Es — milikiloss

K. Fialkovskis ES — MILIKILOSS

«Izmantojiet «Kosmolida» pakalpojumus!»

«Vienā sekundē līdz Mēnesim!»

«Mūsdienu Zemes iedzīvotājs ceļo kosmosā tikai kā elektromagnētiskais vilnis!»

«Organizējam grupu viļņekskursijas uz Jupi­teru!»

«Traucies ar gaismas ātrumu līdz Saules sistēmas robežām!»

Fotoreklāmu milzu burti virs centrālās ostas šā­vās debesīs, kur tās bija redzamas simtiem kilo­metru rādiusā, un dzisa stratosfērā.

Es sēdēju trīspadsmitā bloka četrpadsmitā stāva 1413. istabā un spēlēju šahu ar automātu. Kā pa­rasts, es zaudēju, un galu galā citādi arī nevarēja būt. Atceros, ka reiz, pirms vairākiem mēnešiem, es biju uzvarējis, bet toreiz automātam bija bojāti aso­ciāciju mezgli un tas spēlēja, izmantodams savu smadzeņu vienu simt divdesmit septīto daļu, kā to visai kompetenti man pavēstīja remontautomats (ta ticamības indikatora rādītājs šai brīdī pārsniedza 99,9%).

Es neciešu šaha spēli un brīvaja laika cītīgi vai­ros no vietām, kur varētu sastapt šahistus. Jau ie­raugot šaha zirdziņu, man var galīgi samaitāties garastāvoklis. Taču šeit, trīspadsmitā bloka četrpa­dsmitajā stāvā, sūdzību un ierosinājumu daļā, man patiešām nav nekā cita, ko darīt. Mēnešiem ilgi ne­viens nav iesniedzis sūdzību. Nevienam nav nekādu pretenziju pret «Kosmolidu». Visi ir apmierināti un laimīgi, ka civilizācijas progress devis iespēju ra­dīt šādu ceļojumu biroju. Ģeniālā izgudrojuma re­zultātā mūsu Saules sistēma sarukusi līdz lielpilsē­tas izmēriem. Agrāk, tajos laikos, kurus mēs pat ne­labprāt atceramies, ceļojums bija vesela problēma. Kaut vai tikai līdz Jupiteram, nemaz nerunājot par Saules sistēmas perifērijām … Lai dotos ceļojumā, vajadzēja gaidīt vietu raķetē, pasūtīt to daudzus mēnešus iepriekš. Pats ceļojums ilga vairākas ne­dēļas. Tam klāt nāca nejaukā sajūta, kāda ir cilvē­kam, kas ieslēgts raķetes kastē un kuru no bezgalīgā tukšuma šķir tikai trauslas metāla bruņas. Taču, par laimi, tas viss pieder pagātnei. Šodien ar raķetēm pārvadā vairs tikai preces, turklāt tādas, kuras pa­tiesībā vispār varētu nepārvadāt…

Cilvēks, mūsdienu cilvēks, atbiīvojies no sava ķermeņa atomstruktūras mūžsenajām važām, ceļo kā informācija ar gaismas ātrumu. Pati šādu ceļo­jumu ideja nav nekas jauns. Jau seno laiku filozofi bija secinājuši, ka, paņēmuši ķīmiskos elementus, no kuriem sastāv cilvēka organisms, un savieno­juši tos identiski, bet pēc tam sakārtojuši tieši tā, kā tie sakārtoti dzīvajā cilvēkā, mēs varētu radīt otru cilvēku, kas visos sīkumos atbilstu savam pirm- paraugam. Bet izgatavot attiecīgu analizatoru bija grūti, jo tam vajadzētu būt vismaz tikpat komplicē­tam kā cilvēka ķermenis. Gadsimtiem ilgi tā bija neatrisināma problēma, līdz beidzot elektroneironi- kas sasniegumi mūsu dienās ļāva konstruēt smadze­nes, kas spēj iegaumēt cilvēka organisma struktūru.

