Dārdu aizas noslēpums

DINOZAURU MEDNIEKI

Misters Leslijs Beizs kritiski aplūkoja fotouzņēmumu.

— Ja tā nav krāpšana, es te runāju par veiklu fotomontāžu, — viņš sacīja, sniegdams man fotogrāfiju, — tad tas jūs katrā ziņā ieinteresēs.

— Mēs izdarījām ekspertīzi, — sekretārs steigšus paskaidroja.

Misters Leslijs Beizs nievīgi paraustīja plecus. Ne vārda neteikdams, es raudzījos fotouzņēmumā. Briesmonis bija vismaz septiņus metrus augsts. Tas stāvēja uz pakaļkājām, atbalstījies pret resnu asti. Milzīgie žokļi ar gariem, smailiem zobiem bija pavērti. Priekšējās ķetnas, apbruņotas ar lieliem nagiem, kas izskatījās pēc līkiem dunčiem, piespiestas pie krūtažas. Mazās, apaļās acīs sastindzis traks, neremdināms niknums. Blakus zemē saplosīta degunradža atliekas. Bojā gājušais milzis līdzās briesmonim, kas grasījās kaut kur lēkt, izskatījās pēc samīta žurkulēna.

— Nav šaubu, ka šī ir kāda nezināma tirānozauru suga, kura kā par brīnumu nav iznīkusi vēl līdz mūsu dienām, — es teicu un noliku fotogrāfiju uz galda.

— Jūs pats labāk zināsiet, kā to nezvēru sauc, — noņurdēja misters Beizs. — Jūs taču esat zooloģijas profesors?

— Paleontoloģijas, — es precizēju.

— Man tas vienalga. Tātad jūs uzņematies sameklēt šo skaistuli un atvest to uz vienu no maniem zooloģiskajiem dārziem?

— Uzdevums nav nekāds vieglais , ..

— Tāpēc jau es griezos pie jums, mister… mister…

— Turski, — sekretārs piepalīdzēja.

— Jā, jā . . . mister Turski. Jūs, liekas, jau esot bijis Centrālajā Āfrikā?

Klusēdams pamāju ar galvu.

— Kur un kad?

— Esmu strādājis Zilās Nīlas augštecē otrā pasaules kara laikā. Esmu bijis arī citos apvidos .. .

— Un pēc tam?

— Tas būtu garš stāsts. Negribu jūs aizkavēt. Pašlaik lasu paleontoloģijas lekcijas par mugurkaulniekiem . . .

— Zinu. Par dzīvu tirānozauru es jums maksāšu . .. divsimt tūkstošus dolāru. Par ādu un skeletu — simt tūkstošus. Ja atgriezīsieties tukšā, nedabūsiet ne graša. Visas publikācijas tikai caur manām izdevniecībām. Nevienu interviju, nevienu fotogrāfiju kādam citam! Vai esat ar mieru?

Atbildēju, ka padomāšu.

— Izlemiet tūlīt! — Mistera Leslija balsī ieskanējās kaut kas ļauns. — Un iegaumējiet: ja atteiksieties, jūs neko neesat dzirdējis un šo fotogrāfiju neesat redzējis.

— Bet ekspedīcijas izdevumi?

— Minēsiet summu, kāda jums vajadzīga . .. protams, veselīga saprāta robežās.

— Esmu ar mieru.

— Līgumu parakstīsiet jau šodien! Ekspedīcijas personālu izraudzīsiet Beļģijas Kongo kolonijā. Eiropiešus, — cik vien iespējams, mazāk! Neviens nedrīkst zināt, kādēļ braucat. Lai domā, ka tā ir parasta ekspedīcija, kura dodas gūstīt retus dzīvniekus. Pēc ierašanās tur pateiksiet, ko atzīsiet par vajadzīgu. Plānu un tāmi iesniegsiet nedēļas laikā! Izbraukšana pēc divām nedēļām!

Mēģināju kaut ko iebilst.

— Atkārtoju, taisni pēc divām nedēļām un ne dienu vēlāk! Mani aģenti ir jūsu rīcībā. Jums līdzi dosies mana uzticības persona Persijs Vufs. Viņš izlidos uz Kongo pēc trim dienām. Nav slikts puisis. Viņam ir vērīgas acis un gauži cietas dūres. Jūs viņu iecelsiet p.u savu vietnieku. Tas ir viss!

Zviņneša fotogrāfiju atļausiet man ņemt līdzi?

— Dabūsiet kopiju. Bet neaizmirstiet nosacījumus . . .

— Šī ir pilnīgi nezināma tirānozaura suga, — es teicu, pievirzīdams uzņēmumu sev tuvāk, — Jāizdomā briesmonim labi skanīgs nosaukums un tūlīt, tiklīdz atradīsim kaut vai viņa zobu …

— Velns jūs rāvis ar vienu pašu zobu! — misters Leslijs Beizs iesaucās. — Man nepieciešams viss tirānozaurs. Viss! Dzīvs vai sliktākajā gadījumā — nosprādzis.

— Protams, — es piekritu. — Bet, lai viņam dotu vārdu, pietiek pat ar vienu zobu. Kā jums patiktu sugas apzīmējums Tyrannosaurus beizi? Skan tīri labi!

Misters Beizs to nebija gaidījis. Šķiet, viņš jutās glaimots. Viņš pat pietvīka aiz labpatikas. Iedomājos, ka es sēdētu viņa vietā: protams, būtu patīkami, ja manā vārdā nosauktu visbriesmīgāko nezvēru, kāds jebkad dzīvojis Zemes virsū. Bet misters Leslijs Beizs tūdaļ sadrūma un sāka bungot ar pirkstgaliem pa galdu. Gaidīju, ka viņš izklāstīs veselu virkni papildnoteikumu, jo līgums taču vēl nav parakstīts. Bet viņš ar tādu kā šaubīšanos, kas ,viņam nemaz nebija raksturīga, pēkšņi iejautājās:

— Vai tirānozaura sugas apzīmējumā nevarētu būt divi vārdi?

Uzreiz vēl nesapratu, kas Beizam padomā, un piesardzīgi atbildēju, ka izņēmuma gadījumos sugas apzīmējums var sastāvēt no divām daļām.

Viņš atplauka.

— Ierakstiet blakus manam uzvārdam arī sievas vārdu.

— Kādas sievas, cienījamais kungs?

— Protams, manas, — misters Beizs apvainojās. — Viņas vārds ir Rita.

— Lieliski, — es atteicu. — Tātad Tyrannosaurus beizi ritas. Norunāts.

Misteram Beizam laikam novēlās kā akmens no sirds.

— Viņa būs sajūsmināta. Sieva pastāvīgi mani kremt, ka es vēl neesot iemūžinājis viņas vārdu. Biju spiests samaksāt krietnu summu tam vecajam veprim no Nacionālā antarktiskā dienesta . .. nu, nu? …

-— Pogsam, — sekretārs pasteidzās izpalīdzēt.

— Jā, jā, Pogsam. .. Lai viņi tur nosauc manas sievas vārdā kādu ledus kalnu vai pingvīnu. Pogss apsolījās izraudzīt kaut ko piemērotu. Pēc laiciņa piezvanīja un teica, ka manas kundzes vārdā nosaukšot nesen atklāto šļūdoni. Nolēmu uzdāvināt sievai vārda dienā jaunu Antarktīdas karti, kurā būs iezīmēts viņas vārdā nosauktais šļūdonis. Taču jaunajā kartē tāda šļūdoņa nebija. Labi vēl, ka pārskatīju karti, iekām nebiju ar to uzplijies sievai. Tūlīt liku piezvanīt, paaicināt pie telefona Pogsu, un šis blēdis taisnojās, ka pēdējā brīdī manas sievas šļūdonis no kartes bijis jāizkasa, jo krievi apgalvojuši, ka šāda šļūdoņa nemaz tur neesot.

— Bet ar tirānozauriem tā būšana ir pavisam droša, — es apgalvoju, cik vien iespējams, nopietnāk.

— Pietiktu, ja mēs dabūtu vienu vienīgu zobu…

— Veselu tirānozauru, — misters Beizs atcirta.

— Zobu atrast ir vieglāk, — es pieklājīgi sacīju,

— Un tūlīt būs arī nosaukums, kuru kopā ar nezvēra zobu varēsiet pasniegt savai laulātajai draudzenei. Bet vesela dinozaura nomedīšana varbūt ilgs vairākus gadus. Jā, mister Beiz, es sastādīšu tāmi trijām sezonām. Pirmajā sezonā tikai meklēšana. Zvīņneša medīšana sāksies otrajā sezonā. Trešā sezona — rezervei.

Leslijs Beizs atmeta ar roku.

*

Tas viss bija tik sen — pirms daudziem mēnešiem. Dažreiz atceros dienu, kad apsolījos braukt pēc tirānozauriem, un tagad nevaru nociesties sevi nelamājis: vispirms dzimtajā — poļu valodā, pēc tam — angļu, vēl pēc tam — vācu valodā . ..

Protams, tā bija avantūra, ja es apņēmos meklēt dzīvu tirānozauru misteram Leslijam Beizam. Kādēļ es līdu tajā riebīgajā cilpā? Naudas dēļ? Nekad neesmu dzinies pēc naudas; un turklāt neveiksmes gadījumā es nedabūtu ne centa. Vai tādēļ, lai apceļotu neizpētītos Centrālās Āfrikas rajonus? Taču Āfriku pazīstu pietiekami, un neesmu vairs jauneklis, kas jūsmo par tālu ceļojumu romantiku. Lai publicētu vēl vienu monogrāfiju par reptiļiem? Bet mans vārds bez visa tā jau bija pazīstams ģeologu aprindās, un, atskaitot kādus pāris desmitus paleontologu, neviens monogrāfiju par reptiļiem nelasītu.

Skaidrs, ka man ļoti patiktos redzēt un vēl vairāk — atvest no Āfrikas dzīvu tirānozauru. Tomēr, aukstasinīgi visu apdomājis, pats vairs lāgā neticēju, ka šādi nezvēri tagad varētu eksistēt. Mūsu dienās fotogrāfi dara īstus brīnumus. Un tās fotogrāfijas rašanās arī šķita pavisam neskaidra.

Tātad biju, acīm redzot, pārsteidzies. Tomēr tas man negadās pirmoreiz — pārsteidzies esmu daudzkārt. Karš sen jau beidzies, bet es arvien vēl klaiņāju pa ārzemēm. Gaidu, kamēr mani aicinās? . . . Sirds smeldz, kad atceros Karpatu nogāžu priežu smalces un vakara miglas virs klusās Vislas, pirmskara Varšavu un vecās Krakovas šaurās ieliņas. Ticu, ka atgriezīšos, sapņoju par to . . . Bet pats vilcinos ar atgriešanos, jo pūlos pabeigt pēc kara sāktos pētījumus. Ar misteru Lesliju Beizu noslēgtais līgums vēl noildzināja manu atgriešanos Polijā par trijiem gadiem… Bet vai par trijiem vien?…

Lielo purvu malā vairākkārt jau bijām pārvietojuši savu nometni. Mani mednieki nesapratnē brīnās. Mēs nevis tvarstām_ retus dzīvniekus, kas vēl paslēpušies šajā Centrālās Āfrikas nostūrī, bet brienam pa purviem, ieelpojam indīgus izgarojumus, stiegam līdz jostas vietai un vēl dziļāk smirdošās dūņās, biedējam čūskas un milzīgus purvu krupjus, mokāmies neciešamajā, valgajā tveicē, zaudējam pēdējos spēkus, negantām purva drudža lēkmēm uznākot. Pirmā sezona tuvojas beigām, bet mēs vēl neesam atraduši pat ne zobu, nemaz nerunājot par tirānozaura eksistences pazīmēm.

Kā par nelaimi mednieku, kas zvīņneša fotogrāfiju bija atsūtījis misteram Leslijam Beizam, lauva saplosījis dažas dienas pirms tam, kad es atbraucu Bumbas pilsētiņā.

Mednieka kompanjons vecais Džeks Džonsons man likās tikpat liels stulbenis kā mans vietnieks Persijs

Vufs, Persijs bija sastapis zvīņneša fotogrāfijas atsūtītāju dažas dienas pirms tam, kad tas kritis lauvas nagos, bet nepajautājis, kurā Lielo purvu stūrī mitinās šiszvīņnesis. Džeks Džonsons bija tāds nejēga un zināja tik maz, ka sākumā es pat neatzinu par vajadzīgu viņam stāstīt par mūsu ekspedīcijas patieso mērķi. Šos divus dīkdieņus — Džonsonu un Vufu, kuri gan nepavisam nelīdzinājās viens otram, tuvināja kopēja īpašība — kāre pēc viskija. Sīkais, kalsenais plikpauris Džeks Džonsons varēja izdzert tikpat daudz kā dūšīgais tēvainis Vufs. Visvairāk jābrīnās, ka viņi gandrīz nemaz neieskurba. Džeks, nosēdējis veselu nakti pie galda un kopā ar Persiju iztukšojis vairākas pudeles viskija, no savas bises ar lodi spēja trāpīt lidojošai meža pīlei, bet Persijs ņēma krāsu kasti un devās gleznot ainavas. Tās neizskatījās nemaz sliktākas par tām, kuras viņš gleznojis tajās nedaudzajās dienās, kad bij,is pilnīgi skaidrā.

Pirmā sezona tuvojās beigām. Tumšie, mutuļojošie mākoņi arvien biežāk aizsedza sauli. Naktīs aizvien skaļāk šalca lietus biezajā, necaurredzamajā lapotnē, kas mūsu teltis sedza kā ar zaļu velvi. Tiesa, lietus gāzes vēl nebija sākušās, bet to tuvošanos varēja nojaust pēc tālā negaisa dobjās ducināšanas, pēc dzelteniem tvaikiem, kas vakaros kūpēja pār bezgalīgajiem purviem, pēc neciešami smacīgās tveices, pēc dzīvnieku izturēšanās. Bija jādodas uz dienvidiem, tālāk no šā smirdošā dūksnāja, kas pēc nedēļas vai divām nedēļām pārvērtīsies par neizbrienamu līkšņu.

Galu galā nolēmu skaidri un gaiši aprunāties ar Džeku Džonsonu. Pagaidām viņam bija teikts, ka esam ieradušies pētīt, fotografēt un notvert milzīgos Jirokodilus, kas vēl patvērušies dažos Centrālās Āfrikas apvidos. Tiesa, interesējos arī par citiem retiem dzīvniekiem, kas sastopami Lielo purvu malā, bet šiem dzīvniekiem pievērsāmies starp citu, garām ejot. . .

Džeks jau vairākkārt bija man rādījis lielo krokodilu pēdas, bet es tās tūlīt nopēlu, apgalvodams, ka rāpuļi, kuri atstājuši šis pēdas, nav pietiekami lieli un viņiem laiku šķiest nav vērts.

Persijs Vufs laiski atnāca kopā ar Džonsonu un, ne vārda neteicis, noslīga uz ceļojumu kofera, kas bija nolikts pie manas telts. Koferis nokrakšķēja.

Vufs bažīgi paraudzījās lejup uz koferi un pārvācās uz salocīta brezenta saiņa.

Džeks Džonsons pietupās un, kūpinādams īsu, melnu pīpi, nogaidoši uzmeta man pa mirklim.

— Drīz sāksies lietusperiods, — es teicu, — bet neesam vēl sastapuši neko tādu, kas segtu ekspedīcijas izdevumus un kastēm izdzertā viskija vērtību.

Persijs Vufs pamāja ar galvu, Džonsons izņēma no mutes pīpi un sāka to centīgi tīrīt.

— Paklausieties, Džonson, — es turpināju, — vai nelaiķis Ričards jums ko stāstīja par savu pēdējo ceļojumu uz šo apvidu?

— Par kādu apvidu jūs runājat, šef?

— Par to, kur pašlaik atrodamies.

— Stāstīt jau stāstīja, — Džonsons negribīgi atbildēja, joprojām dauzīdams pīpi. — Kas tad īsti jūs interesē? Vai krokodili?

— Nu, pieņemsim, ka milzīgie krokodili.

— Nē, par krokodiliem viņš nestāstīja.

— Bet par kādiem citiem retiem, lieliem dzīvniekiem, kurus viņš manījis vienīgi šinī apvidū, stāstīja?

— Neatceros, šef. Laikam nebūs stāstījis . . . Viņa pēdējais ceļojums uz šejieni beidzās neveiksmīgi. Abi iezemieši, kas viņu pavadīja, gāja bojā. Ja tie nebūtu nēģeri, Ričardam varētu draudēt visvisādas nepatikšanas. Bumbas pilsētiņā viens otrs jau sāka runāt nezin ko. Tikai tur nekas nesanāca. Gubernators ir bargs vīrs: par baltajiem tur rūpi, nejaus viņiem pāri darīt.

— Par iezemiešu bojā eju līdz šim jūs nebijāt stāstījis. Pirmā dzirdēšana.

— Tāpēc ka jūs neprasījāt. . .

— Bet tagad prasu un lūdzu izstāstīt visu, ko zināt par Ričarda pēdējo ceļojumu. Kāpēc nebraucāt viņam līdzi?

— Biju saslimis ar dizentēriju.

— Un pēc tam?

— Ričards lika, lai es viņu gaidot Bumbā.

— Tātad viņš aizbrauca no Bumbas pilsētiņas kopā ar diviem iezemiešiem? …

— Šef, viņš aizbrauca no Bumbas viens ar kādu mašīnu, kas devās uz šo pusi. Iezemiešus Ričards salīga Ngoā — tajā sādžā, kurā apmetāmies pārnakšņot trešās ceļojuma dienas vakarā. Ričards gribēja izpētīt jaunus novadus, kur varētu ķert reti sastopamus zvērus. Tā viņam pavēlējis Viklands — mistera Beiza aģents Ugandā. Bet Ričards gandrīz neko nepaspēja izdarīt. Abi iezemieši aizgāja pie tēviem, un Ričards atgriezās Bumbā. Pēc mēneša mums vajadzēja braukt kopā ar viņu, bet tad gadījās tā vecā amerikāniete, kas bija atceļojusi lauvas šaudīt. Viņa salīga Ričardu uz veselām trīsdesmit dienām. Jau pirmajās medībās amerikānietes ievainotais lauva Ričardu saplosīja.

— Bet amerikāniete? — es iejautājos.

