Cilvēks, kas radīja Atlantīdu

V.ŽURAVĻOVA

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1965

«Cilvēks, kas radīja Atlantīdu» ir fantastisku stāstu krājums. Lasītājs šajā krājumā uzzinās par nākamības cilvēkiem, kuriem pakļaujas vulkāni, uzzinās par lidojumiem uz tālām, noslēpumainām planētām, par domu pārraidīšanu attālumā un vēl daudz ko citu neparastu.

Tulkojusi Ilga Kalnciema Vāku, titulu un priekšlapas zīmējusi V. Brence L. Birjukova zīmējumi

KOREKCIJA PAR IKS

1

Kuģi iet bojā tāpat kā cilvēki. Dažreiz — gluži jauni, liesmainā cīņā ar ienaidnieku. Dažreiz — mierīgi sagaidījuši vecumu klusā, no vētrām pasargātā ostā. Ja tomēr kuģiem ļautu izvēlēties, viņi sagaidītu savu mūža galu vienīgi aci pret aci ar vētru: kuģis ir radīts cīņām ar vētru. Tas var padevīgi pārvadāt visvienkāršāko kravu, var likties gauss, neveikls, kā laiskā snaudienā

ieslīdzis. Turpretī vētras laikā, kad jūra sažņaudz neizturīgos bortus, visu kuģi — no mūžam dzelmē paslēptā smagā ķīļa līdz padebešos izslietajam kloti- ņam — visu pārņem līksms, spalgs niknums, un kuģis saspringst līdz pēdējai iespējai, lai spītētu viļņu un vēja varai. Un pat pēc visiem dabas un saprāta likumiem bojā ejai lemts kuģis turas līdz pēdējam mirklim. Mūžsenajā kuģu divcīņā ar vētrām nav kapitulējušo, ir tikai uzvarētāji un uzveiktie.

Dīzeļelektrokuģi «Drošo», akadēmijas ekspedīcijas kuģi, bija pieveikusi vētra. Nez no kurienes tā bija radusies, — vētra uzbrāzās, vienā mirklī sakūla jūru un debesis, sabangoja ūdens kalnus un svieda tos virsū mazajam kuģim. Pakaļgala tilpnē strauji ieplūda ūdens. Starpsienas to atturēja, elektrosūkņi to sūknēja laukā, taču jūra ar trulu niknumu plosīja kuģi. Mašīnas nespēja dzīt to pret vēju — spēcīgo, izdaudzināto Kas- pijas jūras ziemeli, kas stāvēja pretī kā nesalaužama siena. Kuģi nesa uz Apšeronas klinšainajiem krastiem.

Kapteinis nedomāja par šīm briesmām. Viņš saprata — «Drošais» noies dibenā jūdzes desmit no krasta. Un, skaidri apzinoties, ka kuģis, uz kura viņš bija braucis divpadsmit gadus, vairs nav glābjams, kapteinis tikko valdīja trakas dusmas. Viņš, drukna auguma vīrs, aizņēmis turpat vai yisu stūres māju, galvu noliecis, caur pieri vērās uz priekšu, turp, kur aiz biezā vētras stikla prožektors Šaudījās pa satrakoto jūru. Tievais, violetais stars te pazuda blīvajā nakts melnumā, te iedūrās balti putojošos viļņos, kas ietiepīgi cēlās uz augšu no dziļuma. Vētras negantais spēks augstu uzsvieda viļņu galotnes, un, kad tās svērās pāri kuģim, kapteinis viebās un vēl zemāk nolieca galvu. Viņš ne pie kā neturējās, un jauniņais stūrmanis, abām rokām iekrampējies margās, nevarēja saprast, kā kapteinis to spēj.

— Nez vai nepierims, Nikolaj Sanič? — stūrmanis ievaicājās; kapteiņa klusēšana viņu biedēja.

Kapteinis sagrieza acis sānis, pašķielēja uz lēkājošo kompasu, uz krampjaini saspringto stūres vīra seju, uz zīmuļa izraibināto navigācijas karti un dobjā balsī teica:

— Pārbaudi glābšanas laivu. Sagatavo sarkanas raķetes.

Stūrmanis veicīgi pacēla lūkas vāku — stūres maja ielauzās dīzeļu klaudzoņa un sakarsušas eļļas sīvā smaka — un aizsteidzās pa trapu lejā.

— Pagaidi! — kapteinis parāva apmetņa stīvo apkakli; sejā pieplūda asinis, dziļās grumbu vagas kļuva tumšsarkanas kā rētas. — Paskaties… ja Ņikiforovs ir salabojis raidītāju, lai ziņo: ilgāk par stundu nenoturēsimies. Viss!

Viņš atšķīra kuģa žurnālu, uzzvēlās uz galdiņa un ierakstīja: «14. oktobris. Pīkst. 19.30 pārsteidza nords piecdesmit divas jūdzes uz ziemeļ-ziemeļaustrumiem no…» Aizmugurē atskanēja troksnis, kāds neveikli kāpa augšā pa trapu. Kapteinis atskatījās.

Uz trapa, piespiedusies pie margām, stavēja jauna meitene, tērpusies ādas žaketē un sporta bikses. Vijīgas pelnu krāsas matu cirtas krita viņai acis, viņa papurināja galvu. Pasmaidīja:

— Skaists laiciņš!

— Laiciņš… skaists… — kapteinim niknuma aizslāpa balss. Viņš norēcās (stūres vīrs satrūkās un nodrebēja): — Vētra! Vai saprotat? …

— Vētra? Iespējams. — Balss bija jautra. — Tas neattiecas uz mani, Pēc desmit minūtēm es sākšu pārraidi. Dodiet, lūdzu, rīkojumu, lai radists paziņo uz bāzi.

Tumšsārtajā kapteiņa sejā iezīmējās zili plankumi

cienījamā larisa pavlovna kapteinis runāja caur zobiem. — Pec stundas vai pusotras "Drošais" noies dibena. Jā! Raidītājs, neņemiet ļaunā, nestrādā.. Un vispār …

Kapteinis aprāvās. Viņā cieši vērās garenas, pelēkas acis — nogurušas, ļaunas. Viņš neapzināti nolaida apmetņa kapuci, sagrieza cepuri taisni.

— Labi, dariet, kā gribat… Un vēl… — kapteinis novērsa skatienu sāņus. — Es esmu jūrnieks. Domu pārraidīšana attaluma man ir ķīniešu ābece… Velns lai parauj! (Kuģi sakratīja un sazvēla uz sāniem.) Jā, es visai tai jūsu padarīšanai diez kā neticu. Jā, diez kā

neticu. . Bet, ja jūs uzņemsiet sakarus ar bāzi, paziņojiet mūsu koordinātes.

— Nikolaj Aleksandrovič, — meitenes balss joprojām skanēja mundri, — es biju tajās domās, ka mūsu dienās kuģi negrimst… Jūs kaut ko izdarīsiet, un viss būs kārtībā. Bet domu pārraidīšana attālumā — tā nav nekāda saruna pa radio. Es varu pārraidīt tikai vispārējus iespaidus…

— Nūja, nūja, pasakiet šiem: man ir tāds iespaids, ka «Drošais» nogrims apmēram šādos platuma grādos …

Kapteinis noliecās pār karti.

Divdesmitais gadsimts ir pieradis pie atklājumiem. Jau bērna autiņos būdams, viņš redzēja pirmo aero- plānu lidojumus, klausījās pirmo radiostaciju signālus. Tikko nostājies uz kājām, viņš puiciskā pārgalvībā ar izpletņa spārniem lēca lejā no Eifeļa torņa, neatturami traucās uz poliem, ar Einšteina formulām grasījās satriekt klasisko fiziku. Jaunības gados viņš deva cilvēkiem veselu birumu Pavlova, Edisona, Rezerforda apbrīnojamo atklājumu, brieduma gados — atoma vareno spēku, elektronu mašīnu neizsīkstošo atmiņu, starpplanētu raķešu straujo lidojumu.

Šķita, — kas gan var pārsteigt divdesmito gadsimtu? Gudrs, rosīgs, mazliet skeptisks, ticēdams vienīgi skaidram eksperimentam un precīzam aprēķinam, divdesmitais gadsimts mierīgi sagaidīja jaunus atklājumus. Taču īsa — tikai trīs rindiņas gara korespondence laikrakstā pievērsa sev daudz pieredzējušā gadsimta uzmanību. Sekmīgi bija veikts mēģinājums pārraidīt domas attālumā.

Uz mazo Pievolgas pilsētiņu, kur atradās Smadzeņu institūts, traucās korespondenti, zinātnieki un arī ziņkārīgie. Tomēr noskaidrojās, ka domas var pārraidīt… tikai piecu soļu attālumā. Noskaidrojās, ka aparatūra šādā tehnikas laikmetā ir smieklīgi vienkārša — stieple, kaut kādi kristāliņi, alumīnija atstarotāji. Noskaidrojās, ka īstenībā pārraida nevis domas, bet diezgan miglainus iespaidus.

Divdesmitais gadsimts, kas uztvēra starpplanētu raķešu signālus un tālo galaktiku radiostarojumus, varēja skeptiski pasmīnēt. Pieci soļi? Tas nav attālums.

Tomēr Volgas krastos, Smadzeņu institūta klusajās laboratorijās turpinājās neatlaidīgs darbs. To nespēja pārtraukt ne profānu izsmiekls, ne ilgu gadu neveiksmes, ne entuziastu grupas bojā eja, izdarot riskantu mēģinājumu. Cilvēki, kas bija uz pēdām vienai no gadsimta lielākajām miklām, prata strādāt. Pieci soļi pamazām pieauga līdz simt metriem, pēc tam — līdz kilometram un beidzot līdz redzamības robežām. Miglainie iespaidi, ko pārraidīja attālumā, kļuva noteiktāki, skaidrāki. Tomēr daudz kas vēl palika nenoskaidrots.

Mēģinājumi turpinājās.

Dziļajā, mīkstajā atzveltnes krēslā, kas bija iestiprināts amortizatoros, nejuta kuģa šūpošanos. Vienīgi kajītes siena, gaišzilajai emaljai blāvi spīguļojot, gan lēni kāpa uz augšu, gan strauji gāzās lejup. No tā reiba galva. Larisa uzlika ķiveri ar plastmasā iestiprinātiem elastīgiem induktoriem. Cieši — kamēr deniņos sāka sāpēt — savilka siksniņu. Vētras auri, dīzeļu klaudzoņa un balsis gaitenī izkusa, pagaisa.

Uz oscilogrāfa apaļā, zaļganā ekrāna trīsēja lauzīta, dzeltena svītra. Elektronu kontrole, ko neietekmēja ne trakojošā jūra, ne grimstošais kuģis, lietišķi konstatēja: «Cilvēks ir satraukts.» Larisa ieslēdza noskaņošanas strāvu. Līdzās dzeltenajai svītrai asi iezīmējās sarkana sinusoīda. Uz ķiveri plūda zemfrekvences alfa-ritma noskaņošanas strāva. Parasti tā tūlīt nomierināja, palīdzēja koncentrēties. Bet šoreiz pulsējošā dzeltenā svītra ļoti lēni, it kā negribot saplūda ar alfa-ritma sarkano noskaņošanas sinusoīdu.

Larisa aizvēra acis.

Un gandrīz tai pašā mirklī zaļā ekrāna pašā malā iznira gaišs, dzirkstošs punkts. Tas bija zet-ritms, domāšanas pamatritms.

Daudzas biofiziku paaudzes bija meklējušas šo ritmu, kas nes cilvēka domu. Taču rupjie aparāti reģistrēja vienīgi zemfrekvences blakus ritmus — alfa, beta,

gamma … Trīsdesmit svārstību sekundē, viļņa garums desmit tūkstoši kilometru — tāds ir alfa-ritms, labi izpētīts jau gadsimta pirmajā pusē. Toreiz bija grūti iedomāties, ka tam nav nekā kopīga ar ašo zet-ritmu, kura viļņa garums ir viena tūkstošdaļa centimetra!

Dzirkstošais plankumiņš uz oscilogrāfa ekrāna pamazām pletās lielāks, aizsedzot dzeltensarkanās noskaņošanas svītras. Sajā plankumiņā samezglojās neskaitāms daudzums acij neredzamu līniju. Neparasti sarežģīto zet-ritmu, kura sastāvā ietilpst ļoti daudz apakšritmu, vēl neprata analizēt. To spēja tikai pārraidīt.

Larisa gandrīz automātiski grozīja meklētāja kloķīti. Paklausot vienmērīgajai rokas kustībai, «Drošā» masta galā grozījās dubulta kristāliskā antena: tā raidīja naktī, vētrā zet-ritmu un mēģināja uztvert atbildes iz- starojumu. Zet-ritms, pēc savas dabas radniecīgs infrasarkanajiem stariem, viegli spiedās cauri miglai. Un tomēr bija vajadzīgs milzīgs, gandrīz pārcilvēcīgs sasprindzinājums, lai uztvertu attāluma vājināto izsta- rojumu. Uzradās un pagaisa domu fragmenti, uzplaiksnīja un tūdaļ dzisa neskaidras ainas. Tad no kaut kurienes uzgūla biezs, pelēks auts un nobīdīja visu pie malas. ^

Pagāja vesela mūžība, iekām pelēkais auts sāka izklīst — sākumā lēni, tad arvien ātrāk un ātrāk. Un tad gandrīz taustāmi skaidri Larisa aptvēra, ka viņu sauc. Izsaukums bija nemiera pilns, satraukts. Ja spētu izteikt to vārdos, tas izklausītos kā izmisis sauciens: «Kur jūs esat? … Kas jums noticis? … Vai jūs dzirdat mani?» Larisa atbildēja: «Dzirdu.» Viņa neizteica šo vārdu, viņa tikai tā nodomāja. Tomēr no «Drošā» masta tai pašā mirklī aiztraucās zet-ritma izstarojums… cilvēks tur, krastā, saprata. Viņam pavīdēja ļpttee*' mazliet juceklīga doma, un Larisa to uztvēra. ' — Јa >

Sis brīdis bija izšķirošais.

Izstarojumu zet-ritmi sakrita, sasaistot domāšanas procesus. Tagad darbojās,u cilvēku saites likums: izstarojumi savstarač5 '. atgriezeniskas indivīdu smadzenes, liekot tām tf.-Jļ noskaņoja abu Skaidri uztvertā dopļa izraisīja "r Jadat vl enota ritmā. risa: kaut arī rn igJni, Ј

kustīgi stāvēja kāda ceturtā priekšā, kurš tur, krastā, sēdēja atzveltnes krēslā.

Viņa atvēra acis — tagad tas vairs netraucēja — un pievilka klāt karti, uz kuras kapteinis bija uzzīmējis sarkanu aplīti. Smags viļņu trieciens sazvēla kuģi uz sāniem, krēsls gāzās. Larisa instinktīvi pieķērās pie meklētāja roktura. Un tajā pašā mirklī apziņā valdonīgi ielauzās svešs zet-ritms.

Tā bija neparasti spēcīga, šī nezin no kurienes radusies domu plūsma. Tā piesaistīja uzmanību. Taču saprast to Larisa nespēja. Svešajai domai bija kāda īpaša uzbūve, tā radīja pavisam juceklīgus, neiedomājami izkropļotus priekšstatus.

Larisa automātiski pagrieza meklētāja kloķīti. Kristāliskā antena «Drošā» masta galā nodrebēja, pacēlās uz augšu, pretī zvaigznēm, kas neskaidri vīdēja cauri vētras padebešiem. Svešais zet-ritms kļuva spriegāks. Tas ar spēku urbās viņas apziņā. Un tomēr palika nesaprasts. Bija tā, it kā kāds runātu nepazīstamā, ārkārtīgi straujā valodā. Bez tam — Larisa to apzinājās — svešais zet-ritms vienlaicīgi nesa lielu daudzumu saskanīgu, savstarpēji saistītu, tomēr dažādu domu. No cilvēku domāšanas parastā ritma tas atšķīrās tāpat, kā liela orķestra spēle atšķiras no viena instrumenta ska- "nējuma.

Spēcīgais, neatlaidīgais zet-ritms uzstājīgi lauzās apziņā. Sākumā radās vesels virpulis krāsu priekšstatu. Pēc tam visas krāsas pazuda un palika tikai viena — violeta, ārkārtīgi bagāta niansēm, no gaiši violetās līdz zilganmelnai. Nepazīstamais, no zvaigžņotajām debesīm plūstošais zet-ritms sašūpojās, un cauri sa- trūkušajam violetajam aizkaram iezīmējās miglaina aina.

Tā bija tikko jaušama, jo smadzenes ar grūtībām uztvēra nepierasto, svešo zet-ritmu. Aina sadrumstalojās, pārvērtās, brīžiem pavisam izzuda violetā dūmakā. Larisa drīzāk nojauta nekā redzēja dīvaina koka apveidu. Tā stumbrs bija savijies spirālē, augšgalā sašaurināts. Garās, smailās lapas bija nenosakāmā krāsā, kas ik mirkli mainījās. Brīžiem tās šķita zilas, gandrīz violetas, brīžiem rūsganas, ugunīgi sarkanas. Piepeši

no zet-ritma pulsācijas koka kontūras dubultojās, izplūda. Un Larisa noprata: tādu koku ir daudz. Miglainā aina kļuva skaidrāka, likās, kāds būtu noņēmis nost acīm priekšā aizliktu tumšu stiklu. Larisa saprata (un sapratusi tūlīt arī ieraudzīja), ka līdzās dīvainajiem, spirāliskajiem kokiem stāv milzīgu apmēru apa'/as celtnes. Violetais aizsegs aši pārklāja tās. Palika tikai spožs, zaļgandzeltens disks, kas virzījās pāri neskaidrajām kontūrām. Bez tam, aizsteigdamies tam garām, joņoja vēl citi pavisam mazi diski — viens oranžs, divi sarkani, viens gaiši zils.

Zvaigžņu zet-ritms drudžaini pulsēja, sāpīgi, līdz reibonim, atbalsojās smadzenēs. Violetais plīvurs ātri izdzēsa spokaino ainu. Pēc tam krāsainu zibšņu haoss noslāpēja pašu zet-ritmu.

Larisa cieši sažņaudza meklētāja kloķīti. Antena drudžaini tvarstīja no kosmosa nākušo zet-ritmu.

— Larisa Pavlovna! — kapteinis purināja viņu aiz pleca.

Viņa atvēra acis. Ieraudzīja kapteiņa seju — iekritušu, pelēku. Kapteinis kaut ko teica. Viņa noņēma ķiveri.

— Ņemiet glābšanās vesti. — Kapteinis nolika viņai, uz ceļiem brezenta vīstokli. — Jūs aizvedīs pie laivas.

Pirmajā brīdī viņa neaptvēra — kā pa sapņiem. Ar izbrīnu ieklausīdamās vārdos (balss likās svešāda), pateica:

— Es paziņošu uz bāzi… Mums atnāks palīdzība …

Kapteinis nepacietīgi pārtrauca:

— Nav vajadzīgs, sakari ir atjaunoti. Bet jums vajadzēs atnākt… tuvāk pie laivas. Drošs paliek drošs.

Viņa noraidoši atmeta ar roku:

— Nē, es nevaru. Lūdzu jūs… patlaban nedrīkst

slīkt.

Kapteinis nolieca galvu un dusmīgi noelsās. Prātā iešāvās: «Aizvilkt ar varu? …»

Larisa palūkojās iluminatorā. Aiz melnā stikla kauca un dārdēja vētra.

— Noturieties vēl pusstundu! Tikai pusstundu! Es jūs lūdzu … Tas ir vajadzīgs, ļoti vajadzīgs!

Kapteinis sakoda zobus (neganti gribējās izlamāties), bridi klusēja, ieklausīdamies vēja auros. Paklusu teica:

— Man ir apkalpe. Astoņi cilvēki…

— Bet es uztvēru kosmosa izstarojumu. Jums ir jātic, jātic, jātic! Lai paziņo pa radio … Es tikmēr meklēšu. Noturieties vēl pusstundu!

Viņas skatiens bija tāds, ka kapteinim kļuva neomulīgi. Viņš nezin kādēļ paskatījās pulkstenī, nodomāja: «Pie velna! Pietiek. Pāriešu uz tankkuģiem… Kur nu tankkuģi! Labāk vadāt dinamītu nekā zinātniekus!.. Skuķēns… Mjā!»

Un, pašam negaidot, kapteinis teica:

— Klausos… noturēties!

2

Kabinets bija milzīgi liels, grezni iekārtots: kokgriezumiem izrotātas, mākslinieku darinātas mēbeles, pur- pursarkani Buhāras paklāji, gleznas zeltītos ietvaros. Jurijs Fjodorovičs Sorins, kas nesen bija ievēlēts par akadēmijas prezidentu, juta apslēptu īgnumu, redzot šo lieko, gandrīz ārišķīgo greznību. Salicis rokas uz muguras, viņš soļoja pa kabinetu — stalts, plecīgs, kaili noskūtu galvu. No šī brīža dienas lielākā daļa būs jāpavada šeit, un tikpat pamatīgi, kā ceļotājs, kurš radis pat īslaicīgu apmešanās vietu iekārtot saprātīgi un ērti, viņš apsvēra, kā izvietot grāmatu skapjus, ar ko apmainīt kristāla lustras, kādas gleznas noņemt no sienām. Vienīgais, kas Sorinam patika, bija lielie logi ar skatu uz dārzu. Pat tagad, janvāra salā, kailais dārzs nebija zaudējis to vienkāršo, stingro skaistumu, ko pilnā mērā prata novērtēt tikai tāds cilvēks, kurš skatījis kosmosa melnās dzīles. Skaists bija viss: ir vecās gobas līko zaru rāmā, domīgā šūpošanās, ir viegli apsnigušo jauno bērziņu sastingusī rinda, ir kupenās ieputinātais dārza sols. Debesis, koki un sniegs izraisīja mulsu nemieru. Un Sorins ieklausījās šajā nemierā — reizē ar ironiju un izbrīnu.

Pirms trim gadiem, uzsākot ekspedīciju uz Mēnesi, viņa dzīvē pirmo reizi ienāca kaut kas tāds, ko nevarēja

pakļaut loģiskai analīzei. Pirms tam Sorins bija skaidri zinājis, ka lielām problēmām jāpievērš lielāka uzmanība, mazām — maza. Tieši tāpēc viņam bija tik drošas sekmes zinātnē. Tur, kur citi izsvaidīja un sadrumstaloja savus spēkus, viņš bija pratis atrast galveno, izšķirošo. Sis galvenais bija paņēmis visu viņa dzīvi. To mazumu, kas palika pāri, viņš bija ziedojis mūzikai.

Un tad kādu dienu Sorins attapās, ka sācis pievērst uzmanību visikdienišķākajām parādībām. Pavisam negaidot viņš atklāja, ka uzmanību spēj saistīt arī tas, kas nemaz nav nekāda problēma. Tā, piemēram, viņš labu laiku varēja vērot, kā krīt sniegpārslas, kaut gan šis process attēlojams vienkāršā un pavisam neinteresantā diferenciālvienādojumu sistēmā. Tad viņš nolēma, ka tā ir gluži vienkārša pārpūlēšanās, apspriedās ar ārstiem un uz trim nedēļām aizbrauca uz Kaukāzu, uz sanatoriju. Bet pēc tam sākās ekspedīcija uz Mēnesi, kas prasīja ārkārtēju visu spēku — garīgo un fizisko — sasprindzinājumu, lika aizmirst visu, kas nebija ar ekspedīciju tiešā sakarā. Sorina dzīvi līdz pēdējai iespējai aizņēma Neparastais: drausmīgās starta pārslodzes, kad gandrīz aptumšojas apziņa; mokošā, neatvairāmā pamestības sajūta melnajā kosmosa tuksnesī; pēdīgi Mēness un pirmais, nekad neaizmirstamais solis, ko viņš spēra uz klinšainās, plaisām izvagotās Mēness zemes.

Atmiņai par tām dienām uz Sorina galda gulēja porains akmens — Mēness gabaliņš. Līdzās malahīta rakstāmpiederumiem it kā neiederējās šis vienkāršais akmens, ko viņš bija atskaldījis no kraujā vaļņa Varavīksnes līcī. Bet šeit, milzīgajā kabinetā, tas Sorinam bija daļiņa no Neparastā.

Jā, Mēness akmens spēja cilvēku saviļņot, to Sorins saprata. Bet viņš nesaprata ko citu — kāpēc reizēm viņu saviļņo tīrie nieki: lietus lāses uz stikla, vēja pūsmas atnesta valgo rudens lapu smarža, nejaušs saules atspulgs uz apledojušas dzegas. Sorinam šķita, ka tuvojas vecums. Viņam bija četrdesmit divi gadi. Viņš nepieļāva domu, ka nevis vecums, bet zinātnei ziedota jaunība valdonīgi pieteic savas tiesības.

…Bez trokšņa atdarījās pulētās, augstās sarkankoka durvis. Ienāca sekretāre — korektā angļu kostīmā, nevainojama, gluži akadēmiska izskata. Klusēdama nolika uz galda aploksni un magnetofona lenti celofāna iesaiņojumā. Greizi palūkojās uz apputējušo, neizskatīgo akmeni. Pabīdīja to tālāk, rūpīgi nopurināja puteklīšus. Klusēdama izgāja laukā.

Sorins paburzīja rudo bārdiņu, nobažījies paraudzījās sekretārei nopakaļ: «Kāpēc viņa klusē?» Tad saprata — baidās traucēt. Nosmējās: «Tavu joku!.. Ieveduši pedantisku kārtību.» Pazīstamais rokraksts uz aploksnes — slīpie, lielie burti — vienā mirklī izgaisināja saīgumu. Vēstule bija no veca drauga — komponista Artemjeva.

«Klausījos pa radio. Apsveicu,» rakstīja Artemjevs. «Velns viņu sazin, tas tik ir labi! Tava ievēlēšana ir savā ziņā zīmīga. Prezidenti bijuši ģeologi, fiziķi, ķīmiķi, tagad prezidents — starpplanētu raķešu konstruktors un kapteinis. Te es saredzu laika garu. Zemes zinātne iegūst spārnus. Vēlreiz apsveicu.

Tagad par darīšanām. Pie tevis aizies Larisa Pav- lovna Smoļina. Ja tev būs pacietība uzklausīt šo meiteni, tu uzzināsi kaut ko ārkārtīgi interesantu. Viņai nav nekādu pierādījumu, bet es ticu, saproti, es ticu viņai. Diemžēl Smoļinas tiešā priekšniecība pret viņas atklājumu izturas citādi.

Smoļina ir biologs, strādā Smadzeņu institūtā. Par viņas erudīciju neņemos spriest, bet atceros, ka pirms gadiem piecpadsmit ar viņu bija šāds gadījums. Kādā vecā grāmatā par Sedova ekspedīciju viņa izlasījusi, ka aušīgs kucēns aiz ziņkāres nolaizījis trapu un mēle piesalusi pie metāla. Sī epizode meiteni ļoti ietekmējusi. Viņa nolēmusi izdarīt mēģinājumu. Naktī izgājusi pagalmā (sals bijis ap trīsdesmit grādu) un piegrūdusi mēli pie šķūnīša priekškaramās atslēgas… Pats par sevi saprotams, mēle vienā mirklī piesalusi. Meitene nu bijusi šausmīgās sprukās … Ievēro, viņa netika saukusi palīgā. Tieši tādā sakarā kaimiņi mani uzcēla no miega: nebija varējuši atrast joda tinktūru, bet no mēles galiņa pilējušas asinis.

Tā redzi, mans draugs un prezident. Pats saproti, ka tādai meitenei vajadzēja kļūt par īstu pētnieci.

Es tevi pazīstu. Tavs ledainais miers un korektā ironija spēj samulsināt pat vairāk pieredzējušu zinātnieku. * Esi pacietīgs.

Jā, nosūtu tev «Zvaigžņu simfonijas» pirmās daļas ierakstu. Noklausies, pakritizē.»

Sorins atlika vēstuli sānis. Pastaigāja pa kabinetu, bārdiņu burzīdams un pusbalsī atkārtodams: «Smoļina… Smoļina…» Uzvārds šķita pazīstams. Ietrenētā, disciplinētā atmiņa aši pārcilāja notikumus, tikšanās, vārdus. Viņš piegāja pie galda, izņēma no atvilktnes vecu žurnālu «Kosmoloģijas problēmas». Sameklēja rakstu «Akadēmiķis Sorins maldās». Raksta apakšā kursīvā bija salikts paraksts: «L. Smoļina, bioloģijas zinātņu kandidāte.»

Bija izveidojusies dīvaina situācija. Sorins piebīdīja atzveltnes krēslu, aizsmēķēja. Uzmanīgi izlasīja ar sarkanu zīmuli pasvītroto tekstu:

«…Akadēmiķis Sorins uzskata, ka pat fotonu raķetes nevarēs sasniegt tālās zvaigžņu sistēmas. Pēc Sorina aprēķiniem, enerģijas patēriņš tādos lidojumos būtu tik liels, ka tūkstošiem reižu pārsniegtu enerģijas krājumus, ko cilvēce saražo vesela gada laikā. Aprēķinu pareizība šaubas nerada. Tomēr nevar piekrist kaut kam citam. Sorins aizmirst, ka ir iespējams atklāt principiāli jaunus sakaru un sazināšanās līdzekļus ar kosmosu.

Kļūda, kuru pieļauj akadēmiķis Sorins, ir ļoti raksturīga. Domājot par nākotnes tehniku, mēs sliecamies iztēloties esošo mašīnu un mehānismu attīstību kvantitatīvā virzienā un bieži vien aizmirstam izdarīt korekciju par to jauno, nezināmo, kas vēl nav atklāts. Bet bez šādas korekcijas, bez korekcijas par iks, nav iespējams pareizi spriest par rītdienas tehniku.

Iedomāsimies, ka tajos gados, kad pirmoreiz parādījās telegrāfs, speciālistiem jautātu: «Vai ir iespējams nodibināt telegrāfa sakarus starp kontinentiem?» Viņi būtu atbildējuši: «Nē, nav iespējams. Okeānā ir lieli dziļumi, tur nevar uzstādīt stabus.» Tā arī bija, vēlāk neviens nemēģināja okeānā uzstādīt stabus; arī mūsu

dienās tas nav iespējams. Tomēr problēma atrisināta citādā ceļā: izgudrots zemūdens kabelis un pēc tam ari radio…

Nav šaubu, ka tā atrisinās arī problēmu par sakariem starp zvaigžņu sistēmām. Tiks atklāts vai izgudrots kaut kas principiāli jauns. Mums nebūs vajadzības uzstādīt stabus okeānā …»

Sorins, domās nogrimis, kūpināja papirosu. Smoļi- nas argumentācija viņu nepārliecināja. Un piepeši viņš atcerējās notikumu ar piesalušo mēli. Nosmējās. Plašā rokrakstā atzīmēja bloknotā «Larisa Pavlovna Smoļina» un divas reizes pasvītroja.

… Smoļina neatnāca. Bloknota lapiņa, uz kuras bija pierakstīts viņas vārds, pildījās ar daudzām piezīmēm. Milzums darbu, lielu un mazu, bet vienmēr steidzamu, ✓^aizrāva Sorinu. Viņš daudz ko bija nodomājis mainīt S*?institūtu darbā. Vajadzēja izpētīt pārskatus, izskatīt Jt^pētījumu plānus, noklausīties referātus, izlemt bezgala

daudzus, reizēm pilnīgi neparedzētus jautājumus. ^ Sorins prata strādāt. Viņam piemita retas spējas uz- V. reiz aptvert darba apjomu, vienā mirklī atdalīt svarīgāko no nesvarīgā, viegli orientēties vissarežģītākās problēmās. Viņu nebiedēja atbildība, viņš droši teica «jā», kad vajadzēja sacīt «jā», bez aplinkiem atbildēja «nē», ja apstākļi to prasīja. Sorins nemaldīgi prata novērtēt cilvēkus — pēc īsas sarunas, pēc izlasītā raksta. Tas ļāva viņam droši izvirzīt jaunus, īpatnējus, talantīgus pētniekus.

Sorina darba diena sākās pulksten sešos no rīta un beidzās pēc pusnakts. Uzticīgs savam principam, Sorins strādāja pēc stingra plāna: konsekventi, ātri, tomēr bez steigas izšķīra svarīgākos jautājumus, izraudzījās materiālu jauniem pārkārtojumiem un, galvenais, meklēja cilvēkus. Viņš ticēja tādiem cilvēkiem, kas droši meklē, kaut arī reizēm kļūdās, un nesavtīgi, līdz galam paliek uzticīgi zinātnei. Un viņš prata tādus cilvēkus sameklēt.

Nevainojamā, caurcaurēm akadēmiskā sekretāre trešajā dienā iesniedza lūgumu par atbrīvošanu no darba. Viņai nebija pa spēkam iekļauties tajā darba tempā, pie kāda bija pieradis Sorins, grūti bija izprast, kas Sorinu

interesē. Viņa nesaprata, kāpēc Sorins katru reizi pārsvītro viņas nevainojami sastādītās vēstules un raksta no jauna — vienkāršā sarunu valodā, bez tradicionālajām frāzēm.

Viņa aizgāja, un viņas vietu pieņemamajā istabā ieņēma sīks večuks vecmodīgā, garā, melnā vizītsvārkā, ar iesirmām Osiņām, ar blēdīgu skatienu izbalējušajās, bet ļoti spriganajās acīs. Jau pirmajā dienā viņš Sorinam noprasīja:

— Interesanti gan, kā mēs strādāsim… Te es akadēmiķim Vasilijam Kuzmičam Korobovam tādu kārtību ievedu. Līdzko viņš dod man kādu rīkojumu, es to pierakstu uz papīriņa un papīriņu uzspraužu uz nagliņas. Un, protams, neliekos ne zinis. Ja atgādina — es papīriņu pārceļu uz otras nagliņas. Un tāpat neliekos ne zinis. Bet, ja nu pasaka vēlreiz, tad papīriņš nonāk uz trešās nagliņas un, protams, izpildīšanai…

Sorins ar pūlēm valdīja smieklus. Viņš tūlīt uztvēra, ka vecais ir gudrs, savdabīgs un interesants cilvēks.

— Sakiet, Aleksej Semjonovič, — viņš pavaicāja, — un vai daudz papīriņu palika uz divām pirmajām nagliņām?

Večuks bēdīgi nopūtās:

— Astoņdesmit pieci procenti. Es jau sarēķināju.

Sorins sāka skaļi smieties:

— Redzat, Aleksej Semjonovič, mums būs tikai viena nagliņa — tūlīt numurs trīs. Bet nevajadzīgus rīkojumus, tādus, ko pats vēlāk aizmirst vai atsauc, es nemēdzu dot.

Aleksejs Semjonovičs neticīgi nogrozīja galvu:

— Redzēsim …

To papīriņu starpā, kuri nokļuva uz «nagliņas numurs trīs», bija arī šāds: «Larisa Pavlovna Smoļina. Ja neierodas līdz mēneša beigām, aizrakstīt uz Smadzeņu institūtu, uzaicināt!»

Smoļina atnāca tajā dienā, kad Aleksejs Semjonovičs jau bija sataisījies rakstīt uz Smadzeņu institūtu. Dažkārt sastapšanās ir negaidītas — cilvēks it kā uzskrien

kaut kam virsū. Si sastapšanās bija citāda — kā nolaišanās no stāvas nogāzes: tiklīdz sper kāju — tūdaļ neatturami slīd arvien tālāk un tālāk.

Sorina priekšā sēdēja trausla meitene, un viņš skaidri apjauta meitenē neizprotamu spēku. Kad pirmo iespaidu juceklis izklīda, Sorins ievēroja: viņas acīs dzirkstīja jautras bailes. Viņš domās norāja sevi, piespieda koncentrēties.

Sorins klausījās Smoļinā un uztvēra daudz ko, kas netika izteikts vārdiem. Smoļina runāja lietišķi, skaidri, uzsvērdama sava atklājuma objektīvos momentus. Un Sorins saprata: viņa to ir stāstījusi jau daudzas reizes un gandrīz vairs necer, ka tam noticēs. Pat neuzklausījusi sarunu biedru, viņa jau ar to disputēja.

Viņa lūkojās Sorinam tieši acīs. Tikai vienu reizi viņas skatiens pārslīdēja pāri galdam un apstājās pie pelēcīgā akmens.

— …Vai tas… ir Mēness akmens? — viņa vaicāja.

Viņš klusēdams pamāja.

— Vai drīkst… apskatīt?

Viņš atbildēja «jā» un noturējās nepasmaidījis.

Smoļina paņēma akmeni — uzmanīgi, it kā baidīdamās, ka tas varētu sabirzt, — un ilgi to aplūkoja. Sorinam pat likās — viņa vēlas noglāstīt akmeni, bet neuzdrīkstas. Pēc tam viņa akmeni nolika atpakaļ — atkal ļoti saudzīgi — un turpināja savu stāstu. Tomēr viņas balsī kaut kas bija mainījies. Varbūt viņa nodomāja, ka cilvēks, kas uz sava galda glabā Mēness akmeni, nevar viņu nesaprast.

Sorins gandrīz jau pašā sākumā noprata Smoļinas atklājuma būtību. Tomēr viņš klausījās uzmanīgi — analizēja un salīdzināja faktus un detaļas. Laiku pa laikam, pārtraucot nevainojami strādājošo loģiskās domāšanas mašīnu, vidū iespraucās nepiedienīgas domas. Viena no tām bija sevišķi uzmācīga: «Sī meitene nespēj pateikt ne pušplēsta vārda nepatiesības.» Sorins saviebās un sāka vēl pedantiskāk salīdzināt stāstījuma detaļas.

