tad ir milzeņa profesija, bet atkal nespēja uz to atbildēt. Vai tiešām viņš ir visā Galaktikā meklējams noziedznieks?…

Nē, Etans atbildēja pats sev. Tas, ka viņu meklē dažās pasaulēs, vēl nav iemesls nopietnam apvainojumam. Baznīcas un Sadraudzības nostāja vairākos jautājumos uz dažādām planētām bija atšķirīga. Viņiem tas bija jādara. Vienoti likumi visām pasaulēm padarīti tos par nederīgiem. Tāpēc par vienu un to pašu rīcību uz vienas planētas varēja sodīt ar nāvi, bet uz citas – pasludināt par varoni.

Kalps pavēstīja, ka Viljamsu no rīta esot apciemojis pats burvis, un viņi kaut kur devušies apmainīties ar savām gudrībām.

Dju Kanē ģimene bija savā istabā. Volteram atļāva iziet no istabas tikai bruņotas sardzes pavadībā.

Tādejādi, Etans varēja vienatnē apskatīt pili un pilsētu.

Dažas dienas, kad viņš bija brīvs no oficiālām pusdienām, Etans varēja papētīt Uonnomu daudz sīkāk. Tā atgādināja kādu no mazajām Zemes pilsētiņām. Sevišķi tās, kur bija saglabājušās vēsturiskās celtnes. Etans mazliet par tām bija lasījis izziņu literatūrā.

Pats viņš nevarēja atļauties paceļot pa vēsturiskajām pilsētiņām, bet kompānija viņu sūtīja uz pavisam citām planētām. Varbūt kādreiz…

Daudz kas bija, protams, arī atšķirīgs.

Piemēram, nebija nevienas strūklakas, kas tā izdaiļoja cilvēku pagalmus un pilsētu laukumus. Tas arī bija saprotams, jo šeit nāktos ūdeni nepārtraukti sildīt.

Toties te māju jumtus rotāja fantastiski izgrebumi ledū, kurus pārsvarā darināja jaunie trani.

Vietējie iedzīvotāji bija parupji, bet miermīlīgi. Jau pēc dažām dienām viņi pārvarēja savu neuzticību, un kļuva vēl draudzīgāki. Izplatījās baumas, ka cilvēki ir ne tikai Zemesgrāfa viesi, bet arī viņa mīluļi. Bet tas, kas mīl Zemesgrāfa mīluļus, pats kļūst par tādu – universāls princips, nodomāja Etans.

Bērni te bija dauzonīgi, bet negaidīti piesardzīgi. Spalvu kamoliņi ripoja, slīdēja, skrēja viņam blakus, lai arī kurp viņš nedotos. Tas, ka Etanam nav ne nagu, ne spārnu, bērnus pārsteidza, uzjautrināja. Viņi, bez šaubām, skatījās uz Etanu, kā uz jaunu, miermīlīgu kropli, jocīgu rūķi, kas domāts, lai bērni varētu uzjautrināties.

Te viņš iedomājās, kā bērni guļ uz ielām asins peļķēs, šķēpu caururbti. Jā, viņš Gunnara vietā jau sen cīnītos par to, lai atļautu karot ar Ordu, lai nekad nevajadzētu redzēt šādus skatus.

Bet vai tas tā būtu, miermīlīgais tirgotāj? Vai esi pārliecināts, ka neizšķirtos par labāku nopirkt vēl dažus gadus mierīgas dzīves, mierīgam biznesam? Vai esi pārliecināts par savu lēmumu?

Šī doma nedeva Etanam mieru, bet katrreiz viņš to atmeta, jo nevarēja rast atbildi. Jā, grūti ir atmest pieradumu atpirkties no ienaidnieka. Bet tas ar laiku noved pie gribas zaudēšanas, pie degradācijas. Būdams pārliecināts pacifists, Etanu pārsteidza tas, ka tikai dažās dienās šajā Galaktikas nostūrī pilnīgi pārvērta viņa komfortablās domas par Visumu. Vai tad dažu megakompāniju komerciālā politika nebija tikpat nežēlīga un asiņaina? Vai Saganaka līdzinātāji nebija izpletuši savas saknes lepnos ofisos? Vai mežoņu nežēlīgās izdarības nav salīdzināmas ar kādu no komerc mahināciju paveidiem?

Kad bija pagājusi jau nedēļa, Uonnoma Etanam jau bija apnikusi. Pat līcis ar savu nepārtraukto kustību – prāmji, kravas transports – bija pazaudējis savu pievilcību. Ar savu sirdi un dvēseli viņš piederēja lielpilsētas iedzīvotājiem. Kamēr Etans tirgoja primitīvajās pasaules, bet tirgoja viņš labi, viņš domāja tikai par atgriešanos civilizētā pasaulē, par pierasto mehanizēti komfortu. Etans dvēselē nebija klaidonis.

Neviens no vietējiem kapteiņiem, neviens no jūrniekiem, ar ko Etans runāja, neko nezināja ne par Arzudunas salu, ne par „Vara pērtiķi”. Neviens savos klejojumos nebija nonācis līdz „vietai, kur deg zeme”.

Bija jauka saulaina diena – termometra rādītājs nebija noslīdējis pārāk zemu, daudzi trani staigāja bez jakām. Un stāvot uz vietas nevajadzēja vējā sarauties. Zālē Etans satika Koletu. Kad meitene beidzot atzinās, ka viņa garlaikojas daudz vairāk par viņu, Etans piedāvāja apskatīt kopā salu.

Dažās minūtēs Gunnars sniedza Etanam vairākus padomus, kā rūpīgāk sagatavoties šai pastaigai. Dažas salas vietas bija vairāk piemērotas pastaigai cilvēkiem, nevis traniem, citas – otrādi.

Paņēmuši līdzi pārtiku, viņi devās ceļā.

Uz lēzenumu starp divām klintīm veda stāvs ceļš. Bet no turienes pavērsās skats, kuru Koleta, izmantojot vienu no saviem apbrīnas īpašvārdiem, raksturoja kā „burvīgu”.

Varēja redzēt klinšu smailes, kas abās pusēs veidoja Sofoldas salas augstākos punktus. Austrumos varēja saskatīt cieši vienu pie otras piespiedušās pilsētas māju jumtus. Vēl tālāk pletās līcis ar savu nenorimstošo satiksmi, ar daudzkrāsainajām burām. Bet vēl tālāk, aiz augstajām sienām pletās bezgalīgais ledus.

Šī aina nepārsteidza Etanu un Koletu. Daudz vairāk viņus pārsteidza skats, kas atklājās pretējā virzienā.

Tieši no rietumiem nākušais vējš stipri iesita pa viņu augumiem, kad tie pabeidza pēdējo kāpienu. Lejā varēja redzēt plašu garu līdzenumu. Šur tur varēja redzēt fermas un akmens māju pudurus. Tālajos laukos varēja redzēt „volu” un tranu aitu ganāmpulkus. Spilgti sarkani saulē spīdēja apsētie lauki. Tur auga Zemes kviešu vietējais ekvivalents.

Cik vien tālu varēja redzēt, Etans redzēja zaļu līdzenumu,, kas kā vēdeklis izvērsās līdz horizontam un atgādināja paradīzes putnu asti. Pa kreisi, pēc aptuveni kilometru plata ledus lauka, Etans ieraudzīja vēl vienu tādu pašu zaļu vēdekli.

Viņu gids, jaunais trans Kierlo, izskaidroja, kas tas ir.

- Tur, augstdzimušie svešinieki, aug pika-pedanas lauki, kas ir vairākas reizes

lielāki par Sofoldas salu. Pērkonēdājs turp dodas ēst jaunos dzinumus.

- Es esmu tik daudz dzirdējis par šo pērkonēdāju, - teica Etans, kad viņi gāja pa

plato taku pār kalna kori. – Es gribētu to aplūkot.

Jaunietis iesmējās.

- Neviens neiet tuvu pie pērkonēdāja, mans kungs.

- Viņš ir tik nikns?

- Nē, ser, nav nikns. Bet viņš var būt ļoti satraucies, kā daži k’naiti.

Etans zināja, kas tie tādi k’naiti. Mazi, žurkām līdzīgi dzīvnieciņi. Viņam ļoti nepatika to izskats, bet Uonnomas bērni tos mīlēja turēja kā tādas mīļas jūrascūciņas. Viņi, neskatoties uz savu atbaidošo izskatu, bija mīļi un pie mazākās trauksmes šausmīgi spiedza. Bērniem tas ļoti patika.

