MĀKSLINIEKA PORTRETS

«Pulksten 11.00!!!» vēstīja rasēšanas dēļa augšējā labajā stūrī piespraustā zīmīte: «MARTINA KABINETĀ!» Viņš pats bija uzrakstījis to ar septītā numura otu un melno bēru tušu uz biezas dzeltenas papīra lapas — lielus burtus, lielus vārdus.

Viss pagalam. Pekss centās sev iestāstīt, ka tā ir tikai Martina kārtējā galvas mazgāšana — notācija, rājiens, brīdinājums. Tieši par to viņš domāja, rakstīdams burtus, kad mis Finkas lielās ūdeņainās acis samiedzās un čīkstošā balss nočukstēja: «Mister Peks, pasūtījums būs klāt šodien, es pati redzēju paziņojumu. Modelis «Marks-IX».»

Modelis «Marks-IX». Viņš bija zinājis, ka tas kādreiz notiks, bet bija krāpis sevi, apgalvodams, ka bez viņa tie neiztiks. Viņa rokas gulēja uz galda, veča rokas, klātas ar krunkām un tumšiem plankumiņiem, mūždien tintainas un ar tulznu uz rādītājpirksta. Cik gadu šie pirksti turējuši zīmuli vai otu? Viņam negribējās atcerēties. Droši vien pārāk daudz … Viņš sažņaudza rokas, izlikdamies, ka neredz tās trīcam.

Līdz vizītei pie Martina bija atlikusi vēl stunda.

Milzums laika, viņš vēl pagūs pabeigt iesākto stāstu. Viņš paņēma no žūkšņa augšas lapu ar ilustrācijām, pievilka tuvāk un atšķīra scenāriju. Stāsta «Mīlestība prērijā» trešā nodaļa, stāsts domāts «īsto Reindž- lendas mīlestības romānu» jūlija numuram. Bagātīgi ilustrētās grāmatas par mīlestību viņam vienmēr ātri izķēra. Ap to laiku, kad mis Finka drukāja bezgalīgos virsrakstus un dialogus uz sava lielā, plakanā vari-, taipa, vismaz puse darba bija jau paveikta. Scenārija pirmā lapa.

Ģimenes aina: Džudija raud, Roberts plosās.

_ Priekšplānā — Džudijas galva, TREŠAIS IZMĒRS. Viņš ar zilu zīmuli ātri uzzīmēja vajadzīgā izmēra ovālu, tad Roberta auguma kontūras diben- plānā. Roka pacelta, pirksti savilkti dūrē — dusmas. Robots «Marks-VIII» — komiksu mākslinieks — pabeigs darbu viņa vietā. Pekss iebāza lapu mašīnas turētājā, tad atkal ātri izrāva. Viņš bija aizmirsis iekon- turēt dialogu. Tukšpauris! Ar dažiem zilā zīmuļa vilcieniem viņš uzzīmēja bumbveida kontūras un uz- skicēja vietu astītēm.

Kad viņš piespieda pogu, mašīna iedūcās un atdzīvojās, zem tās tumšā apvalka iedegās elektronu spuldzes. Viņš piespieda galvu pogu. Vispirms meitene — SIEVIETES GALVA NO PRIEKŠPUSES, TREŠAIS IZMĒRS, SKUMJA, VARONE. Protams, komiksos visam meitenem ir vienādās sejas, un piezīme VARONE bija tikai komanda mašīnai nezīmēt matus. NOZIEDZNIECEI tie būtu melni: visām noziedzniecēm taču ir melni mati, bet noziedzniekiem arī ūsas, lai viņus varētu atšķirt no varoņiem. Mašīna iedūcās, pārcilādama savu šablonu krājumu, tad noknikšķēja un noplāja uz vina zīmētā ovāla vajadzīgā izmēra gumijas šablonu. VĪRIEŠA GALVA NO PRIEKŠPUSES, SESTAIS IZMĒRS, SKUMJŠ, VARONIS — mazāka izmēra gumijas šablons nolaidas uz papīra, atstādams savu nospiedumu virs aplīša, kas vainagoja figūriņas kontūras. Tiesa, scenārijā bija runa par dusmām, taču šim nolūkam kalpoja paceltā dūre: sejas komiksos ir tikai laimīgas vai skumjas.

