Džona Sze nākotne

Džons Pīrss DŽONA SZE NĀKOTNE

Pēkšņi viņš juta, ka sēž citā krēslā, krēslā, kas bija ciets un vienlaikus ērts, kā radīts viņa augu­mam. Viņš ieraudzīja sev pretī neparastu rakstām­galdu un tūdaļ nojauta, kas noticis. Pacēlis acis uz cilvēku, kas sēdēja pie galda, viņš sastapa asu, sa­prātīgu skatienu un vairs nešaubījās, ka ir nokļuvis nākotnē. Tad, ievērojis, ka vīrietis ģērbies nevis laboratorijas virssvārci, bet dīvaini piegrieztā kreklā un īsā žaketē un ka nelielajā, vēsos toņos krāsotajā, liegi apgaismotajā istabā nav nevienas mašīnas, mērītāja vai kādu citu ierīču, viņš saprata, ka nokļuvis savā nākotnē, tajā nākotnē, kurai bija ticē­jis un kuru bija pareģojis. Bija pilnīgi skaidrs, ka gara spēki, kontrole pār psihi beidzot uzveikuši rupjo fizikālo enerģiju.

Šajā īsajā laika sprīdī Džona Sze dedzīgā ticība pārvērtās nelokāmā pārliecībā. Džons droši sacīja: — Jūs esat psihists.

Kroudons vērās Džonā ar augošu neizpratni, kuru nomainīja ļaunas nojautas. Šis cilvēks nekādā ziņā nevarēja būt Skinners. Pretimsēdētājs nepavisam neatgādināja vēl saglabājušās Skinnera fotogrāfijas. Kā viņš bija varējis kļūdīties? Ar daudz gadu pētī­jumos iegūtu precizitāti viņš bija virzījis biljonus džoulu enerģijas, kas nepieciešami ceļojumam laikā. Starus viņš bija koncentrējis uz iespējamo Skinnera kabineta atrašanās vietu, blakus laboratorijai, kuras novietojums bija zināms. Un stari bija atdūrušies pret cilvēka ķermeni. Tomēr te nu sēdēja šis dīvai­nais indivīds, kas mēģināja iegalvot kaut ko mul­sinošu.

— Psihists es īsti neesmu,. — Kroudons atteica, — lai gan zinu šo to par psihi. «Cik savāds apzīmē­jums jēdzienam «psihologs»,» viņš pie sevis nobrī­nījās. Divdesmitā gadsimta materiālos Kroudons bija ievērojis nosaukumu «smadzeņu zinātnieks», bet vis­biežāk sastopamais vārds bija «psihologs». Te nu bija pierādījums, kā rakstītā valoda atšķiras no dzīvā vārda. «Tas liecina, ka pat psiholoģijas vēs­tures zinātnieki var kļūdīties valodas jautājumos,» Kioudons nodomāja ar īgnumu, kādu viduvēji cil­vēki reizēm izjūt pret izcilākām personām. Bet nu vairs nebija ko kavēties, darbs gaidīja, kaut arī šo­reiz nepatīkams. Viņš uzrunāja cilvēku no pagātnes.

— Atvainojiet, bet es nezinu jūsu vārdu, — viņš teica. — Mani sauc Kroudons. — Viņš piecēlās un, kā psihologi bija ieteikuši, sniedza roku tā, kā mē­dza darīt divdesmitajā gadsimtā.

— Es esmu Džons Sze, — Džons atbildēja, pie­celdamies un satverdams pastiepto loku. — Viss gan ir mazliet citādi, nekā mana laika ortodoksālie zinātnieki pareģoja. Bet man patīk. Tieši to es gai­dīju. Kāds pašlaik ir gadsimts, Kroudon? Divdesmit pirmais?

Kroudons jutās pārsteigts. Viņš bija gaidījis ap­jukumu un apgrūtinošu, varbūt pat neiespējamu izskaidrošanos. Taču viss noritēja pārāk gludi.

— Tagad ir divdesmit otrais gadsimts, — Krou­dons atbildēja.