Tūlīt pēc tam radās «Kosmolids» — varens, kom­plicēts mehānisms, kura maza skrūvīte esmu es (trīspadsmitā bloka četrpadsmitais stāvs, sūdzību un ierosinājumu daļa). Es negribu šeit pārmērīgi sla­vināt mūsu iestādi, lai to dara reklāmas daļa. Vēlos vienīgi aizrādīt, ka otras tikpat labi funkcionējošas organizācijas mūsu Saules sistēmā nav.

Nu padomājiet vien, cik nav sacerēts drāmu, kuru varonis aizlido raķetē uz Titānu, lai pētītu šīs pla­nētas ledus klintis, bet viņa mīļotā paliek uz Zemes un sūta šim ilgu pilnas televēstules (vai arī otrādi). Tagad šī problēma vispār neeksistē. Viņš grib sa­stapt savu mīļoto. Būdams uz Titāna, norunā ran­diņu Pamira pakājē, iekāpj analizatoros, kas viņu sašķeļ atomos, iegaumējot viņa struktūru. Informā­ciju par viņa konstitūciju pa radio nosūta uz Zemi. Sintezatori, saņēmuši to, rekonstruē viņa ķermeni, un tā dažās stundās viņš nokļūst Āzijā.

Šādi mēs vairs nepieļaujam drāmas. Literāti ne­var mums piedot, ka esam iznīcinājuši tik lielisku videotronisku sižetu, un zākā «Kosmolidu» par to, ka tas it kā deformējot cilvēkus, taisot tiem līkas kājas un kādam sintezators pat esot aizmirsis re­konstruēt aknas. Bet tas nav tiesa! Jau daudzus ga­dus es strādāju sūdzību un ierosinājumu daļā, un nekad nekas tamlīdzīgs nav noticis. Nu, varbūt ti­kai vienu reizi, bet tas ir pavisam cits stāsts.

Atceros, viss sākās jau no paša rīta. Mūsu ostas galvenais testators sūdzējās par ārējo planētu raidī­jumu kvalitāti un ierosināja pārtraukt ceļotāju pār­sūtīšanu. Pēc tam viņš pierima, un mēs visi domājām, ka traucējumus pārraidēs izraisījis Saules aktivitātes īslaicīgs pieaugums. Kad testators, jau pilnīgi no­mierinājies, iededzināja sadales pultī zaļu trīsstūri, kas liecināja, ka pārraide ir atļauta, es aizgāju uz savu istabu un sāku ikdienas nodarbības. Es tieši beidzu sesto šaha partiju, kad televideofona ekrāns iedegās un tajā parādījās dispečera norūpējusies seja.

— Dam, pie tevis, šķiet, šodien ieradīsies apmek­lētāji …

— Kas noticis?

— Kaut kāda avārija uz Titāna… No turienes atgriezušies vairāki cilvēki…

— Nu un tad? Vai viņi izplēnējuši tukšumā?

— Nē, bet drusciņ deformējušies… — Viņam bija tāds ģīmis, ka es paredzēju visļaunāko.

— Vai viņiem nav rekonstruētas galvas, ekstre­mitātes? . . .

— Nē. Viņi ir miniaturizēti. Saproti, tas ir tā, it kā normālus cilvēkus kāds būtu pārvērtis par rū­ķīšiem, bet izdarījis to precīzi, saglabājot propor­cijas … un tieši tas ir visdīvainākais. ..

— Bet tas taču nav iespējams… Tā… tā taču nevar būt nejaušība …

— Jā, liekas, ka tā ir mērķtiecīga darbība …

— Nesaprotu, kam varētu ienākt prātā radīt rū­ķīšus, — es brīnījos, jo nepietiekami novērtēju cil­vēka izgudrošanas tieksmi.

— Es arī nesaprotu, — viņš atteica, paraustīdams plecus. — Bet, atklāti sakot, es neapskaužu tevi, Dam. Šodien tev būs jāpārdzīvo nepatīkami brīži…

— Cik viņu tur ir?