Tranu bērni, salīdzinājumā ar Zemes bērniem, bija daudz nosvērtāki savos darbos un nedarbos. Rotaļājoties ar šādiem k’naitiem, Zemes bērniem jau pēc pāris dienām tas būtu apnicis, vajadzētu jaunas rotaļlietas. Šejienes klimats dara bērnus daudz mierīgākus, nosprieda Etans.

- Es gribētu apskatīt metālapstrādes uzņēmumus, - pēkšņi teica viņš. Etanam

iešāvās galvā, ka vajadzētu tuvāk iepazīt Uonnomas varas un bagātības avotus.

- Jā, kungs.

Jaunietis nogriezās pa šauru taciņu, kurai Etans noteikti būtu pagājis garām. Aiz slīpas klints parādījās kalni, no kuru virsotnēm kūpēja dūmi.

Metāla liešanas rūpnīca atradās nelielā ieplakā. Bet pienākot tuvāk, Etans redzēja, ka lielākā rūpnīcas daļa atrodas klintīs, darbi notiek alās. Maksimāli tika izmantots siltums, kas nāca no planētas dzīlēm.

No kalna gala Etans redzēja, ka vairāki kalni bija vulkānu konusi. Lielākā daļa no tiem vairāk nebija aktīvi, vai pagaidām snauduļoja, bet daži izmeta melnus dūmu mākoņus. Visi krāteri atradās rietumu pusē, tāpēc no pilsētas nebija redzami.

Kā vēlāk izrādījās, Uonnomas metālu ieguve un apstrāde bija kā dīvains kokteilis – primitīva tehnoloģija un pārsteidzošas metālu īpašību zināšanas. Kā piemēram, dunču un šķēpu uzgaļu kalšana un rūdīšana.

Lietuves vadītāju parasti iecēla Uonnomas militārie padomnieki. Viesus sagaidīja lietuves direktora vietnieks, Džeimss Malvakkens.

- Mums liels gods, ka jūs, augstdzimušie svešzemnieki, esat atraduši laiku

apmeklēt mūsu vienkāršo…

- Met pie malas savus glaimus un kautrību, - pasmaidīja Etans. Viņš jau gandrīz

bija apguvis smaidīšanas tehniku, lai neatklātu savus zobus. – Mēs te vienkārši ienācām aiz ziņkārības.

Sācis skaidrot rūpnīcas darbības shēmu, Malvakkens kļuva tāds pats, kā visi biznesu taisošie rūpnieki. Viņam izdevās ieinteresēt pat Koletu. Viņš pats vadīja tieši lielāko apstrādes alu, un pārsvarā runāja par gala produktiem. Etanam iepatikās šis trans.

Tie trani, kam darba darīšanās nācās tuvu pienākt pie geizeriem alas dziļumos, vai siltuma izplūdes caurulēm, tika apgādāti ar ledainu ūdeni. Atstājot kailas rokas, tie uz pārējā ķermeņa valkāja caurspīdīgas, siltumu atgrūdošas bruņas. Šāds skats Etanā izraisīja iekšējas trīsas.

Bija dīvaini vērot, kā tiek uzģērbts apģērbs, kas saglabāja aukstumu. Viss otrādi…

- Kur ir jūsu šahtas? Jautāja Etans Malvakkenam.

- Salas rietumu daļā, kungs. Daži urbumi un tuneļi stiepjas pat zem ledus.

- Jums nerodas grūtības ieurbtie sasalumā?

- O nē, kungs. Jo dziļāk mēs ieurbjamies, jo grunts paliek mīkstāka. Šajā salas

daļā aug pika-pina. Rakt starp viņas saknēm ir daudz grūtāk, nekā klintī. Parasti mēs mainām virzienu, un vienkārši apejam saknes. Ledu viegli var izkausēt, bet ūdeni savākt… Dažreiz mums jātiek caur vecām un vājām saknēm. Bet viņas ir tā savijušās, ka nav iespējams atdalīt vienu no otras. Mēs neko negribam iznīcināt. Pika-pina paēdina mūs, bet metāls padara bagātus.

- Uzbrukums šajā salas daļā atņems jums šahtas, - it kā vienaldzīgā tonī noteica

Etans.

- O jā! Bet rūdas gabals ir slikts ierocis, augstdzimušais atnācēj. Pat ja ienaidnieks

gribēs izmantot šahtas, un būs tik prasmīgs, lai to izdarītu, mēs viņam neliksim miera. Un viņam nebūs no tā nekāda labuma. Mēs, te kalnos, esam labi aizsargāti. Pat labāk, kungs, kā pilsētas iedzīvotāji.

- Nezinu, nezinu. Vispār jau rietumu nogāze izskatās labi.

- Varbūt jums, kungs. Esmu dzirdējis, ka jums ir daudzas iekārtas, kas atšķiras no

mūsējām. Uzkāpt kalnā bez vēja palīdzības jums nav nekas neiespējams.

Vispār jau viņam ir taisnība, nodomāja Etans.

Viņš aplūkoja milzīgās vēja dzirnavas, kas apgādāja ar enerģiju virpas, asināmos aparātus, smēdes, kad sajuta Koletas roku pieskārienu.

- Paskatieties, šeit ir profesors Viljamss.

Viņa nosauca Viljamsu par „profesoru”, kaut gan nezināja, kādā mācību iestādē par pasniedzēju tas strādāja. Pats viņš par to nerunāja, bet Etanam tā vien gribējās dažreiz to uzzināt.

Skolotājs sēdēja pie galda kopā ar visuresošo burvi Eer-Meezahu. Abi bija tā aizrāvušies ar kaut kādu diagrammu apspriešanu, ka nemaz neievēroja atnācējus. Etans un Koleta vēroja abus vīrus vairākas minūtes.

- Atstāju jūs, augstdzimušie atnācēji, burvju sabiedrībā. Man ir daudz darba.

Tagad jau neviens nezina, kā iegūt pienācīgu asumu zobeniem.

Malvakkens pasmaidīja un pieklājīgi paklanījās.

It kā teiktu, esmu jums veltījis pietiekami daudz uzmanības parādīdams šo brīnišķīgo rūpnīcu, tagad laiks ķerties pie nopietna darba. Malvakkens devās dūmu, karstuma un skaļo balsu virzienā.

- Sveicināti, Malmevin Eer-Meezah.

- Sveicinu jūs, labie kungi. – tūlīt pat atsaucās burvis. Viņa acis staroja. – Jūsu

draugs man izskaidroja ļoti daudzas lietas. Varenas lietas. Neesmu bijis tik satraukts, kopš saviem burvju mācekļa laikiem.

- Ar ko Jūs nodarbojaties, Viljams?

- Malmevins man palīdz ar vietējo terminoloģiju un mehānismu ekvivalentie. Es

neesmu karotājs, bet centīšos palīdzēt ar savām zināšanām.

- Es arī, - atzinās Etans.

- Jā? Bet mēs taču visi redzējām, kā Jūs tajā vakarā uzveicāt seru Gunnaru. –

Viljamsa balsī varēja just apbrīnu. – Pat misters Dju Kanē ir labāks karotājs par mani… Bet domāju, ka es arī varēšu palīdzēt… Es visu dzīvi esmu daudz lasījis. Tagad cenšos Uonnomas ieroču meistariem kaut ko iemācīt no lasītā par viduslaiku ieročiem. Pirmā ideja ir saistīta ar katapultu. Mēs tagad viens otru esam sapratuši galvenajos vilcienos. Te arī dzīvo labi ieroču meistari.

- Te tādiem būtu jābūt, - teica Etans. – Sevišķi ja visu laiku jāņem vērā

pastāvīgais vējš.

- Jā. Te ir zobeni, pīķi, cirvji, šķēpi, alebardas – ieroči ciršanai un duršanai. Loki

un bultas cīņai no attāluma. Bet strādājot kopā ar Malmevinu un metalurgiem, es domāju izgatavot vēl dažas noderīgas ierīces.

Viņš palīda zem galda un izvilka dīvainu priekšmetu, kādu Etans agrāk nebija redzējis.

Tam bija taisns garš koka korpuss ar īsu loku vienā galā. Tam vēl bija speciāls uzvilkšanas rokturis un palaišanas mehānisms.

- Ļoti interesanti, - noteica Etans, saprotot , ka pilnīgi neko nezina par

viduslaikiem. – Kas tas ir?

- Vecs Zemes ierocis. To sauc par arbaletu.