Smoļina paskaidroja, kā izglābta «Drošā» apkalpe, un apklusa. Sorins palūdza atļauju uzsmēķēt — viņam

atbildēja ar nepacietīgu galvas mājienu. Viņš nesteigdamies paburzīja papirosu, uzvilka sērkociņu, kāri ievilka dūmu. Raudzīdamies meitenes pelēkajās, satrauktajās acīs, viņš sacīja:

— Es ticu ikvienam jūsu vārdam.

Larisa ilgi nebija varējusi saņemties aiziet pie akadēmijas prezidenta: baidījās, ka Sorins ir apvainojies par rakstu «Kosmoloģijas problēmās». Un, kad beidzot tomēr atnāca un izdzirda ledaini korekto «Sēdieties, lūdzu. Es jūs klausos», nodomāja, ka viņas bažas bijušas dibinātas.

Viņa bija ļoti satraukta, tāpēc nemaz neaplūkoja kabinetu. Ievēroja tikai, no durvīm līdz galdam nākot, ka šeit viss ir īsti savā vietā: augsti skapji, vienkārši, ērti atzveltnes krēsli, neuzkrītošas lustras ar dienas gaismas caurulēm un vecmodīga galda lampa.

Pie galda sēdēja cilvēks, kura ģīmetni viņa simtiem reižu bija redzējusi laikrakstos, žurnālos, grāmatās. Viņš bija vecāks nekā ģīmetnēs. Bez tam viņam bija stingrs, tiešs skatiens. Viņa ar lielu piespiešanos varēja skatīties Sorinam acīs.

Viņš uzmanīgi klausījās jaunās meitenes stāstā, nepārtraukdams, nekā nevaicādams. Plūkāja rudo bārdiņu un reizēm rauca pieri. Viņa to skaidri redzēja un bija pārliecināta, ka Sorins viņai netic. Tomēr viņš pacietīgi nogaidīja, kamēr viņa aplūkoja Mēness akmeni, un Larisa juta, ka šajā lielajā, tik daudz pieredzējušajā cilvēkā ir kaut kas labs. Viņš vēl nekā nebija teicis, bet viņai pēkšņi kļuva skaidrs, ka viņas dzīvē — lai arī tikai uz vienu stundu — ienācis cilvēks, kas no šī brīža būs viņas mēraukla, paraugs. No šīs domas viņa samulsa un steidzīgi pabeidza savu stāstu.

Larisa gaidīja. Un pavisam pēkšņi atskanēja vārdi:

— Es ticu ikvienam jūsu vārdam.

— Es ticu ikvienam jūsu vārdam, — Sorins teica. — Taču pagaidām darīt nekā nevaru.

— Kāpēc?

Tas izklausījās gandrīz kā izaicinājums. Sorins saudzīgi atbildēja:

— r Pārspriedīsim kopīgi, Larisa Pavlovna. Pirmām kārtām — fakti. Fakts numurs viens: jūs uztvērāt kosmisku zet-ritma izstarojumu. Fakts numurs divi: izņemot jūs, neviens cits nekur nekā līdzīga nav atklājis. Fakts numurs trīs: jums pašai trīs turpmākajos mēnešos nav izdevies no jauna uztvert šo zet-ritmu. Ko tad šādā situācijā var uzsākt?

— Organizēt izlūkošanu plašā apjomā.

— Vai jūs šo priekšlikumu ierosinājāt savā institūtā?

— Jā.

— Un ko jums atbildēja?

— Oficiāli vai neoficiāli?

Sorins iesmējās:

— Neoficiāli.

— Man teica, ka domu pārraidīšana attālumā jau tā daudziem liekoties apšaubāma, tāpēc neesot vajadzības sarežģīt stāvokli, saceļot troksni ap ārkārtīgi apšaubāmu atklājumu.

— Un jūs ar to nesamierinājāties?

— Nezinātniski apsvērumi mani neietekmē.

Sorins nodomāja, ka Smoļinas balss ir bagāta into- nācijām, un no tiesas noskaitās uz sevi. Viņš gribēja ar Smoļinu runāt tā, kā būtu runājis ar kuru katru darbinieku. Un nespēja. Kaut kas viņam neļāva.

— Sakiet, Larisa Pavlovna, — vai jūs uzskatāt, ka tad, ja es pievienošos jūsu domām, mums izdosies pārliecināt citus?

— Jā, izdosies!

— Bet vai zināt, ko mums iebildīs? Es varu jums iepriekš to pateikt. Mums, piemēram, aizrādīs, ka jūs esat redzējusi vairāku zvaigžņu sistēmu. Bet tādās sistēmās planētām nav stabilu orbītu un tāpēc dzīvība uz planētām diez vai ir iespējama. Ko mēs atbildēsim?

— Mēs atbildēsim, ka Zeme un Mēness arī ir dubulta sistēma, tomēr apkārt Zemei un apkārt Mēnesim riņķo — pa pilnīgi stabilām orbītām — mākslīgie pavadoņi. Lai oponenti Zemes un Mēness vietā iedomājas zvaigznes, bet pavadoņu vietā — planētas, tad viņi pārliecināsies, ka arī vaifāku zvaigžņu sistēmā ir iespējamas stabilas, gandrīz riņķveida orbītas.

Sorins sirsnīgi smējās. Meitene prot iedzelt.

— Pierādījums ir asprātīgs, Larisa Pavlovna, bet nav pārliecinošs. Mums sacīs tā: «Lai sistēma «Zeme- /vlēness» līdzinātos zvaigžņu pārim, Mēness jāpievirza krietni tuvāk Zemei. Bet tad ari pavadoņu orbītas vairs nebūs riņķveida.»

— Mēs atbildēsim, ka tas ir obligāti daudziem zvaigžņu pāriem, taču nebūt ne visiem. Piemēram, Centaura Alfa un Centaura Tuvējā ir vienas sistēmas zvaigznes, tomēr atrodas diezgan tālu viena no otras. Un vēl mēs teiksim… — Smoļina uz brīdi apklusa. — Mēs teiksim tā: «Atklājumi un izgudrojumi sākumā parasti ir nevarīgi. Tāpat kā cilvēki, kas tikko nākuši pasaulē. Un ir vajadzīgas ļoti rūpīgas rokas, vajadzīgs skaidrs un krietns prāts, lai palīdzētu tiem nostiprināties. Nav nekāds nopelns tagad braukāt automobilī. Bet liels ir to ļaužu nopelns, kuri prata pirmajās neveiklajās mehāniskajās ekipāžās saskatīt nākotnes skaistos un ātros automobiļus. Tas pats sakāms par kuru katru jaunu atklājumu, par ikvienu izgudrojumu. Tajos jāmeklē nevis šodienas vainas — tās jau tāpat ir redzamas, — bet rītdienas priekšrocības …» Ja es būtu atnākusi pie jums, Jurij Fjodorovič, ar absolūti pārliecinošiem pierādījumiem, tad būtu vērts tiem noticēt. Bet tagad…

— Ar jums ir bīstami strīdēties, — Sorins noplātīja rokas.

Larisa pašūpoja galvu:

— Ne patlaban. Es zinu, galvenos iebildumus jūs vēl neesat pateicis.

Sorins bez smaida ielūkojās pelēkajās acīs — tās bija piesardzīgas un tomēr draiskas.

— Uzminējāt gan.

— Es taču esmu pieradusi lasīt domas… no attāluma.

Smoļina pajokoja, bet Sorinam piepeši šķita, ka viņa pārsteidzoši viegli lasa domas, pat tās, no kurām viņš pats vēl vairījās un kuras negribēja lasīt. Viņš nojauta, kādu piepūli prasa Smoļinai šis mierīgais, dabiskais sarunas tonis.

— Labi, — viņš aši teica. — Es jums paskaidrošu. Zvaigžņu sistēma, no kuras notikusi šī… pārraide,

nevar but ļoti tāla, pretējā gadījumā nezin vai svešais zet-ritms būtu bijis tik skaidrs. Nu, sacīsim, trīsdesmit, piecdesmit gaismas gadu — tas, jādomā, bijis lielākais attālums. Vai piekrītat?

Smoļina ilgi klusēja. Tad palocīja galvu:

— Jā. Bet tas ir ierobežojums, par kuru es nebiju padomājusi. Jūs ienesat jaunus elementus.

— Tālāk, — Sorins turpināja. — Jūs redzējāt lielu, zaļgandzeltenu disku un četrus mazus diskus — gaišzilu, divus sarkanus un oranžu. Tas nozīmē, ka zvaigžņu sistēmā bijušas vismaz piecas zvaigznes. Vai tā?

— Jā.

— Talak. Vai jus atceraties laiku, kad eksperiments notika?

— Jā.

— Un antenas virzienu?

— Pieraksts tika izdarīts automātiski, ar korekciju, ievērojot šūpošanos. Skaitļi nav pilnīgi precīzi.

— Nekas, ņemsim vidējos rezultātus. Uzrakstiet, lūdzu, šos skaitļus. Te būs papīrs… Lieliski! — Sorins paņēma papīra lapu. — Un tagad papētīsim, vai šajā virzienā atrodas mums tuvas vairāku zvaigžņu sistēmas, kuru zvaigznēm būtu tādas spektra klases, par kādām jūs stāstījāt. Vai tā būs objektīva pārbaude?

Smoļina ļoti klusu atbildēja:

— Jā.

Sorinam kļuva viņas žēl, un viņš teica:

— Neuztraucieties taču. Nevajag. Pat tad, ja jūs būtu kļūdījusies …

— Nē! — Smoļina viņu pārtrauca. — Tā nav kļūda.

Sorins klusēdams piegāja pie grāmatu plauktiem. Izņēma grāmatas. Smoļina sēdēja neatskatīdamās. Viņš ilgi šķirstīja katalogus. Tad pienāca atkal pie galda. Klusēdams apsēdās, aizsmēķēja.

— Larisa Pavlovna …

Viņa saprata: kaut kas noticis. Sorins skatījās viņai garām, telpā.

— Larisa Pavlovna, tas ir Micars, vidējā zvaigzne Lielā Lāča astē. Attālums divdesmit pieci gaismas gadi. Sešu zvaigžņu sistēma. Zvaigžņu krāsa saskan.

— Tas nozīmē… — Smoļina klusi ieteicās.

— Jūs redzējāt augus, kas maina krāsu, — Sorins turpināja. — Man liekas … esmu gandrīz pārliecināts… Jūs saprotat, uz planētas, kurai ir sešas saules, ir īpatnēji apstākļi.

Sorins piecēlās un pastaigājās pa kabinetu.

— Jā, — viņš teica, — dīvaina pasaule. Pasaule ar krāsu rotaļām. Pie debesīm sešas krāsainas saules. Mūžīga diena … un krāsainas pusēnas. Gaiss, ūdens, augi, augsne — tas viss nemitīgi, ik minūti maina krāsu… Fantastiska krāsu rotaļa …

— Tātad tagad varēs sākt meklēt zvaigžņu zet- ritmu? — Smoļina vaicāja.

Sorins atgriezās pie galda. Viņš paskatījās uz Larisu un pēkšņi viņa acīs uzplaiksnīja tāda pati nebēdnīga dzirksts, kāda pirms tam bija meitenes acīs.

— Paklausieties, bet kāpēc jūs pati neiedomājāties tāpat pārbaudīt? — Sorins vaicāja un tūlīt aptvēra, ka tas nav taktiski: viņa ir biologs un doma, kas Sorinam pašam šķiet tik vienkārša, viņai nemaz nav ne vienkārša, ne skaidra.

Viņš justos neērti, ja viņa būtu sākusi taisnoties, bet viņa neteica nekā.

— Meklēts tiks, — Sorins teica. — Un bez tam… Saprotat, Larisa Pavlovna, viss nav atkarīgs no manis, bet, kā redzams, vajadzēs padomāt par mūsu signālu pārraidīšanu uz turieni, uz Micaru.

— Tas nav iespējams, — Larisa steigšus sacīja. — Mūsu aparatūras jauda ir tik maza …

— Nekas, — Sorins neļāvās apmulsināties. — Kāda ļoti… kā to lai saka … ļoti drosmīga pētniece iemācīja man izdarīt korekciju par iks, izdarīt korekciju, ievērojot to, kas tiks atklāts, izgudrots, uzlabots, izdomāts… Sādu korekciju es ņemu vērā.

Sorins pavadīja Larisu līdz kabineta durvīm. Vēlāk, kad soļi aiz durvīm noklusa, viņš palūkojās apkārt. Kabinets viņam šķita liels, pārlieku liels.

CILVĒKS, KAS RADĪJA ATLANTĪDU

… Tas ir stāsts par izziņas ceļiem; starp citu, lūdzu, piedodiet man, bet kāpēc cilvēki iedomājas, ka izziņa ir kaut kas ārkārtīgi garlaicīgs?

Ķarels Capeks

Vējš nes virs okeāna pelēkus mākoņu vālus. Tie peld zemu, aizķerdami kuģa mastus, sajaucas ar vulkāna dūmiem un izzūd aiz apvāršņa.

Kaut kur sāņus ir Atlantīda. No kajītes loga to nevar redzēt. Bet laiku pa laikam dzirdami nedabiski ilgstoši pērkona grāvieni — tur trako vulkāns. Okeānā gāžas lavas straumes, un zibeņu sašvīkāts tvaika, dūmu un pelnu aizkars aizsedz Atlantīdu.

«Irķutska» divas reizes mēģināja tuvoties salai — un abas reizes nesekmīgi. Jāgaida. Beigsies izvirdums, lava sastings, un vējš izklīdinās pelnu mākoņus. Bet šobrīd jānogaida.

Es staigāju pa kajīti un pārcilāju atmiņas.

Tas notika pirms trim mēnešiem. No rīta pie apvāršņa iznira tumši sarkana, izplūdusi saule. Revzins, kas stāvēja man blakus uz zemūdenes komandtiltiņa, teica: ««Rītos kvēlu sauli jauš — jūrniekam tā vētru pauž.» Droša pazīme. Būs viesuļvētra.»

Viesuļvētra sākās pēcpusdienā.

Dienvidos parādījās izplūkāts mākonītis, aši izauga un pārvilka pāri debess zilgmei melni sarkanu segu. Vējš saskaldīja gludo okeāna spoguli un sadzina pelēk- violetus viļņu kalnus. Dobji gaudodams un vaidēdams, virsū mācās ciklons.

«Dingo» ienira pusotra simta metru dziļumā. Seit nemaz nebija jūtama jūras viļņošanās. Tikai tagad es sapratu, kāpēc Zavitajevs bija paredzējis galvenajiem darbiem nelielo un neērto zemūdeni, nevis laineri «Irkutska», ekspedīcijas galveno bāzi. Kaut gan jāsaka, ir vajadzīgi stipri nervi, lai strādātu, nepievēršot uzmanību draudīgajam klusumam, ko pārtrauc vienīgi gaisa šņākoņa caurulēs, dzinēju nevienādā dunoņa un paklusās un tāpēc sevišķi sasprindzinātās komandas.

Slūžu kamerā sagatavoja ieniršanai divus vēl saglabājušos robotus ūdenslīdējus. Es nemaz nešaubījos, ka tie aizies bojā tāpat kā seši iepriekšējie. Tomēr manas domas neviens neprasīja.

Es iespraucos priekšgala nodalījumā, kas bija mūsu kopkajīte. Pie šaura metāla galda sēdēja Revzins. Iepriekšējā dienā mēs bijām sarunājuši, ka es viņam nolasīšu priekšā vēl dažas nodaļas no topošā romāna.

Es labi zināju, ka šis romāns nekad netiks pabeigts. Pēc sastapšanās ar Zavitajevu daudz kas bija mainījies. Es jau sāku šaubīties, vai tāda Atlantīda vispār ir bijusi. Zavitajevam tomēr bija izdevies mani ietekmēt ar savām idejām. Bet ne jau romāns bija galvenais. Revzins prata klausīties. Tā ir liela māksla. Vismaz no rakstnieka viedokļa raugoties.

Plecīgais, druknais, pat šķietami gausais Revzins mēdza izņemt no kombinezona ietilpīgās kabatas lielu, dzeltenu ādas portsigāru, salikt uz galda tabakas lapas (tās viņam sūtīja kaut kur no Poltavas apkārtnes), sarullēt tās un nesteigdamies griezt tabaku ar savu ūdenslīdēja nazi, asu kā bārdas nazi. To darīdams, viņš uzmanīgi klausījās manī un — es ievēroju, — kad viņam kāda vieta patika, pastūma nost sagriezto tabaku un paklusu klaudzināja ar naža spalu pa galdu. Ja turpretī, pēc viņa ieskata, kaut kas nebija izdevies tā, kā vajadzētu, viņš nekautrēdamies vaikstīja savu plato seju, miedza šaurās, šķelmīgās acis un reizi pa reizei pieglauda retos, īsi apcirptos, sirmos matus.

Revzins bija gandrīz divtik vecs kā es. Viņš ārkārtīgi atgādināja vecu jūras vilku — bocmani. Viņš bija gluži tāds, kādus tos mēdz rādīt filmās: masīva, smagnēja auguma, ar dūrēm kā vālēm, četrstūrainu zodu, gausām kustībām. Vienīgi acis tūdaļ iznīcināja šo kopiespaidu. Šķelmīgās, pat blēdīgās acis, kas līksmi un laipni smaidīja, gudrās acis, kas prata saskatīt vārdos neizteikto, atklāja īsto Revzinu — ļoti talantīgu inženieri, ārkārtīgi gudru, mazliet vecmodīgu, bet izsmalcinātas kultūras cilvēku.

Revzins mani gaidīja. Uz galda bija saliktas tabakas lapas. Jāpiebilst, ka Revzins smēķēja ļoti reti — divas, varbūt trīs reizes dienā. Bet viņam patika noņemties ar tabaku un pīpi.

— Vai Zavitajevs sagatavo robotus? — Revzins apvaicājās. Atbildi noklausījies, saviebās. Paņēma nazi, ilgi aplūkoja asmeni, tad sacīja: — Pagalam bus. .

Arī es domāju, ka roboti aizies bojā. Taču mani interesēja speciālista domas.

— Kāpēc būs pagalam, Pavel Daņilič? — es vaicāju.

Revzins paraustīja plecus:

— Automātika!

Tas bija teikts visai neatzinīgi.

— Un kas tad ir?

— Robotus vada ar ultraskaņas staru. Kad roboti nokāpj dziļi vulkāna krāterī. . vai saprotat, kas tad notiek? Stars atduras klintī, un vadīt vairs nav iespējams.

— Bet robotiem ir ari patstāvīga, kibernētiska vadības sistēma.

Revzins atmeta ar roku:

— Visa tā kibernētiskā mūzika strādā galu galā pēc programmas, ko sastādījis cilvēks. Bet cilvēks gandrīz nekā nezina par lielajiem dziļumiem. Tāpēc arī mašīna vāji orientējas. Jā, teiksim, — viņš iesmējās, — ja parādās jūras pūķis..

— Jūs tam ticat?

— Es esmu ūdenslīdējs!

Spriežot pēc intonācijas, viņš ticēja.

Mēs brīdi klusējām.

— Labi, — Revzins teica. — Lasīsim.

Es atšķīru manuskriptu.

^ # Jfc

Sīs nodaļas bija rakstītas turpat vai pirms diviem gadiem. Tolaik risinājās diskusija par nogrimušās salas atrašanās vietu. Vairums zinātnieku bija tajos ieskatos, ka Atlantīda atradusies aiz Gibraltāra šauruma, Atlantijas okeānā. Pēc citas hipotēzes Atlantīda bijusi Vidusjūras austrumu daļā. So versiju pagājušā gadsimta vidū pirmais izvirzīja krievu zinātnieks Norovs, atzīmējot, ka grieķu un romiešu autoru darbos jēdziens «Atlanta» un «Atlantija» saistās tieši ar Vidusjūras austrumdaļu.

Pētījot materiālus, kurus vienādi vai otrādi varētu attiecināt uz Atlantīdu, es pievērsu uzmanību kādai detaļai, kura liecināja Norovam un viņa atbalstītājiem par labu. Ja paļaujamies uz Platona stāstīto teiksmu, atlanti gatavojušies iekarot Grieķiju un Ēģipti. Salai, kas atrodas Vidusjūras austrumos, abas šīs zemes ir kaimiņos, tāpēc šāds karš būtu bijis pilnīgi iespējams. Ja turpretī Atlantīda būtu atradusies aiz Gibraltāra, grūti iedomāties, ka atlanti uzsāktu karu ar Grieķiju, iepriekš neiekarojuši Spāniju, Itāliju un Āfrikas ziemeļaustrumu piekrasti. Bet šajā gadījumā Atlantīdas bojā eja vēl nenozīmētu atlantu valsts iznīkšanu. Ja, piemēram, Maķedonija būtu gājusi bojā tajā laikā, kad Alek

sandrs sasniedza Indijas robežas, vai tāpēc viņa impērijai būtu pienācis gals? Protams, ne. Tāpat arī nevarēja bez pēdām izzust atlantu valsts, ja tās karavīri no Gibraltāra būtu nogājuši līdz Grieķijai. Tāpēc loģiskāk ir pieņemt, ka Atlantīda bijusi samērā neliela sala netālu no Grieķijas un Ēģiptes. Iespējams, ka mūsu laiku Krēta ir kādreiz nogrimušās Atlantīdas daļa/

Sāds pieņēmums bija likts romāna pamatā. Rakstīt vedās viegli, un es sen būtu pabeigusi grāmatu, ja nebūtu satikusi Zavitajevu. Es atnācu pie viņa konsultēties par kādu tīri tehnisku jautājumu. Un aizgāju ar skaidru apziņu, ka grāmata nav vajadzīga.

Zavitajevs neticēja Atlantīdas pastāvēšanai, un es nekā nevarēju viņam pierādīt. Zavitajevs diskutēja neiedomājami meistariski. Viņš pretstatīja abas hipotēzes un iznīcināja tās vienu ar otras pierādījumiem. Vesela kaskāde paradoksālu argumentu, vesels birums ārēji ļoti pārliecinošu pierādījumu — un no maniem priekšstatiem nekas nepalika pāri. «Padomājiet,» Zavitajevs teica, «atlantiskās hipotēzes piekritēji atsaucas uz to, ka Platona aprakstītā Atlantīdas galvaspilsēta līdzīga acteku kādreizējai pilsētai Tenočtitlānai. No šejienes secina, ka acteki kopējuši atlantus. Jūs turpretī atsaucaties uz to, ka Atlantīda kā divas ūdens lāses līdzīga Knosai, Krētas valdnieka Minoja galvaspilsētai, ko arheologi atrakuši. Kuram tad ir taisnība? Ir jums, ir jūsu pretiniekiem. Tas ir pats galvenais. Platona aprakstītā Atlantīda līdzinās kurai katrai tā laikmeta pilsētai. Tas ir gaišs pierādījums, ka Atlantīdai ir mītiska izcelšanās. Ikvienai reālai pilsētai ir savas īpatnējas, neatkārtojamas iezīmes. Bet Atlantīdai tādu nav.. Meklēt šo mītisko pilsētu ir pilnīgi veltīgi. Bet to var radīt.»

Atceros, pirmajā brīdī mani ļoti izbrīnīja vārds «radīt». Man pat likās, ka Zavitajevs ir pārteicies. Tomēr viņš visā nopietnībā bija domājis par Atlantīdas radīšanu!

Tagad Zavitajeva doma man šķiet pilnīgi likumsakarīga. Toreiz es biju pārsteigta. Es pat centos ko iebilst. Bet Zavitajevs smaidīja. Es nezināju, ka viņa projekts jau ir pieņemts. .

Zavitajevam ir jauneklīga seja un veca cilvēka piere.

Apbrīnojams kontrasts. Pieri vago dziļas, horizontālas rievas — droša pazīme, ka cilvēks dzīvo sasprindzinātu garīgu dzīvi. Vēlāk Zavitajevs man atzinās: «Es vairs neprotu tā vienkārši atpūsties. Nevaru atkratīties no domām. Vienīgais, ko esmu iemācījies, — pārslēgt domas. Domāju par kaut ko, un tad — vienā rāvienā it kā svira pagriežas … Nočirkst, nočīkst — un domas tek jaunā gultnē.» Es pārvaicāju: «Nočirkst un nočīkst?» Zavitajevs pamāja: «Un kā vēl! Doma, ja tā ir vērtīga, necieš, ka to pārslēdz. Tai patīk, lai to domātu. Bet pārslēgties ir nepieciešami. Tas ir tikpat kā atpūta.» Pēc mana ieskata — nemaz nav kā atpūta. Tieši tāpēc Zavi- tajevam ir jauneklīga seja, bet veca cilvēka piere. Un grumbas ievelkas dziļākas, kad Zavitajevs smaida.

«Negaidīju vis, ka fantasts varētu būt tāds skeptiķis,» Zavitajevs smējās. «Zināt, tas tāpēc, ka jūs esat sieviete. Savos sirds dziļumos sievietes ir konservatīvas. Pat tad, kad viņas fantazē… Nē, nopietni, kāpēc jūs neticat?»

Kāpēc es neticēju? Grūti pasakāms. Pat mūsu neparastajā laikmetā Zavitajeva ideja bija pārāk neparasta un pārāk pārdroša. Zavitajevs ierosināja radīt mākslīgas salas, šim nolūkam izraisot vadāmus vulkānu izvirdumus.

Zemūdens Vulkānu dabiski izvirdumi reizēm tiešām rada nelielas saliņas. To es zināju. Zavitajevs gāja daudz tālāk. Viņš izteica domas par principiālām iespējām jebkurā okeāna vietā radīt magmas izplūdumus. Viņš nāca klajā ar aprēķinu metodi, kura, pēc viņa domām, ļaus iepriekš noteikt izvirduma apmērus un rezultātus. Zavitajevs runāja par jaunām ostām okeānā, par mākslīgu zemes šaurumu radīšanu (piemēram, Beringa šaurumā, starp Āziju un Ameriku). Vēl vairāk — viņš plānoja mainīt klimatu, radot aizsargbarjeras, kas aizturētu aukstās straumes. Beidzot, viņš paredzēja, ka nākotnē varēs radīt jaunas teritorijas iepriekš izraudzītos labvēlīgos klimatiskos apstākļos. «Jūs taču esat pieraduši pie mākslīgām jūrām un ezeriem,» viņš man tovakar teica. «Cik fantastisks kādreiz likās projekts pagriezt Sibīrijas upes un radīt jūru Sibīrijā! Tagad tā jau ir realitāte… Nākošais solis — mākslīgu salu

radīšana. Cilvēks pārveidos okeāna izskatu tāpat, kā ir pārveidojis kontinenta seju …»

«Vai atceraties, kā Brjusovs apraksta Atlantīdas bojā eju?» Zavitajevs tovakar man vaicāja. «Viņam ir vārsmas … tās beidzas tā:

Drosmīgie jauniešu prāti Tālāk nz priekšu tiecās Aizliegto mērķi sev gūt.. Stihijas lauzās no krātiem, Vētras un zibeņi triecās, Liekot pasaules kārtībai grūt. Liesmas, dūmi un putu slienas Saslējās viesulī kārā, Dunoņā trīcēja gaiss; Sagāzās torņi un sienas, Odeņu pilsētai pāri Okeāns pārvēlās baiss![1]

Es atcerējos šos dzejoļus. Atlanti «tālāk uz priekšu tiecās aizliegto mērķi sev gūt», un notika katastrofa.

«Nūja, nūja,» Zavitajevs piebalsoja. «Pārāk daudz zināja — tāpēc gāja bojā. To uzsvēris ari Aleksejs Tolstojs «Aelitā». Tas, lūk, ja vēlaties zināt, ir īstais filozofiskais cēlonis šajā mītā par Atlantīdu. Bet mani tāda filozofija neapmierina. Es atbalstu citādu principu: daudz zināja — un tāpēc radīja jaunu kontinentu, radīja Atlantīdu.»

Tovakar mēs šķīrāmies, ne pie kāda gala slēdziena nenonākuši. Tomēr romānu atsākt es vairs nespēju. Mītiskās Atlantīdas meklēšanas problēmas nobāla Zavita- jeva drosmīgo ideju priekšā. Starp citu, Zavitajevs jau toreiz ieminējās, ka pirmo mākslīgo salu nosaukšot par Atlantīdu …

Atteikties no romāna, kas gandrīz jau bija uzrakstīts, nenācās viegli.

Es mēģināju sižetu pagriezt citā plāksnē — nekas neiznāca. Mēģināju iesaistīt romānā jaunus varoņus, pirmām kārtām pašu Zavitajevu, un atkal neveicās. Tad es rokrakstu noliku pie malas gandrīz uz

diviem gadiem. Vēlāk mani uzmeklēja Zavitajevs. Šoreiz mēs runājām ļoti maz. Zavitajevam nevajadzēja mani pārliecināt. Tajā pašā dienā mēs izlidojām uz Vla- divostoku. Un vēl pēc vienas diennakts atradāmies

uz «Dingo». Rokrakstu es tomēr biju paņēmusi līdzi..

* * *

— Tā-a, — Revzins noteica, noklausījies nodaļu līdz beigām. — Tā.

Viņš rūpīgi iepildīja portsigārā sagriezto tabaku.

— Kā jums tur ir teikts par Zavitajevu?.. Izlasiet, lūdzu, vēlreiz.

Es izlasīju.

«Iedomājieties d'Artanjanu, taču nevis to jauno, no «Trim musketieriem», bet četrdesmit gadu vecu, no lugas «Pēc divdesmit gadiem», tikpat godkārīgu, bet jau iemācījušos saskaņot vēlamo ar iespējamo. Noņemiet bārdiņu, bet atstājiet aso, vērīgo acu skatienu, atstājiet kalseno, enerģisko, asi iezīmēto seju un liekto ērgļa degunu. Apmainiet musketiera kamzoli pret ādas jaku un zobenu pret logaritmu lineālu. .»

Revzins sāka smieties.

— Zināt, lineāls pavisam neder. Kaut gan tas arī nav galvenais. Tas viss ir tikai ārējs apraksts.

Es mēģināju iebilst.

Revzins pieklājīgi smaidīja, laiku pa laikam iekāsējās, šūpoja galvu. Tad sacīja:

— Zavitajevs tiešām necieš kavēkļus. Tādā pašā garā kā d'Artanjans. Taču aiz jūsu Zavitajeva stāv nevis musketieru rota, bet divdesmitā gadsimta zinātne un tehnika. Vai saprotat, kas tas ir par kolosālu spēku? D'Artanjans vēlējās iegūt varu, slavu, bagātību. Bet ko vēlas Zavitajevs? Izpildīt ekspedīcijas plānu? Par maz! Nodrošināt laimi nākamajām paaudzēm? Liekas, par daudz! īstais Zavitajevs ir kaut kur vidū. Tas ir komplicēts sakausējums no daudzām, pat pretrunīgām komponentēm. Un pāri visam — pārliecība, velnišķīga pārliecība! Vai esat ievērojusi — Zavitajevs nekad nešaubās. Te ir ko padomāt… Starp citu, kādos skafandros ģērbušies jūsu varoņi, kas meklē Atlantīdu?

— Superizturigos.

— Super.. kādos?

— Superizturigos skafandros, — es atkārtoju.

Revzins pasmējās:

— Te jau ir tas āķis! Jums šķiet, ka vajag tikai pievienot vārdu «super» — un viss ir skaidrs … Cik daudz tādu «superu» ir mūsdienu fantastikā! Superātrie, super- jaudas, superizturlgie. .

— Piedodiet, vai es neiztraucēju?

Es nebiju pamanījusi, ka ienācis Zavitajevs. Viņš stāvēja durvis, rokas sabāzis dzi|i bikšu kabatās, un zobgalīgi vēroja mūs.

— Roboti tuvojas vulkāna krāterim, — Zavitajevs paklusu teica. — Ja tas netraucēs mūžveco problēmu apspriešanu …

— Netraucēs, — Revzins atbildēja.

Mēs iegājām blakus nodalījumā; šeit atradās aparāti, kas vadīja robotus ūdenslīdējus. Uz šaura, it kā saplacināta ekrāna mirdzēja gaišs stars, kas vienmērīgi šūpojās. Bija ieslēgts viena robota televīzijas raidītājs. Ieniršanas ātrums bija liels, un es nevarēju saskatīt stara gaismā iekļuvušās dziļūdens zivis. Tās pavīdēja uz ekrāna kā sudrabotas svītras un acumirklī izzuda.

— Līdz krāterim trīssimt metru, — teica operators, kas sēdēja pie vadības pults.

Tas bija jauns zēns, astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecs. Viņš runāja pārspīlēti nopietni, bet ik pa brīdim neapzināti aplaizīja lūpas. Viņš bija uztraucies. Kaut gan jāsaka, mēs visi bijām uztraukušies. Zavitajeva rūpīgi izstrādātais plāns draudēja sabrukt.

Seit būtu vietā pateikt dažus vārdus par radušos situāciju.

Zemes garoza ir ievērojami plānāka zem okeāna ūdeņiem. Tāpēc pilnīgi saprotams, ka pirmajam mākslīgi radītajam izvirdumam izvēlējās okeāna dibenu. Bet Zavitajevs gāja vēl soli tālāk: viņš nolēma darbus sākt izdzisuša zemūdens vulkāna krāterī. Ceļš līdz magmai kļuva vēl īsāks.

Klusajā okeānā ir daudz vecu zemūdens vulkānu. Pēc ilgiem pētījumiem Zavitajevs izvēlējās vienu, ko viņš nosauca par Plutonu. Okeāna dziļums tajā vietā sasniedza piecus kilometrus. Plutons bija divus kilometrus augsts. Krātera kanāls, ko piepildīja ūdens, sniedzās astoņu kilometru dziļumā, tas ir, atradās sešus kilometrus zemāk par okeāna dibenu. Pusotra gada laikā automātiskās urbšanas ierīces, ko samontēja roboti ūdenslīdēji, ieurbās vēl septiņus kilometrus dziļāk. Pārējais bija veicams ar virzītu sprādzienu. Sagatavošanās darbi sprādzienam jau tuvojās noslēgumam, kad atgadījās nelaime ar pirmo robotu pāri. Nolaida vēl divus robotus — arī tie gāja bojā. Pēc tam vēl divi… Pašlaik ceļā uz Plutona krāteri bija divi pēdējie roboti. Zemūdenē un arī bāzē vairāk robotu nebija.

Stars uz televizora ekrāna atdūrās pret plakano, tumšo Plutona virsotni. Tikai tagad es ekrāna stūrī pamanīju otrā robota izplūdušās kontūras. Tas jau laidās lejā vulkāna krāterī. Robota ārējais izskats atgādināja astoņkāji: sfērisks ķermenis, četras acis — lēcas, pieci lokani metāla taustekļi.

Taustekļi ūdens plūsmā vibrēja …

— Es palielināju nolaišanās ātrumu, — operators teica.

Zavitajevs klusēdams paplikšķināja viņam pa plecu.

— Roboti ir krāterī, bet vadības sistēma darbojas. Kāpēc tā? — Revzins vaicāja.

— Sakari notiek pa vadiem, — Zavitajevs īsi atbildēja. — Šoreiz mēs redzēsim, kas ar viņiem notiek.

Roboti milzīgā ātrumā laidās lejup krātera dziļumā. Nekā nevarēja saskatīt — prožektoru staros krātera sienas saplūda vienā vienīgā miglainā svītrā.

Es vēroju Zavitajevu. Pēc sarunas ar Revzinu jutu, ka ir pilnīgi nepieciešami saprast, pa īstam saprast Zavitajevu. Man bija kauns par ārēji efektīvo, bet paviršo «musketierisko» raksturojumu. Kas tad ir šis cilvēks, kas gatavojas radīt Atlantīdu? Es vaicāju sev un neradu atbildi. Manī brieda kāda ļoti miglaina doma, bet, kāda īsti, to es vēl nevarēju aptvert. Tā mēdz būt pa sapņiem: cilvēks izstiepj pēc kaut kā roku, nupat, nupat satvers — un nesasniedz..

Zavitajevs, pieri saraucis, skatījās uz televizora ekrānu. Pāri viņa kalsenajai sejai skraidīja ekrāna atstarotie gaismas atspulgi. Gaismas mirgošanā bija jaušams kaut kas trauksmains, draudošs. Tomēr Zavitajevs palika mierīgs. Un tas nebija tāds miers, kad prasmīgi slēpj satraukumu. Nē, Zavitajevs no tiesas neuztraucās. Ar tādu izteiksmi sejā cilvēks vēro mikroskopa okulāru: kaut kur mikropasaulē risinās notikumi, savā ziņā grandiozi, bet cilvēks mierīgi groza mikroskopa skrūvi, tāpēc ka viņš stāv pāri šiem notikumiem un vada tos …

— Septītajam kaut kas atgadījies! — operators iesaucās.

Uz vadības pults trauksmaini sāka mirkšķināt sig- nālspuldzes. Es pieliecos tuvāk ekrānam. Varēja redzēt, ka robots (viņa attēls strauji palielinājās) līgojas un drudžaini vēcina metāla taustekļus.

— Jāpalielina astotajam nolaišanās ātrums, — Revzins klusu teica. — Tad izdosies izskriet cauri.

— Nē. — Zavitajevs uzmanīgi vēroja ekrānu. — Mums jāzina, kas noticis. Tas ir svarīgāk.

Revzins salūkoja pīpi un dzedri vaicāja:

— Smēķēt atļauts?

— Lūdzu, Pavel Daņilovič, — Zavitajevs pasmaidīja. — Smēķējiet!