— Gan redzēsi. Lai nu kā, esi gatavs viņus pie­ņemt. Pēc pāris minūtēm pirmie iznāks no sinteza­toriem …

Es piecēlos kājās. Noglaudu matus, nopūtu no rakstāmgalda neredzamus putekļus, vēlreiz pārlaidu kritisku skatienu kabinetam un sataisīju oficiālu seju. Tūlīt kāds ienāks, un tad tik sāksies… Man būs šim cilvēkam jāizskaidro, ka metamorfozes cēlonis ir objektīvas fizikas likumsakarības, ka «Kosmolids» te nekādā ziņā nav vainojams . . .

Es soļoju šurp un turp pa kabinetu. Apstājos ti­kai tad, kad informējošais automāts ar troksni at­vēra durvis, ielaizdams iekšā mazu cilvēciņu. Cil­vēciņš aizdomīgi pavēris apkārt un pienāca man klāt.

— Mani sauc Bims Moms, — viņš sacīja varenā dobjā basā, kas likās nākam no iekšām.

Kontrasts bija tik komisks, ka es ar pūlēm apval­dīju smieklus.

— Dams, sūdzību un ierosinājumu daļas vadītājs,— es teicu.

Bims Moms pamāja ar galvu, it kā apstiprinā­dams, ka es esmu tieši tas cilvēks, kurš viņam va­jadzīgs.

— Vai jums ir kaut kādas pretenzijas pret «Kos- molidu»? — es pajautāju un, protams, ne mazākā mērā neļāvu noprast, ka man ir kaut kas zināms šajā jautājumā.

— Pretenzijas! Tas ir maigi teikts! Esmu sašutis un prasu gandarījumu! — viņš kliedza, un viņa balss

atgādināja startējošas raķetes rēkoņu. — Jūs esat bezatbildīgi stulbeņi, kas ļaunprātīgi izmanto cil­vēku naivitāti! Ko jūs esat izdarījuši, palūko­jiet! … — Viņš ar dramatisku žestu iebakstīja sev krūtīs.

— Nomierinieties un pasakiet beidzot, ko jūs īsti gribat?

— Ko? Jūs taču esat mani saīsinājuši, vai jūs to neredzat?

— Nē. Bet kāds jūs izskatījāties agrāk?

— Jūs neredzat atšķirību. Agrāk es biju cilvēks, vīrietis un nevis liliputs kā tagad. Paskatieties! — Un viņš piebāza man pie deguna savu stereovideo- grammu.

Patiešām, uz Titāna zaļo klinšu fona, pelēkā virs­valkā ģērbies, stāvēja mazliet sakumpis vīrietis, kura miniatūru es tagad skatīju savām acīm.

— Jā, tas reizēm gadās, — es klusu sacīju.

— Kas gadās?

— Traucējumi pārraidē …

— Es nesaprotu. — Viņš paraustīja plecus.

— Kas jūs esat pēc specialitātes? — es vaicāju.

— Astronoms, — Bims Moms atbildēja un parau­dzījās manī, galīgi apjucis.

— Tas ir jauki, — es nopriecājos, — ar jums va­rēs saprasties.

— Par izlīgšanu nevar būt runas! — Bims Moms atkal iekaisa.

— Bet es jau nemaz tā nedomāju. Būdams astro­noms, jūs lieliski atceraties termodinamikas princi­pus.

— Nu jā, — apstiprinājums skanēja ne visai pār­liecinoši.

— Tieši to es biju domājis.

— Bet kāds sakars ir termodinamikas princi­piem …

— Kā? Tie taču, starp citu, nosaka, ka slēgtā sis­tēmā entropija nesamazinās.

— Tūlīt jūs teiksiet, ka tieši tādēļ mēs esam pār­vērtušies par liliputiem. Tādam izskaidrojumam taču nav ne mazākā pamata. Jūs pats to labi zināt.

Durvīs nostājās miniaturizēta jauna sieviete. Viņa vērīgi nolūkojās manī no galvas līdz kājām, it kā es būtu vitrīnā izstādīts eksponāts.

— Nu jā . .. — Es nezināju, ko īsti teikt. Pa to laiku viņa pienāca tuvāk.