«Dzīvē viss nav tik vienkārši,» viņš nodomāja. Šī ne sevišķi oriģinālā doma viņam uzpeldēja vismaz reizi dienā, kad viņš sēdēja pie mašīnas. VĪRIEŠA AUGUMS, DARBA UZVALKS — viņš nostādīja uz ciparnīcas, tad piespieda pogu «ZĪME!». Acumirklī uz papīra nolaidās mehāniskā roka ar spalvu galā un sāka veikli zīmēt cilvēka augumu pa uzvilktajām kontūrām. Acis mirkšķinādams, Pekss vēroja, kā spalva uz cilvēka pieres uzzīmē grumbu tīklu pēc parauga, kas nemainījās nu jau piecdesmit gadu, tad ātri uzzīmē apkaklīti un kaklasaiti, bet tad diviem vilcieniem savieno rūpīgi uzzīmēto rumpi ar izštancēto galvu. Nākamajā mirklī spalva pārlēca uz piedurkni un sastinga. Ietrinkšķējās zvans, un uz noputējušā sarkanā paneļa iedegās vārdi: «LUDZU INSTRUKCIJU!» Mākslinieks sirdīgi piespieda pogu ar uzrakstu «DŪRE». Panelis nodzisa, un spalva paklausīgi uzzīmēja dūri.^

Pekss paskatījās uz rūpīgi izstrādāto zīmējumu un nopūtās. Meitene nelikās pietiekami nelaimīga: viņš iemērca spalvu tušas pudelītē un iezīmēja katras acs kaktiņā pa asarai. Tagad bija labāk. Tomēr otrais plāns šķita pārāk tukšs, kaut gan tur redzēja bumb- veida kontūras ar tekstu, kas bija it kā pielīmēts katrai figūriņai pie mutes. Pekss automātiski piespieda pogu «KONTŪRAS», un mehāniskā spalva, slīdēdama uz leju, uzvilka divas bumbveida kontūras tekstam, piezīmējot katrai klāt mazu astīti vajadzīgajā attālumā no runātāja mutes. Jā, vajadzēja ar kaut ko piepildīt otro plānu. Mākslinieka pirksts nolaidās uz 473. pogas, kas, kā viņš zināja no ilggadīgās pieredzes, deva attēlu «MĀJAS LOGI AR MEŽĢĪŅU AIZ-

KARIŅIEM». Spalva ātri nolaidās uz papīra un sāka strādāt, automātiski noregulējusies uz to mērogu, kas atbilda pie loga stāvošajam vīrieša augumam. Pekss paņēma scenāriju un lasīja tālāk:

Džūdija nokrīt uz dīvāna, Roberts mēģina viņu nomierināt, sadusmota istabā ieskrien māte.

Šajā kadrā vajadzēja ierakstīt četras rindiņas, un, kad zīmējumā būs parādījušās trīs bumbveida kontūras, vietas atliks tikai vienam lielam tuvplānam. Pekss nelauzīja galvu par zīmējumu, kā būtu darījis citkārt, viņš gāja ierasto ceļu. Šodien viņš jutās noguris, ļoti noguris. «MĀJA, MAZA, ĢIMENE» — un uz papīra parādījās maza kotedža, no kuras augšup kāpa trīs bumbveida kontūru astītes. Lai tie velna lasītāji paši izšķir, kas ko saka.

Stāsts tika pabeigts īsi pirms vienpadsmitiem. Pekss rūpīgi sakārtoja lapas ar zīmējumiem, ielika scenāriju mapē un notīrīja mašīnas spalvu — ja viņš aizmirsa to izdarīt, tuša vienmēr sakalta spalvas galā.

Un tad jau arī bija laiks iet pie Martina. Pekss mēģināja attālināt briesmīgo brīdi: viņš gan uzrotīja, gan norotīja piedurknes, gan kāra savu zaļo nagu uz bezēnu lampas kāta, gan atkal ņēma nost. Tomēr izvairīties no tikšanās ar Martinu nebija iespējams. Iz- slējies mazliet staltāk, viņš pagāja garām mis Finkai, kas čakli bungoja savu varitaipu, un pa atvērtajām durvīm iegāja Martina kabinetā.

