Duksnajs

SAULAINA PAVASARA DIENA cilvēks, kura vārds bija Helgs, izgāja no mājām un devās uz darbu. Viņš soļoja kājām, uzskatīdams par labāku neizmantot pilsētas transportu, kurš no dienas dienā kļuva dārgāks. Ceļā no mājām līdz birojam, kur Helgs strādāja par avīžu rakstu izgriezēju, pagāja pusstunda.

Gabalu nogājis pa cilvēku pārpildīto prospektu, viņš, kā parasti, nogriezās šķērsielā un apstājās pie augsta čuguna žoga, aiz kura bija izveidots neliels angļu parks. Kokiem un krūmiem tik tikko bija izplaukuši pumpuri, un zari izskatījās kā zaļas dūmakas ietverti. Grantēts celiņš veda uz divstāvu savrupmāju, kas bija celta ampīra stilā un nokrāsota rozā krāsā. Pagalmiņš un nams atgādināja rotaļlietu, kuru kāds rūpīgi nožogojis no ārpasaules ar šķērsieliņas tumšajiem ugunsmūriem.

Katru rītu Helgs uz īsu brīdi apstājās žoga priekšā. Viņš nekad nebija redzējis mājas iedzīvotājus — acīmredzot viņi tai laikā vēl gulēja. Helgām šķita, ka savrupmāja nevienam nepieder, un viņam nebija grūti iztēloties, ka ir tās īpašnieks. Viņš ar saimnieka skatienu aplūkoja sniegbaltās kolonnas un arhitektoniskos veidojumus, prātodams, vai nav nepieciešams remonts un vai logu mazgātājs ir pietiekami cītīgs. Helgs visu mūžu krāja naudu mājas pirkšanai. Viņš vēlējās tādu kā šī vai nedaudz mazāku, bet noteikti ar diviem stāviem.

Helgs paskatījās pulkstenī. Bija laiks iet.

Viņš šķērsoja ielu, caur pagalmu nokļuva rātslaukumā un no turienes pa šauru viduslaiku ieliņu, kura no vienas vietas bija pieblīvēta ar automobiļiem, soļoja tālāk. Iedams pa savu parasto maršrutu, viņš prātoja, ka apmēram pēc deviņiem gadiem beidzot varēs nopirkt māju. Nogrimis sapņos, viņš pat nepamanīja, ka bija nonācis pie nepievilcīgās ēkas, kuras otrajā stāvā atradās viņa darbavieta. Helgs pagrūda ļodzīgās durvis, iegāja un pamira aiz izbrīna.

Pustumsā koridora un kāpņu vietā viņš savā priekšā ieraudzīja bezgalīgu bāli zaļganu līdzenumu. Gluds kā stikls tas bija izpleties zem zemām debesīm, kuras aiz-'dāja milzīgi mākoņi. Viņš paspēra soli, un zem kājām iešļakstējās dubļi. Augsne viegli šūpojās tieši kā matracis, un no tās plūda stipra sērūdeņraža smaka.

Helgs apstulbis apgriezās. Visapkārt stiepās tikai mitrs, zaļš tuksnesis.

Kādu laiku viņš nevarēja un nevarēja sakopot domas. Galvā kūleņoja frāžu fragmenti «kā tad tā», «nevar būt», «droši vien _ esmu aizmidzis». Prātā iespiedās pēdējā frāze. «Es guļu,» viņš sevi pārliecināja. «Nu, protams, guļu. Un kādas muļķības gan nevar rādīties sapņos! Tūlīt es pamo-dīšos. Un iešu uz darbu.» Taču Helgs nojauta, ka ir nomodā. Viņu pamazām pārņēma šausmas. «Bet, ja nu es neguļu,» viņš domāja, «tad taču es nokavēšu darbu:»

Viņa kurpes bija aplipušas ar smirdošān; duļķēm. Mīņādamies no vienas kājas va otru, viņš tikko nezaudēja līdzsvaru, jo sulīgais, izrūgušais dūksnājs zem viņa sašūpojās. No sakustinātā purva sāka plūst vēl stiprāka trumu smaka. Juzdams, cik stipri ļodzās pamats zem viņa kājām, Helgs pamira. Šķita, ka tūlīt tūlīt viņš uz galvas iekritīs riebīgajās dūkstīs.

Un pēkšņi parādība izgaisa. Helgs ieraudzīja pazīstamo koridoru, kāpnes un krāsaino kājslauķi. Tas notika momentāni, tieši kā diapozitīvu nomaiņa automātiskajā projektorā.

Uzmanīgi celdams ar duļķēm aplipušās kājas, Helgs uzkāpa pa kāpnēm. Mute un nāsis bija riebīgās purva dvakas pilnas, acu priekšā vēl joprojām rēgojās zaļais līdzenums. Viņam likās, ka kurpes stieg ozola pakāpienos.

Otrajā stāvā viņš apstājās savas nodaļas durvju priekšā, sakopodams spēkus. Pēc tam ielūkojās telpā. Skapjiem pieblīvētajā istabā pie saviem galdiem jau sēdēja Undesons un Alrika.

— Sveicināts, Helg, — norūca resnais Undesons, aizņemts ar sarkanā zīmuļa asināšanu.

— Sveicināti, — viņš vārgi atsaucās.

Labrīt, — pārtvēra Alrika. — Kas noticis, Helg? Jūs esat pavisam pārvērties ģīmī.

Tas nekas.. Tas tā. . Sirds sastrei-kojusi. Es, liekas, esmu nokavējies.

Undesons atbīdīja brilles no pieres uz deguna un palūkojās sienas pulkstenī.