— Precīzāk, 2178. gada 27. marts, un pulkstenis rāda 13.30. Vai jūs esat psihists? — viņš pēc brīža vaicāja.

— Es esmu kodolfiziķis, — Džons atteica, — Ma- sačūsetsas tehnoloģiskajā institūtā. Izdodu arī žur­nālu, kas diezgan lielu vērību veltī psihes jautāju­miem. Publicējam stāstus un rakstus. Es pats esmu izdarījis dažus eksperimentus ar Hieronīma mašī­nām, — viņš piebilda.

Džona pirmie vārdi tā satrieca Kroudonu, ka viņš tikko dzirdēja pārējo. Viena gadsimta ierastie izteicieni citā var būt piedauzīgi. Pēc 1987. gada atomsprādziena vārdi «kodolfiziķis» un «kodolfizika» tika uzskatīti par aizliegtiem.

Protams, cilvēki zināja, ka pastāv tāda zinātne kā kodolfizika. Viņi pat izmantoja to. Taču pasaulē, kuru pēc kodolkatastrofas haosa psihologi praktiķi bija radījuši no jauna, nevienam vairs negribējās ne domāt par fiziku. Un minēt vārdu «kodolfiziķis» bija vēl ļaunāk nekā «atomreaktoru speciālists». Kroudons dēvēja sevi par dabas filozofu. Iespējams, ka sabiedrības labā kādam vajadzēja strādāt šajā no­zarē, taču tāpēc nebija jēgas nosaukt to rupjā vārdā.

Skaidrs, ka tagad galvenais ir, cik vien ātri iespē­jams, sūtīt šo vulgāro radījumu atpakaļ uz viņa paša laiku. Tomēr vēl dažas stundas tas nebūs iespējams. Viņa asistentiem vajadzēs pārbaudīt dažādām ierī­cēm pārpildītās neskaitāmās telpas, kas atradās ap pieklājīgi tukšo kabinetu un slēpās no svešiem ska­tieniem līdzīgi kanalizācijas caurulēm. Vai aparatūra bija izturējusi milzīgo enerģijas lādiņu, kas tik ap­lami un bezjēdzīgi bija izrāvis Džonu Sze no tālās pagātnes, kurā viņš būtu varējis itin mierīgi palikt?

Pagaidām svešinieks paliks šeit. Viņš jānogādā pie Koordinatora. Koordinators atradās tālu no šīs in­dustriālās nomales, uz kuru bija izraidītas spēcīgās dabas pētīšanas iekārtas. Kroudons uzaicināja Džonu doties prom no šejienes, viņi piecēlās un izgāja no kabineta (kas atradās pirmajā stāvā)7 klusā ielā. Ejot prom, Kroudons ar skumjām nolūkojās uz savu darba vietu. Nekas neliecināja par to, kas atrodas šajā ēkā un kādam nolūkam tā kalpo. Atnācējam no cita gadsimta tā liktos pilnīgi nevainojama, acīmredzot arī Džonam Sze likās. Taču viņam, Krou- donam, kas zināja lietas īsto būtību, tas bija viņa negoda kliedzošs apliecinājums.

Kroudons jau bija paspējis uzgriezt izsaukumu, norādīdams viņu atrašanās vietu un mērķi. Nepagāja ne minūte, un brīva mašīna, uztvērusi Kroudona raidītāja viļņus, piestāja ietves malā. Durvis atvē­rās, un Kroudons uzaicināja Džonu iekāpt. Tiklīdz viņš pats bija apsēdies blakus Džonam, durvis atkal aizvērās un viņi sāka braukt norādītajā virzienā.

Džonam mašīna likās klusa, ērta un mājīga, vie­nos stiklos, un tajā nebija ne vēsts no motora, va­dības ierīcēm vai kontrolpults.

— No kurienes nāk enerģija, Kroudon? — Džons jautāja. — Kāda tipa motors ir šai mašīnai?

