Ceturtais ledus laikmets

Zemūdens cilvēku (Uz ekiana redzamas audzētava dzelzs durvis, uz kuiam ai

Komentē Jamamoto baltu eļļas krāsu uzrakstīts kungs skaitlis «3». Parādās jauns

cilvēks baltā virsvalkā un, spilgtajā gaismā piemiedzis acis, apstājas objektīva priekšā.)

— Šeit ir audzēšanas kamera. Parādīsim jums, sensei, jūsu bērnu … (Jaunajam cilvē­kam.) Vai jums viss ir sagatavots?

— Tieši tā … Šeit, trešajā kamerā …

— Nē, nē, neko nevajag paskaidrot. Pa­rādiet sensei viņa dēlu.

(Jaunais cilvēks piekrītoši pamāj un atver durvis. Iekārtojums gandrīz tāds pats kā cūku audzēšanas kamerā. Jaunais cilvēks uzkāpj pa dzelzs kāpnēm un nozūd.)

— Ja jūs dosieties pa labi uz priekšu pa šo gaiteni, tad nokļūsiet pie ēkas pēdējās fa­sādes, kur jūs, sensei, bijāt vakar.. Atcera­ties? Pie baseina, kurā mācīju suni… Tur ir gara apakšzemes pāreja, vairāk nekā trīs­desmit minūtes ko iet, drīzumā izlemsim, vai neierīkot šaursliežu dzelzceļu.

(Jaunais cilvēks atgriežas, nesdams rokās stikla trauku.)

— Pieaugums ir?

— Jā, brīnišķīgi.

(Stikla kolba parādās tuvplānā. Redzams kurkulēnam līdzīgs embrijs. Caurspīdīgā sirds trīs kā sakarsis gaiss. Tumšajā receklī kā ugunīgas šautras uz visām pusēm stīdz asinsvadi.)

— Tas, sensei, ir jūsu dēls … Kā jums viņš patīk? … Mundrs puišelis, vai ne?… Ja jums nav iebildumu, dosimies tālāk. (Ek­rāns satumst.) Mazliet pagaidīsim, kamēr viņi tur visu sagatavo. Tātad mūsu zemūdens cil­vēku audzētava ir sadalīta audzēšanas, audzi­nāšanas un apmācības sektoros. Audzēšanas sektoru neapskatīsim, tas neko neatšķiras no dzīvnieku kamerām. Audzināšanas sektora atšķirību no apmācības sektora nosaka bērnu vecums. Pirmajā turam bērnus no dzimšanas līdz pieciem gadiem, otrajā — par sešiem ga­diem vecākus. Pagaidām mums tādu ir ļoti maz, — tie dzimuši tajā laikā, kad darbs vēl bija eksperimenta stadijā. Viens bērns te ir astoņus gadus vecs, astoņiem ir septiņarpus gadu, divdesmit četriem — septiņi gadi un, beidzot, simt astoņdesmit vienam — seši gadi. Piecgadīgu bērnu mums jau ir četrdes­mit tūkstoši, četrgadīgus un jaunākus katru gadu iegūstam no deviņdesmit līdz simt tūk­stošiem. Tāpēc jau ar nākamo gadu apmācī­bas sektorā darbam būs īsti plašs vēriens. Tagad dažādās vietās okeāna dzīlēs notiek strauji šā sektora nodaļu būvdarbi. Tādu būs vairāk nekā divdesmit, un katrā no tām varēs uzņemt no trīs līdz desmit tūkstošiem bērnu …

(«Piedodiet, mēs likām jums gaidīt,» pār­trauc balss. Ekrāns kļūst gaišs. Milzu baseina iekšpuse. Neskaitāmas sīkos nodali jumos sa­dalītu garu plauktu rindas. Katrā nodalījumā peld pa zemūdens mazulim.)

— Tā ir zīdaiņu kamera. Katru dienu uz šejieni viņus pa pieciem simtiem vai pat pa tūkstotim atgādā no dzemdību kameras. Ide­āli būtu, ja viņus šeit varētu atstāt piecus mēnešus … līdz «atņemšanai no krūts» … bet tad vajadzētu ierīkot baseinus ar simt div- desmittūkstoš vietām. Tas praktiski ir neie­spējami. Tāpēc šeit visus turam līdz diviem mēnešiem un eksperimentam pa trīssimt zī­daiņu no nākamajiem mēnešiem. Pārējos divu mēnešu vecumā nogādā audzināšanas sektora filiālēs, kas pakļautas nākamo zem­ūdens koloniju pārvaldēm. Mums pastāvīgi trūkst darbinieku, tā ka ir zināmas bažas, to­mēr mirstība, par brīnumu, ir ārkārtīgi zema. Šajā baseinā atrodas trīsdesmittūkstoš zī­daiņu, bet pavisam ir pieci šādi baseini. Vēl iekārtots paraugbaseins bērniem no trim līdz pieciem mēnešiem, kā arī audzināšanas un

apmācības nodaļas šā baseina audzēkņiem. Pēc tam jūs varēsiet apskatīt, tagad pavēro­jiet, kā zīdainis.saņem pienu .. .

(Objektīvs pavēršas pret kādu nodalījumu. Tā ir caurspīdīga plastmasas kaste. Ar galvu uz leju un dibenu uz augšu guļ zemūdens ma­zulis — sīciņa būtne, visa vienās baltās krun­ciņās. Var redzēt, kā darbojas viņa žaunas. Kastes vākā ir izciļņi, no tiem uz paresnu cauruli, kas iet pāri plauktam, stiepjas tievas šļūtenes. Apakšā atrodas vēl viena caurule, no tās uz katru kasti iet nozarojums.)

— Pa augšējo cauruli piegādā pienu, pa apakšējo aizplūst netīrumi…

(Šajā mirklī piepeld tehniķis akvalangā, pamāj mums un vieglītēm pieklauvē pie kas­tes sienas. Mazulis pamostas, lēnām apveļas uz muguras un, ātri ātri kustinādams žaunas, ar muti pieplok pie griestu izciļņa. Seja vi­ņam gluži kā jebkuram zīdainim, kad tas ēd, taču neparasti ir tas, ka līdz ar katru norīto malku no žaunu spraugām izplūst piens. Pa­mazām kasti no iekšpuses aizsedz balta migla. Tagad var pārliecināties, ka apakšējā caurule ir paredzēta ūdens apmaiņai.)

— Vissarežģītākā bija nevis barības, bet temperatūras problēma. Mēs, protams, gaidī­jām, ka līdz ar žaunu attīstību notiks izmai­ņas iekšējās sekrēcijas dziedzeros, ādas uz­būvē, zemādas tauku uzkrāšanas procesos, taču neko konkrētu paredzēt nevarējām. Tur­klāt galīgi nomocījāmies ar ādas fiziskās un fizioloģiskās pretestības spējas problēmu. Ar pieaugušajiem ir vienkārši: jāsagādā sintē­tiskā auduma apģērbs, un viss kārtībā, jo ūdens slikti vada siltumu… Šo jautājumu, starp citu, esam atrisinājuši sekmīgi… Vis­vairāk mūs nodarbināja jautājums par to, kādu temperatūru uzturēt piena barošanas periodā. Kā jūs zināt, siltasiņu dzīvnieki nav atkarīgi no apkārtējās vides temperatūras, viņu ķermeņa temperatūra ir pastāvīga; šā apstākļa dēļ viņi var iztērēt lielu enerģijas daudzumu. Zemūdens cilvēki izrādījās apvel­tīti ar augstāku pielāgošanās spēju, viņi spēj pazemināt sava ķermeņa temperatūru atbil­stoši ūdens temperatūrai, un, ja mēs to pie­ļautu, tie kļūtu par vārgām, nekam nederī­gām, flegmātiskām būtnēm. No otras puses, nedrīkst viņus pieradināt arī pie trīsdesmit piecu grādu temperatūras, jo tas traucētu ādas normālu attīstību un zemādas tauku uz­krāšanos. Tā radās pamatīga dilema. Taču mēs to atrisinājām. Palūkojieties uz augšējo cauruli… Pa to tek piens un arī jūras ūdens, kas atdzesēts līdz sešiem Celsija grādiem. Parasti pret bērniem ir pavērsti knupīši, pa kuriem tek piens, bet trīsreiz diennaktī — no rīta, dienā un vakarā, vadības kabīnē nospie­žot sviru, cauruli pagriež un no knupīšiem zīdaiņiem virsū šļācas auksta ūdens strūkla, astoņas sekundes ar desmit sekunžu garu starplaiku. Tā ir masāža ar aukstu ūdeni. Re­zultāti pārspēja visu cerēto. Žēl, ka nav iespējams jums parādīt, kā mazuļi zem dušas spirinās!… (Smejas, māj ar roku.) Pietiek, dosimies tālāk. Mums nav pārāk daudz laika, tādēļ pāriesim tūlīt pie pēdējās grupas, pie piecgadīgajiem bērniem.

(Ekrāns satumst un atkal iedegas. Baseins pamatskolas klases telpas lielumā. Ap trīs­desmit bērnu — zēnu un meiteņu ar gumijas pleznām pie kājām brīvi peld visos virzienos. Visparastākie japāņu bērniņi ar baismi ie­plestām nemirkšķinošām acīm, gariem ma­tiem, kas plīvo kā ūdenszāles, žaunu krokām kaklā un ļoti šauriem krūšukurvjiem. Dzir­dams nerimstošs troksnis, it kā sarūsējuša dzelzs gabala čīkstoņa. No griestiem nokarā­jas vesels metāla cauruļu mudžeklis. Virs ūdens peld koka gabali. Sienās sarežģītas formas veidojumi, izciļņi ar iedobumiem. Acīmredzot tie domāti rotaļām.)