Pusdeviņi, — viņš teica. — Tu kā vienmēr esi punktuāls.

Es jums iedošu tableti, — apsolīja Alrika, meklēdama rokassomiņā. — Ļoti labi palīdz.

Pateicos, Alrikas kundze. Jau pārgāja.

Nespēlējieties ar veselību. Mans mirušais brālis vispār ne par ko nekad nesūdzējās. Bet, iedomājieties, nomira no tā, ka apēda vecu pastēti. Tāda traģēdija…

Jā-jā… — turpināja Helgs. — Ļoti skumīgi.

Viņa priekšā uz galda bija vesela kaudze jaunāko avīžu. Paņēmis no atvilktnes šķēres, Helgs nogrima domās.

Tātad zaļais purvs viņam rēgojies. Tas — nozīmē, ka viņš sāk jukt prātā un viņam sākušās halucinācijas. Visu mūžu viņš baidījās no muļķīgās iedzimtības. Viņa māte bija alkoholiķe uh nomira agri, tēvs vispār nebija zināms. Tagad viņam būs jāmaksā par savu vecāku grēkiem. Viņš pakāra cepuri un ķērās pie darba. Viņš atsprādzēja rokas pulksteni un nolika uz galda. Tas rādīja ceturksni pāri deviņiem. Helgs paraudzījās sienas pulk stenī. Spriežot pēc tā, divdesmit minūtes trūka no deviņiem.

— Undeson, cik ir pulkstenis? — jautāja Helgs.

Resnulis pavērās viņā pāri briļļu rāmjiem.

— Bez divdesmit minūtēm deviņi, bet kāpēc tu jautā? Vai tad pats neredzi?

— Bet… cik rāda tavējais?

— Manējais ir lombardā, — pārsteig atbildēja Undesons.

Helgs atcerējās, ka pirms iziešanas no mājām pārbaudīja pulksteni pēc radiosignāla.

Manējais rāda tieši astoņi un četrdesmit minūtes, — paziņoja Alrika. — Man ir ļoti labs pulkstenis, dāvana piecdesmit gadu jubilejā.

Droši vien mans pulkstenis ir sabojājies. Pārmērīgi steidzas.

O, tas nav labi. Es kādā reklāmā izlasīju, ka gadījumā, ja pulkstenis steidzas par piecām minūtēm, lietišķs cilvēks pazaudē pusgadu no savas dzīves. Saprotiet, viņš visur ierodas agrāk, nekā vajag …

Ko gan nozīmē pusgads, kad viss mūžs var paiet veltīgi, — norūca Undesons.

Uz viņa piezīmi neviens neatbildēja. Alrika nodarbojās ar izgriezumu likšanu aploksnēs. Helgs atšķīra avīzi, kurā Unr'^BEjp sons bija ar sarkanu zīmuli apvilcis vairi kus rakstus, un paņēma šķēres. Taču trauksmainās domas nedeva mieru. Un pēkšņi Helgām atausa gaisma. Viņš atlaidās krēslā un raudzījās uz savām kurpēm. To apmales bija aplipušas ar zaļajiem dubļiem.

Helgs nolika šķēres un mēģināja sakoncentrēt domas. Tātad tā. Pulkstenis. Kurpes. Iznāk, ka viņš nemurgo. Taču kāds tam sakars ar pulksteni?

Viņš atgrieza rādītājus atpakaļ. Izņēma papīra mutautiņu, notīrīja ar to dubļus un iemeta papīrkurvī.

Helgām kļuva nelabi. Viņš, vienkāršs kalpotājs, kā parasti gāja uz darbu un pēkšņi nokļuva neredzētā un jocīgā pasaulē, kaut kādā zaļā dūksnājā, un pavadīja tur trīsdesmit piecas minūtes. Bet pēc tam atgriezās tai pašā vietā, turklāt tai pašā laikā.

Helgs piecēlās un izgāja uz tualeti. Noskaloja seju, aplūkoja sevī spogulī. Nekā sevišķa.

— Man liekas, viņš šodien ir savādāks parasti, — Helga prombūtnes laikā ierunājās Alrika.

M-m-m?

Es saku, ka viņš pavisam nelīdzinās ļtev. Ļoti savāds. Ļoti. Ārkārtīgi bāls, acis šaudās … Vai jums tā neliekas?

Man? Nē. Bet starp citu. . Kas tur sevišķs, pulkstenis saniķojies, un tāpēc skrējis uz darbu pa galvu, pa kaklu.

Un tomēr ar viņu kaut kas nav, kā vajadzīgs, es jums saku. Mums kaimiņu mājā bija viens tāds. Arī kluss, laipns. Tad, lūk, iedomājieties, kādā jaukā dienā viņš nožņaudza savu sievu un ar maizes nazi nogrieza viņai ausis.

— Helgām nav sievas.

Lūk, lūk! Tieši neprecētie visbiežāk arī sajūk prātā. Starp citu, vai ievērojāt, ka viņa kurpes notrieptas ar krāsu?

Vai tad maz kur viņš varēja nosmērēties.

Nezinu, nezinu. Pavisam svaiga zaļa rāsa. Turklāt viņš to slepus notīrīja.

Zaļa? — pārjautāja Undesons. — Vai jūs precīzi ievērojāt?

Ko jūs tā uzbudinājāties? Jā, zaļa bieza krāsa, lūk, te un te uz kurpēm.

— Ak tā …

Jūs it kā izbijāties, — pārbaudoši skatīdamās, piezīmēja Alrika. — Kas te ar jums visiem notiek?

Es nepavisam neesmu izbijies. Vienkārši brīnos. Viņš vienmēr bijis tik akurāts..