- Burvīgs izgudrojums! – Iesaucās burvis, nespēdams novaldīt sajūsmu. – Es šo

ieroci parādīju Leva Sakonena dēlam, strēlnieku bruņiniekam. Kad es ar to izšāvu tālāk par pašu labāko loka šāvēju, viņš nokrita uz ledus celiņa un aizslīdēja līdz pašai pilsētai.

Mags pasmaidīja, atceroties notikušo.

- Arbalets var izšaut daudz tālāk par pašu labāko loku, - teica Viljamss. – Un tas ir

precīzāks un jaudīgāks. Tas izšauj cauri arī ādas vairogam ar bronzas stiprinājumiem. Es loku uztaisīju mazliet ciešāku. Domāju, šis modelis ir jaudīgāks par tiem, ko izmantoja senos laikos uz Zemes. Traniem ir stipri muskuļi uz rokām un pleciem, lai noturētu šo ieroci arī pret vēju.

Etans paņēma ieroci un mēģināja uzvilkt loku, bet spēja to tikai mazliet iekustināt.

- Tas ir iespaidīgi. Ceru, ka Jums neizdosies izgatavot kaut ko līdzīgu kabatas

lāzeram, vai portatīvai kodoltermiskajai bumbai? Kaut gan tas daudz ko atrisinātu.

- Baidos, ka nē, - Viljamss viegli pasmaidīja. – Bet mēs turpinām strādāt. Domāju

vēl viena vai divas iekārtas būs laicīgi kārtībā.

- Labi, - nomurmināja Etans. - Laicīgi.

- Neviens man neko teicis par laiku, - sāka protestēt Koleta. – Kad tā Orda, vai

vēl kaut kāds briesmonis, parādīsies te?

- Neviens to nezina, Koleta. Varbūt pēc dažiem mēnešiem. Varbūt rītdien.

Gunnars saka, ka Orda var izdomāt uz Sofoldu doties nākamgad. Nezinu, tas viņu iepriecināja vai apbēdināja. Iesim tagad labāk palūkoties uz to puisi, kas taisa uz zobenu rokturiem tik brīnišķīgus ornamentus.

Dažu nedēļu laikā Etans bija iepazinis Uonnomas iedzīvotājus tikpat labi, kā cilvēkus Jaun-Parīzē, Drallarā vai Samstedā. Gatavošanās karam turpinājās, bet neapsīka arī transporta kuģu satiksme līcī. Par Ordu joprojām vēl nebija nekādu ziņu.

Kādu vakaru Etanam iešāvās galvā doma, ka šis stāsts par Ordu ir izdomāts, tā ir speciāli sagatavota pasaka, lai varētu Sofoldā aizturēt dīvainos, bet noderīgos svešiniekus. Tūlīt pat gan viņš atzina, ka Gunnars, Balavērs un Malmevins tā nedarītu. Pie tam vēl viņa izdoma likās gluži neloģiska. Kaut arī par Zemesgrāfu Etans vēl šaubījās.

Nē, pārāk patiesas bija Sofoldas iedzīvotāju emocijas tajā vakarā, kad viņi nolēma cīnīties ar ienaidnieku… Pārāk dedzīgi, pārāk spontāni tas notika, lai varētu būt inscenēts.

Etans, Gunnars un Septembers sēdēja pie galda pils galvenajā ēdamzālē. Tā atradās blakus trauku mazgājamajai zālei. Te pusdienas ēda lielākā daļa no pils iemītniekiem. Gunnars piedāvāja doties uz „debess balkonu”, un abi cilvēki piekrita.

„Debesu balkons” bija pats augstākai laukums Uonnomā. Augstāk , varbūt, bija tikai Hai-Tauers. No laukuma pavērās brīnišķīgs skats uz sniegoto tāli un dienvidos aizsalušo milzīgi jūru.

Apskati pārtrauca steigšus ieradies eskvaira palīgs. Viņš apstājās, mēģināja atvilkt elpu, pat nepaklanījās Gunnaram. Viņa sejā varēja lasīt šausmas.

- E… augstdzimušie… kungi…

- Nomierinies, jaunekli, - mierīgi teica Gunnars. – Atgūsti elpu. Tavi vārdi apdzen

vēju.

- Trīsdesmit vai četrdesmit kudžatus uz dienvid-rietumiem, augstdzimušie kungi…

iet pērkonēdājs!

- Cik viņu ir? – Asi noprasīja Gunnars.

- Tikai… tikai viens, ser. Lielais Vecais! Karavāna… no trim kuģiem nejauši

uzdūrās viņam, centās atrast patvērumu pika-pedanas džungļos, pēc tam centās aizbēgt pa vējam. Izglābās tikai viens no trijiem kuģiem. Tā īpašnieks vēl joprojām sarunājas ar Zemesgrāfu!

- Ejam, - īsi noteica Gunnars abiem vīriešiem un devās uz kāpnēm nemaz

nepaskatoties, vai tie seko viņam.

- Beidzot kāds no tiem pērkonēdājiem ir parādījies, - teica Septembers. Lieliski!

Es jau sāku liekties uz labajiem sāniem, sēžot un neko nedarot. Nu tagad vismaz mums būs izdevība aplūkot kādu no šiem monstriem!

- Nezinu, - uzmanīgi atbildēja Etans. – Viss atkarīgs no sera Gunnara. Nedomāju,

ka viņš tagad norīkos uz turieni prāmi ar ekskursantiem. Un šis aizelsušais jauneklis kaut ko teica par diviem kuģiem, kas gāja bojā.

- Nu bet tas taču arī varēja būt vētras dēļ, - paziņoja Septembers. – Nu saki taču

Gunnar!

Viņi steidzās panākt bruņinieku. Tas bija pieklājīgs un neizmantoja ledus celiņu. Savādāk cilvēki jau pēc dažām sekundēm būtu bezcerīgi atpalikuši.

- Vai mums būs iespēja aplūkot pērkonēdāju?

Gunnara atbilde bija īsa.

- Jums jāsaprot, ka tas nav kaut kāds interesants piedzīvojums, mani draugi.

Monstrs var būt tikpat bīstams, kā Orda.

- Ko tu saki! – Ar neticību balsī iekliedzās Septembers. – Viņš taču nevar būt tik

milzīgs. Neviens dzīvnieks uz Zemes tipa planētas nevar būt tik liels. Ūdens taču nevar noturēt tādu smagumu. Un tik milzīgs dzīvnieks nevar pārvietoties pa sauszemi.

Gunnars apstājās tik pēkšņi, ka Etans uzgrūdās viņam virsū, sajuzdams zem spalvām spēcīgos muguras muskuļus.

- Jūs neesat redzējuši pērkonēdāju, atnācēji no zvaigznēm, - viņš klusi noteica. –

Pirmoreiz kopš satikšanās, viņš nenosauca tos vārdā. – Nespriediet par viņa apmēriem pirms laika.

Viņi devās tālāk tikpat pēkšņi, cik pēkšņi bija apstājušies. Izbrīnītais Etans sekoja viņam. Gunnars bija ļoti noraizējies.

- Monstrs, - turpināja bruņinieks, kad viņi bija nokāpuši vēl vienu stāvu zemāk, -

var sagraut mūsu ostu daudz stiprāk, nekā Orda. Un viņš to izdarīs mehāniski, nedomājot par citu dzīvībām. Barbarus uz priekšu dzen iedzīvošanās kāre. Pērkonēdājam nav nekādu domu…

- Skaidrs, - novilka Septembers. – Es atvainojos, Gunnar. Taisu muti ciet.

Klusēšu līdz brīdim, kad ieraudzīšu šo briesmoni.

- Jūs to nepazīstat, tāpēc nevarat spriest par tā izmēriem, - samierinoši noteica

Gunnars. – Tāpēc nevajag atvainoties.

Par Septembera mutes aiztaisīšanu viņš neteica nekā.

- „Paskatīties” iespējas nebūs… Būs tikai iespēja cīnīties.

- Tu gribi teikt, ka jūs gribat nogalināt šo briesmoni? – Jautāja Etans. – Tas ir pēc

visa tā, ka nupat pārliecināji mūs par to, ka nevar to uzvarēt?

- Es neteicu, ka tas ir neuzvarams, draugs Etan. Tikai to, ka tas ir bīstams un ļoti

liels. Un ka neviens vēl pērkonēdāju nav nogalinājis. Vismaz neviens neatceras tādu gadījumu. Mums jāmēģina tas novirzīt sāņus no pilsētas. Ja tur būtu pērkonēdāju bars, tad es tik ļoti neuztrauktos.