— Atgriezās Bumbā, salīga citu mednieku un atkal aizbrauca lauvas trenkāt.

— Vai jūs zināt, kāpēc gāja bojā iezemieši?

— Ričards teica, ka viņus saminis baltais degunradzis.

— Abus divus uzreiz?

— It kā …

— Tatad Ričards jums neko nav stāstījis par brīnumainajiem, milzīgajiem dzīvniekiem, kurus viņš redzējis sava pēdējā ceļojuma laikā?

— Nē, šef. . . Vai tad viņš kaut ko tādu redzējis?

— Sakiet, Džonson, — vai pats nekad neesat dzirdējis par šiem bībeles laiku briesmoņiem, kas mitinoties Lielajos purvos?

— Par bībeles laiku briesmoņiem neesmu dzirdējis… Un es arī neatminos, kādi briesmoņi aprakstīti bībelē … Varbūt ^valzivis?

Persijs Vufs ņirdzīgi iesmējās.

Jutu, ka mana pacietība izsīkst. Dzedri sacīju:

— Es runāju par dzīvniekiem, kurus līdz šim Āfrikā neviens nav redzējis. Par dzīvniekiem, kuri citos kontinentos izmiruši pagājušajos ģeoloģiskajos laikmetos.

— Ja jau viņus neviens nav redzējis, kā tad zināms, ka viņi te ir? — Džonsons patiesi brīnījās.

— Vai, iezemiešu teiksmās klausīdamies, neko līdzīgu neesat dzirdējis?

— Priekšniek, priekšniek, — Džonsons atmeta ar roku, — iezemiešu pasakās ir tādi zili brīnumi, ka … Šejienes nēģeriem vispār nevar ticēt. Vēl vakar viens no mūsu puišiem muldēja, it kā viņa tēvs purva malā redzējis briesmoņus, kas izskatījušies reizē gan pēc ziloņa, gan pēc krokodila un turklāt bijuši divdesmit metru gari. Ko tu tādam melsējam padarīsi? …

— Patiešām, ko tu padarīsi… — es teicu. — Bet ko jūs domājat par šo fotogrāfiju? — Es sniedzu tirānozaura uzņēmumu, ko man bija iedevis misters Leslijs Beizs.

Džonsons plati iepleta acis.

— Tas nu gan ir zvērs! — viņš iesaucās, un pēc Džonsona patiesās izbrīnās sapratu, ka viņš šo fotogrāfiju redz pirmoreiz. — Priekšniek, kur jūs to bildi ķērāt?

— Fotografējis pats Ričards, laikam sava pēdējā ceļojuma laikā.

— Nevar būt! Ričardam nekad nav bijis fotoaparāta. Un viņš arī neprata ar to rīkoties. Šef, tā nav viņa fotogrāfija.

Persijs nemierīgi pagrozījās uz brezenta saiņa.

— Un tomēr Ričards aizsūtījis šo fotogrāfiju misteram Beizam, — es neatlaidos.

— Var jau būt, bet Ričardā uzņemta fotogrāfija tā nav.

— Kas tad to uzņēmis?

— Nezinu, šef. Nekad neesmu redzējis Ričarda rokās šādu fotogrāfiju. Tiesa, viņš nebija nekāds vaļsirdīgais, bet par sastapšanos ar šādu elles izdzimteni Ričards droši vien man pastāstītu… Tātad jūs esat atbraucis medīt šito nezvēru?

— Šito arī.

Džonsons klusītēm iesvilpās.

— Ar to nu gan es negribētu tikties, — viņš purpināja, aplūkodams fotogrāfiju. — Paskatieties, kas palicis pāri no baltā degunradža!

— Džek, vai jūs domājat, ka tas ir baltais degunradzis?

— Skaidrs kā diena, paraugieties uz zvēra galvu.

Paņēmu fotogrāfiju, sīki aplūkoju to caur lupu un pārliecinājos, ka Džonsonam taisniba.

Sis atklājuiņs padarīja mani domīgu. Iezemiešus, kas pavadījuši Ričardu, esot saminis baltais degunradzis. Arī uzņēmumā redzams baltais degunradzis, bet tirānozaura saplosīts. Vai tā ir tikai sagadīšanās? Baltie degunradži Āfrikā kļuvuši par lielu retumu. Oficiālajā statistikā apgalvots, ka to skaits vairs nepārsniedzot simtu. Viņus medīt aizliegts, un noķeršanas licence maksā traku naudu. Turklāt Ričardam nemaz neesot bijis fotoaparāta . . .

Mans uzdevums negaidot sarežģījās, un es sūkstījos, ka šo sarunu nebiju sācis agrāk.

Džonsons arvien vēl rūpīgi aplūkoja fotouzņēmumu. Persijs Vufs snauda, atspiedies ar muguru pret manu ceļojumu koferi.

— Prātoju, kurā vietā šim mazulītim būtu jātēmē, lai uzreiz nogāztu no kātiem? — Džonsons domīgi sacīja, nenolaizdams acu no fotogrāfijas.

— Seiti Ja šāviens ir veiksmīgs, jūs caururbsiet sirdi un sadragāsiet mugurkaulu. Bet mums jāpapūlas, lai dzīvu dabūtu rokā šo briesmoni.

Džonsons sāka skaļi smieties.

— Priekšniek, jūs jokojat! Pat ja izdotos to nezvēru ievilināt slazdos, kā mēs viņu sasaistīsim, kā pārvadāsim, ar ko barosim? Nē, nē! . . . Nošaut, par to vēl var būt runa, bet mēģināt notvert dzīvu — no tā es atsakos. Par to līgumā nekas nav teikts…

— Ja nokļūsim uz briesmoņa pēdām, noslēgsim citu līgumu, — es mierīgi sacīju. — Pamēģināsim notvert kādu no jaunajiem, ko no šejienes spējam izvest. Bet vispirms mums jāizpētī šo riebekļu parašas. Mūsdienu zinātne gandrīz neko nezin par viņiem. Līdz šim valda uzskats, ka dinozauri izmiruši pirms kādiem sešdesmit miljoniem gadu_ krīta perioda beigās. Taču tik vecā kontinentā kā Āfrikā dažas šo rāpuļu sugas varēja saglabāties līdz mūsu dienām. Šeit, kontinenta vidū, ģeogrāfiskie apstākļi, šķiet, nav krasi mainījušies daudzu miljonu gadu laikā. Tāpēc dinozauri varbūt varēja šcil patverties daudz ilgāk. Sāds atradums padarītu mūs slavenus un bagātus. Džonson, ja mums paveiktos, turpmāk jūs varētu dzīvot bez raizēm.

— Bet jūs, šef?

— Es sarakstītu par tirānozauriem biezu grāmatu ar krāsainām ilustrācijām.

Persijs Vufs it kā nopūtās, it kā ierukšķējās, un es sapratu, ka viņš tikai izliekas par aizmigušu, bet īstenībā uzmanīgi klausās mūsu sarunā.

«Varbūt viņš tikai tēlo stulbeni,» es domāju, pavērdamies uz Persija plato, gauži veselīgo ģīmi, tik bezrūpīgu kā dusošam zīdainim.

— Cik es varētu dabūt par to nezvēru? — Džonsons taujāja.

— Tagad vēl pārāk agri runāt par summu, — es iebildu. — Vispirms jāuzzin, vai šeit tiešām dzīvo dinozauri un kādi dinozauri. Piemēram, zvērs, par kuru jums stāstījis nēģeris, arī var būt dinozaurs, taču nevis plēsoņa kā tas, kurš redzams fotogrāfijā, bet zālēdājs. Varbūt brontozaurs vai diplodoks. Iztaujājiet pamatīgāk to nēģeri, kur un kad viņa tēvs redzējis šo dzīvnieku un kāds tas izskatījies.

— Pasaukšu to nēģeri. Viņš mazliet runā angliski.

— Pasauciet!

Pēc brīža Džonsons atgriezās kopā ar slaidu, jaunu nēģeri, pāri plecam melnais afrikānis bija pārsviedis togai līdzīgu baltas drānas gabalu. Nēģera tumšie, cirtainie mati bija izrotāti ar divām cepurītes veidā saliektām strausa spalvām. Ovālo, tumšbrūno seju ar augstu pieri un smalkiem vaibstiem šķērsoja dziļa rēta no deniņiem līdz zodam . . .

— Viņa vārds ir Kvali, — Džonsons skaidroja. — Aizvakar pārnācis mājās kopā ar citiem nesējiem un gribētu palikt mūsu nometnē.

— Labdien, priekšniek, — Kvali sacīja, pielikdams plaukstas pie krūtīm un mazliet pieliekdams galvu. — Mans labi zina medību vietas. Mans var puh-puh . . . šaut. Lūdzu, dod man karabīni, patronas, un mans parādīs labas vietas. Daudz lauva, bifelis, zilonis, baltais degunradzis . . .

— Man vajadzīgs krokodils, milzīgs krokodils, — es sacīju. — Tāds krokodils, kam aste būtu zem tā koka, bet galva tur, kur sēž lielais, baltais vīrs. — Es parādīju ar roku uz Persija Vufa pusi.

Persijs sakustējās un parāva sev apakšā kājas.

— Tāds krokodils te nav, — Kvali noteikti sacīja, un Džonsons apmierināti pamāja ar rudo, plikpauraino galvu.

— Bet zvērs, par kuru vakar stāstīji baltajām medniekam?

— Ahā, tas zvērs nav te, — Kvali teica. — Divi, pieci, desmit, — viņš skaitīja uz pirkstiem, laikam pūlēdamies atcerēties angļu vārdus, — piecpadsmit dienas jāiet. .. Ļoti slikta vieta . . . Viens iesi, pagalam esi. . . Tur, .— viņš gauži piepūlējās, mēģinādams izraudzīties vajadzīgos vārdus, bet nespēdams tos atminēties vai nemaz nezinādams. — Tur … — un viņš sāka Džonsonam kaut ko skaidrot vietējo bantu nēģeru izloksnē.

Mednieks uzmanīgi klausījās, laiku pa laikam šaubās pašūpodams galvu.

— Ko nēģeris stāsta?

— Viņš apgalvo, ka lielie zvēri dzīvojot divu nedēļu gājienā no šejienes, bet tuvoties viņu mitināšanās vietām esot bīstami. Ļaunie gari sargājot to apvidu. Viņu balsis vakaros skanot pāri purviem. Melnie mednieki nekad neejot dziļi purvos, jo atceļa no turienes neesot. . . Viņa tēvs redzējis milzīgos zvērus, kad tie lielās bailēs bēguši. Viņš domā, ka šādus briesmoņus varējuši nobiedēt tikai ļaunie gari. Bet ļaunos garus viņa tēvs neesot redzējis. Lielajiem zvēriem rumpis un kājas esot kā ziloņiem, aste kā krokodiliem, galva un kakls kā čūskām. Uz muguras rēgojoties asi puni, tādi kā degunradžiem uz purna, lai gan purva nezvēriem šo punu esot vairāk un tie daudz lielāki nekā degunradžiem. Kad tie zvēri skrējuši, zeme drebējusi un koki līgojušies.

— Pajautājiet — cik tādus zvērus redzējis nēģera tēvs un kad viņš tos redzējis?

— Redzējis trīs zvērus. Divi liels zvērus un vienu ni<izs zvērus, — Kvali atbildēja, saprazdams manu jaul.ijumu. — Tas bija sen sen: tēvs vēl bija jauns, Kvali nebija dzimis.

— Kur tagad ir tavs tēvs?

Nēģera acis piemiedzās, sejā pavīdēja sāpes. Viņš pagriezās pret Džonsonu un tam kaut ko satraukti skaidroja.

— Viņa tēvu noslepkavojuši beļģieši, — Džonsons pārtulkoja, acis nodūris. — Pirms dažiem gadiem beļģieši tēvu nošāvuši reizē ar citiem viņu sādžas vīriešiem.

Iestājās spriegs klusums.

— Vai pats esi bijis tanī apvidū, kur tavs tēvs redzējis lielos zvērus? — es jautāju, izvairīdamies raudzīties nēģerim acīs.

— Nē, — Kvali sacīja, — bet mans zina tur aiziet. Es… es aizvedīšu tur balto mednieku par vienu karabīns ar patronām. Es aizvedīšu līdz svētajiem akmeņiem. Tālāk jāiet vēl viena diena.

— Ļoti labi, — es teicu. — Tu aizvedīsi mūsu ekspedīciju līdz svētajiem akmeņiem. Rītdien dosimies atpakaļ uz Bumbu, un, tiklīdz beigsies lietus periods, tu aizvedīsi mūs turp, kur tavs tēvs redzējis briesmoņus.

— Un karabīns es dabūšu? — Kvali neticīgi jautāja.

— Lai gan nēģeri Kongo kolonijā nedrīkst turēt vītņu šautenes, — es sacīju, — tomēr tev uzdāvināšu karabīni un patronas, ja parādīsi man briesmoņu pēdas. Tikai pēdas .. .

Kvali saknieba lūpas un caur pieri palūkojās uz mani.

— Priekšniek, vai nepiekrāpsi?

— Ja pēdas parādīsi, nepiekrāpšu.

— Norunāts, — nēģeris svinīgi sacīja. — Kvali aizvedīs ekspedīciju un parādīs liels zvēru pēdas.

Pēc nedēļas mēs jau bijām Bumbā. Liku Vufam un Džonsonam iekraut kuģī sprostus ar reti sastopamiem dzīvniekiem, kurus sūtījām uz mistera Leslija Beiza zooloģiskajiem dārziem, bet pats iekāpu lidmašīnā un pēc dažām stundām jau soļoju pa Beļģijas Kongo galvaspilsētas Leopoldvilas ļaužu pilnajām ielām.

Pilsētā nesen bija notikuši nemieri. Par to vēl liecināja veikalu skatlogu izsistās rūtis, daudzās patruļas, kongojiešu drūmās sejas, balto iedzīvotāju satrauktā čukstēšanās. Šķita, ka stāvoklis joprojām ir gruzdošu politisku kaislību piesātināts un tās nespēj apslapēt pat lietus periods. Lidostā valdīja nervoza rosība. Daudzi belģieši sūtīja savas ģimenes uz dzimteni.

Dabūju istabu Grandhotelī. Dažas dienas pagāja, kamēr nokārtoju formalitātes sakarā ar jauno ekspedīciju, kamēr aizrakstīju vēstules un sastādīju pārskatu misteram Leslijam Beizam. Pēc tam ik dienas gāju uz Centrālo zinātnisko bibliotēku, lai izskatītu jaunākos ģeoloģijas un paleontoloģijas žurnālus. Vienā no tiem izlasīju kāda izcila, nesen no Abesīmjas atbraukuša krievu paleontologa rakstiņu. Sibu kalnos smilšakmens plāksnē viņš atradis noslēpumainas, terciārā periodā iemītas pēdas, kuras, pēc viņa domām, atstājis kādas nezināmas sugas milzīgs zvīņnesis. Balstīdamies uz dažādiem materiāliem, ari uz Abesīnijas folkloru, zinātnieks izteica domu, ka Centrālās Āfrikas neizpētītajos rajonos lielie zvīņneši varbūt vēl dzīvojuši līdz kvartāra periodam un varbūt pat līdz mūsu laikmetam.

Iznācu no bibliotēkas pavisam saīdzis. Līgums mani saistīja, un man nebija ne vien tiesību publicēt to, ko zināju, bet es nedrīkstēju pat aizsūtīt vēstuli raksta autoram un pastāstīt viņam par saviem uzskatiem.

Drūmu domu nomākts, lēni gāju pa centrālo bulvāri, nelikdamies ne zinis par lietu, kas gāza arvien spēcīgāk. Pēkšņi kāds mani saņēma aiz piedurknes. Paskatījos atpakaļ. Tur stāvēja neliels, plecīgs vīrs caurspīdīgā pelēka mākslīga auduma lietus mētelī. Galvā tāda pati caurspīdīga kapuce, un uz mani raudzījās apbrīnojami pazīstamas acis, tālāk atvirzītas viena no otras, nekā tas parasti mēdz būt.

— Turskis?… Zbišeks! … Kas tad tevi šeit attriecis?

Svešinieks atgrūda kapuci uz pleciem, un tagad uzreiz viņu pazinu. Tas bija inženieris Marians Barščaks no Varšavas.

1939. gada vasarā mūs abus iesauca armijā kā reta* zervistus, un nokļuvām vienā pulkā. Kad Hitlers iebruka Polijā, mūsu pulks atradās pie Kališas un uztvēra pirmo ienaidnieka triecienu. Pulku iznīcināja, bet mēs kā par brīnumu izglābāmies no gūsta un slēpāmies Karpatos. Pirms kara biju tur strādājis un pazinu katru taku, katru kalnu pāreju. Pa kalniem vien aizgājām līdz Rumānijas robežai. Pēc tam daudzus mēnešus pavadījām Rumānijā un 1940. gada pavasarī abi jau bijām Marseļā. Tur mūsu ceļi šķīrās. Mani uzaicināja strādāt ģeoloģiskās pētniecības darbus Nīlas augštecē, bet Marians aizbrauca uz Londonu, lai iestātos Polijas armijā, kas tur tika komplektēta . ..

Tagad Āfrikā apkampāmies un sabučojāmies.

Pēc brīža jau sēdējām Grandhoteļa restorānā pie galdiņa.

— Kāpēc neesi atgriezies Polijā? — Barščaks vispirms jautāja.

— Bet tu?

— Es atgriezos četrdesmit sestajā gadā. Kalpoju jaunās Polijas karaspēka vienībās, pēc tam pārgāju diplomātiskajā dienestā. Pašlaik esmu demokrātiskās Polijas konsuls Konakri pilsētā. Leopoldvilā ierados komandējumā. Bet ko esi darījis tu?

Skopi pastāstīju par savām gaitām.

Barščaks pagrozīja galvu ar īsi apcirptajiem matiem, kas jau metās sirmi.

— Zbigņev, tev jāatgriežas dzimtenē^ — viņš teica, kad bija beidzis stāstīt. — Jaunajai Polijai vajadzīgi pieredzējuši ģeologi. Bet tu nīksti emigrācijā. Vai tiešām Polijā tevi neviens negaida?

— Neviens. Tuvinieki un radi nobendēti fašistu okupācijas laikā. Esmu palicis viens pats. Saproti, Marian, viens kā koks. Bet šeit bija jāstrādā tūlīt pēc kara sāktie darbi. Gribēju tos pabeigt.. . Un tā gadi ir aizritējuši . . . Grūti atgriezties, ja mājās neviens negaida.