— Dzirdat troksni? Viņi griež zobus. Zobu griešana — tā ir zemūdens cilvēku valoda. Balss saites ir atmirušas, zem ūdens tām arī nebūtu nekādas nozīmes. Zemūdens cilvēki lieto Morzes ābeci, viņi sazinās japāņu va­lodā, tā ka pārtulkot nav grūti. Šādai valodai ir tā priekšrocība, ka sarunāties var ar kāda priekšmeta palīdzību. Sarunāties iespējams arī slepeni, pieskaroties cits citam ar pirk­stiem, runāt var ēdot, ar pilnu muti, dauzot ar kāju pa grīdu. Ir radīta ļoti vienkārša ābece no burtiem, ko veido horizontālu un vertikālu līniju sakārtojums. Pašreiz jau as­

toņpadsmit mūsu līdzstrādnieku, visi bijušie telegrāfisti, prot zemūdens cilvēku valodu, bez tam strādā elektronu tulkošanas mašīna, tā ka mēs saviem audzēkņiem varam sniegt pietiekami labu izglītību. Pavērojiet, visi sa- ausījās. Droši vien ir dota pavēle no sakaru kabīnes.

(Kādu brīdi visi bērni nepakustēdamies raugās uz vienu pusi. Pēc tam, aizsteigda­mies cits citam priekšā, viņi metas pie krei­sās lūkas. Objektīvs viņiem seko. Parādās di­vas sievietes akvalangos. Viena nostājas pie lielas kastes, otra klaudzina ar diviem dēlī­šiem. Acīmredzot kaut ko skaidro. Bērni no­stājas ar seju pret sievietēm. Izņēmušas no kastes plāksnītes prāvas grāmatas lielumā, viņas izdala tās visiem pēc kārtas. Kāds bērns, tikko saņēmis melno plāksnīti, tūlīt nokož no tās gabalu.)

— Vakariņas.

(Sieviete ar dēlīšiem iesit bērnam, kas sācis ēst. Nošņirkstinājis zobus, viņš metas bēgt.)

— Tas ir sods par sliktu uzvedību. Pie mums audzina stingri. Ēst ir atļauts tikai savā istabā.

— Vai tas bērns … Vai viņš smējās?

— Hm … Viņiem jūtas izpaužas mazliet citādi. Vismaz tādā nozīmē, kā mēs to sapro­tam, viņš nesmējās. Līdz ar plaušām ir at­miruši diafragma, tā ka viņi nespēj smieties. Viņi arī neraud. Viņiem ir izzuduši arī asaru dziedzeri, tie nevarētu raudāt, pat ja gribētu.

— Varbūt viņi raud kaut kā citādi, bez asarām?

— Ja var ticēt Džeimsam, cilvēks neraud aiz skumjām, gluži otrādi, viņam ir skumji tādēļ, ka viņš raud. Iespējams, ka tie nepa­zīst skumjas, jo viņiem taču nav asaru dzie­dzeru.

(Garām objektīvam aizpeld meitenīte. Viņa izbrīnījusies atskatās. Maza, šaura sejiņa, lie­las, spožas acis. Griezīgi čirkstinādama, viņa apgriežas apkārt un aizpeld …)

— Kāda cietsirdība!

— Ko jūs teicāt?

— Tā taču ir traģēdija …

(Jamamoto kungs smejas.)

— Nē, tā nedrīkst. Jūs uztiepjat viņiem savu līdzjūtību uz analoģijas pamata. Labāk dosimies tālāk … Uz mācību paraugnodaļu sešgadīgiem un vecākiem bērniem . . .

(No ekrāna.)

— Varbūt piekritīsiet mazam pārtrauku­mam? .. .

— Jā, pareizi. Tas ir patālu. Viņiem jāpār­vieto televīzijas kamera uz zemūdeni. Pa to laiku, lūdzu, ieslēdziet gaismu …

Hipotēzē par ceturtā ledus laikmeta beigām

sei, būsiet par to jau dzirdējis, šorīt jums zvanīja pa telefonu. Tas ir padomju priekšlikums par sadarbību

Pārtraukuma laikā ziņo Tomojasu kungs — Es taču esmu tikai vienkāršs ierēdnis, tādēļ stāstīšu īsi, pāris vār­dos . .. Jūs, Kacumi-sen-

Klusā okeāna dzīļu vulkānu grēdu aktivizēša­nās procesu pētīšanā. Taisnību sakot, mēs ar Joriki- sana palīdzību jau agrāk izdarījām šos pētījumus. Protams, arī Padomju Savienībai ir visas šīs ziņas, bet tas ir politikas jautā­jums …

— Ja varētu mazliet īsāk, — palūdza Jo­riki.

— Jā, protams . . . Starp citu, es nemaz gari nemāku stāstīt, jo šajās lietās esmu īsts nepraša. Vulkānu grēdas Klusā okeāna dzi­ļumos patiešām aktivizējušās. Tas, jādomā, ir saistīts ar meteoroloģiskajām svārstībām bei­dzamajā laikā. Sevišķi ar to, ka ziemeļu pus­lodē vasaras periodā pastāv neparasti augsta temperatūra. Sākumā par šo parādību cēloni uzskatīja saules plankumus vai arī to, ka cil­vēki zemes virsū patērē aizvien vairāk ener­ģijas, kādēļ atmosfērā palielinājies ogļskābās gāzes daudzums, bet izrādījās, ka ar to vien nevar izskaidrot.

Tāpat jau bija zināms, ka jūru un okeānu līmenis celsies, jo kusīs ledāji un polu cepu­res, kas izveidojušās ceturtajā ledus laik­metā, taču pašreizējā līmeņa paaugstināšanās neatbilst aprēķiniem. Teiksim, zināja, ka pēc tūkstoš gadiem ledāji būs pilnīgi izkusuši un okeānu līmenis, tāpat kā pēc pagājušā, trešā ledus laikmeta … vispār okeānu līmenim būtu jākļūst par simt metriem augstākam, tā­dēļ daudzas valstis pamazām jau sākušas pārvietot pilsētas un uzņēmumus tālāk prom no krastiem — uz augstienēm un plakankal­nēm. Vienīgi mūsu valdība atstājusi šo jautā­jumu pašplūsmei un izliekas neko par to nezinām … droši vien tādēļ, ka mums nav tādu plakankaļņu.

Pēc pagājušā ģeofiziskā gada ir noskaid­rojies, ka ūdens okeānos pieplūdis vairāk, nekā izkusuši ledāji. Pēc mērījumiem iznāk, ka trīs reizes vairāk, saprotat? … Daži zi­nātnieki pat apgalvo, ka trīsarpus reižu vai­rāk . .. No otras puses, sauszemes grimšana nav izskaidrojama arī ar gruntsūdeņu izsīk­šanu. Tātad var būt tikai viens izskaidro­jums — kaut kur atkal un atkal rodas jūras ūdeņi. Citiem vārdiem sakot, ļoti aktīvi sā­kuši darboties zemūdens vulkāni. Kā izpētīts, vulkāniskās gāzes gandrīz pilnīgi sastāv no ūdens tvaikiem, uzskata pat, ka visa okeāna ūdens masa ir izveidojusies no vulkāniska­jām gāzēm. Es maz ko saprotu šajā jautā­jumā, bet tā laikam ir . ..

Spriežot pēc tā, cik spēji palielinās ūdens daudzums, tas nav kaut kāds vietējs izvir­dums … Es daudz ko nesajēdzu, taču liekas, ir sācies velns zina kas. Jaunākie uzskati ir, ka sauszeme ir zemes garozas iecirkņi, kas satur daudz radioaktīvo vielu, kuras zemes garozu sasildījušas, izkausējušas un izstiepu­šas. Tātad zem garozas atrodas milzums iz­kausētas lavas. Kad šī lava uzburbst un iz­laužas zemes virspusē, rodas vulkāns. Bet lavai tā nav izeja. Vēl vairāk — zemes garo­zas iecirkņi no lavas kļūst arvien biezāki un smagāki, tie spiež uz lavu, un lava galu galā sāk spraukties ārā tiem gar malām gluži kā ievārījums no saspiesta pīrāga. Tas, protams, notiek uz jūras un sauszemes robežām.

Uzskata, ka šādām parādībām jāatkārtojas ik pa piecdesmit vai deviņdesmit miljoniem gadu. Ir noskaidrots, ka uz Klusā okeāna un Āzijas kontinenta robežas notiek aizdomīga kustība. Tā saucamajā Klusā okeāna uguns aplī, zemestrīču joslā … Es nezinu, ko tas va­rētu nozīmēt. .. Iznāk, ka pašreizējā atmo­sfēras temperatūra un okeānu līmeņa celša­nās ir ne tikai ar ledus laikmetu saistītas parādības, bet vēstī milzu katastrofu, kāda notiek reizi piecdesmit miljonos gadu. Lūk, ko nozīmē hipotēze par ceturtā ledus laik­meta beigām …

Nezinām, kurš pirmais izteica šo domu, taču tā sāka izplatīties, un tad visas valstis atģidās un ātri pārtrauca ģeofiziskā gada pē­tījumus. Ja hipotēze ir pareiza, tad tuvākajā nākotnē izvirdīs simtiem reižu vairāk zem­ūdens vulkānu nekā tagad, okeānu un jūru līmenis celsies par trīsdesmit metriem gadā, tā ka pēc četrdesmit gadiem tas būs par tūk­stoš metriem augstāks. Pamēģiniet publicēt tādas ziņas, tad redzēsiet, kas notiks. Tūlīt sabruks valsts un sabiedriskā kārtība. Izņe­mot Padomju Savienību, visas pārējās valstis būs zem ūdens, noslīks Eiropa, nogrims

Amerika, virs zemes paliks tikai Klinšu kalni, no Japānas pāri paliks kādas desmit kalnai­nas saliņas. Valdībām tas jāslēpj no iedzīvo­tājiem, kamēr nebūs veikti attiecīgie pretpa- sākumi.

Patiešām, visas valdības apņēmušās neko neizpaust. Bet valdībās visu laiku notiek da­žādas pārmaiņas, akli uzticēties tām ne­drīkst .. . Tādēļ vislielākie finansu karaļi ap­vienojušies un izveidojuši īpašu komiteju ne­pieciešamo pasākumu izstrādāšanai. Vēlāk šo komiteju pārveidoja par jūras dibena ap­gūšanas un ekspluatācijas sabiedrību …

— Tas taču ir negodīgi!