Undesons paņēma no galda cigaretes un izgāja gaitenī. Drīz atgriezās Helgs. Apsēdās un sāka strādāt.

Dienu pēc aprakstītā notikuma, piektdienas vakarā, Helgs sēdēja savā kambarītī un līmēja rotaļlietiņas. No stieples un kažokādu atgriezumiem viņš meistaroja mazus velniņus, papuasus un zvēriņus, kurus vairumā pārdeva suvenīru veikalos. Kažok-^as gabaliņus viņš lēti uzpirka kažokādu uarbnīcās. Sī nodarbošanās deva labu papildu peļņu.

Parasti viņš šo darbu darīja ar prieku, bet šoreiz domas kavējās pavisam kaut kur citur. Helgs meklēja izskaidrojumu notikumam ar zaļo dūksnāju. Nebija šaubu, ka viss ir noticis īstenībā un muļķīgā iedzimtība nav vainīga. Iznāk tīras blēņas. Kāpēc dūksnājs? Kāpēc zaļš? Kāpēc tā notika tieši ar viņu? Bet no otras puses — kāpēc viņš ir viņš? Par visu pasaulē var jautāt, kāpēc tas ir tā un nav citādi, un pamēģini tad atbildēt. Galu galā, ja dūksnājs eksistē, tas nozīmē, ka tā tam jābūt.

Kaut ko vairāk aptvert Helga prāts nespēja. Viņa rokas tai laikā veikli meistaroja vēderainus lācīšus un pinkainus mežainus.

Helgs sāka domāt par darba jautājumiem. Alrikas kundze regulāri apjautājās par viņa labsajūtu un ieteica lietot nitroglicerīnu. Vairākas reizes viņa to uzrunāja nevis vienkārši «Helg», kā parasti, bet gan «Helga kungs». Nezin kāpēc it kā mēģinādama pieglaimoties.

Helga kungs, vai jūs zināt, ka jūlijā pie mums samazinās darbinieku skaitu? — viņa jautāja ceturtdien pēc pusdienām.

Pirmo reizi dzirdu, — Helgs uztraucās. — Kuru tad taisās atlaist?

Nav ne mazākās nojēgas. Zinu vienīgi to, ka atbrīvos trīs darbiniekus. Bet no kādām nodalām un tieši kurus — nav skaidrs.

Visu laiku tā nolādētā krīze, — norūca Undesons un izgāja uzsmēķēt.

Ziniet, Helga kungs, — Alrika ierunājās pusbalsī, — man ir aizdomas, ka pirmais kandidāts būs viņš.

Un viņa pamāja uz Undesona tukšo krēslu.

— Priekšniecībai ir labi zināma viņa tieksme iedzert, — viņa turpināja. — Pagājušajā gadā viņš pļēguroja četras reizes, vienmēr pa nedēļai, vai atceraties?

— Viņš taču slimoja.

— Oho, neesiet tāds vientiesis. Tie, kam nepieciešams, labi zina, kurā veikalā viņš nopirka savas kaites. Ticiet man, ka tas nebija piena veikals. Nu, bet mums abiem nav pamata uztraukties. Vai tā nav?

— Jā, protams, — piebalsoja Helgs un izlikās, ka ir iegrimis izgriezumu šķirošanā. Alrikas paziņojuma radītās bailes pamazām pierima, taču viņa apziņā pa pilītei nogulsnējās uzbāzīgs, truls nemiers. Pļēgurs Undesons ir izglītots, apbrīnojami veikli lasa trijās valodās, atzīmēdams izgriežamos rakstus. Tikai tāpēc viņu visu laiku cieš. Alrikas kundze strādā birojā gandrīz trīsdesmit gadu, un viņai ir nevainojama reputācija. Tātad, ja štatu sa samazināšana skars viņu nodaļu, atbrīvos Helgu. Bet var būt, ka tomēr ne. Viņu taču arī uzskata par labu darbinieku. Sākot ar šo gadu, viņš saņem piemaksu pie algas. Nelielu, bet tomēr. Ja tā turpināsies arī uz priekšu, viņš varēs nopirkt māju ātrāk, nekā domāja. Bet, ja viņu atbrīvos, no mājas pirkšanas nekas neiznāks, jo atlikušajās mūža dienās viņš būs spiests apēst savus ietaupījumus.

Kad Helgs piecēlās, viņam lipa ciet acis. Ielicis gatavās rotaļlietas un materiālus kastēs, viņš uzklāja šauro dzelzs gultu. Žāvādamies gāja uz vannas istabu. Atvēra durvis un nokļuva zaļajā purvā.

Līdzenumu apspīdēja blāva gaisma, kas izlauzās starp blīviem mākoņiem. Vietām virs staignāja pacēlās tievas miglas šķipsnas. Kā sastindzis Helgs stāvēja, līdz potītēm iegrimis smirdīgajās dūkstīs. Visvairāk viņu pārsteidza tas, ka aiz loga sen satumsusi nakts, bet šeit tai pašā laikā ir gaišs. Nedaudz attapies no satricinājuma, viņš sāka ielūkoties rūpīgāk un atkal visapkārt nesaskatīja neko citu kā vienīgi purvu. Cik tālu sniedzās skats, pletās gludais un savā mierā šausmīgais dūksnājs. Helgs stāvēja ideāli apaļā horizonta centrā un iztēlojās sevi par rasēšanas dēlī iesprūdušu cirkuja adatu.

Kas zina, cik ilgi tas turpinājās. Helgs zaudēja jebkādu laika izjūtu un pēkšņi atkal atradās vannas istabā.

