Pirmā daļa

Bija rīts un uzlēkusī saule kaisīja dzirkstošu zeltu pār rāmās jūras vilnīšu krokām.

Jūdzi no krasta ūdenī šūpojās zvejas laiva, un pa gaisu zibenīgi aiztraucās vēsts Brokastotāju Baram, līdz tūkstošiem kaiju, cita citu apsteigdama, saskrēja cīnīties par ēdiena druskām. Bija sākusies jauna, rosības pilna diena.

Bet krietni attālāk, viens pats starp laivu un jūras krastu, Džonatans Livingstons Kaija mācījās lidot. Simt pēdu augstumā viņš nolaida lejup tīklotās pleznas, izslēja knābi un centās saglabāt smeldzoši grūtu spārnu un muguras izliekumu. Izliekums nozīmēja, ka lidojums būs lēns, un viņš samazināja gaitu, līdz vējš kļuva par čukstu viņa sejā, līdz okeāns lejā gandrīz apstājās uz vietas. Dedzīgi koncentrēdamies, viņš samiedza acis, aizturēja elpu, piespieda sevi… izliekties… vēl… mazdrusciņ… vairāk… Tad viņa spalvas sabozās, viņš apstājās un krita lejup.

Kaijas, kā jūs zināt, nekad lidojumā nesastomās, nekad neapstājas. Gaisā apstāties tām ir kauns un negods.

Bet Džonatans Livingstons Kaija – kurš nenokaunējies atkal atvēza drebošos spārnus grūtajam izliekumam un laidās lēnāk, arvien lēnāk un atkal apstājās, – nebija parasts putns.

Vairums kaiju necenšas iemācīties vairāk par pašiem vienkāršākajiem lidošanas paņēmieniem – kā tikt no krasta līdz barības vietai un atpakaļ. Jo vairumam kaiju svarīga ir nevis lidošana, bet ēšana. Taču šai kaijai svarīgs bija nevis ēdiens, bet lidojums. Svarīgāks par visu pārējo. Džonatanam Livingstonam Kaijai lidojums bija mīlestība.

Drīz viņš atklāja, ka ar tādu domāšanas veidu nevar iemantot atzinību pārējo putnu vidū. Pat viņa vecāki jutās satriekti, redzēdami, ka Džonatans augas dienas pavada vienatnē, simtām reižu atkārtodams lēnu planējumu, vingrinādamies un eksperimentēdams.

Viņš, piemēram, nezināja, kāpēc tā notiek, bet, lidodams zemu virs ūdens, augstumā, kas mazāks nekā puse no viņa spārnu izpletuma, viņš varēja noturēties gaisā ilgāk un ar mazāku piepūli. Šie planējumi beidzās nevis ar parasto šļakstu, pleznām atsitoties pret ūdeni, bet ar garu, lēzenu slīdējumu, līdz viņš skāra ūdens virsmu ar stingri nostieptām, pie ķermeņa pievilktām kājām. Kad viņš šādu zemo slīdējumu ar pievilktām kājām sāka izmēģināt, nolaizdamies liedagā, un pēc tam vērtējoši pārstaigāt smiltīs ievilkto taku, viņa vecāki jutās no tiesas satriekti.

– Kāpēc, Džon, kāpēc? – taujāja viņa māte. – Kāpēc tik grūti ir būt tādam kā pārējais bars, Džon? Kāpēc tu nevari atstāt zemo lidojumu pelikāniem un albatrosiem? Kāpēc tu neēd? Dēls, no tevis tik vien ir kā kauli un spalvas!

– Tas nekas, ka kauli un spalvas, mamm! Man vienkārši gribas zināt, ko es gaisā spēju izdarīt un ko ne. Man vienkārši gribas zināt!

– Paklausies, Džonatan! – itin laipni sacīja viņa tēvs. – Ziema vairs nav aiz kalniem. Tad laivu būs maz, un zivis, kas tagad peld tuvu virsmai, pazudīs dziļumā. Ja gribi mācīties, tad mācies, kāds ēdiens tev vajadzīgs un kā to dabūt. Visi tie lidošanas smalkumi jau paši par sevi ir labi, bet saproti pats: planējums nav ēdams! Neaizmirsti, ka putns lido tāpēc, lai tiktu pie ēdiena!