Nekā sevišķi nepieklājīga viņa jautājumā nebija, un tomēr ar svešiniekiem tādas lietas nemēdz pār­runāt. Izklaidīgi lūkodamies Džonā, Kroudons prā­toja, kā viņam atbildēt.

— Nu, protams, to vada psihe, — Džons zinoši no­teica, sajūsmā smaidīdams.

Kroudons jutās atvieglots.

— Jā, būtībā tas ir pareizi, — viņš sacīja. — Ei- fēmismos bija grūti izteikties, bet praktiskā psiholo­ģija tiešām atvēra plašu darba lauku — piemēram, noformēja visu pēc prasītāja vēlēšanās. Bez tam arī paši psihologi vadījās pēc dabas filozofijas liku­miem, bet lietojot tikai nelielus spēkus, zemāko nozari, tā teikt, kibernētiskās ierīces.

Džons iegrima jūsmīgā sapņainībā. Bez šaubām, šī pasaule, kur valda psihe, apzināti izvēlējusies tieši viņu kā īstenu sava laika pravieti.

— Pagātnē jūs meklējāt tieši mani? — Džons vaicāja.

«Neveikla situā'cija,» Kroudons domāja. Viņu jau tā kaitināja neveiksme, un nu vēl vajadzēja izskaid­rot, ka šis ceļojums laikā ir muļķīga nejaušība.

— Ne gluži, — viņš teica Džonam. — Man bija padomā psihists, vārdā Skinners. Mēs uzskatām viņu par mūsu civilizācijas pravieti. Pēc atomsprādziena (viņš ar grūtībām izteica briesmīgos vārdus) psiho­logi praktiķi savāca kopā cilvēces paliekas. Viņi nodibināja mūsu civilizāciju un attīstīja kultūru. Mēs visi godinām Skinneru kā galveno viņu māk­slas pamatlicēju. Es nesaprotu, — viņš piebilda, cik laipni vien prazdams, — kā tas gadījās, ka selektora fokusā nonācāt jūs.

— Es atrados Harvardā, kādā kabinetā gaidīju sa­stapšanos ar ortodoksālu zinātnieku, — Džons teica. — Cik es zinu, jūdzēm tālu nebija neviena psihista. Taču apsvērsim šādu iespēju. Pieņemsim, ka izšķī­rējs faktors šeit bija simpātija un empātija. [5] Iedo­mājieties man visapkārt simpātijas vai, tā sakot, empātijas lauku. Varbūt šis lauks novirzīja jūsu mašīnas fokusu …

Kroudons neizpratnē lūkojās uz Džonu. Lai gan viņš pats bija dabas filozofs, viņam šī pagātnes fi­ziķa vārdi likās pilnīgi neskaidri. Lielākā daļa grā­matu par fiziku pēc atomsprādziena tika sadedzinā­tas, un pārējās bija ieskaitītas aizliegtās literatūras fondos piedauzīgo lappušu dēļ. Tādas lietas vajadzētu izteikt eifēmismos. «Nu, jāpadomā,» viņš nosprieda. «Empātija.. . Vai tam būtu kaut kāds sakars ar līdzsvara zudumu? Jeb tā varbūt ir entropija? Bet kas galu galā ir simpātija?» Viņš nosprieda, ka nav vērts veltīgi lauzīt galvu.

— Es patiešām nezinu, — Kroudons sacīja. — Mēs, protams, visu izpētīsim un rūpīgi apsvērsim jūsu pieņēmumus.

Kroudons bija pietiekami labs psihologs, lai zi­nātu, kā atbildēt.

Taču Džona domas jau bija aizklīdušas citur.

— Šis psihists, kuru jūs mēģinājāt sameklēt…— viņš iesāka.

— Skinners, — Kroudons pateica priekšā.

— Ar ko Skinners nodarbojās? — Džons vaicāja.

Kroudons gurdeni paskatījās uz Džonu.

— Eksperimentēja ar baložiem, [6] — viņš strupi atbildēja.