- Kāpēc? Man liekas, ka bars ir simtreiz bīstamāks, -piezīmēja Etans.

- Nē. Bars pārvietojas tikai pa ganībām… milzīgiem pika-pedanas laukiem

dienvidos. Viņi migrē no ziemeļiem uz dienvidiem, parasti, uz tukšajiem rietumu rajoniem. Kā bars, viņi nav tik bīstami. Bet viens pats, ak Lielais Vecais, var sagraut visu Sofoldu. Tas ir daudz bīstamāk, nekā bara parādīšanās. Mums jāizdomā, kā novirzīt pērkonēdāju no salas.

- Tu teici, ka ar viņiem nav iespējams cīnīties, bet tagad gribi novirzīt

pērkonēdāju no salas, - teica Etans. Kā? Ar šķēpiem?

Viņa balsī nebija ne miņas no izsmiekla.

- Nē. Ir tikai viens veids, kā var cīnīties ar pērkonēdājiem. Var pamēģināt, ja nav

dūša papēžos. Daudzi, kam tas ir izdevies, uzskatā to par svarīgāko notikumu savā dzīvē. Dažiem šī diena paliek par pēdējo dienu viņu dzīvē. Mums vajadzētu vismaz pamēģināt, - nobeidza Gunnars.

- Kā tad iespējams ar viņu cīnīties? – Saniknots noprasīja Septembers.

- Pie pērkonēdāja var piekļūt, ja neitralizē divus viņa zobus. Atceraties

Zemesgrāfa troni?

- Jā. – Etans atcerējās no kaula izgrebto krēslu. Tas bija pulēts, izrotāts ar

dārgakmeņiem un metāla inkrustācijām. Meistars, kurš to gatavoja, droši vien, labi nopelnīja…

- Troņa aizmugures daļā – balta kolonna… Kā jūs domājat, no kā tā taisīta?

- No kaut kāda akmens, - atbildēja Etans, pēc tam iepauzēja. – Tu taču negribi

teikt, ka…

Viņš aizdomājās, un pat nepamanīja, kā izgāja no pils, un kā viņiem pievienojās bruņinieki un vienkāršie apbruņotie trani. Visa šī grupa pagāja garām Dju Kanē. Septembers paspēja uzkliegt:

- Mēs dodamies medībās!

Koleta kaut ko kliedza atbildot, bet Etans viņu nesadzirdēja.

Lejā, pie ostas viss murdēja. Noraizējušos tranu pūlis bija sapulcējies ap Gunnaru. Etans ievēroja vietējo iedzīvotāju nemierīgos skatienus.

Kad viņi devās tālāk, lejā pa nogāzi, viņš nevarēja neievērot, ka bruņinieki un kareivji neizmanto ledus celiņus. Trani negribēja nostādīt cilvēkus neērtā stāvoklī.

Etans iedomājās, vai kāds pašreiz novēro notiekošo? Burvja istabā bija teleskops, bet vai no tā varēja redzēt viņu gājienu? Tur pašreiz varēja atrasties gan Malmevins, gan Zemesgrāfs.

Tāds sajukums viena dzīvnieka dēļ. Un tas pat nav plēsīgs dzīvnieks, kāds bija drums.

Beidzot viņi nokļuva līdz ostai. Visi pienācēji sasēdās trijos prāmjos. Tik dīvainus pārvietošanās līdzekļus vēl Etans nebija redzējis, kopš bija nokļuvis uz šīs planētas.

Trīs nelieli prāmji ar milzīgām burām jau stāvēja piestātnē kaujas gatavībā. Bura un arī korpuss bija spilgti baltā krāsā. Šie prāmji bija šauri kā bultas.

Katram pie sāniem bija piesieti vēl dīvaināki prāmji. Tie bija apstrādāti koka baļķi aptuveni divdesmit metru garumā un viena vai divu metru diametrā. Uz šiem baļķiem arī bija bura. Viens baļķa gals bija noasināts kā zīmulis.

Buras apakšējais pārliktnis katrā gaļā beidzās ar mazu koka kuģīti vai slidu, kā nu kurš to iztēlojās. Tiem bija neliela sliece, iebūvēta mazās ragavās, kas paredzētas vienam braucējam. Pārliktnis turējās tikai uz vienas kārts.

Zem paša korpusa – jeb koka stumbra – arī bija slieces. Viena lielāka – priekšpusē, bet otra mazāka – gandrīz pa vidu. Tagad buras uz šiem milzīgajiem šķēpiem - tieši šķēpus atgādināja šie noasinātie baļķi – bija nolaistas. Tad tā varēja cīnīties ar šo milzīgo dzīvnieku, ar milzīgiem šķēpiem, kurus uz priekšu dzina vēja spēks.

Etanam jau bija radušies tūkstoš jautājumu. Bet Gunnars bija uz viena no prāmjiem, kur jau deva norādījumus, pārbaudīja troses. Etans kopā ar Septemberu devās uz šo prāmi. Tūlīt pat arī šī mazā flotile devās ceļā. Visi pārējie kuģi godbijīgi grieza ceļu. Jūrnieki stāvot pie bortiem, pavadīja viņu prāmjus ar skatieniem.

Vēl pēc dažām sekundēm konvojs jau brauca caur milzīgajiem vārtiem. Kad viņi bija izbraukuši no Uonnomas ostas, un nokļuvuši vēja pusē, viņi ātrums momentāni palielinājās. Iečīkstējās buras un stūres vīrs virzīja prāmjus uz dienvid-rietumiem.

- Mums jāielenc zvērs, - skaidroja Gunnars, - lai pa to laiku lielie šķēpi varētu

uzņemt ātrumu. Pēc tam prāmji, kas tos transportēja, varēs atdalīties un kustēties patstāvīgi.

- Tātad šie šķēpi var manevrēt? – Jautāja Septembers, mēģinot pārkliegt vēju.

Matroži cīnījās ar burām.

- Tikai mazliet, - drūmi atbildēja Gunnars. – Nostādīti uz sava kursa, tie tikai

mazliet var pagriezties pa labi vai pa kreisi. Apgriezties tie vairs nespēj.

- Kas notiek, - turpināja izjautāt Septembers, - kad jūs nonākat kontaktā ar šo

radījumu?

- Ei, Džeipor, turi!

Viens no traniem steidzās satvert bruņinieka mesto virvi. Satrauktais Gunnars veda cilvēkus uz prāmja priekšgalu. Etans juta, kā pieaug spriedze starp prāmja apkalpes jūrniekiem.

Viņi apstājās blakus stūres vīram. Gunnars norādīja uz otru prāmi.

- Stiprs, bet vienkāršs mehānisms sadala „zibens” prāmi trijās laivās. Katrai ir

savas slidu slieces. Tās ir kā mazs prāmis, tikai bez buras. Redzat mazliet piepacelto priekšgalu. Tas aizsargā stūrētāju un mazliet arī kalpo, kā bura.

- Mazliet līdzīgi koka zābakiem, - secināja Etans, atceroties Ta-Holdinga teikto,

ka koka slieces ilgi nekalpo. Šie prāmīši taču arī nebija domāti ilglaicīgai lietošanai.

- Inerce tālāk nesīs trīs stūrmaņus pretī pērkonēdājam, - turpināja Gunnars.

Etans vērīgāk aplūkoja mazās laivas.

- Kad tās atdalīsies no šķēpa, kā jūs viņas stūrējat?

- Ar sava svara palīdzību. Slidas ir labo nobalansētas. Atdalīšanās notirk

pietiekami ilgi, lai stūrmanis varētu nospraust sākuma virzienu.

- Jo tuvāk pie mērķa atdalīties, - turpināja Septembers, - jo lielāka iespēja tajā

trāpīt.

- Protams, - piekrita Gunnars.

- Tad, ja neiebilsti, es vadīšu vienu no laivām.

- Tas mums dara lielu godu, ser September.

Viņi uzsita viens otram uz pleca.

Labi, - iesaucās Etans, bet es stūrēšu otru.

- Tagad, draugs, tā nav spēle. Ja Jūs gribat…

- Apklustie, Skva. Es stūrēšu otru laivu.

Etan jutās kā pēdējais muļķis, bet viņš nevarēja klusēt, kas Septembers pieteicās labprātīgi piedalīties medībās.