— Bet draugi, dzimtene? . . .

— Ar draugiem sakari pārtrūka jau kara laikā. Tu jau zini, kā tad bija . ..

— Vai esi vēlreiz precējies?

— Nē. Pat tam nav iznācis laika … Padarīšu visu darāmo šajā Kongo ekspedīcijā un katrā ziņā atgriezīšos Polijā. Es taču ļoti ilgojos vēl pastrādāt Karpatos.

— Zbigņev, viss atkarīgs tikai no tevis paša. Ja vēlies, aizrakstīšu par tevi uz Varšavu. Tiklīdz ieradīsies Polijā, tūlīt tev dos interesantu darbu.

Teicu, ka padomāšu. Nopļāpājām līdz vēlai naktij un apsolījāmies viens otram rakstīt.

Atvadoties Marians painteresējās, kur darbojusies mana ekspedīcija. Uzzinājis, ka nesen esmu atlidojis no Ekvatoriālās provinces, viņš sarosījās.

— Nudien, tevi atsūtījis pats liktenis, — Marians priecīgi sacīja. — Tu droši vien varēsi palīdzēt. Man ir uzdots noskaidrot, kur palicis kāds čehu kinooperators. Puisis apmēram pirms gada atbraucis uz Kongo un pazudis. Viņam vajadzējis uzņemt dažus simtus metru filmas kinohronikai, bet čehs apdullis vai nu no karstuma, vai viskija. Gribējis pieredzēt kaut ko eksotisku. Nez kāpēc devies uz Ekvatoriālo provinci, un tur viņa pēdas izgaist. Ir ziņas, ka viņš redzēts Bumbas pilsētiņā kopā ar kādu mednieku, bet tad iekritis kā ūdenī. Vietējās varas iestādes sākušas izmeklēšanu, taču tagad uz tām lāgā nevar paļauties. Pašām pārāk daudz savu raižu. Vaļsirdīgi sakot, nedomāju, ka beļģieši šeit noturēsies ilgāk kā gadu. Zeme viņiem deg zem kājām… Vai neesi ko dzirdējis par šo čehu kinooperatoru? Viņa vārds un uzvārds — Miroslavs Grdička.

— Nē, neesmu dzirdējis. Kā sauc to mednieku?

— Šķiet, par Ričardu.

Es strauji pagriezos uz sava krēsla.

— Par Ričardu?

— Vai tu viņu pazīsti?

— Jā . . . Patiesību sakot, nē . . . Bet zinu, ka pirms mēnešiem pieciem šo Ričardu saplosījis lauva. Tas noticis, kamēr vēl nebiju ieradies Beļģijas Kongo kolonijā.

— Par mednieka bojā eju esmu dzirdējis arī es,— Barščaks domīgi sacīja. — Tomēr kopā ar Grdičku viņi redzēti daudz agrāk, pirms kādiem astoņiem mēnešiem . .. Vai atgriezīsies Bumbā?

— Iekām vēl nebūs beidzies lietus periods. Un

tūlīt došos uz ziemeļiem, uz Ekvatoriālās provinces neizpētītiem novadiem.

— Pamēģini tur kaut ko uzzināt un arī pa ceļam sādžās, kurām cauri dosies ekspedīcija. Cilvēks ar kinoaparātu nevarēja palikt nepamanīts.

— Marian, izdarīšu visu! Šā kinooperatora gaitas interesantas arī man pašam. Tiklīdz kaut ko uzzināšu, tūlīt ziņošu tev.

Tonakt ilgi nespēju aizmigt. Saruna ar Barščaku atkal uzvandīja domas par atgriešanos dzimtenē. Varbūt tiešām Polijā iemantošu draugus. Izgaisīs šī vientulības sajūta . . . Bet tirānozauri? Vai šādi briesmoņi patiesi eksistē? Ričards redzēts kopā ar kinooperatoru. Droši vien viņi kopā ceļojuši. Pēc tam Ričards būs aizsūtījis tirānozaura uzņēmumu misteram Beizam, un kinooperators pazudis. Ričards nemaz neesot pratis fotografēt . . . Bijuši vēl arī divi iezemieši, kurus saminis baltais degunradzis. Saplosītais baltais degunradzis redzams uzņēmumā… Ir arī vēl nēģeris Kvali, kas mazliet prot runāt angliski un apsolīja man parādīt lielo zvēru pēdas. Var būt, ka šie zvēri ir dinozauri. Lai gan dinozauriem jau sen sen vajadzētu būt atrodamiem tikai pārakmeņojumos. Bet kāds krievu paleontologs raksta, ka viņi vēl varētu būt kaut kur sastopami. Arī es domāju tāpat, bet rakstīt par to nedrīkstu. Un nēģeris Kvali… Viņš grib dabūt karabīni. Diez kādēļ?. .. Un Ričards neesot pratis fotografēt . . .

Istabā bija smacīgs gaiss. Aiz loga šalca lietus. Grozījos no vieniem sāniem uz otriem un iegrimu murgainā miegā tikai uz rīta pusi.

*

Atkal mēs esam zaļajā džungļu okeānā. Lēnītēm virzās automašīnu kolona. Braucam pa šaurām takām, kuras iemītas necaurejamos liānām pieaugušos biezokņos; dažreiz mēs dodamies uz priekšu, paši izcirzdami ceļu mūžamežā. Katru rītu ar sirds drebēšanu gaidu, ka Kvali sacīs:

«Mašīnai ceļš vairs nava.»

Tad visas mantas būs jākrauj uz nesēju kamiešiem un kājām jādodas tālāk cauri tropu meža tveicei. Bet Kvali klusē. Katru rītu viņš apsēžas blakus pirmās mašīnas šoferim, un mēs atkal braucam. Kā Kvali spēj atrast ceļu šajā bezgalīgajā, zaļajā labirintā? Viņš ved ekspedīciju uz ziemeļrietumiem. Man sen vairs nav nekāda priekšstata, kur mēs atrodamies. Karšu nav. Šķiet, virzāmies apkārt Lielajiem purviem no ziemeļu puses. Jau vairākas dienas neesam manījuši nevienu mītni. Tikai šauras, tikko saskatāmas takas. Kas tās ieminis, cilvēki vai zvēri, to es nezinu.

Daždien pārbraucam pāri zemu pakalnu grēdai, cauri niedrājiem šķērsojam strautus vai upītes. Mašīnas iestieg, tās jāceļ laukā un gandrīz vai uz rokām jāaiznes līdz sausai nogāzei. Zaļajam okeānam nav ne gala, ne malas. Redzamība daži desmiti metru, tālāk milzīgi, pelēki, liānām apvīti stumbri.

Lielus zvērus nemanījām. Tos atbaida nevienmērīgā, trauksmainā pārkarsēto motoru gaudoņa. Tikai laiku pa laikam klusītēm aizslīd pa sūnaino paklāju straujas čūskas, bīstamas kā pati nāve. Gauži gribas izkļūt no zaļā gūsta, ieraudzīt debesi virs galvas un saulainas savannu tāles, redzēt pazīstamos zvaigznājus; just sejā atsvaidzinošas vēja brāzmas. Bet džungļi ir bezgalīgi. Iepinuši karavānu savā tīmeklī, tie negrib mūs vairs laist vaļā, un tā aizrit diena pēc dienas.

Kaut kur dienvidos plūst platā, dziļā Kongo upe, ziemeļos savus ūdeņus veļ Kongo pieteka Ubangi. Bet līdz šīm upēm daudzas dienas ko ceļot, un mēs no tumsas līdz tumsai veicam tikai četrdesmit vai piecdesmit kilometrus.

Bieži domāju par Miroslava Grdičkas likteni. Kas apmaldās šajos bezgalīgajos mūžamežos, tas ir pagalam. Pat vismodernākās lidmašīnas nespēj palīdzēt. Džungļos var dzirdēt tās dunam tur augšā, bet saredzēt nevar, un arī no lidmašīnas nevar ieraudzīt pazudušo. Viņš varētu pavēstīt par sevi, tikai mūžamežu aizdedzinot, bet tad arī pats aizdedzinātājs ietu bojā ugunsgrēkā.

Bumbas pilsētiņā neizdevās uzzināt par čehu neko vairāk kā vienīgi to, ko bija stāstījis Barščaks. Persijs Vufs, kuram uzdevu ievākt ziņas, pēc pāris stundām jau pateica, ka Grdička vispār neesot redzēts Bumbā. Laikam mans vietnieks negribēja piepūlēties, darīdams vēl vienu darbu. Es pats tūlīt noskaidroju, ka kinooperators nodzīvojis Bumbas pilsētiņā vairākas dienas tanī pašā viesnīcā, kur bijām apmetušies mēs. Tas noticis pirms kādiem desmit mēnešiem. Kurp kinooperators devies no Bumbas, to neviens nezināja. Arī Džonsons neko nezināja vai arī negribēja stāstīt…

Vecais mednieks bija stipri pārvērties, kļuvis drūms, nerunīgs. Viņš gribēja atteikties no piedalīšanās jaunajā ekspedīcijā. Tik tikko spēju viņu pierunāt. Tagad ceļā Džonsons visvisādi vairījās no sarunām ar mani vai Persiju Vufu. Sapratu, ka starp viņu un Persiju, kamēr es biju projām, kaut kas noticis. Bet kas īsti? . . . Man tā bija mīkla. Viņi vairs nepavadīja vakarus kopā pie viskija pudelēm. Pēc vakariņām Džonsons steigšus iegāja teltī, un Persijs ilgi viens pats sēdēja pie saliekama galda, atspiedis četrkantaino zodu pret milzīgajām dūrēm. Pūkaini naktstauriņi riņķoja ap lukturi, bet Persijs sēdēja nepakustēdamies, vērdamies viņos stingām acīm. Reizēm man šķita, ka Persijs uzmanīgiklausās noslēpumainajās džungļu balsīs. Bet, tiklīdz nometne apklusa, Persijs piecēlās un smagiem soļiem iegāja savā teltī. Viņš vairs negleznoja ainavas; no snaudulīgās vienaldzības tagad nebija ne vēsts, Persijs bija kļuvis nikns un nekaunīgs.

Reiz es Persiju pārsteidzu, kad viņš bļāva uz kādu strādnieku un jau gribēja laist darbā dūres. Biju spiests teikt savu vārdu un Persiju apvaldīt. Nēģeris atzina par prātīgāku tūlīt pazust, bet Persijs caur pieri uzmeta man ļaunu skatienu, kaut ko noņurdēja, zobus sakodis, un iegāja teltī. Attiecības ekspedīcijā kļuva neciešamas. Sapratu, ka pēc iespējas drīzāk jāizkļūst ar karavānu no šīs zaļās elles saules gaismā. Džungļi bija saindējuši mūs ar saviem tvaikiem. Ja netiksim laukā no džungļiem jau tuvākajās dienās — paši varam kļūt par meža zvēriem. Nākamajā atpūtas brīdī sāku runāt par to ar Kvali.

— Vēl viens diena, — sacīja jaunais nēģeris.

— Rīt — vakar būs kalns, tad ezers un Lielais purvs. Mežs beidzas rītdien . . .

Nākamās dienas pievakarē džungļi kļuva retāki. Starp koku vainagiem blīvās lapotnes spraugās arvien biežāk ieraudzījām zilas debess plankumus. Mašīnas uzbrauca sausā, lēzenā nogāzē. Šeit mežs nebija tik biezs kā lejā un automobiļi virzījās ātrāk.

Džungļi pašķīrās, kļuva gaišāks, mežs atkāpās uz abi pusēm. Beidzot apvārsni aizsedza vairs tikai daži milzīgi koki, un aiz tiem jau vīdēja plaša plakankalne, apaugusi biezu zāli, sārtenas rieta saules apmirdzēta.

Visi ekspedīcijas dalībnieki atviegloti uzelpoja. Pat nēģeri, kuriem džungļi ir tikpat kā tēva mājas, kļuva jautrāki. Pārlaidu acis karavānai un gribot negribot biju spiests atzīt, ka tikai ar mūsu ceļveža izcilo prasmi un melno šoferu drosmi mūsu mašīnas izturējušas šo desmit dienu ilgo braucienu. Paveiktais likās gluži pēc brīnuma. Nebojātu bijām atveduši visu kravu, pat metāla sprostu smagos režģus, un ceļā nebijām atstājuši nevienu auto.

Paklausot Kvali padomam, nometni iekārtojām plakankalnes malā zem milzīgiem, kupliem kokiem — džungļu pēdējā priekšposteņa ēnā. Turpat blakus urdzēja avots ar dzestru, skaidru ūdeni. Kamēr strādnieki izkrāva no mašīnām mantas un uzstādīja teltis, Džonsons kopā ar vienu no melnajiem karavīriem, kurus bijām salīguši par nesējiem, aizgāja paskatīties, vai tuvumā netrāpīsies kāds medījums. Drīz nodārdēja šāviens, un pēc brīža mednieki jau nesa uz nometni lielu plankumaino antilopi.

Nometni pāršalca jūsmīgi saucieni.

Pie manis pienāca Džonsons, viņš bija kļuvis gluži priecīgs. Acis dzirkstīja.

— Šeit ir mednieku paradīze, — viņš teica. — Antilopi nošāvu tepat līdzās nometnei. Tālāk klajumā redzēju žirafes un zebru baru. Zvēri pat nesatrūkās no šāviena.

— Vai jūs šinī apvidū esat pirmoreiz?

— Nebija ne jausmas, ka šāda paradīze vispār pastav, Kvali ir dūšīgs puisis. Ja tāpat viss ritēs arī

turpmāk, jūs, šef, varbūt sagūstīsiest arī savu nezvēru.

— Vai Ričards te nav bijis?

Džonsons izvairījās no mana skatiena.

— Kas viņu zin? . . . Laikam jau nav bijis.

— Jūs runājat diezgan nenoteikti.

— Neesmu Ričardam nekāda aukle! — Džonsons pēkšņi aizsvilās. —• Kā es varu zināt, kur viņš bijis, kur nav bijis… Mēs kopā darbojāmies, tas ir tiesa. Bet ne jau vienmēr. Pēdējo gadu viņš vairāk braukāja viens pats.

— Bet pirms desmit mēnešiem?

— Es tak teicu, ka nezinu, kur viņš tolaik braukāja. Nezinu! . . . Neko es nezinu … — Džonsons sadusmojās un sāka gandrīz kliegt.

— Džonson, kāpēc jūs uztraucaties?

— Nepatīk, ja mani tincina . . .

Viņš izņēma pīpi un bāza tajā tabaku. Pirksti Džonsonam trīcēja. Šķita, ka vecā mednieka dīvainā izturēšanās nav izskaidrojama tikai ar pēdējās dienās radušos nogurumu un nervu sasprindzinājumu. Aiz visa tā kaut kas slēpās. Bet kas? … ~

Garām gāja Kvali. Paaicināju viņu, lai panāk šurp.

— Rītdien atpūtīsimies tepat, šinī plakankalnē, — es viņam sacīju. — Parīt brauksim tālāk. Kurp Kvali vedīs mūs tagad?

— Nometne būs te vairākas dienas, — Kvali atbildēja. — Tālāk mašīnām ceļa nava. Iesim, parādīšu…

— Džek, iesim paskatīsimies, — aicināju veco mednieku.

Džonsons uzmeta plecā savu bisi un klusēdams nāca mums pakaļ.

Kvali veda mūs uz vakaru pusi. Oranžsarkanā saules ripa nebija vairs nekāda spožā, bet arvien vēl žilbināja acis, un tās gribot negribot piemiedzās. Apmēram kilometru gājām pa garu zāli, bet pēkšņi tā beidzās un zem kājām jutām pelēkā kaļķakmens raupjo virsmu. Paspērām vēl dažus soļus un jau atradāmies plakankalnes malā.

Klinšainās nogāzes stāvās terases beidzās lejā pie plaša, zema līdzenuma. Tas sniedzās tālu tālu līdz pat dūmakainam apvārsnim. Sākumā man likās, ka tā ir savanna, bet, uzmanīgāk paraudzījies, sapratu — apakšā ir milzīgi purvi, kas plešas daudzus desmitus vai pat simtus kilometru uz visām pusēm.

Vakara vēja pūsma atnesa no lejas raksturīgo niedrāja šalkoņu. Aiz bezgalīgā, niedrēm aizaugušā klaida pašlaik grima saule.

— Tā ir visur, — Kvali sacīja, pamādams ar roku uz plakankalnes kraujām. — Mašīnām ceļš nava . . .

Džonsons klusēdams sūca apdzisušo pīpi.

— Kur ir svētie akmeņi? — jautāju nēģerim.

— Are, tur, — Kvali rādīja uz stāvu nogāzi. — Rītdien Kvali nokāps parādīs.

— Kurp iesim meklēt pēdas?

— Tur, — nēģeris pamāja kraujas virzienā. — Viens diena ko iet. Liels ezers. Tur . . .

Saule norietēja, tūliņ mūs apņēma tumsa. Debesīs iemirdzējās zvaigznes.

— Jāiet atpakaļ, — Džonsons ņurdēja.

— Mazliet pagaidīt, — Kvali ieteicās.

Apsēdamies stāvuma malā uz saulē sasilušiem akmeņiem. Vējš no purva nesa šurp niedrāju čaboņu. Kaut kur tālu plakankalnē derdzīgi smējās hiēna, pēc brīža tā apklusa.

— Mazliet klausīties, — Kvali čukstēja.

Mēs sēdējām, elpu aizturējuši, vērīgi klausīdamies niedrāja šalkšanā.

Beidzot Kvali piecēlās.

— Ļaunie gari šovakar nerunā, — viņš svinīgi teica, un mēs devāmies atpakaļ uz ugunskuriem, kas spoži apgaismoja laukumiņu visapkārt nometnei.

*

Nākamajā rītā piecēlāmies līdz ar saules lēktu. Nolēmu tūliņ pat apskatīt svētos akmeņus un izplānot turpmāko rīcību. Pēc brokastīm es, Kvali, Džonsons, Persijs Vufs un četri melnie karavīri devāmies uz svētajiem akmeņiem. Nēģeri nez kāpēc izskatījās satraukti. Dzirdēju, ka Kvali viņus paklusām mierināja un mēģināja par kaut ko pārliecināt.

Persijs bija paķēris līdzi savu krāsu kasti un svilpoja marša meldiju.