Uz ekrāna risinājās kaut kas dīvains. Robots, izmisīgi vēcinādams taustekļus, cīnījās ar kaut ko neredzamu. Tas atgādināja fantastisku deju… Spožajā prožektoru gaismā varēja saskatīt vissīkākās robota detaļas: biezās šuves un ciparu «7» uz mirdzošā sfēriskā korpusa, lēcu ietvarus, taustekļu locīklas… Skaidri bija redzamas arī krātera sienas, vietumis biezi apaugušas ūdenszālēm. Bet to, kurš robotam uzbruka, mēs neredzējām. Jādomā, šī neredzamā būtne kustējās milzīgi ātri, tāpēc ka robots šaudījās uz vienu un uz otru pusi, mētāja taustekļus gan augšup, gan lejup…

Mašīna visiem spēkiem cīnījās par savu dzīvību. Tas izskatījās reizē traģiski un nožēlojami..

— Ieslēdziet ultravioletos gaismekļus! — Zavitajevs izrīkoja.

Operators noliedzoši pakratīja galvu.

— Sakari ar septīto. .

— Tad otram! — Zavitajevs aši teica.

— Klausos! — operators atbildēja.

Un gandrīz tajā pašā mirklī es ieraudzīju uz ekrāna pazibam trīs dīvainus, spīdošus siluetus. Es tos nepaguvu īsti apskatīt. Viens no tiem aizsedza ekrānu, attēls spēji sašķobījās — un ekrāns nodzisa.

— Beigas, — pīpi pakšķinādams, paklusām noteica Revzins. — Sie nezvēri uzbruka astotajam. — Viņš kādu brīdi klusēja un tad, neuzlūkodams Zavitajevu, sacīja: — Ar ultravioleto gaismu bija labi izdomāts.

— Jā, pašā reizē, — Zavitajevs pamāja un paskaidroja man: — Lielajos dziļumos zivis bieži mēdz būt bezkrāsainas, caurspīdīgas, tāpēc tās ir neredzamas. Bet ultravioletās gaismas iedarbībā tās fluorescē. Diemžēl mēs gandrīz nekā nepaguvām saskatīt. . Nogaidīsim minūtes četrdesmit. Ja robotiem būs izdevies izrauties, viņi uzpeldēs. . Sagatavojiet skafandrus, Pavel Daņilovič!

— Jūs. . riskēsiet?

— Jā. Ar robotiem mums vairs nekas neiznāks. Vajadzīgs cilvēks.

Zavitajeva balss skanēja it kā no tālienes.

Viss notikušais man šķita nereāls. Viss bija norisinājies pārāk strauji. Robotu reibinoši ātrā nolaišanās aprimušā zemūdens vulkāna krāterī, mašīnu cīņa ar neredzamo ienaidnieku, dīvaino, spīdīgo būtņu zibenīgie lēcieni un televizora nodzisušais ekrāns.. Bet tepat nodalījumā dega gaisma, Zavitajevs un Revzins mierīgi sarunājās, aiz tērauda starpsienas lietišķi dūca dzinējs.

— Es nolaidīšos viens pats, — Zavitajevs teica. — Tas būs izlūkošanas gājiens. Ja man izdosies nokļūt līdz krātera dibenam, es signalizēšu. Tad lai nāk lejā visi… visi, kas var un kas vēlas. Es viens netikšu galā.

— Labs ir. — Revzins izkratīja pīpi un iebaza to kabatā. — Jāsalūko skafandri. — Viņš paskatījās pulkstenī. — Pēc divdesmit minūtēm skafandri būs sakārtoti.

Es devos līdzi Revzinam, negribējās traucēt Zavita- jevu. Druknais, smagnējais Revzins viegli izspraucās pa šaurajām lūkām, un es ar pūlēm tiku viņam līdzi. Mums bija jāiziet cauri visai zemūdenei: skafandri glabājās pakaļgala nodalījumā, blakus slūžu kamerai.

Revzina pārziņā nodotie skafandri karājās garā skapī gar bortu. Tie bija melni kombinezoni ar cilindriskām, augšgalā noapaļotām bruņu cepurēm. Elpošanas aparāti pludlīniju apvalkos atradās atsevišķi — uz statņiem.

Revzins sasprindzis rosījās ap skafandriem. Es negribēju viņu traucēt un klusu sēdēju nomaļus. Tā pagāja minūtes desmit, piecpadsmit. Tad Revzins pavērsa skatienu uz manu pusi un vaicāja:

— Un jūsu romānā tātad ir superskafandri?

— Superskafandri gan! — es jautri atbildēju.

Gribējās veco iesaistīt sarunā. Es pastāstīju, ka, manuprāt, fantastikā ne vienmēr jāievēro zinātniskā ticamība. Zila Verna varonis taču devās ceļojumā ar… komētu.

— Varbūt tā arī ir, — Revzins domīgi piebalsoja. — Man nezin kādēļ šķita, ka fantastika pirmām kārtām ir zinātniskās paredzēšanas literatūra.

— Un kā tad paliek ar «Aelitu»? — es vaicāju. — Lielisks darbs, — bet kur gan tajā ir nākotnes paredzēšana? Vai arī Velss … Nē, rakstnieku pirmām kārtām interesē cilvēki. Nākotnes cilvēki, nevis nākotnes mašīnas.

Revzins izņēma portsigāru, pagrozīja to rokās un atkal noglabāja kabatā.

— Tomēr jūs maldāties, — viņš teica. — Pēc jūsu izpratnes iznāk, ka cilvēks — tā ir daiļliteratūra, bet mašīnas — zinātne, tehnika. Diezgan samākslots dalījums. Ļevs Tolstojs, Kuprins un daudzi citi rakstīja, par dzīvniekiem; vai tā būtu literatūra? Bet mūsdienu mašīnas daudz saprātīgākas par dzīvniekiem, es pat gribētu teikt — cilvēciskākas, dzīvākas … Un pats galvenais — tās ir radījis cilvēks. Tās ir cilvēka otrais «es». Jūs, lūk, romānā ierakstījāt «superizturīgi skafandri», un jums šķiet, ka ar to viss ir pateikts. Bet man tie ir tikpat skaisti kā Mikelandželo skulptūras, kā Repina gleznas, kā Bēthovena mūzika. . Vēl tagad atceros to

dienu, kad pirmo reizi paņēmu rokās skafandru. Tā bija veca reida maska, japāņu ražojums. Ar tādu varēja nolaisties septiņu līdz desmit metru dziļumā, vārstuļi bieži bojājās … Bet — ticat vai neticat — es trīcēju par to. Piecas reizes dienā izjaucu tās vienkāršo mehānismu un spodrināju, spodrināju, spodrināju… Tas bija krāms, ne maska, grabaža, bet es vēl šobaltdien esmu pateicīgs, ka tā pavēra man ceļu uz jūras dziļumiem. Vēlāk manās rokās nāca desmitiem dažādu aparātu, un katram bija sava daba, dažkārt spītīga, dažkārt lēnīga, bieži vien viltīga. Un visam cauri varēja jaust šo aparātu konstruktoru domas, šo skafandru radītāju meklējumus, veiksmes un kļūmes. Gadās — izjauc aparātu, aplūko kādu detaļu un redzi: šeit konstruktoram nav izdevies uzvarēt. Cīnījies gan šā, gan tā, mocījies — un nav varējis, atkāpies. Tas ir jūtams tāpat kā nepareiza nots talantīgi uzrakstītā mūzikā. . Esmu laidies dziļumā ar akvalangu, ar šļūteņu skafandriem, Kunkes un Nei- felda cietajos aparātos, pats esmu projektējis skafandrus — un pat domāju, ka man viss ir zināms, viss ir skaidrs. Un tad uzradās Zavitajevs. Viņš atnāca pie manis konstruktoru birojā un mierīgā garā pateica: «Vajadzīgs skafandrs, kurā var nolaisties divdesmit kilometru dziļumā.» Es dzēlīgi paskaidroju viņam, ka okeāna maksimālais dziļums diemžēl nepārsniedz vienpadsmit kilometrus. Viņš paraustīja plecus: «Muļķības! Mēs nolaidīsimies zemūdens vulkānu krāteros.» Es vēl nezināju, kāpēc jānolaižas šajos krāteros, bet jau ticēju Zavitajevam — uzreiz, ar pirmajiem vārdiem. Piķis un zēvele, neviens taču pirms viņa nebija padomājis, ka vislielākais dziļums ir nevis okeāna ieplakās, bet tieši aprimušo zemūdens vulkānu krāteros!.. Sie skafandri — es pie tiem nostrādāju trīs gadus — man ar kaut ko atgādina pašu Zavitajevu … Varbūt ar pārdrošību. Jā, tā gan, ar pārdrošību un vienkāršību. Nu, pataustiet šo kombinezonu. .

Kombinezona raupjais apvalks bija ne tikai plāns, bet arī apbrīnojami lokans un pakļāvīgs. To gandrīz bez pūlēm varēja saņurcīt kā visparastāko audumu.

Skafandri nav mana specialitāte, bet es biju pārsteigta. Dziļūdens skafandri vienmēr ir cieti, ar bruņotu

apvalku. Protams, ir arī mīksti skafandri: tajos ūdens spiedienu izlīdzina gaisa spiediens. Simt metru dzijumā ir desmit atmosfēru liels spiediens. Pat visizturīgākais cilvēks tādos apstākļos var uzturēties dažas minūtes.. Bet šis skafandrs, kas paredzēts divdesmit kilometru dziļumam (divi tūkstoši atmosfērām!) ir mīkstāks par hidrotērpu, kurā nirst akvalangisti…

— Nē, skafandrs nav mīksts, — Revzins teica. Viņam glaimoja radītais efekts. — Pareizāk sakot, mīksts un tomēr nav mīksts. Jo dziļāk nolaižas, jo tas kļūst cietāks. Turklāt tas ir vienkāršāk, nekā jūs domājat. Apvalkam ir divas kārtas. Arējā kārta — plastmasa. Stiprumam un izolācijai. Bet iekšējā kārta ir no metāla, īstenībā tā ir folija, tikai stipra. Iegremdējoties ūdenī, to uzlādē ar elektrību. Ar pozitīvo elektrību no elektro- statiskā ģeneratora. Vienādu nosaukumu lādiņi atgrū- žas. Apvalkā katra vietiņa tiecas atgrūst tai pretimstā- vošo. Tādējādi ir aizstāts iekšējais gaisa spiediens. Bet cilvēkam statiskie lādiņi ir nekaitīgi. .

Revzins aizrautīgi skaidroja skafandra uzbūvi. Tā tiešām bija ārkārtīgi vienkārša. Tikai vienā ziņā man radās šaubas — par dzinēju. Tas sastāvēja no elektromagnētu sistēmas, kuri ierosināja svārstību kustības elastīgā metāla plāksnītē, kas gandrīz atgādināja zivs muguras vai astes peldspuru.

— Seit tās pašas priekšrocības, — Revzins teica. — Ārkārtīga vienkāršība. Drošība un vienkāršība. Jūs smaidāt? Nudien, veltīgi. Daba ir asprātīgs konstruktors, ne velti tā zivīm piešķīrusi tieši tādas peldspuras. Ar šo daiktu skafandrā var attīstīt ātrumu līdz desmit mezgliem. Tā nesalūzīs …

Revzinu pārtrauca telefona zvans. Runāja Zavitajevs — mūs gaidīja slūžu kamerā.

* * *

Revzins ātri pabeidza elpošanas aparātu pārbaudi, un mēs iegājām blakus nodalījumā. Bez Zavitajeva šeit bija arī «Dingo» kapteinis Samarins — stalts, iznesīgs jūrnieks, nesen pārnācis šurp no kara flotes, Jermakovs —

Revzina palīgs, jauns cilvēks ar brillēm, ļoti nopietns un nerunīgs, un Gorodeckis — viens no Zavitajeva līdzstrādniekiem, tikpat pašpārliecināts un, acīm redzot, tikpat talantīgs kā Zavitajevs pats.

Revzins ziņoja, ka skafandri sagatavoti.

— Labi. — Zavitajevs paskatījās pulkstenī. — Jāsāk nolaisties. Sakiet, kapteini, — kāds stāvoklis «Irkut- skai»? Vai vētrā kuģim nedraud nopietnas nepatikšanas?

Samarins atbildēja, ka ciklons aizejot sānis, vētra gan esot spēcīga, taču ne bīstama.

Redzams, Zavitajevs pa šo laiku bija izdomājis visu līdz pēdējam sīkumam. Viņš deva rīkojumus, kas mani pārsteidza ar savu ārkārtīgo precizitāti un lakonismu.

— Televīzijas raidītāju es līdzi neņemšu, — viņš turpināja, no jauna pievērsdamies kapteinim, — bet mēs sazināsimies hidrotelefoniski.

— Es nolaidu dzelmē televīzijas kameru, — Samarins teica. — Mēs varēsim jūs novērot… līdz krāterim.

— Labi, — Zavitajevs pamāja. — Nu, tad būtu viss… Dodiet šurp to jūsu skafandru, Pavel Daņilovič!

Revzins un Jermakovs atnesa skafandru. Es skatījos, kā Zavitajevs uzģērbj melno kombinezonu. Bez šaubām, Zavitajevs riskēja daudz — robotu bojā eja nebija nejaušība. Taču ne Zavitajevs pats, ne tie, kas viņam palīdzēja uzvilkt skafandru, ne ar vārdu neieminējās par briesmām. Es nodomāju, ka, divus gadus strādādami okeānā, viņi droši vien pieredzējuši daudz grūtību un viņiem izveidojies savs kritērijs par to, kas ir bīstami un kas nav bīstami. Nekāds labais izskaidrojums tas nebija, bet tomēr izskaidrojums. Neskaidrā doma, kas manī bija pamodusies, redzot, kā Zavitajevs vēro robotu nolaišanos, uzpeldēja no jauna. Es nodomāju, ka Revzinam taisnība: galvenais Zavitajevā ir pilnīga pārliecība, ka notikumus var virzīt pēc sava prāta, valdīt pār tiem. Bet no kurienes radusies tāda pārliecība, kas tai ir pamatā? Atbilde uz šiem jautājumiem neradās…

Jermakovs bez steigas (cik es zināju, viņš visu darīja metodiski) nostiprināja Zavitajevam uz krūtīm elpošanas aparātu. Revzins pasniedza mugursomu ar izvirzīto

metāla peldspuru. No Revzina paskaidrojumiem es jau zināju, ka šajā mugursomā atrodas aparāti, elektrosta- tiskais ģenerators un akumulatori. Ietilpīgais elpošanas aparāts un soma, kuras lejasdaļā rēgojās smieklīgā peldspura, piešķīra Zavitajevam diezgan komisku izskatu. Man par izbrīnu, klāt nāca vēl viena man nepazīstama skafandra detaļa. Tas bija neliels, oranžs balons, ko Jermakovs piekarināja pie elpošanas aparāta. Balonam bija pievienotas divas lokanas metāla šļūtenes ar… pistolēm. Jā, ar pistolēm, kuras turklāt izskatījās ļoti vecmodīgas, es teiktu, kā no operetes: garie pistoļu stobri galā bija paplašināti.

Revzins pasniedza Zavitajevam bruņu cepuri.

— Pagaidiet, — Zavitajevs teica un pagriezās pret mani. — Tad nu tā. Kad būšu nolaidies krātera dibenā, nāks otra grupa. Man nav iebildumu, ka reizē ar to grupu nākat arī jūs. — Viņš brīdi kaut ko apdomāja un atkārtoja: — Jā, kā ekspedīcijas vadītājs es neiebilstu. Protams, ja jums ir vēlēšanās …

Tas bija tik negaidīti, ka es nekā neattapu atbildēt.

— Es neesmu speciālists literatūras jautājumos, — Zavitajevs turpināja, — un jūsu diskusijās ar Paveļu Daņiloviču neiejaucos. Taču man liekas — kaut ko prātīgu uzrakstīt var tikai tad, ja esi redzējis pats savām acīm. .

Revzins palīdzēja viņam uzlikt bruņu cepuri.

Zemūdenes centrālajā postenī bija tumšs un maz vietas. Gaismu vajadzēja nodzēst, citādi mēs uz televizora blāvā ekrāna nekā nevarētu saskatīt. Tumsā spīguļoja aparātu ciparnīcas. Samarins reizi pa reizei pusbalsī deva rīkojumus stūrmanim. Vienmērīgi tikšķēja hronometrs, izceldams iestājušos sasprindzināto klusumu. Viss, ko mēs redzējām uz televizora ekrāna, noritēja bez mazākās skaņas. Tas radīja īpatnēju, diezgan drūmu kontrastu.

Zavitajevs laidās lejup gandrīz vertikāli. Uz krūtīm piestiprinātā prožektora stars un tievie gaismas kūlīši,

ko izstaroja televīzijas raidītāja lukturi, ar pūlēm spiedās cauri biezajai, zilgani melnajai tumsai. Nolaišanās ātrums bija tik liels, ka trosēs iekarinātais televīzijas raidītājs ar savu manevru dzinēju tikko spēja turēties līdzi Zavitajevam. Kad raidītāja kamera tuvojās Zavitajevam, es redzēju, kādā negantā ātrumā metāla peld- spura šķēla ūdeni. .

Salaužot saspringto klusumu, iedūcās skaļrunis, un atskanēja Zavitajeva skaidrā, rāmā balss:

— Dziļums divi kilometri. Skafandrs darbojas teicami. Kā dzirdat mani?

Gorodeckis (viņš stāvēja iesāņus, pie hidrotelefona) steigšus atbildēja:

— Dzirdam labi. Tikai redzam pavāji. Televīzijas kamera niķojas. Vai neesat sastapis kaut ko interesantu?

Zavitajevs tūlīt vēl neatbildēja. Pēc tam mēs izdzirdām smieklus:

— Nē, par laimi, pagaidām interesantu sastapšanos nav bijis — ne kalmaru, ne haizivju …

— Skaņa jau manāmi novēlojas, — Revzins ieminējās. — Sakiet Zavitajevam, ka briesmu gadījumā mēs signalizēsim ar televīzijas kameras lukturiem!

Atkal iestājās klusums, ko iztraucēja (pareizāk būtu sacīt — netraucēja) Samarina retās komandas un hronometra vienmuļie tikšķi. Tā pagāja divas trīs minūtes. Pēkšņi Revzins noliecās pie televizora ekrāna un aizsmacis teica:

— Kā tad, klāt kā sauktas … Haizivis! Ieslēdziet kameras sānu lukturus!

Uz ekrāna atplaiksnījās divi plati gaismas kūli, un es ieraudzīju haizivis, pavisam piecas. Viņas riņķoja ap televīzijas kameru, pamazām sašaurinot lokus.

— Brīdiniet Zavitajevu! — Revzins izrīkoja.

Televīzijas kameras lukturi sāka trauksmaini mirkšķināt. Pēc dažām sekundēm (man tās šķita ļoti garas) skaļrunī atskanēja Zavitajeva balss:

— Paldies. Redzu. Šimbrīžam viņas, šķiet, interesē kamera.

Es vaicāju Revzinam, vai nevar kaut ko darīt. Viņš noraidoši pakratīja galvu:

— Tas nav bīstami. Vajadzēja tikai brīdināt.

Viena no haizivīm ļoti tuvu pienāca klāt televīzijas raidītājam. Ekrānā ieslīdēja plata, plakana galva ar lielām, izvelbtām acīm, kas prožektoru staros spīdēja.

— Dziļūdens haizivis, — Jermakovs sacīja. — Tās atklāja Guo un Vilms, pirmoreiz ienirstot ar batiskafu.

— «Atklāja»! … — Revzins noburkšķēja. — Aizklāt vajadzēja, par to tad derētu pieminekli uzcelt.

Haizivs ilgi pētīja televīzijas raidītāja kameru. Pēc tam aizpeldēja sānis, un tūlīt arī viss bars šāvās lejā uz Zavitajevu. Tagad es varēju saskaitīt haizivis: pavisam bija deviņas — vairāk, nekā es domāju. Viņas drīz vien panāca Zavitajevu.

Man par brīnumu, Zavitajevs pat nemēģināja bēgt no haizivīm. Viņš palēnināja gaitu, tad pavisam pārtrauca nolaišanos un pavērsās pretī saviem uzbrucējiem. Plēsoņas viņu ielenca lokā no visām pusēm. Divās vietās gaismas kūļi šķēla šo loku; haizivis gan iznira, gan atkal izzuda melnumā.

Es redzēju: Zavitajevs tur rokās pistoles. Šoreiz haizivis sakļāva loku ļoti strauji. Piepeši (tas notika tik negaidīti, ka es atsprāgu no ekrāna) tumsu pāršķēla spoži zibšņi. Prožektoru gaisma tūdaļ kļuva bālāka. Pa ekrānu sāka šaudīties melnas ēnas. Vēl un vēlreiz noplaiksnījās uguns uzliesmojumi.

Kad acis no jauna aprada ar pustumsu, es redzēju, ka viss ir galā. Zavitajevs turpināja nolaišanos. Haizivis bija nozudušas.

— Pamatīga ierīce, — Samarins negaidot ieteicās. — Kas tas tāds bija?

— Vai iepatikās? — Revzins jautāja. — Tās ir pistoles, kas izmanto elektrohidraulisko efektu. Tās izšļāc šķidruma strūklu ar tūkstoš atmosfēru lielu spiedienu. Sit cauri tērauda plāksnei. Turklāt šķidrums ūdenī pats no sevis uzliesmo.. To, lūk, Pjotrs Nikolajevičs izgudroja. — Viņš pamāja uz Jermakova pusi.

Jermakovs cītīgi slaucīja briļļu stiklus un klusēdams norādīja uz ekrānu.

Jā, uz ekrāna jau bija redzama Plutona robotā virsotne. Zavitajevs, gandrīz nesamazinot ātrumu, apmeta loku virs krātera melnā bezdibeņa un devās lejup.

— Cauri, — Revzins teica. — Var izcelt kameru.

Viņš pievērsās man.

— Iesim! Nolaišanās turpināsies ilgi, vairāk nekā stundu…

* * *

Revzins ar nolūku aizveda mani uz kopkajlti. Viņš nezināja, kas notiks ar Zavitajevu, un negribēja, ka es palieku pie hidrotelefona. Mēs sēdējām kopkajltē pie velvētās sienas un spriedām par fantastiku. Revzina rīcība pienācīgi jānovērtē — viņš centīgi pūlējās novirzīt mani no nepatīkamām domām. Pamazām mēs iesilām sarunā. Un tad es Revzinam teicu:

— Jums tomēr nav taisnība. Mašīnas nevar būt daiļliteratūras objekti. Tās noder tikai kā skatuves rekvizīts, kamēr galvenais ir aktieru spēle. Zinātniskajai fantastikai var pieiet divējādi; es jums to ilustrēšu ar piemēriem. Aizveriet acis..

Viņš paklausīgi aizmiedza acis. Tad pasmaidīja:

— Tātad?…

— Tātad iedomājieties kosmisko kuģi, kas atgriežas no tāla lidojuma. Kuģī ir vairāki cilvēki. Teiksim, četri. Viņi ilgi nav bijuši uz Zemes — kādus septiņus vai desmit gadus. Viņi visi ir ļoti atšķirīgi. Visi noilgojušies pēc Zemes un tāpēc pēdējos mēnešus kļuvuši nepacietīgi, neiecietīgi, sevī noslēgušies. Varbūt pat sastrīdējušies kāda nieka dēļ. Katrs tagad ir viens ar savām domām. Priekšā gaidāma Zeme, kad izbeigsies ilggadējais ieslodzījums kosmiskā kuģa šaurajās telpās. Un, lūk, radioaparatūra — pirmo reizi visā šajā laikā — uztvērusi Zemes signālus. Runā Zeme … Un pavēsta apmēram sekojošo: «Jūsu kuģis; ir vienīgais, kas atrodas neparastas komētas tuvumā; Komēta aiztrauc kosmosā, vēlāk to vairs neizdosies atrast. Bet tās sastāvā ir mīnusmatērija, matērija ar negatīvu masu. Zemes apstākļos mēs neesam varējuši nekā līdzīga iegūt, mēs tikai nojautām. Un nu komēta,traucas projām.. Jūs — un tikai jūs vienīgie — varētu\to panākt. Protams, jūs esat ārkārtīgi noguruši, jūs kārojat atgriezties uz Zemes, jūs esat pelnījuši atpūtu; un neviens jums nepārmetīs, ja jūs nemainīsiet kursu. Komētas gūstīšanā pa

ies vēl trīs gadi.. Izlemiet paši! Un, ja kaut viens cilvēks to vēlētos, atgriezieties uz Zemes!» Visi četri klusējot izklīst pa savām kajītēm …

— Tālāk, — * Revzins nepacietīgi iemeta starpā.

— Nesteidziniet! Četri cilvēki domā. Viņi bija pārliecināti, ka drīz atgriezīsies uz Zemes. Viņi skaitīja dienas. Bet tagad atgriešanās jāatliek uz trim gadiem. Un vai vispār jāatliek? Viņiem taču ir izvēles brīvība. Cilvēka spēkiem taču ir savas robežas. Un vai viņi tikpat nav paveikuši varoņdarbu?

— Nu, un kas tālāk?

— Nesteidzieties, Pavel Daņilič! Tas viss ir stāsta sižets. Tālāk nekā nav. Četri cilvēki domā. Kāds no viņiem izņēmis šķirstiņu ar dzimtenes zemes sauju. Kāds cits raugās dēla ģīmetnē … Bet laiks rit. Zeme gaida atbildi. Un četri cilvēki atkal sanāk pie vadības pults. Viņi aprēķina kursu — kuģis dosies pakaļ komētai. Nepatika, kas pēdējā brīdi bija radusies citam pret citu, izgaist. Viņi \pavadījuši kopā septiņus vai desmit gadus. Taču tikai tagad tā īsti līdz galam iepazīst cits citu. Iepazīst un — nav vīlušies. Tas ir viss.

Revzins ilgi klusēja. Es, domās rēķināju, kādā dziļumā patlaban varētu būt Zavitajevs.

— Labi, — Revzins pēdīgi noteica. — Un otrs stāsts?

— Tas ir pavisam vienkāršs. Viss tāpat, tikai bez psiholoģiskām niansēm. Galvenais — dzīšanās pakaļ komētai. Piedzīvojumi. Laba tiesa piedzīvojumu. Var arī visos sīkumos pastāstīt par mīnusmatēriju. Cilvēki izpilda uzdevumu un atgriežas uz Zemes.

Revzins saviebās.

— Un tas ir viss?

— Jā. Pirmajā stāstā fantastiskā situācija — zvaigžņu kuģis, kosmiski attālumi un laika posmi, komēta, mīnusmatērija vajadzīgi tikai tāpēc, lai parādītu cilvēkus ārkārtējos apstākļos. Turpretī otrajā — neparastā situācija kļūst par mērķi. Galvenais vairs nav cilvēks, bet fantastiski piedzīvojumi, komēta, mīnusmatērija. . Nu, ko jūs teiksiet?

Revzins atbildēja:

— Pirms kādiem mēnešiem trim mēs te diskutējām. . Jermakovs (viņš tāds klusētājs tikai jūsu klāt

būtnē) apgalvoja, ka cilvēks nevarot iespēt visu, esot robežas, ko nekad nevarēšot pāriet, lai ari cik tālu attīstītos zinātne. Ņemsim, piemēram, ceļojumus pagātnē: mēs varam izstudēt aizgājušos laikus līdz pēdējam sīkumam, bet nevaram paši pārcelties pagātnē. Tas ir principā neiespējami. Teorētiskajām zināšanām nav robežu, turpretī cilvēka praktiskās iespējas nav bezgalīgas, — apmēram tā izteicās Jermakovs. Viņš minēja arī citus piemērus. Kaut vai tas pats kosmoss. Mēs varam bez gala pilnveidot kosmiskos skafandrus, taču cilvēkam nekad nebūs iespējams doties kosmosā bez skafandra. Tā ir cilvēka iespēju robeža. Varam bez gala pētīt putnus, bez gala uzlabot lidaparātus, tomēr mums nekad neizdosies — kaut vai uz īsu brīdi — pārvērsties par putniem un izjust to, ko jūt putns, redzēt pasauli tādu, kādu to redz putns. Un tā ir vēl viena robeža. Sīs robežas ir ļoti tālas, bet tās tomēr pastāv… Zavitajevs un Gorodeckis nebija ar viņu vienis prātis. Strīdi bija karsti… Zavitajeva un Gorodecka pozīcija pirmajā mirklī šķiet optimistiskāka un pievilcīgāka. Izziņa tomēr ne vienmēr iet taisnā virzienā: lai spertu soli uz priekšu, reizēm jāatzīst, ka šis vai tas ir principiāli neiespējams. Nu, kaut vai mūžīgais dzinējs. Mūžīgā dzinēja izgudrotāji arī bija tajās domās, ka viņu viedoklis ir optimistiskāks… Tad nu sakiet — cilvēka iespēju robežas: vai tādas pastāv vai ne un kādas tās ir — vai tā ir literatūra?

— Un kā vēl! — es atbildēju.

Un Revzins klusi nosmējās:

— Redzat nu! Problēma, tā sakot, bez cilvēkiem, tomēr tā ir literatūra.

— Un kādas jūsu domas par tām robežām? — es vaicāju Revzinam. — Vai ir tādas robežas, vai tas ir tikpat kā apvārsnis — sāc iet uz to pusi, un tas attālinās?

Atbildi es nesagaidīju. Revzins smēķēja un klusēja. Tad viņš teica.

— Ejiet… jums vajag atpūsties. Droši vien vajadzēs nolaisties. Es jūs pasaukšu..

Es devos uz savu kajīti — šauru, nemājīgu būceni, ko tikai aiz cieņas pret jūrniecības terminoloģiju varēja saukt par kajīti. Līdzās kojai, visgarām sienai, stiepās gaisa un ūdens sistēmas cauruļvadi, mans spilvens balstījās pret cieši aizdrīvēto iluminatoru. Es gulēju tumsā, ieklausīdamās balsīs, kas skanēja aiz durvīm. Divas reizes kāds aizstaigāja garām manai kajītei; likās, tūliņ ienāks Revzins un pavēstīs kaut ko baismīgu, nenovēršamu.

Spriežot pēc laika, Zavitajevam vajadzēja jau būt garām tai vietai, kur gāja bojā roboti. Es veltīgi pūlējos atsaukt atmiņā, kādas izskatījās tās dīvaini mirdzošās būtnes, kas toreiz pazibēja uz televizora ekrāna. No piepūles sajutu sāpes deniņos. Kaut kur tepat blakus šalca pa cauruļvadiem pārsūknētais ūdens. Tumsā mirguļoja spokainas uguntiņas.

Man neizgāja no prāta saruna ar Revzinu. Atcerējos frāzi, ko Revzins teica par Zavitajevu: «Piķis un zēvele, neviens taču pirms viņa nebija padomājis, ka vislielākais dziļums ir nevis okeāna ieplakās, bet aprimušu zemūdens vulkānu krāteros.» Revzins uzzināja tikai vienu zinātnisku ideju un — tūdaļ noticēja cilvēkam. Noticēja, viņu vēl nepazīdams, un tagad strādā, kaut gan daudzējādā ziņā nepievienojas viņam, un arī kā cilvēks ir pilnīgs pretstats Zavitajevam.

Mēs esam pieraduši, cilvēkus aprakstot, runāt par viņu ārieni, raksturu, parašām, izturēšanos, uzskatiem. Zinātnieka aprakstam tā vien ir par maz. Vēl vairāk — āriene, raksturs, parašas, vārdu sakot, kādas personas tīri cilvēciskās īpašības atvirzās otrā plānā. Zinātnieks «dzīvē» var būt svārstīgs, mīkstsirdīgs, pat konservatīvs un tomēr ir spējīgs nākt klajā ar drosmīgām, ārkārtīgi revolucionārām zinātniskām idejām. Kāda gan nozīme zinātnieka attēlojumā, vai viņš pats ir skaists vai ne, vai skops, vai devīgs, vai mīl mūziku, vai nemīl?. . «Saki man, kādas ir tavas zinātniskās idejas, un es pateikšu, kas tu esi.» Vai tā ir?

Manas pārdomas iztraucēja Jermakovs. Viņš stāvēja šaurajā gaitenltī un neatlaidīgi klaudzināja pie atvērtām durvīm. Es uzrāvos augšā, ieslēdzu gaismu. Likās, pagājis labs laiks: notikumi šķita attālinājušies, zaudējuši savu asumu.

— Vai viss kārtībā, Pjotr Nikolajevič? — es vaicāju.

Jermakovs cieši paraudzījās manī, sakārtoja brilles

un īsi atbildēja:

— Jā, viss.

Slūžu kamerā pieci cilvēki patlaban ietērpās skafandros. Sis skats mani uzreiz atgrieza īstenībā.

— Mēs laidīsimies lejā, — sacīja Revzins, skatīdamies kaut kur man garām.

— Jūs varēsiet noskatīties pa televizoru, — aši piebilda Gorodeckis.

Revzins īgni pavīpsnāja. Es sapratu, ka pirms manas ierašanās viņi bija strīdējušies.

— Ekspedīcijas vadītājs man atļāva doties kopā ar jums, — es teicu.

Tas bija teikts stingri un pārliecinoši, kaut gan es vēl arvien nesaprotu, kas man lika tā uzstāt — sākumā es Zavitajeva ierosinājumu nemaz neņēmu nopietni.

— Bīstami, saprotat… — Gorodeckis iesāka.

— Uzvelciet kombinezonu! — Revzins, pievērsdamies man, viņu pārtrauca. — Nekas nenotiks. Ja visi iet… — Viņš drošinādams uzsmaidīja. — Vai atceraties, kā jārīkojas ar skafandru? Es jums paskaidrošu vēlreiz.

* * *

Mīlestībai un atklājumu alkām ir kaut kas kopējs. Abas tās dažkārt paņem cilvēku savā varā pēkšņi un tūdaļ visu pārējo nobīda pie malas. Abas jūtas valdonīgi trauc pretī šķietami nepārvaramām grūtībām, spārno cilvēku, dod spēku un drosmi.

Patlaban diezin vai spēšu aprakstīt tās dīvainās jūtas, kas pārņēma mani, kad atvērās slūžu lūka un, at- grūdusies no «Dingo» borta, es paliku karājoties ūdenī. Pirmajā mirklī likās, ka šis brīdis neizdzēšami paliks atmiņā. Taču pēc neilga laiciņa jauni, daudzkārt spēcīgāki iespaidi izdzēsa savdabīgo sajūtu, kas radās pir-

mājās ieniršanas minūtēs. Atceros vienīgi, ka toreiz mani pārsteidza vieglums, ar kādu varēju kustināt rokas. Milzīgais spiediens (to es sapratu tikai vēlāk) gandrīz nepalielināja ūdens blīvumu, un peldēt varēja tikpat viegli kā virs līmeņa, kaut gan skafandra apvalks kļuva ciets: kombinezons locījās tikai elkoņu un ceļu locītavās. Pirmajā laikā radīja neērtības dūraiņi: ar pūlēm varēju savilkt un atlaist pirkstus, — tomēr ļoti ātri es pieradu un vairs nedomāju par to.

Es aizmirsu visu — pārdzīvoju tikai vārdos neizsakāmu lidojuma sajūtu. Kaut gan «lidojums» te nebūtu īstais vārds: atrodoties lidmašīnā, slēgtā kabīnē, mēs fiziski neizjūtam ātrumu. Seit turpretī ātrums bija pilnīgi skaidri sajūtams: dzinējs saudzīgi, bet strauji grūda uz priekšu, skafandrs vibrēja ūdens plūsmā. Reiba galva — no ātruma, no līksmās apziņas, ka varu vadīt skafandru, no skurbinošās domas, ka aiz jostas man

aizbāztas pistoles, bet priekšā — viss jauns, neizpētīts.

* * *

Mēs bijām seši: Revzins, Samarins, Gorodeckis, divi jūrnieki no «Dingo» un es. Skafandra vadīšana tiešām nesagādāja nekādu pūļu: vajadzēja tikai uzmanīt dzinēja darbību, pārējais viss bija automātisko ierīču ziņā. Skafandra svars, kaut arī krietni liels, ūdenī nemaz nebija jūtams.

Prožektoru stari apgaismoja dzelmi divdesmit metrus uz priekšu. Tie izurba šauru, dzeltenu tuneli, aiz kura robežām bija necaurredzams tumsas slānis. Sī aklā tumsa tikai retumis atdzīvojās, kad drāzāmies cauri planktona mākoņiem. Tad melnajā fonā uzplaik- snījās tūkstoši un tūkstoši mirguļojošu uguntiņu, kas atgādināja zvaigžņotās debesis. Šķita, mēs traucamies cauri kosmosam, lidojam tik ātri un tik ilgi, ka telpas un laika izpratne zaudējusi savu jēgu …

Okeāna dzīļu iemītniekus es nemanīju, un tikai vienu reizi dzeltenajā staru kūlī patrāpījās liela, spirālē sagriezta medūza. Uz mirkli tā sastinga un tūdaļ cirtās sānis, tumsā.

Vēlāk, kad uzsākām laisties lejup krāterī, es iztālēm

redzēju veselu baru šauru, mirdzošu lenšu. Krātera sienas strauji sašaurinājās, uz tām trīsēja gari ūdensaugi, kas līdzinājās fantastisku dzīvnieku taustekļiem. Mani ceļabiedri sanāca tuvāk, ielenca mani, sagatavoja pistoles …

Dziļumu mērītājs, kas bija uzvilkts uz rokas, rādija pieci tūkstoši metru. Prieks pagaisa, radās neskaidras, trauksmainas izjūtas, kas ātri pieauga un pārvērtās baiļu sajūtā. Es nožēloju, ka nebiju palikusi uz «Dingo». Šaurā, nemājīgā, līdz kaklam apnikusī zemūdene tagad šķita visjaukākā vieta pasaulē…

Bailes, no kurām nespēju atkratīties un kuras arvien pieauga, lika man atcerēties hidrotelefonu. Es ieslēdzu aparātu, bet mani ceļabiedri klusēja. Mēs tuvojāmies tam dziļumam, kurā bija gājuši bojā roboti, un es sapratu, ka tagad nav laiks sarunām… Man ļoti gribējās dzirdēt Revzina balsi, bet es klusēju, es piespiedu sevi klusēt.