- Tātad norunāts. – Gunnars pagriezās un norādīja uz prāmi, kas slīdēja blakus. –

Sers Stafaeds komandēs pirmo triecienu, sers Lužnors – otro. Mēs iesim pēdējie.

- Ir šim briesmonim kāds vājais punkts? – Jautāja Septembers, pārkliedzot vēja

aurus.

- Varbūt arī ir. Tikai neviens tādu vēl nav atradis. Viņam nav plakstiņu, kas

aizsargātu acis, bet ir nervu centri. Vislabāk būtu trāpīt tajos. Acis ir mazas un atrodas ļoti zemu. Vislabāk jau būtu viņu apžilbināt. Tas noteikti novirzītu to no kursa uz pilsētu.

- Ja jau viņam ir laba redze, tad viņš pamanīs mūsu tuvošanos, - domīgi novilka

Septembers.

Viņi turpināja slīdēt pa platu lokveida trajektoriju. Vējš dzina prāmi milzīgā ātrumā. Tālu priekšā varēja redzēt pika-pedanas milzīgos zaļos laukus. Ātrums tikai pieauga.

Matroži bija burtiski ieķērušies burās. Tad tumša metāla enkuri ieurbās ledū. Visi trīs prāmji, kas bija gatavi sēt nāvi samazināja gaitu un apstājas. Enkuru turēti tie grabēja un grozījās vējā.

- Tagad izlaižam ”zibeņus”, - ar satrauktu balsi teica Gunnars un pārliecās pār

prāmja bortu.

- Pēc tirgoņa, kas bija izglābies, vārdiem, monstrs kustējās ziemeļ-austrumu

virzienā. Viņiem to vajadzēja pagriezt uz dienvidiem.

- Stāviet pie kreisā borta, draugs, bet es stāšos pie labā, - kliedza Etanam

Septembers.

- Ko?

- Pa kreisi, pa kreisi! Un nelaidiet vaļā savu baļķi, kamēr sers Gunnars nav devis

signālu.

- Domājiet, es nobīšos pašā atbildīgākajā momentā, un palaidīšu to pirms laika?

Etans ielūkojās milzeņa sejā. Tā acis mirdzēja.

- Neviens cilvēks nevar izslēgt tādu iespēju, draugs.

- Nu,… bet es spēšu, - atbildēja Etans, gandrīz vai taisnodamies. – Bet ja tas

notiks, tad nevis baiļu dēļ, bet gan vainīgs būs šis nolādētais klimats.

Vējš bija stiprāks, nekā parasti. Tas nozīmēja, ka Etanam vajadzēja ieķerties koka margās divreiz stiprāk, lai vējš to neaiznestu pa gaisu no prāmja, kā tādu tukšu maisu. Salīdzinot ar pils istabām, te bija šausmīgi auksti. Etanam kļuva mazliet vieglāk, kad viņš ierāpās laivas daļēji aizsargātajā sēdeklī.

Platā koka sliece bija ar kaut ko apsista. Tā vibrēja vēja brāzmās, bet briesmīgākās no tām tomēr izturēja. Paliecies uz priekšu, Etans ievēroja centrālo stumbru. Septembers pamāja viņam. Etans atbildēja ar to pašu.

Asais vējš atkal apdedzināja, kad Etans palūkojās ārā un pamāja ar roku Gunnaram. Bruņiniekam bija jāuzņemas stūrēšana, bet viņi ar Septemberu uzņēmās rīkoties ar burām.

Par atslēgu, kas stiprināja laivu ar slidām pie pārliktņa, kalpoja vienkāršs koka ķīlis. Etans ar apmierinājumu ievēroja, ka tas bija labi sasmērēts. Tātad nevajadzēs raustīt to no visa spēka izšķirošajā momentā. Ar buru būs grūtāk. Tā turējās tikai vienā trosē.

Divi matroži no lielā prāmja uzrāpās uz šķēpa. Viņi pacēla „zibeņu” buras vienlaicīgi ar prāmja burām. Abi transporti sāka ātri kustēties. Brīnums, kā matrožiem izdevās noturēt līdzsvaru paceļot buras. Viņu uzmanīgi pārvietojas pa baļķi līdz tā beigām, tad uzlēca uz prāmja, kur jau tos saķēra daudzas rokas. Gan prāmis, gan tā vilktais transports tagad kustējās ar labu ātrumu. Darbs bija paveikts spīdoši.

Matrožiem un kareivjiem uz prāmja bija šķēpi un loki. Tam gan bija vairāk psiholoģiska nozīme. Trani nebija paraduši doties kaujā bez ieročiem. Pat ja tajā viņiem nāktos tikai novērot un lūgties.

Etans gan nejuta tādu vajadzību. Viņam līdzi nebija pat kinžala. Neskatoties uz Gunnara stāstījumu, viņš nevarēja īsti iedomāties, kas tagad notiks. Viņi mēģinās uzbrukt briesmonim. Gunnars lika mērķēt tā galvā pēc viņa signāla – skaļa, asa svilpiena. Viņiem jāatbrīvo savas laivas, un jātraucas uz priekšu paļaujoties tikai uz buru un savu veiklību.

Tāda bija teorija.

Neskatoties uz acīm redzamajām briesmām, Etans nevarēja apvaldīt savu ziņkāri. Viņš ļoti vēlējās ieraudzīt dzīvnieku, kurš varētu izturēt un neietu bojā no aptuveni pus tonnas noasināta baļķa trieciena. Uz Plutarha ir unikāla retu dzīvnieku kolekcija. Tur varētu aizdomāties…

Bet Etans saprata, ka viņi pametīs kaujas lauku daudz agrāk pirms sadursmes. Varbūt viņš varēs tikai uzmest skatienu šim dzīvniekam no tālienes.

U tomēr, kā ziņoja Gunnars, šie monstri gāja bojā. No kā? No vecuma? Cik gadus var nodzīvot šis praktiski neuzveicamais pērkonēdājs?

Etans sajuta grūdienu un pacēla galvu. Prāmis bija jau atāķējis viņus un jau sagriezās uz dienvidiem, atbrīvojot ceļu. Divi citi šķēpi bija atbrīvoti dažas sekundes agrāk, un jau traucās bezgalīgajās jūras tālēs. Etans saspringti skatījās caur savām brillēm, kas izolēja viņa acis no ledus pasaules, vēja un mežonīgā ātruma.

Zaļais plankums pamazām ieņēma savu formu un materializējās, kļuva arvien lielāks. Ātrums ar katru sekundi pieauga. Tagad Etans varēja novērtēt pika-pedanu izmērus. Pēkšņi viņa kaklā viss sažņaudzās. Bet ne jau aiz aukstuma.

Pie zaļā lauka ārējās malas kaut kas kustējās. Etans saprata, ka tas ir pērkonēdājs. Viņām kļuva bail.

Lielai Cecais bija aptuveni simts metru garš – gigantiska pelēka masa, kura pulsēja un šūpojās uz ledus, kā milzīgs puņķu kalns. Viņa aizmugure un sāni bija no vienas vietas ar jocīgiem izaugumiem un nišām. Tas izskatījās pēc dzīva kalna.

Zvēram nebija nekādu kāju, ne roku. Tas vispār nebija ekstremitāšu. Šīs milzīgās masas vēders atgādināja spilvenu, kurš noklāts ar kaulveidīgu aizsargkārtu, kura bija biezāka par kosmiskā kuģa apvalku. Tā bija gluda kā spogulis. Platā mute, kā kuģu doks, iesūca gaisu, kurš tika izpūsts caur vārstuļiem, kas atradās pie astes.

Dzīvnieks pārvietojās lēnu. Bet Gunnars bija stāstījis nostāstus par paniskām bēgšanām no viņiem. Šo milzeņu bars varēja iznīcināt salu, atstājot starp lediem tikai zaļgan-brūnu plankumu.

Etans sarāvās. Viņš bija kā suns, nē – kā skudra, kam uzbrūk valis. Tikai šis valis bija daudz lielāks par jebkuru citu vali uz pasaules. Tas bija lielāks visos virzienos, visās projekcijās.

No malas skatoties, šis milzenis atgādināja Bībeles briesmoni – ar tā izaugumiem, kas atgādināja milzīgu slotu. Viens no „zibeņiem” sasniedza mērķis. Kaut kas satricināja gaisu.

Etans nevarēja redzēt otru „zibeni”, un nolēma, ka tā ir pagājusi garām, bet kļūdījās. Vēlāk velkonis, kas pārmeklēja notikumu vietu, atrada tā masta atliekas. Tas arī bija viss, kas bija palicis pāri no transporta un ekipāžas.