Man svila mute, it kā tā būtu izplaucēta ar kādu stipru skābi. Nezinu, vai biju īsti no­skaities, vai tikai biju nolēmis noskaisties, varbūt dusmas bija tikai iegansts, taču man vajadzēja kliegt pilnā balsī.

— Ja es to būtu zinājis … — runājot man mežģījās mēle. — Kāpēc? Kādēļ neteicāt man tūlīt? Ja es pašā sākumā to būtu zinājis . . . es …

Joriki paraudzījās manī caur pieri.

— Jūs tā domājat? — viņš jautāja.

— Nu vai tā drīkst? … — Mana balss ska­nēja kā vaids. — Jūs slēpāt no manis notei­cošo faktoru…

— Diez vai tam būtu kāda nozīme. Ja jūs, sensei, būtu zinājis to jau agrāk, jūs vēl ne­atlaidīgāk turētos pie tagadnes un nodarītu daudz ļauna.

— Kādēļ? …

— Vai pasaules mēroga plūdi jūs biedē?

— Jā.

— Bet vai tas, ka eksistē zemūdens cilvēki, jūs izglāba no šīm bailēm?

Mēģināju atbildēt, bet nespēju. Man bija tāda sajūta, ka kuru katru acumirkli sākšu smilkstēt kā vajāts dzīvnieks … Viss degu vienās ugunīs, tikai kājas stindzināja ledains aukstums. Gluži kā zagtos klāt nāve.

— Tieši tādēļ, — lēni stiepa vārdus Jo­riki, — visas šīs runas par zemūdens vulkā­niem es uzlūkoju par mazāk nozīmīgām.

— Kādēļ? — Tomojasu bija neapmierināts. — Tagadne nav tikai ledus laikmets, tā ir ce­turtā ledus laikmeta beigas. Iespējams, ka pavisam jauna ģeoloģiska laikmeta sā­kums . . .

— Tā tas ir. Bet zemūdens kolonijām ir ļoti liela patstāvīga nozīme, neatkarīgi no ģeolo­ģiskām katastrofām. Tās ir brīnišķīgas pa­saules, un nepavisam ne tādēļ, ka tās ir ne­pieciešamības radītas. Man, piemēram, Pa­saules okeāna ūdens līmeņa celšanās ir tikai labs arguments, lai sakustinātu mantīgās šķiras.

— Nepareizs uzskats, Joriki-san, nepareizs uzskats . . .

— Lai būtu nepareizs. Mums abiem, To- mojasu-san, ir dažādi uzskati… Jā, sensei, mēs darām vienu darbu, bet raugāmies uz to katrs citādāk. Šī finansistu banda ir ieplāno­jusi ar mūsu uzņēmumu labi nopelnīt, vai nav tiesa, Tomojasu-san? Varbūt jūs domā­jat, ka viņi upurē savus gaistošos kapitālus nākotnes labā?

— Jūs pārspīlējat, — sašutis sacīja Tomo­jasu. — Vienalga, vai tas būtu otršķirīgs vai pat trešās šķiras jautājums, skaidrs ir viens: visas pilsētas un ciemi aizies dibenā. Par to nav šaubu, sakiet, ko gribat.

Zemudens cilvēku paraugskola

Komentē Jamamoto kungs (Okeāna dzelme … Tul­pes ziedam līdzīgs veido­jums ar tievu kātiņu izce­ļas uz zemūdens debess melnā fona.)

— Tā ir paraugskolas ēka. Interesanta ar­hitektūra, vai ne? … Ēka celta no plastikāta, sienas dobumainas, pildītas ar gāzi. Celtne ir vieglāka par ūdeni. Gluži pretēji virszemes principam, kur viss balstās uz gravitācijas spēku. Šīs ēkas iedzīvotājiem nav jārēķinās ar ēkas augšstāviem un apakšstāviem, jo viņi brīvi pārvietojas telpā. Horizontālās plāk­snes nevienu neaiztur, tādēļ ieejas un izejas ierīkotas no augšas. Konstrukcija gaužām vienkārša. Vispatīkamākais ir tas, ka nav jā­domā ne par ūdens spiedienu, ne par caur­laidību.

(Objektīvs tuvojas celtnei.)

— Cik tā milzīga …

— Pašreiz tajā atrodas divsimt četrdesmit bērnu, bet tā paredzēta tūkstoš bērniem. Tajā ir gan skola, gan internāts … Izdevīga mā­jiņa, vai nav tiesa? … Tuvākajā nākotnē » das te uzcels pavisam divdesmit vienu. Div desmit vienam tūkstotim bērnu no sešiem līdz desmit gadiem. Nē, uzcelt nav grūti. Drīz sāksim celt masveidā. Gatavās sekcijas no­gādā uz vietas, samontē, piepūš ar gāzi, un ēka gatava. Nedaudz vairāk laika droši vien prasīs pamatu nostiprināšana.

(Objektīvs virzās visgarām ēkai. Pāri ek­rānam mirguļo jāņtārpiņiem līdzīgu uguntiņu joslas. Acīmredzot spīd pašas sienas. Pāri redzes laukam aizšaujas sīku zivtiņu bars.)

— Ieskatieties uzmanīgi! Šīs uguns svīt­ras acij gandrīz nemanāmi pastāvīgi maina spilgtumu. Spilgtākas un mazāk spilgtas gais­mas viļņi ritmiski veļas no augšas uz leju … tie ir savdabīgi zivju pievilinātāji. Katrai zivju sugai ir savs iecienīts spilgtums; šīs gaismas viļņu kustības savaldzinātas, zivis peld uz leju, kur tās sagaida lamatu atplestā mute. Domāju, ka nākotnē plaši lietos tādu zvejas paņēmienu. Lomi ir ļoti bagāti. Tādēļ zvejnieki, kas zvejo šajā rajonā …

— Kur tas ir?

— Apmēram vidū uz taisnes, kas savieno Urajasu un Kisaradzu.

— Un neviens līdz šim nav jūs uzgājis?

— Tas ir piecdesmit sešdesmit metru dzi­ļumā. Bez tam tur aizvākta prom dūņu kārta … divdesmit pieci metri, tieši ēkas augstumā … Tādā dziļumā bez ūdenslīdēja tērpa nevar doties. Iznirt virs ūdens audzēk­ņiem stingri jo stingri aizliegts .. .

— Bet audzinātāji?

— Kad ir nepieciešams, apaļstieni, kas sa­tur celtni, izvelk. Tad attālums no virsmas līdz jumtam vairs ir tikai divdesmit metru.

(Objektīvs apstājas pie jumta. Tas ir ku­pols ar lielu, apaļu lūku centrā. Uz lūkas, ba­lansēdams uz vienas kājas, stāv zēns. Viņam pie pleca piepeldējusi zivs plaukstas lie­lumā.)

— Izgājis sagaidīt… Tas ir pirmais un visvecākais no zemūdens cilvēkiem. Šogad viņš kļuva astoņus gadus vecs, bet, spriežot pēc izskata, var dot vismaz divpadsmit trīs­padsmit gadu. Pat vēl vairāk. Tas izskaidro­jams tādējādi, ka viņš aug bez vecākiem, taču tas nav galvenais. Zem ūdens viss dzī­vais attīstās apbrīnojami ātri. Kādā PSRS Zi­nātņu akadēmijas izdotā grāmatā lasīju, ka pieci procenti augu bioloģiskā lietderības koeficienta uz sauszemes atbilst gandrīz simt procentiem okeānā. Ziloņa dzimumattīstībai nepieciešams četrdesmit gadu, bet milzu val­zivs jau otrajā trešajā gadā pēc piedzimšanas spēj radīt pēcnācējus.

(Zēns izdveš tikko dzirdamu skaņu un pa­klanās. Zivs mēģina ar purniņu iespraukties viņam mutē, bet viņš to saudzīgi atvaira. Vienu mirkli liekas, ka viņš smaida, taču tas laikam nav smaids. Viņš ir ieģērbts svīterī un garās triko biksēs, kājās pleznas. Virs gal­

vas, gluži kā dūmi, plīvo plāni mati, acis ieplestas neparasti plati. Kustības ir gracio­zas un vieglas kā meitenei. Tikai žaunas un šaurās krūtis rada nepatīkamu iespaidu.)

— Kā viņš pieradināja zivi? Šim puišelim patīk dzīvnieki. Fonētiski atveidojot viņa vārdu, tas skan Iriri… kaut jāpiebilst, ka tas ir tikai Morzes ābeces šifrs. Bet tagad palū­kojieties uz jumta virsu.

(Skats uz jumtu no augšas. Cauri caurspī­dīgai riastmasai var vērot melnganu bie­zokni, kas atgādina tumšas putas.)

— Tas ir saldūdens hlorellas paveids, bet mēs to esam pieradinājuši pie jūras ūdeņa. Šim augam ir ideāla barības vērtība, tas satur vairāk par duci dažādu aminoskābju. No tā pagatavotie cepumi ir bērnu iecienīts gar­dums.

(Zēns, palikdams agrākajā stāvoklī, tikai mazliet saliecis kājas, lēnām laižas iekšā pa lūku. Zobus čirkstinādams, viņš sauc līdzi zivi. Objektīvs viņiem seko. Zēns apgriežas ar galvu uz leju un sāk peldēt ātrāk. Kājas ar pleznām strādā veikli. Akas pašā dziļumā milzums bērnu. Viņi turas pie sienas margām un gaida. Nepārtraukts troksnis, it kā čirk­stinātu cikādes…)

— Zivi gan viņš ir pamatīgi pieradinājis. Tā viņi zivis pakāpeniski pieradina un pār­vērš par mājdzīvniekiem … (Mikrofonā.) Uz mirkli apstājieties!

(No skaļruņa atskan dobja balss.)

— Apskatīsiet darbnīcas?

— Jā, mēs ātri.