Džonatans paklausīgi pamāja ar galvu. Vairākas nākamās dienas viņš centās uzvesties tāpat kā pārējās kaijas; viņš patiešām centās – klaigāja un cīnījās kopā ar pārējo baru ap moliem un zvejas laivām, nira ūdenī pēc zivju un maizes kripatām. Taču viņam neizdevās pielāgoties.

Cik tas viss ir bezjēdzīgi, viņš nodomāja, tīšām pamezdams grūti izcīnītu anšovu vecai, izsalkušai kaijai, kas dzinās viņam pakaļ. Es visu šo laiku varētu mācīties lidot. Tik bezgala daudz ko vajadzētu apgūt!

Nepagāja ilgs laiks, līdz Džonatans Kaija atkal nošķīrās savrup un tālu jūrā, izsalcis un laimīgs, mācījās lidot.

Apgūstamais temats bija ātrums, un, nedēļu trenēdamies, viņš uzzināja par ātrumu vairāk nekā visātrākā kaija pasaulē.

No tūkstoš pēdu augstuma, vēzēdams spārnus, cik spēka, viņš ļoti stāvā kritienā triecās pretī viļņiem un saprata, kāpēc kaijas nemēdz krasi mesties lejup, vēzējot spārnus. Pagāja tikai sešas sekundes, un viņš traucās ar septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā – ar ātrumu, kurā spārns augšupvēzienā kļūst nevarīgs.

Tas notika laiku pa laikam. Lai cik uzmanīgs viņš bija un lai kā sakopoja visas spējas, lielā augstumā tomēr zaudēja kontroli.

Lidojums tūkstoš pēdas augšup. Vispirms ar pilnu jaudu uz priekšu, tad pāreja lejupkritienam, sparīgi vēzējot spārnus. Un pēc tam katru reizi kreisais spārns augšupvēzienā apstājās, viņš spēji vēlās pa kreisi, tad, cenzdamies atgūt līdzsvaru, zaudēja varu pār labo spārnu un nākamā nevadāmā, nevaldāmā mirklī kūleniski aizvirpuļoja pa labi.

Lai kā viņš pūlējās, šis augšupvēziens nedevās rokā. Desmit reizes viņš mēģināja, un visas desmit reizes, traukdamies ar septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā, pārvērtās izspūrušā spalvu kamolā un, vadītspēju zaudējis, ietriecās ūdenī.

Galvenā gudrība, slapjš un izmircis viņš beidzot nodomāja, acīmredzot ir lielā ātrumā turēt spārnus nekustīgus – vēzēt tos, līdz sasniegts piecdesmit jūdžu ātrums stundā, un pēc tam atstāt tos mierā.

No divtūkstoš pēdu augstuma viņš, mezdamies kritienā, mēģināja atkal, izsliedams knābi stāvus lejup, turēdams izplestos spārnus nekustīgi kopš brīža, kad ātrums pārsniedza piecdesmit jūdžu stundā. Tas prasīja milzīgu piepūli, bet gribētais tika panākts. Desmit sekundes viņš bija traucies ar ātrumu deviņdesmit jūdžu stundā! Džonatans bija sasniedzis pasaules ātruma rekordu kaiju vidū!

Taču uzvara bija īslaicīga. Līdzko viņš mēģināja no kritiena atkal pāriet lidojumā, līdzko mainīja spārnu leņķi, viņš atkal nokļuva tajā pašā briesmīgajā, nevaldāmajā mutulī, un pēc deviņdesmit jūdžu ātruma stundā tas ķēra viņu ar dinamīta spēku. Džonatans Kaija šķita gaisā sašķīstam gabalos un ietriecamies akmenscietajā jūrā.

Kad Džonatans Kaija atguvās, bija jau pilnīgi satumsis, un viņš mēnesgaismā peldēja pa okeāna virsmu. Spārni bija sapluinīti un šķita esam no svina, bet vēl mokošāk viņu nospieda neveiksmes smagums. Viņš nevarīgi vēlējās, kaut šis smagums būtu pietiekams, lai saudzīgi novilktu viņu okeāna dibenā un viss būtu galā.