Drīz mēs jau bijām plakankalnes malā. Kvali paraudzījās visapkārt un devās gar kraujām uz ziemeļrietumiem. Ne vārda neteikdami, viņam sekojām. Saule kāpa arvien augstāk, karstums kļuva aizvien svelmaināks. Sviedri aumaļām plūda pār seju. Biju spiests bieži apstāties un slaucīt brilles. Tropu saules kveldēti, nogājām dažus kilometrus un sasniedzām dziļu plaisu, kas līkumoja iekšā plakankalnē. Kvali steigšus iekāpa plaisā, bet drīz bija atkal laukā un māja, lai mēs viņam sekojot. Pa plaisu nokļuvām līdz kraujas pakājei. ,Lejā ieraudzījām akmeņu nogruvumu, kas sniedzās līdz pat niedrājiem. Virs nogruvuma kraujas sienā rēgojās tumšas alu ieejas.

— Šeit, — Kvali sacīja, rādīdams uz alām.

Uzkāpām pie vienas no tām. Melnie karavīri nometa nastas stāvās klintssienas ēnā un bažīgi lūkojās visapkārt."

Devos iekšā alā. No tās starp akmeņiem izslīdēja resna, pelēka čūska un pazuda biezajā zālē. Uz alas sienām cits pie cita bija saskatāmi nemākulīgi, sarkanā un dzeltenā krāsā darināti zīmējumi.

Redzējām savvaļas dzīvnieku attēlus un medību ainas. Cits zīmējums bija labāk saglabājies, cits sliktāk, un tas liecināja, ka tie zīmēti dažādos laikos.

Visbiežāk atkārtojās bifeļu, žirafu un ziloņu attēli.

«Šķiet, šie zīmējumi ir ļoti seni,» es domāju. «Tie atgādina paleolita mākslu un varētu būt divdesmit piecus līdz trīsdesmit tūkstošus gadu veci.»

— Šie zīmējums pavisam jauni, — Kvali iebilda. — Šie zīmējums taisīja manas cilts karavīri. Te ir mana tēva zīmējums. — Viņš rādīja alas dibenā uz attēliem, ko sākumā nebiju pamanījis.

Piegāju tuvāk. Uz kaļķakmens sienas ar sarkanu krāsu bija uzzīmēti apbrīnojami dzīvnieki ar ziloņa rumpi, krokodila asti, gariem, tieviem kakliem, mazām galvām. Virs muguras prāvi, asi trīsstūraini kaula izaugumi. Zīmējumā dīvainie dzīvnieki bija attēloti skrejot. Pavisam tie bija trīs: divi lielāki, viens mazāks. Nebija vairs nekādu šaubu. Mākslinieks uz alas sienas attēlojis trīs skrejošus dinozaurus.

— Nu, ko jūs teiksiet? — jautāju Džonsonam.

— Nesaprotama būšana, — mednieks norūca, vērīgi aplūkodams zīmējumu. — Tava tēva darbs? — viņš uzrunāja Kvali.— Kā tu zini, ka to zīmējis tavs tēvs?

Kvali kaut ko atbildēja vietējā izloksnē.

Džonsons sarauca saulē izbalējušās uzacis.

— Tēvs pats esot rādījis dēlam šos zīmējumus, kad tas iecelts karavīra kārtā, — Džonsons skaidroja, pamādams ar galvu uz Kvali pusi.

— Lai nu būtu kā būdams, — es sacīju, — bet šis zīmējums neapšaubāmi pierāda, ka dinozauri vēl tagad ir Āfrikas vidienē vai arī ir šeit bijuši pavisam nesen.

Sakāmo nepabeidzu. No purvu puses sadzirdēju dīvainas skaņas. Tanī pašā mirklī melnie karavīri pārbijušies, kliegdami iedrāzās pie mums alā.

— Purvu ļaunie gari! — Kvali iesaucās, un viņa seja kļuva pelēcīga.

— Nebļaujiet! — es pavēlēju.

Visi apklusa. Ļoti uzmanīgi klausījāmies, un tad atkal notālēm atplūda šī pati skaņa. Tā reizē atgādināja šņākšanu un svilpšanu, kas pamazām rimās, bet tad uzreiz atkal izvērtās it kā par kvākstēšanu, it kā par ņaudēšanu. Ērmīgas skaņas. Tajās izpaudās draudi, izaicinājums, nevaldāms, traks niknums. Svilpšana un ņaudēšana atkārtojās vairākas reizes un tad pēkšņi apravās. Vērīgi klausījāmies vēl labu laiciņu, bet purvos viss bija klusu. Paskatījos uz nēģeriem. Sejas pelnu pelēkas, lūpas drebēja, acis bailēs izvalbītas. Kvali bija satraukts.

— Kas tur varētu būt? — jautāju Džonsonam.

Vecais mednieks paraustīja plecus.

— Savu mūžu neesmu dzirdējis neko līdzīgu.

— Tie ir ļaunie purvu gari, — Kvali aizsmakušā balsī sacīja. — Bet kāpēc viņi runā no rīts? Kvali nesaprot … Varbūt dusmojas, kāpēc mēs nākuši…

— Vai kāds šos «ļaunos garus» ir redzējis? — es iejautājos.

— Ļauns garus redzēt nevar. Kas redz — tūlīt mirst nost. ..

— Bet varbūt tā brēc tie zvēri? — es vaicāju, pamādams uz sienu, kur bija uzzīmēti dinozauri.

— Nē … Tie dara tā, — Kvali izstiepa lūpas un šņāca.

— Tāpat kā čūskas?

— Nē, čūskas klusu . . . Šitie dikti stipri.

— Varbūt tā bija kāda cita dinozaura — plēsdņas balss, — es piebildu, griezdamies pie Džonsona.

— Jūsu tirānozauram līdzīga nezvēra balss? Var būt, ka bija, var būt, ka nebija.

Attaisīju planšeti un izņēmu fotogrāfiju, uz kuras bija redzams tirānozaurs. Sniedzu kartīti nēģerim Kvali.

— Vai neesi ko dzirdējis par šādu zvēru?

Nēģeris piesardzīgi paņēma fotogrāfiju, vērīgi to

apskatīja un atdeva man atpakaļ.

— Kvali tāds nava redzējis… Dzirdējis arī nava.

Palūdzu Vufu, lai viņš iezīmē savā blokā uz alu

sienām esošos attēlus.

Mans vietnieks nepatikā saviebās.

— Vai jūs paliksiet tepat?

— Kaut arī mēs te nepaliktu. Jūs taču esat apbruņots.

— Viens es šeit nekvernēšu, — Persijs pateica.

— Neuztraucieties! Mēs nekur nepazudīsim. Apskatīsim pārējās alas. Varu norīkot pie jums nēģerus . .. apsardzībai.

Persijs kaut ko nopurpināja un vēlēja nesējam atgādāt šurp krāsu kasti.

Pie svētajiem akmeņiem sabijām līdz vakaram. «Ļauno garu» balsis vairs nedzirdējām. No purvu puses neatplūda neviena skaņa. Tikai niedres lāgiem iešalcās, vējam uznākot. Džonsons zvilnēja kraujas ēnā un vairākas stundas vēroja purvus, taču neko aizdomīgu nemanīja. Mēs ar Kvali izkāpelējām daudzas alas, izbiedēdami tikai čūskas, kuras tur slēpās no dienas tveices. Alu sienas lielākoties zīmējumiem klātas. Tajos bija attēloti dzīvnieki, kas arī tagad bieži sastopami Ekvatoriālajā Āfrikā. Kvali tēva zīmējums bija vienīgais neparastais.

Mēģināju uzzināt, kāda nozīme šiem attēliem, bet Kvali nespēja izskaidrot. Viņa angļu valodas vārdu krājums bija pārāk mazs.

— Tavs tēvs, Kvali, lielos zvērus esot redzējis kur citur?

— Jā, priekšniek. Viņš tos redzējis pie ezers. Vienu dienu ko iet. Kvali tur nava bijis. Rītdien ies . .

— Kvali, pasaki — kāpēc beļģieši noslepkavoja tavu tēvu?

• Jaunā nēģera seja sadrūma, acīs pavīdēja dusmu dzirkstis.

— No kādas zemes esi, priekšniek? Anglis?

— Nē, es esmu polis. Ir tāda valsts — Polija, tur tālu, — es rādīju ar roku uz ziemeļiem. — Vai Padomju Savienību zini?

Kvali pamāja ar galvu.

-— Polija turpat blakus. Tikai Padomju Savienība ir liela zeme, tikpat liela kā visa Āfrika, bet mana dzimtene ir maza . . .

— Zinu, — Kvali sacīja, — skolotājs teica. Kvali gāja skolā. . . Viens gads, — viņš stāstīja un pēkšņi pasmaidīja. — Skolā ļoti labi. Padomju Savienība — ļoti labi, un tava dzimtene — labi. — Kvali dziļi nopūtās, seja atkal sadrūma. — Beļģiešu velns noslepkavoja manu tēvu. Tēvs aizstāvēja manu māte. Tēvs iesita beļģiešu zaldātam. Tēvu nošāva, piecpadsmit Ngoa cilts karavīrs arī. . . Kāpēc?

Ko es varēju atbildēt? Sniedzu viņam roku, un Kvali to cieši paspieda.

— Kvali tavs draugs, — viņš sacīja. — Tu ir labs cilvēks. Priekšniek, Kvali tev palīdzēs. — Viņš satvēra manas labās rokas īkšķi un stipri parāva, pēc tam pastiepa man savu īkšķi, un es to savukārt paraustīju.

Mēs noslēdzām draudzīgu savienību.

Vakarā ar Džonsona starpniecību laimējās uzzināt no Kvali, kāda nozīme alās esošajiem zīmējumiem. Sini augstienē senāk notikušas karavīru iesvētīšanas ceremonijas. Lozējuši, un ikvienam jaunam medniekam vajadzējis nošaut ar bultu to zvēru, kas viņam pe< lozes norādīts. Ja zvēru izdevies nošaut, mednieks zīmējis uz alas sienas nomedītā dzīvnieka attēlu un iecelts karavīra kārtā. Ja no saules lēkta līdz rietam mednieks nenošāvis savu zvēru, iecelšanas ceremonija atlikta uz gadu. So nomedīto dzīvnieku gaļu nēģeri neēdot. Kamēr mednieks zīmējis nošauto zvēru, tikmēr vecākie karavīri aiznesuši medījumu uz ezera krastu un atstājuši tur kā upuri Lielo purvu ļaunajiem gariem. Senāk šinī augstienē iesvētīšanas ceremonijas bijušas sevišķi svinīgas un notikušas reizi ik pa pieciem gadiem. Vēlāk, kad beļģieši sagrābuši savā varā medību novadus un aizlieguši nēģeriem šaut lielos zvērus, plakankalne kļuvusi par īpatnēju rezervātu, kur eiropieši nespējuši atbraukt, un iesvētīšanas ceremonijas šeit notikušas katru gadu. Ari Kvali šeit iecelts karavīra kārtā. Viņš nošāvis lauvu un uzzīmējis to uz alas sienas blakus lielajiem zvēriem, kurus attēlojis viņa tēvs. Kvali iesvētīšanas ceremonija bijusi pēdējā, kura notikusi šinī augstienē. Beļģieši aizlieguši nēģeriem doties tālu projām no saviem ciemiem. Drīz ciematā, kurā dzīvojis Kvali, norisinājusies traģēdija: beļģiešu zaldāti apšāvuši gandrīz visus vīriešus. Beļģieši gribējuši noslepkavot arī Kvali. Bet viņš izrāvies un aizbēdzis. Rēta vaigā esot piemiņa no tiem laikiem . . .

Mēs sēdējām pie ugunskura. Augšā melna debess un ārkārtīgi spožas zvaigznes. Viegls vējiņš nesa no džungļiem nezināmu ziedu saldeno smaržu. Tālē skanēja pretīgie hiēnu smiekli.

— Smej ieties, smej ieties, — ņurdēja Persijs Vufs, vērīgi klausīdamies. — Pa īstam smejas tas, kas smejas pēdējais.

Kad austrumos svīda rīta blāzma, abi ar Džonsonu paņēmām karablnes un devāmies uz augstienes malu. Drīz aiz muguras sāka dipēt soļi. Mūs panāca Kvali, turēdams rokā garu šķēpu. Iedevu viņam panest manu karabīni. Kvali to satvēra steigšus, bet saudzīgi, noglauda oksidētā tērauda stobru un uzmanīgi uzkara šauteni plecā. Apstājāmies pie kraujas malas. Viss klusu. Lejā čabēja niedrāji.

Vērīgi klausījos snaudošo purvu skaņās un domāju, ka nezināmais vienmēr ir valdzinošs, ka daba noslēpumu pilna un ka vislielākā laime piešķirta tiem, kas, atrazdamies turpat pie noslēpuma sliekšņa, nešaubīgi sper nākamo soli.

Līdz ezeram gājām veselu dienu. Ceļā devāmies rītausmā. Karstākajās dienvida stundās atpūtāmies stāvās nogāzes ēnā un, kad tveice rimās, atkal devāmies gar augstienes malu uz rietumiem. Pa kailajām kaļķakmens plāksnēm bija viegli iet. Svītraino zebru bari paskrēja garām turpat netālu pa lielo zāli un, šķiet, nelikās par karavānu ne zinis.

Sākumā nesapratu, kāpēc Kvali atzina par prātīgāku iet kājām. Bet, kad bija jāšķērso dziļās plaisas, kas sniedzās no kraujas tālu augstienē, pārliecinājos, ka ar mašīnām šeit tiešām nevarētu izbraukt. Beidzot krauju līnija pagriezās uz ziemeļiem.

Šeit apakšā pletās pauguraina savanna, apaugusi ar lielu koku skupsnām. Pauguri sniedzās līdz pat purviem. Tālē starp pauguriem spīguļoja liels ezers. No ziemeļu puses tanī ietecēja upe, plūzdama no platas aizas, kas pāršķēlusi plakankalnes malu.

— Tur, — Kvali sacīja, norādīdams uz ezeru.

Līdz ezeram vēl bija kādi trīs kilometri. Apstājāmies, lai brīdi atpūstos.

— Vai iesim lejā? — es jautāju ceļvedim Kvali.

— Nē. Nometne jāiekārto augšā pie upes.

— Kāpēc ne pie ezera?

— Nedrīkst. Slikti būs …

— Baidies no «ļaunajiem gariem»?

— Nedrīkst, — Kvali uzstājīgi atkārtoja. — Mans zina . ..

Bija vien jāpiekrīt. Devāmies uz ziemeļiem gar stāvuma malu. Nesēji, kas līdz šim gāja garu garā virknē, tagad spiedās kopā bariņā. Iedami viņi uztraukti sasaucās un pameta pa bažīgam skatienam lejup uz ezeru.

Panācu Džonsonu.

— Džek, kā jūs domājat, vai šie ir tie paši purvi, gar kuriem mēs bridām pirms lietus perioda sākuma?

Ej nu sazini. Var būt, ka ir tie paši… — Džonsons brīdi klusēja, pec tam kaut ko pajautāja ceļvedim Kvali.

Nēģeris ilgi skaidroja, rādīdams uz dienvidiem, austrumiem un vilkdams gaisā ar pirkstu apļus.

— Izrādās, ka gluži tie purvi nav, — Džonsons sacīja, tiklīdz Kvali apklusa, — lai gan nēģeris apgalvo, ka purvāji kaut kur dienvidos savienojoties. Tikai piekļūt gan tur nevarot.

— Mums līdzi ir teodolīts. Rīt aprēķināsim ezera koordinātes un skaidri uzzināsim, kur atrodamies, — es sacīju.

— Kāda tur jēga? — Džonsons iebilda. — Kartes tik un tā nav.

— Uzzīmēsim, kā nu pratīsim. Bet nākamreiz paņemsim līdzi topogrāfu.

— Vai brauksiet šurp vēl kādreiz?

— Protams, un vairākkārt.

Džonsons nopūtās. Sapratu, ka viņam ceļošana uz šejieni nebija pa prātam, kaut arī daba te ir tik skaista un medījumu papilnam.

Nometnes vietu izraudzījām augstā terasē pie ūdenskrituma. Upes straume šeit plūda no šauras aizas un gāzās lejup pāri klintīm krākdama un putodama. Aiz ūdenskrituma upe sadalījās vairākās platās attekās. Starp attekām daudz jo daudz sīku, ar zāli un krūmiem aizaugušu salu. Savus pusotrus vai divus kilometrus lejāk mirdzēja rāms ezera spogulis. Krasti apauguši neizbrienamiem niedru biezokņiem, bet upes grīvā niedru bija mazāk un vietām manīja dzeltenas sēres un smilšainu krastu plankumus. Tātad pa upes malu bija visvieglāk nokļūt līdz ezeram.

Paugurainajā savannā ezera krastos neredzējām neviena dzīvnieka. Tas mums likās dīvaini. Netālu augstienē mēs taču nupat vēl sastapām zebru un antilopu barus. Arī spoguļgludajā ezera virsmā nemanījām nekādas dzīvības zīmes.

Kamēr iekārtojām nometni, saule norietēja un gandrīz uzreiz satumsa nakts. Vakariņās ēdām antilopes gaļu un pēc tam likāmies gulēt. Paklausot Džonsona padomam, norīkojām sardzes. Melnajiem karavīriem vajadzēja mainīties sardzē ik pēc divām stundām un visu nakti kurt lielu sārtu.

Nakts pagāja mierīgi. No rīta Kvali stāstīja, ka sargi^dzirdējuši visvisādu dzīvnieku balsis, bet «ļaunie gari» esot klusējuši. Lai gan jāpiebilst, ka purva trokšņi diez vai varētu sasniegt mūsu nometni. Turklāt tos nomāktu ūdenskrituma nerimtīgā dunoņa.

Līdz ar pirmajiem saules stariem devāmies uz ezeru. Visiem svinīgs noskaņojums. Jutāmies mazliet satraukti: atrodamies taču pie sava ceļojuma mērķa. Nometnē atstāju tikai trīs nēģerus, pārējiem likām nākt līdzi, domādami, ka vajadzēs pārmeklēt krūmus ūn niedrājus.