(Objektīvs apstājas. Sienās ir ovālu durvju vienādas rindas. Zēns kopā ar zivi, kas iepi­nusies viņam matos, paslīd uz priekšu.)

— Šeit veiks visu praktiskajā darbā ne­pieciešamo, sākot ar fizikas un ķīmijas eks­perimentiem un mašīnu vadīšanu un beidzot ar pārtikas produktu apstrādes tehniku. Tik­līdz viss būs galīgi iekārtots, te vairāk izska­tīsies nevis pēc klasēm, bet drīzāk pēc ne­lieliem cehiem. Pēc pieciem gadiem, kad ve­cākās klases būs pilnīgi nokomplektētas, skola varēs pāriet uz pašapkalpošanos.

— Bet pēc skolas beigšanas?

— Pašreiz būvē zemūdens rūpnīcas. Dau­dzi droši vien aizies strādāt uz zemūdens raktuvēm un naftas atradnēm. Visu laiku trūkst darbaroku zemūdens ganībās. Visspē­jīgākos audzēkņus pārcels uz speciālām sko­lām, kur viņi kļūs par ārstiem, inženieriem un tehniķiem. Domājams, ka sākumā viņi pa­līdzēs cilvēkiem, bet vēlāk pavisam aizstās cilvēkus.

(Tomojasu steidzīgi.)

— Ir būtiski iebildumi sakarā ar šīm spe­ciālajām skolām…

— Tā nav nekāda problēma. Pirmkārt, zemūdens cilvēku iespējas ir ierobežotas, bez tam pārāk niecīgs ir viņu absolūtais skaits.

(Uz ekrāna parādās darbnīca. Darbgaldus tajā neredz, bet grīdas, griestus un sienas

klāj visdažādākie plauktiņi, izciļņi un āķi, bet pie plastmasas bumbām piekārti instru­menti peld telpas vidū. Zēns lepni raugās te uz objektīvu, te uz instrumentiem.)

— Skatieties, tas ir Iriri izgudrojums. (MikrofonāJ Palūdziet viņu, lai parāda.

(Dzirdama čirkstoņa… Zēns pamāj, satver kādu instrumentu kopā ar bumbu un pie­vieno pie caurules pretējā sienā.)

— No turienes pievada saspiestu gaisu. Zem ūdens tas ir galvenais enerģijas avots. Bez tam vēl ir gāzveida degviela, sašķidri­nātas gāzes …

(Zēns pagriež krānu. Instruments sāk vib­rēt, izgrūzdams gaisa pūslīšu strūklas. Pie griestiem no pūslīšiem izveidojas liels pūs­lis, kas lēnām izspraucas cauri ventilācijas atverei. Zivis dzenas pakaļ šiem pūšļiem. Zēns nolaiž instrumenta vibrējošo uzgali uz vinila dēļa un vienā mirklī pārgriež to uz pusēm.)

— Automātiskais zāģis … Pamatīgs, vai ne? Katru detaļu viņš pats izdomāja… un, protams, pats ar savām rokām izgatavoja. Šī ir plastmasu apstrādāšanas darbnīca, te sa­komplektēti visi nepieciešamie rīki. Zem ūdens plastmasai ir gluži tāda pati loma kā dzelzij uz sauszemes, un tās apguve ir visu dzīves procesu pamats … Un tomēr negribas ticēt. Zēnam taču ir tikai astoņi gadi. Acīm­redzot zem ūdens ātrāk norisinās ne tikai fiziskā attīstība.

— No kurienes ņem enerģiju? Plastmasu apstrādei nepieciešama augsta temperatūra, tāpat apgaismojums …

— Protams, izmanto elektroenerģiju … Tā ir visgrūtākā problēma zem ūdens, kaut gan sakarā ar izolācijas materiālu ražošanu šis jautājums vairs nav tik sarežģīts. Iztikt bez elektroenerģijas nav iespējams.

— Nav iespējams?

— Nekādā ziņā. Siltuma un mehānisko enerģiju vēl var iegūt ar citiem paņēmie­niem. Bet, piemēram, radiosakarus … Ūdenī radioviļņi neizplatās, jāizmanto ultraskaņa, bet ultraskaņas ģeneratoriem nepieciešama elektroenerģija. Labi būtu, ja varētu pāriet arī uz saspiestā gaisa pašapgādi. Pašreiz elek­troenerģiju pievada pa kabeļiem no sausze­mes, bet nākotnē nepieciešami no sauszemes neatkarīgi līdzekļi… kaut kas līdzīgs maz­gabarīta atomelektrostacijām, naftas siltum­centrālēm vai ģeneratoriem, kas izmanto gā­zes cēlējspēku zem ūdens. Tad zinātniskās pētniecības institūtus varēs būvēt, cik tālu no krasta vien tīk, un milzīgās zemūdens pil­sētas nebūs vairs sapnis vien. O, vēl viens izgudrojums?

(Zēnam rokās gara, taisna kārts, zem kuras piestiprināti pedāļi. Zēns uzsēžas uz kārts jā­teniski, sāk mīt pedāļus, un kārts galā sāk griezties lāpstiņas. Kārts vertikāli ceļas augšā. Zēns noliecas uz sāniem, un kārts vir­zās horizontāli.)

— Zemūdens velosipēds. Zēns ir ļoti ap­mierināts, ka viņa noraugās cilvēki.. .

— Es vēroju, ka viņš tomēr ir pieķēries cilvēkiem.

— Jā … Iriri ir ļoti pieķēries … Šis zēns ir mūsu pirmais eksperiments, un audzēšanas procesā mēs laikam esam pieļāvuši kaut kā­das kļūdas. Viņam nav pilnīgi atmiruši iek­šējās sekrēcijas dziedzeri. Vai jūs ievērojāt, kādas viņam acis? Tas tādēļ, ka kreisās acs asaru dziedzeris viņam ir daļēji saglabājies. Iespējams, ka tādēļ zēns nav pilnīgi pārvēr­ties.

— Nav pilnīgi pārvērties?

— Jūs saprotat, ka cilvēka emocijas zi­nāmā mērā ir atkarīgas no gļotādas un ādas taustes spējām. Ņemsim, piemēram, izteicie­nus «šermuļi skrien pa kauliem», «tirpas skrien pār muguru», «rīkle izkaltusi», «viņš tai līp klāt kā dadzis». Pat no šiem vārdu sa­vienojumiem var redzēt, kāda loma ir taustei mūsu noskaņu un pārdzīvojumu apzīmēšanā, īsi sakot, taustes spēja ir instinktīva cenšanās pasargāt jūru no gaisa. Es redzu, jums liekas, ka es gvelžu niekus, tomēr, lūdzu, uzklau­siet, jo tas ir ļoti svarīgi… Kā jūs zināt, pat cilvēkam, vispilnīgākajam sauszemes dzīv­nieku pasaules pārstāvim, viss — asinis, kauli, protoplazma — veidots no elementiem, kādi raksturīgi jūrai. Dzīvība ir izkristalizē­jusies jūrā, pat vēl vairāk — tā visu laiku bi­jusi atkarīga no jūras. Pat tad, kad tā atstāja jūras stihiju, tā paņēma līdzi uz sauszemes jūru, ietinusi to savā ādā. Slimniekiem daž­kārt iešļircina vārāmās sāls šķīdumu. Bet arī āda nav nekas cits kā jūras metamorfoza. Un kaut gan ādai pretošanās spēja ir lielāka nekā citiem orgāniem, arī tā reizēm nevar iztikt bez jūras. Un ārējās sekrēcijas dzie­dzeri — vai tā nav jūras palīdzība nespēcī­gajai ādai? Asaras ir acu jūra… Visas mūsu emocijas ir ārējās sekrēcijas dziedzeru no­teikts stāvoklis … jeb stadijas jūras aizsar­dzības karā pret sauszemi.

— Un ja šā kara nav, tad nav ari emo­ciju?

— Es nesaku, ka nav. Taču tas laikam jums ir kaut kas neizprotams. Tur, jūrā, tiem nav jācīnās ar atmosfēru. Tāpat kā, piemē­ram, zivis nebaidās no uguns.

(Zēns uz velosipēda sāk spēlēt sunīšus ar savu zivi.)

— Dažreiz, noskatoties uz citiem bērniem, ne uz Iriri, rodas jautājums: vai viņiem ir dvēsele? Protams, ir, bet pavisam citāda.

— Tātad tas ir vienīgais bērns, kas līdzīgs cilvēkam?

— Jā … Mēs saprotam, kāpēc viņš tā iz­turas. (Kļūst sentimentāls.) Ar sauszemes būt­nes dvēseli jūras dzelmē. Nepilnīga pārvēr­šanās, citādi to nevar nosaukt…

(Dzīdamies pakaļ zivij, zēns paslīd garām objektīvam un telpā vairs nav redzams.)

— Vai tādēļ viņš ir tik gudrs un attīstīts?

— Nē, citiem bērniem intelektuālās spē­jas nav zemākas. Kāds trīs mēnešus par viņu jaunāks zēns konstruēja pulksteni, ko dar­bina saspiests gaiss. Rādītājs gan pavirzās uz priekšu tikai reizi piecpadsmit minūtēs, tomēr …

(Objektīvs, sekodams zēnam, lēnām tuvo­jas citiem bērniem …)

Jamamoto kungs atkal sāk runāt lietišķā tonī:

— Šeit, ēkas vidusdaļā, ir dzīvojamās tel­pas, bet apakšējos stāvos iekārtotas parastās klases. Mācību process, tāpat kā pie mums, sākas ar lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu, bet kā viņus mācīt tālāk… Pastāv uzskats, ka vislielākā nozīme viņu dzīvē būs tādām zinātnēm kā fizikālā un organiskā ķīmija. Galu galā ne jau mums jānodarbojas ar mi­nējumiem … Tas noskaidrosies, kad viņiem būs skolotāji no pašu vidus. Pārāk dažādi ir sajūtu izraisītāji gaisā un zem ūdens …

(Redzams vairākstāvu balkons … Bērni ro­taļājas … Daži raugās uz objektīvu ar ne­slēptu ziņkāri, citi turpretim ir pavisam vien­aldzīgi.)