Aiz riebuma drebēdams, viņš nomazgāja no kājām siltās, smirdīgās dūkstis un iemērca bļodā rītakurpes. Lai izgaisinātu pretīgo dūkšņu smaku, viņš bagātīgi ap-pūta kājas ar dezodorantu. Saslaucīja uz grīdas palikušās pēdas un devās gulēt.

Viņš ilgi nevarēja aizmigt. Grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem, Helgs mēģināja apjēgt, kas ar viņu notiek. Viņš, cilvēks vidējos gados, ar vidēju izskatu un vidēju prātu, samierinājās ar parastu, pieticīgu eksistenci. Viņš labi zināja savu vietu pasaulē: viņa uzdevums bija izgriezt rakstus, kurus ar sarkanu zīmuli bija apzīmējis Undesons, un pēc atzīmēm salikt tos kastītēs, kurām ir 120. līdz 250. numurs. Izgrieztos un sašķirotos rakstus Alrika salika aploksnēs un izsūtīja abonentiem. Par darbu Helgs saņēma naudu, krāja to un pārvērta gāzes kompānijas akcijās. Apmēram pēc deviņiem gadiem viņš varēs nopirkt par saviem ietaupījumiem savrupmāju.

Pasaulē, kurā Helgs veiksmīgi un mērķtiecīgi pavadīja dienu pēc dienas, dienu pēc dienas, valdīja skaidrība, kārtība un loģika. Taču viņa dzīvē ir ienācis kaut kas negaidīts. Kaut kāds smirdošs dūksnājs, kurā viņš nezin kāpēc nonāk un stāv, stingdams bailēs gluži kā skolotāja nosodīts skolēns. Helgām likās, ka tā ir drausmīga ņirgāšanās par viņu, ka viņš nokļuvis noslēpumainu spēku varā, kuri ar drūmu humoru mudina uz bezprātīgu Ticību. Viņš nolēma nepadoties, par katru cenu saglabādams dvēseles mieru un veselo saprātu.

Visu laiku Helgām neizgāja no prāta gaidāmā darbinieku skaita samazināšana. Viņš baidījās kādam pastāstīt par dūksnāju, lai viņu nesāktu uzskatīt par psihiski slimu un neatbrīvotu pirmām kārtām. Kāpēc gan, piemēram, Undesonam nepalaist baumas, ka Helgs ir zaudējis veselo saprātu, un līdz ar to nepasargāt no atlaišanas sevi? Tātad jātur mēle aiz zobiem …

Pārdomu nomocīts, viņš aizmiga tikai pret rītu.

Pagāja dažas dienas. Atgriezies mājās no darba, Helgs atvēra durvis un atkal nokļuva zaļajā dūksnājā. Šoreiz viņš sabija tur apmēram stundu un īpašas bailes neizjūta. Viņš nosprieda, ka no tā, kam jānotiek, tik un tā nevar izbēgt. Un nekādu ļaunumu purvs nebija nodarījis. Vajadzēja tikai stāvēt un gaidīt, kamēr tas izgaist. Kad dūksnājs viņu atlaida, Helgs notīrīja kurpes, izmazgāja zeķes un bikšu atlokus.

Ritēja dienas. Kādreiz, ar šķērēm graizīdams avīzes numuru, viņš pamanīja rakstu par pusfantastisku Arktikas dabasgāzes izmantošanas projektu. Sakarā ar enerģētiskās krīzes saasināšanos raksta autors ieteica apgūt bagātās, bet ļoti tālās gāzes atradnes un pārvadāt sašķidrināto gāzi ar gigantiskiem dirižabļiem. Viņš pierādīja, ka salīdzinājumā ar gāzes vadu celtniecību izdevumi palielināsies tikai nedaudz, orientējoši par četriem miljardiem. Paredzēja, ka pēc šī projekta realizēšanas daudzas konkurējošas gāzes kompānijas cietīs lielus zaudējumus.

Kad Helgs izlasīja rakstu, viņam kļuva nelabi. Viņa nauda, kas bija sakrāta ar nenogurstošu darbu un taupīgi dzīvojot, varēja iet zudumā. Nav izslēgts, ka vistuvākajā laikā kritīsies akciju vērtība. Taču, no otras puses, līdz šim tās ik gadu bija kļuvušas dārgākas, dodamas Helgām solīdas dividendes. Pasvārstījies viņš nolēma riskēt un atstāt visu pa vecam.

Pēc kādām trim četrām dienām Helgs vēlreiz nokļuva zaļajā dūksnājā. Viņš jau bija ievērojis, ka parasti tas notiek trešdienās un piektdienās. Purvs viņam uzglūnēja aiz jebkurām durvīm vai nu no rīta, ejot uz darbu, vai vakarā. Pagāja mēnesis, un Helgs pārliecinājās, ka ik reizi smirdīgās duļķes kļūst dziļākas. Tās viņam sniedzās jau līdz ceļiem. Vajadzēja portfelī nēsāt līdzi rezerves bikses un pēc purva izgaišanas kaut kur klusā vietā pārģērbties. Līdz ar to palielinājās izdevumi par ziepēm un dezodorantiem, tāpēc vajadzēja samazināt citus budžetā paredzētos izdevumus, galvenokārt uz pārtikas rēķina.

Naktīs Helgu mocīja murgi. Viņam pa visu pilsētu dzinās pakaļ no kājām līdz galvai ar zaļo žurgu notrieptu cilvēku pūlis. Viņš ar pūlēm izbēga, augstu celdams kājas, it kā vilkdams tās ārā no staignā bruģa. Bēga un nevarēja nekur paslēpties; metās pavārtēs, kāpņu telpās, rāpās uz jumtiem vai līda pagrabos, bet viņu visur uzmeklēja. Sagrāba, valstīja pa zemi un klusā niknumā uz kaut kurieni vilka. Helgs nezināja, tieši uz kurieni, taču nebija šaubu, ka ar viņu grib izdarīt kaut ko šausmīgu. Viņš pamodās pats no sava kliedziena, aizmiga, un šausmas atkārtojās.