Melnie karavīri nebija vairs tik pārbijušies kā vakar. Viņi nāca labprāt; daži smaidīja un jokojās. Ikviens bija apbruņojies ar garu pīķi, kam galā plats tērauda asmens, ar lielu nazi, kas izskatījās pēc īsa šķēpa. Daudziem rokās stopi, pie sāniem bultu maki. Daži karavīri gandrīz kaili; citiem tādi paši balti apmetņi kā ceļvedim Kvali. Džonsons, es un Persijs bijām apbruņojušies ar desmitšāvienu karabīnēm un lielkalibra automātiskajām pistolēm. Daudz pieredzējušais mednieks paķēris līdzi arī savu veco bisi, uz kuru viņš paļāvās vairāk nekā uz jebkuru modernu ieroci.

Nogājām lejā pie upes krasta. Smilšainā sērē redzējām daudz jo daudz antilopu un bifeļu pēdu; naktī dzīvnieki bija nākuši remdināt slāpes. Kvali atrada neliela degunradža pēdas.

Liku sameklēt braslu, bet melnie karavīri, tikko iebriduši ūdenī, tūlīt bļaudami izskrēja krastā. Upē čumēja un ņudzēja krokodili. Vienu no viņiem, kas, vajāšanā aizrāvies, bija izrāpies uz sēres, karavīri pāris mirkļos nodūra ar garajiem šķēpiem.

Džonsons rādīja man tumšos bluķus, kas nekustīgi gulēja upes pretējā krastā.

— Kas tur ir? — es brīnījos.

— Ari krokodili, profesora kungs, — mednieks diezgan dzēlīgi sacīja. Viņš pacēla savu bisi, notēmēja un izšāva.

Viens bluķis palēcās, sāka griezties riņķī, saliecās gredzenā un atkal izstiepās, pārējie steigšus rāpās uz upi un ieslīdēja dzelmē. Ievainotā krokodila kustības kļuva arvien gausākas, un beidzot viņš sastinga.

Melnie karavīri laida vaļā skaļus uzvaras saucienus, saskrēja apkārt Džonsonam un nodejoja varen strauju deju, palēkdamies un sizdami pret zemi ar šķēpu kāta galiem.

— Varens šāviens, — es uzlielīju Džonsonu. — Kur jūs tēmējāt?

— Tur, kur trāpīju. Acī.

Tas bija gandrīz neticami: trāpīt krokodila acī no vairāk nekā simt piecdesmit metru attāluma.

Godbijīgi paspiedu vecā mednieka roku.

— Zināju, ka esat teicams šāvējs. Bet šis trāpījums ir fenomenāls. Neviens tirānozaurs mums vairs nav bīstams.

— Nieka šāviens, — Džonsons atteica, juzdamies glaimots.

Neapmierināts bija vienīgi Persijs Vufs.

— Nevajadzēja šaudīt, — viņš īgņojās. — Tā jūs aizbaidīsiet lielākus medījumus.

— Lielākie medījumi nenobīsies, — Džonsons aukstasinīgi iebilda. — Tie vēl nezina, kas ir šāviens. Turklāt šodien jātrokšņo, lai uzzinātu, kas slēpjas aizaugušajos krastos. Neesam jau atbraukuši pēc irbēm .. „>

Persijs kaut ko norūca, sakoda zobus. Pēdējā laikā viņš arvien biežāk strupi, paklusām kaut ko atcirta, un lāgiem nevarēja saprast, ko viņš saka. Persija kādreizējā draudzība ar Džonsonu bija galīgi izputējusi.

Cauru dienu spraucāmies pa krastmalas biezokņiem. Daudzkārt bridām pāri šaurām attekām, pārmeklējām niedrājus ezera malā, bet, izņemot krokodilus un čūskas, neko neatradām. Dūņainajās krastmalās neredzējām neviena lielāka dzīvnieka pēdas. Spīguļojošā ezera virsma bija mierīga. Atgriezāmies nometnē mazliet vīlušies.

Pagāja vēl dažas dienas. Meklēšana joprojām bija nesekmīga. Ezera krastos neko aizdomīgu nemanījām, bet purvi bija pārāk tālu. Augstienē ārkārtīgi daudz medījumu, bet ne jau pēc šādiem medījumiem mēs tīkojām.

Aprunājāmies un nolēmām turpināt izlūkošanu trīs grupās, lai pārbaudītu lielāku platību. Es sev palīgos aicināju Kvali un vēl divus melnos karavīrus — Nkoru un Mulu. Tie bija stalti, jautri puiši ar plakaniem deguniem, biezām lūpām un viens otram ļoti līdzīgi. Abi izrotājušies sarežģītiem tetovējumiem, kas atgādināja abstrakcionistu zīmējumus. Jāpiebilst, ka Nkoram bija īsas, rūtainas bikses un leoparda kaulu un zobu krelles. Turpretim viņa biedram Mulu ne bikšu, ne kreļļu nebija. Viss viņa apģērbs — saite ap gurniem.

Kamēr Džonsons un Persijs Vufs ar saviem-palīgiem klaiņāja uz rietumiem no upes, mēs četratā krustām šķērsām izstaigājām savannu un ezera krastus uz dienvidaustrumiem no mūsu nometnes. Iedami ļoti uzmanīgi, klausījāmies un cerējām, ka atkal atskanēs dīvainās «ļauno garu» balsis. Tagad ļoti ļoti vēlējāmies tās dzirdēt. Bet viss veltīgi. Niedrāji klusēja. Virs ezera ne mazākā troksnīša. Naktīs skanēja tikai ziobgalīgie un skaļie hiēnu smiekli.

Jau vairākkārt aicināju ceļabiedrus atgriezties uz galveno nometni un meklēt nezvērus tur, kur purva malā pirmoreiz dzirdējām «ļauno garu» balsis, bet Kvali apgalvoja, ka tikai šeit, pie ezera, mēs varot gūt panākumus.

— Jāgaida, priekšniek, jāgaida, — viņš allaž atkārtoja.

Mēs klaiņājām pa ezera apkaimi un gaidījām.

Pienāca vēl viena svētdiena, un Persijs Vufs un Džonsons strupi pateica, ka viņi palikšot nometnē. Visi bijām pārguruši nemitīgos meklējumos un neciešamajā tveicē. Atpūtas diena visiem ļoti ļoti vajadzīga. Sākumā arī es šo svētdienu gribēju pavadīt nometnē, bet, paēdis brokastis, nolēmu aizstaigāt kādu gabalu pa upes ieleju augšpus ūdenskrituma, lai pavērotu plakankalnes ģeoloģisko uzbūvi. Kvali labprāt bija ar mieru nākt man līdzi. Paņēmu karabīni, pistoli un arī ģeologa āmuru. Kvali uzmeta plecos mugursomu, un mēs devāmies ceļā.

Dziļajā aizā pie trokšņainās, brāzmainās upes nebija gurdinošās tveices, kas mūs mocīja, klaiņājot gar ezeru. Šeit vietām mūs sargāja stāvo klinšu ēna.

Apskatīju iežu atsegumus, īsi pierakstīju novēroju

mus. Kvali atskaldīja paraugus. Strauji virzījāmies uz priekšu un līdz pusdienlaikam bijām aizgājuši kilometrus desmit no nometnes. Atsēdāmies atpūsties zem nokarenas kaļķakmens klints. Kyali izņēma no mugursomas brokastis. Ēdām ceptas pīles, ko Džonsons bija sašāvis pie ezera, un klāt piedzērām aukstu avota ūdeni. Es atlaidos pavēnī, palicis zem galvas mugursomu. Gluži nemanot aizsnaudos.

Mani pamodināja Kvali.

— Priekšniek, paskaties, — viņš teica un sniedza man spožu priekšmetu, — Kvali to atrada starp akmeņiem.

Viņš turēja rokā sadauzītu kinokameru.

Kamera izskatījās saplacināta, it kā to kāds būtu dragājis ar smagu akmeni. Objektīvā lēcas sadrupušas. Nebija arī kasetes. Tikai filmas gals rēgojās starp sašķiebtajām padeves spolēm. Sānos fabrikas marka «Vild. 1957.» un numurs.

— Kur tu to ņēmi?

— Iesim, Kvali parādīs!

Netālu no vietas, kur bija atrasta kamera, ieraudzīju starp akmeņiem vairākas stikla šķembiņas — objektīva drumslas.

Kvali noskārta, ka atradums mani ieinteresējis, un turpināja meklēšanu. Drīz sadzirdēju, ka viņš mani sauc, aicina pie sevis. Kvali sēdēja uz nogāzes izciļņa, kādus desmit metrus augstāk, nekā līkumoja mana taka, pie pašas kraujas. Virs viņa gaisos slējās gandrīz stateniska aizas siena. Kvali notālēm man kaut ko rādīja. Uzkāpu pie viņa, un nēģeris man sniedza saplacinātu objektīva gredzenu.,

— Te zemē bija, — viņš skaidroja, rādīdams ar pirkstu, kur gredzens atrasts.

Es paraudzījos apkārt un . . . sapratu . ..

— Aparāts sviests no turienes, — es teicu, — no upes stāvā pretējā krasta. Filmu kamera pārlidojusi pāri upei, atsitusies šeit, sadrupusi; gredzens palicis, bet aparāts noripojis starp akmeņiem, kur tu to atradi.

Kvali māja ar galvu, piekrizdams, ka tā tiešām varētu būt.

Aizu sīki jo sīki parmeklejam, bet neko vairak neatradām.

— Kāpsim augšā, — es teicu.

No akmens uz akmeni lēkdami, tikām pāri upei un ķepurojāmies augšup pa stāvo nogāzi. Pēc brīža jau stāvējām aizas malā virs tās vietas, kur Kvali bija atradis kinokameru. Tur bija neliela, zaļa pļaviņa un tai visapkārt neparastas sarkanīgas klintis. Starp klintīm auga dzeloņaini krūmi ar lieliem, dzelteniem ziediem. Zem krūmu saknēm burbuļoja avots.

«Lieliska nometnes vieta,» es domāju.

— Priekšniek, skaties, — Kvali sacīja.

Viņš paņēma lielu akmeni, atvēzējās un iesvieda to aizā. Akmens pārlidoja pāri upei, atsitās pret klints izcilni, uz kura pirmīt atradām objektīva gredzenu, sadrupa, un šķembas noripoja tur, kur bija kinokamera.

— Viss pareizi. Labi, — es uzlielīju.

— Labi, — piekrita Kvali.

Uzdevuma pirmā daļa bija atrisināta.

Pļaviņas malā uzgājām ugunskura atliekas.

— Kad tas te kuries? — jautāju ceļabiedram.

Kvali iegrima domās. Viņš pašķīra jaunās zāles stiebrus, kas jau bija saauguši ugunskura pelnos, berza pirkstos ar pelniem sajaukušās iesarkanas augsnes piciņas. Kvali atrada dažas oglītes, nez kādēļ tās pārbaudīja, uzlikdams uz zoba.

— Mēness pieci seši reizes piedzimis, — viņš beidzot sacīja.

— Bet varbūt mazāk, — es pašaubījos.

— Nē…

Arī šis laika posms atbilda manām aizdomām. Tagad vajadzēja pārliecināties, vai nelaimīgais Grdička tiešām bijis šeit kopā ar kādu citu balto.

— Kvali ir drosmīgs karavīrs un veikls mednieks, — es teicu. — Bet vai Kvali var pateikt, cik vīri kurinājuši šo ugunskuru?

Jaunais nēģeris sarauca pieri, pagrozīja galvu, pēc tam nometās ceļos un vēlreiz pārmeklēja pelnu kārtiņu. Es vērīgi apskatīju pļaviņu, bet neatradu neko it veribas cienīgu. Pēc tam kad šajā pļaviņā bijuši cilvēki, ir lijušas tropu lietus gāzes. Tās aizskalojušas visas pēdas.

Kvali arvien vēl rāpoja pa pļaviņu, uzmanīgi pašķirdams zāles stiebrus un vērīgi lūkodamies sarkanajā augsnē. Atsēdos uz akmens un gaidīju. Beidzot nēģeris piecēlās kājās un pienāca pie manis.

— Kvali domā tā, — viņš sāka. — Cilvēki te bijuši divas reizes. . . Kvali atrada otru ugunskuru. Vienu reizi bija divi baltie un nēģeris. Otru reizi — divi baltie. Viens baltais pīpē pīpe, otrs pīpē papirosu, lūk! —Kvali sniedza man papīra iemuti, uz kuras vēl varēja saskatīt čehu lauvas zīmējumu un uzrakstu «Brno». — Viens baltais valkā zābaku ar dzeltens naglu. — Kvali man iedeva vara naglas galviņu; tādas naglas daudzi Āfrikas mednieki sadzen zābaku zolēs. — Viens baltais, — Kvali turpināja, — šāva ar lielu karabīni, tādu te! — Kvali sniedza man lodi, tā bija gandrīz vai astotā kalibra.

Tas viss izskatījās pēc brīnuma.

— Kā tu uzzināji, ka te bijuši gan baltie, gan nēģeri? — es šaubīdamies jautāju.

— Kauli, — Kvali skaidroja. — Baltais cilvēks kaulu negrauž; nēģeris grauž. Viens ugunskurs — ēdis baltais un nēģeris… Otrs ugunskurs — ēdis baltais. Nēģeris ēdis nava.

— Saprotu, — es sacīju. — Bet kurš ugunskurs bijis pirmais?

— Tas, kur ēdis nēģeris un baltais, — Kvali nešaubīgi atbildēja.

— Kur palikuši nēģeri?

— Priekšniek, Kvali nezina.

— Man šķiet, — es lēni sacīju, raudzīdamies acīs ceļabiedram, — ka viens baltais šeit noslepkavots… Tas, kuram bijis aparāts, ko tu atradi aizā. Sīs aizdomas jāpārbauda.

— Kā jāpārbauda? — Kvali nesaprata.

— Jāatrod viņa līķis vai kauli.

— Nevar jāatrod? — nēģeris iebilda. — Hiēnas, priekšniek. Ļoti daudz hiēnas. Visu aizstiepj, neko neatstāj .

— Tomēr pameģinasim. Kvali ir ļoti veikls pedu izsekotājs.

Nēģeris pašapzinīgi izslējās vēl staltāks.

Turpinājām meklēšanu pļaviņas tiešajā apkaimē. Taču šoreiz pat Kvali lielā māka nelīdzēja nenieka. Vairak neko neatradām.

Saule jau slīdēja uz vakara pusi. Bija jādodas atpakaļ.

Kinokameras atliekas, stikla drumslas, papirosa galu un lodi ietinām papīrī, Kvali sainīti ielika mugursomā, kur jau bija kalnu iežu paraugi.

Ceļā uz nometni vēlreiz domas iztēlojos nozieguma ainu. Divi baltie un divi nēģeri dodas džungļos. Viņi sasniedz ilgi meklēto augstieni. Viens filmē savvaļas dzīvniekus, otrs filmētāju apsargā šajos bīstamajos gājienos. Nometni viņi iekārto gleznainā pļaviņā virs aizas. Visi četri dodas tālā gājienā uz ezeru. Tirānozaura iztramdīts, baltais degunradzis uzbrūk mazajai ekspedīcijai. Abi nēģeri samīti. Mednieks degunradzi nāvīgi ievaino, taču mednieks un kinooperators nepaspēj pieiet pie tā. Degunradzis vēl kārpās nāves mokās, kad turpat blakus parādās milzīgais briesmonis tirānozaurs. Kinokamera dūc. Operators paspēj uzņemt dažus kadrus. Bet mednieks neuzdrošinās šaūt. Viņš nav pārliecināts, ka spēs aizbaidīt lielo nezvēru^ Kamēr tirānozaurs plosa nošauto degunradzi, operators un mednieks atstāj kaujas lauku. Viņi atgriežas savā nometnē virs aizas. Bet tagad viņi ir vairs tikai divi. Viņi kļuvuši par sensācijas īpašniekiem, kura var dot slavu un naudu. Bet, patiesību sakot, galvenā persona ir un paliek kinooperators. Viņš paspējis uzfilmēt briesmoni. Otrā rītā sākas ķilda, kas beidzas ar šāvienu no astotā kalibra bises. Operators pakrīt, viņš ir miris. Mednieks izrauj no aparāta kaseti ar filmu. Kinokameru iesviež aizā. Tagad sensācija pieder viņam vienam pašam. Mednieks iekašā zemē līķi turpat pie nometnes un dodas atceļā. Pēc dažām nedēļām attīsta kinofilmu un fotogrāfiju nosūta savam patronam — misteram Leslijam Beizam …

Viss it kā saskan. Neskaidrs tikai viens, kur palikusi kinofilma un kāda loma šajā notikumā Džekam Džonsonam.

— Kvali, — uzrunāju nēģeri. — Es negribētu, ka par mūsu šīsdienas atklājumu kāds ko uzzina. Neviens, saproti, neviens pagaidām nedrīkst zināt, ka atradām nometni, sadauzīto aparātu, papirosu un lodi. Vai saprati?

— Kvali saprot, priekšniek. Kvali būs mēms kā karablns, kad aizslēgs izvilkts.

Mēs noslēdzām klusēšanas savienību.

Tiklīdz tuvojāmies nometnei, tūlīt jutu: mūsu prombūtnes laikā kaut kas noticis. Melnie mednieki, ne vārda neteikdami, stāvēja visapkārt nekustīgam, baltam augumam, kas gulēja zemē. Neviens pat nepaskatījās uz mani un Kvali.

Džonsons un Persijs Vufs sēdēja pie telts. Abi izskatījās visai sapīkuši.

— Šef, žēl, ka jūs te nebijāt, — Džonsons teica, uz manu labvakaru neatbildējis. — Daudz ko esat palaidis garām . . .

— Kas noticis?

— Nekas sevišķs! . .. Mūs apciemoja «Jaunais gars». Viņš bija tik izmanīgs, ka pārsteidza mūs kā puikas. Divi nēģeri jau paradīzē, trešais tur nokļūs pirms saules rieta.

— Stāstiet skaidri, kas te noticis.

— Lai izklāsta viņš, — Džonsons pamāja ar galvu uz Persija Vufa pusi. — Viņš noskatījās visu izrādi, es tikai pēdējo cēlienu.

Raudzījos uz Persiju.