— Protams, viņiem nemāca ne vēsturi, ne ģeogrāfiju, ne socioloģiju. Mēs nevaram vie­noties, kā lai tiem izskaidro attiecības starp viņiem un cilvēku sabiedrību.

Tomojasu paberzē degunu.

— Gluži dabiski. Viņi mūs ienīstu, un tas būtu viss . . .

— Nu nē . .. (Noraidoši purina galvu.) To jūs sakāt tādēļ, ka pārvērtējat sauszemes cil­vēku.

(Zemūdens bērnu ziņkārībā un vienaldzībā ir kopīga iezīme. Tas ir dīvains saltums. Cil­vēkam, kuru viņi uzlūko ar tādu skatienu, sāk likties, ka viņš pats ir «priekšmets». Ne­varu nepievienoties Jamamoto kungam, kad viņš sev jautā: vai viņiem ir dvēsele?

… Draiskulis piepeld pie objektīva un cen­šas to aizklāt ar plaukstām. Meitenīte sa­sprindzināti vēro molusku, kas lien pa sienu. Zēni ielenkuši Iriri un viņa velosipēdu. Maza meitenīte noķer nomaldījušos zivteli un bāž mutē, bet kāds lielāks zēns liek viņai to iz­spļaut .. . Bērnu bariņš — var būt, ka tie ir dežuranti — ar saspiestu gaisu mazgā sie­nas … Mazāks zēns pieglaužas ar vaigu zem­ūdens sunim …)

— Ar to mūsu nelielā apskate ir beigu­sies … Soba-kun, lūdzu, izslēdziet…

(Kāds smagi nopūšas… Uz ekrāna, sarūk- dams arvien mazāks, trīsuļo gaišs plan­kums …)

Gaišais plankums uz ekrāna saruka arvien vairāk, līdz beidzot izzuda pavisam. Neviens nekustējās. Gaismas nebija, un neviens to arī nelūdza ieslēgt. Varbūt vēl kaut kas būs? … Sirds dziļumos cerēju, ka būs turpinājums. Tad vēl kādu brīdi varēšu dzīvot…

Bet klusēšana ieilga, un mani pārņēma šausmas. Savādi, redzētais mani nomāca, mana būtība protestēja, bet bija interesanti visu to skatīt. Pats sev nemanot sāku skai­tīt, cik zēnu un meiteņu bija zemūdens ēkā, — liekas, viņu skaits bija vienāds, — un zīlēju, cik laulību nākotnē varēs sagaidīt. Ju­tos kā eksperimentētājs laboratorijā. Bet ek­rāns apdzisa, es atkal atrados tumsā un kļuvu tas, kas biju agrāk. No eksperimentētāja at­kal esmu pārvērties par izmēģinājumu tru­sīti. Es gaidu nāvi… Uz nāvi notiesātajam aiz žēlastības iedeva krūzīti tējas. Bet nāve paliek nāve …

Nagi iecērtas plaukstā. Sēžu kā piekalts un tveru mirkļus. Vai patiešām esmu noticējis savam otrajam «es» un pieprasu pats sev nāvi? Šaubīties par pareģošanas mašīnu no­zīmētu piekrist tās spriedumam. Atzīt, ka tai ir taisnība, arī nozīmētu piekrist… Tas būtu tikpat kā mest naudas gabalu, kam abas pu­ses vienādas. Tātad burvju loks? Tas ir ab­surds. Lai izbēgtu no nāves, nav vajadzīgs nekas cits kā tikai nevēlēšanās mirt. «Tas vairs nav izturams,» nodomāju. Bet tikai do­māju. Neko nedaru. Ne tādēļ, ka neapzinā­tos savu stāvokli. Tā ir pasivitāte, no kuras var atbrīvoties, nevis ļaujot vaļu emocijām, bet, tieši otrādi, ar gausumu un atslābumu. Bet muskuļi man ir saspringti kā uzvilktas stīgas un sasīkstējuši kā veca āda. Liekas, tiklīdz pagriezīšu galvu, varēs dzirdēt, ka ie­čirkstas kakls.

Soba sakustējās, it kā grasītos kaut ko jau­tāt. Centos to izmantot, lai atraisītos no sa­sodītā sastinguma. Sāku runāt. Mana balss skanēja nožēlojami, it kā uz balss saitēm būtu uzlipināts parafīna papīrs. Beidzot zau­dēju jebkuru pašcieņu.

— Iespējams, ka sauszeme salīdzinājumā ar jūru patiešām ir mazāk izdevīga dzī­vei … — es šļupstu. — Taču šīs neērtības dēļ dzīvnieks ir evolucionējis par cilvēku. Te es nevaru piekrist…

— Jā, patiešām… — čukst Vada.

— Aizspriedumi! — moži iesaucās Jama­moto kungs. — Jā, dzīvās būtnes attīstījušās cīņā ar dabu. Jā, četri ledus laikmeti pārvēr­tuši australopiteku par mūsdienu cilvēku. Kāds ir zīmīgi teicis, ka cilvēks nometis bur­vju lakatu, ko sauc par šļūdoni. Tā tas ir… Bet cilvēce galu galā taču pakļāvusi dabu. Cilvēce ir mākslīgi pārveidojusi un uzlabo­jusi gandrīz visu, kas sastopams dabā. Citiem vārdiem sakot, viņa ir iemantojusi spēku pārvērst evolūciju no nejaušību procesa par apzinātu procesu. Un vai nav pieļaujams, ka tā misija, kas jāveic visam dzīvajam un ku­ras dēļ tas izlīdis uz sauszemes, jau beigusies? Senatnē lēcas vajadzēja slīpēt, bet tagadējās plastiskās lēcas jau ražo gatavas. Laikmets, kad «mokās un ciešanās dzima pērles», ir pa­gājis … Vai nav pienācis laiks arī pašam cil­vēkam atbrīvoties no mežonīguma, sākt ra­cionālu sevis pārveidošanu un ar to noslēgt cīņas un evolūcijas loku? Ir pienācis laiks atgriezties vecajā dzimtenē — jūrā, taču ne vairs kā vergiem, bet gan kā saimniekiem.

Viņš nez kādēļ nopūtās, un es saņēmies iebildu:

— Bet viņi tieši ir vergi. Dzīvo kolonijās, tiem nav ne savas valdības, ne politikas.

— Tā tas ir pašreiz… — Joriki bija sa­niknots. — Visos laikmetos visu jauno radī­juši vergi.

— Tāds uzskats par zemūdens cilvēkiem nozīmē pašnoliegšanu. Sauszemes cilvēki, vēl dzīvi būdami, kļūst par pagātnes liecinie­kiem.

— Vajadzēs izturēt. Izturēt šo lēcienu un ieņemt nākotnes pozīcijas.

— Ja es nododu zemūdens cilvēkus, tad jūs nododat sauszemes cilvēci!

— Labāk, sensei, padomājiet par ko citu, — Tomojasu teica, šūpodams galvu, it kā gribētu parādīt, ka lai nu kas, bet viņš visu saprot. — Pilsētās mudž no bezdarbnie­kiem, darbības aktivitāte nepārtraukti sama­zinās …

— Tas viss ir taisnība, par to neviens ne­strīdas … Bet jums tik un tā nav tiesību tu­rēt slepenībā šo baismīgo plānu.

— Ir tiesības. Tās mums devusi zemūdens cilvēce ar pareģošanas mašīnas starpniecību. Bez tam kādreiz tas viss tiks publicēts.

— Kad?… ,

— Kad lielākai daļai māšu būs kaut vai pa vienam zemūdens bērnam. Kad aizsprie­dumi pret zemūdens cilvēkiem vairs neap­draudēs mūsu pasākumu. Pa to laiku plūdu briesmas būs pienākušas pavisam tuvu, un cilvēcei vajadzēs izšķirties: vai nu sākt cīņu par sauszemi, vai arī pakļauties zemūdens cilvēku aizbildnībai… Saprotams, tauta, — nočīkstinājis krēslu, Joriki piecēlās, — izvē­lēsies zemūdens cilvēkus.

Viņš pagriezās un deva zīmi Sobam. Šis žests, man šķita, pauda tik bargu noteiktību, ka es sarāvos, it kā tumsā negaidīti būtu uz­skrējis virsū kādam neredzamam šķērslim. Soba tūlīt piecēlās un ielika mašīnā program­mas karti. Tad, skatīdamies novērošanas ie­rīcē, sāka regulēt.

Pēkšņi sajutu kreisajā plecā skaudras sā­pes, it kā kāds būtu iedūris ar šļirces adatu. Taču tā nebija adata. Tā bija Joriki roka. Viņš bija nedzirdami pienācis no mugurpu­ses un uzlicis roku man uz pleca. Viņš nolie­cās un klusu teica:

— Tā ir nākotnes aina, sensei… īsta nā­kotne … Jūs tik ļoti gribējāt to redzēt…

36

Lūk, ko mašīna pastāstīja.

Biezas šūnainu dūņu kārtas piecu kilo­metru dziļumā, nekustīgas un sastingušas, sa­vēlušās pinkainas gluži kā aizvēsturiska zvēra āda, pēkšņi uzburba un tajā pašā mir­klī arī izjuka, pārvērzdamās tumšos, verdo­šos mutuļos un apdzēsdamas neskaitāmās planktona zvaigznītes, kas virmoja caurspīdī­gajā tumsā.

Skatienam atklājās plaisu izvagotais zem­ūdens līdzenuma klinšainais pamats. No plai­sām, šķiežot uz visām pusēm putas, sāka spraukties laukā stīgra, brūnā nokrāsā vizoša masa un izlaida vairāku kilometru garumā kā vecas priedes saknes savijušos dzinumus. Izvirdums kļuva arvien spēcīgāks, izzuda magmas tumšais mirdzums, tikai milzīgais tvaiku stabs, mežonīgi virpuļodams un plez- damies, strauji un nedzirdami lauzās cauri uzvandītajām dūņām. Taču arī šis stabs, ne- nokļuvis līdz ūdens virsmai, izgaisa kā ne­bijis, iejukdams milzīgajā ūdens masīvā.