— Jūs esat izspēlējuši ar mums nejauku joku. Tiesa, tagad es varēšu iesēsties šajos pasakaini rai­bajos bērnu helikopteros, toties visas kleitas man būs pārāk lielas. Vai jūs maz zināt, kas noticis? — Viņa atkal vērīgi paraudzījās manī.

Šajā brīdī es nopratu, ka neesmu piemērots dar­bam sūdzību un ierosinājumu daļā. Man nekas ne­nāca prātā. Es nebiju spējīgs izgudrot kaut kādus veiklus melus. «Es protu tikai spēlēt šahu ar auto­mātu,» saniknots nodomāju.

— Tātad jūs nezināt. Es jums iesaku izpētīt šo lietu, kamēr viņi vēl nav atnākuši…

— Kādi «viņi»? …

— Nu tā viļņekskursija no Titāna, kuru pārsūtīja pēc mums. Pašreiz viņi sapulcējušies lejā un ap­spriežas, ko darīt tālāk. Agri vai vēlu viņi atnāks pie jums.

— Gan es viņiem kaut ko pateikšu, — man ne­viļus paspruka.

— Iesaku jums izdomāt kaut ko ticamu. Viņu vidū ir areologi, turklāt viņiem līdzi ir autorīkstes … — Sieviete pasmaidīja.

Es laikam mazliet nobālēju, to padzirdējis, bet viņa norūpējusies apvaicājās:

— Vai jums kļuva nelabi?

— Nē … nē.

Bims Moms pēkšņi atdzīvojās.

— Es varu iedomāties, kas te tūlīt notiks, — viņš teica un izplūda smieklos.

Pēc brīža kabinetā iebruka viļņekskursanti. Viņi grūstījās durvīs, skaļi kliegdami. Daži draudēja man sažņaugtām dūrēm. Un tikai tad es apjautu savu patieso lomu «Kosmolidā». Es biju kaut kas līdzīgs tam, ko senatnē sauca par upuri un nokāva dieviem par godu lielāku svētku reizēs. «Kosmolids», atzī­dams principu «Mūsu klients ir mūsu pavēlnieks», acīmredzot arī bija spiests upurēt.

Sākumā es mēģināju viņiem kaut ko skaidrot, bet drīz sapratu, ka viņi tik un tā neklausās manī. Kliedza tie, kas jau atradās kabinetā. Tie, kas lau­zās durvīs, arī kliedza. Troksnis kļuva neciešams. Viņi atgādinātu bļaujošu mazuļu baru, kas iznācis no bērnudārza, ja vien cilvēku sejas nebūtu izķē­mojis niknums.

Augumā es biju pārāks par visiem. Es iedomā­jos, ka mani varētu noturēt par bērnudārza vadītāju, un gandrīz iesmējos. Tomēr situācija nemaz nebija komiska. Cilvēciņu kabinetā saradās arvien vairāk.

Kabineta tilpums bija ierobežots, tādēļ visi neva­rēja iekļūt iekšā. Telpā kļuva karsts, un es jutu, ka uz pieres man sāk lāsot sviedri. Es elpoju ar grū­tībām, kaut gan pūlis sniedzās man tikai līdz krū­tīm. Viņu stāvoklis droši vien bija vēl ļaunāks, un tomēr troksnis ne uz mirkli nerimās. Tad balsu jūklī arvien biežāk es sāku uztvert saucienus:

— Logs! Logs!

Beidzot kāds man līdzās iekliedzās:

— Atveriet logu!

Es nodomāju, ka viņi smok nost, bet piepeši sa­jutu, ka mani aizvien jaušamāk stumj uz loga pusi. Četrpadsmitais stāvs! Acu priekšā man pazibēja ze­māko stāvu logu rinda un dziļi lejā — helidroma pelēkā plakne, kas bija izraibināta ar haotiski iz­mētātiem helikopteru plankumiem.