Kādreiz viņš ieraudzīja, ka ļaužu pilnajā ielā pa priekšu iet cilvēks, kura bikses zem ceļiem no vienas vietas notraipītas ar zaļo žurgu. Viņus šķīra kādi desmit soļi. Cilvēks soļoja ātrā, steidzīgā gaitā un bieži atskatījās. Ievērojis, ka Helgs laužas cauri drūzmai, cenzdamies viņu panākt, nepazīstamais iedrāzās pirmā tuvākā nama kāpņu telpā un nozuda. Sekot viņam Helgs neiedrošinājās «Tātad arī citi nokļūst dūksnājā,» Helgs domāja. «Kas zina, var būt, ka itin visi ir tur bijuši, tikai negrib atzīties. Iespējams, ka tā bijis vienmēr, visos laikos un ar katru cilvēku. Bet ļaudis ir klusējuši, izlikdamies, ka zaļā žurga vispār neeksistē …»

Kopš tā laika Helgām izveidojās paradums aplūkot garāmgājēju apavus.

Dūksnāja noslēpums nomāca viņu aizvien mokošāk. Helgs ārkārtīgi ātri uzbudinājās. Viņu kaitināja Undesena sēcošā elpošana, Alrikas pļāpāšana un pat paša šķēru šņirkstoņa.

— Jūs, Helga kungs, tā kā būtu novājējis, — Alrika kādreiz piezīmēja. — Kā ir ar jūsu sirdi, vai neniķojas?

— Nē, paldies.

— Ak, šī šausmīgā, šausmīgā dzīve, tā jebkādu veselību sabeigs. Vai jūs zinā ka drīz kļūs dārgāki zemes iecirkņi? Tui I klāt palielinās nodokli namu īpašniekiem. Es pat baidos domāt, cik tad saimnieks prasīs par dzīvokli.

— Kā padārdzināsies? Kad?

— Runā, ka nākamajā gadā. Iedomājieties, par piecpadsmit procentiem. Es tagad iešu pusdienās.

Helgam apreiba galva. Viņš automātiski izņēma no portfeļa termosu un sviestmaizīšu tīstokli, gremoja barību un uzdzēra vāju tēju, visu laiku blenzdams vecajā kartotēkas skapī.

Pasaulē valda kaut kādi vareni un neizprotami spēki. Tie kā dzirnakmeņi bez žēlastības aprij naftu un rūdu, enerģiju un ūdeni, mežus, zemi, pilsētas un apdzīvotās vietas, cilvēkus un kopā ar tiem arī pašu Helgu.

Paēdis viņš paņēma papīru ar zīmuli un aprēķināja, už kādu laiku būs jāatliek mājas pirkšana, ja apstiprināsies Alrikas teiktais.

Līdz pusdienas pārtraukuma beigām bija atlikušas kādas divdesmit minūtes. Cenzdamies atbrīvoties no drūmajām domām, Helgs izgāja pastaigāties tuvējā parkā. Sakumpis un rokas uz muguras salicis, viņš klaiņoja kuplo liepu paēnā. Visu viņa būtni bija pārņēmusi mokoša vienaldzība. Viņš apsēdās uz sola un truli vērās **vā)kārt. Pēc tam paraudzījās uz tuvāko Solu, uz kura eleganti ģērbies vīrietis ar mīkstu platmali galvā lasīja avīzi. Tā seja Helgām likās pazīstama. Labi ieskatījies, viņš piecēlās un piegāja pie cilvēka platmalē.

— Lansten, tu? — viņš izsaucās. — Esi sveicināts!

Cilvēks paskatījās uz Helgu.

Piedodiet, man nav bijis gods ar jums iepazīties.

Vai tiešām nepazīsti? Tas taču esmu es, Helgs. Atceries, kā mēs ķīmijas stundā palaidām peli. Mūs abus toreiz veda pie direktora.

A, nu, kā tad, kā tad… Sāku atcerēties.

Lanstens salocīja avīzi. Helgs apsēdās viņam blakus.

— Dzirdēju, ka tu esot kļuvis par lielu vīru.

ļ*"li— Hm… Droši vien var teikt arī tā.

^-iiarbā ar mani ir apmierināti, — atbildēja Lanstens, aplūkodams Helga žaketi.

No kopīgajiem paziņām Helgs bija uzzinājis, ka Lanstens ieņem svarīgu posteni kādā iestādē, kuras nosaukumu visi uzskata par labāku tieši neminēt.

Nu, bet ko tu dari? Kā man šķiet, vēl joprojām neesi apprecējies.

Jā, viss pa vecam… Dienu klusītiņām velku savu jūgu. Pie mums runā, ka jūlijā samazinās darbinieku skaitu. Man, protams, nav ko uztraukties, es, zini, esmu labāko vidū …

— Nu, nu. Labi, Helg, visu to labāko. Lanstens piecēlās no sola, un Helgs pēc

paraduma paskatījās uz viņa apaviem. Pie kreisās kurpes papēža bija pieķērusies zaļo duļķu šķipsna.

Pagaidi!

Kas noticis? Helgs uzlēca kājās.

Tātad arī tu? … Ari tu … mēdz būt.. tur? Jā? — viņš sāka neskaidri čukstēt.

— Neko nesaprotu. Par ko tu runā? — brīnījās Lanstens, nemanāmi atbrīvodams piedurkni no Helga pirkstiem.