Tieši tajā laikā divas jūdzes uz rietumiem no šejienes uz Jokohamu devās Dienvidame­rikas līnijas preču-pasažieru tvaikonis «Nan- tjo marī». Kad kuģa korpuss pēkšņi nodre­bēja un iebrikšķējās, šis apstāklis ne koman­das locekļus, ne pasažierus nesatrauca. Tikai mirkli viņi saskatījās neizpratnē. Sardzes virsnieks uz komandtiltiņa izbrīnījies pama­nīja veselu baru izbijušos delfīnu, kas izlēca no ūdens, kā arī acumirklīgu jūras krāsas maiņu, taču šīs pazīmes viņam nelikās tik nozīmīgas, lai tās ierakstītu kuģa žurnālā. Pie debesīm kā kvēlojošs dzīvsudrabs zvīļoja jū­nija saule.

Taču tik tikko manāma ūdens svārstība — milzu cunami sākums — okeāna dzīlēs jau vēlās uz kontinenta pusi grandiozos viļņos ar ātrumu divsimt septiņdesmit kilometru stundā.

Cunami strauji virzījās pāri zemūdens ga­nībām, pilsētām, naftas atradnēm. Daudzi zemūdens cilvēki, kas vāca zivju ikrus, vis­pār to nepamanīja.

Otrā rītā cunami brāzās virsū Japānas pie­krastei no Sidzuokas līdz Boso. «Nantjo marī» saņēma pa radio paziņojumu, ka Jokohama vairs neeksistē, un apstājās atklātā jūrā.

Frāze «vairs neeksistē» galīgi izsita kap­teini no sliedēm, taču vēl dīvaināka viņam šķita pasažieru izturēšanās. Kādēļ viņi no­klausījās šo paziņojumu tik mierīgi? Starp citu, dīvainības bija sākušās jau agrāk. Šie cilvēki nofraktēja kuģi pilnīgi, uzcēla uz klāja kaut kādu milzu mašīnu, bet gala ostā kuģi neizlādeja un pavēlēja doties atpakaļ.

Bez tam brauciena laikā viņi iekārtoja tilp­nēs kaut ko līdzīgu laboratorijai un neatgaja ne soli no savas mašīnas. Viņus vadīja kāds cilvēks, vārdā Joriki. Kas tie bija par cilvē­kiem?

— Tātad tie bijāt jūs?

— Acīmredzot jā.

— Jūs zinājāt, ka Jokohama ies bojā, un klusējāt?

— Kā jūs tā varat… Iedzīvotāji bija brī­dināti, un gandrīz visi evakuējās.

— Bet es? Arī es atrados uz šā kuģa?

— Nē, sensei… Jūs jau sen …

Plūdi nerimās. Divi alkatīgi cilvēki, vīrie­tis un sieviete, klīda gar krastmalu. Neko vērtīgu viņiem neizdevās dabūt. Tas, ko viņi bija noturējuši par kaklarotu, izrādījās liekie zobi. Tad sieviete pamanīja ūdenī slīkoni. Vi­ņai kjuva baigi un gribējās doties mājup. Vī­rietis mēģināja ar nūjas galu apvelt līķi otrādi. Bet slīkonis pēkšņi atņirdza zobus, pa­rādīja mēli un ienira dziļumā. Tas bija zem­ūdens cilvēku izlūks. Runāja, ka sieviete esot paģībusi.

Ūdens arvien vēl nekritās, bez apstājas turpinājās zemestrīces, cilvēki stāstīja cits citam par dīvainajiem slīkoņiem. Satraukums pieauga. Klīda baumas, ka valdība esot kaut kur pazudusi, un tas bija visbriesmīgākais.

Baumas nebija bez pamata — valdība patie­šām bija pārcēlusies uz jūru.

Valdības ēka stāvēja kalna galā, no kurie­nes pavērās skaists skats uz klinšaino kla­jumu un pirmā zemūdens rajona Iamināriju biezokņiem. Netālu no pakalna, aiz divdes­mit metru platas aizas, pa trim rindā pacēlās milzīgi, oranži tulpjveida magnija un plast­masu rūpnīcu dūmeņi. Šo brīnišķīgo skatu ierēdņi vēroja pa logiem no peldošās cilin­driskās ēkas, kura turējās jūras dzelmē uz trim balstiem.

Beidzot virs jūras pacēlās antena un sākās radiopārraide. Valdības paziņojumā bija teikts:

1. Ceturtais ledus laikmets ir beidzies. Sā­kas jauns ģeoloģisks laikmets. Jāvairās no pārsteidzīgas rīcības.

2. Lai nostiprinātu valsts starptautisko stā­vokli, valdība jau laikus lielā slepenībā ra­dījusi zemūdens cilvēkus un vadījusi jūras dzelmes kolonijas izveidošanas darbus. Paš­reiz ir astoņas zemūdens pilsētas ar trīssimt tūkstošiem iedzīvotāju katrā.

3. Zemūdens iedzīvotāji ir laimīgi un pa­kļaujas kārtībai. Pašreizējā grūtajā stāvoklī viņi visiem spēkiem palīdz valstij. Drīz jūs sāksiet saņemt nepieciešamos produktus un priekšmetus, kas izgatavoti jūras dzelmē.

4. Pēdējais. Japānas valdība pretendē uz

18 - 415 269 akvatoriju tajās robežās, kādas norādītas at­sevišķā dokumentā.

5. Papildu paziņojums. Pašreiz izskata jau­tājumu par speciālām uztura devām sievie­tēm, kuru bērni ir zemūdens cilvēki. Gaidiet turpmākos paziņojumus.

(Beidzamajam punktam bija vislielākie pa­nākumi. Tas attiecās uz lielāko daļu māšu.)

Aiz valdības ēkas pacēlās vēl trīs tādas pa­šas formas, tikai nedaudz mazākas ēkas. Ta­jās bija parastās dzīvojamās telpas, uz jum­tiem stāvēja speciāli helikopteri, viss bija iekārtots diezgan komfortabli. Ar dzeloņ­stieplēm apvilktajā plašajā parkā, kurā zem­ūdens cilvēkiem bija aizliegts iepeldēt, ska­tienam pavērās gleznainas ielejas, koraļļu rifi, daudzkrāsainu ūdensaugu birzis. Jaukā laikā ir patīkami pagulēt jūras dibenā ar ak- valangu uz muguras, papriecāties, kā saules disks vizuļo un šūpojas viļņos, kas atgādina matētu stiklu, vai arī visai ģimenei ar har­pūnas šauteni rokās doties piknikā … Taču dzīvokļu īres maksa ir neticami augsta un tie, kas nav izpelnījušies valdības sevišķu labvēlību, nespēj samaksāt. Ne visi, kas grib, var atļauties sev tādu dzīvokli.

Bet dzīve uz sauszemes tomēr turpinājās. Darbojās elektrostacijas, strādāja rūpnīcas, ielās un veikalos valdīja rosība. Vienkāršie cilvēki, kam mācās virsū jūra un inflācija,

kaut kā savilka galus kopā. Sliktākajā gadī­jumā vienmēr varēja salīgt par uzraugu zem­ūdens ganībās.

Dīvaina kustība apvienoja mātes uz saus­zemes. Viņas gribēja tikties ar saviem bēr­niem. Taču zemūdens cilvēki nesaprata, ko no viņiem vēlas, un neatsaucās. Tādēļ arī valdība nelikās par to ne zinis. Toties radās civila aģentūra, kas organizēja pastaigas pa jūras dibenu. Aģentūra plauka.

Reiz atgadījās incidents. No aizžogojuma, kur zemūdens cilvēkiem bija aizliegts iepel­dēt, akvalangā ģērbies zēns ar harpūnu no­šāva zemūdens bērnu. Valdība te nesaskatīja noziegumu, bet sakaitinātie zemūdens cilvēki pieteica streiku. Tad apjukusi valdība pastei­dzās attiecināt uz zemūdens cilvēkiem visas cilvēku tiesības. Pēc tam attiecībās starp abām pusēm notika lielas izmaiņas. Pēc da­žiem gadiem trīs zemūdens cilvēku pārstāv­jus — tieslietu, tirdzniecības un rūpniecības pārstāvjus — uzņēma valdības sastāvā.

Gāja gadi, jūras līmenis cēlās arvien strau­jāk. Cilvēki aizklejoja vēl augstāk kalnos. Dzīvojot nemitīgā trauksmē, viņi beidzot at­radinājās no pastāvīgas dzīves vietas. Nebija

vairs ne dzelzceļu, ne elektrostaciju. Neviens vairs ne par ko nerūpējās, cilvēki pārtika no zemūdens pasaules žēlastības dāvanām. Kādā krastā viens bija izgudrojis ienesīgu peļņas avotu — uzstādījis vairākus perisko- pus un tiem, kas vēlējās, rādīja jūras dzīvi. Pasākums guva lielus panākumus. Garlaicī­bas mākti, sirmgalvji stājās rindā, lai par da­žām vara monētām papriecātos par bērnu un mazbērnu dzīvi un nosistu laiku.

Taču pagāja vairāki gadi, un arī periskopi atradās ūdenī un pārklājās ar rūsu.

— Bet tie, kas apmetās zemūdens mājās? Kas notika ar viņiem?

— Viņi dzīvoja kā agrāk.

— Un dzīvoja labi?

— Tā nekas. Tikai sargam ar harpūnas šauteni vairs nebija akvalanga. Zemūdens cilvēki pieņēma lēmumu rūpīgi glabāt tos kā cilvēku pagātnes eksponātus.

— Vai tas ir labi, Tomojasu-san?

— Kā lai to pasaka… Starp citu, tajā laikā es jau būšu miris …

Pienāca diena, kad zemūdens cilvēki izvei­doja savu valdību. To atzina starptautiskā mērogā. Daudzas valstis radīja savas zem­ūdens kolonijas.