Džonam apmiglojās acis. Viņa priekšā pavērās jauni apvāršņi. Vairums viņa laikabiedru, kas pē­tīja psihi, droši vien ir bijuši uz nepareiza ceļa. Viņi strādāja ar viskomplicētākajām dzīvām būtnēm — cilvēkiem. Bet zinātne vienmēr ir sākusi ar vienkār­šāko un virzījusies tālāk uz sarežģītāko. Gara acīm Džons skatīja brīnumainu vīziju — telepātija ar baložiem, un, ja tas ir iespējams ar baložiem, tad kāpēc ne ar amēbām? Un tikpat labi tad ir iespē­jama gaišredzība, telekinētika, teleportācija — visa pasaule, kas tagad atradās ap viņu. Šai brīdī Džona fantāzijas lidojums aprāvās, jo mašīna apstājās pie durvīm, kas visas bija bez uzrakstiem.

— Šeit mums jāizkāpj, — Kroudons teica. — Te- leportācija uz Koordinatora kabinetu.

Nebūdams psihologs, Kroudons pilnībā neizprata, cik plaši viņa laikmetā izplatīti eifēmismi. Viņam «teleportācija» nozīmēja valsts lielākās korporāci­jas nosaukumu. «Teleportācija» vadīja automātiski ieslēdzamo transporta tuneļu tīklu, kas ar lielo at­tālumu raķetēm saistīja kopā visu šo pasauli. Pasa­žieris domāja par mehānismiem ne vairāk kā par kanalizācijas sistēmu zem ielām. Braukt nozīmēja ieiet krēslainā kupejā, atsesties, ļaut, lai mīksta, ķermenim pieguloša masa piespiež pie polsterēta kiēsla, un sajust spēcīgus grūdienus, kas iodas no paātrinājuma un bremzēšanas. Kroudonam vienkārši nebija ienācis prātā, ka šim vārdam kādreiz ir bi­jusi cita nozīme.

Džonam teleportācija likās visuztraucošākais piedzīvojums šajā ceļojumā. Paātrinājuma grūdienus viņš drīzāk apjauta ar prātu, nevis sajuta fiziski. Kad Džons izkāpa no kabīnes tieši Koordinatora pieņemamajā istabā (Koordinatoriem ir pašiem savas teleportācijas gala stacijas), viņš jutās kā sep­tītajās debesīs. Uz brīdi viņš pat zaudēja valodu.

Iegājis kabinetā pirmais, Kroudons čukstus brī­dināja Koordinatoru, ka Džons ir kodoliiziķis, kas lieto piedauzīgus izteicienus. Koordinators biia smalkjūtīgs cilvēks bez aizspriedumiem un, protams, psihologs. Pret Džonu viņš izturējās apbrīnojami taktiski, ar simpātisku smaidu atbildēdams uz sveši­nieka šķietami nepieklājīgajiem murgiem. Laiku pa laikam Koordinators izteica kādu nenozīmīgu laip­nību. Taču galvā viņam rosījās citas domas: viņš apsvēra, ko iesākt ar tik dīvainu būtni. Kad Džons izteica vēlēšanos ar teleportācijas palīdzību nokļūt uz Marsa, Koordinators nešaubījās, ka svešinieks ir jucis.

— Teleportācija Marsu neapkalpo, — viņš bei­dzot attapās pateikt. Tad Koordinators paaicināja Kroudonu sānis un pusbalsī sacīja viņam:

— Vai nu šis cilvēks jau agrāk ir bijis vājprātīgs, vai arī no pārdzīvojuma galīgi zaudējis orientācijas spējas. Aizvediet viņu uz Klasifikāciju pie psihologa klīnista. Es tikmēr piezvanīšu un parūpē­šos, lai kāds tur uzkavējas, — viņš piebilda, paska­tījies pulkstenī. — Pēc tam nosūtiet viņu atpakaļ uz viņa paša gadsimtu.

«Man patiesībā vienalga, vai šis cilvēks tur no­kļūst vai ne,» Koordinators ar rūgtumu nodomāja.