— Nu ko jūs, Luī, — Martins medaini teica klausulē.— Ja jau jānodrošinās ar kaut kāda nabadzīga Kanzassitijas izplatītāja goda vārdu, kāpēc neticēt manam goda vārdam? Pilnīgi pareizi… Protams … pareizi, Luī. Tad es piezvanīšu tev vēlreiz rīt no rīta… un tev tāpat… sveicini Elenu. — Viņš nosvieda klausuli un pikti paskatījās uz Peksu ar savām mazajām ačtelēm.

— Ko tev vajag?

— Man teica, ka jūs gribot parunāt ar mani, mister Martin.

— Pareizi, pareizi, — Martins nomurmināja. Ar apgrauzta zīmuļa galu viņš notrausa no pakauša blaugznas un sāka šūpoties krēslā no vienas puses uz otru.

— Bizness paliek bizness, Peks, to tu labi zini, bet pieskaitāmie izdevumi nepārtraukti pieaug. Papīrs … Vai tu zini, cik maksa tonna papīra? Mums jāgudro visādas viltības …

— Ja jūs domājat atkal samazināt man algu, mis* ter Martin, tad es nedomāju, ka spēšu… varbūt ja nu pavisam nedaudz …

— Es gribu tevi palaist uz visām četrām pusēm. Es nopirku «Marku-IX», lai samazinātu izdevumus, un jau pieņēmu meiteni, kas ar to strādās.

— Jums tas nemaz nav jādara, mister Martin, — steigšus ierunājās Pekss, juzdams, ka vārdi grūž cits citu un ka viņa balsī skan lūgums. — Esmu pārliecināts, ka pratīšu apieties ar mašīnu, tikai ļaujiet man dažas dienas pamācīties …

— Pilnīgi izslēgts. Pirmkārt, es maksāju meitenei grašus, tāpēc ka viņa vēl ir galīgs bērns un tā ir viņas pirmā alga, otrkārt, viņa ir beigusi skolu, kur māca strādāt ar šo mašīnu. Viņa var dragāt komiksus kā uz konveijera. Zini, Peks, es neesmu nelietis, bet bizness paliek bizness. Lūk, ko es darīšu: šodien ir otrdiena, bet es samaksāšu tev par visu nedēļu. Nu, kā? Un vari iet prom tūlīt.

— Ļoti augstsirdīgi no jūsu puses, īpaši pēc astoņiem nostrādātiem gadiem, — teica Pekss, sasprindzinot visus spēkus, lai balss skanētu mierīgi.

— Pilnīgi pareizi, tas jau nu gan man bija jādara. — Martins no dzimšanas bija imūns pret sarkasmu.

Piepeši Peksu pārņēma visaptveroša zaudējuma sajūta, krūtīs viņam kaut kas pārtrūka. Viss pagalam! Martins jau atkal runāja pa telefonu, un Peksam vairs nebija ko teikt. Viņš izgāja no kabineta, cenzdamies turēties taisni, un izdzirdēja, ka mis Finkas rakstāmmašīnas klaboņa viņam aiz muguras uz brīdi apklust. Viņam negribējās tagad redzēt šo sievieti, negribējās lūkoties šajās valgajās, liegajās acīs. Un viņš negāja atpakaļ uz studiju, jo tad vajadzētu iet garām viņas galdam, bet atvēra durvis un izgāja gaitenī. Lēni pievēra aiz sevis durvis un sastinga, atspiedies pret tām ar muguru, tad attapās, ka cauri matētajam stiklam ir redzams viņa siluets, un steidzās prom.

Aiz stūra bija.lēts bārs, kurā Pekss dzēra alu pēc katras algas, un viņš devās uz bāru.

— Labrīt, laipni lūdzam … ē-ē … mister Peks, — teica mehāniskais bārmenis, uz mirkli sastomījies, meklējot klienta vārdu. — Ko jums ieliet? Kā vienmēr?

— Nē, ne kā vienmēr, tu, plastmasas un vadu daikt, operešu īra lētā imitācija. Dod man dubulto viskiju.

— Protams, ser, jūs kā vienmēr formā, — robots atbildēja, elektroniskā pieklājībā palocīdams galvu tā, ka viņa krēpes palēcās. Mehāniskajā rokā parādījās pudele, un glāzē ielija precīzi nomērīta viskija porcija.

Pekss vienā paņēmienā iztukšoja glāzi, un viņa ķermenī ieplūda neparasts siltums, kas izkausēja saltās vienaldzības čaulu, kurā viņš bija centies ieslēgties. Ak dievs, viss pagalam, viss pagalam! Tagad viņu gaida nespējnieku nams un viņš ir tikpat kā miris.