— Bet paklausieties taču! — es pūlējos viņus pārkliegt. — Tā taču nav mana vaina. Vainīgi ir tie. kas apkalpo Titāna emitorus. Viņi ir jūs saīsinājuši. Es patiešām neko neesmu nodarījis …

Neviens manī neklausījās. Logs ar troksni atvē­rās. Palodze nāca arvien tuvāk un tuvāk …

Pēkšņi man izklausījās, it kā no loga puses caur cilvēku balsu jūkli būtu sadzirdama dzinēja vienmē­rīga rūkoņa. Es pagriezos. Aiz loga lidinājās helikop­ters. Zem tā pakaļgala piekārtā gondolā sēdēja vi- deotronijas reportieris, kurš pārraidīja videoemito- riem to, kas notika kabinetā. Viņš pamāja man ar roku un iesaucās:

— Labi, ka jūs pagriezāties … Tā, tā … Tagad pasmaidiet. — Es lieliski dzirdēju viņa daudzkārt pastiprināto balsi.

Es sašķobīju seju, pūlēdamies pasmaidīt, apzinā­damies, ka mani redz miljoniem videotronijas ska­tītāju. Tomēr smaids neizdevās. Tas pārvērtās sāpju grimasē, jo vienlaikus es cļabūju dunku vēderā.

— Pa logu viņu, pa logu! … — kāds histēriski bļāva.

Tajā pašā mirklī es pamanīju, ka logam tuvojas cits helikopters un zem tā vējā šūpojas virvju kāp­nes. Tas bija glābiņš. Nelikdamies zinis par sitie­niem, es sāku cik jaudas spiesties pie loga. Repor­tieris uzmundrinoši pasmaidīja un ar seju pieplaka pie aparāta viziera.

Pēc brīža es nostājos uz palodzes un ar šausmām ievēroju, ka reportieris ar zīmēm rāda otrā helikop­tera pilotam, lai tas netuvojas logam.

.— Kāpnes, kāpnes! … — es histēriski iesaucos, ar visiem spēkiem turēdamies pie loga rāmja. Pūlis grūda mani ārā, bet zem manām kājām vērās vairā­kus desmitus metru dziļš bezdibenis.

— Pagaidiet vienu brītiņu, — reportieris mani mierināja pa megafonu. — Man drusku jāpabrauc nost, lai dabūtu iekšā visu skatu …

— Bet viņi taču izgrūdis mani ārā … Glābiet!

— Pacietieties, tikai acumirkli. — Helikopters ar reportieri lēnām attālinājās. Otrais ar kāpnēm tu­vojās logam.

Kāpnes es satvēru kritienā un sāku rāpties aug­šup uz kabīni. Kāds ievilka mani iekšā. Vairākas reizes iemirdzējās zibspuldzes: kabīnē sēdošie re­portieri fiksēja brīdi, kad es ierausos helikopterā.

— Vai jūs, Dam, esat saīsināšanas teorijas speci­ālists?

— Kādas nākotnes perspektīvas ir cilvēku mi- niaturizācijai?

— Tas esot miniaturizācijas pirmais posms. Vai jūs domājat tāpat?

— Vai tā paātrinās ceļojumus uz zvaigznēm?

Jautājumi bira no visām pusēm. Es, mazliet ap­stulbis, vēros apkārt, tad apstiprinoši pamāju ar galvu.

— Jā, tā ir miniaturizācija, — es sacīju ne visai drošā balsī.

— Vai, vai tāds mazs cilvēks ir gluži tāds pats cilvēks kā mēs? — nedaudz stostīdamies, jautāja ne­liela auguma melnīgsnējs reportieris acenēs.

— Identisks, tikai nedaudz mazāks… — Es sāku atgūt pašpaļāvību.

— Vai šo stihisko sajūsmu, kuru mēs novērojām, izraisījusi pašsajūtas uzlabošanās?

— Protams! Mazākam organismam ir mazākas prasības, tādēļ arī labāka pašsajūta.

Es apsvēru, kur gan šajā pūlī viņi saskatījuši sajūsmu.