Taču zemūdens cilvēkiem bija ari savas likstas. No katriem desmit tūkstošiem viens saslima ar savādu slimību. Acīmredzot to ra­dīja iedzimta kaite. Iespējams, ka sevi lika manīt arī daži ārējās sekrēcijas dziedzeri, kas bija palikuši pirmajai, Iriri paaudzei. Valdība nosauca šo slimību par «sauszemes slimību» un izdeva lēmumu, ka, tikko slimība atklāta, nekavējoties jāoperē.

37

— Nu redzat! — es ļaunā priekā uzvaroši iesaucos.

— Kas ir?

— Tagad pienākusi viņu kārta ilgoties pēc sauszemes!

Neviens man neatbildēja. Visās sejās bija vienāda godbijīgi skumja izteiksme, it kā šie cilvēki stāvētu pie aizgājēja gultas. Pat ne­pacietīgajai Vadai lūpas bija cieši saknieb­tas, bet man pretī sēdošā cilvēka seja pauda te mīlestību, te naidu. Ne no šā, ne no tā man pēkšņi ienāca prātā: ko nu vairs tiepties …

— Tas ir neiedomājami tālu no mums, — kāds zemā balsī teica.

Likās, Jamamoto kungs. Jā, tālu… Šī nākotne ir tikpat tālu no mums, cik pirmat­nējā pasaule … Krūtīs kaut kas notrīsēja, man kļuva nelabi un uznāca sēcošs klepus.

Acīmredzot esmu sapinies. Vai izlikties, ka atzīstu nākotni, skriet un pie pirmās izdevī­bas visiem to paziņot? … Ja jēdzienā «tais­nība» ir kaut daļiņa morālas vērtības, man jārīkojas tieši tā. Bet ja nav? Godīgi atzīties, ka ienīstu tādu nākotni, un tad gaidīt nāvi? … Ja jēdziens «gods» ietver sevī kaut daļiņu morālas vērtības, man jārīkojas tieši tā. Tātad, ja es neticu mašīnai, jāizvēlas pir­mais ceļš, ja ticu — otrā iespēja …

Biju ne visai precīzs, apgalvodams, ka esmu sapinies. Pats sev iestāstīju, ka ir jāsa- pinas. Visticamāk gan, ka nepratīšu galīgi izlemt un mani sagaida nenovēršamas beigas kā nožēlojamu mīkstčauli. Un mašīna droši vien to jau iepriekš paredzējusi.

Es nevilšus pajautāju:

— Vai var uzskatīt, ka mašīna ir beidzamā instance?

— Jūs vēl šaubāties? — Joriki balss pauda pārsteigumu un līdzjūtību.

— Bet vai tad negadās kļūdas? Jo tālāka nākotne, jo vairāk kļūdu iespējams. Te nav runa par kļūdām vien … Kas var galvot, ka tas viss nav mašīnas izdomājums? Varbūt sa­grozīja vai izmeta to, kas pašai nav sapro­tams, un pasniedza mums daudzmaz ticamu patiesību … Tu taču pats zini, ko tā spēj .. . Ja, piemēram, ievadītu tajā informāciju par cilvēku ar trim acīm, mašīna automātiski iz­labotu trīs par divi.

— Arī to viņa pareģoja. Ka jūs agri vai vēlu sāksiet šaubīties par tās spējām pare­ģot un tad… — Joriki nepabeidza un izli­kās, it kā sāktu klepot.

— Neesmu teicis, ka šaubos. Šaubīties un izturēties kā pret beidzamo instanci — tās ir divas dažādas lietas. Gribu tikai teikt, ka nā­kotne ir pavisam citāda.

— Citāda?

— Jūs izliekaties, ka aplaimojat zemūdens cilvēkus, bet es šaubos, vai nākamā cilvēk- zivs teiks jums paldies par šo labdarību. Esmu pārliecināts, ka viņa jūs līdz nāvei ie­nīdīs.

— Cūka neapvainojas, kad to nosauc par cūku…

Pēkšņi sajutu visā ķermenī nogurumu un nespēju vairs parunāt, tādēļ klusēju. Reizēm tā ir, kad raugies uz zvaigznēm, domā par visuma bezgalību un jūti, ka kuru katru mirkli sāksi raudāt. Tas ir nevis izmisums, nevis sentimentalitāte, bet apvienojusies paša ierobežoto spēju un fiziskās nevarības apziņa.

— Bet… — Šis vārds man paspruka ne­jauši, un es prātoju, ko teikt tālāk. — Kas noticis ar manu dēlu?

— Viss ir kārtībā, — kaut kur no tālienes atskanēja Vadas samtainā balss. — Tā ir mūsu vislabākā dāvana jums, sensei.

38

Pēc tam mašīna pastāstīja tādu notikumu. Dzīvoja reiz jaunietis. Viņš bija praktikants zemūdens naftas atradnēs. Reiz viņš palī- dzeja izlabot radiomastu — tas bija piestipri­nāts pie plastmasas pludiņa un peldēja virs ūdens — un nejauši izlīda no ūdens bez gaisa skafandra. (Tas ir hermētiski noslēgts apģērbs, ar ierīci, kas pastāvīgi piegādā žaunām svaigu jūras ūdeni; zemūdens cilvēki šo skafandru lieto, strādājot virs ūdens.) Kopš tā laika viņš nevarēja aizmirst dīvaino sajūtu, kāda viņu pārņēma. Medicīniskās uz­raudzības dienests bija stingri aizliedzis šā­das gaitas. Par to draudēja sods. Tādēļ jau­nietis nevienam neko nestāstīja, un tas kļuva par viņa noslēpumu.

Bet nemiers, kas bija kā drebuļi pārskrē­jis pār kauliem, neizgaisa no atmiņas, un viņš arvien biežāk pameta pilsētu un peldēja tālu prom no citiem. Viņš devās uz zem­ūdens plato, kas, pēc nostāstiem spriežot, kādreiz bijusi sauszeme. Tādās vietās pai­suma un bēguma laikā radās spēcīgas strau­mes un virpuļi, no dibena uzvandījās duļķes, veidodamas fantastiskas svītras un iegūda- mas zemūdens klinšu apveidus, un visu klāja necaurredzama migla. Jauneklis ielūkojās šajā miglā un iedomājās, ka tie ir mākoņi pie debesīm. Protams, mākoņi pie debesīm bija ari tagad, viņš tos vairākkārt mācību stundās bija redzējis kino. Bet šie mākoņi visi bija vienādi. Stāsta, ka sensenos laikos, kad uz zemeslodes atradušies milzīgi konti­nenti un sauszemes reljefs bijis ļoti sarež­ģīts, mākoņi veidojuši visdažādākās. formas.

Interesanti būtu uzzināt, ko tādi spoki atgā­dināja, peldēdami debesis, un ko izjuta senie sauszemes cilvēki, skatīdamies uz tiem?

Taisnība, uz sauszemes cilvēkiem jaunek-. lis neraudzījās kā uz brīnumu. Viņus vien­mēr varēja apskatīt muzeju gaisa telpās. Viņi izskatījās gurdeni, nedzīvi un neveikli kus­tējās starp sen ierastajiem iedzīves priekš­metiem, kurus piespiedis pie grīdas zemes pievilkšanas spēks. Ķermeņa augšdaļa viņiem ir pārliecīgi liela, tādēļ ka tajā atrodas gaisa sūknis, ko sauc par plaušām. Viņi ir gaužām nevarīgi: lai ieņemtu visparastāko pozu, tiem jālieto tā saucamais krēsls. Nē, diez vai viņi spēj sapņot. Mākslas zinātņu stundās zēnam bija stāstīts, cik nevarīga un barbariska bi­jusi māksla senatnē.

Piemēram, mūzika … Kā bija teikts defi­nīcijā, tā ir māksla, kas balstās uz svārstī­bām … Dažādas frekvences svārstības izpla­tās ūdenī, un tās uztver ar visu ķermeņa virsmu. Bet sauszemes cilvēkiem mūziku vei­doja gaisa svārstības. Šīs svārstības sausze­mes cilvēki neuztvēra ar visu ķermeni, bet tikai ar niecīgiem orgāniem — bungādiņām. Gluži dabiski, ka viņu mūzika ir bijusi primi­tīva un vienmuļa.

Tam nevar neticēt, aplūkojot sauszemes cilvēkus muzejā. Starp citu, kā tas viss bijis īstenībā, nevar iedomāties. Varbūt tā bijusi kaut kāda sevišķa pasaule, kas nepavisam ne­izskatījās tāda, kādu viņš, ūdenī dzīvodams,

iedomājās? Viegls, svārstīgs gaiss … Mai­nīgi mākoņi, kas dej pie debesīm… Ne­reāla, visdažādāko brīnumu pārpilna pa­saule …

Vēstures mācību grāmatās stāstīts, cik drosmīgi cīnījušies un savas dzīvības ziedo­juši senči uz lielās sauszemes, šajā nemieru un ciešanu mājoklī. Viņi bija ar atpalikušu apziņu, toties apveltīti ar tā saucamo «cīņas garu». Kaut gan viņi bija konservatīvi, tiem netrūka drosmes ietriekt savā ķermenī ķi­rurga nazi, lai radītu zemūdens cilvēku. Un, kā rakstīts grāmatās, lai kādi bija viņu cen­tieni, ir jāsaka paldies par šo vīrišķību.