Peldēdams viņš dzirdēja sevī dīvainu, dobju balsi. Tas nekādi nav iespējams. Es esmu kaija. Daba man ir novilkusi savas robežas. Ja būtu paredzēts iemācīties tik daudz lidojuma prasmju, man smadzenēs būtu gatavas shēmas. Ja būtu paredzēts lidot lielā ātrumā, man būtu piekūna īsie spārni un es barotos ar pelēm, nevis ar zivīm. Tēvam bija taisnība. Man jāaizmirst šīs blēņas. Jālido mājās pie Bara un jāapmierinās ar to, kas esmu – nabaga kaija ar ierobežotām spējām. Balss pieklusa, un Džonatans piekrita. Kaijas vieta pa nakti ir krastā, un kopš šī brīža viņš apņēmās būt normāla kaija. Tā visi jutīsies mierīgāk.

Viņš gurdi atgrūdās no tumšā ūdens un laidās uz krasta pusi pateicīgs par to, ka iemācījies taupīt spēkus zemajā lidojumā.

Tomēr nē, viņš nodomāja. Es vairs neesmu tas, kas biju, un es pārvelku svītru visam, ko iemācījos. Es esmu tāda pati kaija kā visas citas, un lidošu tāpat kā visas citas. Un viņš ar sāpīgu piepūli pacēlās simt pēdu augstumā un vēzēja spārnus sparīgāk, laizdamies uz krastu.

Viņš jutās labāk, izlēmis, ka turpmāk būs tikai viens no Bara. Vairs nebūs tā saistošā spēka, kurš lika viņam mācīties, vairs nebūs izaicinājumu un nebūs neveiksmju. Un bija tik patīkami vairs nedomāt, tikai laisties cauri tumsai pretī piekrastes ugunīm.

Tumsa! Viņā atkal satraukti ieskanējās dobjā balss. Kaijas nekad nelido tumsā!

Džonatans nejutās pietiekami modrs, lai uzklausītu šo balsi. Ir jauki, viņš nodomāja. Mēness un gaisma atviz ūdenī, kā bākas metot gaišas takas cauri naktij, un visapkārt valda tāds miers un klusums…

Laidies lejā! Kaijas nekad nelido tumsā! Ja tev būtu paredzēts lidot tumsā, tev būtu acis kā pūcei! Tev smadzeņu vietā būtu shēmas! Tev būtu piekūna īsie spārni!

Naktī, simt pēdu augstumā, Džonatans Livingstons Kaija satrūkās. Pagaisa viņa sāpes, pagaisa viņa apņēmība.

Īsi spārni. Piekūna īsie spārni!

Tā ir atbilde! Kāds es esmu bijis nejēga! Viss, kas man vajadzīgs, ir mazs, sīks spārniņš, viss, kas man vajadzīgs, ir piekļaut lielāko spārnu daļu sev klāt un lidot tikai ar pašiem spārnu galiem! Īsi spārni!

Viņš uzlaidās virs melnā ūdens divtūkstoš pēdu augstumā un, ne mirkli nedomādams par neveiksmi un nāvi, cieši piekļāva spārnus pie ķermeņa, atstādams gaisā izplestus tikai šauros, smailos spārnu galus, un stāvā kritienā metās lejup.

Vējš mežonīgi auroja viņam ap galvu. Septiņdesmit jūdžu stundā, deviņdesmit, simt divdesmit un vēl vairāk! Tagad, lidojot ar simt četrdesmit jūdžu ātrumu stundā, spārnu piepūle bija krietni mazāka nekā pirms tam, lidojot septiņdesmit jūdžu ātrumā, un ar gluži niecīgiem spārnu galu vēzieniem viņš no lejupkritiena veiksmīgi pārgāja lidojumā un uzšāvās augšup virs viļņiem – kā pelēka lielgabala lode zem mēness.