Ir lietas, par kurām labāk nedomāt. Tā ir viena no šīm lietām. Pirmajam dubultajam viskijam sekoja otrs. Naudai vairs nebija nozīmes tādēļ, ka pēc šīs nedēļas viņš vairs nepelnīs. Neparasti lielā alkohola deva mazliet notrulināja sāpes. Nē, labāk iet atpakaļ uz studiju, kamēr šī doma nav pārņēmusi viņu pilnīgi. Paņemt no galda savas mantas un no mis Finkas čeku par nedēļas algu. Viņš zināja, ka čeks ir jau sagatavots; ja kāds Martinam vairs nebija vajadzīgs, viņš labprāt atbrīvojās no balasta pēc iespējas ātrāk.

— Kuru stāvu? — kāds jautāja kaut kur no apakšas.

— Ej pie velna! — Pekss atbļāva. Agrāk viņš nekad nebija domājis par to, cik daudz robotu ir viņam visapkārt. Kā viņš tos tagad ienīda!

— Atvainojiet, ser, bet jums vajadzīgā firma neatrodas šajā ēkā. Vai jūs pārbaudījāt pēc rokasgrāmatas?

— Divdesmit trešo, — viņš teica, un viņa balss nodrebēja. Labi, ka liftā vairāk neviena nebija. Durtiņas aizcirtās.

Durvis no gaiteņa uz studiju bija līdz galam vaļā. Viņš jau bija iegājis istabā, kad saprata, kāpēc, bet tad jau bija par vēlu griezties atpakaļ. «Marks-VIII», kuru viņš bija lolojis tik ilgus gadus, gulēja uz sāniem kaktā. Robota viena puse, tā pati, kas agrāk bija atspiesta pret sienu, bija vienos putekļos.

«Labi,» vihš nodomāja, saprazdams, ka ir muļķīgi nīst mašīnu, un tomēr priecādamies, ka arī to met laukā. Tās vietā stāvēja kaut kāds aparāts pelēkā apvalkā. Tas sniedzās gandrīz līdz pašiem griestiem un izskatījās iespaidīgi, uz mata kā seifs.

— Viss ir pievienots, mister Martin, var ķerties pie darba, un, kā jūs zināt, jums ir simtprocentīga garantija uz mūžu.

Runātājs bija ģērbies tādā pašā pelēkā kombinezonā; spožo skrūvgriezi viņš lietoja kā rādāmo kociņu. Martins, uzacis savilcis, skatījās uz mašīnu, bet aiz viņa bija redzama mis Finka. Studijā bija vēl viens cilvēks — tieva, jauna meitene rozā svīterī; viņa vienaldzīgi gremoja košļājamo gumiju.

— Dodiet «Markam-IX» kādu grūtu uzdevumu, mister Martin. Vāku vienam no jūsu žurnāliem, kaut ko tādu, ko, pēc jūsu domām, neviena mašīna nevarēja izdarīt agrāk, bet parastās mašīnas nevar vēl tagad …

— Finka! — Martins uzsauca, un sekretāre pieskrēja pie viņa ar ilustrāciju žūksnīti un mazu krāsainu skicīti.

— Mums atlicis viens vāks, mister Martin, — viņa teica klusā balsī, — bet jūs uzdevāt darbu misteram Peksam …

— Pie velna, — norūca Martins, izraudams lapu viņai no rokām un uzmanīgi aplūkodams to. — Tas ir mūsu labākās grāmatas vāks, skaidrs? Mēs nevaram pieļaut, ka tāds amatnieks nosmērē to ar saviem gumijas šabloniem. Vismaz grāmatas «Kaujas asi pašreizējā karā» vāku ne.

— Jums nav iemesla uztraukties, ser, goda vārds, — teica cilvēks pelēkajā kombinezonā, uzmanīgi izņemdams lapu Martinam no pirkstiem. — Tūlīt es jums nodemonstrēšu «Marka-IX» daudzpusīgumu.. Tam grūti ticēt, kamēr nebūsiet redzējis viņu strādājam. Kvalificēts speciālists var dot visu nepieciešamo informāciju «Marka» lentei uz apraksta vai uzmetuma pamata, un ikreiz rezultāti būs pārsteidzoši.