Uzdot vairāk jautājumu man nepaspēja, jo mēs nolaidāmies helidromā. Izkāpjot, no helikoptera, es sadzirdēju ziņojuma fragmentu:

«… miniaturizēto cilvēku sajūsma neapsīkst. Viņi ir laimīgi savā mērogā, kā mums pateica eksperi­menta autors, «Kosmolida» speciālists miniaturizā- cijas jautājumos, Dams. «Kosmolids» veicis diženu, pasaulvēsturisku atklājumu mūsu laikmeta — mini- aturizācijas laikmeta garā. Laikmetā, kad katrs priekšmets, katrs automāts kļūst arvien mazāks, arī cilvēkam jārevidē savi uzskati attiecībā uz paša augumu. Nākotne pieder miniaturizētiem cilvēkiem, un tieši miniaturizētie cilvēki dosies lidojumos uz zvaigznēm.»

Es gāju pa lidlauka plāksnēm, bet ļaudis pašķī­rās, atbrīvodami man ceļu. Eja, kas tādējādi bija radusies pūlī, veda uz «Kosmolida» ģenerāldirek­tora kabineta durvīm. Es gribēju kaut kā izlavīties, nokļūt līdz kādam tuvākam helikopteram un lidot uz mājām, taču, tiklīdz nogriezos no iezīmētās tra­ses, no pūļa izskrēja jauns cilvēks, satvēra mani zem rokas un atkal ievirzīja ejas vidū. Uzliesmoja vairākas zibspuldzes, bet tuvāk stāvošo cilvēku sejās pavīdēja izbrīna.

— Vai viņam kļuvis nelabi? … — es dzirdēju čukstus.

— Tas no pārpūles, — kāds klusinātā basā sacīja.

Es vairs nemēģināju bēgt.

Direktora kabinets bija stāvgrūdām pilns.

— Dārgais kolēģi! — Direktors izskrēja man pretī. — Kā es priecājos par jūsu sasniegumiem! Tie ir vienlaikus visas mūsu iestādes sasniegumi.

Pēdējo teikumu viņš izteica skaļāk, lai to dzirdētu visi klātesošie.

— Bet, direktor .. .

— Nav ko kautrēties, kolēģi. Lūdzu, pieņemiet tikai manus vissirsnīgākos apsveikumus …

Pēc tam es spiedu desmitiem dažādu roku. Visi runāja, ka lepojoties ar mani, ka tas esot kosmiska mēroga sasniegums. Es to visu vairs neklausījos, kad pēkšņi atskanēja jautājums:

— Kādu apsvērumu dēļ jūs savus pētījumus veicāt slepenībā?

Es nezināju, ko atbildēt. Visu laiku biju baidī­jies, ka tik kāds man beidzot neuzdod jautājumu, uz kuru būs jāatbild konkrēti. Es drudžaini mek­lēju daudzmaz jēdzīgu atbildi. Man pat iešāvās prātā doma, vai nevajadzētu paziņot, ka tas viss ir apla­mība un pārpratums. Tomēr nē. Pēc tādas kompro- mitācijas Godija droši vien nevēlētos pat runāt ar mani, bet to es nevarēju pieļaut. Pēkšņi es atradu lielisku atrisinājumu. Pēc iespējas noslēpumaini es norādīju uz direktoru.

— Par to pajautājiet viņam, — tikpat noslēpu­maini piebildu.

Es vēl pamanīju, ka vairāki reportieri metas uz direktora pusi, un ar ļaunu gandarījumu nodomāju,

ka tagad viņam būs jālauza galva, kā atrast jēdzīgu atbildi.

Es jau biju pateicis reportieriem, cik reizes dienā ieturu maltīti, vai esmu savā darbā izmantojis uni- verkosmisko enciklopēdiju, vai darbs man labāk sokas no rīta vai vakarā, kā arī ko es domāju par pirmās zvaigžņu ekspedīcijas mērķtiecīgumu (atbil­dēju, ka tā ir ļoti mērķtiecīga), kad piepeši no pūļa iznāca kalsns gaišmatis un, raudzīdamies manī vien­tiesīgām zilām acīm, pavaicāja:

— Vai tu, profesor, uzskati, ka miniaturizācijai vajadzētu aptvert visu cilvēci?