Kaut kur tālumā varēja dzirdēt kliedzienus, svilpienus. Negaidīti priekšā parādījās tumsa. Kaut kas tumšs un biezs, alai līdzīgs. Tā bija ala pilna ar tumsu, diviem milzīgiem stalaktītiem, kas auga virzienā no augšas uz leju. Tonnām augu bija jāpazūd šajā šausmīgajā alā katru dienu.

Dzīvnieks pagriezās ziemeļu virzienā, taisni uz viņiem. Tas bija bīstams virziens. Vajadzēja briesmoni novirzīt no tā.

Varēja dzirdēt vēl vienu patālu svilpienu. Vēja brāzmas to aiznesa vēl tālāk. Baļķis slīdēja labi, tas pakļāvās Etana vadībai. Bija laiks pamest baļķi. Bet ja vēl mazliet nogaidīt, labāk notēmēt…

Etans piecēlās kājās. Atbalstījies pret bortu, viņš nolielās gandrīz līdz ledum. Milzīgais šķēps sāka lēnītēm centimetru pēc centimetra griezties pa kreisi. Etans atliecās atpakaļ, iztaisnodams pagriezienu. Koks negribīgi pakļāvās.

Tumšais bezdibenis auga. Tas tuvojās pa ledu un aizsedz jau visu horizontu. Šis melnais caurums ar mehānisku vienmērību atvērās un aizvērās, izdodot pērkonam līdzīgas skaņas. Tās pat pārspēja vēja brāzmu skaļumu. Tās varēja būt līdzīgas vien skaņām, kad bremzē un apstājas kosmosa kuģis. Monstrs kustējās, ķerot vēju un izdodot pērkondārdus.

Ķīlis… izraut… svilpe… pagrieziens… pa kreisi… pa kreisi… nē, uz kreiso bortu… kreisais borts?

Etans līdz asinīm iekodās apkašplūpā. Pēkšņi kaut kas, vai kāds stipri parāva ķīli. Mazā laiva stipri sasvērās. Tā ar bortu gandrīz aizskāra ledu. Etanam nācās sasvērties uz pretējo pusi, lai neizkristu no laivas. Tad gluži mierīgi viņš secināja, ka to ir darījis pārāk lēnu. Tagad viņš vairāk nevarēja izvairīties no sadursmes ar zvēru. Bet šķēpveida baļķis pa to laiku traucās uz priekšu.

Pieskāries ar roku savai mutei, Etans secināja, ka tā ir vaļā. Tagad noderētu kāda lūgsna, bet tās vietā Etans nokliedza:

- Uz priekšu, Skva! Esmu šeit.

Kaut kas pazibēja garām. Etans ieraudzīja aci, kas bija lielāka par viņa laivu. Melnā acu zīlīte bija līdzīga Oniksa spoguļiem. Tajā varēja redzēt neprātu. Etans traucās caur neskaitāmām pelēkās miesas arkām.

Monstra mute bija milzīga. Toties rīkle bija diezgan īsa. Kustoties ar ātrumu simts kilometru stundā, šķēps ar visu savu pustonnīgo masu ietriecās rīkles galā. Dažas sekundes pagāja, kamēr šis trieciens nonāca līdz nervu centriem. Un tad vareni krampji sarāva milzīgo ķermeni. Pērkonēdāja priekšējā daļa atrāvās no ledus kā Everests agonijā. Pēc tam šī milzīgā masa nogāzās uz ledus, aizsviežot Etana laivu kā monētu no stipri novilkta auduma.

Viņš lidoja uz savas slidu laivas pa nepazīstamu ainavu – visapkārt tikai ledus un debesis. Un tad pēkšņi iestājās tumsa.

Viņš atcerējās vaniļas vafeļu garšu un smaržu, pēc tam atvēra acis un ieraudzīja pazīstamu bārdas rugājiem noaugušu seju ar milzīgu degunu. Septembers uztraukts skatījās uz Etanu. Atmiņas sāka atgriezties un Etans skaļi ieelpoja. Pusduča parseku attālumā no tās vietas, kur viņš gulēja, vaniļas vafeļu droši vien nebija.

Etans gulēja Uonnomas pilī savā gultā. Viņš mēģināja apsēsties, un ievēroja savādu lietu. Katrs viņa ķermeņa centimetrs deva par sevi zināt.

- Sāp, - lēnām noteica Etans, krītot atpakaļ uz kažokādas segas, ko kāds bija

uzmanīgi palicis zem Etana galvas. – Visās vietās.

- Tas nav nekāds brīnums, draugs, - teica Septembers. Bažas bija pazudušas no

viņa sejas. – Bet kā vispārējā pašsajūta?

Etans iesmējās. Ar viņa apziņu viss bija kārtībā, bet atsevišķas ķermeņa daļas skaļi protestēja. Viņš pārtrauca ieilgušo klusumu ar jautājumu, kas liecināja par to, ka domāšanas spējas ir atgriezušās.

- Kas notika?

- Kāpēc Jūs neatstājāt savu baļķi, kad Gunnars deva signālu? – tā vietā lai

atbildētu, milzenis pats uzdeva jautājumu.

Etans sāka domāt, mēģinot atcerēties sīkumus.

- Mēs abi nebūtu trāpījuši. Bija nepareizs sākuma virziens, un mēs abi būtu patraukušies garām…

Viņš atkal mēģināja piecelties. Septembers delikāti uzlika roku uz krūtīm un lēnām noguldīja atpakaļ.

- Tas briesmīgais zvērs vairāk nav bīstams. Tas nu gan bija skats! Esmu redzējis

dažādus briesmoņus, draugs, bet šī milzīgā gaļas kaudze pārspēj visu. Nav iespējams noticēt, ka tik milzīgs ķermenis ir spējīgs kustēties.

- Es jau Gunnaram par to teicu.

- Es jau nodomāju, ka redzu Jūs pēdējo reizi, kad neatāķējaties reizē ar mums, -

turpināja Septembers, - bet ietriecāties tajā milzīgajā rīklē. Pēc tam viss pavērsās brīnišķīgi. Tas aiztraucās dienvidu virzienā ar tādu rēkoņu, kādu Jūs nebūsiet dzirdējis. Uz visa ķermeņa bija zosāda. Kā viņš spējīgs kustēties ar baļķi rīklē – tas man nav saprotams.

- Es Jums jautāju, kas notika ar mani, nevis ar zvēru?

- Ā, ar Jums? Nu es gan neko neredzēju, jo tajā laikā traucos pretējā virzienā. Bet

no priekšējā prāmja bija viss labi redzams. Stāsta, ka tajā brīdī, kad briesmonis piecēlās no ledus virsmas, kas jau ir kaut kas neredzēts, un pēc tam nogāžas atpakaļ uz ledus, Jūs pameta gaisā kā zirnekli. Viss nogāzās zvēra otrā pusē, pika-pedanas džungļos. Tas un vēl laivas korpuss Jūs izglāba. Pēc kritiena, laivas korpuss izšķīda mazos gabalos. Ja Jūs nokristu uz ledus, domāju, mēs lasītu Jūsu gabaliņus. Ja Jūs redzētu, cik koka šķēpeles izvilkām no jūsu ādas. Jūsu apģērbs ir laba lieta. Līdz savai nāvei brīnīšos, kā Jūs neko nesalauzāt. Bet galvu, gan stipri sasitāt.

- Vēl jūtos vārgs, - piekrita Etans. – Vai sen jau esmu bez samaņas?

Septembers pasmīnēja.

- Aptuveni nedēļu.

- Ne…

- Aptuveni. Es negribēju Jums to teikt, draugs, - svinīgi paziņoja milzenis, bet pēc

tam piebilda parastā tonī:

- Jūsu rīcība stipri pacēla mūsu autoritāti šajā sabiedrībā. Domāju, tagad Jūs tiekat

uzskatīts par varenāko atnācēju no siltajiem laikiem, - viņš burzīja sava apģērba krokas. – Bet ātri Jums nāksies piecelties… Laiks.

Etans justos pilnīgi normāli, ja vien nebūtu sajūtas, ka galva piebāzta ar vati.

- Laiks? Kam laiks?

Septembers uzsita sev pa galvu. No tāda sitiena normāla cilvēka galva jau būtu noripojusi no ķermeņa.