Nolaišanās vilkās bezgalīgi ilgi. Pamazām baiļu sajūta apslāpa, pēc tam pavisam izzuda. Es palūkojos pulkstenī: pagājusi vairāk nekā stunda, kopš atstājām «Dingo». Vēl jāveic pēdējie kilometri. Mēs bijām izni- ruši cauri vulkāna krāterim un tagad laidāmies lejup pa šauro, automāta izurbto šahtu. Prožektoru staros šahtas sienas blāvi atstaroja nespodru, lāsumainu gaismu …

— Kāda oma? — Revzina balss atskanēja gluži blakus. — Vai nenožēlojat, ka nācāt mums līdzi?

— Vai bija bail? — tūdaļ ievaicājās Gorodeckis.

— Ļoti, — es atzinos. — Bet nu jau pārgāja…

— Nebēdājieties, tūlīt atkal būs baigi! — Gorodeckis jautri pasolīja, un visi sāka smieties.

— Lejā ir gaisma, — viens no jūrniekiem ieteicās. — Liekas, priekšnieks.

Jā, no lejas mums tuvojās Zavitajevs. Jau pa lielu gabalu, kādu simt metru attālumā, viņš pa telefonu izrīkoja:

— Divi lai paliek šeit. Briesmu gadījumā nekavējoties brīdiniet! Pārējie — lejā, ar mani…

Mēs palikām divatā — Revzins un es. Lejā (līdz šahtai bija ap pusotra simta metru) kustējās uguntiņas —

tur sagatavoja sprādzienu. Es pavaicāju Revzinam, kāpēc mūs neizsauc no «Dingo».

— Jau izsauca, — Revzins atbildēja. — Lai sazinātos ar zemūdeni, antena jāpagriež uz augšu un ultraskaņas ģenerators jāieslēdz uz pilnu jaudu. Tomēr labāk pietaupiet enerģiju!

Viņš brīdi klusēja, tad piebilda (es uztvēru bažas viņa balsī):

— Skafandrs paredzēts sešām stundām. Mēs laidāmies lejā pusotras stundas, tikpat daudz vajadzēs iz- niršanai. Turklāt Zavitajevs gandrīz divas stundas agrāk atstāja zemūdeni. Citiem vārdiem, pēc minūtēm

trīsdesmit jādodas augšā …

Atzīšos, no manis nebija nekāds labais sargs. Es ieslēdzu ārējo akustisko uztvērēju un klausījos okeānu. Seit, kolosālajā gandrīz divdesmit kilometru dziļumā, arī pulsēja dzīvība! Es dzirdēju visdažādākās skaņas: dūkoņu, aprautus pīkstienus un kaut ko līdzīgu bungu dārdiem — skaļus, trauksmainus sitienus.

Tad es paskatījos augšup — un vienā mirklī aizmirsu visu pārējo. Virs galvas bija zvaigžņotas debesis! Neskaitāmas mirguļojošas uguntiņas radīja pilnīgu ilūziju par zvaigžņu nosētām debesīm. Sīs debesis bija krāšņākas par Zemes debesīm: zvaigznes kustējās, iznira, dzisa, laistījās visās varavīksnes krāsās…

Es iedomājos, ka cilvēce ar lielu nokavēšanos sāk iekarot dzelmes. Kāpēc tā? Peldpleznas, masku, elpošanas caurulīti varēja izgudrot jau faraonu laikā. Akva- langs parādījies vismaz piecdesmit gadu par vēlu. Cietie skafandri simt gadu laikā nav nemaz uzlaboti. Batisfēru un batiskafu varēja konstruēt jau pagājušā gadsimta vidū …

Mēs tiecamies uz tālajām planētām: gandrīz vai katrs puišelis sapņo par lidojumiem kosmosā. Bet tepat mums līdzās — milzīga, neizpētīta pasaule. Te ir viss — nepazīta dzīvība, neatklāti noslēpumi, nāves briesmas, neizsmeļamas bagātības. Un turklāt — neviena neredzēts skaistums.

Seit viss ir nākotnē. Seit būs savs Hidronautikas Teorētiķis. Būs savs Galvenais Konstruktors. Būs pirmie hidronauti un pirmais pasaules apceļojums pa okeāna dibenu…

— Ieslēdziet dzinēju! — Revzins abām rokām pakratīja mani aiz pleca. — Mūsējie nāk. Uz augšu! Uz augšu!

Es pabīdīju ieslēgšanas sviriņu, aiz muguras sāka locīties un vibrēt peldspura, un ar šo brīdi laiks strauji traucās uz priekšu. Mēs virzījāmies augšup ar maksimālo ātrumu; salīdzinot dziļumu mērītāja un pulksteņa rādījumus, es konstatēju, ka ātrums ir seši metri sekundē. Zavitajevs lika pievienot rezerves akumulatorus; dzinējs strādāja ar forsētu jaudu.

Ultraskaņas telefona antena tagad bija vērsta uz augšu, un es labi dzirdēju «Dingo». Diemžēl pie aparāta zemūdenē dežurēja Jermakovs. Metodiski, ik pēc desmit minūtēm viņš atkārtoja vienu un to pašu: «Kā ir?» — un, saņēmis atbildi, apklusa …

Mūsu prožektoru stari saplūda platā un gaišā gaismas kūlī. Zavitajevam un Revzinam bez tam vēl bija spēcīgas ultravioleto staru spuldzes. Nekas nestājās mums ceļā uz augšu. Un neviens arī neuzdrošinātos stāties mums pretim — tā man tobrīd šķita. Tomēr pagāja (es teiktu — aizlidoja) nepilna stunda, un ceļu mums aizšķērsoja tās pašas būtnes, kas uzbruka robotiem.

Tas notika nepilnu trīs kilometru dziļumā. Līdz izejai no krātera bija vairs tikai ap divsimt metru. Mēs arvien vēl virzījāmies augšup ar maksimālo ātrumu, un pēkšņi priekšā (Zavitajevs un Samarins atradās ap trīsdesmit metru virs manis) nostiepās žilbinoši spožas svītras. Es tūdaļ izslēdzu dzinēju. Telefonā iedūcās Sa- marina balss:

— Augšā … tie paši… Es pamanīju divus.

— Ir vairāk, — Zavitajevs papildināja. — Viņi slēpjas ūdenszālēs. Visiem atkāpties lejāk, pa labi, pie klints izciļņa. . Velns parauj!. .

Atkal noplaiksnījās ugunīgas šaltis. Un tad es ieraudzīju tos, kas mums uzbruka. Īstenībā jāsaka, tos es

tieši neredzēju. Tos nevarēja redzēt — tie bija caurspīdīgi un tāpēc neredzami. Bet ultravioleto staru gaismā kaut kas šo būtņu iekšās fluorescēja. Iekšas — arī tas bija ļoti nosacīts apzīmējums. Sākumā es nodomāju, ka spīd kaula vai skrimšļa skelets. Pašlaik es vairāk sliecos domāt, ka fluorescēja caurspīdīgās bruņas. Vai nu tā bija, vai nebija — tas, kas spīdēja, izskatā atgādināja zirnekli ar sešām milzīgi lielām, posmainām ekstremitātēm. Tieši zirnekli, nevis masīvu krabi, jo šo būtņu kustības bija neiedomājami vieglas un ašas. Ja zirnekļi kustētos lēnāk, es, liekas, tos būtu varējusi saskatīt, jo pilnīgi caurspīdīgi tie, protams, nevarēja būt. Bet zirnekļi šaudījās virs mums zibenīgi ātri. Šķita, ka tur lido milzīgi plēsīgie putni.

Mēs atvairījāmies ar elektrohidrauliskajām pistolēm. Zirnekļiem pretī triecās ugunīgas strūklas, ūdens vārījās no uguns, burzguļoja milzīgi tvaika burbuļi … Zirnekļi samuka ūdenszāļu ceros, bet pēc tam atkal metās uz mums. Acīm redzot, viņi nepazina baiļu. Viņus apturēja tikai uguns. Tomēr ar stulbu neatlaidību viņi atkal un atkal no jauna līda mums pretī. Sākumā bija trīs vai četri. Pēc tam saradās vēl. Es saskaitīju astoņus, un tad man sajuka skaits.

— Nelāgi, — Revzins, smagi elpodams, teica. — Ja viņi aizturēs mūs vēl stundu, pusotras, mums izbeigsies skābeklis.

Es sapratu, ka viņš runā par Zavitajevu: mūsu skafandros skābekļa vēl bija diezgan.

— Vajadzēs mēģināt, vai nevar izlauzties cauri, — Samarins ieteicās.

— Pareizi, biedri kapteini, — viens no jūrniekiem viņu atbalstīja. — Nostāsimies lokā un. .

— Nesteidzieties! — Zavitajevs iejaucās. — Mēs pat nezinām, ar ko šie radījumi taisās mūs pieveikt. Nevar doties tiem pretī bez apdoma.

Zirnekļu tuvošanās pārtrauca sarunas. Šoreiz viņi nāca virsū blīvā masā. Viens no tiem tuvojās man — es skaidri redzēju tā garo taustekļu violeto vizmu un pasteidzos nospiest abu pistoļu mēlītes. Uguns siena aizdzina zirnekļus.

— Pēc stundas iedarbosies spridzeklis, — Zavitajevs

turpināja. — Sāksies izvirdums. Tas ir bīstamāk par šiem nezvēriem.

Es apjautājos, vai sprādziena laiku nav iespējams mainīt.

— Nē, — Zavitajevs atbildēja. — Spridzekli iedarbinās pulksteņa mehānisms. Lejā nolaisties ir jau par vēlu.

Iestājās klusums.

— Šaujiet precīzāk! — Revzins vēlāk teica. — Pašuzliesmojošais šķidrums pistolēs ātri iet mazumā.

— Uzmanību! — Zavitajevs brīdināja. — Viņi nāk.. Piķis un zēvele, kas tur notiek? …

Augšā norisinājās kaut kas nesaprotams. Spokainie zirnekļi metās virsū kam citam. Pirmajā brīdī man likās, ka tā ir apvērsta laiva. Tomēr, vērīgāk ielūkojoties, es sapratu, ka zirnekļu jaunais pretinieks ir dzīva būtne. Melnais ķermenis, kas spīdēja prožektoru staros, tiešām atgādināja apgāztu laivu. Dzīvniekam bija saplacināta, gandrīz plakana galva un milzīgi žokļi. Divi pāri resnu, spēcīgu peldspuru sakūla ūdeni putās.

— Jauks eksemplārs, — Zavitajevs pavīpsnāja. — Ja tie saķersies..

Viņi saķērās. Un tad mēs redzējām, kā cīnās rēgainie zirnekļi. Viņi negāja savam pretiniekam tuvu klāt. Nē. Viņi riņķoja tam apkārt. Sākumā mēs nesapratām, kas tur notiek. Bet ļoti drīz melnās, lempīgās būtnes kustības kļuva dīvainas, krampjainas, asas.

— Viņi to ar kaut ko aptin! — Gorodeckis iesaucās.

Jā, zirnekļi aši apvija savu pretinieku neredzamām

saitēm. Man šķita, ka tūlīt viss būs galā. Melnās būtnes ķermenis saliecās, peldspuras bez jēgas kulstīja ūdeni.. Tomēr, kā redzams, zirnekļu pretiniekam piemita tiešām neiedomājams spēks. Viņš rāvās uz priekšu un pārrāva neredzamo tīklu. Un tūdaļ metās virsū vienam neuzmanīgi tuvumā pienākušajam zirneklim, samīcīja to, atvāza un aizcirta lielos žokļus. .

Pārējie zirnekļi satraukti šaudījās apkārt, tad atkal izveidoja loku. Viss atkārtojās no jauna.

— Man ir priekšlikums, — Samarins ieteicās. — Kamēr šie apstrādā viens otru, mēs varam atkāpties uz leju. No «Dingo» nometīs dziļumbumbu un..

— Pareizi! — Zavitajevs pārtrauca. — Dodiet rīkojumu!

Mēs laidāmies lejup ļoti lēni, cenšoties nepievērst zirnekļu uzmanību, lai tie nedzītos pakaļ. Taču cīniņš augšā ritēja pilnā sparā un zirnekļi, redzams, bija aizmirsuši mūs. Dziļumu mērītājs rādīja četrarpus kilometra, kad Zavitajevs, apspriedies ar kapteini, deva pavēli apstāties. Mēs noslēpāmies krātera plaisās. Vajadzēja gaidīt: pēc Samarina aprēķina bumbas nolaišanās ilgs apmēram četrdesmit minūtes.

Laiku pa laikam Jermakovs nesatricināmi mierīgi pavēstīja: «Nomestas divas bumbas… Bumbas jau ir divsimt metru dziļumā.. Trīssimt. . piecsimt..» Es zināju: ja cīņa augšā beigsies, iekām bumbas būs sasniegušas krāteri, zirnekļi var iziet sveikā. Tādā gadījumā mums vajadzēs lauzties cauri aplencēju lokam. Bet, kamēr mēs noskriesim pusotra simta, divsimt metru, zirnekļi pagūs apvīt mūs ar saviem neredzamajiem pinekļiem.

Jermakovs vienaldzīgi skaitīja: «Septiņi simti. . Astoņi simti… Tūkstoš…» Mēs klusējam; hidrotele- fonu atstarotāji bija vērsti augšup — visi klausījās Jermakova balsī. «Tūkstoš trīssimt… Tūkstoš sešsimt…» Es paskatījos pulkstenī: ja novilcināsimies vēl pusstundu — Zavitajevam vairs nepietiks skābekļa iz- niršanai.

— Vai uztraucaties? …

Zavitajevs atradās man līdzās. Cauri iluminatoriem — savam un viņējam — es redzēju dzirkstošas, smaidīgas acis. Balss skanēja pārgalvīgi, pat jautri.

— Saprotat, man radās kāda doma … Mēs taču muļķīgi darām: urbjam no augšas. Kāpēc? Tur apakšā, zem garozas ir kolosāli spēki. Tiem tikai jāpaver ceļš. Izraisīt, virzīt — kaut vai ar kādu apstarojumu vai seismiskiem viļņiem. Urbumam jāvirzās no Zemes garozas apakšas uz augšu. Paradokss, vai ne? Tāpat kā viss jaunais, ne vairāk. Jums tas nešķiet paradokss?

Es vienkārši nekā nesapratu. Redzēju tikai, ka Zavitajevs ir nācis uz pēdām kādai idejai. Viņš bija nodarbināts ar to un nemaz negaidīja, lai viņam atbild. Es pavaicāju, vai viņam pietiks skābekļa. Viņš paskatījās

uz mani, vienu mirkli pardomaja, pec tam nopietni teica:

— Skābekļa? Es elpoju ik pēc pāris reizēm. . ekonomijas labad. Starp citu, jūs turaties braši, nebaiļojaties. Ja apniks rakstīt romānus, nāciet pie manis ekspedīcijā! Par ūdenslīdēju, jā? Tagad mēs tikai tā īsti sāksim.

Tāda ideja … Kāpēc man tas neienāca prātā agrāk?..

* * *

Doma, kas neskaidri bija radusies jau dienā, pēkšņi izkristalizējās noteikti un skaidri. Es domāju par to, ka, sekojot vecvecām tradīcijām literatūrā, mēs attēlojam cilvēka cīņu ar dabu kā sadursmi starp līdzīgiem. Mēs par to rakstām tāpat, kā rakstīts pirms simt gadiem. Taču laiki ir mainījušies, un mainījušies arī cilvēki. Agrāk viena cilvēka cīņa ar dabu bija sīva, nežēlīga un ne vienmēr beidzās ar cilvēka uzvaru, turpretī tagad dabai maz izredžu gūt virsroku. Cilvēks jau iepriekš pārliecināts par savu triumfu. Cilvēki (pēdējos piecdesmit gados tas noticis kaut kā nemanot) vairs neizlūdzas žēlastības dāvanas no dabas. Viņi sapratuši, ka ir stiprāki par to, sapratuši, lai arī cik pārdrošus uzdevumus izvirzītu, dabai būs jāpakļaujas, jāpiekāpjas. Tāpēc arī radusies tik bezgalīga pārliecība par saviem spēkiem. Sī pārliecība nav dibināta uz kāda atsevišķa cilvēka personiskām īpašībām, kurš viens izgājis cīņā pret dabu, bet balstās uz apziņas, ka visai cilvēcei, kas iesoļo jaunajā laikmetā, piemīt neaptverams spēks.

Cilvēks, kas atklāja ceļu uz kosmosu, pārveido kontinentus, okeānā rada jaunu Atlantīdu, uzveiks visus šķēršļus. Zavitajevam un Gorodeckim taisnība: nav tādu ierobežojumu, ko daba likusi cilvēkam.

Paies laiks. Aizmirsīsies, izzudīs daudz kas — alkatība, skaudība, mazdūšība… Un, iespējams, komunisma ēras cilvēka galvenā īpašība būs tieši šī lepnā apziņa, ka viņš pieder pie diženās, gudrās, krietnās un skaistās cilvēces saimes, kura savos meklējumos nepazīst šķēršļu.

Telefonā atskanēja satraukta (jeb vai man tā likās?) Jermakova balss:

— Trīs kilometri… Bumbas ienirušas krāterī!

— Slēpieties! — Zavitajevs stūma mani tuvāk pie klints.

Un tūlīt augšā nogranda sprādziens. Es tikko paguvu piekļauties pie akmeņiem, kad no jauna atskanēja sprādziens. Ūdens mutuļoja, skafandrs dūca un sitās pret akmeņiem. Es mēģināju pieķerties pie klints izciļņiem..

— Uz priekšu! Tagad — uz priekšu!

Es atgrūdos no klints un ieslēdzu dzinēju. Zavitajevs mani gaidīja.

— Ašāk! Visi šurp! …

Prožektori ar pūlēm šķēla duļķaino ūdeni. Trīs četru metru attālumā nekas nebija redzams. Mēs cēlāmies augšup plecu pie pleca, turot pistoles šaušanas gatavībā. Bet zirnekļi bija nozuduši. Izeja no krātera bija brīva.

Pēc divdesmit minūtēm, kad mēs tuvojāmies zemūdenei, es sajutu ūdens sadrebēšanu, it kā mani kāds viegli būtu pagrūdis. Lejā, šahtā, eksplodēja atomu lādiņš, paverot ceļu magmai…

* *

Kopš rīta vējš dzenā pār okeānu pelēkus padebešus.

Reizēm tie nolaižas gluži zemu, virs pašiem viļņiem. Divus kilometrus uz ziemeļiem — no «Irkutskas» tiltiņa var tālu redzēt — dārd vulkāns. Dūmos tītā virsotne jau pacēlusies virs ūdens. Tas notika trešajā mēnesī kopš izvirduma sākuma. Naktīs okeānu apgaismo ugunīga blāzma. Dienu tvaika un dūmu mutuļi kāpj augstu debesīs.

Izvirdums turpinās. Saliņa aug. Diennaktī tā palielinās par piectūkstoš kvadrātmetriem. Zavitajevs apgalvo, ka izvirdums beigšoties pēc mēneša, ne agrāk.

Es stāvu uz «Irkutskas» tiltiņa. Kuģis šķeļ tumšbrūnos, pelnainos viļņus. Gaiss piesātināts ar sēra izgarojumiem. Būtu jāiet lejā, kajītē. Bet man netīk aiziet. Es skatos uz cilvēka radīto Atlantīdu un domāju par vārdiem, ko kādreiz teica Zavitajevs: «Pārāk daudz zināja — tāpēc gāja bojā… Mani tāda filozofija neapmierina. Es atbalstu citādu principu: daudz zināja — un tāpēc radīja Atlantīdu. .»

URĀNIJA

Man nepatīk, ja cilvēki sarežģītos apstākļos zaudē galvu. Kalni prasa mierīgu sirdi un skaidru galvu. No trīsdesmit četrām glābšanas ekspedīcijām, kurās esmu piedalījies, septiņas nācās sarīkot tikai tāpēc, ka cilvēki bija zaudējuši savaldību un darīja muļķības.

Trīsdesmit piektā ekspedīcija sākās ar radiograīnmu — juceklīgu ziņojumu, kurā krietnas trīs ceturtdaļas bija nesakarīgi saucieni pēc palīdzības. Sajā radiogrammā, ko bija parakstījis kalnu astrofiziskās stacijas priekšnieks, nezin kāpēc bija minēts otrs Mēness — jā, tieši otrs Mēness! — un teikts, ka astronoms Zakrevskis

kalnos apmaldījies. Kad un kurā rajonā astronoms apmaldījies, kāda viņam bijusi uzkabe, vai ir uzsākti meklējumi, — par to nebija minēts ne vārda.

Mēs izlidojām ar helikopteru divatā — es un pilots Ļedņevs — pusčetros no rīta. Glābšanas grupas sagatavošanā būtu pagājušas stundas divas vai trīs, bet es negribēju zaudēt laiku. Pavasarī Pamirs ir viltīgs: bieži gadās nobrukumi, kāpj migla, lipīga kā plāksteris, uznāk pēkšņi puteņi, īsi un neganti, — katra minūte var būt liktenīga.

Līdz Hitgoza pārejai, uz kuras atradās astrofiziskā stacija, es necerēju nokļūt ātrāk par stundu. Helikopters lauzās cauri saplosītiem, ar pērkona negaisa elektrību piesātinātiem mākoņiem. Līdzko mazliet mainījām lidojuma augstumu, paceļoties vai nolaižoties trīsdesmit līdz četrdesmit metrus, — helikopters tūdaļ sašķiebās un šūpojās.

Ļedņevs mašīnu vadīja pēc aparātiem. Trijos gados, kopš strādājam kopā, mums, šķiet, vēl nebija nācies uzsākt meklējumus tik nelabvēlīgos apstākļos. Ļedņevs ir bezbailīgs puisis, viņš pasmiedamies teica: «Nokūleņosim zemē kā likts,» — bet es redzēju, cik viņam ir grūti. Tomēr viņš nosēdināja helikopteru uz nelielā laukumiņa pie astrofiziskās stacijas un, kad motors, sausi nokrekstējies, apklusa, apvaicājās, cik pulkstenis, kaut gan pulkstenis atradās turpat viņam priekšā uz pults.

Mēs izkāpām no mašīnas. Divstāvu baļķu mājas logos dega gaisma. Ar roku sargādams acis no helikoptera žilbinošajiem prožektoriem, mums pretī steidzās zema auguma ļoti tukls cilvēks, vaļēju kažokādas kombinezonu mugurā. Viņš smagi tusnīja, un pār viņa lielo, mūsaino seju ritēja sviedru lāses. Es nodomāju, ka tas ir stacijas priekšnieks, un nebiju maldījies.

— Ustinovs. Mans uzvārds Ustinovs, — steigšus, vārdu galotnes norīdams, resnītis teica. — Priecājos, ka jūs atlidojāt. . Nu, tagad viss būs labi. Jā, labi… Lūdzu, nāciet iekšā!. .

Viņš teciņiem devās uz mājas pusi, ceļā apstājās, nezin kāpēc palūkojās visapkārt, pienāca man klāt un, pirkstgalos paslējies, aizgūtnēm sāka čukstēt:

— Saprotat, tur mūsu darbiniece Jelagina. . Zakrevska līgava … jūs, lūdzu, viņas klātbūtnē tā uzmanīgāk. Zināt, nevajag pirms laika … Varbūt viss vēl būs labi…

Pazemajā, ar divām gaišām lampām apgaismotajā istabā (tā bija tāda kā ēdamistaba vai kopēja dzīvojamā telpa) mūs sagaidīja jauns zēns izrakstītā svīterī un meitene sporta tērpā ar plecos uzmestu kažokādas žaketi. Kaktā uz saliekamas gultas gulēja kāds vīrietis, ne visai jauns, melnīgsnēju seju, melnu bārdu.

Es vaicāju Ustinovam, kur ir pārējie stacijas darbinieki.

— Pārējie? — viņš izklaidīgi vaicāja. — Ak, pārējie. . Aizvakar divpadsmit cilvēki aizgāja līdzi pavadonim uz Zulumkoldu. Mēs tur ceļam atbalsta bāzi… Es, Zakrevskis un Hačikjans, — viņš pamāja ar roku uz melnbārdainā pusi, — uzkāpām nometnē «trīs tūkstoši», tas ir deviņsimt metru augstāk nekā stacija. Pēc tam Hačikjanam sametās nelabi, es palīdzēju viņam nokāpt lejā… Jā, jā, nevajadzēja atstāt Zakrevski vienu.. Bet jums jāsaprot..

Pagaidām es sapratu tikai vienu: astrofiziskās stacijas priekšnieks ir tik satraukts un apjucis, ka no viņa nekā nav iespējams izzināt. Taisnību sakot, viņi visi bija tajā stāvoklī, ko Ļedņevs parasti apzīmēja par «KP» — klusā panika. Ir pārmērīgi rosīgais priekšnieks, ir Hačikjans, ir zēns radists. . Visi, izņemot Jelaginu.

Tomēr par viņu vajadzēja pateikt jau pašā sākumā.

Skaistums un prāts ir dabas augstākās izpausmes. Bet prāts dažkārt var būt arī ļauns, turpretī skaistums vienmēr ir laipns. Jelagina bija ļoti skaista. Kaut gan skaista šajā gadījumā nebūs īstais vārds. Skaistu cilvēku ir daudz. Es teiktu — viņa bija apbrīnojami skaista. Starpība tāda pati kā starp Aipetri un Everestu.

Pirms gadiem divdesmit manās rokās nejauši nonāca apbružāta Flamariona grāmata «Populārā astronomija». Uz vāka, kas bija šķērsām pārplēsts un salīmēts ar sadzeltējušu zīdpapīra sloksnīti, bija attēlota sieviete ar globusu pie kājām — Urānija, astronomijas aizgādne. Urānijas aizmugurē vīdēja zvaigznēm nosēts melns debess stūrītis. Urānija smaidīja un rādīja

ar roku uz zvaigznēm. Viņa izskatījās kā visas Zemes sievietes, vienīgi acīs atstarojās tālo zvaigžņu noslēpumainais mirdzums … Man nezin kāpēc bija spilgti palicis atmiņā šis mirdzums. Kopš tiem laikiem esmu daudzām sievietēm ielūkojies acīs — dažkārt pat ļoti skaistās acīs, — bet ne reizes netiku saskatījis tajās zvaigžņu atspulgu. Un tikai Jelaginai… Viņa bija īsta Zemes sieviete, tāpat kā Urānija uz saplēstā «Populārās astronomijas» vāka, bet viņas acīs trīsēja zvaigžņu gaisma …

Es palūdzu, lai Jelagina pastāsta, kādos apstākļos pazudis Zakrevskis. Viņa piegāja pie sienas kartes un sāka stāstīt — īsi, skaidri, precīzi. Bet acīs spulgoja brīnumaina zvaigžņu atblāzma..

Pēc trim minūtēm es zināju visu.

Pirms divām diennaktīm Zakrevskis bija palicis nometnē «3000». Ustinovs un Hačikjans nokāpuši lejā. Pirmās dienas pievakarē Zakrevskis pa radio ziņojis par svarīgu atklājumu. Radiogramma beigusies ar vārdiem: «Traucē mākoņi. Mēģināšu uzkāpt augstāk.» Pēc trim stundām Zakrevskis noraidījis vēl vienu radio- grammu. Cauri negaisa atmosfēras elektrības izlādēšanās trokšņiem saklausīti tikai divi vārdi: «… hipotēze … domāju. .» Kopš tā brīža pagājušas vairāk nekā divas diennaktis. Zakrevskis klusē. Doma, ka varētu būt sabojājies raidītājs, tūdaļ atkrita: nometnē «3000» bija rezerves raidītājs un, ja Zakrevskis būtu atgriezies uz turieni, sakari tiktu atjaunoti.

Es brīnījos, kāpēc Zakrevskis sadomājis aiziet no nometnes vakarā, pirms krēslas iestāšanās.

— Viņš ir pirmās klases alpīnists. Labi pazīst kalnus, — Jelagina atbildēja.

Tas visu sarežģīja. Pieredzējis alpīnists dažās stundās varēja aiziet krietni tālu no nometnes. Es apvaicājos, par kādu atklājumu bijusi runa pirmajā radio- grammā. Jelagina jautājoši paskatījās uz priekšnieku.

— Atklājums? — Ustinovs pārvaicāja. — Ak atklājums … Tas ir ļoti svarīgs atklājums. Taisnība, vēl nav droši zināms … Bet vai tad jums jāzina … tas ir, piedodiet, kālab jūs gribat zināt?..

Viņš samulsumā apklusa. Es paskaidroju: zinot, par kādiem novērojumiem interesējies Zakrevskis, var spriest, uz kurieni viņš gājis.

— Jā, jā, jums taisnība, — Ustinovs steidzīgi piekrita. — Rubens Vladimirovičs jums pateiks. Viņi abi strādāja pie tā.

Hačikjans, kas sēdēja uz gultas, piecēlās un grīļodamies pienāca pie mums. Viņa melnās acis drudžaini spīdēja. Viņš ārkārtīgi uztraucās un tāpēc gandrīz vai kliedza:

— Nikolajs atrada otru Mēnesi!.. Saprotat, otru Mēnesi!..

Ļedņevs piebikstīja man. Šķiet, Jelagina to bija pamanījusi. Viņa teica:

— Rubens Vladimirovičs paskaidros.

Es sākumā īsti labi neaptvēru, par ko stāstīja Hačikjans. Astronomija nav mana specialitāte. Turklāt jāsaka, pārāk neparasts arī bija Zakrevska atklājums.

Astronomi (es to agrāk nezināju) uzskatīja par iespējamu, ka Zemei bez Mēness ir vēl nelieli dabiskie pavadoņi. Sādu pavadoņu meklēšana ir ārkārtīgi grūta, un ilgu laiku tai nebija panākumu. Cik varēju saprast, mazajiem mēnešiem kustoties lielā ātrumā, uz fotoplates nepaliek pēdu. Turklāt, ieejot Zemes ēnā, pavadoņi nespīd, un tātad tos var novērot tikai īsu laika sprīdi.

— Otro Mēnesi meklēja ļoti pieredzējuši novērotāji dažādās zemēs, — uzbudināti žestikulēdams, stāstīja Hačikjans. — Pat Tombou meklēja …

— Tas ir astronoms, kurš atklāja planētu Plutonu, — Jelagina papildināja.

— Jā, jā, ļoti pieredzējis novērotājs, — Hačikjans apstiprināja. — Arī Louela observatorijā tika izdarīti speciāli novērojumi. Tomēr nesekmīgi, saprotat, pilnīgi nesekmīgi. Grūts uzdevums! Poļu astronoms Kazimežs Kordiļevskis meklēja desmit gadus ilgi un atrada tikai divus putekļu un meteorītu mākoņus.. Bet mums tagad ir jauna aparatūra, speciāli pielāgota pavadoņu novērošanai. Un tā mēs no vienas vietas pārlūkojām debesis.. Četrus mēnešus ilgi. Taču tikai vakar Nikolajs atrada. Radiogrammā tieši tā bija teikts: «Notvēru otru Mēnesi.» Apriņķošanas periods tam nav liels, un līdz

nākamajam apriņķojumam Nikolaja rīcībā palika trīs četras stundas. Nu, un tad uznāca mākoņi. .

Es vaicāju, ko varēja nozīmēt vārdi otrajā radio- grammā: «… hipotēze… domāju …»

Hačikjans noplātīja rokas:

— Nezinu, gluži nekā nezinu. .

— Vai Zakrevskim smaga aparatūra?

— Aparatūra? — Ustinovs noliedzoši papurināja galvu. — Nē. Ļoti jutīga, bet viegla … — Viņš pavērsās pret Hačikjanu: — Ej liecies gultā. Dzirdēji?

Viņš veda Hačikjanu uz gultu.

— Jūs dosieties meklēt? — Jelagina prasīja.

— Lidosim, — es atbildēju. — Ar gaismiņu lidosim.

Viņa nelūdza, neuzstāja. Vienkārši pateica:

— Es lidošu kopā ar jums.

Mums vajadzēja gaidīt stundas pusotras.

Es paskaidroju Ustinovam, ka spožās lampas nogurdina acis, un pirms izlūkošanas tas nav vēlams.

— Jums tā liekas? — viņš izklaidīgi vaicāja, bet lampas tomēr nodzēsa.

Tagad istabu apgaismoja vienīgi gāzes kamīna trīsošā gaisma. Uz baļķu sienām vibrēja izplūdušas, lauzītas ēnas. Ustinovs skraidelēja no viena istabas kakta otrā. Viņš bija aizmirsis novilkt zvērādas kombinezonu, tvīka aiz karstuma un nemitīgi slaucīja seju, kas gāzes gaismā izskatījās violeta.

Kalnos tā atgadās bieži: liktenis saved zem viena jumta nesaderīgus ļaudis. Tomēr, šķiet, šoreiz tas bija pārcenties.

Mēs sēdējām pie kamīna, un es vēroju Jelaginu. Tādu savaldību es vēl nebiju redzējis. Sī meitene izturējās tā, it kā gluži nekas nebūtu noticis. Viņa uzsildīja mums kakao, lika Hačikjanam ieņemt zāles, Ustinovam atnesa tīru mutautiņu, zēnu radistu aizsūtīja pierakstīt meteoroloģiskās ziņas. .

Es lūkojos uz Jelaginu un neviļus domāju par Za- krevski.

Astronoma nozušana daudzējādā ziņā bija neizprotama. Kāpēc pieredzējis alpīnists, kas labi saprata, ko nozīmē nakts kalnos, aizgāja no nometnes? Otrā Mēness atklāšana vēl nekā neizskaidroja. Zakrevskis šo

atklājumu bija izdarījis nometnē «3000» un pavēstījis pa radio diezgan mierīgi. Kas tad bija mainījies dažu stundu laikā? Kāpēc otrajā radiogrammā parādījās vārdi «hipotēze», «domāju»? Maz ticams, ka Zakrevskis izdarījis divus atklājumus pēc kārtas …

Es izvirzīju versiju pēc versijas — un pats tās arī noraidīju. Laiks gāja. Bet Ustinovs skraidīja pa istabu — no durvīm līdz kartei — un smagi elsa. Beidzot man tas viss apnika. Lai novirzītu Ustinovu uz citām domām, es pārvaicāju, kāda nozīme varētu būt otrā Mēness atklāšanai. Viņš sākumā nesaprata jautājumu un ilgi skatījās manī. Tad viņš sāka runāt — man par izbrīnu, ļoti sakarīgi:

— Nozīme? … Kā to lai saka … Pirms gadiem divdesmit šādam atklājumam būtu tīri teorētiska nozīme. Un pēc desmit gadiem tas arī vairs neizraisīs sevišķu interesi. Bet šobrīd … Neliels dabiskais pavadonis — tā ir bāze starpplanētu lidojumiem. Maza Mēness atklāšana par vairākiem gadiem tuvinās lidojumus uz Marsu un Venēru.. Mēs projektējam apdzīvojamus mākslīgos pavadoņus, bet to izveidošana ir grūts pasākums. Bet šeit jau gatavs būvmateriāls … Var uzcelt observatorijas, degvielas noliktavas …

Jelagina (viņa stāvēja Ustinovam aiz muguras) ļoti klusu teica:

— Bet tur ir noticis kaut kas cits … Sī otrā radio- gramma …

Es atbildēju, ka tādas ir arī manas domas. Viņa paskatījās manī un klusēdama pagāja nostāk. Izrādījās, es spēju uztraukties. Negribējās, ka Ļedņevs to manītu, un, uzmetis plecos jaku, es izgāju laukā pie helikoptera.

Blīvajam miglas aizkaram lauzās cauri vāja, palsa gaisma. Migla, migla, sasodītā migla! … Tā pārklājusi kalnus, piedzinusi pilnas aizas, iespiedusies, šķiet, itin visur.. Kaut kur aiz miglas auta bija Zakrevskis. Cilvēku glābšana kalnos ir mana profesija, es daudz ko esmu pieredzējis, pie daudz kā esmu pieradis. Taču šajās nedaudzajās minūtēs miklajā, smagajā miglā es pārdzīvoju velns sazin ko: gan nedrošību, gandrīz bailīgumu, gan azartu, gan skaudru atbildības sajūtu.

Kāds pieskārās pie mana pleca. Es atskatījos. Tas bija Ļedņevs.

— Dod cigareti! — viņš teica. — Ak jūs miglas, manas miglas! … Meteoroloģiskais bi|etens, starp citu, draņķīgs. Temperatūras krišanās.

Mēs aizsmēķējām. Bet migla vēlās un vēlās — nebeidzama kā ūdens upē un bieza kā pasta. Ļedņevs nosvieda cigareti neizsmēķētu un devās pie mašīnas iesildīt dzinēju.

Pēc pusstundas mēs izlidojām — trijatā, ar Jelaginu. Kad viņa paziņoja Ustinovam, ka lidos mums līdzi, stacijas priekšnieks sāka klepot, piesarka, bet nekā neiebilda.

Helikopters pacēlās virs Hitgoza pārejas, uz mirkli iluminatoros atmirdzēja saule, un atkal visam pārvilkās pienbaltais aizkars. Lejā bija migla, augšā — mākoņi vairākās kārtās.

Starp citu, nometni «3000» mēs uzgājām samērā ātri. Mākoņu plaisās pazibēja melna telts — Ļedņevs to pamanīja un vadīja mašīnu uz leju. Metrus piecus virs klinšainā laukumiņa helikopters gaisā apstājās, mēs at- \

vērām lūku un izmetām virvju kāpnes.