Teleportācija nogādāja vēl vairāk sajūsmināto Džonu uz Klasifikāciju, kur glīta apkalpotāja (īste­nībā medmāsa) uzlika Džonam galvā ar vadiem ap­karinātu cepuri un lika satvert krēsla metāla balstus.

— Tagad dažas minūtes atslābinieties, — viņa teica un izgāja, lai uzgrieztu izstarojuma uztvērējus.

Pēc piecām minūtēm medmāsa atgriezās. Viņa ieveda Džonu nemīlīgi vienkāršā kabinetā. Krēsls, rakstāmgalds un aiz tā kāds cilvēks. Psihologs bija palicis pēc darba, lai pieņemtu Džonu.

— Mister Džon, — medmāsa teica, — esiet pazīs­tami, ē . .. psihists Millers. Viņš jums palīdzēs, — viņa laipni piebilda.

Psihologs Millers ar mājienu uzaicināja Džonu apsēsties pretī. Nogurums lika sevi manīt, psihologs sēdēja, atspiedis galvu rokās, un caur lodziņu galda virsmā pētīja Džona encefalogrammu. «Kā visu to izteikt vārdos?» viņš prātoja.

— Jums uznāk satraukuma brīži, — viņš iesāka. — Jūs esat ļoti pašpārliecināts. Labprāt daudz runā­jat. Jūsu uzskati (viņam pārskrēja drebuļi) bieži ir pretēji jūsu kultūras vispārējam virzienam.

Tā tomēr nebija skaidra valoda. Psihologs nolēma neturpināt.

— Es jūsu vietā aizietu pie ārsta, — viņš nobei­dza. — Redziet, ir pazīmes, kas liecina par dziedzeru darbības nelīdzsvarotību. Ieņemiet vienu. — Viņš

pasniedza plastmasas tūbiņu ar cukurotām tabletēm.

Džonu pārņēma neizsakāma godbijība. Šis cilvēks, tikai piespiedis plaukstas pie galvas un brīdi kon­centrējies, bija uzzinājis tik daudz. Šī psihes vare­nības atklāsme Džonu sajūsmināja līdz asarām. Viņš paņēma piedāvāto saldumu un izklaidīgi to sakoš­ļāja. Dzi š miers nolaidās pār viņu.

— Ņemiet arī jūs, — viņš piedāvāja Milleram.

-— Kāpēc gan ne? — Millers noteica un norija stipro eiforīna devu. Tas nu bija par daudz pēc tik grūtas darba dienas.

Tālākais Džona ceļojums Kroudona pavadībā bija kā mierīgs sapnis. Teleportācija, mašīna, Kroudona kabinets, un tad viņš atkal bija atpakaļ savā pasaulē, tai pašā istabā, no kurienes tika izrauts. Viņš atkal steidzās — te uz lidmašīnu, te uz vilcienu, noraizē­jies par laika straujo plūsmu, noraizējies par ievad­rakstu, kuram vēl jātop. Viņš rakstīja:

«Mēs dzīvojam pasaulē, kuru mūsu ortodoksālie zinātnieki atsakās saskatīt vai arī saskatījuši atsakās ticēt tam, kas ir acīm redzams.

Tomēr pēdējo simt gadu laikā pašu zinātnieku vidū sastopami cilvēki, kas pierādījuši daudz da­žādu apdāvinātu personību psihes spējas. Viņi ir redzējuši levitācijas un telepātijas neapstrīdamus demonstrēj umus.

Vadoties no savas pieredzes, varu teikt, ka šai pašā stundā starp mums dzīvo cilvēks, kas panācis telepātisku kontaktu ar baložiem.

Mūsu neauglīgā ēra tuvojas noslēgumam, bet zemē jau dīgst nākotnes sēklas. Atnāks laiks, kuru tālre­dzīgie domātāji, cilvēki bez aizspriedumiem, ir jau paredzējuši. Zinātnes ortodoksijas nāvējošā roka ilgi vairs nežņaugs pasauli…»