Mašīnā no sāniem bija iemontēts panelis ar neskaitāmiem taustiņiem kā rakstāmmašīnai; viņš apsēdās pie tās un sāka rakstīt.

— Jūsu jaunais operators prot mašīnas valodu un var pārvērst jebkuru māksliniecisku priekšstatu vai ideju par lentē fiksētiem simboliem. Perfolenti var pārbaudīt un izlabot, saglabāt vai modificēt un izmantot atkal, ja rodas tāda vajadzība. Te es uzrakstīju, kāds saturs ir jāieliek, un tagad man ir pēdējais jautājums: kādā stilā jābūt zīmējumam?

Martins neizpratnē norukšķēja.

— Jūs brīnāties, ser, vai ne? Tā jau es domāju. «Marks-IX» glabā savā atmiņā visu Zelta laikmeta dižo meistaru raksturīgos stilus. Jūs varat izmantot

Kaberta vai Kanifa, Gvinta vai Barija stilu. Darbam ar figūrām jūsu rīcībā ir Raimonda stils, mīlas intrigām labs ir Dreika gars.

— Kā ir ar Peksa stilu?

— Atvainojiet, bet es nepazīstu …

— Ha-ha, tas bija tikai joks. Labi, rīkojieties. Man gribētos Kanifa stilu.

Peksam kļuva karsti, tad auksti. Mis Finka saskatījās ar viņu un nodūra acis. Viņš sažņaudza dūres un pamīņājās uz vietas, grasīdamies iet prom, tomēr palika un ieklausījās sarunā. Viņš nespēja aiziet, vismaz tagad ne.

— … un lente tiek ievadīta mašīnā, papīra lapa novietota pašā galda centrā. Jūs nospiežat cikla pogu. Jāsagatavo tikai perfolente, un viss ir tik vienkārši, ka mašīnu var apkalpot trīs gadus vecs bērns. Jūs nospiežat pogu un paejat nost. Tagad šajā ģeniālajā mašīnā tiek analizētas pavēles un radīts attēls. Mašīnas elektroniskajā atmiņā savākti visu priekšmetu un parādību attēli, kurus jebkad zīmējis vai redzējis cilvēks. Dotajam zīmējumam nepieciešamais tiek atlasīts zināmā secībā un pārraidīts uz kolatora ekrānu. Kad zīmējuma galīgais variants ir gatavs, tiek dots signāls — tieši tas ir tas — un mēs ieraugām zīmējumu uz šā ekrāna.

Martins pieliecās, paskatījās uz ekrānu un piekrītoši novilka:

— Hm …

— Ideāli, vai nav tiesa? Bet ja kaut kādu iemeslu dēļ operatoram nepatīk iegūtais attēls, tas var tikt grozīts ar šo kontrolrokturu palīdzību. Kad meklētais attēls ir iegūts, nospiež iespiedpogu, zīmējums tiek pārnests uz plastmasas lenti. To var izmantot, cik vien grib, — tai ir statisks lādiņš pulverveida tušas noturēšanai. Viens pieskāriens, un attēls tiek pārnests uz papīra lapas.

Nedabiski novaidējies, mašīnas pneimatiskais mehānisms nolaida lejā taisnstūrainu kastīti uz spožas ass un piespieda to pie papīra lapas. No sāniem šņākdama izšāvās tvaika strūkliņa. Tad šablons tika pacelts un cilvēks kombinezonā paņēma gatavo zīmējumu.

— Vai tas nav šedevrs? — viņš smaidot jautāja.

Martins ierukšķējās.

Pekss paskatījās uz zīmējumu un nevarēja atraut acis: viņam tikko nekļuva slikti. Vāks bija nevis vienkārši labs, tas bija īsts Kanifs, it kā lielais meistars nupat būtu pabeidzis zīmējumu. Bet visbriesmīgākais bija tas, ka tas bija Peksa vāks, viņa uzmetums. Uzlabots. Viņš nekad nebija bijis tas, ko sauc par ģeniālu mākslinieku, viņš bija bijis labs ilustrators. Komiksu nozarē viņš, bija pazīstams un vairākus gadus tika uzskatīts par vienu no labākajiem. Taču darba lauks kļuva šaurāks, bet, parādoties mašīnām, māksliniekiem atlika vai nu strādāt gadījuma darbus, vai arī veikt zīmēšanas mašīnas operatora pienākumus. Viņš noturējās ilgāk par citiem — cik gadu? — jo, lai cik vecmodīgs bija viņa darbs, viņš tomēr bija labāks par jebkuru mašīnu, kas zīmēja galvas ar gumijas šablonu.