Pēc minūtes es biju teltī. Protams, Zakrevska tur nebija. Bet uz saliekamā galdiņa zem akmens atradās zīmīte. Es ar pūlēm izburtoju nevienādo rokrakstu: «Savelkas mākoņi. Dodos augstāk. Ņina! Otro Mēnesi gribēju nosaukt tavā vārdā, bet.. Vai atceries manu hipotēzi? Jāpārbauda. Tas ir neticami. . Vai arī otrādi.»

Uzkāpis helikopterā, nodevu zīmīti Jelaginai. Viņa to ilgi aplūkoja, tad sacīja:

— Meklēsim.

Un mēs uzsākām meklējumus.

Baigajā mākoņu un miglas jūklī galvenokārt vajadzēja paļauties uz aparātiem. Jāsaka gan, aparāti mums bija teicami: vissmalkākā lokatora ierīce, magnētiskais meklētājs un daudz kas cits. Tomēr aizritēja stunda pēc stundas — un nekādu rezultātu.

Meklēšana kalnos — tā pirmām kārtām ir nervu pārbaude. Jāiztausta viss, nedrīkst palaist garām nevienu klinti, nevienu taku. Es pie tā esmu pieradis. Ļedņevs arī. Bet Jelagina… Viņa nekā nerunāja. Viņa neskubināja, netaujāja. Varēja likties, ka viņas nemaz nav helikopterā. Un tajā pašā laikā — viņa bija.

Kad Ļedņevs, tikko nesadragājis mašīnu pret klints smaili, kas iznira nezin no kurienes, teica: «Nokūleņosim zemē kā likts, ja negriezlsimies atpakaļ,» — es redzēju, ka Jelagina pavēcināja ar roku. Nē, šoreiz es ieraudzīju viņas acīs nevis noslēpumainu atspulgu, bet nepielūdzamu pavēli: «Jāmeklē un jāatrod!»

Sī Urānija bija Zemes meita. Un viņa mīlēja tā, kā mīl Zemes sievietes, kas gatavas atdot Visumu savas mīlestības labad.

Helikopters atkal ienira mākoņos — mēs negriezāmies atpakaļ.

Vai es biju iemīlējies Jelaginā? Diezin. Kādreiz, puika būdams, es iemīlējos Urānijā. Un Jelagina gluži vienkārši atgādināja viņu, kādreizējo Urāniju.

Helikopters no jauna ieslīdēja miglā. Nav nekā ļaunāka, kad jāmeklē pa miglu. Tā piekrāpj ik uz soļa. Miglā viss pārvēršas: gaišie priekšmeti šķiet tuvu, tumšie — tālu, klintis līdzinās kupliem mākoņiem, bezdibeņi — blīvam firna sniegam. Arī pati migla nemitīgi mainās: gan pārvelkas kā viegla dūmaka, gan izslējās kā blīva, gandrīz taustāma siena, gan sāk laistīties saules staros rožainās, sārtās, purpursarkanās krāsās, gan kļūst melna kā negaisa padebesis.

Mākoņi — migla, mākoņi — migla … Un atkal mākoņi, un atkal migla … Reizēm Ļedņevs izslēdza dzinēju, helikopters krita lejā, bet mēs, lūku pavēruši, centāmies cauri vēja svilpšanai saklausīt kliedzienu.

Kalni klusēja.

Bet degviela jau gāja uz beigām, un pusdienā mēs bijām spiesti atgriezties Hitgozā, astrofiziskajā stacijā.

Ļedņevs pildīja cisternās benzīnu, bet es apsēdos pie baļķu sienas. Meklējumi dažkārt ievelkas nedēļām ilgi, un tāpēc jācenšas izmantot katru šādas piespiestas atpūtas mirklīti. Es uzcēlu kapuci, aizvēru acis — un tūdaļ iegrimu snaudā. Ausīs vēl atbalsojās motora rūkoņa, kaut kur iztālēm skanēja apslāpētas balsis … Neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis. Droši vien minūtes desmit līdz piecpadsmit, ne vairāk. Es izdzirdu soļus un pamodos. Nācēja bija Jelagina.

— Zināt, — viņa teica. — Es gribēju paskaidrot jums, kāpēc Nikolajs aizgāja kalnos …

Tas, ko es uzzināju, bija apbrīnojams, gandrīz fantastisks. Kaut kur miglā skanēja ļaužu balsis, iesilstot dūca motors — viss bija saprotams un ikdienišķs. Bet Jelagina stāstīja par neparasto. Un atkal man prātā iešāvās doma: cilvēces skatieni neatlaidīgi pievērsti debesīm, un ļaužu acīs atstarojas zvaigznes.

— Jau sen, — Jelagina iesāka, — notiek polemika par ieceļotājiem no svešām pasaulēm, no svešām planētu sistēmām. Vieni saka: jā, svešinieki ir bijuši uz Zemes, jo Visumā ir plaši izplatīta dzīvība un, jādomā, daudzos gadījumos tā ir uz augstākas attīstības pakāpes nekā uz mūsu planētas. Otri — un tādu ir vairāk — uzskata to par tīru fantastiku un jautā: «Kur tad ir atnācēju pēdas?» Bet pēdu nav. Varbūt kuģi iegāzušies okeānā? Varbūt nolaidušies Sahāras smiltājos vai Sibīrijas mežos?… Varbūt ir aiztecējuši miljoni gadu un laiks izdzēsis pēdas?… Nezinu. Tas ir uz zinātnes un fantastikas robežas. Bet pirms gada — pēc kādas diskusijas — Nikolajs izteica interesantas domas… Vai šimbrīžam jums ir viss skaidrs?

Es atbildēju, ka pagaidām viss ir skaidrs. Un tūlīt pārliecinājos par pretējo. Bija pilnīgi nesaprotami, kā tik vienkārša un, pēc mana ieskata, ļoti pārliecinoša doma — es runāju par Zakrevska ideju — nevienam nebija ienākusi agrāk prātā. Protams, es neesmu astronoms un varu kļūdīties.. Kaut gan — spriediet paši. Ideja ir šāda. Zvaigžņu kuģi — ja tie jebkad ir tuvojušies Zemei — vai nu atkal aizlidoja kosmosā, vai nolaidās uz Zemes. Kā vienā, tā otrā gadījumā viņu pēdas mums zudušas — tas taču varēja notikt pirms tūkstošiem, miljoniem, pat miljardiem gadu. Ne ļaužu atmiņā, ne uz pašas Zemes nav saglabājušās nekādas pēdas. Bet ir vēl trešais variants — rets, tomēr, kā Jelagina paskaidroja, teorētiski pilnīgi iespējams. Nonācis Zemes pievilkšanas spēka varā, zvaigžņu kuģis varēja kļūt par mūsu planētas pavadoni. Lielā augstumā nav gaisa pretestības, un tāds pavadonis riņķotu mūžīgi. . Tiesa, tādā gadījumā būtu nepieciešami daudzi «ja»: ja zvaigžņu kuģis būtu tuvojies Zemei; ja kuģa lidojuma ātrums un virziens tā sakristu ar Zemes pievilkšanas spēku, ka kuģis nonāktu Zemes orbītā; ja kaut kāda iemesla dēļ kuģis nespētu pārvarēt šo pievilkšanas spēku; ja orbīta neatrastos tuvu atmosfēras robežai. . Bet Zeme pastāv miljardiem gadu — šajā laika posmā varēja sakrist pat visretāk iespējamie «ja».

Es jautāju Jelaginai, vai viņa uzskata par pareizu Zakrevska ideju. Manās acīs Jelagina bija Urānija: ja viņa teiktu «jā», — es tūdaļ bez šaubīšanās noticētu.

— Grūti pasacīt, — Jelagina atbildēja. — Ja kādam zvaigžņu kuģim izdotos nolidot miljardiem kilometru un nonākt Zemes tuvumā, maz ticams, ka šo kuģi pēc tam varētu noturēt Zemes pievilkšanas spēks. Tomēr atbraucēji varēja paši atstāt kosmosā kaut ko tādu.. nu, kaut vai kibernētikas ierīci. Cilvēkiem. Loģika vienkārša: kamēr cilvēce sasniegs tādu līmeni, ka spēs saprast atbraucējus, ikviens uz Zemes atstāts piemineklis būs aizgājis bojā — sagruvis, smiltīs ieputināts vai nokļuvis jūras dibenā. Turpretī kosmosā… tur nekas nenotiks. Jūs saprotat?

Ko es varēju atbildēt?

Jelagina pasmaidīja (viņa pasmaidīja pirmo reizi!).

— Astronomiskas hipotēzes bieži pārsteidz ar savu fantastiskumu. Tomēr, ja palūkojamies tuvāk, astronomu idejas ir tikai Zemes dzīves atspoguļojums. Nav skaidrs? Nu, es jums paskaidrošu ar piemēru. Pagājušā gadsimta beigās, kad uz Zemes būvēja lielus kanālus, radās hipotēze par Marsa kanāliem. Pēc tam izgudroja radio — un radās hipotēze par radiosignāliem no Marsa. Izgudroja reaktīvās lidmašīnas — un Tunguskas meteorītu noturēja par kuģi, kas atlidojis no Marsa. Palaida pirmos Zemes mākslīgos pavadoņus — un tūlīt radās hipotēze par to, ka Marsa pavadoņi Foboss un Deimoss ir mākslīgi.. Tāpat ar Nikolaja ideju. Jums tā šķiet fantastiska, bet man..

Viņa apklusa. Tad paklusu teica:

— Viņš gribēja pārbaudīt šo hipotēzi. Tāpēc arī riskēja doties kalnos.

Es atbildēju, ka mēs atradīsim Zakrevski un tad viss kļūs skaidrs. Viņa cieši palūkojās man acīs un nekā neteica.

Pēc stundas ceturkšņa helikopters no jauna pacēlās gaisā. Mēs divas reizes pārlidojām virs tām vietām, kur varētu būt Zakrevskis. Ar aparātiem iztaustījām katru klinti, katru taku. Un neatradām.

Tad es ķēros pie ārkārtējiem soļiem: mēs sākām meklēt tur, kur Zakrevska nevarētu būt. Helikopters ienira aizās, laidās pāri šaurām, kraujām klinšu spraugām, apstājās gaisā virs sniegā ieputinātām virsotnēm, smailām kā adatas.

«Neiespējamais ir iespējams,» savā laikā teicis Kozma Prutkovs. Kalnos tiešām neiespējamais ir iespējams. Mēs atradām Zakrevski uz maza klinšu laukumiņa Šagranska aizas stāvās, gandrīz vertikālās nogāzes rietumu pusē. Cauri miglai kaut kur lejā paplaiksnījās uguntiņa. Jelagina to pamanīja pirmā un uzsauca mums, un Ļedņevs vadīja helikopteru lejup.

Tas ir diezgan riskants pasākums — nosēšanās kalnos miglainā laikā. Tomēr Ļedņevam izdevās nosēdināt mašīnu precīzi uz kalna kores aizas austrumu pusē, kur klinšu siena bija lēzenāka, gludāka. Jelagina paķēra akumulatoru lukturi un pirmā izlēca laukā no helikoptera. Nezinu, ko tieši viņa signalizēja Zakrevskim. Izkāpjot no mašīnas, paguvu saprast tikai vienu vārdu no astronoma atbildes: «Mīlu. .»

— Kā ir? — es jautāju Jelaginai.

— Jūs… vai jūs zināt Morzes ābeci? — viņa atbildēja ar pretjautājumu. Balss viņai bija samulsusi.

— Nē, — es aši atbildēju. — Nezinu. Arī Ļedņevs.. nezina.

Ļedņevs (viņš izkāpa no helikoptera tūlīt pēc manis) gribēja kaut ko iebilst, bet paskatījās manī un neteica nekā.

Iznāca ļoti muļķīgi. Es sākumā neaptvēru, kādā neveiklā stāvoklī esam nokļuvuši manas atbildes dēļ. Tagad mēs ar Zakrevski varējām sarunāties tikai ar Jela- ginas starpniecību. Bet sievietes — pat tādas_ kā Jelagina — ne vienmēr prot pareizi lietot Morzes ābeci, kas prasa lakonisku izteiksmi.

Ņina ilgi signalizēja, aizsegdama reflektoru ar savu dūraini. Zakrevskim tika paziņots, ka viņu ļoti mīl, ka mēs — Ļedņevs un es — esam brlnum jauki cilvēki un, par laimi, neprotam Morzes ābeci. Un tikai pēc tam lukturis nomirkšķināja īsu jautājumu: «Kas noticis?»

Mēs ar Ļedņevu centīgi izlikāmies, ka nekā nesaprotam. Neņemos spriest par sevi, bet Ļedņevs izskatījās ļoti komisks … Es mēģināju pakliegt — līdz pretējai nogāzei bija ap pusotra simta metru tālu: kalnu atbalss sāka dūkt un dārdēt…

Bet uguntiņa, blāvā uguntiņa spīdēja cauri miglai. Zakrevskis atbildēja ļoti izsmeļoši, bet viņa atbildes lietišķā daļa sastāvēja no diviem teikumiem, kas neko daudz nepapildināja to, ko es pats jau biju nopratis.

Akmeņu nobrukums bija nošķīris Zakrevski uz maza laukumiņa — uz balkona, kā saka alpīnisti. Uz augšu pāri balkonam slējās septiņdesmit līdz astoņdesmit metru augsta gluda klints siena. Apakšā bija trīssimt metru dziļš bezdibenis.

Mūsu stāvoklis nebija iepriecinošs. Izsaukt glābšanas grupu, aizkļūt līdz aizas rietumu nogāzei un izglābt Zakrevski — tad paietu savas desmit līdz piecpadsmit stundas. Bet līdz tumsai atlika trīs četras stundas. Ja nebūtu miglas, mēs mēģinātu tuvoties laukumiņam ar helikopteru. Tomēr pašreiz par to nebija ko domāt.

Kalni ir stipri un tik viegli vis nepalaiž savus upurus. Es sapratu, ka darīt nekā nav iespējams. Vienīgi jāgaida.

Aizā lēni slīdēja migla. Brīžiem tā kļuva plānāka, un mēs redzējām mazu mazu laukumiņu un cilvēka stāvu.. Tad atkal aizvilkās balts aizkars, cauri kuram tikko izlauzās luktura gaisma.

— Zināt, — Jelagina sacīja, — Nikolajs tiešām atklājis otru Mēnesi. Nē, nē, tas nav starpplanētu kuģis … Tas ir, visticamāk, ka tas nav kuģis. Svarīgi ir kas cits: otrais Mēness ir atrasts! Tā nu vairs nav kļūdīšanās … Nikolajam raidītājs pazudis nogruvuma laikā. Un daļa aparatūras arī. Bet uzņēmumi saglabājušies. Ustinovs to nezina, viņam tas jāpārraida.

Viņa devās ar Ļedņevu uz helikopteru, bet es apsēdos uz akmens. Domas bija juceklīgas, nesakarīgas. Es

meklēju ceļu, kā nokļūt tur, aizas rietumu nogāzē, nekā nevarēju izdomāt un nezin kāpēc atkal un atkal prātoju par Zakrevska atklājumu.

… Bet laiks gāja tik ātri, kā nekad nemēdz būt kalnos. Un migla, sasodītā migla, nemitīgi plūda pār aizu.

Jelagina atnāca atpakaļ un atkal sāka signalizēt Zakrevskim. Nezinu, par ko viņi sarunājās. Es viņus netraucēju.

Līdz krēslai — kalnos tā uznāk ātri — atlika divas stundas. Pēc tam viena. Man aiz muguras soļoja Ļedņevs. Četri soļi no akmens līdz kraujas malai un četri soļi atpakaļ. Man izbeidzās cigaretes, pa visu dienu bijām izsmēķējuši divas paciņas.

Pusseptiņos Ļedņevs man teica:

— Vajag lidot.

Es neteicu nekā. Tādā miglā izredzes bija desmit pret vienu. Būtu vajadzējis izsaukt glābšanas grupu un gaidīt līdz rītam. Bet, līdzko es iedomājos par Jelaginu, tūdaļ aizgainīju tādu domu.

— Vajag lidot, — Ļedņevs uzstāja. — Nogāze ir stāva, es saprotu … Pieiet cieši blakus tādā miglā … Bet izvēles taču nav.

Jelagina nolika zemē lukturi. Pienāca pie mums. Klusu ievaicājās:

— Jūs gribat lidot turp?

— Jā, — Ļedņevs atbildēja.

— Nevajag! Migla … Jūs nositīsieties! Pagaidiet vēl! … Nikolajs noturēsies … Viņš pratīs noturēties …

Viņa teica to, ko domāja, taču acis runāja ko ci'tu. Atzīšos, es sajutu skaudību, dzēlīgu skaudību. Laimīgs tas, par kuru grūtā brīdī sieviete runā ar tādām acīm!

Es teicu Ļedņevam:

— Lidojam!

Bet Jelaginai pavēlēju palikt tepat. Mēs izkravājām laukā telti, radiouztvērēju, pārtiku. Ja notiktu katastrofa, Jelaginai vajadzētu gaidīt glābšanas grupu.

Ļedņevs parāva pneimatisko starta krānu, motors ierūcās, iesilstot mazajos apgriezienos. Tad helikopters slaidi pacēlās gaisā.

Sagranska aizas rietumu nogāze slēpās biezā miglā. Prožektoru spilgtajā gaismā kūpošie miglas vāli izska

tījās tumšsarkani. Šķita, mēs lidojam cauri milzu ugunskura dūmiem. Helikopters turējās gaisā, tad lēni sāka tuvoties klinšainajai, stāvajai sienai. Es atvēru lūku, nometu virvju kāpnes. Motora dārdi, vēja svilpšana, ko atbalsoja klintis, saplūda apdullinošā, sirdi plosošā kaucienā. Ļedņevs neatskatījies pamāja ar roku. Es izspraucos pa lūku.

Nezinu, kur te radās vējš, bet lokanās kāpnes stipri šūpojās. Un migla brīžiem sabiezēja tā, ka es neredzēju pat savas rokas, brīžiem kļuva plānāka, pašķīrās — un tad lejā vietvietām melnoja trīssimt metru dziļš bezdibenis.

Vējš — tas tiešām bija baismīgs. Ļedņevs bija pievir- zījis helikopteru cieši klāt pie klints, un spējš vēja brāziens varēja triekt mašīnu pret akmeņiem. Es centos neskatīties uz augšu, ar to nekas nebūtu līdzēts.

Kāpnes nokarājās metru trīs attālumā no laukumiņa. Zakrevskis māja ar rokām un kaut ko sauca. Es sāku iekustināt kāpnes — tā bērni iešūpo šūpoles. Jāsaka, tā nebija nekāda jautra rotaļa, jo ari helikopters šūpojās, bet propellera lāpstiņas atradās tikai dažu centimetru attālumā no klints.

Es zināju: ja Zakrevskis strauji satvers kāpnes, mums neklāsies labi. Tomēr, redzams, astronoms to arī pats saprata. Viņš satvēra kāpnes ļoti uzmanīgi. Es no- lēcu uz laukumiņa.

Tas bija pavisam niecīgs laukumiņš, pusotra metra reiz metrs, un miglā noglumējis. Vienā malā laukumiņš beidzās ar krauju, otrā — turpat arī izbeidzās pie sienas. Pavadīt gandrīz divas diennaktis uz tāda izcil- nīša — bez guļammaisa, bez pārtikas, pat bez ūdens — nav viegli, un es domāju, ka man pašam vajadzēs uznest Zakrevski līdz helikopterarn. Taču šis puisis tā paspieda manu roku, ka visas bažas acumirklī izgaisa. Jāatzīst gan, izskats Zakrevskim bija bēdīgs: zilums pie acs, saskrambāta, ar bārdu noaugusi seja, izspūruši mati, saplēsts apģērbs. Tomēr acīs mirdzēja uguntiņas — gluži tāpat kā Jelaginai.

— Ņina helikopterā? — viņš iekliedza man ausī. — Radiogrammu nodevāt? … Vai ir kāds smēķis? … Ellišķīgi nosalu! Jūsu seja man ir pazīstama… Ja ne

maldos, pagājušo gadu jūs uzkāpāt Ļeņina smailē. Bet piecdesmit sestajā …

Man nācās ne visai delikāti atgādināt, ka par visu to pagūsim parunāties helikopterā. Pēc tam es apvaicājos, vai viņš varēs uzrāpties pa kāpnēm. Zakrevskis paraustīja plecus: «Protams.»

Es tomēr liku viņam noņemt smago mugursomu, piebāztu ar nezin kādiem aparātiem, un, pieturēdams kāpnes, parādīju: «Rāpies!»

Zakrevskis rāpās augšā. Sīs nedaudzās minūtes bija vissmagākās. Migla gandrīz mirklī aprija Zakrevski, un tikai pēc kāpņu savilkšanās es varēju spriest, ka astronoms kāpj augšā. Vienu mirkli kāpnes noraustījās man rokās, un es tik tikko nenošļūcu no laukumiņa. Pēc tam kāpnes sāka bieži raustīties, Zakrevskis signalizēja: «Viss kārtībā.»

Es satvēru virvju šķērsīti, atspēros pret akmeni — un neviļus aizmiedzu acis: kāpnes sāka aši virpuļot. Helikopters attālinājās no klints, bet es biju iekāries šūpojošās, virpuļojošās kāpnēs. Mugursomā, spriežot pēc svara, atradās solīdas observatorijas iekārta… Ierāpties helikopterā es tā arī nepaguvu; Ļedņevs, orientējoties pēc Jelaginas luktura, vadīja mašīnu uz aizas austrumu nogāzi.

… Tas arī īstenībā ir viss.

Es neveiksmīgi nolēcu no kāpnēm un sasitu kāju.

— Kas jums notika? — Jelagina iesaucās.

Viņa pieskrēja man klāt, palīdzēja noņemt mugursomu.

— Zināt, — viņa teica, un viņas acīs, brīnišķīgajās Urānijas acīs, iemirdzējās zvaigžņu gaisma, — jūs man likāt atcerēties vārdus, ko teicis Tenzings Norgejs. Viņš teica, ka kalni viņam mācot būt lielam un palīdzēt citiem kļūt lieliem.

Es nekā neatbildēju.

Tenzingam Norgejam, protams, taisnība: kalni dara cilvēku cildenu. Taču daudz cildenāku — neizmērojami cildenāku! — viņu dara mīlestība.

«ĒRGLĒNS»

Mans draugs, mans tālais draugs, gribu runāt ar tevi. Kapteinis mums atļāva četrdesmit minūšu sarunu. Kristalofons pierakstīs, ko es teikšu. Pēc tam šifrafons sablīvēs, saspiedīs uzrakstīto — un uz vienu mirkli kuģa reaktori nodos raidītājam visu savu jaudu. īss enerģijas impulss, kas nesīs manus vārdus, ilgi trauksies cauri melnajam Tukšumam. Bet pienāks laiks, un tu izdzirdēsi manu balsi.

Man ir daudz kas sakāms. Jau pirms dažām minūtēm,

noklausoties kapteiņa rīkojumu, es zināju, kas īsti ir jāsaka. Es skrēju pa trapu, lai ātrāk nokļūtu savā kajītē. Bet, tiklīdz ieslēdzu kristalofonu, tūdaļ jutu, ka vārdi, kas likušies nepieciešami, vairs nav vajadzīgi.

Droši vien tas aiz noguruma. Jā, mēs visi esam bezgala noguruši. Divdesmit deviņas dienas pēc starta, kad kuģa ātrums jau tuvojās gaismas ātrumam, aparāti konstatēja palielinātu starpzvaigžņu gāzes blīvumu. Kopš tā laika avārijas automāti gandrīz bez mitas raida briesmu signālus. Es dzirdu to zvanus arī patlaban, kad runāju ar tevi. Starpzvaigžņu gāze pamazām saārda kuģa apvalku. Magnētiskās aizsardzības ierīces, strādājot ar maksimālo slodzi, darbojas nekārtīgi. Starpzvaigžņu gāzes daļiņas spiežas cauri reaktora ekrāniem un izraisa blakus reakcijas. Elektronu mašīnas apslīkst bezgalīgos aprēķinu plūdos…

Mēs esam apraduši ar briesmām. Avārijas automātu signāli rada tikai vienu sajūtu — bezspēcīgu sašutumu. Signāli nozīmē, ka atkal jāiet pie vadības pultīm. Atkal jādomā, jāaprēķina, jāmeklē. Nogurums laupījis mums patiku sarunāties. Mēs klusējot strādājam, klusējot ēdam. Un, ja kāds arī mēģina pajokot, mēs tikai klusējot pasmaidām.

Bet reizi diennaktī viss mainās. Pulksten divdesmitos pēc kuģa laika kapteinis izslēdz avārijas signalizācijas sistēmu. Kuģa vadība pilnīgi paliek elektronu mašīnu ziņā, un mēs dodamies kopkajītē. Vienu stundu — no divdesmitiem līdz divdesmit vieniem — mēs esam runīgi, moži, jautri. Tā mēs izturamies kuģa vienīgā pasažiera labad. Sis pasažieris iznāk no savas kajītes tikai uz vienu stundu. Un mēs cenšamies slēpt nogurumu. Mūsu lidojumam ir nozīme tikai tādā gadījumā, ja šis cilvēks tiks nogādāts sveiks un vesels …

Mans tālais draugs, virs kristalofona karājas pulkstenis, un es vēroju minūšu rādītāju. Mums ir maz laika, bet es vēl nekā tev neesmu pateikusi. Man grūti atrast vajadzīgos vārdus.

Vai atceries vakaru pirms tavas aizlidošanas? Tu aizlidoji no rīta, trīs nedēļas agrāk par mani, un tā bija mūsu atvadīšanās. Atceries, tovakar mēs gandrīz nemaz nerunājām. Mēs ilgi stāvējām pie upes, bet pāri

pilsētai pletās rudens migla, neskaitāmo uguņu gaismā kļuvusi tumšsarkana. Miglas dūmakai cauri spīdēja Kremļa zvaigžņu gaisma, un šķita, ka šīs zvaigznes ir tikpat tālu no mums kā tās, uz kurām gatavojāmies lidot. Un tad tu vaicāji: «Mīli?» — un es atbildēju: «Pajautā, kad atgriezīsimies!» Tu teici: «Pēc pusotra gada …» — «Tā būs mums,» es iedomājos. «Bet uz Zemes būs aizritējuši gadu desmiti. Kas gan būs šeit, šajā vietā?» Un, it kā uzminējis manas domas, tu klusi teici: «Mēs atnāksim uz šejieni. Vai ne?»

Kāpēc es toreiz neatbildēju uz tavu jautājumu? Kāpēc?

Pēc dažām dienām es vēlreiz aizgāju turp. Es atnācu viena, tavs kuģis aizvien lielākā ātrumā jau traucās kaut kur tur — melnajā bezdibenī. Es raudzījos mākoņu aizklātajās debesīs, kamēr acis sāka sāpēt. Bija apbrīnojami klusu, un tikai paretam iečabējās lapas, it kā sīkstulis vējš pārskaitītu, vai daudz to vēl atlicis.

Es zināju: mani jau gaida raķešu starta laukumā. Jā, apstākļi iekrita tā, ka es atstāju Zemi agrāk, nekā bija domāts. Uz zvaigznes Ross-154 sistēmu ar sevišķu uzdevumu devās zvaigžņu kuģis «Ērglēns», un mani norīkoja par radioinženiera dublieri. Tajā pēdējā vakarā es lūkojos no mūsu pakalna uz Maskavas ugunīm. To bija daudz, tās sniedzās līdz apvārsnim, saplūstot tur platā, gaišā svītra. Negribējās ticēt, ka ļoti drīz šīs ugunis un visas Zemes ugunis un pati Zeme pārvērtīsies par mirdzošu punktu. Un tad izzudīs arī šis mirdzošais punkts, un paliks tikai neizmērojams melns tukšums…

Mēs lidojām uz Elektru, zvaigznes Ross-154 sistēmas planētu. «Ērglēnam» vajadzēja nogādāt uz Elektru neit- rino ģeneratoru. Es nestāstīšu par lidojumu — par to tu izlasīsi kapteiņa ziņojumā. Mēs sasniedzām Elektru un raķešu starta laukumā uz ezera, kamēr strupie, maij- vabolei līdzīgie velkonīši vilka kuģi uz pietauvošanās vietu, uzzinājām, ka steidzīgi jālido atpakaļ.

Pēc trim stundām, kad iekraušanas darbi tuvojās beigām, pa trapu uznāca cilvēks, ģērbies melnā svīterī. Tas bija mūsu vienīgais pasažieris — cilvēks, par kuru uz Zemes stāstīja leģendas. Seit viņu sauca par Atklājēju.

Tikai retos gadījumos viens vārds spēj izteikt cilvēka dzīvi. Leģendas, ko biju dzirdējusi uz Zemes, man šķita poēzijas auglis, nekas vairāk. Taču šeit, uz Elektras, es sapratu, ka šīs leģendas ir tikai vājš īstenības atspulgs.

Cilvēks, ko sauca par Atklājēju, bija dzimis uz pirmā kuģa ce|ā uz Elektru. Pirms trīsdesmit viena gada kuģis sasniedza Elektru. Svešā planēta k|uva par Atklājēja dzimteni. Tā bija dīvaina planēta. Tās atmosfēras sastāvā bija četrreiz vairāk skābekļa un divreiz vairāk ogļskābās gāzes nekā Zemes atmosfērā. Ūdens, piesātināts ar ogļskābi, mutuļoja un putoja. Virs rūsgan- brūnām klintīm plīvoja neskaitāmu gāzes avotu ugunis. Augi un dzīvnieki dzīvoja strauju dzīvi, kādu uz Zemes nepazīst. Akmeņainos tuksnešos dažās stundās izauga necaurredzami meži un tikpat ātri izzuda. Vējš aiznesa izplatījumā veselas deggāžu straumes. Tās sadega, un uz izkaltušās augsnes lija verdoša lietus strūklas…

Ļaudīm bija dārgi jāsamaksā par katru atminēto Elektras noslēpumu. Atklājējam bija sešpadsmit gadu, kad viņš palika viens. Varbūt viņu izglāba iedzimtās pētnieka īpašības — viņš mācēja saprast, atcerēties, paredzēt. Varbūt viņš, izaudzis uz šīs planētas, it kā ar sesto prātu nojauta briesmu tuvošanos. Varbūt viņam vienkārši bija laimējies. Bet viņš palika dzīvs. Septiņus gadus viņš bija vienīgais cilvēks uz Elektras. No Zemes atlidoja vienīgi transporta raķetes ar iekārtu. Vēlāk viņš uzzināja, ka otrā ekspedīcija ceļā gājusi bojā.

Septiņus gadus viņš viens pats pētīja Elektru. Viņš nolaidās tās okeānu dzīlēs, uzkāpa ar putojošu sniegu klātajās virsotnēs, izstaigāja klejojošus mežus. Viņš cīnījās ar plēsīgiem zvēriem, cēla atbalsta stacijas, kuģu starta laukumus, radiobākas. Septiņus gadus viņš pavadīja kopā vienīgi ar mašīnām. Pēc tam atlidoja kuģis ar cilvēkiem. Atklājējs varēja atgriezties uz Zemi. Viņš tieši tā teica: «atgriezties», kaut gan nekad nebija bijis uz Zemes. Varbūt viņš būtu arī atgriezies, bet kuģis te ieradās pavasara vētru periodā. Pelēki, mutuļojoši ūdeņi kā siena vēlās pāri līdzenumiem. Viesuļvējš mētāja smagos akmens bluķus. No purvainajiem rae-

žiem, vēja dzīti, izlīda melni pundurkrūmi, kas ar saviem zariem sīksti apvija visu, ko vien satika ceļā…

Atklājējs zināja: vienīgi viņš var brīdināt cilvēkus, bez viņa tie aizies bojā. Viņš prata lasīt pēdas valgajās smiltīs. Prata pēc tikko jūtamas smaržas, pēc tikko jaušamām izmaiņām debess krāsā noteikt viesuļvētru tuvošanos. Viņš mīlēja šo planētu, kas cilvēkiem vēl bija sveša. Viņiem Elektra bija nesaprotama, nodevīga, neapvaldīti nikna un — tāpēc šķita mežonīga. Viņš turpretim saskatīja arī planētas mežonīgo, neskarto skaistumu.

Un viņš palika.

Arvien biežāk Elektru apmeklēja kuģi. Atklājējs uzrādīja ļaudīm berilija, titāna, urāna rūdu iegulas. Viņš izlūkoja vietas nākamajām pilsētām. Viņa roboti vienmēr ieradās tajā brīdī, kad ļaudīm vajadzēja aizsardzību vai palīdzību. Roboti un arī pats Atklājējs bija veterāni. Viņu elektronu atmiņa glabāja visu, kas bija nepieciešams dzīvei uz šīs planētas. Citiem robotiem vēl vajadzēja gadus, lai pielāgotos, bet Atklājēja roboti jau pazina Elektru. Atklājēja varenība bija izskaidrojama ar to, ka viņš vadīja nedaudzās, planētas apstākļiem pielāgojušās mašīnas. Tomēr cilvēkiem likās, ka Atklājējam piemīt kāds īpašs spēks. Tagad es zinu: tur ir arī sava daļa patiesības. Sis cilvēks ir radīts jaunu planētu atklāšanai, un skarbā cīņa bija rūdījusi viņa intuīciju un gribu …

Laiks gāja. Cilvēki arvien vairāk apguva Elektru. Klintīs dzisa mūžīgās ugunis. Akmeņainos tuksnešus šķērsoja kanāli. Plēsīgie zvēri, kaut arī sīvi pretojās, bija spiesti aiziet mežos. Kādā sadursmē, aizsargājot savu saimnieku, gāja bojā pēdējais Atklājēja robots. Tajā dienā Atklājējs nolēma atgriezties uz Zemi.

Plašais raķešu starta laukums, no kurienes startēja mūsu kuģis, bija pilns ļaužu, kas pavadīja Atklājēju. Bet kaut kur tepat netālu zibsnīja elektrometināšanas ugunis. Tur būvēja starta laukumu lidojumiem uz neizpētītām zvaigžņu sistēmām. Ļaudis strādāja arī Atklājēja aizlidošanas dienā.

No trapa augšējā laukumiņa Atklājējs ilgi raudzījās uz melno dūmaku, kas slēpa apvārsni. Zvaigznes

Ross-154 sarkanais disks lēni grima šajā dūmakā, kas atgādināja jūru pirms negaisa. «Ērglēns» bija gatavs startam, bet mēs gaidījām …

Jau pirmajās lidojuma stundās mēs sapratām, cik grūti būs Atklājējam. Reģeneratīvās ierīces uzturēja kuģa atmosfēru tādā pašā sastāvā kā uz Zemes. Atklājējs nevarēja elpot Zemes gaisu; viņš bija izaudzis uz Elektras, un šeit viņam trūka skābekļa. Viņu ievietoja atsevišķā kajītē, kurā pievadīja ar skābekli piesātinātu gaisu. Tikai reizi diennaktī Atklājējs iznāca no savas kajītes. Viņam bija grūti elpot, bet viņš gribēja pieradināties pie Zemes gaisa. Vienu stundu — no divdesmitiem līdz divdesmit vieniem — viņš pavadīja kop- kajītē. Viņš gandrīz nekā nerunāja, viņš klausījās, ko runājam mēs, un paretam iesprauda kādu vārdu.

Viņš mēdza ierasties kopkajītē tieši pulksten divdesmitos. Lēni, vairīdamies izdarīt nevajadzīgas kustības, viņš piegāja pie sava krēsla. Viņš gāja, uz priekšu sasvēries, it kā cīnīdamies pret vēju. Melnas brilles sargāja viņa acis no kuģa spuldzēm, kas izstaroja ultravioletiem stariem bagātu saules gaismu. Elektras atmosfēra, kuras augšējos slāņos bija daudz ozona, nelaida cauri ultravioletos starus, un neiedegusī Atklājēja seja bija nedabiski bāla. Atmeties pret krēsla atzveltni, ar pavērtu muti dziļi vilkdams elpu, paslēpies aiz melnajām brillēm, kas izcēla viņa bālumu, Atklājējs līdzinājās smagi slimam cilvēkam.

Mēs, kā pēc norunas, centāmies izklaidēt savu pasažieri. Mēs bezrūpīgi tērzējām. Izprašņājām Atklājēju par viņa darbu (viņš rakstīja Elektras apgūšanas vēsturi), runājām par Zemi, labprāt smējāmies par ikvienu joku — un ne ar pušplēstu vārdu neieminējāmies par to, kas draud kuģim. Sajās sešdesmit minūtēs nekādas briesmas mums neeksistēja …

Par ko domāja Atklājējs, klausoties mūsu valodās? Vai viņš saprata, ka mēs tikai izliekamies? Iespējams gan. Nezinu, kā citi, bet es Atklājēja klātbūtnē jutos kā mazs bērns. Visi mēs īstenībā bijām paveikuši ļoti maz, turpretī Atklājējs paveicis tik daudz, ka pietiktu daudziem mūžiem.

Jā, laikam gan Atklājējs no paša sākuma redzēja

mūsu spēli. Tomēr viņš klusēja. Un viņa sejā nekā nevarēja nolasīt. Kad viņš retu reizi noņēma brilles, mani pārsteidza kontrasts starp viņa dzīvajām, ļoti izteiksmīgajām acīm un pilnīgi nekustīgo seju, kas līdzinājās marmora maskai. «Vientulības rezultāts,» reiz teica mūsu ārsts. «Visas jūtas vērstas uz iekšu.»

…Pulksteņa rādītājs nepielūdzami virzās pa ciparnīcu. Jāsteidzas, un es runāšu par galveno.