Džonatans Kaija samiedza acis pret vēju un ļāvās līksmei. Simt četrdesmit jūdžu stundā! Nezaudējot kontroli! Ja kristu lejup nevis no divtūkstoš, bet no piectūkstoš pēdu augstuma, interesanti, cik ātri tad…

Mirkli iepriekš sev dotie solījumi bija aiz­mirsti, tos aizrāva projām varenais, straujais vējš. Tomēr viņš nejutās vainīgs, ka lauzis sev dotos solījumus. Tādi solījumi der tikai kaijām, kuras samierinās ar ikdienišķo. Putnam, kurš izjutis varenības pieskārienu, tāds solījums nav vajadzīgs.

Saulei lecot, Džonatans Kaija trenējās atkal. No piectūkstoš pēdu augstuma zvejas laivas izskatījās kā gaiši punktiņi zilajā, gludajā ūdenī, un Brokastotāju Bars bija tik tikko saskatāms, riņķojošs putekļu mākonis.

Viņš bija dzīvs un viscaur trīsēja aiz sajūsmas, lepodamies, ka izdevies iegrožot bailes. Tad bez īpašas gatavošanās viņš pievilka spārnus, īsos, izliektos spārngalus izstiepa un metās taisni lejup jūrā. Ticis līdz četrtūkstoš pēdu augstumam, viņš bija sasniedzis galējo ātrumu, vējš slējās pretī kā trokšņaina siena, caur kuru ātrāk traukties nebija iespējams. Tagad ar ātrumu divsimt četrpadsmit jūdžu stundā viņš laidās taisni lejup. Viņš norija krampjainu kamolu, apzinādamies: ja spārni šādā ātrumā atpletīsies vaļā, viņš sašķīdīs neskai­tāmās sīkās drumslās. Bet ātrums bija spēks, un ātrums bija prieks, un ātrums bija vistīrākais skaistums.

Viņš sāka pāriet lidojumā tūkstoš pēdu augstumā, spārngaliem dunoši, dreboši sitoties pretī negantajam vējam, un vienlaikus laivas un kaiju bars mainīja slīpumu, zibens ātrumā augdami arvien lielāki tieši viņa ceļā.

Apstāties nedrīkstēja, un tādā ātrumā viņš vēl neprata pat pagriezties sānis.

Sadursme nozīmētu tūlītēju nāvi.

Tāpēc viņš aizvēra acis.

Un tā nu tajā rītā tūlīt pēc saullēkta Džonatans Livingstons Kaija, aizmiedzis acis, neganti kaucošu vēja brāzmu un spalvu virpuļa apņemts, izdrāzās tieši cauri Brokastotāju Baram ar ātrumu divsimt divpadsmit jūdžu stundā. Šoreiz viņam uzsmaidīja Kaiju Veiksmes Nesēja un neviens negāja bojā.

Kad viņš bija izslējis knābi taisni augšup pret debesīm, viņš joprojām traucās ar ātrumu simt sešdesmit jūdžu stundā. Kad tas bija palēnināts līdz divdesmit un viņš beidzot atkal izpleta spārnus, laiva četrtūkstoš pēdu zemāk bija kļuvusi par drumstalu jūrā.

Viņu pārņēma gaviles. Galējais ātrums! Kaija lido ar divsimt četrpadsmit jūdžu ātrumu stundā! Tā bija uzvara, pats izcilākais brīdis Bara vēsturē, un tajā brīdī Džonatana Kaijas dzīvē sākās jauns laikmets. Aizlaidies uz savu vientuļo treniņu vietu, sakļāvis spārnus kritienam no astoņtūkstoš pēdu augstuma, viņš tūlīt apņēmās izpētīt, kā veikt pagriezienu.

Viena atsevišķa spārngala spalva, viņš secināja, ja to pavirza tikai par niecīgu collas daļiņu, ļauj apmest līdzenu, plašu līkumu ļoti lielā ātrumā. Taču, pirms viņš to iemācījās, nācās pārliecināties, ka tādā ātrumā pietiek pakustināt vairāk nekā vienu spalvu, lai sāktu virpuļot gaisā līdzīgi bumbai… un Džonatans kļuva par pirmo kaiju pasaulē, kas ir izmēģinājusi gaisa akrobātiku.

Todien viņš netērēja laiku sarunām ar citām kaijām, bet lidoja līdz pat saules rietam. Viņš atklāja, kā izpildīt cilpu, palēnināto mucu, daudzkāršo mucu, apvērsto grīsti, kaiju kaujas apmetienu, virāžu.