— Jā, — es nevilcinādamies atbildēju (šis «profe­sors» bija tāds sīkums, ka kļūdas labošanas dēļ ne­bija vērts mulsināt šo jauno cilvēku).

— Bet kādēļ, profesor, tu pats vēl neesi miniaturizējies?

Es biju galīgi pārsteigts. Ko lai viņam atbild?

— Patiešām, kādēļ? Lūk, tā ir problēma! — es drošības labad sacīju, lai iegūtu laiku.

Vislabprātāk es būtu gājis prom, bet jaunais cilvēks jautājoši lūkojās manī.

— Tas tiks noskaidrots vēlāk, — es stingrā tonī paziņoju un tai pašā brīdī nopratu, ka viņš man ne­tic.

Viņš pavirzījās nost, taču man likās, ka viņa skatienā jaušama neuzticības ēna.

— Visas problēmas vēl nav pilnīgi atrisinātas, — es piebildu un tūlīt sapratu, ka esmu samuldējies.

— Tātad viņi, šie miniaturizētie, ir izmēģinājuma trusīši, — nobeidza gaišmatis.

— Nekādā ziņā! — es atteicu un paraustīju plecus.

— Kādi izmēģinājuma trusīši? — ieinteresējās liela videožurnāla reportieris, kas stāvēja turpat blakus.

— Šie miniaturizētie, — puisis paskaidroja. Reportiera sejā parādījās tāda izteiksme kā

medniekam, kas nokļuvis uz zvēra pēdām.

— Kā tas saprotams? — viņš jautāja man.

— Es viņu nesaprotu. Nezinu, par ko viņš runā. Es novērsos, bet ar acs kaktiņu ievēroju, ka re­portieris sācis sarunu ar puisi.

Es kļuvu slavens. Mājās mani gaidīja paziņas un reportieri. Reportieru gan bija vairāk, bet arī pa­ziņu vidū pamanīju sejas, kuras nebiju redzējis vairākus gadus.

Godi ja starot staroja, pa labi un pa kreisi stāstī­dama, kā es strādāju, atpūšos, ar kādiem sporta veidiem nodarbojos, bet ar kādiem ne un kāpēc. Turklāt viņa tik smalki uzsvēra savu lomu manā dzīvē, ka pat vidēji atjautīgam reportierim bija pilnīgi skaidrs, ka bez viņas es droši vien līdz pat šai dienai būtu kopis savu sakņu dārziņu un, kas zina, vai vispār būtu pabeidzis pamatskolu. Sasvei­cinoties viņa metās man ap kaklu, skūpstīdama mani ilgi, pietiekami ilgi, lai visi reportieri pagūtu izdarīt videotronogrammas.

Es tās aplūkoju nākamajā dienā videotronā gan Zemes, gan vissistēmas programmā. «Izcilā zināt­nieka ģimenes dzīve,» skanēja komentārs. Visi plaši apsprieda «Kosmolida» veiksmīgo eksperimentu. Tikai viena teleavīze rakstā «Nepieļaujams ekspe­riments» citēja manu atbildi uz puiša jautājumu, vaicādama, kādēļ es pats vēl neesmu miniaturizē- jies.

— Neķītrie skauģi, — konstatēja Godi ja, noklau­sījusies šo rakstu.

Tūlīt pēc tam es saņēmu televideogrammu no di­rektora. Tā bija īsa un nepārprotama. Kad iegāju direktora kabinetā, viņš sasveicinājies tūdaļ bez aplinkiem pateica:

— Man šķiet, ka jums jāminiaturizējas.

— Kādēļ?

— Lai apliecinātu, ka jūs esat šīs metamorfozes piekritējs.

— Bet es taču lieliski jūtos pašreizējos izmēros.

— Es tam ticu, tomēr jums jāminiaturizējas. Sa­protiet jel. Šodien šeit jau bijuši trīs reportieri ar šo jautājumu. Viņi nespēj apjēgt, ka jūs varētu nemi- niaturizēties. Viņi man jautāja, nevis vai jūs mini- aturizēsieties, bet gan kad tas notiks. Vai jūs to saprotat?