Kādudien, nonācis lejā kopkajītē, Atklājējs tur nevienu nesastapa. Bija izveidojušies tādi apstākļi, ka apkalpei vajadzēja strādāt. Neviens nedrīkstēja pamest vadības pulti. Un vienīgi man kapteinis lika iet uz kop- kajīti. Es esmu dublieris, man lidojums bija tikai mācību prakse…

Ar kapteini nestrīdas. Es atstāju biedrus un iegāju kopkajītē. Atklājējs kā parasti sēdēja krēslā. Mani ieraudzījis, viņš piecēlās un klusēdams pamāja ar galvu. Viņš nebrīnījās, ka es nāku viena, un nekā nejautāja. Bet es centos runāt jautri un brīvi. Tas bija grūti. Tumšie briļļu stikli vienaldzīgi spīguļoja kuģa spuldžu gaismā, bet man šķita, ka Atklājējs redz visu. Pēc dažām frāzēm (neatceros, par ko es runāju) iestājās klusums. Cauri dzinēju dūkoņai brīžiem varēja sadzirdēt avārijas automātu trauksmes zvanus. Es veltīgi izdomājos, ko lai saku. Un, kad klusēšana bija kļuvusi neciešama, es izdzirdu Atklājēja pakluso, rāmo balsi:

— Sakiet… kāda ir… Zeme?

Es jau grasījos atbildēt, kas pirmais ienāks prātā, bet pēkšņi kaut kas mani atturēja. Es iedomājos: «Sis cilvēks taču nekad nav bijis uz Zemes. Kā viņam paskaidrot?»

Dīvaini, bet tikai tobrīd es pirmoreiz apjautu, ko nozīmē — nekad nebūt uz Zemes.

Atklājējs gaidīja atbildi, bet es domāju par to, ka nekādiem vārdiem nav iespējams izteikt Zemes skaistumu. Vārdi ir nožēlojamas kopijas. Tie iedarbojas tikai tad, ja izraisa mūsos spilgtas atmiņas. Bet, ja atmiņu nav, vārdi ir bezspēcīgi, zaimojoši, apvainojoši mūsu planētas skaistumam …

Sī doma uzplūda pēkšņi, un kādu sekundes daļu es līdz sāpēm skaudri sajutu Zemes neizsakāmo skais

tumu. Nē, tajā mirklī es neiztēlojos tos krāšņos dabas stūrīšus, ar kādiem bieži saistās mūsu priekšstats par skaistumu. Es redzēju vientuļu meža dīķi: raupji koku stumbri nolīkuši virs zaļa, zeltainu saules zaķīšu piebārstīta ūdens, un sažuvusi, dzeltena lapa šūpodamās aizpeld garām slapjai zālei… Kā lai attēloju to tādam, kurš nekad nav redzējis lapas krītam ūdenī, nekad nav dzirdējis vēja glāstus vijīgajos zaros, nekad nav pieskāries saules sasildītam akmenim, nekad nav košļājis skāņu zāles stiebru, nekad nav elpojis valgo, simtiem smaržu piesātināto meža gaisu …

— Paldies, — negaidot teica Atklājējs. — Es sapratu.

Viņš piecēlās un devās uz trapu. Viņš nekā vairāk neteica, bet es zināju, ka viņš tiešām bija mani sapratis. Todien es Atklājēju iepazinu no citas puses.

Nākamo vakaru kopkajītē sapulcējās visa apkalpe. Runājām par Zemi, par to, kas būs tur mainījies mūsu prombūtnes laikā.

— Zeme vienmēr mainās, — kapteinis teica. — Tas redzams jau iztālēm. Atceros, pagājušajā lidojumā mēs atklājām Saules sistēmā divas planētas ar gredzeniem. Kad stūrmanis man to pavēstīja, es sāku smieties. Sa- turns ir viens, citai planētai nevarēja būt gredzena. Tomēr stūrmanim, izrādās, bija taisnība. Kamēr mēs atradāmies lidojumā, Zemei bija radies Cerenkova gredzens. Tagad es vairs ne par ko nebrīnīšos. Iespējams, uz Marsa būs radīta atmosfēra. Vai arī mainīta Venēras orbīta… Zinu tikai, ka mēs jau no tālienes redzēsim šīs izmaiņas. Tas ir tikpat kā atgriešanās dzimtajā pilsētā: jau priekšpilsētā redzams, kā pilsēta pārvērtusies mūsu prombūtnes laikā..

Es sēdēju stūrī, tur, kur nesniedza spuldžu gaisma, un vēroju Atklājēju. Viņš klausījās, ko kapteinis stāsta, bet viņa seja nepauda nekā. Un, raugoties briļļu melnajos stiklos, man ienāca prātā, ka viņš gaida pavisam citādas izmaiņas uz Zemes. It kā uzminējis manas domas, Atklājējs pagrieza galvu uz manu pusi. Tas bija nejaušs skatiens, nekas vairāk. Tomēr, kāda nezināma spēka mudināta, es teicu:

•— Uz Zemes būs mainījusies atmosfēra.

Kapteinis pagriezās pret mani. Līdz šim brīdim mēs visi, kā pēc klusas norunas, bijām vairījušies runāt par Zemes atmosfēru.

— Uz Zemes būs mainījusies atmosfēra, — es atkārtoju.

— Kapec? — vaicaja ārsts.

— Tā būs kļuvusi bagātāka ar skābekli, — es atbildēju. Šī ideja man radās pēkšņi, bet es tūdaļ noticēju, ka tā būs. — Atmosfēra būs tāda pati kā uz Elektras. Cilvēkiem tas ir labāk. Iznīks daudzi mikroorganismi. Palielināsies dzinēju jauda. Augsto kalnu rajoni kļūs apdzīvojami.

Neviens man neatbildēja. Un tikai pēc ilgas klusēšanas Atklājējs teica:

— Jums ir bagāta, laba sirds.

Vēlāk, kad mēs gājām projām no kopkajītes, es ārstam vaicāju:

— Bet vai jūs ticat, ka tā būs? Jūs esat mediķis, jums vajag…

— Ne, — viņš mani pārtrauca, — neticu. Bet es redzu, ka jūs mīlat… viņu.

Mūsu doktors maldījās, un es viņam to nepārmetu. Vai gan viņš varēja zināt, ka mani ar Atklājēju saista kaut kas cits — kādreiz līdz sāpēm apjaustā mīlestība pret mūsu Zemi!

Dienas gāja, un tad pēkšņi uztvērējs pirmo reizi uztvēra signālu. Tā bija vāja, no melnā bezdibeņa dzīlēm nākusi nezināma balss. Mēs nekā nevarējām saprast. Mēs tikai zinājām, ka kāds ar mums runā. Tās ir neizsakāmas mocības — dzirdēt Zemi un nesaprast, ko īsti saka…

Tagad man šķiet, es visas šīs dienas netiku iznākusi no radiokabīnes. Un iespējams^ ka bija pagājušas nevis četras diennaktis, bet viena bezgalīgi gara diena, iekām mēs pēdīgi varējām saprast tālo balsi.

Tā nebija Zeme. Ar mums runāja «Pamirs», kuģis, kas lidoja uz zvaigzni Strūve-2398. Kad mūsu galvenais radioinženieris jau simto reizi mainīja atšifrētāja shēmu un atskanēja klusa, bet skaidri saprotama balss, mēs bijām tik līksmi, ka tobrīd vēl neaptvērām radiogram- mas saturu.

Mēs lidojām uz Zemi, un jau sen mūsu apziņā eksistēja vienīgi Zeme un mūsu kuģis. Bet pasaule bija liela, un šajā pasaulē uz citām zvaigznēm traucās citi kuģi.

«Zvaigžņu sistēma Struve-2398,» bija teikts radio- grammā, «bez vēsts pazudusi pirmā pētniecības ekspedīcija, kas sūtīta uz planētu Aella. «Pamira» apkalpe — četri cilvēki — ved uz Aellu transportraķeti ar iekārtu. Ziņojums par pirmās ekspedīcijas varbūtējo bojā eju saņemts ceļā. Apkalpe nolēmusi ceļu turpināt. Aella ir briesmīga planēta, daudzējādā ziņā līdzīga Elektrai, tāpēc «Pamira» apkalpe lūdz Atklājēju sniegt cik vien var sīkas instrukcijas un padomus…»

So radiogrammu es atceros no galvas. Tā atradās uz mana darba galdiņa visu garo dežūras nakti. Mēs gaidījām Atklājēju. Cik laika paies, kamēr viņš sastādīs atbildi? Stunda, trīs stundas, diennakts? … Radioiekārta bija sagatavota atbildes raidījumam. Kapteinis norīkoja nepārtrauktas diennakts dežūras.

Pusnaktī galvenais radioinženieris aizgāja no kabīnes. Es paliku viena. Es domāju par tiem četriem nepazīstamiem astronautiem, kas dodas uz Aellu. Viņi savu kuģi negrieza atpakaļ. Četri pret Aellu… Bet Atklājējs taču viens pats izturēja uz Elektras! Kas ir šie četri? …

Mans tālais draugs, tajā naktī es domāju par tevi. Man šķita, ka ļaudis uz «Pamira» ir tādi kā tu.

Es snaudu, noliekusi galvu uz galdiņa. Pussnaudā redzēju «Pamira» kabīni un četrus cilvēkus, apbrīnojami līdzīgus tev.

Pusčetros pa trapu uznāca Atklājējs. Es sadzirdēju smagus soļus un neapzināti uzmetu acis pulkstenim. Atklājējs pamāja man un lēni aizgāja pie stūrmaņa krēsla.

— Radiogramma? — es vaicāju, pūlēdamās aizgainīt miegu.

Atklājējs neatbildēja.

— Vai radiogramma gatava?

Viņš noņēma brilles un pavērsās pret mani. Viņa acīs bija kaut kas jauns, ko es līdz šim nepazinu.

— Kur ir… Zeme? — viņš jautāja dīvainā, svinīga balsī.

Es ieslēdzu panorāmas ekrānu. Tur, kur krustojās pavedieni, bija melns plankums, ko apņēma biezs violetu zvaigžņu klāsts. Kuģa ātrums izkropļoja zvaigžņotās debess ainu.

— Viņa ir tur, — Atklājējs klusi teica.

— Viņa nav redzama, — es iebildu. — Sauli varēs redzēt pēc mēnešiem trim, ne ātrāk.

Atklājējs pašūpoja galvu:

—* Viņa ir tur …

Miegs bija pilnīgi izgaisis, un es sapratu, ka nedrīkst nekā iebilst pretī. Es klusējot stāvēju aiz Atklājēja krēsla un lūkojos uz panorāmas ekrānu. Tā pagāja labs laiks. Pēc tam Atklājējs, arvien vēl noliecies pie ekrāna, tikko dzirdami sacīja:

Zila zvaigzne ir, Džaneta jaukā, Divdesmit gadu līdz tai, Ja ar gaismas ātrumu trauktu. Balta zvaigzne ir, Džaneta jaukā, Četrdesmit gadu līdz tai, Ja ar gaismas ātrumu trauktu. Uz kuru no zvaigznēm mēs Kopā ar tevi dosimies — Uz zilo vai balto?[2]

Mans draugs, tu zini šo dzejoli. Tā ir Sendberga «Bērnu dziesmiņa». Kādreiz (kopš tā laika pagājusi vesela mūžība) tu man to lasīji tur, uz Zemes. Bet Atklājēja balsī skanēja skumjas, kādas bērni nepazīst.

Un pēkšņi es visu sapratu.

— Jūs … izlēmāt? — es vaicāju.

Atklājējs aši uzlika brilles un pagriezās pret mani.

— Izslēdziet ekrānu! — viņš teica.

— Jūs izlēmāt? — es atkārtoju.

Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja.

<— Jā, protams.

— Bet…

Ar rokas mājienu viņš mani partrauca …

— Ziņojiet kapteinim — jāpārrēķina kurss! Es pāriešu uz «Pamiru».

… Neatturami skrien pulksteņa rādītājs, bet es vēl neesmu tev pateikusi pašu galveno.

Tonakt avārijas automāti klusēja. Un tikai pret ritu atskanēja trauksmes pilnie, kaucošie signāli. Pēc minūtes visa apkalpe pulcējās radiokablnē. Neatceros vairs, šķiet, pagāja vairākas stundas, kamēr mēs atjaunojām magnētisko aizsardzību. Un, kad kapteinis panāca nost no vadības pults, es viņam pateicu Atklājēja vārdus. Dīvaini, bet kapteinis nebija izbrīnījies. Viņš sacīja:

— Labi. Ejiet! Es pats pārrēķināšu kursu.

Neviens tomēr neatstāja telpu.

— Ejiet! — kapteinis atkārtoja.

Likās, neviens nesadzirdēja pavēli.

— Labi, — kapteinis sacīja. — Lai notiek tā. Ejiet un padomājiet! Ja visi nolems lidot uz Aellu, mēs lidosim. Taču, ja kaut viens no mums vēlēsies atgriezties, mēs atgriezīsimies uz Zemi. Bet Atklājējs pāries uz «Pamiru».

Viņš paskatījās pulkstenī un piemetināja:

— Pēc piecdesmit minūtēm. Es te gaidīšu. Ejiet taču!..

Mēs devāmies uz trapu, bet kapteinis noliecās pie vadības pults. Es ievēroju: kapteinis raugās turp, uz kurieni naktī skatījās Atklājējs …

Piecdesmit minūtes — tās vilkās bezgalīgi ilgi. Es sēdēju savā mazajā kajītē un domāju par citiem. Uz «Ērglēna» ir vienpadsmit cilvēku. Kapteinis palicis pie vadības pults. Desmit cilvēku aizgājuši savās kajītēs. «Ja kaut viens no mums vēlēsies atgriezties, mēs atgriezīsimies uz Zemi.» Tā teica kapteinis. Bet ko sacīs mani biedri? Aiz tērauda šķērssienas — ārsta kajīte. Vecais, labais doktors! Sis bija viņa pēdējais lidojums… Galvenais radioinženieris — uz Zemes viņam palikusi ģimene… Manas draudzenes, mehāniķi — visus gaida uz Zemes. .

Piecdesmit minūtes — cik bezgala ilgi tās vilkās, un tikai pēdējās sekundēs laiks aši traucās uz priekšu. Vajadzēja celties un iet uz radiokabīni. Taču kāds spēks neļāva man piecelties. Varbūt man vairāk par citiem ir tiesības atgriezties uz Zemi? Es esmu radioinženiera dublieris. īstenībā es uz kuģa neesmu vajadzīga. Man

šis ir mācību lidojums. Bet tur, uz Zemes… Un pēkšņi es sadzirdēju Zemi. Neskaitāmo Zemes trokšņu starpā es pēkšņi saklausīju jūras bangu šalkas. Tas bija tik skaidri dzirdams, ka es neapzināti pametu acis uz kris- talofona skaļruni. Bet jūras šalkoņa atbalsojās arvien skaļāk un skaļāk. Jūras viļņu šņākšana, bangu dunoņa un vēl — laivas šļaksti viļņos… Dīvaini, ārkārtīgi dīvaini, bet šajā mirklī visa Zeme man iemiesojās šķietami dzirdamā jūras balsī. Vai esi dzirdējis, kā guldz ūdens zem laivas, kad tā šūpojas viļņos? …

Līdz ar pēdējo pulksteņa sitienu es piecēlos un devos uz radiokabīni. Uzkāpusi pa trapu augšā, es ieraudzīju, ka visi — visi, izņemot mani, jau sapulcējušies. Viņi atnākuši šurp jau sen — to es uzreiz sapratu. Neviens, izņemot mani, nebija gaidījis piecdesmit minūtes.

— Jādodas uz Aellu, — es sacīju un izbrīnījos, tik sveša man šķita pašas balss.

— Jā, — kapteinis atbildēja. — Mēs patlaban pārrēķinām kursu.

Desmit cilvēku stāvēja man apkārt. Neviens no viņiem nebija šaubījies, ka es teikšu «jā». Viņi sen bija atnākuši uz šejieni — un tagad elektronu mašīna jau pārrēķināja kursu. Desmit cilvēku zināja, ka es teikšu «jā»…

Zemes skaistums nav vārdos izsakāms, bet, ja man jautātu, kas uz Zemes ir visskaistākais, es neapdomādamās atbildētu: «Cilvēki.»

Mans draugs!

Mans tālais draugs, pulksteņa rādītājs joņo pa ciparnīcu. Man jāsaka tev viss. Manus vārdus noraidīs uz «Pamiru» un no turienes — uz Zemi. Patlaban, kad es runāju ar tevi, tavs kuģis traucas kaut kur melnajās kosmosa dzīlēs. Taču, kamēr mani vārdi sasniegs Zemi, tu būsi atgriezies tur un gaidīsi mani mūsu pakalnā.

Mans draugs, mēs dodamies projām uz Aellu. Paies dažas dienas, un «Ērglēns», mainījjs kursu, sāks attālināties no Zemes. Ar katru stundu, ar katru sekundi palielināsies attālums starp mums. Un tomēr mēs būsim viens otram tuvāki nekā agrāk. Kāda gan nozīme nožēlojamai attālumu aritmētikai, ja es mīlu tevi!

Nezinu, kas mūs gaida uz svešās, naidīgās planētas. Tomēr, lai arī kā plosītos un trakotu Aellas debesis, es meklēšu tajās tavu kuģi. Tu nenomaldīsies ceļā, tu atnāksi, tāpēc ka e s mīlu tevi!

Sajā savā pirmajā lidojumā es ielūkojos Visuma acu dzelmēs. Jā-, mans draugs, mans tālais un tuvais draugs, bezgalībai ir liels spēks. Salīdzinājumā ar to mūsu Zeme ir niecīgs puteklītis. Bet ir kaut kas stiprāks par melno bezgalību. Tas ir cilvēku saprāts un griba. Tās ir cilvēku tiesības stāvēt plecu pie pleca. Tie ir vārdi, kuru priekšā atkāpjas attālums un laiks, vienkāršie vārdi: e s tevi mīlu!

ASTRONAUTS

— Ko lai es daru šo ļaužu labā?! — Danko iekliedzās skaļāk par pērkonu.

Un tad viņš piepeši pārplēsa sev krūtis, izrāva no tām sirdi un pacēla augsti pār galvu.

M. Gorkijs

Dažos vārdos man jāpaskaidro, kas mani atveda Astronautikas centrālajā arhīvā. Citādi nebūs saprotams tas, par ko gribu stāstīt.

Es esmu zvaigžņu kuģa ārste, esmu piedalījusies trīs zvaigžņu ekspedīcijās. Mana medicīniskā specialitāte — psihiatrija. Astropsihiatrija, kā tagad mēdz teikt. Problēma, pie kuras es strādāju, radusies sen, divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tolaik lidojums no Zemes uz Marsu ilga vairāk nekā gadu, uz Merkuriju — apmēram divus gadus. Dzinēji strādāja, tikai kuģim startējot un nosēžoties. Astronomiskus novērojumus no raķetēm neizdarīja — tam nolūkam bija observatorijas uz mākslīgajiem pavadoņiem. Ko tad darīja apkalpe garajos lidojuma mēnešos? Pirmajos lidojumos — gandrīz nekā. Piespiestā bezdarbība radīja nervu sistēmas traucējumus, bija par cēloni pagurumam, slimībām. Grāmatas un radiopārraides nevarēja aizstāt to, kā trūka pirmajiem astronautiem. Bija vajadzīgs darbs, turklāt radošs darbs, pie kāda šie cilvēki bija pieraduši. Un tad radās ierosinājums ieskaitīt raķešu apkalpē cilvēkus, kas ar kaut ko aizraujas. Uzskatīja, ka ir pilnīgi vienalga, par ko viņi interesējas, lai tikai lidojumā viņi būtu ar kaut ko nodarbināti. Tā radās piloti, kas kaislīgi aizrāvās ar matemātiku. Radās stūrmaņi, kas nodarbojās ar senu rokrakstu pētīšanu. Radās inženieri, kas visu brīvo laiku veltīja poēzijai…

Astronautu lidojumu grāmatiņās nāca klāt vēl viens — izdaudzinātais divpadsmitais punkts: «Ar ko aizraujaties?» Tomēr ļoti drīz problēmu atrisināja pavisam citādi. Starpplanētu trasēs devās kuģi ar atomā- rajiem jonu dzinējiem. Lidojuma ilgums samazinājās līdz dažām dienām. Divpadsmito punktu izsvītroja no grāmatiņām.

Tomēr pēc dažiem gadiem šī problēma radās no jauna, vēl asākā formā. Cilvēce bija iegājusi starpzvaigžņu lidojumu laikmetā. Atomārās jonu raķetes, kas sasniedza gaismas ātrumam tuvus ātrumus, uz tuvākajām zvaigznēm tomēr vēl lidoja gadiem ilgi. Lielo ātrumu raķetē laiks pagausinās, tomēr lidojumi ilgst savus astoņus, divpadsmit, dažkārt pat divdesmit gadus …

Lidojumu grāmatiņās atkal parādījās divpadsmitais punkts. Vēl vairāk, apkalpes komplektēšanā tam bija izšķiroša nozīme. Starpzvaigžņu lidojumā no kuģa vadīšanas viedokļa 99,9 procenti laika pagāja piespiestā bezdarbībā. Radiopārraides izbeidzās jau mēnesi pec starta. Vēl pēc dažām nedējām optisko sakaru uztvērēji bija jāatvieno biežo traucējumu dēļ. Bet priekšā vēl bija gari gari gadi…

Tolaik raķetēm bija sešu līdz astoņu cilvēku liela apkalpe, šauras kajītes, gara oranžērija — piecdesmit metru. Mums, kas lidojam uz starpzvaigžņu laineriem, grūti iedomāties, kā cilvēki varējuši iztikt bez vingrošanas zāles, bez peldbaseiniem, bez stereoteātra un pastaigu galerijām…

Bet es novirzījos no temata, un stāsts vēl nemaz nav iesākts. Mūsu dienās apkalpes izraudzīšanā divpadsmitajam punktam vairs nav būtiskas nozīmes. Reisa lidojumos parastajos maršrutos tam, protams, ir savs pamats. Taču tālajiem pētnieciskajiem lidojumiem apkalpēs tomēr jāieskaita cilvēki, kuri ar kaut ko aizraujas. Tājļas vismaz ir manas domas. Divpadsmitais punkts — tas ir mana zinātniskā darba temats. Notikumi, kas saistās ar divpadsmito punktu, arī atveda mani šurp, uz Astronautikas centrālo arhīvu.

Jāatzīst, sākumā vārds «arhīvs» man nepatika. Es esmu zvaigžņu kuģa ārste, un tas aptuveni ir tas pats, kas astoņpadsmitajā gadsimtā kuģa ārsts. Esmu pieradusi pie ceļojumiem, pie briesmām. Visus trīs savus zvaigžņu lidojumus esmu veikusi ar pētnieciskajām raķetēm. Esmu piedalījusies pirmajā ekspedīcijā uz Pro- cionu un droši vien uz mūžīgiem laikiem esmu sasirgusi ar atklāšanas alkām. Uz trim Prociona planētām ir laba tiesa manis ierosinātu nosaukumu, un vai jūs zināt, ko tas nozīmē — dot nosaukumu paša atklātajam okeānam?…

«Arhīvs» — mani biedēja šis vārds. Bet viss iznāca citādi. Es nezinu, neesmu vēl paguvusi noskaidrot, kurš arhitekts projektējis Astronautikas centrālā arhīva ēku. Tas ir bijis ļoti talantīgs cilvēks. Talantīgs un drosmīgs. Eka atrodas Sibīrijas jūras krastā, kura radusies pirms divdesmit gadiem, kad uz Obas upes uzcēla aizsprostu. Arhīva galvenais korpuss stāv uz piekrastes pakalniem. Nezinu, kā tas ir paveikts, bet šķiet, ka ēka sliecas pāri ūdenim. Tā izskatās viegla un it kā traucas augšup, iztālēm atgādinot baltu buru kuģi…

Arhīvā strādā piecpadsmit cilvēku. Ar dažiem esmu paguvusi iepazīties. Gandrīz visi atbraukuši šurp uz neilgu laiku. Austrijas rakstnieks vāc materiālus par pirmo starpzvaigžņu lidojumu. Zinātnieks, ļeņingradie- tis, raksta Marsa vēsturi. Kautrais induss ir slavens skulptors. Viņš man teica: «Man jāiepazīst viņu garīgā pasaule.» Divi ir inženieri — liela auguma jaunietis no Saratovas, kas pēc sejas atgādina Ckalovu, un mazais, laipni smaidošais japānis. Viņiem vajadzīgs pamatot kādu projektu. Kādu tieši — to es nezinu. Japānis uz manu vaicājumu ļoti pieklājīgi atbildēja: «O, gluži niecīga lieta! Ar to nav vērts apgrūtināt jūsu cēlo uzmanību.»

Bet nu es atkal novirzījos. Atgriezīšos pie stāsta.

Jau pirmajā dienā, vakarā, man bija saruna ar arhīva pārzini. Gados viņš nav vēl tik vecs, bet degvielas tvertņu eksplozija raķetē viņam gandrīz laupījusi redzi. Viņš valkā kādas speciālas brilles — ar trīskāršām lēcām. Stikli zilgani vizuļo. Acu neredz. Tāpēc izskatās, ka pārzinis nekad nesmaida.

— Tā ja, — viņš teica, uzklausījis mani, — jums jāsāk ar sektora «nulle—četrpadsmit» materiāliem. Piedodiet, tā ir mūsu iekšējā klasifikācija, jums tā nekā neizsaka. Es runāju par pirmo ekspedīciju uz Barnarda zvaigzni.

Sev par kaunu man bija jāatzīstas, ka par šo ekspedīciju es gandrīz nekā nezināju.

— Jūs lidojāt citos virzienos, — pārzinis paraustīja plecus. — Sīriuss, Procions, Gulbja sešdesmit pirmā…

Man bija jāpabrīnās, ka viņš tik labi pārzina manu dienesta lapu.

— Jā, — viņš turpināja, — Alekseja Zarubina — šās ekspedīcijas komandiera dzīves stāsts dos atbildi uz daudziem jautājumiem, kas jūs interesē. Pēc pusstundas jūs saņemsiet visus materiālus. Vēlu sekmes!

Aiz zilajiem stikliem acis nebija redzamas. Balss skanēja skumji.

Un nu materiāli ir manā priekšā uz galda. Papīrs nodzeltējis, uz dažiem dokumentiem tinte (toreiz rakstīja ar tinti) izbalojusi. Bet kāds ir rūpīgi atjaunojis tekstu: tepat piešūti klāt infrasarkanā gaismā fotografēti dokumenti. Papīrs pārklāts ar caurspīdīgu plastmasu, pataustot lapas šķiet ļoti biezas, gludas.

Aiz loga — jūra. Dobji dun krasta bangas, viļņi švīkst, kā lapas pāršķirstot. .

Ekspedīcija uz Barnarda zvaigzni bija tiem laikiem pārdrošs, pat pārāk pārdrošs pasākums. Gaisma no Barnarda zvaigznes uz Zemi ceļo veselus sešus gadus. Bija paredzēts, ka pirmo pusi ceļa raķete lidos ar paātrinājumu, otru pusi — ar palēninājumu. Un, kaut arī tika sasniegti ātrumi, kas tuvojās gaismas ātrumam, lidojumā turp un atpakaļ paietu apmēram četrpadsmit gadu. Tiem, kuri lidoja raķetē, laiks pagausinājās: četrpadsmit gadi pārvērtās četrdesmit mēnešos. Laika sprīdis pats par sevi nav liels, bet briesmas radīja cits apstāklis — gandrīz visu laiku — trīsdesmit astoņus mēnešus no tiem četrdesmit — raķetes dzinējam vajadzēja strādāt ar maksimālu jaudu. Bija paņemts līdzi visai ierobežots kodoldegvielu krājums. Ja ceļā rastos aizkavēšanās, tā būtu ekspedīcijas bojā eja.

Mūsu dienās liekas neattaisnojams risks doties kosmosā bez degvielas rezervēm, bet toreiz citādi nevarēja. Kuģis nespēja uzņemt vairāk degvielas, nekā inženieri varēja ietilpināt šim nolūkam paredzētajos nodalījumos.

Es lasu apkalpes komplektēšanas komisijas protokolu. Tiek izvirzītas kapteiņu kandidatūras, un komisija atbild: «Nē!» Nē — tāpēc, ka lidojums paredzams ārkārtēji smags, tāpēc ka kolosālai izturībai jābūt apvienotai ar gandrīz neprātīgu drosmi. Un pēkšņi visi saka: «Jā.»

Es pāršķiru lappusi. Seit sākas kapteiņa Alekseja Za- rubina personīgā lieta.

Un vēl pēc trim lappusēm es sāku saprast, kāpēc Alekseju Zarubinu vienbalsīgi iecēla par «Pola» kapteini. Sajā cilvēkā gluži neparastā kārtā apvienojās «ledus un liesma», pētnieka nosvērtā gudrība un cīnītāja nevaldāmais temperaments. Jādomā, tāpēc viņu sūtīja visriskantākajos lidojumos. Viņš prata izkulties no tādām situācijām, kas jau šķita pilnīgi bezcerīgas.

Komisija izraudzījās kapteini. Kapteinis saskaņā ar tradīciju pats izvēlējās apkalpi. īstenībā Zarubins

neizvēlējās. Viņš itin vienkārši pieaicināja piecus astronautus, ar kuriem kopā bija jau lidojis. Uz jautājumu: «Vai esat gatavi grūtam un riskantam lidojumam?» — viņi visi atbildēja: «Ar tevi kopā — gatavi.»

Materiālos ir «Pola» apkalpes fotoattēli. Uzņēmumi ir vienkrāsaini, plakani. Kapteinis tolaik bija divdesmit septiņus gadus vecs. Fotogrāfijā viņš izskatās vecāks: pilnīga, mazliet pietūkuši seja lieliem vaigu kauliem, cieši sakniebtas lūpas, paliels deguns ar kumpumu, vijīgi, šķiet, ļoti mīksti mati un dīvainas acis. Skatiens ir mierīgs, pat laisks, bet kaut kur acu kaktiņos gail nebēdnīga, šķelmīga uguntiņa …

Pārējie astronauti vēl jaunāki. Inženieri — vīrs un sieva; mapē ir abu kopēja fotogrāfija, viņi vienmēr lidoja kopā. Stūrmanis — ar domīgu mūziķa skatienu. Jauna meitene — ārste. Laikam tikpat nopietna izskatījos arī es savā pirmajā uzņēmumā, kad stājos Zvaigžņu flotē. Astrofiziķis — cilvēks ar iecirtīgu skatienu, sejā apdeguma zīmes; kopā ar kapteini viņš nosēdies uz Diona — Saturna pavadoņa.

Divpadsmitais punkts lidojumu grāmatiņās. Es pāršķirstu lapas un pārliecinos: jā, fotouzņēmumi runājuši taisnību. Stūrmanis ir komponists un mūziķis. Nopietnā meitene aizraujas ar nopietnu zinātni — mikrobioloģiju. Astrofiziķis cītīgi mācās valodas: viņš jau pilnīgi pārvalda piecas valodas, pašreiz apgūst latīņu un sengrieķu. Inženieriem, vīram un sievai, ir viena aizraušanās — šahs, turklāt jaunā veida šahs ar divām baltām un divām melnām dāmām un šaha galdiņu ar astoņdesmit vienu lauciņu …

Arī kapteiņa lidojumu grāmatiņā ir aizpildīts divpadsmitais punkts. Komandierim ir īpatnēja aizraušanās — neparasta, vienreizēja. Es vēl ne reizes neesmu sastapusi kaut ko tamlīdzīgu. Kapteinis kopš bērnu dienām jūsmo par glezniecību — tas ir saprotams: viņa māte bija māksliniece. Taču kapteinis gandrīz nemaz neglezno, nē, viņš interesējas par ko citu. Viņa sapnis ir atklāt sen zudušos viduslaiku meistaru noslēpumus — atrast eļļas krāsu sastāvdaļas, to maisījumus, gleznošanas paņēmienus. Viņš izdara ķīmiskus pētījumus, kā

vienmēr, ar zinātnieka neatlaidību un mākslinieka temperamentu.

Seši cilvēki — seši dažādi raksturi, dažādi likteņi. Taču toni noteic kapteinis. Viņu mīl, viņam tic, viņu atdarina. Un tāpēc visi spēj būt nesatricināmi mierīgi un neapvaldīti pārgalvīgi.

Starts.

«Pols» dodas uz Barnarda zvaigzni. Kodolreaktors strādā, no sprauslām plūst neredzamas jonu strūklas. Raķete traucas ar paātrinājumu, nemitīgi jūtama pārslodze. Pirmajā laikā grūti staigāt, grūti strādāt. Ārsts stingri seko, lai visi ievērotu noteikto režīmu. Astronauti pierod pie lidojuma apstākļiem. Samontēta oranžērija, uzstādīts radioteleskops. Sākas normāla dzīve. Pavisam maz laika aizņem reaktora, aparātu un mehānismu darba kontrole. Četras stundas dienā paredzētas obligātas nodarbības specialitātē. Pārējo laiku katrs izlieto pēc savas patikas. Stūrmanis komponējis dziesmiņu — to dzied visa apkalpe. Saha entuziasti stundām ilgi nosēž pie galdiņa. Astrofiziķis lasa oriģinālvalodā Plutarhu…

Kuģa žurnālā īsi ieraksti: «Lidojums turpinās. Reaktors un mehānismi strādā nevainojami. Pašsajūta teicama.» Un pēkšņi gandrīz vai kliedziens: «Raķete izgājusi aiz televīzijas uztveršanas robežām. Vakar skatījāmies pēdējo pārraidi no Zemes. Cik grūti šķirties no dzimtenes!» Atkal rit dienas. Ieraksts žurnālā: «Uzlabojām optisko sakaru uztveršanas antenu. Ceram saņemt signālus no Zemes vēl dienas septiņas astoņas.» Viņi priecājās kā bērni, kad sakarus varēja uzturēt vēl divpadsmit dienas …

Nemitīgi palielinot ātrumu, raķete traucās uz Barnarda zvaigzni. Pagāja mēneši. Kodolreaktors darbojās ārkārtīgi precīzi. Degvielas patēriņš stingri saskanēja ar aprēķiniem — ne miligrama vairāk.

Katastrofa notika pēkšņi.

Kādu dienu — tas bija astotajā lidojuma mēnesī — pēkšņi mainījās reaktora darba režīms. Kādas blakus reakcijas dēļ radās straujš degvielas pārtēriņš. Kuģa žurnālā parādījās īss ieraksts: «Nezinām, kas ir par iemeslu blakus reakcijai.» Jā, toreiz vēl nezināja, ka niecīgi piejaukumi kodoldegvielā dažkārt spēj mainīt reakcijas norisi…

Aiz loga šņāc jūra. Vējš pieņēmies spēkā, viļņi vairs nečalo — tie nikni sprauslo, triekdamies pret krastu. Kaut kur iztālēm dzirdami smiekli. Es nevaru, es nedrīkstu domāt par ko citu. Es gandrīz redzu šos ļaudis raķetē. Es pazīstu viņus — un varu iedomāties, kā tas notika. Iespējams, ka sīkumos kļūdos, — bet vai tam kāda nozīme? Kaut gan nē — pat sīkumos nekļūdīšos. Esmu pārliecināta, ka notikumi risinājās šādi.

Retortē — virs degļa — burbuļodams vārījās brūns šķidrums. Uz stikla plaiksnījās sarkanas uguntiņas. Inženieris klusiem soļiem iegāja kajītē…

Retortē putodams vārījās brūns šķidrums. Brūni tvaiki pa spirālveida cauruli plūda kondensatorā. Kapteinis uzmanīgi pētīja mēģeni ar tumšsarkanu pulveri. Durvis atvērās. Degļa liesma noraustījās un sāka plivināties. Kapteinis atskatījās. Durvīs stāvēja inženieris.

Inženieris bija uztraukts. Viņš prata savaldīties, bet balsī bija jaušams uztraukums. Tā bija svešāda, skaļa, nedabiski stingra. Inženieris centās runāt mierīgi, tomēr nespēja.

— Apsēdies, Nikolaji — kapteinis pastūma viņam tuvāk krēslu. — Es vakar izdarīju aprēķinus, un rezultāts bija tāds pats … Nu, apsēdies taču!..

— Ko tagad iesāksim?

— Ko iesāksim? — kapteinis paskatījās pulkstenī. — Līdz vakariņām vēl ir piecdesmit piecas minūtes. Tātad mēs pagūsim parunāties. Izziņo, lūdzu, visiem!

— Labi, — inženieris mehāniski atbildēja. — Es pateikšu. Jā, es pateikšu.

Viņš nesaprata, kāpēc kapteinis tā vilcinās. Ar katru mirkli «Pola» ātrums palielinājās, lēmums bija jāpieņem nekavējoties.

— Paskaties! — kapteinis teica, sniegdams viņam mēģeni. — Tevi tas droši vien interesēs. Tur ir dzīvsudraba cinobrs. Velnišķīgi pievilcīga krāsa. Tomēr parasti tā gaismā kļūst tumšāka. Es izdibināju cēloni — viss atkarīgs no dispersijas pakāpes. .

Viņš ilgi klāstīja inženierim, kā viņam izdevies iegūt gaismas izturīgu dzīvsudraba cinobru. Inženieris nepacietīgi pakratīja mēģeni. Virs galda atradās sienā iebūvēts pulkstenis, un inženieris nespēja neskatīties uz to: pusminūte — ātrums palielinājies par diviem kilometriem sekundē, vēl viena minūte — jau četri kilometri sekundē..

— Es nu iešu, — viņš pēdīgi sacīja. — Jāpaziņo pārējiem.