— Nolēmu izpeldēties, — Persijs teica, vairīdamies palūkoties man acīs, — un pavēlēju nēģeriem aizbiedēt krokodilus. Nēģeri sacēla krastā ellīgu troksni, pēc tam iebrida ezerā un ar pītu žogu gribēja norobežot peldu vietu. Tobrīd stāvēju augšā dažus metrus no krasta un raudzījos uz ezera pusi. Pēkšņi pamanīju upē kaut ko melnu. Tas ātri slīdēja pret straumi un izskatījās pēc nelielas zemūdenes. Kad melnais dzīvnieks piepeldeja tuvāk, domāju, ka tas ir kāds milzumliels krokodils. Purns kādus trīs metrus garš, un zobi šitādi te … — Persijs parādīja ar roku, cik gari bijuši zobi.

— Vajadzēja brīdināt nēģerus par draudošām briesmām, nevis zobos skatīties, — Džonsons skarbi sacīja.

— Un zobi šitādi te, — Persijs atkārtoja, nelikdamies ne zinis par Džonsona teikto. — Kad nēģeri nezvēru pamanīja, viņi muka uz visām pusēm, bet bija jau par vēlu. Tas briesmonis izbrida seklumā, pacēlās uz pakaļkājām un vienā lēcienā jau atradās krastā.

Sapratu, ka šis ir tas pats šausmonis, kas redzams Ričarda fotogrāfijā. Zvēru jums, ka tas bija elles izdzimtenis. Viņš lec kā sienāzis, par spīti savam milzīgajam rumpim. Vienā mirklī panāca nēģeri, saplosīja gabalos un aprija manu acu priekšā. — Persija balss iedrebējās. — Zvēru — tas viss ilga tikai dažas sekundes. Pēc tam baigais plēsoņa pielēca pie otra nēģera, kas mukdams bija paklupis uz koka saknes un laikam pamežģījis kāju. Ja jūs būtu dzirdējis, kā viņš bļāva! Šāvu briesmonim ar pistoli, bet apzvēru . . .

— Viņš melo, — Džoņsons nenocietās, — viņš šāva mazliet vēlāk, kad no" tirānozaura vairs nebija ne vēsts.

— Šāvu nezvēram ar pistoli, — Persijs tiepīgi atkārtoja, pat nepaskatījies uz mednieku, — bet lodes viņam tikpat kā zirņi. Kāds nēģeris, liekas, Mulu, metās uz priekšu un trieca zaura rumpī šķēpu. Tas nolūza kā sērkociņš, šausmonis aizsvieda nēģeri ar astes sitienu, pakampa upuri un ielēca upē. Tobrīd atskrēja Džonsons…

— Tam mākošajam sātanam salaidu ribās vismaz desmit lodes, — mednieks aizsmakušā balsī teica. — Viena no. lodēm viņam nepavisam nebija pa prātam, viņš tūlīt nogrima. Jau nospriedām, ka pagalam ir. Bet nezvērs iznira pa lielu gabalu un ar trešo ātrumu iedrāzās ezerā, tomēr neizlaizdams no žokļiem nēģeri, kas bija gandrīz pārkosts uz pusēm.

— Kā klājas Mulu? — es jautāju.

Bezcerīgā stāvoklī. Daudzās vietās lauzti kauli, Iedragāts galvaskauss. L^bi, ka nesamaņā..,

Melnie karavīri, kuri stāvēja pie mirēja, sāka vaimanāt: sākumā paklusām, pēc tam arvien skaļāk uo skaļāk.

Steigšus izgāju no telts.

Pie manis pienāca Kvali.

— Mulu pagalam, — viņš klusi sacīja.

Pa Kvali melno, sakropļoto vaigu noritēja asara.

*

Apbedīšanas ceremonija notika, gaismai austot, un pēc tam tūlīt sākām siet lielu plostu. Sašautais tirānozaurs bija pārpeldējis pāri ezeram un ielēcis pretējā krasta niedrājā. Nospriedām vajāt viņu, braukdami ar lielu, smagu plostu. Aprēķinājām — ja zvīņnesis nebūs nosprādzis no lodēm, tad pēc vienas dienas un nakts katrā ziņā būs stipri novārdzis un mēs viņu spēsim galīgi pieveikt. Saņemt šo briesmoni dzīvu — par to nemaz nebija ko domāt. Labi būtu, ja šoreiz iegūtu nezvēra ādu, galvaskausu un kādus kaulus. Mani sevišķi interesēja, kādas ir viņa pakaļkājas, ar kurām šāds milzenis spēja lēkt kā ķengurs.

Zvīņneša vajāšanā vajadzēja piedalīties Džonsonam, man, ceļvedim Kvali un vēl deviņiem melnajiem karavīriem. Persiju Vufu ar pārējiem nesējiem nolēmu sūtīt uz galveno nometni pēc citām mantām. Mans vietnieks neiebilda, ka viņam uzticēts šāds uzdevums.

Nākošajā dienā mazā gaismiņā plosts bija gatavs. Seši gari baļķi, katrs tik resns, ka to spētu aptvert tikai divi vīri, pamatīgi sasieti kopā ar neilona virvēm. Tik smagam «kuģim» ne visai bīstams būtu pat tirānozaurs. Trīs pāri airu un trīsstūra bura, kas piestiprināta pie gara masta, deva iespēju sasniegt nepieciešamo ātrumu. Uz lielā plosta uzvilkām vienu mazāku — bambusa stumbru plostiņu.

Bambusa plosts varēja noderēt, braucot pa šaurām, līkumainām attekām ezera viņā pusē. Mūsu kravā bija ieroči, virves, stipri neilona tīkli un divas kastes ar pārtiku. Jāpiebilst, ka nepavisam nedomājām pārnakšņot ezera pretējā krastā.

Tagad bija jāizraugās līdzbraucēji no melno karavīru vidus. Izrādījās, ka tas nemaz nav tik viegli. Tirānozaurs bija tā pārbiedējis nēģerus, ka sākumā tie strikti atteicās braukt mums līdzi. Ne mana pierunāšana un solījumi, ne Persija Vufa draudi, ne Džonsona autoritāte nespēja grozīt viņu prātu. Nezvēra radītās bailes bija apslāpējušas pat nikno vēlēšanos atriebt biedru nāvi. Mednieki, zobus sakoduši, neteica ne vārda un noraidoši grozīja galvas. Neviens no viņiem nevēlējās spert savu kāju uz virvēm sasaistītiem plosta baļķiem.

Visu pasākumu izglāba Kvali. Es jau biju gandrīz ar mieru atteikties no sašautā tirānozaura vajāšanas, bet tad jaunais nēģeris pēkšņi iznāca no savu tautiešu pūlīša, valdonīgi pacēla roku un sāka runāt. Sākumā domāju, ka viņš runā melno karavīru vārdā un uzstāj, lai nezvēra medīšanu izbeidzam. Paskatījos uz Džonsonu. Taču vecais mednieks uzmanīgi klausījās Kvali vārdos un laiku pa laikam atzinīgi māja ar pliko pauri.

— Dūšīgs puisis, tam ir gudra valoda, — viņš man pačukstēja, kad Kvali apklusa, lai atvilktu elpu.

Tagad domas dalījās. Melnie mednieki sāka savā starpā strīdēties. Vieni rādīja ar šķēpiem uz ezera pusi, citi purināja galvu, sita sev pie krūtīm, iedūra šķēpu smailes zemē. Kvali atkal sāka runāt, bet nepaspēja sakāmo pabeigt, kad strīds uzliesmoja vēl dedzīgāk.

Jutu, ka šobrīd tiek izlemts viss pasākums, bet vairījos ko teikt, bīdamies, ka varu tikai kaitēt. Kad troksnis un klaigāšana kļuva gluži neciešama, Kvali pienāca pie manis un jautāja, cik nēģeru karavīrus es gribētu ņemt līdzi.

Es pateicu.

— Lūdzu, izvēlies, — Kvali sacīja, plaši pamādams ar tumšu, stiegrainu roku. — Tagad viņi visi grib braukt. . .

— Kā tu viņus pierunāji? — es izbrīnījies vaicāju.

— Izskaidroju viņiem džungļu mednieku diženo likums, — lepni izslējies, atbildēja jaunais nēģeris. — Teicu, ka lielais, lecošais krokodils vēl sliktāks nekā beļģiešu ierēdnis . . . Apsolīju, ka ikviens, kas atgriezīsies dzīvs, saņems no tevis desmit dolārs, tērauda nazis un rūtains bikses. Bikses, ja negribi, vari nedot, bet nazi un desmit dolārs gan dod katrā ziņā.

Tūlīt biju ar mieru. Pēc brīža desmit spēcīgi, melni augumi jau stāvēja uz plosta baļķiem, atbalstīdamies pret garajiem šķēpiem.

Saulei lecot, mūsu «kuģis» devās ceļā. Straume lēnītēm izkustināja no vietas smago plostu, airētāji satvēra irkļus, un mēs sākām braukt.

Pēc stundas plosts bez kļūmēm jau bija ieslīdējis plašajā ezera klajā. Izrādījās, ka ezers ir dziļš. Pat pie krasta ar garu kārti nevarēja sasniegt gultni. Ezera līmenis bija mierīgs un bez jebkādām dzīvības zīmēm. Tikai tālē pie rietumu krasta ūdenī manījām sārtenu plankumu — laikam tur rosījās flamingu bars.

Paraudzījos caur binokli uz mūsu nometni. Tur vairs neviena nebija. Acīm redzot, Persijs Vufs un nesēji jau devušies ceļā.

Saule kāpa arvien augstāk un sāka jau cepināt. Izpletām sauljumu un zvilnējām zem tā, joprojām caur binokli vērodami ezera līmeni un tumšo krasta svītru, kurai lēnītēm tuvojāmies. Dzelme arvien vēl ļoti dziļa. Tumšajā ūdenī gultne nebija saskatāma, un nekur nespējām to sasniegt pat ar garu kārti.

Džonsons pārbaudīja savu bisi un ielādēja stobros patronas ar sprāgstošām lodēm.

— Kāds kalibrs jūsu dižgabalam? — es ievaicājos.

— Divpadsmitais.

— Tīri prāvs. Lai gan šodien nebūtu par ļaunu pat astotais . . .

— Visā Centrālajā Āfrikā ar astotā kalibra bisi šāva tikai nelaiķis Ričards. Viņa bise nudien bija īsts dižgabals. Tiesa, dažreiz šāviņš nesprāga. Pēdējās kļūmes dēļ nabaga Ričardam bija jādodas uz viņpasauli.

Beidzot niedrāji jau šalca pavisam tuvu. Tie auga kā mūris, bija biezāki un garāki nekā ziemeļu krastā. Braucām gar šiem niedru džungļiem. Neviena dzīvnieka pēdas nebija manāmas zaļajā biezoknī, kas noslēpumaini čabēja . ..

Kādā vietā plata, līkumaina atteka sniedzās iekšā niedrājā. Ievirzījām plostu attekā un klusi slīdējām pa rāmo, tumšo līmeni. Airētāji bez trokšņa cilāja smagos irkļus. Mēs ar Džonsonu stāvējām, pacēluši karabīnes, lai ik brīdi varētu sākt šaut. Divpadsmit pāru acu neatlaidīgi lūkojās tievo, brūnganzalo stublāju un šauro, smailo lapu biezuklājā. Sudrabotās niedru skaras lēnītiņām šūpojās virs mūsu galvām.

Tā nobraucām apmēram kilometru. Neciešamā tveice kveldināja ādu, elpot kļuva grūti, acīs ņirbēja varavīkšņaini loki. Atteka gan sašaurinājās, gan paplašinājās, bet joprojām sniedzās dzijāk niedrājā, un tās zaļajās sienās arvien vēl nemanīja sākamies nevienu zvēru taku.

Satraukums, kas mūs visus pārņēma, iebraucot niedrainē, pamazām pierima, bet tad . . .

Kvali, kurš stāvēja plosta priekšgalā, brīdinoši pacēla roku. Tanī pašā mirklī mūs sasniedza ārkārtīgi riebīgas dvakas vilnis, salīdzinājumā ar kuru sen neizmēstas cūkkūts smirdoņa ir tīrais vīraks. Tūliņ pat niedru biezoknī pa labi no mums kaut kas smagi sagrozījās. Airētāji kā pēc komandas izrāva no ūdens irkļus un saskrēja plosta vidū. Taču mūsu smagais «kuģis» arvien vēl virzījās uz priekšu. Pēc tam viss risinājās tik strauji kā trauksmainā fantastiskā sapnī.

Garo niedru sienā ieraudzījām lielu robu, un tanī kādus desmit metrus no krasta uzsvempās stāvus kaut kas milzīgs, līdzīgs baismīgam krokodilam, kurš uzslējies pakaļkājās. Zaigoja spīdošās, zeltaini zaļganās zvīņas. Milzīgā, asinssārtā rīkle plati pavērās, un žokļos jau rēgojās divas rindas zobu, tik asu kā dunči. Atspēries pret zemi ar varenām pleznām, nezvērs lēca uz plostu, bet tas vēl slīdēja uz priekšu, un briesmonis ar traku brīkšķi iegāzās biezuklājā. Nodārdēja šāvieni. Džonsons izšāva tikai reiz. Es iztukšoju visu aptveri tanī virzienā, kur lūza un brākšķēja niedres un strūklām šļāca augšup ūdens un šķidru dubļu šaltis.

Nepaspēju no jauna pielādēt karabīni, kad niedres pašķīrās un milzīgais zeltaini zaļais tirānozaurs blunkšķēdams ieslīdēja ūdenī. Pirms zvīņnesis vēl nebija ieniris, Džonsons izšāva divas reizes. Plosts sasvērās, un tā priekšgalā uz baļķiem ieraudzījām vispirms drausmīgu ķetnu ar līkiem nagiem un tūlīt ari briesmoņa galvu.

Neilona virves pārtrūka kā tievi diegi, un mūsu «kuģis» sāka irt. Tomēr plēsīgais nezvērs jau bija smagi ievainots, viņa kustības gausākas un ne tik spēcīgas kā pirms brīža. Kvali iegrūda briesmonim rīklē lielo stūres airi. Zvīņnesis mirkli it kā sastinga, cīnīdamies aci pret aci ar cilvēku, kurš nelaida laukā no rokām airi. Un ar to bija gana. Džonsons atkal izšāva divas reizes. Briesmoņa galva pazuda zem plosta. Salauzto airi arvien vēl turēja rokā Kvali.

— Darīts, — Džonsons sacīja un nolaida karabīni.

Es vēl neticēju un steigšus ielādēju jaunu aptveri.

— Tūlīt viņš atkal būs klāt!

— Darīts, — Džonsons atkārtoja un apsēdās uz kastes. — Tas ir pagalam. Pa vienai sprāgstošai lodei katrā acī. . .

— Jūs taču būsiet sabojājis galvaskausu! — neko nepadomādams, iesaucos.

— Lai viņš nesabojātu jūsējo, — Džonsons pavīpsnāja.

Melnie mednieki ar klusu sajūsmu blenza uz Džonsonu. Viņi nespēja izteikt ne vārda. Tikai klakšķināja mēli un šūpoja galvu.

Brīdi vēl pagaidījām, zvīņnesis vairs nerādījās.

— Mēģināsim sameklēt, kur viņš ir, — Džonsons sacīja.

Kamēr daži mednieki laboja plostu, mēs ar Džonsonu iemetām attekā tērauda žākaru. Jutāmies gauži pārsteigti. Attekas dziļums šinī vietā pārsniedza trīsdesmit metru. Gultni nekādi nespējām sasniegt.

Biju gluži izmisis. Esam nošāvuši mūsdienu tirānozauru, bet nevaram dabūt rokā! . . .

— Varbūt uznirs, — Džonsons mani mierināja.

Taču uz to bija maz cerību.

Plosts jau sen bija salabots, bet es arvien vēl mēģināju sataustīt attekas gultni. Izrādījās, ka atteka ir rene ar gandrīz stateniskiem krastiem. Pat tieši blakus niedru biezoknim dziļums sasniedza divdesmit metrus.

Melno mednieku bojā eja, risks, kuram mēs visi sevi pakļāvām, — izrādījās, ka tas viss bijis veltīgi.

Zvīņnesi varējām uzskatīt par zudušu . . . Tikko savaldījos, nepateicis skarbus un aizvainojošus vārdus Džonsonam, lai gan lieliski sapratu: ja nebūtu šāvis viņš, mēs visi laikam jau būtu noslīkuši vai saplosīti.

Skaļi pasacīju pavisam ko citu:

— Neveicas gan mums! .. . Vienīgās zīmes, kas palikušas, dziļie nagu ieskrambājumi plosta baļķos.

— Mazliet palicis, — iebilda Kvali, kurš dzirdēja manus vārdus. — Lūdzu, ņem …

Viņš man sniedza aira galu, ko zvīņnesis pirmīt bija sakampis zobos. Mitrajā koksnē iesprūdis ass, smails apmēram desmit centimetrus garš zobs. Labs tas pats.

Airētāji nostājās savās vietās, un devāmies atceļā. Kad plosts slīdēja garām izdangātajām niedrēm, atkal elpu aizcirta drausmīgā smirdoņa.

— Šeit taču bija nezvēra midzenis, — Džonsons piebilda. — Vajadzētu paskatīties, kas tur ir.

Degunus aizspieduši, piestūrējām pie niedrēm. Džonsons pirmais izlēca purvainajā krastā, izlauzītās, samīdītās niedrēs.

— Te nu gan ir traka dvaka, -— vecais mednieks purpināja, aizklādams degunu un muti ar kabatas lakatiņu.

Kvali izkāpa krastā tūlīt pēc Džonsona. Es jau gribēju sekot viņu priekšzīmei, bet pēkšņi niedru biezuklājā kaut kas iebrikšķējās.

— Pagaidiet! — uzkliedza Džonsons, piesviezdams pie vaiga bises laidni.

«Vēl viens tirānozaurs,*man pazibēja prātā.

Bet mednieks jau nolaida ieroci.

— Tūlīt stiepiet šurp tīklus! —viņš sauca. — Te ir viens mazulis. Pamēģināsim dabūt rokā dzīvu.

Pamāju melnajiem karavīriem, viņi paķēra uz plosta nolikto tīklu, neilona auklu rituļus un stēidzās iekšā niedrājā. Es viņiem sekoju.