Kad Džonatans Kaija krastmalā piebiedrojās Baram, bija jau vēls. Viņam reiba galva, un viņš bija ārkārtīgi noguris. Tomēr sajūsmā pirms nolaišanās viņš apmeta cilpu un tieši pirms pieskaršanās zemei izdarīja spēju apmetienu. Kad citi to uzzinās, viņš nodomāja, kad dzirdēs par Uzvaru, viņi priecāsies kā negudri! Cik plašāka, bagātāka tagad kļuvusi dzīve! Tā vairs nav tikai mūsu vienmuļais skrējiens līdz laivām un atpakaļ, tai ir radusies jēga! Mēs varam izkļūt no neziņas, mēs varam pārliecināties, ka esam lieliskas, gudras un prasmīgas būtnes! Mēs varam būt brīvi! Mēs varam iemācīties lidot!

Priekšā šalkoja un zaigoja daudzsološi gadi.

Kad viņš nolaidās lejā, kaijas bija sanākušas uz Padomes sapulci, kas acīmredzot turpinājās jau ilgāku laiku. Patiesībā tās gaidīja.

– Džonatan Livingston Kaija! Nostājies vidū! – svinīgi un ceremoniāli atskanēja Vecākā vārdi. Stāvēt vidū nozīmēja tikai lielu kaunu vai lielu godu. Ar godu stāvēt vidū parasti iecēla kaiju galveno vadoni. Protams, viņš nodomāja, Brokastotāju Bars šorīt ir pamanījis Uzvaru! Bet gods man nav vajadzīgs. Es negribu būt par vadoni. Es vēlos tikai izstāstīt, ko esmu atklājis, parādīt plašos apvāršņus, kas ir atvērti mums visiem! Viņš iznāca priekšā.

– Džonatan Livingston Kaija! – sacīja Vecākais. – Nostājies vidū, lai ciestu kaunu visu pārējo kaiju priekšā!

Tas bija kā rungas belziens. Džonatana ceļgali pamira, spalvas sašļuka un ausīs atskanēja dunošs troksnis. Stāvēt vidū par apkaunojumu? Tas nav iespējams! Mana Uzvara! Viņi nespēj saprast! Viņi maldās, viņi maldās!

– …par viņa pārgalvību un bezatbildību, – balss svinīgi skanēja tālāk, – par Kaiju Dzimtas goda un tradīciju graušanu…

Stāvēt vidū par apkaunojumu nozīmēja, ka viņš tiks izraidīts no kaiju sabiedrības un lemts vientuļai dzīvei Tālajās Klintīs.

– …kādu dienu tu, Džonatan Livingston Kaija, uzzināsi, ka bezatbildība neatmaksājas. Dzīve ir neizzināma, un mums zināms tikai tas, ka esam sūtīti šajā pasaulē ēst un dzīvot tik ilgi, cik vien tas iespējams.

Kaija nekad nerunā pretī Padomes Baram, taču Džonatans pacēla balsi.

– Bezatbildība? Mani brāļi! – viņš iesaucās. – Kam piemīt vēl lielāka atbildība nekā kaijai, kas meklē un atrod jēgu, augstāku dzīves mērķi? Tūkstošiem gadu mēs esam tvarstījuši zivju galvas, bet tagad mums ir iemesls dzīvot – mācīties, atklāt, būt brīviem! Dodiet man kaut vienu iespēju, ļaujiet jums parādīt, ko esmu atklājis…

Bars bija nedzirdīgs – kā akmens siena.

– Brālība ir lauzta, – kaijas vienā balsī noskandēja un visas kā viena aizdarīja ausis, pagriežot viņam muguru.

Turpmākās dienas Džonatans Kaija pavadīja viens, taču viņš lidoja krietni tālāk par Tālajām Klintīm. Lielākā bēda bija nevis vientulība, bet gan tas, ka citas kaijas atteikušās ticēt aicinošā lidojuma triumfam; tās vienkārši ir atteikušās atvērt acis un redzīgi vērties pasaulē.