Kapteinis cieši aiztaisīja kajītes durvis. Nevērīgi iesprauda mēģeni statīvā. Ieklausījās. Reaktora dzesēšanas iekārta klusi sīca. Dzinēji strādāja, paātrinot «Pola» gaitu.

… Pēc desmit minūtēm kapteinis nogāja lejā, kopkajītē. Pieci cilvēki, viņu sveicinot, piecēlās. Visi bija ģērbušies astronautu formas tērpā, ko uzvilka tikai retumis, svinīgos gadījumos, un kapteinis saprata: paskaidrot stāvokli vairs nav vajadzības.

— Tā … — viņš ierunājās. — Liekas, es vienīgais neattapos uzvilkt formas tērpu..

Neviens nepasmaidīja.

— Sēdieties! — kapteinis sacīja. — Kara padome. . Tā … Nu, labi. Kā pieņemts, pirmais lai iesāk jaunākais. Jūs, Ļenočka. Kas būtu darāms, kādas ir jūsu domas? — Viņš pievērsās meitenei.

Viņa atbildēja ļoti nopietni:

— Es esmu ārste, Aleksej Pavlovič. Bet jautājums ir pirmām kārtām tīri tehniskas dabas. Atļaujiet man izteikt savas domas vēlāk!

Kapteinis pamāja:

— Lūdzu. Jūs, Ļenočka, no mums esat pati gudrākā. Un, kā jau ikviena sieviete, pati viltīgākā. Varu saderēt, ka jums ir savs viedoklis. Jau ir.

Meitene neatbildēja.

— Tātad, — kapteinis turpināja. — Ļenočka runās vēlāk. Tagad tu, Sergej.

Astrofiziķis paplēta rokas.

— Ar manu specialitāti tam arī nav sakara. Stingra viedokļa man nav. Bet to es zinu, ka lidojumam uz Barnarda zvaigzni degvielas pietiks. Kāpēc lai griežamies atpakaļ no pusceļa?

— Kāpēc? — kapteinis pārvaicāja. — Tāpēc, ka atgriezties no turienes mēs vairs nevarēsim. No pusceļa varam. No turienes — vairs ne.

— Piekrītu, — astrofiziķis domīgi sacīja. — Kaut gan, vai tā ir, ka nevaresim atgriezties no turienes? Paši, protams, mēs neatgriezīsimies. Bet mums taču atlidos pakaļ. Redzēs, ka mēs neatgriežamies, un atlidos pakaļ. Astronautika attīstās.

— Attīstās, — kapteinis pavīpsnāja. — Ar laiku.. Tātad vajadzētu lidot tālāk? Vai es pareizi sapratu? Labi. Tagad tu, Georgij. Vai tavu specialitāti tas skar?

Stūrmanis pielēca kājās, atgrūda krēslu.

— Apsēdies! — kapteinis teica. — Apsēdies un runā mierīgi! Nelēkā!

— Nekādā gadījumā negriezties atpakaļ! — stūrmanis gandrīz vai kliedza. — Tikai uz priekšu! Par spīti neiespējamībai — uz priekšu! Nē, nu padomājiet taču, ka var atgriezties? Vai tad mēs nezinājām, ka ekspedīcija būs grūta? Zinājām! Un te gadās sadurties ar pirmajām grūtībām — un mēs esam gatavi atkāpties.. Nē, nē, tikai uz priekšu!

— Tā-a, — kapteinis gari novilka. — Par spīti neiespējamībai — uz priekšu! Skaisti … Bet ko domā inženieri? Jūs, Ņina Vladimirovna, tu, Nikolaj?

Inženieris paskatījās uz sievu. Tā pamāja, un viņš sāka runāt. Viņš runāja mierīgi, it kā skaļi domādams.

— Mūsu lidojums uz Barnarda zvaigzni ir pētnieciska ekspedīcija. Ja mēs, seši cilvēki, uzzināsim kaut ko jaunu, izdarīsim kādu atklājumu, tam vēl nebūs nekādas vērtības. Mūsu atklājumi tikai tad iegūs vērtību, ja tie kļūs zināmi citiem, cilvēcei. Ja mēs aizlidojam līdz Barnarda zvaigznei un vairs nevaram atgriezties atpakaļ, — kāda gan nozīme mūsu atklājumiem? Sergejs teica, ka galu galā mums atlidošot pakaļ. Ticu. Taču tie, kas atlidos, paši izdarīs šos atklājumus. Kādi tad būs mūsu nopelni? Ko cilvēku labā būs paveikusi mūsu ekspedīcija?.. īstenībā mēs tikai nodarīsim ļaunumu. Jā, ļaunumu. Uz Zemes gaidīs mūsu ekspedīcijas atgriešanos. Gaidīs gluži veltīgi. Ja mēs atgriežamies tūlīt, laika zudums samazināsies līdz minimumam. Izlidos jauna ekspedīcija. īstenībā mēs paši arī izlidosim.

Kaut ari ies zudumā daži gadi, toties mūsu iegūtie materiāli nonāks uz Zemes. Bet tagad mums šādas iespējas nav… Lidot tālāk? Kādā nolūkā? Nē, mēs — Ņina un es — esam pretī. Vajag griezties atpakaļ. Nekavējoties.

Iestājās ilgs klusums. Tad Ļena ievaicājās:

— Un ko domājat jūs, kapteini?

Kapteinis skumji pasmaidīja:

— Es domāju, mūsu inženieriem taisnība. Skaisti vārdi ir tikai vārdi vien. Turpretī veselais saprāts, loģika, aprēķini — viss runā inženieriem par labu. Mēs lidojam, lai izdarītu atklājumus. Un, ja šos atklājumus nenogādās uz Zemi, tiem nav ne graša vērtības. Nikolajam ir taisnība, tūkstoškārt taisnība …

Zarubins piecēlās, smagi pārsoļoja pāri kajītei. Staigāt vedās grūti: trīskāršā pārslodze, ko radīja raķetes paātrinājums, saistīja kustības.

— Variants ar- palīdzības gaidīšanu atkrīt, — kapteinis turpināja. — Paliek divas iespējas. Pirmā — griezties atpakaļ uz Zemi. Otra — lidot uz Barnarda zvaigzni… un tomēr atgriezties no turienes uz Zemi. Atgriezties, kaut arī gājusi zudumā degviela.

— Kā to izdarīt? — inženieris vaicāja.

Zarubins piegāja pie krēsla, apsēdās, nogaidīja ar atbildi.

— Es nezinu, kā. Bet mums ir laiks. Līdz Barnarda zvaigznei vienpadsmit mēnešu ko lidot. Ja jūs nolemsiet, ka jāgriežas atpakaļ tūliņ, mēs to darīsim. Taču, ja jūs ticat, ka vienpadsmit mēnešu laikā izdosies kaut ko izdomāt, izgudrot, tad… tad par spīti neiespējamībai — uz priekšu!.. Tā tas ir, draugi. Ko jūs tagad teiksiet? Kaut vai jūs, Ļenočka?

Meitene šķelmīgi samiedza acis.

— Kā ikviens vīrietis, jūs esat ļoti viltīgs. Varu saderēt, ka jums kaut kas jau ir padomā.

Kapteinis skaļi iesmējās:

— Paspēlēsiet! Nekas man nav padomā. Bet vēl ir vienpadsmit mēnešu. Sajā laikā var kaut ko izdomāt.

— Mēs ticam, — inženieris teica. — Stingri ticam. — Viņš brīdi klusēja. — Kaut gan, taisnību sakot, nevaru iedomāties, kā mums izdosies izkulties sveikā. «Polam»

paliks astoņpadsmit procentu degvielas. Astoņpadsmit vajadzīgo piecdesmit vietā … Bet, ja jūs reiz sakāt, — ar to pietiek. Dodamies uz Barnarda zvaigzni! Kā Geor- gijs saka, par spīti neiespējamībai — uz priekšu!

Klusi pa brīžam iečīkstas durvis. Vējš šķirsta lapas, lodā pa istabu, piepildīdams to ar valgo jūras smaržu. Smarža — tā ir apbrīnojama. Raķetēs smaržas nav. Kondicionēšanas ierīces attīra gaisu, uztur vajadzīgo mitrumu un temperatūru. Taču kondicionēts gaiss ir bez garšas, kā destilēts ūdens. Vairākkārt ir izmēģināti mākslīgo smaržu ģeneratori; līdz šim no tā vēl nekas prātīgs nav iznācis. Parastā — Zemes gaisa aromāts ir ļoti komplicēts, to atveidot nav viegli. Tā arī pašlaik.. Es jūtu ir jūras smaržu, ir valgo rudens lapu smaržu, ir tikko jaušamu smaržūdeņu aromu un brīžiem, kad vējš pastiprinās, zemes smaržu. Un vēl — vieglu krāsas smaržu.

Vējš šķirsta lapas… Uz ko cerēja kapteinis? Tieši viņam taču vajadzēs «kaut ko izdomāt». īstenībā kuģī vienīgi viņš ir pieredzējis astronauts.

Zarubins, protams, var rēķināties ar apkalpes — stūrmaņa, inženieru, astrofizika, ārsta palīdzību. Bet tā nāktu vēlāk. Vispirms vajag «kaut ko izdomāt». Tāda ir kuģa komandiera specialitāte.

Es esmu ārste, bet es esmu lidojusi un zinu, ka brīnumi nenotiek. Kad «Pols» sasniegs Barnarda zvaigzni, raķetē būs vairs tikai astoņpadsmit procentu degvielas. Astoņpadsmit — no piecdesmit…

Brīnumi nenotiek. Tomēr, ja kapteinis man vaicātu, vai es ticu, ka viņš atradīs izeju, es atbildētu: «Jā.» Atbildētu tūdaļ, nevilcinoties: «Jā, jā, jā!» Brīnumiem es neticu, bet stingri ticu cilvēkiem.

Nākamajā rītā es palūdzu pārzinim, lai viņš parāda man Zarubina gleznas.

— Jāuzkāpj augšstāvā, — viņš teica. — Tikai… Sakiet — vai jūs izlasījāt visu?

Viņš neuzklausīja manu atbildi, pamāja.

— Saprotu. Tā jau es domāju. Jā, kapteinis uzņēmās lielu atbildību … Vai jūs būtu viņam ticējusi?

— Jā.

— Es arī.

Viņš ilgi klusēja, kodīdams lūpas. Tad piecēlās, sakārtoja brilles.

— Labi, iesim.

Pārzinis viegli kliboja. Mēs lēnā solī gājām pa arhīva gaiteņiem.

— Par to jūs vēl lasīsiet, — pārzinis teica. — Ja nemaldos, otrajā sējumā, simtajā lappusē un tālāk. Zarubins gribēja atminēt renesanses laikmeta itāliešu mākslinieku noslēpumus. Ar astoņpadsmito gadsimtu eļļas glezniecībā sākās pagrimums — es šeit domāju tehniku. Daudz kas šķita bez miņas pagaisis. Mākslinieki neprata sastādīt krāsas, kas būtu ir spilgtas, ir izturīgas. Jo spilgtāki toņi, jo ātrāk gleznas kļuva tumšas. Sevišķi tas sakāms par zilām un gaišzilām krāsām. Bet Zarubins … Jūs jau redzēsiet.

Zarubina gleznas karājās šaurā, saules pielietā galerijā. Pirmais, kas dūrās acīs, — katrs audekls bija apgleznots ar vienu vienīgu krāsu — sarkanu, zilu, zaļu. .

— Tās ir etīdes, — pārzinis teica. — Tehnikas izmēģinājumi, nekas vairāk. Palūk — «Etīde zilos toņos».

Gaišzilās debesīs viena otrai blakus lidoja divas smalkas cilvēku figūriņas ar piesprādzētiem spārniem — vīrietis un sieviete. Gleznots bija ar zilu krāsu, taču es nekad vēl nebiju redzējusi tik bezgalīgu toņu daudzveidību. Debesis izskatījās kā naktī, gleznas apakšējā kreisajā stūrī zili melnas un pretējā stūrī dzidras, pusdienas tveices pilnas. Cilvēki un spārni lāsmoja gaišzilos, zilos un violetos toņos. Vietumis krāsas bija spēcīgas, spilgtas, mirdzošas, vietumis — maigas, klusinātas, dzidras. Blakus šai etīdei Degā glezna — «Zilās dejotājas» liktos blāva, trūcīgām krāsām.

Tepat atradās arī citas gleznas. «Etīde sarkanos toņos»: divas koši sarkanas saules pār nepazīstamu planētu, ēnu un pusēnu haoss — no asinssarkanām līdz gaiši sārtām. «Etīde brūnos toņos»: teiksmains, fantastisks mežs …

-- Zarubins fantazēja, — pārzinis teica. — Viņš tikai izmēģināja savas krāsas. Bet vēlāk …

Pārzinis apklusa. Es nogaidīju, vērdamās zilajos, necaurredzamajos briļļu stiklos.

— Palasiet tālāk! — viņš klusu teica. — Pēc tam es jums parādīšu citas gleznas. Tad jūs sapratīsiet.

… Es lasu, cik vien ātri varu, — cenšos uztvert galveno …

«Pols» lidoja uz Barnarda zvaigzni. Raķete bija sasniegusi maksimālo ātrumu, dzinēji sāka strādāt ar bremzēšanas režīmu. Spriežot pēc īsajiem ierakstiem kuģa žurnālā, viss norisa normāli. Avārijas neatgadījās, slimot neviens neslimoja. Arī pats kapteinis, kā vienmēr, bija mierīgs, paļāvīgs, jautrs. Viņš joprojām daudz nodarbojās ar krāsu tehnoloģiju, gleznoja etīdes …

Par ko viņš domāja, palicis viens savā kajītē? Ne kuģa žurnāls, ne personiskā dienasgrāmata nedod atbildi uz šo jautājumu. Bet ir kāds interesants dokuments — inženieru ziņojums. Tajā ir runa par kļūmēm dzesēšanas sistēmā. Pasausa, lakoniska valoda, tehniski termini. Bet starp rindām es lasu: «Draugs, ja esi pārdomājis, tas ļaus tev pagriezt atpakaļ. Atkāpties ar cieņu. .» Un turpat uzraksts ar kapteiņa roku: «Dzesēšanas sistēmu remontēsim, kad būsim sasnieguši Barnarda zvaigznes planētu.» Tas skan tā: «Nē, draugs, es neesmu pārdomājis.»

Zarubins nebija pārdomājis. Viņš vadīja «Polu» par spīti neiespējamībai — uz priekšu.

Pēc deviņpadsmit mēnešiem kopš izlidošanas dienas raķete sasniedza Barnarda zvaigzni. Nespodrajai, sarkanajai zvaigznei atklāja vienu planētu, izmēru ziņā tikpat lielu kā Zemi, bet klātu lediem. «Pols» mēģināja nosēsties. Jonu strūkla, kas plūda pa raķetes sprauslām, izkausēja ledu, un pirmais mēģinājums neizdevās. Kapteinis izraudzīja citu vietu — un atkal ledus sāka kust.. Sešas reizes «Pols» mēģināja nosēsties, kamēr izdevās uztaustīt zem ledus granīta klinti.

Kopš tā brīža kuģa žurnālā ieraksti izdarīti ar sarkanu tinti. Saskaņā ar tradīcijām tā tiek atzīmēti atklājumi.

Planēta bija nedzīva. Tās atmosfēras sastāvā bija gandrīz vienīgi skābeklis, taču uz šīs ledū kaltās planētas nebija neviena dzīva organisma, neviena auga. Termometrs rādīja piecdesmit grādu zem nulles. «Neizdevusies planēta,» rakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā, «toties kāda zvaigzne! Atklājumu lavīna …»

Jā, tā bija vesela atklājumu lavīna. Pat šobrīd, kad zinātne par zvaigžņu uzbūvi un evolūciju spērusi milzu soli uz priekšu, pat šobrīd «Pola» ekspedīcijas izdarītie atklājumi daudzējādā ziņā saglabājuši savu nozīmi. Barnarda zvaigznes tipa «sarkano punduru» gāzes apvalka pētījumi vēl arvien ir ļoti pilnīgi un precīzi.

Kuģa žurnāls … Zinātniskā darba pārskats … Astrofizika rokraksts ar zvaigžņu evolūcijas paradoksālu hipotēzi… Un beidzot tas, ko es meklēju: komandiera pavēle par atgriešanos. Tas ir negaidīti, neticami. Un, arvien vēl neticēdama, es aši pāršķiru lapas. Ieraksts stūrmaņa dienasgrāmatā. Tagad es ticu, zinu — tas noticis tā.

Kādu dienu kapteinis teicis:

— Pietiek! Jāgriežas atpakaļ.

Pieci cilvēki klusējot skatījušies Zarubinā. Vienmērīgi tikšķējis pulkstenis …

Pieci cilvēki uzlūkoja kapteini. Viņi gaidīja.

— Jāgriežas atpakaļ, — kapteinis turpināja. — Jūs zināt, palicis astoņpadsmit procentu degvielas. Tomēr izeja ir. Pirmām kārtām — jāpadara raķete vieglāka. Jānoņem visa elektronu aparatūra, izņemot kursa koriģēšanas iekārtu … — Viņš redzēja, ka stūrmanis grib ko iebilst, un ar žestu apturēja viņu: — Tā ir vajadzīgs. Aparāti, iztukšoto tvertņu iekšējās šķērssienas, daļa oranžērijas. Un galvenais — smagās elektronu iekārtas. Bet tas vēl nav viss. Galvenais degvielas patēriņš saistīts ar nelielo paātrinājurņu lidojuma pirmajos mēnešos. Nāksies samierināties ar neērtībām: «Polam» jāuzsāk lidojums nevis ar trīskāršu, bet ar divpadsmitkārtīgu paātrinājumu.

— Pastāvot tādam paātrinājumam, raķetes vadīšana nav iespējama, — inženieris iebilda. — Pilots nevarēs…

— Zinu, — kapteinis viņu skarbi pārtrauca. — Zinu. Pirmajos mēnešos raķeti vadīs no šejienes, no planētas. Seit paliks viens cilvēks … Klusu! Es teicu — klusu! Iegaumējiet: citas izejas nav. Tā būs. Tagad tālāk. Jūs, Ņina Vladimirovna un tu, Nikolaj, nevarat palikt: jūs gaidāt bērnu. Jā, es zinu. Jūs, Ļenočka, esat ārste, jums jālido. Sergejs ir astrofiziķis. Ari viņš lidos. Georgi- jam nepietiks izturības. Tāpēc palikšu es. Vēlreiz — klusu! Būs tā, kā es sacīju.

. . Manā priekšā Zarubina izdarītie aprēķini. Es esmu ārste, gluži visu es nesaprotu. Tomēr to es redzu skaidri: aprēķini izdarīti, kā mēdz teikt, ņemot vērā pēdējās iespējas. Līdz pēdējai iespējai atvieglota raķete, līdz pēdējai iespējai palielinātas starta pārslodzes. Liela daļa oranžērijas paliek uz planētas, un tāpēc astronautiem aprēķinātā deva ir niecīga — daudz zemāka par pieņemtajām normām. Demontēta raķetes avārijas enerģētiskā sistēma ar diviem mikroreaktoriem. Demontēta gandrīz visa elektronu iekārta. Ja ceļā atgadītos kaut kas neparedzēts, atgriezties uz Barnarda zvaigzni raķete vairs nespēs. «Risks kubā» — tā stāv rakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā. Un turpat tālāk: «Bet tam, kurš paliek šeit, — risks desmitajā, simtajā pakāpē …»

Zarubinam būs jāgaida četrpadsmit gadu. Tikai tad pēc viņa ieradīsies cita raķete. Četrpadsmit gadu vienam, uz svešas, noledojušas planētas …

Atkal aprēķini. Galvenais — enerģija. Tā nepieciešama raķetes vadīšanai no tāluma, tā nepieciešama četrpadsmit gariem, bezgala gariem gadiem. Un atkal viss izrēķināts līdz pēdējai iespējai, skopi, bez rezerves.

Kapteiņa mītnes fotouzņēmums. Tā samontēta no oranžērijas sekcijām. Aiz caurspīdīgajām sienām redzama elektronu aparatūra, mikroreaktori. Uz jumta uzstādītas antenas vadīšanai no attāluma. Visapkārt — ledus tuksnesis. Pelēkajās, palsā dūmakā tītajās debesīs salti spulgo Barnarda zvaigzne. Tās disks četras reizes

lielāks par Saules disku, bet tikai mazliet spožāks nekā Mēness.

Es aši pāršķirstu kuģa žurnālu. Te ir viss: kapteiņa instrukcija, radiosakaru grafiks pirmajās lidojuma dienās, kapteinim piegādājamo priekšmetu saraksts … Un pēkšņi divi vārdi: ««Pols» izlido.»

Bet pēc tam seko dīvaini ieraksti. Liekas, tos izdarījis bērns: rindas blīvējas cita uz citas, burti stūraini, lauzīti. Tā ir divpadsmitkārtīgā pārslodze.

Es ar pūlēm varu salasīt vārdus. Pirmais ieraksts: «Viss kārtībā. Sasodītā pārslodze! Acu priekšā violeti plankumi …» Pēc divām dienām: «Ātrums pieaug saskaņā ar aprēķiniem. Staigāt nav iespējams, lienam rāpus …» Vēl pēc nedēļas: «Grūti, ļoti (izsvītrots) … Izturēsim. Reaktors strādā saskaņā ar aprēķināto režīmu.»

Divas lapas kuģa žurnālā ir gluži tukšas. Bet trešajā, kas noplūdusi ar tinti, šķērsām pāri rakstīts: «Tālvadības sistēma nedarbojas. Starus izkliedē kāds šķērslis. Tas (izsvītrots) … Tās ir beigas…» Bet turpat, pašā lapas malā pierakstīts gluži citādā — stingrā rokrakstā: «Tālvadība atjaunota. Jaudas indikators rāda četras vienības. Kapteinis atdod visu savu mikroreaktoru jaudu, un mēs nespējam viņu aizkavēt. Viņš upurē sevi…»

Es aizveru kuģa žurnālu. Pašlaik es varu domāt vienīgi par Zarubinu. Droši vien tālvadības traucējums viņam bija pilnīgi negaidīts. Piepeši iezvanījās indikators …

Trauksmaini skanēja indikatora kontroles zvans. Bultiņa drebēdama tuvojās nullei. Radiostars bija ceļā sastapis šķērsli, tālvadības sistēma vairs nedarbojās.

Kapteinis stāvēja pie oranžērijas caurspīdīgās sienas. Blāva, tumšsarkana saule grima aiz apvāršņa. Pa apledojušo līdzenumu slīdēja brūnas ēnas. Vējš dzenāja un virpuļoja sniega putekļus, pacēla tos palsajās, sarkanīgi pelēkajās debesīs.

Nepārtraukti skanēja indikatora kontroles zvans. Radioviļņi tika izkliedēti; to jaudas nepietika, lai vadītu

raķeti. Zarubins skatījās uz rietošo Barnarda zvaigzni. Kapteinim aizmugurē uz elektronu navigatora paneļa drudžaini plaiksnījās spuldžu ugunis.

Tumšsarkanais disks strauji grima aiz apvāršņa. Vienu mirkli uzdzirkstīja sārtas uguntiņas: pēdējie stari sašķēlās ledus adatu miriādos. Tad iestājās tumsa.

Zarubins piegāja pie aparātu pults. Izslēdza indikatora signālu. Bultiņa nostājās uz nulles iedaļas. Zarubins pagrieza jaudas regulatora rokturi. Oranžēriju piepildīja dzesēšanas sistēmas motoru dunoņa. Zarubins ilgi grieza rokturi — līdz pašam galam, līdz atdurei. Aizgāja aparātu pults otrā pusē, noņēma drošinātāju un vēl divas reizes pagrieza rokturi. Dunoņa pārauga neganti griezīgā, spalgā rūkoņā.

Kapteinis smagiem soļiem aizgāja līdz sienai, apsēdās. Rokas viņam trīcēja. Viņš izņēma mutautu, noslaucīja pieri. Piespieda vaigu pie vēsā stikla.

Vajadzēja nogaidīt, kamēr jaunie milzīgas jaudas signāli sasniedz raķeti un atstarojušies atnāk atpakaļ.

Zarubins gaidīja.

Viņam bija zudusi laika sajēga. Rēca mikroreaktori. kas tagad strādāja gandrīz uz eksplozijas robežas, kauca un stenēja dzesēšanas sistēmas dzinēji. Drebēja trauslas oranžērijas sienas. .

Kapteinis gaidīja. .

Pēdīgi kāds spēks viņam lika piecelties un pieiet pie aparātu pults. Jaudas indikatora bultiņa bija pacēlusies līdz zaļajai svītrai. Signālu jauda raķetes vadīšanai tagad bija pietiekama. Zarubins vārgi pasmaidīja un teica: «Tā ja …» — un paskatījās uz patēriņa reģistrētāju. Enerģijas patēriņš bija simt četrdesmit reižu lielāks, nekā paredzēts aprēķinā.

Tonakt kapteinis negulēja. Viņš sastādīja programmu elektronu navigatoram. Vajadzēja likvidēt novirzes, kas bija radušās pēc sakaru pārtraukšanas.

Vējš dzenāja pa klajumu sniega vālus. Virs apvāršņa iedegās nespodra polārblāzma.

Dārdēja pārslogotie mikroreaktori, atdodot enerģiju. Tas, kas bija skopi ierēķināts četrpadsmit gadiem, tagad izšķērdīgi aizplūda izplatījumā …

Sagatavojis programmu elektronu mašīnai, kapteinis

gurdi soļoja pa oranžēriju. Virs caurspīdīgā jumta spulgoja zvaigznes. Atslējies pret aparātu pulti, kapteinis lūkojās debesīs. Kaut kur tajā pusē «Pols», attīstot ātrumu, droši traucās uz Zemi.

Bija ļoti vēls, bet es tomēr devos pie arhīva pārziņa. Es atcerējos, ka viņš ieminējās vēl par kādām Zaru- bina gleznām.

Pārzinis bija nomodā.

— Es zināju, ka jūs atnāksiet, — viņš teica, aši uzlikdams brilles. — Iesim, tas ir tepat blakus!.

Blakus istabā, ko apgaismoja fluorescējošas spuldzes, karājās divas nelielas gleznas. Pirmajā brīdī es nodomāju, ka pārzinis kļūdījies. Šķiet, Zarubins nebūtu varējis to uzgleznot. Abas gleznas nemaz neatgādināja to, ko tiku redzējusi dienā: te nebija nekādu eksperimentu ar krāsām, ne fantastisku sižetu. Tās bija parastas ainavas. Vienā — ceļš un koks, otrā — mežmala.

— Jā, tas ir Zarubins, — it kā manas domas uzminējis, pārzinis teica. — Viņš palika uz planētas — jūs, protams, to jau zināt. Ko tur teikt, tas bija pārdrošs solis, bet tomēr tā bija izeja. Spriežu kā astronauts. . kā bijušais astronauts. — Pārzinis sakārtoja zilās brilles, brīdi klusēja. — Bet pēc tam Zarubins izdarīja to, ko … Nu, jūs jau zināt… Enerģiju, kas bija paredzēta četrpadsmit gadiem, viņš atdeva četrās nedēļās. Viņš atjaunoja raķetes vadīšanu, ievadīja «Polu» kursā. Nu, un, kad raķete sasniedza ātrumu, kas tuvojās gaismas ātrumam, sākās bremzēšana ar parastajām pārslodzēm; apkalpe pati vadīja raķeti. Zarubina mikroreaktoros ap to laiku enerģija jau bija gandrīz pilnīgi izsīkusi. Tur nu vairs nekas nebija līdzams. Nekas. . Tajās dienās Zarubins gleznoja šīs ainavas. Viņš mīlēja Zemi, dzīvi. .

Gleznā — lauku ceļš, kas ved kalnā. Ceļa malā — varens, sakuplojis ozols. Viņš to gleznojis Zila Diprē manierē, Barbisonas skolas manierē: pazemu, ķeburainu, dzīvības un spēka pilnu. Vējš dzenā sadriskātus mākoņus. Grāvmalā guļ akmens; liekas, nupat vēl uz tā sēdējis ceļagājējs… Katra detaļa izstrādāta rūpīgi, ar mīlestību, neparasti bagātos krāsu un gaismas toņos.

Otra glezna nav pabeigta. Tas ir mežs pavasarī. Visam cauri strāvo gaiss, gaisma, siltums … Brīnumaini zeltainie toņi… Zarubins pratis iejusties krāsu pasaulē.

— Es šīs gleznas atvedu uz Zemi, — pārzinis klusu teica.

— Jūs?

— Ja. — Pārziņā balss skanēja pavisam skumji, pat vainīgi. — Tajos materiālos, ko jūs skatījāt, trūkst beigu. Tās jāmeklē dokumentos par citām ekspedīcijām … «Pols» atgriezās uz Zemes, un tūlīt tika sūtīta glābšanas ekspedīcija. Bija darīts viss, lai raķete sasniegtu Barnarda zvaigzni, cik vien ātri iespējams. Apkalpe nolēma veikt visu ceļu ar seškārtēju paātrinājumu. Viņi planētu sasniedza un — neatrada pat oranžēriju. Desmitiem reižu riskēja ar dzīvību, tomēr neatrada … Vēlāk — tas jau bija pēc daudziem gadiem — sūtīja mani. Ceļā notika avārija… Lūk, — pārzinis pacēla roku pie brillēm. — Tomēr mēs nonācām galā. Atradām oranžēriju, gleznas … Atradām kapteiņa zīmīti.

— Kas tur bija rakstīts?

— Tikai pieci vārdi: «Par spīti neiespējamībai — uz priekšu!»

Mēs klusējot aplūkojām gleznas. Es pēkšņi sapratu, ka Zarubins tās gleznojis pēc atmiņas. Visapkārt bija ledus, biedinoši baigi spīdēja tumšsarkanā Barnarda zvaigzne, bet viņš jauca uz paletes siltas, saulainas krāsas… Anketas divpadsmitajā punktā Zarubins būtu varējis rakstīt: «Aizraujos … nē, mīlu, karsti mīlu mūsu Zemi, tās dzīvi, tās ļaudis.»

Arhīva tukšajos gaiteņos klusums. Logi pievērti, jūras vējš plivina smagos aizkarus. Vienmērīgi un neatlaidīgi veļas krastā viļņi. Liekas, tie atkārto piecus vārdus: «Par spīti neiespējamībai — uz priekšu!» Klusums, tad atskrien vilnis un izšļāc: «Par spīti neiespējamībai — uz priekšu!» Un atkal klusums …

Gribas atbildēt viļņiem: «Jā, tikai uz priekšu, vienmēr uz priekšu!»

OTRS CEĻŠ

Es esmu astronauta Hajutina dubultnieks.

Cik man zināms, dubultnieku nebija daudz: ap trīssimt cilvēku, ne vairāk. Mūsu dienās maz ir tādu, kas atceras, ko nozīmē būt astronauta dubultniekam.

Dubultnieki sāka rasties gadu vai divus pirms divdesmitā gadsimta beigām. Tas bija pirmā starpplanētu lidojuma priekšvakarā. Tajā laikā notika jonu kuģu pārbaudes lidojumi, un, sasniedzot zināmu ātruma

slieksni, parasti pārtrūka sakari. Kosmisko sakaru stacijas saņēma aprautas, līdz nepazīšanai sagrozītas frāzes. Tad arī sāka ieviesties dubultnieki. Pamatā ir vienkārša doma: divi cilvēki, kas ilgu laiku uzturas kopā, pamazām daudz ko pārņem viens no otra un spēj saprast viens otru jau no pusvārda. Dubultnieki — tas, protams, ir pārspīlējums. Tomēr, ja uz Zemes palicis cilvēks, kas līdz tam vairākus gadus nešķirami bijis kopā ar astronautu, sakari kļūst daudz drošāki. Dubultniekam pietika ar vienu vārdu, izsaucienu, pat intonāciju.

Pirmo dubultnieku grupu gatavoja ļoti rūpīgi. Ar to speciāli noņēmās ievērojamākie kibernētikas speciālisti un psihologi. Vēlāk izdevās atrast cēloņus, kas izraisīja sakaru traucējumus. Arvien retāk un retāk radās vajadzība pēc dubultnieku palīdzības.

Dubultnieku sagatavošanu pārtrauca. Astronauts pēc paša vēlēšanās varēja izraudzīties sev dubultnieku. Izvēlēto personu tad apstiprināja tie, kas pārzināja astronautu sagatavošanu. Tomēr tā vairs bija vienīgi formalitāte.

Es kļuvu Hajutina dubultnieks tolaik, kad sakari darbojās bez kļūmēm. Es arī nedomāju, ka man nāksies piedalīties ziņojumu atšifrēšanā, kurus sūtījis Hajutins. Tas nepavisam nesaderējās ar manu specialitāti — antīkās pasaules vēsturi. Toreiz es nedomāju neko. Man tikai tāpat gribējās kļūt astronauta dubultniekam, viņa draugam un pilnvarotajam uz Zemes …

Kopš tā laika aizritējuši simt desmit gadu. Sen nebija dzirdēts, ka kosmiskajos sakaros aicinātu talkā dubultniekus. Un pēkšņi uzaicināja mani.

Divos pirmajos lidojumos uz zvaigznēm astronautiem vēl bija dubultnieki. Taču sakari darbojās bez kļūmēm, un beidzot sākās diskusija: vai dubultnieki ir vajadzīgi? Gandrīz visi apgalvoja — nē, nav vajadzīgi. Tomēr Hajutins pastāvēja uz sava: nāks laiks, un atkal radīsies vajadzība pēc dubultniekiem, tikai tad jau būs par vēlu tos sagatavot. Hajutinam nepiekrita. Viņa priekšā tikai piekāpās. Dubultnieki ir romantiska tradīcija, vai bija maz vērts nostāties pret to? Tā domāja visi.

Vai tiešām Hajutins būtu paredzējis to, kas tagad noticis? Ja tā, tad viņš sev izvēlējies sliktu dubultnieku.

… Pirms deviņiem gadiem Hajutins izlidoja uz Centaura Alfas sistēmu. Tajā laikā viņš bija iecelts par Kontroles Padomes priekšsēdētāju. Varētu domāt — kāda gan Kontroles Padomei daļa gar Dzirksteli? Ar šo planētu viss ir pilnīgā kārtībā. Tā ir apbrīnojami līdzīga Zemei. Vienīgā atšķirība, ka tur spīd Baltā un Oranžā. Bet Oranžā atrodas tālu no Dzirksteles. Turpretī Baltā ir tāda pati kā mūsu Saule, tikai spožāka.

Hajutins man tika daudz stāstījis par Dzirksteli. Viņš apmeklējis to savā pirmajā lidojumā. Pēc tam viņš lidojis uz Sīriusu, Altairu. Taču visbiežāk mēs ar viņu runājām par Alfu un tās planētām. Tur viņam atgadījās kļūme — vienīgā visā šajā laikā. Toreiz viņš lidoja uz Tanifu. Maori valodā «tanifa» nozīmē «pūķis». Tanifa, kas riņķo apkārt Oranžajai, patiešām līdzinās pūķim. Hajutins un vēl četri astronauti pirmie spēra kāju uz šīs planētas. Atgriezās vienīgi Hajutins. Viņš ar pūlēm bija aizkļuvis līdz Dzirkstelei un ilgi ārstējās. Viņam bija lauzts mugurkauls. Tāda ir Tanifa. Trīskāršs smaguma spēks, versmīga migla, lavas ezeri, purvaini meži, kuros ņudz bruņu čūskas …

Hajutins atveda man no Tanifas akmeni. Man ir daudz akmeņu no citām planētām, tie sakrauti istabas kaktā, īpaši skaisti ir spoguļgludie akmeņi, kas atvesti no Ausmas, Sīriusa sistēmas planētas. Uz Ausmas ir apbrīnojami vienmērīgi un rāmi vēji. Gadsimtiem ilgi tie pūš vienā virzienā, līdz spīdumam nopulējot akmeņus. Turpretī tie akmeņi, ko Hajutins pacēlis Prociona tuvumā, uz Floras, spulgo dziļi melnā krāsā. Mani mīļākie akmeņi ir dzeltenie, no Norda Volf-359 sistēmas. Tie ir savīti spirālē kā gliemežnīcas un smaržo pēc skujām.

Tanifas sarkanās lavas atlūznis glabājas atsevišķi, kastē. Lavas iekšienē — kamolā savijušies čūskulēni, kas atgādina saliektas naglas. Ja akmeni aplūko pret spožu gaismu, iekšienē uzdzirkstī un dziest ļaunas uguntiņas. Tāpēc izskatās, ka čūskas sākušas locīties, cenšoties izlauzties no sastingušās lavas.

Jā, tāda ir Tanifa. Bet Dzirkstele ir citāda; tā atgādina Vidusjūras piekrasti. Tikai krāsas tur ir vēl spožākas, it kā nule ar laku pārklātas.

Par savu lidojumu uz Dzirksteli Hajutins man pavēstīja pilnīgi negaidot. Es vaicāju:

— Kālab tu lido?

Tovakar mes sēdējam uz kraujas un veramies jurā. Mēs gaidījām, kad uzlēks Mēness. Virs ūdens jau plaiksnījās violeti atspulgi. Atmosfēru uz Mēness radīja, kamēr Hajutins atradās lidojumā, un viņš vēl nebija pieradis redzēt violetu lēktu. Taču visā mūsu pazīšanās laikā man nekad nebija nācies viņam kaut ko jautāt divas reizes.

— Kālab tu lido? — es vēlreiz vaicāju. — Kas tur atgadījies?

— Nezinu, — Hajutins atbildēja.

Es sapratu — viņš tiešām nezina. Viņš tikai kaut ko nojauš, un tā ir vēl ļoti miglaina nojauta. Miglaina un trauksmes pilna.