Izrādījās, ka «mazulis» ir gandrīz trīs metrus garš zvērs ar zeltaini brūnām zvīņām. Ieraugot medniekus, kas viņu bija ielenkuši, zaurs uzslējās pakaļkājās un grasījās lēkt mums virsū. Bet tobrīd nosvilpa elastīgie neilona laso, u.n cilpu sažņaugtais jaunais plēsoņa atkrita uz muguras. Taču tūlīt viņš pārrāva dažas auklas, tomēr nēģeri steigšus laida darbā tīklu, un mēs sapratām, ka esam uzvarējuši. Laikam to nojauta arī zvīņnesis. Viņš plati atpleta žokļus un sērīgi iebrēcās, brēciens sākās ar tādu kā svilpšanu un beidzās ar kvākstēšanu.

Melnie mednieki auroja aiz prieka.

— Ko viņi tur kliedz? — es jautāju Kvali.

— Tagad viņi saprot, kas bijuši tie ļaunie gari.

Taču mūsu prieki bija pāragrs. No tālienes — no biezokņa viņas malas sadzirdējām nesalīdzināmi spēcīgāku atbildes saucienu — šņākšanu un svilpšanu, kas izvērtās par traku ņaudēšanu.

— Vēl viens lielais zvīņnesis! — Džonsons kliedza. — Veicīgāk! . . . Kamēr tas nezvērs vēl tālu.

Nēģeri darīja, ko spēja, un pēc brīža tīklos sapīto un virvēs sasaistīto jauno tirānozauru jau stiepām uz krastu.

Atkal sadzirdējām šņākšanu un kvākstēšanu. Tagad jau tuvāk. Bet «mazulis» nespēja atbildēt. Viņa žokļus cieši žņaudza neilona auklas.

Vēl viens brīdis — un jaunais zvīņnesis bija piesiets pie bambusa plosta, ko nolaidām ūdenī un vilkām līdzi tauvā.

— Uz priekšu, ātrāk! — Džonsons sauca.

Nēģeri sāka airēt, cik jaudas, un pēc laiciņa smirdīgais midzenis jau bija aiz muguras.

Es ar Džonsonu stāvējām plosta pakaļgalā, karabīnes pacēluši, lai ik mirkli varētu šaut. Taču trešais tirānozaurs tomēr nerādījās. Vēlreiz atskanēja viņa balss, bet tagad jau tālāk.

Lielais zvīņnesis devās projām uz pretējo pusi. Atviegloti nopūtāmies un paraudzījāmies cits uz citu. Saplēstos apģērbos, no galvas līdz kājām notraipljušies ar smirdīgiem dubļiem, gar niedru stublājiem saskrāpējušies, mēs paši izskatījāmies pēc aizvēsturiskiem briesmoņiem.

Bet bijām tomēr uzvarējuši. To apzinoties, kļuva viegli un līksmi ap sirdi.

Plosti jau iebrauca ezerā. Nolikām karabīnes un spiedām cits citam roku. Dažus metrus atstatu uz bambusa plosta gulēja sasaistītais zeltaini brūnais jaunais tirānozaurs . . . Mūsu tirānozaurs.

Melnie karavīri dūšīgi cilāja smagos airus un skaļi dziedāja par uzvaru: visi par vienu un katrs savā meldijā. Niedrāju biezoknis ar šaušalīgajiem iemītniekiem attālinājās arvien vairāk un beidzot vairs vīdēja

tikai kā tumša svītriņa pie tālā apvāršņa.

*

Dzeltensārtā saules ripa jau grima biezajā purva miglas autā, kad mūsu plosts piestāja pie krasta nometnes tuvumā. Aiz noguruma nespējām vairs pavilkt kājas, bet par atpūtu vēl nevarēja būt ne runas. Vajadzēja iekārtot drošu sprostu mūsu gūsteknim. Metāla būru režģi vēl atradās galvenajā nometnē. Daļu no tiem nēģeri atnesīs tikai rīt pievakarē. Baidījos, ka režģu nepietiks, un nolēmu sarunāties ar galveno nometni pa radio. Ļoti brīnījos, radioaparātu nekur neredzēdams. Sargi teica, ka «runājošo kasti» aizvedis līdzi lielais baltais Uhs — tā viņi dēvēja manu vietnieku.

Persija nelādzīgā rīcība mani sadusmoja. Kādēļ viņam ceļā vajadzīgs radio? Viņa iedomas dēļ esam palikuši bez iespējas sazināties. Mistera Leslija Beiza uztieptais vietnieks man sagādāja tikai nepatikšanas. Cieši nolēmu atbrīvoties no viņa, tiklīdz radīsies izdevība, un sīki jo sīki aizrakstīt «Amerikas zvēru dārzu karalim», kāpēc esmu padzinis savu palīgu.

Bet pagaidām jauno tirānozauru vajadzēja kaut kur novietot. Netālu no ūdenskrituma klintī bija dziļa plaisa. Sienas pilnīgi stāvas un tik augstas, ka zvīņnesis nevarētu izlēkt laukā. Lielo plostu izjaucām, no plosta baļķiem sameistarojām stiprus vārtus, kas droši aizsprostotu izeju no plaisas. Izveidojās kaut kas līdzīgs trīsstūrainai akai — divas sienas no klints, trešā — no zemē ieraktiem baļķiem, kurus vēl nostiprinājām ar resniem šķērskokiem.

Bambusa plostu un sasaistīto zvīņnesi ar tauvām ielaidām plaisā. Plosts tagad karājās pie klintssienas. Atbrīvojām zvīņnesi no tikla un dažām virvēm. Pārējās viņš sarāva un pats noslīdēja no plosta plaisas dibenā. Lielā steigā uzrāvām plostu augšā. Mūsu gūsteknis tagad tupēja savā improvizētajā sprostā.

Sakumā domājām, ka viņš svaidīsies no vienas sienas uz otru, mēģinās salauzt baļķu režģi, bet tirānozaurs apgulās plaisas kaktā uz valgām smiltīm un tikai laiku pa laikam plātīja milzīgos žokļus un šņakstināja zobus. Tumsā viņa acis zaigoja zaļgani violetas. Nospriedām, ka «mazulis» ir izsalcis, un iesviedām bedrē lielus antilopes gaļas gabalus. Tirānozaurs pat nepakustējās.

— Ceļojumā noguris, — Džonsons, pats būdams nokusis, pajokoja, un mēs lēnītēm slājām uz savām teltīm.

Kad pamodos, saule jau bija augstu. Tūlīt iedomājos par zvīņnesi. Vai nav izlauzies no sprosta, vai nav nosprādzis? …

— Viss kārtībā, — Džonsons mani nomierināja. — Gaļu aprijis un grib vēl. Jeu izmēģināja, cik stiprs mūsu baļķu režģis. Drošs paliek drošs — ārpusē sakrāvām vēl akmeņus.

Paēdis brokastis, devos pie mūsu gūstekņa.

«Mazulis» vairs neizskatījās tik miermīlīgs kā nakti.

Mani ieraudzījis, viņš uzslējās pakaļkājās un, zobainos žokļus plati iepletis, neganti šņāca. Viņa augums krietni pārsniedza liela ķengura augumu.

Lēkādams uz pakaļkājām, zvīņnesis pievilka pie krūtažas īsās priekšējās ķetnas ar gariem, līkiem nagiem. Galva izskatījās pēc krokodila galvas, tikai šaurāka, un pakausi rotāja robota asu kaula izaugumu sekste. Žokļi gandrīz metru gari. Resnais, lokanais kakls pamazām pārgāja rumpī, kas uz leju kļuva arvien platāks. Starp pakaļējo ķetnu pirkstiem biezas peldplēves. Uz platās, plakanās astes balstījās rumpis, rāpulim paceļoties uz pakaļkājām. Šī bija vakar nošautā nezvēra lieliska miniatūra.

Biju paķēris līdzi kinoaparātu un uzņēmu vairākus desmitus metru filmas. Zvīņnesis gluži vai saprata, ka vajag pozēt. Viņš čāpoja uz pakaļkājām, brīžiem lēkāja pa plaisas gultni, atšiepa milzīgo rikli, it kā vēlēdamies parādīt baismīgos zobus.

Melnie mednieki atvilka nelielu krokodilu, ko nule bija nošāvuši krastā. Krokodilu iemetām sprostā. Tirānozaurs vienā lēcienā bija klāt, uzmina ar pakaļējo ķetnu krokodilam uz astes un īsā brīdī viņu saplosīja. Pēc maza laiciņa no krokodila vairs bija palikušas tikai kaulu drumslas, tirānozaurs apgulās klints ēnā un tagad nelikās par mums ne zinis.

— Nevarēs viņu tik devīgi barot, — Džonsons norūpējies piebilda, — izaugs liels, iekām nebūsim vēl aizveduši viņu misteram Leslijam Beizam.

Norīkojuši sargus, kuriem zvīņnesis bija jāuzmana, atgriezāmies teltī.

Pievakarē nesējiem vajadzēja atgādāt no galvenās nometnes metāla režģu posmus.

Es jau lauzīju galvu, kā mēs spēsim aizvest tirānozauru uz Bumbas pilsētiņu.

Tomēr ne vakarā, ne nākamajā rītā nesēji neieradās. Nebija arī Persija Vufa. Nogaidījām vēl vienu dienu un atkal veltīgi. No galvenās nometnes neatnāca neviens. Tas šķita dīvaini. Uzmācās nelādzīgas domas. Džonsons bija noskaņots daudz optimistiskāk.

— Puisis plītē . . . Žūpo tur dienu un nakti, — viņš sacīja, sūkdams pīpi.

Nolēmu pats otrā rītā doties uz galveno nometni, bet vēlu vakarā ieradās Persijs. Viņš bija paņēmis līdzi tikai piecus iedzimtos. Tie atnesa nedaudz pārtikas un kasti viskija. Neatstiepa ne sprostu, ne citus ekspedīcijas piederumus, kuri mums tik ļoti bija vajadzīgi. Pat radio un teodolītu esot atstājuši galvenajā nometnē.

Persijs bija labi izgulējies un noskuvies. Uzvalks žilbinoši balts. Uz maniem jautājumiem atbildēja it kā pieklājīgi, bet ar klaju ņirgāšanos.

— Nepaņēmu. Nospriedu, ka nevajadzēs. Aizmirsu . . .

Padzirdējis, ka viens tirānozaurs nošauts, bet otrs atstiepts nometnē, Persijs izbrīnā savilka uzacis un, pārtraucis mani pusvārdā, teica, ka gribot redzēt iesprostoto zvīņnesi.

Nespēju savaldīties un rupji viņu izlamāju.

Persijs brīdi padomāja, it kā apsvērdams, ir vai nav vērts apvainoties, bet tad novēlēja man un Džonsonam labu nakti un devās apbrīnot tirānozauru.

Džonsons kaut ko purpināja par rupju skrošu lādiņu, ko vajadzētu kādam sadzīt dibenā, un pētīgi, uzacis drūmi saraucis, paskatījās uz mani.

— Jau rītdien likšu viņam braukt uz Bumbu, — es sacīju.

— Piesargieties no Persija, — vecais mednieks deva padomu. — Manuprāt, viņš meklē ar jums kašķi! … — Džonsons brīdi klusēja un tad negaidot piebilda: — Ja kas gadīsies, šef, es būšu jūsu pusē.

— Rītdien Persijs vairs šeit neklaiņās! — es iekaisīgi atkārtoju.

— Lai dievs dod, — Džonsons piecēlās un devās pie miera.

Nākamajā rītā paziņoju Persijam Vufam, ka viņam tūliņ pat jāvācas atpakaļ uz Bumbu, jānodod pastā misteram Beizam adresēta korespondence, jāsalīgst pāris smago mašīnu un jāpasaka, lai tās brauc pretim mūsu karavānai. Nobrīnījos vien, ka Persijs neko neiebilda.

— Pats gaidiet mūs Bumbā!

Viņš klusējot pamāja ar galvu.

Iedevu Persijam vēstules un nelielu korespondenci, kurā bija aprakstīts Centrālās Āfrikas purvos dzīvojošā līdz šim nezināmas sugas tirānozaura zobs. Jaunajai zvīņneša sugai devu nosaukumu — Tyrannosaurus beizi ritas.

Raksts, tāpat kā vēstules, bija adresēts personīgi misteram Leslijam Beizam. Vārdam «personīgi» pavilku apakšā dubultu svītru.

Persijs ielika korespondenci savā somā un pieklājīgi gaidīja, ko vēl pavēlēšu.

— Jums līdzi ies Nkora, — es turpināju. — Viņš pavadīs jūs līdz Bumbai. Nkora zin atceļu. Ņemiet jebkuru vilīti, šoferi, šofera palīgu. Bet ceru, ka šoreiz …

— Viss būs labāk, nekā jūs domājat, — Persijs steidzās man apgalvot.

Nodomāju, ka viņš ar patiku brauc projām, un vairs neraizējos.

Persijam neredzot, iedevu Nkoram vēl vienu misteram Beizam adresētu vēstuli, kurā ziņoju, ka savu vietnieku atlaižu. Šo vēstuli Nkoram vajadzēja nosūtīt no Bumbas.

Pēc tam visi apspriedāmies par zvīņneša nogādāšanu uz galveno nometni. Nolēmām meklēt ceļu, pa kuru varētu apmest līkumu aizām, kas šķērsoja augstieni. Džonsons apņēmās izlūkot ceļu un, kur tas nepieciešams, ierīkot pārbrauktuves.

Bija pienācis laiks šķirties no Kvali. Jaunais nēģeris ekspedīcijas labā bija paveicis daudz vairāk, nekā sākumā solījies. Atkal un atkal viņš man atgādināja, ka Ngoā — Kvali dzimtajā ciematā — viņam esot «svarīgs darīšanas».

Tūlīt pēc apspriedes, kurā Kvali rosīgi piedalījās, sapulcināju melnos karavīrus, lai svinīgi pasniegtu ceļvedim Kvali karabīni, pēc kuras viņš tik ļoti tīkoja.

Iedevu ceļvedim nopelnīto naudu un jau sniedzu karabīni un patronām piebāztu ādas somu, kad pie mums piespraucās Persijs Vufs.

— Šķiet, jūs gribat dot šim nēģerim šaujamu ieroci, — viņš skaļi teica. — Vai zināt, pret ko viņš to vērsīs?

— Nezinu un negribu zināt, — es skarbi atcirtu. — Es tikai izpildu savu solījumu. Tas, ko Kvali darījis mūsu labā, nemaz nav samaksājams. Bet, pret ko viņš vērsīs savu karabīni, tā ir viņa darīšana. Šeit ir viņa zeme, viņa dzimtene.

— Atzīstu par savu pienākumu jūs nopietni brīdināt, — Persijs piemiedza acis. — Šī ir Beļģijas teritorija. Jūs sagādāsiet ekspedīcijai lielas nepatikšanas. Tiklīdz beļģieši uzzinās, būs tracis.

— Nekāda trača nebūs, protams, ja kāds no klātesošiem negribēs to sacelt. Par šiem nēģeriem es galvoju, par sevi un Džonsonu ari, tātad . . .

— Es protestēju! — Persijs kliedza. — Protestēju, būdams baltais! Tas ir noziegums!

Kvali satraukti un neizpratnē raudzījās gan uz mani un karabīni, gan uz karabīni un Persiju.

Melnie karavīri cits citam kaut ko čukstēja.

— Zināt ko, vācieties prom ar labu, — es klusi sacīju Persijam. — Ja negribat piedzīvot traci šeit, tūliņ pat. Un no tā jums nekāda prieka nebūs . . .

— Bet ekspedīcijas īpašums … — Persijs neatlaidās.

— Labi, — es sacīju un iedevu karabīni Džonso-

nam, kas man stāvēja blakus. — Ekspedīcijas īpašums netiks skarts.

Kvali panācās soli tuvāk un gluži izmisis paraudzījās man acīs.

Apsviedos apkārt, iegāju savā teltī un pēc brītiņa nācu atpakaļ, nesdams līdzi pats savu desmitpatronu karabīni ar sudraba inkrustācijām uz tumšās laides.

— Nem! — es teicu, sniegdams karabīni ceļvedim Kvali.

Neģeris purinaja galvu, vēl neticedams, ka atdodu viņam savu ieroci.

— Ņem! — es atkārtoju. — Tas pieder tev.

Džonsons iesmējās.

— Smejas tas, kas smejas pēdējais, — Persijs saldenā balsi sacīja. — Pats pēdējais, mister Džonson. — Persijs pagriezās, lai ietu projām.

Kvali drudžaini nopūtās un saudzīgi saņēma manis sniegto karabīni.

— Priekšniek, — viņš čukstēja, — … Kvali jums … Paldies.

Cieši paspiedu viņa roku un viņš manējo.

Tagad bijām noslēguši savstarpējas saprašanās savienību.

*

Pēc stundas Persijs Vufs ar Nkoru un Džonsons ar desmit melnajiem karavīriem devās projām no nometnes. Līdz pirmajai aizai viņiem bija jāiet kopā. No turienes Persijs un Nkora virzīsies tieši uz galveno nometni, bet Džonsons ies un meklēs apceļu, pa kuru varētu izbraukt automašīnas. Kvali aizgāja jau agrāk. Nepaspēju pat pavaicāt, vai viņš vēl atgriezīsies nometnē.

Persijs pirms aiziešanas pieklājīgi atsveicinājās no manis.

Stāvējām pie plaisas, kurā zvīņnesis aprija vēl vienu krokodilu. Persijs pameta acis uz nezvēru, tad paraudzījās uz mani, pasmīnēja, paraustīja plecus un tūlīt aizgāja.

Nometnē iestājās klusums. Neģerus biju aizsūtījis, lai viņi nomedī atkal kādu krokodilu mūsu gūsteknim,

un pats sāku attīstīt kinofilmu. Pēc tam ērti apsēdos ēnā un ierakstīju ekspedīcijas dienasgrāmatā pēdējā laika notikumus. Paspēju sīki attēlot, kā medījām tirānozaurus, aprakstīt jauno zvīņnešu sugu un to parašas, kad atnāca sūtnis no Džonsona.

īsā zīmītē vecais mednieks ziņoja, ka apkārtceļu esot atraduši, bet pāri vienai aizai būšot jāiekārto tilts. Džonsons lūdza, lai es sūtot viņam palīgā visus nenodarbinātos nēģerus, un apgalvoja, ka rīt pievakarē mašīnas jau būšot nometnē blakus ūdenskritumam.

Aizsūtīju visus melnos karavīrus palīgos Džonsonam. Nometnē kopā ar mani palika tikai Mgora, kura pienākums bija uzmanīt zvīņnesi un pagatavot vakariņas.