Ar katru dienu viņš iemācījās arvien vairāk. Viņš uzzināja, ka labi pārdomāts stāvais kritiens lielā ātrumā palīdz atrast retākās un gardākās zivis, kuras pulcējas desmit pēdas zem ūdens virsmas; viņam vairs nevajadzēja zvejas laivas un sakaltušu maizi, lai nodrošinātu sev iztiku. Viņš iemācījās nakšņot gaisā, izvēlēdamies nakts lidojuma virzienu perpendikulāri krasta vējam un veikdams simt jūdžu no saulrieta līdz saullēktam. Ar tādu pašu iekšēju kontroli viņš lidoja cauri biezai jūras miglai un pacēlās virs tās žilbinoši dzidrajās debesīs… tajā pašā laikā, kad visas pārējās kaijas stāvēja uz zemes, redzēdamas tikai miglu un lietu. Viņš iemācījās ar stipru vēju aizlidot tālu iekšzemē, lai pamielotos ar izsmalcināti gardiem kukaiņiem.

Ko viņš reiz bija cerējis dot Baram, to tagad guva pats sev; viņš mācījās lidot un nenožēloja, par kādu cenu tas noticis. Džonatans Kaija atklāja, ka garlaicība, bailes un dusmas ir iemesli, kuru dēļ kaijas dzīve ir tik īsa, un tagad, kad domas no tā bija brīvas, viņš patiesi dzīvoja garu un skaistu dzīvi.

Un tad kādu vakaru tās ieradās un sastapa Džonatanu vienu un mierpilnu slīdam pa iemīļotajām debesīm. Abas kaijas, kas iznira līdzās viņa spārniem, bija dzidri baltas kā zvaigžņu gaisma, un naktsmelnajā gaisā no tām strāvoja maigs un draudzīgs mirdzums. Taču visbrīnišķākā bija lidotprasme; to spārngali collas atstatumā no viņa paša spārniem kustējās precīzi un nemainīgi.

Neteicis ne vārda, Džonatans pakļāva tās savai pārbaudei – pārbaudei, kuru nebija izturējusi vēl neviena kaija. Viņš izlocīja spārnus, palēnināja ātrumu līdz vienai jūdzei stundā pirms apstāšanās brīža. Abi mirdzošie putni palēnināja lidojumu reizē ar viņu, laizdamies līdzeni un noturēdami ieņemto stāvokli. Tie zināja, kas ir lēns lidojums.

Viņš piekļāva spārnus, izdarīja apmetienu un krita lejup ar simt deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā. Kaijas traucās lejup reizē ar viņu, turēdamās blakus nevainojamā ierindā.

Beidzot viņš ar tādu pašu ātrumu traucās augšup, izpildīdams garu vertikālu palēnināto mucu. Kaijas smaidīdamas darīja to pašu.

Džonatans atsāka līmenisku lidojumu un brīdi klusēja, tad sāka runāt.

– Lieliski! – viņš teica. – Kas jūs esat?

– Mēs esam no tava Bara, Džonatan. Mēs esam tavi brāļi. – Vārdi skanēja noteikti un mierīgi. – Mēs atnācām, lai vestu tevi tālāk augšup, lai vestu tevi uz mājām.

– Man nav māju. Man nav Bara. Es esmu Izstumtais. Un mēs tagad lidojam Lielā Kalnu Vēja pašā virsotnē. Pēc dažiem simtiem pēdu es savu veco ķermeni augstāk vairs nespēšu pacelt.

– Tu spēsi, Džonatan. Jo tu esi mācījies. Viena skola ir galā, un tev pienācis laiks sākt citu.

Tāpat kā visu mūžu Džonatanu Kaiju bija vadījusi apskaidrība, tā viņam atplaiksnīja arī tagad. Kaijām taisnība. Viņš var lidot augstāk, un viņam ir laiks doties uz mājām.

Viņš pārlaida pēdējo ilgo skatienu savām debesīm, šai brīnišķajai sudraba valstībai, kurā viņš tik daudz bija iemācījies.

– Es esmu gatavs, – viņš beidzot teica.

Un Džonatans Livingstons Kaija kopā ar abām zvaigžņoti mirdzošajām kaijām pacēlās un pazuda naktsmelnajās debesīs.

Загрузка...