— Nu, tur … zaļajā dūksnājā.

— Nevaru aptvert, ko tu gvelz, — vēsi sacīja Lanstens.

— Nu, tev taču pie kurpes.. Lanstens nedaudz pieliecās un apskatīja

kājas. Kad viņš atkal paskatījās uz Helgu, tas notrīcēja.

— Es. Neko. Nē. Redzu, — caur zobiem novilka Lanstens.

Helgs neizturēja un novērsa skatienu.

— Varu dot tev padomu: klusē, — nedaudz laipnāk sacīja Lanstens.

— Bet, protams..

— Piedod, es steidzos. Un Lanstens aizgāja.

Helgs pamīņājās uz vietas, pēc tam sāka steidzīgi iet uz darbu.

Tās pašas dienas novakarē viņš nokļuva dūksnājā, iegrimdams jau līdz jostas vietai. Viņš stāvēja, acis aizmiedzis un smirdoņas dēļ tikko spēdams paelpot.

— Ahā … Lūk, kā … — viņš šļupstēja. — Tas garāmgājējs… Un tagad Lanstens … Tā, tā, tā …

Dzirdot savu nesakarīgo šļupstēšanu, Helgām likās, ka viņš sāk kaut ko saprast.

— Bet ja nu mēs visi dzīvojam šeit, šajā dūksnājā? — viņš pēkšņi teica. — Un ja nu viss pārējais mums tikai izliekas?

Viņš atvēra acis. No debesīm plūda izkliedēta, bālgana gaisma. Dūksnājs tajā laistījās un nezin kāpēc šķita dzīvs. Baismā žurga mērcēja Helga gurnus.

Nākamās darba dienas beigās viņš piegāja pie Undesena, kurš gaitenī smēķēja.

— Paklausies, vai tev nebūtu stundiņa brīva laika?

Undesens ievilka dūmu un izlaida gaisā apaļu mākonīti, tad ar knipi notrausa cigaretei pelnus.

— Atkarībā no tā, kāda tev vajadzība.

— Man nepieciešams ar tevi apspriesties. Varbūt aiziesim izdzert pa kausam alus? Es uzcienāšu.

Undesens nespēja noslēpt izbrīnu. Helgs darbabiedru vidū bija pazīstams kā atturībnieks un sīkstulis.

Pabeiguši darbu, viņi kopīgi izgāja no biroja un iegriezās pirmajā dzertuvē, kas pagadījās ceļā.

Stāsti, kas tev lēcies, — teica Undesens, ar troksni izdzerdams uzreiz puskausa un brīvi atlaizdamies krēslā; viņa krunkainā seja, kas šķita kā no jēlas mīklas veidota, atplauka un kļuva sārta. Helgs sēdēja sakumpis, ar skatienu ieurbies neaizskartajā alus kausā, it kā tumšo puspagraba velvju nomākts.

Nezinu pat, kā iesākt, — Helgs pusbalsī atzinās. — Saki, lūdzu, — vai ar tevi notiek neparastas lietas?

— Kā tas ir?

Es vienkārši jautāju — vai ar tevi ir atgadījies kaut kas tāds? — Helgs nenoteikti pagrozīja gaisā visus piecus rokas pirkstus. — Nu, kaut kas ārkārtīgs.

Protams, un kā vēl. Pagājušajā rudenī es pamatīgi sametos, aizmigu parkā un man nozaga cepuri.

Es taču nerunāju par tādiem sīkumiem. Es nopietni. Par kaut ko pilnīgi neizskaidrojamu. Un neaptveramu.

Undesens gari nopūtās, noņēma brilles un, domās nogrimis, kodīja to rāmi.

— Nopietns man nekas nav gadījies. Nekad, — viņš uzlika brilles un lūkojās Helgām sejā. — Bet uz kuru pusi tu tēmē?

— Nu, vienkārši tā.

Abi izlikās, ka saruna viņiem ir vienaldzīga.

— Tu esi it kā no ratiem izmests, — piezīmēja Helgs, alus bāra piesmēķētajā puskrēslā mēģinādams ieskatīties resnuļa

sejā.

— Es? Kas tev nāk prātā? Uz tavu veselību!

Viņi iemalkoja alu.

— Tātad tu saki — kaut kas bezjēdzīgs, — iesāka Undesens. — Bet kur tu

* vispār saskati jēgu? Personiski es to neredzu nekur. Un, jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk pārliecinos, ka mēs visi mirkstam līdz jostas vietai mēslos.

Helgs nodrebēja, un Undesens to ievēroja, bet turpināja runāt, it kā neko nebūtu pamanījis.

— Jā, jā, dzīvojam līdz jostai mēslos un izliekamies, ka viss ir kārtībā. Ka mēs neko neievērojam. Ka mēslu it kā vispār nebūtu. Tas ir, ja skaidrotu, tie, protams, atrastos, bet tā jau ir jābūt un ne citādi. Tātad vis notiek tā, kā vajadzīgs. Un labi, kā teikt, ka esam mēslos un nevis, piemēram, sērskābē.