Tagad bija citādi. Viņš nevarēja pat izlikties pats sev, ka ir vajadzīgs vai pat vienkārši noderīgs.

Mašīna bija labāka.

Viņš savilka pirkstus dūrēs ar tādu spēku, ka nagi iegriezās plaukstu mīkstumā. Viņš atlaida pirkstus vaļā, paberzēja rokas un juta, ka tās dreb. Mašīna bija izslēgta, un visi izgājuši no studijas; viņš dzirdēja, ka pieņemamajā klab mis Finkas mašīna, un, kad Pekss aizvēra durvis, viņš paguva saklausīt sašutuma pilnu atbildi, ka viņam neviens nav teicis par papildizdevumiem.

Pekss sasildīja pirkstus azotē, un drebuļi ātri pār

gāja. Tad viņš rūpīgi piesprauda papīra lapu pie zīmēšanas dēļa un pagrieza lampu, lai tās gaisma nekristu acīs. Ar vienmērīgām kustībām viņš apzīmēja komiksu standartlapas kadrus, sadalīdams to sešās daļās, pie tam sestā daļa bija liela, visā lappuses platumā. Paņēmis zīmuli, viņš ķērās pie uzmetumiem, vienu pašu reizi atliekdams muguru, lai pieietu pie loga un paraudzītos lejup. Tad viņš atkal gāja atpakaļ pie galda un, kad dienas gaisma sāka dzist, pabeidza darbu tušā. Rūpīgi izmazgāja savu veco, bet vēl aizvien iemīļoto otu «Vindzors un Ņūtons» un saudzīgi ielika penālī.

Pieņemamajā istabā kāds rosījās, it kā mis Finka vīkštos uz promiešanu, bet varbūt jaunā meitene bija atgriezusies ar nepieciešamajām detaļām. Katrā ziņā bija jau vēls, un Peksa laiks bija pienācis.

Atri, lai nepārdomātu, viņš pieskrēja pie loga, ar ķermeņa svaru sasita stiklu un lidoja lejup no divdesmit trešā stāva.

Mis Finka izdzirdēja sasistā stikla šķindoņu un griezīgi iekliedzās, tad, iegājusi studijā, iekliedzās vēlreiz. Martins, rūkdams, ka troksnis neļauj viņam strādāt, gāja viņai nopakaļ, bet, ieraudzījis, kas noticis, apklusa. Stikla drumslas nošņirkstēja zem viņa kājām, kad viņš izliecās pa izsisto logu. Lellei līdzīgais Peksa augums bija skaidri redzams pūļa centrā — viņa ķermenis, kas gulēja uz trotuāra malas, bija nedabiski saliekts.

— Mans dievs, mister Martin! Mans dievs, paskatieties uz šo … — atskanēja mis Finkas drebošā balss.

Martins piegāja pie meitenes un viņai pār plecu ieskatījās pie zīmēšanas dēļa piespraustajā lapā. Uzzīmēts bija akurāti, izkrāsots meistarīgi.

Pirmais zīmējums bija Peksa pašportrets, kurā viņš redzams noliecies pār rasēšanas dēli. Otrā zīmējumā viņš sēdēja un mazgāja otu, trešajā — stāvēja. Cetur

tajā zīmējumā mākslinieks stāvēja pie loga — reljefa figūra ar izteiksmīgu apgaismojumu no aizmugures. Piektais zīmējums bija perspektīva no iedomāta punkta augšā — cilvēks, kas gar ēkas sienu lido pretī bruģim.

Pēdējais zīmējums — ar skaidrām, šaušalīgām dētajām — bija sirmgalvis, kas saliecies un asinīm no- plūdis guj uz automobiļa pārsega, skatītāji ar izbiedētām sejām.

— Paskatieties, — ar riebumu teica Martins, klaudzinādams pa rasēšanas dēli ar lielo pirkstu. — Kad viņš bija izlēcis pa logu, viņš nokrita ne mazāk kā divus jardus no automobiļa. Vai es neteicu, ka viņš nekad nav pratis zīmēt detaļas?

Загрузка...