— Nezini un tomēr lido?

Viņš raudzījās jūrā. Virs apvāršņa iznira granāt- sarkana svītriņa. No tās izplūda violeti stari, un tai pašā mirklī nakts sašķēlās violetās debesīs un zilgan- melnā jūrā.

— Dzirkstele ir tālu, — Hajutins teica. — Ziņas, ko mēs šodien saņemam, izsūtītas pirms vairāk nekā piecdesmit mēnešiem. Neviens nezina, kā tur izskatās šodien, šajā brīdī.

Es biju pārsteigts. Ceļš uz visām planētām citās zvaigžņu sistēmās ir tāls, nevienam tas nebija nekas jauns. Turklāt Dzirkstele bija mums vistuvākā planēta.

— Kamēr tu nokļūsi līdz Dzirkstelei, paies savi astoņi gadi, — es teicu. — Ja tur arī kaut kas atgadījies, tikpat tu nokavēsi.

— Nokavēšu, — viņš piekrita. — Kaut gan es lidošu piecus gadus. Es dodos turp viens, ar fotonu izlūkraķeti.

Par fotonu izlūkraķetēm biju dzirdējis. Tie bija ātri, bet vēl ļoti nedroši kosmiskie kuģi. Parasti tos vadīja autopiloti. Es nospriedu, ka uz Dzirksteles noticis kaut kas ārkārtējs.

— Uz ilgu laiku? — es apvaicājos.

Virs jūras pacēlās Mēness. Pāri viļņiem klājās smaragdzaļš tiltiņš. Jūra, kas līdz šim šķita melna plakne, tūdaļ ieguva dziļumu. Nekāds krāsu savienojums nerada

tik reālu dziļuma izjūtu kā šis melnzaļais mirdzums. Bet zaļganais Mēness, saplacināts, izplūdis, ātri kāpa virs apvāršņa, izstarodams spožas, citrondzeltenas gaismas straumes.

— Uz ilgu laiku, — Hajutins atbildēja.

Mēs gājām mājup. Taciņa no kraujas uz jūru, dārzs, manas mājiņas stikla sienas — viss zaigoja smaragda zaļumā. Tā ir burvības krāsa. To izstaroja visas bērnībā dzirdētās pasakas. Tāpat arī manas atmiņas un pagātnes ainas iznirst no smaragdzaļas dūmakas. Es priecājos par Hajutina apciemojumu: mēnesnīcas naktīs darbs man nešķīrās.

Kā parasti, Hajutins no rīta aizbrauca neatvadījies. Pie viņa gultas es atradu vaļā atstātu grāmatu. Uz lapas malām bija rakstīts: «Formulas melo — jo tālāk no Zemes, jo lielāks ir Zemes pievilkšanas spēks.»

No Hajutina nepienāca nekādas vēstis. Vēlāk es uzzināju, ka kaut kur ceļa vidusposmā viņš strauji palielinājis ātrumu. Es speciāli apvaicājos Zvaigžņu centrā, vai uz Dzirksteles viss ir kārtībā. Cilvēks, ar kuru es runāju, atbildēja: jā, protams, kaut gan Hajutins varējis saņemt kādu paziņojumu no Dzirksteles.

Gadi gāja. Es nebaiļojos Hajutina dēļ. Salīdzinājumā ar visiem viņa iepriekšējiem lidojumiem reiss uz Dzirksteli bija tīrā pastaiga. Reiz man paziņoja, ka Hajutins laimīgi sasniedzis Dzirksteli. Bet nebija pagājusi ne diena, kad es saņēmu vēstuli ar Augstākās Padomes zīmogu. «Sai problēmai ir ārkārtēji svarīga nozīme. Mēs nododam to vispārējai apspriešanai. Lūdzam jūs piedalīties Hajutina vietā …»

īsa vēstule un kārbiņa ar diviem kristāliem. Tajos pierakstīta no Dzirksteles saņemtā pārraide. Kā visos gadījumos, pārraide iesākās ar cipariem «99» — tas nozīmē, ka paziņojums pieskaitāms sevišķi svarīgu ziņojumu kategorijai. «100» — ziņojums adresēts n*5 tikai Zemei, bet arī cilvēkiem uz citām planētām. «107» — Kontroles Padomes priekšsēdētāja koda zīme.

Abos kristālos pierakstīta Hajutina saruna ar Saiņu, kas vada visus darbus Centaura Alfas sistēmā. Pierak

stījums sākts no sarunas vidus, ar to brīdi, kad Sains iesledzis stereogrāfu. Attēls telpisks, bet bezkrāsains.

Hajutins sēž krēslā. Viņš vēl nav novilcis pretpār- slodzes ietērpu. Aiz loga redzami starta torņi; tā ir kāda istaba raķešu starta laukumā. Telpā divi krēsli un zems galdiņš. Hajutins izskatās gandrīz tāds pats kā pēdējā mūsu tikšanās reizē. Viņam lidojums ildzis apmēram četrus mēnešus, ne vairāk.

Sains ir neliela auguma, tumšu seju, ģērbies baltā uzvalkā. Sainam pareizi sejas vaibsti, bet acis visu laiku piemiegtas. Tāpēc arī izskatās, ka viņš sevī smaida par kaut ko, kas citiem palicis apslēpts. Uz Dzirksteles ļaudis pierod miegt acis: Baltās gaisma ir spožāka par Sauli.

— Tagad, Sain, jūs runājat ne tikai ar mani vien.

Sains (viņš noregulēja stereogrāfu) aiziet atpakaļ

savā vietā, apsēžas uz krēsla elkoņa balsta. Viņš runā, vērsdamies vienīgi pie Hajutina.

— Biju domājis, ka jūs sapratīsiet! — Viņam ir skarba, netīkama balss. — Jūs pirmais bijāt uz Tanifas. Pēc tam mēs vienpadsmit reižu sūtījām turp cilvēkus. Vienpadsmit neizdošanās! Par kādu vieglprātību te vairs var būt runa? Mēs pazīstam Tanifu kā savu Dzirksteli. Pazīstam … un mīņājamies uz vietas!

— Vajag radīt vēl pilnīgākas iekārtas …

Hajutins vēl kaut ko saka, bet Saiņa smiekli noslāpē viņa vārdus.

— Dzīvot skafandros? Kam tas vajadzīgs? Neviens nebūs ar mieru dzīvot uz Tanifas skafandros. Bet mēs gribam, lai uz visas tās — saprotat, uz visas! — varētu dzīvot cilvēki. Kā uz citām planētām!

— Tas nozīmē, ka jāpārveido atmosfēra.

Sains parausta plecus.

— Uz Tanifas ir trīskārtējs smaguma spēks, jūs to zināt. — Viņš neļauj Hajutinam atbildēt. — Es zinu, ko jūs teiksiet. Vajag nogaidīt — vai nav tiesa? Nogaidīt, kamēr atrisinās gravitācijas vadības problēmu, un tad uz Tanifas visu pārveidot: smaguma spēku, klimatu, atmosfēru… Būs otra Dzirkstele. Bet mēs gribam dzīvot uz Tanifas! Kādreiz bija Zeme. Viena pati Zeme. Tad tika izveidota atmosfēra uz Marsa. Radās Zeme numurs divi. Pēc tam Venēra — tā kļuva par Zemi numurs trīs. Dzirkstele, Ausma, Flora, pat jūsu Mēness — viss ir Zemes kopijas. Būs Zeme numurs septiņdesmit un Zeme numurs tūkstotis. Vai to jūs gribat? Sakiet, biedri Hajutin, — vai tā jūs sev iztēlojaties cilvēces nākotni kosmosā: iet simtiem parseku tālu un visu pārkārtot, lai būtu tā kā uz Zemes? Bet Visums ir bezgalīgs. Tātad bezgalīgi atkārtot vienu un to pašu? Zeme, vēl viena Zeme, un atkal viena Zeme. . Baidos, par to jūs neesat padomājis …

.. Sains, protams, maldījās. Tagad gan es zinu: Hajutins sen jau bija nojautis, ko šie tur uz Dzirksteles gatavojās uzsākt. Bet es esmu vājš dubultnieks. Es nekā nebiju manījis.

īstenībā es tikai gadījuma dēļ kļuvu astronauta dubultnieks. Tas notika pirms simt desmit gadiem šeit, uz kraujas. Tolaik krauja bija pavisam citāda: klints, vietumis klāta ar sasprēgājušu zemi. Es dzīvoju teltī un rakstīju par grieķu-persiešu kariem. Es biju viens šajā Kaspijas jūras tuksnesīgajā krastā. Pusi pasaules aizņēma pelēka jūra, otru pusi — saules svelmē sakarsētas, sarkanīgas smiltis. Vēsturniekam pilsētā strādāt grūti: neizdodas iejusties tajā laikmetā, kas nodarbina prātu. Uz kraujas mani nekas netraucēja. Dažkārt man zuda laika sajūta. Naktīs cauri piekrastes bangu šalkām es dzirdēju Atēnu falangu vienmērīgo soļu dunu. Vējš dziedāja karagājiena dziesmu, un priesteri kaiju balsīs pareģoja gaidāmo uzvaru. Es mēdzu iznākt no telts un ilgi vēros zvaigžņotajās debesīs.

Un pēkšņi uzradās Hajutins. Viņš atnāca kopā ar meiteni. Viņai bija ļoti gaišas acis. Kā akmeņi, kas atnesti no planētas Ausmas. Tādās acīs vienmēr var saskatīt to, ko vēlas redzēt. Hajutins visu laiku raudzījās viņai acīs. Viņi bija nākuši no tālienes, jutās noguruši, un mana telts viņiem šķita kā pils.

Toreiz Hajutins bija vecāks par mani. Kopš tiem laikiem viņam apritējuši kādi trīsdesmit gadi, ne vairāk. Viņš ir daudz lidojis ar gaismas ātrumam tuviem ātrumiem, un viņam laiks skaitāms citādi nekā uz

Zemes. Reizēm man šķita, ka viņš vispār nekļūst vecāks. Viņam ir straujas kustības, ašs skatiens. Tomēr puika viņš bija tikai toreiz, mūsu pirmajā sastapšanās reizē. Kad iedomāju savu jaunību, man pirmām kārtām ataust atmiņā tā diena. Mēs lēcām no kraujas, ienirstot bangu putās; agrāk es to nebiju uzdrošinājies. Es viņus redzēju pirmo reizi — Hajutinu un meiteni ar gaišajām acīm. Taču mēs sapratām cits citu no pusvārda. Mēs tērzējām par visādiem niekiem un smējāmies. Es sakūru ugunskuru, un mēs sēdējām pie uguns līdz vēlai naktij. Es izskaidroju viņiem feniķiešu mākslu noteikt likteņus pēc zvaigznēm …

No rīta Hajutins man prasīja: «O, dižais prātniek, ar ko tev lai atlīdzina tevis izglābtie ceļinieki?» Teicu, ka vēlos būt viņa dubultnieks. Viņš paskatījās uz meiteni. Torīt acis viņai bija pavisam gaišas, kā debesis pirms saules lēkta. Viņa sacīja: «Vai tu spēsi saprast, ka formulas kļūdās un, jo tālāk no Zemes, jo stiprāks ir Zemes pievilkšanas spēks?» Sie vārdi ņemti no astronauta dubultnieka instrukcijas, un es nopratu, ka Hajutins jau ir izvēlējies. Bet viņa iesmējās un teica: «Lai notiek tā!» Tad viņi aizgāja. Es raudzījos viņiem nopakaļ, no kraujas varēja tālu redzēt. Viņi gāja, rokās saķērušies, un bieži atskatījās.

Pēc mēneša pasta ornitopters nometa man vēstuli no Zvaigžņu centra. Mani apstiprināja par Hajutina dubultnieku. Vēstulei bija pievienotas garu garās instrukcijas.

Vēlāk Hajutins bieži dzīvoja pie manis uz kraujas. Mēs reti satikāmies pilsētās, parasti viņš atbrauca šurp pie manis.

Tagad krauja slīkst koku zaļumā. Es atvedu mājiņu, iestādīju vītolus. Ziemu es pavadu pilsētās, bet katru pavasari atgriežos uz šejieni. Kādreiz es ar pūlēm atradu savu krauju. Cik tālu vien sniedza skatiens, visu klāja sarkani krūmi; šķiet, tie bija atvesti no Venēras. Kilometrus divdesmit no kraujas uzcēla eksperimentālu raķešu starta laukumu. Dienu un nakti man pāri trauc raķetes. Esmu apradis ar šo skanīgo dūkoņu. Raķetes aizlido un atlido vienmēr no viena punkta debesīs. Pazīstamās debesis ir par sevi, un šis noslēpumainais

punkts ari par sevi. Tur ir melns plankums, caur kuru dodas uz citām saulēm.

HajutinsMri devās uz šo melno plankumu.

Viņš aizlidoja, un es aizmirsu uzrakstu, ko viņš bija atstājis uz vecā piedzīvojumu romāna malām. Man šķita, viņš bija domājis par pagājušo. Es toreiz nepamanīju, ka tajā pašā lappusē divās vietās ir pasvītrots teksts.

Tagad šī grāmata guļ manā priekšā. Tā atšķirta simt deviņdesmit ceturtajā lappusē. Ar nagu pasvītrots:

— «Vispār cilvēka uzdevums,» — viņš piebilda, brīdi padomājis, — «pārvērst ikvienu vietu, kur viņš sper kāju, ziedošā dārzā.»

Un vēl vienā vietā:

«…un tad šajā vietā varēs izdzert kausu vēsa alus, kā paviljonā Proletāriešu prospekta un Dzeržinska ielas stūrī Ašhabadā.»

— Jā, Šain, par to esmu domājis, — Hajutins saka. — Mēs pārveidojam planētas, lai tās kļūtu cilvēkam māja. Tāpēc tās ir līdzīgas Zemei. Cilvēkam ir nepieciešami pilnīgi noteikti apstākļi — atmosfēras sastāvs, spiediens, temperatūra, radiācijas doza… Viss, kā ir uz Zemes. Zeme ir mūsu pirmās un labākās mājas.

— Mājas? — Šains smejas.

— Jūs nekad neesat bijis uz Zemes, — Hajutins skumji nosaka.

— Zeme ir tikai cilvēces šūpulis. — Šains smejas. — Tā teicis Ciolkovskis. Un piebildis, ka nevar mūždien palikt šūpulī. Bet jūs gribat ierīkot arvien jaunus un jaunus šūpuļus.

— Mēs ce am to, kas visvairāk atbilst cilvēka vajadzībām.

Šains nolec no krēsla malas. Viņš nostājas Hajutina priekšā un, šķiet, runā nopietni:

— Jūs atņemat cilvēkam iespēju dzīvot citās pasaulēs. Visuma neizmērojamo daudzveidību jūs gribat aizstāt ar nebeidzamām Zemes kopijām. Uz dažām planētām nav dzīvības, nav atmosfēras, nav valgmes.

Labi, lai tās top par Zemes kopijām. Bet tādas kā Tanifa … Tai ir sava pasaule, un tā ies bojā, ja Tanifu pielīdzinās Zemei. Ir divi ceļi. Viens — pārveidot planētas, piemērojot tās cilvēkam. Otrs — pārveidot cilvēku, piemērojot to planētām. Jūs, uz Zemes, redzat tikai pirmo ceļu. Tas ir ierasts: savā laikā tā iekaroja Zemi. Pareizi! Dažādos kontinentos ir vieni un tie paši apstākļi: vienāds smaguma spēks, vienāds atmosfēras sastāvs, vienāda radiācija, vienāda gadalaiku maiņa… Kosmosā ir citādi. Tomēr cilvēki joprojām pielāgo planētas cilvēkam. Bet kāpēc nevarētu pārveidot cilvēku tā, lai viņš atbilstu turienes apstākļiem? Pirms simt gadiem mums nebija izvēles. Tagad ir. Mes — uz Dzirksteles — esam izvēlējušies. Vienkāršāk ir pārveidot cilvēku. Desmitiem planētu — Sīriusa, Vegas, Prociona sistēmās — tūlīt kļūs pieejamas. Cilvēcei vajadzēja vairāk nekā simt gadu, iekām tā apguva septiņas planētas. Un tā ir cilvēka iespēju robeža, kamēr viņš paliek cilvēks. Es gribu sacīt — Zemes cilvēks. Ir pienācis laiks iet citu ceļu.

— Kālab?

Hajutina balss ir mierīga. Ta medz but, kad viņš vairs nesaprot sarunu biedru.

— Es jau paskaidroju! — Sains skaišas. Viņš atnāk pie sava krēsla, piebīda to pie loga, apsēžas.

— Nē, Sain, jūs nepaskaidrojāt. Jūs mēģinājāt atrisināt sadomātu uzdevumu. Dots vienādojums ar diviem mainīgiem lielumiem. Ikvienu no šiem lielumiem iespējams mainīt.

— Primitīvi, bet tā ir.

— Jūs teicāt, ka, piemērojot planētas cilvēkam, tās zaudē savu «es». Bet kā būs ar cilvēku? Ja to pielāgos svešai planētai, vai viņš vēl paliks cilvēks?… Nē, Sain, nepārtrauciet mani. Jūs runājāt par Visuma neizmērojamo daudzveidību. Mēs saglabāsim šo daudzveidību, labi. Bet zaudējums būs lielāks. Cilvēks pārvērtīsies kādā citā saprātīgā būtnē. Zināšanas un saprāts viņam paliks. Bet viņš vairs neuzlūkos pasauli ar Zemes iemītnieka acīm, un visas gadu simteņos, gadu tūkstošos uzkrātās garīgās bagātības kļūs viņam svešas. Jau otrajā paaudzē šīs jaunās saprātīgās būtnes nesapratīs

ne mūsu mākslu, ne literatūru, vispār neko, kas veido cilvēces kultūru.

— Viņiem būs pašiem sava garīgā pasaule. Nebūs nekāda nelaime, ja Zemes skulptūras, gleznas, mūzika viņus atstās vienaldzīgus. Šūpulī visi bērni ir vienādi. Tomēr vēlāk tie izaug un runā dažādās valodās. Savā Alfas sistēmā mēs, piemēram, nezinām, kā attīstās tas dzīvības zars, kas aiziet pretējā virzienā, uz Polārzvaigzni. Dzīvības vilnis izplatās no Zemes dažādos virzienos. Tas līdzinās arvien plašākai sfērai, un, jo lielāks šīs sfēras rādijs, jo lielāka dzīvības formu atšķirība ikvienā tās punktā.

Ilgs klusums. Un tad Hajutina jautājums:

— Un ko jūs gatavojaties darīt ar Tanifu?

Šains pašūpo galvu:

— Neko. Ar Tanifu neko. Ar cilvēkiem… Mēs esam sagatavojuši jaunu ekspedīciju. — Viņš paskatās pulkstenī. — Viņi jūs gaida. Četri simti cilvēku.

— Kādi viņi ir?

— Jūs pazīstat Tanifu… Pirmām kārtām trīskārtējs smaguma spēks…

Raķešu dzinēja rūkoņa apslāpē Šaina sacītos vārdus. Viņš piebīda krēslu tuvāk Hajutinam. Nav iespējams saprast ne vārda. Redzams tikai, ka Hajutins vaibstās, klausoties Šaina stāstījumā. Tad viņš pietrūkstas kājās un gandrīz skriešus izskrien no istabas laukā. Sains,

arvien vēl kaut ko runādams, tuvojas stereogrāfam…

* * *

Šis ziņojums no Dzirksteles nācis četrus gadus. Citu ziņojumu pagaidām nav. Es nezinu, kā beidzās Hajutina un Saiņa saruna. Reizēm man šķiet, ka Hajutins atcēlis ekspedīciju uz Tanifu. Tomēr varēja būt arī citādi. Ja ļaudis uz Dzirksteles kaut ko izlēmuši, Hajutins nenostāsies visiem pretī. Un viņi, pēc visa spriežot, stingri izlēmuši. Varbūt Hajutins pats piedalījies ekspedīcijā uz Tanifu. Būtu Hajutinam cits dubultnieks, iespējams, tas atbildētu uz šiem jautājumiem …

VISUMĀ LIDOJOŠAS BALSIS

Tā ir drāma, ideju drāma.

A. Einšteins

Līdzās galdam, pie kura es sēdēju pirmajā klasē, bija logs. Tik tuvu, ka es ar roku varēju pieskarties saulē sasilušajai, raupjajai palodzei. Ritēja gadi, istabas bija citas, bet es arvien izvēlējos sev vietu tuvāk logam. Mūsu skola atradās pilsētas nomalē, augstā pakalnā. Pa logu varēja redzēt daudz ko interesantu. Bet visbiežāk es lūkojos uz radioteleskopa antenu. Antena šķita maza, kaut arī es zināju, ka tā ir milzīga — pret debesīm pavērsts trīssimt metru augsts kauss.

Man patika vērot tās dīvainās kustības. Varbūt arī tāpēc viss, ko es skolā uzzināju, kaut kā nevilšus saistījās ar antenu.

Tā bija radioteleskopa antena, ar kuru uztvēra saprātīgu būtņu signālus no citām planētām. Es biju draugos ar antenu. Kad nespēju atrisināt grūtu uzdevumu, antena mani uzmundrināja: «Nekas, tu noteikti tiksi galā! Arī man nav viegli. Arvien jāmeklē, jāmeklē, jāmeklē…» Pavasarī saules stari atstarojās no reflektora iekšējās virsmas, un klasē pie griestiem lēkāja balts zaķītis. Dienu un nakti, tveicē un salā, darbdienās un svētkos strādāja mana radioteleskopa antena.

Bet vienudien tā apstājās. Es paraudzījos logā un redzēju nekustīgu, lejup noliekušos kausu. Tad es skrēju turp. Es skrēju, cik vien ātri jaudāju: skolas pagalms, ielas, šoseja… Zem antenas mierīgi staigāja ļaudis; neviens nepievērsa man uzmanību.

Es ilgi negāju atpakaļ uz internātu. Es zināju: man prašņās, kāpēc es raudu. Ko es varēju teikt?

Kopš tās reizes teleskopa antena arvien bija nekustīga. Avīzē izlasīju, ka nu jau vairāk nekā četrdesmit gadu turpinātie mēģinājumi uztvert civilizācijas signālus no citām zvaigznēm bijuši veltīgi. Arvien vēl manā logā bija redzams antenas spraišļotais kauss. Bet saules zaķītis vairs neskraidīja pa griestiem. Reizēm man uz brīdi iešāvās prātā naiva un pārdroša doma: es kaut ko izlabošu, izdomāšu, un teleskops atkal taustīs debesis…

Es kļuvu astronome un astronomijā izvēlējos problēmu par sakariem ar citu zvaigžņu civilizācijām. Mūs, pa pusei jokojot, dēvēja par izlūkošanas zinātniekiem. Par izlūkošanas zinātnieku es biju kļuvusi grūtā laika posmā. Pēdējais, ļoti nopietnais un bezsekmīgais mēģinājums bija radījis vilšanos. Daudzi izlūkošanas zinātnieki pievērsās citām problēmām. Mums nebija nevienas stacijas, kas darbotos izlūkošanas jomā. Mums jau neatteica — mēs paši neprasījām. Mēs redzējām, ka vecie ceļi neder, bet jaunus nezinājām.

Mūsu institūtā palika trīsdesmit cilvēku, gandrīz puse no tā, cik izlūkošanas zinātnieku bija uz zemeslodes. Tika uzskatīts, ka mēs izdarām izlūkošanu pēc

pašu ierosmes. Pareizāk būtu sacīt — uz labu laimi. To mēs arī darījām. Mēs neatsacījāmies pārbaudīt gandrīz vai katru hipotēzi. Atkal un atkal apstrādājām pierakstus, kas bija iegūti noklausīšanās sardzes laikā. Mūsu inženieri izgudroja visjutīgākos radiofil- trus un konstruēja molekulāro pastiprinātāju superju- tīgas sistēmas. Mēs gatavojāmies uzsākt jaunu izlūkošanu.

Un tad divu dienu laikā viss mainījās.

Pirmās dienas vakarā es sastapu kādu cilvēku, ko pazinu joti sen. Mēs ilgi staigājām pilsētas dārzā, tad nogājām lejā krastmalā. Sijāja smalks lietutiņš. Mēs sēdējām pašā ūdens malā un sarunājāmies. Tā bija smaga saruna. Brīžiem es ieklausījos mūsu balsīs it kā no malas un domāju: «Kāpēc mēs nevaram saprast viens otru?» Vārdi krita kā aukstas lietus lāses uz apmetņa. Viss, ko tovakar teicām, darīja neiespējamu visvienkāršāko: pateikt dažus labus vārdus. Vienkārši un parasti vārdi tobrīd liktos nevietā, neīsti.

Es gāju mājup kājām, gar upes krastu. Gāju un centīgi pūlējos sev iestāstīt, ka šis cilvēks man ir vienaldzīgs. Pierādījums radās loģisks un nemaldīgs — kā ģeometriska teorēma.

Pēc tam es stāvēju uz tilta un prātoju, kā gan tā varēja notikt. Cik viegli ir pierādīt teorēmu, un cik grūti pierādīt mīlestību! Cauri pelēkajai lietus dūmakai es raudzījos uz pilsētas ugunīm un domāju: «Tās deg, un es tās redzu; ja tās nodzisīs, es redzēšu, ka to vairs nav. Viss ir vienkārši. Bet kā saredzēt mīlestību?»

Ļoti grūti izskaidrot, ko es tovakar izjutu. Es mēģinu to tikai tāpēc, lai skaidrāk būtu saprotami turpmākie notikumi.

Pie upes pūta skarbs vējš, es nosalu un steidzos mājās. Ilgi staigāju pa istabu un, kad tas kļuva neciešams, ņēmos pārcilāršavas grāmatas.

Dzīvē ir mirkļi, kad arī labsirdīgi cilvēki kļūst neže- līgi. Ar saltu niknumu es aplūkoju kopš bērnības pazīstamās lappuses. Tā jums vajag, es domāju. Un jums arī, un jums, un visiem! Man nāca smiekli, iedomājoties, ka ikvienā laikmetā cilvēki katrā ziņā iztēlojušies

signālus no kosmosa tādus, kādi tolaik bija pazīstami uz Zemes. Izgudroja radio — un domāja, ka uztvers radiosignālus. Pacēlās gaisā pirmās raķetes — sākās runas par svešu kosmisku kuģu atlidošanu. Radās kvantu optika — sāka tvarstīt gaismas starus… Viss nekam neder! Viss nepareizi! Signālus, ja tādi ir, sūta civilizācija, kas miljardus gadu vecāka par mūsējo. Signāl- civilizācijām (tas mums ir profesionāls termins) jābūt ne tikai uz augstākas attīstības pakāpes vien. Tās ir visspēcīgas, tās prot darīt visu, kas vien nav pretrunā ar dabas likumiem. Tās raidīs nevis vāji dzirdamus signālus, kādus mēs uztveram uz aparātu jutības sliekšņa, bet kolosālas jaudas signālus. Signālus, tikpat spožus kā pilsētas ugunis, ko es vēroju no tilta. Tos neredzēs vienīgi aklais! Tomēr tādus signālus mēs nepazīstam. Vai nu to vispār nav, vai…

Un tad es vienā mirklī aizmirsu savu muļķīgo aizvainojumu, ko izjutu pret cilvēci. Secinājums bija pārsteidzošs: signāli ir mūsu acu priekšā, mēs esam ar tiem apraduši un tos vairs neievērojam!

… Tā bija traka nakts. Es ne mirkli neaizvēru acis. Mani satrauca apziņa, ka atklājums ir tepat blakus.

— Tie deg, — es atkārtoju, — visi tos redz. Ja tie nodzisīs, mēs redzēsim, ka to vairs nav …

Rīta pusē es apguru un jau bez satraukuma varēju vēlreiz izsekot visai domu gaitai. Signālcivilizācijas savā attīstībā tālu aizsteigušās mums priekšā, tomēr arī tās nespēj sasniegt ātrumus, kas lielāki par gaismas ātrumu. Tās nedosies lidojumā, lai meklētu saprātīgas būtnes. Tās raidīs signālus. Un tie arī nebūs virzītie signāli, jo nav taču zināms, uz kurieni tos vērst, bet kaut kas līdzīgs saucienam: «Klausieties visi!» Tādam signālam automātiski «jādarbojas» visur, kur iedomājama augsti organizēta dzīvība. Teiksim, uz planētām, kurām ir atmosfēra. Tas nozīmē, ka uz Zemes, uz Marsa, uz Venēras jābūt viena tipa signāliem. Un galvenais — šiem signāliem jābūt ilgstošiem. Tiem jāpastāv miljoniem, pat desmit un simt miljoniem gadu. Bet kas var pastāvēt miljoniem gadu?! Tādā laika posmā sadēd pat visaugstākie kalni…

Deviņos no rita es uzsāku eksperimentu. Pati ideja bija ļoti vienkārša. Es biju atradusi jaunu ceļu, bet šo ceļu nostaigāt vajadzēja mašīnai, sērijveida loģikas mašīnai R-10. Es programmēju uzdevumu, kura jēga bija aptuveni šāda.

Pieņemsim, ka mēs esam kļuvuši visvareni. Ir nolemts raidīt signālus uz visām planētām, kur principā ir iespējamas augstākās dzīvības formas. Tajā skaitā — ari uz mums nezināmām planētām. Signāliem jādarbojas tūkstošiem, miljoniem gadu. Tiem jābūt tādiem, ko var saskatīt visas cik necik saprātīgas būtnes.

Kas tie ir par signāliem?

Es iedarbināju mašīnu un pēc tam aiznesu programmas kopiju saviem biedriem. Mums ir pieņemts jaunās hipotēzes pakļaut visgraujošākai kritikai. Mēs pārbaudām jaunās idejas kā metālu, kas paredzēts atbildīgas iekārtas būvei. Un turklāt: mēs dažreiz smejamies.

Es atgriezos savā laboratorijā. Mašīna strādāja. Kontroles ierīces rādīja, ka mašīna saņem arvien jaunu un jaunu informāciju. Pēc mašīnas pieprasījuma informācija tika pārraidīta no centrālajām glabātāvām.

Šādas mašīnas mēs dažu labu reizi izmantojām savu hipotēžu pārbaudei. Mašīnas nekad nesmējās. Taču tās pašos pamatos sagrāva visasprātīgākās idejas. Reiz mēs aprēķinājām, ka R-10 tipa mašīna vidēji deviņās minūtēs spēj galīgi sagraut kārtējo «izlūkošanas zinātnes» hipotēzi…

Es skatījos pulkstenī. Laboratorijā drūzmējās visi mūsējie. Un visi skatījās pulksteņos. Pagāja četrdesmit minūtes, mašīna strādāja, un mēs redzējām, ka tā nosūta arvien jaunus un jaunus pieprasījumus. Divpadsmit minūtes mašīna rakņājās Starptautiskās astrofizikas savienības informācijas arhīvos. Četras minūtes tā konsultējās ar Pulkovas observatoriju. Un piepeši notika kaut kas pilnīgi negaidīts: mašīna ilgstoši sazinājās ar Kinoarhīva informācijas biroju. Nezinu, ko tur meklēja tās elektronu amata brāļi, bet meklēšana turpinājās vairāk nekā trīs stundas.

Mēs gaidījām. Kāds iedomājās pazvanīt, lai pusdienas mums atnes uz šejieni, uz laboratoriju. Mašīna sazinā

jās ar visdažādākajām organizācijām. Bija tā, it kā cilvēks aizgūtnēm bez mitas uzstādītu jautājumus.

Sešos vakarā mani piespieda aiziet. Es iegāju bibliotēkā un atgūlos uz dīvāna. Mani apsolīja pamodināt pēc stundas. Kad pamodos, pukstenis rādīja bez piecām minūtēm divpadsmit. Es skriešus devos pie R-10. Mašīna strādāja. Man teica, ka kopš pulksten deviņiem mašīna apstrādājot datus par Marsu un Venēru.

Mēs sēdējām visu nakti. Gandrīz bez mitas zvanīja telefons, mūs iztaujāja, — bet ko mēs varējām atbildēt?… Signāliem vajadzēja būt kaut kam plaši pazīstamam, ikdienišķam. Un mēs sapratām: nebūs viegli pārvarēt ieradumu un citādām acīm saredzēt to, kas no laika gala uzskatīts par Zemei raksturīgu parādību…

Astoņos rītā mašīna darbu bija beigusi. Naktī bija atlidojuši astronomi no Maskavas, Melburnas un Ota- vas. Istabā visiem nebija vietas, un daudzi sēdēja gaitenī. Mūsu priekšnieks piegāja pie mašīnas burtu spiežamā aparāta, nospieda taustiņu, un mašīna īsi no- klakšķināja:

«Polārblāzmas.»

Mēs apmulsām. Doma par polārblāzmām mums radās jau iepriekšējā vakarā, bet mēs nezin kādēļ to noraidījām. Cits citu pārtraukdami, mēs formulējām pirmo jautājumu:

— Polārblāzmas izraisa procesi uz Saules. Vai tā nav?

«Jā,» mašīna atbildēja. «Signālus nes korpuskulu plūsmas, kas nāk no Saules. Ilgstošiem signāliem lietderīgāk izmantot vietējo enerģiju. Polārblāzmu signalizējošā daba izpaužas likumsakarīgā krāsu maiņā.»

Sacēlās tāds troksnis, ka es nekā nevarēju saprast. Mašīnu apbēra ar desmitiem jautājumu, bet priekšnieks teica: «Ne visi reizē! Vispirms mums jādabū zināt, kā tieši… Vārdu sakot, kā viņi maina signālu krāsu.»

Viņš programmēja jautājumu, un mašīna atbildēja:

«Periodiskums divarpus gada. Ilgums pusotras, divas stundas. Ik pēc katriem divarpus gadiem analogi signāli novērojami arī Venēras un Marsa polārblāzmās. Labākais apraksts, pēc Dioni datiem, Islandē 1865. gadā.»

Pēc stundas mums atveda Dioni grāmatas mikrofilmu. Lūk, kā tur bija aprakstīta šī blāzma:

«Mums padeva ziņu, ka sākšot spīdēt polārblāzma, un mēs cik vien ātri spēdami uzrāpāmies uz visaugstākās mājas jumta fortā. Zenīta apkaimē iekvēlojās balts mākonis. Sākumā iegaismojās mākoņa malas, pēc tam tas uzliesmoja, un balta gaisma pārplūdināja debesis un jūru. Sajā ziemeļu gaismā skaidri iezīmējās mūsu šonera takelāža. Tad cauri baltajai gaismai, kas staroja pilnā spožumā, mēs ieraudzījām sarkanu lenti. Tas nebija aprakstos bieži sastopamais loks, bet vijīga gaismas lente ar labi iezīmētām kontūrām. Pēkšņi sarkanā lente nodzisa. Debess izskatījās tukša, bet drīz vien lente iespulgojās no jauna. Pēc tam sarkano lentes krāsu nomainīja dzeltena. Šīs gaišās joslas, šķiet, bija saskaņotas viena ar otru. Pusstundas laikā tās parādījās un dzisa ik pēc vienādiem laika sprīžiem, un pēc tam mēs ieraudzījām krāsainu staru kūli. Gari, mirdzoši stabi slējās augšā — neatvairāmi un aši. Tie bija dažādā krāsā — no dzeltena līdz purpursarkanam, no sarkana līdz smaragdzaļam. Un, it kā noslēdzot šo lielisko skatu, debesīs atkal pārmijus iekvēlojās sarkanas un dzeltenas lentes. Starojums atkal kļuva tāds kā parasti šajā apvidū …».

Mēs ilgi klusējām. Tad kāds ieteicās:

— Divas sarkanas lentes un viena dzeltena… Tas atgādina izsaukumu. Bet pati pārraide — gaismas uzliesmojumi stabu izskatā.

Jā, šeit varēja samanīt zināmu atšķirību no parastajām polārblāzmas formām… Tomēr mums tā arī neizdevās sameklēt sīkākus aprakstus vai krāsainus kino- kadrus par «pārraides» galveno daļu. Polārblāzma bija pierasta parādība, un nevienam neienāca prātā divus trīs gadus ilgi to nemitīgi filmēt. Mēs atradām vienīgi dažus kadrus, kuros nejauši bija iekļuvuši «izsaukuma» signāli. Tā bija veca kinohronikas lente, kurā attēlota jūras kauja polārajā naktī. Starp žilbinoši spožiem lielgabalu zalvju uzliesmojumiem un trasējošo šāviņu kvēlojošiem rakstiem grūti bija saskatīt kosmosa aicinājuma signālus…

* *

Patlaban, kad rakstu šīs rindas, gaisu tricina motoru duna. Stacijā «Ziemeļpols» ieradusies jauna helikopteru grupa. Ja hipotēze attaisnosies, pēc septiņpadsmit dienām mēs redzēsim «signālblāzmu». Novērojumus izdarīs uz Zemes, Marsa un Venēras poliem. Mēs strādājam dienu un nakti, tāpat kā kādreiz, miera nepazīdama, strādāja antena aiz mana loga.

Varbūt šīs ugunis liesmojušas miljoniem gadu ilgi. Tās spīdējušas, kad Zeme vēl bija neapdzīvota. Spīdējušas alu cilvēkam. Spīdējušas tajā dienā, kad Romā Puķu laukumā veda uz sārtu Džordāno Bruno…

Atkal un atkal no jauna pāri Zemei plaiksnījušies zvaigžņu signāli. Tos pārmāca kara uguņu baigais spožums. Tos vienaldzīgām acīm vērojuši savās rūpēs iestiguši ļaudis. Taču tie, kas šos signālus sūtīja, bija pacietīgi. Viņi zināja, ka pienāks laiks, kad signālus ievēros. Nu šis laiks ir klāt!

Mēs dzirdēsim Visumā lidojošās balsis …