— Nu jā, bet…

— Nekādus «bet». Ja jūs to neizdarīsiet, agri vai vēlu prese uzzinās, ka jūsu nopelni miniaturizācijā ir nesalīdzināmi mazāki, nekā domājatsākumā. Bet tad …

— Viss kārtībā. Es miniaturizēšos, — es sacīju, un tai pašā naktī mani emitēja uz Titānu. Jau at­razdamies uz Mēness, es vissistēmas pēdējās ziņās dzirdēju, ka miniaturizācijas radītājs Dams devies uz Titānu, lai miniaturizētos. Komentētājs piebilda, ka miniaturizācijas mode ejot plašumā un sakarā ar to sākta mikroemitoru sērijveida ražošana.

— Tātad arī tu gribi kļūt par milikilosu? Tad es pirmo reizi dzirdēju miniaturizēta cilvēka nosaukumu. Jautātājs bija kibernētiķis, kas apkal­poja Titāna emitoru.

— Jā, tas laikam ir pats par sevi saprotams. Bū­dams izgudrojuma autors, es .. .

— Tātad tu pats jau esi tam noticējis?

— Kam?

— Tam, ka esi radījis milikilosu.

— Bet kas, pēc tavām domām, to ir radījis?

— Es. Es esmu radījis milikilosu un pats,esmu milikiloss.

— Kā? Tev taču ir normāls augums.

— Agrāk es biju viens no visgarākajiem cilvē­kiem Saules sistēmā. Visi zobojās, ka mani varētu izmantot par kosmiskās bākas torni.

— Un tu to esi izdarījis.. .

— Jā, bet ļaunākais bija tas, ka nebiju paspējis pārslēgt emitoru, pirms tika noraidīta šī viļņekskur- sija . ..

— Kāpēc? Tu taču droši vien zināji par šo viļņ- ekskursiju?

— Zināju. Bet manām rokassmadzenēm, kurās glabājās visi aprēķini, bija pārdeguši tinumi, un, kamēr es restaurēju aplēsumus, viņi tika emitēti.

— Ak tad tāpēc .. .

— Jā. Tieši tāpēc. Bet tev jau nav ko bēdāt. Viss beidzies labi. — Viņš griezīgi iesmējās un aizgāja pa grīdas melnbaltajām flīzēm šaha zirdziņa solī.

Es aiz riebuma noskurinājos.

Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi. Mūsu Saules sistēmā patlaban ir ap četriem miljardiem miliki­losu. Šķirklis «Milikiloss» univerkosmiskajā enciklo­pēdijā aptver četras telelappuses. Godija ir miliki­loss, «Kosmolida» direktors tāpat. Milikilosu tērpi ir glītāki, raibāki un labāk pašūti. Pirmie milikilosi,

kas tika emitēti no Titāna liktenīgajā pārraidē, veido savdabīgu aristokrātiju un, izmantodami katru izde­vību, lielās ar savu līdzdalību šajā pasākumā. Tele- videogramma par maniem pārdzīvojumiem trīspa­dsmitā bloka četrpadsmitā stāva 1413. istabā atrodas arhīvā, un kāds vēsturnieks, interpretēdams to, ieskaņojis, ka sajūsminātais pirmo milikilosu pūlis, pauzdams savu prieku par miniaturizāciju, tikko nav nožņaudzis milikilisma autoru.

Bet es? Nu ko, esmu izdevis memuārus un jopro­jām strādāju sūdzību un ierosinājumu daļā. Daži uzskata to par ārkārtīga kautrīguma izpausmi. Tagad gan es rezidēju milzīgā kabinetā pirmajā stāvā. Es joprojām pastāvīgi zaudēju, spēlēdams šahu ar au­tomātu, taču man jānēsā līdzi saliekamais soliņš, lai varētu aizsniegt sadales pulti. Ņemot vērā manu augumu, tā novietota mazliet par augstu.