- Idiots! Es taču aizmirsu, ka bijāt visu laiku bez samaņas un tikai murgojāt. Orda

nāk. Nesen bija ienācis ostā kāds kapteinis no Džermi-inn pilsētiņas, kurš devās uz pilsētu, kuras nosaukumu vispār nespēju izrunāt. Viņš diezgan ilgi runāja ar Zemesgrāfu, tad devās tālāk. Tas puisis bija bāls kā ledus. Viņš devās uz dienvidiem un pat nemainīja savu kursu, kad paziņojām, ka tajā virzienā var uzdurties satrakotam monstram. Viņa briesmas sajuta ne tikai vietējie, bet arī mēs.

Etans paslējās uz elkoņiem, un pēkšņi istabā visi priekšmeti trīskāršojās…

- Tad es… esmu gatavs. Mēs… arī gatavojamies karot.

Septembers atkal viņu apguldīja.

- Paguliet… pagaidām viens. Es baidos… Un mierīgi, draugs. Viņiem vēl ceļā

jāpavada aptuveni nedēļa, tā ka pagaidām nav ko lekt kājās un trokšņot. Gunnars un Balavērs organizē zemessardzi. Iedzīvotāji kā traki gatavo ēdamā krājumus – graudus, pika-pinu, volu gaļu u.t.t.. Gaida aplenkumu. Katram tagad ir savs darbs. Jūsu darbs – atpūsties.

- Vai viņi spēs izturēt aplenkumu, Skva?

Septembers aizdomājās.

- Gunnars vismaz tā uzskata. Saka, ka ienaidnieks zaudēs morāli, redzot Sofoldas

iedzīvotāju pašaizliedzību. Ģenerālis piekrīt viņam, bet pārāk skaļi to neafišē. Veca, viltīga vārna… Viņi pat gatavo malkas krājumus… kaut ar savu milzīgi vilnu varētu iztikt arī bez malkas. Kad sāc iekrāt nevajadzīgas mantas, tad tas norāda, ka neesi īpaši pārliecināts… Nē, es nedomāju, ka te būs ilgstošs aplenkums. Mežonīga asinspirts gan.

- Gunnars ir ļoti pārliecināts, ka sakaus pretiniekus.

- Tas kapteinis teica, - noburkšķēja Septembers, - ka klejotāji nosedzot visu ledu

līdz horizontam. Es runāju par taktiku ar komandējošo sastāvu. Domāju, ka devu dažus vērtīgus padomus. Godīgi sakot, jebkuras izmaiņas parastajā karošanas gaitā var radīt pretiniekos sajukumu. Ja Saganaks ir tik pat stūrgalvīgs kā viens otrs Sofoldas iedzīvotājs, tad mums nevajadzētu sagaidīt no Ordas kādu negaidītu rīcību… Bet tas viss būs nepierasti arī vietējiem karotājiem. Viņi grib pamēģināt karot pa jaunam. Te ir vajadzīga smalkāka domāšana un daži vērtīgi padomi. Un Balavērs draud noraut dažas dumjas galvas… Viņu vietā es arī piekristu jaunam eksperimentam. Bet Jūs, draugs?

- Mēs tagad neesam viņu vietā, - klusi atbildēja Etans. Septembers apmierināts

pasmīnēja.

Kaujas bruņas bija rupjas un mazliet par lielu, bet Gunnars uzstāja, lai Etans tās uzvelk. Ādas kājas bruņas taisījās nolekt vai pie katra soļa, bet bronzas plāksne uz krūtīm traucēja ķermeņa kustībām.

Etans atteicās no spilgti izkrāsotās bruņu cepures. Viņam nederētu pat bērnu izmērs. Viņa galva tur kratītos iekšā kā zvana mēle. Aizsarg kombinezons arī nebija paredzēts karošanai.

Etanam visapkārt svilpoja vējš. Viņš pagriezās pret Gunnaru un Septemberu, kuri stāvēja uz Hai-Tauera skatu laukuma. Milzenis norādīja uz kaut ko tālumā.

Viņi varētu papētīt ainu tālumā caur burvja teleskopu, bet tad zustu apskata leņķis. Nepatiku vēl arī radītu smakas burvju istabā. Tās bija cēlušās no neskaitāmiem eksperimentiem. Šī istaba bija arī pilna ar dažādu dzīvnieku ķermeņiem. Tepat uz vietas burvis nodarbojas ar to uzšķēršanu, lai izpētītu to uzbūvi.

Pēc izlūku ziņojumiem, Ordai bija jāparādās no ziemeļ-austrumiem. Bet pagaidām varēja saredzēt tikai nemanāmu līniju, kas atdalīja zilgano ledu no augstajām debesīm.

- Nekas nav redzams, Gunnar?

Bruņinieks pārtrauca sarunu ar Septemberu un paskatījās uz Etanu.

- Tava redze ir tik pat laba kā mana, ser Etan. Pagaidām vēl nav kam pārbaudīt

mūsu bruņojumu.

- Vai viņi var apiet mūs no aizmugures? – Jautāja Septembers un pārbaudīja

abpusēji asā zobena asmeni.

Gunnars noliedzoši pamāja ar roku.

- Nē. Viņi protams var veikt kādu manevru, bet tikai vēlāk, un arī tikai tāpēc, lai

pakaitinātu mūs. Saganaks nelīdzinās barbaru vairākumam. Nekas netiks darīts bez iepriekš noteikta mērķa… Vismaz tā mums teica. Katrs atsevišķs klejotājs ir neparedzams.

- Tāpat kā t u, - turpināja Etans.

- Varbūt arī es, - atbildēja bruņinieks, nemaz neapvainojoties par tādu

salīdzinājumu. – Kā jau teicu, tas tiks darīts, lai saniknotu mūs. Viņi dosies gar vārtiem kā parādē, sarīkos īstenu izrādi. Viņi domā, ka esam pietiekami saprātīgi un nepretosimies, - viņš atieza zobus kā vilks. Kāds gan pārsteigums sagaida Saganaku Nāvi. Kā gan viņš sāks trakot. Tas mūs atbrīvos no nāves soda procedūras.

- Ei! – Iesaucās Septembers. – Vai tur tālumā nepavīdēja bura? Vai arī atkal esmu

par daudz ieņēmis „ridliju”?

Tālumā tiešām parādījās zilgans plankums. Tas pamazām auga augumā. Varēja jau izšķirt dažādas formas, izmērus, krāsas. Buras bija izkrāsotas visās iespējamajās krāsās. Ātri viss ledus līdz pat horizontam tika izkrāsots visās varavīksnes krāsās: sarkans, tumši-brūns, melns, violets. Visvairāk bija sarkanās krāsas.

Uz dažām burām bija krāsu sajaukums, uz dažām ornaments un mozaīka. Daži zīmējumi bija ieausti burās, citi vienkārši uzzīmēti. Dažus kuģus rotāja tranu galvaskausi.

Klejotāji neaizņēma visu ledu, kā to apgalvoja kapteinis, bet lielu daļu gan.

- Tur ir aptuveni tūkstoš prāmju, - nomurmināja Septembers. Bet milzeņa

vienaldzīgais izskats nespēja nevienu piemānīt. Arī viņš bija stipri satraukts.

- Vairāk, nekā mēs bijām gaidījuši, - atzinās Gunnars. – Bet tas mani tikai priecē

– iznīcināsim daudz vairāk tos parazītu.

Vēja dzītā klejotāju flote tuvojās. Viens pēc otra prāmji ieņēma savas pozīcijas. Viens pēc otra nolaida buras un izmeta enkurus.

- Apmetās uz stāvēšanu, - teica Septembers.

Pat no tāda attāluma Etanam likās, ka viņš saskata grozu un krājumu kaudzes uz katra no kuģiem. Tā bija liela klejojoša pilsēta.

Ātri visa buras bija nolaistas. Palika tikai viena nenolaista bura uz maza prāmīša. Tas atradās blakus lielam kuģim ar divstāvu centrālo kajīti, kas bija izkrāsota dažādās košās krāsās. Prāmītis atdalījās no lielā kuģa un devās uz ostas galvenajiem vārtiem.

Etans ievēroja kā sarosījās mazie silueti pie mehānisma, kas pacēla tīklus un Lielās Ķēdes posmus.

- Parlamentārieši, - ar apmierinātu balsi noteica Gunnars. – Zemesgrāfs un Domes

locekļi jau būs sagatavojušies viņu sagaidīšanai. Ejam.

Cilvēki sekoja viņam pa trepēm uz pili.

- Mums ir viņiem ko teikt, - noteica bruņinieks pāri plecam.