Atraugodamies viņš izdzēra alu un turpināja:

— Tu saki, bezjēdzīgs? Hal Nu, ņemsim, piemēram, kaut vai tevi. Tu dzīvo, rosies, ik dienas izgriez visādas blēņas, ēd, guli. Un tā tālāk. Bet vai tu bieži padomā, kāda tam visam jēga? Vai tevī pašā tā ir? Tu taču ne reizi par to neesi domājis, varam kaut saderēt. Tā ņu tas ir. Un nevajag domāt, citādi sāksi saprast, ka tā sauktā dzīve tāds tukšs jandāliņš vien ir. Viena nebeidzama kņada. Kņada ēšanas dēļ, apģērba dēļ, apšaubāmu ērtību dēļ — teiksim, vēlēšanās sēdēt mīkstā krēslā, komandēt padibeņu baru, kuri savukārt jauc prātus veselam kretīnu pulkam. Kā dēļ to visu dara? Galu galā vēdera dēļ. Bet kas tas vēders tāds ir? Mēslu fabrika. Tā nu, aprakstījuši loģisko loku, esam atgriezušies pie manas runas sākuma. Bet šajā lokā ir vieni vienīgi mēsli. Vai saprati? — Viņš pašķielēja uz tukšo krūzi un no-šmakstināja lūpas.

— Nu, nē. — iebilda Helgs. — Tā jau nu nav. Ikviens taču vēlas dzīvot labi. Gan tu, gan es, gan jebkurš cits. Vai tad tā ir bezjēdzība?

Absolūti! — atcirta Undesens.

Es tev nevaru piekrist.

Tad sēdi mēslos, — ieteica Undesens. Iestājās klusums. Helgs pagrozīja rokās

kausu, iedzēra malku.

Jā, vēl par štatu samazināšanu, — viņš teica. — Vai nekas tuvāk nav dzirdēts?

Vari neuztraukties. Viss jau ir izlemts. Mūs abus neaiztiks.

Vai tu to droši zini?

Droši. Labāk iedzersim par to.

Paldies, man vairāk negribas.

Kā zini. Kas tev bija pārrunājams?

Nekas. Tāpat gribējās patērzēt.

— Izlocies … Nu, nu. Es eju. Undesens piecēlās, iebāza rokas kabatās

un līgodamies gāja uz durvīm. Helgs viņu panāca uz ielas.

— Undesen, pagaidi! No kā tu uzzināji par atlaišanu?

— No sekretāres. Vari gulēt mierīgi. Ceļā uz mājām Helgs sapņoja par savu

savrupmāju. Plašu divstāvu ēku, lai no rītiem varētu nokāpt pa kāpnēm, nevīžīgi šūpojot rītasvārku jostas zīda pušķi. Jā, jā, tieši tā, kā sensenis redzētā filmā par bagātnieku dzīvi, rītasvārku pušķi ieskaitot …

Un, tai pašā vakarā iekļuvis dūksnājā, viņš stāvēja, bezgalīgi smaidīdams un domādams savu domu.

Apmēram nedēju pēc sarunas dzertuvē Helgs, kā parasti ieradies darbā, neieraudzīja pie galda Undesenu. Stundas laikā viņš pabeidza izgriezt rakstus, kas bija palikuši pāri no iepriekšējās dienas, un salika tos kastītēs. Undesens joprojām neieradās, un nebija kam atzīmēt izgriežamos avīžu rakstus.

— Alrikas kundze, vai Undesens ir saslimis? — Helgs jautāja.

Alrika pacēla galvu no rakstāmmašīnas.

Kā? Vai tad jūs vēl nezināt?

N-nē. Vai kas noticis?

— Nu, viņš taču izdarījis pašnāvību. Vakar vakarā.

Helgs raudzījās Alrikā un nespēja pateikt ne vārda.

Vai jūs varat iedomāties? Ne no šā. ne no tā izdzēris veselu paku miega zāļu. Mums piezvanīja viņa dzīvokļa saimniece un visu pastāstīja. Starp citu, viņš vienmēr bija tāds savāds. Es jau sen ievēroju. Man acs ir ietrenēta, varat būt drošs. Man kaimiņos viens tips sajuka un nobeidza savu sievu. Iedomājieties, viņš nogrieza tai ausis…

Jūs par to jau stāstījāt, — Helgs viņu pārtrauca.

Vai tiešām? Tad, lūk. Tam tipam bija paradums grauzt nagus, nu tieši tāpat kā Undesenam. Vai varat iedomāties? Jau toreiz kad viņš pie mums sāka strādāt, es nospriedu, ka ar šo cilvēku jābūt pēc iespējas uzmanīgākai…

Helgs nedzirdēja. Viņa ķermeni sāka kratīt auksti drebuļi.

Tātad jūs domājat, ka viņš sajucis? — viņš jautāja.

Nu, protams, protams. Tikai vājprātīgs cilvēks varēja atstāt tik jocīgu zīmīti.

— Vai tad viņš atstājis zīmīti?

Jā, pavisam īsu. Kaut ko, it kā … Pagaidiet, atcerēšos. Nu jā, kā tad: «Negribu vairāk ķepuroties dūksnainajā purvā. Visu to labāko vēlēdams, Undesens.» Vai jums kļuva nelabi, Helga kungs? O, jums vajag sevi saudzēt.

Nē … Nekas … Viss ir kārtībā … Es labāk iešu nodzerties ūdeni.

Undesena vietā drīz sāka strādāt jaunizcepts filoloģijas bakalaurs, vēl pavisam jauns cilvēks ar pielaizītām ūsiņām un piņņainu seju.

Un viss ritēja parastajā gultnē.

Bet dūksnājs kļuva aizvien dziļāks. Augusta vidū Helgs iegrima žurgā līdz padusēm. Vairākas reizes viņš- nokavēja darbu tādēļ, ka ilgi mazgāja nost dubļus.

Helgs nekādi negribēja ticēt, ka drīz purvs viņu aprīs ar visu galvu. Viņš centās sevi pārliecināt, ka tāda nejēdzība nevar notikt, ka viss mainīsies, kaut kā nokārtosies. Taču viņa dzīvi gandēja pastāvīgas apslēptas šausmas, kas viņu nepārtraukti mocīja. Kādreiz izmisuma brīdī Helgs nopirka kurpes ar augstiem papēžiem un kopš tā brīža tās nekad neno-vilka.