Viss ritēja kā pa diedziņu. Priecājos, ka rīt vai parīt varēsim doties atceļā, biju varen laimīgs, ka nevajag vēlreiz braukt nolādētajos niedrājos, domāju par atgriešanos dzimtenē. Dzimtenē pārbraukšu kā pirmais mūsdienu tirānozauru atradējs.

Domās jau plānoju jaunu ekspedīciju uz dinozauru novadu. Tai vajadzētu būt labi apgādātai starptautiskai zoologu un paleontologu ekspedīcijai. Būs jāņem līdzi arī motorlaivas un helikopteri.

Kāds nāca, domu ritējums izjuka. Paskatījos un ieraudzīju. .. Persiju Vufu. Viņa labā roka bija aptīta ar dvieli.

— Vajadzēja nākt atpakaļ, — viņš steigšus sacīja. — Man iekoda čūska. Palīdziet!

Pietrūkos kājās. Tanī pašā mirklī drausmīgs sitiens pa žokli notrieca mani zemē. Zaudēju samaņu.

Pamodies no ģīboņa, jutu, ka nespēju pakustēties. Gulēju saliekamajā gultā, rokas un kājas bija cieši sasaistītas. Persijs sēdēja pie galda. Viņa priekšā pusizdzerta viskija pudele. Blakus pudelei uz galda — mana pistole.

Pamanījis, ka esmu atguvis samaņu, Persijs smagnēji piecēlās un pienāca pie manis.

— Vai profesors jūtas labāk? — viņa balss skanēja gandrīz laipni. — Es sāku baidīties, ka būšu iegāzis pārāk spēcīgi.

— Ko tas viss nozīmē? — es čukstēju.

— Biju domājis, ka esat inteliģentāks, — Persijs klusu iesmējās. — Dinozauru mednieks! …

— Jūs esat prātu zaudējis, — es kliedzu. — Mgora, nāciet šurp!

— Nedariet muļķības! — Persijs iešņācās. — Nebļaustieties! … — Viņš iebāza man mutē lupatu vīšķi.

Taču melnais karavīrs manu saucienu bija dzirdējis, atskrēja un apstājās pie telts ieejas.

Persijs kaut ko viņam uzkliedza vietējā izloksnē. Vai tu redz, man ne prātā nebija nācis, ka šis riebeklis prot bantu cilts valodu.

Šaušalīga doma iešāvās prātā. Nēģeris izbrīiļa blenza uz mani, uz Persiju un atkal uz mani.

Persijs skarbi atkārtoja pavēli.

Nēģeris apgriezās apkārt un kaut kur skrēja.

Persijs lēnītēm paņēma no galda pistoli un izšāva, gandrīz netēmēdams. Melnais karavīrs bez viena vaida nogāzās knūpus zālē.

— Profesor, jūs pats esat vainīgs, — Persijs sacīja un izrāva man no mutes lupatu. — Nēģeri nogalināt nemaz nebiju domājis. Vienīgais mierinājums, ka ietriecu viņam ribās lodi no jūsu pistoles.

— Nelieti! — es kliedzu. — Kas tev vajadzīgs?

— Es pelnu savus piecdesmit tūkstošus dolāru, — Persijs mīlīgi sacīja. — Varēju vienkāršāk izrēķināties ar jums, piemēram, šorīt iegrūzt bedrē pie tirānozaura. — Persijs apklusa, gribēdams pārliecināties, kāda ietekme būs šiem vārdiem. — Tiešām, tā taču nav slikta doma? — Persijs ņirgājās, un viņa duļķainajās acīs iezaigojās sarkanīgas dzirkstis. — Bet mēs jau vēl patērzēsim par šo jautājumu, vai ne?,..

Klusēju, neatlaidīgi domādams, kā lai glābjos. Nometnē bijām tikai divi. Džonsons kādus divdesmit kilometrus tālu; un kas var zināt, vai viņa zīmīte nebija rakstīta ar viltīgu nolūku. Varbūt viņi norunājuši sadalīt savā starpā manis nopelnīto naudu. Vai tiešām man drīz būs jāmirst? … Vai arī Persijs grib tikai pakaulēties ar mani? . ..

— Profesor, seja jums tomēr pārvērtusies, — atkal ieskanējās Persija saldenā balss. — Jūs domājat pareizi; neviens jums palīgā nenāks. Tas vecais mērkaķis

Džonsons ir pārāk dumjš un . .. godīgs. Kad es viņam piesardzīgi ieminējos par jums Bumbas pilsētiņā . . . Ai, ai! Kā viņš sabozās! Tikko spēju nomierināt. Ričards bija prātīgāks zellis. Tiesa, viņš gribēja saraust pārāk daudz. Profesor, par jums misters Leslijs Beizs man samaksās tikai piecdesmit tūkstošus dolāru, — Persijs nopūtās, — un pats iegūs simt piecdesmit tūkstošus dolāru tīras peļņas. Bet tas bezkauņa Ričards prasīja simt tūkstošus. Vai tad čehs dārgāks nekā polis? — Persijs iesmējās. — Mīļais profesor, jūs pat nenojaušat, kā Ričards ticis pie tās zvīņneša fotogrāfijas. Dinozauru mednieku ir bijis diezgan daudz! . . .

— Es visu zinu! — kliedzu, saprazdams, ka neko vairs nevaru zaudēt. — Ričards noslepkavoja čehu dažus kilometrus no šejienes. Bet tevi, bandlt, apcietinās jau pirmajā Kongo pilsētā, kurā tu ieradīsies.

Persijs saīga.

— Jūs tiešām esat izokšķerējis pārāk daudz, — viņš nopietni sacīja. — Bet par mani gan jūs maldāties. Pierādījumu nav un nebūs. Misters Leslijs Beizs zināja, kam uzticēt šo darbiņu. Turklāt man vienmēr laimējas. Lauva atviegloja manu darbu. Tikai tas zvērs saplosīja Ričardu mazliet par agru. Ričards bija ellišķīgi stūrgalvīgs un savu noslēpumu paņēma līdzi kapā. Ja negadītos lauva, no Ričarda tik un tā būtu jāšķiras, bet mazlietiņ vēlāk. Viņš gribēja pārlieku daudz un turklāt prasīja rokasnaudu. Bet jūs rokasnaudu neprasījāt, jūs gribējāt sarakstīt biezu grāmatu… Starp citu — jūsu vārds zem tā raksta jau apvilkts ar sēru svītru. Pats parūpējos par to un pat sacerēju īsu nekrologu. Bet aploksnē, ko iedevāt Nkoram, jau ielikta mana vēstule ar lūgumu — pārskaitīt manus piecdesmit tūkstošus uz Keiptaunas banku.

— Slepkava, tu esi nošāvis arī Nkoru!

— Profesor, profesor, jūs pārāk ļauni domājat par mani. Nevienu es nenošauju, ja nav ārkārtējas nepieciešamības. Šobrīd Nkora, — Persijs uzmeta acis rokas pulkstenim, — šobrīd Nkora jau kratās vilītī. Iedevu viņam visu korespondenci. Tas ir lielisks puisis. Nosprāgs, bet neskartu nogādās pastā. Un kā viņš jus mīl! Viņš lēkāja aiz prieka, kad pateicu, ka dodos atpakaļ jums palīdzēt, bet viņam jābrauc uz Bumbas pilsētiņu vienam pašam. Arī Kvali jūs mīl . .. Jāpiebilst, ka vienīgi Kvali vainojams par to, kas ar jums notiks. Ja viņš neparādītu ceļu uz šejieni — šo ceļu zināja vēl tikai nelaiķis Ričards — jūs, profesor, mierīgi varētu staigāt pa zemes virsu. Jāšaubās, vai mums izdotos notvert zvīņnesi tur, kur sākumā to meklējām. Bet tam Kvali es atriebšos . .. par jūsu priekšlaicīgo nāvi. Kongo kolonijā nemīl nēģerus, kam pieder karabīne.

Persijs joprojām nekautrīgi pļāpāja. Agrāk pat nenojautu, ka viņš ir tik liels balamute. Iekrita prātā, ka aiz šīs muldēšanas kaut kas slēpjas, ka viņš vēl nav pateicis pašu galveno. Varbūt man vēl ir kāda izeja? Bet kādēļ tad viņš atklātu visas savas kārtis? … Vai arī šī ir tikai runča rotaļāšanās ar peli?

Pēkšņi atcerējos, ka bikšu muguras kabatā man ir saliecams nazis. Rokas man bija sasietas aiz muguras, bet pirksti brīvi. Sāku tos kustināt un beidzot sasniedzu kabatiņu. Nazis bija tur. Aizritēja dažas bezgala vērtīgas sekundes, iekām aizķēru nazi ar pirkstu. Beidzot nazis man jau bija saujā. Tagad vajadzēja nazi attaisīt. Tas nebija nemaz tik grūti. Neviļus mazlietiņ pakustējos. Persijs uzmeta man vērīgu skatienu, taču neko aizdomīgu nepamanīja. Viņš pasniedzās, paņēma pudeli un ielēja sev viskiju.

Es vairs nedzirdēju, ko viņš tur murmina. Domāju tikai par auklu, kas žņaudza manas rokas. Vai izdosies to pārgriezt? Sasprindzinājumā drebēju sīkiem drebuļiem. Beidzot auklas kļuva vaļīgas. Plaukstas bija brivas. Pakustināju elkoņus, jutu, ka brīvi ir arī tie. Cieši sažņaudzu delnā naža spalu. Tiesa, tas bija vienkāršs mednieka nazis, bet cita ieroča man nebija. Kājas vēl cieši sasaistītas. Nevarēju cerēt, ka ar vienu lēcienu nokļūšu pie galda, uz kura nolikta mana pistole. Jāgaida, kamēr Persijs pagriežas sāņus. Bet viņš bija jutis kaut ko nelādzīgu. Pusvārdā izbeidza muldēšanu un steigšus pienāca klāt, nenolaizdams acu no manas sviedriem pārplūdušās sejas.

— Profesor, liekas, jums te neērta gulēšana, — viņš ierunājās un grasījās pataustīt jau atslābušās auklas.

Tanī pašā mirklī, cik jaudas, iespēru viņam ar sasietajām kājām. Viņš nokrita zemē kā maiss, apgāzdams arī galdu. Lūza atbalsta kārts, telts sabruka un apklāja mūs abus.

Dažos mirkļos pārgriezu auklas un aši izlīdu no brezenta apakšas. Bet arī Persijs bija paspējis uzstutēties kājās. Taisni nostāvēt viņš nespēja, seja bija saviebta sāpēs, taču rokā pistole.

— Ak tad tev šitādi niķi, — viņš sēca, nākdams man klāt. — Un es vēl gribēju atpestīt tevi no mokām. Bet tagad sašaušu abas kājas un dzīvu iesviedīšu tevi pie tava zvīņneša. — Persijs ņirdzīgi iesmējās, pacēla pistoli un tēmēja uz mani. — Smejas tas, kas smejas pēdējais . ..

Viņa pēdējo vārdu nomāca šāviena dārds. Man tas šķita apbrīnojami tāls. Dīvaini, es pat nejutu sāpes un aizvien vēl cieši žņaudzu delnā naža spalu.

Pēkšņi pamanīju, ka Persija ģīmis pavisam pārvērties. Acīs traka izbrīna, un viņš lēni atslīga augšpēdu.

Paskatījos atpakaļ. Ar karabīni rokā šurp skrēja Kvali. -

Šīs rindas beidzu rakstīt sanatorijā Polijas Sudetos. Ir pavasaris. Pa atvērto logu istabā lūkojas jaunu bērzu vārās lapiņas. Tālumā aiz ziedošiem dārziem un sarkaniem kārniņu jumtiem mirdz baltā, skaistā Sņežkas smaile. Tiklīdz atgriezos dzimtenē, biedri ievietoja mani šajā sanatorijā, un es te ārstējos jau vairākus mēnešus.

Daudz esmu domājis. . . Vecā parka vientuļajās gatvēs un pie rakstāmgalda savā istabiņā atkal un atkal spilgti atceros pēdējo gadu notikumus.

Protams, citādi rīkoties nevarēju. Mana īstā vieta ir šeit, tikai šeit, Polijā, kas tik viesmīlīgi mani uzņēma pēc daudzajiem svešumā pavadītajiem gadiem.

Ka mana īstā vieta ir šeit, to es sapratu arī agrāk. Sazvērestība, par kuras upuri gandrīz kļuvu, tikai pa.itnuāja mana sen pārdomātā lēmuma realizēšanu. Mister Leslij Beiz, mēs esam ienaidnieki. Un ne tikai tāpēc, ka jūs mani gribējāt upurēt savas mantkāres labad. Mēs esam dažādu pasauļu būtnes, cilvēku un dinozauru pasauļu būtnes. Pirmajās nedēļās pēc atgriešanās dzimtenē nespēju naktīs glābties no murgiem. Visbiežāk mani mocīja šāda aina: elegants vīrs ar nelielu vēderiņu un zelta zobiem ienāk manā palātā. Paspēris dažus soļus, viņš ir jau gaišā taisnstūrī, ko mēness uzzīmējis uz parketa, un es redzu, ka ienācējs ir misters Leslijs Beizs. Viņš aicina mani noslēgt līgumu, pūlas pierunāt, čukst par naudu un tad uzreiz pārvēršas par tirānozauru. Briesmonis čāpo tuvāk, atver baismīgos žokļus; es pūlos aizbēgt, saucu palīgā . . . Pēc tam ierodas Kvali, aizdzen riebīgo nezvēru, mierina mani, ņem aiz rokas, ved uz upes krastu, dod dzert dzidru, dzestru ūdeni. . . Beidzot miglā visi rēgi izklīda, un es ieraudzīju dežurējošo māsu ar glāzi rokā.

Tagad šādi sapņi man vairs nerādās. Drīz braukšu uz Krakovu; tur mani gaida darbs.

Bet tālajā Kongo vēl plosās karš. Kvali izcīna brīvību savai dzimtenei.

Bieži domāju par Kvali.

Toreiz, tanī briesmīgajā dienā, mēs noslēdzām ar viņu brālības savienību pie Persija Vufa līķa.

Šāda doma radās pēkšņi, un tā vairs nebija apslāpējama. Man un Kvali pietika viena skatiena, lai mēs abi saprastos. Mūsu aiziešanai no dinozauru pasaules vajadzēja izskanēt kā visai dinozauru pasaulei raidītam izaicinājumam. Mēs neatgriezīsimies pa to ceļu, pa kuru nācām šurp. Misters Leslijs Beizs nekad nedabūs zvīņnesi. Paleontologa Zbigņeva Turska pēdējais darbs dinozauru pasaulē paliks nepabeigts.

Aizrakstīju Džonsonam īsu zīmīti. Varbūt vecais mednieks pat neizprata, kas tur sacīts. Mēs aprakām Mgoras mirstīgās atliekas. Pie Vufa līķa pat nepieskārāmies.

Pēc tam pievērsāmies pašam galvenajam. Ieliku dažas dinamīta patronas starp baļķiem, kas aizsprostoja izeju no zvīņneša sprosta, un aizdedzināju auklu. Abi ar Kvali paslēpāmies aiz klints. Nodārdēja sprādziens. Baļķu siena sagāzās. Mēs gaidījām. Pagāja brīdis, un smagie briesmoņa lēcieni vēstīja, ka zvīņnesis izkļuvis brīvībā. Kā milzīga varde viņš lēca uz upi, smagi iezvēlās ūdenī un, krokodilus biedēdams, peldēja uz ezera pusi.

Ielikām mugursomās nedaudz pārtikas. Iebāzu arī kinofilmas un dienasgrāmatas, un mēs devāmies uz ziemeļiem, džungļos. Iestājās nakts, un notālēm skanēja zobgalīgi, skaļi smiekli.

Kvali apstājās un vērīgi klausījās.

— Hiēna smejas, — viņš sacīja. — Droši vien par Persiju Uhu. Ai, ai.. .

Hiēnas tomēr smējās pēdējās.

Pēc nedēļas sasniedzām Ubangi upi. Ar plostu pārbraucām uz ziemeļu krastu, aizmocījāmies līdz franču postenim, un te nu mums bija jāšķiras. Atvadīšanās bija īsa.

— Kurpu iesi? — Kvali jautāja.

— Uz mājām. Uz Poliju. Man tur daudz darīšanu. Bet kur iesi tu?

— Arī es — uz mājām. Arī man daudz darīšanu.

— Ardievu, Kvali!

— Ardievu, mans brāli! Brauc atkal uz Kongo, kad mana zeme kļūs brīva!

— Kad? — es ievaicājos.

— Drīz. Kvali iet brīvību cinīt.

Viņš veikli ielēca laivā, un Kvali melnais tautietis veda viņu uz Ubangi straumes dienvidu krastu.

Pēc dažām dienām ar lidmašīnu nokļuvu Konakri pilsētā. Tur sastapos ar Barščaku. Pēc tam — dīzeļkuģis, Gdiņa, Sudeti. Bet tagad tas viss jau pagājis. Uz galda tikko saņemts amerikāņu žurnāls. Tajā iespiests rakstiņš par Tyrannosaurus beizi ritas. Autora vārds iežogots ar sēru svītru. Apakšā piebilde, ka profesors Turskis traģiski beidzis savu mūžu mūsdienu plēsīgā zvīņneša nagos. Šā žurnāla redakcijai tūlīt nosūtīju vēstuli ar īsu paziņojumu, ka profesoram Turskim laimējies izglābties no mūsdienu plēsīgo zvīņnešu nagiem. Bet ģeoloģijas žurnālam Varšavā esmu H sniedzis prāvu darbu. Tajā aprakstīts Zemes iedzīvotajiem nepazīstamais milzīgais, lecošais zvīņnesis — briesmīgais nezvērs, kas līdz mūsu dienām vēl patvēries Ekvatoriālās Āfrikas purvos. Darbs ilustrēts ar daudzām jo daudzām krāsainām fotogrāfijām.

Misteram Leslijam Beizam es nerakstīju. Izlasījis manu darbu, šis moderno plēsīgo dinozauru pārstāvis sapratīs, ka viņš savu spēlīti zaudējis.

Manā priekšā uz galda ir ari citas aprakstītas papīra lapas — es plānoju jaunu ekspedīciju uz dinozauru zemi. Vajadzēs tikai mazliet pagaidīt, kamēr Kvali tauta izcīnīs sev brīvību …