Viņi nebija sagaidīšanas komitejas oficiālie locekļi. Vēl bija nolemts, ka Ordas sūtņiem pagaidām nav jāredz cilvēki, lai tos nesatrauktu pirms laika. Lai viņi pagaidām domā tāpat, kā lielākā Sofoldas iedzīvotāju daļa, ka viesi ir dievi vai dēmoni, bet nevis vienkārši apcirpti trani.

No muzikantu balkona pavērās lielisks skats uz zāli. Lejā savā tronī sēdēja Zemesgrāfs. Šoreiz viņš nebija tērpies bagātīgā zīdā, bet gan ādas un bronzas bruņas, ar tērauda bruņu cepuri galvā. Zemesgrāfs izskatījās iespaidīgi. Etanam bija jāatzīst, ka Balavērs, Gunnars vai pat Braunovks ietērpti karaliskajās bruņās izskatītos vēl iespaidīgāki.

Elfa arī bija uzvilkusi bruņas. Šoreiz no dekoltē nebija ne miņas.

Apkārt tronim bija sastājušies Domes locekļi, pilsētas pārvaldes darbinieki, bruņinieki, eskvairi. Saules gaisma laistījās uz bruņu cepurēm, šķēpiem un cirvjiem kā uz dārgakmeņiem. Nerātnie saules zaķīši lēkāja pa akmens sienām un augstajiem griestiem. Sagaidītāju grupa tur lejā izskatījās iespaidīgi.

Etans ar ziņkāri vēlreiz aplūkoja izrotāto ar ornamentiem balto kolonu, kas veidoja troņa aizmugurējo daļu. Neizskatījās jau nemaz tik stipra.

Viņš paskatījās uz sagaidītāju grupu. Dju Kanē, protams, te nebija. Viņi negrasījās piedalīties nekādās kara darbībās. Gellesponts norādīja uz savu vecumu. Koleta bija lēdija, bet karš, kā zināms, nav sieviešu nodarbe. Etans gribēja, lai viņa tagad redzētu Elfu Kurdag-Vlatu. Septembers gan jau nu pārliecinātu tēvu un meitu uzvilkt bruņas.

Volteru, drošības labad, ieslēdza viņa istabā, lai tas nevarētu kaitēt ne sev ne citiem. Viljamss aizgāja kopā ar Eer-Meezahu nodarboties ar savu alķīmiju. Pēc tam, kad Etans bija redzējis arbaletu darbībā, viņš ar nepacietību un bez jebkādām aizdomām gaidīja jaunus burvju izgudrojumus.

Pie ieejas zālē notika kaut kāda kustība. Visi vērsa savus skatienus tur. Šajā momentā Etans saprata, kas viņu uztrauc. Viņš pagriezās pret Gunnaru.

- Vai Uonnomas prefektam nav šeit jābūt?

- Prefekts nepiekrita šeit notiekošajam, - atbildēja bruņinieks pat nepagriezies. – Viņš uz kādu laiku apmeties savā savrupmājā. Personīgi es to nemaz nenožēloju.

Varēja dzirdēt kaut kādu troksni. To nomāca ritmiskas bungu skaņas. Skanīgā herolda balss paziņoja:

- Saganaka Nāves, Biča Vragana…

- … visvarenā Ra-Julogasa sagrāvēja, - pabeidza varena balss, kas vēlās gar sienām. – Un Pasaules Valdnieka pārstāvji!

Triju tranu grupa devās uz paklāju. Šīs trijotnes vadonis bija trans ar tik varenu augumu, kādu Etans vēl nebija redzējis. Rokā viņš turēja lidojoša pūķa veidā darinātu bruņu cepuri. Viņa bruņas bija tikpat sarkanas, kā apmetnis – degoša bronza ar volu ādas siksnām un sudraba sprādzēm. Pie kreisajiem sāniem bija pieāķēts milzīgs zobens. Kad viņš izpleta rokas, Etans varēja redzēt zeltītos ornamentus uz viņa spārnu ribām.

Parlamentārieša soļi bija plati un steidzīgi, it kā viņā censtos pēc iespējas ātrāk pabeigt šo neinteresanto darbu. Viņš gribēja ātrāk uzsākt laupīšanu, un šāda oficiāla aizkavēšanās viņu satrauca vēl vairāk.

Viņam sekoja divi pavadoņi. Abi bija jauni un skaisti. Vienam bija zils apģērbs, otram – dzeltens ar melnu. Fiziski viņi neizcēlās starp pārējiem.

Etans pieliecās un čukstēja Gunnaram:

- Vai tas ir Saganaks?

Bruņinieks izbrīnījies paskatījās uz viņu.

- Protam nē, ser Etan. Kāpēc tāds dīvains jautājums?

- Kāpēc… – iesāka Etans, bet Septembers viņu paraustīja.

Sāka runāt klejotāju delegācijas vadītājs.

- Es – Olokss, Sagrāvēja labā roka un pirmais kalps. Jau ļoti sen neesam

apmeklējuši mūsu dārgos Uonnomas draugus. Pārāk ilgi. Kad nolēmām labot šo mazo pārpratumu, vai mūs iznāca kāds sagaidīt?

Viņa sejā parādījās vilšanās un apvainojums. Viņa kompanjoni vienaldzīgi stāvēja blakus.

- Nē! – Parlamentārietis palūkojās uz Zemesgrāfu. – Mūs neviens nesagaidīja. Ko

tad mēs redzam? Bruņoti karavīri uz sienām! Mūsu ceļu uz ostu aizšķērso tīkli un ķēdes. Sagrāvējs augstsirdīgi pieļauj, ka tas ir tāpēc, ka neesam laikus brīdinājuši par mūsu ierašanos. Bet iespējams, - te viņa balsī varēja saklausīt metālisku pieskaņu, - mūsu Uonnomas draugi ir kaut ko piemirsuši. Bičam ir vairāki veidi, kā to atsvaidzināt. Bet es ticu, ka te vienkārši ir kaut kāds pārpratums. Lai vai kā būtu, tagad mēs atklāti paziņojam, ka Nāve gaida parastās nodevas plus vēl dažus tūkstošus fossu, kā kompensāciju par apvainojumu, ko sagādāja šāda uzņemšana, par jūsu sliktajām manierēm.

Pēc maza klusuma brīža Zemesgrāfs paliecās uz priekšu un trijiem parlamentāriešiem parādīja dūri.

- Tagad klausies tu mani, bende Oloks. Jā mēs jūs zinām. Ja vēlies, bruņotie

kareivji uz sienām apvainos jūs vēl vairāk. Tīkli un ķēdes nolaidīsies, tiklīdz tu un tavi sapuvušie drauģeļi aizvāksies no šejienes. Pēc tam es likšu izvēdināt šo zāli, lai te nebūtu pat jūsu smakas. Atgriezies un pasaki savam saimniekam – zirneklim, ka Sofoldas un Uonnomas pilsētas tauta vairāk nemaksās nodokļus. Jūs atradīsiet savu laimi uz mūsu šķēpu galiem un cirvju asmeņiem!

Tas, kuru sauca par Oloksu, sastinga jau pie pirmajiem vārdiem. Etanam likās, ka tagad viņš var saskaitīt katru matiņu uz parlamentārieša galvas. Par lielu izbrīnu, klejotājs klusēja un gaidīja, kad Zemesgrāfs pabeigs savu runu.

- Es sapratu, - lēnām noteica Olokss, kad Zemesgrāfs bija beidzis runāt, - un esi

pārliecināts, ka iegaumēju katru tavu vārdu, katru tavu skaņu.

- Priecājos par to, - nosmīnēja Kurdag-Vlata. - Bet ja vēlies, varu atkārtot.

- Nav vērts, - atbildēja bende Olokss. – Katrs tavs vārds uz mūžiem ir iespiedies

manā galvā. Šie vārdi tiks nodoti Nāvei ar visām intonācijām, bez jebkādām izmaiņām.

- Lieliski, - teica Zemesgrāfs. – Ja tev vajadzīga palīdzība, sūti pēc manis. Es

izlabošu jebkuru kļūdu tavā atmiņa, vai uz papīra ar tādām piedevām, kādas tik spēj izdomāt mani padotie.

- Tad nu es beidzu, Torsk Kurdag-Vlata, Uonnomas valdniek, Sofoldas

Zemesgrāf. Uzliec savu stingro roku uz zobena roktura un aplūko savas sievietes, jo mūsu nākošajā tikšanas reizē, tu vairāk nebūsi tik runīgs. Es tā domāju.