Bet kādēļ vīrišķība un drosme nedveš pretī no tiem sauszemes cilvēkiem, kas atrodas muzejā? Skolotājs stāstīja, ka viņi degradē­jušies sakarā ar vadošās lomas zaudēšanu sa­biedrībā. Iespējams, ka tā bija, bet ja nu viņos bijis kaut kas tāds, ko mēs nespējam aptvert? Nekādā ziņā negribas piekrist tam, ka viņiem, izņemot «cīņas garu», nekad nekā cita nav bijis… Jauneklis daudz par to lau­zīja galvu, protams, ne gluži tādā secībā. Kopš tā brīža, kad vējš bija pieskāries viņa ādai, pagātnes pasaule otrpus gaisa sienas pievilka viņu ar neatvairāmu spēku. Zinātne sauszemes laikmetā bija sasniegusi diezgan augstu attīstības pakāpi. Pat pamatskolu mā­cību grāmatās sauszemes laikmetam bija ie­rādīta diezgan plaša vieta. Toties par saus­zemes cilvēku iekšējo pasauli tajās nebija teikts gandrīz nekas, atskaitot vienīgi ziņas par viņu sajūtu sistēmas īpatnībām. Pētījumi šajā jomā netika stimulēti, jo baidījās no «sauszemes slimības»; šī slimība izpaudās vienīgi nervu satraukumā, ko izraisīja dabis­kas emocijas, taču nezin kādēļ tai bija idejis­kas infekcijas raksturs — iespējams, tādēļ, ka zemūdens laikmeta vēsture nebija gara un sabiedriskajā iekārtā vēl bija saglabāju­šās apstrīdamas un kļūdainas detaļas. Kārdi­nājums pārkāpt šo tabu nedeva jauneklim mieru.

Tagad viņš katru dienu pēc darba slepus peldēja prom no pilsētas. Visu brīvo laiku viņš braukāja ar zemūdens motorlaivu, mek­lēdams sauszemes cilvēku dzīves paliekas. Traukdamies zem viļņiem, kas mirguļoja blāvi zilā gaismā kā uz otru pusi apgriezts spogulis, viņš peldēja pāri zemūdens ganī­bām, apmeta līkumu meteoroloģiskajām sta­cijām, kas bija nostiprinātas pie neskaitā­mām bojām, drāzās garām gaisa pūslīšu sta­biem, kurus izvirda zemūdens rūpnīcas.

Taču tik īsā laikā neizdevās nokļūt līdz tā­dai vietai, kur, nostājoties uz kājām, varētu izbāzt galvu no ūdens. Viņa pilsētas tuvumā jau sen vairs nebija sauszemes.

Reiz jauneklis jautāja mūzikas skolotājam: vai sauszemes cilvēku mūzika nav bijusi līdzīga vējam, ko viņi uztvēruši ne vien ar ausīm, bet ar visu ādu? Skolotājs noraidoši papurināja galvu.

— Vējš ir gaisa kustība, nevis svārstība.

— Bet bija taču teiciens «dziesma līdzi vē­jam traucas»?

— Odens pārraida mūziku, bet pats ūdens nav mūzika … Uzskatīt gaisu par kaut ko vairāk nekā par rūpniecības izejvielu nozīmē iestigt misticismā.

Bet jauneklis par vēju domāja ne tikai kā par rūpniecības izejvielu. Skolotājs kļūdās. Un jauneklis nosprieda, ka viņš vēlreiz pats pārbaudīs, vai mūzika ir vai nav vējš.

Pienāca brīvdienas, kas ilga trīs dienas. Tad jauneklis ar saviem biedriem sēdās iz­braukumu kuģī un devās ekskursijā pa vēs­turiskām vietām. Nepagāja ne puse dienas, kad viņi nokļuva pie milzu drupām, kas se­natnē esot saukušās par Tokiju. Tur ir tūristu bāzes, kas apgādātas ar visu nepieciešamo, veikali ar brīnišķīgiem suvenīriem, visā pa­saulē slavens zooloģiskais dārzs ar sausze­mes dzīvniekiem. Tur pamestos labirintos un aizās starp neskaitāmām betona kastu grē­dām var paklejot un patrenkāt zivis. Tas ir interesanti, saistīts ar risku un patīkami ku­tina nervus. Ja uzpeld virs drupām, var vērot dīvainu ielu tīklu. Ielas — tas ir kaut kas līdzīgs tuneļiem, tikai bez pārseguma. Saus­zemes cilvēki bija piekalti pie zemes un va­rēja izlietot tikai horizontālas plaknes, tādēļ arī viņiem bija vajadzīgas ielas. Cik neliet­derīga telpas izšķiešana! … Pirmajā acumir­klī tas liekas smieklīgi, bet, kad apdomā, skats ir varens. Pēdas, ko atstājusi senču smagā ciņa ar zemi… Liecinieces viņu pū­lēm atraisīties no zemes pievilkšanas spēka un kļūt vieglākiem… Viņiem pat tukša plastmasas kārba krita lejup … Viņi cīnījās cits ar citu par zemes gabaliņu … Pārvietoja savus ķermeņus, mīdīdami ar tievajām kā­jām zemes virskārtu … Sauszeme, vējš, bet ūdens šajā milzīgajā tukšajā telpā krita lejup kā reti pilieni. . .

Taču jauneklim nebija laika prātot par šīm dīvainajām parādībām. Sajūsmu un ziņkā­rību atstājis naivajiem draugiem, viņš pats nemanot atpalika no tiem un peldēja tālāk uz priekšu. Ja viņš peldēs veselu diennakti uz ziemeļrietumiem, tad sasniegs sauszemes gabaliņu, par ko tika stāstīts ģeogrāfijas stun­dās. Rietēja saule, pienāca brīdis, kad viļņi mirdz sevišķi skaisti, bet, jo tālāk viņš pel­dēja, jo vienmuļāks un drūmāks viss kļuva. Šīs vietas, kuras tikai nesen bija aprijusi jūra, vēl tagad šķita glabājam nāves at­spulgu.

Viņš pagriezās un paraudzījās uz apgais­moto skatu torņa platformu, kas pacēlās virs Tokijas drupām un izskatījās kā milzīga, mir­dzoša zivs. Pēkšņi viņam kļuva baigi un gri­bējās griezties atpakaļ, taču kājas pašas no sevis kūla ūdeni, nesdamas viņu pretējā vir­zienā …

Jauneklis peldēja un peldēja … Pamazām zemūdens ainava kļuva arvien mežonīgāka, parādījās zemūdens klintis un dziļas aizas… Rēgojās ērkšķainas mirušo sauszemes augu atliekas … Pavīdēja tikko manāmi bālgani plankumi kāda paugura nogāzē — jādomā, kauli, kas bija palikuši pāri no sauszemes dzīvniekiem, kuri, uzbrūkošās jūras iedzīti, tur bija aizgājuši bojā.

Jauneklis peldēja visu nakti. Pa ceļam viņš trīs reizes atpūtās, iebaudīja saldo želeju un noķertās zivtiņas. Tik ilgi bez motorlaivas viņš nekad nebija peldējis un tagad aiz no­guruma nejuta vairs ne rokas, ne kājas. Taču viņš peldēja tālāk un, beidzot, rītausmā sa­sniedza mērķi. Jūras dibens šeit bija aug­stāks un pacēlās virs jūras līmeņa. Tā bija sauszeme. Puskilometru gara tik tikko virs jūras izslējusies saliņa.

Ar pēdējiem spēkiem viņš izlīda no ūdens. Viņš bija iztēlojies, kā izsliesies visā augumā un klausīsies vēja mūziku, bet, tikko viņš bija izkāpis no jūras, pēkšņi viņam gāzās virsū viss pasaules smagums. Viņš pieplaka pie zemes un nespēja vairs pakustēties. Ar lielām pūlēm viņš pacēla vienu pirkstu. Tur­klāt bija neizsakāmi grūti elpot, it kā spēko­joties pretinieks viņam neatļauti būtu aiz­spiedis žaunas. Bet viņš tam nepievērsa uz­manību, jo skābeklis ir arī gaisā.

Senilgotais vējš pūta. Tas pieskārās viņa acīm, un it kā par atbildi tās kļuva mitras. Viņš bija apmierināts. Tās bija asaras. Ta- tad «sauszemes slimība» .. . Viņam vairs ne­gribējās kustēties.

Ļoti ātri viņš pārstāja elpot.

Aizritēja vairāki desmiti dienu un nakšu. Jūra aprija arī mazo saliņu. Jaunekļa līķis vēl ilgi šūpojās viļņos.

«Bet es? Vai es varu pacelt pirkstu?» jau­tāju pats sev. Nē, liekas, ka nevaru. Pirksti ir smagi, kā ar svinu pielieti. Gluži kā tam zemūdens zēnam, kas izkāpa krastā.

Kaut kur tālumā nosvilpās elektriskais vil­ciens. Dārdēdama garām aizbrauca smagā mašīna. Kāds klusu ieklepojās. Divreiz no­drebēja rūtis, laikam no vēja.

Uz durvju pusi lēnām vilkās mana slepka­vas brezenta kurpju šļūcošie soļi. Es vēl jo­projām neticēju … Vai tiešām cilvēkam pie­nākumi ir tikai tādēļ, ka viņš eksistē? … Jā, laikam tā ir, strīdu starp tēviem un bērniem vienmēr izšķir bērni… Radītie tiesā radītā­jus, lai ko domātu radītāji, jo tas acīmredzot ir dzīves likums.

Soļi apstājās pie durvīm.

Beigas

K o b o A b e

CETURTAIS LEDUS LAIKMETS Vāku zīmējis /. Reinbergs.

Redaktors 0. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore Z. Bruzgule. Korektore I. Ozola. Nodota salikšanai 1966. g. 25. jūlijā. Parakstīta iespiešanai 1966. g. 6. septembrī. Papīra formāts 70X 90'/3j. 8,875 fiz. Iespiedi.; 10,38 uzsk. iespiedi.; 9,66 izdevn. 1. Metiens 40 000 eks. Maksā 56 kap- Izdevniecība «Zinātne> Rīgā, Turgeņeva Ielā 19- Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina Ielā Nr, 137/139. Pašūt. Nr. 415. A(Jap)

[1] zinātniekā vai skolotāja pagodinoša uzruna.

[2] spēļu automāts.

[3] viena no divām galvenajām japāņu ābecēm.

[4] japāna par frizētavas izkārtni noder stikla cilindrs, kas lēni griežas.

[5] japāņu koka apavi.