Pienāca diena, kad viņš iegrima dūksnājā līdz kaklam. Tikai tad Helgs nolēma bēgt, cerēdams, ka pārcelšanās uz citu novadu pasargās viņu no purva. Viņš steidzīgi pieprasīja atvaļinājumu, pārvērta naudā visus savus kapitālus un ar pirmo lidmašīnu, kas gadījās pa rokai, aizbrauca uz kādu jūrmalas kūrortpilsētu.

Helgs apmetās viesnīcā, kura arhitektoniski atgādināja no stikla un betona darinātu lieveniti, kas pielīmēts pie Iegarenas klints, kura vietām apaugusi ar krūmājiem. Ātrgaitas lifts savienoja viesnīcu ar oļiem klātu pludmali, kuru no ausmas līdz rietam izraibināja svītraini saulsargi un gu-ļamkrēsli. Ieapaļā licl pret akmeņiem plīsa krasta bangas, pārvērzdamās apžilbinoši baltās putās.

No Helga istabas loga varēja redzēt pilsētiņu, kas bija izstiepusies gar augsto krasta krauju. Dārzu burzguļojošajā zaļumā kā sarkanas skabargas rēgojās dakstiņu jumti. Līdzīgi milzīgam pakavam pilsētiņu aptvēra kalnu grēdas. To pakājē stiepās plantāciju svītrainie ielāpi, augstāk nogāzē auga skrajmežs, kas atgādināja nodilušas vilnas šķipsnas, no kurām kā sēnes līda laukā brūnas granīta smailes.

Pret vakaru no kalna slīdēja lejā milzīgs, melns kamolains mākonis. Tas stiepās pāri krastmalai, kura bija kļuvusi blāva, un atnesa brāzmainas lietus gāzes. Lietus pilienu ieaijāts, Helgs mierīgi aizmiga.

No rīta viņš pabrokastoja kafetērijā uz viesnīcas jumta. Lēni dzēra kafiju, atknieb-dams no grauzduļiem gabaliņus un mezdams tos histēriski ķērcošajām kaijām, kuras lidoja gar pašām terases margām. Ar naudaszīmēm piebāztais čemodāniņš stāvēja zem krēsla, nomocīdams Helgu ar savu visspēcību. Atstājis sev tikai kabatas naudu, Helgs nodeva čemodānu uzglabāt viesnīcas seifā un aizgāja pastaigāties.

Klusās ieliņas liecināja par kārtību un nosvērtību sadzīvē. Pāri žogiem liecās augļu pilni koku zari. To ēnā snauda brīnum-mierīgi klaiņojoši suņi. No pilsētiņas iedzīvotājiem Helgs šai stundā nesatika nevienu, uz pludmali gāja vienīgi bikini tērpusies gardegunaina meitene un vecene melnā kleitā, ar aubīti galvā, vedot aiz iemauktiem samtspalvainu ēzelīti, kurš bija iejūgts ar piena kannām piekrautos ratos.

Piegājis pie kraujas, Helgs apsēdās uz akmeņu krāvuma un ilgi skatījās, kā virf jūras pelēkā dūmakā karājas caurspīdīgā saule, bet zem vīna, pie horizonta, balto notraipīta zvejnieklaivas bura.

Pusdienlaikā viņš atgriezās viesnīcā, iegāja savā istabā un iegrima zaļajā dūksnājā, kurš jau sniedzās līdz pašām lūpām. Pamatstājā stāvēdams purvā, viņš idiotiski ķiķināja, un siltā žurga kutināja viņa seju. Izrādās, ka dūksnājs eksistē visur un paslēpties no tā nav iespējams. Vienalga, kurp Helgs bēgtu, tas viņu visur panāks, panāks un nonāvēs.

Kad dūksnājs viņu atbrīvoja, Helgs nometās četrāpus uz grīdas un ilgi tā tupēja smirdošās, zaļās žurgas peļķē. Lai arī cik savādi tas būtu, šī bezjēdzīgā un apkaunojošā poza sniedza viņam atvieglojumu. Viņš piecēlās, ielaida vannā ūdeni un, apmeties uz tās malas, turēja rokā bārdas skuvekļa asmenīti. Sakoncentrēdams spēkus, viņš sēdēja un vilka pa plaukstu ar asmenīša neaso malu. No krāna straumēm tecēja ūdens, veidodams vizuļojošus pūslīšus. Helgs piecēlās un saniknots nospļāvās. Bārdas skuvekļa asmenīti viņš nolika uz spoguļgaldiņa.

Helgs rūpīgi nomazgājās, iesmaržojās, uzvilka jaunu uzvalku un nobrauca pagrabtelpas restorānā. Tur viņš pasūtija lieliskas pusdienas, pudeli šampanieša un nosēdēja pie galdiņa līdz vēlam vakaram. Zālē pamazām pulcējās apmeklētāji, kļuva trokšņaini, pēkšņi nodzisa gaisma, stūros iedegās krāsaini prožektori, un uz estrādes Iznāca orķestranti — nēģeri purpursarka-nās frakās. Zāli pāršalca blūza plūstošā, stieptā melodija.

Helgs dzēra, ēda, dejoja, atkaļ ēda un dzēra. Aizrāvies viņš pasūtija cigāru un pirmo reizi mūžā mēģināja uzsmēķēt, bet, jau dažas reizes ievilcis dūmus, bija spiests doties uz tualeti. Atguvies un sakārtojis sabojāto iestīvinfito žabo, viņš ieklīda bā-

Nav beigu